Paplašinātā meklēšana

dubļi: dubļus brist BW. 7572. dziļus dubļus 18794, 7 var. dublīšu bridumiņu 28805.

Avots: EH I, 338

dubļi, der Kot, Schlamm: pa dubļiem vārtuoties dubļains paliksi. savu tuvāku dubļiem apmē̦tāt. es kalpuone, tu kalpiņš, abi dubļu bridējiņi. ai saulīte, nebrien dubļu. verbirg dich nicht hinter die Wolken. nauda kâ dubļi od. rubļu kâ dubļu, naudas ne graša. [Wohl zur Wurzel von dube̦ns nebst dubra "Sumpf", akymr. dubr "Wasser" u. a., s. Leskien Abl. 295. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 153 f., Berneker Wrtb. I, 238, Trautmann Wrtb. 46.]

Avots: ME I, 509

àizaûdzêt,

1) : kad bacviņi aizaudzē̦ti ar zâli, tad jie labi neaug Zvirgzdine; ‡

2) sich allmählich mit Schmutz anfüllen lassen:
ustaba aizaudzē̦ta ai dubļiem Zvirgzdine. ausis aizaudzē̦tas netīras kai cūkai ebenda.

Avots: EH I, 6

‡ àizblìžģêt ² Saikava, von einem sich entfernenden Laut, der durch Waten od. Fahren durch Kot verursacht wird: blīžģēt vien aizblīžgēja pa pašu ceļa vidu, dubļi vien nuostiepēs Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizblùžģêt ² Saikava, durch Kot watend und dadurch einen gewissen Schall verursachend, sich entfernen: blūžģēt vien aizblūžgēja pa dubļiem.

Avots: EH I, 10, 11

‡ àizbrèņģêt ² Saikava, durch Kot hin-, wegwaten, -fahren: kāmet da Saikavai pa tādiem dubļiem aizbrenģē, zirgs putās.

Avots: EH I, 11

àizķepinât, auch àizķepêt, fact. zu àizķept, zukleben (von zähen flüssigen Massen), unsauber verschmieren: aizķepināt ligzdu dubļiem; ungew. von trockenen Gegenständen: pīšļi un putekļi aizķepina acis A. XVIII, 3.

Avots: ME I, 35

‡ àizmuļ˜ļât,

1) verschmieren
Kal.: a. luogu;

2) nachlässig zuflicken
Dunika;

3) vollstreuen
Frauenb., Kal., Rutzau: a. duru priekšu ar salmiem, dubļiem. Refl. -tiês, mühsam hin-, wegfahren Dunika, Frauenb., Kal.

Avots: EH I, 40

‡ àizšķiêst,

1) (eine nicht feste Masse) hin-, wegschleudern:
a. dubļus līdz zināmai vietai; hinter etwas schleudern;

2) (eine dickflüssige Masse) schleudernd (damit) verdecken (und zugleich besudeln):
a. kam acis ar dubļiem;

3) auseinanderstreuend hingelangen machen:
a. sienu līdz grāvim;

4) hin-, weglaufen
KatrE.: a., ka smiltis vien nuoput.

Avots: EH I, 55

àizšķîst, ‡

2) (mit einer dickflüssigen Masse) bespritzt (spritzend verdeckt, besudelt) werden:
man acis aizšķīda ar dubļiem.

Avots: EH I, 55

‡ àizšļakstît, schallend (mit einer breiten Masse) vollspritzen (tr.) Warkl.: a. kam acis ar dubļiem.

Avots: EH I, 56

àizslam̃pât, intr., liederlich sich entfernen: puika aizslampāja pa dubļiem AP.

Avots: ME I, 50

‡ àizšļùkt,

1) die Füsse schleppend hin-, weggehen:
viņas aizšļūca mums garām Janš. Dzimtene III, 193;

2) mühsam, auf schneearmem Weg oder durch Kot hin-, wegfahren
Dunika, Kal., (mit ũ ) Rutzau: a. ar ragūm pa dubļiem uz mežu. Refl. -tiês, = ‡ àizsļùkt 2.

Avots: EH I, 56

apčirkstêt, intr., (an der Oberfläche) ringsherum gefrieren: riteņi miegaini gramstās pa apčirkstējušiem ceļa dubļiem Jauns.

Avots: ME I, 80

‡ apcir̃pt, -pstu, -pu Gr.-Sessau, erstarren, gefrieren: dubļi, ūdens (nuo aukstuma) sāk a.

Avots: EH I, 75

‡ apķestiês, sich bespritzen, besudeln: a. ar dubļiem Bauske.

Avots: EH I, 96

aplēpêt [zu li. aplė˜pti] oder [um Wolmar] apļêpêt resp. [um Mitau] aplẽpêt, sich (mit Schnee, Schmutz) bedecken, kleben, an etw. zäh haften Spr.: bē̦rnam pa dubļiem bradājuot kājas aplēpējušas J. Kaln. [In Meiran: apļepis "schmutzig geworden" ] und in Doblen, Dondangen und Schwaneburg: apļepējis, dass.

Avots: ME I, 101

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

‡ apmũrît (li. apmúryti) Dunika, Kal., Rutzau,

1) = apmūrêt;

2) besudeln:
bē̦rns apmurījis visu seju ar suodrējiem. Refl. -tiês, sich besudeln: a. ar dubļiem.

Avots: EH I, 103

appḕrt, ‡ Refl. -tiês,

1) straubig (struppig) werden:
cāļi appē̦rušies Planhof, Trik.;

2) vista appē̦rusies miltuos tīri balta Kl. u. a., das Huhn ist, sich im Mehl hin und her werfend (sich schüttelnd), ganz weiss geworden.
bē̦rni appē̦rušies ar dubļiem Bērzgale;

3) mühsam herumfahren (auf einem schlechten Weg)
Stenden: (braucuot) a. purvam apkārt.

Avots: EH I, 104

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

apsàust [li. apsaũsti], intr., inch., trocken werden: lai raksts apsaust, mag das Geschriebene abtrocknen N. - Schwanb. rudziem, miežiem vārpas apsausušas Serb. ja dubļi apsaust, tad saka: dubļi aprāvušies JKaln.

Avots: ME I, 117

‡ apšķârdît ² Dunika = apšķaidît: braucuot a. kam bikses ar dubļiem.

Avots: EH I, 119

apšķiêst, tr., bespritzen: dubļiem apšķiests zirgs A. XIV, 425. ar ūdeni, ar asinīm apšķiest. Cf. apšķîst.

Avots: ME I, 129

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

apsmulis, -uša, beschmutzt, besudelt: viņš bija netīrs, dubļiem apsmulis Adam.

Avots: ME I, 124

apsvaidît: apsvaîdît ² (= apmẽ̦tât

1) dubļiem Dunika, Kal., Rutzau, (mit aî ) Wolm.; apsvaîdît ² (Kal.) oder apsvaĩdît (Dunika) maizi, Brot mit Butter bestreichen (beschmieren): apsvaidītuo maizi Janš. Atpūta № 384, S. 5. Refl. -tiês, ‡

2) sich
(dat.) bestreichen (beschmieren): apsvaidies pats sev maizi! Dunika,Kal.; ‡

3) unversehens bestrichen werden
Dunika: maizes gabals man apsvaidījies pārāk biezs.

Avots: EH I, 118

aptašķît, auch aptašķêt (li. aptaškýti), tr., bespritzen, besudeln: asinīm, dubļiem. kāds bija viss ar tinti aptašķīts JR. V, 37. Refl. -tiês, sich beschmutzen: netīrumiem.

Avots: ME I, 130

aptràipît, ‡ Refl. -tiês, sich beflecken (beschmutzen): a. ar dubļiem Kal. (mit aĩ). viss galdauts aptraipījies ar tinti Jürg.

Avots: EH I, 122

apvĩst: dubļi tikai tâ drusku apvītuši Janš. Dzimtene V, 223.

Avots: EH I, 127

‡ apžļāgt,

1) begiessen
Stenden (mit â ² ): a. kuo ar ūdeni;

2) = ‡ apžļārgt (vom Vieh) Jürg. (mit â ² ), Kaltenbr. (mit à ² );

3) bespritzen
Sessw.: a. kuo ar dubļiem. Refl. -tiês Jürg., unversehens mit einer unreinen Flüssigkeit begossen werden.

Avots: EH I, 129

‡ atblàkšķêt ² Saikava, (widerhallend) hergelangenvon einem klatschenden Laut gesagt: pa dubļiem tik smagi blākšķ; kad šie jāja, tad blākšķēt vien atblākšķēja uz šeni.

Avots: EH I, 135

‡ atblùžģêt ² Saikava, = ‡ atblàkšķêt ² : šie gāja pa vis tiem lielākiem dubļiem, un blūžģēt vien atblūžgēja.

Avots: EH I, 135

atbrèņģêt ² Saikava, herwaten: tur Anne atbreņģē nuo kūts, ka sūdi vien un dubļi atšļakst.

Avots: EH I, 136

atmiêkšķêt, auch atmiêkšêt, tr., erweichen, aufweichen (= atmīkstināt): mālu Etn. IV, 2. lietus atmiekšķē lauku, plāksteres ādu Ver. I, 598. Übertr.: ak kungs, atmiekšķē manu sirdi G. L.; auch durch Körperliche Züchtigung zum Gehorsam bringen. Refl. -tiês, wieder weich werden: dubļi sāka atmiêkšķēties un lipt pie kājām Vēr. 645.

Avots: ME I, 178, 179

‡ atpļe̦kât, durch Kot watend herkommen Dunika, Rutzau: vai tu varēji pa tādu ceļa a.? Refl. -tiês, bis zum eignen Überdruss durch Kot waten Dunika: a. pa dubļiem.

Avots: EH I, 159

‡ atšļakstêt, schallend herspritzen (intr.) C., Jürg. u. a.: šļakatas (dubļi) atšļakstēja līdz ceļa malai.

Avots: EH I, 174

‡ atšļaukât, mühsam herschlurfen Schwanb.: a. pa dubļiem. Refl. -tiês, sich (nach dem Schlaf) recken, rekeln Salisb.

Avots: EH I, 174

[atšļàukt,

1) intr., herbeischlurfen:
atšļauca pa dubļiem kājas vilkdams Drostenh.;

2) weghauen
(in Wandsen u. Selgerben). Refl. -tiês, liegend sich erholen (Salis, Ruj., Kreuzb.).]

Avots: ME I, 202

‡ atžļûgt ² Gr.-Sessau, auf-, lostauen: nuo rīta sasaluši dubļi; uz pusdienu kad nāk, atžļūg (wohl zu einem *atžļugt); ceļš tad ir atžļūdzis.

