Paplašinātā meklēšana

apkaĩmiẽtis, der Umwohnende, Umwohner.

Avots: ME I, 92

atsmiêtiês,

1) sich satt lachen:
atsmieties nevarēja Apsk. I, 389;

2) entgegen lächeln, lāchelnd erwidern
Laps.

Avots: ME I, 194

miêti,

3): m. būs šuoruden BW. 10685.

Avots: EH I, 826

miêti [Kr.], U., miêtus PS., C., [Serbigal],

1) der Tausch:
zirgu mietus, ein Rosstauschen U.;

2) der Wechsel, die Veränderung der Dienstboten:
dažu reizi cits citam dāvinājis vai ar pie kāda mietus pielicis tik un tik jaunu meitu Upīte Medn. laiki 164. mietus laiks, die Zeit des Wechsels der Knechte U., [mietus diena, der Tag, wo die gesindedienstboten ihre Stellen verlassen Welig 177;

3) brālis un māsa izgāja mietuos N. - Peb., Bruder und Schwester heirateten Schwester und Bruder (einer andern Familie)].
Zu mît, mits.

Avots: ME II, 656

I mietinât [?] Zehrxten "= mirdzinât I 3."

Avots: ME II, 656

[II mìetinât ² "an einem miets angebunden halten": viņš tur savu guosniņu var tikai mietināt Bers.]

Avots: ME II, 656

‡ smiêtin, Adv. zur Verstärkung von smiêt(iês): s. smieties Diet.

Avots: EH II, 540

vẽjmietiņi Ar., eine Blume (?).

Avots: ME IV, 552

abpus, abpusês, abjpus LP. VII, 1306, auch abi puši Manc., abi pus BW. 19347, abpuš (cf. li. abìpus und abypusiaĩ), zu beiden Seiten: divas māsiņas abpuš kalna - Rätsel - das Auge). viņi griēja uzcelt guoda vārtus nuo abpusēs ceļam iemietiem bē̦rziem Kaudz. M.; auch pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4.

Avots: ME I, 6

àizpît, tr., flechtend schliessen, zuflechten: žuogu; mieti, kuŗi aizpīti žagariem A. XX, 227.

Avots: ME I, 44

àizrast, verlernen, sich entwöhnen: ja nebūtu tik smieties aizradis Rain. aizruon te vientulībā runāt Alm. aizruon nuo daudz lietām Alm. tuo es e̦smu aizradis Alm.

Avots: ME I, 45, 46

apbakstît, ‡

2) ringsum einstecken
Dunika, Kal. u. a.: a. mietiņus apkārt duobei; ‡

3) a. gultas se̦gu Dunika, Kal., u. a., die Bettdecke ringsum (das Kopfende ausgenommen!) zwischen den Pfühl und den Bettrand stecken und da feststopfen.

Avots: EH I, 73

apdur̃stìt, ‡

3) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietinus apkārt duobei; ‡

4) = apbakstît (pastalas) Jürg., Lemburg, Wolmarshof.

Avots: EH I, 79

‡ apdurt,

1) einfriedigend ringsum einstecken:
a. mietiņus duobei apkārt;

2) erstechen (eine Anzahl von Objekten):
a. e̦ze̦rā visas zivis;

3) (die Augen) senken
Spr.

Avots: EH I, 79

apmìet, apmìetuôt, tr., bepfählen: kuoka sē̦tām apmieti pilskalni B. Vēstn. viņš apmējis ap ābelītēm mietiņus C.

Avots: ME I, 108

‡ apslàistît, ringsum (etwas dagegen anstemmend) stützen (perfektiv): a. māju ar mietiem Bers., C., Selsau, Warkl.

Avots: EH I, 114

austrumnieks, mietis">austrumietis Aps., der Orientale, Morgenländer.

Avots: ME I, 229

I bàlss: balss, -a auch Evang. 1753, S. 48, (mit àl) N.-Peb., (mit àl ² ) Baltinow n. FBR. XI, 132, Pilda n. FBR. XIIl, 51, Aahof, Auleja, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Oknist, Prl., Schwanb., Warkl., (mit alˆ ² ) Puhren n. FBR. XIV, 48, Schrunden n. FBR. XIII, 103, Dunika, Grob., Kal., OB., Schnehpeln, Schrunden, Siuxt, bàlss, -s auch AP., Jürg., Kegeln, Ramkau, Smilten, Trik., Wenden, (mit àl ² ) Erlaa, Kalz., Saikava, Sessw., (mit alˆ ² ) Bauske, Lemsal, Sali,, Stenden, Strasden, Demin. balstiņš auch Linden, balsiņa auch Saikava, balsīte auch Saikava,

1): ar balsu smieties, laut lachen
BielU.; ‡

5) die Melodie:
es tai dziesmai balsa nezinu Warkl. uz kaida balsa (nach welcher Melodie) tu dziedāsi? ebenda. visaidi balsi: pavasaŗa, lapu, sìena, rudzu, rudiņa (d. h. die Früh lingslieder haben ihre besondere Melodie, die Heumahdlieder die ihrige usw.) Auleja. dziedi, man[a] māsiņa! tautas luoka kumeliņu pēc tavām balsiņām (Var.: balstiņām, dziesmiņām) BW. 323.

Avots: EH I, 201

bezbèdîgs, sorglos, sorgenfrei, dreist: Juris palikap tuoties vienaldzīgāks un bezbēdīgāks Vēr. II, 195. bezbēdīgi smieties, dzīvuot, deži nuo bezbēdīgākiem bij jau paguvuši iesēsties starp sieviešiem Niedra.

Avots: ME I, 282

‡ I cacis,

1) ein (abgehauener) gegabelter Ast, die Gabelung eines Astes
Siuxt n. Fil. mat. 67: zirga mietiņam galā cacītis, lai aizķeras virve;

2) eine Vorrichtung zum Zerkleinern von Viehfutter (ein Brettchen mit darin eingetriebenen Asten, zwischen welchen Heu od. Stroh festgestopft wird, das man dann mit einer Sense zerschneidet)
Siuxt n. FII. mat. 67: ieliec cacī un sagriêz kratījumus! Vgl. čačis I.

Avots: EH I, 260

‡ čuka,

1) "badāmais kuoks" AP.: ar čuku čukā krāsni;

2) Demin. čukiņas AP., kurze Pfähle
(mieti): bij tādas č., kas saturēja jē̦[l]kulu uz kaudzes;

3) "?": ass kâ č Nötk.

