Paplašinātā meklēšana

‡ àizķe̦llâtiês, auf einem kotigen Wege hin-, wegfahren Siuxt.

Avots: EH I, 34

àizkļuoķelêt u. àizkļuoģelêt, mit dem"kļuoķis"festmachen, befestigen U.

Avots: ME I, 33

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ aķele Siuxt n. Fil. mat. 65, Demin. verächtl. zu aka, der Brunnen.

Avots: EH I, 67

‡ apšķelmêt, verletzen (verwunden) Warkl.: a. ruoku, kuokam mizu.

Avots: EH I, 119

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

‡ ãrķelis N.-Bartau "zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

‡ atķe̦l˜lâtiês Siuxt, mit Mühe auf schlechtem (kotigem) Wege herfahren: vai tad varēji ar tādā ceļā a.?

Avots: EH I, 151

atšķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ beņ̃ķelis Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu beņ̃ķis, die Bank.

Avots: EH I, 212

‡ bluķelis "venteris bez spārniem" NB.

Avots: EH I, 231

brāķelis, brāķeris, der Tadler: pašam meitu brāķeļam (Var.: brāķeŗam) nav raže̦nas līgaviņas BW. 21318, 11 [Aus mnd. wraken.]

Avots: ME I, 327

‡ bũķele Funkenhof, Grobin, geringschätziges Demin. zu bũka II.

Avots: EH I, 257

buķelis (unter buks),

1): kâ pē̦rnajam buķeļam BW. 12398, 4 var. kaza satikās ar pe̦lē̦ku buķelīti BW. piel. ² 23022 ¹ ;

2): h) - auch Grobin, Siuxt.

Avots: EH I, 250

‡ čišķele Frauenb., verächtliches Demin. zu ciska.

Avots: EH I, 291

dreķelis, ein ungehorsames Tier Alt- Schwanb.

Avots: ME I, 497

‡ driķelêt U., (in der Mühle) schroten: auzu pūru driķelēšu BW. 21001, 9 var. Entlahnt.

Avots: EH I, 334

‡ drušķele Dunika, = drusciņa: d. miltu.

Avots: EH I, 337

‡ I ẽķele Blieden, Siuxt, ein pejoratives Deminutiv zu ẽ̦ka: ē̦kas un ēķeles Janš. Atpūta № 371, S. 6.

Avots: EH I, 372

‡ II ẽķele Grob., ẽķeles Dunika, Gramsden, eine Flachshechel: grib liniņš sukājam sudrabiņa ēķelēm BW. 26764. ēķeļu zuobus 17263. Aus mnd. hekele.

Avots: EH I, 372

‡ er̂ķele ² Ahs., eine Dachluke. Wohl aus d. Erker.

Avots: EH I, 370

‡ ērķele "?": pieci zirgi ērķelē [?] (Var.: ērzelēs, vērzelēs) BW. 25152, 3 var.

Avots: EH I, 373

‡ ẽrķeles Frauenb., = ‡ II ēķele(s): sukāja ar ērķelēm viņa galvu Pas. V, 222 (aus Sassm.).

Avots: EH I, 373

‡ ērķelis Talssen, = uzpur̂nis 2 (ein Halfter für Fülle ...).

Avots: EH I, 373

greķelêt, grečaļât, schlechtes Garn zusammenspinnen Ar.

Avots: ME I, 648

griķelêt, -ẽju "?": malu, malu, griķelēju (Var. : gricelēju, gritelēju BW. 8100.

Avots: ME I, 654

grīķelêt -ẽju "?": snaudin snauda, grīķelēja (Var. : grecelēja) BW. 25127.

Avots: ME I, 656

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76

‡ izẽķelêt, aushecheln (izsukât) Rutzau n. Fil. mat. 124: i. linus.

Avots: EH I, 446

‡ izẽrķelêt Frauenb., = ‡ izẽķelêt: i. linus.

Avots: EH I, 446

izķiņ̃ķelêt, ‡

2) verschetzen
Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 461

izķiņ̃ķelêt, tr., entwirren, auseinanderwickeln: virves Kand.

Avots: ME I, 760

‡ izpir̃ķelêt Siuxt, leichtsinnig kaufend verausgaben: par visâdiem niekiem i. naudu.

Avots: EH I, 471

izšķelˆt: lubas bija izšķeltas, nuorantītas vajadzīgā garumā Janš. Mežv. ļ. I, 203.

Avots: EH I, 485

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

‡ izšķelvinât "= izskaluôt" M. 67, Adl., Lettihn, Ludsen, Schwanb., Sessw.; durcheinanderrühren Baltinow, Kārsava: i. zâles pudelē; "ne̦suot vai braucuot izlaistīt" Līvāni, (mit elˆ ) Mar.

Avots: EH I, 485

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

‡ kaķe̦lē̦ns Strods Par. vōrdn. 88, Lubn., das Kätzchen.

Avots: EH I, 576

[kāķelêt U., lallen. - Wohl aus mnd. kakelen "gackern, schwatzen".]

Avots: ME II, 190

[ķelâtiês Saucken n. U., wegziehen.]

Avots: ME II, 362

ķe̦lavaînis PS., ķe̦lvainis, ķe̦luvainis, des Weibes Schwester - Mann, der Schwager Erlaa: znuoti vien, znuoti vien, kur tie mani ķe̦lavaiņi (Var.: ķelvainiņi)? vai tā mana līgaviņa bez māsiņas izaugusi BW. 19146 ; 26024. uz krustībām vīrs ielūdza sievas radus: ķe̦lavaiņus jeb sievas māsu vīrus BW. I, 178. [Beruht auf liv. kälu "Schwägerin" resp. estn. kälo "Mannesbruders Weib", s. Thomsen Beröringer 258 f.]

Avots: ME II, 362

[ķe̦lba Spiess n. U., die Plackerei, Plage.]

Avots: ME II, 362

[ķe̦lbas, das Gedärm eines geschlachteten Schafes od. Kalbes Behrsebeck.]

Avots: ME II, 362

‡ ķelˆcine Nautrēni "ein nicht vollwertiges weibliches Lebewesen": tī atadienes ķ. tik karna, ka piena guovs nebūs.

Avots: EH I, 694

‡ ķelcis (?) Smilt., ein Trinkgefäss.

Avots: EH I, 694

ķel˜deris,

1): ein alter Männerrock
AP., ein kurzes, kleines Kinderröckchen N.-Peb., ein dünnes Kleidungsstück Frauenb., Siuxt; kèldeŗi Saikava "svārki, paltraki"; "sasviluši" ME. II, 362 zu ersetzen durch "nuosviluši"; "25731" zu ersetzen durch "25731, 1 var."; ‡

2) jem., der dünn und unpassend resp. schäbig gekleidet ist
PV., Seyershof.

Avots: EH I, 694

ķel˜deris, ein leichtes, linnenes Kleidungsstück, ein Kittel, ein alter Rock (bei Spr. in dieser Bed. der Pl. ķeldeŗi).: Sprw. kuo līdz vācu ķelderīši, kad nav vācu valuodiņas, kâ tad tādā ķelderītī nesals Naud. [pārvilkdams pār vesti... drēbes ķelderi jeb pārve̦lkamuo Deglavs Rīga II, 1, 143.] blusai me̦lni lindraciņi (Var.: ķelderīši) BW. 2728. ķelderiņi sasviluši gar uguni le̦'kājuot 25731. pakaļ lēca tautas dē̦ls ar ķeldeŗ [u] svārciņiem 24890. [Aus nd. köller (in Grimms Wrtb. unter Koller.)]

Avots: ME II, 362

‡ ke̦l˜draki Bersteln, ķeldraki Neuer-mühlen "grabažas, mantas, rīki".

Avots: EH I, 694

ķelene: zu ersetzen durch ķelene!

Avots: EH I, 694

ķelene, der Fuss: gul ķelenes atmetis Naud. Auf li. kẽlinės "Hosen" beruhend? Vgl. auch ķe̦lna.

Avots: ME II, 362

‡ ķeline Oknist n. FBR. XV, 171, = ķe̦l˜la 1.

Avots: EH I, 694

[ķeliņš Targeln, = ķe̦lavainis.]

Avots: ME II, 362

ķelˆksnis, ein ungeschickter Mensch Mar. n. RK. XV, 121.

Avots: ME II, 362

ķe̦l˜la, [ķe̦lls Gr. - Jungfernhof n. U.], ķelle,

1) die Kelle, die Mauererkelle ;

2) der Grützlöffel
U. ;

2) der Treibstock, die Kelle beim Rippchenspiel
U. In Burtn. n. U. unterscheidet man ķelle, die Maurerkelle von ķe̦lla, der Maurerlehm. In Smilt. ķe̦lla, ein Schmadderer. Aus mnd. kelle "Kelle".

Avots: ME II, 362

ķe̦l˜lât,

3): liederlich (schweinisch) essen
Lems.; ‡

4) im Lehm waten
Dunika: pa druvu ķe̦llājuot, kājas paliek smagas; ‡

5) (erschlossen aus gesprochenem ķe̦l˜t ) "sprechen"
Popen n. FBR. VIII, 114. Refl. -tiês,

1): sudeln
Salis; ‡

3) liederlich arbeiten
Salis.

