Paplašinātā meklēšana

atveļu, Adv., abwälzend L.

Avots: ME I, 208

veļuks Frauenb., schlecht geratenes Brot (maize, rausts): ne tur maize, ne veļuks iznāk.

Avots: ME IV, 536

veļums (?), der Brautschleier Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 536

veļuts, -s, die Filzlaus: meitai ir veļutis Dond. n. RKr. XVII, 62.

Avots: ME IV, 536

‡ kreveļuôt Saikava, gefrierend holperig werden: ceļš sāk k.

Avots: EH I, 650

veļuonis Etn. I, 48, = velis I.

Avots: ME IV, 536

veļuôt (?) "die veļi feiern" Wessen.

Avots: ME IV, 536

veļuôtiês, die Wäsche wechseln (?): nuo darba parnācis, mazgājies, veļuojies Anekd. IV, 382.

Avots: ME IV, 536

ver̂veļuôt (unter verveļât),

1): auch Sonnaxt; verveļuoja (sprach schnell?)
re̦snā saimniece Azand. 222. jūdu klaigājuošās un verveļuojuošās masas Veselis Cilv. sac. 162; ‡

2) "mutuļuot" FBR. I, 33: pur[v]ā sākušas dūņas v. Pas. XIV, 578.

Avots: EH II, 772

I vīveļuôt "? ": kâ bitīte vīveļuoja (Var.: vīvināja) ap savām plūcējąm BW. 28507.

Avots: ME IV, 649

II viveļuôt ² Kreuzb., Saikava, Sessw. "= vīvaļuot

III".

Avots: ME IV, 649

‡ zēveļuôt M. 597, = sẽ̦ruôt II.

Avots: EH II, 805

zẽveļuôts,

1) schwefelhaltig;

2) zẽvelîgs 2. BW. 21746, 1.

Avots: ME IV, 715

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

‡ àizžaût,

1) hinter etwas zum Trocknen aushängen:
a. zeķes aiz krāsns;

2) vor etwas (es dadurch verdeckend) zum Trocknen aushängen:
a. slapjuo veļu luogam priekšā. Refl. -tiês, eilig hin-, weggehen Golg., FBR. IX, 147.

Avots: EH I, 65

‡ apdūcît,

1) erwürgen, ersticken ("задушить")
Spr.;

2) durchrütteln
Bers.: braucuot mani stipri apdūcīja;

3) = apčam̃dît, apspaîdît (mit û ) N.-Peb.: a. meitas, slimu luopu Schwanb., Sessw., maisu, klaipu Bers.;

4) = apmazgât 1 (veļu) Fest.: kre̦kli nav labi izmazgāti, bet tikai drusku apdūcīti;

5) wiederholt stossen, mit Rippenstössen traktieren
Fest.

Avots: EH I, 79

apgaũsinât, auch apgaũsît, tr., segnen, Verschlagsamkeit verleihen: veļus aicina cepjamuo maizi apgausināt LP. VII, 277. gausmāmiņa, apgaus [i] manu baltmaizīti JK. V, 149, segenspendende Mutter, verleihe meinem Weissbrot Verschlagsamkeit.

Avots: ME I, 86

apkrevêt [zu kreve], sich mit grober, unebener Rinde bedecken: kuoks apkrevēja U. b. 95, 51 Jauns. [Auch in Grünhof, Siuxt, Gr. - Essern, Salisburg u. a.; dafür apkrevelêt in Lemsal oder apkreveļuôt in Nauditen].

Avots: ME I, 95

‡ apsàusêt,

1) = apsàust: ceļš apsausējis Segew., Siuxt;

2) = apsusinât: a. veļu, sienu, apavas, dubļus Bauske, C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 111

‡ aptūcît,

1) = apbàlzît: a. braucējam sē̦gu apkārt Salis u. a.;

2) unter etwas stopfen
(perfektiv) Mezkül: a. maisu apakš skapja;

3) drückend umrühreu
Bauske, Trik.: a. veļu katlā.

Avots: EH I, 123

‡ apžaudêt, = apžâvêt: a. veļu.

Avots: EH I, 128

‡ apžaût (li. apdžiáuti), trocknend (tr.) behängen Dunika u. a.: viss žuogs apžauts ar veļu.

Avots: EH I, 128

‡ atber̂zêt,

1) abreiben:
a. netīrumus nuo trauka;

2) wundreiben:
a. nagus, veļu mazgajuot;

3) reibend wieder um empfindlich machen (beleben):
ar sniegu a. nuosalušās ausis. Refl. -tiês, sich wundreiben Salis: nagi atberzējušies.

Avots: EH I, 134, 135

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atsvilpt, [bei Glück: atsvilpēt Jes. 7, 18]. auch atsvèlpt, dial. atšvelpt,

1) tr., pfeifend herbeilocken, herbeirufen:
burvis atsvelpj veļus LP. VII, 667;

2) intr., entgegenpfeifen, auf einen Pfiff mit einem Pfiff antworten:
irbe svilpa priedainē, es atsvilpu e̦cē, dams BW. 250.

Kļūdu labojums:
veļus = ve̦lnus

Avots: ME I, 200

‡ II atžaût,

1) zum Trocknen weghängen:
maģuos me̦ncus vajag a. īpaši, juo tuos vajadzēs ēst pa˙priekšu Dunika;

2) zum Trocknen zurückhängen
C.: a. veļu atpakaļ beniņuos.

Avots: EH I, 183

‡ bor̃žât Seyershof, -ãju, oberflächlich (eine Arbeit) verrichten: vai viņš kādu darbu ritīgi (=richtig) strādā? - boržā vien. Liene boržā (wascht oberflachlich) veļu tâ˙pat, tāpēc viņai pe̦lē̦ka paliek.

Avots: EH I, 235

‡ briesminât, = šausminât: veļus briesminuot Rainis VI, 219.

Avots: EH I, 244

cìeņa, die Bewirtung: iesākās cieņa RKr. XVI, 91. vai tādam kādu sliktu cieņu liks priekšā? Apsk. I, 346. veļu laikā nesa vecīšiem cieņas Pūrs I, 108. man arī guldāmās cieņas BW. 25089,1 var.

Kļūdu labojums:
25089,1 var. = 25089 var.

Avots: ME I, 395

‡ čur̂nît ² Lems., Wainset "nelāgi mazgāt veļu": kuo tu tur čurnī tik mazā trauciņā? jem lielāku trauku!

Avots: EH I, 297

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dievaines,

1) die letzte Nacht der Geisterzeit:
veļu laiks sācies pa Miķeļiem un vilcies četri nedēļi; beidzamuo veļu nakti saukuši par dievainēm jeb ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123;

2) die Geisterzeit
(= veļu laiks).

Avots: ME I, 484

II dievelis, der Schwager: ieve̦d mani dieveļuos (Var.: dieveŗuos) BW. 18879 var.

Avots: ME I, 484

II dûcît [C.], -ūku od. [Schujen] -ūcu, -ūcīju, tr.,

1) kneten, knutschen
[vgl. tūcīt]: maizi Nötkensh., Krem. und Etn. IV, 49. [mazgājamuo veļu dūka ūdenī Bers.];

2) rütteln, schütteln, stossen (bes. ein kleines Kind):
kuo tu dūki nabaga bē̦rnu tik stipri Bers. šis auklēja, tas auklēja, visi auklēja dūcīdami BW. 1578. [rati dūka sliktā ceļā Bers.] melnītis nene̦s viegli, bet stipri dūka Etn. III, 162.

Avots: ME I, 523

dur,amais, ein Werkzeug zum Stechen, Stossen: vīveļu dur,amais Zeif. III, 2, 288.

Avots: ME I, 521

dũrẽjs,

1) der Stecher. z. B. der Wunderarzt, der stechend die Feifel kuriert:
vīveļu dūrējs;

2) [dũrãjs C., dũrãji PS.], Seitenstiche:
dūrējs (selten dūrēja) duŗ. [man tāds dūrējs krūtīs U.]; dūrēja vārdi. die die Seitenstiche heilenden Zauberworte. ievu mizas e̦suot derīgas pret dūrējiem Etn. IV, 118;

3) neuerdings zur Bezeichnung von stechenden Insekten:
aveņu dūrējs, anthonomus rubi; ziedu dūrējs, anthonomus pomorum u. a.

Avots: ME I, 529

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

gulkstêt, -u, -ẽju, gackern, schreien: vista gulkst (kladzina) Bers. A. XIII, 492. gulbji gulkst. "nuo cilvē̦ka, kas gulkstē̦dams un ņaudē̦dams lien virsū" Lös. n. Etn. IV, 33. [vē̦de̦rs gùlkst ² Bers., es kollert im Magen; pustukša muca veļuoties gùlkst N. -Peb. Vgl. li. gulkščioja "es munkelt", le. gulcenêt und guldzît.]

Avots: ME I, 678

‡ II ìedzelˆtît AP., Lös:, Ludsen, gelb werden lassen (durch schlechtes Waschen): jūs e̦sat veļu iedzeltījušas.

