Paplašinātā meklēšana

‡ àizčuõža AP. "pažuobele, paspārne": aizčuoža ir aiz jumta krē̦sla, sāniski jumtam AP.

Avots: EH I, 17

beznuoža, ein Schwachsinniger Etn. III, 130.

Avots: ME I, 285

‡ boža, comm., ein bei der Arbeit liederlicher, fauler, ungeschickter Mensch Seyershof: tāds b. nav kuo ņemt arī; ne˙kuo neuzars ar.

Avots: EH I, 235

caũrluoža: caũrluõžu dañcis Dond.

Avots: EH I, 261

caũrluoža, ein Tanz; s. caurdancis

Avots: ME I, 365

cìemluoža [Wid.],

1) ein Schmarotzen, der durch das ganze Dorf kriecht;

2) ein Gänserich.

Avots: ME I, 393

‡ čoža Dond., čožiņa Saikava "das weibliche Geschlechtsorgan (in der Kindersprache)".

Avots: EH I, 293

čuõža,

1): čuõžiņa AP.; ‡

3) ein dunkles Loch, ein kleiner, dunkler Winkel
AP.; ein kleines, unbequemes Zimmerchen Frauenb.; ‡

4) "?": tāda kā č. (schimpfend gesagt)
AP.

Avots: EH I, 300

čuõža [Trik.],

1) Ofenröhre zum Austrocknen nasser Gegenstände
U. [Alt-Ottenhof];

2) [ein Herd
Salis].

Avots: ME I, 427

guoža, die Möglichkeit sich zu rekeln, Faulenzerei, leichtes Leben: pie tā saimnieka laba guoža, tur maz darba A. XIII, 252. lai tā ēža kāda, kad tik guoža laba Kav. [Zu guozēties.]

Avots: ME I, 693

gruoža (unter grùoži ): auch (mit uô ² ) Dunika, Grob.; vîtas... gruožiņas BW. 31737, 2.

Avots: EH I, 414

‡ kloža Dond., ein Schiefbeiniger, Stolperer.

Avots: EH I, 620

‡ kložas, alte, abgetragene, schief getretene Pantoffeln oder Schuhe Dond., Pilten, Windau; Holzschuhe Laidsen; allzu grosse Pantoffeln Nogallen; Pantoffeln Strasden.

Avots: EH I, 621

kuôža: šuopavasar tās kuožas iznāca ne tâ, kâ gribējās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6.

Avots: EH I, 688

kuôža, die Nahrung, Speise, das Futter: laba kuoža Mar. n. RKr. XV, 121, Druw. pavasarī sāk trūkt luopiņiem kuožas Plm. Zu kuost.

Avots: ME II, 350

kuožaka [mit o ?], eine Tasche U.

Avots: ME II, 350

kuõžalât [Wandsen, kuôžaļât Lautb.], kuožļât Grünh., Grünw., [kuõžļât Līn.], kuôžļât ² Sassm., [Salis, kuôželêt ² Ruj.], kuožņât, -ãju, tr., freqn., wiederholt beissen, kauen: kuožalāt nagus Sudr. E. zuobiņiem nākuot, duod kuožļāt (kuodaļāt) saitītē uzvē̦rtu un kaklā pakārtu vilka kaulu, sudrabu (gre̦dze̦nu), dzintaru JK. VI, 56. lē̦ni viņš kuožļāja smilgu Niedra. baigums, saltums miesu kuožņā Latv. Refl. -tiês, sich, einander beissen, schuppen: abi meļņi kuožļājās Latv. kad zirgi tuvu cits pie cita piesieti, tad viņi kuožņājas.

Avots: ME II, 350

[kuôžamais (part. pass. zu kuôst,) etwas zum Essen U.]

Avots: ME II, 350

kroža, ein Mensch, der langsam und gebückt geht Dond.

Avots: ME II, 285

luõža, luožņa, comm.

1) der Herumschleicher, der Kriecher:
krūmu luoža (Var.: luožņa), lapu guļa, ne darbiņa darītājs BW. 23464; 21893, 1; 15602, 2. sūnu luožas, luožņas, auch zemes luožas Beiname der Schlangen Etn. IV, 113, Tr. IV, 410. bezdelīga, dūmu luožņa BW. 2686;

2) der Speichellecker, Schmeichler:
lūk, kāds luoža tas Lub.;

3) mizu luoža, Baumläufer (certhia familiaris)
Natur. XXXVII, 102.

