Paplašinātā meklēšana

je̦ma, ein Gemisch PS.: te viss pajaukts kâ je̦ma Bers. [Vgl. jē̦mas.]

Avots: ME II, 110

abigals [in Nigranden], jemand, der es mit beiden Teilen hält [vgl. li. abigaliaĩ "von beiden Enden"]; abgalîgs, dass. als Adjektiv.

Avots: ME I, 5

aciski lūkuot, jemanden verächtlich ansehen (B.).

Avots: ME I, 7

ačka, ačkis (acs),

1) der Einäugige
L., St.

2) jemand, der schlecht sieht, der Blinde:
vai tu, ačka, neredzēji, kur vācieša kumeliņš BW. 30033, 3. vai tu, ačkis, neredzēji, kur celiņš aiztecēja 29511.

3) jemand, dessen Handlungsweise an Verrücktheit streift, ein extravaganter Mensch
Mag. XIII, 3,68.

4) Ausruf der Angst, des Unwillens, Erstaunens - als Schimpfwort:
vai ačka! tas laikam nāk man pakaļ A. XVI, 293. ačkis! te jau miežuos mazā daļa griķu! Zum Kuckuck! Hier ist jain der Gerste 1/3 Buchweizen Etn. IV, 149.

5) ačku dzīt, blinde Kuh spielen
U.

Avots: ME I, 10

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

àizklidzinât, ‡

2) in einem Wagen hin-, wegfahren, wo ein Eisenteil wackellg ist und beim Fahren klappert
Golg.; ‡

3) machen, dass jemand schreiend hin-, weggelangt
Oknist: a. bērniņu da pašai baznīcai.

Avots: EH I, 31

‡ àizlìecinât,

1) a. kam par labu Stenden, zugunsten jemands ein Zeugnis abgeben;

2) viņš tiesā aizliecinājis uz mežu Saikava "er hat vor dem Gericht ein falsches Zeugnis abgegeben".

Avots: EH I, 37

àizliẽnêt, tr., jemand leihen und von jem. leihen, entlehnen: Mikus atveda aizlienē̦tās linsē̦klas. tu e̦suot aizlienējis piecus pārus A. XX, 864.

Avots: ME I, 37

àizmilˆzt, intr.,

1) versanden, verwachsen:
upīte aizmilzuse LP. I, 178, um Windau. stāvuošā ūdenī atruonamas bedres ar laiku aizmilst;

2) eiternd anschwellen, wobei die angeschwollene Stelle gelb wird:
pirkstā iedūrās skabarga, tāpēc nags aizmilzis Aps., AP., C., JK.;

3) (von Fensterscheiben) sich trūbend grün und rot werden:
būdiņas rūtis nuo ve̦cuma aizmilzušas (Dondangen). Auch spottweise von jemandem, der etwas nicht erblickt hat: vai tev acis aizmilzušas? [vgl. aizsērêt].

Avots: ME I, 40

àizriêbt, jemandem zuwider werden, feindliche Gesinnung hegen, erzürnen, mit dem Dat. der Person: e̦smu gandrīz visiem aizriebis Kaudz. M. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse Etn. IV, 84. aizriebuse man Laimiņa,, aizriebuse māmuliņa BW. 5365. Refl. -tiês, zuwider werden: lieta viņam aizriebusies.

Avots: ME I, 47

àizrunât,

1) im Reden übertreffen:
Ažu viņas runīgās mutes dēļ neviens nevarēja aizrunāt Aps. ne tu mani aizdziedāsi, ne brāliņa aizrunāsi;

2) für jemand reden, Fürsprache einlegen, entschuldigen:
pie tiem mans vārds ar aizrunās jūs Dünsb.;

3) hinter dem Rücken reden, verleumden (selten):
kam tu mani aizrunāji? BW. 8804;

4) vorausbedingen, etw. für sich in Anspruch nehmen, Rücksprache über die Aufbewahrung eines Kalbes, Ferkels, jungen Hundes u. a. mit jem. nehmen:
baruons bija tam vakaram viņu aizrunājis. vai tu nuo saimnieces sivē̦nu, teļu aizrunāji? Hast du mit der Wirtin Rücksprache genommen, dass sie das Ferkel, das Kalb nicht einem anderen verkaufe, sondern für dich aufbewahre AP.; es jau laikus nuo kaimiņa aizrunāju sē̦klai rudzus T.;

5) ausreden, abraten:
sievietes aizrunājušas saimnieku, lai nešaujuot raganu LP. VII, 551.Refl. -tiês, sich entschuldigen: šis aizrunājās, ka e̦suot diezgan ar tuo vienu Subst. aizrunātājs, Fürsprecher.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) 3. nozīme (die 3. Bedeutung)

Avots: ME I, 47

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

‡ àizstebļît Tirsen n. RKr. XVII, 79,

1) = ‡ àizstebît 1;

2) (jemanden wider seinen Willen) hin-, wegführen:
a. blēdi uz cietumu, vērsi uz tirgu.

Avots: EH I, 52

àizsviêst, ‡

3) bewerfend und dadurch bedeckend töten:
aizsviesim juo ar akmeņiem Pas. VIII, 436; ‡

4) a. cieti Segewold "(jemanden) festsetzen".
Refl. -tiês, hin-, wegeilen: viņš kâ vējš aizsviedās pruojām Deglavs Rīga II, 1, 593.

Avots: EH I, 54

al˜berîgs, oder (in Ramkau) albarîgs, albern, ausgelassen; al˜berêtiês, sich ausgelassen benehmen, albern: bē̦rni jau vienmē̦r grib alberēties K. [Dazu al˜beris, jemand, der alberīgs ist, in Ronneburg u. a.].

Avots: ME I, 66

‡ apgabenis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 64, 76, = apgabana, "žāvēšanai izjauktās siena gabanas iejemamā vieta".

Avots: EH I, 80

‡ apieskât (li. apieškóti "absuchen"), Läuse absuchen: a. kam galvu, in jemands Kopfhaar die Läuse absuchen.

Avots: EH I, 87

‡ apžaugtiês,

1) wachsend (einen andern Baum) umwinden
N.-Bergfried: kuoks apžaudzies;

2) a. kam ap kaklu, sich jemandem um den Hals winden
(mit aũ).

Avots: EH I, 128

atcìenât Wolm. u. a., atcìenît Bērzgale, jemand, von dem man bewirtet ist, auch seinerseits bewirten: kad es varēšu tevi a.?

Avots: EH I, 138

atecêt, ‡

2) seinerseits zu eggen helfen (jemandem, der dem Helfenden vorher die gleiche Hilfe erwiesen hat)
Lis.: jūsu Jānis palīdzēja mums ecēt; gan mūsu Pēteris jums par tuo atecēs.

Avots: EH I, 140, 141

‡ atgalêt,

1) bewältigen
N.-Peb.: lielie darbi atgalē̦ti Deglavs Rīga II 1, 76; fertig werden (mit etwas): nevar ar ēšanu a.: te ir pieēdis līdz acīm; nav apgriezies, - prasa atkal Festen. nevar a. putnu sargāšanu nuo iesē̦tas labības ebenda;

2) befriedigen
(mit einem Objektsakkusativ der Person); jemands Wünsche, Forderungen erfüllen Kurmene, Wessen;

3) aushalten:
nāk nelaime uz nelaimes: vairs a. nevar N.-Peb.

Avots: EH I, 141

atminêt, tr.,

1) erraten, aufraten:
atmini manu minē̦tāju oder minamuo, rate meinen Rater auf (Rätsel); pilsē̦tai vārdu LP. VII, 1100; kāda prātu, jemands Meinung, Gedanken erraten Kaudz. M. kas viņu tik skaidri atmin? SP. VI, 133, wer erinnert sich dessen so genau?

2) gedenken, sich erinnern:
gariņus neviens neatminēja LP. VII, 907. dievs tuo atminēs, Gott wird es nicht vergessen, wird vergelten, sowohl belohnend, als auch bestrafend. Mit abhängigem ka: tuo gan atminējis, ka... LP. VII, 619. Refl. -tiês,

1) sich erinnern,
mit d. Gen. u. Acc.: tā visa gaiši atminuos Asp. uz vienu reizi atminas LP. IV, 83. Mit abhäng. ka LP. V, 209 od. Part.: atminuos nemākuot trinītā audekliņa BW. 7327. ļaudis atminas redzējuši šā uozuola ce̦lmu LP. VII, 340;

2) bis zum Überdruss raten, das Gedächtnis anstrengen:
velti nu min atminē̦damies. Subst. atminẽjums, das Erraten, Erratene; mīklas atminējums, der Schlüssel des Rätsels.

Avots: ME I, 177

atpēdnis Schwaneb., jemand, der mehr rückwärts als vorwärts geht.

Avots: ME I, 181

atstãdinât: (atstâdinât Wolm.), ‡

2) a. kam algu nuost Segew., jemandem vom Lohn abziehen.

Avots: EH I, 171

atsvḕrt, ‡

2) (von einem Vorrat jemandem ein gewisses Quantum) zuwägen
Segew.

Avots: EH I, 173

aûgulis, jemand, der gut gedeiht, wächst, od. gut gewachsen ist: nuopirkām krietnu jē̦ru, tādu auguli J. Kaln.; Burtn. Nach U. in Rujen u. Salisb. "auguls, -a", Zögling.

Avots: ME I, 220

bẽrt, [ber̃t Ruj., Salis], -eŗu, -êru (li. ber̃ti), tr., schütten, streuen (vom Getreide, Sand, Asche, Salz u. Ähnlichem): met ābuolu redelēs, ber auziņas silītē. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā, von einem Nimmersatt. beŗ kâ pupas (zirņus), er spricht rasch, sagt erlerntes rasch her. bet neber tak tik ātri, sprich nicht so hastig. ļaudis manu augumiņu stāvu (Var.: bērtin) bēra valuodām BW. 8416. smuks puisītis, daiļa ruota, bērtin bēra valuodiņu 12347. bērt beŗamuo, immerfort schütten, streuen: vēl pabēru beŗamuo dze̦ltānuo linu sē̦klu BW. 11064, 3. Refl. -tiês sich streuen, rieseln: nāks saulīte, sildīs zemi, vagā ze̦lta sē̦kla bērsies Latv. [sāka bērties nauda par... caurumu ZB. XVIII, 483]. Subst. bẽrẽjs, jemand der schüttet, streut, der Totengräber: bērējiem kapu aizme̦tuot līst nuo pieres sviedru lāses A. XX, 325; bẽ̦rums,

1) die Schüttung, das bereits erfolgte Schütten, Streuen;

2) das Resultat des Streuens; was geschüttet worden ist:
dievs audzinājis ve̦lna bē̦rumam sāli LP. VI, 449. bērtin dient zur Verstärkung von bẽrt: bẽrtin bẽrt, stark streuen. [Büga Aist. Stud. 184, Mikkola Urslav. Gramm. 43, Brükner Gesch. d. indog. Sprachw. II, 3, 83 und Trautmann Wrtb. 31 stellen bẽrt zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. bars und bẽ̦rns), ohne sich über die Entwickelung der Bedeutung zu äussern. Wenn diese Zusammenstellung richtig ist, kann man etwa annehmen, dass zunähst die medialen Formen dieser Wurzel gleich gr. φέρεσϑαι und la. ferrī die Bed. "geworfen werden, fallen, stürzen" erhielten, worauf das Aktivum eine Bed. "fallen lassen, schütten" erlangen konnte; vgl. Wiedemann Prät. 172.]

