Paplašinātā meklēšana

dikti (unter dikts), b): auch KatrE., Popen, Pussen, Siuxt, Strasden, (dikt) Puhren.

Avots: EH I, 320

‡ acâbuôlis ² Strasden, der Augapfel: man vienā acī dikti tas acābuolis sāpēja.

Avots: EH I, 2

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49

alkatîgs, ‡

2) leichtsinnig, albern
(mit alˆ ) KatrE., (mit alˆ ² ) Grünw.: viņa dikti alkatīga, žaustās pa visām ballēm KatrE.

Avots: EH I, 67

‡ añtiķis, die Augenbraue Rutzau; der Knochen oberhalb der Augen Dunika, Kal., OB., Rutzau; die Schläfe ebenda; Plur. añtiķi, der obere Teil des Gesichts überhaupt ebenda: blondīne ar tumšiem antiķiem Janš. Bandavā 11, 45. dikti pārsists labais antikis ... kad tik acs arī nav maitāta! 203. kad kraušu pa antiķis, tad redzēsi gan! Dunika. Wohl aus li. añtakiai "etwas über den Augen".

Avots: EH I, 70

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

blaũgât, klopfen, schlagen: puika blaugā meiteni Dond. - Refl. -tiês, klopfen (intr.): nuo izbailēm sirds dikti blaugājās Dond.

Avots: ME I, 309

blē̦gs, heimtückisch, listig, unzuverlässig: viņš ir blē̦gs cilvē̦ks Plm. [dikti blē̦gas tās guovis: uz labību vie zuogas Mahlup., Sessau. Auch in der Bed. "ausgelassen, ungezogen, wild": guovis pa˙visam blē̦gas ² Stuhrhof.] Dazu das Substantiv blē̦ga ² Bers., ein unverlässiger Mensch: es ar tādu blē̦gu negribu darīšanās ielaisties. [Vielleicht eine Umbildung von blāgs unter dem Einfluss von blèdis.]

Avots: ME I, 314

‡ bŗakstêt, -u, -ẽju, = brakstêt: masti bŗikst un bŗakst Janš. Tie, kas uz ūdens 34. dzird kaut kuo dikti . . . bŗakstam, lūstam Bandavā II, 308.

Avots: EH I, 248

brizdinât, intr., poltern, klopfen; sle̦pkavas brizdinājuši pie durvīm tik dikti, ka pat gulē̦tājs uzmuodies LP. VI, 628; vgl. brazdêt.

Avots: ME I, 333

bruzdinât, ‡ Refl. -tiês, = bruzdinât: izdzirda... egļu zaruos kaut kuo dikti bruzdināmies Janš. Mežv. ļ. II, 527. puisis bruzdinājās pie durīm Dunika, Kal.

Avots: EH I, 245, 246

čalît, -īju, -īju, lärmen: kuo jūs tur tik dikti čalījat! Līniņ Wain.

Avots: ME I, 402

caũrs,

1): caurujās zemēs iekritis, sagt man, wenn man etwas nicht finden kann
Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 80. c. vidus, Durchfall (aus einem handschriftl. Vokabular); "=nesaturīgs" Ahs.: c. cilvē̦ks nemāk ne˙kuo uztaupīt priekšdienām. c. ("?") zirgs; caura ziema, unbeständiger Winter Diet.;

2): dabūjām caurus pirkstus nuo vērpšanas Siuxt;

5): auch Plur. caurie Jumpraweeten, Siuxt: kad caurie duŗuot, kad plēšuot sānuos, tad caurduŗu zâles dikti labas Siuxt; caurā zâle auch L. Av. 1856, № 7; ‡

7) caurais, zur Bezeichnung der Leere: nebūtu ... kabatas c. (wären die Taschen nicht leer) Daugava 1934, S. 578; ‡

8) für caũri, durch, fertig:
nu ir caurs Puhren n. FBR. XIV, 49.

Avots: EH I, 261

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ cim̃buks, = ‡ cim̃baks Siuxt n. Fil. mat. 67, "der menschl. Fuss von der Sohle bis zu den Waden" Kalnazeem, N.-Bergfried: lieliem vepŗiem, kad nuokāva, iznāca dikti gaŗš c. Siuxt.

Avots: EH I, 271

‡ diktai Pas. IX, 55, = dikti">dikti, sehr, stark.

Avots: EH I, 320

dikts, laut, stark: dikta balss, starke, laute Stimme; [fest, hart, streg (von Menschen und Geräten) Warkhof, Domopol]: tur pamats druošs un dikts Rainis Tie kas neaizmirst 87; das Adverb dikti:

a) stark, laut:
dikti runāt, bļaut, saukt; [dikti iedzēries U., stark angetrunken];

b)

sehr: es gribu dikti ēst. viņš man dikti patīk. es dikti sabaidījuos, sakāvuos. dikti laba zeme Kand. dikti liels PS., sehr gross. [Nebst estn. tihte "dicht, stark, fest",
li. dìktas "крѣпкiй, сильный, прочный, плотный" wohl entlehnt aus mnd. dicht(e) "stark, tüchtig, sehr".]

Avots: ME I, 466

dìmdêt [Wolmar, PS., C., Salis, Ruj., dim̃dêt Tr., Nigr., Jürg.], -u, -ēju, dröhnen, tosen, gellen: nu brauc, ka zeme dimd. dimd, dimd pūriņš pa silu ve̦duot BW. 16723. sasalst e̦ze̦rs dimdē̦dams. ausis dimd, die Ohren gellen. Refl. -tiês, gewaltig, stark dröhnen: kas mežã klaudzējās? kas tik dikti dimdējās? BW. 2744. dimdējās dzirnaviņas 8012. Subst. dimdiens, das Getöse. [Zu dimt.]