Avots: EH I, 694

ķe̦l˜lât, -ãju, ķel˜lêt, -ẽju,

1) mit der Kelle arbeiten od. anwerfen ;

2) schmaddern, besudeln ;

3) viel essen:
tad ta nu bē̦rns ķellē krējumu Kand. viņš tik var biezputru dūšīgi ķellēt Dond. Refl. -tiês,

1) mit Lehm spielen (von Kindern), im Lehm od. Kot waten, wühlen:
bē̦rni ķellējas ar māliem. meita nejē̦dz sviestu kult, ķe̦llājas kâ ar māliem ; ķel˜lêtiês, etwas Rohes anfassen Grünh. ;

2) auf kotigem Wege fahren.

Avots: ME II, 362

ķelle (unter ķe̦lla),

1): man bij ķ., āmurīt[i]s BW. 34203. mūrenieka dēliņam ķellīte ruokā 33554, 3.

Avots: EH I, 694

ķe̦l˜na,

1) Bein eines Huhnes Biel. n. U., der Fuss
Wain.: papagaiļiem kājas jeb ķe̦lnas nuode̦r arī par kampjamiem MWM. VI, 946. gul ķe̦lnas atmetis, = ruokas un kājas uz augšu pacēlis C., Bers. ;

[2) ķe̦lnas, die Hosen:
es labāk neģērbšu ne˙kādas vīriešu ķe̦lnas kājās Janš. Dzimtene ² I, 295. - Ein Lituanismus ; in der Bed. 2 aus li. kélnės "Hosen"; zur Bed. 1 vgl. etwa (nach v. d. Osten - Sacken IF. XXIV, 245 f.) slav. čelnź "Glied"].

Avots: ME II, 362, 363

‡ I ķelne Lettg., = ķe̦l˜la 1.

Avots: EH I, 694

‡ II ķèlne ² Auleja "etwas Steifes (z. B. ein steifes Glied, cin steifer Mensch od. ein solches Tier)": ruokas taidas kai ķ., - neve̦se̦las, stīvas.

Avots: EH I, 694

ķèlnêt ² , -ēju Auleja "mit steifen Gliedern etwas tun".

Avots: EH I, 694

[ķe̦l˜pa Wandsen], ķe̦lpa [Stenden], ķe̦l˜pans Sassm., die Schlinge, Schleife (gew. cilpa): nuovij labu saiti ar ķe̦lpu, uzsviedi tam kaklā un savelci ķe̦lpu LP. iemeti saitei ķe̦lpanu Sassm., Dond. [Aus einem žem. * kelpa < kìlpa?]

Avots: ME II, 363

‡ II ķe̦l˜pa Lems. "ein grosser Fuss".

Avots: EH I, 694

‡ ķel˜pât (um Autz gehört), mit grossen Schritten gehen: cik ilgi es vairs spēšu gaŗus ceļus ķe̦l˜pāt ("cilpuot") Stenden.

Avots: EH I, 694

ķèlpis,

1) Schilf
PS.: latvieši pratuši pīt vis˙visādus gruozus nuo saknēm, klūdziņām, luoksnēm, niedrām un ķelpjiem PS. ;

2) e̦ze̦ru un upju malās aug skalbēm jeb kalmjiem līdzīgs augs [typha latifolia] ; tuo sauc Palsmanī par ķelpi ; [ķèlpis "Kalmus"
C. - Vielleicht in livischem Munde aus * šķelpis (vgl. šķelpe) entstanden, das wohl aus mnd. schelp "Schilf" entlehnt ist].

Avots: ME II, 363

‡ II ķelpis "ein Strick mit dem Gewichte am Stammende des Sägebalkens" Spiess.

Avots: EH I, 694

ķelpiski, schlingenartig, mit einer Schlinge, Schleife versehen: šalle apme̦sta ķelpiski gar kaklu AU.

Avots: ME II, 363

[ķè̦lsāt ^2, ķèlsīt ^2, -ĩju od. ķèlsēt ^2, -ẽju Bers. "viel und ohne Auswahl (fr)essern (namentlich einen Mehlbrei)".]

Avots: ME II, 363

‡ ķelsîgs,

1) "klebrig;
nelabi savārījies" um AP.;

2) rechthaberisch, zänkisch
(mit èl ² ) Saikava.

Avots: EH I, 694

ķelsis,

1) der Schund, Jux:
pie linsē̦klām ir klāt visādas nezāles, ir tikai tāds ķelsis Tirs. ;

[2) ķèlsis ² Bers. "ein Mischmasch von verschiedenen Speisen oder Stoffen"].

Avots: ME II, 363

ķe̦luvainis, ķe̦lvainis, s. ķe̦lavainis.

Avots: ME II, 363

I ķè̦lva ^2, die flache Hand, die Tatze: kad es tev duošu ar ķe̦lvu, tad ķe̦ngas atmetīsi Bers., Lub. lācīšam plata ķe̦lva (Var.: ķe̦pa) BW. 2686, 12. Vgl. ķe̦lna.

Avots: ME II, 363

II ķe̦lva, der Kuhfladen Fest.

Avots: ME II, 363

ķè̦lvainis ^2, jem., der grosse, starke Hände hat Lub.

Avots: ME II, 363

‡ ķè̦lvàsi ² KatrE., = ķe̦lavaiņi.

Avots: EH I, 694

ķèlve ^2: mūrniekam ... ķelvīte ruokā BW. 33554.

Avots: EH I, 694

ķèlve ² Kl., = ķel˜le, die Kelle.

Avots: ME II, 363

ķelvkši [?], = ķērkši, sisymbrium nasturtium Mag. IV, 2, 102. [Muss fehlerhaft sein, da die Verbindung -lvk- undenkbar ist (aus -hrk- entstellt?)]

Avots: ME II, 363

ķèlzêt ^2, -ẽju, intr., tr.,

1) viel, schlingend essen:
tad ta bē̦rni ķelzē ;

2) beschmutzen, etwas (z. B. dem Essen) Unreines, Unappetitliches hinzumischen, so namentl.
pìeķèlzêt Bers.

Avots: ME II, 363

ķèlzis ^2,

1) jem., der viel isst ;

2) jem., dem die Arbeit nicht von statten geht ;

3) eine breiartige Speise
Bers.

Avots: ME II, 363

‡ ķe̦l˜zumi Schlock, Feltgrieben.

Avots: EH I, 694

‡ ķiķe̦lē̦ns (s. unter ‡ ķiķa) "?"

Avots: EH I, 702

ķìņķele ² : n. Schwers Unters. 66 ans nd. kinkel "Verdrehung, Verschlingung".

Avots: EH I, 703

ķìņķele ^2, Verwickelung, Verwirrung, Hader, Zank, Schwierigkeit, Hindernis Spr., Hudelei, Kleinigkeitskrämerei Lub., U. [Nach Thomsen Beröringer 261 aus dem Deutschen; vgl. mnd. kinke "die Windugnen, die ein Tau od. Faden von selbst schlägt", kincken "sich verwirren".]

Avots: ME II, 382

ķìnķelêt ^2: "sich säumen; viel Wesens oder Federlesens machen" Lng.; daži saimnieki ir ieraduši par kalpu darbu allaž ķ. un bārties Lenz Spred. gr. (1764-7), S. 265; "faulenzen; niekuoties" (mit iņ̃ ) NB.

Avots: EH I, 703

ķìņķelēt ^2, -ẽju, [verwirren, nicht zum Striche kommen; zanken U.]; knibbern, fackeln, zögern, trödeln [nach Wid. und Kl. in dieser Bed. das Refl. -tiês]: dari ve̦zumiņu: kuo tik ilgi ķiņķelē? Ltd. 849, Lub. - Zu ķiņķele.

Avots: ME II, 382

ķiņķelĩba, Hudelei L.

Avots: ME II, 382

ķišķele, Demin. von ciska U. [Aus li. kiškẽlė.

Avots: ME II, 386

ķilˆvêķelis ^2, Demin. von cilvê̦ks, im verächtlichen Sinn Kand., [Kerklingen n. U.; s. cilvē̦ks].

Avots: ME II, 381

kuôķelis ² : kuoķeļu ... stumbriem Veselis Sautes kaps. 122.

Avots: EH I, 686

kuķelis: auch Siuxt; "12245" ME. II, 303 zu verbessern in "12245, 2".

Avots: EH I, 669

kuķelis, das Hündchen: puisē̦nu, puisē̦nu kâ raibu kuķeļu BW. 12245. nu jāj raibus kuķelīšus 13005. kuķelis rej cauru nakti Ahs. [Vgl. ähnliches bei Berneker Wrtb. I, 366 f.]

Kļūdu labojums:
366 = 636

Avots: ME II, 303, 304

‡ kurpnieķelis Pas. IX, 527, ein geringschätziges Deminutiv zu kur̃pniẽks.

Avots: EH I, 679

‡ laiķelis, geringschätziges Demin. zu laĩks: kādu laiķeli mēs varam arī papriecāties Janš: Bandavā II, 197.

Avots: EH I, 713

‡ laũķelis Behnen Frauenb., Grenzhof (Mežamuiža), geringschätziges Deminutiv zu laũks I.

Avots: EH I, 723

maķelis (unter maks I): cits maķeli pacilāja BW. 30703, 11.

Avots: EH I, 780

mežmiķelis, ein wilder, zerfahrener, unvernünftiger und zerzauster Mensch, "tāds kâ nuo meža izskrējis cilvē̦ks": tu tik esi tāds mežmiķelis, cits ne+kas Dond. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 611

‡ miķeles Lubn., = miķelnĩcas.