Kļūdu labojums:
8416 = 8626

Avots: ME I, 291, 292

bluods Lind. Mag. XIII, 3, 68, bluô da ² [Dond.], ir tāds, kas kuo ļauna apzinādamies neiedruošinās acīs skatīties; vis˙vairāk saka tuo nuo suņa Dond.; jemand, der "bluodâs".

Avots: ME I, 319

[bùdzît ² Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

čãpainis [mit -â- C.], jemand, der langsam geht, kriecht.

Avots: ME I, 408

čāpuris, auch čapris, der Kriechende, Schleichende: čāpuris (Var.: čapris) upē, der Krebs (in der Rätselspr.). In Mar. n. RKr. XV, 110 čâpuris, jemand, der ungeschickt geht: ir gan čāpuris; it kâ zuosu tēviņš.

Kļūdu labojums:
čāpuris; it = čāpuris: iet

Avots: ME I, 409

če̦r̃ra, jemand, der verwühltes Haar hat, ein Struwelpeter Dond. [Vielleicht aus če̦rva; vgl. červelêt und ce̦rba.]

Avots: ME I, 410

‡ ciena, die Achtung, die jemandem erwiesen wird, das Ansehen Cibla, Sessw.: viņam nav ne˙kādas cienas (= citi viņu necienī).

Avots: EH I, 277

čiva, jemand, der wie ein Vogel zu zwitschern pflegt: čivai nei sāku nei gala Mar. n. RKr. XV, 110.

Avots: ME I, 415

‡ čoblaks Lemsal,

1) "čaba; ve̦cs, izplūdis zābaks";

2) jemand, der
čoblaki 1 anhat. Vgl. ‡ čablaks.

Avots: EH I, 293

dicelêt, jemand viel und unnützerweise beschäftigen und mit der getanen Arbeit nicht zufrieden sein [Gr. - Sess.]: kuo tu mani vienmē̦r dicelē, ne˙kā tev nevar pa prātam izdarīt.

Avots: ME I, 466

[dĩdîklis AP., jemand, der dĩdâs.]

Avots: ME I, 477

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;

2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;

3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so

(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;

4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;

5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]

Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594

Avots: ME I, 533

dūcenieks, jemand, der summt, brummt: dūcenieki nuosadūca BW. 30577.

Avots: ME I, 523

dzîvelnieks,

1) jemand, der seinen Wohnort häufig wechselt:
Jurģu dienā tādu dzīvelnieku acis allaž nuo asarām izmirkušas Kaudz. M.;

[2) ein Tagelöhner
Wid. - Zum suffixalen Teil vgl. pušelnieks],

Avots: ME I, 559

eila [li. eilà], die Reihe, [èile ² Domopol, Warkh., Preili (li. eilė˜ "Reihe")], die Tuor, die jemand trifft Kaltenbrunn n. U.: savijuos vainadziņu deviņām èiliņām ² (Var.: rindiņām, kārtiņām BW. 6111,2. [Zu aile u. a.; vgl. Bezzenberger BB. XXI, 300 ¹ und XXXVII, 163.]

Avots: ME I, 566

el˜le, elne [Wessen], BW. 22277, LP. VI, 1, 541, [Le. Gr. 177], die Hölle: Sprw. uz elli kâ pa laipu. vai ellē, vai debesīs - kad tik pulkā! kad kungam darba trūkst, kad ellē muoku? Etn. III, 43. ej ellē mālus mīt, sagt man, wenn sich jemand ungefragt in die Rede mischt Etn. II, 63. kur ellē viņš ir? wo, zum Henker, ist er? U. elle pagale, elles prauls, elles gabals, elles (s)kruķis, ein Höllenbrand, elles strāķe, der Höllenpfuhl n. U. [Aus mnd. helle.]

Avots: ME I, 568

ēslis, jemand, der beständig kaut, ein Vielfrass Schwanb.

Avots: ME I, 577

I gàiss (li. gaĩsas "Lichtschein am Himmel"),

1) die Luft:
mitrs, smags, jauks, mīlīgs, spirgts gaiss. gaisa ceļš U., die Milchstrasse. ej pa gaisu, geh in die freie Luft; auch: geh zum Kuckuck. gaiss viņas visas var sazināt (Weiss der Kuckuck) Vīt. 66. lietus gaiss od. gaisi, von Regen geschwängerte Luft, Wolken: šķir, dieviņ, lietus gaisu! BW. 18157. visapkārt lietus gaisi, vidū saule ritināja 1046;

2) die Atmosphäre:
kad gaiss svītraini nuovilcies ar mākuoņiem, tad lini jāsēj Etn. II, 73. tupeņi jāmanās tad stādīt, kad gaiss ābuolains nuo mākuoņiem Etn. II, 74. gaiss apmācies Mag. V, 153;

3) die Wolke:
nelabs gaiss, eine unheilverkündende Wolke Spr.;

[4) das Wetter:
gaiss gruozās od. (Mag. V, 153) pārmijas, die Luft, das Wetter ändert sich. bargs g., vē̦tras gaiss Mag. V, 153. labs gaiss. kuo dara gaiss? was macht das Wetter? Manz. 10 Gespr.;]

5) gaiss, die Luft, zur Bezeichnung des Flüchtigen, Nichtigen:
es nezinu ne˙kādu gaisu nuo mājām iešanas, ich weiss nichts davon, dass ich nach Hause gehen soll Grünh. nuo visa gaisa runāt, Grosartiges, Unglaubhaftiges erzählen Ar. [gaisa grābējs U., jem., der seine Erzählungen aus der Luft greift (in Salis dafür: gaisp grābeklis). gaisa cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch Golg.] iešāvies paduoms galvā tīri kâ nuo gaisa Upīte Medn. laiki 70;

6) gaisā,

a) in die Luft, in die Höhe:
ienaidnieki spridzinājuši pili gaisā. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. māte spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā. guovīm aste gaisā un nu tik bizuot! So auch im Lok. Pl., oft mit dem verstärkenden Gen.: dubļi sprāgst gaisu gaisuos;

b) gaisā būt, ausser sich, ausser Fassung sein:
tē̦vs tuo zināt dabūjis, skaidri gaisā LP. IV, 23. nu pamāte bija gaisā III, 65;

7) maisā vai gaisā, sagt man, wenn jemand überlegt hat, was zu tun ist
Etn. II, 110. patiesi vēl nezināju, kur izšaušu - vai gaisā, vai maisā Stari II, 449;

8) pa gaisu gaisiem, in alle Winde:
tad pe̦lnus izkaisiet pa gaisu gaisiem Asp. eita jūs pruojām pa gaisu gaisiem, zum Kuckuck! Pump. gaisu gaisumis, in Verwirrung Ronneb. Zu gàišs.

Avots: ME I, 587

gàņa,

1) jemand, der schimpft und flucht
[Bauske];

2) Schmutz, Dreck
PS., der Pl. gāņas, Asche, aus der Lauge bereitet worden ist A. XII, 868; gāņas, Exkremente Bers., Laud.

Avots: ME I, 618

gàneklis, gànêklis C., gāniklis L.,

1) [gâneklis ² Nigr.], jemand, der schimpft und flucht:
kuo tu mani gāni, gāneklis nuo˙sitams Tals., AP.;

2) gãņeklis Wain., [Līn., bei Manz. Post. III, 91 acc. s. gānekļi], das Scheusal, der Schandfleck, ein Nichtsnutz:
blusa kūla circenīti, pa pe̦lniem vārtīdama; būs tādam gānekļam tādu putnu vārdzināt BW. 2719. tāds iraid tiešām gāneklis virs zemes un tur debesīs St. tie ir samaitājušies, nav viņu bē̦rni, bet ir gānekļi V Mos. 32, 5. atmetiet ik˙viens savus acu gānekļus! Hes. 20, 7;

3) der Schmutz, Kot, Dreck:
tuo darīja par gānekļa vietu II Konv. 10, 27. kungs pagrābis riekužu gānekļu LP. VII, 758;

[4) ein alberner Mensch, Fachsenmacher
U.].

Avots: ME I, 617

gaŗkabata, jemand, der eine grosse Tasche hat BW. 20542 var.

Kļūdu labojums:
20542 = 20549

Avots: ME I, 606

gatavniẽks, jemand, der für seine Bedürfnisse selbst nicht sorgt, sondern andere sorgen lässt: kur jūsu peļņi ir? jūs brangi gatavnieki St.

Avots: ME I, 609

gàuga ² , jemand, der Unsinn spricht, ein Schwätzer Mar. n. RKr. XV, 114, Schwanb.

Avots: ME I, 611

II gauša, jemand, der etwas lang und breit und langweilig erzählt: kuo tu gauša gaušā Lubahn, Lös.; ein Lästerer Fehsen.

Avots: ME I, 613

ģêģis ² , jemand, der zerlumpt angekleidet geht Wain.

Avots: ME I, 697

ģeņģergailis, jemand., der anderen lästig ist, andere stört Ramelsh.

Avots: ME I, 696

ģeņģeriski, ģeņģerisku,

1) im Passgang;
tes, bērīti ģeņģeriski! BW. 13288, 1;

2) [ģeņ̃ģeriski Treiden], strauchelnd, wackelnd, unsicher, kopfüber:
tas ģeņģeriski aizgāja pruojām. tas ģeņģeriski ievēlās gultā Baltp. ja tu iesi ģeņģerisku, nebūsi mans arājiņš BW. 9610. viņs nuogāja ģeņģeriski lejā, sagt man, wenn jemand kopfüber von wo herunterfällt.

Avots: ME I, 696

II ģērbinât, aufdrünglich sein, sich jemand aufdrängen.

Avots: ME I, 697

ģieza, comm., auch ģiezis, jemand, der viel schwindelt, erzählt und lügt Setzen n. Etn. II, 129; "ein alberner Spötter" (unb.). [Ein Lituanismus; vgl. li. giẽžtis "надоѣдать, досаждать".]