Avots: ME II, 529

‡ muoža PV. "atjauta, apķērība; spēks".

Avots: EH I, 841

negùoža C., s. negùodis.

Avots: ME II, 714

I nuõža: auch (mit ùo ² ) Bers., Sonnaxt: cik tad šam tās nuožiņas! Sonnaxt.

Avots: EH II, 110

[I nuõža Bl., C., N.-Peb.], nùoža ² [Kr.], nùožs ² Lös., Laud., [Warkl., Sessw.], körperliche, geistige Kraft, Energie: vairs ne˙maz man nuožas Erlaa, Lub. man ruokas bez nuožas Vīt. dūšīgi, ar visu nuožu kuo darīt Etn. IV, 164. krūts plešas plaši nuo nuožas Rainis. [gulēja kâ sists, bez nuožas Vīt. 50. vai tev vēl ir kaut cik nuožas? Bers., Fest. - Zur Etymologie eine ganz unsichere Vermutung bei Sommer Balt. 127.]

Avots: ME II, 893

[II nùoža ² "die Rute" (?) Kreuzb.]

Avots: ME II, 893

nùožabît: auch Blieden, Frauenb.

Avots: EH II, 110

nùožabît, tr., abmurksen, umbringen Selg. n. Etn. IV, 161, Kursiten [hier auch: nùožebît].

Avots: ME II, 893

nùožagarêt (unter nùožagaruôt): viņš tuo lika n. Pas. VIII, 269, Wolmarshof.

Avots: EH II, 110

nùožagaruôt, [nùožagarêt A.-Schwanb.], tr., ab-, durchprügeln: mani tē̦vs pat vairāk reizes nuožagaruoja Treum.

Avots: ME II, 893

nùožaguôt, ‡

2) einmal schnucken
Bers. u. a. ‡ Refl. -tiês, eine kurze Weile schnucken Bers. u. a.: viņš nuožaguojās.

Avots: EH II, 110

nùožaguôt, anfangen zu stottern Spr.

Avots: ME II, 893

‡ nùožakât Lems., PS., Wolmarshof, beschmutzen: bē̦rns nuožakājis visu kreklu. Refl. -tiês Lems., PS., Wolmarshof, sich beschmutzen: bē̦rns nuožakājies pa˙visam netīrs.

Avots: EH II, 110

‡ nùožarbinâtiês Trik., (vom Bett aufstehend) sich rekeln (perfektiv).

Avots: EH II, 110

nùožaûdêt, nùožaût, nùožâvêt, nùožavêt, tr., abtrocknen: atpūš vējiņš, tuo nuožaudē.

Avots: ME II, 893

‡ nùožaudît, = nùožaûdêt (?): nuokultas un nuožaudītas sē̦klu makstiņas Klēfelda Padoms (1789), S. 128.

Avots: EH II, 110

‡ nùožaûdîtiês Meselau, eine gewisse Zeit hindurch hin und her laufen, klettern od. böse Streiche machen, die Zeit totschlagen: n. visu dienu pa kuokiem.

Avots: EH II, 110

‡ nùožautiês Dweeten, (mit aû) C., Fest., Heidenfeld, Lubn., N.-Peb., Prl., Saikava, Sessw., (mit aû ² ) Jürg., Lemb., Zögenhof, sich unvorsichtig benehmend hinunterpurzeln: nuožaûsies vēl zemē un nuositīsies Druw. n. RKr. XVII, 87.

Avots: EH II, 110

nùožavêt (unter nùožaûdêt): nuožavēju asariņas BW. 4358, 4.

Avots: EH II, 110

uôža,

1): auch Fest., (mit uô ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 745

uôža,

1) der Geruch, Duft:
smaršūdeņu uoža nuo dāmu apģē̦rbiem A. XVI, 937. šī zivs miesa bez kādas uožas jeb smakas A. XIII, 652;

2) der Geruchsinn
A. XV, 70; Konv. ^2: jutekļi, sevišķi tauste un uoža Plūd. Llv. II, 321.

Avots: ME IV, 427

uôžaînes,* für uožamas zâles, Odeurs Step.

Avots: ME IV, 427

‡ pe̦luõža Frauenb. "ein faules Weib" (Schimpfname).

Avots: EH XIII, 222

požaks "Webeholz, damit man das Garn vom Baume ablässet" Elv.

