Paplašinātā meklēšana

atkaņa, die Wiederholung Kalzenau.

Avots: ME I, 164

atskaņa,

1) der Widerhall, das Echo:
Rīgā zviedza kumeliņi, šurp atgāja atskaniņas BW. 14180;

2) der Reim
* Neik.: dzeja ar viņas pantmē̦ruos un atskaņās tē̦rptuo valuodu Antr. II, 102.

Avots: ME I, 192

bezskaņas vārdi, klanglose Worte MWM. VIII, 597.

Avots: ME I, 286

daiļskaņa, der Wohllaut.

Avots: ME I, 431

[dũkaņa (?)"ein Waldgeist weiblichen Geschlechts" Stuhrhof: dūkaņas mežā spuokuojas. Vgl. dūkņa I.]

Avots: ME I, 525

‡ II dùkaņa ² Sessw., Name einer unkelbraunen (? dūkana) Kuh Bauske.

Avots: EH I, 346

[dzel˜kņains Salis, stachelig.]

Avots: ME I, 541

ieskaņa ,*

[1) der Anlaut];

2) der erste und dabei unbetonte Teil eines Verfusses:
ritumu ar vieglu ieskaņu mums nav RKr. IX, 116;

[3) der Anklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

4) der Prolog
Janš.].

Avots: ME II, 64, 65

izskaņa ,*

1) der Ausklang:
dzirdam dažādas ieskaņas un izskaņas Druva I, 443;

2) der Ausdruck in Lauten:
vai nu tam, kuo katrs sajūt, neduod izskaņu vārduos? Aps. V, 38.

Avots: ME I, 798

jaûkskaņa ,* jaûkskanĩba *, der Wohllaut, Euphonie: valuoda pilna jaukskaņas Vēr. II, 733. mazkrievu valuoda ar savu maigumu un patīkamuo jaukskanību atgādina se̦nuo grieķu valuodu Vēr. I, 1240.

Avots: ME II, 98

‡ kaņa "ein Pferd" Frauenb.: pārved man tuo kaņu nuo ganībām! Aus r. конь dass.?

Avots: EH I, 585

kaņape (unter kaņepe): loc. plur. kaņapās BW. 10217 3 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 585

‡ kaņapējs, = kaņe̦pājs: kaņapēju krekliņuos BW. 24040 var.

Avots: EH I, 585

labskaņa ,* der Wohllaut.

Avots: ME II, 398

nesaskaņa, der Misston, die Disharmonie: piegāja pie klavierēm un uzsita nesaskaņas Druva II, 12. dzīves nesaskaņas Vēr II, 505. mūsu kuopdzīvē ne mazākā nesaskaņa neradīsies A. XVI, 291.

Avots: ME II, 731

nuõskaņa,

1) der Tonfall, die Nüance, Senkung:
balss vēl nebija pieņēmusi vīriešu nuoskaņu A. XII, 323. viņa balsij bij savāda nuoskaņa XIX, 25. vienai uzskaņai se̦kuo divas nuaskaņas RKr. IX, 104. katram mūža ve̦cumam ir sava seviška nuoskana A. XI, 492;

2) der Nachhall:
tādu pakaļ skanēšanu nuosauksim par nuoskaņu Langvits; ("die Thesis (in der Metrik)" Celm.].

Avots: ME II, 847

pãrskaņa,* der Umlaut Wid.

Avots: ME III, 175

‡ pêcskaņa,* der Nachklang: (fig.) katastrofas pēcskaņas Burtnieks 1934, S. 259.

Avots: EH XIII, 226

pieskaņa,

1) die Assonanz:
izveicīgi savij šādās atskaņu un pieskaņu vītnes P113d. Llv. II, 72;

2) der Anklang:
teātrāliska pieskaņa Brig. Ceļa jūtis 39. šuo zvaniņu dzirduot es allaž jūtu sē̦ru pieskaņu B. Vēstn. tai (balsij) bij tādā savāda pieskaņa nuo dusmām Latv.

Avots: ME III, 290

saskaņa,

1) das Zusammenstimmen, die Harmonie
U., die Übereinstimmung: vienprātība un saskaņa A. XI, 37. iegribas un spēju nevar vienuot saskaņā Asp. attīstīsies pilnā saskaņā A. XI, 473. ... kas re̦dzams ne vien nuo vārdu saskaņas (Übereinstimmung), bet arī nuo vienādām konstrukcijām A. v. J. 1897, S. 238. tie mīlējās abi kâ skaņas, kas saldās saskaņās plūst JR. IV, 126;

2) der Akkord in der Musik
U.: harmonijas jeb saskaņu mācība MWM.;

3) der Reim
U.

Avots: ME III, 731, 732

skaņa: trauku s. (= skanēšana) Skalbe Raksti IV (1938), 93. vecene... pilnā skaņā uzsvilpē Pas. V, 53. skaidra s. rītā rasā BW. 11463 var.

Avots: EH II, 501

skaņa, skans L., der Ton, der Laut: sudraba skaņa Aus. I, 12. šķē̦pu skaņa dūc 14. tā pate pamata skaņa dzirdama vis˙cauri viņa valuodā A. Upītis J. L. 8.

Avots: ME III, 872

tĩrskaņa* MWM. X, 854, reiner Ton, Klang.

Avots: ME IV, 204

uzskaņa,* die Arsis (betonte Silbe im Versfuss) RKr. IX, 104.

Avots: ME IV, 378

viênskaņa,* der Einklang (Unisono), die Harmonie (?): sirds sita vienskaņā ar cielaviņas sirdi Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 666

žē̦lkaņas (?), der Schaudeŗ das Zittern (?): vēl tagad žē̦lkaņas pār kauliem pāriet JK. Vgl. šalkanas.

Avots: ME IV, 806

*àizirdzêt od. *àizirgt, fort-, hinrieseln, -fluten (von Tönen): tâ kâ nievu skaņa aizirdz gaisuos Plūd. Domas I, 537.

Avots: EH I, 26

àizvaĩņuôt, àizvainuôt Stari II, 248, tr., ein wenig beschädigen, verletzen, beleidigen: sirds kā aizvainuota Rain. savādas nuoskaņas gadās dzirdēt nuo aizlauzta, aizvaiņuota kuoka A. XV, 2, 261. es būtu viņu aizvaiņuojuse Kaln. jaunava vaicā aizvainuotās balsī Purap.

Avots: ME I, 58

‡ àizvirmuôt, sich vibrierend hin-, wegbewegen, vibrierend hin-, wegströmen: (zvanu) skaņas tālu aizvirmuoja gaisā Dikenss Zvani (v. J. 1928), S. 135.

Avots: EH I, 63

apdūkt (bekannt mit û ² ),

2) : e̦smu kâ apdūcis nuo tāda negaidlta nuotikuma Janš. Mežv. ļ. II, 31; ‡

3) betäuben
Warkl.: skaņas apdūca ausis.

Avots: EH I, 79

apraût, tr.,

1) in grossem Umfange abreissen:
viņš aprāvis dārzā visas puķes;

2) schnell anziehen:
ātri aprāva drēbes LP. VI, 1004;

3) umwerfen, zu Boden werfen:
meitu gar zemi;

4) wie apraukt, enger machen, die Maschen abnehmen:
adīklim acis, zeķei purnu apraut; pastalas apr., dem Bastschuhe die Spitze zusammenziehen; kaudzi apr., den Korn- od. Heuhaufen zuspitzen;

5) vējš aprauj ģīmi, das Gesicht beschlägt, bedeckt sich im Winde mit Sommerflecken, wird braun, rauh;
vēja aprautie vaigi, ruokas;

6) den natürlichen Gang der Entwickelumg hemmen, den Fortgang einer Handlung hemmen:
aukstums (karstums, lietus) aprāvis labību PS. saule aprauj ābuolus. maizi krāsnī aprauj uguns, uzdedzinādama me̦lnu garuozu Siuxt; apr. valuodu, die Rede plötzlich abbrechen A. XX, 858; stāstījumu Vēr. II, 1404. viņš apraun runu, un abi sēž klusi MWM. IV, 929; so auch ohne ein Obj.: tad... Mārtiņš aprauj A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich schnell Kleider anziehen:
apraujies un steidzies pie darba;

2) einander umwerfen:
pluosīdamies viņi aprāvās cits citu gar zemi;

3) fester, trockener werden:
ceļš, zeme drīz aprausies. dubļi aprāvušies JKaln.;

4) vom Stocken, Aufhören der Entwickelung einer Handlung, stocken, nicht gedeihen:
labība aprāvusies PS. "nuoslauki de̦gunu!"viņš gribēja sacīt, bet aprāvās Pasaul. lāp, 74; varbūt, tie prieki aprausies Vēr. I. 143. asi aprāvās muzikas skaņas Vēr. II, 569. trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi sīkt Vēr. II, 523. grāmatu izduošana pilnīgi aprāvās Konv. ² 1090. jauneklis palika kā aprāvies stāvuot Vēr. II, 1193. aprauties nuo, aus Scheu, Ehrfurcht vor jem. ein grobes Wort oder eine böse Handlung unterlassen, aufhören: nuo mācītāja taču vairāk aprausies, kā nuo cita kāda, vor dem Pastor wird er doch mehr sich scheuen Unfug zu treiben, als vor irgend einem anderen Alm. nu Salmiņam arī aprausies tie lēcieni Alm. vīri arī tūliņ aprāvās nuo savas triekšanas Alm.;

5) verharschen, sich mit einer Haut überziehen
U.

Kļūdu labojums:
dem Bastschuhe = den Pasteln

Avots: ME I, 114

‡ apšàlkt, umrauschen Bauske: skaņas tuo apšalca nuo visām pusēm.

Avots: EH I, 119

‡ apsitinât,

1) = aptī(stī)t Dunika, Frauenb., Gramsden, Kal.: a. sietavas ap kāju; a. pirkstu, acis;

2) "?" : nakts kairinājums . . . apsitināja Arvi kâ ar nepazīta reibuma vilni A. Brigadere Daugava I, 10. tuos apsitināja tālas ragu skaņas A. Brigadere ebenda 1216. Refl. -tiês,

1) = aptîtiês Gramsden n. FBR. IX, 110, Dunika, Frauenb., Kal.: apienis apsitinājies ap kārti Dunika;

2) sich (wiederholt) schnell herumdrehen:
viņš... pārareiz strauji ar tuo it kâ dejā - apsitinājās apkārt Janš. Dzimtene IV, 60.