Avots: ME I, 701

I ģĩga, in Mar. N. RKr. XV, 115 der Plur. ģìgas ² ,

1) ein musikalisches Instrument, namentl. eine Geige (eine schlechte):
grieza iztaisīja nuo rudzu salmiem sev ģīgu Kreuzb., AP., R. Sk. I, 25;

2) ģìga ² , jemand, der unangenehm spielt
Mar. n. RKr. XV, 115;

3) ein weinerliches Kind
[ostle. džeîga Warkh.]: tas jau tik tāds ģīga Naud. turi tu, ģīga, muti R. A. [Aus mnd. gīge.]

Avots: ME I, 700

glam̃stîtiês [N. - Bartau], - uôs, - ĩjuos,

1) im Bewustsein einer bösen Tat durch Vorstellung und Gerede den Verdacht von sich ablenken wollen, aber gerade durch die angewandten Winkelzüge sich verraten
Bers.: viņu ne˙viens jau nebūtu ieduomājies par zagli, bet pats viņš sāka tâ glamstīties N. - Bartau;

2) faulenzen
Lub.;

3) sich necken
Fehsen;

4) unnützes Zeug sprechen, Schlechtes über jemand sprechen
Fehteln. [Wohl zu glemzt].

Avots: ME I, 621

glãzniẽks, der Glaser: vai tavs tē̦vs glāznieks? so pflegt man den zu fragen, der jemand im Lichte steht.

Avots: ME I, 624

II gnauzt, - žu, - zu,

1) unnützes Zeug schwatzen:
tevi jau nav vē̦rts klausīties, tu tik gnauzi vien Bers., Laud.;

[2) gnaũzt Dond., (jemand) bösen Leumund machen.
Vielleicht aus gauzt und gnelzt kontaminiert].

Avots: ME I, 633

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

guorza, jemand, der sich röstet, sonnt; saules guorza zur Bezeichnung der Schlange A. X, 538 [aus Anzen. Entweder mit dial. uor aus ur (vgl. gurzāties) oder mit sekundärem r (vgl. guoza)].

Avots: ME I, 692

grābslis,

1) jemand, der nach etwas greift :
rūpju grābslis, Grillenfänger v. ; ein Zugreifer, Dieb Lös. n. Etn. III, 176, [Fest.] ;

2) gaisa od. vēja grābslis [PS., Arrasch, Trik., Warkh., grābslis Nigr., Selg., Wandsen, Salis, Ruj.], der Windbeutel :
daudzi ļaujas piemānīties nuo šādiem gaisa grābšļiem Vēr. II, 187. kāds vēja grābslis dzīrās nuoķert savu ē̦nu Adam.

Avots: ME I, 643

grasît, - u, - ĩju, intr., drohen Spr.: uzsauc ienaidniekiem grasuot Aps. Gew. nur refl. -tiês,

1) drohen ["namentlich mit der Hand oder Rute vor der Nase drohend herumfahren"
U.]: divi deŗ, divi skatās, divi grasās (Rätsel). [viņš grasās iet sūdzēt U.];

2) drohen, sich anschicken, sich anstellen, in Begriff sein:
suns grasās viņam klāt skriet A. XX, 939. saule jau grasījās nuoiet Seibolt. grasījās līt. Jānis grasījās runāt Stari III, 220. meitas grasījās iet liet laimes A. Up. [bē̦rns jau grasās (versuchen) iet U.] cielvē̦ka pirmā, vienpadsmitā un divpadsmitā riba grasās izzust Vēr. II, 84. viņš man grasījās sist Kurs.;

3) mit uz, absehen auf jemand:
tie jau uz viņu grasījās visu laiku MWM. [Nebst grasât zu li. grasùs "drohend", gresiù "verbiete streng", grasìnti "drohen" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 95.]

Avots: ME I, 638

graula,

1) jemand, der langsam, aber viel isst
Bers.;

2) ein griesgrämiger Mensch
Nerft;

3) [gràula ² ], ein (trockener) Kuhfladen
Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd.

Avots: ME I, 639

[gremžus "murrender Weise, da man verfängliche Reden gegen jemand führt" St.]

Avots: ME I, 650

griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),

1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;

2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);

3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;

4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;

5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,

1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;

2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]

Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]

Avots: ME I, 662

grumdît (li. grùmdyti "drücken, stampfen"),

1) [grum̃dît Nigr., grùmdît Jürg., N. -Peb.], stossen, knautschen:
auklē mani šādi tādi, grumdīt vien pagrumdīja BW. 1578;

2) jemand verächtlich zur Seite schieben
A. XIII, 492. [Wohl zu grumties.]

Avots: ME I, 665

gulêt, -lu od. -ļu, - ẽju (li. gulė´ti "liegen"),

1) intr., schlafen:
kas gul, tas negrē̦kuo, kur pats gul, tur citu meklē. guluošs suns zaķi neķeŗ. gulē̦dams ne+kā nepadarīsi, kas guluošam kuo duos? Von sanften Schlafe: gul kâ dieva ausī, dieva mierā; gul kâ dievam dvēseli atdevis; gul kâ blusa caunas ausī. guli kâ kaķīte, kâ pelīte saritinājusies, kâ sivēniņi Tr. IV, 6, 69. Von festen Schlaf: gul ausis sa˙glaudis od. asti atšāvis. gul kâ riju izkūlis, gul kâ nuosists, nuokauts, nuost nuokauts, sprādzis od. sprāguoņa, kâ silksnis, kâ zutis, kâ lācis; gul kâ bluķis, kâ lūki; dagegen caurmiegā gulēt, einen leichten, unruhigen Schlaf haben. Vom Schlafen einer grossen Menge: gulēt kâ līdums, nuosistās lapsas gulējušas kâ līdums LP. VII, 99;

2) schlafen, mit faktitivem Objekt:
miegu BW. 6911; atmiegas, pusdienu, diensvidu gulēt; mūžīgu miegu gulēt, den ewigen Schlaf schlafen; guļu, guļu guļamuo BW. 33562, 4; auch mit dem Lok.: viņš gulēja drīz saldā miegā;

3) mit d. Akk. der Ausdehnung: gulēšu tē̦va beņķi BW. 15090 (gew. uz tē̦va beņķa), 9597.
vai tam tautu dēliņam gulēt manus paladziņus 7483 (gew. uz maniem paladziņiem);

4) gulēt ap, krank sein, krank liegen an:
viņš gul ar masalām od. masalās;

5) gulēt iet, likties, schlafen gehen, sich schlafen legen:
viņi iet gulēt līdz ar vistām, kas zin, vai šuo darbu līdz gulēt ejamam lai- kam nenuobeigsi A. XI, 54. uzkūruši uguni un nuolikušies gulēt LP. VI, 220;

6) liegen:
uz miršanu gulēt, auf dem Sterbebette liegen. gulēt vienā me̦dū, herrlich und in Freuden leben, tas gul man uz sirds. parāds gul uz zemes A. XX, 141. viņš gul vienmēr grāmatās, er beschäftigt sich eifrig mit den Büchern;

7) citam virsū gulēt (vgl. gult), auf einen losgehen, auf einen dringen
St. virsū gulēt kādam, jemand beschwerlich fallen mit Bitten, Beschwerden U. [gulēt kādam priekšā U., jemand vertreten. ] Refl. -tiês, um die Wette schlafen: tu māsiņa, es bāliņš, iesim abi gulē̦tuos BW. 12665. gulē̦ta maize od. gulīma maize, das Brot, welches das junge Paar nach der ersten Nacht den Hochzeitsgästen gibt: ir mums gulē̦tas maizes RKr. XVI, 217. jaunā sieva izne̦s citiem kāzeniekiem gulīmu kukuli RKr. XVI, 197.

Avots: ME I, 677, 678

gul˜t [PS., gulˆt ² Nigr., Gr. -Essern, Selg., Dond.], Praes. gulstu od. guļu, Praet. gulu od. gūlu (li. gul˜ti),

1) sich schlafen legen, sich lagern:
celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720. gulst diena bālā ruožu gultā Teod. [mūris gulst (= sveŗas) uz āru Lis. ar˙vienu smagāka migla gulst Skalbe. tas izmetās pliks un gula upē iekšā Sudr. E. viegla gūlu, viegla gēlu BW. 24545; 22756. [Mit einem Objekt im Akk.:] gūlu meitu, nepiegūlu;

2) virsū gult, auf jemand losgehen, jemand überfallen:
gult virsū, ķert ruokā LP. VI, 263. Refl. [gul˜tiês Ruj., Salis, N. -Peb., gùltiês Jürg., C.], gulˆtiês ² [Bl.], sich schlafen legen: celies agri, gulsties (gulies 29961) vē̦lu! BW. 6689. tur viņš ceļas, tur viņš guļas, sagt man zu einem beständigen Besucher Etn. IV, 77. guldamies sviedrus slauku BW. 3922. briedis cīnīdamies kritis, gulies un cēlies Upīte Medn. laiki 167. [gul- kann die Tiefstufe zu gval in li. gval˜ščias "liegend" sein, wenn -va- hier alt ist; daneben guol- in le. guoļa "Nest, Lager" (s. dies) u. a., wo zwischen g und uo ein v geschwunden sein kann, wie vielleicht auch zwischen γ und ω in dem wahrscheinlich dazu gehörigen gr. γωλεός "Lager eines Tieres"; vgl. Lidén IF. XIX, 336 und Armen. Stud. 48 f., Persson Beitr. 107 u. 933, Trautmann Wrtb. 93 f.]

Avots: ME I, 679

[ieīdzināt L., Bers., machen, dass jemand anfängt verdriesslich zu werden.]

Avots: ME II, 22

ìelikt,

1) einlegen, einsetzen, hineinstellen:
kur vienreiz raugu ieliek, tur rūgst ik˙dienas. rudzus ieliek rijā, zirgus stallī, bē̦rnu šūpulī, zagli cietumā, grīdu istabā; luogiem rūtis; dīglī ielikt, die Keimprobe machen N. - Schwanb. ielikt par saimnieku Upīte Medn. laiki;

2) ielikt kuo cienā, vē̦rā, stiefmütterlich behandeln:
mani paši īstenieki ieliek mani nuovārtā BW. 8483. ielikt kuo avīzēs, in die Zeitung rücken. ielikt kā vārdā, jemands Namen geben BW. 1883. tā ielika viņam pļauku sejā, die versetze ihm eine Ohrfeige ins Gesicht Saul.;

3) anlegen, anfangen zu legen, zu häufen:
Pēteris nesa lielu klēpi uz ieliktuo gubu MWM. VIII, 332. Refl. - tiês, sich hineinlegen: viņš iedzēries ielikās gultā.