Avots: EH I, 294

‡ II dakstît, stecken Dunika, Rutzau, Trik.: kam vajadzēja mietiņus pagalmā d˙!

Avots: EH I, 303

gar̂ds, (li. gardùs [acc. s. gàrdų u. gar̃dų]),

1) wohlschmeckend, schmackhaft:
kam gribas ēst, tam viss gards. lai tā (maize) bija garda ēst. BW. 8209. uzliek gardu mielastiņu. ciema kukulis gards. gardu gardais alus Upīte Medn. laiki. atradu gardu, apēdu pats. gardu muti od. ar gardu muti ēst, dzert, mit grossem Appetit, mit Behagen essen, trinken: nu ēdis maizi ar gardu muti LP. III, 92. viņš ar gardu muti ūdeni izdzēris VII, 805. gardi ēda panāksnieki BW. 19266, 7. gardi pamieluot, mit Leckerbissen prächtig bewirten: brūtgāna māte panāksniekus vēl gardi pamieluo BW. III, 1, 23;

2) vom Geschmacksinn auf andere Sinne übertragen - angenehmen, süss, behaglich:
laipns vārds mūžam gards. atradis grāmatā kādu gardu vietu MWM. VII, 500. ve̦cākajam brālim uznāk gards miegs LP. IV, 59. viņš smējās savus garduos smiekliņus Kaudz. M. gardi smieties, herzlich lachen: daži gardi smējās A. XI, 690;

3) ka ne gārds, hach Herzenslust:
ej laimīga un ciemuojies ka ne gārds! ne˙viens tev tā neliedz. izgulējies ka ne gārds Seibolt. [ka ne gards Jürgensb.; die Schreibung mit ā beruht wohl auf kuronischem Einfluss. Wohl zu ai. gárdha-ḥ "Gier", gṛdhyati "ist gierig", s. Zupitza Germ. Gutt. 176, Walde Wrtb. ² unter horior, Berneker Wrtb. I, 320, sowie Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 63, der auch alb. ngriδem "bin brünstig" hierherstellt.]

Avots: ME I, 602

gar̂ša, gar̂ža AP.,

1) der Geschmack:
man nelaba garša mutē;

2) der Wohlgeschmack:
Jē̦kabs duoduot ābuoliem garšu Etn. IV, 91. smieties pilnā garšā, herzlich lachen Kaudz. M. nu viņš īstu garšu sajutīs, nun wird er's zu fühlen bekommen N. - Sess. n. U.;

3) der Geruch:
tāda garša sitas nāsīs, man spürt einen Geruch U.;

4) Geschmack, Schönheitssinn:
gaišmatīte ar garšu apģē̦rbta A. XII, 831 (nach dem deutschen Geschmack od. nach dem russ. вкусъ). Zu gaŗds; [mit š statt ž am ehesten nach Sommer Balt. 126 als Reimbildung zu smarša (s. dies)].

Avots: ME I, 604

garšîgs, garžîgs AP.,

1) schmack haft, wohlschmeckend:
garšīga gaļa, garšīgs virums, garšīgi rāceņi. man muciņa ir zināma bez stīpām un bez dibe̦na; tur sula iekšā garšīga, nuo kā var celties dzīvība RKr. VII, 764. garšīgi ēst, mit Appetit essen Mar. n. RKr. XV, 114; garšīgi smieties, herzlich lachen MWM. II, 341, Mar. n. RKr. XV, 114. Vgl. garši II und gar̂ša.

Avots: ME I, 604

‡ gar̂ži Ramkau, = gar̂di (s. unter gar̂ds

2): g. smieties.

Avots: EH I, 385

gricē̦ns "gre̦dze̦nā savīta rīkste, kuŗu uzmauc sē̦tas mietiem virsgalā, lai saturē̦tu kuopā" Druw.

Avots: ME I, 654

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

grudzinât,

1) leise weihern
Spr.: zirgs grudzina, kad grib ēst, dzert A. XIII, 492. stundu mans kumeliņš pie vārtiem grudzināja BW. 26913;

2) gezwungen lachen, kichern
Bilst. n. Etn. I, 137. buodnieciņs, līksmi grudzinādams, spieda sulainim 20 kapeikas saujā A. Up. grudzinuošā, saldā balsī smieties Purap. grudzinuoši dzē̦rāja smiekliņi Duomas III, 403. Auch reflexiv: istabas meita ar ķēkšu grudzinādamās smējās Upītis Nemiers 53.

Avots: ME I, 664

‡ gurguļaîns "?"; gurguļaini smieties Daugava 1934, S. 1014.

Avots: EH I, 420

‡ ìekrecelêtiês, sich räuspern Lemb., Renzen, Schwanb.; "īpatnēji iesmieties" Līvāni.

Avots: EH I, 522

îgns, verdriesslich, mürrisch: mērnieks bij īgns, pikts Kaudz. M. aiziedama teic ar īgnu prātu Adam. īgnā balsī jautāt LA. īgni iesmieties Purap. Ķīna ir īgna uz Krieviju Dz. Vēstn.

Avots: ME I, 834

izķe̦kuôtiês, zur Genüge Narrenpossen treiben, scherzen, charmieren: labi izrunāties, izsmieties, izķe̦kuoties MWM. VIII, 495, Smilt., Lub.

Avots: ME I, 759

izlakstît, ‡

2) (tanzend?) auseinanderspringen:
kāzinieki visi izlakstēja kur kurs Latv. Saule, S. 1093 (aus Lettg.). Refl. -tiês: i. pa akmeņiem Ramkau. meitieši... mīlēja ar ve̦cuo Trejeni dažādi i. (= izniekuoties?) un izsmieties par viņas valuodu Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 462

izļuodzît, wankend, schwankend machen, recken: ze̦mi kapi un izļuodzīti krusti AU. viņš uz vieniem sāniem un uotriem izļuodzīja ķermeņa virspusi Duomas I, 126. Refl. - tiês,

1) wankend, lose werden, aus den Fugen gehen:
mieti pa+visam jau izļuodzījušies. būdiņas sienas bija jau izļuodzījušās Purap.;

2) sich recken, plumpe Bewegungen machen:
viņš visādi izļuodzījās Dok. A.;

3) sich entwinden, durchschwinden, entkommen:
viņš duomājis, vai tad ne˙kāda izļuodzīšanās nuo šīs klizmas nebūtu iespējama A. IX, 350.