Avots: ME III, 376

puožaks U., puožags L., ein Holz, damit man das Garn vom Weberkamme ablässt, ein feines, am Ende gekerbtes tlölzchen, mit welchem die Aofzugsfaden durch den Kamm gezogen werden (mit k) Bielenstein Holzb. 401. Mit o?

Avots: ME III, 460

‡ rùoža ² (so, mit uo gesprochen!) Auleja,

1) = ruõze I 1;

2) = ruõze I 2;

3) "kuplā pušķī sasieta lenta".

Avots: EH II, 394

I ruõža Wolmarshof, ein Hunde-(Hündinnen-) Name U.; ein Frechling Widdrisch.

Avots: ME III, 587

II ruõža, in riekstu ruõža Lautb., = ruozis I.

Avots: ME III, 587

ruožaîns,

1) auch ruožuôts, mit Rosen versehen, verziert: ruožainās, kre̦llainās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? ne man ruozes, ne krellītes BW. 14692, 19. vaiņag manu, ruožuotuo! 24283 var.;

2) rosenfarbig, rosenrot:
ruožainas lūpas. ruožainā gaismā debess tvīka MWM. XI, 177. ruožainajā rītā Vēr. II, 1221.

Avots: ME III, 587

saũlluoža od. saules luožņa, = zaltis.

Avots: ME III, 774

‡ sẽ̦tmalluõža Salis, glechoma hederacea.

Avots: EH II, 484

‡ *spuoža (?), der Glanz: stāv ... saule bes spuožu (wohl ein acc. s.) Manz. Post. I, 16.

Avots: EH II, 566

spuôžacis (f. -ce), wer blanke, glänzende Augen hat: kaķenīt, spuožacīt! Asp.

Avots: ME III, 1036

‡ spuôžais ² Stenden, die Krätze: būs spuožuo dabūjis.

Avots: EH II, 566

tuoža: mit uõ Lemb.

Avots: EH II, 710

toža, der Fuss eines Kindes (in der Kindersprache) Dond.

Avots: ME IV, 216

tuoža Bers., Libau, comm., = tūļa; Demin. tuõžiņa Funkenhof, eine ungeschickte (ältere) Frau N.-Schwanb.

Avots: ME IV, 287

võžas Dond., = važas, der Borkschlitten: zemes kalps ar vōžām vien brauc Dond.

Avots: ME IV, 675

I žuõža Frauenb., Schimpfname für ein ungewandtes Frauenzimmer.

Avots: ME IV, 840

II žuõža (gew. žuõžiņa) Jürg., Schrunden, der Raum zwischen dem Ofen und der Wand; ein Zwischenraum; eine Nebengasse.

Avots: ME IV, 840

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

apkārttecis,

1) einer, der immer umherläuft,

2) eine Krankheit, der Fluss (?):
pret apkārtteci lietuo sē̦tluožas Etn. II, 163.

Kļūdu labojums:
eine Krankheit, der Fluss (?) = = apirda

Avots: ME I, 94, 95

apkuôst [li. apkásti], tr.,

1) ringsum abbeissen:
raganas apkuodušas sē̦rmukšļu kuokiem virsuotnes LP. VI, 5;

2) eine Menge totbeissen, beissend vernichten:
suņi apkuoduši tuos vienpadsmit burlakus LP. VI, 722. lapsas apkuož visus putnus LP. IV, 15. līdz ziemai apkuodīs visus mūsu mājas kuociņus A. XX, 143. Refl. -tiês, sich färben: ābuolus luobuot, pirksti apkuožas melni.

Avots: ME I, 97

atmuôst, gew. refl. atmuôstiês, intr., inch., erwachen: liec mums arī atdzimt un atmuost Līg. strazds atmuožas kā nuo miega LP. V, 173.

Avots: ME I, 179

aûdine,

1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡

2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.

Avots: EH I, 183

I baža: meita parādīja visu savu bažu Saikava. In Oknist mit ŏ (visa mana boža) gesprochen, was auf Enllehnung (aus altpoln. zbože "Reichtum" mit Dissimilation?) deutet.

Avots: EH I, 207

bluožs [li. blandùs "bündig; nicht wässerig"], dicht, fest, kompakt: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42 [Zu blîst.]

Avots: ME I, 319

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363

cil˜pāniski,

1): gruoža cìlpâniski ² apmetēs ap kaklu Saikava.

