Paplašinātā meklēšana

‡ àizņurît,

1) = àizmurît 1 Salis: a. maizi;

2) a. līdz. (fr)essen
(perfektiv) bis N. - Peb.: kaķis aizņurījis žurku līdz pusei un pametis;

3) mit einem stumpfen Instrument anhauen (anschneiden)
Bers., N. - Peb., Roop, Schibbenhof, Wolmarshof u. a.

Avots: EH I, 41

àizņur̃dêtiês, anfangen ein wenig zu brummen, einen brummenden Laut von sich geben: viņš jau tā arvienu aizņurdas un pasmīn Dok. A.

Avots: ME I, 43

‡ apņur̂cît Bers., Laud., Lemburg, Sessw., Wolm., = ‡ apmurdzinât.

Avots: EH I, 104

‡ apņurdzît, = ‡ àpņur̂cît.

Avots: EH I, 104

‡ apņur̃gât ² Stenden, beschmutzen; leichthin verknüllen: a. jaunas drēbes. Refl. -tiês, sich beschmutzen (besudeln) Stenden.

Avots: EH I, 104

‡ apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104

‡ apņur̂kât ² Dunika, leichthin verknüllen: a. drānu.

Avots: EH I, 104

‡ apžņur̂dzît, oft knautschend (quetschend) erschlaffen machen: apžņurdzīts kaķē̦ns.

Avots: EH I, 129

atņur̃dêt, brummend, undeutlich antworten: pag, pag, milzis atņurd LP. V, 320.

Avots: ME I, 180

atņur̂kstêt, atņur̂kšêt, atņurkšķêt, brummend, undeutlich antworten.

Avots: ME I, 180

ìeņurdêtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von mich geben: Salms reizu kaut kuo nesapruotamu ieņurdas Vēr. II, 1237.

Avots: ME II, 49

ìeņurkstêtiês, [Mar.], ìeņurkš(ķ)êtiês, einen murrenden, knurrenden, brummenden Laut von sich geben: kaķis ieņurkšķas Vēr. II, 523.

Avots: ME II, 49

‡ izņurcît, durchknüllen.

Avots: EH I, 469

izņur̃dêt, Refl. -tiês: Klausis šâ tâ izņurdējies Pas. XII, 116.

Avots: EH I, 469

izņur̃dêt, tr.,

1) brummend, knurrend, murrend herauslocken, ablocken, bekommen:
izņurdēja atkal drusku naudas Vēr. I, 1160;

2) einen brummenden, knurrenden Laut von sich geben:
viņš izņurd atkal kaut kuo tādu neskaidru Vēr. II, 1293. Refl. - tiês, zur Genüge brummen, knurren, murren: vai nebūsi diezgan izņurdējies?

Avots: ME I, 777

‡ izņurdzît Wandsen, = ‡ izņukât 1.

Avots: EH I, 469

izņur̂gt, auch izņurkt, duseln, des erquickenden Schlafes entbehren: kuprītis, izņurdzis, duomā pagulēt LP. V, 42.

Avots: ME I, 777

‡ izņur̂kât Wolrnarshof, (mit ur̂ ² ) Dunika, = ‡ izņukât 2.

Avots: EH I, 469

nùoņurcît, tr., abquälen, zu Tode quälen, zerquetschen: kaķis peli nuoņurcījis.

Avots: ME II, 826

nùoņur̃dêt, ‡ Refl. -tiês, = nùoņur̃dêt: viņš klusi savā sirdī nuoņurdējās Dünsb. Apakš Ziemas svētku egl. III, 139.

Avots: EH II, 73

nùoņur̃dêt, intr., abbrummen, hermurmeln, in den Bart brammen: vedēji šuo tuo tur nuoņurdējuši LP. VII, 1105.

Avots: ME II, 826

[nùoņurdzît, bis zur Erschöpfung knautschen: kaķis gluži nuoņurdzīts N.-Peb.]

Avots: ME II, 826

nùoņur̃gt: mit ur̂ ² Kand.

Avots: EH II, 73

nùoņur̃gt, nùoņurdzêt, intr., eine Weile quienen, vor Schlaflosigkeit müde werden: kuŗš ne˙kad nenuoņurdz Vēr. II, 1159. biedri tâ˙pat nuoņurdzējuši sēd pa kaktiem Kleinb.; nùoņurdzis, vor Schlaflosigkeit müde, matt Kand.

Avots: ME II, 826

[nùoņuris Gramsden, = nùoņūris; "nuovārdzis, saguris, nuomuocīts" Bers.: kaķis bē̦rnu nuomuocīts pa˙visam nuoņuris Wolgunt, Mitau, Dickeln.]

Avots: ME II, 826

nùoņurît,

1): n. (nuomuocīt) bē̦rnu Ruhtern;

2): auch Nötk., N.-Peb., Salis; nevar ar neasuo tute̦nu n. rieciena maizes Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73

[nùoņurît,

1) stumpf machen; abquälen
Salis: Kārlim ir tāda galva, ka viņu nuoņurīt pie zemes darbiem ir tīri par grē̦ku! De̦glavs Riga II, 1, 56;

2) mühsam mit stumpfem Messer abschneiden
Kokn., Dickeln.]

Avots: ME II, 826

‡ nùoņurkuôt Lös., = nùoņurcît: n. mazu kaķē̦nu (pa ruokām burzuot).

Avots: EH II, 73

nuôr,tur̂kstêt ² : eine gewisse Zeit hindurch ņurkstēt Vank.: bē̦rns visu nakti nuoņurkstēja.

Avots: EH II, 73

nuôņur̃kstêt ² , nùoņur̂kt, intr., schlaflos, sich langweilend die Zeit verbringen: visu nakti dzīŗās nuoņurkstẽju Ahs. tas man tāds nuošņurcis, nuoņurcis, verdriesslich.

Avots: ME II, 826

nùoņurlît, mit einem stumpfen Messer abschneiden.

Avots: ME II, 826

[nuôņur̂mis ² MSil. "nuoplîsis".]

Avots: ME II, 826

‡ nùošņurgalêt, = nùošņurgât (?): nuošņurgalē̦tu, me̦lnu ģīmi Pēt. Av. IV, 67.

Avots: EH II, 98

nùošņurgât, tr., mit Nasenschleim beschmutzen: nuošņurgājis visas drē bītes Latv. (Refl. -tiês, sich mit Nasenschleim beschmutzen Adiamünde, Salis, sich besudeln Bauske.]

Avots: ME II, 870

nùošņurkât, Refl. -tiês,

1): redzējis ķeizareni nuobļāvušuos un nuošņurkājušuos Janš. Dzimtene II ² 360; sich mit Nasenschleim beschmutzen
Dunika (mit ur̃); bē̦rns nuošņurkājies N.-Peb., Schwitten, Wandsen, das Kind hat sich weinend mit Tränen und Nasenschleim beschmutzt.

