Paplašinātā meklēšana

‡ mèlnîga ² Lubn., die Schwarzbeere.

Avots: EH I, 799

nīga: mazākas zivis ir lasenes jeb nīgas, kuo Vidzemē sauc par tirzēm Kavalls 1860, S. 175; jūŗas nĩga, Lachsforelle, Taimchen (salmo trutta) Livl. n. Heniņš; "nĩgate" ME. II, 747 zu verbessern in "nīgate".

Avots: EH II, 26

nīga, nīgats U., nĩgate Römersh., die Bachforelle RKr. VIII, 103. [Peterssons Zusammenstellung Etym.Miszellen 36 mit la. niger "schwarz" u. a. ist ganz unsicher.]

Avots: ME II, 747

zemnīga Lubn., Meiran, Selsau, Sessw., = zemene, zemnīca I, die Erdbeere: salda, salda zemnidziņa VL. aus Lubn.

Avots: ME IV, 712

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizbildnis, der Vormund * Kronw.: par aizbildņiem iecelt. cilvē̦ks, kas brīvs, pats savs vienīgais un augstākais aizbildnis Apsk. - baznīcas aizbildnis, Kirchenvormund, statt des entlehnten pērminderis.

Avots: ME I, 19

àizgũtnîgs, eifrig, feurig, hastig, zu übertreffen bestrebt: aizgūtnīga censība Kronw. aizgūtnīgiem vārdiem tas runā par latviešu tautas likteni Aps. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618.

Avots: ME I, 28, 29

apskàitît, ‡

2) (eine ganze Anzahl von Büchern) durchlesen:
a. visas knīgas Nidden.

Avots: EH I, 112

apzinîgs, gewissenhaft, bewusst: apzinīgs cilvē̦ks; apzinīga biedrības vadīšana Kaudz. M.; apzinīgi strādāt A. XI, 593.

Avots: ME I, 137

atminîgs, mit gutem Gedächtnis begabt BW. I, S. 176. viņam atminīga galva Dalbingen.

Avots: ME I, 177

atturĩba,

1) die Zurückhaltung:
auksta, nedzīva atturība Vēr. I, 1359;

2) die Enthaltsamheit:
pilnīga un mē̦re̦na atturība nuo alkohola B. Vēstn. *

Avots: ME I, 206

atzinîgs, anerkennend, erkenntlich: atzinīgas atsauksmes par labām grāmatām. atzinīgi spriest par kādu rakstu. *

Avots: ME I, 212

aũklêt [li. áuklėti], tr., (ein Kind) warten, auf den Händen tragen und schaukeln: aklē mani, māmuļiņa, vieglajām ruociņām Ar. 1299. Refl. -tiês, gewiegt, gehehgt werden: vai mūsu jaunekļu krūtīs auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26.

Subst. aũklējums,

1) die vollendete Handlung des Wartens, Wiegens:
tuo esduošu māmiņai par bē̦rniņa auklējumu BW. 1163;

2) das, was gewiegt worden ist, das Kind:
māmiņ, tavu auklējumu sveši ļaudis maldināja Ar. 1762.

Avots: ME I, 222

‡ badainîgs, = badîgs II: (ja raģe) būs aplam badainīga, tad tai . . . ragus nuozāģēs... Janš. Dzimtene III ² , 113.

Avots: EH I, 197

bḕrnîgs, kinderreich, fruchtbar, mit vielen Kindern gesegnet: bērnīga māte.

Avots: ME I, 290

bezdibenains, auch bezdibenîgs, grundlos, sehr tief: tur griežas uzplūdusi bezdibenīga straume R. Sk. II, 238; bezdibenīgi purvi Pūrs I, 102. b. dziļums.

Avots: ME I, 283

bezkàunîgs, unverschämt, unanständig, zotig; Sprw.: bailīgs kā zaķis, bezkaunīgs kā kaķis. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76.

Avots: ME I, 284

bezsaũles vakars, der Abend nach dem Sonnenuntergang; sonnenlos: bezsaules vakaru (nuo tā brīža, kad saule ielīguo jūŗā, līdz pilnīgai tumsai) ve̦cie svētījuši LP. VI, 226. mūsu tautas bezsaules pagātne MWM. IX, 536.

Avots: ME I, 286

‡ briẽsmuonîgs, grausam, entsetzlich, schrecklich Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 39: izplatījās briesmuonīgas baumas Veselis Netic. Toma mīlest. 133. briesmuonīgi liela ... ē̦na Saules kaps. 193.

Avots: EH I, 244

censība, die Strebsamkeit, das Bestreben: vai mūsu jaunekļu krūtis auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības? Pūrs I, 26.

Avots: ME I, 372

cìemãte, [cie˙māte Neuenb.], cìenmãte, cienīga mãte, Demin. cienmãmiņa, gnädige Frau.

Avots: ME I, 393

cìenîgs, würdig: uzslavas cienīgs, lobenswert; ehrende Anrede: cienīgs kungs! Gnädiger Herr; cienīga māte od. cienīgmāte od. cienīgā! gnädige Frau; cienīgs tē̦vs, cienīgtē̦vs! gnädiger Herr; cienīgs mācītājs ehrwürdiger (Herr) Pastor; pēc niecīgās bērēm, nach der Beerdigung der gnädigen Frau. cienīgi uzņemt viesi, den Gast ehrenvoll, würdevoll aufnehmen.

Avots: ME I, 394

‡ dabriêst (li. dabrę vollständig reif werden: lai vēl mieži dabriest pilnīgaki Saikava; vollständig anquellen: lai muca dabriest: tad būs labi ebenda.

Avots: EH I, 301

daiļskanîgs, wohllautend: daiļskanīga dziesma, valuoda.

Avots: ME I, 431

dižmanîgs, -manisks, vornehm, nobel, aristokratisch: dižmanīgi uzskati B. Vēstn. dižmanīga kundze Vēr. II, 820, A. XVI, 724.

Avots: ME I, 475

dunîgs, brausend, tosend, dumpf tönend: dunīgas atbalsis Sudr. E. metala dunīgā rībuoņa Izgl. 11, 182. [strauts dunīgi od. duni ("hohl ") čaluo Nigr.]

Avots: ME I, 517

‡ gainîgs, abweisend Prl.: gainīga meita.

Avots: EH I, 377

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gan, verkürzte Form von gana

1) genug:
[viņam gan naudas U.] kas brīžiem ūdeni dzer,, ja ūdens trūkst. vai tev vēl gan nebija manu gaužu asariņu BW. 21672, 2. gan man, gan man šim vakaram, gan biju dziedājuse, gan gavilējuse 478. kam tē̦vs, tam maize; kam dievs, tam gan. So namentlich in der Verbindung die(v)s un (in, ir) gan: puišam amntas dievs un gan 15354. es re̦dzu gan, kas man darāms, ich sehe wohl (eig. genügend). gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu, du wirst es schon erfahren, du wirst schon Prügel bekommen, eig. du wirst zur Genüge erfahren, so sagt man warnend und drohend;

2) allerdings, wohl, schon
[vgl. dän., norw., nok "genug; wohl, schon"],

a) zur Bekräftigung der Aussage:
jā gan, gan gan, ja wohl! jā gan, bet viņam sapluosīja aunu Adam. te ir gan kuo redzēt. te ieraudzījušas pelīti... un nuositušas gan LP. VI, 66. tâ jau gan bija. ja mācītājs tuo saka, tad precēšu gan V, 153. gan es tuo padarīšu;

b) in rhetorischen Fragen:
kas gan (Var.: jau, jel, tad) tevi nepazinīst? BW. 20868;

c) in einräumenden Sätzen:
gan jau (Var.: gana) viegli od. gan ar guodu es staigāju, vēl zemīte līguojas BW. 8450. So besonders in Verbindung mit lai, obgleich: lai gan slikti rādās, (tuomē̦r) labi būs. Auch in dem zu einem Konzessivsatzt gehörigen Hauptsatzt steht gan, doch, eig. genügend: lai es biju sīka, maza, gan es tevi appušķuošu;

d) zum Ausdruck der Besänftigung, Beruhigung: gan jau, gan jau, lass es gut sein:
kungam tâ gribas ēst, bet vagaris tikai mierina:"gan jau, gan jau!" LP. V, 365. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu, gan nu! Seibolt;

e) zum Ausdruck der Unsicherheit:
tas gan tâ būs, das wird wohl so sein: vai viņš gan tuo darīs? wird er das wohl tun;

3) gan - gan, sowohl - als auch
izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus LP. V, 76.