Avots: ME II, 38

ìeriêbt,

1) tr., Hass gegen jemand fassen, hassen:
gudrie bij ieriebuši muļķi LP. VII, 845;

2) intr., zuwider, widrig, verhasst sein:
kuo es biju ieriebuse tai savai māmiņai BW. 15331. jaunais Gaitiņš ir visiem ieriebis Kaudz. M.

Avots: ME II, 58

izdabât: citu lē̦ti i., jemandes Absehen erraten Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Absehen"). cilvē̦ku i., das Natürliche einer Person kennen lernen ebenda (unter "natürlich").

Avots: EH I, 440

izdzinẽjs,

1) jemand, der vertreibt
(izdze̦n): raganu izdzinējs LP. I, 125;

2) jemand, der seine Leute schindet, mit Arbeit abquält:
tas nav tāds izdzinējs A. XVIII, 168.

Avots: ME I, 732

izdzîvuôt

4): izdzîvat visas mājas Salis, der Reihe nach in allen Gesinden wohnen.
šuodien izskraidīti visi celiņi, izdzīvuotas visas vietas pie mājām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 59;

5): es nevaru katru dienu stalti vien i. Tdz. 38747. i. (sich ausleben)
ar tām (sievām) pēc savas parašas Janš. Mežv. ļ. 1, 114. i. kam Segew., es jemandem während der Dienstzeit recht machen;

6): re̦dzat, kâ es e̦smu izdzīvuojusi (= cik tālu e̦smu nuogājusi) Janš. Dzimtene III ² , 58;

7): ēdās, kāļ tuo nuo zemes izdzīvāva (vgl. r. выжить ) Auleja. i. kādu cilvē̦ku Segew., einen Menschen an den Bettelstab bringen;
‡

9) (unzüchtig) behandeln:
tu neesi ne˙kāda grāfene; tevi var visādi i. Janš. Dzimtene V, 373. tie skuķes gan piedzirdījuši un izdzīvuojuši 92.

Avots: EH I, 445, 446

izgrûstît, tr., freqn.,

1) wiederholt jemand gehörige stossen:
tur vēl viens uotru izgrūstīja, lai tak eimuot iekšā RSk. II, 142;

2) auseinanderstossen:
pāris krē̦slu izgrūstīti Vēr. II, 693. Refl. - tiês, sich gehörige herumstossen: labi izgrūstījušies, tie atkal salaba.

Avots: ME I, 740

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izpatikt, nach jemands Gefallen handeln, entgegenkommen, gefällig sein: daudzi gribēja man izpatikt Rainis; publikas garšai B. Vēstn.

Avots: ME I, 778

iztapt, ‡ Subst. iztapẽjs, wer es jemandem recht zu machen sucht: dē̦vē̦damas tuo par kungu iztapēju Janš. Līgava I, 258 (ähnlich: Mežv. ļ. II, 198).

Avots: EH I, 488

iztē̦kât,

1) wohl fälschlich für iztē̦gāt bei Glück: ķēniņu guods ir kādas lietas iztē̦kāt Spr. Sal. 25, 2;

2) jemand wonach ausschicken (?)
L.

Avots: ME I, 817

jeb˙kad, jemals, je: miegs ir nuo viņa tālāku kâ jeb˙kad JR. IV, 181.

Avots: ME II, 108

[je̦kalis Ruj., jemand der je̦kā.]

Avots: ME II, 109

jel˙kad, = jeb˙kad, irgend jemals, je: vai viņi jel˙kad vēl sastapsies?

Avots: ME II, 110

jēmẽjs, jemand, der nimmt,

a) der Freier:
lai stāv meita vainagā, kad nav laba jēmējiņa (Var.: ņēmējiņa, jē̦mājiņa) BW. 11994;

b) der Mann, der in der Riege das gedroschene Stroh in ein besonderes Sieb
(restes) wirft: nu nāk meitu darbs pie restēm, liela, rupja, uz kājām stāvuoša sieta, kuŗā salmu jēmējs me̦t iekšā salmus, lai meitas izrestē sīkumus Etn. III, 104.

Avots: ME II, 113

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

junnêt, tr., öffentlich bekannt machen L.; vornehmen, heruntermachen, in jemandes Abwesenheit Böses sprechen Kav.; Lievenhof n. Etn. I, 137; it kâ kāds junnē̦tu briesmīgākajiem lāstiem Druwa II, 435. Vgl. jundēt, ģunnēt.

Avots: ME II, 119

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186

II kaĩteklis,

1) [C., Ruj.], jemand, der schadet (von Menschen und Tieren):
šuos kaitekļus (schädliche Insekten) var iznīcināt Konv. ² 2176;

2) wer ärgert
[Dond.]: viņa pārvarēja visu kaitekļu apsmieklus Dünsb. vecīt, tu tāds kaiteklis vien esi Laps.;

[3) etwas, womit man ärgert
Ruj.]

Avots: ME II, 136

kàmpẽjs, kam̃pẽjs Kand., jemand, der nach etw. greift, hascht, der Dieb.

Avots: ME II, 151

I karinât, [wiederholt anfassen, zergen nach Bielenstein LSpr. I, 425], zerren, necken, reizen: kuo mātei meitas dara, tautas vien karināja (Var.: kairināja) BW. 1950; 6025; 24547. neies mana māmuliņa ciemu suņu karināt BW. 11016. [viņas pretiniece karināja viņu daudz un nuoskumdināja Glück I Sam. 1, 6. ja tevi tava ruoka jeb kāja karina, nuocērt tuo Manz. Post. II, 270.] caur ataugu karināt (Var.: kairināt) BW. 32319 var. Refl. - tiês, einander necken, reizen, sich mit jemand neckend abgeben: puisis, ar sunīti karinādamies, ne˙maz nemanījis... Etn. I, 88. - Wohl zu àizkar̂t, [ķer̂t, li. kìrinti "necken, reizen" (s. Leskien Abl. 331), urslav. *černъ, ai. kárņa-ḥ kymr. carn (ar kann hier auf "ŗ" zurückgehen) "Handhabe" (vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXII, 316 f.). Wenn hier von einer Urbedeutung "häkeln, häkelnd fassen" (woraus einerseits "fassen", anderseits "anhaken" ) auszugehen ist, so gehört hierher auch kãrt "hängen" (vgl. semasiologisch li. kabìnti "hängen, haken": kìbinti "im Scherz antasten, necken" ). Anders darüber Zupitza Germ. Gutt. 109, Walde Wrtb. ² 132 und carino, Berneker Wrtb. I, 578 f., Trautmann Wrtb. 118, Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 71 un BB. XVIII, 282 ¹ u. a.]

Avots: ME II, 161, 162

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

kàsis [Wolm., C., N. - Peb., PS., Schujen, Arrasch, Lis., Bers., Kreuzb., kâsis ² Dond., Wandsen, Salis] (li. košys "Haken"), der Haken, in früherer Zeit ein gegabelter Ast, dann auch ein eiserner Haken, um etw. daran zu hängen oder etwas damit zu ergreifen und an sich zu ziehen,

1) der gegabelte Ast, später der eiserne Haken, woran der Kessel hängt. Dieser Haken genoss bei den alten Letten besondere Verehrung:
kâ uguns dievu un apsargātāju guodāja katla kāsi. kāsītis tup namiņā, guni tur ruociņā. katrs, kas namā iegāja, pielika ruoku pie kāsīša un sacīja: "labrīt, kāsīt, labrīt!"... ja kāds ruokas nepielika un kāsim labas dienas un paldies nesacīja, tas uguni nedabūja LP. VII, 327. Jē̦kaba dienā vārīja jaunu rudzu biezputru, tad deva kāšam un puodiņam pa+priekšu Etn. IV, 91, BW. III, 41. Sprw.: kâ ar kāsi apvadāts, von einem, der oft besucht. katlu nuocelt nuo kāša, uzlikt uz kāsi;

2) der Haken, früher, auch jetzt noch, der gegabelte Ast an dem Stricke des Achseljoches
Kand.; das ganze Achseljoch: ūdens ne̦samiem kāšiem nevajaga pāri kāpt LP. V, 56, Selb., Adsel. kur būs ņemt ūdens kāšus BW. 20215;

3) eine Stange mit einem gegabelten Ast am Ende, worauf der Schöpfeimer beim Wasserschöpfen aus dem Brunnen gehängt wird;

4) die hölzernen Haken, in denen die Tür hängt, dann auch die eiserne Türangel:
ruoku vajaga spaidīt tādās durvīs, kuŗām ir kuoka, ne+vis dzelzs kāši LP. VII, 1254;

5) der Sparrenhaken am Lubbendach
Biel. H. 27 (vgl. kabe);

6) ein Haken zum Heranziehen:
Sprw. ar kāsi ve̦lkams, ar kruķi stumjams, von einem Faulenzer ausgesagt. Am Johannisabend legte man einen Frosch in einen Ameisenhaufen. Wenn man seinerzeit das Gerippe wieder heraus- nahm, so fand man unter den Knochen eine Haken und eine Krüche (kāsītis und kruķītis). Wenn ein Mädchen jemand mit jenem anhakt, so kann er von ihr nicht lassen; wenn sie mit diesem einen Burschen fortstösst, der ihr als Freier lästig ist, so kümmert er sich nicht mehr um sie Sackenhausen Biel.;

7) ein gegabelter Ast, Haken zum Strickdrehen:
ar kāsi vij auklas, pinekļus, striķus; kāšu valgs, ein gegedrehter Strick U.;

8) izkapts kāsī, die Sense bildet mit dem Stiel einen spitzen Winkel
Schub. (vgl. uzkumā);

9) kāsītis, ein Haken, mit dem man die Fäden des Aufschlags durch den Weberkamm zieht
A. X, 2, 440;

10) auf hakenförmige, der Astgabelung ähnliche Erscheinungen übertragen, so auf den Flug der Vögel, namentlich der Kraniche:
rindā dzērves, rindā dzērves, dzērves kāsī, kamuolā Kaudz. zuosis ceļuojumuos laižas kāsī Konv. ² 3688; auf das Wachstum der Erbsen: zirnīši druvā kāsīšuos BW. 10237, 4; auf die Schriftzeichen: raksti ar tiem kāšiem un punktainiem raibumiem Vēr. I, 1457. rakstīšana ir jau izcīnījusies nuo kāšu un ķekšu laikme̦ta Aps. monograms, īpašuma zīme nuo burtiem, krustiņiem un kasīšiem Konv. ² 2815. kāja savilkta kāsī, der Fuss ist krumm zusammengezogen Ruj. n. U.;

11) kāsītis, Akelei (aquilegia vulgaris)
Trik., Rkr. III, 69;

12) elles kāsis, ein schlechter, böser Mensch
Mar., Grünh.: ai ve̦cuo elles kāsi BW. 23438. elles kāši bāleliņi BW. 25909;

13) kāsīši, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Gegen die Verbindung mit kasît (bei Thomsen Beröringer 183) oder mit kãrt (bei Bielenstein Holzb. 94; vgl. die nebenform kārsis) spricht li. košys, es sei denn, dass es aus dem Lettischen entlehnt ist. - Nach Petersson Ar. u. Arm. Stud. 39 zu ai. kāši - "geschlossene Hand" (urpsr.: * Krümmung).]