Avots: EH II, 98

[nùošņurkât,

1) "izšņaukt": n. de̦gunu Warkl.;

2) beschmutzen:
n. visu siênu Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen
Warkl.;

2) niedergeschlagen, apathisch werden
Schwanb.]

Avots: ME II, 870

nùošņur̂kt, Part. nuošņurcis: "izvārdzis bez miega" (mit ur̂ ² ) Salis п. FBR. XV, 70; "izpūris; nuoliesējis, ar ļuoti sliktu izskatu" Frauenb.; miesīgi un garīgi n. darbinieks Jürgens 14; nuošnurkušas ("?") acis (in einer Handschrift).

Avots: EH II, 98

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

‡ nùožņurcît Meselau, = nùožņaugât: n. slapjuo veļu.

Avots: EH II, 111

‡ nuožņurdzît AP., Frauenb., Heidenfeld, Prl., wiederholt drückend allmählich abquälen od. umbringen: nenuožņurdzi mazuo kaķē̦nu!

Avots: EH II, 111

‡ nuožņurît Grawendahl, Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, = nùožurnît.

Avots: EH II, 111

‡ nùožņurkât, drückend (knutschend) abquälen Heidenfeld: n. kaķē̦nu.

Avots: EH II, 111

ņur RKr. XVII, 44, ņur̃ru, ņuru, ein schallnachahmendes Wort, namentlich zur Nachahmung einer schnurrenden Katze: ņurru, ņurru, sakuodu peles BW. 2267.

Avots: ME II, 905

ņura, nur̂ra, comm.,

1) der (die) Schnurrende, Spinnende; Beiname der Katze
Hug.;

2) ein mürrischer Mensch, ein Murrkopf, Brummbär
Dond., [ņura] ein weinerlicher Mensch U.

Avots: ME II, 905

ņurât Smilt., ņur̃rât, -ãju, intr. schnurren, brummen, knurren: kaķis ņurā Vīt. sveši suņi saskrējuši sē̦tā nur̂rā ² Sassm. n. RKr. XVII, 44. [Nach Persson IF. XXXV, 210 zu li. niurnė´ti, mengl. nurnen "murren", mnd. nurren "knurren"; vgl. auch Fick Wrtb. I ⁴ , 506.]

Avots: ME II, 905

‡ ņur̂cava 2 Seyershof, ein unschön gekleideter Mensch.

Avots: EH II, 116

‡ ņur̂cît: auch Gr.-Buschh., Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt, (mit ur̂ ² ) AP.

Avots: EH II, 116

ņur̂cît [Lis., Wolm., Kr.] (li. niùrkyti "knüllena), ņurku od. ņurcu, ņurcĩju, tr., knüllen, quetschen, quälen: viņa sāka ruokās ņurcīt priekšautu Stari II, 446, [Mesoten]. viņš būtu kādu ķēris, tuo saspiedis, ņurcījis Apsk. mazi bē̦rni ņurka kaķus Etn. II, 81, Lös. Refl. -tiês, sich quetschen, sich abbalgen: bē̦rni, vienā gultā kuopā gulē̦dami, ņurkās Druw. Subst. ņurcĩjums, das Gequetschte, das Gequetschthaben, Gequetschtsein; ņurcîšana, das Quetschen, Quälen; ņurcîtãjs, der (die) Quetschende. [Vgl. aazu Fick KZ. XLIII, 150.]

Avots: ME II, 905

‡ I ņurda M. 27, 57, (mit ur̃) C., N.-Peb., ein Brummbär.

Avots: EH II, 116

‡ II ņurda (?) Heidenfeld " = ‡ ņùrdē̦kls 2".

Avots: EH II, 116

‡ ņùrdē̦kls` ² Heidenfeld "muklājs, kur ņurd vien zeme, kad iet".

Avots: EH II, 116

ņur̃dêt,

1): auch Wolm., (mit ùr ² ) Oknist, (mit ur̂) Aahof; aitas ē̦d pe̦lus ņur̃dē̦damas Iw.; ‡

2) brodeln Heidenfeld:
staigna, izrūgusi pļava ņùrd2 vien, kad tai pāri iet.

Avots: EH II, 116

ņur̃dêt [auch Ruj., Dond., Lautb., C., Jürg., Līn., Salis,] Serbigal, AP., ņùrdêt ² KL, Nerft, ņur̂dêt Lis.], -u, -ẽju, intr., schnurren, brummen, murren, knurren: suns ņurd Etn. II, 51. Sprw.: ņurd kâ suns, vē̦dgru kasīdams. lābāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. viņš iet, kaut kuo neskaidri ņurdē̦dams Kaudz. [vgl. li. niurnė´ti "murren" und dazu Persson IF. XXXV, 211.]

Avots: ME II, 905, 906

‡ ņurdība M. 57, 58, brummiges Wesen.

Avots: EH II, 116

ņurdîgs, brummig: kluss, ņurdīgs, bēdīgs Lautb.

Avots: ME II, 906

ņurduoņa,

2): ein häufig knurrender Hund
AP.

Avots: EH II, 116

ņurduoņa,

1) das Gebrumme, Geknurre
A. VII, 601;

2) comm., der Brummbär, Sauertopf.

Avots: ME II, 906

[ņur̂dulis Lis., ņùrdulis ² Warkh., Warkl., jem., der zu knurren pflegt.] ņurdus, der Streit, das Gerede Autz n. Bl.

Avots: ME II, 906

[ņurdza Wid., ņur̂dza ² Kursiten, = ņurdzeklis.]

Avots: ME II, 906

ņur̃dzeklis [Ruj.], der Wirrwarr, das Gewimmel, Getümmel: tur sacēlās liels ņurdzeklis Gold. [dziju ņur̂dzeklis ² Salis.]

Avots: ME II, 906

ņurdzêt,

2): ein Schallverbum (von lautem Durcheinandersprechen)
Frauenb.: viss tirgus ņur̂dzēt ² ņur̂dz ² .

Avots: EH II, 116

ņurdzêt, intr.,

1) wimmeln:
tur tik daudz sanākuši, ka ņurdz vien pa iekšu Gold.; vgl. ņudzêt;

[2) ņur̂dzêt
C., Lis., vom Geräusch, das in einen Sack geschūtfete Fische od. faute Kartoffeln verursachen Nötk.].

Avots: ME II, 906

ņurdzis, der Wirrwarr, das Gewimmel, Getümmel: liels ņurdzis izcēlās nu vītuolā un kņada Plūd. man tas ņurdzis pa apakšu arī ne˙maz nepatīk Vēr. I, 1030.

Avots: ME II, 906

ņur̂dzît: sieviete ... ņurdzījusi muodernieku Pas. XIV, 478.