Avots: EH I, 183

aûgstiene, ‡

2) der obere Teil, die Oberflache eines Gegenstandes
Zvirgzdine: galda a. saziesta ai dubļiem;

3) die Decke, Oberlage einer Stube
Warkl.; ‡

4) "istabas augšä PlKur. (vgl. augstenes).

Avots: EH I, 184

bìezêt: pavasar dubļi sāc drīži b. Zvirgzdine.

Avots: EH I, 224

‡ II blažât C. "= bradât": b. pa dubļiem.

Avots: EH I, 226

‡ I blèntêt ² Auleja, -ẽju, durch Kot waten: b. pa dubļiem.

Avots: EH I, 228

‡ blìšķêt ² Saikava, -u. -ẽju, = blĩkšêt: ta ta šie jāja - blīšķēja vien pa dubļiem! tupeņus rakām, ka blīšķēja vien pa slapjumu.

Avots: EH I, 230

‡ bļurkstinât "?": dziesmu tie ... bļurkstina, juo rīklēs dubļi, nespēj skaidri izrunāt.

Avots: EH I, 234

bradāt, - āju, [auch bradīt L., = bradýti, slav. broditi], freqn. von brist, waten: pa dubļiem, pa upi; mit den Füssen treten: kuo tu, krievs pa manām pupām bradā; Verkehrtes, Albernes sprechen Hug.

Avots: ME I, 321

‡ I brèņģêt(iês) ² Saikava "pa slapju vietu darbuoties": b. pa dubļiem. kuo breņģējies pa sīva duobi - tik˙pat pazudu nedabīsi!

Avots: EH I, 240

‡ I brèņģêt(iês) ² Saikava "pa slapju vietu darbuoties": b. pa dubļiem. kuo breņģējies pa sīva duobi - tik˙pat pazudu nedabīsi!

Avots: EH I, 240

‡ dabèigt,

1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;

2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.

Avots: EH I, 300

dublis,

1): pilns kâ d. Pas. VI, 280; ‡

2) Singularform zu dubļi, Kot, Schlamm
Grenzhof n. FBR. XII, 24, Bē̦rzgale, C., Erlaa, Meiran, Prl., Saikava, Schwanb., Trik.: viņam nav uzšļakstējis ne˙viens d. uz ceļa nav ne˙viena dubļa Lubn. tis d. (diejenige kotige Stelle, Kotpfütze), kas pie kūts, sasalis ragā Saikava.

Avots: EH I, 338

[dublis, ein unsauberer Mensch Wid.] Auch in der Wendung: piedzēries od. pilns kâ dublis. Zu dubļi.

Avots: ME I, 509

dubra,

1) ein Sumpf, Moor
Lubn. n. Etn. III, 1;

[2) dubras, ausgefahrene Grüfte auf Wegen
Mar. - Zu dubļi. Fraglich ist die Zugehörigkeit von] dubras [Var.: labas, guobas] zemes arājiņš BW. 14425, 4 var. [Der Zusammenhang spricht dafür, dass hier von einem guten Boden die Rede ist; vielleicht also von einem Adj. * dubrs (etwa: reich an schwarzem Humus; vgl. ir. dub "schwarz"). Dazu eine Mitteilung aus Schujen: "dubra (Adj. od. Subst.?) zeme = auglīga, stipra māla zeme".]

Avots: ME I, 509

[dūcîtiês,

1) "?": trīs nuokāpa, trīs uzkāpa, trīs virsū dūcījās BW. 34778, 1 var.;

2) "mīcīties, mīņāties, tūļāties" Schujen; dûcîtiês"kratīties" Bers.; "spaidīties, grūstīties" Meiran; "mīņāties pa dubļiem vai māliem, kur grūti kājas ārā dabūt; arī maizi mīcuot vai caur ļaužu pūli spiežuoties jādûcās" Schujen, Daiben; viens pa purvu iet dūcīdamies, dūkās Mar., Oppek.; nuo prieka dūkās, hüpft
Odsen.]

Avots: ME I, 523

‡ dum̃brât Siuxt n. Fil. mat. 68, -ãju, (Wasser) trüben ("ūdeni jaukt ar dubļiem un citiem netīrumiem"). Refl. -tiês, im Wasser od. Kot waten, treten Siuxt n. Fil. mat. 68: bē̦rniem neļāva pa dīķi d., lai nesadumbrā ūde̦nu.

Avots: EH I, 341

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

‡ ìelepêt,

1) "?": ie. sienā zīmi Warkl. ie. ("iesviest ar dubļiem") uotram vaigā ebenda;

2) "iesist" Lubn.;

3) langsam hinein-, hereinhüpfen
Saikava: zaķis ielepēja mežā;

4) "iestrēbt" Prl.; "ieêst" Lubn., Mahlup.

Avots: EH I, 527

[ìešķîst,

1) hineinspritzen
(intr.): viņam dubļi iešķīda acīs;

2) herein -, hineinstieben:
kāznieku burzma iešķīda istabā Nigr.;

3) zu schleissen
(intr.) od. sich aufzutrennen beginnen: iešķīdis drēbes gabals Bers.]

Avots: ME II, 77

izblîzt od. izblîst, intr., breit, dick werden, ausfliessen (vom Körper): meita vare̦ni izblīza Kremon. miesas, kas ve̦cumā izblīdušas stadalas durvju platumā Kaln. izblīdušas, dubļiem sabristas kamašas AU., Mag. III, 117.

Avots: ME I, 717

izbradât, tr., aus-, abtreten: labību puiši ar vīzēm izbradāja BW. 12557. Sprw.: krievs, leitis tava tē̦va pakšus izbradās, wird zufolge deines leichtsinnigen Lebens in dein Haus als Herr einziehen. Refl. -tiês, nach Herzenslust waten: nu bē̦rni labi izbradājušies pa dubļiem.

Kļūdu labojums:
abtreten: labību... 12557 = abtreten; schmutzig treten: (paladziņus)... 12559

Avots: ME I, 718

izburzît, tr., ausreiben: acis. izburzi autu, tad tas būs tīrs nuo dubļiem. mans spilve̦ns, kuŗa drāna bija cauri izburzīta, durchgerieben Lautb.

Avots: ME I, 720

izêst (li. išė´sti, [aksl. izěsti]), tr.,

1) ausessen, ausfressen:
kāpuostiņus izē̦dusi BW. 13420. ragana ielīdusi ķirpju izē̦stā stabā LP. V, 9. zuobi izē̦sti. izēdis jūs nuo vietas, hinterlistig um die Stelle bringen, verdrängen;

2) ausätzen, ausbeizen:
viņu (struteņu) brūnā sula, uz kārpām uzsmē̦rē̦ta, tās izē̦duot Etn. III, 6. Refl. - tiês,

1) nach Herzenslust essen, im Esen schwelgen, prassen:
Sprw. izēdās, izdzērās, aizgāja, ne paldies nesacīja. kukuļa ne˙kāda līdz nene̦s, labu labā izē̦das un izdzeŗas Kaudz. M.;

2) sich auffressen:
lai tad viņi ē̦das, kamē̦r izē̦das;

3) sich durchfressen:
ve̦lns izēdies dubļiem cauri LP. VI, 621. kamē̦r kungs izē̦das kalnam cauri, šie gabalā;

4) sein Wesen treiben, sich austoben:
ķēniņa meita izēdās arī pa citām vietām VII, 215.

Avots: ME I, 735

izļumt,

4): sasaluši dubļi izļumuši Nötk.

Avots: EH I, 464

‡ izmendžît Kalz. n. Fil. mat. 27 "izspaidīt, izstampāt": i. mālu. Refl. -tiês ebenda "izbrist": pa dubļiem i. cauri.

Avots: EH I, 466

izmutuļuôt, intr., hervorsprudeln: nuo krāteŗa šķidrajiem dubļiem izmutuļuo lieli burbuļi Konv. ² 712. Refl. - tiês, sich wild ausleben, sich austoben Duomas II, 257.

Avots: ME I, 774

izpil˜dît, ‡

2) auszapfen
Wolm. u. a: i. alu nuo mucas; ‡

3) anfüllen:
dubļi ... izpildīja visas vietas Pēt. Av. IV, 28. tie taču visu istabu neaizņems un neizpildīs I, 252. ‡ Refl. -tiês, sich erfüllen.

Avots: EH I, 471

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

jê̦ls,

2)

c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡

d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;

3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;

6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;

7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡

8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.

Avots: EH I, 564

‡ ķe̦mburuôtiês Grünh. "=ķemplēties": ķ. pa dubļiem.

Avots: EH I, 694

I ķèmpêt ^2, -ẽju, intr., waten: bē̦rns ķempē pa dubļiem Oknist.

Avots: ME II, 364

ķe̦paîns, ‡

2): "mit einem fingerartigen Muster versehen"
Dond., Erwalen: ķe̦painajuos lindrakuos Janš. Tie, kas uz ūdens 6; ‡

3) klebrig:
ķe̦paini dubļi AP, ķe̦paina maize C., Jürg. ar mīkstu, ķe̦paiņu ("?") sniegu Janš. Bandavā II, 235; kotbeklebt: ķe̦painuos pirkstus karcinādams Kaudz. Izjurieši 84; ‡

4) "?": lamāšanās... vārdi, lai tie būtu vai tie visu ķe̦painākie Kaudz. Izjurieši 89.

Avots: EH I, 696

I ķezêt,

1): auch Lng., Grünw.; arkls vai ecēšas mitrā zemē mē̦dz ķ. (aplipt ar zemi, nezālēm); ‡

7) = ķèzît 1 Auleja: ķ. kurpes pa dubļiem.

Avots: EH I, 698

kraņ̃ķêtiês, - ẽjuôs,

1) wühlen, sich besudeln, sich beschmutzen:
bē̦rns kraņķējas pa dubļiem sich aufdrängen Frauenb.