Avots: EH I, 270

‡ daprasîtiês "izlūgties" Kaltenbr.: da prasījās pi Baluoža, lai juos māca.

Avots: EH I, 307

de̦ñkts: auch ("stark, kräftig") Dunika, Gtamsden, Kal., OB., wozu das Adv. de̦n̂kt[i] ² Schlehk und Suhrs n. FBR. VII, 35; "gewandt; beherzt" Dunika, Kal., OB.; de̦nkts "stingrs, stingri savilkts" um Hasenpot und Libau; kad kas bāžams šaurā caurumā, tad saka: "tas iet traki de̦nkti" (mit Mühe?) ebenda. kad biezas drēbes jāšuj, adata iet de̦nkti (mit Mühe?) ebenda. Öfters bei Janš.: vēl muodrs un d. (stramm?) Atpūta № 371, S. 8. ganta, de̦nkta meita Mežv. ļ. II, 132 (ähnlich 142). druikta un de̦nkta (sieviete) 80. ķērās de̦nkti (energisch?) katram darbam klāt 91, de̦nkti turēt gruožas 130. izdejuojuos negantā de̦nkti 164. tā visus... cienī de̦nkti ievē̦ruot Līgava II, 56. Subst. de̦nktums: par viņas de̦nktumu un gantumu... nebija šaubu Mežv. ļ. II, 386.

Avots: EH I, 315, 316

gā`ls ² [Kr., Bers.], eisglatt St.: [gāls ceļš Bers.] katra tīri gluda, gāla lieta rādās gaismā spuoža. spuogulis ir gāla lieta Biezb. Zu gāle.

Avots: ME I, 617

‡ guoteņa, in der Verbindung mīkstā g. Ulanowska Łotysze 88 "boža krówka"; vgl. guôtiņa 2.

Avots: EH I, 424

gruotiņas [?], für gruozīši, Demin. von einem * gruota, st. gruoža.

Kļūdu labojums:
[?] = BW. 300049 var.

Avots: ME I, 671

grùoži C., [Wolm., gruõži Bl.], gruožas, seltener Sing. gruožs Kaudz. M. 24, grùoža PS., Demin. grùožiņi, auch gruozīši BW. 30047,

1) die Leine, das Lenkseil:
ze̦lta gruožus (Var.: gruožu) aizgruožuoju BW. piel. 2333. baltu linu gruožu viju sudrabā mē̦rcē̦dams BW. 29618. viņš bija turams stipri gruožuos MWM. X, 130. gruožus atlaist, savilkt, die Leine locker lassen, anziehen; [

2) mēness gruoži Fest., = mēness gruozības]. Zu grìezt, gruõzît.

Kļūdu labojums:
30047 = 14003, 13 var.

Avots: ME I, 672

gruožņa, einer, der sich dreht, vipu vapu tauku de̦sa, zemes luoža, saules luožņa, saules gruožņa, pineklis Naud.

Avots: ME I, 672

grùožs, drall, stark gedreht: gruoža dzija C., PS. gruoži (adv.) savē̦rpta dzija Gr. -Sess. Zu gruods II.

Avots: ME I, 672

ìecelˆt,

3): nav ... ilgs laiks, kamē̦r šī ... skuola iece̦lta Pēt. Av. II, S. 129; ‡

4) ie. alu "Bier einsetzen" ("ienest") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier"); ‡

5) ie. vārdu Segew., eine neue Benennung einführen;
ie. kam vārdu ebenda, jem. einen Spitznamen geben. Refl. -tiês,

1): versehentlich hineingehoben werden:
liku, lai maisu ieceļ munuos, bet šam iecēlies paša ratuos Saikava;

2): iecēlās te labākas aitas Siuxt; ‡

4) sich gewöhnen aufzustehen:
kas rītuos pulksten sešuos iecēlies, tas katrreiz tanī stundā atmuožas Ahs.

Avots: EH I, 506

ìeguoztiês Trik., = iesakņuoties: sāpes krustuos ma[n uz laikiem ieguozušas Druw. Jancis ieguožas stingrāk uz sēdekļa D. Kleinb. J. 44.

Avots: ME II, 21

ìekuôst, Refl. -tiês,

1): blusa iekuodusēs taisni uz rīkles Linden in Kurl.;

2): viņš ... vācu mēlē vien nu ir iekuodies (er spricht nur noch deutsch)
Ciema spīg. 270; ‡

4) = nùokuôstiês 2, sich abfärben: dzijas iekuodušās Vank. kai daliec bē̦rza i[r] elkšņa mizu me̦lnā, taids pasarkans iekuožas Auleja; ‡

5) etwas geniessen, zu sich nehmen:
palaunagu iekuodies Pēt. Av. II, S. 39; ‡

6) Grund fassen (vom Anker)
Segew.