Avots: ME I, 468

‡ dziêvinât ² NB.,

1) arbeiten lassen:
saimnieks dikti dziêvina ² ļaudis Dunika.;

2) "?": lustīgs mani uzaudzēja, vēlīgs mūžu dzievināja (Var.: kārsināja) RKr. XX, 61.

Avots: EH I, 364

‡ dzir̃kle NB., comm., ein unernster Mensch, der viel ohne Ursache zu lachen pflegt: nuo tevis ne˙kā nav; tads dz. vien! NB. uotra (sc.: meita) dikti dz. Pas. XI, 419 (aus NB.).

Avots: EH I, 359

dzîvība, [dzìvîba ² Mar. n. RKr. XVII, 109, li. gývyba],

1) das animalische Leben, das Leben im Gegensatz zum Tode:
sīksta dzīvība. zähes Leben (krupjiem sīksta dzīvība). dzīvību izlaist, sterben; dzīvību ņemt Aus. I, 104. das Leben rauben; dzīvību ņemties, sich das Leben nehmen; dzīvību ārā spiest, das Leben aus dem Leibe pressen LP. V, 65; dzīvību vilkt, das Leben fristen (laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka). viņā vēl dzīvība, noch ist Leben in ihm; palikt, uzturēt pie dzīvības, am Leben bleiben, erhalten. muļķītis apžē̦luojas par brāļu dzīvībām LP. VI, 106;

2) das lebende Wesen:
iela bij klusa, ne˙viena dzīvībiņa Apsk. I, 631;

3) der Puls:
dzīvība liegi, dikti, ātri, gausi pukst, der Puls geht schwach, voll, schnell, langsam Hug. Mag. III, 1. 82.

Avots: ME I, 559

galve̦ns, ‡

2) tüchtig ("krietns, dūšīgs") Gramsden (mit alˆ ² ): iekš bībelstāstiem es biju dikti g.

Avots: EH I, 381

‡ gril˜lums Stenden, Verdriesslichkeit, schlechte Laune; leichtes Unwohlsein: kad ve̦cajam uznāk. g tad izrāj visus pēc kārtas. sastrādājuos dikti; nu nāk atkal g. virsū.

Avots: EH I, 405

ìebrikš(ķ)êtiês: gulta saluocījās, dikti iebrikšķē̦damās Janš. Līgava II, 133.

Avots: EH I, 505

ìebrikš(ķ)êtiês: gulta saluocījās, dikti iebrikšķē̦damās Janš. Līgava II, 133.

Avots: EH I, 505

‡ ìekvirikstêtiês Dunika, =ìekvìektiês: suvē̦ns iekvinkstējās Dunika. (cūka) dikti iekvinkstēdamās Janš. Dzimtene III2, 176.

Avots: EH I, 525

ìelenkt, ‡

2) beachten, sich merken:
viņš dikti ielen̂ca ² tās dienas, kad es biju mājā Kand.

Avots: EH I, 527

izdzèmdêt, ‡

2) die Leibesfrucht von sich geben:
dažai guovij ir dikti jāpalīdz i. Iw. ‡ Refl. -tiês, die Leibesfrucht von sich geben Siuxt: ja augļi lieli, nevar i.

Avots: EH I, 444

izkarsis, verpicht: netaisnā ceļā tas vīrs savu mūžu nav piesavinājies naudu, lai cik izkarsis uz viņu krizdams A. XI, 154. ja nu tik dikti izkarsis braukt, tad lieci priekškājas vien kamanās LP. VI, 280.

Avots: ME I, 748

‡ izmieznât, ausharnen: dikti izmieznāsi Lange Latv. ārste 63.

Avots: EH I, 467

juõnis,

1): auch Dunika, Iw., Orellen, Demin., acc.-instr. sg. juoniņu Pas. VIII, 446; vienu juoni bij dikti karsts Strasden. bija slima vienu juoni Sonnaxt. pēc kādu juoni Popen. juõņiem (von Zeit zu Zeit)
līst Pussen. juoņiem vējš uzpūšas, juoņiem atkal nav Seyershof. liesmas jautri sprē̦gāja, sarkanas suodrēju krelles juoņu juoņiem (von Zeit zu Zeit) atšvītruojās Brigadere Dievs, daba, darbs 13;

2): juõnis "ungleicher Rhythmus"
Siuxt; skriet ar juoni (ungleichmässig): skriet pilnuo juoni (sehr schneh und ungleichmässig). laid vaļā, lai iet pilniem rikšiem, - neļauj zirgam lekt juoņus! Plur. juõņi, der Galopp Ahs.: manam jājamam zirgam ir labi j. jatnieks aizjāja juoņus (in gestrecktem Galopp) Ahs. viņš aug ar juoni (sehr schnell) Salis, Strasden. nu ar visu juoni! (Aufforderung zu energischem Arbeiten) Gramsden; ‡

5) ein Windstoss (?):
nāks jauns juonis Janš. Dzimtene II, 454.