Avots: ME II, 260

laîst,

1): guovs nelaiž pienu (milcht nicht)
Frauenb. pamāte... laiž asaras (lässt Tränen rinnen) par savu nuogaisinātuo meitu Pas. V; 436. l. ar ķipi ūdeni "strauji liet" Seyershof. kad laiž alu, tad pave̦lk drusku sviķīti, un alus te̦k AP. spirktu (Spiritus) l., destillieren Diet. pienu l., Milch durch die Zentrifuge lassen Sonnaxt. kuokus (baļķus) l: (nuo kājas), Bäume fällen: skuju kuoki jālaiž jaunā mēnesī AP., KatrE., Ramkau, Saikava. laide egles sārtiem Warkl. kājas vaļā l., fliehen, schnell laufen Diet, l. grāmatu, einen Brief schicken Auleja, Kaltenbr., Sonnaxt. tādus laide (schickte man) da muižai Kaltenbr. l. bļāvienu, schreien Sonnaxt: sveces l. (= liet) Bērzgale, Lubn, de̦sas (zarnas Bērzgale, Lubn., Mesoten) l. (reinigen) Erwalen, Siuxt. sìenu ārā l. (= izārdīt) Strasden. māte laidusi (= [iz]klājusi) linus Pas. X, 352 (ähnlich in AP., Frauenb., Iw.). tīklus l. (= mest) Kaugurciems, teibas mē̦dz ar tīkliem l. (auf eine bestirnmte Art und Weise fischen) Salis. zeķi l. (beim Stricken abnehrnen) Lös. īksis jālaiž ("jāada, nuoskaituot zināmu daudzumu adīkļa acu") Seyershof. (viesus) l. Wessen, (Gäste) begleiten: laidiet ("przygotujcie") man kulīti! man jāiet pa ceļu Zbior XVIII, 36i ; paldies devu Laimiņai, ka ļustīgu mani laide (geschalfen hat) Tdz. 35798. še viss kâ laists, lai varē̦tu labi izpeldēties Janš. Dzimtene I ² , 159;

2): l. kam ar kuoku Erlaa, Linden in Kurl. nezinu, kuo jums laida: akmeni vai zemes Frauenb.;

3): man sirds nelaiž tuo bē̦rnam darīt Salis;

4): zirgu juoņiem l. ("jagen")
Diet.;

5); es laižu, ich vermute, meine
N.-Autz n. BielU.; ‡

6) = laistiês 3, ņem̂t 4: laidēm i[r] aizgājām Kaltenbr. jī laide bēgt Pas. IV, 251; ‡

7) schmelzen
(tr.) Auleja: saule laiž sniegu. Refl. -tiês;

1): nelaižas klāt, nuostin dze̦n Auleja. jis nelaižas runāt (ist nicht zu sprechen)
Kaltenbr, vai šis būs l. (= laist, lai viņam ...) FBR. XI; 82. viņi laižas klāt (gestatten; dass man ihnen naht) Seyershof. meita ar viņu ne˙maz nelaidās (= neielaidās) Frauenb. meitas šaustas, ka nelaižas pie kunga ebenda. kalpi tais mājās ne˙maz nelaidās iekšā (verdingten sich nicht dahin) ebenda. viņš nu laižas ķēniņam pazīstams Pas. IX, 98;

2): saule laižas - auch Auleja. ne˙kur nedrīkst viens pats l., ka nekrīt Frauenb. ja vari, tad laidies pa tām peļķēm! ebenda. l. (sich auf den Weg begeben)
uz māju Kaltenbr. cikuos laidīsietēs uz balli? Sonnaxt. viņa laidās (= lēca) nuo ratu malas zemē Janš. Dzimtene I ² , 423. meitines ... laidēs (begaben sich) līdumā Pas. X, 66. tad visi laidēs un izgāja pa duravām IV, 285; sich mit der Herde wohin begeben Saikava: laidies tāļāk ar luopiem! Auleja; rodeln AP.: ar ragaviņām uz kalnu pruom, - tur viņi laidēs da vē̦lai naktij;

3): laižas braukt uz jiem Pas. XII, 375;

4): kad sāk l., dubļi da acīm AP. sniegs jau sāk saulē l. Seyershof. luogi laižas Mežamuiža (Grenzhof). siens pret vakaru laižas (wird weich und feucht)
Ramkau. tūska sāk l. (atslābt) Salis. bij briesmīgi satūkšis, nu sāk pamazām l. AP.;

5): jēriņš sāk l. Siuxt. sarkani l., rote Ruhr haben (aus einer Handschrift).
cauri l., Durchfall haben (aus einer Handschrift). dzinēji, mājā putru iestrē̦buši un saskrējušies, laidās vē̦de̦riem K. Jürgens Mana vect. nostāsti 128; ‡

6) nachlassen, nachgeben:
dē̦ls nelaidies, kamē̦r mežsargs atdevis ar Pas. V, 31; ‡

7) entstehen; sich einfinden:
guovīm kaklā vairāk laižas utis; tārpi tur nelaižas iekšā Iw, kāpuosti grib re̦tāk augt, lai tiem galviņa var l. Seyershof; ‡

8) keimen:
auzas vēl ne˙maz nav laidušās Seyershof. ‡ Subst. laîšanâs, das Fliegen: teikas par... e̦ze̦ru laišanuos A. Melnalksnis Mazsalaca 55. uz laišanuos Kalz. n. BielU., im Scheiden. Wurzelverwandt ist nach M. E. Schmidt KZ. LV1I, 34 f. auch alb. l`ir (< *leidros) "schlaff".

Avots: EH I, 714, 715

I lâpât: auch (mit à ² ) KatrE.; kuo tu lâpā (tâ, ka paliek pē̦das) pa istabu? Fehsen, Schwanb. l. pa dubļiem Schwanb. lai tie kuomi l. sāk Tdz. 47169, 1; lâpat ² Lems. "laipuot pa slapju vietu".

Avots: EH I, 728

lãpuôt: l. (= lâpât I) pa dubļiem Mesoten.

Avots: EH I, 729

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

‡ I lipe̦ns, = lipans: lipe̦ni dubļi J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienās 85.

Avots: EH I, 744

‡ mãlêt, -ēju Siuxt "traipīt": brida pa peļķi, kāmē̦r sāka viens uotru ar dubļiem m. caurumus grīdā mālēja ar māliem pilnus. Refl. -tiês "triepties" Siuxt. mālējās gar me̦dus pundulu un sviesta bļuodu. Aus d. malen.

Avots: EH I, 790

maũrs (li. máuras): tē̦va dubļi sidrabuoti, tautām mauri asaruoti BW. 18794, 1 var. rudzi saauguši maũrā Frauenb. jau zâle saņē̦musies maura (= saaugusi) kupla Vindedze 9.

Avots: EH I, 787

meņ̃ģêt,

1): auch (mit èņ ² ) Wessen; "mī(dī)t" Wessen, (mit eņ̃ ) Gr.-Würzau: mālu mèņģē ² Warkl. n. FBR. XI, 122; pa dubļiem bradāt" (mit èņ ² ) Kaltenbr. Refl. -tiês.

1): auch Seyershof, Saul. Raksti I, 157; meņ̃ģēšanās, das Spielen
Ladenhof n. FBR. XI, 81 u. a.; ‡

2) "mīdīties" Gr.-Würzau.

Avots: EH I, 801

meñtêt,

1): auch Ramkau; ‡

2) mit einer
meñte schlagen Lems.; ‡

3) "gehen"
Warkl: (mit en): m. pa dubļiem.

Avots: EH I, 780

‡ močâtiês Lems., močîtiês "pa dubļiem mīcīties (kustēties)".

Avots: EH I, 826

[moļ˜ļât, - āju, mischen, matschen: kuo še moļļāji šinī spainī? Dond.] Refl. - tiês, sich im Schmutze herumwühlen: puikas moļļājas pa dubļiem Dond.

Avots: ME II, 657

muļ˜ļât,

2): auch Siuxt;

5): auch Siuxt. Refl. -tiês,

1): auch Dunika: uz vietas vien jāmuļļājas (pa dubļiem braucuot) Siuxt;

2): auch Dunika, Siuxt.

Avots: EH I, 832

muļ˜ļât [Līn.], tr.,

1) [eine trockene
od. zähe Speise im Munde hin und her drehen, sie nicht verschlingen könnend Dunika];

2) wühlen, rühren, trüben:
nemuļļā ūdeni, lai slapjus miežus (spailēs) nevajaga muļļāt (klēp juos saņemt, izvandīt) Sassm.;

3) gruftig machen, ausfahren:
ceļu Sassm.;

[4) "izsmiet, muļķuot" Fest.];

5) stümpern
Matk., [Fest.]. Refl. -tiês,

1) herumwühlen:
muļļāties pa dubļiem Kand.;

2) ungeschickt arbeiten, stümpern
Aps., C., Peb., ["niekuoties" Fest.]: muļļāties tu vari, vairāk ne Druva II, 200. [Aus liv. muľľ "kauen", s. Thomsen Beröringer 270

Avots: ME II, 666

‡ mum̃me Frauenb. "dubļi, kas nav ne šķidri, ne cieti".

Avots: EH I, 832

namēsnieks,

1): ehemalige Bezeichnung für den Bürgermeister
Kaltenbr.; ‡

3) namêsnieks ( na- ist hier vielleicht die hochle. Form der Negation) Sonnaxt "netīrs, nejēdzīgs cilvē̦ks": bērns nuotaisījies ar dubļiem netīrs kâ n. Wessen.

Avots: EH II, 4

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

‡ nùoblankšķinât, schallnachahmendes Verbum: izdzirda ... zirga suoļus pa dubļiem nuoblankšķinājam Kaudz. Izjurieši 54.

Avots: EH II, 32

[nùoblišķâtiês "nuoslacîties": e̦smu nuoblišķājies dubļiem Sauken.]

Avots: ME II, 763

nùobradât, tr.,

1) abtrampeln, ab -, niedertreten:
pļavu, zâli, labību. miežu lauku nuobradāšu BW. 32746, 2. kam viņš mana brāļa jumtu ar kājām nuobradāja 18544;

2) watend beschmutzen:
bē̦rni pa dubļiem od. pa rasu nuobradājuši apavus od. kājas;

[3) einen Weg eintreten
U.] Refl. - tiês, watend sich benetzen, sich beschmutzen: vai kâ bērni nuobradājušies!

Avots: ME II, 764

‡ nùobridinât, watend nass werden (sich besudeln) lassen: n. bē̦rnu pa dubļiem Frauenb.

Avots: EH II, 34

nùobrucinât,

2): auch Kaltenbr., N.-Peb.: kad cūku nuobrucina, āda balta Sonnaxt. ar vē̦rduošu ūdeni nuobrucina visus ve̦lnus Pas. VIII, 408; ‡

3) abstreiten:
n. lapas Saikava. n. bikses uz leju ebenda; ‡

4) abstreichen, -schärfen:
ar brucekli ... izkapti nuobrucina Dünsb. Bērnu draugs I, 27. ‡ Refl. -tiês, sich abreiben, abstreichen: nuobrucinies! tev visas bikses ar dubļiem Dunika.