Avots: EH I, 511

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

[ìeputuôt,

1) zu schäumen anfangen:
alus ieputuojis;

2) einseifen:
bārdu, veļu.]

Avots: ME II, 54

[ìeslacinât,

1) hineinspritzen:
iesl. ūdeni acīs;

2) ein wenig (mit Wasser) besprengen:
veļu, drēbes.]

Avots: ME II, 66

iļģi Kursiten, die Geister der Verstorbenen (gew. veļi genannt), das Fest zu Ehren der Manen: gaŗa iļģu (veļu) rinda LP. VII, 55. iļģus uzņe̦m jeb sāk svētīt 4. oktōbrī un vada 1. un 3. novembrī. iļģus uzņe̦muot aizdedzina sveci, uz galdu nuoliek sviestu, maizi LP. VII, 290. pauru jeb iļģu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst un pēc raida pruojām LP. VII, 123. [Wohl zunächt aus li. ilgės "Alterheiligenfest" entlehnt.]

Avots: ME I, 707

īveles, = vīveles, Fiebel, Fiefel, eine Pferdekrankheit U. īveļu zâle, vierblättrige Einbeere (paris quadrifolia) RKr. III, 71.

Avots: ME I, 838

izdailinât: lai tās (= meitenes, acc. pl.) izdailinātu, izruotātu Janš. Mežv. ļ. II, 8. (veļu) izbalināt un i. Janš. Apskats 1902, S. 18. Refl. -tiês: Grieča ... izbaltinājās, izdailinājās Janš. Bandavā II, 26.

Avots: EH I, 440

II izgrìezt (li. ižgrę̃žti), tr.,

1) auskehren:
veļu Brig. un izgrieza rasu nuo tā cirtuma - vienu kausu pilnu ar ūdeni Richt. 6, 18;

2) verrenken:
(pīpes) galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta Kaudz. M. tu, puisīt, pielūkuo, ka tu gūžas neizgriez BW. 12997;

3) kaut kuo kam par vainu izgiezt, etw. jem. als Schuld anrechnen;

4) zum Tanz führen, betanzen:
saimnieci tas izgriež labi Alm.;

5) ceļš bij gan˙drīz cauri izgriezts, war aufgewühlt
Kaudz. M..;

[6) izgr. aude̦klu Nigr., = izriezt aude̦klu.] Refl. - tiês,

1) sich entwinden:
nuo ruokām JR. IV, 136;

2) sich drehen, tanzen:
tie prata tâ izlēkt un izgriezties Dünsb.;

3) viss vēl var par labu izgriezties, alles kann noch gut werden
LP. V, 261.

Kļūdu labojums:
Richt. 6, 18 = Richt. 6, 38

Avots: ME I, 740

izgrûst,

1): meitai nuo krišanas izgrūde ("= izmežģīja, izsita") ruoku Sonnaxt. kad tik dabūn meitu i. (verheiraten),
kaut ir pie kalpa dē̦la! Janš. Bandavā I, 24. izgrūsts ceļš, ausgetretener Weg Stender Deutsch-lett. Wörtb. (unter "austreten");

4) "aussprechen"
Kand.: vinš var i. diez kādus vārdus. viņš savā dullumā nezin kuo izgrūž; ‡

5) reibend auswaschen
Strasden: i. veļu.

Avots: EH I, 450

izmẽģinât (li. išmėgìnti), tr., versuchen, erproben: izkapti, ruoku, spē̦kus LP. II, 66. ceļuot un veļuot ticis izmēģināts, kuŗš nuo visiem stiprākais Etn. IV, 26. ve̦cāki grib izmēģināt, vai tad dē̦ls sievu nevarēs dabūt JK. III, 70. Refl. - tiês, sich versuchen, probieren: viņš visādi izmēģinājies nuo miega atsvabināties LP. VII, 525. izmēģinājums, der Versuch, das Experiment.

Avots: ME I, 771

‡ izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos ² viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468

‡ izņûcît ² Seyershof, knautschend (drükkend, stossend) ahguälen: gailis izņūcīja vistu. Refl. -tiês ebenda "izberzties": ar kājām izņūcījās velti: ne˙kuo neverēja savelt (vadmalu veļuot).

Avots: EH I, 469

‡ izplẽcinât,

1) = izplêst 1, izplucinât II 1 Seyershof: vējš izplēcinājis, (salmu) jumtu;

2) eine Zeitlang im Winde flattern machen
Wolmarshof: i. lakatu. Refl., -tiês Wolmarshof, eine Zeitlang im Winde flattern: izkar veļu, lai izplēcinās!

Avots: EH I, 473

‡ izplon̂cât ² Seyershof, ausspülen, flüchtig auswaschen: i. veļu.

Avots: EH I, 473

‡ izpļunkât AP., Lubn., = izplunckât: veļu mazgādama, meita izpļunkājusi visu ūdeni.

Avots: EH I, 474

‡ izsaluôt,

1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;

2) = izsalˆt, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.

Avots: EH I, 478

izšļaũcît: atmuodusies, es krietni izšļuucīju luocekļus (rekelte mich tüchtig) Odensee. i. veļu, die Wäsche (nach dem Waschen) ausringen Kokn.

Avots: EH I, 486

izžaûdinât ² Schibbenhof, = izžaûdêt: gan avuotus uzdūris, gan atkal citus izžaudinājis Dünsb. Vecie grieķi I, 36. i. veļu AP., Līvāni, Meselau, Schwanb., Sessw.

Avots: EH I, 498

‡ izzulinât (?) "mit faulen Handen unsauber auswaschen" Dond.: kalpuone izzulina veļu. Vgl. izžulinât.

Avots: EH I, 498

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

kapmala, kapmale, akpmalis, der Rand des Grabes: veļu māte priecājās kapmalā sē̦dē̦dama BW. 27538.

Avots: ME II, 159

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594

krevelis (unter kreve),

1): auch AP., Lems., Ramkau;

3): auch N.-Peb., Ramkau: nak kreveļu (oder zum nom. s. krevele?) lauzt P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH I, 650

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

mangulis, ein Werkzeug zum Wäscherollen, mangale: veļu uztin uz apaļu rulli un ar manguli, kuŗam virspusē turamais un apakšā iegriezumi, rullē Felixberg.

Avots: ME II, 561

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

[nùošļankstêt Vank., nuôšļan̂kšķêt ² , einen dumpf plätschernden Schali von sich geben: mucu veļuot vēl dibe̦nā nuošļankšķēja alus atliekas Jürg.]

Avots: ME II, 868

‡ nùožņurcît Meselau, = nùožņaugât: n. slapjuo veļu.

Avots: EH II, 111

padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},

1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;

2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;

3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.

Avots: ME III, 19

[pagludinât, ein wenig glätten od. plätten: pagludināja veļu un aizgāja.]

Avots: ME III, 30

[pamazgât, ein wenig oder eine Weile waschen: p. veļu kādu laiciņu]. Refl. -tiês, sich ein wenig säubern, waschen: kaķis pamazgājās Rīta skaņas I, 29.

Avots: ME III, 67

[pãrgludinât, noch einmal glätten: p. veļu.]

Avots: ME III, 156

[pãrskaluôt,

1) hinüberspülen:
gruži pārskaluoti uz uotru pusi;

2) von neuem spülen:
p. traukus,veļu;

3) oberflächlich spülen.
Refl. -tiês, hinüberplätschern (intr.): ūdens pārskaluojās traukam pār malu.]

Avots: ME III, 175

[pãržaudêt, noch einmal trocknen (tr.): p. drēbes, veļu.]

Avots: ME III, 189

[pãržņaudzît, (von neuem) ausdrücken (die Feuchtigkeit auspressend): p. veļu.]

Avots: ME III, 190

[pãržulinât "eilig und ungenügend (oberflächlich) waschen": p. veļu Alswig.]

Avots: ME III, 190

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

[pasutinât (li. pašùtinti), ein wenig, eine Zeitlang bähen: pasutināt veļu; brühen: pasutināt salmus ar karstu ūdeni; dämpfen: pasutināt katlā gaļu Jürg. Refl. -tiês, eine Zeitlang sich quästen (in der heissen Badstube), ein Schwitzbad nehmen: jākāpj uz lâvas pasutināties; slimniekam de̦rē̦tu vannā pasutināties Jürg.]

Avots: ME III, 109

pasùtît, tr., ein wenig schicken, bestellen [?]: jūs saaicinājāt visu valsti kuopā un pasūtījāt uz šuo dienu šurp jaunu ruobežu saņemt Kaudz. [jī pasūta Veļu Jāni tāļāk uz jaunākuo māsu Pas. II, 134 (aus Rositten).] gadījās liela zivs, kâ pasūtīta LP. V, 316.

Avots: ME III, 110

pauŗi, Demin. paurīši, paũriņi Sassm., unsichtbare Geister Etn. l, 62: 2. novembrī vadā pauŗus LP. VII, 258. paurīši, vecīši veļas ratuos LP. VII, 129. pauru jeb veļu naktī apklāj galdu un aicina garus ēst LP. VII, 123. sarīkuojuši pacieņu pauŗiem LP. VII, 288. kad jauna gada naktī nuoliek pilnu bļuodu ar sausiem, izvārītiem zirņiem uz galda, tad pauriņš ("der Todesgott") tuo pa nakti ir izēdis Sassm.