Avots: EH II, 116

ņur̂dzît [auch PS., Schujen, Prl., Serbigal, ņùrdzît ² Kl.] -dzu [Kokn.], -ĩju, tr., knüllen, knaufschen, quąlen C.: viņš ņurdza kaut kuo pie galda RA. bē̦rni ņurdzīja kaķi Kand., [N.-Peb., Wessen], Mesoten. [Vgl. dazu ņur̂cît und Persson IF. XXXV, 208.]

Avots: ME II, 906

‡ ņur̂dzums ² Frauenb., der von lautem Durcheinandersprechen vieler Menschen entstehende Lärm.

Avots: EH II, 116

ņurga,

1) der Wirrwarr, die Unannehmlichkeit
Kalleten;

2) comm., eine brummige Person, Brummbär
Erm., Dr.

Avots: ME II, 906

[I ņurgât, wimmeln Wid.]

Avots: ME II, 906

II ņur̂gât: auch Smilt.

Avots: EH II, 116

[II ņur̂gât Jürg., = ņurdzît: ņ. kaķi].

Avots: ME II, 906

I ņur̂gt ² [Bl.], Zähne zeigen.

Avots: ME II, 906

[II ņur̂gt, -gstu, -gu, nass werden, aufweichen (im Wasser), aufquellen, matschig od. breiig werden: aizmirstās lietas visu nakti ņurga lietū Jürg.]

Avots: ME II, 906

III ņurgt, ‡

2) durcheinander sprechen
(mit ur̂ ² ) Schnehpeln: žīdi tur mudžēja un ņurdza apkārt kâ bišu spiets Janš. Atpūta № 371, S. 4.

Avots: EH II, 116

[III ņurgt "schnurren (von der Katze gesagt)" Ve̦cāki.]

Avots: ME II, 906

IV ņur̂gt,

1): "ņur̂dît" ME. II, 906 zu verbessern in "ņur̂dzît"; ‡

2) "berzties" Hasenp.: tur bija tik daudz ļaužu, ka ņur̂dza ² vien.

Avots: EH II, 116

[IV ņur̂gt, -dzu Mar., Serben, Selsau, = ņur̂dît.]

Avots: ME II, 906

ņurgus: auch (mit ur̂ ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 116

ņurgus, der Streit, das Gerede U.

Avots: ME II, 906

ņurinât,

[l) schnurren
Grünwald: kaķis ņurma Nötk., N.-Peb., Ermes, Serbigal];

2) "?": viņa čāpslina lūpām un priekā ņurina MWM. VIII, 242;

3) mit einem stumpfen Messer schneiden
Mesoten;

[4) (etwas Hartes) nagen od, beissen (vom Hunde gesagt)
Mitau;

5) "= ņurdzît" Ve̦caķi: bē̦rni ņurina kaķi N.-Laitzen, Grenči. Refl. -tiês,

[1) murmeln, sprudeln Stenden:
ūdens ātri tecēja. čaluodams un ņurinādams];

2) "?": (kuce̦ni) sākuši vairāk ņurināties Upīte Medn. laiki;

[3) "mit langen Zähnen essen"
Grünh., Hofzumberge;

4) "mīlināties": kaķis ņurinājas gar kājām N.-Peb.].

Avots: ME II, 906

ņurît,

1): auch (mit stumpfem Messer schneiden)
Grenzhof (Mežamuiža), Kegeln, Lems., Nötk., Sermus, Seyershof, Trik. Refl. -tiês,

1): bē̦rns ņurījas ("ilgi zīž krūti") N.- Bergfried. kaķis ap žulti ņurījas ("?") AP.

Avots: EH II, 116

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

ņurĩtis, der Schnurrende, Sptnnende, der Kater Lub. Vgl. ņura, ņurra.

Avots: ME II, 906

ņur̂ka,

1) b): ein Kater
(mit ur̂ ² ) AP.; ‡ d) "cilvē̦ks, kuŗu var spaidīt vai taustīt." Heidenfeld: tīrā ņ.: kas grib, tas tausta vai knaiba, cik grib; ‡

3) Schimpfname für ein altes Weib
(mit ur̂ ² ) Frauenb.; ‡

4) ņur̂ku ² ("?") duot NB., untertauchen
Hasenp.

Avots: EH II, 116

ņur̂ka,

1) comm.,

a) der Knautschende, Quälende
Naud.;

b) der Brummbär, Sauertopf:
tu tik tāds ņurka vien esi Dond.;

c) ein Kind, das die Mutter lange säugt
Etn. I, 122;

2) auch als plur. t. ņurkas,

a) die Schnauze, die (krumme) Nase, Fresse:
dabūsi pa ņurkām Rol., [Stelp.];

b) eine Flachsbrechmaschine:
ņurkas - linu mašīna ar trim ruļliem, kuŗus griež viens vai divi cilvē̦ki Etn. II, 81.

Avots: ME II, 906

ņur̂kât,

1): auch Sonnaxt, (mit ur̂ ² ) Dunika; ‡

2) mit stumpfem Messer schneiden
Lems., Seyershof (mit ur̂ ² ) Segew.

Avots: EH II, 116

ņur̂kât [Wolmarshof, Salis], -ãju, tr., knütlen, knautschen, quälen Etn. II, 8i; A. XIV, 480.

Avots: ME II, 906

ņurķêt, -u, -ẽju, intr., brummen, murren, knurren L.

Avots: ME II, 907

ņur̂ķis ²

1) ein rechthaberischer, widriger Mensch, ein Brummkater, Sauertopf
L., Sassm.;

[2) eine (krumme) Nase
U. - Zur Bed. 1 vgl. Persson IF. XXXV, 209 f.; wohl aus li. niurkis "ворчун"].

Avots: ME II, 907

ņurkšêt (unter ņur̂kstêt),

1): knurren (von Hunden)
Orellen (mit ur̃); "raudāt" (von Tierjungen, z. B. Ferkeln) Salis (mit ur̃); viņš (ein Knabe) ņurkšēja, trinās un sniedzās ar ... ruoķelēm augšup Jauns. Augšz. 102.

Avots: EH II, 116

ņurkšis, s. ņurkstis.

Avots: ME II, 907

‡ ņurkška Strods Par. vōrdn. 124 "?"

Avots: EH II, 116

‡ ņur̂kšt ² , -šu AP., schnurren (?): kaķis ņurkšdams vien ē̦d.

Avots: EH II, 116

ņurkste,

2): "kas ņurkst, ņurd" (mit ur̂) Nötk.

Avots: EH II, 116

nurkste,

1) "?": kâ viļņi tur dūca tumša ņurkste Dünsb.;

[2) "die Brummerin"
Ve̦cāķi; ņur̂kste Mar., ein unzutriedener Brummkater; ņurkste "jem., der undeutlich spricht, caur de̦gunu ņurkst" Baltinov].

Avots: ME II, 906

ņur̂kstêt: "ņurkšķêt. ņur̂kšêt" ME. II, 906 zu verbessern in "ņurkšķêt, ņur̂kšêt".