Avots: EH I, 571

kal˜binât [Ruj.] (kalbine"ti "fortgesetzt ein wenig reden"), kalbît [Līn., Sessau, Bauske], ĩju, tr., schwatzen, reden: kuo nu te stāvat, niekus kalbinādamas MWM. VII, 5. kuo tu te tik dikti kalbī? Naud., Wain. Nach Spr. kalbêt (kabe"ti " reden "), laut lesen (von Schülern). [Refl. kalbêtiês, viel sprechen, beständig zanken: kuo kalbējies, - ej un sūdzi! Erlaa. Zur Wurzel von kaļuôt "schwatzen", mhd. hal "Hall", ahd. hellan "ertönen", gr. χέλαδος "Lärm", χαλεῖν "rufen", r. кóлоколъ "Glocke" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 547, Walde Wrtb. ² 115 unter calo u. a.]

Avots: ME II, 140

kle̦puôt, intr., husten: bē̦rns dikti kle̦puo. Subst. kle̦puošana, das Husten; kle̦puôtãjs, der Hustende.

Avots: ME II, 223

krâmêtiês ² , - ẽjuos, quienen, misslingen, nicht gedeihen, verderben, verrecken: sivē̦ni, jē̦ri un teļi šuoziem dikti krāmējas Ahs., Dond.

Avots: ME II, 266

II krams, s. krama. [Hierher wohl auch krams,

1) eine unreife Beere
(vgl. semasiologisch li. šãšas "Schorf": sasis "unreife Frucht" ) Dunika: ne˙vienas uogas, - krami vien salasīti;

2) ein Schimpfwort
(vgl. li. krãmas "паршивый человѣк"): labi puiši nuomiruši, krami vien atlikuši BW. 12809. ne tik dikti! kad tas meitenes krams (halberwachsenes Kind) nenuoklausās! Janš. Bārenīte 14.]

Avots: ME II, 258

kre̦msluot Trd., refl. -tiês, hüsteln, niesen: kaķītis ierūcas tikai un ņe̦mas dikti kre̦msluoties Neik.

Avots: ME II, 273

‡ krim̃pet Stenden "zusammenziehend drücken": kurpes sarāvušās un nu dikti krimpe pē̦das virsu.

Avots: EH I, 654

labi [li. labaĩ "sehr", apr. labbai "wohl"], Adv.,

1) gut:
nu vairs nav labi! kad nav labi, tad labāki ne˙maz. juo jau labi iet, juo vēl labāki grib. Eigentümlich ist der Gebrauch von labi in der Frage nich dem Wohlergehen: kâ labi tev iet od. sviežas (Eig.: in welchem Grad gut ergeht es dir?);

2) kaum, eben in Verbindung mit tikkuo, līdz kuo, līdz ne: līdz kuo šie labi aizgājuši, viņš piesit ar kuociņu pie trauka LP. IV, 47. līdz labi aizgājis, šī augšā kâ tauriņš IV, 186. vērsis vēl ne labi nebij iegājis stallī, te zirgs tuo nuospēra VI, 279. tikkuo labi aizgājuse, sāka ļuoti liels lietus līt VI, 832;

3) eigentlich:
saimnieks saduomāja iet paskatīties, kuo zē̦ns labi (gew. der Gen. laba) ar luopiem dara LP. III, 96. kur labi iedami?

4) recht
- zur Hervorhebung eines Adjektivs ad. Adverbs od. Verbs: viņš jau labi pave̦cs od. gaduos, er ist recht bejahrt. runā labi padikti, lai es varu dzirdēt. labi pavē̦li, recht spät. tik vien labi apduomāju, kas māsai maizi duos BW. 13739, 29;

5) tik lab(i) - kâ, sowohl - als auch: tik lab(i) muižnieki, kâ zemnieki ir cilvē̦ki Smilt., Bers., Lub., Aps.

Avots: ME II, 395

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lar̂kšêt Smilt., [lar̃kšêt Salis], ^{lar̃kšķêt} C., - u, - ẽju, intr., unaufhörlich scheatzen, bellen, plärren, quarren, knarren: Jānis atkliedzas, spēlēm ellišķīgi larkšķuot Seib. pasta pulksteņi tik dikti larkšķēja Lautb. larkš vienā larkšēšanā, kâ ve̦ca ratu rumba Burtn. Vgl. ļerkstêt. [Nach Persson Beitr. 952 zu mhd. lerken "stottern", arm. lor "Wachtel" u. a.; eher aber (wegen des o in lorkšis, lorkšêt) vielleicht - soweit es nicht ein selbständig geblidetes Schallwort ist - aus estn. loristama "plappern, unnütz bellen", lorak "Schwätzer", laristama "kläffen, schwatzen", laraski "Schwätzer".]

Avots: ME II, 423

‡, luõciņzâle Stenden, eine gewisse Waldpflanze ("sarkanā smilga") mit sehr feinen, lauchähnlichen runden Blättern: l. luopiem dikti tīk.

Avots: EH I, 765

ļùoti: mit uõ auch Dunika, wo es aber fürs dikti der alten Generation eingetreted und vordem ganz fremd gewesen ist.

Avots: EH I, 775

mazums (unter mazum): vai tad šis m. ēdis? Erlaa n. FBR. XI, 21. man dikti m. duod Linden in Kurl.

Avots: EH I, 788

‡ nedikts, nicht laut: nediktā balsī Janč. Dzimtene I ^2, 347. pie durvīm nedikti piegrabināja 50.

Avots: EH II, 11

negañts: mit an̂ ² Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.

Avots: EH II, 12

nežẽlîgs, unbarmherzig, grausam: citreiz kādā muižā bij ļuoti nežēlīgs un dikti ciets kungs LP. IV, 164. bet nu vīrs vilku sācis nežēlīgi mietēt IV. 162.