Avots: EH I, 813

Miķelis, Miķielis, Michael; im VL. der Pferdepatron: ai Jurģīti, Miķelīti, baruo labus kumeliņus! BW. 30052. - Miķeļi, Miķieļi Spr., Miķelis, Miķeļa diena, der Michaelitag, 29. September: nuo Jurģīša līdz Miķeļam slauku tīru pagalmiņu BW. 14087, 6. Miķelene, [der Michaelitag?]: visi te̦k skatīties, kad atbrauca Jāņa māte̦... tad es iešu skatīties, kad atbrauks Miķelene BW. 33076. Miķelu mēnesis, der September. -"Miķelītis nāk", teic par maziem bē̦rniem, kad tiem nāk miegs Etn. III, 63.

Avots: ME II, 626

miķelnĩca: miķelnīces Borchow.

Avots: EH I, 813

miķelnĩca, eine Pflanze Purap. Kkt. 5; miķielnĩcas, aster salicifolius RKr. III, 69 (aus Fest).

Avots: ME II, 626

muĩžniẽķelis (unter muĩžniẽks): auch Janš. Līgava II, 198.

Avots: EH I, 830

netiķelis, ein Ungeratener, Taugenichts: lai tas tautu netiķelis ceļā pirka kumeliņu BW. 16572, 1 [Wohl aus. li. net`kėlis dass.

Avots: ME II, 737

‡ niẽķelîgs,

1) verlogen
Frauenb.: n. puika:

2)

"?": nevīrišķīgi n., klīrīgs

Janš. Līgava II, 128. ce̦purīti ... uzlicies ... tik ruotaļīgi jauki, tik viegli nieķelīgi, ka... nevarēja saprast, kâ tā .. . kustuoties nekrīt nuo galvas nuost

I, 377.

Avots: EH II, 27

‡ nuodrišķelis "eine abgerissene Person" Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 223. Zu li. nudrìskėlis dass.

Avots: EH II, 41

nùoķel˜lêt(iês): auch Dunika.

Avots: EH II, 59

nùoķellêt, tr., beschmutzen, beschmieren: viņš nuoķellējis visas malas. Relf. - tiês, sich beschmutzen, sich beschmieren: kâ mūrnieks e̦smu nuoķellējis JR. V, 85.

Avots: ME II, 805

nùoķel˜lêt(iês): auch Dunika.

Avots: EH II, 59

nùošķelˆt [li. nuskélti], tr., abspalten, abtrennen: šķembeli nuo kuoka, biezu šķēli gaļas. [Refl. -tiês,

1) sich abspalten, sich abtrennen:
le̦dus nuošķēlies nuo malas;

2) ohne sein Zutun abgespalten werden:
cē̦rtuot nuošķēlās lielāks gabals nekâ gribēja.]

Avots: ME II, 865

‡ nùošķelvinêtiês Gr. - Buschh., (beim Tragen) verspritzt werden (von einer Flüssigkeit in einem offenen Gefäss).

Avots: EH II, 95

‡ uošķelis, die Nase (?): ar ... uošķeļu gruozīšanu vien ne˙kā neizdarīsit Janš. Dzimtene III, 149.

Avots: EH II, 744

paķele,

1): auch Kal., Kaltenbr., Oknist, Sess., Sonnaxt, (plur. t.?) paķeles Dahlen.

Avots: EH II, 147

paķele, paķelis Gold. nach BW. III, 1, 77,

1) (echt le. pacele) das Strumpfband (das Band unter dem Knie)
Rutzau, Grob., Ekau, Grünw., Alt-Rahden, Bauske, Nerft, Sussei, Sissegal, Drosth., Nitau, Stelp. BW. 2157; 33879, 13, [Bielenstein Holzb. 416]: auž juostinas, paķelītes, auž baltās villānītes BW. 7492. cimdu, zeģu gribē̦dama, ne paķeļu nedabūju 25377. kādas viņai paķeles! izšūtas ruozītes uz me̦lnas, platas bantes Jauns. izstiepa kājas, tâ ka zeķes līdz pat raibajām paģelēm nāca re̦dzamas A. XVIII, 498. paķeles pītas trim pielupiem RKr. XVI, 106. paķeles pa lielākai daļai vitas nuo vilnas dzijas, pie kam katram ievītajam pavedienam (trīs un vairāk) savāda krāsa. paķeli apsien lejpus ceļgala, lai gaŗas zeķes nenuobrūk Ekau. paķele izšķiŗas nuo prievieta ar tuo, ka pirmējā ir pīnes veidā, pusapaļa, kamē̦r pēdējā plakana Grob. Etn. 1V, 162;

2) das Hosenband
Elv., Manz. [paķele], der Gürtel: paķeles jeb grieztas juostas: - šaurākās lietuo. lai zeķes apsietu, platākās, lai sasietu virsdrēbes Plutte 73. So ist wohl auch paķele als Gürtel zu verstehen BW. 21342: sen tuo lielu lielināja, sen s1ave̦nu s1avināja; - ne lielāka, ne mazāka, līdz brālīša paķelēm. Aus li. pakelė˜ "Strumpfband".

Avots: ME III, 53

paķelis (unter paķele),

1): auch (plur. paķeļi) Behnen n. FBR. XVI, 145.

Avots: EH II, 147

pãršķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) entzweispalten:
ar nazi vē̦de̦ru pāršķēlies Latv. vēst. inst. žurn. III, 123.

Avots: EH XIII, 213

pãršķelˆt, tr., entzwei-, durchspalten entzweihauen: galvu LP. IV, 34. zibens stari pāršķēla šuo tumsību Asp. slieksnī ielicis izkapti, lai pāršķe̦liu nagus LP. VII, 1164. Refl. -tiês, entzweiplatzen, bersten: le̦dus kalnspāršķēlās deviņuos gabaluos BW. 13268, 5. akmens pāršķēlās divi daļās LP. VII, 1315.

Avots: ME III, 180, 181

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

‡ pašķelvinât Sessw., pašķelvinêt Aahof, Lubn., Nerft, Warkl., Wessen, = pašķalvinât: p. zâles pudelē.

Avots: EH XIII, 179

peķeles: in Dunika auch sg. peķele.

Avots: EH XIII, 219

peķeles, die Siebensachen, das Gepäck: vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. paņem savas peķeles un nāc man līdzi! Dond.

Avots: ME III, 194

peķelêtiês Ps., Dunika pekelêtiês Salis, seine Sachen packen (zur Abreise oder zum Umzug).

Avots: ME III, 194

‡ peņķele Etn. IV, 164, PV., = pèņķe ² .

Avots: EH XIII, 224

‡ peņķelêtiês PV. "?".

Avots: EH XIII, 224

pìeķe̦l˜kât, vollspeien Kolzen.

Avots: ME III, 263

pìeķelzît "samaisīt ēdienu netīru, piejaukt kuo klāt" Bers.

Avots: ME III, 263

pìešķelˆt, zur Genüge spalten: p. malku skaliem N.-Peb.

Avots: ME III, 300

‡ piñkšķelis Frauenb., ein weinerliches Kind.

Avots: EH XIII, 234

‡ piņķele PV. "peņķele, piņķis".

Avots: EH XIII, 235

‡ piņķelêt(iês) PV. "peņķelēt(ies)": tu vari piņķelēt un piņķelēties, cik gribas, mani tu neiepiņķelēsi līdzi. ja ar kasli sāksi piņķelēties, tad viņš tevi iepiņķelēs, ka nuo e̦rrām vai sprāgsi.

Avots: EH XIII, 235

‡ piņķelīgs PV., verwickelt, nicht vonstatten gehend ("nešķirmīgs").

Avots: EH XIII, 235

‡ piņķelnieks PV. "kas piņķelējas".

Avots: EH XIII, 235

‡ pir̃ķelêt Siuxt, wiederholt allerhand Tand (niekus) kaufen.

Avots: EH XIII, 237

puiķelĩba, die Jungenhaftigkeit: luocās pret puiķelību un neģēlību Kaln. Uozuol. māc. 2l.

Avots: ME III, 403

puĩķelis (unter puĩka I): auch Orellen n. FBR. XI, 40, Puhren n. FBR. XIV, 47, (mit ùi ² ) Auleja, (mit ui) Lesten n. FBR. XV, 22, acc. s. puiķeli Pas. X, 420 (aus Selg.).

Avots: EH II, 321

rùoķele ² (unter rùoka): auch Wessen, (mit uô ² ) A.-Ottenhof, Behnen, (mit uõ) Grenzhof n. FBR. XII, 16, Lesten.

Avots: EH II, 392

ruķelĩte, s. rukainĩte.

Avots: ME III, 557

saimnieķelis Janš. Bandavā 1, 251, ein verächtliches Demin. zu sàimnieks.

Avots: ME II, 636

saķe̦l˜lât, saķel˜lêt, tr., besudeln, beschmutzen: karuogs sabraukts un saķe̦llē̦ts Līguotnis Stāsti I, 72.

Avots: ME II, 662

saķiņķelêt, venvickeln Wid. Refl. -tiês, sich in Unannehmlichkeiten, Missverständnisse und Misshelligkeiten verwickeln U.

Avots: ME II, 663

‡ sakriķelêt Dunika, liederlich zusammenkritzeln od. aufzeichnen: nevar saprast, kas te sakriķe̦lē̦ts.