Kļūdu labojums:
jāpārceļ no pirmā nodalījuma uz otru (zur Bed. 2 gehören): es re̦dzu gan, kas man darāms, gan tu redzēsi, gan tu dabūsi pērienu.
viegli od. gan ar guodu = viegli

Avots: ME I, 598, 599

‡ glaũnîgs Janš. "glaudīgs, laipns": guodīga un mīlīga, kaunīga un glaunīga Janš. Dzimtene IV, 249. glaunīgā un glūnīgā runāšana Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 391

glũnîgs,

1) lauernd:
uz glūnīga cilvē̦ka saka: glūn kâ vilks teļu dārzā Etn. II, 110. acis pašauras, glūnīgas;

2) lauernd, tückisch:
uz jūŗas glūnīgā ūdeņa A. XX, 947.

Avots: ME I, 631

‡ glūns,

1) "?"; nuo lūša glūna (= glūnīga?) Juris Brasa 435;

2) glũns Salis, Trik., (mit ū) Sessw., = glũni(ķi)s.

Avots: EH I, 395

I guõba [Bl. Wandsen],

1) die Abgabe, Kontribution, der Tribut
Kand.: visi kuoki guobu (nuomu) deva, priede, egle vien nedeva BW. 2821. guobas ņemt: citiem jē̦rus kazlēniņus, citiem mazus kucentiņus 2376. saule pārnāk zvē̦ruodama, Rīgai guobu nurbē̦ruse BW. 33883. Im VL. nicht selten guobas zeme (Var.: guoba BW. 14922, guobu z. 14425, 1; 27987), Pachtland [?]: guobas zemes arājiņš BW. 15197;

2) [Zinskorn, Steuerkorn Pussen n. U.]; das Kirchenkorn, die dem Prediger zu leistende Abgabe:
savam cienīgam kungam savu tiesu, savam mācītājam savu guobu nuoduodam Füreker. guoba ir labības nuoduoklis mācītājam Dobl. n. Etn. I, 137;

3) ein Komplex von 3 - 4 grossen Gesinden [?]
BW. 15197;

1) der Haufe
[Ogershof]: sniegs gul guobām uz ielām Balt. V. [Wenn mit uo aus ō, wohl zu li. gabénti "bringen", guõbti "zusammenraffen, zusammenscharren", atgėbau "habe hergebracht", poln. gabac/ "ergreifen", mhd. gâbe "Gabe" u. a.; sollte dagegen uo auf on zurückgehen, dann böte sich zum Vergleich as. gambra "Zins."]

Kļūdu labojums:
kucentiņus = kuceniņus
14425, 1 = 14425, 3
Pachtland [?] = (nach J. Allunan) fruchtbarer Boden (wo Ulmen gedeihen?)

Avots: ME I, 688

gùovs, -s, Demin. guotiņa, gùosniņa, guostiņa, guovīte BW. 16484, guoliņa, guoča, verächlich guosnele, guošņele Wain., guotele, die Kuh: tre̦kna, liesa, pinīga, slaucama guovs, fette, magere, milchreiche, milchende Kuh; pirmpiena guovs, eine zum ersten Male milchende Kuh. guovis īd, ņīd, kad grib ēst, brüllen leise; govis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. guovs apgājusies, hat gerindert; guovs atne̦susies, hat gekalbt; g. izme̦tusies, hat abortiert. pati guovs pienu deva, pati izspēra. guovs ve̦lnu nuospē̦rusi RKr. VI, 231. kad guovij astes vairs nav, tad tā tik zin, kam tā derējusi. guovīm piens raguos iet, sagt man von Kühen, die fett, aber milcharm sind. kâ guovi ieslauc, tâ piens te̦k. - Zu ai. gāuh., av. gāuš "Rind", arm. kov "Kuh", gr. βοῦς (dor. βῶς) "Rind", air. bō, as. kō "Kuh", r. говядо "Rindvieh" u. a.; [vgl. J. Schmidt KZ. XXV., 17 ff., XXVI, 9 f. und Neutra 65, Walde Wrtb. ² 94 f. unter bōs, Ipsen in Stand u. Aufg. d. Sprachw. 226, sowie Brückner AfslPh. XXXIX, 7.]

Avots: ME I, 692, 693

greznîgs, rutzsüchtig, prunkhaft, prunkliebend, luxuriös, üppig : bē̦rnu nešķiŗ, kad kuoki zied, lai neaugtu greznīgs JK. VI, 40. cienmāte ir ļuoti greznīga un niecīga Apsk. Rīgas jaunavas daudzināja par greznīgām A. XIII, 925.

Avots: ME I, 651

grũsnîgs, schwanger: grūsnīgas sievas Plūd. LR. IV, 314.

Avots: ME I, 668

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

ìelĩguôt,

1) tr., in Schwung bringen:
šūpuoles Kand.

2) die Johannisfeier beginnen:
kas tuos Jāņus ielīguoja? BW. 32353;

3) [līguo - Lieder singend hereinbekommen, erlangen:
ielīguoju brāļam sievu, sev diženu arājiņu BW. 343. manu vainadziņu kaimiņuos ielīguot 5907;

4) intr.,, herein -, hineinschweben, herein -, hineinschwanken:
ielīguoja tē̦va māsa kâ saulīte istabā. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguoja sē̦tā R. Sk. II, 58. Refl. - tiês, in Schwung geraten.

Avots: ME II, 39

ìerakstît, tr.,

1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;

2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,

1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;

2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.

Avots: ME II, 55

ĩpatnẽjs, ĩpatnîgs, eigentümlich: ģēniju īpatnējā daba A. XI, 311. čechu reālismam sava īpatnēja nuokrāsa XII, 157. ik+vienai tautai ir savas īpatnīgas skaņas Etn. III, 20.

Avots: ME I, 836

izņir̂bêt, intr., hervorschimmern, durchdringen: kâ ugunīgas dzirkstis trīsas izņirbēja viņam pa augumu Saul., Mar.

Avots: ME I, 777

izzinîgs, forschend, nach Wissen strebend: izzinīga prāts JR. IV, 157.

Avots: ME I, 832

jaûkskanîgs ,* wohlklingend, euphonisch, melodisch: jaukskanīga valuoda; jaukskanīgie panti A. XI, 633.

Avots: ME II, 98

jûgs (li. jùngas),

1) das Joch der Zugochsen:
tev būs bīties nuo vērša jūga Tr. IV, 391. Fig., das Joch, der Druck [bei Glück zuweilen dafür jūga: jūgas saites III Mos. 26, 13; mana jūga ir laipnīga Matth. 11, 30; manas jūgas biedrs Philip. 4, 3]: zem šā jūga bijis kunga dzimtļaudīm daudz kuo izturēt Etn. IV, 11. es liecu jūgā savu galvu Vēr. II, 263;

2) ein Band, das Zusammengehöriges zusammenbindet,

a) die
gleini eines Holzflosses: jūgs ir nuo klūgām savīta tauva, t. i. ar visu sakni izcirsta neliela (pē̦du 10 gaŗa) eglīte, kuŗai tievgals sagriezts klūgā un cilpā ietaisīts, kuŗu tad, pluostu jūgājuot, uzmetina uz uotrā, re̦snā saknes gala Konv. ² 3217 (in Lubn. in dieser Bedeutung jūga);

b) jūga pulka, das Hölzchen, das die Femern des Pfluges verbindet
Etn. II, 158;

3) zusammengespannte od. zu spannende Zugtiere, überhaupt etwas Zusammengebundenes, Zusammengekommeltes, die Koppel:
es pieci jūgus vēršu e̦smu pircis Luk. 14, 19. še (panāksnieki) apēda suņu jūgu BW. 19404. [Formell steht am nächsten ai. á-yuŋga -"nicht paarweise verbunden" mit der gleichen Übertragung des Nasals aus dem verbalen Präsensstamm, - gegenüber ai. yugá-m, gr. ζυγόν, la. jugum, got. juk, aksl. igo "Joch."]