Avots: EH II, 34

‡ nùodangât, mit Kot besudeln: (sluotas) bija ... nuodangātas ar dubļiem Vanagu ligzda 135.

Avots: EH II, 38

nùoderglît, tr., beschmutzen, besudeln [Annenburg, Garrosen]: vīri nuoderglītuos kankarus aizme̦t pruom Druva I, 606. netīrs, caur un cauri nuoderglīts kruodziņš Purap. viņas nere̦dz puņķiem nuoderglītuos bē̦rnus nuoderglījies ar dubļiem līdz acīm Naud.]

Avots: ME II, 774

[nùodrēbtiês "nuotašķîtiês": n. ar dubļiem Warkl.]

Avots: ME II, 776

[I nùodrekšķêt "schmutzig werden" Serben; beschmutzen": n. bikšu galus ar dubļiem Bers.; wohl auf d. Dreck beruhernd.]

Avots: ME II, 776

nùodzîvuôt, tr., intr.,

1) längere Zeit, seine Lebenszeit verbringen, verleben, hinleben:
pieci gadi nuodzīvuoju (Var.: sadzīvuoju) pie bagāta saimenieka BW. 31087, 2. ai dieviņ gan ir grūti bez arāja nuodzīvuot 8289. abas sievas māsas pilī nuodzīvuo mūžu LP. IV, 41;

2) verleben, verprassen:
ķēniņa dē̦ls izšķērdībā nuodzīvuojis visu tē̦va nav ne vērdiņš palicis Tals.;

4) eine Arbeit beendigen, verrichten:
nuodzīvuoju rudzu riju BW. 12574, 2;

5) als Prädikat zu unbelebten Subjekten bedeutet nuodzīvuot etwa "sich schnell bewegen", stieben, sprühen, spritzen - je nach dem Zusammenhang:
viņš aizskrēja, ka putekļi od. dubļi vien nuodzīvuoja Paul. sarkana uguns vien nuo ar dūmiem pa gaisu nuodzīvuojusi JU. viņš nuogājis, ka ūdens vien nuo pakaļas nuodzīvojis RA. Refl. - tiês,

1) sich abarbeiten, sich abplagen:
miesnieki nuodzīvuojās ar slapjām mugurām LP. VI, 796;

2) spielen:
bē̦rniem bijis jāpieliek mantiņas, ar kuo tie nuodzīvuojušies LP. V, 54;

3) herunterkommen, verkommen:
viņš pa˙visam nuodzīvuojies.

Avots: ME II, 781

nùokārnît,

1) ["piemē̦tāt" Karkel; wühlend od. scharrend besudeln
Kursiten, Ermas, Nerft]: ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nuokārnīs apkārt un apkārt De̦glavas Rīga I, 24. [nuokārnījis visu siênu dubļiem Lennew. kurmis nuokārnījis pļavu N. - Peb.;

2) wühlend od. scharrend (auch: schleuderd) herunterschaffen:
nenuokārni zemē drēbes! Neu - Wohlfahrt, Burtn. nuokārnījis visu sìenu nuo kūtsaugšas Alswig, Ermes, Lennew.;

3) "absäubern"
Naud., Kalleten, Preekuln, Grünh., Autz: jānuokārna aitu zarnas Grünwald;

4) "die Sahne abnehmen"(?)
Vank.;

5) "nuoārdīt, nuoplēst"
Ipiķi: vē̦tra nuokārnīja jumtu Nötk.; "nuojaukt" Neu- Wohlfahrt, Plm., Drobbusch, Meselau. Refl. - tiês, sich mit Mist besudeln Nerft. - Subst. nùokārnĩjums "ein von Hümpeln, Baumstümpfen und Steinen gereinigter Platz" Pabbasch.]

Avots: ME II, 796

‡ nùoķe̦skâtiês, sich besudeln: n. ar dubļiem Allasch, Ermes, Kegeln, Lemb., Lems., Schnehpeln, Weinschenken. zivis tīruot n. (ar zvīņām) Trik.

Avots: EH II, 59

nùoķezêt, [nùoķezt Grünwald], intr., sich besudeln, schmutzig werden Līv.: [staigā tâ nuoķezis ("aplipis ar dubļiem" Wolgunt, Gramsden, Naud.), ka riebjas skatīties Grünh., Autz, Ruhental, Grünwald.]

Avots: ME II, 806

nùoķēzît, nùoķezît, nùoķe̦zât Līv., tr.,

1) besudeln, beschmutzen:
sveši ļaudis mūs[u] māsiņu kâ ķēzīt nuoķēzītas dubļiem Apsk. [nuoķezītas drēbes Dunika;

2) verhunzen, beschimpfen
(Wolm.), verleumden U.] Refl. - tiês, sich besulden, beschmutzen: vecene nuoķēzījusies LP. VII, 1071.

Avots: ME II, 806

[nùolezêt,

1) besudeln, beschmutzen:
kâ tu savas drēbes tâ dubļiem nuolezējies? Mar.;

2) schmutzig werden
Ronneb.: saimniecei nuolezējies priekšauts Jürg.]

Avots: ME II, 810

I nùolipt,

1): viss luogs nuolipis ar mūsām Ramkau. staigā (ar dubļiem) nuolipis pa tīrumu Auleja. bē̦rnam visas drēbītes (ar netīrumiem) nuolipušas Frauenb.;

2): "besetzen, auf etwas verpicht sein"
ME. II, 811 zu ersetzen durch "= aplipt 2".

Avots: EH II, 63

nùomîcîtiês, sich beschmutzen, besudeln: vai, kâ bē̦rns ar dubļiem nuomīcījies! Mag. XIII, 3, 58.

Avots: ME II, 821

nuomiņģêt, zertrampeln: teļi nuomiņģēja kupluo barības lauku Līg. Refl. - tiês, durch etwas Dickflüssiges watend sich besudeln, beschmutzen: nuomiņģējies kâ cūka ar dubļiem Alksnis - Zundulis.

Avots: ME II, 820

II nùomudît, Refl. -tiês, ‡

2) heruntereilen
Vank,: es tikkuo nuomudījuos nuo kūtsaugšas, kad jūs sabraucāt; ‡

3) eine gewisse Zeit hindurch eilig und angestrengt arbeiten
Vank.: nuomudījuos ar tuo pašu darbu un tâ ātrāk nevarēju atnākt; eine Zeitlang vergebens sich abmühen Grawend., Saikava: mēs tur ilgu laiku nuomudījāmies; müde werden Saikava: pa dubļiem brizdams ļuoti nuomudījuos.

Avots: EH II, 70

‡ nùoplanekât, (mit etwas Flüsigem) besudeln Heidenfeld: n. drēbes ar ūdeni, dubļiem. Refl. -tiês, sich (mit etwas Flüssigem) besudeln Heidenfeid.

Avots: EH II, 75

nùoplančuôt, ‡

2) (Kleider) beschmutzen
Wessen; n. drēbes pa dubļiem. ‡ Refl. -tiês, sich nass machen Grawendahl, Lemb., Schwitten, Serbig., Sessw., Smilt., Wenden: viņi druoši vien būtu nuoplančuojušies pa tukšu (beim Fischen) Jauns. Augšz. 25.

Avots: EH II, 75

‡ nùoplankšķêt, ein Schallverbum: zirgu kājām nuoplankšķuot pa ... dubļiem Kaudz. Izjurieši 300.

Avots: EH II, 75

nùopleñcêt, tr., beschmutzen, vertun: viņš nuoplencējis drēbes. Refl. -tiês, watend sich beschmutzen: bē̦rns nuoplencējies pa dubļiem Ahs., C.

Avots: ME II, 830

nùoplundurêt: eine Weile ohne Erfolg arbeiten (mit uñ ) Behnen; vergeuden Tirsen; "sabrist" Degunen: n. (mit uñ ) drēbes pa dubļiem; vgl. nùopļuñdurêt 2.

Avots: EH II, 77

‡ nùošķēstiês Bers. "= nùošķiêstiês": ka tik viņi tur nenuošķēžas ar dubļiem vai mē̦sliem!

Avots: EH II, 95

nùošķiêst,

1) bespritzen:
nuošķiež manus zīžu svārkus ar uozuola asinīm BW. 34043, 8. dubļi nuošķiež visu, gan ratus, gan drēbes A. XIV, 8;

[2) ganz vergeuden:
n. visu naudu Warkl., Domopol;

3) abschneiden, abstechen:
n, ve̦lē̦nu ar lāpstu Kl. Refl. -tiês, sich mit Dickflüssigem hespritzen: n. ar dubļiem.]

Avots: ME II, 867

nùošķîst, intr.,

1) davonstieben:
dubļi vien tik nuošķīst Janš. ceļš augstākās vietās jau nuošķīdis, der Weg ist an höher gelegenen Stellen schon trockener geworden R. Sk. II, 140;

2) hinsprühen:
zibenis, dzirksteles, ugunis vien tik gar acīm nuošķīda;

3) bespritzt werden:
man nuošķīda brūni svārki ar tām ve̦lna asinīm BW. 34043, 7. [pa˙visam me̦lli nuošķīduši ar dubļiem Pas. 1, 394 (aus Ronneb.).]

Avots: ME II, 866

nùošļakstêt, nùošļekstêt, intr.,

1) einen platschenden, plätschernden Schall von sich geben:
dubļi vien nuošļakstēja BW. 13611, 5. viļņi nuošļakst A. XXI, 185. viņa vārdi laiž pret sienu, ka nuošļekst vien LP. I, 115,

2) "bespritzt sein"
Spr.

Avots: ME II, 867

nùošļakstinât, tr., bespritzen Spr.: viņš braucuot nuošļakstinājis savas drēbes ar dubļiem Ahs., Kand. Refl. -tiês, sich bespritzen.

Avots: ME II, 867

‡ nùošļakstît AP., Ermes, Heidenfeld, Jürg., Lemb., Sessw., Trik., = nùošļakstinât. Refl. -tiês, = nùošļakstinâtiês: jūs ... nuošļakstīsities ar dubļiem Janš. Dzimtene V, 278.

Avots: EH II, 95

nùošļamât Spr., tr., beschmutzen. Refl. -tiês, sich beschmutzen: viņš nuošļamājies prz dubļiem.

Avots: ME II, 867

nùošļam̃pât, ‡

6) (durch Kot) hinwaten (?):
n. uz mîestu pa dubļiem Warkl.; ‡

7) nass machen
Nötk.