Avots: ME II, 742

nîgrs ² ,

1): auch Bersteln, Dond., Frauenb., Windau: uz meža zagļiem viņš bija n. Daugava 1933, S. 194; häudelsüchtig
Stenden; ‡

2) lüstern, gierig
(mit î ² ) Strasden: pēc ķiļķē̦niem viņš bij dikti n.; ‡

3) unternehmungslustig
Stenden: n. uz kaušanuos, uz darbu.

Avots: EH II, 26

nùoaûgt,

1): dārziņš dikti nuoaug (bewächst mit Unkraut):
nav ne˙viena, kas ravē Strasden;

2): nuoauga pa četri pūri kaņepju Ramkau. sliktais nags būs drīzi nuoaudzis, der eingerissene Nagel wird bald (in die Länge wachsend) ausgeheilt sein
Vank.;

3): nuoaug labība Janš. Līgava I, 98; ‡

4) herunterwachsen:
citai guovij nuoaug zemē ragi nuo pieres uz acim Seyershof; ‡

5) im Wachstum abnehmen:
niknais prāts nenuoaug, bet pieaug Lenca sprediķu grāmata 1764, S. 282.

Avots: EH II, 30

‡ nuočakarêt Strasden "sadurstīt" (zerstechen): ar žagariem dikti nuočakarē ruokas.

Avots: EH II, 36

nùokàlst: in Dunika u. a. dafür nùožût; kad ļauj zirņiem n. (= ilgi žāvē zirņus), tad tie dikti cieti Iw.

Avots: EH II, 51

nùokvêpêt,

1): kuoki, aiz krāsns stāvē̦dami, nuokvēpējuši me̦lni Seyershof;

2): kadiķa dūmi nuokvēpē gaļu dikti me̦lnu Siuxt. dūmi bruņas nejauki nuokvēpējuši Dünsb. Od. 237.

Avots: EH II, 59

nùopukstêt, Refl. -tiès, ‡

2) = nùopukuôtiês (?): gan māte par tādu ... nepacietību ... sevī nuosūrstījās, nuopukstējās, tuomē̦r ... ne˙kuo neiebilda Janš. Mežv. ļ. II, 167. dikti sevī nuoŗūca un nuopukstējās: nepatika vis, ka ... 64.

Avots: EH II, 78

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

nùoŗùkt: auch (mit û ² ) Dunika, Frauenb.; dikti sevī nuoŗūca Janš. Mežv. ļ. II, 64.

Avots: EH II, 83

nùošlam̃pât Sassm., nùošlamperêtiês Dond., sich im Kot abschlackern: pa dubļainu ceļu ejuot meita dikti nuošlampājās.

Avots: ME II, 867

[nùosuksnît, hörbar und energisch saugend erschöpfen Bauske: priecādamās, cik tas (= bērns) dūšīgi zīd, māte teica:"tas jau suksnī tik dūšīgi, ka tuo vajadzēs sākt ēdināt, - citādi viņš tevi dikti nuosuksnīsu Janš. Dzimtene V, 436.]

Avots: ME II, 862

‡ nùovãruôt Nogallen, Perfektivum zu vãruôt: šis tīkls ir dikti nuovāruots.

Avots: EH II, 106

padikts: iesaucās padiktā balsī Janš. Līgava I, 302. Adv. padikti, ‡

2) ziemlich stark:
ieskrambādams ... īkšķi brangi p. Pas. V, 486.

Avots: EH II, 127

padikts, ziemlich laut: runā labi padikti, lai es arī varu dzirdēt! Dīcm.

Avots: ME III, 17

[pakaļrakstît Wid.,

1) Diktiertes schreiben;

2) (eine Handschrift) nachahmen.]

Avots: ME III, 40

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

‡ pare̦tãm Siuxt, = pare̦tam: guovju pienes aug dikti p., tik tâ vietām.

Avots: EH XIII, 167

pãrplûst,

1) intr., aus den Ufern treten, überschwemmt werden, überfliessen, überströmen:
upīte bij dikti pārplūdusi LP. VII, 372. pavasaŗuos visas mūsu pļavas pārplūst. viņa mute pārplūda nuo radu slavas Aps. mana sirds pārplūst rūgtām sāpēm Kronw. lai nuo saldām slavas dziesmām pārplūst jūsu lūpiņas Aps.;

2) tr., überfluten:
jauna cenšanās pārplūda visu vakara Eiruopu Kundz. Subst. pãŗplûdums, die Uberschwemmung, Uberflutung; pãrplûšana, das Überfliessen, Überströmen.

Avots: ME III, 170

‡ pãrsvîst, ganz mit Schweiss bedeckt werden; tüchtig durchschwitzen: pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm Kaudz. Izjurieši 133. dikti pārsvīdīsi Lange Latv. ārste 63. aizsaldējies kad dabū p., tad paliek ve̦se̦ls Wessen.

Avots: EH XIII, 213

pašņàkt,

1): pieiet ... luopiem tuvāk, pašņāc labi dikti: biz, biz, biz Janš. Mežv. ļ. II, 307. pašņākdama es dziedāju, pašņākdama gavilēju: man pā[r]sita dē̦lu māte ar mieturi de̦guniņu BW. 885.

Avots: EH XIII, 180

pec;

2): auch Daudsewas n. FBR. XVII, 160, Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74, Oknist; f): p. pārtīkas (was die Nahrung betrifft)
piena pietīk Daudsewas n. FBR. XVII, 160. p. guoda (was die Ehrlichkeit betrifft) bij dikti guodīgs cilvē̦ks ebenda; g): p. ve̦lna (als Adv., etwa: schrecklich) Lubn. n. FBR. XVII, 131.