Avots: ME II, 121

jukle, [jukla Kārsava], jūkle, jūklis, der Wirrwarr, Mischmasch, das Chaos: [tur iznāca tāda jukla, ka ne˙viens ne˙kā nesaprata Kārsava.] dzijas kâ jukle. ceļš kâ jukle (von ausgefahrenem Wege) Mar. plūst jūkle truoksnīga Sudr. E. MWMM. VI, 329. Lietavai atausīs rīts pēc briesmīgās tautību jūkles A. IV, 613. bet tad viss jūklis zemē šavās Plūd. laucinieku jūklis Austr. vai tad tādā cilvē̦ku jūklī (jūklā) varēja viņu atrast? Serb. bē̦rni sataisījuši tādu jūkli, ka nevar galā tikt Bers., Sessw. kāja paslīdēja nuo laipas un ieskrēja dubļuos kâ jūklā. tad nu esi gan vare̦nu jūklu (maisījumu) pataisījis Nötk. Zu jukt.

Avots: ME II, 116

I jukt: praes. jukstu Zvirgzdine n. FBR. X, 34; visas (= skuķes) tādas ... nebē̦dnīgas un jūk te un lē̦kā kâ guote̦nas pavasarī Janš. Bandavā II, 270. iedzē̦rušās, jūk un jūkstas kâ mušas Dzimtene IV, 225. pie ... krustceļiem baznīcē̦nu zirgu jūk vai biezs Ciema spīg. 11.

Avots: EH I, 566

kaunīdze, die Schamhafte, Züchtige: lai mana pādīte kaunīdze (Var.: kaunīga) auga BW. 1554 (N. - Bartau).

Avots: ME II, 176

kàunîgs,

1) schamhaft, verschämt, züchtig:
lai man pādīte kaunīga auga BW. 1554. muļķītis kaunīgi atteic LP. IV, 57;

2) blöde, schüchtern:
man kaunīga māmulīte, nedrīkst bildināt BW. 13815. kas kaunīgam kuo duos? kaunīgs latvietis, ein seine Nationalität verleugnender Lette Kronw. kaunīgas latvietes Aus.

Avots: ME II, 176

I klupinât,

1): kas nevainīgas dvēseles ar saldiem vārdiem klupina. Bergm. Saņem. spred. māc. (1795), S. 315; ‡

4) Schwung geben
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Schwung").

Avots: EH I, 623, 624

‡ krùdît ² , -īju Warkl., jem. Unrecht zufügen, betrüben: bijuse netaisnīga, krūdījuse sprēdājas, likuse agri celties Warkl. n. FBR. XI, 119; krûdît Lubn., betrügen, tauschen.

Avots: EH I, 662

I kukuraîns, hockerig: ar ečēšām vajaga būt juo rūpīgam un uzmanīgam, lai zeme netiek kukuraina Balss.

Avots: ME II, 302

kul˜stuoņa, eine Umhertreiberin, ein liederliches Frauenzimmer: tu palaidnīga meita, kulstuoņa MWM. IX, 485.

Avots: ME II, 308

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

‡ lasene Kavalls (1860), S. 175, = nīga.

Avots: EH I, 721

lĩdzvaĩnîgs ,* mitschuldig: tu esi līdzvainīga pie visiem maniem nedarbiem Rainis.

Avots: ME II, 482

lipnîgs,

1 ): tik lipnīga (freundlieh?)
Janš. Līgava II, 325; ‡

2) = lipîgs 1: l. māls Warkl. jaunai kļavai lipnīgas lapas Stenden; kāds tas l. ("gandrīz tik˙pat kâ lipīgs") pie meitām! Leitāns.

Avots: EH I, 744

lùocîgs, biegsam, geschmeidig Manz.: lai es augu tik luocīga kâ vītuola žagariņš BW. 1712, 2. pret mani vien tu esi kasīga, pret citiem laipnīga un luocīga Dünsb.

Avots: ME II, 522

lũsaîns; ‡ 2 "?": laipnīga un lūsaini lipnīga Janš. Mežv. ļ. I, 355.

Avots: EH I, 764

maĩnîgs, veränderlich: cilvē̦ka prāts, laiks ir mainīgs; mainīga parādība Stari II, 290. bezgalīgi mainīgus veidus viens un tas pats priekšme̦ts var manās acīs pieņemt Plūd. vienumē̦r ir bijis ļaužu liktenis mainīgs Adam. bet arī Gaimas jēdziens ir mainīgs A. XVI, 536.

Avots: ME II, 550

màitât, -ãju, tr.,

1) veraasen, verhunzen,verderben:
Sprw. labs laba nemaitā. rūsa maitā dzelzi, slinkums cilvē̦ku. tē̦vs veselību jau bij maitājis Neik. ne balsiņu vien maitāja, maitā visu augumiņu BW. 437;

2) verderben, vernichten, töten:
znuotiņ, luopu nemaitā! BW. 26726. lācis atbild:"nemaitā vis mani!" töte mich nicht! LP. VI, 559. [grēcinieku maitāt St., einen armen Sünder hinrichten];

3) verfinstern:
burvji maitājuši sauli, mēnesi LP. VII, 598; V, 17. kad mēness vai saule aptumšuojas, tad tur bija vainīgas raganas, kas šuos debess spīdekļus aprija vai maitāja Plüd. Refl. -tiês,

1) verderben:
kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Luopk. III, 76;

2) sich schweren leiblichen Schaden verursachen;
prātā maitāties, irrsinnig werden;

3) sich verfinstern:
saule, mēness maitājas U. màitâtãjs, wer verdirbt, vernichtet. [Li. máitoti "verderben" ist nach Büga KZ. LII, 291 dem Le. entnommen. Wohl eine Ableitung von màita "Aas" (s. dies), wozu auch li. maitinti "zu Tode treiben", sodass die Kombinationen von Zupitza BB. XXV, 99, Trautmann germ. Lautges. 53 und Apr. Spr. 348, Berneker Wrtb. II, 54, Fick Wrtb. III4, 320, Wiedemann BB. XXVIII, 42, Bezzenberger Γέρας 211, Holthausen IF. XXXIX, 68 wohl zu entfallen haben.]

Avots: ME II, 552

manîgs: gewandt, gewiegt, verschlagen Segew. u. a.; aita ir gauži manīga: viņa izkuož labuo zâli līdz ar zemi Iw. ja žulti griêž laukā, tad manīgi jāstrādā AP.

Avots: EH I, 782

manîgs, verständig, rasch auffassend, aufmerksam, geschickt: Sprw. manīgs kâ čigāns. bailīgs kâ zaķis, manīgs kâ kaķis. manīgais tiek visur cauri. reiz gadījies manīgs tē̦va dē̦ls LP. III, 99. maza biju, bet manīga BW. 13456.

Avots: ME II, 561

mazpiẽnîgs, arm an Milch, wenig Milch gebend: guovei piens sāk izzust, un tā tuop mazpienīga A. v. J. 1902, S. 239.

Avots: ME II, 573

mazrunîgs, schweigsam: mazrunīga meita Ahs. n. RKr. XVII, 39.

Avots: ME II, 574

mellīga, aus mel˜nīga, die Schwarzbeere Selsau.

Avots: ME II, 596

mel˜nîgs, schwärzlich, unrein, unsauber, brünett, dunkelfarbig: melnīga maize Matkuln. brūverītis raugu lika melnīgām ruociņām BW. 19611; melnīgs cilvē̦ks, ein brünetter Mensch C., Lub., Erlaa, Matkuln.

Avots: ME II, 597

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas ² [Ekau, Lautb.],

1) [miêles ² Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653

‡ miẽnêt, -ēju Siuxt, vermuten, argwöhnen: sāka m., ka tādi cilvē̦ki ir nākuši, es mienēju uz viņu, ka tas būtu vainīgais. uz mani tu ne˙maz nemienē, ka es tur būtu bijis! Entlehnt aus mnd. mēnen "seine Gedanken auf etwas richten" oder verwandt damit?

Avots: EH I, 825

mìzelnĩca, mīzelnīce, eine verächtliche Bezeichnung für ein albernes Mädchen, auch für eine Stute, die oft harnt; mīzelnica "nerātna, palaidnīga meitene, niķīga ķēve" Bers. n. etn. IV, 147; BW. 15679, 3 var.]