Avots: EH I, 112

‡ atasta Pilda n. FBR. XIII, 54, Zvirgzdine, Kompar. atastâk (auch Vīt.), Adv., = atastu: atasta suols auo galda atvilkts Zvirgzdine. ej atastāk nuo guns! ebenda. atastāk stāvuot var skaņas labāk izšķirt Vīt.

Avots: EH I, 133

atklîst (li. atklýsti) intr.,

1) irrend ankommen, herirren:
nelaime zin, nuo kādas elles viņš ir šurp atklīdis Kaudz. M.; nuo līča atklīst lakstīgalas skaņas MWM. X, 440;

2) ver-, wegirren, sich trennen:
guovs atklīdusi nuo bara, die Kuh ist von der Herde verirrt. gudrie atklīst nuo muļķīša LP. IV, 213. migliņā es atklīdu nuo labiem cilvē̦kiem BW. 29301.

Avots: ME I, 167

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. ² 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190

atviļˆņuôt, intr., herbeiströmen: atviļņuo, atliduo ze̦ltsaules stari JR. V, 145. skaņas atviļņuo pār bē̦rzu galuotnēm Vēr. II, 53.

Avots: ME I, 211

I bàlss, -a [C., Kreuzb., Mar., Laud., Warkhof, Kaunata], Kand. (li. bal˜sas), bàlss, -s [Wolm., PS., Saussen, Ruj., Lis., Bers., Glück], auch balse BW. 407 [u. Glück], Demin. balsiņš, balstiņš, balsiņa, balstiņa, balsīte BW. 318, 2437,

1) die Stimme, der Ton:

a) eig., aizsmakusi, baiga, barga, duobja, klusa, le̦daiņa, maza, mīlīga, rauduoša, rupja, skaļa, skaņa, skarba, skumīga, smalka, vāja, žēlsirdīga balss, eine heisere, furchtbare, strenge, tiefe
od. dumpfe od. Basstimme, leise, eisige, kleine, liebliche, weinende (weinerliche), grobe, helle, laute, herbe, traurige, feine, schwache, barmherzige Stimme;

b) übertragen: sirds balss, die Stimme des Herzens,
pē̦rkuoņa b., des Donners Stimme;

c) bibl., saucēja balss tuksnesī, die Stimme des Rufers in der Wüste;

d) balss aizkrīt, aizņemta, balss cieti, die Stimme versagt;

e) balsi luocīt, modulieren, oft von der Stimme der Nachtigall, aber auch von Menschen:
luoki balsi tautu meita. balsi pazaudēt, verlieren; balsi cilāt, mit dem Ton steigen (St.), nuolaist, mit dem Ton fallen; balsi vilkt, den Ton ziehen;

f) pilnā balsī bļaut, rāties, raudāt, saukt, aus vollem Halse schreien, mit lauter Stimme schelten, weinen, rufen.
Ebenso: šķaudīt, vaimanāt visā balsī, aus voller Kraft niesen JK. III, 2, mit lauter Stimme jammern A. XIII, 1, 37. es visā balsiņā saucu savus bāleliņus BW. 13332. nelabā balsī bļaut, mit jämmerlicher, unnatürlicher Stimme schreien; kliegt vienā balsī, unaufhörlich schreien Kaudz. M.; aber auch: dzīvuot vienā balsī (immerfort) pa kruogu; viņš kasās vienu balsu vien, er kratzt sich immerfort (Saulhof);

2) die Stimme, das mit Hilfe der Stimme Ausgedrückte:
dievs paklausīs tavu balsi, Gott wird deine Stimme erhören;

3) die bei Beratungen, Beschlüssen, Wahlen abgegebene Stimme:
savu balsi nuoduot, seine Stimme abgeben; balsu vairums, Stimmenmehrheit;

4) tev ir jauka balss, du hast eine schöne Stimme.
ja būs mums vieni balsi, būsim brāļu līgaviņas BW. 310. dziesma neskanēja gan˙drīz kā uz balsīm Kaudz. M. 131; stabule uz divpadsmit balsīm, eine Flöte mit 12 Stimmen LP. IV, 222. ērģeļu balsis, Orgelstimmen; lūpu, mēlīšu, palīgu, stabuļu balsis, Labial-, Zungen-, Neben-, Flötenstimmen Konv. ² 771. - balss nuolaidums un pacē̦lums, die Senkung und Hebung der Stimme. Zu bildêt, li. bal˜sas "Stimme, Ton", apr. billīt "sprechen", adh. bellpn "bellen", [ai. bhaṣ̌a-ḥ "bellend", bhāṣ̌atē "redet" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 92, Fortunatov BB. VI, 217 f. und Z. XXXVI, 31, Trautmann Apr. Spr. 312, Petersson Ar. u. arm. Stud. 75 u. a.].

Avots: ME I, 255

dārdzîgs, laut: ragu muzikas dārdzīgās skaņas Dz. V.

Avots: ME I, 447

dìmda ² [Warkh., Bers., dim̂de ² Wandsen], das Dröhnen, Getöse: tie lielu dimdu dzirdējuši Manz. un savu suoļu dimdā klausuos es Akurater. tur apklust dimdas un skaņas Latv. pē̦rkuoņa dimda Druva I, 180. dimdu kalns Etn. IV, 13.

Avots: ME I, 468

duôbjš [C., dùobjš Neuenb., Jürg.], duôbs [Kr., dùobs ² Kl.],

1) tief, dumpf:
duobja balss LP. IV, 69, V, 398. duobjas zvana skaņas Etn. II, 40. pē̦rkuonis duobji ducina, rūc. zeme duobji nuodunēja Saul. duobji murmināt, saukt ;

2) hohl
(in dieser Bedeutung ist duobs gebräuchlicher). [Wohl - mit uo aus ōu̯- zu dubt, dube̦ns (s. dies) ; vgl. auch Zubatý BB. XVIII, 261, Pedersen KZ. XXXVI, 102 und Būga LM. IV, 436.]

Avots: ME I, 531

duobrs

1): duobrā balsī... duobrā skaņa Janš. Līgava I, 84.

Avots: EH I, 349

II dūzma (unter dūzme): "tumša skaņa, kas tikai dūc vien" (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 349

dvèst (li. dvė˜sti) [Jürg., N. - Peb., Lis., Warkh.], dvest, -šu, -su [vgl. Le. Gr. 596].

1) hauchen, atmen:
skaņas, kâ nuo mirstuošām lūpām dve̦stas Vēr. II, 132. miers tam tuomē̦r nav krūtīs dve̦sts Treum. spirgts gars pretim dvēš Vēr. I, 1409;

2) hauchen, leise sprechen:
"kāpēc tu apprecējies?" viņa dvesa Niedra;

3) kurzatmig sein, schwer atmen, keuchen, stöhnen:
paēdies, ka dveš vien, viņš smagi dvēsa. [guovs dveš U., stöhnt. In Drsth. und Ruj. unterscheide man dvest "schwer atmen" von dvèst "hauchen". Zu slav. dъхnǫti "aufatmen", le. dusêt, mhd. getwās "Gespenst", ae. dwœscan "löschen" u. a., s. J. Schmidt Neutra 204. Zubatý AfslPh. XVI, 391, Fick Wrtb. I ^4. 469. Walde Wrtb. ² 87 f. unter bēstia. Trautmann Wrtb. 65, Berneker Wrtb. I, 235.]

Avots: ME I, 538

dzidrs [Salis, Drsth., Sissegal. Selg., Kosenhof], klar, hell: dzidrs avuots, ūdens; dzidra debess; dzidras acis, bāliņi aizvadīs dzidri bē̦riem kumeļiem, kas tā par pili tik dzidrā ze̦ltā LP. VI, 831. asminam dzidra skaņa VI, 957. [dzidrs (klar und frisch) gaiss Grawendahl; "durchsichtig" Jürg.] Zu dziedrs I,

Avots: ME I, 549

džiñdžala,

1): auch Dunika, Salisb., (mit ìn ² ) Saikava: ar džindžalu džindžalāja BW.28262, 1 var., ‡

2) *džindžala od. *džindžals, eine Schelle:
zvaniņu un džindžalu (zvārguļu) skaņas RKr. XIX, 140 (aus NB.).

Avots: EH I, 365

gārkstêt,

2): slimniekam krūtis gārkstēja pie katra e̦lpas vilciena Dunika. nuo rīkles nāk gārkstuošas skaņas ebenda.

Avots: EH I, 390

gaviles, der Jubel: tē̦vu bē̦rni apsveica skaņām gavilēm Latv. svin gaviļu svē̦tkus A. XIV, 235. gaviļu skaņas LP. VII, 1296.

Avots: ME I, 614

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

grē̦ns "?": vakara blāzma pie apvārkšņa malas lūkuojas grē̦ni iekšā pa luogu Deglau MWM. II, 487. grē̦nas skaņas ibid. viņa grē̦ni nuopūtās Deglau bei Plūd. LR. III, 209.

Avots: ME I, 652

II grieži,

1) [griẽži Nigr., Ruj., griêži ² Salis], die Wende:
laika grieži, Mond- und Witterungswechsel Libau n. Mag. XX, 3, 56; mēness grieži, Mondverwandlungen L.; mēneša grieži, Mondwechsel Vēr. II, 1255; saules grieži, Sonnenwende L., jetzt gew. saulgrieži; vasaras grieži, Sommerwende Dr.; jaunuos griežuos, im ersten Viertel St., ve̦cuos griežuos, im letzten Viertel St. 19. februāŗa nuotikumi var līdzināties griežu laikam, Wendepunkt, Epoche Kronw.;

2) galvas grieži, das Kopfzerbrechen
- bei Plūd. sehr oft für galvas lauzīšana: atskaņas nedara Fürekeram ne˙kādaus galvas griežus Plūd.

Avots: ME I, 664

griêzt, [griẽzt Katzd.], -žu, -zu (li. gríežti "нарѣзывать"),

1) schneiden:
maizi, kuoku, sluotas. ne nuo katra kuoka var svilpes griezt. uz cita kuoka (birkas) savu parādu griezt. seine Schuld auf einem anderen schieben. griez uz kuoka, tautu meita, manus lielus parādiņus BW. 6270. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama, nevajaguot le̦puoties Kaudz. M. mans cirvis dziļāku skaidu griež nekâ tavējais JR. IV, 82. tas man sirdi od. sirdī griež, das schneidet mir ins Herz U. kādam guodu griezt U. [oder zu grìezt?] jemandem verleumden;

2) schlagen (von der die Schnarrwachtel):
grieze griež (li. grįlyt;ežia);

3) geigen
(so auch li. gríežti): vijuoli griezt;

4) knirschen mit den Zähnen
(so auch li. gríežti): ve̦lns nuo tās dienas zuobus vien griež uzmanim;

5) [par ausi griêzt PS., ein Ohrfeige verabfolgen].
pliķi griezt Mar. Refl. -tiês,

1) sich schneiden:
ja divas taisnas līnijas griežas ar trešul... Būvm.;

2) schneidend eindringen:
riteņi griêžas dubļainā ceļā līdz rumbām. skaņas plūst, ausīs griezdamās MWM. V, 486. [Nebst graizît nach Scheftelowitz BB. XXVIII, 295 zu arm. ergicanem " (zer)reisse".]