Avots: EH XVI, 419

sapeķelêt Dond., sapekelêt Salis, tr., zusammenpacken, für die Reise, den Umzug etc. zurechtlegen: sapekelēt mantas, paunas Salis. kuo jūs te e̦sat sapeķelējuši? kâ mēs tuo aizdabūsim pruom? Dond. Refl. -tiês, (seine Sachen) zusammenpacken: sapekelējies ātrāk - jābrauc! Salis.

Avots: ME II, 697

‡ sapiķelêt Seyershof, dicht zusammenlegen od. aufschichten: s. lupatas bē̦rnam uz muti, lai nuosmuok.

Avots: EH XVI, 435

sašķel˜derêt,

1) fein zerspalten
MSiI.: sašķe̦lde̦rẽ̦ta malka ātri izde̦g un duod maz siltuma Talsen, Dond., Roop; zibens sašķelderē ² (= sašķeļ pagalēs. kas vēl turas kuopā) kuoku Upesgrīva; "zesschneidend od. zerreissend vernichten" Nötk.;

2) trüben:
s. ūdeni (mit èl ² ) A.-Schwanb.;

3) = saskalinât (mit èl ² ) Bers., Druw., Lös., Selsau, Sessw., Stomersee, Golg., Lub. u. a.

Avots: ME III, 754

‡ sašķeldrinât, = sašķel˜derêt 1 (?): (sēne) sašķeldrinātu malu Štolls Latvijas sēnes (1934), S. 65.

Avots: EH XVI, 453

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

sašķelverêt Golg., sašķèlvinât ² Saikava, A.-Schwanb., tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln: šķidrums jāsašķelvina jeb jāsakulcina Konv˙l 864.

Avots: ME III, 755

‡ sašķelvinêt Bērzgale, Wessen, = sašķelvinât: s. nuostājušuos pienu.

Avots: EH XVI, 453

sastẽrķelêt, ‡ Refl. -tiês, das Einstärkeln beenden (?): viņas ... bija sastērķelējušās ... un citādi visādi sagatavuojušās Janš. Dzimtene II, 106.

Avots: EH XVI, 451

sastẽrķelêt, tr., einstärkeln: sastērķe̦lē̦tu galdse̦gu čaukstuoņa A. XX, 856. stīvi sastērke̦lē̦tiem priekšautiem A. Upītis.

Avots: ME III, 747

‡ savāķelêt Gramsden "Zusammensuchen".

Avots: EH XVI, 464

savaņ̃ķelêt Frauenb. "savākt, kuopā saraust, ar ruokām kuopā sagrūst": sivē̦nus vajag pie siles s.

Avots: EH XVI, 463

‡ saverkšķelêtiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen: ze̦mākās vietās tupeņi saverkšķelējās kâ ... tabakas lapas J. Niedre Ķeceris Latgalē 87.

Avots: EH XVI, 465

‡ saveršķelêtiês A.-Schwanb., = saver̂kšķitiês 1 (?): sāka s., - nezina ne sākuma, ne gala.

Avots: EH XVI, 465

šẽķele, ein Teil am Anker: e̦nkura daļas: lāpstas, zari, kāts un šēķele Konv. ² 847.

Avots: ME IV, 17

šķelacis Schlossberg, ein Schielender.

Avots: ME IV, 25

šķel˜bete: die ME. IV, 25 vorausgesetzte Dissimilation hat vielleicht schon im Deutschen stattgefunden, vgl. das gleichbed. d. Stelbrett bei Bielenstein Holzb. 394.

Avots: EH II, 630

šķel˜bete AP., Karls., Trik., Plur. šķelbetes U., das Aufscherbrett; "linu kulstāmais, ar kuo sit uz sauju" Latv. Saule v. J. 1927, S. 617. Dissimiliert über *šķelbrete aus *šķerbrete aus nd. scherbrett.

Avots: ME IV, 25

šķelbrē̦ks U., = šķelbete.

Avots: ME IV, 25

šķe̦lda,

2): tam kuokam liela š. (mit e̦lˆ ² ) Pilten.

Avots: EH II, 630

šķe̦lda,

1) ein abgespaltenes Stück, ein Splitter:
akmeņam atšķe̦ltas divas šķe̦ldas Lautb. Luomi 73. uz vienas akmeņa šķe̦ldas var divdesmit cilvē̦ku saviesties ebenda;

2) der Schlitz
V., die Spalfe Wid. zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 25

šķelde, = šķe̦lda 1: akmeņa šķeldes LP. VII, 327.

Avots: ME IV, 25

šķè̦lde̦rains ² Lubn., = šķe̦lˆtaîns.

Avots: ME IV, 25

šķelderêt,

1) =šķelvinât Sauken, Sessw.; unaufmerksam tragend verspritzen (eine Flüssigkeit) Stockm., Kalz., Lubn., Meiran, Selsau (mit êl ² );

2) vergeuden
(mit el˜) Grünwald. Aus (n)d. schellern.

Avots: ME IV, 25

šķelderîgs, verschwenderisch Grünwald.

Avots: ME IV, 25

I šķêlderis ² ,

1): "kas šķelderē 1" Fehteln.

Avots: EH II, 630

I šķèlderis ^2,

1) "kas šķelderē" Meiran;

2) wer Unsinn schwatzt
Lubn.

Avots: ME IV, 25

II šķelderis LP. VII, 1133 "atšķē̦lums"; šķe̦l˜de̦rs Dond., ein grosser Holzsplitter: zibens saspēra kuoku šķe̦lde̦ru šķe̦lde̦ruos Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 25

šķelderiski: aiziet š. (mit èl ² ; "taumelnd") Fehteln.

Avots: EH II, 630

šķelderiski "?": valuoda iet šķelderiski Meselau.

Avots: ME IV, 25

šķeldêt (li. skéldėti "fortgesetzt platzen") U., -u, -ẽju, šķeldinât (li. skéldinti "spalten lassen") Wid., spalten.

Avots: ME IV, 25

‡ *šķeldrinât, zu erschliessen aus ‡ sašķeldrinât.

Avots: EH II, 630

‡ šķe̦ldruots "?": ar šķeldruotām ziedlapiņām Latv. konv. vārdn. s. v. Klarkija.

Avots: EH II, 630

‡ šķelīgs Sonnaxt, leicht spaltbar: š. kuoks.

Avots: EH II, 630

‡ šķelˆksnains (sic!) Linden in Kurl. "?": šķelksnaini zirņi. līdakai šķelksnaina gaļa.

Avots: EH II, 630

‡ šķelˆksne Linden in Kurl. "muskuļu šķiedra": līdakai katrā gaļas šķelksnītē pa vienai asakai.

Avots: EH II, 630

šķelˆksnis Lennew., ein (vom Ganzen) losgetrenntes Stück: malkas škelksnis Purap. ein Holzscheit. drēbes šķelksnis Purap. Wohl für älteres *šķelsnis; zu šķelt.

Avots: ME IV, 25

‡ šķelme (> ostle. škeļme) Strods Par. vōrdn. 169 "?".

Avots: EH II, 630

‡ *šķelmêt, zu erschliessen aus ‡ apšķelmêt.

Avots: EH II, 630

šķel˜mĩba, die Schelmerei, Betrügerei U.

Avots: ME IV, 25

šķel˜mîgs, betrüglich U., schelmisch: šķelmīga valuodiņa BW. 15877, 2.

Avots: ME IV, 25

šķelmilītis "?": puiši.. sak[a], ka nauda mežiņā. vai tu puiša šķelmilīt, kāda nauda mežiņā? BW. 10761, 1.

Avots: ME IV, 25

šķèlminêt ² Pilda, = šķelvinât.

Avots: ME IV, 25

šķel˜mis: puisis, š., nemaksā vienas auzu sē̦naliņas BW. 1965 var.

Avots: EH II, 630

šķel˜mis (f. -e), der Schelm: Sprw. labs cilve̦ks - šķelmis aiz ādas Br. sak. v. 183. meitas, šķelmes, pievīlušas... kumeliņu BW. 29842. Nebst estn. kelm aus mnd. schelm.

Avots: ME IV, 25

‡ šķe̦lna "?": ja tik ... neuzraksta ar ... zariem tev tādu ližmu uz šķe̦lnām, ka ilgi vēl būs lasāma Janš. Līgava I, 28.

Avots: EH II, 630

šķe̦ltnadzis* Konv. ² 211; 2319, ein Spalthufer.

Avots: ME IV, 26

šķe̦lpa Konv. ¹ 799, šķelpis Plm., šķèlpji ² Aps., Golg., šķèlpes ² Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Saikava, = skalbe(s), Kalmus: šķelpu saknes jāpakaisa gultā zem palaga, tad blusas neruonas Etn. I, 29; šķe̦lpa, iris sibirica L. Lub. n. RKr. III, 70; sarkanie šķelpji, Feuerlilien. Wohl aus mnd. schelp "Schilf"; vgl. auch ķelpis.

Avots: ME IV, 25

šķelpis (unter šķe̦lpa): Azandas malā plūktie zaļie šķelpi Aīda Niedra Azand. 71.

Avots: EH II, 630

šķelps Wessen "vidū ruobuots kuociņš, ar kuo satur lemesnīcu spīļu arklam pie apīžām"; vgl. škalbe und skalbis I.

Avots: ME IV, 25

šķelpsne (so zu lesen!): auch (mit èl ² ) Kaltenbr., (iris pseudacoras) Oknist.