Avots: ME II, 650

I mudinâl: mudinājuot ienaidu pret vāciešiem Pēt. Av. I, 55. Refl. -tiês,

2): sich beeilen:
Liene jau tâ mudinājas ar kartupeļu ņemšanu Seyershof. gan viņa gāja, mudinājās manīga Vindedze 139.

Avots: EH I, 828

neatmanîgs, [unaufmerksam Nigr.]: kļuvusi vienaldzīga, gan˙drīz arī neatmanīga, nuopietna un klusa Kaudz. M. 280.

Avots: ME II, 707

nebèdnîgs, ausgelassen, lose: nebēdnīgs zē̦ns, nebēdnīga meitene.

Avots: ME II, 709

‡ neluõnîgs Frauenb., = nerasmîgs, unergiebig: šuoruden neluonīga tabība.

Avots: EH II, 15

‡ nemanîgs, unachtsam (?): ja kāds ... nesauca tuo taisni par lielkungu, ... tad tāds nemanīgais drīz vien dabūja ... labu gāzienu ar plaukstu pa ausi Janš. Līgava II, 200.

Avots: EH II, 15

neviêlĩdzĩba ,* Ungleichheit, Ungleichmässigkeit: ne˙vis cilvē̦ku vienlīdzība, bet gluži uotrādi, pilnīga nevienlīdzība Stari II, 467.

Avots: ME II, 740

nevĩžĩba, die Lässigkeit, Nachlässigkeit, die Arbeitsscheu, Neigung zum Faulenzen: šī netīrība, nevīžība, kuo sastuopam visās ēdināmās vietās, man gluži atriebusēs MWM. V, 355. salauzt rupjību un māņticību, slinkumu un nevīžību VI, 271. vainīga šī mūžīgā nevīžība: gan nu gan nu! Seib.

Avots: ME II, 740

[nezinîgs, unwissend: viņa tik˙pat vēl kâ kusls bē̦rns - nevarīga un nezinīga Janš. Dzimtene IV, 38.]

Avots: ME II, 741

nigate, nigatiņš U., = nīga.

Avots: ME II, 743

niprs St., U., Spr., ņiprs [auch in Wessen], munter, hurtig, stark: Lāčausis sadzēries dzīvības ūdeni un palicis arvienu ņiprāks LP. VI, 477. ņiprs, attapīgs puika Purap. ņipra, ununīga skuķe Vēr. II, 190; niprs kumeļš Līb.; ņipras acis vēr II, 30. tas... katru glābt un labu darīt niprs Lautb. cieši ņipri turaties! BW. 20995, 1. [Nach Leskien Nom. 442 f. vielleicht aus mnd. nip "genau, scharf" (etwa mit dem r von stirs.)]

Avots: ME II, 744, 745

nùomẽrît, ‡

2) durchprügeln (?):
kamē̦r sievas nav paguvušas vainīgajam n. muguru Veldre Dižmuiža 25; kartupeļu dunčelis kabata, na! kas neatvilksies, tam ribas nuomērīs ("?") ebenda 12.

Avots: EH II, 68

‡ nuoredzîgs, scharfsichtig (fig.): nuoredzīga un samanīga meita Janš. Līgava II, 100.

Avots: EH II, 81

nùosuolaba, das Versprechen, Gelübde [Ar.]: tagad mutīte, ar kuo šuo nuosuolabu apzēģelēja, bija jau pilnīgi apzinīga Ramānu Aleks.

Avots: ME II, 863

pabàlsts [C., pabàlsts ² Kl., pabalsts Wolm., PS., Lis.],

1) die Stütze:
[paliec zem pakša pabalstu! Warkl.];

2) die Stütze des Kopfes,das Kopfkissen
Ruj. n. U.: visi gultas pabalstiņi asarām nuolijuši BW. 26887. ruociņu nuolicis pabalstā. [pabalstuos U., zu Häupten];

3) der Schemel
Manz.;

4) die Unterstützung:
bij izgādājis naudas pabalstu Pav. [pabālsta maize, Brotvorschuss U.];

5) der Helfer, Unterstützer:
viņš viņas vienīgais pabalsts Rainis.

Avots: ME III, 6

pabučuôt [li. pabučiúoti], tr., einen Kuss aufdrücken: čigāns pabučuoja cienīgam tē̦vam ruoku JK. V, 96. [Refl. -tiês, einander eine Weile küssen.]

Avots: ME III, 10

palaîdnîgs, palaîdîgs, nachlässig, liederlich, nichtsnutzig, unartig: bez mātes auguši bē̦rni palaidnīgi. palaidnīga dzīve Kaudz. viņš bij vīrs ar palaidīgu raksturu Purap.

Avots: ME III, 55

pãrmàkt, tr., überwältigen, überwinden: šķīstuo mīlestību pārmākuse mežuonīga kaislība Janš.; [überanstrengen: viņš pārmāc ir cilvē̦ku ir zirgu Vank.; niederdrücken, unterdrücken: lielie kuoki pāraug un pārmāc mazuos N.-Peb. - Refl. -tiês, sich überanstrengen: viņš pārmācas par daudz ar darbiem Vank.].

Avots: ME III, 166

patĩba,*

1) die Persönlichkeit:
dzīvniekam trūkst pašapzinīgas patības (pe̦rsuonības) A. XI, 49;

2) der Egoismus:
ja šī laipnība ir jūsu patības apse̦gs Seib.

Avots: ME III, 122

‡ pausme,* die Kundgebung: situācija personīga gara pausmei izdevīga RKr. XXII, 137.

Avots: EH XIII, 185

pavest (li. pavèsti, slav. povesti),

1) eine Strecke führen:
vai nevari mani kādu gabalu pavest? LP. VI, 280. ar ratiem pave̦dams, fahrbar;

2) verführen:
uz grē̦kiem pavest Glück I Kön. I6, 13. iereibušus viņš vis˙labāk varēja uz visādām geķībām pavest Kurbads. Refl. -tiês, gelingen: manīgam cilvē̦kam jau viss pave̦das Jaun. mežk. 47. pīlē̦ni labi pave̦dušies Dond. - Subst. pavedẽjs, der Verführer: sievas pavedējs LP. IV, 55. pave̦dums, das (erfolgte) Führen: patencinādams par pave̦dumu LP. V, 137.

Avots: ME III, 135

‡ III pèinîgs ² Saikava "gut, angenehm": kad vairāk kūlēju, tad smagi peinīga kulšana. Wohl auf d. fein beruhend.

Avots: EH XIII, 218

‡ pelnīgs, in der Verbind. pelnīga verve Lng., Aschenfarbe.

Avots: EH XIII, 221

pìedevîgs Für. I, Treiden, nachsichtig, leicht verzeihend: kad Mežens žēlīgs, kāds viņš piedevīgs Lapsa-Kūm. 279. lēnīga, labsirdīga, piedevīga un patiesīga Jaunie mērn. laiki I, 155.

Avots: ME III, 244

piemanîgs, aufmerksam Wid., erfahren Für. I unter manīt: labi tam, katram piemanīga sieva ir Manz. Syr. XXV, 11.

Avots: ME III, 270

piẽnîgs (li. píeningas), milchreich: dara guoves pienīgas Etn. III. 160. brangas, pienīgas guovis lē̦nām ielīguo sē̦ta R. Sk. II, 58.

Avots: ME III, 276

pil˜nîgs,

1): viņa bij tāda pilnīga ar miesām Siuxt; 2): pilnīgas ("pietiekuoši lielas") acis ir - nav šauras, un platas ar nav Iw.; ‡

3) bei vollem Verstand:
teica, ka skuolā ne˙maz nav p. Frauenb. viņš jau tāds pats p. kâ katrs cilvē̦ks Seyershof. viņš jau nav p., - tāds kâ ķe̦rts Salis. Adv. pil˜nīgi: ļaudis pļauj šuodien p. (= visu dienu bez pārtraukuma) Frauenb. drusku pilnīgāki ("?") vajag pļaut Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 232

pil˜nskanîgs,* volltönend: pilnskanīga balss A. XX, 242.

Avots: ME III, 216

pirmatnîgs,* primitiv, ursprünglich (dem Wesen nach): pirmatnīgas tautas A. v. J. 1896, S. 161.

Avots: ME III, 225

‡ pũznīgs Siuxt "čaugans, irde̦ns, cē̦ls": pūznīga zeme, maize.