Avots: ME III, 129

II pavaļa, das Fundament, "der ans Fundament zwischen Balken gehäufte Sand, Füllung" U., Mar., eine Sitzgelegenheit rings um ein Gebäude Mar., "ap 3 asis gaŗš baļķis 1-1 ¹ / ₂ pē̦du nuo rijas sienas, kur atsēsties kājas aut" Mahlup: citu gadu (mani) aizprecēs pavaliņu plēsējiņš (Var.: paveļu kašātājs) BW. 15631, 10. vai tie ves namam baļķus, vai rijai pavaliņu? 16286. Zu velˆt.

Avots: ME III, 132

pìeglâbt,

1) schützend zu sich nehmen:
p. bē̦rnu pie sevis;

2) bergen:
p. veļu nuo lietus.

Avots: ME III, 251

pìemḕrcêt,

1) tunkend hinzunehmen:
neēd sausu maizi: piemērcē taukus klāt! C.;

2) lange weichen
(tr.): cik ilgi nu linus(jeb veļu) piemērcēsi? C.

Avots: ME III, 272

pìevelêt,

1) (Wäsche) waschend anfüllen:
p. vannu pilnu ar veļu;

2) anschlagend abglätten
(tr.): ej nu, pievelē duobes! Salis.

Avots: ME III, 309

pìevelˆt, tr.,

1) heran-, hinzuwälzen, -rollen:
pieveliet lielus akmiņus priekš alas durvīm! Josuus 10, 18;

2) anrollen, anwalzen:
apsē̦tuo vasaras labību beidzuot pieveļ ar veļamuo Mesoten. mākslīgi panāk zemes nuogulšanuos, ar bluķi zemi pieveļuot Konv. ² 390;

3) wälzend, rollend anfüllen:
pievelt pagalmu pilnu ar akmeņiem. Refl. -tiês, heran-, hinzurollen (intr.), sich hinzuwälzen.

Avots: ME III, 309

pìevîstît,

1) wickelnd füllen:
p. tīni ar veļu Arrasch;

2) hinzuwickeln;

3) vollessen:
p. pilnu vē̦de̦ru Dunika.

Avots: ME III, 311

I pìežaût, trocknend (tr.) anfüllen: p. pagalmu ar veļu.

Avots: ME III, 313

plañkumaîns C. u. a., plànkumaîns PS. u. a., fleckig: dzilna - sarkani plankumaina LP. VII, 1164. plankumaini zuobi MWM. VI, 143. aiz plankumainajiem svārkiem varēja redzēt līdz pēdējam sasekšušu veļu Vēr. I, 1040. - Subst. plankumaînums, die Fleckigkeit: plūmes ... pie mums bieži slimuo ar brūnuo lapu plankumainumu.

Avots: ME III, 319

plùšķêt ² Golg., Schwanb., Sessw., Saikava, plùškinât ² Stomersee, intr., plätschern : ķēkī dzirdama... ūdeņa plūškēšana - tur māte mazgā veļu Rīg. Av.; plùšķinât ² Golg., Saikava, plùšķinêt ² Warkl., schwirren (mit den Flügeln). Vgl. plušķêt.

Avots: ME III, 363

prašinât, tr., intr., wiederholt fragen, ausfragen: prašināja viņu: kur gribuot iet? kur bijuse? JK. veļu uokšķerē un prašina: kas te par smaku? LP. VI, 470. neliekuot mierā ne dienu, ne nakti - arvienu prašinuot VI, 51. ķēniņiene šuo un tuo prašinājuse VI, 728. ķēniņš vairāk ne˙kuo neprašina IV, 112. stāvi klusu, neprašini blēņas! B. Vēstn. nekrita pie tam jums nemaz prātā par sevi, savu labu prašināt Juris Brasa 184.

Avots: ME III, 378

I ràibît: auch Serbig., (mit aî) Ermes: "spaiduot apvārduot" (mit aî ² ) Seyershof; "ar pirkstiem apvilkt" Wessen; "ārstēt kādu auguoni, veļu kaulu, apve̦lkuot ap slimuo vietu trīs reizes ar drēbju velējamuo vāli vai zvirgzdakmeni" Kaltenbr.

Avots: EH II, 350

reveliski, reveļu reveļiem, Adv., Hals über Kopf, Purzelbäume schlagend, rollend: Jānis svieda Pēteri tâ, ka tas aizgāja reveļu reveļiem Lös. ja Mīle šitâ darītuos, tad es viņu reveliski izlaistu nuo Skruoderāta Latv.

Avots: ME III, 515

‡ rūšu māte "?": r. m., veļu māte, ved bariņu galiņā! BW. 27528.

Avots: EH II, 389

sabrucinât, tr.,

1) abstreifen
(von mehreren Objekten ausgesagt); "saplūkt" Grosdon: s. kļavu lapas Schwanb.;

2) abbrühen
Würzau: kas tavas iekšas sabrucinās? Seifert Chrest. II, 23; verbrühen: s. ruoku Vank., Birsgaln, Bewern;

3) zusammenstürzen
(intr.) machen: s. vē̦cu ē̦ku Lettin, Pernigel, Salisb., Walk; s. izkaltušus kuoka traukus, malkas grē̦du Schwanb., Vank.; s. (izjaukt) dzijas kamolu Mar., Allasch, Wolm.;

4) tüchtig reiben
(perf.): nuosalušuos vaigus sabrucināja ruokām Stenden; "saberzt, sagrūstīt, sakrunkāt": s. jaunuo burtnīcu Laidsen;

5) mit dem
bruceklis schärfen (perf.): s. izkapti Wain.,Dunika,Stenden;

6) grob zermahlen
Salgaln: s. auzas sudmalās Bornsmünde, Rothof, N.-Rahden; zerreiben: s. sasalušu veļu Rothof; s. pulvēri Dunika; zerbrockeln: s. praulus Schibbenhof;

7) aufstreifen, aufstülpen:
s. svārku piedurknes Jürg., Odsen, Schwanb.;

8) s. tupeņus "iebērt tupeņus trauka, uzliet ūdeni un maisīt, lai tiem, citam ar citu beržuoties, nuoskaluotuos smiltis, un atluobītuos arī miza" Saul.;

9) am Kragen fassend (durch)schütteln:
es viņu labi sabrucināju Gold. - Refl. -tiês, sich verbrühen Birsgaln.

Avots: ME III, 598

sabuñgât, ‡

3) (Wäsche) mit einer
bunga (vàle) glattklopfen: s. veļu Orellen, Saikava.

Avots: EH II, 398

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618

sakrum̃pât, sakrum̃pêt, sakrum̃pinât, tr., zusammenschrumpfen machen, zerknüllen, zusammenfalten: sakrumpāt veļu Dr. Refl. -tiês, sich zusammenfalten, zusammenschrumpfen.

Avots: ME II, 656

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

sapnis (li. sapnys) U., Spr., Wolm., Gr. - Essern, Karls., Glück; sapinis Mar. n. RKr. XVII, 136, Smilt., Serbigal, Ronneb.; sapenis; sapns (li. sãpnas) Kabillen, Sk. Do. 211, Rutzau, Erwalen, Pūņi, Glück; sapins BW. 34680, Spr., KL, Sussei, Nerft; sapans Schujen, Lis., Mag. XIII, 3, 53, Dond. n. FBR. V, 130, Sessw., Grawendahl, Peb., Lös., Birsgaln; sape̦ns; sapns, -s Neik.; sapins, -s,

1) der Traum:
sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktī sapņus I Mos. 40, 5. es atminuos tā sapna, kuo es par šām lietām redzēju Esther, Str. 5 (S. 282): sapni stāstīt,

a) einen Traum erzählen,

b) einen Traum deuten
(gew. tulkuôt): sapna stāstīšana Glück Richter 7. sapnī od. pa sapņiem redzēt, im Traum sehen: es redzēju sapanā div[i] saulītes uzle̦cuot BW. 9852. es redzēju sapinā (Var.: sapanā, sapenī, sape̦nā; pa sapnim) klibu vilku atle̦cam 14391. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā (Var.: sapanā) 9321. kad dabūtu tuo meitiņu, kuo redzēju sapinī (Var.: sapnī, sapenī, sapnuos) 11205. neduod dievs tā redzēt, kuo redzēju sapinā (Var.: sapinī, sapanā; sape̦nā 26028, 11)! 34095. (pa)rādīties sapnī, sich im Traum zeigen: veļu māt, mēra māt, parādies sape̦nā! BW. 27414. jis pasarādīja (für parādījās) sapinā savai sievai Pas. III, 87 (aus Kapiņi). man sapanā rādījās, es träumte mir Mag. XIII, 3, 53. sapnī dzirdēt Dīcm. pas. v. I, 10, im Traum hören. pa sapņiem (im Traum) dzimtenē biju SDP. VIII, 115. muļķītis ne pa(r) sapņiem tâ nebij jājis LP. IV, 150. satikties tad, kad ne sapnī necerē Kaudz. M. 12. pat guluot sapnīs neatstājas Neik. 12. viss kâ pēc sapiņa šķiet (scheint wie ein Traum) MWM.;

2) sapnis, ein phantastisch, unsinnig redender Mensch
Nigi. sapins, sape̦ns, sapans dürften über *sapṇs aus sapn(a)s entstanden sein. Zu ai. svápna-ḥ an. svefn, aksl. sъnъ "Schlaf, Traum", gr. ὔπνος, arm. ḱun, alb. ģumε, lat. somnus, air. súan "Schlaf", ai. svâpnyam "Traumgesicht", la. somnium "Traum", ai. svâpiti, aksl. sъpitъ "schläft" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 523 und Trautmann Wrtb. 292 f. Balt. sapna entweder dissimitatorisch aus svapna-, oder aber kontaminiert aus supna- + svapna-.