Kļūdu labojums:
[oder zu grìezt?] = nach d. jem. die Ehre abschneiden]

Avots: ME I, 662

ìeaũklêt, einwiegen (in den Schlaf): skaņas miegā ieauklēja MWM. VIII, 412.

Avots: ME II, 2

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

ìedergtiês;

1): (plötzlich, für eine kurze Zeit) zu schmerzen anfangen
(mit er̃ ) N.-Peb., (mit èr ² Selsau; ‡

2) "runājuot pēkšņi kaklā skaņai aizķerties, raduot asu, augstu tuoni" AP., Ludsen.

Avots: EH I, 508

ìedunêtiês, (dumpf) ertönen, erdröhnen: skaņa... iedunējās un izgaisa Akurater. [pērkuons iedunējās Wandsen. suoļi, basas kājiņas iedunējās Bauske.]

Avots: ME II, 11

I ìeduzêt "?": valuodas skaņas vienmē̦r vēl ieduzēja [vgl. duzuot 3] šinī te̦lpā Alm.

Avots: ME II, 11

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

ìekrakstêtiês, plötzlich anfangen zu knacken, knarren: likās, ka viņa krūtīs zem kalēja spiedieniem būtu kas iekrakstējies Rīta skaņas I, 39.

Avots: ME II, 29

ìelãpît, einflicken Spr.: zeķei papēdi; auch fig.: skaņas un zilbes ielāpīt Vēr. I, 1519.

Avots: ME II, 37

ìesist,

1) intr., einen Hieb versetzen:
māte palaidnim iesita pa muti;

2) tr., einschlagen, wohin tun, einhüllen:
vadzi sienā, mietu zemē. milzis muļķīti iesit līdz ceļiem zemē LP. IV, 63. cik gribēju mutes duot, tik iesitu padusē BW. 21292;

3) einschlagen, erhalten, verdienen:
tur viņš iesita smuku naudiņu Salisb., [Salis]. Refl. - tiês,

1) einschlagen, eindringen, hineindringen:
akmens iesitas kādas trīs asis zemē JK. II, 125. luode iesitās siênā, ausīs iesitās muzikas skaņas Stari II, 509. iesitās savāda smaka nāsīs Etn. II, 176;

2) einfallen
Dond.: kas gudriem brāļiem bij iesities prātā LP. IV, 211;

3) [plötzlich eintreten (vom Winde)]: lāgu lāgiem iesities dienvidu vējš.

Avots: ME II, 63, 64

ìeskanêt, intr., hineintönen, hineinschallen, tönend eindringen: lē̦ni ieskan zvanu skaņas šai meža vientulībā A. XX, 82. kliedziens ērmīgi ieskanēja pašas ausīs Vēr. II, 450. Refl. - tiês, einen klingenden Laut von sich geben, ertönen, erschallen, erklingen: klases zvaniņš ieskanas Aps. tālumā jau ieskanas uzvaras zvani MWM. VIII, 45.

Avots: ME II, 64

ìeskaņuôt, tr., ertönen, erklingen lassen: kas cilvē̦kā ieskaņuo vis˙daiļākās un mīlīgākās skaņas MWM. V, 643.

Avots: ME II, 65

ik,

1) Adverb, immer:
lai es nāku, kad nākdams, ik māmiņa gauži raud, wann auch ich kommen mag, immer weint das Mütterchen bitterlich BW. 3328. So auch ik˙kuŗš, jeder (eigentl. wohl: immer irgend einer), ik˙katrs, jeder (eigentl. wohl: immer einer von der beiden, wobei katrs als indefinites Pron. gebraucht ist);

2) Konj., wie oft, so oft als; im Hauptsatze oft auch
ik, so oft, jedesmal: ik es gāju gar kapiem, ik es gauži nuoraudāju BW. 4044. ik viņš stabulējis, ik luopi dancuojuši LP. VI, 388. ik pāris suoļus pave̦lk, ik jāpūtina VI, 23. ik papeŗas, ik jāmazgā galva ūdenī V, 125. ik cūkas atgriezīšu, ik pāgsteigšuos nuo lauka krāsnij uzmest VI, 146. ik suoļu pabrauc, ik pāris bē̦rnu izkritis, sobald er einige Schritte fährt, fallen einige Kinder aus dem Wagen LP. VI, 7. Oft fehlt ik im Hauptsatze: ik dziesmiņu izdzievāju, satinu dziesmu kamuolā BW. 47. ik ēdiena laiks, tev jāmazgājas LP. V, 201. Oft mit dem prädikativen Partizip verbunden, wobei die Konjunktion ik noch sich als indefinietes Adverb erweist: ik kanniņu izne̦sdama, ik dziesmiņu padziedāju, jedesmal, wenn ich dik Kanne hinausbrachte, immer sang ich ein Lied, eigentl. immer [wieviel] die Kanne hinausbringend, sang ich immer ein Lied BW. 792. ik saulīte nuoiedama, tur sudraba juostu kāra BW. 33827, 3. ik vadziņu izdzīdams, utes kava ce̦purē 21887. skreji nu, skreji pie savas ze̦lta māsas, ik acis pavē̦rdams LP. IV, 185 (vgl. cik); mit den Gen. hat ik distributive Bedeutung und bedeutet, je nach dem Sinne des Satzes, "an jedem, in jedem, auf jedem": ik māju pieci zaldāti, je auf ein Haus, auf jedes Haus fünf Soldaten, eigentl. wieviel Häuser, (soviel) fünf Soldaten Biel. R. 776. lieriņai, nabadzei, ik mēnešu (Var.: ik mēness, mēneša, mēnešus) ziedi bira, jeden Monat (eigentl. wieviel Monate, cf. la. quotannis) fielen der armen Linde die Blüten BW. 11915, 2. ik brīža, ik gada tas nuotiek, das geschieht in jedem Augenblick, in jedem Jahr. ik svē̦ta rīta gājuši uz LP. VI, 967. saimnieks ik nakts licis sieku rudzu samalt VII, 727. ik vakara (Var.: vakaru, auch vakarus) gauži raudu BW. 24863, 1. te bij kuociņs, tur bij kuociņš, ik kuociņa šūplītis, auf jedem Bäumchen ein Schaukelchen Biel. R. 406. pieci menči laiviņā, ik bērniņa mencis bija, für jedes Kind war ein Dorsch BW. 30810. Die ursprüngliche Abhängigkeit des Genitivs von ik ist abgeblasst, und so ist möglich geworden, dass bei Zeitbezeichnung der Temporale Akk. Sing. und Plur. mit dem Genitiv konkurriert: es tuo savu māmuliņu ik vakara (Var.: ik vakarus) raudināju BW. 221, 222. ik vakaru tautu meita kalnā kāpa gavilēt 224, 12. tu ik rīta (Var.: ik rītu, ik rītus) mazgājies 21671. bē̦da, bē̦da puisīšam ik rudeni, pavasari 12915. latvieši ik rudeņus izrīkuoja miruoņu dzīres LP. VII, 291. kuŗus (ābuolus) ik naktis zuog VII, 92. Bei den ā- und ē- Stämmen ist in solchen Fällen mit Sichercheit nicht zu entscheiden, ob wir den Gen. Sing. oder den Akk. Plur. vor uns haben, z. B. ik dienas, jeden Tag ik vasaras, jeden Sommer. man baltais bāleliņš ik piektdienas Tukumā BW. 13297, 6. Nachdem durch die Entwicklung des temporalen Akkusativs das Genitivverhältnis von ik und dem folgenden Substantiv gelockert war, wurde das Verb desm Satzes für die Konstruktion massgebend: ik rītam tīru rudzu pa pūram ritināju, für jede Morgen mahlte ich ein Lof reinen Roggen BW. 13646, 28 (Var.: ik rītiņa, rītiņu, rītiņus, jeden Morgen). burvim ik mēneši (statt mēness, mēneša) jāzieduo ve̦lniem viena dzīvība, der Zauberer muss dem Teufel jeden Monat ein Leben opfern LP. VII, 705 (der Nom. durch den Debitiv bedingt);

4) Präp. hinter ik: kungs palika ik ar dienu bagātāks, der Herr wurde mit jedem Tag reicher
JK. V, 52. pa dienasviduča laiku ik nuo dienas nāca liela čūska LP. VI, 576. iemetīsi ik pa brītiņam (von Zeit zu Zeit) vienu gaļas gabalu mutē III, 81. ik pa simts gadiem (alle 100 Jahre) iz kalna paceļuoties pils VII, 1103. mainīšanās nuotiek ik pa nedēļām vai dienām III, 74. bē̦rni dabūja ik pa vienam ābuolam (je einen Apfel). šķēršļus atruonam ik uz suoļa. kad es iešu ganiņuos, ik krūmiņa ziedu metu, warf ich bei jedem Strauche eine Opfergabe (Var.: ik pie krūma ziedu likšu, eine jetzt viel gebräuchlichere Wendung als ik krūmiņa; ik krūmam ziedu duošu, wo der Dativ von duot abhängig gemacht ist) BW. 29087;

5) zufolge des Konstruktionswechsels in Sätzen, wie ik krūmam ziedu duošu oder ik vadziņas galiņā kâ baluodis nuopūtās, am Ende jeder Furche seufzte er wie eine Taube
BW. 25361, erhält ik vor einem Substantiv in einem Kasus obliquus die Bedeutung von ik˙viens, ik˙katrs, ik˙kuŗš, jeder. Neuerdings gebraucht Rainis ik promiscue mit ik˙viens, ik˙katrs auch vor dem Subjektkasus: ik (ik˙kuŗa) ruota pave̦dusi meiteni, ik zuobe̦ns derību ir pārkāpt ļāvis, ik (= ik˙viena) skaņa tur dziesmās un saskaņas saistās. ik wird mit dem Pronomen, vielfach auch mit den zeibezeichnenden Hauptwörtern zusammengeschrieben: ik˙katrs, jeder, ik˙dienas, täglich, ik˙gadus, jährlich. [ik wohl proklitisch gekürzt aus * (j)iek =li. jiek in jiek-vienas "jeder" u. a.; eigentlich ein neutraler Nom., Akk. Sing. mit der (relativen Bedeutung "wieviel", vgl. ciek, tìek und iekām; zur Bedeutung vgl. gr. ὀσημέραι und la. quot diēs "täglich".]