Avots: EH II, 345

‡ rèibuonîgs schwindlig: galva bija smaga un reibuonīga Veldre Dēli un meitas 168.

Avots: EH II, 363

resnîgs U., ziemlich dick, wohlbeleibt: resnīgs, tukls puika Sau1. III, 183. resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. resnīgam cilvē̦kam visi luocekļi un panti vis˙caur pieņē̦mušies krietnumā Etn. III, 165. slimība pazīstama nuo tam, ka plakstieni resnīgi JK. VI, 54.

Avots: ME III, 513

rìcĩba,

1) das Handeln, die Handlungsweise:
saprātīga, gudra, uzma-nīga rīcība. valdības rīcība. atbildība par dzimtas luocekļu rīcību. Bisars e̦suot pielaidis savā rīcībā . . . lielu kļūdu Kaudz. M.;

2) rīcības kapitāls, das Betriebskapital;

3) eine gegebene Anordnung
U.: rīcību duot U., = rikuôt, Anordnungen treffen;

4) die Verhandlung vor Gericht
Döbner n. U.; "das Gemeindegericht" Lubn.;

5) die Zucht
Oppek. n. U.: bē̦rni tur uzaug bez rīcības. Wohl zu rīkuot(ies).

Avots: ME III, 535

riêbtin, Adv., zur Verstärkung von riêbt(iês): tāda bezkaunīga valuoda man riebtin riebj Sassm. dzīve tam riebtin riebj Vēr. v. J. 1904, S. 370. šis āksts man. riebtin riebjas! Seibolt.

Avots: ME III, 543

I ruõtât, rùotât C., PS., Jürg., Arrasch, -ãju, tr., zieren, verzieren, schmücken: meitas... ruotā zīda nē̦zduodziņus BW. 13245,6. paliek manas baltas sagšas tik nuoaustas, neruotātas 27671, 2. tā (adatiņa) ir puķu ruotātāja, tā krekliņu šuvējiņa 7150. man pietrūkst, kuo ruotāt savu augumu Vēr. II, 90. ķēniņš svin krāšņi ruotātā pilszãlē kāzas JK. III, 2. nav ...uozuoliņa ruotātām (Var.: rantainām) lapiņām BW. 10621, 1. līdzcietībā ruotā seju Jaunības dzeja 15. Refl. -tiês, sich schmücken U. - Subst. ruotâšana, das Schmücken, (Ver)zieren; ruotâšanâs, das Sichschmücken; ruotãjums, die vollendete Tätigkeit des Schmückens, (Ver)zierens; der Schmuck, die Verzierung: cik tu skaista izskaties savā svinīgajā ruotājumā! Rainis; ruotâtãjs, wer schmückt, verziert; ruotâtãjiês, der sich Schmückende. Zu ruota I 1.

Avots: ME III, 583, 584

‡ rūgtenīgs, = rûgte̦ns: rūgtenīguo smaržu Jauns. J. un v. 206. mute pilna rūgtenīga skāņuma Augšz. 46.

Avots: EH II, 387

runîgs, gesprächig, redselig: krusttē̦vs bij palicis ļuoti runīgs Aps. VII, 6. vecīte rādījās labi runīga Aps. viņš bija runīgs, jautrs Turg. Muižn. per. 14.

Avots: ME III, 562

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

‡ rũzganīgs Siuxt "iesārts": plaukšņas ir rūzganīgas.

Avots: EH II, 390

sabaîļuôt, sabaiļinât, tr., erschrecken, in Angst jagen: vainīga, iekšēji sabaiļuota... cilvē̦ka šaubu jūklis Veselis Tīrumu ļaudis. ar dvēseli sabaiļinātu V. Eglītis. Refl. -tiês, erschrecken (intr.), sich stark ängstigen: viņa tad par mani sabaiļuotuos Latv.

Avots: ME III, 591

sabliestiês,

1) konfus, blode werden :
suns sabliêdies ² Wandsen. stāvu sabliedusēs kâ jau kaunīga meita DL. Ciesa paņe̦m sabliedies atslē̦gu;

2) = sablīvēties Notk., Vank., (mit iê ²⁾ Schibbenhof.

Avots: ME III, 595

sagrè̦kuôt, sündigen (perfektiv); viel sündigen: viņa ir nevainīga kâ bē̦rns un nevar sagrē̦kuot V. Eglītis. kuo viņš sagrē̦kuojis ar ganēm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 63. kas tiek sagrē̦kuots šai ziņā Stari I, 94. Subst. sagrè̦kuõjums, die Versündigung: visa sagrē̦kuojuma izlabuošana jau par vē̦lu Janš. Bandavā I, 122.

Avots: ME II, 629

sakta Wid., Erlaa, sakte U., Karls., Bielenstein Holzb. 704, sakts, -s (li. saktis "Schnalle") U., Karls., ein Demin. saktentiņš Aus. I, 55, die Spange, Fibel, Heftel: gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi Etn. lV, 108. pie debess krūtīm saule de̦g kâ liela, ugunīga sakts Skalbe. Etymologisch mit -g- zu schreiben; zu segt.

Avots: ME II, 657

samanîgs: s. puika AP. samanīga meita Janš. Līgava II, 100. samanīgas atbildes 213.

Avots: EH XVI, 428

samanîgs, verständig, witzig V., scharfsichtig Brasche: kam samanīga sirds, tuo sauc par gudru Spr. Sal. 16, 21. skaistus un samanīgus jaunekļus Daniel l, 4.

Avots: ME II, 680

sapnîgs,* sapņîgs*. träumerisch; traumhaft: sapnīgas duomas. upītes sapnīga burbuļuošana Lautb. viss izskatījās sapņīgi skaisti A, v. J. 1896, S. 569. izskatījās gan pa˙visam sapņīgi, gluži pasakaini ebenda.

Avots: ME II, 706

sar̂kanîgs, rötlich: sarkanīga rē̦ta MWM. X, 543. sarkanīgiem matiem Vēr. II, 1051; Stari l, 294.

Avots: ME II, 720

sārtziedaîns, mit roten Blüten versehen: mežs e̦suot pilns sārtziedaiņām puķēm, kuŗu ugunīgajuos kausuos... laistuoties... rasa Vēr. 1I, 1289.

Avots: ME III, 808

saskanĩba,* die Übereinstimmung, Harmonie: ētikai trūkst pilnīgas saskanības MWM. XI, 202.

Avots: ME III, 731

saskanîgs, übereinstimmend, zusammenpassend, harmonisch: saskanīga dziedāšana Turg. Muižn. per. 102. censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības Pūrs I, 26, ārējā saskanīgā kustēšanās apvalda... iekšējuo nemieru ebenda S. 20, visiem šiem sakariem jābūt saskanīgiem MWM. X, 599.

Avots: ME III, 731

I sìens (li. šiẽnas), Demin, sientiņš BW. 2221, 10, das Heu. siena laiks,

a) die Zeit der Heuernte
U.;

b) fig., guter Verdienst:
kruoga papam ir siena laiks Sadz. viļņi 149; siena mēnesis, der Juni Etn. II, 181; der Juli U.; siena māte, scherzweise für cienīga māte Seew. n. U. Nebst slav. sěno (serb. sȉjeno) "Heu" wohl zu gr. χοινά· χόρτος Hes., s. Persson BB. XIX, 257.

Avots: ME III, 859

skābenîgs, säuerlich: skābenīga smaka nuodeva ādu ģē̦rē̦tāju Jauns. III, 238.

Avots: ME III, 878

skanîgs, tönend, klingend U.: skanīga balss. skanīgākie vārdi Br. Ausmā 95.

Avots: ME III, 871

šķiltne "?": kâ kāda ugunīga šķiltne (ein Feuerfunke) tuos arvienu apšaudīja... ve̦cāku izturēšanās JR. IV, 121.

Avots: ME IV, 41

III skrule,

1): ein Schimpfname für Menschen
Ramkau; ein kleines Mädchen (geringschätzig) Lubn.;

2): "palaidnīga ķēve" Saikava; ein Schimpfname für Schafe
Meselau.

Avots: EH II, 513

skumdulis, ein Betrübter (?): F. būtu vienīgais skumdulis šinī jautr[aj]ā sabiedrībā Lautb. Luomi 186.