Avots: EH I, 524

ìelaistîtiês, aufflammen, erglänzen: laistît ielaistās spuožas puogas Zeif. Chr. III, 3, 44. viņa skatā ielaistījās kluss miers.

Avots: ME II, 36

ìesuktiês, sich hineindrehen, sich verwickeln: gruoža iesasukās ritenī Rutzau n. Etn. III, 65.

Avots: ME II, 74

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. - tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

izbuozît (freqn.) und izbuozt,

1) ausspreizern, aufplaustern:
putniņi ar atlaistiem spārniem un izbuoztām spalvām Saul.;

2) aufsperren, aufreissen:
acis grose Augen machen [Rositten], Dreimann. Refl. -tiês, sich ausspreizen, sich aufplaustern, sich borsten, sich sträubig machen: cūkas izbuožas, guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364. sausās rudzu vārpas izbuozušas saulē A. XIV, 1, 409.

Avots: ME I, 720

juôzt, - žu, - zu (- du Dond.),

1) gürten:
kam, bāliņ, juostu juozi, kam nejuozi zuobentiņu BW. 13722. trīskārt Laima juostu juoda (st. juoza) apkārt manu augumiņu BW. 1221;

2) hauen, schlagen:
juoz tam nelietim par ādu Ahs.;

3) intr., sich eilig begeben;
kur tad tik ātri juozi? un juozis uz mājām pēc cirvja LP. IV, 66;

[4) fallen
Lettg. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich gürten:
viņš juožas zuobe̦nu ap gurniem; sich anstrengen Hr. [Das z hier (wie in li. dial. juozė´ti "juoséti" und juozmuõ "juosmuõ") für altes s (St. schreibt noch juosu, juosīšu, aber auch juožu!), vgl. li. júosiu "umgürte", aksl. pojasъ "Gürtel", gr. ζωστός, av. yāsta - "gegürtet" u. a.; s. Trautmann Wrtb. 108 f., Zubatý BB. XVIII, 249, Boisaq Dict. 312, Berneker Wrtb. I, 449.]

Avots: ME II, 128

I ķĩķêt, -ẽju, intr., tr., aufmerksam sehen, lauern: viņš ķīķē vai v,e̦selu dienu vienu pašu lietu Selb. kuo nu tur ķīķē uz tām meitām Selb. viņš izņēmis ve̦lna duotuo aci un pa tuo nu ķīķējis, kas nuotiks LP. VII, 65. Refl. -tiês, sich an-, besehen, lugen, Blicke umherwerfen: ilgi viņa nedabū tâ ķĩķēties Jan. es ķīķējuos iekšā spuožajā ūdenī Dünsb. meita ķīķējas uz puisi. [Aus mnd. kiken "gucken".]

Avots: ME II, 388

‡ kložkāja Dond., = ‡ kloža.

Avots: EH I, 621

kuôst,

1): sīvi kuož, es schmerzt scharf
BielU. tā meita ir jau daudz garuozā kuodusi (d. h., ist schon bejahrt) Frauenb. rupji kre̦kli kuož ādā Sonnaxt. Refl. -tiês,

1): aukstums kuožas klāt Seyershof. man kuožas (ich bin sehr unzufrieden),
ka viņš tâ dara ebenda;

3): auch Auleja.

Avots: EH I, 688

kuôst (li. ką́sti), -žu, -du, tr., 1 beissen: suns, bites, blaktis kuož. Sprw.: viņš labs cilvē̦ks, nekuož, er ist nicht gefährlich, ihm kann man getrost nahen. ne kuož, ne sper,. suns, kas rej, nekuož. rej, rej, sunīti, nekuod vien. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. viņš aiz žē̦luma vai pirkstu (pirkstā) kuoda. kuož vienā pirkstā, kuož uotrā, abi sāp. ne˙viens nekuož savā pirkstā od. savā ruokā. sveši dūmi acīs kuož. tas kuož kauluos od. kaulu, das dringt durch Mark und Bein, berührt aufs Empfindlichste. viņa vārdi man kuoda sirdī, seine Worte trafen mein Herz Blaum. nav ne kuo kuost, ne kuo juozt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. tas vairs maizē od. garuozā nekuodīs, der wird nicht mehr lange leben ;