Avots: ME I, 767, 768

‡ izņàrguôtiês ² (mit hochle. a aus e, ?) Lubn. "mieties">izsmieties".

Avots: EH I, 469

‡ I izspanguôt AP., straff ausspannen, -dehnen: i. aude̦klu balināšanai, piesienuot gadus pie mietiņiem.

Avots: EH I, 481

izžaût, tr., zum Trocknen aushängen: drēbes, zeķes. tīklus izžauj uz mietiem. Janka pieiet pie krāsns un izžauj zeķes Vēr. II, 524.

Avots: ME I, 833

izzùobuôt: durch Spott hinausbefördern: nenuodzīvuoja mēnesi; ... biedri izzuobuoja ārā Ezeriņš Leijerk. I, 39. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge spotten, sich über etw. lustig machen: vai neesi vēl diezgan izzuobuojies par mani? Dunika, nu varēja laimīgi izsmieties un i. Janš. Bandavā II, 66.

Avots: EH I, 498

jaũda,

1) Vermögen, physische Kraft:
gājēji ē̦duši nuo šīm mantām cik jaudas LP. VII, 558. [jaudas vīrs U., ein Mann, der etwas vermag];

2) das Denkvermögen:
viņš skaitīja mācītāja vārdus bez jaudas Vēr. I, 826. vai tas šausies vienam jaudā (= prātā) Alm.;

3) der Einfall, Gedanke:
pirmā jauda viņam bij uz vietas griezties atpakaļ Asp.;

4) jaudām - jaudām, teils - teils, zuweilen - zuweilen:
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbeiles viņam slien matus stāvu Seibolt. [In der Bed. 1 wohl aus liv. joud "Kraft, Vermögen", s. Thomsen Beröringer 254; zur Bed. 4 vgl. finn. juoto "Musse" joutaa "Zeit haben". Dagegen zur Bed. 2 und 3 vgl. jaust (prt. jautu und jaudu) "wahrnehmen".]

Avots: ME II, 97

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

klaja,

1) ein freier, offener, leerer Raum, die Fläche, die Leere:
pagalmā tāda klaja, ne tur mieta, ne tur staba BW. 13730, 29. dievs, nedevi tādvu klaju, kāda klaja tai sē̦tā: ne mietiņu neatradu, kur piesiet kumeliņu BW. 19025. nav viegli dzīvās zemes klajā par dzīvu palikt mūžudien Egl. un debess zūd aiz tumšuo velvju klajām Duomas II, 448;

2) das Offene, Freie, die Öffentlichkeit:
se̦gluot savu zirgu un izjāt klajā Rainis. nuoslē̦pums nāk klajā, das Geheimnis kommt ans Tagelicht; grāmatu laist klajā, ein Buch veröffentlichen; grāmata nākusi klajā, das Buch ist veröffentlich worden. Zu klajš.

Avots: ME II, 209, 210

knũja: auch (ein Stock, Knüppel) Grob., Kabillen, Kapseden, Nabben, N.-Autz, Zabeln, (ein dicker Knüppel zum Schlagen) Seyershof, ("kuoka runga zirga mietiņa iesišanai zemē") Salis.

Avots: EH I, 635

krecelîgs, hüstelnd, belegt: iesāka krecelīgā balsī smieties Latv.

Avots: ME II, 270

krekšķîgs, hüstelnd: krekšķīgi smieties Vēr. I, 1348.

Avots: ME II, 272

kukinât, lachen, dze̦guzes kukuošanai līdzīgi smieties Mar. n. RKr. XV, 120.

Avots: ME II, 301

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

‡ ļeperêties Saikava "līguoties": vāji iedzīti mieti ļeperējas.

Avots: EH I, 771

I linguôt (unter liñgât I),

1): kad gaiļam klāt netiek, tad ar kuoku jāliñguo Seyershof; ‡

2) schleudernd beirerfen:
linguodami ar tiem (scil.: mietiem) ē̦kas sienas Janš: Dzļmtėne III ² , 200.

Avots: EH I, 743

lipîgs,

1) anklebend, klebrig:
Sprw. lipīgs kâ piķis;

2) ansteckend:
lipīga slimība, sē̦rga. smiekli bija tik lipīgi ka arī viņa sāka smieties Saul.;

[3) scharf:
lipīgs cirvis Stelp.;

4) einschmeichelnd:
lipīga mēle Oppek. n. U.]

Avots: ME II, 474

lũpa (li. lúpa), die Lippe: lūpas kâ pastalas, deguns kâ ķipa, galva kâ spannis. lūpas kâ kauss, von dicken Lippen; lūpa kâ ķipas uosa, von herabhängender Lippe. lūpu od. lūpas atmest, atkārt, die Lippe(n) hängen lassen; [lūpu atšaut od. atviebt U., die Lippe (zum Weinen) verziehen]; lūpas uzcirst, uzmest, die Lippen aufwerfen. strādā lūpu atmetis A. XIV, 321. stāv lūpu atkāris Etn. II, 62. lūpas līdz zemei, neuzmin uz lūpām, sagt man von einem Zornigen, der die Lippen hängen lässt. lūpas taisījās smieties Kaudz. M. kāds vārds tev šāvies od. nācis pār lūpām, was für ein Wort ist über deine Lippen gekommen? Sprw.: kas karstu strebj, tas sadedzina lūpas. vēl jau tev balts aiz lūpas. zaķu lūpa, die Hasenscharte; šķība lūpa, dicke Milch mit Sahne als Zu kost Bauska. [Nach Persson IF. XXXV, 204 f. zu mnd. lubbe "dicke, hängende Lippe".]

Kļūdu labojums:
deguns = de̦guns

Avots: ME II, 519, 520

I miêts: auch Prl.; turat mietu šuoruden! BW. 14764. kas var ar tevi mietus taisīt Ciema spīg. 207. ne˙viens šuo mietiņu neieruosināja Erss Muižnieki 134. kad divi sābri paņemj par sievu viens uotra māsu, tad saka, ka "kazu miêtā" precējas Saikava.

Avots: EH I, 826

I miêts [Kr., Kl.], = mieti">mieti, mietus, der Tausch: sieva bārusies, ka mietā pievilts, die gegenseitige Heirat zweier Brüder und zweier Schwestern Druw., Lasd.