Avots: ME I, 702, 703, 704

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836

izdimt, verhallen: tuomē̦r izde̦m skaņa Hug., Bers.

Avots: ME I, 728

izdzist, intr.,

1) aus -, verlöschen:
uguns, svece izdzisusi;

2) kalt werden:
tâ tu tupi, tâ tu tupēsi, ka pereklis neizdziest BW. 24718; nu tad ēdiet, ēdiet, pēc izdzisīs A. XI, 110;

3) fig., auslöschen, bechen:
izdziestuošas acis;

4) dahinschwinden, verhallen:
skaņas beidzuot izdzisa Saul. Sprw.: laime izdziest ātri kâ svece. izdzisis spuo- gulis, ein matter Spiegel MWM. VIII, 308;

5) kalt werden (beim Sterben), den Geist verhauchen, sterben:
tik˙līdz kāds miruonis izdzisa, atvēra luogu LP. VI, 39. izdzisa atkal viena sirds R. Sk. II, 23. viņš grib nuo bē̦dām vai izdzist.

Kļūdu labojums:
tupēsi = peri

Avots: ME I, 732

izkliêdêt, izkliêdinât, izkliêst, tr.,

1) ausbrieten, ausstreuen:
salmi, kuŗus izkliedē pa visu istabu BW. III, 1, 81. ziedlapiņas savītušas un vējā izkliedē̦tas Vēr. II, 689. linus izkliest = izklāt N. - Bartau. granti izkliest uz lielceļa Naud. salmus nesaslaucīja, bet izklieda tuos pār visu plānu BW. III, 3, 871. kaņepes bija izkliestas, lai til Dünsb.;

2) fig., zerstreuen, vertreiben, aufheben:
nesaskaņas Stari I, 117. manu miglu ķē̦mu barus spēcīgi viņš izkliedē Jan. salmu izkliedums, ausgebreitenes Storh. Vgl. izklaidīt, izklīst.

Avots: ME I, 753

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izliêt [li. išlìeti], tr., ausgiessen: Sprw. neizlej netīru ūdeni, kamē̦r tīra nav. kur nu vairs izlietuo sasmelsi od. izlietuo taču nesasmelsi, das Geschehene kann man nicht ungeschehen machen. izliet laimes;

2) ergiessen:
saule izlēja savu spilgtuo gaismu par kauliem apklātuo ceļu RA.;

3) vergiessen:
kas cilvē̦ka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt I Mos. 9, 6. Refl. - tiês,

1) überfliessen, verspritzt werden:
tâ ūdeni nest, ka ne˙viens piliens neizlejas Etn. I, 61;

2) sich ergiessen:
nuo krūtīm skaņas Aps.;

3) sich formen, sich beim Guss, beim Giessen (bes. beim Glückgiessen) bilden:
svina gabals izlejas čumurains Etn. II, 2. nezin, kas tur tē̦vam bija izlējies Plūd. II, 321.

Avots: ME I, 765

izskanêt,

1) verhallen, ausklingen:
kur ilgu balss bez skaņas izskanēja Asp. mana jaunība izskanēja kâ klusa vakara meldija Kleinb.;

2) durchklingen:
atbildē izskanēja rūgtums Baltp. viņai likās, ka iz šiem vārdiem izskanē̦tu apsmiekls Vēr. II, 446;

3) erschallen, ergehen:
izskanējusi pa mūsu tēviju vēsts Vēr. II, 595.

Avots: ME I, 797, 798

izšķirîgs, izšķīrîgs,

1) erfolgreich:
izšķīrīgs man darbiņš BW. 17317;

2) unterscheidbar, unterschiedlich:
savā starpā izšķirīgas skaņas Antrop. II, 110, [Nigr.].

Kļūdu labojums:
man = mans

Avots: ME I, 811

izvilinât, izviļinât, tr., (betrügerisch) heraus -, entlocken: jauka pēcpusdiena bija izvilinājusi klajā pilsē̦tas iedzīvuotājus Asp. stabule - muzikas rīks, nuo kuŗa tika izviļinātas vis˙jaukākās skaņas Antrop. II, 108. Refl. - tiês, sich herauslocken: smiekli izviļinās paši nuo sevis R. Sk. II, 60.

Avots: ME I, 828

jaûks (li. jaukùs "zahm; angenehm"),

1) zahm:
jauks luops, ein frommes Tier Kurisch - Haff;

2) heiter
(nach Manz. Lettus freudig, fröhlich von Angesicht), schön: jauks gaiss, laiks;

3) schön, anmutig (von Wahrnehmung aller Sinne):
jauka paija, istaba, skaņa, smarša. viņš jauki raksta, dzied. tas jauki uož. jauka bija uzskatīt, vēl jaukāka valuodiņa BW. 17658;

4) sittlich schön:
jauks bē̦rns,

a) ein hübsches Kind seinem Äusseren nach,

b) ein artiges Kind.
tas nu nav vis jauki nuo saimnieka LP. IV, 169. sadzīvuojām dažu gadu pa guodu, pa jauku, in Ehren und Eintracht. tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. [Nebst jaûcêt und jūkstu, li. jùnkstu "gewöhne mich" (s. dazu Le. Gr. 583 ² ) zu li. jaukìnti "gewöhnen", apr. iaukint "üben", slav. učíti "lehren", привыкнуть "sich gewöhnen", got. biūhts "gewohnt", ai. ucyati "ist gewohnt", ōkaḥ "Behagen", arm. usanim "gewöhne mich, lerne" u. a., s. Hübschmann Arm. Gr. 484, Boisaq Dict. 234, Persson KZ. XLVIII, 127, Trautmann Wrtb. 335.]

Avots: ME II, 98

je̦strs: auch Salis n. FBR. XV, 59 und 64;

1): je̦stra (cieta) vilna Kand. je̦stra (mitra, vē̦sa) istaba Kaugurciems;

2): auch Salisb.; ‡

3) "?": savādas je̦stri skalas (= skaļas?) skaņas Janš. Mežv. ļ. I, 13.

Avots: EH I, 563

kanavãle [C.], kanuvàle Lasd., kaņavāle Kaul., ein Stock, Schlägel C.: še kanavālīte, pamali tabaku LP. VII, 907. kanuvāle - liela kuoka vāle, ar kuŗu malku skalduot sit pa cirvja pietu Lasd.

Avots: ME II, 153

kaņe̦pãjs [Wolmarshof, Bers., kaņepãjs Wolm., C.],

1) das Hanfelld;

2) gew. Pl. [Bei Manz. Lettus.
kaņepeji], der Hanf, die Hanfpflanzen: kaņepāji nemīstīti BW. 11203. es tev duošu linu kre̦klu kaņepāju (Var.: kaņepēju, kaņepāja, kaņipēja, kaņapēju) piedurknēm 21111. kaņupējas 2426.

Avots: ME II, 156

kaņepe, auch kaņipe [Erlaa], kaņupe, kaņape BW. 10217, gew. Pl. kaņepes, der Hanf; kaņepji, = kaņepāji, Hanfstengel Mag. XIII, 40; suņu kaņepe (cynanchum) Konv. ² 2099; vēja kaņepe, Bingelkraut (mercurialis) RKr. II, 74; zilā vēja kaņepe (veronica longifolia) III, 73; kaņepĩtis od. kaņepju putniņš, der Bluthänfling (fringilla cannabina) Natur. XXXII, 72, RKr. VIII, 90 [Gleich kanãpės zunächst wohl aus dem Slavischen; vgl. Thomsen Beröringer 177 f. und Berneker Wrtb. I, 559.]

Avots: ME II, 156, 157

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. ² 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. ² 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211

Klãvs, Klaus, Niklas. Klāviņuos iet, ein Spiel: diviem aizsien acis; vienam nuo viņiem ieduod skandekli, uotrs tâ˙pat tukšā ķers pirmuo ruokā. tikkuo ķē̦rājs sauc: "Klāviņ, u˙ū! tad mucējam jāzvadzina skandeklis. ķē̦rājs pēc skaņas ķeŗ, uotrs vairs neskandina un mūk Etn. III, 185.

Avots: ME II, 219, 220

krāks, Interj.: krāks! krāks! piepēži atskan sausas, skaidras skaņas plašajā klajumā JR. IV, 80.

Avots: ME II, 266

kur̃lĩba, die Taubheit: stiprākās kurlības pakāpēs dzird vēl tikai dažas skaņas un truokšņus Konv. ²

Avots: ME II, 323

lab, labâ, labad, mit vorhergehendem Gen., zugunsten, wegen, um - willen: tevis lab es tecēju ar basām kājiņām BW. 29985. izskaņas lab, des Wohllauts wegen Stērste. kūlēji druošības labad aiztaisījuši visas durvis cieti LP. VI, 294. [Vgl. Le. Gr. § 526 a.]

Avots: ME II, 394

lidinât, ‡

3) schweben machen:
kuokles skaņa šurp jauku vē̦smu lidina Celm.; ‡

4) "?": ieradušas pāri azaida laikam l. pa gultiņu Janš. Dzimtene III ² , 297. Refl. -tiês: sauli re̦dz lidināmies jau tuvu virs bangainās jūŗas Janš. Tie, kas uz ūdens 31. karsuonī lidinādamās (schwebend; echt le.?) starp dzīvību un nāvi ebenda 30.

Avots: EH I, 740

lidus, schwebend, fliegend: nuo tuorņgaliem lidus skrien skanis pēc skaņa Duomas III, 957.

Avots: ME II, 466

lĩdzskanis ,* lĩdzskaņa *, der Mitlaut, Mitlauter, Konsonant.

Avots: ME II, 482

mâžs [Schwanb., Kr.], ein Gaukler U.: tu esi gatavs māžs MWM. v. J. 1899, S. 429. katrs māžs nevar vis būt draudzes skuoluotājs Seibolt. - Der Pl. mâži [Kr., C., PS., Trik., Wolm., Jürg.], Gaukelbilder, Phantasien U., Salisb., Gr. - Roop: māži ir spuoki, ē̦nas, īstenības tāļās nuoskaņas Druva III, 302. nuo dīvainiem māžiem apmulsis Plūd. Llv. II, 215. sapņi ir tukši māži Plūd. Rakstn. I, 124. [Zu māt, apmāt, mādīt u. a., s. Zubatý AfsPh. XVI, 399, Berneker Wrtb. II, 7.]