2) in übertragener Bed.,

a) von dem die schöne, grüne Farbe der Blätter vernichtenden Frost:
salnas kuosta bē̦rza lapa (vom Froste gerührt, schadhaft geworden) vairāk dzelta, ne zaļuoja BW. 8863. driķīšam platas lapas, tuo salniņa druoši kuož 15323, 2. visas puķītes jau salnas kuostas Aps. sarma kuož, es ist alles mit Reif bedeckt Mar. n. RKr. XV, 134. mežus kuož, der Wald ist mit Reif bedeckt Gsth. ;

b) von scharfen, gut funktionierenden Instrumenten:
nazis kuož bē̦rniem ruokas, so warnt man Kinder vor scharfen messern. kâ kuož izkapts? wie funktioniert die Sense? wie schneidet sie das Gras od. Getreide? karsta saule, me̦ldu zāle, nekuož vairs izkaptiņa BW. 28650. nazis, cirvis, izkapts kuož kâ nātre, so rühmt man die Schärfe der genannten Instrumente. tas ne˙maz nekuož (beim Kartenspiel), damit kann man garnicht stechen. Refl. -tiês,

1) sich beissen:
ja citi ir muļķi, lai kuožas izme̦stajā makšķerē JR. IV, 86. tas viņai nekuodās sirdī, das ging ihr nicht zu Herzen Vēr. II, 316 ;

2) einander beissen:
ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās un nuo viena zirga putām ar maizi ieduod uotram un nuo tā atkal pirmajam, tad viņi vairs nekuožuoties Etn. IV, 119 ;

3) sich ansetzen (von der Farbe)
Dond., sich färben: pērve kuodusies Etn. IV, 93. dzijas, dzīpari kuožas Etn. II, 122, [Janš. Paipala 11]. Sehr oft so auch das Aktiv: viena (sarkanīte) kuoda (gew. kuodās) saulītē BW. 7138. [Zu slav. kǫsati "beissen", če̦stģ "Teil", poln. ka,dek "Bissen" (s. v. d. Osten - Sacken IF. XXIII, 382) und vielleicht (s. Sütterlin IF. XXV, 66) zu ahd. hantag "schneidend, stechend, scharf"; vgl. auch Solmsen KZ. XXXIV, 546 ff., Pedersen Vergl. kelt. Gr. I, 160, Persson Beitr. 881.]

Avots: ME II, 349

kuožņa,

1) der Vorrat:
viņam ir laba kuožņa Ruj. n. U. (U. schreibt es wohl falsch mit n ; vgl. kuoža ;)

[2) kuôžņa, ein bissiges Tier
Mar., Ruj., C., Serben, Sessw., Ober - Bartau ; eine bissige Stute Gramsden].

Avots: ME II, 351

‡ kremis, eine Pferdekrankheit KatrE.: k. jeb kremja (jeb rūcamā) vaina ir zirgam, kad tas rūc, uzkuožas ar zuobiem un it kâ taisās vemt.

Avots: EH I, 648

[kremstīt, nagen: ja jūs viens uotru kuožat un kremstat Glück Gal. 5, 15.]

Avots: ME II, 273

‡ kuška "?" : me̦lnas kuškas gruožas viju BW. 34105 1 var. (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 681

kustība ,* die Bewegung, Regung, Strömung: jūŗa nebija aprimusi savā kustībā A. XIII, 689. katram laikam dažādas kustības XIII, 754. visur muoža kustība Aps. māksla dvēseles smalkākās kustības attē̦luot Vēr. I, 1410.

Avots: ME II, 329

I laža,

1): ein Bettgestell aus Brettern
Salis (hier auch ein liederlich gedecktes Bett), Siuxt; eine steinerne Bank am Ofen Ramkau;

2): auch (velde) Iw.;

3): auch (lažas) C., Kalnemois, Prl., (laža) AP.; ‡

4) eine Epidemie
(sē̦rga) Nautrēni, Warkl.; vaina un l. ("guļa") tūlī bij klā[t] Pas. XIII, 344 (aus Serbig.). Zu laža 2 stellt Skardžius Arch. Phil. III, 51 und V, 165 auch li. ložė˜ "išgulusių javų tarpas", lúožas dass. u. a.