Avots: EH II, 630

šķelpsne Gr. - Buschhof, Wessen, = skalbe(s); šķèlpsnes ² Buschhof "Blumen mit gelber Blüte": niedru un šķelpšņu mežs Akurater.

Avots: ME IV, 25

šķe̦l˜dars Dond. (hier kann es aus *šķe̦ldrs entstanden sein), Wandsen, ein grosser Holzsplitter.

Avots: ME IV, 25

‡ šķelˆsne Baltinow "ein kleines Holzscheit"; sakampa pie ugunskura nuome̦stuo malkas šķelsni (od. zu einen nom. s. *šķelsnis?), nuotvēra puiku ..., sita ... Purap. Mazie stāsti 87.

Avots: EH II, 630

‡ *šķelˆst ² , zu erschliessen aus ‡ iešķelˆst ² .

Avots: EH II, 630

šķelˆt,

1): liepas galdu gultu šķēla (fertigten spaltend an)
BW. 13611, 5; Subst. šķê̦lums,

2): der Schlitz
Seyershof.

Avots: EH II, 630

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

‡ šķe̦lˆta ² Schibbenhof "= šķelˆte ² I".

Avots: EH II, 630

šķe̦lˆtaîns Golg., (mit e̦lˆ ² ) Salis, mit einem Schlitz versehen: gaŗuos šķe̦ltai,nuos svārkus Druva II, 660.

Avots: ME IV, 26

I šķelˆte ² Schibbenhof, der Schlitz in der Rückenseite des Männerrocks.

Avots: ME IV, 26

II šķelte "eine Art Fisch" (?).

Avots: ME IV, 26

šķelˆtene ² , ‡

2) der Schlitz am Frauenrock
Siuxt; ‡

3) "šķila" (mit elˆ ) Liepna.

Avots: EH II, 630

šķelˆtene ² Nigr., Wain., ein auf der Rückenseite geschlitzter Männerrock: dē̦ls uzve̦lk pe̦lē̦kuo šķelteni Janš. Čap. 13. nuovilcies škelteni un vesti Bandavā II, 270.

Avots: ME IV, 26

šķelˆtin, Adv., zur Verstärkung von šķelt: šķeltin šķēla valuodiņu BW. 11156 var.

Avots: ME IV, 26

‡ šķeltīna "?": velcies, stāvraģi, tu pa priekšu! lai tā š. pakaļā iet! Tdz. 59917 (aus Dunika).

Avots: EH II, 630

šķeltinât "?": zuobus Br. 119.

Avots: ME IV, 26

‡ šķelˆtine skarenīte Auleja, ein dreieckiges Kopftuch.

Avots: EH II, 630

‡ šķelˆtiski ² (sic!) Salis, mit den Beinen umfassend: meitene š. kuokam mugurā tâ kâ puika; "šķe̦lti" Salis n. FBR. XV, 78.

Avots: EH II, 630

šķe̦ltkãja,* ein Spaltfuss: baluožu putni ar īsām šķeltkājām Konv. ² 290.

Avots: ME IV, 26

šķe̦ltna,

1) "= šķembele I, šķaute" Kroppenhof bei Kokn.;

2) die weibliche Schamritze
("šķe̦ltna jau niez");

3) ein Mädchen.

Avots: ME IV, 26

šķe̦ltnaîns Fest., šķe̦lˆtnājs Lubn., hart, sich spaltend, nicht mehlig (von Schotenfrüchten): šķe̦ltnaini zirņi Tirs. n. RKr. XVII, 81 (hier auch: šķ. pupas), Fest.

Avots: ME IV, 26

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

‡ šķelva (sic!) Tdz. 58987 (aus Mērdzine), = šķel˜mis.

Avots: EH II, 630

‡ šķe̦lvarêt A.- Schwanb., = šķèlverêt ² .

Avots: EH II, 630

šķelvēderis Pilda, ein nicht böse gemetntes Schimpfwort für ein kleines Kind.

Avots: ME IV, 27

šķèlvenêt ² Gr. - Buschh., = šķelvinât: kuo nu šķelvenē! sagt man zu einem unruhig Essenden, der oft mit dem Löffel in der Suppe rührt Gr. - Buschh. Refl. -tiês, = šķelvinâtiês: kad tik visa putra neizlītu! tâ ir šķelvenējas Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 26

šķèlverêt ² Lubn., Saikava, Warkl., -ẽju, = šķelvinât, durcheinanderschütteln Kawall n. U., Golg.; schülgern U. Etwa mit lv aus ll (vgl. ķelve, baļva, eļvs Le. Gr. 177 und oben šķelderêt)?

Avots: ME IV, 26

šķèlveris ² : šķērēšanai dzijas saveŗ šķèlverī ² Mahlup.

Avots: EH II, 630

šķèlveris ² Mar. "lāpstiņa, ar kuŗu šķērē" (?).

Avots: ME IV, 26

šķelˆvinât Mar., (mit èl ² ) Schwanb., šķelvinêt Wessen, Pilda, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schütteln Bērzpils, Sessw.: nešķelvini pienu pa spaņģi: izliesi! Mar. n. RKr. XV, 139. ūdeni šķelvinādami (kratīdami) Kīmija 12. Refl. -tiês, (beim Schütteln) hin und her spülen (von einer Flüssigkeit in einem Gefäss): kubuliņus, kuŗuos... šķelvinājās... dzēriens Veselis Trīs laimes. bļuodā ne̦suot šķīsta putra šķelvinājas Wessen.

Avots: ME IV, 27

šķelvinêt (unter šķelˆvinât): auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Berzgale, Kalupe, (mit èl ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist; piens ... šķelvinē̦ts visu laiku Jauns. J. un v. 68; var arī mārkā stāvuošu ūdeni š. Bērzgale. Refl. -tiês,

1) = šķelˆvinâtiês Auleja, Bērzgale; ‡

2) taumeln
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

‡ šķelvinis,

1) ein gewisses Quantum einer Flüssigkeit, das geschüttelt beim Tragen aus dem Gefäss herausgeflossen ist
(mit èl ² ) Auleja;

2) jem., der wankt, taumelt
Bērzgale.

Avots: EH II, 630

‡ šķelvis BW. 13730, 24 var. (aus Asūne), = šķel˜mis.

Avots: EH II, 630

‡ spaņ̃ķelis Iw., Deminutivform zu spañnis, Eimer.

Avots: EH II, 546

‡ staņ̃ķelis NB. "mučele".

Avots: EH II, 570

stẽrķelaîns: stẽrķele̦ni (reich an Kraftmehl) milti Seyershof.

Avots: EH II, 577

stērķelaîns Wid., (mit Kraftmehl) gestärkt.

Avots: ME IV, 1063

I stẽrķele: stērķelītes ("?") pūŗu BW. 13250, 36 var.

Avots: EH II, 577

I stẽrķele, auch Plur. stẽrķeles U., Stärke, Kraftmehl, Amidam U.

Avots: ME IV, 1063

II stērķele U., Ruhtern, Ulpisch, Adiamünde, stērķelis St., der Stachelfisch. Vgl. stēķis I.

Avots: ME IV, 1063

‡ *sterķeles od. *sterķeļi "?", zu erschliessen aus sterķeļu jeb stagaru vadi Etn. II, 106. Vgl. stērķele II.

Avots: EH II, 577

stẽrķelêt, -ẽju, tr.,

1) (mit Krafimeh) stärken;

2) "?": stērķe̦lē̦tu (Var.: bīde̦lē̦tu) pūru maizi BW. 13646, 1.

Avots: ME IV, 1064

‡ stḕrķelis ² Kaltenbr., = stẽrķele I.

Avots: EH II, 577

‡ suķe̦lē̦ns Siuxt, Demin. zu suķis II.

Avots: EH II, 601

suķelis (unter suķis II): auch Behnen (ein Halbschwein), Lesten, ("nepieaugusi cūka") Siuxt; suķelītis Frauenb., ein 4-6 Monate altes Ferkel.

Avots: EH II, 602

‡ sviķelains Linden in Kurl., Saikava, sviķe̦lē̦ns Seyershof, mit Zwickeln versehen: sviķelainas zeķes.

Avots: EH II, 617

sveķele,

1) = (im Rätsel) susektis: sveķele veda guovi RKr. VlI, 1175;

2) = sveķelis Kokn.

Avots: ME III, 1148

sveķelis Mar. n. RKr. XV, 139, Adsel, Golg., Schwanb., Bērzpils, sveķēlis Lubn., Memelshof, Saikava, Gr. - Buschhof, Kreuzb., Warkh., ein harziges Stück Holz.

Avots: ME III, 1148

sviķele Karls., Vīt., der obere Teil und erhabene Rand am Strumpf (W: - Livl. n. U., Latv. Saule 1927, S. 617) od. am Handschuh (Mar.); der Zwickei (am Strumpf) Mar., V. (sviķelis), "zeķē ieadīta vīle" Wolmarshof, Schibbenhof: strīpainas zeķes četriem sviķeļiem Jauns. III, 127. Nebst estn. wikel aus nd. swichel.

Avots: ME III, 1157

I sviķele: der Zwickel am Strumpf AP., Druw., Ramkau, Seyershof; "tāds divu blakus e̦suošu valdziņu adījums, kas nuo parējā adījuma atšķiŗas ar to, ka adīts atkaļņi" Saikava.

Avots: EH II, 617

‡ II sviķele Druw., die Pechnelke; vgl. sviķelīte.