Avots: ME II, 203, 204

kaslaban: schon Ev. ("jemand"), LLD. II, 25 24.

Avots: EH I, 591

ķaûlis,

1) jemand, der alles plump und ungeschikt macht
Smilt., AP., [Saikava], Gsth., Lasd., Naud., Mag. XIII, 2, 77 ; [in Warkl. dafür čaule (mit č- aus ķ-)] ;

2) ein Gefrässiger, Nimmersatt, der Schmadderer
Gsth., Aps., Druw.: ej jel nuost, ķauli, nu jau visu kukuli maizes saķaulēsi Stockm. n. Etn. I, 58 ; [ķàulis ^2, wer unschön isst Kl., wer nachlässig isst od. arbeitet od. wer unsauber ist Lis.] ;

3) ein plumper, ungestalteter Gegenstand ;
ķauļi, plumpe Stiefel ;

4) "?": kuo nu vēl sēdi - kāda tā mute ir? kâ ķaulis Saul. ;

[5) ķaũlis Bauske "ein Raufbold."]

Avots: ME II, 357

kavēkslis,

1) das Hindernis
Ronneb.;

2) jemand, der einen aufhält, in der Arbeit behindert
A. XVII, 286. S. auch kavekslis.

Avots: ME II, 181

ķir̃ceklis, jemand, der neckt, vexiert: raganu un aizdzina ar visu uztieptuo ķircekļa sievu LP. V, 211.

Avots: ME II, 383

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

ķirnaklis, ein Händelmacher, jemand, der sich um Sachen kümmert, die ihn nicht angehen Mag. XIII, 2, 45.

Avots: ME II, 385

ķiskâds, irgend einer, ein beliebiger; ķiskas, irgend jemand: ķiskas pajēma ķiskādu meitu; ķiskas atjāja panākstuos Bassen BW. 20848, Kalleten, Nigr. Vgl. ķiskad.

Avots: ME II, 386

[ķizikas Dunika, Nigr., ķizi˙kas Gr. - Essern, = kas zin kas, jemand: ķizikas gar durvīm grabinājas.]

Avots: ME II, 387

I krecelis, jemand, der fortwährend hütelt, krächzt.

Avots: ME II, 270

krem̃tiês, kremjuôs, krẽmuos, sich (auf jemand) stützen: kuo tu kremies man virsū [Dunika], Wain. [Zu ahd. (h)rama "Stütze" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 622?]

Avots: ME II, 273

krikškans [wohl mit hochle. ška aus šķe̦] Druw., krikšins Mar., jemand, der das Lachen zu unterdrücken sucht Druw. n. Etn. II, 33, Palzm. [Vgl. krikstêt 2.]

Avots: ME II, 278

krist (li. krìsti), krìtu, kritu, intr.,

1) fallen:
ābuoli krīt nuo ābeles. zvaigznes krīt nuo debesīm. ap kaklu, ap ceļiem od. pie ceļiem od. pie kājām krist; krist pie ruokas, die Hand zum Küssen ergreifen; so auch krist klāt an lūgties. [krītama ē̦ka, ein baufälliges Haus Für. I.] viņi strādā uz kakla krizdami, sie arbeiten sehr eifrig; krizdams, klupdams, fallend und stolpernd, über Hals und Kopf. skrējis krizdams, klupdams laukā LP. VI, 165. virsū kam krist, überfallen, belästigen mit Bitten: ienaidnieks krita ķēniņam virsū LP. IV, 67. nekrīt svešiem cilvē̦kiem virsū. vai šis suns krīt cilvē̦kiem klāt? fällt dieser Hund Menschen an?;

2) fallen, geraten:
grē̦kuos, nelaimē, parāduos, blēžu naguos, vainā krist. jauna krita bēdiņās BW. 22076;

3) krist uz,

a) fallen auf, verpicht sein auf:
krīt kā muša od. lācis uz me̦du. vistas krīt uz labību. uz manim zē̦ni krīt BW. 11003;

b) beschwerlich, lästig, schädlich sein:
baltuo ābuoliņu smēķē, bet tas nav labi, juo viņš krīt uz krūtīm un acīm Etn. II, 163. [Dazu eine Passivform: (uozuoli) rūšu kristi, salnas ē̦sti, nuokaltušu virsuotnīti BW. 20301;]

4) cieti krist, zufallen, nicht funktionieren:
acis pašu laik krita cieti JK. V, 112. ausis krīt cieti aiz liela truokšņa; s. aizkrist;

5) zufallen, zukommen, gebühren:
kad kapāsim, tad redzēsim: kam tās iekšas un plauši kritīs, tas tā kaklinieka nedabūs, turēsim labāk tur kalna galā karu, kad tad kritīs, kritīs LP. IV, 170. es nelaužuos tur, kur man nekrīt būt. vienam zaldātam kritis pieiet kuortēļuos pie burvīgas saimnieces LP. VII, 658;

6) fallen, erschossen werden, sterben, krepieren:
irbi šāvu, mednis krita BW. 13306. karā ķēniņš kritis LP. IV, 70. aitas sāka krist Aps.;

7) krist par vienu U., auf jemandes Seite sein.
] Refl. -tiês,

1) fallen, sinken, abnehmen:
linu ce̦nas krītas; salaulātuo skaits, ūdens krities, auch kritis I. Mos. 8, 2. sieks kâ nekrītuoties, tā nekrītuoties LP. VII, 727;

2) einen guten Fall haben, von statten gehen:
strēba iz viena puoda, kas abiem labi kritās Wilibald. (kristies 1 (statt krist) wohl nach dem Gegensatz celˆties. - Wohl zu kratît, krèst, s. Leskien Abl. 333, Reichelt KZ. XXXIX, 60, Būga KZ. LII, 284.)

Avots: ME II, 280, 281

kučkus (acc. pl.) dzìt Mar., mit dem Danmen, der zwischen den Zeigefinger und den mittleren Finger gesteckt ist, jemandem am Nacken von unten nach oben fahren: es viņam tiku dzinis kučkus pa pakausi.

Avots: ME II, 298

kul˜biniẽks, kul˜b(e)niẽks, kul˜buôtãjs, einer, der in einer kulba fährt oder darin jemand führt; im VL. wird mit kul˜beniece od. (dial.) kulbenīca, kulba die junge Frau scherzweise bezeichnet und mit kulbinieks der junge Ehemann: nu pārveda kulbenīcu, nu ar kul˜bu kulbājās BW.22730, 1. In Selb. heissen Gäste der jungen Frau kulbenieki, die in das Haus des jungen Ehemannes fahren, um zu sehen, wie das junge Paar lebt: vācu vien, vācu vien tautu meitas panāksnieki; tie nebija īstu vācu, tie čigānu kulbinieki BW. 21122, 1.

Avots: ME II, 304, 305

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

‡ kũriņš Wainsel, jemand, der, ohne Rücksicht auf andere zu nehmen, sich das Beste (resp. Bessere) aneignet.

Avots: EH I, 684

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lakaris, jemand, der über einen und denselben Gegenstand verschiedene Aussagen macht Gr. - Essern.

Avots: ME II, 415

lâpstiniẽks,

1) der Schaufelmacher;

2) jemand, der mit der Schaufel arbeitet
Dr.

Avots: ME II, 440

ļàrga ^2, comm., jemand, der unanständig spricht: ļarga, vai tev kauna nav? Mar, n. RKr. XV, 125. [Wohl mit hochle. a aus e̦.]

Avots: ME II, 530

II làuķis (fem. làuķe),

1) = laucis [aus li. laũkis dass.?]: viņš apgrieza lauķi uz ceļa pusi RA. viena duole, uotra lauķe BW. 12839;

2) jemand, der sein Haar zurückkämmt
Laub.

Avots: ME II, 428

‡ làupacis ² Nautrēni, jemand, der schuldbewusst sich für unschuldig ausgibt und offen und zutraulich dem Scheltenden in die Augen schaut. Vgl. ‡ làupt ² 2.

Avots: EH I, 724

lecẽjs, lècẽjs,

1) der Springer:
pilna istaba depju, lēcēju LP. I, 144. Beiname vieler Tiere: buciņš, sē̦tas lēcējiņš BW. 12779. stirna - sila lēcējiņa Konv. ² 2318. vāverīte maza, maza, žigla kuoka lēcējiņa BW. 7469. lēcējs, der Hase LP. VIII, 380. puskuoka lēcējs, jemand, der kein ganzer Mann ist, nicht aus einem Gusse, hin - und herschwankend, in LA. zum erstenmal gebraucht zur Bezeichnung solcher Letten, die gern Deutsche sein wollen: rakstnieks negrib vis tautā vairuot puskuoka lēcējus Kundz.;

2) in der Volksmedizin enspricht der
lēcējs dem Pulse der Aorta abdominalis: pie vājiem cilvē̦kiem (sevišķi pie dzemdējušām sievām) sirds lāmiņā jeb pasiržuos un arī ze̦māk var manīt pukstēšanu; tas ir tautā pazīstamais lēcējs Konv. ² 131; auch ein plötzlich entstehender Schmerz, namentlich in den Waden: tā sūdzas par lēcēju stilbuos Vēr. I, 1378.

Avots: ME II, 444

‡ ļecinieks Kokn. n. BielU. "jemand, der die Boole auf der Düna zieht". Zu ļe̦ka II.