Avots: ME II, 656

II mìets [li. miẽtas, ein acc. s. Staken, die Hopfenstange, Bohnenstange: mietu iedzīt zemē, einen Pfahl; einjagen. Sprw.: sirds kâ miets (von einem Hart herzigen). tas nuotiks tad, kad sē̦tas mieti dancuos, zaļuos. stāv, sēž kâ miets (steif). piedzēris kâ miets Kav. būs dūša kâ miets A. XI, 179. pārbijies un palicis kâ miets LP. VI, 1, 225. - vēja mietiņš, lythrum salicaria L. Dond. n. RKr. III, 71. Zu mìet.

Avots: ME II, 656

mietus, s. mieti.

Avots: ME II, 657

‡ ņarkstîtiês Druw. "neguodīgi smieties".

Avots: EH II, 112

[nesaîstîgs ² Ruj., beim Binden brechend: nesaistīgas rīkstes lūst, kad tās sien ap mietiem.]

Avots: ME II, 730

‡ nuogāzeniski, Adv., abschüssig: ce̦pure ... ir piesprausta n. pret de̦gungalu Brigadere Skarbos vējos 175. pie mājas, kuŗa atradās piekalnē, tecēja ... upīte, bet nuo dienvidiem tai pieslējās birze, un n. (den Abhang entlang?) bija iedzīti zemē ... mieti, apaļi un labi sargājuoši Vindedze 49.

Avots: EH II, 45

I nùokrecelêtiês,

[1) sich (ausspeiend Karkel) räuspern
(perfektiv) Mitau, Smilt., Vank.]: V. nuokāsējās, nuokrecelējās MWM. X, 87, [Serben, Plm., Mar., Autz, Peb., Alswing, Sessw., Lis., Lös., Selsau, Festen, Aahof, A. - Schwanb., Segew.;

2) laut od. ironisch
nuosmieties Serben, Peb., Lös., Selsau, Sessw., Lis: viņš nuokrecelējies sarkans; "mit gedämpfter und schwacher Stimme lachen" Sessw., Lös., Aahof, Festen u. a.;

3) "?" nuokautā vista nuokrecelējās vien Gr.- Buschhof].

Avots: ME II, 801

nùonĩkt [li. nunỹkti], intr., im Wachstum zurückbleiben, verkümmern, verkommen, zu Grunde gehen: es būtu gan nuonīcis GL. cilvē̦kam garīgi jānogurst un jānuonīkst Vēr. II, 583. nuonīksti, nuodilsti kâ sē̦tas mietiņš! BW. 34112.

Avots: ME II, 825

nùovàldît [li. nuvaldýti], tr., beherrschen, bezwingen, bezähmen, bändigen, ab-, zurückhalten: ai bargais tautu dē̦ls, kâ es tevi nuovaldīšu? BW. 21653. (kumeliņu) nevarēju nuovaldīt trim, četrām pavadām 29915. vai, dieviņ, es nevaru bagātības nuovaldīt 27071. Refl. -tiês, sich beherrschen: pilī tik nuovaldies smieties! LP. I, 144.

Avots: ME II, 882

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

‡ pakliedzeniski, Adv., halb schreiend, übermässig laut: lieliski, p. smieties Vīt.

Avots: EH II, 142

‡ pakliedziski Vīt., = ‡ pakliedzeniski: p. runāt, saukt, smieties.

Avots: EH II, 142

pãrskrìet,

1) intr., hinüberlaufen:
kad tik zaķis pār ceļu nepārskries;

2) überlaufen:
ve̦cai mātei, tuo dzirduot, pārskrien dre̦buļi (auch auksts) pār (par) kauliem, es überläuft die Grossmutter kalt LP. I, 138;

3) vergehen, aufhören:
Jānim pārskrēja dusmas, un viņš sāka pilnā kaklā smieties Dok. A.;

4) tr., übermässig abjagen, überjagen:
ne es ļaušu kruogā dzert, ne pārskriet kumeliņu BW. 21778, 1;

5) tr., im Laufen überholen
U., E. Refl, -tiês, sich überjagen: kas ātri skrej, tas pārskrejas. vilks nuosprāgst, tâpēc ka pārskrējies LP. IV, 42.

Avots: ME III, 175

pãrtastît Dunika, von neuem behauen: visi mieti tik strupi, ka vajadzēs p. tuos smailākus.

Avots: EH XIII, 214

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

rẽ̦ta: Narbe; Wunde: Jāņam zirgs iespēre: tāda r. bij, ka trīs pirstus varēja ielikt AP. par tādu rē̦tu varēja ... pasmieties, - drīz viņa sadzija Jauns. Raksti VII, 22. Zur Etymologie s. auch Fraenkel Mélanges-Boisacq 380 f.

Avots: EH II, 370

rĩze: r. ir kantaina, ar diviem mietiņiem un auklām; tuo izme̦t starp divām laivām, un četri vīri ve̦lk Salis.

Avots: EH II, 377

sagrãbât: arī mieži tur vēl sagrābājami A. Upītis Laikmetu griežos II, 156. (puika) sāka ar ruokām grābāt. sagrābāja puika pie sienas stāvuošuo mietiņu Pas. XII, 485.

Avots: EH XVI, 409

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME II, 630

saklūgât Wid., Golg., saklũguôt, mit einer klũga befestigen, zusammenbinden: saklūgât pluosta baļķus Golg. saklūgāti mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten gebunden sind Bielenstein Holzb. divus mietus mē̦dz ar klūgām saklūgāt Ahs. saplīsušu ratu riteni saklūguot LP. V. saklūguoju ķēvi Etn. IV, 160. ve̦cu veda pūra lādi, ar klūgām saklūgātu BW. 16785 var. zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67.

Avots: ME II, 651

samìetuôt,

1): auch Sermus;

3): s. pļavu mietiem A. Brigadere (mündlich).

Avots: EH XVI, 432

samìetuôt,

1) "mit einem Knüttel durch prügeln"
Palzm., Tirsen, Ailasch u. a.; "sadauzīt" Talsen;

2) mit mieti stützen:
kad sē̦ta gāžas, tad samietuo Grünhof;

3) mit mieti ein Stück Land umgrenzen
Roop, Sessw., Walk u. a.