Kļūdu labojums:
sapins, = sapins wohl über *sapns aus *sapnis (I-Stamm);

Avots: ME II, 705, 706

saraibinât, färbend bunt machen: s. daudz uolu Widdrisch; durch abgehende Farbe beflecken: s. veļu (mazgājuot) Salis; "kritzelnd und mit kleiner Schrift aufschreiben: s. vē̦stuli Nigr.; verwickeln: s. kādu lietu Bers., Jürg.

Avots: ME II, 711

saŗukt Dunika, sarukt, intr., zusammenschrumpfen U., einschrumpfen (eig. und fig.): sīkais augums it kâ saruka Purap. ve̦cs, izkaltis, sarucis vīriņš Latv. viņa saruka arvien mazāka MWM. X, 40. kustuonīši sausumā pilnīgi saŗūk Vēr. II, 1056. sarukuse viņa āda Latv. nuo skumības sarucis mans vaigs Psalm 31, 10. visu rītu nee̦smu ēdis, man vē̦de̦rs ir tâ sarucis Dond. vadmala veļuot saŗūk Nigr. smadzenes arvien vairāk saŗūk Vēr. II, 925. naudas maks sarucis Erlaa. tālums it kâ saŗuka: mēs atkal bijām viens uotram tik tuvu Latv. vācieši pārnāca sarukušā skaitā MWM. VIII, 385. - kad tu saŗuktu! dass du verschrumpfest! Mag. XX, 3, 38.

Avots: ME III, 726

sasekšêt Ronneb., Smilt., Nötk., N. - Peb., sasekšķêt Lennew., Bers., Lasd., Laud., Fest., sasekstêt Bērzpils, sasekšt, intr., vor Schmutz u. Schweiss hart, steif werden (von Kleidern, Strümpfen usw.): krāsns nuokārta sasekšķējušām zeķēm Vēr. II, 522. varēja redzēt līdz pēdējam sasekšķušu (?) veļu I, 1040.

Avots: ME III, 728

sasmilˆdzinât,

1) fein regnend nass machen:
ienes veļu iekšā, lai lietus tuo nesasmildzina! Ahs.;

2) = sasmidzinât 2 Saikava.

Avots: ME III, 739

satūcît: tüchtig kneten, stampfen (perfektiv): vāruot kartupeļu biezputru, ar kuoka vāli tuo satūca Serben. grūdumu satūcī lieluos pikuos N.-Peb. es saduošu sìenu šķūnī; tu satūci! Mar.; tüchtig mit dem Waschbleuel bearbeiten (perfektiv) Neugut: s. veļu.

Avots: EH XVI, 458

‡ savangalêt Vecmuiža, mit einem Mangelholz (Wäsche) glattrollen: s. veļu.

Avots: EH XVI, 463

savelˆt,

1) zusammenwälzen, -rollen:
laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. (mālus) viņi... saveļuot... pikās Antrōp. II, 91;

2) verwühlen;

3) verdrehen:
Līze lūpas savēla tâ kâ uz smaidu Baltp. I, 46. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwälzen, zusammenrollen
(intr.); sich hinein-, hereinwälzen, -rollen (von einer grösseren Menge ausgesagt): kartupeļi, rācenīši savēlēs Daugavā Spr.80;

2) sich verwühlen, sich verfilzen:
savē̦lušies mati Mērn. laiki 96; mati... cirtās savē̦lušies MWM. VIII, 40. guli kâ... vilnas ē̦rkulis savē̦lusies! Br. 10. samaltā masa nav šķiedraina, tā nesaveļas. smalkām šķiedriņām nuoteiktā kārtā saveļuoties... Konv. ² 3060;

3) Part. savēlies, still, langsam, ungeschickt
Ahs.: kalpuone citādi laba, tikai tāda savē̦lusēs pie darba Ahs.; tu man biji tāds savēlies Kav. kas tam kaituot? tas liekuoties šuodien tāds savēlies Alm. Meitene nuo sv. 34.

Avots: ME III, 784

sazekšķêt,

1) auch sazekšêt AP., durch Schmutz schwarz, hart und stänkrig werden
Schibbenhof, Serben, Mag. III, I, 92 (vgl. sasekšķêt): tev zeķes gluži sazekšķējušas Peb.;

2) schmutzig waten
(sabrist): s. zeķes, zābakus Nötk.;

3) "?": ja veldē sagāzta labība sāk pūt, saka, ka labība sazekšķē Sessw.;

4) "?": tu jau tuo veļu esi sazekšķējusi vien (von schlecht gewaschener Wäsche)
Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 795

sažeļinât, nicht gehörig auswaschen: s. veļu Bauske.

Avots: ME III, 799

saziẽpêt,

1) einseifen:
s. veļu;

2) durchschimpfen
Gr. - Buschhof;

3) verprügeln
Drosth., Dunika. Refl. -tiês, sich einseifen Dunika.

Avots: ME III, 797

siẽrêt Wolm., Serbigal, Salis, Pernigel, -ẽju,

1) spazieren, auf und niedergehen
U.: es redzēju trīs meitiņas jūŗu malu sierējuot BW. 13281. jājiet jāšus, bāleliņi, kuo kājām sierējiet? 26700. veļu māte priecājās, kapa malu sierē̦dama (Var.: staigādama, te̦kādama ) 27538 var. kungs sierē pa istabu, geht im Zimmer auf und nieder U.;

2) besuchen
U. Wenigstens in der Bed. 1 (in livischer Aussprache? vgl. liv. sier und estn. sērama dass.) aus ciẽrêt.

Avots: ME III, 859

skàitît (li. skaitýti "zählen, lesen") Wolm., PS., C., Jürg., Serbigal, Neuenb., skaĩtît Rutzau n. FBR. VII, 116, skàitît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, skaîtît ² Ruj., Salis, Iw., Līn., Gr.-Essern, Grünh., Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) zählen; rechnen:
Sprw. iet suoļus skaitīdams. tas kuo meklē, skaita tev zuobus (d. h., befindet sich ganz in der Nähe). kuopā skaitīt, addieren U. - skaitīja veļu laiku nuo Mārtlņiem līdz 12. decembrim;

2) (Gebete) hersagen, aufsagen
U.: pātarus skaitīt, Gebete hersagen (eig.: den Rosenkranz abbeten) U. lūdz dievu jeb skaiti pātarus! Etn. 11, 75. skaitīt baušļus Kaudz. M. I, 4, die 10 Gebote hersagen. pakaļ skaitīt, nachsprechen. nuo galvas skaitīt, auswendig hersagen;

3) lesen
Rutzau, N.Peb., Fest., Wessen, Infl.: sēd vecītis, skaita grāmatā Pas. IV, 402 (aus Welonen). drukātuo skāitīja, bet rakstītuo nevarēja L. W. 1921, 47, 13. Refl. -tiês, um die Wette zählen: dievs ar ve̦lnu rauga uotru pārspēt: durties, skaitīties, kaitināties LP. VII, 1159. - Subst. skàitîšana, das Zählen; das Hersagen; das Lesen; skàitĩjums, das einmalige, beendete Zählen; Hersagen; Lesen; skàitîtãjs (li. skailýtojis),

a) wer zählt; hersagt, liest;

b) der Zähler (in der Arithmetik)
Konv. ² 522. Zu šķist.

Avots: ME III, 866, 867

šļurcît, -ku, -cĩju Bers., (etwas Feuchtes und Weiches) mit den Händen drückend streicheln: šļurka veļu mazgājuot, zarnas tīrījuot, de̦sas dējuot.

Avots: ME IV, 76

stam̃pât: auch AP., Blieden, Iw., Ramkau, (mit am̂ ² ) Orellen; "ar stampu veļu mazgāt" (mit àm ² ) Saikava. ‡ Subst. stam̃pâtājs, wer stampft, schwerfällig geht: lācis tāds s. BW. 2686, 14.