Avots: EH I, 769

lem̃t [li. lémti, "bestimmen"] PS., Kand., [Bl. lem̂t Serbigal, Linde, Kl., Nerft, Kr. lem̂t ² Tr., Līn., Salis, Ruj.], lèmt C. [li. lem̃ti in der Gramm. von Jaunis 136], lemju, lēmu,

1) jemandem bestimmen, festsetzen, namentl. das Schicksal:
kam Laimiņa man[i] aizmirsa, labu mūžu nelē̦musi BW. 9187. Laima lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam BW. I, S. 116. kad le̦mtā diena pienāca LP. VII, 523. ja liktenis lēmis, ka būs aiziet tālu;

2) bestimmen, (ein Urteil) fällen:
sle̦pkavam lemiet tiesu un suodu Dünsb.; sprieduma lemšana Konv. ² 7;

3) urteilen, eine Schlussfolgerung ziehen:
kad es re̦dzu un dzirdu, ka ik˙dienas cilvē̦ki mirst, tad es le̦mdams duomāju: visi cilvē̦ki iraid mirstami G. Iv, 15;

[4) prüfen
St.;

5) schätzen (Waren);

6) wahrsagen;
zīmes lemt St., Zeichen deuten;

7) Böses wünschen
Für. I.] Refl. - tiês,

[1) lem̂ties ² Ruj., zwecklos, sinnlos od. erfolglos sich abmühen:
kuo tu tur lemies? viņš tur lēmās visu dienu, bet ne˙kas neiznāca;]

2) "?": lemies, daries mietā, ne pie luopa (cilvē̦ka) auguma Tr. IV, 246. Subst. lēmẽjs, der Bestimmer:
likteņa lēmējs; der Abschätzer, Schiedsmann: lēmējs nuolemj padarītuo skādi Ahs.; lemšana, die Bestimmung; lē̦mums, der Beschluss, die Bestimmung: gudrāks Laimes lē̦mumiņš par visiem paduomiem BW. 9167, 1. [wohl zu slav. lomiti "brechen", le. limt (s. dies) usw., s. Leskien Abl. 333, Zubatý AfslPh. XVI, 398, Bezzenberger BB. XXVI, 167 f., v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 224 f., Berneker Wrtb. I, 731.]

Avots: ME II, 450

lèninât: die Bed. 1 und 2 ME. lI, 460 müssen durch "langsam etwas betreiben (arbeiten)" ersetzt werden und die Bed. 3 durch "jemanden "langsam (sanft)" nennen".

Avots: EH I, 737

ļe̦pàusis Aps., ļē̦pausis, le̦pausis Etn. II, 95 (li. lepaũsis "jem, mit herabhitngenden Ohren"),

1) [ļē̦pausis Morizberg, le̦pausis Oppek., Notk., ļe̦pausis MSil., Sessau, Gramsden], jemand, der herabhängende Ohren hat
Aps.: vienam tē̦vam bijis dē̦ls, vārdā Ļē̦pausis;,

2) ļe̦pausis U., jemand, der nicht viel auf Ordnung in der Kleidung gibt
Mag. XIII, 2, 43; [ļe̦pausis, ein ungewandter Mensch Gramsden].

Avots: ME II, 537

ļerķis, lèrķis ² Nerft jemand, der keine Körperhaltung hat Mag. XIII, 2, 47.

Avots: ME II, 538

lìdzẽjs od. lìcẽjs, jemand, der bereit ist übereinzukommen. Zu lìgt.

Avots: ME II, 480

lĩdzêt [auch Wolm., PS., Salis, Ruj., AP., Serbigal, C., lìdzêt Neuenb.], lîdzêt ² Kand., [Tr., Bl., Līn., Alschw., Dond., Lautb., Dunika, Bauske], - u, - êju,

1) intr., helfen, beistehen:
es ar biju sērdienīte, es līdzēju sērdienei; kad dziedāja, līdz dzieda;ju, kad raudāja, līdz raudāju BW. 3992. kādu reizu dievs līdzēja, kādu reizu nelīdzēja 31207. līdzi šam, līdzi tam, līdz[i] savam naidniekam BW. 34181. līdzat, brāļi, man ar naudu! 13651, 2. kuo līdz mans augumiņš? 6894. Sprw.: kur līdz darbs, neturi pātarus! nelīdz ne lāsti od. zâles, ne pātari. nieki nelīdz, darīšana līdz. tur lē̦ti līdzams, līdzē̦ts, da ist leicht zu helfen LP. VI, 310; 504; JK. V, 44. Mit abhängigem Infinitiv: kuo līdz man rudzus sēt? BW. 11151;

2) tr., mit jemand zu gleicher Zeit ankommen, einholen:
jāsim, brāļi, simtu jūdžu, tur mēs māsu līdzēsim BW. 13646, 24. Refl. - tiês, sich helfen: bet kâ nu līdzēties? LP. VII, 1312. viņi paši neprata līdzēties R. Sk. II, 89. Subst. lĩdzẽjums, die Hilfe: paldies saku dieviņam par darbiņu līdzējumu BW. 6936; lĩdzêšana, das Helfen; lĩdzê̦tãjs, der Helfeŗ in Suhrs der Begleiter zum Gesang: viena dziesmu teicējiņa, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292. Zu lĩdzs; ursprünglich wohl: gleich, dasselbe tun. [Im Hinblick auf la. pār esse "gleich (stark), gewachsen sein" und r мочь "können": помочь "helfen" könnte man auch für līdzêt eine ältere Bed. "gewachsen sein, vermögen" voraussetzen, während die Bed."helfen" sich zuerst in palīdzêt (das ja auch viel üblicher ist in dieser Bed.) entwickelt hätte.]

Avots: ME II, 480

lìeceniẽks (unter lìeciniẽks),

1): auch BW. 1650;

2): auch (mit iêc ² ) Frauenb. (jemand. der aufs Gut od. zu Nachbarn zu einer gemeinsamen Arbeit geschickt wird),
Siuxt ("kas iet liecībās 1 ").

Avots: EH I, 751

liẽlguļa, comm., jemand, der viel schläft: lielguļa! vai tavs saimnieks miežus zuosīm sējis? A. XVI, 614.

Avots: ME II, 498

‡ liẽlzuobis M. 178, jemand mit grossen Zähnen.

Avots: EH I, 756

liẽpuôt, die Lindenborke abstreifen; liẽpuôtãjs, jemand, der die Lindenborke abstreift A. XX, 53.

Avots: ME II, 504

liģeris,

3): "jemand, der vor den Augen gut, aber hinter dem Rücken schlecht ist"
NB.

Avots: EH I, 741

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

‡ linũzis AP., jemand, der grosse (lange) Kleider trägt.

Avots: EH I, 743

II liska,

2): ein eigennütziger Schmeichler
Gr.-Buschh.; 2‡

3) jemand, der andere mit gutmütigem Spott kränkt
Makašēni, Nautrēni; "kas liskā" Bērzgale. Diese Bed. vielleicht auch in l. tī māršeņa, kas darbeņus izliskāja Tdz. 45800.

Avots: EH I, 744

luõluôt,

1) tr., hätscheln, hegen, pflegen:
māte dē̦lu luoluodama šķita pili būvējuot BW. 3336. visu naudu viņš bij izdevis, tuo [Pēteri] skuoluodams un luoluodams Poruk. cerību luoluot, Hoffnung hegen;

[2) wiegen, schaukeln; ein Kind in Schlaf lullen, singen
U.] Subst. luõluojums,

1) die Pflege;

2) das Gepflegte, der Gegenstand der Pflege, der Liebling:
māmiņ, tavu luoluojumu (Var.: luoluomiņu) tautiņās niecināja; luõluôšana, das Hätscheln, Hegen, Pflegen; luõluôtãjs, jemand, der hätschelt, hegt, pflegt: pēc māmiņas žē̦li raud, šūpuotājas, luoluotājas BW. 1001. [Vgl. ai. lātayati "hätschelt".]

Avots: ME II, 526

I lorģis, ļorums, jemand, der seine Kleider unordentlich trägt Rinseln n. Etn. I, 105.

Avots: ME II, 508

lubiniẽks, lubeniẽks, jemand, der Schundliteratur, Schundware auf den Markt bringt: bet lubinieki pa tuo laiku raujas, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 671.

Avots: ME II, 509

lûceniẽks, jemand, der die Lindenod. Weidenrinde ablöst: audz, liepiņa, žuburaina, lai necirta lūcenieki! BW. 11631.

Avots: ME II, 517

luza, comm., jemand, der nicht gern an die Arbeit will, der ungern arbeitet Etn. I, 58; ein unordentliches Frauenzimmer Irmelau.

Avots: ME II, 516

makšķerêt, -ẽju, makšerêt Mag. XIII, 2, 52, [A.-Schwanb.], tr., intr., angeln: zivis. ar ze̦lta makšķeri makšķerēt, jemand bestechen.

Avots: ME II, 555

meknis, jemand, der gierig ist: tas ir gan meknis; ņe̦m, ka druskas vien šķīst Etn. II, 113.

Avots: ME II, 594

me̦mulis, ein Stotternder, in der Rede nicht Fortkommender U., jemand, der nicht deutlich, nicht gern spricht Kaw.: žīdiņš piedzērās, līdz palika par me̦muli Degl. [Vgl. mè',ms.]

Avots: ME II, 600

mḕrdelis [auch Jürg., Ruj.], f. -le, mḕ̦rdaļa ² [Bers.], Lub.,

1) ein verhungertes, dem Töde nahes Wesen
[mḕrdele PS.], ein Krepierling Smilt.; Etn. IV, 146: vaļenieka mērdelis zirdziņš vilkās kâ gliemezis Seib. guovis vazājušās apkārt kâ mērdeles Etn. II, 88. Pēteri es reiz varēju dabūt, bet apņēmu šitādu mērdeli MWM. VIII, 332. [tas jau tīrais mêrdele ² Salisb.;]

2) jemand, der einen hungern lässt
Plm. n. RKr. XVII, 68, Lub.

Avots: ME II, 618

‡ miglis PV. "jemand, der schnell läuft": zē̦ns aizskrēja kâ m. Zu miglît 1.

Avots: EH I, 812

mĩlĩba, die Liebe U., die Glückseligkeit: tu, Jēzus, mīlības avuots esi Plūd. Llv. II, 73. cik ziediņu nuokritīs, tik mīlības (Var.: laimības) pazudīs BW. 14738. - mīlību nevarēt, sich nicht genug (an etwas o. jemand) freuen, ergötzen können: priedes, egles tautiņās, raudas nāca veŗuoties; bāliņam bē̦rzu birzis, mīlībiņu (Var.: mīlabiņu, mīļumiņa) nevarēju! BW. 25933.

Avots: ME II, 645

miruža, comm., jemand, der sich tot stellt Kokn. n. Etn. IV, 147.

Avots: ME II, 635

[II muris "jemand, der undeutlich und murmelnd spricht" Nötk.]

Avots: ME II, 669

mur̂kšis (unter mur̂kšķis),

1): ieskrējis tāds švurkstis un m. ("?") Pas. XIV, 268 (aus Smilt.); wer zur Schlafzeit nicht schläft
(mit ur ) OB.;

4): "sarežģīts darbs; juceklis AP.: tāds mur̃kšis, ka ne˙maz nevar atšķetināt Ramkau; ‡

5) mur̃kšis Seyershof, ein wirrer Lärm von gleichzeitigem Sprechen od. Lachen mehrerer Personen;
‡

6) jemand, der sich in alles hineinmischt (in alles seine Nase steckt)
AP. (mit ur̃ ).