Avots: EH I, 725

ļe̦ñgans Smilt., [Walgalen, NeuWohlfahrt, Drosth., Salis, Arrasch, Wandsen, Lautb.], ļe̦ngans ² Kand., [Selg., MSil.], schlaff, der spannenden Kraft ermangelnd, nicht straff [BB. XVII, 287, Doblen]: palaidi gruožas ļe̦nganāki! ļenganā ruoka nuokārās nuo tepiķa Vēr. II, 1099. viņa atstumj nuo sevis mātes ļe̦nganuo smaguo audumu AU. Vgl. ļe̦ngât und ļe̦nkans.

Avots: ME II, 536

[II luožens U., = luoža, luožņa.]

Avots: ME II, 529

‡ *magatka "?": meiteņām rožas (Rosen) zied, meiteņām magatkeņas BW. 12076, 3. tai saka rōžeņas, tai magatkeņas 24610, 2.

Avots: EH I, 776

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

muôst [auch PS., Lis., Bl., Kl., Schujen, C., Nitau, Linden], -stu od. -žu, -du,

1) intr., erwachen:
kad rīta gaisma luoguos muost, es duomāju par tevi Akur.;

2) tr., intr., merken
[AP.], hören, aufpassen, verstehen: vai tu muosti, ka atkal esi izdarījis, kâ neklājas? Alm. nuo tā tu ne˙kā nemuod Vēr. I, 7. nabags tuo ne˙maz nemuož, der Bettler beachtet es gar nicht LP. V, 372. ve̦cais ne muost nemuož Aps. zaķis nemuož ne traks LP. VI, 404. kas tev liek tādam lēkt acīs, kuo nemuosti vārēt? Alm.;

3) nach Bl. I, 360 muôst, muôžu, muôdu, wecken [?].
Refl. -tiês, erwachen: muostaties (Var.: muodāties, muožaties), sieviņas! BW. 16347. Subst. muôšanâs, das Erwachen. [Nebst muôdrs s. dies) und muôzs zu ahd. muntar "lebhaft, wach", got. mundōn sis "auf etwas sehen", gr. μαϑεῖν "bemerken, erlernen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 105 f., Boisacq Dict. 607, Walde Wrtb. ² 475, Trautmann Wrtb. 168 f., Zubatý Sborn. fil. II, 73. - Li. dial. atsimuosti "zur Besinnung kommen"bei Bezzenberger Lit. Forsch. 143 stammt wohl aus dem Le.]

Avots: ME II, 683

muôžs [auch C., Nötk., Kr.], geweckt, regsam, lebhaft, munter, fix, wacker, epfänglich, scharf: muožs gars Ar. garā muožajā zē̦nā juo agri pamuodās kāre uz grāmatām Plūd. viņš ieraudzīja muožus cilvē̦kus steidzamies MWM. VI, 780. muoža saruna Aps. visur redzi muožāku dūsu A. XI, 486. juo dzirde muoža man MWM. VII, 664. tai actiņas tik muožas U. b. muoži pie darba! fix zur Arbeit Grünh. Zu muôst.

Avots: ME II, 684, 685

mûžs,

1): dzīves m. paliek apspiests ... un bēdīgs Pēt. Av. II, 217, nuovē̦lē̦dams ilgus mūžus Tautguoža sē̦tai Vindedze 51. kaķa m. Frauenb., ein schweres Leben:
saimnieki mūža dienu e̦suot netaisni Saul. Raksti V, 110;

2): ak tu mūžu dienu! Siuxt, = ak m˙!

4): mūža zeme "?" Wessen. Zur Etymologie ist auch pusmūdenis in Betracht zu ziehen!

Avots: EH I, 839

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. ² 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696

negùodis, f. -de, negùodniẽks, f. -niẽce, negùoža C., comm., der (die) Ehrvergessene, Unverschämte: zagt un me̦luot neguožu darbs Ahs. es, māsiņa, neguodniece, neguodā palikuse BW. 6550. [iejūgs tačkā kâ visus neguožus Leijerk. II, 250.]

Avots: ME II, 714

nenuožs

1) ohne Lebenskraft und muntern Geist
Gr. -Sess.;

2) (gespr. mit nochl. a für e) ein einfältiger, dummerhafter Mensch
Bers., [Kreuzb. - Zu nuoža].

Avots: ME II, 725

‡ nespuôžs, glanzlos: nespuoža debess ietinās ... mākuoņuos Daugava 1928, S. 417.