Avots: EH XIII, 218

I pìeriẽtēt,

1) zuschiessen (von der Milch in der Brust oder im Euter)
U.;

2) sich füllen, anfüllen (mit Milch):
satikuse guovi ar dikti pierietējušu tesmeni LP. VI, 829. lauvene, kuŗas tesmens bija pierietejis kâ mučele JK. V, 1, 62. mātīte atskrēja pierietējusi Pas. III, 324.

Avots: ME III, 286

plaũna Nigr.,

1) eine durchnässte, ausgeweichte
pastala;

2) ein grober Mensch, besond. eine solche Frau
muti palaidis cilvē̦ks, seviški tāda sieviete, kas dikti un nekaunīgi runā Janš. Zu li. pláuti "spülen", le. plaûst I; vor n kann d geschwunden sein.

Avots: ME III, 326, 327

plēšât, -ãju, plēšuôt,

1) plēšuôt Karls., plẽšât Wolmarshof, den Blasebalg treten: plēšuot kalēja smēdē Duomas IV, 348. viņš skatās, kâ dē̦ls plēšuo zilganas liesmas (smēdē) Foruk II, 55;

2) plẽšât Drosth., N.-Peb., plēšât Wid., plẽšâtiês, -ãjuôs Ahs., Dond., tief, schwer atmen:
saskriets zirgs dikti plēšājas Ahs. viņš sāka ar savām iebrukušajām krūtīm smagi plēšāt MWM. VIII, 592;

3) "?": skan skaļi divas stabules, un plēšā e̦rmoņika LA.; plẽšât, auf einer Harmonika spielen
Salis.

Avots: ME III, 341

pum̃pêt, ‡ Refl. -tiês Orellen, sich mif Flüssigkeit anfüllend anschwellen: ūdensmiesa ir tāda miesa, kas dikti pumpējas.

Avots: EH II, 324

pusdikts, Adv. pusdikti, halblaut: vecene sacīja pusdiktā balsī Dicm. pas. v. I, 61.

Avots: ME III, 424

runât, -ãju, tr., intr.,

1) sprechen, reden
(gew. mit ar komponiert, selten (im VL.) mit dem blossen Instr. der Person): runāt taisnību, me̦lus, die Wahrheit sprechen, lügen. dikti od. stipri, klusi, ātri, lē̦ni runāt, laut, leise, schnell, langsam sprechen. līdzībā(s) runāt, in Gleichnissen reden. Sprw.: runā kâ cūka ar zuosi od. runā kâ bē̦rns bez jē̦gas (bez prāta RKr. VI, 65; kâ mazs bērns Etn. IV, 42) od. runā kâ ve̦ctē̦vs, von unverständigem, faulem Geschwätz. daudz runāts nav daudz darīts (zu einem Maulhelden gesagt). kas runā, - sēj, kas klausās, pļauj (Reden ist Silber, Schweigen ist Gold). kas daudz runā, - daudz me̦luo. runāts - darīts LP. IV, 157, gesagt - getan. mana sirds tuo pašu valuodu runā Kurbads. runā ļaudis uz manim nezināmu valuodiņu BW. 8676, 1. kuo tie ļaudis daudz runātu, kad ne mana augumiņa? (wovon sollten die Leute immer sprechen, wenn nicht von meinem Wuchse, d. h. von mir?) BW. 8547. gribēj[a] māte man aizliegt ar puišiem nerunāt (gew.: runāt) Biel. 994. es atradu sav[u] brālīti kalpa puisi (Var.: ar kalpiņu) runājam (runājuot 14899) BW. 9622, 1;

2) tr., in üble Nachrede bringen, büsen Leumund machen:
pūta mani visi vēji, runā mani visi ļaudis; balta biju vēju pūsta, gudra ļaužu nuorunāta BW. 8818, 4;

3) tr., zusprechen:
uosi, uosi, kļava, kļava, kuo jūs divi runājat? runājam liepas meitu uozuoliņa dēliņam BW. 14976. Refl. -tiês, sich besprechen, sich unterhalten: Laim[e] ar Laimi runājās: kuo ar meitu darīsam? BW. 6622. sāk tā meitu māmuliņa ar manim runāties 13254. namnieks sācis ar tuo runāties LP. VII, 914. reiz runājuos par šiem jautājumiem A. v. J. 1898, 2, S. 1. viesi runājas, juokuo, smejas Saul. III, 220. viņam runājuoties pīpe izdzisa Aps. III, 26. Gopa mē̦dz . . . pats ar sevi runāties Duomas IV, 407. zvē̦ri un luopi savā starpā draudzīgi runājušies LP. VI, 252. vējiņš runājās ar bē̦rzu smalkajām lapām A. XX, 309. lapas birzī runājas Vēr. I, 1155. - Subst. runâšana, das Sprechen, Reden; übles Nachreden: blēdim blēža runāšana (Var.: valuodiņa) BW. 10082, 5 var. slēp zemītē augumiņu! ni ļaudīm runāšana (Var.: jārunā), ni kungiem tiesāšana 6620 var.; runâšanâs, das Sprechen, das Gespräch, die Unterhaltung: viņa runāšanās paliek ar katru brīdi lē̦nāka Austriņš Nuopūtas vējā 19; runãjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sprechens: neduod mani tautiņām pirmās reizes runājumu! BW. 15005; runâtãjs, wer spricht, redet, das Wort führt; ein Redner: liels runātājs, ein grosser Mauidrescher U. dievs, duod man satikties runātāju tē̦va dēlu! BW. 474, 5 var: es jau tevi sen zināju runātāju (Var.: runātnieka) cilvēciņu (ich kannte dich längst als einen gesprächigen Menschen) 6932. mīļu vārdu runātāja 13655, 2. puisis pa˙priekšu nuosūtīja "runātāju sievu" pie izre̦dzē̦tās brates ve̦cākiem BW. III, 1, 86.