Avots: EH II, 96

nùošļir̃kstêt [MSil., nùošļir̂kstêt Lis., Jürg.,

1) ein Schaliverbum (vom Gehen od. Fahren auf nassem und kotigem Wege, vom Spritzen):
kāja ieskrēja dubļainā grambā, ka nuošļirkstēja vien. ūdens vien gar ausim nuošļirkstēja Jürg, nuospļāvās caur zuobiem, ka nuošļir̂kstēja ² vien Salis. ūdens nuošļirkst, kad tuo izdze̦n nuo šļirces Alt-Rahden, Golg. ūdens, sīkā strūklā uzskriedams gaisā, nuošļirkst Sessw., Lis., Schwanb., Tirsen, Schujen, N.Peb., Selsau. iegrieza ruokā, ka nuošļir̃kstēja vien Naud.]. laiciņu ruokuot, šķipele nuošļirkstējuse [erklirrte?], juo atdūrusies pie liela naudas katla LP. I, 178;

[2) bespritzt werden:
braucējs nuošļir̂kst ar dubļiem Mar., Sessw., Lös., Segew., Serben, Mitau.]

Avots: ME II, 868

nùosmekstêt,

[1) im Gebrauch schmatzig werden
Jürg., Ar.: nuosmekstējušas (ar dubļiem apkaltušas) kājas Tirsen. žīdam nuosmekstējis naudas maks Jürg., Vīt., Erlaa, Selsau, Lis., Druw., Sessw., Golg., Peb., Serben, Lös.] uz viņa veselīgā, nuosmekstējušā ģīmīša ir jukām smiekli ar asarām A. v. J. 1891, S. 603;

[2) "mit Speichel besudeln"
Bersteln. Refl. -tiês "sich mit Speichel besudeln" Bersteln.]

Avots: ME II, 854

nùospridzinâtiês, sich bespritzen: puisis braucuot nuospridzinājies dubļiem Dond.

Avots: ME II, 857

nùostirinât, tr.,

1) abschütteln:
ābuolus Sassm. dubļi tik lipīgi, ka nevar nuo kājām nuostirināt Dond.;

2) abzappeln, in zuckende Bewegung bringen:
cieši saņe̦m aiz dziesmas, lai nagus vien nuostirina Dok. A. [ķēve nuosprāga, ka kājas vien nuostirināja Pas. Il, 179.] Refl. -tiês, sich abzappeln, alle Viere von sich strecken: ve̦lns nuostirinājies un bijis pa˙galam LP. III, 19.

Avots: ME II, 859

nùošurcis,

1): n. un nuobradājies Dünsb. Apakš Ziemassvētku egl. II, 102. ar dubļiem un māliem n. (beschmiert?)
Dünsb. Rīmes II, 1, 205;

2): auch Dond. n. IMM. 1932 I, 21; ‡

3) "nuonīcis": n. (mit ur̂ ² ) suve̦ns Schnehpeln.

Avots: EH II, 98

‡ nuotašķêt, = nùotašķît: pa slapju ceļu ... braucuot, nuotašķē drēbes ar dubļiem Berķene n. RKr. XVII, 58.

Avots: EH II, 99

nùotašķît, nùotašķât LP. V, 137, nùotaišķît Egl. Zil. ciet. 73, tr., beschmutzen, besudeln: virums nuotašķīja apģē̦rbus LP. 1V, 175. Refl. -tiês, sich besudeln, sich beschmutzen: kâ viņš ar dubļiem nuotašķījies Berķene n. RKr. XVI, 43.

Avots: ME II, 872

II nùotemêt,

[1) "beschmutzen":
n. drēbes Dricē̦ni, Biržgalis u. a.;

2) "sich beschmutzen"
Kreuzb.): viņš nuobradājies pa dubļiem un nuotemējis MWM. X, 889. [nuotemējis priekšauts N.-Schwanb.] izvilka nuo pagultes nuotemējušu gruozu A. XVIII, 497;

[3) "(das Vorgesetzte) ganz aufessen"
Vank.].

Avots: ME II, 873

nùozeņ̃ķêtiês, = nùobriest: dubļi uz lielceļa nuozeņķējušies cieti. akas dibe̦nā smiltis nuozeņķējušās Dond.

Avots: ME II, 890

nuôžļir̂kstêt ² [MSil., = nùošļur̃kstêt]: tad meita nuožļirkstē̦dama (pēc naudas) pazuduse LP. VII, 1072. [kad min uz dubļuos ieme̦stu laipu, tad (ūdens) nuožļirkst vien Gramsden. izrāva kāju nuo dubļiem, ka nuožļirkstēja vien Behnen. man tâ iesita, ka nuožļirkstēja vien Vank. luoga rūts pārplīsa, ka nuožļirkstēja vien Vank., Golg., Frauenb.]

Avots: ME II, 894

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ pabrèņģêt ² Saikava "pabradāt": p. pa dubļiem Heidenfeld, Lubn. tādi dubļi, ka ir neduomā p. uz priekšu Saikava.

Avots: EH II, 122

pabrist, ‡ Refl. -tiês, ein wenig (zu seinem Vergnügen) waten: p. pa dubļiem Saikava u. a.

Avots: EH II, 122

[pamîcît, ein wenig kneten (mîklu, mālus) od. knutschen (meitu). Refl. -tiês, eine Weile kneten (intr.) od. sich mit einer dickflüssigen Masse abgeben: bē̦rni mīl pamīcīties pa dubļiem.]

Avots: ME III, 71

pañckât,

1) wühten
Frauenb.;"waten": p. pa dubļiem Warkl.;

[2) tr., in alte Lumpen kleiden
Dond.: vai beigsi sevi panckāt? Refl. -tiês.

1) sich schlecht klelden, alte Lumpen anziehen:
kas tā par panckāšanuos; vai nevarēji labāki apģērbties? Dond.;

2) = pančkāties: bē̦rni pañckājas pa dubļiem Lautb:).

Avots: ME III, 76

‡ papļe̦kât Dunilta, = pabradât: p. pa dubļis. kāds (dubļainām kājām ejuot pē̦das atstādams) papļe̦kājis istubas vidū.

Avots: EH XIII, 164

‡ paplùskât ² Kalz., Lubn.,

1) eine Weile waten:
p. pa ūdeni, pa dubļiem;

2) = papluôsît, papurinât: p. panckas.

Avots: EH XIII, 164

[pãršķîst,

1) entzweiplatzen:
uola pāršķīda; zerreissen (intr.): priekškars pāršķīda vidū pušu;

2) spritzend überstürzen:
dubļi pāršķīda pār ratu (vāģu) malu Jürg.]

Avots: ME III, 181

[pašķīstīties, rein werden: ceļš pašķīstās nuo dubļiem, nuo sniega Für. I, unter šķīsts.]

Avots: ME III, 114

pe̦ñckâtiês: "pa dubļiem bražņāt" (mit e̦n) Grünh.

Avots: EH XIII, 223

pìeķēzît, verunreinigen: bija pieķēzījis matus ar dubļiem LP. VII, 704. izē̦d putru un pieķēzī bļuodiņu LP. VI, 1, 58. suns pieķēzījis istabu Ahs.

Avots: ME III, 264

pìekraistît,

1) mit Sahne vollschöpfen:
p. pilnu puôdu krējuma Arrasch, Lin.;

2) besprengen, bespritzen:
grīda piekraistīta ar krējumu, dubļiem Warkl.

Avots: ME III, 258

pìekrēstelêt Warkl., = piekraistît 2: p. grīdu ar dubļiem.

Avots: ME III, 260

pìesprâgt,

1) in einer grossen Anzahl krepieren:
dīķī piesprāga daudz zivu;

2) sich momentan anfüllen:
acis piesprāga ar asarām Behnen. acis piesprāga ar dubļiem Dond. Refl. -tiês, sich zum Platzen vollessen, sich überladen U.

Avots: ME III, 295

pìespridzinât,

1) sprengend anhäufen:
p. 2 asis akmeņu KL;

2) = piesprâdzinât 2 Dunika;

3) vollschleudern:
p. acis ar dubļiem Dond.

Avots: ME III, 295

piķêt U., = piķuôt. Refl. -tiês, sich besudeln Bers.: bē̦rni piķējas pa dubļiem un māliem N.-Peb.

Avots: ME III, 214

pļaikšķêt (mit nicht gedehntem ai) Neuenb., = plaikšķêt: kad iet pa dubļiem, tad plaikšķ.

Avots: ME III, 365

plenderêt Spr., pleñderêt Ruj., Dond., Wandsen, Arrasch, Bauske, Salis, -ẽju, auch refl. plenderêtiês, sich herumtreiben, schlendern, ein unsolides Leben führen: vuška plenderē (bried) pa dubļiem Sakstagala. es tagad plenderēju bez darba apkārt A. v. J. 1901, S. 102, AP., Golg, kas tas būtu par vare̦nu puisi, ja tâ neple̦nde̦rē̦tu! V. Egl. nu es varu Rīgā braukt un pa kruogu plenderēt! BW. 3134. plenderējās, kamē̦r labi izplenderējies aizgāja, tēriņa nesamaksājis Fest., Stelp. Reimt zu kleñderêt.

Avots: ME III, 336

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

‡ III sakaulêt Berzgale "sasalt": sakaulējuši dubļi.

Avots: EH XVI, 416

I sakē̦rnât, tr., besudeln, verunrei nigen Dr., Dond.; verpfuschen (mit ẽ̦r) Dunika: asinīm, gānekļiem, dubļiem saķē̦rnāts Lapsa-Kūmiņš 282. Refl. -tiês, sich besudeln, verunreinigen: piecu rubļu dēļ neiešu sevi saķē̦rnāties (d. h. stehlend sich besudeln) Ahs., Dunika.

Avots: ME II, 663

sakļaût Domopol, tr., zusammenschmiegen, zusammenlegen: papeles ar... kuopā sakļautiem zariem Latv. viņš sakļāva ruokas pār galvu Akurater. putni ar sakļautiem spārniem Saul. I, 125. čūska ar sakļautiem, zvīnainiem spārniem Zalktis I, 24. Refl. -tiês, sich (seitwärts, schief gegeneinander Kronw.) neigen; sich zusammenschmiegen, -pressen, -drücken; zusammensinken; sich schliessen (von Blumen): šis šķūnis ilgi neturēs: gluži sakļāvies Erlaa. labība sakļāvusies N.-Peb. slieces sakļāvušās Kronw. grābeklis sakļâvies Wessen. ve̦cā ce̦pure pa˙visam sakļāvusēs Vēr. II, 1239. sakļāvusēs platmale A. XX, 642. virve sakļaujas viņa ruokās A. Upītis. dubļi sakļaujas tūliņ kuopā MWM. VII, 324. līdzrunātaji sakļaujas tik šauri, ka ne˙viens viņu nevar ieraudzīt B. Vēstn. viņa spēcīgais augums bija tâ kâ sakļāvies A. v. J. 1900, S. 726. viņš izskatījās vēl vairāk sakļāvies nekâ agrāk Vēr. II, 907. ziedi sakļaujas pie pārgruozībām ebenda 408. lapiņas sakļāvušās viena pie uotras ebenda 409.