Avots: EH II, 617

I sviķelêt, -ẽju. Zwickel stricken: sviķelēju, knipelēju... cimdus BW. 32012 var. tautas prasa... sviķe̦lē̦tu pirkstanieku;... es nemāku sviķelẽt 25222 var.

Avots: ME III, 1157

II sviķelêt, -ẽju, prügeln Edwalen n. U.

Avots: ME III, 1157

sviķelis: s. ir adīklim Salis.

Avots: EH II, 617

sviķelis, s. sviķele.

Avots: ME III, 1157

‡ svĩķelis Frauenb., ein kleines, mageres Ferkel.

Avots: EH II, 619

sviķelĩte, eine Blume: zeltmēlītes, sviķelītes jaunu meitu Jāņu zāles BW. 32367, 4 var.

Avots: ME III, 1157

‡ švir̃ķele Frauenb., eine zornige weibliche Person.

Avots: EH II, 662

svirķelis: auch (mit ir̃ ) AP.

Avots: EH II, 619

svirķelis Ruj. n. U., ein Zirkel.

Avots: ME III, 1161

‡ taũķelis Frauenb., Demin. zu taûki ² "Fett": es tik kādu tauķeli dabūju ratiņa apsmērēšanai.

Avots: EH II, 669

tèrkšķele ² Bers., Sessw., Plur. tèrkšķeles ² Kreuzb., teršķele Wid., = terkšele 1: puikam tikai terkšķeles bijušas ruokā LP. V, 102; "ratiņa spuole, kas stipri terkšķ" (mit èr ² ) Kalz.; tèrkšķele ² Bers., eine Geschwätzige; terkšķele "pļāpä Kalz. (mit èr ² ), Meiran, Sessw.

Avots: ME IV, 167

tẽrkšķele Celm., ein geschwätziges Weib.

Avots: ME IV, 173

teršķele, s. terkšķele.

Avots: ME IV, 167

tḕršķele ² Warkl., eine Schnarre; zu tēršķis.

Avots: ME IV, 175

teršķelêt Bielenstein LSpr. 1, 441, schnarren (so ist anscheinend statt des gedrucklen "scharren" zu lesen).

Avots: ME IV, 167

tērsķelis U., = tarksis.

Avots: ME IV, 175

ūķelêt "sprechen, sagen, erzählen" Apsesdēls: "te, lūk, būs arī drāniņas", ūķe1ē pusdienas nuo drāniņām raisuot Domas III, 459.

Avots: ME IV, 408

‡ ur̃ķelis,

1) Demin. zu ur̃ķis Amboten, Bixten, Hofzumberge, Rutzau, Sessau; ein hölzemer Feuerhaken (mit ur) Grünw.;

2) "urķē̦tājs 1" (?) Peb.

Avots: EH II, 715

ur̂ķelis ² Gr.-Sessau "Hohlkehle" (hieraus entlehnt und dissimiliert).

Avots: ME IV, 306

uzšķelˆt, (der Länge nach) aufspalten, aufteilen, aufschlitzen: uzšķelt vē̦de̦ru A. XX, 175. uzšķe̦ldams luopam krūšu duobumu Preip. 28, luopu maitas uzšķeļuot 143. uzšķelt (aufreissen) zivi U. (unter šķelt).

Avots: ME IV, 388

vãķelêt Dunika, -ẽju, freqn., wiederholt sammeln: vāķelēt zarus mežā Dunika.

Avots: ME IV, 495

‡ valdnieķelis Janš. Līgava II, 290, ein pejoratives Demin. zu vàldnieks.

Avots: EH II, 752

‡ *vaņ̃ķelêt, zu erschliessen aus ‡ savņ̃ķelêt.

Avots: EH II, 756

‡ *verkšķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saverkšķelêtiês.

Avots: EH II, 772

‡ verkšķelis PV., = ver̂kšelis.

Avots: EH II, 772

veršķele: "sapiņķerējies diegs vai dzija" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 772

veršķele Schwanb. "?"

Avots: ME IV, 542

‡ *veršķelêt(iês), zu erschliessen aus ‡ saveršķelêtiês.

Avots: EH II, 772

‡ veršķelis PV., = ver̂kšelis.

Avots: EH II, 772

I viķelêt,

1): zwitschern (wie eine Schwalbe)
PV.; ‡

2) "veikli, lipīgi runāt" PV.

Avots: EH II, 782

I viķelêt Grosdohn n. Etn. I, 106, wie ein viķels singen (?).

Avots: ME IV, 584

II viķelêt, leicht, oberflächlich abwischen Grünh.

Avots: ME IV, 584

vīķelêt, -ẽju, wickeln: tie (= mati) būs labi māsiņai gar ruociņu vīķelēt (Var.: sitināt, vicināt BW. 21719, 7 var.

Avots: ME IV, 639

‡ viķelis, fem. v-le PV. "kas viķelē": tā tik ir viķele: aiz laipnības nezin, cik sirsnīgi visu izrunāt.

Avots: EH II, 782

‡ viķelniski Frauenb., Adv., "?": apsiet lakatu ap galvu v. (aptinuot vien).

Avots: EH II, 782

viķels, "ein Vogel, der schön singt" Grosdohn n. Etn. I, 106.

Avots: ME IV, 584

viļ˜ķelis Frauenb., ein junger Wolf (pejorativ).

Avots: ME IV, 598

viņ̃ķele PS., = viņ̃ķelis.

Avots: ME IV, 601

viņ̃ķelêt, -ẽju,

1) mit dem Winkelmass messen
Frauenb.;

2) schnell laufen
Frauenb.: viņķelē labi ātri uz mājām!

Avots: ME IV, 601

viņ̃ķelis,

1) der Winkel (in der Geometrie) U.;

2) das Winkelmass
L., U., Frauenb. Nebst li. viñkelis "Winkeleisen" und estn. winkel "Winkel" aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 601

I virķele,

1) = virkne, Aufgereihtes (mit ir̃ ) Frauenb.: sīpuolu virķele;

2) eine Menge, ein grosser Haufe
(mit ir̃ ) Frauenb.: luopu, putnu, cilvē̦ku virķele. Aus *virklele?

Avots: ME IV, 607

II vìrķele Gotthardsberg, das Winkelmass.

Avots: ME IV, 607

III virķele (woher?), ein Schimpfname.

Avots: ME IV, 607

‡ virsnieķelis Jaun. Ziņas 1938, № 160, pejoratives Demin. zu vìrsnieks.

Avots: EH II, 788

‡ zaķe̦lē̦ns Pas. IX, 172, ein Hasenjunges.

Avots: EH II, 800

zīķelis, der Seckel (biblisch) U.: četrsimts sudraba zīķeļus Glück I Mos. 23, 15.

Avots: ME IV, 732

žur̂ķelis ² : auch Dunika.

Avots: EH II, 822

žur̂ķelis ² Frauenb., verächtl. Demin. zu žur̂ks ^2, die Ratte.

Avots: ME IV, 834

‡ ẽķelêt Dunika, (Flachs) hecheln. Aus mnd. hekelen.

Avots: EH I, 372

kuôķelis ² [Lautb.], ein kleiner Baum U.

Avots: ME II, 343

aĩrît, -u, -ĩju, zuobus, die Zähne zeigen, grinsen, lachen: viņš zuobus vien aira. Refl. - tiês, unbändig sein: kuo tu tur airies? AP. [Vielleicht mit sekundärem Ablaut (vgl. gainît: li. ginti) zu irt "sich zertrennen", li. irti "пороть, драть" (kùrmis žẽmę iria), wozu anscheinend auch le. irga "ein grinsender Mensch". Vgl. russ. скàлить зубы, щель: le. šķelt u. a.]

Avots: ME I, 14

àizpaļât, tadelnd jem. Hindernisse in den Weg legen, verleumden, bekritteln, abraten, besonders beim Heiraten: vēvers šķelmis aizpaļājis, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402, 14. kad tu ņemsi ļīgaviņu, mūs māsiņa aizpaļās BW. 8459.

Avots: ME I, 43

‡ àizvēkšt,

1) (laut, hässlich) weinend betäuben
Dunika: a. kam ausis;

2) a. kaklu, (laut, hässlich) weinend heiser werden
Rutzau;

3) a. sarkanas acis, (laut, hässlich) weinend die Augen rot werden lassen
Dunika. Refl. -tiês,

1) hässlich aufschreien
Golg. u. a.: Miķelītis aizvēkšēs Azand. 99;

2) bis zum Heiserwerden laut, hässlich weinen
Dunika: bē̦rns radās pa˙visam aizvēkšies.

Avots: EH I, 62

aplãpît [li. aplo`pyti], tr., beflicken: Aža Miķeli aplāpīja Aps.

Avots: ME I, 100

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164

atkàsis, der Widerhaken: atkāša kuoķelis, ein Stück Holz mit einem Widerhaken A. XVI, 614.

Avots: ME I, 166

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

[atskaļi (hochle. auch ačkaļi) Werssen, kleine Holzscheite, die beim Dreschen zur Beleuchtung gebrannt wurden; zu atšķelt].

Avots: ME I, 191

àupuš: a. (mit aû ² gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187

àutskalis ^2: ãutskals ² (gespr.: àuckals) N.-Rosen, ein Kopftüchlein. -skalis zu šķelˆt? Vgl. auch li. autskarỹs.

Avots: EH I, 189

blèdis: tas bij šķelmis, tas bij b. BW. 12617, 2 var.