Avots: ME III, 560

I rūsaîns,

1): r. nazis Sārts Str. 62. (fig.) nuome̦tami rūsainie aizspriedumi 318; ‡

2) eisenoxydhaltig:
rûsaina ² zeme Iw.; ‡

3) "?": ar vecuo spanni es nuotaisuos dikti rûsains ² Kand.

Avots: EH II, 389

I sabambît, tr., "?": igaunis sabambīja (verprügelte?) savu veceni, un tā iekrita . . . uorē un dikti šņukstēja Dz. V.

Avots: ME III, 591

sabrèkt,

1) tr., durch Schreien zusammenrufen; durch Schreien erlangen, erreichen:
vārnas brēca, nesabrēca, krauklis sauca, nesasauca Seifert Chrest. III, 2, 184. jē̦ri brēca aiz kalniņa, smalka siena gribē̦dami; . . . jē̦ri siena gan sabrēca BW. 13017, 3 var.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schreien:
s. visu rītu. Refl. -tiês, sich überschreien U.: bē̦rns dikti sabrēcies, hat übermässig geschrieen U. bē̦rni sabrē̦kušies arī slimi, die Kinder sind krank vom vielen Weinen Blieden n. Mag. XIII, 19.

Avots: ME III, 597

‡ sade̦kât Iw., zertreten (namentlich von Schafen): aita dikti sade̦kā ar kājām.

Avots: EH XVI, 402

sakaût,

1): kad vucinus sakaun (sapeŗ) ar rīksti, tad tie kādu laiku ir mierā Liepna. s. (zerschlagen)
pudeli Dunika. e̦suot viņu sakāvis (= sacirtis gabaluos) Pas. IX, 27; ‡

4) abqus"len
Strasden: kad kas kaiš, tas jau dikti var cilvē̦ku s.; ‡

5) (eine Flüssigkeit) stark durchschütteln
Seyershof: zâles labi jāsakauj un tad jādzeŗ. Refl. -tiês, ‡

3) für sich viel schlachten:
nu jau visi sakavās gaļas diezgan Frauenb.

Avots: EH XVI, 416

samèlst, tr., intr., zusammenschwatzen, -faseln, -flunkern Wid.: ķēniņš prasa brūtei, vai tas tiesa, kuo tuoreiz kungs viņam samelsis LP. VI, 311. viss bija me̦li, pie alus same̦lstas muļķības Saul. III, 158. rakstnieka same̦lsts SDP. VIII, 14. samelst kādam kuo, jem. etwas anhängen Dr. Refl. -tiês, faseln, flunkern (perfektiv): tu, puišel, šuoreiz dikti samelsies! Ahs.

Avots: ME II, 683

‡ samīzinât Stenden, spritzend benetzen (von Ameisen): ja mīzlenes samīzina, tad dikti sāp.

Avots: EH XVI, 431

saplêst, Refl. -tiês,

2): "sakauties" Orellen; ‡

3) = sapũlêtiês Frauenb.: kad pašam sava dzīve, tad dikti saplēšas.

Avots: EH XVI, 437

‡ sare̦zgâtiês Orellen, = sarežģîtiês: tinuot dzija dikti sare̦zgājās.

Avots: EH XVI, 442

‡ sasĩvêt Siuxt, sĩvs I 1 werden: kad piena spannis dikti sasīvējis, tad pienam nav laba garša, tad ir sīvs skābums.

Avots: EH XVI, 447

saskumt Janš, Bandavā II, 156, auch refl. -tiês U., traurig werden, sich betrüben, in Kümmernis geraten U.: vīrs dikti saskumis LP. VI, 848.

Avots: ME III, 734

sãtîgs,

1): sātīga maize - auch (mit à ² ) Zvirgzdine. nevar ne˙cik ēst: viņš jau dikti s. Orellen.

Avots: EH XVI, 473

satrìekt,

1): ai, akmin ..., negul[i] ceļa maliņā! dažu slieci tu satrieksi, dažu ratu ritenīti BW. 31723; ‡

5) (wiederholt) starke Schläge versetzen:
paņē̦mušas spriguļus un dalbas ruokā un cienīgtē̦vam dažas reizas satriekušas pa strienām Janš. Apsk. 1903, S. 13; ‡

6) schnell zusammentreiben:
s. luopus laidarā Dunika; ‡

7) durch vieles, starkes Treiben abstrapazieren:
gan[u]puika ganuos cūku satriec pa lauku. cūkai uznācis karstums Latv. Saule 1929, S. 796 (aus Windau); ‡

8) tüchtig durchschelten
Diet.: kungs vagari dikti satriecis.

Avots: EH XVI, 457

sē̦rulis (f. -le), der Traurige, Bekümmerte: sirsniņ mana, sē̦rulīte (Var.: grūtpūtīte, gauduliņa), kuo tik dikti sē̦ruojies? BW. 17725 var. es sē̦rul[i]s nācu teitan, nu eju dziedādams L. Bērziņš Ceļi un te̦ki 18.