1): "klusu šņākt vai rūkt" (mit ur̃) Seyershof: mazie sivē̦ni iet pa kūti, ka ņurkst vien. kad vienam pie uotra (nesaticībā kuopā dzīvuojuot) jāņurkst (jārūc, jāpārmašā), tad nav labi.

Avots: EH II, 116

ņur̂kstêt, ņur̂kstêt ² Sassm., ņur̃kstêt Katzd., [Karls., Salis], ņurkšķêt. ņur̂kšêt [Serbigal, ņur̂šķêt Prl.], -u, -ẽju, intr.,

1) schnurren, brummen, murren, knurren
[Sauken (ņurkstêt)], weinerlich, undeutlich sprechen, schwatzen: kaķis žuorējās un ņurkstēja Latv. "pagaidi vēl!"vecis ņurkšķēja Dok. A. ģimeņu luocekļi, dūmus iee̦lpuojuši, sāka ņurkšķēt, šķaudēt un raudāt Purap. vīnūzis bij pilns, ka ņurkšķēja vien Degl. citreiz tā neizlikās kâ valuodā, bet tik savāda, neizpruotama ņurkstēšana Vēr. I, 1457;

[2) ņurkstêt Nötk., = ņurdzêt 2;

3) ņurkstêt Dond., wimmeln:
šinī vietā tik daudz zivju, ka ņurkst vien. - In der Bed. 1 nach Persson IF. XXXV, 209 f. zu li. niurksóti "düster dasitzen", niederl. nurken "brummen" u. a.].

Avots: ME II, 906, 907

ņur̂kstis, ņurkšis Sēl., ein schnurrendes, brummendes, knutrendes, weinerliches Wesen: mans ķēniņš kaķu nurkšķu krāšņu pilī tev tuos sūta LP. VI, 453.

Avots: ME II, 907

ņurkt: dem Miauen ähnliche Laute von sich geben (mit ùr) Nötk.

Avots: EH II, 116

[ņurkt (li. niurkti "ворчать") St., brummen und knurren.]

Avots: ME II, 907

ņurlas, grosse Lippen: es tev duošu pa ņurlām Plm. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 907

[ņurlît, -ĩju, mit einem stumpfen Messer (Kalzenau) oder ungeschickt und wiederholt beginnend schneiden: kuo tu ņurlī maizi, kad nemāki nuogriezt? Bauske.]

Avots: ME II, 907

[ņur̂malas ² MSil., Fetzen.]

Avots: ME II, 907

ņurmas, das Maul: es tev duošu pa ņurmām Siuxt.

Avots: ME II, 907

‡ ņurņas,

1) "zarnas" Kurmene;

2) "Lippen"
Schwitten; die Fresse (mit ur̂) Linden in Kurl.: dabuosi pu ņurņām!

Avots: EH II, 117

ņur̃ņiks: "zutiņa mazulis" (mit ur̂ ² ) Salis.

Avots: EH II, 117

ņur̃ņiks [Kirchholm, Zarnikau], Aahof, Konv. ² 2320, 3667, 3701, ņurniks, nurniks RKr. IX, 94, ņurņags Adsel, Quarder (ammocoetes branchialis) Konv. ² 3701, RKr. IX, 94, Sandaal (ammodytes lanceolatus) RKr. VIII, 104.

Avots: ME II, 907

[ņurnît "?": kaķis ņurnī gaļas gabalu Kalzenau.]

Avots: ME II, 907

ņuruoņa, das Gemurmel, Gerede: zābaku švīkuoņa, smiekli un ņuruoņa jaucās ar harmonikas kliedzuošām balsīm Zalkt.

Avots: ME II, 907

ņur̃ra,

1): ai, runcīti, peļu ņ˙! Tdz. 57201.

Avots: EH II, 117

ņur̃ra, s. ņura.

Avots: ME II, 907

ņurrât, ‡ Refl. -tiês Frauenb. (mit ur̃), schnurren (von Katzen).

Avots: EH II, 117

[ņurrât, -āju

1) ņur̂rât ² , = ņurdêt: suņi ņurrā: ņur, ņur Sassm. n. RKr. XVII 44;]

2) ņur̃rât fressen (von Katzen gebraucht)
Wain. Vgl. ņurât.

Avots: ME II, 907

‡ ņurrêt, schnurren: ņurrē̦dami un burrē̦dami abi ... runču teviņi klausījās Dünsb. Piķis un Stintis 52.

Avots: EH II, 117

[ņur̃rîtiês "?": kaķis ņurrījas peli ē̦duot Pampeln.]

Avots: ME II, 907

‡ ņur̂šķêt Saikava "čīkstēt": bē̦rns gruozās pa šūpuoli un ņuršķ; undeutlich sprechen (mit ur) A.-Schwanb.

Avots: EH II, 117

‡ ņuršķis A.-Schwanb. "wer sich nicht deutlich äussern will, sondern nur unverständlich murmelt".

Avots: EH II, 117

‡ *ņurt "?": atbildēja viņš ņurdams Stobe 1797, IV, 125. (suns) ve̦lk tuo spē̦lē̦dams un ņurdams apkārt Salasīš. 48.

Avots: EH II, 117

‡ ņurulis Frauenb., ein kleines Kind, das noch gesäugt wird.

Avots: EH II, 117

[ņurzît Fest., Stelp., = burzît: bē̦rni kaķi ņurza. Vgl. ņurdzît.]

Avots: ME II, 907

paņurcît, tr., etwas knautschen, drücken, knillen: viņš meitu dažreiz arī paņurcījis Vēr. II, 192.

Avots: ME III, 79

‡ paņurdêt M. 485 und 486, ein wenig ņurdêt.

Avots: EH XIII, 162

paņurdzît, ein wenig ņurdzît: ar aukstuo ūdeni paņurdzīja seju Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 79

‡ paņur̂kât ² Dunika, = paņurcît.

Avots: EH XIII, 162

paņuru, Adv., glupisch: kuo tās sieviņas paņuru raugās? RKr. XVI, 175. Zu li. paniurus (Adj.) "glupisch".

Avots: ME III, 79

pìeņur̃gât MSiI., piêņor̂gât ² "(reines Wasser) verunreinigen" Pabbascli; nepieņor̂gā ² istabu ar zivju ķidām! Stenden, Wandsen.

Avots: ME III, 277

pussaņurcîts, halbzerknillt: pussaņurcīta gulta A. v. J. 1896, S. 751.

Avots: ME III, 434

‡ saņur̂câtiês ² Seyershof, sich unschön ankleiden.

Avots: EH XVI, 434

saņurcît, tr., verknüllen Nerft n. U.: saņurcīts papīrs Erlaa. saņurcīts priekšauts Stari III, 228. Katrīne gludîna saņurcītuos svārkus A. Upītis. Refl. -tiês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

saņur̂dzît PS., tr., verknüllen Bixten; zerdrücken, zerkneten: saņurdzīta maîzes ņuka Freiziņ. Refl. -tîês, verknüllen (intr.).