Avots: ME II, 651

sakruvežuôt(iês), gefrierend eine holperige Kruste bilden: dubļi sākuši sakruvežuot; dubļi stipri sakruvežuojušies Dond.

Avots: ME II, 656

sakruvežuôt(iês), gefrierend eine holperige Kruste bilden: dubļi sākuši sakruvežuot; dubļi stipri sakruvežuojušies Dond.

Avots: ME II, 656

samilzt, intr.,

1) samil˜zt Peb., Fehsen, Nötk., Kokn., Saussen, Smilten, Palzm., Erlaa, Allasch, Römershof, Holmhof, samilzît Peb., anschwellen, sich entzünden, schwären (perfektiv) Spr.: skabarga iedūrās pirkstā, un pirksts samilza Lennew., Lemburg, N. -Peb. de̦lna samilzusi, - nevaru ņemt ne˙kā ruokā Druw. zirgam... krūtis atspaidītas, ka samilst un sāk pūznīt Etn. IV, 119;

2) anschwellen:
kuokiem samilza zari un sabrieda pumpuri MWM. VIII, 885;

3) durch und durch nass werden:
rudeņuos smaga aršana, tad zeme ir samilzuse Dond.;

4) üppig wachsen, eingrasen:
labība samilzusi Spahren;

5) = piesērtiês: dzelmei vienā puse daudz smilšu samilzis; upes galā samilzuši dubļi Stenden. Subst. samilzums, die Geschwulst, das Geschwür: samilzums papēdī iztrūka Lemburg. saceļ stipru naizu un samilzumu Konv. ² 393.

Avots: ME II, 685, 686

samitruôt, tr., feucht machen, durchnässen: samitruot drēbes, apavus, staigājuot pa dubļiem vai sniegu N. -Peb.

Avots: ME II, 687

‡ sapikņuôt "?": (ce̦purei) laikam riteņi gājuši pāri, - tāda sapikņuota ar dubļiem Kaudz. Izjurieši 221.

Avots: EH XVI, 435

saputrât, ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich vermischen (?): mārkā dibe̦ns saputrājies kuopā ar sūnām un dubļiem.

Avots: EH XVI, 439

sašļakstêt, bespritzt schmutzig werden: drēbes sašļakstēja dubļiem Salis.

Avots: ME III, 757

‡ sašļam̃pât Frauenb., nass, schmutzig machen: zirgs sìenu ē̦duot sašļampā Frauenb. pa dubļiem iedama, meita sašļampājusi brunčus Wessen.

Avots: EH XVI, 454

sasprauguôt,

1) "?": aukstas šalkas sasprauguo (klemmen ein?)
man krūtīs visus maigus lūgumvārdus Rainis;

2) (mit aũ ) "zerschmettern, so dass offene Stellen
(spraugas) entstehen": s. le̦du Walk; "zerschneidend Ritzen bilden": s. dēli Bewershof;

3) - saplaisāt: dēļi sasprauguo AP.; in dieser Bed. auch reflexiv: sažuvuši dubļi saspraũguojas Neuhausen;

4) "fest zusammenbinden":
saspraizguot ² ve̦zumu Sessau;

5) in Abteilungen zerteilen:
s. kūti (mit àu ² ) Saikava.

Avots: ME III, 742

II sasust, zusammentrocknen (intr.) LKVv.: dubļi sasusuši.

Avots: ME III, 751

saviznuôt,

1) sich mit einer dünnen Eisschicht beziehen
Lös., Druw., Aahof, Geistershof: saviznuojušie dubļi mirdzēja V. Eglitis Zilā cietumā 176;

2) auch savizuôt, sich in kleine und dünne Teile spalten (vom Eise) Adsel;

3) "verprügeln":
s. zirgu Walk.

Avots: ME III, 789

šķîst (li. skysti "dünnflüssig werden"), šķîstu, šķîdu, auseinanderfallen U., auseinandergehn; zergehen, zerschellen U.; (nach allen Seiten hin) spritzen, sprühen: glāze drupās šķīst A. XX, 759, skaidas vien šķīst uz visām pusēm JR. IV, 82. kur cirtīšu, tur šķīdīs LP. II, 61. e̦ze̦rā pie krasta viļņi šķīst JR. IV, 24. pa ceļiem šķīdušiem Austriņš. zirgs iet, ka smiltis šķīst LP. I, 135. brauc, ka dubļi vien šķīst Dr. skriet, ka dzirksteles vien šķīstuot Etn. I, 96. kalējam šķīda nuo āmura dzirkstis A. XX, 35. zirgs, kuram dzirksteles šķīst pa nāsīm un zem pakavām Pūrs I, 115. gar acīm uguns vien šķīst LP. VII, 627. sāka šķīst asaras MWM. VIII, 18. vecītis sazvīruojis ar... Rūju, ka zils un zaļš gar ausīm šķīdis gaļas vārītājam LP. VI, 557. Zu škiêst.

Avots: ME IV, 49

šļaburêt,

1) waten:
visu dienu pa dubļiem šļaburēju Arrasch, Jürg.;

2) šļaburêt B. Vēstn. n. U., šļaburuôt Kalleten, eine Sprache kläglich sprechen
U., undeutlich sprechen Kalleten. Zur Bed. 1 vgl. slabrât; in der Bed. 2 aus d. schlabbern "schwatzen"?

Avots: ME IV, 61

šļacaîns, spritzend (intr.): zirgu kājām nuoplankšķuot pa šļacaiņiem dubļiem Kaudz. Izjurieši 300.

Avots: ME IV, 61

I šļaka,

1): šļiku šļakām iet PV. "(skr)iet pa dubļiem, ka dubļi šķīst un šļakst uz visām pusēm; slapjām kājām ejuot atstāt netīras pē̦das; beim Giessen nach allen Seiten spritzen (intr.)."
In der Bed. 2 nach Sehwers Unters. aus d. Schlack "nasser Schneefall, Schneeregen".

Avots: EH II, 643

šļakstêt, -u, -ẽju Wessen, platschen, plätschern U.; spritzen Allunan n. U., Spr.; schmatzen (namentl. von Ferkeln) U.; vom Schall, der beim Waten durch Kot od. beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk entsteht Wahnen: šļakst... ūdens Vēr. II, 1213. brien kâ lācis, dubļi vien šļakst Nötk., RKr. VI, 372. laiva šļakstē̦dama liduoja uz priekšu Jaun. mežk. 87. šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. zvē̦rs vēl trakāki vepri kuodis - tâ kuodis, ka tik šļakstējis vien Upīte Medn. laiki; von schallendem Schlag: vai acs, vai galva, šļakst vien tik nūja virsū JIgRKr. III, 73. Refl. -tiês, plätschern Dr., spritzen: ūdens šļakstas Dr. viļņi šļakstas līdz pat kuoku galiem Pas. IV, 88 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 62

šļaksts, -s Saikava, = šļakstiêns; der Tropfen, der Spritzer Spr., Saikava: viļņa piesitiens lejā nelikās šļaksts, bet simtas balsis kuopā Ezeriņš Leijerk. II, 192. viņš bried pa dubļiem, ka šļakstis vien le̦c Saikava.

Avots: ME IV, 62

šļamât, -ãju,

1) (durch Kot oder Tau) waten, mit durchnässter Fusshekleidung hörbar gehen:
viņš šļamā pa dubļiem Bers.; langsam gehen Sawensee;

2) (die vorgesetzte Speise) verschmurgeln (indem man das Beste heraussucht):
cūkas lāgā neē̦d, bet visu ēdienu tik šļamā Fest.

Avots: ME IV, 62, 63

slampât Karls., -ãju, intr.,

1) unbeholfen, schwerfällig gehn
Memelshof, Dunika (slam̃pāt), Grünw., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen; im Kot waten C. (mit am̃), U., Grünw., Lis., Ekau, Mesoten, Salgaln, Garrosen, durch Dick und Dünn gehen Erlaa: jāslampā cauru dienu luopus kuopjuot Grünw. u. a. viņa nuovārdzināta slampājuse pa dubļainām ielām Upītis Sieviete 295. viņa nuospļāvās un slampāja tālāk Laiviņš. pa trotuāriem jau kaut kâ var slampāt Saul. III, 229. kur biji, Jānīti, kur slampāji? BW. 20885;

2) liederlich einhergehn
U.;

3) schwelgen, schlemmen
U. Refl. -tiês, waten: slam̃pāties pa dubļiem Grenzhof.

Avots: ME III, 915

III šļaũkât, -ãju, schleppen, gleitend ziehen: kājas pa dubļiem C.; kājas pa grīdu (mit àu ² ) Schwanb. Zu šļaukt 1.

Avots: ME IV, 66

šļe̦kata,

1): pa dubļiem jājuot šļe̦katas (= šļakatas) le̦c acīs Grünh. viļņi pret akmeņiem šķīst šļe̦katās PV.

Avots: EH II, 645

šļekstêt, -u, -ẽju,

1) vom Schall, der beim Aufspritzen einer (dick)flüssigen Masse entsteht; vom Geräusch, welches durch Laufen der Pferde auf nassem Wege od. durch zu stark geschmierte Fahrzeuge erzeugt wird
Kurl. n. U.: dubli (krītuot Salis, Warkh.) šļe̦kst Ruj., Stenden, Zögenhof. iet, ka dubļi vien šļe̦kst Warkl.;

2) vom Geräusch des Klimperns im Geldbeutel
Kurl. n. U.;

3) leeres Zeug sprechen:
kuo tu šļeksti? Saikava, Selsau. Vgl. šļakstêt.