Avots: ME III, 832

skũtîtiês (li. skūtyties "sich wundern" Lit. Mitt. I, 69) Preekuln, sich wundern N.-Bartau, Gramsden; "bē̦dāties, skumt" (mit û ²⁾ Dunika; "ungehalten, unzufrieden sein, werden": ve̦lns skūtījās, ka bārzdas labad nevaruot raušus cept LP. VI, 28. par tuo vārdu vīrs drusku skūtījās, ka . . . bērniņu lai nu par Nāvi saucuot 849. tie par tuo dikti vien skūtījās Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). In der Bed. "sich wundern" vielleicht zur Wurzel von ahd. scouwōn "schauen" u. a., wie slav. divo "Wunder" zu slav. diviti sę "schauen", und slav. čudo "Wunder" zu slav. čuti "wahrnehmen" gestellt wird (bei Berneker Wrtb. 1, 161).

Avots: ME III, 909

‡ *slimaguļa (erschlossen aus tahm. slīmgūļ), = slimība: tā s. viņu dikti samaitāja Strasden. izcēlies nuo tuo slīmgūļ ebenda.

Avots: EH II, 525

smelgt, -dzu (das prs. sme̦ldz [li. smel˜gia "stichelt" KZ. LII, 253] kann auch zu smeldzêt 1 gehören),

1) schmerzen
(mit el˜) Bl. (namentlich von Zähnen): zuobi sme̦ldz Memelshof, Lubn. dikti vairs nesāp (nach einem Schlag); tik tâ drusku vēl sme̦ldz Naud. sirdī atkal klasi sme̦ldz vâts A. kājas viņam sāka sāpēt un smelgt Turg. Pav. ūd. 57. izmežģītā kāja smagi sme̦ldz (sāk smeldzin) Saikava, Luttringen. sirdī sme̦ldz sāpes Vēr. I, 695. roze sme̦ldz Br. 182. kas viņus aizkar tam sme̦ldz R. Sk. II, 79. klusi sme̦ldzuošas sāpes A. Up. J. I. 38. uz sāpēm asām, sme̦ldzuošām Apskats v. J. 1903, S. 150;

2) smelˆgt ² Bornsmünde, sich sehnen, dürsten, gelüsten
(vgl. li. smelgti "jucken"): sme̦ldz dūša pēc zivīm Balt. Vēstn. 1901, No 83. pēc brandvīna tev rīkle sme̦ldz Alm. Balt. Vēstn. man dūša vien sme̦ldz tev kraut pa ausi! Nebst smildzêt 2 und smelkt I zur Wurzelform smel- "schwelen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691)?

Avots: ME III, 957

I spur̂gt ² Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu ² Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr ² ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu ² Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Warkl., prt. spur̂dzu ² Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza ² tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene ² I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032

‡ stalks (?), = stalgs I 1 (?): dē̦ls bijis dikti s. un žūpuojis Pas. XII, 382 aus NB.

Avots: EH II, 569

stirkâtiês Kand., -ājuôs,

1) stir̃kâtiês Amboten, Kalleten, Wirginalen, stir̂kâtiês Odensee, stir̂kâtiês ² Ob. - Bartau, (mit den Füssen) zappeln (z. B. von Kindern, Schafen
u. a.);

2) sich widersetzen:
kuo tu stir̃kājies! sagt man zu jem., der sich widersetzt, wenn man ihn etwas tun lässt Wirginalen;

3) sich um etwas zu Schweres abmühen
(mit -ir̃- ) Matkuln, Stenden, etwas Schweres schleppend, ziehend nicht vorwärtskommen (gew. von Pferden gesagt) Neuhausen (mit -ir̃-), (einen Sack in den Wagen hebend) sich abquälen (mit -ir̂ ² ) Wandsen: bija dikti jāstir̃kājas, kamē̦r ce̦lmu dabūjām ārā Stenden;

4) (aus nichtigen Gründen) Unfrieden stiften
(mit -ir̂- ² ) Bauske, sich zanken, streiten (mit -ir̃-) Schnikkern; ohne Grund mürrisch und zornig werden Ekau, Grünwald;

5) viņš tikai tâ stir̃kājas, sagt man, wenn jem. eine Arbeit anfängt, aber bald wieder sein lässt
Funkenhof. Zur Wurzel von stirinât? Vgl. auch čech. strk "Stoss", ustrk "Streit".

Avots: ME IV, 1073

stràdināt: viņu dikti strādinājusi Pas. VI, 170. strādināj[u]si šuo vienā strādināšanā IX, 465.

Avots: EH II, 585

strũkla,

1): "ein Wolkenstreif; ein Haufen zusammengeworfener Wurzeln in der Erde"
BielU.;

2): strūklām bira asariņas BW. 34846;

4): dzirksteļu s. šņākdama uzvērpās pret debesīm A. Upītis Pirmā nakts 385; ‡

5) gulbju s. BielU., ein Zug Schwäne;
‡

6) zemes s. Frauenb. "eine Spalte in schlechtem Boden"
(?): kad dikti līst, tad zeme pārsprāgst un tad var redzēt zemes strũklas (mit Bed. 1 ?); ‡

7) eine Strähne
(?): līdz pat kupli viļņuojuošām matu strūklām Janš. Dzimtene II, 245.

Avots: EH II, 591

svètîgs,

1): ēdiens bij dikti s. ("sātīgs") Strasden.