Avots: ME II, 688

I sāms,

a) auch sāmelnieks u. mietis">sāmietis Allunan n. U., ein Finne Biel. n. U. (in Kurl.); sāmu zeme, Finnland Allunan n. U.;

b) sāms Biel. n. U. (in Kurl.), sāmietis U., sāmnietis L., ein Oesulaner, Bewohner der Insel Oesel;
sāmu zeme, die Insel Oesel U. Dürfte auf liv. Sārmā (estn. Sāre-mā) "Ösel" beruhen; zum Schwund des r vgl. Le. Gr. § 103a. Liv. dial. Sāme-måˉ "Ösel" seinerseits ist (wie auch Thomsen Beröringer 278 annimmt) aus dem Le. entlehnt.

Avots: ME III, 803

II sastubt "sich verdrehen (sagriezties)": sē̦tas mieti sastubuši Kalwen.

Avots: ME III, 750

savicuôt, tr.,

1) savicêt Ahs., mit Weidenruten zusammenbinden, befestigen:
pūra lāde ar vicām savicuota (Var.: apvicuota; ar klūgām saklūguots) BW. 16813. ar vicēm mē̦dz žuoga, aizgaldas mietus savicēt Ahs. savicuoti sē̦tas mieti, Zaunpfähle, die mit Weidenruten zusammengebunden sind Biel.;

2) mit der Rute verprügeln:
māte savicuoja (savicēja Dunika) puišeli krietni ar vici pa pakaļu Ahs.;

3) eine gewisse Zeit hindurch saufen, zechen:
savicuoja (Widdrisch) od. savicēja (Gr. - Buschhof) visu nakti. Refl. -tiês, sich tüchtig besaufea Segew.: kāds naktsklejuoņa - labi savicuojies un nezin vairs mājas Alm.

Avots: ME III, 786

sazvelt,

1) stark schlagen:
s. (ar rungu) kam krietni pa muguru Dunika;

2) = sagâzt: mieti sazve̦lti ² uz sāniem Dunika. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen, wälzen (perfektiv): kuģis sazvēlies uz sāniem A. XX, 385. jumti sazvē̦lišies LP. VII, 774. ve̦zums sazvēlās uz vienu pusi Gramsden.

Avots: ME III, 798

sèkt Smilt., Wenden, C., Ranzen, Ramkau, Jürg., sèkt ² Kl., Fest., Lis., Golg., Meselau, Bers., Tirs., Stelp., sēkt Wid., Fehsen, Zaravič, sē̦cu, sēcu, intr., keuchen; vor Schmerzen zischen, ächzen Lis.; "ar rīkles galu izduot švīkstuošu skaņu" Golg.: vai tu skrējis esi, ka tik stipri sēc? AP. krūtis smagi sēca MWM. VIII, 174. gŗūti pūzdamās, sē̦kdama un e̦lsdama gāja Freda pa istabu A. v. J. 1896, S. 818. vilku balsis sē̦c un ste̦n Druva I, 570. žīdu bars aiz dusmām sē̦c Apsk. v. J. 1903, S. 221. cienīgmāte vairs nevarēja pasmieties, tik sēca Bračs Aukstā ē̦nā 55. vārna sē̦kdama brē̦c Kokn., Kropperihof. Etwa zu ahd. huoh "HohnSpott" ? Vgl. auch sērkt.

Avots: ME III, 826

skalbs,

1) scharf:
vanagam skalbi (Var.: skarbi) nagi BW. 2589, 1 var.;

2) scharf, schrill, laut:
izkapts skalbi žvankš Druva I, 618. smieties smieklus skarbus, skalbus Plūd. Domas I, 537. dāmu balsis pieņēmas arvienu skalbākas un stiprākas A. v. J. 1896, S. 573. skalbi iesaukties Bers. kas tik skalbi, gauži dzied? BW. 133, 4. zvans, izkapts skàlbi ² (= skaidri, skanīgi) skan Warkl. Adv. skalbi, laut und deutlich St.: meldiņus, kas skanēja skalˆbi Kr. Mag. XV, 2, 59. In der Bed. 1 zu šķelˆt? in der Bed. 2 zu skaļš 1 ?

Avots: ME III, 868

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

skretelêt: "mit einem zweiräderigen Wagen fahren" Sonnaxt; "= krecelêt 1; - nepatīkami, neskaidri smieties" Schwanb.

Avots: EH II, 509

šļaûps ² Bl., Gramsden, Stenden, Wandsen, šlaups L., U., ("slaids") Lennew., = šļaubs: mieti ir šļaupi Wandsen. š. kakls pudelei Lennew. Wohl zur Wurzel von šļaupât, s. auch Wood AJPh. XXIV, 48 und vgl. šļaubs.

Avots: ME IV, 67

‡ II slids, = slide (?): (pluostu laišanai gatavuojuoties) guldina pie... mietiem... krūšu kuoku, kas ir re̦sns baļķis kâ pamats . . . uz šuo krāšu kuoku tuop slidi likti, kas ir prāvi baļķi Latv. Av. 1823, No 17.

Avots: EH II, 525

‡ IV smidzinât Lng. (unter smieties) "lachend machen" (?).

Avots: EH II, 537

spil˜gts Iw., Wohlfahrt, Salis, Bershof, Siuxt, Behnen, Grünh., Zögenhof, Ruj., spilˆgts Prl., Selsau, Warkl., Drosth., Wolmarshof, spìlgts ² Kl., spilˆgts ² Ruhental, grell, "mirdzuoši spuožs" Freiziņ: spilgta krāsa, aina. puķes ar spilgtiem ziediem SDP. VIII, 41. spilgta krāsu viela Konv. 49. spilgtas debesis Balt. Vēstn. 1904, № 31. spilgta māksla Vēr. 1904, S. 114. spilgti (Adv.) sarkani . . . krūmi. tik spilgti . . . parādījusēs . . . cīņa Vēr. I, 1386. spilgti (schrill?) un īgni iesmieties MWM. 1896, S. 466. Subst. spilgtums, greller, funkelnder Glanz, Grellheit: jauna diena sākās... spilˆgtumā un maigumā Alm. Meitene nuo sv. 100. manām acīm vairs maz spilgtumā, tik drusciņ varu viedēt Erlaa. Zu spaigs 1, spilgans u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679.

Avots: ME III, 995

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

stringals, stringalka, stringalkša (?), ein bei Festlichkeiten gebrauchtes Musikinstrument Alksnis - Zundulis: kāzās iedama stringalkšu situ, lai bij ciemiņiem kuo pasmieties VL. Nicht ganz zuverlässig.