Avots: ME II, 589

mir̂guôt,

1): auch Segew.; tāls uguntiņš kuras nelīdzi mirguojuot Rainis Tālas noskaņas ⁷ 65. jāberzē acis,... lai pārliecinātuos, vai tās nemirguo Janš. Līgava I, 404;

3): auch Ramkau.

Avots: EH I, 817

I mita, mite, der Unterlass: bez mitas, bez mites Asp., ohne Unterlass: visi organismi bez mitas apkaŗuojas Pūrs III, 72. pļāpāja bez mitas Dz. Vēstn. ar˙vien skan skaņas bez mites Asp. Zu mitêt(iês).

Avots: ME II, 637

nenùodalîts, unabgeteilt, unartikuliert: mēs dzimstuost varam tik nenuodalītas skaņas nuo sevis izduot Teod.

Avots: ME II, 724

nevedĩba ,* die Unförmlichkeit: tā suoļu nuoskaņa nuo mūža spē̦ka, kas nāk caur neveidības tuksnesi Rainis.

Avots: ME II, 739

nîca ² [Bl.], der Ort Stromabwärts St.: kam kritīs ielejas un nīcas Duomas IV, 465. [gan augšurp zvejuo tas un gan pa nīci Mahlberg Dzejas skaņas 94.] nîcām ^2, stromabwärts: nīčam devu sav[u] māsiņ[u], augšām ņēmu līgaviņ[u]; brauc[u] augšām, brauc[u] nīcām, visur man znuotu rad[i] Ltd. 4608. tec[i] nīcām, Daugaviņa, nes augšām sudrabiņu! BW. 30830, 4. [es ar tevi nīcām nelaižuos Janš. Dzimtene IV, 170. Zu nīc verkürzt als Präposition: nīc Gārsniekiem uz upes krasta Mahlberg l. c. 109. Dazu die Ortsnamen Nîca ² "Nieder - Bartau", Nîcas Lvv. I, 28, Nīces II, 171. - Zu aksl. ниць vornüber gebeugt", r. пони́кнуть головой "den Kopf hängen lassen", ai. nīca-ḥ "niederig", aksl. низъ "hinab", apr. acc. s. etnīstin "Gnade", еtnīwings "gnädig", le. Nĩgale FBR. II, 13.]

Avots: ME II, 745, 746

nuoārdêt: skaņa, kāda iet caur labi nuoārdē̦tu puôdu, ja viņam piesit ar ruoku Virza Straumēni ² 40.

Avots: EH II, 30

nuõe̦na ,* die Abschattierung: spilgtas gaismas un tumšāku nuoē̦nu saskaņa MWM. VIII, 290.

Avots: ME II, 782

nùošļupstêt, intr., einen lispelnden Laut von sich geben, herlallen: viņa lūpas bez skaņas nuošļupst Vēr.II,1240.

Avots: ME II, 869

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

[pamazgât, ein wenig oder eine Weile waschen: p. veļu kādu laiciņu]. Refl. -tiês, sich ein wenig säubern, waschen: kaķis pamazgājās Rīta skaņas I, 29.

Avots: ME III, 67

parakņâtiês, ein wenig wühlen: viņa parakņājās pa pagalvi Rīta skaņas I, 82.

Avots: ME III, 87

pãrgalˆvîgs, übermütig: pārgalvīgs puika. pārgalvīgas matu cirtiņas Rīta skaņas I, 139.

Avots: ME III, 155

pārtaukuôt Rīta skaņas I, 68, pãrtàukuôtiês, sich in Fett verwandeln, fett werden: pārtaukuojies mopsis Vēr. II, 1401.

Avots: ME III, 182

paskaņi [Dond., Wandsen, N.-Peb., paskaņepi Wellig 86], paskaņas Ahs., paskanes Grünh., paskanāji BW. 3862, [paskenāji Zögenhof], die männliche Hanfstaude, der Passhanf, Fimmel. Bei L. paskaņiepi. [Am ehesten nebst paste̦nāji dass. nach Būga KSn. I, 188 nebst slav. poskons zu gr. πέσχος "Haut, Rinde", schwed. fjas "Flaum", ahd. faso "Franse" u. a.]

Avots: ME III, 100

[paskaņš, ziemlich laut od. hell tönend: paskaņa balss Lis.]

Avots: ME III, 100

patskanis,* patskaņa*, der Selbstlaut, Vokal.

Avots: ME III, 125

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

pìeņemt,

1) annehmen; zu-, hinzunehmen; zu sich nehmen:
atrastais pieņe̦mts dē̦la vietā. kungs pieņēma mēteļa lejas stūŗus Krišs Laksts 27. kājas man gan vēl drusku tâ kâ aukstumu pieņe̦m Kav. ēd, cik sirds pieņe̦m Kav. es nebiju pieaugusi, ne prātiņu pieņē̦musi BW. 15158. tautiet[i]s manu tē̦vu lūdza visu cauru svē̦tu nakti, vēl pieņēma svētu rītu, līdz pielūdza māmuļīti BW. 15061. blandās tâ pat pa pilsē̦tu, kâ dieva nepieņe̦mts A. XX, 642, wie von Gott verlassen. pieņem, dievs, tē̦v[u] un māti! BW. 4144, 4. nevar vairs, būtu nāve pieņē̦musi! 8750. priekšlikums ir pieņe̦mams, der Vorschlag ist annehmbar Kaudz. M. 193. - pieņe̦mama istaba, das Empfangszimmer;

2) berühren, anrühren:
apkārt sevi vien dziedāju..., svešus ļaudis nepieņēmu (Var.: neaiztiku, neaizkāru), lai netapu ienaidā BW. 956, l. Refl. -tiês, zunehmen, sich mehren: smadzenes tiecas augt un pieņemties Vēr. II, 83. skaņas pieņēmās vēl lieliskāki Turg. Muižn. per. 112. vējš pieņēmās ar˙vien stiprāks A. XX, 402. tavs pūriņš pieņemsies. spē̦ki deviņkārt pieņe̦mas LP. IV, 27. jāšu pasaulē gudrībā pieņemties V, 356. vaigs sācis pieņemties arvienu daiļāks IV, 217.

Avots: ME III, 277

pil˜ns,

1): cilvē̦ku tik p., ka ir pamaisīt nevar Fest. lai puškuojas mātes meitas ar pilnām maguonēm BW. 4621, 2. "zaķis iesācis vilkt pilnā vējā" ME. III, 216 zu verbessern in "Līpiņš [= zaķis] bij pilnajā ("?") vējā jau iesācis vilkt [= dziedāt], cik nabags vien spēja";

4): viņš vai(r) nav p. (= pilnprātīgs) Seyershof. Subst. pilnums,

1): nāks miers un p., cilvē̦kiem labs prāts Rainis Tālas noskaņas ⁷ 57. šuogad nav tas klēts p. Seyershof. viens mut[e]s-p. vēl bij palicis bļuodiņā ķīselis ebenda. (als Massbezeichnung)
vienu spaiņa pinumu ūdens uzlēja virsū ebenda. pāri pann[u] pinumu iztaukšēja zirņus ebenda; ‡

2) tu dabūsi mugar[a]s pilnumus (Schläge, Prügel)
vie[n], vairāk ne˙kuo Seyershof.

Avots: EH XIII, 232

pļerkšķis,

1) pļer̂kšķis ² Bauske, pļer̂kšis C., ein Schwātzer
Bers., Fest., Stelp., Wid.;

2) eine Klapper, Schnarre (?):
skaņas ar kuoka klabiķiem un pļerkšķiem Antrop. II, 103. Vgl. plerkšķis.

Avots: ME III, 370

plērkstêt, -u, -ẽju. plärren, quieken: plē̦rkstuošas harmoniku skaņas Zeltmatis.

Avots: ME III, 340

pļerkstêt Wid., pļer̃kstêt Ahs., pļer̂kšķêt ² Selg., pļer̂kšêt C., pļērkstêt Bauske, -u, -ẽju, schwatzen, schreien, plärren, schmettern: kuo nu pļerkšķi, turi muti! R. Sk. II, 142. vista pļe̦rkst. taurenieki pūš taures, ka pļe̦rkst Ahs. pļē̦rkstuošās skaņas nepatīkami aizkāra ausis Zeltmatis. Vgl. plerkš(ķ)ēt.

Avots: ME III, 369, 370

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

pluosa, der Lärm, das Toben U.: te̦lpā bija savāda pluosa, savādas, drūmi baigas skaņas Veselis Saules kaps. 171. tavu pluosu par āru un tavu gāzu, vai dzirdiet! Hug.

Avots: ME III, 364

I raĩdît Līn., Tr., BL, Iw., Dond., Setg., Kandau, Wandsen, Gr.-Essern, Lautb., Ekau, Kurs., Jürg., Nitau, Salis" Ruj., PS., Serbigal, AP., ràidît ² Kl., raidît Prl., C., Saikava, Lis., Wolm., Arrasch, N.-Peb., Selsau, Gr.-Buschhof, Nerft., raîdît ² Widdrisch, Zögenhof, -u, -ĩju,

1) eilig senden, treiben, hetzen
U.: Sprw. vienu dienu raida, uotru gaida. ar ļauniem lāstiem tev[i] pruo-jām raidīja Aps. VI, 35. atstūmusi un raidījusi nuo istabas tuos ļaudis laukā Purap. Kkt. 175. "ejat nu laukā!" Vīkuļa kundze raidīja ļaudis A. XX, 859. kur likāt mūs[u] māsiņu? vai klētī ieslēdzāt, vai druvā raidījāt? BW. 13646, 19. ne cilvē̦ks kāds jāraida uz viņu pasauli Alm. gars skatienus tālumā raida Vēr. II, 37. tē̦ls raida savu miera pilnuo skatienu uz leju Japana 24. raidīt pasaule jaunas skaņas Vēr. II, 12, tāļumā debess spuoži vēl re̦tuos starus raid[u] Jaunības dzeja 50;

2) "loslassen, Abschied geben"
L.;

3) "schnell essen":
ē̦daža ē̦d, ka raîda vien Dond. Refl. -tiês,

1) eilen Neik. n. U.;

2) zappeln:
bē̦rns jau raîdās U., das Kind zappelt schon. - Subst. raidîtãjs, wer (schnell) sendet, schickt; wer hetzt: būt[u] es tada gājējiņa, kâ māmiņa raidītāja BW. 14872. In der Bed. "hetzen" (aus "bellen lassen") nebst rīdīt zu riêt (s. Leskien Abl. 280), dagegen ln den übrigen Bed. wohi (vielleicht nebst li. riedù "качусьs", s. Būga Aist. Stud. 77) zu aksl. rějǫ "ἐπείγω", rinǫti sę "ruere", serb. rȉnuti "stossen", ai. rīyatē "bewegt sich", la. rīvas "Bach", ae. ríƥ "Fluss", ir. riathor "torrens" u. a. bei Trautmann Wrtb. 243. Anders darüber (zu ahd. rîtan "reiten", ir. ríadaim "fahre" u. a.) Walde Vrgl. Wrtb. II, 348.