Avots: ME IV, 70

šļirkstêt, -u, -ẽju, spritzen Dond., mit Geräusch herausschnellen (von einer Flüssigkeit) Dickeln, (mit ir̂ ² ) MSil.; "durch die Zähne spucken" Alswig; "= šļurkstêt" Smilten, (mit ir̂ ² ) Grünw.; vom Schall, derbeim Spritzen (Fest., Lennew., Wessen) od. Herausschnellen einer Flüssigkeit [Stenden (mit ir̂ ² ), Spr., Schibbenhof (hier ein Infin. šļir̂kstēt ² neben dem Praes. šļir̃kst)] entsteht Sessw.; knirschen: jāspļauj caur zuobiem tâ, ka lai šļirkst Bers., Krišs Laksts 66. dubļi šļirkst cauruos zābakuos Bers., Nötk. (mit ir̂), Alswig, Schibbenhof, Infl. jumts ir caurs, ūdens nāk cauri šļirkstē̦dams Fest. klausies, kâ piens ķipjuos šļirkst A. v. J. 1893, S. 549. slapjais smilšakmens grìezās šļirkstē̦dams MWM. VIII, 244.

Avots: ME IV, 72

‡ slopâtiês Seyershof, waten: s. pa dubļiem.

Avots: EH II, 528

šļopstêt Stenden, schallen (vom Schall, der beim Waten durch Kot zu hören ist): smagie suoļi šļopst pa dubļiem.

Avots: ME IV, 73

šļùkt C., PS., šļùkt ² Kl., Kr., Nerft, Preili, Prl., šļûkt ² Dond., Dunika, Kurs., Līn., AP., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, šļūcu,

1) intr., gleiten, rutschen
(mit ù ² ) Bers., Kalz., Lennew.: skuolē̦ni uz le̦dus šļūc Wessen. sīkiem suolīšiem viņš šļūca nuo viena istabas kakta uz uotru A. XXI, 702. šļūc, šļūc, nuoplēsīsi pastalas! Kurs. šļūkt nuo zirga uz leju Libek Pūķis 36. šļūkt nuo panta zemē Dunika. ļūļa sēd... kumeļā... šļūc zemē, šļūc... istabā! BW. 14447, 1. Daugava šļūca vize̦dama Latv.;

2) tr., fakt. zu šļukt, gleiten machen
U., Bielenstein Holzb. 375: sāka... staigāt greizās kamašas pa grīdu šļūkdams A. XX, 807;

3) spinnen
AP., Nigr., Bl. (mit û ² ), U., (im VL. gewöhnlich in Verbindung mit vḕrpt): šļūcu, vērpu ē̦rkulīti Biel. 1005. šļūcu,... vērpu... linu kuodeliņu BW. 7907 var, vērpiet..., šļūciet, meitas, piecas spuoles vakarā! VL. aus Memelshof. es tev šļūkšu, es tev vērpšu BW. 13015, 2. māsa auž, māte šļūc, ve̦cā māte šķeterē 7491. Refl. -tiês, = šļūkt 1: lē̦nām... šļūcās uz priekšu... kamaniņas Latv. rati šļūcās pa dubļiem Poruk. viņš šļūcās pa baļķiem Līguotnis Stāsti II, 17. - Subst. šļūkšana,

1) das Gleiten;

2) das Gleitenmachen:
tuo viņa pazina nuo kāju šļūkšanas Upītis St. 29;

3) das Spinnen;
šļūcẽjs,

1) wer gleitet;

2) wer gleiten macht;

3) wer spinnt:
šļūcējiņa, vērpējiņa mana brāļa līgaviņa BW. 21974, 3. Urspr. wohl prs. *šļucu, prt. šļùcu. Zu šļaukt I.

Avots: ME IV, 79

stīve̦ns,

1) steif, drall:
stive̦na ² pātaga Vīt. 60;

2) steif, zäh, hart:
dubļi nav vairs tik šķīsti, bet tādi stīve̦ni, palikuši stīve̦nāki aiz saltuma Fest.;

3) gleichmässig, ununterbrochen:
stìve̦ns ² vējš Vīt. stīve̦na pūsma ne̦s dūmus uz vienu pusi RA.

Avots: ME IV, 1076

stringt, stringstu, stringu,

1) stramm werden
U.: muskuļi stringa briestuošā spē̦kā Upītis Sieviete 123;

2) klingen (von Violinsaiten)
W. - Livl. n. U.: stīgas stringst Ruj., Dond.;

3) verdorren
L., vertrocknen St.: ceļš, dubļi sāk stringt Bauske. Als ein Kuronismus oder Lituanismus in der Bed. 1 und 3 nebst strangs und poln. zastrząc (part. prt. zastrzągł) "stecken bleiben" zu mhd. strunk "Strunk", dän. strunk "steif aufgerichtet" u. a. (s. Persson Beitr. 4391; Walde Vrgl. Wrtb. II, 650 f.), resp. (wenn mit g aus ide. gk, s. Zupitza Germ. Gutt. 180 und Boisacq Dict. 917) zu an. strangr "streng, hart" u. a.

Avots: ME IV, 1090

‡ susnējs PV. "sausnējs": s. laiks (pēc lietus): susnēji (drusku nuo virsus apžuvuši) dubļi.

Avots: EH II, 604

tàmdẽļ, ‡

2) dennoch
Linden in Kurl.: zeme smilkšaina, bet t., kad jau stipri līst, dubļi ir.

Avots: EH II, 666

traikšît, -u od. -ĩju, -ĩju,

1) traikšît Sessw., traîkšêt Zvirgzdine, traikšķît Sessw., (mit aî) Lubn., traîšķît (li. tráiškyti "mehrfach bis zum Spritzen quetschen")
Alswig, Mar., zerdrücken, zerkleinern, zerquetschen (tràišķīt ² ) Meiran, (traîšķīt) Kl., Saikava: uogas. traikšej sivē̦niem buļbas! Zvirgzdine. traišķi maizi, kartupeļus! Mar. n. RKr. XV,141, (mit aî) Warkl. traikš(ķ)īt trauslus augus Sessw.; (Blätter oder Zweige) ohne Schonung abbrechen (traišķît) Schwanb., Selsau, Stomersee;

2) traišķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, Heidenfeld, Kalz., N.Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traikšķît Sessw., besudeln;

3) verstreuen
(traikšķît) Daudsewas, Kl.Salwen, (traišķît) Festen (mit aî ), Salgaln (z. B. Heu, Stroh od. Getreide beim Tragen); traišķīt (spritzen) dubļus uz visām pusēm Bers.; kuo tu tràišķî ² (svaidies), ka šķīst? Gr.-Buschhof;

4) traikšît Sessw., traikšķît Sessw., traîšķît Aahof, Fest., Geistershof, Grawendahl, N.-Laitzen, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Stom., traišķêt Wid., verschwenden, vergeuden.
Refl. -tiês,

1) = tašķīties; mit etwas um sich werfen (traišķīties) Erlaa, verschwenderisch umgehn (traîšķīties) Bers., Kl., Saikava, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit aĩ ) Bauske, (mit ài ² ) Gr.-Buschhof: zē̦ns traišķās ar ūdeni, dubļiem Vīt. traîšķās ar pienu kâ ar ūdeni Bers. traîšķās ar maizi kâ ar māliem, vē̦lāk nebūs kuo ēst ebenda; liederlich umgehend verstreuen (traîšîties) Festen;

2) vomieren
(traišķîtiês) Wessen;

3) Schlechtes (über jem. od. etwas) sprechen, verleumden:
neklausi traišķus, kas traišķās par katru! Vīt. trai(k)šķîi zu li. triékšti (prs. tríeškiu) "quetschen" (wofür allerdings Büga KSn. I, 167 nur trė´kšti kennt), trýkšti "spritzen (intr.)", vgl. Büga KZ. LII, 273; nach Scheftelowitz KZ. LVI, 186 weiterhin zur Wurzel von gr. τρίβω "zerreibe". Vgl. auch triekšt.

Avots: ME IV, 217, 218

traîskība Bers. "nebēdīga rīcība ar vielām (dubļiem, krāsām), kas rada traipus; izšķērdība ar vērtīgām vielām".

Avots: ME IV, 218

uzdriskâtiês, (auf etwas) aufspritzen (intr.): dubļi uzdriskājās uz drēbēm Drosth., Mahlup.

Avots: ME IV, 326

uzķepêt,

1) aufkleben
(intr.): dubļi uzķepējuši uz ratiem;

2) aufstrelchen, aufschmieren:
sviestu (biezi) uzķepēt uz maizes Adiamünde, Siuxt.

Avots: ME IV, 349, 350

uzķept, aufkleben (intr.): dubļi uzķe̦puši uz ratiem.

Avots: ME IV, 350

uzsalˆt, an der Oberfläche gefrieren: zeme jau bijusi drusku uzsalusi Upīte Medn. laiki 8, zeme vēl uzsaluse MWM. IX, 347. dubļi uzsalst Druw. dīķis uzsalis (= dīķim uzsalusi plāna kārta le̦dus, über dem Teich hat sich eine dünne Schicht Eis gebildet). šuorīt drusku uzsalis. bija skaidrs, drusku uzsalis rīts Vēr. I, 347, es war ein klarer Morgen mit gelindem Frost. Subst. uzsalums Etn. I, 49, = uzsala; an der Oberfläche Gefrorenes: izte̦kā var rīta uzsalumā tikt pāri Aps. V, 43.

Avots: ME IV, 375

uzšķaidît, (zerdrückend auf etw.) aufspritzen (tr.): uzšķaidīt kam dubļus uz drēbēm. Refl. -tiês, (auseinandergehend auf etw.) aufspritzen (intr.): dubļi uzšķaidījās garām gājējiem.

Avots: ME IV, 388

uzšķîst, (auseinandergehend auf etw.) aufspritzen (intr.): man uzšķīda dubļi. ūdens uzšķīst augsti gaisā Stari III, 246.

Avots: ME IV, 389

uztašķît, (etwas Schmutziges) aufsptitzen (tr.): uztašķīt kam dubļus. Refl. -tiês: man uztašķījās dubļi, ich wurde unversehens mit Kot bespritzt.

Avots: ME IV, 391

uztraipît, aufstreichen, -schmieren: uztraipīt sviestu uz maizes. uztraipīt riku, eine Brotschnitte mit Butter bestreichen. Refl. -tiês,

1) für sich aufstreichen:
uztraipījies sviesta par maz;

2) uz drēbēm dubļi uztraipījušies, die Kleider sind versehentlich mit Kot besprengt worden.

Avots: ME IV, 392, 393

uzžût, auf-, abtrocknen (intr.): ūdens (dubļi) drīz uzžuva.