Avots: ME IV, 1090

švūkstinât,

1) = švurkstinât C. (mit ũ), Golg. (mit ù ^2);

2) ungefähr gleichbed.
mit švīkstinât Druw.;

3) "?" : sākusi smieties, kad Princis tâ lūpas izgriezis švūkstinājis Rīg. Av.

Avots: ME IV, 120

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

trũkt,

1): kaistuošas ... acis, kuŗas draud aiz sāpēm ... t. nuo pieres Jauns. Raksti V, 199;

2): vai tev trūka sāls, maizīte? BW. 26867. pa˙visam četri vīri trūka Pas. VIII, 136. trūks kāda cūka 350 (vgl. li. jiems niekad netrūksta šieno Jablonskio Raštai IV, 10); ‡

4) "weniger (Milch) geben" (von Tieren;
mit ù ² ) Auleja: guovis maz piena duod; trūkst; ‡

5) intensiv beginnen
Auleja: trūka ² smieties; emporströmen (z. B. von heftigem Nasenbluten gesagt) ebenda: (asinis) trūkst pa nāsi. Refl. -tiês: auch (mit ù ² ) Kaltenbr,; "baidīties" (mit ù ² ) Saikava; vējš trùkās ² (= sācēlās) Auleja, Malta. cūka trùkās ² ("piepeši sāka") skriet Sonnaxt. trūcēs ve̦lns kājās Pas. XI, 55, Subst. trũkams, 1 b): ar trūkumu vaidēt Kalz. n. BielU., am Bruch leiden;

3): ārstēt trūkumus (se̦kas nuo pārbīšanās) Seyershof. pelines ... dzeŗ del trùkuma ² Ceļi VIII, 234; ‡

4) Urinverhaltung
(mit ù ² ) Auleja. ‡ Subst. trũcējs Seyershof, der (das) Fehlende: nevaru uzminēt, kas tas t. dārzā (die Rede ist von gestohlenem Gemüse). Zu diesem Verbum stellt Lane Language XIII, 27 f. auch kymr. trwch "broken, maimed".

Avots: EH II, 700

II vads L., U., Dond. n. RKr. XVII, 61, PlKur., Adiamünde, Angern, Bauske, Fest., Grünw., Lennew., Loddiger, Neuermühlen, Nogallen, Pabbasch, Pernigel, Salis, Schlock, Umgegend des Stintsees (bei Riga), vadus St., U., Karls., Kaugurciems (bei Schlock), N.-Bartau,Zarnikau, das(grosse)Zugnetz; vads Burtn., Libau, = iemetnis; vads Raiskum, Wolm., der Flügel eines Zugnetzes; Demin. vadiņš Adiamünde, Kaugurciems, Markgrafen, Zarnikau, vadutelis Janš. Mežv. ļ. II, 11, ein kleines Zugnetz: pilnīgs spails: laiva, vadus, maģie tīkli . . . Janš. Dzimtene IV, 165 (ähnlich Mežv. ļ. II, 11). vadu ve̦lk Salis. ar vadu neve̦lk reņģes vien, bet arī citas zivis ebenda, laivas ve̦lk vadu Nogallen. mieti, uz kuriem izžauj tīklus un vadus Etn. II, 108. nāc, menciņ, tai vadā, kur dzird mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var. bušu od. lestu vads, ein Zugnetz für die Flunder Bielenstein Holzb. 651. lašu vads, ein Lachsnetz 647. reņģu vadi Etn. II, 106, Strömlingsnetze. vadus reņģes, Frühjahrsströmlinge, die mit dem Zugnetz gefangen werden U. Wenn nicht entlehnt aus mnd. wade resp. aus liv. vada "Zugnetz" (vgl. Leskien Nom. 241 und Thomsen Beröringer 234), zu li. vadai "Waddegarn" (Bezzenberger GGA. 1885, S. 942) und (?) vedėjà (ob nicht dissimiliert aus *dve-dėjà ?) "ein zweipersoniges Fischnetz", sowie zu schwed. vad "Zugnetz" und slav. nevods "Netz", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 17.

Avots: ME IV, 430, 431

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

vàkstêt ² Saikava, -u, -ẽju, schreien, weinen (von Kindern gesagt). Refl. -tiês "mieties">smieties, klaigāt, ālēties": kuo tu vāksties, runā prātīgi! Saikava. Vgl. vācelis II 1.

Avots: ME IV, 494

vaļmutis, jem. mit einem losen Maul: dažs vaļmutis ņēmās nuosmieties Janš.

Avots: ME IV, 466

I vèitêt ² Bers., Borchow, Erlaa, Fest., Kaltenbrunn, Kalzenau, KI., Lubn., Saikava, Vīt., (mit ei ² ) AP., -ẽju, "likt vīst; sautēt"; trocknen Wessen: sētiņas mietiem rīkstes labi jāveitē vai nu saulē vai uz guns, tad tās ir sīkstas Vīt. rijas krāsnī klūgas veitējāmas Saikava. tâ˙pat grib purva zâle kâ āriska veitējam (Var.: kâ dābuols vītējams) BW. 23406 var. saul[e] ābuolu veitē̦dama VL. aus Kalzenau Pūrs II, 63. Refl. -tiês, sich (am Ofen) tüchtig erwärmen C.; welken: ne tas (= vainadziņš)... saulē veitējās (Var.: nuovīta) BW. 8414 var. Zu vĩst.