Avots: ME II, 696

saņurgât Dond., saņur̂kât ² Dunika, tr., verknüllen, durcheinanderwühlen: bē̦rni saņurgā gultasdrēbes Dond. ka nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME II, 696

‡ saņur̂kât Sonnaxt, = saņurcît: s. lakatu.

Avots: EH XVI, 434

sašņurcis (unter sašņucis): kāda sašņurkusi nu tā teteŗa mātīte! Für.

Avots: EH XVI, 455

‡ sašņùrgât ² Bers., = sasmurgât: s. ēdienu.

Avots: EH XVI, 455

sašņurt, verdriesslich werden und dem Weinen nahe sein: cilvē̦ki sašņuruši, saīguši Janš. Bandavā II, 229. dzirdē̦dama tādu atbildi, Lūsina sašnura, tuomē̦r māte, negriezdama uz viņas sašņurumu ne˙kādu vērību 268.

Avots: ME III, 759

‡ šņurcīgs PV. "weinerlich".

Avots: EH II, 654

šņur̂cît ² AP., (mit ur̂ ) Ogershof (prs. -ku), = ņurcit Warkl.: panāksnieki gaļu ēda saujiņā šņurcīdami (Var.: žņaudzīdami) BW. 19268, 4 var.

Avots: ME IV, 98

‡ šņurcka PV., comm. "skaislis; kas šņurckojas".

Avots: EH II, 654

‡ šņurckâtiês PV. "šņurgâtiês 1".

Avots: EH II, 654

šņurdauks BW. III, 1, S. 26, (mit ùr ² ) Warkl., = šņudaugs: abi slaucījās brūtes šaurdaukā BW. Ilf, 1, S. 33. vienam duošu šņurdauciņu, uotram linu paladziņu BW. 30894, 8. Aus *šņudrauks (vgl. šņudrauts)?

Avots: ME IV, 98

šņurduks: auch Borchow.

Avots: EH II, 654

šņurduks, = šņurdauks(?): jātur ruokā šņurduks Plūd. Llv. II, 348.

Avots: ME IV, 98

‡ šņurêt "?": diezgan šņukstē̦ts un šņurē̦ts Janš. Atpūta, № 376, S. 4.

Avots: EH II, 654

šņur̃ga AP., Bauske, Siuxt, comm., ein Ärgerlicher, einer, der mäkelt Fest.: šnurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib, tāds šņurga! Fest. Vgl. ņurga 2.

Avots: ME IV, 98

šņurgalas L. "Rotz, Schnaube der Pferde".

Avots: ME IV, 98

‡ *šņurgalêt, zu erschliessen aus ‡ nùošņurgalêt.

Avots: EH II, 654

šņur̃gas Salis, Schnupfen; Nasenrotz.

Avots: ME IV, 98

šņurgât, Refl. -tiês,

2): "rauduot purdulēties" PV.

Avots: EH II, 654

šņurgât, -ãju,

1) (den Nasenschleim hineinziehend) schnauben
(intr.) (mit ur̃ ) C., Salis;

2) schnüffeln
(mit ur̃ ) Schibbenhof; mäkeln Fest.: sivē̦ni neē̦d, tik šņur̃gā vien Bershof, Schibbenhof;

3) besudeln: šņur̃gāt ēdienu Bauske; beschmutzen; knittern, knillen
N.Schwanb. (mit ùr ² );

4) sich ärgern; weinen
Fest. Refl. -tiês,

1) sich ärgern, mäkeln:
šņurgājas par ēdienu (par dzīvi), diezin, kuo grib Fest.; mäkelnd wühlen im Essen (mit ùr ² ) Bers.;

2) sich besudeln
PS. (mit ur̃ );

3) "Unsinn schwatzen"
Bauske.

Avots: ME IV, 98

šņur̃gt Bl., -gstu, -gu, wegen Schnupfen, Schnäbe und andern Flüssen am Kopf unpass sein (besonders von Pferden) L., šnurgt, durch die Nase ziehn U.; am Schnupfen leiden Biel. n. U.; rotzig sein (von Pferden) St., Bergm. n. Ü. Leskien erinnert Nom. 459 an li. šniur̃kšlės "Nüstern", das freilich auch zu le. šņurkt gehören kann. Vgl. auch ņurgt II.

Avots: ME IV, 98

šņur̂guļaîns Gr.-Buschhof,(mit ur̃ ) Drosth., Wolmarshof, rotzig V.

Avots: ME IV, 98

šņurgulas U., =snurgulas, Nasenschleim, Rotz.

Avots: ME IV, 98

‡ šņur̃gule̦ns (mit e, < ai) Seyershof, = šņur̂gulaîns.

Avots: EH II, 654

šņùrgulêt ² Bers., šņur̃gulêtiês Stenden, Wandsen, unsauber (fr)essen: cūka šņurgulē(jas) pa sili.

Avots: ME IV, 98

šņur̃guļi "Fettgrieben; Abfälle vom Eingeweide" Bauske.

Avots: ME IV, 98

šņurgulis,

1) = snurgulis, ein Rotzlöffel Gr.-Buschhof (mit ur̂ ), Salis (mit ur̃ ), L., U., BW. 6228, 1 var.;

2) Plur. šņur̃guļi Drosth., Karls., Ruj., Salis, Wolmarshof, Nasenschleim, Rotz
U.: putu šņurguļi vien ap . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. cūkai ē̦duot silē virs škidruma re̦dzami šņur̃guļi Wandsen.

Avots: ME IV, 98

I šņurka: "kas šņurkājas, sņaukājas" Auermünde (mit "ur̃"), Wirginalen (mit "ur̂ ² "); "cilvē̦ks, kas lāga neē̦d" (mit "ur̃") Walk.

Avots: EH II, 654

I šņurka, comm., einer, der schluchzt Ramelshof; "kas šņurkājas" (mit ur̃ ) Wolmarshof.

Avots: ME IV, 98

*II šņurka od. *šņurks "?" : tautu dē̦ls savu šņurku kustināja BW. 14531.

Avots: ME IV, 98

III šņur̂ka ² : ein kleines Kind od. Ferkel (mit ur) Salgaln, Schwitten.

Avots: EH II, 654

III šņur̂ka ² Bershof, ein physisch heruntergekommenes Lebewesen.

Avots: ME IV, 98

IV šņur̂ka ² Ruj., ein kurzer Strick, eine Schnur.

Avots: ME IV, 98

šnur̂kas Mar., (mit ur̂ ² ) Ahs., Wahnen, (mit ùr ² ) Festen, die Nase Plm.; das Maul, die Fresse Wid.: puisis kaudamies dabūja aseņaiņas šņurkas Ahs. n. RKr. XVII, 57. nebāz šņurkas tik tivi: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 140. duošu pa šnurkām Plm. n. RKr. XVII, 82, Fest., Sessw., Stelp. māte staiga šņurkas nuolaiduse (Var.: nāsis raustīdama) BW. 23290, 1. Vgl. ņurkas 2a.