Avots: EH II, 570

svèiks (li. sveĩkas "gesund") Salisb., sveĩks Iw., Dand., Bl., svéiks ² Kl., gesund, wohlbehalten, unversehrt (nach L. in Livland "unerhört"; nach St. tahmisch): tur viņš sveiks ārā vis nenāks U., da wird er nicht ungeschlagen davonkommen. viņa nav sveika nuo jauniem kungiem U., sie ist von den jungen Herren nicht unberührt geblieben. gar mazuo kruodziņu sveiks neaiztapsi LP. V, 68. izlaidis bē̦rnus sveikus nuo lādītes IV, 141. apraudzīju (meitiņu), vai ir sveika, vai ve̦se̦la BW. 11069, 4. dē̦ls palika sveiks un ve̦se̦ls LP. V, 59. pārnāca sveiki, ve̦se̦li uz virszemi VII, 101. ne˙kad jau cilvē̦ks tīri sveiks neizgājis Etn. II, 75. tava āda nepaliks svèika ² Golg. sveikā (loc. s.) als Adverb, wohlbehalten, unversehrt: izgāja sveĩkā C. u. a., kam mit heiler Haut davon, visi palika sveikā LP. V, 363 (ähnlich 130, A. 1896, S. 154). atstāšu tevi sveikā LP. VI, 370. ve̦lns tevi sveikā palaidis IV, 203. Pēteris viņu sveikā izlaidis. Blaum. Pie skala ug. 216. tur sudmalās ne˙viens vēl sveikā nav izgājis LP. IV, 16 (ähnlich Alm. Rud. 10, De̦glavs Ve̦cais pilsk. 33, Apsk. 1903, S. 694). ne˙viens pats malējs nepārbraucis sveikā LP. VII, 784. flote nepamanīta... netiks un sveikā ar gan ne A. XX, 296. Jetzt sehr üblich als Grussformel (mehr beim Abschied, als beim Zusammentreffen): pie vārtiem piejādams (saka): sveika, mana līgaviņa! BW. 14509. "sveiks!" - "ve̦se̦ls! ļuoti priecājuos, ka mani apciemuoji" Lautb. Luomi 68. sveiki, ve̦se̦li, veļu Lielkungs! LP. V, 11. Zu an. sueigr "biegsam" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. Il, 519)? Oder ist su̯eik- eine Nebenform von u̯eik- (in le. vèikt)?

Avots: ME III, 1146, 1147

I svelˆt ² : spilve̦ns galvu sveļ kâ sakaltē̦ta dzelzs Delle Neg. nieks 120. (vējš) dzīdams sausuo un asi sveļuošuo sniegu Anna Dzilna 156 f. jūsu tuvums mani sveļ Austriņš Naidnieki 64. šī uguns atkal svēla viņā karstu ... kāri iekliegties Daugava 1939, 819. ‡ Refl. -tiês "?": turp steigties ilgas de̦g un sveļas (zu svelties "stürzen"?) Fausts (1936), 107.

Avots: EH II, 614

I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

I svempt, svempju, svempu,

1) unbeholfen gehen um
Libau;

2) unbeholfen und schwer schlagen:
svemp pa ģēveli, lai iet reveļu reveļiem grāvī! Fest. Refl. -tiês Stuhrhof, Bauske (mit em̂ ² ), sich schwer bewegen Wid., (mit em̂ ² ) Ahs., Wilzen, plump gehen (mit em̂ ² ) Selg., Schibbenhof (hier hauptsächlich von gemästeten Schweinen gesagt), "smagi pārkļūt" (mit em̂ ² ) MSil., mit Mühe einsteigen Wid.: (sievas) laidās... žuogiem... pāri sve̦m̂pdamās ² ... uz jūŗu Janš. Tie, kas uz ūdens 6. nuobaruots suķis svempjas kâ svempis Schibbenhof. svempies, svempeli, nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. (ähnlich: Ahs. n. RKr. XVII, 55; Janš. Bandavā I, 27). sadzē̦rusēs svempjas vien pagaldē Alksn. - Zund. (bē̦rns) svempjas lejā (= gāžas?) uz krē̦sla De̦glavs Rīga II, 2, 942. Erweiterung der Wurzelform s em- "sich bewegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524)?

Avots: ME III, 1150

tals Wid., Nötk., = tale II: lini ir uz tala Festen. aude̦klus liek uz tala (pļavas, nuoras) talāt, balināt Nötk. lini izklāti talā Bers. atkarājas nuo mārka un tala Vīt. 25. izlikt veļu uz talu Nötk.

Avots: ME IV, 128

‡ trepjains Ramkau, = trepains: pļaujuot ar vienruoci, griezi aizcē̦rtuot ir īsāki, bet kuopiņu veļuot - gaŗāki, un tâ tīrums iznāk t. Zu trepe.

Avots: EH II, 693

uguņuôt,

1) in der Nacht, bei künstlicher Beleuchtung Fische (mit dem Fischeisen) stechen :
agrākuos gaduos, kad zvejnieki vel gāja uz e̦ze̦ru uguņuot (naktīs uguns gaismā zivis durt ar žebērkļiem) Janš. Nīca 10;

2) illuminieren
(intr.) Mag. IV, 2, 152;

3) "?": jau te bija uguņuota, vēl atveda zēveļuotu (auf Mädchen bezogen)
BW. 21746, 3; - Subst. uguņuôšana, das Feuerwerk, die Illumination.

Avots: ME IV, 295, 296

uts (li. utis bei Geitler Lit. Stud. 118 und Leskien Nom. 238), -s, ute (li. utė) U., AP., Drosth., Jürg., Demin. verkchtl. utele BW. 35057, die Laus: tautu dē̦la klētiņā, ne tur utu, ne tur blusu BW. 24911, 1. - asins uts, schizoneura lanigera Hausm. Konv. ² 199; bišu u., braula coeca Hitzsch. Konv. ¹ 246; cūku u., haemotopinus suis Denny; drēbju u., pediculus vestimenti Burm.; lapu utis, Blattläuse (aphidae Burm.) Konv. ² 2176; matu uts, = asins u.; me̦dus u., psylla pyricola Först. Konv. ² 2674; suņu u., haemotopinus piliferus Burm.; miežu u., westwoodia hordei Lind. Konv. ² 2682; veļu u. "?": kas šinīs vakaruos strādā, tam uzme̦tas veļu utis virsū LP. VII, 201; vēršu u., haemotopinus eurysternus Steph.; vistu u., menopou pallidum Denny; vīna u., filoxera Konv. ² 2117; zirgu u., haemotopinus tenuirostris Burm. - utu zâle(s),

a) Läusekraut (pedicularis
L.) RKr. II, 75, Sumpfläusekraut (pedicularis palustris) Mag. IV, 2, 87, U.;

b) das schlechte Gras auf nassen Wiesen
Biel. n. U.

Avots: ME IV, 310, 311

II uzbliẽķêt, bleichen (tr., perfektiv): uzblielzēt veļu (virsū lejuot karstu sārmu) Bauske.

Avots: ME IV, 318

uzgludinât, glätten (perfektiv); aufbügeln: veļu.

Avots: ME IV, 332

uzrul˜lêt, rollend resp. walzend glätten, ebnen (perfektiv): u. veļu, tīrumu.

Avots: ME IV, 374

uzžaûdêt, zum Trocknen aufhängen: uzžaudēt veļu uz bēniņiem Widdrisch. uzžaudēt (über dem Feuer aufhängen) reņģes žūšanai Adiamünde.

Avots: ME IV, 402

I uzžaût (li. uždžiáuti "hinaufhängen zum Trocknen"),

1) (zum Trocknen) aufhängen:
uzžaut veļu uz sē̦tas žūšanai;

2) einen Schlag versetzen :
uzžaut kam pa muguru Wolmarshof. Refl. -tiês,

1) man uzžavās (netīšām) palags uz kre̦kla, beim Aushängen der Wäsche hängte ich versehentlich das Laken auf das Hemd;

2) hinaufsteigen
AP., Meitan; "unnütz, ohne Grund hinauflaufen" Memelshof: puika uzžāvas uz istabas augšu Memelshof;

3) sich (auf jem. od. etw.) aufstürzen:
viņš man uzžāvās (= uzgāzās) virsū C. uzžaût 2 und uzžaûtiês 3 vielleicht zu uzžaût II.

Avots: ME IV, 402

uzziẽpêt,

1) noch, von neuem seifen:
veļu vēl uzziepēt;

2) Schläge versetzen:
uzziepēt pa muguru Dunika.

Avots: ME IV, 401

II uzzilinât, noch, von neuem bläuen, blau färben: veļu vēl uzzilināt.