Avots: ME III, 469, 470

II raûda (li. raudà "Wehklage"), gew. der Plur. raûdas Gr.-Buschhof, raũdas Tr., Nigr., Selg., Lautb. (neben raûdât!), auch raudi BW. 10951 var., die Tränen, das Weinen, Wehklagen: raudas (raûda Serbigal) nāk, das Weinen kommt. tautiešam raudas nāca BW. 9392, 1. jau dažam . . . par maniem (für mani, um meinetwillen) raudas nāca 5503, 1. es raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. raudi, raudi, tautu meita! kuo ar raudu atraudāsi (was wirst du durch Weinen zurückerlangen?)? 22783, 1. ar raudām atsaguluos (unter Weinen, Wehklagen legte ich mich schlafen) Ld. 7.608. mirdz . . . acīs raudas JR. IV, 127. es dzirdu tâ kâ raudas MWM. VIII, 227. aiz raudām grūti nācās runāt Plüd. Rakstn. II, 298. balss trīcēja nuo aizturē̦tām raudām A. XI, 284. sē̦ru skaņas . . . izklausījās pēc vaimanām un raudām Lautb. Luomi 14. raudas slāpēt, die Tränen, das Weinen ersticken Aus. I, 14. kas man ādu nuovilcīs (für nuovilks), tam es raudas pataisīšu (den werde ich weinen machen) RKr. VII, 1038. gan brēcu gaužām raudām St, kādā raudā, kaujas sē̦ru dziesmā MWM. X, 787. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu Aus. I, 5. - raudu balss, weinerliche, klägliche Stimme: Birzmanis atzinās raudu balsī Dok. A. raudu dziesma (bei Glück, z. B. II. Chron. 35, 25), das Klagelied, die Jeremiade. raudu ieleja Kaudz. M. 33, das Jammertal. raudu nams, das Trauerhaus. raudu vītuols Weisman, die Trauerweide. raudu laiks, Trauerzeit Mag. IV, 2, 137.

Avots: ME III, 481, 482

II riezt,

1) riẽzt, -žu, -zu, schneiden
Dunika;

2) "?": dzenis riezis arī riekstus MWM. VI, 947;

3) "zapfen"
Für. I. Refl. -tiês "?": zvanīšanas briesmīgā skaņa riezās visiem šausmīgi sirdīs Atbalss piel. 41. Wenigstens in der Bed. 1 und das Reflexiv wohl zur Wurzel von riezis, wozu auch ieriezties.

Avots: ME III, 551

rĩkle (li. ryklė "rīkle" Miežinis),

1) der Rachen, die Gurgel, der Schlund, die Mundöffnung;
(fig.) die Stimme: Sprw. kas vilkam rīklē, tas vilkam vē̦de̦rā (von einem Gierigen, Gefrässigen). stāstītāja apklusa, it kâ sakrājušās asaras tai aizspiestu rīkli Purap. rīklē gāzt U., durch die Gurgel jagen. rīkli plātīt U., ein grosses Maul haben. atplē̦sta rīkle, ein weit aufgesperrter Rachen LP. I, 145. ē̦dama rīkle, die Speiseröhre. rīkles mazgs U. od. rīkles gabals Lems. n. U., der Adamsapfel. pats skrien ve̦lnam rīklē (er setzt sich absichtlich der Gefahr aus) LP. IV, 138. mans staltais zirgs būs ve̦lnam rīklē (wird für immer verloren sein) VI, 1012. rīkļu rāvējs od. griezējs, ein rücksichtslos Habgieriger: viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos CTR. I, 14. viņš ir gatavs rīkļu griezējs. - pilnā rīklē kliegt, brēkt od. rīkli palaist LP. VII, 1295, aus vollem Halse schreien. Sprw.: uzkrīt zars - kliedz visā rīklē; uzkrīt uozuols - nesaka ne vārda. viņai laba rīkle, sie hat eine gute Stimme U. skaņa od. skaļa rīkle, eine laute, starke Stimme U. rīkle kâ ērģeles Etn. IV, 3;

2) die Netzkehle
Bielenstein Holzb. 671;

3) krāsns rīkle (gew.: kr. mute), die Öffnung des Ofens, der Ofenschlund;

4) rīklīte, ein Teil des Spinnrades, "caurums spārna dzelzī, pa kuru ve̦lkas dzija uz spuoli" Lasd. n. A. XI, 83, Gr.-Buschhof: dzijs . . . neiet reizēm lāga rīklītei cauri Vīt. 74. Zu rĩt.

Avots: ME III, 536, 537

ritums Karls.,

1) das Rollen; der Lauf
(fig.): pazīst kungu braukumiņu, dze̦lza ratu ritumiņu BW. 13481 var. maža ritums, der Lebenslauf;

2) "satinums" Wessen, etwas Zusammengerolltes, Radförmiges: divi ritumus de̦sas RKr. XI, 77; ein Packen, Ballen, "aude̦kla baķis" Gr.-Buschhof, Pilskalne: izmeklēja derīgākuo drānu nuo rituma V. Vilibalds. skapis e̦suot ritumu kâ sistin piesists Jauns.;

3) der Rhytmus:
dziesmas bez rituma Konv. ² 675. ritums un atskaņas... slīd nuo dzejnieka ruokām Vēr. II, 733.

Avots: ME III, 534

sačaluôt,

1) zusammenschwatzen
Dunika: kuo sievas dažu dienu sačaluo, tuo ne+maz nevar savākt Nigr.;

2) mit einander harmonierend murmeln, plätschern:
kâ burbulīši strautā, skaņas Iē̦kā, kas krūtīs drūms, tuo tāli aizskaluo; ap sirdi vijas, jautri sačaluo Juris Brasa 116.

Avots: ME III, 604

sajausma, Stimmung: it kâ zvana skaņas būtu visu dabu . . . ielīguojušas svinīgā svētdienas sajausmā Janš. Čāp. 18.

Avots: ME II, 640

sakàmpt: vējš ... sakampa dziedātās dziesmas skaņas Janš. Apsk. 1902, S. 17. Refl. -tiês, ‡

4) sich rechtzeitig auf etwas besinnen,
apķer̂tiês: laikā vēl sakampuos, ka nebūs labi Janš. Dzimtene II, 430.

Avots: EH XVI, 415

I šalka,

1) das Gebrause, Gesause, Geräusch:
vēja šàlka Jürg., Warkl., Saikava. jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. iemidzināt mani ar... meža šalku A. 1902, S. 100. bites... apreibušas nuo druvu šalkas Rig. Av. vē̦tras šalka Aps. V, 27. šalkas ir mīlīgas, liegas, nenoteiktas, nuoslē̦pumainas skaņas A. 1897, S. 403;

2) ein gewisses Quantum (Flüssigkeit):
ūdens šàlka ² Kl. Zu šalkt.

Kļūdu labojums:
nenoteiktas = nenuoteiktas

Avots: ME IV, 2

sãmenis (li. somenis "Nordwestwind") Rutzau, der Nordwestwind Sackenhausen n. U., Nord-Nordwestwind Dr., Nordwind Konv. ² 2324, Kur. Nerung (sāminis): lietus būtu gaidāms..., ja iepūstuos sāmenis vai jūŗas vējš Janš. Dzimtene ² III, 258. lē̦nais sāmenis ne̦s baznīcas zvana skaņas šurp R. Kam. 124. Elgentlich: der Wind aus sārnu zeme.

Avots: ME III, 803

sàusne Ronneb., Smilt., sàuksne Planhof, sausna Laud., gew. der Plur. sausnes C., Mag. IV, 2, 91, U., Adleenen; Bers. n. A. XVI, 284, N. - Peb., sàusnes ² Neu - Rosen, auch sausnēji U., der männliche Hanf, Passhanf: es izaugu pie bāliņa kâ sausnīte kaņapēs BW. 9652, 1. - rudzu sausnītes, euphrasia odontites L. Stockm. n. RKr. III, 70. sàusne ² Warkl., eine verdorrte Stelle am Baum.

Avots: ME III, 776

savâds, ‡

2) anders beschaffen
AP.: ir savādas šīs skaņas nekâ vakar Poraks Pērļu zvejn. (1939), S. 24. savāda mīlestība dienu kâ nakti 30. ja auss niez vai knieš, tad būs s. laiks Lttic. 1520 (ähnlich in Linden in Kurl.). Komparativ savâdâks, anders beschaffen Seyershof: zirgs pa vasaru ir s. un pa ziemu ir s.

Avots: EH XVI, 464

savārpt,

1) in Ähren schiessen
Rutzau: rudzu druvas... tikkuo savārpušas Rīta skaņas I, 121;

2) zusammentrakeln
Bornsmünde (mit ã).

Avots: ME III, 783

senparasts, längst gewohnt: senparastās skaņas A. XXI, 661.

Avots: ME III, 818

‡ skañde̦kls Dunika, = skañdeklis: skārda skande̦klu skaņas Janš. Dzimtene III, 372.

Avots: EH II, 500

skanêt: III p. prs. skaņ Višķi n. Ceļi IX, 389; ērģeles ir ... jaukāki skaņamas (= skanuošas) Latv. Av. 1843, No 5.

Avots: EH II, 500

‡ skaniens "skaņa" Seyershof: ausīs ir tāds s.; in Wainsel n. FBR. XIV, 88 dafür skanens, plur. skaneņ.

Avots: EH II, 500

skans (?), gut hörend: avīm ir skanas (für skaņas?) od, skaļas ausis Für I. Auf ein skans weist übrigens auch skanums.