Avots: EH I, 834

mûžam, Dat. Sg. von mûžs,

1) für die Lebenszeit, für die Ewigkeit, für immer:
šim brīžam sila priede, mūžam laisks tē̦va dē̦ls BW. 18586, 12. mūžam gudra gudrībiņa, vējā (Var.: vējam) liela bagātība 11444. ne mūžam, bāleliņ, būšu tava kalpuonīte 17550, 3;

2) immer, ewig:
meitas mūžam aiziet vē̦lāk gulēt LP. III, 43. Mit negiertem Verb: es savai Laimiņai mūžam laba nevēlēju Ar. 1228. me̦lni zirgi pārtecēja, es mūžam (Var.: mūžai) nepārnākšu BW. 27476, 5 [vgl. an. (ne)aldri dat. s. von aldr "Lebzeit") "jemals, niemals"]. Mit negiertem Verb und Adverb: ne mūžam neskaitu pādītes naudu, nimmer zähle ich das Geld des Patenkindes BW. 1780. Zuweilen verstärkt durch mūžīgi und dienu: mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit. darbu te dienu mūžam (stets) diezgan A. XI, 471.

Avots: ME II, 680

nãkt, -ku [od. -cu Pas. II, 46 aus ositten], -cu (li. nókti reif werden"), intr.,

1) kommen,

a) von Lebewesen:
tē̦vs kâ nenāk, tâ nenāk. kas nāks, tas mirs, wer kommen wird, der wird sterben - eine Redensart, die oft beim Kartenspiel angewandt wird: jede ausgespielte Karte wird gestochen werden Etn. IV, 76. kungi nāk, Herren kommen, oft sprichwörtlich bei der Geburt eines Kindes gebraucht: ein Kind wird geboren;

b) von unbelebten und abstrakten Dingen:
bē̦rnam zuobi nāk, das Kind zahnt. lietus nāk kūpē̦dams Ltd. 1297. kâ nācis tâ gājis, wie gewonnen, so zerronnen; so auch: kâ nāk, tā iet. kas re̦ti oder lē̦ni nāk, tas labi nāk. labs paduoms nāk ne gaidīts, nece̦rē̦ts. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu, kommt Zeit, kommt Rat. kas māk, tam nāk, Wissen bringt Gewinn. lai nāk oder nāktu, kas nākdams, wie es auch kommen mag. nāk gaisma, silts laiks, ziema miegs, atraugas, vemes, smiekli, raudas. miegs nāk, būs lietus. rudens nāca, bē̦das nāca BW. 18787. man pašam smiekli nāca 564. tautiešam raudas nāca. pašam nākuši brīnumi, es habe ihn selbst wnder genommen LP. IV, 222. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. vakars ce̦turtdienai izejuot vai piektdienai nākuot ir tas pats Konv. ² 392;

c) mit Adverbien, adverbialen Bestimmungen: nāc šurp! viņš man nāca pretim (pretī), līdzi (līdzās). Uoliņš atvadījās, kad pusnakts nāca jau pāri Kaudz. M. nāc drīz! viņš nāca ārā oder laukā. priekšā nākt, kommen, bevorstehen:
priekšā nāca zvirgzdupīte, tai ruociņas nuomazgāšu BW. 10816, 1. priekšā nāca (Var.: gan atnāks) tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193. virsū nākt, auf den Hals kommen: viņš man nāk virsū kâ negudrs od. miegs. ausīs, auch ļaudīs nākt, zu Orhen, unter die Leute kommen: atgadījums nācis citiem ausīs LP. III, 101. kad tādas valuodas nāk pļāpīga cilvē̦ka mutē, tad ir viss kâ līdums Kaudz. M. gaismā nākt, an den Tag kommen: Sprw. zagļa darbi drīz nāk gaismā. palīgā nākt, zur zu Hülfe kommen. miesās nākt, zur Leibesfülle kommen, fett und dick werden. spē̦ka nākt, zu Kräften kommen LP. VI, 513. kas tev prātā nāk? was kommt dir in den Sinn? labā maizē nākt, eine einträgliche Stelle erhalten, sein gutes Brot haben; lielā guodā n., zu Ehren kommen; neslavā nākt, in Verruf kommen; ķibelēs, ķe̦zā, nelaimē nākt, in Verlegenheit, ins Unglück geraten. saule nāca pusdienā LP. VII, 469;

d) mit Präp.: pulkstenis nācis ap 12, es sei um 12 Uhr gewesen
LP. VII, 182. ar kuģi, ar zirgu nākt, zu Schiffe, zu Pferde kommen. maize nenāks bez darba. caur mežiņu balsiņš nāca Ltd. 1111. vējš nāk nuo ziemeļiem. Sprw.: kad nelaime nāk, tad tā nāk pa durvīm, pa luogu. tas tev nāk par labu, das kommt dir zugute. viņai jau nāk pāri par 60 gadu, sie ist schon über 60 Jahre alt. nākt pie prāta, zur Vernunft kommen, vernünftiger werden: aug lielāka, nāk pie prāta (Var.: nāk gudrāka) BW. 11296. pie jē̦gas nākt, verstehen, begreifen: acumirklī viņš nesapruot; bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas: mājās jauns dē̦ls piedzimis LP. II, 24. nākt pie kā, heiraten, das Jawort sagen: tev jāapsuolās pie manis nākt LP. IV, 13. Oft so auch ohne pie: es nezinu, kas man vainas, ka tās meitas man nenāk BW. 11152. vai tā nāks? wird sie ihr Jawort sagen? Purap. nācis pret rītu, vakaru, es ist gegen Abend gewesen LP. IV, 111; VII, 427. In dieser Bedeutung auch uz: jau nāk drīzi uz gaismiņu BW. 13559. nāca jau uz rīta pusi AU. nācis tâ uz pusnakti Etn. I, 65. laiks nāk uz veļiem, es naht die Zeit der Manen Pūrs I, 105. nāk nu dzīras uz beigām LP. IV, 177. nāc nu uz muižu! oft fig. angewandt beim Kartenspiel, um den Mitspieler zum Anspielen zu veranlassen. nāc uz biskām! komme zum Ringkampf hervor! kâ lai es nāktu uz tādām duomām? wie sollte ich auf solche Gedanken kommen?

e) mit dem Part. von nākt: nāc nākdama, lakstīgala! komme doch, Nachtigall!
BW. 28033, 6. nāciet, meitas, nākamās! BW. 28460. nāc, sniedziņ, nākamuo! 16167;

f) mit abhängigem Infin. oder Supinum: nāc ēst! früher und jetzt noch dialektisch -
nāc ē̦stu! komm essen;

g) mit dem Gen. des Zieles:
maza biju, nezināju, kā tā nāca, kā nenācu, ich wusste nicht, wornach sie kam BW. 23496. vai tā nāca nīšu, šķietu, vai ar pašas audējiņas? kam sie nach Weberhefteln, nach dem Weberkamm oder auch nach der Weberin selbst 23497. neduomā, tautu meita, kad es tevis vienas nācu! 17142; jetzt nākt pēc: pēc šķieta;

2) wenn das Subjekt ein Verbalabstraktum auf -šana ist, so nähert sich
nākt der Bedeutung des Debitivs: nu nāk siena pļaušana, jetzt kommt das Māchen des Heus, die Mahd, jetzt muss das heu gemäht werden. silta saule, karsta saule, nāk man ruožu ravēšana (Var.: man ruozītes jāravē) BW. 6491, 4;

3) kommen, geschehen:
dievs tuo zin, kâ tas nāk (meist reflexiv), ka tie puiši stalti jāj BW. 12736;

4) werden:
bē̦rns jau nāca liels. viņš nāca it labi ve̦cs (= labi gaduos), ve̦cāks. kad bē̦rns nāk lielāks... JK. VI, 24. aug lielāka nāk gudrāka (Var.: pie prāta) BW. 11296. kad guovis ziemā pirmuo reiz nāk slaucamas... Etn. IV, 69. dē̦ls tirguojas gadi trīs, un buodes jau viņam nāk izpirktas LP. VII, 214. drīz nāks vē̦sāks laiks, bald wird das Wetter kühleres Wetter kommen, bald wird kühler werden. So gewöhnlich bei prädikativem Adjektiv, ungewöhnilch dagegen bei prädikativem Substantiv: dieviņš zina tuo dieniņu, kad es nākšu līgaviņa Ltd. 1826. Refl. -tiês,

a) Über jemand kommen, sich bemächtigen:
man nācās liels kauniņš: uogļu maisi velējami, ich musste mich sehr schämen BW. 22307. bet gudrajiem brāļiem tas nākas par kaunu, ka muļķītis vairāk iespējis par viņiem, es gereichte aber den klugen Brüdern zur Schande, dass... LP. I, 92. man brīnums nākas, es nimmt mich wunder;

b) zukommen, gebühren:
nemirstība man kâ alga nāksies Stari II, 299. cik tev vēl nuo manis nākas? wie viel hast du von mir noch zu erhalten? Blaum. man nākas vēl nuo saimnieka divi pūri rudzu un pieci rubļi naudas;

c) kommen, geshehen:
kâ tas nākas? tas nākas nuo tam, ka tu neklausi ve̦cāku cilvē̦ku paduomam;

d) werden, fallen:
man tautieša žē̦l nācās, der Freier tat mir leid BW. 9329. gana man žē̦l nācās, tam ciemam caurejuot 383. es dabūju tādu vīru, ka ļaudīm žē̦l nācās 23120. man nācās grūti viņam pretuoties Pump.;

[e) kosten
U.: tas man nākas uz desmit rubļiem;

f) mit sich selbst übereinkommen:
tas nenākas ar taviem vārdiem L. - Zur Bed. des li. nókti "reifen" vgl. z. B. li. dial. pr(i)eĩti "reif werden" Lit. Mitt. I, 370; die ältere Bed. liegt noch vor in pranókti Kursch., pranõkti in Kvėdarna "überholen", panokti "einholen" Lit. Mitt. I, 18, III, 278, pranokti "vorausgehen" Daukša Post. 20, 23, tùrim svietą prinókti "wir müssen mit der Welt mitgehen" Jurkschat 55].

Avots: ME II, 698, 699, 700

[ņar̃kulis "jemand, der unanständig isst" Grünh.]

Avots: ME II, 896

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

nedẽļniẽks,

1) der Arbeiter, der zur Frohnzeit auf dem gute die Woche hat;

2) ein Tagelöhner, der die ganze Woche bei jemand arbeitet;

3) der Volksschüler, welcher die ganze Woche dejouriert.