Avots: ME IV, 401

vangale,

1) vañgale Adiamünde, Auermünde, Behnen, Bixten, Dahlen, Fockenhof, Frauenb., Grenzhof, Hofzumberge, Katlekaln, Mitau, MSil., Nitau, Pankelhof, Schibbenhof, Schlock, Schnikkern, Segew., Siuxt, Tuckum, Ukri, Wolm., vangale Biel. n. U., Dr., Wirgin., vañgalis A.-Bergfried, Bauske, Dond., Grünwald, Gr.-Sessau, vangals L., Biel. n. U., vangals Mag.II, 3, 73, Zaravič, Plur. vañgales Kalnazeem, vañgaļi N.-Bergfried, vangaļa kuoks Etn. III, 189, das Mangelholz, Rollholz (auch zusammen mit dem dazu gehörenden Brett;
Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 443): ar vangali veļu vangalē;

2) "kuoks, uz kuŗa uztin drēbes" Borchow: vangale nuoausta aude̦kla uztīšanai Konv. ^l 300;

3) vañgale AP., Arrasch, C., Drosth., Jürg., Lenzenhof, MSil., Nötk., Ronneb., Rosenbeck, Sepkull, Serben, Tuckum, Wolmarshof, vàngale ² Golg., Sessw., Vīt., vangale U.,Kalzenau, vañgala Wolmarshof, vañgalis Dond., Grünwald, vàngalis ² Neugut, vangals U., Grünwald, Plur. vàngales ^{2 (?)} Bers., der Knüppel, der dem Hunde an den Hals gehängt wird;

4) ein an einem Ende sich verjüngender Holzpflock zum Eintreiben von Pfählen
Frauenb., (mit añ ) Gaicken, Mitau, Neuenb., Schlock, Schrunden; ein Knüppel: zirgus kūla ar uozuola vangaliem BW. 12730, 7. vilks uzšāvis asti tik stāvi kâ vangali LP. VII, 903;

5) eine hölzerne Stampfe für Kartoffelpüree
(vañgale) Frauenb., Wain., (vangalis) Wain.;

6) "kuoks, ar kuo nuostrīķē labības pūru" Ronneb.;

7) der Klöppel des Dreschflegels
Bielenstein Holzb. 509 (mit Abbild.);

8) der Schwengel am Wagen
(mit àn ² ) Sessw.; "vērdzele" A.-Schwanb.;

9) das männliche Glied
N.-Sessau n. U.;

10) typha latifolia Bauenhof;

11) "velējamā vāle" Fehteln. Dissimiliert aus mangale?

Avots: ME IV, 471

vañgalêt Bauske, Grenzhof, Gr.Sessau, Grünwald, Kalnazeem, Nötk., Schibbenhof, Siuxt, Wolmarshof, -ẽju, mit einem Mangelholz (Wäsche) rollen A.-Bergfried; "ar vangali sist" Frauenb.: veļu vangalē ar vangali. pīragi nece̦pti, nevangalē̦ti BW. 33427. Refl. -tiês Kurmene, andern hinderlich sein (pa kājām būt; von Kindern).

Avots: ME IV, 471

II vaņķît, ‡

3) "savākt": veļu v. (mit aņ̂ ² ) Platohn.

Avots: EH II, 757

II varsts, die Hobelbank: uz varsta daudz ēveļu. Auf varstats beruhend; wohl daraus haplologisch (so im gen. s. varstata) gekürzt.

Avots: ME IV, 481

ve̦cļàudis (nom. plur.), alte Leute Lancmanis: daži ve̦cļaudis zinājuši stāstīt LP. VII, 1093. ve̦cļaužu būt, schwanger sein. - ve̦cļaužu diena, die letzte Nacht der Geisterzeit: beidzamuo veļu nakti saukuši par... ve̦cļaužu dienu LP. VII, 123.

Avots: ME IV, 516

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535

*II veļa od. *veļš U., = velē̦na: veļu grūst, das Gras von Wegen abstossen U.

Avots: ME IV, 535

veļas Vīt., = veļi: bāliņš jauns nuomira, veļās (Var.: veļuos) ņēma līgaviņu BW. 27798. sauc mani veļās (Var.: veļuos) 34151. grūti māmiņai... veliņās (Var.: smiltienā) 27703, 1 var. līķim zārkā palaga stūŗus nesien kuopā, lai tas pa veļām varētu svabadi iet uz strautu mazgāties BW. III, 3, S. 872.

Avots: ME IV, 535, 536

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, veleknīte Smilt., velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528

velēnieši Vīt., velenieši U., Konv. ² 2346, velenīši BW. 32408 var., velanieši BW. 27798 var., die abgeschiedenen Geister U.: veļu laiks ar visiem saviem velēniešiem un visādiem kapsē̦tu spuokiem Kaudz. lzjurieši 49. Simjūtu vakarā mieluojuši senāk nuomirušuos, veleniešus LP. V, 65. Simjūtu vakarā mājinieki iziet laukā, lai nekultuos veleniešiem pa kājām VII, 123. veļu māte un velenieši... sagaida nelaiķi pie kapsē̦tas vārtiem BW. III, 3, S. 910. veleniešu skumjais bars U. b. 93, 8. veleniešu kalniņā (auf dem Friedhof), tur guļ meitas malējiņas, tur dēliņi arājiņi BW. 27632, 1. velenieši (Var.: velanieši) kāzas dzēra: mans bāliņš jauns nuomira, veļās ņēma līgaviņu 27798. - velenietis, der Tote, der Bewohner des Jenseits, der im Grabe Ruhende Spr. Zu velis I.

Avots: ME IV, 529

I velis Wid., gew. der Plur. veļi U.; Karls., die Geister der Verstorbenen, die Zeit von Michaelis bis Martini, jedenfalls im Oktober, wo das Volk meint, dass die Geister der Verstorbenen umgehen und Opfer empfangen müssen U.: tas baltais e̦suot bijis velis LP. VI, 45. parādās... velis, jādams uz vērša VII, 55. veļi veļas kâ kamuoli 24. kas... gavilēja kapu kalna galiņā ? mūs[u] māsiņa gavilēja veļu guovis ganīdama BW. 10. veļu laiks U., die Geisterzeit. laiks uz veļiem nāk, die Geisterzeit nähert sich U., Pūrs I, 105. veļu mēnesis LP. Vll, 25, der Geistermonat. veļu drūzma, das Totenheer, die wilde Jagd Pūrs I, 111. veļu kungs LP. VII, 24. veļu (veļa U., Spr.) māte LP. Vil, 25, Karls., die Göttin des Jenseits Spr.: citai dievs, Laima taisa (sc.: vietu), citai taisa veļu māte BW. 9246. - veļu kauls (velis Dond.), veļa kauli Frauenb., ein Überbein Nerft n. U., Talsen und Siuxt n. LP. VII, 1255; veļu vaina, ein Bruch (hernia) Bergm. n. U. Nebst velēnieši, ve̦lns, veļānieši, vē̦li u. a. zu li. vẽlês oder vė˜lês "die geisterhaften Gestalten der Verstorbenen" und vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 223 f. und Trautmann Wrtb. 348) zu an. valr "Leichen auf dem Schlachtfeld" u. a. - Andets (als "die Holden" zu vẽlêt "gönnen") Bezzenberger BB. XXVI, 187; s. auch Būga RSL VI, 23 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 305 und Brückner KZ. L, 180 f.

Avots: ME IV, 530, 531

‡ veļmāte BW. 27434, 3 var., = veļu māte.

Avots: EH II, 770

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. bīstas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533

II vēls, = velis (?): vē̦luos (Var.: veļuos) mani vadīdama; kuo mieluošu vē̦la bē̦rnus BW. 27434 var. (aus Neuhausen). Zum ē vgl. li. vė˜lės.

Avots: ME IV, 559

velša,

1) s. velte;

2) die Beschenkung
V. velˆšus, zur Verstärkung von velˆt: stumšus stūma, velšus vēla BW. 18872. vīrs velšus vēlis... akmeni LP. VII, 1312. velšus nuoveļas nuo krāsns 129. burvim velšus jāveļuoties VI, 14.

Avots: ME IV, 533

velˆt (li. vélti "walken") C., PS., Wolm. u. a., vel˜t Orellen n. FBR. Xl, 37, Salisb., A. - Ottenhof, veļu, vēlu,

1) velˆt Ruj., wälzen:
Gauja... veļ... smiltis Aus. II, 2. strauts... veļ vilnīšus Rainis Gö"tes dzeja 40. - veļams bluķis, die Feldrolle Bielenstein Holzb. 493. - veļamais, die Walze U.;

2) walken
V. - veļamais, die Walkmaschine Bergm. n. U.; die Walkmühle St.;

3) schlagen
Bielenstein Holzb. 321; veļamais, ein Stock zum Schlagen U., Salis, Refl. -tiês,

1) sich wälzen:
Sprw. veļas kâ uola RKr. VI, 560, teļam veļas acis ārā LP. VI, 10. ābuoļi svabadi vēlās nuost A. XX, 652. strauta ūdentiņš tāļāk veļas Jaunības dzeja 49. kâ cēlies, tâ vēlies tūliņ uz klēti Blaum. Pie skala ug. 263;

2) sich walken, sich wälzend an Dicke zunehmen
Spr.: velies, mana vadmaliņa, krimildiņas biezumiņu! BW. 7498;

3) "sich gut bei Luder halten"
L., gedeihen: cāļi labi veļas Kand. Subst. velšana,

1) das Wälzen;

2) das Walken:
sievas nuodarbuojas ar vadmalas velšanu Etn. III, 71;

3) das Schlagen;
velšanâs, das Sichwälzen; vē̦lums, das einmalige, vollendete Wälzen, Walken; vēlẽjs, wer wälzt; wer walkt: vadmalas vēlējs Frauenb. Nebst velêt, valstît, apaļš, vàļât, uolât I, uolît I 1, uols, vilnis "Welle", viļaka u. a. zu apr. walis "Orscheit", li. valandà "Weile", r. валъ "Walze; Woge", ai. válati "dreht sich", arm. gelum "drehe", gil "runder Wurfstein", gr. εἰλέω "wälze", alb. vaľε "Wallen; Woge", lat. volvere "wälzen", air. fillim "biege", an. valr "rund", ae. walwian "wälzen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 298 ff., Trautmann Wrtb. 349, Būga KSn. I, 175, Fick Wrtb. I ⁴ , 132, Boisacq Dict. 223 ff., Hübschmann Arm. Gramm. 433 und 435, Persson Beitr. 538 ff., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 228 ff., Geramb WuS. XII, 41 ff.