Avots: ME III, 871

skaņš,

1): auch Kortenhof, Ruj., Salis; skaņa runa Jürg. s. ( = skanīgs) bleķis Frauenb. s. laiks (= kad laukā labi un tālu var dzirdēt) Grenzh. n. FBR. XII, 13. s. ("valuodīgs") meitē̦ns Seyershof. s. (laut sprechend, "uzstājīgs") cilvē̦ks Ruj. skaņi irbe nuosakliedza BW. 11464. skaņi runāt Jürg., Kegeln, N.-Laitzen, Orellen, Zvirgzdine. skaņi sāka zvanīt Pas. VIII, 374. skaņi ("ātri") braukt AP.;

3): auch Freudenberg, Nigr., Schnjen, Serben; s. (ar cietu kuoksni, labi plīstuošs) kuoks Luttr. cieti, labi nuoauguši kuoki ir saucami skaņi; tādi kuoki plêšuot teicami plīst, un atplēstais gabals skanē̦dams atdalās nuo lielas kuoka masas Druw.; ‡

4) "?": skaņa rīta rasa, vēl skaņāka vakarā BW. 11463. Subst. skaņums: "skaņa" Seyershof.

Avots: EH II, 501

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

šķe̦rbalaîns, šķe̦rbe̦lains,

1) mit vielen Splittern
Nerft: šķe̦rbe̦lainā lāviņas stūrī MWM. VIII, 597; šķe̦rbalains ² Schibbenhof, am untern Saum zerfetzt; šķe̦r̂be̦lains (schwer spaltbar, schwer zu behobeln) kuoks Jürg.; šķe̦rbalains "rissig, geplatzt" Roop, Sermus, N. - Wohlfahrt;

2) krächzend, rauh, heiser:
nav skaņa palikusi šķe̦rbalaina Hamlet 44. nuo rīkles bija sadzirdama šķe̦rbe̦laiņa skaņa Alm. ar ārkārtīgi šķe̦rbalainiem un če̦rkstuošiem pantiem LA.

Avots: ME IV, 28

šļupstêt Bers., Dunika, Kl., Lennew., Lis., N. - Peb., Wolm., -u od. -ẽju, -ẽju, = slupstêt, lispeln, (N. - Peb.) stottern U., wispern V.: šļupstēja gluži kâ bē̦rni A. XVII, 583. meitene jau septiņus gadus ve̦ca, bet šļupst Purap. Kkt. 105. Pleika stīvu mēli šļupstē Baltpurviņš I, 6. viens bezgala stuomās, uotrs šļupstē Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 159. nuo mutes izlauzās šļupstuošas skaņas Vēr. I, 680. lai nedzirdē̦tu... salduo šļupstēšanu II, 35.

Avots: ME IV, 75

smagnējs Etn. III, 165, schwer, schwer lastend, schwerfällig: sm. makuonis Saul. R. I, 96. pagrabs tik smagnējs (feucht, dumpf?), tik smagnēji ve̦lgans V. Egl. Eleģijas 112. smagnējas skaņas Stari III, 98. jūdu slevietes ir bijušas smagnēji daiļas Veselis Saules kaps. 17. zieduoša sieviete, smagnēji līkstuoša kâ leva Tīr. jaudis. viss... ir tik māksluots, slimīgs un smagnējs Latvija.

Avots: ME III, 948

spaîdîgs C., drückend, drängend, dringend U.: sp. klusums Purap. J. str. 111. spaidīgie maksāšanas termiņi A. v. J. 1900, S. 942. skaņa... briesmī gāki un spaidīgāki tiek nuomākta Vēr. I, 1065.

Avots: ME III, 980

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

spilˆgši ² Saikava, Adv., = spilgti, schrill ("sīka, stipra skaņa"): dzied spilgšāk! Warkl., Wessen; grell Saikava.

Avots: ME III, 995

spĩtiņš: auch Raiskum, Wohlfahrt; es tev tuo spītiņu izdzīšu Zeezern. viņiem tas s. ("naids, nesaskaņas") jau ve̦lkas gadiem ebenda.

Avots: EH II, 554

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015

spurdzeklis,

1) spur̃dze̦kls Dunika "was glänzt; was sich brummend in der Luft dreht"
Dunika; die Schnarre; der Brummkreisel Wid., Lasd.: cīruļi, kâ... nere̦dzamuos pavedienuos iesieti spur̃dzekļi, priecīgas skaņas tilinādami vērpās augšup Janš. Bandavā I, 17. zē̦ns grìezas kâ spurdze̦kls Dunika;

2) der Haussperling (passer domesticus
L.) RKr. VIII, 90. Nebst apr. spurglis (und gr. οποργίλος ?) "Sperling" (wozu Trautmann Wrtb. 275, Būga KSn. I, 107 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 666 f.) wohl zu spurgt I 1.

Avots: ME III, 1030

strauja (li. sraujà, slav. struja "Strom, Strömung"), die Strömung" Wid., der Stromstrich LKVv., der Strom: tik spēcīga kâ liela ūdens strauja Lautb. Ind. un Arija 100. mūzikas skaņas ir kāšu strauja, kas viļņuojuot sē̦ras un bē̦das pruojām aizrauj Luomi 77. vītuoliņam upes strauja saknes plikas pludināja Ve̦nsku Ed. Jaunas dzejas 26. tecēja pa(r) baznīcu sudraba un ze̦lta straujas Pas. IV, 376 (aus Lixna). Ein loc. s. straujī (= strautā) BW. 8433, 4.

Avots: ME IV, 1081

švĩkstinât AP., Gramsden, Grünw., Jürg., Nötk., PS., Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ì ²⁾ Adsel, Bers., Kalz., Stomersee u. a., die durch švīkstēt bezeichneten Laute hervorbringen (lassen) PS., Vīt., Druw., (z. B. mit einem Griffel über eine Tafel streichend) Smilten : zaķu dzinēji švīkstināja krūmuos Saikava. viņa tīšām švīkstināja savus zīda svārkus gulē̦tājam gar galvu Lennew. ar kājām (Jürg.) oder kājas (Schibbenhof, Wolmarshof) švīkstināt (scharren, den Beifall äussernd Bers.). kājām mīksti švīkstinādami slīdēja ... nuo vienas puses uz uotru Skalbe Skaņas iz t. 64. švīkstina ar pastalām ejuot pa grīdu (Nötk.) jeb kājas ve̦lkuot pa zemi (Ramkau). dejuojuot kājam pa grīdu švīkstina Bers., Adsel. pastalas - gar zemi vilktas ejuot pa kulu - švìkstina ² Selsau, Sessw. ar rīksti pa gaisu, pa līdeni švīkstinat Gramsden, AP., Bald., Mar., Kalz. vicinuot švīkstināt rīksti vai pātagu Stenden, Salis, Aahof, N.-Schwanb., Sessw. vējš lapas švīkstina Lennew., Papendorf, Roop, Schujen, Sermus, Smilten; hörbar fisten Nötk.; "šmīkstināt; čaukstināt" Grünw.; aus einem geschlossenen Behälter durchs Loch die Luft hörbar herausströmen lassen Nötk., Meselau, (alus mucu švīkstināt) Saikava; švīkstina arī tukšu pīpi ve̦lkuot Sessw.; "čīkstināt, schlecht spielen".

Avots: ME IV, 118, 119

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662

švirbinât, ‡

2) "radīt švirkstuošas skaņas" (mit ir̃) Nötk.

Avots: EH II, 661

švūkstinât,

2): "radīt švūkstuošas vai švīkstuošas skaņas" (mit ũ) Nötk.

Avots: EH II, 663

tērkšêt, tērkšķêt, -u, -ẽju, = terkš(ķ)êt, knarren; schwatzen (tērkšêt) Nötk., tẽrkšêt) Arrasch, (tẽrksķêt) Segew.: jaunākām bitēm .. skaņa vienādāka, ve̦cajām ... skaņa vairāk tērkšķuot(i) Ramānu Aleks. Kad jaunā bišu māte dzied. netērkši daudz! tad Reinis tevi turēs par gudru Blaum. Pie skala uguns 97.

Avots: ME IV, 173

tiķe̦ns U., Nigr., sicher, überzeugt: nee̦smu tiķe̦ns, ich bin nicht sicher, traue dem Frieden nicht Biel. n. U. vai tu esi jau tik tiķe̦ns, ka skuoluotājs viņu ņems? Janš. Dzimtenez I, 270. šūpulis izturēs, varat būt pilnīgi tiķe̦ni Dzimtene V, 261. nelaimīga viņa nav - par tuo e̦smu tiķe̦na 99. sieviņa teicās . .. nuosapņuojuse kruodzinieka nāvi un nu rītiem tiķe̦ni klausījās atskanam zvanu skaņas, bet velti! Bandavā II, 55. Wohl aus einem li. *tikinas (zur Bildung s. Le. Gr. § 149 a).

Avots: ME IV, 186

‡ III tirpt "?": Krasts tirpa aiz steigas Jauns. J. un v. 197. daudz svabadu ruoku, kas tirpa darba 73. kad rītuos cēluos, lauzās gaviles nuo krūtīm. es tirpu darbā Nesk. saulē 68. cīruļi bārsta pa gaisu tirpstuošas skaņas Raksti VII, 37.

Avots: EH II, 684

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trijskanis* Dr., trijskaņa* Konv. ² 1349; Vēr. II, 129, trijskaņš Konv. ² 615, der Dreiklang.

Avots: ME IV, 235

II trimda,

1) Lärm (namentlich mit den Füssen gemacht)
Burtn. und Oppek. n. U., Skandal Odsen;

2) "?": trimdas un dūdas un skaņas Akurater Astras 51. Wenigstens in der Bed. 1 zu tremt.

Avots: ME IV, 236

trimšķis "?" kas tas? vai kuokles skaņas? ak! lūk ve̦cais trimšķis klāt Valdis.

Avots: ME IV, 237

trīsinât, zittern machen: vējiņa trīsināta BW. 22696, 5 var. (ähnlich 23357). putniņi astītes vien trīsināja āiz bailēm Rīta skaņas I, 29.

Avots: ME IV, 241

tumîgs (li. tumingas "повислый" bei Miežinis),

1) dickflüssig, tummig
Dond., Gr.-Buschh., Naud.: tumīga zupa Dond. tumīgs alus Siuxt, tumiga putra Gr.-Buschh.;

2) dick, fleischig, untersetzt
U., Gr.-Buschh.: tumīgs vīrs, ein wohlgenährter Mann U., Siuxt. tumīgs (tre̦kns) luops N.-Peb. tumīgās krūtis R. Sk. II, 136. tumīgi lini AP. "Flachs, der seine Konsistenz hat und nicht gefroren" St.;

3) feucht, schwer (von der Luft, vom Geruch):
tumīgs gaiss Arrasch. tumīga māla smarša Stari III, 192. dīvainas, tumīgas smaržas Druva III, 385;

4) voll tönend, weich (vom Klang):
tumīga skaņa Jürg.