Avots: ME IV, 98

I šņur̂kas: auch (mit ur; die Fresse) A.-Schwanb., wo auch der sing. šņurka (die Nase) vorkommt.

Avots: EH II, 654

‡ II šņurkas "?": Spruoģis sūruojās, ka nuo caurvēja dabūjis šņurkas (Schnupfen?) Veldre Dzīve pie jūŗas 18.

Avots: EH II, 654

šņurkât, -ãju,

1) schnauben
Fest.; durch die Nase ziehn Dond., Smilten, (mit ur̃ ) Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest., Ramelshof, (mit ur̃ ) Wolmarshof, (mit ur̂ ² ) Schibbenhof: kamdēļ tâ jāšņurkā? vai nevari de̦gunu nuošņūkt? Dond. kuo nu šņurkā, nuoslauki asaras! Ramelshof;

2) hörbar schnüffeln: suns šņùrkā ² pē̦das Bers., Grawendahl. Refl. -tiês,

1) den Nasenschleim in sich ziehn
(mit ur̃ ) Ahs., Dunika, Salis; (sich mit Nasenschleim besudelnd) weinen Fest.: kuo tu šņurkājies, izšņauc de̦gunu! Ahs. n. RKr. XVII, 57;

2) nicht recht essen wollen; mäkeln, tade1n, über etwas unwillig sein
(mit ùr ² ) Aps.: cūkas šņurkājas ap ēdienu Aps. kalps sāka šņurkāties par ēdienu ders.

Avots: ME IV, 98, 99

šņurkstêt U. (mit -gst- ), Wid., -u, -ẽju,

1) auch šņurkstît U. (mit -gst geschr.), šnurgstīt St., -u, -ĩju, (mit der Nase) schnurgeln (de̦guns šņur̂kst Ogers-hof); sich zu weinen anschicken Saikava, Sessw. (šņurkstêt), Bauske (šņur̂kstêt ² ); leise weinen Gr.-Buschhof, Warkl. (šņurkstêt); laut und schnurgelnd weinen Dond., Nigr. (šņur̂kstêt ² ): raud, ka šņur̃kst vien Wandsen;

2) schwirren:
irbes aizlaidās, ka šņur̃kstēja vien Arrasch. Vgl. ņurkstêt.

Avots: ME IV, 99

šņurkt, -kstu, -ku,

1) schnurgeln
Wid., "ar nāsīm pūst" (mit ùr ² ) Aps.;

2) nass und erfroren sein
Hesselberg n. U., (mit ùr ² ) Golg., (mit ur̂ ² ) Bauske; niedergeschlagen sein U.: linu plūcējs laukā šņur̂kst ² Dond. sivē̦ni aiz vārtiem šņurkst Golg., Saikava, (mit ur̂ ² ) Nigr. sivē̦ni savārguši šņur̂kst ² (gedeihen nicht, krankeln) Sessau, Wandsen;

3) schnuckend weinen
Nigr.(mit ur̂ ² ).

Avots: ME IV, 99

‡ *šņurt, zu erschliessen aus sašņurt.

Avots: EH II, 654

uzņurdêt, zuknurren: tas nu tam uzņurdēja... Seifert Chrest. II, 219.

Avots: ME IV, 363

uzņur̂dzît C., knutschend, quälend aufwecken: viņš gulē̦tāju tikmē̦r ņurdzīja, kamē̦r uzņurdzīja C.

Avots: ME IV, 363

‡ viņureĩz Ahs., jenes Mal, damals.

Avots: EH II, 786

‡ viņurît Ahs., an jenem Morgen.

Avots: EH II, 786

žņur̂cît Heidenfeld, = žņurdzît (kaķi), (š)ņurcīt.

Avots: ME IV, 826

žņur̂dzît Mar. n. RKr. XVII, 130, Adl., A. - Laitzen, AP., Arrasch, C., Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lubn., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ur̂ ² ) Mesoten, -gu, od. -dzu, -dzĩju, stark drücken Oppek. und Peb. n. U., würgen, quälen Laud., Memelshof, Wessen: žņurdzīt kaķi. sākusi šuo spaidīt... un žņurdzīt Anekd. IV, 40.

Avots: ME IV, 826

žņur̂ga AP., Kalz., ein physisch Verkommener.

Avots: ME IV, 826

žņur̃gât: tikai tâ dmsciņ knaiba un žņurgā Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 69.

Avots: EH II, 821

žņur̃gât Ahs., -ãju, quälen: kaķis žņurgā peli. Refl. -tiês,

1) mit Mühe, kauend essen
(mit ùr ² ) Golg.;

2) ungeschickt, langsam eine Arbeit verrichten
(mit ùr ) AP., (mit ùr ² ) Kalz.

Avots: ME IV, 826

žņùrgulis ² N. - Schwanb. "ņurcītājs"; žņur̂gulis Lubn., ein Schimpfname (für einen faulen, plumpen, schamlosen Menschen Kalz.).

Avots: ME IV, 826

žņurguls,

1) eine Schlinge mit einem Knebel, beim Schweineschlachten gebraucht
N. - Peb. n. Latv. Saule v. J. 1926, S. 411;

2) "ein Weinerlicher"
Selb. (mit ur̂ ).

Avots: ME IV, 826

žņurît,

1): schneiden, sagen (verächtlich)
Saikava.

Avots: EH II, 821

žņurît,

1) mit einem stumpfen Messer schneiden
Adsel, Aiviekste, Arrasch, Bauske (hier: Fleisch schneiden), Burtn., Erlaa, Grawendahl Heidenfeld, Kalz., KatrE., Lenzenhof, Lubn., Meiran, Prl., Salis (eine Schnuŗ Stoff schneiden) Schibbenhof, Stockm.;

2) töten, schlachten
Grawendahl;

3) (fr)essen:
kaķis žņurī peli Kalz., Lubn., N. - Peb.;

4) (Wäsche) ausringen
Drosth. Vgl. ņurît und žulît.

Avots: ME IV, 826

‡ *žņurkât, zu erschliessen aus ‡ nùožņurkât.

Avots: EH II, 821

apakš, eine verkürzte Form von apakša, dial. apukš, apuš, apuž, apš, apakšan, unter, Präp. mit d. Gen.,

1) lokal:
apakš zemes tē̦vs, māmiņa Ar. 154. es pamuku dre̦bē̦dama apakš kupla uozuoliņa BW. 1377, 4;

2) uneigentliche Verwendung ist sehr selten:
apakš ruokas iet, im Arm gehen; apakš ruokas pirkt, pārduot, unter der Hand, d. h. ohne Vermittelung kaufen, verkaufen; viņš ņurdēja apakš sevis, er brummte bei sich selber; apakš vēja stāvēt, unter dem Winde stehen. apakš vēja dē̦la māte manu balsi klausījās BW. 501. kas tik sē̦ri gavilēja apakš saules vakarā BW. 142, wer sang so wehmütig am Abend nach dem Untergange der Sonne;

3) zur Bezeichnung eines untergeordneten Verhältnisses selten:
Sprw. labāk apakš ve̦ca vīra bārzdas, nekā apakš jauna vīra pātagas. apakš laba kunga dzīvuot, unter einem guten Herrn dienen. Unzweifelhafte Germanismen: apakš Poncija Pilāta, unter P. P., apakš viņa vadības, unter seiner Leitung, st. viņa vadībā, cf. Endzelin Pr. I, 33.