Avots: EH I, 229

buks, Demin. buciņš, auch bucītis, verächtl. buķelis,

1) der Bock, das Männschen mancher Vierfüsler:
kazas, stirnas b., der Ziegen -, Rehbock. Das Demin. buciņš, bucītis als Schmeichelwort für kleine Kinder. Sprw.: ve̦cam bukam stīvi ragi, das Alter ist eigensinnig. palaižas kâ buks uz ragiem;

2) fig., wie das echt
lett. āzis u. d. Bock:

a) der Sägebock der Säger,

b) der Eisbock, Eisbrecher,

c) der Dachreiter,

d) Joch, Tragbalken an brücken,

e) euph. Nasenschleim:
bē̦rnam buki pie de̦guna Dond.,

f) Bock beim Kartenspielen,

g) bukuos iet = ķe̦katās iet Grob. bukuos iet jeb le̦c Gruobiņas apriņķī tikai jaungada naktī Konv. ² 1702. ziemas svē̦tki..."bukiem lēca" PS.;

h) buķelis = buciņš, der schwedische Pflug;

3) in genitivischen Verbindungen: buku dārzda, Borstengras (nardus stricta L.);
buku lapas, Schlangenkraut (calla palustris) RKr. II, 68, in Dond. scabiosa succisa L. III, 72; buku luoki, Ackerlauch (allium vincale L.); buku uogas, Bocks- (ribes nigrum) Mag. IV, 2, 32; buku saknes pimpinella saxifraga Peņģ.; buku vītuols, Korb - Weide (salix viminalis L.) RKr. II, 77. buku paunā nest, auf dem Rückn tragen: bē̦rns lūdzas aukli: nes mani buku paunā Ahs. [Nebst estn. pukk aus mnd. buck "Bock".]

Avots: ME I, 346, 347

bũkšķinât, bũkšinât, caus., Lärm machen, lärmen, einen dumpfen Schall verursachen, klopfen: zemīti būkšķināšu BW. 24022, Edei sirds būkšķināja Sudr. E. In Druw.: einen dumpfen Lärm verursachen in einem geschlossenen Raume: saimnieks būkšķina kūtī. Refl. - tiês, dumpf tönen, lärmen: Miķelis būkšķinājās pa uotru istabu MWM. VII, 846.

Avots: ME I, 358

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

čipslis, ein ästiges Stück Holz: kuo tur nu šķelt: čipšļi vien ir Mar. n. RKr. XV, 110.

Kļūdu labojums:
ein ästiges Stück Holz = ein Astholzstück (zaru malkas gabals)

Avots: ME I, 414

cũka, Demin. cũciņa, verächtl. cūķele BW. 30907,3,

1) das Schwein:
cūka kviec, rukst, urkst, quiekt, grunzt. cūkas kāju ārā nest, ein Vexierspiel der Letten U. Sprw.: ne mana cūka, ne mana druva. cūkas kasās, zirņuos ies. vai cūku atradināsi nuo zirņu lauka. lē̦na cūka dziļas saknes ruok. kur cūka ruok, tur sakni atruod. kuŗa cūka pa dienu neruok, tā ruok pa nakti. cūka grib ragus, kaza neduod. kad cūka paē̦dusi, tad apgāž sili. me̦lnā cūka krāsnī, das Feuer brennt nicht Sessw. nemāk ne cūkas sapīt;

2) dem Schwein ähnlich Tiere:
meža cūka, das Wildschwein;

3) ein schmutziger, gemeiner Mensch:
ak tu cūka! cūku būšana, Schweinerei. Sprw.: kâ cūka ar visām kājām silē. cūka paliek cūka: izpeldējusies nuo jauna dubļuos vārtās;

4) miega c., ein schläfriger Mensch, die Schlafmütze:
guli, guli, miega cūka;

5) ein Kartenspiel, Schweinschen:
iesim uz cūkām, wollen wir Schweinschen spielen; cūkas ieduot; [cūciņas sist U. "Kurni spielen"];

6) eine Entzündung der Drüsen hinter dem Ort
[nach сви́нка "Skrophelgeschwurst"]: aizausu dziedzeŗu iekaisums dē̦vē̦ts par cūciņām A. XIII, 649; [7 ein Klötzchen am Pfluge Bielenstein Holzb. 473, ein Klotz zum Zusammendrehen des Strickes 572. An und für sich wäre es denkbar, dass cūka für *sūka (zu np. xūk, ae. sugu, la. sucula, kymr. hucc, li. suķis) auf Grund des Demin. cūciņa entstanden sei (wie z. B. aita für avs auf Grund des Demin. aitiņa > avitiņa), wo (und auch in cūcene, cūcietis, cūcisks u. a.) c - für s - wegen des nachfolgenden c assimilatorisch entstanden sein kann. oder aber (vgl. Bezzenberger GGA. v. J. 1887, S. 417 und BB. VI, 236, Fick Wrtb. I ^4, 141 f. und 392, Leskien Nom. 279, PEtersson AfslPh. XXXVI, 139 und Güntert Reimw. 121 f.) könnte cūka zu li. kiaũlė (und kúkis, kúkė bei Brückner. AfslPh. XIII, 314, sowie kukùtis bei Būga Aist. St. 56) und (?) gr. συς "Schwein" (hierzu s. jedoch jetzt Razwadowski Prace lingw. ofiar. J. Baudouinowi de Couroenay 258 ff.) gehören. Doch darf man das le. Wort nicht gut von čiūkà "Schwein" trennen, und beide dürfen entlehnt sein (s. Pogodin Слѣды 249 ff. und Būga KSn. I, 269); vgl. r. dial. чуха, чушка, циушка (neben dem Lockruf чух, чух oder цух, цух), sloven. cúka!) avar. cuka].

Avots: ME I, 398

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. ² 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

driķi, lokal für griķi, z. B. Sessw., Lubn., [Lixna, Eckengraf], der Buchweizen. [Dissimilatorisch aus griķi? Dagegen nach Zubatý O alliteraci 29 mit d- unter dem Einfluss des entlehnten driķelêt "schroten".]

Avots: ME I, 499

dur̃stît, -u, -īju (li. dùrstyti), iter. zu durt, wiederholt stechen, stochern: strādnieks durstījis vilku LP. VII, 853. viņai bij sācis durstīt deniņuos Up. Refl. -tiês,

[1) einander wiederholt stechen;]

2) hapern, stottern, stolpern:
Miķelītis durstīdamies sāk lasīt MWM. VII, 533. "es gribēju tev kuo ieduot, kuo parādīt ", vecis durstījās. viņš tuo darīja veikli bez durstīšanās MWM. VIII, 649. zirgs... pie grāvīša tuomē̦r sāka durstīties Duomas II, 288.

Kļūdu labojums:
VII, 853 = VII, 858

Avots: ME I, 519, 520

[ẽrklêt Trik., für sonstiges (entlehntes) ēķelēt od. ērķelēt, häkeln.]

Avots: ME I, 575

grečaļât, grečelêt, -ēju,

1) schlummen (?) :
snaudin snauda, grečaļāja (Var. : grečeļāja, grecelēja, greķelēja, gretelēja, grīķelēja) BW. 25127 ;

2) ungeschickt spinnen, verwickeln
Ar. ; [

3) "ohne Zähne essen":
viņš grečaļā maizi Serben, Paltemal.]

Avots: ME I, 646

II gricelêt "?": malu, malu, gricelēju (Var. : griķelēju, gritelēju) BW. 8099 ; 8100.

Avots: ME I, 654

gur̃kstêt

1): sniegs gur̂kst ² Ahs., AP., Dunika, (mit ur̂ ) Linden in Kurl.; zābaki, stērķele gur̂kst Linden in Kurl., Ramkau. baudīja ziepju... glaušanuos, ādās gurkstēšanu Veselis Dienas krusts 96. linu sauja gur̂kst ² Gramsden. ‡ Refl. gur̂kstêtiês ² Siuxt, ein Schallverbum, das den beim Schlucken eines Bissens in der Kehle produzierten Laut (Schall) bezeichnet.

Avots: EH I, 420

I idraîns, hohl, im Kern verwittwert: idrains kuoks, Holz mit verwittwertem Kern. milzu niedras, idrainu vidu Konv. ² 297. nuo (duoņu) stiebriem izspiež baltās, idrainās serdes 639. In N. - Schwanb. idrains kuoks "kuo nevar pāršķelt; idrainam kuokam ir ievalkas".

Avots: ME I, 702

ìebraũkât: kas ir tādi iebraukāti zirgi, tie jau mājas zin Siuxt. visi (sc.: puiši) labi iebraukāti: ar Jānīti Rīgā brauca, ar Peteri baznīcā, ar Miķeli ... uz Jelgavu ... Tdz. 42025.

Avots: EH I, 504

ìegumt: Arvis saskatīja gulē̦tājus: Miķeleni dziļi salmuos iegumušu ... Daugava 1928, S. 303.

Avots: EH I, 515

‡ II ìekļaustît, Schläge versetzen Bērzgale, Kapiņi, Līvāni, Lubn., Meiran, Ramkau, Sessw.; Wessen, Zvirgzdine, Peitschenhiebe versetzen Makašēni, durchprügeln Ascheraden, Mahlup, Preili: iekļaustīja pa vienu un uotru ausi Līvāni. Miķelis mazliet iekļaustīja Pēteri Ascheraden; (einen Nagel) eintreiben (verächtlich) Zvirgzdine: ie. naglu.