Avots: ME III, 903

I slaikule, die Schlanke: mūsu starpā ir visādas . . ., gan pilnīgas, gan slaikules Janš. Dzimtene IV, 231. brīnums, ka es, tāda slaikule, tev patīku Bandavā II, 126.

Avots: ME III, 913

slavanîgs, = slavans, slave̦ns: slavanīga tī māsiņa, kuŗai daudzi bāleliņu FBR. VI, 45 (aus Cibla).

Avots: ME III, 920

smìnîgs ² : smĩnīga seja puikam, bet smiet nedrīkst Seyershof. Albe̦rts viņam diezgan smīnīgi sacīja Veldre Dēli un meitas 144.

Avots: EH II, 539

spirdzenîgs, erquickend, erfrischend: stuopalus bij . . . spirdzenīgs . . . barības pabalsts Kaudz. Atmiņas I, 24. sagādāt ... spirdzenīgas nuodarbības... vietiņu Jaunie mērn. laiki IV, 52.

Avots: ME III, 999

spunîgs "= gatavs" (?): zirņiem spunīgas puogas, būs labas sē̦klas Saikava.

Avots: ME III, 1029

stèidzĩba,* die Eiligkeit Wid., die Eile; ar viņas gadiem nepiemē̦ruotu steidzību viņa paceļas Vārpas 6. aizgūtnīga steidzība A. XI, 618. tuo darījām steidzības labad B. Vēstn. samē̦sluojuot zemi steidzībā līdza atne̦stiem... mē̦sliem Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 90.

Avots: ME III, 1058

ste̦r̂va ² : auch (als Schimpfname) BW. 35090, 1; kas tādu ve̦cu ste̦r̃vu (eine Kuh) pirks? Luttr.; "palaidnīga vai zaglīga guovs" (mit e̦r ) Sermus; Schimpfname für weibliche Personen (mit è̦r ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 577

svè̦tsvinîgs,* feierlich: svē̦tsvinīgs brīdis Jaun. Dr. 1901, S. 324. sirdi pārņe̦m svē̦tsvinīgas bailes JR. IV, 29. svē̦tsvinīgi izģerbies SDP. VI, 35.

Avots: ME III, 1156

švĩta Lemsal n. FBR. IV, 89, Aliend. n. U., Mag. XX, 3, 219, = svīta I, 1, švītra: skrējuse kâ ugunīga švīta LP. VI, 121 (ähnlich Etn. II, 88).

Avots: ME IV, 119

tàisnîgs, rechtschaffen, gerecht: t. cilvē̦ks MWM. VIII, 730. būšu tev taisnīga Pas. V, 151. taisnīgi spriest Stari II, 611. Subst. tàisnîgums, die Rechtschaffenheit, Gerechtigkeit(ssinn) Konv. ² 871.

Avots: ME IV, 124, 125

tĩrskanîgs, rein, hell tönend: tīrskanīga balss Vēr. II, 1031. tīrskanīga dziesma MWM. VIII, 891.

Avots: ME IV, 204

trijatnîgs, aus drei Teilen bestehend, kleeblattartig: lapas trijatnīgas Konv. ² 1687.

Avots: ME IV, 233

truoksnîgs Wid., trùokšņaîns, lärmend, voller Lärm: uzspēlēja truoksnīgu maršu BW. III, 1, S. 91. truoksnīga šoseja Treum. Gaujm. 53. kur citreiz truoksnīga, tur tagad klusa viņa Plūd. LR. III, 12.

Avots: ME IV, 253

tũlin AP., Ruj., Serbigal, tūlin N.-Schwanb., tũ˙liņ Adiamünde, C., tũliņ Schlehk n. FBR. VII, 52, Salis, tūliņ ² KL, Nerft, Prl., tûliņ Kr., tūliņ U., tū˙leņ ² Krāslava, tūleņ Pas. V, 264 (aus Asūne), (mit û) Preili, tūlīn U., tūlī RKr. XVI, 195, tũli AP., tūliņās LP. VII, 155, tūliņas JK. III, 2, tūliņe̦s Suhrs n. FBR. VII, 52, tūlīnas U., tūliņī LP. V, 19, tũlĩt C., Iw., Līn., tûlît Mar. n. RKr. XVII, 146, tūlît ² Kl., tūlīt U., tûlîts Mar. n. RKr. XVII, 146, tũlîtan ² Preekuln, tūlitan Pas. III, 464 (aus Serbigal), tũlĩtâs ² Zabeln n. FBR. IV, 67, Kand., Selg., tũ˙lītâs ² Iw. n. FBR. VI, 56, tūlītās Pas. IV, 310 (aus Smilt.); V, 311 (aus Serbigal), tũlĩtês Drosth., tūlī˙tēs Saussen (n. BB. XII, 234), tūlitiņ BW. 23592, tūlītnes Pas. III, 369 (aus Dond.), Adv., gleich, sogleich, sofort: tūlin atskanē̦s pē̦rkuonīga balss Vēr. II, 56. man miedziņš tūlī nāca BW. 6806 var. (aus Ahs.). viņš būs tūlī pa˙galam LP. VI, 909. taisāties, mani pieci bāleliņi! duj tūlīt vakarā, trīs nuo rīta saulītē RKr. XVI, 178. Beruht wohl auf einem *tū˙le, gebildet wie nūle. Zum -le s. Le. Gr. § 590; *tū "hier", auf das auch tūdaļ und tuvs weisen (vgl. auch tūr und apr. stwi "da" mit stw- wohl aus *stū), ist wohl einem *kū (= ai. und av. kū "wo" ; vgl. auch gr. rhod. ό'πῡς "wohin" und alb. ku, mcymr. cw. li.- le. kur, apr. quei [aus *kū-ei] "wo") nachgebildet. Zu den verschiedenen Ausgängen des le. Worts vgl. nūlīt, nūleņ (unter nule), tagad(iņ) u. a. Zur Bed. vgl. r. тут-же "sogleich". Über das ähnlich lautende und gleichbedeutende li. žem. tūlỹd (auch tulỹt LitMnd. I, 138) s. Büga KSn. I, 112.

Avots: ME IV, 280

‡ tumsnīgs "?": glumais, tumsnīgais skuoluotājs Veselis Dienas krusts 55.

Avots: EH II, 702

tvanîgs (li. tvanìngas "leicht anschwellend"), = tvanaîns: tvanīgs gaiss V. Eglītis Eleģijas 72. tvanīgais karstums MWM. VI, 588. ir tvanīgs šis bezvēja vakars Ed. Virza. tvanīgie pagrabu dzīvuokļi MWM. VI, 731. iebraukšanas vietas ar tvanīgām sē̦tām Vēr. I, 905.

Avots: ME IV, 288

ugunîgs, feurig Ev., L., U. (eig. und fig.): ugunīga čūska LP. IV, 55. ugunīga stuota ir pūķis, kad gaisā skrien Etn. I, 95. gājušas pa gaisu kâ ugunīgas vārpstas LP. VI, 56. sieviete ugunīgām acīm III, 103 (ähnlich: VI, 515; Etn. I, 85). sievu skatu kaislu, ugunīgu JR. V, 101. saule rietēja... atsarkdama ugunīgiem stariem MWM. VIII, 82. ņipru, ugunīgu skuķi Vēr. II, 190. čaulas nevajaga ugunī mest, tai vistas nav ugunīgas uz perēšanu Etn. II, 68. Vgl. li. ugnìngas "feurig".

Avots: ME IV, 294

uzsvītruôt, strichweise aufleuchien: uzsvītruoja ugunīgas pērļu virknes Daugava I, 1087.

Avots: ME IV, 388

vaĩnîgs (li. vainingas "schuldig" Lit. Mitt. I, 392),

1) schuldig:
Sprw. kas vainīgs, tas bailīgs Br. sak. v. 1318; Etn. IV, 120. tiesas kungi atzina viņus par vainīgiem Dīcm. pas. v. I, 43;

2) schuldig (von einem Schuldner gesagt)
Eversmuiža n. FBR. VI, 44;

3) es vainīgs dzert "ich muss trinken"
(nach r. я должен пить) Eversmuiža n. FBR. VI, 44;

4) gebrechlich
U., (etwas) krank Nieder-Kurl. n. Blese Latv. pers. v. I, 126, Ladenhof, Nabben, Salis, Sussikas: kājas tādas vainīgas Nabben n. FBR. XI, 73. sēdi, lai vainīgā kāja nesāp! Janš. Līgava I, 105. galvā vainīgs Sussikas, etwas gestört, nicht ganz normal. vainīguo vietu (die kranke Stelle) sasmērē ar... eļļu Etn. II, 162. vaŗš... nuoejuot līdz vainīgai vietai un tuo sadziedējuot III, 6. - Subst. vaĩnîgums MWM. VI, 194, die Schuldigkeit.