Avots: ME IV, 525

vẽjš (li. vė´jas "Wind"), ein Demin. vējelis (li. vėjelis) bei Janš. Mežv. ļ. II, 75,

1) der Wind:
dienvidu(s), ziemeļu, austrumu, riet(r)umu vējš, der Süd-, Nord-, Ost-, Westwind. nevajaga sēt ziemeļa vējā Etn. II, 73. marta sē̦rsnu vējš Zalktis № 3, S. .79. caurais vējš St., Zugwind. diži un maģi vēji, die Haupt- und Nebenwinde der Windrose Sackenhausen n. U. vējš pūš, der Wind weht. vējš šņāc Kra. Vīt. 149. vējš žvīguo Aus. I, 19. liela vēja vē̦tra krāc BW. 18454. stiprs, lē̦ns vējš. vējš mugurā, pretim, sāniski (Frauenb.), der Wind ist im Rücken, entgegen, von der Seite. pa vējam od. vēju, in der Richtung des Windes, mit dem Winde, pret(im) vēju, gegen den Wind. pa vēju jāsēj, man muss mit dem Winde säen Blieden n. Mag. XIII, 11. laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. iet pa vējam Frauenb., so, dass der Wind im Rücken ist. pie vēja iet oder turēties St., auf der See lavieren. Sprw.: stipri vēji ilgi nepūš Br. sak. v. 1364. vējam nevar pretī atpūst 1363. kâ lai aug, kur vējš vien ar un ecē! 1365. kâ vējš skrien, kâ miets atduŗas 1366. vai tādēļ, ka vienreiz vēja nav, zēģelis jau jāpārduod! Br. sak. v. p. 104. skrej nu vējam pakaļ! 105. neskrej katram vējam pakaļ B. Vēstn. derīgs ceļa vejš ne̦s naudu makā Br. sak. v. p. 106. nuo kuras puses vējš pūš, tur jāliecas vējam JK. II, 645. nesit vēju (nedzen vēja RKr. VI, 962) ar dūri! 644. vēju ar dūri sist St., vergebliche Arbeit tun, unnütz seine Kraft anstrengen U. esi žigls kâ vējš! Br. 585. izput kâ rīta rasa vējā 165. izkaisīt pa deviņiem vējiem LP. VI, 108. vēja virpuļuos pa gaisu braukt Pūrs ll, 68. vējus celt Lāčpl. 88. labs ceļa vējš, jūra mierīga LP. IV, 111. skriet ... varējis ... uz slavu, vējš vien dziedājis gar ausīm Etn. II, 77. dzīves vēji viņu gruoza Kaudz. M. 108. vējš rauj cauri, es ist Zugwind da U. palaist (atstāt) bē̦rnus (luopus) vēja vaļā, die Kinder(das Vieh) ohne Aufsicht lassen, ihrem Schicksal überlassen. mājas palaistas kâ vēja vaļā Kand. visu savu nabadzību atstāt uz vēja, sein Hab und Gut ohne Aufsicht lassen Seew. n. U. vārdi runāti vējā Alm. Meitene no sv. 91, die Worte sind in den Wind gesprochen, sind nicht beachtet worden. vejā laist, in den Wind schlagen, ausser acht lassen U. tu manus vārdus esi laidis vējā Blaum. Pazud. dēls 92. mācības bij vējā laidis Pie skala uguns 40. tas ir vējā, das ist dahin, verloren U. visi prieki bijuši vējā LP. III, 31. vējā bij visa mana apņemšanās Blaum. Pie skala uguns 175. vējā visa lielā gaidīšana Kaudz. M. 296. visa naudiņa bija vējā MWM. VI, 668. Sprw.: iesim, māsiņ, mājā - nu guods vējā! Br. sak. v. 702. kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā Etn. IV, 94. uz vēju iet,

a) spazieren gehen
U.;

b) (uz vēja iziet Pas. VII, 436) abseits gehen, um seine Notdurft zu verrichten
St., U. vējā grābstīt Neik. 53. pilnā vējā skriet, sehr schnell laufen: vilks skrēja pilnā vējā LP. V, 171. draugi skrien ... pilnā vējā Krilova pasakas 49. vīrs, kas tukša vēja nepūš, ein Mann, der sein Wort hält Kav., Plūd. Rakstn. 11, 369. vējš durvīs, sagt man,

a) wenn der Wind durch die Tür hereinweht (z. B. in der Riege beim Windigen)
Frauenb.;

b) wenn es jem. glücklich ergeht
Schmarden;

c) wenn es jem. schlecht geht:
tiem, kas agrak le̦pni dzīvuoja, nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. vējš šķībs, der Wind weht seitwärts durch die Riegentür Frauenb. ļuoti šķība vēja iegriešanai dažreiz lietuoja 2 vai 3 durvis, iestutēja garā rindā ebenda. vēja pilns, sagt man von einem Eigensinnigen, der sich nicht den Gewohnheiten anderer anpassen will ebenda. viņam vējš galvā od. vējš pa galvu dauzās, er ist leichtsinnig, unbeständig. viņš runā vējā, niemand hört ihm zu. runāt vējus nav labi Odiseja IV, 80. kāds vējš viņu te ātpūtis (atnesis Kav.)? wie ist er hergekommen? labu (ceļa) vēju! Abschiedswunsch. saduot kam labu vēju,

a) jem. betrunken machen;

b) jem. verprügeln.
tam nu būs vējš PS., der wird tüchtig gescholten werden, nu˙pat būs ādai vējš (Prügel) Etn. II, 45. nuo darba tai nebija ne vēja (hatte sie keine Ahnung) A. v. J. 1900, S. 363. būs tam ... kāds iepūtis ausīs nelabu vēju Alm. Kaislību varā 41. tu, tautieti, lē̦ns teicies; kas, vējš, (wer, zum Teufel) tevi lē̦nu deva! BW. 21832, 4;

2) in genitivischen Verbindungen: vēja auts. s. vẽjàuts; vēja biksa, s. vẽjbiksis; vēja bulta (Ruj. n. U., Brasche) od. bulte, der Schlagfluss:
veprim e̦suot . . vēja bulte izgājusi Kaudz. M. 315. pret vēja bultu Br. IV, XVIII; vēja de̦sa "?": vanags nene̦s cāļus pruojām, ja tiem ieduod izkaltē̦tu un saberzītu . . vistas vēja de̦su Olai; vēja dēle, ein Brett, das bei seitwärts gerichtetem Winde während des Windigens in die Offnung der Riegentür gestellt wird Frauenb.; vēja diena, der 3. Februar Frauenb.; vēja durvis, diejenige Tür der Dreschtenne, durch die der zum Windigen nötige Wind bläst Frauenb.; vēja dūda, Schimpfwort: tu vēja dūda - bezkauņa! Daugava I, 996; vēja dzirnas Manz. Post. I, 306, die Windmühle; vēja dzirnavas, s. vẽļdzir̃navas; vēja grābeklis, vēja grābslis, s. vẽjgram̃slis; vēja kaņepe, Steinsame (lithospermum officinale L.) RKr. II, 73; vincetoxicum album Achs. Kokn. n. RKr. III, 73; Zittergras Gr.-Buschh.; zilā v. k., veronica longifolia L,.; vēju ķipars.