Avots: ME IV, 402

vañdît, (N.-Wohlfahrt) vàndît, -u, -ĩju,

1) vañdît Appriken, Arrasch, Bl., C., Dond., Dunika, Frauenb., Jürg., N.-Bartau, Nigr., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Wandsen, (mit àn ² ) KatrE., Sehren, wenden, umstören, durcheinanderwerfen
U., Bers., Kalzenau, Memelshof; "(im Stroh) suchen" (mit àn ²⁾ Lubn., Meiran; "aufheben machen" Elv.: vandīt sìenu (U., Appricken, Salis), labību (U.), Heu, Getreide umwenden, durcheinanderrühren (damit es sich nicht erhitzt), saimniece vanda ar cepļa sluotu pa pe̦lniem Etn. II, 170. ve̦lni vandīja visas malas apkārt Dīcm. pas. v. I, 12. (fig.) ve̦cuos nuotikumus vandīt augšā JR. VII, 71;

2) hinausjagen, hinauswerfen
(mit àn ²⁾ Meiran: visu rītu vandīju (cūkas) nuo ābuoliņa lauka Austriņš M. Z. 68;

3) essen (mit
añ) Dunika: vandi tik iekšā (iss nur!)! Dunika. Refl. -tiês,

1) wühlen
(intr.), wühlend suchen Annenburg, herumstöbern N.-Peb.: Sprw. vandās kâ suns pa sē̦nalām RKr. VI, 818. vandījuos pa... ve̦cām grāmatām MWM. X, 291;

2) sich wälzen; "maisīties" (mit añ ) Dunika; sich hin und her bewegen: vandās kâ zutis pa dubļiem LP. VII, 622. (dūmi) veļas un vandās pa... luodziņiem ārā Janš. Dzimtene ² II, 15. jūŗa vandījās Stari I, 20. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Vēr. I, 1395. niķu puoļi vandījās.., pa skaistuļu vidu II, 349. kuo tu vandies pa kājām! tâ pa tuo pasauli jāvandās LP. IV, 108. Zu venstiês?

Avots: ME IV, 469, 470

vḕrst,

1): v. uzmanību uz kuo PV. kalējs vērš ("?") uz iesma rubeni un ce̦p Skalbe Raksti IV (1938), 212; zu etwas machen, verwandeln:
darbs vērta sārtus viņas vaigus Vindedze 13. vēršuot mežu līdumuos 8; ‡

4) "plötzlich zu laufen beginnen"
Auleja: kai vērss guovis nuo kalna. vērss vis˙aplīk par ustabu. Refl. -tiês,

1): gulē̦dams viņs vēršas augšņupē̦du PV. teica jauneklis, vē̦rzdamies pie ... ceļa biedra Atpūta № 371, S. 4. vārpas pašas vēršas (prt. vērsēs) kuopā AP. sniegs bij kļuvis žulgans, un nuo apakšas jau vērtās augšup ūdens, kad kāja iegrima līdz le̦dum Jauns. J. un v. 381. sniegam cauri sāka v. me̦lni dubļi 49; sich (ver)wandeln, (zu etwas) werden:
ve̦cais ... nuomirstuot vientik spēj v. Rainis Dz. un d. II, 85. ģīmis bija laipns un izbrīnā vērties Anna Dzilna 16. kad jau abra vēŗtās iztukšuota 176. laikā nuo tevis vērrsīsies vīrs Vindedze 7. auns vēršuoties vēl lielāks Pas. XIV, 399. pe̦lē̦kās sienas ... vērtās draudzīgas, kad ... Daugava 1939, S. 317. lietus vērtās ilgstuošā Jauns. Sliņķu virsn. 183. (mākuoņi) vērtās me̦lnās ... sluotās Neskaties saulē 5. tur tagad vērtās me̦lna, tre̦kna zeme J. un v. 414.

Avots: EH II, 778

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt ² Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

žļadzêt, -u, -ẽju, platschen, plätschern; vom Schall, der beim Waten durch Kot entsteht; triefen: iet, ka (ūdens spainī) žļadz vien AP. iet (pa dubļiem), ka žļadz vien Bauske. cūka ē̦d, ka žļadz vien Erlaa. duodiet sausas drēbes! šitās žļadz vien Gr. - Buschh. ze, kājām le̦di man žļadz V. Egl. Eleģijas 113. žļadzēt žļadz dubļi Warkl.

Avots: ME IV, 814

žļakstêt, -u, -ẽju,

1) = šļakstêt Wid., Ahs., Bauske, Biržgalis, Burtn., Dickeln, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Gotthardsnerg, Gramsden, Kārsava, Kegeln, Lenzenhof, Luttr., Mar., Marzenhof, Pilda, Raiskum, Ramelshof, Schibbenhof, Schujen, Selg., Serben, Sermus, Smilt., Trik., Wesselshof, Wolmarshof: brien pa peļķi, ka žļakst vien Serben. brieņ pa dubļiem, ka žļakst Ahs. gāja, ka ūdens vien žļakstēja Trik. žļakst vien, kad cūka ē̦d N. - Peb. sabristas kājas (pastalas Schibbenhof) žļakst Dunika;

2) vom Schall, der beim Fallen eines weichen und schweren Gegenstandes
(Ekau, Grünw.) od. beim Schlagen auf einen solchen Gegenstand (Drosth., Sessau) entsteht: sita, ka žļakstēja vien Drosth. kuoki nuocirsti gāžas, ka žļakst vien N. - Peb.

Avots: ME IV, 815

žļampa,

1) comm., ein Mensch od. ein Tier, das viel und Verschiedenes trinkt (mit
am̃ ) Schibbenhof; "nesātīgs, netīrīgs ēdējs" Ekau;

2) "dubļi, šķīdenis" (mit am̃ ) Hinzenberg: nu ir gan ārā žļampa! Hinzenberg.

Avots: ME IV, 815

žļankstêt, -u, -ẽju,

1) = zlankšêt 1 Grawendahl, Kalz., Lennew., Sessw., Vīt., (mit añ ) C., (mit an̂ ) Drosth., Serben: skaluojuot ūdens mucā žļankst Sessw. šķidrums traukā žļankst Serben. putra žļankst vē̦de̦rā Drosth.;

2) platschen, plätschern, klatschen
(mit añ ) Arrasch, Bauske, (mit an̂ ) Adl., Jürg., (mit an̂ ² ) Schnehpeln, (mit àn ) A. - Ottenhof, (mit àn ² ) Lubn., Mahlup: brauc pa dubļiem, ka žļankst vien;

3) = zlankšêt 2 (mit añ) Dunika: atslē̦gu bunts žļankst;

4) = zlankšêt 3 Kalz.: kuo nu žļanksti! Vgl. šļankstêt.

Avots: ME IV, 815

žļarkstêt, -u, -ẽju,

1) platschen, plätschern, klatschen (z. B. beim Gehen od. Fahren durch Kot, beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk usw., auch vom Schall, der beim Giessen hörbar ist)
Wid., (mit ar̃ ) Ekau, Grünw., Jürg., Schibbenhof, (mit ar̃ ) AP., C., Kroppenhof, Lis., Mahlup, Mar., Meselau, N. - Peb., Sessw., Setzen, Stom., Tirs.: ūdens pastalās žļarkst Meselau. viņš gāja: pašuvēs ūdens vien žļarkstēja Mar. n. RKr. XV, 146. kad ritenis iet pa dubļiem, tad viņš žļarkst Stockm. samircis drēbju gabals žļarkst Grawendahl. slapja pļava, dubļi žļarkst ebenda. ejuot pa slapju purvu kur suoli speŗuot ūdens parādās, saka, ka ejuot viss žļarkst Meselau u. a. iet pa purvu, ka žļarkst vien Mahlup. lej ūdeni, ka žļarkst C., Jürg., līst (es regnet), ka žļarkst vien Schibbenhof;

2) Unsinn schwatzen
(mit ar̃ ) AP., Bauske, Ekau, PS.: kuo tu nu žļarksti tik daudz! Selb.;

3) klirren (z. B. beim Ziehen einer Kette
Golg. [mit ar̂ ], beim Eisenführen Plm. n. RKr. XVII, 87, N. - Peb.). Zur Bed. 2 vgl. šļarkstêt.

Avots: ME IV, 815, 816

žļudzinât,

1) fakt. zu žļudzêt, platschen, plätschern, schlacken, spritzen machen:
vai nevilksi zābakus nuost, kuo tur tik daudz žļudzini! Vīt.;

2) oberflächlich (Wäsche) waschen
Gramsden; "unnütz lange und ungeschickt etw. waschen" Grawendahl: viņš žludzina ruokas pa ūdeni;

3) (allmählich) zu Brei drücken, kochen
Schibbenhof, Schnehpeln; "etwas Weiches (z. B. Teig) drücken" Bauske. Refl. -tiês, planschen, plätschern: bē̦rniem patīk pa ūdeni vai dubļiem žļudzināties Grawendahl. Zur Bed. 2 vgl. li. žliùginti "kochend brühen".

Avots: ME IV, 819

I zveņģe,

1) zveņģe Wid., Vīt., zveņģis Allunan n. U., Grobin, Katzd., Vīt., (mit eņ̃ ) Dond., Dunika, Kalleten, eine Jauchgrube;
zveņģis, eine Mistgrube Brasche Kâ Palejas Jānis; zveņģis U., ein Wasserloch; zveņģe Biel. n. U., Ellei, Sessau, Vīt., (mit eņ̃ ) Nauditen, zveņ̃ģis N. - Bartau, eine Pfütze auf dem Wege; zveņ̃ģis N. - Bartau, ein nasser, schlecht fahrbarer Weg: kūtī nav pakaisīts; tur tāds zveņģis, ka kājas strieg kâ purvā Dond. zveņģe kūts priekšā... piebē̦rta Janš. Dzimtene ² I, 352. meitas beŗ saslaucītuos gružus laidara zveņģē Janš. cūka vārtās pa zveņģi Dunika. cūka iegāzās zveņģī, ka dubļi nuošļakstēja vien Grobin. pa ellīguo zveņģi laipuodams A. v. J. 1892, S. 311. (figürlich) ka tie elles zveņģē virtu! möchten sie im Höllenpfuhl kochen! Mag. XX, 3, 42. elles zveņģī tu, grē̦ku pagale, nāksi! Vīt. senčiem vē̦rgu zveņģē slīkstuot Aus. I, 2. atstāt tautu vērdzības zveņģuos B. Vēstn. negants zveņģis Veselis Saules kaps. 162. puosta un iznīcības zveņģē Druva I, 1101;

2) comm., ein betrunkener Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.;

3) comm., ein durchnässter Mensch
(mit èņ ² ) Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 770, 771