Avots: EH I, 520

ìespîlêt, tr., hineinquetschen, hineinpressen: viņš sagrābj Miķeli un iespīlē tuo ceļgaluos JR. VII, 100. kungs iespīlē̦ts šaurās biksēs. iespīlēt stingri nuoteiktās ruobežās, äusserst beschränken Konv. ² 747.

Avots: ME II, 70

ìezvanît,

1) einläuten:
svē̦tvakaru, strādniekiem vakaru. ciemā baznīca tiek iezvanīta. Merķelis iezvana ar saviem darbiem jaunu laikme̦tu Plūd. Llv. II, 266;

2) ins Jenseits läuten, für einen eben Verstorbenen läuten:
miruoni steidzas pēc iespējas drīz iezvanīt BW. III, 3 S. 866.

Avots: ME II, 92

‡ ĩksti Siuxt, Adv., = ĩsti: bij jau ī. suķelis, - tāds, kas uz ruokām ī. kuo celt bij.

Avots: EH I, 500

izcilîgs, vorspringend, hervorstehend: vai nevari man apakšsvārkus iestērķelēt, lai tie būtu izcilīgāki Ar.

Avots: ME I, 721

II izkàpt (s. izkâpt 2; li. iškõpti , ‡

2) (mit einer Mistgabel) herausziehen, -nehmen:
i. mē̦slus nuo ve̦zuma Bers. sūdus uz tīruma izvē̦d un izkàpj ² tādā rinītē Liepna; ‡

3) = izgrebît (?): nicva - nuo kuoka izšķelta silīte, ar teslīcu izkāpta Liepna.

Avots: EH I, 454

izklupt, intr., hinaus -, herausstolpern: Miķelis klupšus izklupa laukā A. XX, 868.

Avots: ME I, 753

izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,

1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;

2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;

3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;

4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;

5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;

6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,

1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;

2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;

3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;

4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;

5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;

6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;

7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.

Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit

Avots: ME I,

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

Jur̃ģis, Juŗģis Līn.], Georg: Jurģa diena, der Georgitag, 23. April a. St.: nuo Jurģiem līdz Jāņiem, vom 23. APril bis zum 24. Juni. ai Jurģīti, Miķelīti, baŗuo labus kumeliņus BW. 30052. Jurģuos, pa Jurģiem, zu Georgi.

Avots: ME II, 120

kaķis,

1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡

4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡

5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.

Avots: EH I, 576

‡ ķàlsa ^2, Getreideabfälle Gr.-Buschh.; ein Haufen kleiner Gegenstände (Beeren, Kartoffeln) Sauken. Vgl. ķelsis.

Avots: EH I, 691

kažuõks: Demin. kažuoķelis auch BW. 20523 var., acc.-instr. s. kažuoceli BW. 29407, 4 var.

Avots: EH I, 597

kažuõks C., [Arrasch, Jürg., kažùoks ² Kl.], kažuks Lind., Demin. verächtl. kažuoķelis,

1) der Pelz:
baltais od. plikais kāuoks, ein Pelz ohne Überzug; aitas od. aitādas k., Schafpelz; kazu k., ein Pelz aus Ziegenfellen BW. 14740; im VL. lūša k., Luchspelz 13646, 19. grìezt kažuokam uortru pusi, seinen Sinn ändern, anders auftreten: zemnieki uz reiz sāka griezt kažuokam uotru pusi Druva II, 302. vilkt kažuoku ļaunā pusē, sich von der unangenehmen Seite zeigen, die rauhe Seite herauskehren U.;

[2) ein Teil des Teerofens
Bielenstein Holzb. 546].

Avots: ME II, 184

ķiņķis [vgl. ķiņķele], = ķibele; [nach U. gleichbed. mit ķinis.]

Avots: ME II, 382

I klamba, comm., ein alter, schwacher Mensch od. ein solches Tier: pa˙priekšu iet Miķelis ar savu ve̦cuo klambu Jauns.

Avots: ME II, 211

kluģis

2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;

3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter

3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".

Avots: EH I, 621, 622

I knaũķis [Salis, Ruj., AP., C., knaûķis Kl., Serbigal, knaûķis ² Dunika], Demin. auch knaũķelis, knaũķelĩtis BW. 10940, ein Knirps, ein kleiner Bube: bij tāds knauķis, vēl pagastskuolā gāja A. XXI, 123. knauķeļiem par daudz jau sirds pie sava skuoluotāja sienas Apsk. v. J. 1903, S. 437. man bij tāds vīra knauķis nāburguos audzējams BW. 9397, 11. [Wohl identisch mit knauķis II. Nach Persson Beitr. 457 ¹ zu knauslis II, (mit k aus g) an. hnykil "Knoten" u. a.]

Avots: ME II, 243

knuoķis,

1) ein Auswuchs, Knorren;

2) [knuõķis Wolm.], der Knöchel:
es nuositu pirkstiem knuoķus A. - Ottenhof. [Aus mnd. knoke "Knochen" (zur Bed. 1 vgl. mhd. knoche "Knorren" )? Oder gebildet auf Grund eines deminutivisch aussehenden * knuoķelis (aus mnd. knokel "Knöchel")?]

Avots: ME II, 251

I kraķis, Demin. verächtl. kraķelis, die Kracke (hieraus entlehnt), ein schlechtes, schwaches Pferd [Dond.], Kand., Laud.: cilāja pinkainās kājas mazs, izpūris kraķītis Vēr. I, 769. kraķa zirgs, die Schindmähre Saul. Auch von alten, schwachen Menschen ausgesagt [Dond.], Stom.: ak tu muļķi, ve̦cais kraķi! BW. 13128. tik tāds kraķītis vakara brāils 20356. Vgl. kraģis II.

Avots: ME II, 256

‡ krimte, in der Verbind. kaulu k., Rheumatismus Sessw.: k. k. bij Miķeli piespiedusi pie gultas Brigadere Skarbos vējos 319. kuo es vairs ar savu kaulu krimti? vai kalnus apgāzīšu? 314.

Avots: EH I, 654

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

lab˙rît! Demin. lab..rîtiņ! guten Morgen, als Begrüssungsformel: lab..rītiņ, znuota šķelmi! BW. 13730, 20. Scherzhaft: lab˙rīt nuo rīta! kā cēluos, tâ vēluos. labrītu duot, am Morgen grüssen; labrītu saņemt, den Morgengruss erwidern.

Avots: ME II, 396

lambaži "?": nu atnāca sveši ļaudis ar tiem darvas lambažiem (Var.: lampatām, ķeldeŗiem, zābakiem) BW. 20397, 2.

Avots: ME II, 417

laûska,

1) etwas Zerbrochenes
[Ringmundshof], z. B. ein alter Tisch Mar. oder eine zerbrochene Schüssel" par lausku sauc māla bļuodu vai puodu ar nuoplīsušu malu, kur smiltis glabā kuoka trauku beršanai vai suņiem duod lacekli Laud. ieduodat man kaut kādu lausku, nuo kā kaķi ceļā paēdināt A. XX, 346;

2) Splitter, Scherbe
[laûski, Scherben Kl.]: stiklu lauskās mirdz šķidrums Stari II, 421. akmini un lauskas jāme̦t bij uz viņas kapa Liekais. lauskas - gabali nuo saplīsuša katla Etn. IV, 129; [ein unförmliches Stück, ein Fetzen: lakatam atplīsusi lausku Wessen];

3) lauskas, der Schinn, Schelfer
Oppek., Sessw.;

4) lauska, auch laûsks [Erlaa], der Brecher (Personifikation des Frostes). Wenn der Lette bei starken Frost die Wände, Bäume, das Eis krachen und knacken hört, so sagt er:
tur sit laûska puika ar pātadziņu Mar. n. RKr. XV, 123; gew. laûskas, [laũskas Ruj., Lautb., laûski Warkl.] od. laûsks speŗ, sit: bija salts, lauskas spēra A. XVII, 485. sprē̦gā me̦t; lauskas me̦t, lauž ziemā, īpaši tad, kad pa dienu ir saule spīdējusi un pa nakti stipri salst; tad priedes kuoka stāvkuočelēm (stikaļiem, vabām, riķiem) nuo salas tuŗ kur tās sē̦tā pinuot saliektas, atpliżt mazas šķembelītes, pie kam labi nuoknaukšķas. šuos knaukšķienus dzirduot saka: "tad ta salst, ka lauskas vien lauž (me̦t)". lauska spēriens: kuoka visū tiek bieži atrasta šķeltne (ieplīsums), kas ceļuojties lauskām speŗuot; šai šķeltnē ar˙vien sakrājas skaidri, te̦kuoši sveķi Etn. I, 58. ādas sasprē̦gājumi jāsmērē ar lauska spēriena sveķiem Erlaa. lausks staigā apkārt un šur tur kapā skaļiem dimanta cirvīšiem. - Zu laûzt; [so am ehesten in den Bed. 1 - 2 und 4, und dem widersprächen nicht r. лускъ "Knacken", лускá "Hülse, Schale, Sreu", лýскать "platzen", sloven. lûska "Schuppe" u. a. (s. Berneker Wrtb. I, 747), sowie li. lùskos "Lumpen" (von Būga РФВ. LXV, 318 und LXXI, 470 f. hierher gestellt), wenn li. lusk - hier (was phonetisch möglich ist) auf *lužsk - zurückgeht].

Avots: ME II, 430