Avots: ME II, 711

ne˙kas (gen. ne˙kà) (li. nekàs nicht so leicht jemand"), niemand, nichts: pie mums tādi kāpuosti ne˙kas Lp. III, 100. te nav ne˙kā kuo nesaprast IV, 7. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen LP. II, 23. "ne˙kas!" meita mierinājusi (tut nichts) V, 306. viņš pārdevis savas lietas tīri par ne˙kuo, er hat seine Sachen für einen Spottpreis verkauft. Dagegen: viņš ne par kuo nepārduod avas lietas, er verkauft um keinen Preis seine Sachen. [viņš tāds ne˙kas Dond., er hat Keinerlei Bedeutung, ist ein nichtiger Mensch.]

Avots: ME II, 718

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723

neradeniẽks, [f. - niẽce, auch: neradene], ein Fremder, jemand, der nicht zur Verwandtschaft gehört: bet lielākās eglītes nesējiem izraudzījas brūtes brāli un brūtgāna brāli, vai arī kādu neradenieku RKr. XVI, 109. [vēl divas citas skuolnieces, neradenes, tik tâ˙pat labu paziņu bē̦rni Janš. Dzimtene V, 68.]

Avots: ME II, 729

neslava, neslave Spr., [Zaļmuiža], böser Ruf, üble Nachrede: neslavu kādam celt, darīt, laist, jemand in üble Nachrede bringen. šuogad, tautas, nejājiet, neslavītes nedariet! BW. 7837. negribu nākt neslavā un neguodā Lautb.

Avots: ME II, 733

niẽkabĩlis [li. niekabylis "Gaukler"], niẽkubĩlis, niẽkbĩlis, f. - le, jemand, der dummes Zeug spricht Kand., Naud.: neesi nu niekabīle! MWM. VII, 82. kas šuo nepazīst par reiku un niekbīli Etn. I, 31. [Zu niẽks + li. bylóti "reden", apr. billīt "sagen"; vgl. auch le. bàlss u. a.]

Avots: ME II, 749

niẽķis, jemand, der Unsinn, Dummheiten macht Nigr.: [viņš tuo it vienkārši ieskatīja par pavieglu cilvēciņu, pat par nieķi un blēņdari Janš. Dzimtene ² II, 40. [Wohl aus li. niẽkis dass.]

Avots: ME II, 751

I nītenis, jemand, der schlaff, wankend geht: nītenis, kas slābani meimeruo kâ nītis Lös. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 747

nùoaîcinât, tr.,

1) jemand von einem Ort wohin laden, auffordern, rufen, abberufen
Spr.: citi turp tika nuoaicināti uz atbildēšu Launitz;

2) eindringlich auffordern, einladen, bitten:
viņš mani vienmē̦r tâ nuoaicina pie sevis.

Avots: ME II, 757

nùoblèdît, nùoblèžuôt Duomas I, 356, tr., spitzbübisch etw. erlangen, unterschlagen, veruntreuen: naudu. mēs tev kaut kuo būtu nuoblēdījuši? Blaum. Subst. nùoblèdĩjums, das Veruntreute, Unterschlagene, die Veruntreuung, Unterschlagung; nùoblêdîšana, das Veruntreuen, Unterschlagen; nùoblèdîtãjs, wer spitzbübisch von jemand etw. erlangt, veruntreut.

Avots: ME II, 763

nuode̦gulis,

1) ein angebranntes Holzscheit, ein angebrannter
Ast: dievs satvēra nuode̦guli Etn. IV, 79. vīrs sarausa nuode̦guļus ugunskurā U. b.; [nùode̦guļi ^2, Kohlen Sussei];

2) jemand, dessen Hab und Gut verbrannt ist:
nuode̦guļi lūdzas dāvanas Rutzau. [vgl. li. nuodėgulỹs "der Feuerbrand".]

Avots: ME II, 773

nùogalêt [li. nugalė´ti "bewältigen"], tr.,

[1) eine Spitze abtun, entfernen
U.;

2) ein Ende
(gals), den Garaus machen, töten: abi nuorunāja brāli nuogalēt LP. VI, 755. tu uzkrāvi tādu nastu, it kâ gribē̦tu mani nuogalēt Hofzumberge:

[3) abquälen
U.];

4) "fertig werden"
Drosth.: ar šiem bē̦rniem nevar ne˙maz nuogalēt. Refl. - tiês,

1) zu Ende gehen, verwittern:
mājas jumti bija nuogalējušies Egl.;

2) sich mit jemand abgeben, tändeln:
kas lai ar jums nuogalējas?

Avots: ME II, 783

nùogalinât, nùogaluôt, tr., jemand ein Ende bereiten, töten, vernichten: ir liels pulks, kuo viņa nuogalinājuse Spr. Sal. VII, 26. tuo viņš nuogalināja ar zuobinu LP. VI, 461. vecis visus zvē̦rus bij nuogaluojis LP. VI, 266. Refl. - tiês,

1) sich das Leben nehmen, Selbstmord begehen
Kand.;

[2) nùogalinâtiês U., ohne Hoffnung krank liegen].

Avots: ME II, 783

nùokuôst li. nuką́sti], tr.,

1) abbeissen:
gribē̦tuos nu visus pirkstus nuokuost, so sagt jemand, der etwas unüberlegt gehandelt hat. salna nuokuož puķēm ziedus;

2) totbeissen:
čūska puisi gribēja nuokuost LP. VII, 512. Refl. -tiês,

1) für sich abbeissen:
duod kādu gabalu nuo tavas maizes nuokuosties! Paul.;

2) [sich abfärben
Dond.]: dzijas nuokuodušās itin brangas, tādas zilgani me̦lnas B. Vēstn.

Avots: ME II, 805

nùozilinât,

1) blau abfärben;

2) nuozilināt kam muguru, jemand braun und blau schlagen;

3) es nātrēs nuozilināju ruokas, ich habe mir die Hände an den Nesseln verbrannt.

Avots: ME II, 890

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ paaurêt,

1) laut aus der Ferne jemandem zurufen (einmal od. ein paarmal):
iešu pasaukt Andri un paaurēšu arī Annai Anna Dzilna 162. paaurē Stanku, lai nāk pie miera! 42. p. ganus (od. gen. ganu Alswig) mājā Kegeln u. a. oder p. ganiem, lai dze̦n mājā Behnen;

2) eine Zeitlang heulen (vom Wind):
vējš kādu laiku paaurēja un tad nuorima C.; eine Zeitlang brüllen (von Menschen) Heidenfeld. Refi. -tiês, eine Zeitlang aus der Ferne zurufen: paaurējuos gan, - bet gani nedzirdēja.

Avots: EH II, 118

‡ I padabât Heidenfeld, Lubn., Schwitten, Sessw., jemandem nach dem Sinne reden od. handeln (in Schwitten angeblich weniger stark als izdabât): viņš man grib p.

Avots: EH II, 125

padìrsìnât, tr.,

1) jemand abzapfen, auf den Beutel klopfen, fühlen lassen:
viņu vajaga labi padirsināt;

[2) jemand absichtüch hungem lassen, damit er Appetit bekomme oder der Übermut sich bei ihm lege
U.].

Avots: ME III, 17

padzer̂t,

1): tur ir ūdins; daej un padzersi Pas. VIII, 94. p. jis padzēre Kaltenbr.;

3): auch Kaltenbr., Oknist. Refl. -tiês: vai tu biji pasadzēris (betrunken)?
Tdz. 42549. ‡ Subst. padzērējs Dobl. n. BielU., jemand, der einigermassen ein Trinker (Trunkenbold) ist.

Avots: EH II, 130

pamēglis,

1): naktī ... biedekļus un pamēgļus re̦dz Lange L. Ārste 15;

2): auch (mit ẽ; fem. -gle) Dunika, OB., Rutzau; "ein närrischer Mensch"
Bartau; ein Spassmacher Turlau; ein ausgelassenes Kind od. ein solches Füllen NB.; wer etwas erfolglos zu tun versucht - auch OB., Mesoten, Schwitten; eine im Scherz od. aus Wut gebrauchte verächtliche Bezeichnung (mit ê ² ) Siuxt: ak tu p., tavu darīšanu! karsti - pamēgļi (in diesem Fall Kartoffeln) - jau ir! ‡

3) "Plaggeist; Alp od. Mahr"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: viņš man pamēglam ir, Plaggeist ist er mir Stender ebenda (unter "Plaggeist"). citam pamēglam būt, überlästig sein jemandem ebenda (unter "überlästig"). cērmes ir ... bē̦rniem pamēgļam Lange L. Ārste 35.

Avots: EH II, 155

parãds, [parâds KL, parâds ² Lin.], parads,

1) die Hinweisung, der Befehl, Rat:
parādu [zu einem nom. *parāda?] duot, Befehl erteilen Infl. n. U.;

2) die Schuld:
griez uz kuoku, tautu meita, manus lielus parādiņus! BW. 6270. Sprw.: parāds nav brālis. parāds nepūst. parādu kâ sunim blusu. vairāk parādu nekâ matu uz galvas. dē̦lam tē̦va parādi jāmaksā. jāiet žīdam parādi samaksāt, man muss sich erleichtern, die Notdurft verrichten. parādā (parāddos LP. VI, 235) būt kam od. ar kuo, jemand schulden: es gan zinu, kas ar mani parādā BW. 1749. neduod alus uz parāda (Var.: parādā, parādam) 19967. parādu atduot, atmaksāt, nuolīdzināt, die Schuld bezahlen; parādu piedzīt, die Schuld eintreiben; parāduos krist, in Schulden geraten. atbildes parādā tas ne+kad nepaliek;

3) der Plur. parādi, paradi, auch pāradi, die Wegweiser [?], Führer [?], die, den Weg zum neuen Heim der neuvermählten Frau wohl kennend, das als Mitgift bestimmte Vieh zum Gesinde des jungen Ehemannes treiben:
nāc, māsiņ, parāduos! BW. 15899; im weiteren Sinn bezeichnet das Wort parādi das Brautgefolge = panāksni, pavadi: šķituos māsas parāduos (Var.: pavaduos) arājiņu sataujāt BW. 20153, 5. circenītis kāzas dzēra, blusa lēca parāduos (Var.: panāksnuos) 2732. māsa gāja panākšņuos (Var.: parāduos, pavaduos) 26006; parāduos 20902; 30619, 1; pāraduos BW. III, 1, 46. Zu parãdît. [So wohl in der Bed. 2 (in diesem Fall identisch mit li. parodas "Beweis"; dagegen in der Bed. 1 wohl nebst li. pãroda "Rat" aus wruss. nopada "Rat"; zur Bed. 3 vgl. pāradniẽks.]

Avots: ME III, 88, 89