Avots: EH II, 617

‡ svim̃binât Rutzau, (mit im̂ ² ) NB. "šūpuot, līguot, zvāļuot": ve̦zumu dikti svimbina: uzmanies, ka neapgāžas! NB.; in der Luft in die Runde drehen Rutzau: iesiet akmini valgā un s. pa gaisu.

Avots: EH II, 618

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

uztulzt, aufschwellen Spr.: uztulzusi seja Dond. acis kâ uztulzušas, laikam gan dikti brē̦kuse šķirdamās Janš. Bandavā I, 27. ar uztulzušu ² le̦du Mežv. ļ. II, 76. ruokas uztulst nuo darba Warkl.

Avots: ME IV, 393

‡ vaîdît ² , -u, -īju Siuxt, = vairît I: nuo tam jau dikti vaida. Refl. -tiês "vairīties, sargāties" Siuxt, ("?") Tdz. 44424.

Avots: EH II, 748

vaikstît (auch mit -gst- geschr.), -uôs, -tjuôs "?" : viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami (durch Gebärden erheuchelnd, vortäuschend?) vienaldzību un bezbēdību Seibolt. Refl. -tiês,

1) Grimassen machen, das Gesicht verziehen N.-Peb., Saikava, (mit aî ) Bers., C., Fest., Golg., Sessw., (mit aî ² ) Bixten, Segewold; sich wild, seltsam gebärden L.; sich verfärben, rot oder blass werden St.; "kokettieren" Meiran; "juokuoties; plêsties" Frauenb.; "taisīt āverģēlības" Kalzenau; albern, tollen Saikava (mit ài ² ): slimais pakrita pie zemes un sāka visādi vaikstīties Saikava;

2) "spuken"
Wid.;

3) = bļaûstîtiês Kr. (mit aî), Kurl. n. U., Ahswikken, Amboten, Dunika, Funkenhof, Kand., Neuhausen, Selg., Stenden, (mit aî ² ) MSil.; schreien, lärmen Nigr., Rothof, Suhrs; laut (schreiend) sprechen Adiamünde, (mit aî ² ) Dond., Gramsden, Iw., Pankelhof, Stenden, Wandsen: bē̦rni vaikstās U., Dond. u. a. gani mežā vaikstās Nigr. kas kruogū tik dikti vaikstījās? ebenda. nevaiksties (sprich nicht so laut) jau ne˙maz tik ļuoti! es jau dzirdu Adiamünde. kâ viņai nav kauna? vaikstās, spiedz Turg. Pav. ūd. 20. kuo te vaikstaties? vai būsit klusi! Dond. vajaga iet gulēt . . . un nevis skraidīt un vaikstīties Janš. Bandavā II, 412. vaikstîtiês 1 und 2 dürfte zu li. vaĩstas "Gesicht" (zur Wurzel von viedêt?) und vaiskus "durchsichtig" gehören; die Bed. 3 sekundär aus "albern, tollen"?

Avots: ME IV, 436

I vaĩrîgs Schibbenhof, (mit ài ² )Fehteln, Holmhof, Vīt., (mit aî ) Nötk., zurückhaltend, auszuweichen liebend Ascheraden, Bers., Borchow, Erlaa, Kalnemois, Kokn., Meiran, Schwanb.: viņš ir tik nuoslē̦pumains un vairīgs, ka netiec ar viņu gudrs Vīt. mans blesis dikti vairīgs nuo ūdeņa Frauenb.

Avots: ME IV, 441, 442

vàislîgs: dikti vaîslīga ² cūka: sivē̦ni divreiz gadā Kand.

Avots: EH II, 750

ve̦l˜nâds (> ve̦l˜lâds), teuflisch, höllisch (auch ve̦llāžīgs) Erlaa: ve̦lnāds truoksnis AP. ve̦llāds karstums Lemburg. "lai ve̦llāds baltiņš, bet kâ neiet, tâ neiet" (eine Redensart) N. - Peb. - Adv. ve̦l˜nâdi (>ve̦llâdi) Serbigal n. FBR. IV, 58; Nabben n. FBR. XI, 66, AP., teuflisch: ve̦lnādi šāva AP. lai tur vai ve̦llādi (sei es auch noch so schwer), es tuo izdarīšu Lemburg. izgāja pa˙visam ve̦lnādi (ganz schlecht) Seltingshof, Serbigal. lai vai ve̦llādi, dūša nav jāzaudē N. - Peb.; "dikti">dikti, naiki, nebēdīgi, šausmīgi" Nötk.; "trak(ulīg)i" Grünw.

Avots: ME IV, 531

I zãgât, -ãju,

1) = zāģêt, sägen Suhrs n. FBR. VIII, 118, Ahs., Assiten, Autz, Dond., Dunika, Frauenb., Gramsdeu, Grobin, Iw., Kabillen, Kalleten, Kand., Krohten, Luttr., Neuhausen, N.-Bartau, Ob.-Bartau, PlKur., Pormsahten, Rönnen, Rutzau, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Stenden, Wandsen, Wormen, Zierau; "schnell sägen" Adsel: zāgāt kuoku nuo kājām Frauenb. zāgāsim uz pusēm ebenda. es viņam līdzēju... zāgāt BW. 34175 (aus Preekuln);

2) schnurren (von Katzen gesagt)
V.; stark schnarchen Frauenb.: tad ta dikti Miķelis gultā zāgā! Frauenb. Refl. -tiês Stende, ein gewisses Spielchen spielen (anderwärts zãģê-tiês; die spielenden Knaben setzen sich mit dem Rücken aneinander, fassen einander die Hände und heben einander).

Avots: ME IV, 694