Kļūdu labojums:
1377 = 13377
dē̦la māte = dē̦lu māte

Avots: ME I, 72, 73

bezmañtîgs, kein Vermögen habend, unbemittelt: skaudīgi ņurd nabagais un bezmantīgais Stari II, 211.

Avots: ME I, 284

‡ čibinâtiês Bērzgale "durbuļât; ņurdēt".

Avots: EH I, 290

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

‡ gumzdît,

1) "mit der Hand (jem.) von hinten vorwarts schieben
(stumt)" Frauenb., Schnehpeln (mit um̂ ² ), PV. (mit ùm ² ); "skubināt, musināt" (mit um̂ ² ) Behnen;

2) "ņurdzīt" Grawendahl: g. suni; knüllen (ein Kleid) Baltinow (gùmzdêt ² ); drücken, stopfend quetschen Serben: gùmzdīt vilnu maisā. Refl. -tiês "?": kuo tu te gumzdies? PV.

Avots: EH I, 419

‡ ìemikât,

1) einbröckeln
Bers.: ie. maizi pienā;

2) etwas Weiches mit grossen Bissen essend zu sich nehmen
Prl., Wessen;

3) "saņurdzīt; saduot ar dūrēm" Ramkau;

4) (hin)eintreten
(tr.) Frauenb.: ie. salmus dubļuos;

5) wühlend hineingeraten lassen (in Fetzen u. ähnl.)
Meselau.

Avots: EH I, 530

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

izmurzât,

4): auch ("piemānît") Lubn., Meiran, Prl., Saikava;

5): "izņurcīt": kaķis izmur̃zā peli (wo?); ‡

6) beschmieren
Bērzgale: i. bļuodu.

Avots: EH I, 468

‡ izņukât,

1) zur Genüge knautschen
Bers., Lautb:, Nigr., Wandsen: puisis meitu labi izņukāja;

2) tüehtig mit Seitenhieben traktieren
Ruj.;

3) = saņur̂dzît: i. maizes klaipu Bers.;

4) schneidend unordentlich auskerben
Lemb.; bērni izņukājuši maizi.

Avots: EH I, 469

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

‡ ļurcît Warkl. "= ņurcīt, spaidīt": ļ. pa ruokām mazu bē̦rnu, mîklu.

Avots: EH I, 774

[I mikât, kneten (den Teig) AP., "veikt, kamāt, spaidīt" Selb., Kokn., Wessen, Baltinov; "liebend knutschen; mit Fäusten schlagen; walken" Bers.; "schlecht (etwas) tun" Mar.; "ņurcīt, kutināt" Sessw., Fehsen, Kalz., Fest., Laud., Tirsen., Lös., N. - Schwanb.; prügeln (nicht sehr ernst)" Sauken, Schwanb. - Refl. -tiês"meņģēties" Fest.]

Avots: ME II, 625

mikuôt "ņurcīt, kutināt" Sessw., Lös., [Lis., Meselau, Kussen, Kerstenbehm;] schnell und viel, mit vollem Munde essen Lubn., [Sessw., Selsau, Lis. - Refl. -tiês, lärmen Wid.]

Avots: ME II, 626

‡ mûcît, -ku oder -cu, -cīju PV. "= mūdzīt, ņurcīt, mukūt".

Avots: EH I, 837

‡ mūksnît,

1) "ņurcît" Grawendahl;

2) essen
Saikava;

3) schlagen, prügeln
(mit û ) Saikava.

Avots: EH I, 838

mur̂cît [auch Lös., mur̂cît ² Salis., Ruj., Arrasch], -cu Naud. od. -ku (II s. -ki) Lös., -cĩju, tr., quälen, quetschen: kuo tu murki kaķi? Lös., Aps., Lub. nemurci sunīti! Naud. Vgl. ņurcît, murdzît.

Avots: ME II, 667

mùrdêt Smilt., [mùrdêt ² Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668

I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670

neskaĩdrs, unklar, undeutlich: viņš sāka iet, kaut kuo neskaidru ņurdē̦dams Kaudz.

Avots: ME II, 733

niẽkulis, = niekaļa: ņurkst pretim niekuļi lielvīriem jau XVI, 615.

Avots: ME II, 751

[nùočĩpstinât "nuoņurcît: kuo nu čīpstini tuo cālīti? vēl nuočīpstināsi! Vank.]

Avots: ME II, 770

‡ nùoņerît Druw., = nùoņurît 2, mit einem stumpfen Messer abschneiden.

Avots: EH II, 72

*II ņorgât, zu erschliessen aus pìeņor̂gât ² (unter pìeņur̃gât) und saņorgât.

Avots: EH II, 115

‡ ņor̃kšêt Salis n. FBR. XV, 59, (mit or̂ ² ) Schlehk n. I·BR. VII, 35, = ņur̂kstêt, ņur̃dêt; sivē̦ns ņorkš Salis.

Avots: EH II, 115

‡ nùošņergļuôtiês Oknist n. FBR. XV, 162, = nùošņurgâtiês.

Avots: EH II, 98

nùožulinât,

2): nuožulināts (= nuoņurdzīts) kaķē̦ns Schibbenhof.

Avots: EH II, 111

nurlît, tr., mit einem stumpfen Messer schneiden. Vgl. ņurît [und ņurlît].

Avots: ME II, 754

nurniks, s. ņurņiks.

Avots: ME II, 754

[paknaisît, ein wenig kratzen: p. pakausi Warkl. Refl. -tiês,

1) sich ein wenig kratzen
Drosth.: grāvracis nuoņurdeja, paknaisījās, tad pēkšņi... uzlēca sē̦dus Veselis Saules kapsē̦ta

Avots: ,

pakutinât, tr., etw. kitzeln: viņš meltu dažreiz arī paņurcījis un pakutinājis Vēr. II, 192. pruot pakutināt publikas ne̦rvus I, 1229.

Avots: ME III, 51

[III pamur̂dîtiês Nötk. paņurdzît".]

Avots: ME III, 73

sabrucinât,

1): auch Kurs.;

2): (Wäsche) mit siedendem Wasser begiessen
A. Brigadere;

3): s. kādu kuoka trauku (nuoraujuot stīpas) Schujen. drēbes s. ("saburzīt") Kurs., ("saņurcīt") Rutzau;

6): s. (zerreiben)
miltu kunkuļus Valtaiķi; ‡

10) (weisse und farbige Wäsche zusammen abbrühend, die weisse Wäsche) farbig werden lassen
Sessau.