Avots: ME IV, 533

vèltît C., (mit èl ² ) Bers., Fest., Golg., Kl., Saikava, (mit elˆ ² ) Arrasch, -ĩju,

1) Brautgeschenke verteilen
Spr.; (mit den Brautgeschenken) beschenken L., U.: brūte veltī jeb apdāvina brūtgāna tē̦vu BW. III, 1, S. 12. ve̦de̦kla iepirkās jaunajā radniecībā... radnieku veļus veltīdama Pūrs I, 108. kad cilvē̦ki apveltīti, tad veltīja... vietas BW. III, 1, S. 45. visas māsas apveltītas, brāļa māsa neveltīta BW. 25417. visi gaida veltījam 25631. dievs... brauca zemi veltīdams Etn. II, 80;

2) schenken; widmen:
brūte veltīja pūra vedējam... pa cimdu pārim BW. III, 1, S. 16. brūtes māte veltī preceniekam cimdus 26. A. veltījis direktuoram... gre̦dze̦nu MWM. VIII, 50. veltīt kam dzejuoli. Subst. vèltîšana, das Verteilen der Brautgeschenke, das Beschenken; das Schenken, Widmen: veltīšana bija... kāzu ieradums BW. III, 1, S. 7. ... veltīšana, kur brūte izdalīja savas dāvanas 11; vèltĩjums, das einmalige, beendete Schenken, Verteilen der Brautgeschenke; das Geschenk; die Widmung: dārgs būs svē̦tku veltījums Vēr, II, 91; vèltitãjs, wer (be)schenkt, widmet; f. vèltitãja, die Verteilerin der Brautgeschenke (die Braut) Spr.

Avots: ME IV, 535

verveļât Meiran, -ãju, ver̂veļuôt Saikava, = vervelêt 1, undeutlich sprechen: kuo tu verveļuo, bulduruo, dulburuo! Celm.

Avots: ME IV, 543

vervelis,

1) wer (viel und schnell und) undeutlich spricht
Etn. IV, 167, Borchow, N.-Peb., Wessen, Schwanb., (mit er̂ ) AP., Bers., C., Erlaa, Fehteln, Grawendahl, Golg., Jürg., Kalzenau, Kl., Linden in Livl., Lubn., Meiran, Ogershof, Ramkau, Saikava, Sehren, Seltingshof, Sessw., Sonnaxt, Taurup, Vīt., (mit er̂ ² ) Plātere: ... ierunājās kāds vervelis Austriņš Daugava I, 982. kuo tur ar tādu verveli . . . tielēties! (auf einen Knaben bezogen) Veselis Netic. Toma mīlest. 21;

2) der Strudel
(mit er̂ ) Lis.: asinis te̦k ver̂veļiem PS., ver̂veļu ver̂veļiem Lis., Trik.;

3) ein knorriger, schwer zu spaltender (gefällter) Baum
Memelshof;

4) "šūnu akmens, sevišķi grāvjuos" (mit er̂ ² ) Grünw.;

5) "ein sehr unruhiger, beweglicher, unstäter, lärmender und geschwätziger Mensch"
Nötk. (mit er̂ ).

Avots: ME IV, 542

vìetām vìetāms, Adv., stellenweise: vietām labs, vietām slikts, teils gut, teils schlecht U. viņu vietāms sauc par līdzskrējēju veļu drūzmā Pūrs II, 68.

Avots: ME IV, 673

viļe̦kls,

1) = viļaka 1: gabals sūnas, zirga viļe̦kla lielumā Jauns. Baltā gr. I, 234;

2) auch
viļe̦klis (sic!), "savē̦lums; ādas virs kārtas mazgājuoties nuobe̦rztās un save̦ltās daļiņas" Stenden: vajag tâ mazgāties, ka viļe̦kļi (viļe̦kli) iet nuost Stenden. veļu utis veļuoties kâ viļe̦kļi ebenda.

Avots: ME IV, 597

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, ₂₈ und 33, ₁₅ ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì ² ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î ² ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I ⁴ , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596

viltenīca, die Betrügerin: viltenīca (Var.: vīlējiņa) veļu māte dažu labu pievīluse BW. 27536, 7.

Avots: ME IV, 596

II vĩvele Dunika, gew. der Plur. vĩveles Adiamünde, Allend., AP., Bl., Burtn., C., Dond., Ekau, Essern, Frauenb., Golg., Gr.-Sessau, Gr.Würzau, Grünwald, Kabillen, Kr.Würzau, Laidsen, Lenzenhof, Loddiger, MSiI., Nötk., Nikrazen, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, Ruj., Schibbenhof, Schrunden, Selg., Serben, Sermus, Siuxt, Smilt., Stenden, Turlau, (mit ì ² ) Sussei n. FBR. VII, 132, Baltinow, Bers., Kalzenau, Lennew., Lubn., Mahlup, Mar., Marienhausen, Meiran, Prl., Saikava, Selb., Sessw., Stockm., Šķilbē̦ni, Zvirgzdine, vīveles U., Lennew., N.-Peb., Schujen, Schwanb., Vīt., Welonen, Wessen, vīveļi Dond., vīvules, vĩvuļi PS., die Feifel, Drüsenkrankheit bei Vieh und Pferden;"Fibelkrankheit" (vīvele) St.; "vē̦de̦ra graizes" (mit ì ² ) Meselau; "uzpūsts vē̦de̦rs luopiem" Rutzau: ja sabrauktu zirgu dalaiž pie ūdens, tad zirgs paliek ar vīvelēm Saikava. vai tevi... ve̦lla (nabaga BW. 20939) vīveles dīda? BW. piel.2 20939, 1. pats ar meža vīvelēm BW. 20798. vai tev vīveles, kad tu ķe̦parājies un neguli? sagte man scherzweise zu einem, der unruhig schläft Frauenb. žīda vīveles un vācieša krampji ir sliktas slimības! ebenda. zirgam e̦suot paslēpņu vīvules Kaudz. M. 38. vīveles braucīt Br. 337. vīveles durt Gr.-Sessau, Frauenb. vīveļu vārdi Br. IV, XXXIX, Besprechungsformel gegen Feifel. vīveļu tūska Preip. 47, Feifelgeschwulst. Aus einem nd. *vīvel (vgl. im Grimmschen Wrtb. d. Feibel, Feifel, mlat. vivolae, dän. und schwed. fibel "Ohrendrüsen der Pferde und Entzündung dieser Drüsen"). Auf diesem nd. *vīvel beruhen wohl auch vīvele I und vībele, denn Schwiele und Strieme sind gleich einer Drüse etwas Geschwollenes.

Avots: ME IV, 649

zãkât C., Frauenb., Iw., Nötk., N.Salis, Meselau, PS., (mit à ² ) Bers., Kalzenau, Kl., Lubn., Meiran, Prl., Saikava, Stom., schmähen, schänden Kremon n. U., höhnen, lästern, verleumden, verachten (unbek. in Dond., Golg., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., Sessw., stockm.): veļus zākāja par ve̦lniem Pürs I, 116. nedarbis ir, kas tâ zākā viņu pūles LP. VII, 1324. kâ jums nav kauna guodīga cilvē̦ka vārdu zākāt? Kav. zākāt un sunīt katru Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 670. ņemas mūs zākāt, ka i[r] suns vairs maizes tai vietā nerītu Blaum. Vēr. 536. Refl. -tiês, schimpfen (mit ã ) Mezküll, verleumden, schmähen Nötk.: patiesību runāju, nezākājuos Blaum. Vēr. 536. Etwa aus mnd. saken "klagen (vor Gericht), einen Streit erheben" und in der Bed. durch le. zāgât

II beeinflusst?

Avots: ME IV, 695, 696

I žaût: ž. (mit au) veļu Allend., Koddiack, Salis.