a) ein Kläffer, der unnützen Lärm macht
U.;

b) s. vējķipars; vēja lukturis, s. vējlukturis; vēja luode U., = vēja bulta; vēja luoks L., s. vējluoks; vēja māte Biel. 2400, die Windmutter, Göttin des Windes Spr.; vēja mieti, eine Art Pflanzen KatrE.; vēja mietiņš Ar., lythrum salicaria; vēja pastala, verächtl. Bezeichnung für einen Menschen: dievs zin, kādēļ tas vēja pastala ir vē̦sts iekšā Kaudz. M. 84; vēja pauti, ein Hodenbruch U.: viņas vīram laikam ir tie vēja pauti, tālab viņai nav bē̦rnu Frauenb.; vēja pistuole, verächtl. Bezeichnung für ein leichtsinniges Mädchen Frauenb.; vēja plīsa, s. vẽjplîsa; vēja pupa, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia hehoscopia L.) RKr. II, 71; vēja purne Ar., ranunculus ficaria; vēja putenis, s. vẽjputenis; vēja pūta, s. vẽjpūta; vēja rādītājs, die Schiffrose Brasche; vēja rīkste LKVv., die äusserste Spitze einer Birke od. Buche Frauenb.; vēja sluot(iņ)a,

a) die äusserste, vom Winde bewegte, besenartige Baumspitze
Spr., PS., Segewold u. a.; ein besenartiger Ast mit dichten, feinen Zweigen Selb.;

b) viscum album L.;

c) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
šī aušīgā meita iet tik˙pat kâ vēja sluota galvu atgāzuse Selb. tautu meita, vēja sluota (Var.: sieta mēle), sijā manu augumiņu BW. 8524, 1 var.; vēja sudmaliņas, ein windmühlenartiges Kinderspielzeug mit einer Schnarre od. einer Klapper Frauenb.; vẽja vaļā, ohne Beschäftigung, müssig Schnehpeln; ohne Aufsicht (luopi dzīvuo vēja vaļā) Wandsen; vēja vārds,

a) ein leeres Wort
U.;

b) "kluģis" Frauenb.; vēja vice LKVv., Windfange, besenartiger Baumzweig; vēja zaķis, ein haltloser Mensch Golg.; vēja zirņi, Frühlings-Platterbse (lathyrus vernus Wimm.) RKr. II, 73; vēja zivs Konv. ² 2320,

a) s. vẽjzivs;

b) = piukšis U.; vēja ziedi, schnell abfallende Blüten Frauenb.;

3) vējiņš, ein Windbeutel
Seew. n. U.: tas ir tik tāds vējiņš Mag. XIII, 2, 52. Zu ai. vāti "weht", vāyu-ḥ "Wind", ahd. wājan, aksl. vějati "wehen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. 1, 220 ff.

Avots: ME IV, 552, 553, 554

vidzemnieks,

1) vidzemietis Lubn., der Livländer:
vidzemniece māmuliņa BW. 10323 var.;

2) ein Bewohner des livl. Binnenlandes
Salis;

3) ein gewisser Tanz
Etn. IV, 80.

Avots: ME IV, 581

vir̂bs ² (li. vir̃bas "Gerte") Zabeln n. FBR. IV, 65; Schlehk n. FBR. VII, 35; Popen, Rothof und Suhrs n. FBR. VIII, 120, Līn., ein dünner Stab Bielenstein Holzb. 661-663; ein Stöckchen U.; eine Stange (mit ir̃ ) Salis; der Stab, der durch die Boje geht Bielenstein Holzb. 652 (mit Abbild.); "mieti%C5%86%C5%A1%20zvejniec%C4%ABb%C4%81">neliels mietiņš zvejniecībā" (vir̂bis ² ) Neuermühlen; ein hölzerner Spiess, worauf Fisch od. Fleisch gedörrt wird Lasd.; die Zinke an der Harke (mit ir̂ ² ) Wandsen; ein Stöckchen, mit dem die Lesenlernenden auf die Buchstaben gewiesen werden (virbiņš) U.; die Stricknadel V., Bielenstein Holzb. 439 (auch virbiņš), Umgegend von Windau n. Latv. Saule 1925, S. 378, Nigr.. Siuxt, (mit ir̂ ² ) Dond., Kand., Selg., Stenden, Wandsen, (vir̃biņš) Schrunden, Smilt., (mit ìr ² ) Lasd.; eine Pfrieme, ein Stachel L., ein den Pferden unter den Schweif gesteckter Dorn U. ("nicht eben bekannt in diesem Sinne"): daži virbi pazuda pūriņu luokuot BW. 25685. pārmeta . . . izadītuo aci uotrā virbā Jaun. mežk. 30. Nebst virba u. a. zu r. ворóбы "Garnwinde", lat. verbera "Ruten", an. verpa "werfen; ein Gewebe anzetteln" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 275, Trautmann Wrtb. 360, Wood IF. XVIII, 13 f., Persson Beitr. 497 f., Thomsen Beröringer 242, Bugge BB. III; 106.

Avots: ME IV, 603

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625

žâklaîns Erlaa, Gotthardsberg, Lennew., Schujen, Serben, Smilt., Uogre, žâkļaîns ² Frauenb., ästig, verzweigt; gegabelt: nuo zemes izlauzts ce̦lms ir par daudz žākļains Frauenb. uz žāklainiem mietiem pakārtā katliņā Latv., Druw., Sessw.

Avots: ME IV, 795

zviga, comm., wer oft und laut lacht Festen, Kokn., Vīt., ein solches Mädchen Bers., eine solche Frau Saikava: šī meita ir tīrā zviga, viņa smejas vienā smiešanā Vīt. vēlīgi zvigā kâ īsta zviga, lai gan dažreiz tur nav ne˙kā kuo smieties Janš. Līgava I, 324. Zu zvìegt.

Avots: ME IV, 774

zvigât Janš. LIgava I, 324, Bers., N. - Bartau, Nigr., Saikava, Tadaiken, Vīt., -ãju, übermässig lachen, wiehern: kuo jūs zvigājat? vai nevarat lē̦nām smieties? Vīt. zvigāja un klaigāja Baltpurviņš.

Avots: ME IV, 774

I žviguôt: "aizraudamies smieties" (von Kindern) Dunika.

Avots: EH II, 824