Avots: EH II, 398

saburnît Smilt., saburņît Wid., saburņât, tr., zerknüllen, zerzausen: saburnīt avīzi Bračs. izkāpa nuo karstās, saburņītās gultas A. v. J. 1896, S. 646. šis simtnieks bij pave̦cs, saburņīts DL. nesaburņā un nesaņurkā manu sakruzulē̦tuo matu un kleitu! RA.

Avots: ME III, 599

sakautrêtiês: suns ... ieņurdējās, bet tad sakautrējies ievilkās būdā Jauns. J. un v. 394.

Avots: EH XVI, 416

samužît,

1) "samuocīt" Peb.: s. kucē̦nus N. -Peb.; s. meitas Bers. man bij viena skaista dziesma, tuo man bē̦rni samužīja (= samušīja? Var.: vārdzināja, izne̦rruoja, nuomuocīj[u]ši u. a.): ielikuši vīzītē, pa pagalmu vizināja BW. 1016, 4 var. ar smagu ve̦zumu samužīt zirgu Bewern;

2) "sarežģît (dziju)" Walk, Nötk.; "sajaukt" N: -Peb.: s. diegus Lös., matus Ve̦cāķi; "savelt" N. -Peb.; "saburzīt, saņurcīt (drēbes)" Schwitten; suns samužījis (sapluosījis, sakuodījis, saburzījis) bē̦rna lelli N: Peb.

Avots: ME II, 691

saņaûdzît Drosth., Bers., = saņūcît 2, saņur̂dzît: s. kaķi.

Avots: ME II, 694

sašņucis, sašņurcis (f. -usi), Part. praet. act., schlaff, übelgelaunt, heruntergekommen: gluži sarāvies un sašņucis Salminskis ieradās Purap, vai tev... slikti gājis, ka tu tāds kâ nuoskumis, sašņurcis? Jaun. mežk. 260. sašņucis, leicht erkrankt Neuenburg.

Avots: ME III, 759

‡ šņor̃gât Salis "šņaukāt"; vgl. šņurgât.

Avots: EH II, 653

šņorkât, ‡ Refl. -tiês (mit ar̃) Seyershof "bieži šņaukties". Vgl. šņurkâtiês.

Avots: EH II, 653

šņorkât,

1) = šņurkāt, hörbar Rotz in der Nase emporziehen (mit or̃ ) Salis;

2) "lässig und hörbar essen"
Wandsen (mit or̂ ² ); vgl. šņurkāties 2.

Avots: ME IV, 96

šnurgulis St., = šņurgucis 1.

Avots: ME IV, 89

šnurkt, -kstu, -ku St., = šņurkt, niedergeschlagen sein.

Avots: ME IV, 89

I spùrkt PS., spurcu, = spurgt I 2 Smilt., Trik., Serb. n. U., prusten, "sich räuspern" : briežu māte spurkusi, ka Šņīlabam putu šņurguļi vien ap . . . de̦gunu dzīvuojuši A. XX, 232. kārtībnieks lamājās un spurca XVI, 299. ierēdņi . . . spurca smieklus par . . . spriedumu Laimiņš. Hinsichtlich des k vielleicht (vgl. Büga Aist. Stud. 169) mit purskât und poln. parskać "prusten" zu vergleichen.

Avots: ME III, 1033

stàipît: s. (mit ài ² ) salmus, atzīmējuot birzumu platumu sēšanai Saikava. s. (mit aî ² "žņurdzīt" ) sunīti AP. Refl. -tiês: salmi, dzijs u. c. var s. (mit ài ² ) Saikava. kuo tu staîpais ² ar tuo nastu? vai nevari pagaidīt, kamē̦r paceļu? AP. kad ē̦d, tad nevar s. (mit ai ) Frauenb. negrib ar cūkām stàipēties ² (Schweine wider ihren Willen zum Teich schleppen) Kaltenbr. ‡ Subst. stàipījumuos (acc. s.), beendetes Sichstrecken: tas jums par s. un vārduošanu P. W. Šis ar mani tiesāties? 12.

Avots: EH II, 569

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

I tãpaļât Schibhenhof, Ezere, -ãju, ausfragen Dobl. n. Etn. I, 139, Hofzumberge, Schibbenhof; Unsinn erzählen, lügen Gaiken: tāpaļāja, tāpaļāja, tik˙pat ne˙kā nedabūja zināt Dobl. n. Etn. I, 139; undeutlich, unverständlich reden oder erzählen Rudbaren (mit ã); "=nuopelt" Rönnen; sich beim Sprechen wiederholen; ņurdēt Nötk. (mit ã).

Avots: ME IV, 147, 148

urbeķe Aahof "= ņurņiks".

Avots: ME IV, 301

ve̦lē̦tava U., Kaudz. M. 316, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Fest., Jürg., KatrE., Lis., Ogershof, Ramelshof, Ramkau, Saikava, Schujen, ve̦lē̦tave Golg., KatrE., velēteve Lubn., ve̦lē̦tuva AP., ve̦lē̦tuve AP., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, die Waschbank; ein Brett zum Klopfen der Wäsche Kl.: uz ve̦lē̦tavas velē drēbes Ramkau. uz ve̦lē̦tavu meta šņurdauku BW. III, 1, S. 37, brāļi taisās zagt līgavu nuo ve̦lē̦tavas II, S. 319. ze̦lta vāle, sidrabiņa velēteve BW. 33984. meitas bē̦dājās, kur būs ņemt ve̦lē̦tavu 20220. necē̦rtat ve̦lē̦tavi! 23596.

Avots: ME IV, 529, 530

žmurkstêt, -u, -ẽju,

1) = šmur̃kstêt 1, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch eines kreisenden Körpers Bers., Burtn., Serben, das beim Auffliegen der Vögel enstehende Geräusch (mit ur̃ ) C., Trik., (mit ur̂ ) Kl., (mit ur̂ ² ) A. - Ottenhof: putni laižas, ka žmurkst vien;

2) = šmur̃kstêt 2, durch die Nase ziehen U., (mit ur̃ ) Trik.;

3) "ņurdēt, muldēt" (mit ur̂ ) Kalz.: kuo nu žmurksti!

Avots: ME IV, 822

žņor̃gât Dond., -ãju, = žņur̃gât.

Avots: ME IV, 826

žnurît Selsau, = žņurît.

Avots: ME IV, 823

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758

II žûkstît Adl., N. - Peb., Ramkau, Setzen, Tirsen "ņurcīt, burzīt".

Avots: ME IV, 836

‡ žulˆniêks ² Stenden "kas ņurkst, dzeŗ, līž virsū, neiet pruojām".

Avots: EH II, 822