Avots: EH II, 817

I žaût (li. džiáuti "zum Trocknen hinhängen" ) C., Lis., Lös., Wolm., (mit aû ² ) Dunika, Frauenb., Praes. žaûju od. žaûnu, Praet. žâvu, trocknen (tr.) U., zum Trocknen aushängen (unbek. in Adl., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Kaltenbrunn, KatrE., Kl., Meiran, Memelshof, Oknist, Saikava, Schwanb., Zvirgzdine, wo dafür izkārt): izgrìezusi veļu un aizgājusi žaut A. Brigader Vizb. 55. žvejnieks... žavis vabās savus tīklus LP. VI, 1, 167. žaun sudraba bērziņā! BW. 5036, 7. Nebst žavêt, žâvêt, žût u. a. und li. džiovà oder džiūtìs "Schwindsucht" u. a. vermutlich zu ahd. tawalōn "hinschwinden, hinsterben", an. do` "wurde gefühllos" (von Gliedern), ahd. touwen, and. dōian "sterben", got. dauƥs "tot", diwans "sterblich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 835). Die Urbed. der Wurzel wäre dann etwa: austrocknen, verdorren, erstarren.

Avots: ME IV, 792, 793

zẽvele, auch zēvelis L., U.,

1) sē̦rs, der Schwefel:
kad tu zilām zēvelēm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578. pašam zilas zēvelītes BW. 14572. dega ar zilām zēvelēm 31867 var. kā, zēveļu (zum Kuckuck!), vajadzēja tam nabaga puisē̦nam? 14918, 2 var. kā, zēveļu, tu skaties? 10773. ka ve̦lns tavām zēvelēm! Freiziņ. skrien kâ zēvelis (von einem raschen Pferd) U.;

2) = sē̦rkuociņš, ein Schwefelhölzchen (zẽvele) Dunika, (zēvelis) Oppek. (neben zēvele "Schwefel") n. U.: nepaliks... tik daudzi... tām zēvelēm J. R. IV, 47;

3) ein raches Pferd
U. Nebst estn. wēwel mit Dissimilation aus mnd. swevel.

Avots: ME IV, 715

ziẽpêt, -ẽju,

1) (ein)seifen
L., U., AP., Burtn., Drosth., Erlaa, Fehteln, Grünw., Mar. u. a.: pus˙dienas ziepēju, kamē̦r visu iemē̦rktuo veļu saziepēju Lennew. (mazgājuoties) ziepēt ruokas, muti Frauenb.;

2) prügeln
Dunika, Grünw., Schrunden: muguru Dunika. sāka viņu ziepēt ebenda;

3) bestechen
Grünw.;

4) Fettes essen
Memelshof: ziepē iekšā! Golg. Refl. -tiês, sich (ein)seifen: tā... šurp nākdama ziepītēs ziepējās BW. 20341.

Avots: ME IV, 744

I zilinât (li. žilinti "zilināt" Miežinis),

1) blau färben
U., Stenden, bläuen LKVv.: mazgātāja zilina veļu Ahs.;

2) prügeln
Trik.: z. muguru;

3) viel Wasser hinzugiessend wässerig (bläulich) machen
Lubn.: saimniece putru zilina. Refl. -tiês,

1) frierend bläulich werden:
z. (salt) aukstumā Bers.;

2) in der Wirtschaft kargen:
saimniece skuopa: mē̦dz ar ēdienu zilināties Heidenfeld, Segew.

Avots: ME IV, 719, 720

zilinums Kand., Lipsthusen, Sassm., Stenden "zilumzâles, veļas zilums" zilināt veļu ar zilinumu Sassm. Beruht auf einem Prät. *zilinu (= li. žilinau); vgl. zur Bildung retinuma sakne.

Avots: ME IV, 720

‡ žļaukstêt, = žļakstêt 1: ūdeņa tur vairs nebij ..., bet uz sāniem paveļuoties sūna žļaukstēja A. Upītis Pirmā nakts 471. visi zābaki pilni, žļaukst vien 366.

Avots: EH II, 820

žļurdzît, -gu, -dzĩju, = šļurcît, (etwas Nasses Grawendahl, Kreuzb., Serben, Vīt.) drücken, knutschen (mit ur̂ ) C., Mar., (mit ùr ² ) Warkl.; (Wäsche) waschend (hörbar) drücken, kehren Memelshof, (mit ur̂ ) Adl., Lubn., Meiran; (Wäsche) oberflächlich waschen Meselau, Peb., Schwanb., Tirsen ("mit ùr ^2" ), Serben: lupatu žļurga traukus mazgājuot Drosth. žļurdzīt veļu pa vannu Lubn. žļurdzīt nuokauta luopa zarnas Kreuzb. - Refl. -tiês N. - Peb., ungeschickt etwas tun (z. B. ein Schwein schlachten).

Avots: ME IV, 819

zmaidzît: viņas zmaîdza (pressen aus) samirkušuo veļu Burtn.; zur Etymologie s. allenfalls Zubatý BB. XVII, 328.

Avots: EH II, 811

zõrkât Dond., in abgestandener Lauge (Wäsche) waschen, schlecht waschen; "(veļu) mazgājuot cilāt uz augšu un leju".

Avots: ME IV, 749

žulkt, žulkstu, žulku,

1) = žulgt 1 (prs. žulcu!) U.;

2) = žulgt 2 (wie Korn im Wasser) St., (mit ulˆ ) Adl., Golg., Schwanb., (mit ùl ² ) Sessw.: pastalas žulkst. cauruos zābakuos kājas žulkst. veļu mazgājuot ruokas žulkst.

Avots: ME IV, 831

žulnît, -u (z. B. in Druw., Kurs.) od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulît 1, mit einem stumpfen Messer schneiden Kaugershof, Vīt., (mit ùl ) Drosth., (mit ùl ² ) Golg., (mit ulˆ ² ) Ahs., Frauenb., Kurs., N. - Bartau: meitene žulnī maizi ar neašu nazi Ahs. n. RKr. XVII, 67. kuo nu žulni maizi! duod, es nuogriêzīšu! Kurs. žulnī nu ātrāk! Vīt.;

2) = žulît 2, kauen Kosenhof, N. - Peb., (mit ùl ) AP., C., Trik., (mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Schwanb., (mit ùl ² ) Adl., Golg., (mit ulˆ ² ) Bauske; "zelēt" Lis. (mit ùl ² ); "sasiekalāt" Golg.; gleichsam ohne Zähne essen, im Munde hin und her wälzen Mar. (mit ulˆ ), Marzenhof, Luttr., Schrunden, Schujen, Smilten, Sinolen: kaķis, nuozadzis gaļas gabalu, tikai sācis žulnīt Golg.;

3) (etwas Feuchtes, Weiches
Druw.) lange, ungeschickt drücken, kneten, knutschen Aahof, Adl., Golg., Kokn., Kortenhof, Schwanb., (mit ulˆ ) Stom., (mit ul˜ ) Nötk.; knillen (mit ulˆ ² ) Bauske: kuo tu tuo kaķi žulni? Aahof u. a. kaķis peli ilgi žūlnīja un nevarēja nuoēst Nötk. žulnīt burtnīcu Bauske;

4) "lange, unnütz waschen"
Kalz., Lubn.; liederlich waschen Adl., Kokn., Ramkau, Schwanb., Tirsen;

5) "laistīt" (mit ulˆ ) Gr. - Buschh. Refl. -tiês, längere Zeit mit einem stumpfen Messer schneiden Vīt.; lange, erfolglos kauen, im Munde wälzen Nötk., (mit ùl ² ) Selsau; ohne rechten Appetit essen (mit ùl ² ) Lubn.; "sich träge, unwillig mit etwas Weichem und Feuchtem befassen" Druw.; (längere Zeit) drücken, knutschen (mit ùl ) Jürg.; etwas Unzweckmässiges treiben (mit ùl ² ) Golg.; ungeschickt, träge, ohne Erfolg etwas tun N. - Schwanb., (mit ulˆ ) C., (mit ulˆ ² ) Bauske; "bez vajadzības, ilgi mazgāties" Kalz., Lubn.: ja žulnīsies, ņemšu ēdienu nuost! Nötk. tu tikai žulnies vien ap tuo darbu N. - Schwanb. kuo tu žulnies pa ūdeni? Jürg. kuo tu žulnies ap veļu visu dienu? Bauske. kuo tu tur žulnies? tev jau nemirst (saka, kam cūku kaujuot) N. - Peb.

Avots: ME IV, 831

I zvelˆt A. - Laitzen, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kaltenbrunn, KatrE., Lubn., Mahlup, Nötk., Oknist, PS., Saikava, Schwanb., Sessw., Wolm., Zvirgzdine, (mit el ² ) Dond., Dunika, Frauenb., N. - Salis, Ruj., Salis, Schnehpeln, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, (mit erhobenem Arm, stark U., mit einem schweren Knüppel Dunika) schlagen, einen Hieb versetzen Spr., Memelshof: zvelt pa(r) muguru U., Mag. XIII, 2, 49. puisis zvēlis tam pa sāniem LP. VII, 733. zvel viņam pa ribām! Wessen. zvel nuo visas dūšas! Frauenb. kâ zvēla pa galvu, tâ gar zemi Nötk. - Part. praes. pass. zveļamais, ein Stock zum Schlagen U., Janš. Līgava I, 352. Wohl identisch mit zvelt II; zur Bed. vgl. gâzt "umstürzen; schlagen".

Avots: ME IV, 770

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770