Avots: ME IV, 261

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263

tvàiks (li. tvaĩkas Lit. Mitt. II, 129, tváikas KZ. LI, 111 "Dunst" ) C., Neuenb., Serbigal, (mit ài ² ) Kl., Krāslava, Lös., Nerft, Prl., (mit aî) Mar., (mit aî ² ) Adiamünde, AP., Dond., Iw., Līn., Nigr., Ruj., Salis, tvaîkus ² (neben tvaîks ²⁾ Siuxt,

1) der Dampf
U.; der Dunst U., (mit ài) PS., Wolm., Kohlendunst (mit aî ² ) Bauske, Frauenb., Stenden; die Schwüle U.; "schlechte Luft" (mit aî ² ) Dond., Rnj., Widdrisch: (acc: s.) dūmu tvaiku (Rauchdampf) Glück Apostelgesch. 2, 19. meži... kūpēja mitrā tvaikā JR. N, 137. pāri pļavām rudens tvaika vē̦smu suta Rainis Tāļas noskaņas 58. viņi piekvēpināja baznīcu biezu tvaiku Dīcm. pas. v, I, 46. laiki aizgājuši kā tvaiki Aus. I, 3. tvaiku laist stänkern Bergm: n. U. lē̦ti tvaiku ņemt, leicht zum Zorn gereizt sein, zu Händeln geneigt sein L., U.;

2) der Atem
Bergm. n. U.: voi tev nav stiprāks tvaiks? kannst du nicht stärker blasen? (beim Feueranblasen) Bergm. n. U. Zu tveice, tveikme u. a.

Avots: ME IV, 288

tvanêt, -u od. -ẽju (z. B. in Nötk.), -ẽju,

1) dunstig werden
Nötk., Peddeln, Stockm.; zu Dunst werden: valgums, satveicē̦ts, iz zemes tvan Akurater Astras 54;

2) ersticken
(tr., imperfektiv) Lubn.: grūti pane̦sama smaka tvanē Nötk.;

3) auch tvanuôt (neben tvanēt) Meiran, vibrieren (von der Luft bei heissem Wetter
Meiran): ausīs skaņas vēl tvan MWM. VII, 616. man ausīs tvanēt tvan 527. mums brīvība mūzikā tvan 700. pa visu sidrabs tvan Zalktis I, 6.

Avots: ME IV, 288

‡ uzšārmuôt "?": muoži uzšārmuoja Ērika sveiciena skaņas Sārts Str. 119. smiekliem vēl uzšārmuojuot 173.

Avots: EH II, 735

uztaurêt,

1) (auf einem Horn) blasen
(perfektiv), aufblasen: kučieris uztaurē jautras skaņas Janš. Bandavā I, 261. uztaurē nu!

2) (auf einem Horn) blasend aufwecken:
uztaurēt kuo nuo miega.

Avots: ME IV, 391

vaŗaîns,

1) ehern
(ungewönlich): vaŗaiņām šķēdēm Glück Jerem. 52, II. vaŗaiņus pīlaŗus 52, 17;

2) kupferfarben
Frauenb.;

3) "?": iedunas vaŗainas skaņas Ed. Virza.

Avots: ME IV, 483

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

viênuvìet, zusammen, den gleichen Weg: ejam abi vienuviet (Var.: vienu vietu) BW. 9065 var. vārpu gali... nāca vienā rindā un vienuviet Janš. Mežv. ļ. I, 214. guovis... sagrìeztas vienuviet II, 478. viņi iet vienuviet; liec vienuviet! Mar. n. RKr. XV, 143. vienuviet ar viņiem zirņuos iet Rīta skaņas I, 27. Edgara un mani ceļi gājuši vienuviet Blaum. sìenu sane̦s vienuviet Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 667, 668

II virgât, -ãju "?": tāļš uguntiņš kuras nelīdzi virgājuot Rainis Tāļas noskaņas 55.

Avots: ME IV, 605

virpu virpām, wirbelnd, im Wirbel: vējš virpu virpām smiltis dze̦n Rainis Tāļas noskaņas 114.

Avots: ME IV, 609

zaĩms N.-Peb., gew. der Plur. zaĩmi Frauenb., die Lästerung, der Hohn: zaimuos skaudīguos tu neklausies! JR. V, 105. vis˙ze̦mākiem zaimiem Plūd. Llv. II, 252. tas nav zaims, tas tikai bija pa juokam teikts vārds N.-Peb. atskan man ausīs kâ zaimi Zvārguļu Edv. šās skaņas izlikās kâ zaimi R.Sk. II, 166. perfidais zaims... pretinieka vaigā Deglavs Rīga II, 1, 528.

Avots: ME IV, 681

žẽ̦ls, kläglich, traurig: raudāt žē̦lā balsī Wolm. u. a. birst man žē̦las asariņas BW. 26656, 2. žē̦lā balsī LP. VII, 1069. žē̦las skaņas Jürg. ar žē̦lu prātu, mit mitleidigem Herzen St.

Avots: ME IV, 806

zemisks (li. žẽmiškas "irdisch", aksl. zemьskъ "zur Erde gehörig"),

1) irdisch
L.;

2) niedrig
U., gemein (in moralischer Hinsicht): es nee̦smu tik zemisks kâ tu duomā Vēr. II, 147. šāds mērķis ir zemisks Dz.V. nuo nāves šausmaini zemiskā skata Rainis Tāļas noskaņas 78;

3) zemiska valuoda L., Muttersprache;
s. auch RKr. XX, 131,

Avots: ME IV, 711

zimzêt: zimzēja (summten) bites Sārts Str. 187. zimz stīgu skaņas Akuraters Degoša sala.

Avots: EH II, 807

zvagulis (li. žvagulis "zvārgulis" Miežinis; plur. žvagùliai "gemeines Täschelkraut" LitMnd. I, 450) Dond. n. FBR. V, 134; Ugalen n. FBR. VII, 14,

1) Plur. zvaguļi "kas zvana, skan" Nötk., klingende, klappernde Anhängsel; "zvārguļi", Glasperlen, glänzender Halsschmuck Vīt.: zvārguļiem tīrāka skaņa, zvaguļiem neskaidrāka skaņa Nötk. apkāries zvaguļiem un iet, ka skan vien AP., Vīt. meitas sakārušas vis˙visādus zvaguļus Vīt. ar ķēdīšu karuļiem un zvaguļiem Konv. ² 140;

2) zvaguļi Vīt., = svaguļi;

3) zvaguļi, rhinanthus crista galli U., Mag. IV, 2, 55; 102, Dond., Drosth., Jürg., Schnehpeln, Sessw., Wandsen ausdauernder Lolch, englisches Raigras (lolium perenue L.)
RKr. II, 79; Konv. ² 3506; Hahnenkamm, Klappertopf (alectrolophus Hall.; alectrolophus major Ehrh.) Ar. n. RKr. II, 66, Dond., Ronneb., Wandsen; eine Wiesenblume mit trockenem Samen Schrunden, Sermus; kleine Pflanzen, deren Samen beim Drauftreten klappern PS.; eine im Roggen wachsende Blume mit gelben Blüten Dond., Golg.; "eine Blattpflanze" Janš.: neauglīga atmatā, kur cits ne˙kas neaug, kâ tikai kazlapes un zvaguļi Janš. Dzimtene ² I, 377. ripaiņie zvaguļi Bandavā II, 73;

4) ein Insekt
PS. Zu zvadzêt.

Avots: ME IV, 761

zvakšinât,

1) zvakšinât Lennew., Trik., Schwanb., Wolmarshof, zvakšķinât AP., Bauske, Kokn., Schibbenhof, Sessw., Stockm., Vīt., fakt. zu zvakš(ķ)êt, = zvadzinât 1; zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, = žvadzināt ("tikai priekšme̦ts ir smagāks un radusies duobjāka skaņa"). zvakš(ķ)ināt saujā (makā) naudu. bē̦rni zvakšķina dažādas ruotaļu lietas Vīt. izkapti zvakšķināt ders.;

2) wiederholt einen dumpfen Schall (z. B. vom Fallen eines schweren Gegenstandes) verursachen (zvakšķinât) Nötk.

Avots: ME IV, 763

zvaņa: "rupja (it kâ zvana) skaņa" Burtn.; tramvaju džinkstuoņa un z. A. Upītis Ģertr. 17.

Avots: EH II, 814

žvā`rdzêt ² Mar. n. RKr. XVII, 116, = zvārdzêt: žvārdzuošās zvārguļu un puodziņu skaņas Janš. Dzimtene ² 227.

Avots: ME IV, 843

žvìnguoņa ² Kokn., andauerndes Sausen (z. B. vom Flug einer Flintenkugel); "griêzīgas skaņas" Druw.

Avots: ME IV, 846

zvir̃kšêt C., Frauenb., Karls., Salis, zvir̂kšêt Nötk., zvirkšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, zvir̃kstêt A. - Ottenhof, Dond., zvir̃kšķêt AP., Wandsen, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, bezeichnend das Geräusch, das rollende Erbsen verursachen (zvirkšêt) Allend., Lemsal und Salis n. U. Vīt., (zvir̃kstêt) Bauske; das Geräusch, das beim Fahren über Kies entsteht (zvir̃kšêt) Burtn., Smilt.; das Geräusch, das beim Reissen von Stoff entsteht (zvir̃kšêt) Nötk.; das Geräusch, das eine in die Luft geworfene Säge macht (zvirkšêt) Kurl. n. U.; prasseln, knistern (zvirkšêt) Burtn., Vīt., (mit ir̃ ) PS.; schwirren, rasseln, rauschen (zvirkšķêt) LKVv.; rascheln (zvir̃kstêt) Wandsen: zirņi zvirkst apcirknī beŗuot Bauske, Vīt. granst zvirkš beŗuot Linden. labību mē̦tājuot graudi skrien zvirkšē̦dami gar siênām Vīt. gaļa ce̦puot zvirkš ders. smiltis be̦rzdamās zvirkš Nötk. paeglis zvirkš, kad de̦g PS. zvirkš kâ de̦guošs paeglis Burtn. zari zvirkst gar luogu Wandsen. sāka stipri brucināt izkapti, tâ ka zvirkstuoši čirkstuošās skaņas skanēja vien Janš. Dzimtene ² II, 174. Vgl. zvirgt 2, zvìrgulis und zvirkstêt, svirkš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 778