Avots: ME IV, 440

‡ vaŗavīksnīgs,* regenbogenfarben: (nafta) ūdenī kâ vaŗavīksnīga plēve Jauns. Raksti VI, 14.

Avots: EH II, 759

varenîgs, mächtig, gewaltig: varenīga liesma Aps. VI, 37.

Avots: ME IV, 477

I vẽriêns C.,

1) ein Stich mit der Nadel mit Durchführen des Fadens
U.; "aužuot dzijas ievēršana ar atspuoli caur pašķiemeli" Ramkau: re̦ti vērieni, undichte Naht U.;

2) - pavediêns, der Faden (so lang, wie man ihn abreisst, um zum Nähen in die Nadel einzufädeln)
Salis: nevar vērienu adatā ievērt Salis. šūt ar garu vērienu, mit einem langen Faden nähen ebenda;

3) ein Hieb, Schlag
W.-Livl. n. U.: viņš pienāca man pa vērienam (in eine solche Stellung, dass ich ihn leicht, bequem schlagen konnte) Jürg., Sessw., Zögenhof;

4) "cik tālu ar sauju aizķer linus" Bers.; = cìrtiêns ² Drosth., Ramkau, Tuckum (mit ẽ ), Sessw.; "platums, cik uz priekšu sienu pļaujuot nuo cirtiena ar izkapti aizņe̦m" (mit è ) Plm.; "katrs izkapts vilciens pļavā, nuo kā sapļaujas cirtiens" A. XI, 170, (mit è ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Lubn., Sessw.: kad izkapts ir atkaru, tad tā ņe̦m lielu vērienu, kad uzkumu, tad viņa neņe̦m vēriena Ramkau. tu pļauj lieliem vērieniem Plm. n. RKr. XVII, 86;

5) der Flügelschlag:
pret ziluo templi slaikuos vērienuos tie laižas Zalktis I, 91;

6) pa vērienam,
passend: Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam Seibolt. viņš mīļuo... skuķi, taisni tuo, kura pat˙laban pa vērienam;

7) eine Anzahl von 5 Strömlingen:
kālā seši vẽrieni (reņģu) Markgrafen;

8) plašs vēriens (vielleicht dem r. широкiй размах nachgebildet), Breitwürfigkeit, weiter Gesichtskreis:
viņam plašs vēriens. Zu vērt "einfädeln, reihen".

Avots: ME IV, 562

viênatnîgs,* einsam: tukšā. vienatnīgā Pompeja Kaudz.M. palikdama vienmē̦r klusa un pie darbiem vienatnīga Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 117.

Avots: ME IV, 656

viênîgs (li. vieningas "zur Einheit gehörig"), allein, einzig L., U.: vienīgais dē̦ls. vienīgais, kuo es tev varu teikt, mein einziger Ratschlag Frauenb.

Avots: ME IV, 659

viêns (li. vienas),

1) (als Zahlwort) ein:
viena galva, viena bē̦da Celmiņ. pa vienam U., einzeln. vienas dienas saimniece Frauenb., eine sehr verschwenderische Wirtin. jāizkurina par vienu dienu LP. IV, 146. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. viens palaidiens (s. unter palaîdiens). runāja... ātri un vienā laidā Mērn. l. 20. padarīt kuo vienā laĩdā (in einem Strich, ohne Unterbrechung) Frauenb. bē̦rniem vienā rāvienā (im Nu) bija de̦sa vē̦de̦rā ebenda. viens par diviem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. VI, sak. v. 959. še... nav vis vienais (ungewöhnlich!) cilvē̦ks vien, kas klausās Mērn. laiki 324. tas ir viens un divi, das geht eins, zwei, drei (= in einem Augenblick) U. nebijis viens, divi (im Nu), ... vilks gatavs LP. VI, 292 (ähnlich 361). labi - viens, divi, kuociņš pārne̦sts V, 38. ve̦lns viens, divi izveda mednieku uz ceļa Kurbads. Auf Pluralformen bezogen im Plural: divi vien mēs bāliņi;... pirksim vienus brūnus svārkus! BW. 3451. nuopircis vienas spēles LP. VI, 437. Einem uotrs oder cits gegenüber gestellt: viens uotra (gen.), viens uotram (dat.), viens uotru (acc.), viens uotrā (loc.), einander (gew. wenn von zweien die Rede ist). divi māsiņas iet pa ceļu, sviesta ņuka ruokā; viena uotrai neduodas Br. m. 966. viens pēc uotra Aus. I, 18. divpadsmit ve̦lni viens pakaļ uotra (richtiger wäre: cits pakaļ cita) klūp iekšā LP. VI, 978. viena smalki, uotra re̦sni ērģelēt ērģelēja BW. 341 var. meita nuodzī vuojuse vienu laiku, uotru laiku, gaidījuse līgavaini vienu dienu, uotru dienu LP. III, 35 (ähnlich VI, 617). vieni gudruoja, ka..., uotrie duomāja, ka... Purapuķe J. str. 132. ar vienu cirtienu vieniem sešiem galvas nuost, ar uotru cirtienu uotriem sešiem galvas nuost LP. VI, 755 (ähnlich lI, 18). lai viņi šuo lietu neizpauž vieni uotriem Mērn. laiki 200. panāksnieki un vedēji vieni uotrus apdziedāja RKr. XVI, 235. lūgs vienus, lūgs uotrus Balt. Vēstn. v. J. 1901,.N 10 (Beilage). viens gans nuomira, citi gani raudāja BW. 2692. kamē̦r vieni pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi... BW. III, l, 81. stiprinieki izceļ viņas vienu (richtiger wäre: citu) pēc citas nuo zemes apukšas laukā Pas. II, 220. Ungewöhnlich: tās nu bijušas... cita pēc vienas (die eine nach der andern) jānuomaitā Pas. V, 496. divpadsmit baluodinītes... viena uz vienas dze̦nas Pas. V, 151. jie... lubieja viens vienu (einander) Zbiór XVIII, 419;

2) allein:
viens pats, nur einer, einer allein: vienā pašā naktī Dīcm. pas. v. I, 24. ziemeļam pieci puiši, vieni paši apausīši BW. 12856. palikuši vieni paši A.v˙j.1899, S. 279. viņš tur dzīvuo viens U. mēs braucām vienas ar Olgu Apskats v. J. 1903, S. 416. upe viena starpiņā Biel. 1050. meita nee̦suot vairs viena (die Tochter sei schwanger) Stāsti Kraukļu kr.8. gāju Laimas pirtiņā vienā linu krekliņā BW. 1092. vienuos kre̦kluos Deglavs. laidīs vienus kumeliņus zaļajā zâlītē 30147. es nuokaltu biķeriņu nuo vieniem (könnte auch "lauter" bedeuten!) dālder,iem 26940, 1. Pē̦rkuonam visa zeme, man tas (Var.: tik) viens bāleliņš (Var.: tie vieni bāleliņi) 32955, 3. tu viens vienīgais Glück;

3) lauter:
(dzīvuot) vienuos priekuos LP. I, 98 (ähnlich V, 110), vienā līksmībā III, 85, vienā laimē VI, 49, VII, 101, vienās raizēs Aps. J. Bag. radi 21. brauc uz priekšu vienās bailēs J.Kr. III, 71. viss nams stāvēja vienās liesmās Rainis Göte VI, 74. es lai eju... vienās skrandās A. XVII, 43. debess "vienās acīs" MWM. IX, 152. zirgi vienās putās LP. IV, 15. apģērbjas vienā ze̦ltā 213. vienuos ze̦ltuos I,110. cepa baltmaizi vienā sviestā un kreimā J.Kr. V, 148. raud vienā raudāšanā (weint in einem fort) LP. I, 88. visu laiku pavada vienā dziedāšanā BW. III, 1, 19. kādēļ tu vienā gabalā (fortwährend, in einem fort) tāds nuolaidies? LP. IV, 30. cūkas vienā gabalā jāskrien atgriezt 146. viņš bļauj vienā gabalā;

4) ein und derselbe, der gleiche:
vienā lielumā U., gleicher Grösse. vienā prātā U. oder vienis prātis Kundz. Vec. St. 1 I, gleichen Sinnes. viņi dzimuši vienā dienā. abi vienu lielumiņu BW. 3451. kau[t] būt[u] visi vienu vietu 3851 var. kalpiem jāturas visiem pa vienu vietu Alm. Piesis. sēdēja kuopā vienuos ratuos BW. III, 1, 18. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71. tie visi tur vieni ir, brāļi un māsas, sie sind dort alle verwandt, alle - Brüder und Schwestern unter einander Mag. XIII, 3, 10. tie jau viens, kas viens Dienas Lapas piel. v. J. 1891, N 61, S. 6. tās rindiņas... viens kas viens (ganz identisch) ar leišu tekstu A. XII, 861. vai mēs nee̦sam viens un viens? Apskats v. J. 1903, S. 530, viss viens: vai kaklā, vai makā Br. sak. v. 480. tas jau ir tas pats viens Kav. viena alga Mērn. laiki 86, Kundz. Vec. St. 12, viens algs Dond., viena maksa LP. I, 149, IV, 8 ( man viena maksa, kur,ā pusē sviest Saikava) oder viens daudzums Saikava, gleichviel, einerlei. ar vienu oder (bei L. und Kauliņ BB. XiI, 233) ar vienu vien, fortwährend, immer;

5) ganz, ungeteilt
U.: tā muiža ir uz vienu (ungeteilt) U.;

6) (als unbestimmtes Pronomen; subst. und adjekt.) ein(er), jemand, ein gewisser, (neutral) eins:
viens atnācis U., es ist jemand gekommen. lai nu viens nuoklausās tavā runā Zeib. Sk. 10. viens atjāja baltu zirgu BW. 13829, 1. bet lai man saka viens, kuo grib Alm. Meit. no sv. 103. ak tu viens! Blaum. Skala ug. 199, MWM. VIII, 542. nu saki, viens cilvē̦ks! Zeib. Sk. 56 (ähnlich A. XI, 107). lai nu viens cilvē̦ks pasmejas Blaum. Skala ug. 160. nu klausies nu viens cilvē̦ks šuo ve̦cuo Purap. I. 272. tās nu bijušas jāve̦d par vienu upi Pas. V, 496. kâ viens vaska rituliņš BW. 3768. bija viens kupča dē̦ls Zbiór XVIII,276. atrast vienas mājas LP. VII, 292. gadījušies vieni kapi 36. spuoži, me̦lni ērzeļi kâ vienas bildes J. Kr. III, 73. vieni divi "etwa zwei" L. viens kas tiesa (eins ist wahr) J. R. IV, 94, A. XVI, 294. tas gan atkal ir viens, kas tiesa Blaum. Skala ug. 139. viens gan e̦suot tiesa Smilga Aizsn. ceļi 26. tas var atgadīties kuram vienam (einem jeden) Apsk. v. J. 1903, S. 600. Volkstümlich (nicht schriftsprachlich) als unbestimmter Artikel: tur vajadzē̦tu vienas stipras virves U. tev ir viena cieta sirds BW. 21654, 5. tavu vienu cietu sirdi! 24346, 1. strādā kâ viena lauva A. XI, 1, 107. viens dumjš, nemācīts cilvē̦ks MWM. X, 569. s. Le. Gr. § 327; zu apr. ains, aksl. inъ, got. ains, air. o`en, lat. ūnus < oinos "ein", gr. οἰνός "eins (auf dem Würfel)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 101).

Avots: ME IV, 664, 665

viênskanîgs,* monoton: vienskanīgā griezes dziesma A.XX 83. bija dzirdama vienskanīga dziļa e̦lpuošana Baiss.

Avots: ME IV, 666

viên˙viênîgs, alleinig LKVv.: vien˙vienīgais gadījums visā viņa mūžā Jaunie mērn. laiki IV, 114. vien˙vienīgs lielskungs un valdnieks Launitz Stāsti 7. vien˙vienīgi (ausschliesslich) pret tādām slimībām Vēr. II, 218. patikt vīriešiem un vien˙vienīgi vīriešiem Saimn. un zelt. kal. 1893, S. 40.

Avots: ME IV, 668

vilcenîgs, zögernd: vilcenīga atbilde Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 196.

Avots: ME IV, 585

vìlnīgs ² : auch Sonnaxt; lai aitas būtu vilnīgas Lttic. 442 (aus Lös.).

Avots: EH II, 784

vìlnîgs ² Zvirgzdine, wollig, mit (dichter) Wolle bedeckt: vilnīgas vuškas Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 595

vìrsū (loc. s. von vìrsus), Adv., oben, oben auf U., drauf, drüber: nei˙viens mani aizdziedāja, virsū tiku es dzieduot BW. 414. saraujuot 7000 šauju un vēl kādas desmitas virsū (darüber hinaus, mehr) Etn. III, 89. virsū iet, auf jemand, auf etw. losgehn, jem. bestürmen (namentl. mit Vorwürfen) U., St. virsū iet ar savām lūgšanām Kaudz. M. 311. nākuse ugunīga čūska virsū LP. IV, 55. virsū nākt vājam, zu einem Kranken kommen, um ihm das Abendmahl zu reichen U. mācītāju virsū aicināt, den Prediger zum Kranken rufen, damit er ihn kommuniziere U. virsū palikt, die Oberhand behalten St., U. grasīties virsū brukt LP. I, 146. stājuse virsū, lai sakuot IV, 224. - saki virsū! sprich das Wort zusammen (ohne zu buchstabieren) aus! Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 615

vīzde̦gunîgs,* naseweis, vorwitzig V., schnippisch Brasche: vīzde̦gunīgas atbildes MWM. X, 129.

Avots: ME IV, 650

žākare (unter žākara und žãkaris III): "palaidnīga meitene" (mit ã) Blieden.

Avots: EH II, 817

žaûstava: "palaidnīga meita, kas žaustās, dauzās apkārt" Nötk.

Avots: EH II, 817

‡ zìbe̦nājs, eine gewisse Pflanze: asām strēlēm mežuonīgais z. Daugava 1936, S. 216.

Avots: EH II, 806

žibuļi,

1) "?": aiz tiem (= luogiem) bija manāmi aizslē̦pti uguns žibuļi Plūd. LR. III, 272;

2) "skanīgas krelles" Lubn.; glänzende, kleine Gegenstände Stenden; funkelnde Stickereien auf Kleidern Stenden;

3) eine Blume mit blauen Blüten
A. - Laitzen, N. - Peb.; Demin. žibulīši Konv. ² 2323, Augentrost (euphrasia officinalis L.) RKr. II, 71; Konv. ² 3609. Zur Bed. 3 vgl. li. žyboklė "Augentrost" Kurschat (in Klammern!), Lit. Mitt. I, 21.

Avots: ME IV, 809

zvanîgs: zvanīga balss Azand. 182.

Avots: EH II, 814

zvans,

1) auch zvanis, die Glocke Oppek. n. U. u. a.: zvani skan BW. 14130, 6 var.; 18996, 2. pirc Rīgā zelta zvaņus! 9811 var. krievu zvani 26564, 2. zvani vien nuoskanējuši LP. VII, 1060. ilkšu zvans rūc Aps. Pie pag. tiesas 29. par zvanu siešanu pie ilksīm Kaudz. M. 148. piesitiens pie liela, skanīga zvaņa Janš. Dzimtene V, 167. deniņuos.. klaudz un dauza, it kâ zvaņus zvana Tie, kas uz ūdens 31. kuoka zvans, eine hölzerne Klingel, Kuhglocke Bielenstein Holzb. 713. - zvana (zvaņa) mēle, wer schwatzt, Gerüchte verbreitet: plekšķenica vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841. zvana mēle pakaļ skrien BW. piel. ² 19141, 1;

2) der Glockenklang
U.; der Klang, Ton überhaupt U., Bielenstein Holzb. 713;

3) Demin. zvaniņi, campanula Konv. ² 3704; zvaniņš, campanula rapunculoides L. Oknist. Nebst li. zvãnas "Glocke"
aus r. звонъ.

Avots: ME IV, 765, 766