Avots: EH II, 20

‡ nùodzîvât,

1) = nùodzîvuôt 1: nuodzīvāju tur trīs gadi Siuxt;

2) = nùodzîvuôt 2: dē̦ls māju nuodzīvajis Salis. nuodzīvet visu naudu Strasden (-et kann hier auch aus -uot entstanden sein);

3) = nùodzîvuôt 4: pulkā darbu nuodzīvā Tdz. 50201. siens jau būs nuodzīvāts (= siena darbi jau būs beigti) Siuxt. di[v]padsmit dienu jānuodzīvā (= jānuostrādā) Frauenb. nuodzīvet (= nuokuopt, nuostrādāt) sìenu, pļavu Strasden. kaŗuotes ar smilktīm n. spuožas Frauenb., die Löffel mit Sand blank putzen. Refl. -tiês,

1) = nùodzîvuôtiês 1: nuodzīvājies ar me̦lnu mēli Frauenb.;

2) sich mit etwas beschäftigend schmutzig werden
Siuxt: senāk bē̦rni cepa pīlādžu uogas uz uoglēm un pie tam nuodzīvājās it kâ čigāni.

Avots: EH II, 43

nùokuôst,

2): vilks nuokuodis zirgu Mahlup; ‡

3) beizend od. ätzend in einen gewissen Zustand bringen
Orellen: ziepes mazgājuot nuokuož bē̦rnam acîs sarkanas. Refl. -tiês,

1): nuo kuņķa nuokuodās FBR. IX, 116;

2): auch AP., Auleja, Frauenb., Mahlup; lai ziedu krāsas nuokuožas spilgtākas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 99; ‡

3) unabsichtlich abgebissen werden:
man nuokuodās tikai mazs gabaliņš.

Avots: EH II, 58

II nuoriẽta, der Sonnenuntergang: de̦g dze̦lte̦nā nuorietā gaisi Latv. [vingrā miesa paliek ruožaina, bet nuorietā vēl ruožaināka Leijerk. 1, 243.]

Avots: ME II, 841

‡ nuoša, die Lebenskraft Ar.; bez nuošas, kraftlos, wie in Betäubung Kronw. n. Ar. Vgl. nuoža 1.

Avots: EH II, 94

nùosluõksnêt,

1): tev vīrs ar gruožas galu muguru nuosluoksnēs Ciema spīg. 102.

Avots: EH II, 88

[nùotūtuôt, wehklagend verbringen: ve̦cuma gadi jānuotūtuo vienam pašam kâ sila baluožam Jaunie mērn. laiki I, I3.]

Avots: ME II, 879

‡ nùožā`rbinâtiês Wolmarshof, = ‡ nùožarbinâtiês.

Avots: EH II, 110

nùožâvêt (unter nùožaûdêt), ‡

2) = izžâvêt: (lašus) nuožāvējām Jaun. Ziņas 1938, № 65. ‡ Refl. -tiês, sich abtrocknen.

Avots: EH II, 110

nùožļebinât,

1) [undeutlich sprechen
Mesoten, Gramsdenl: smagas lūpas miegaini nuožļebināja AU.;

[2) "apvazāt" Kursiten; "nùošļakstinât; besudeln": bē̦rns ē̦duot nuožļebinājis priekšu Segew., Mitau;

3) "mit langen Zähnen essen"
Gramsden, Vīt., Behnen, Kursiten;

4) sabbelnd abbeissen:
n. gruoža galu Autz, Grünh., Neu-Bergfried, Grünwald; sabbelnd begeifern Sessau].

Avots: ME II, 894

nùožs ² (unter nuôža I): auch (Verstand, Vernunft) Saikava: vai tad nebij nuoža pamērīt - tad zinātu, vai gana, vai ne!

Avots: EH II, 111

uôst (li. úosti "riechen"), -žu, -du, tr., intr., riectlen: kas te tāds svešs uož? Pas. VII, 319. uož kâ nabags de̦su. puķe jauki uož. uôžamas zâles, wohlriechende Stoffe, Odeurs: uožamas zâles derīgas pret galvas sāpēm Ahs. Refl. -tiês, riechen (intr.): ruoze uožas Barbern. Subst. uôšana, das Riechen; uôdums, das Gerochene, das Gerochenhaben; uôdẽjs, der Riecher. Zu gr. ὄζω "rieche", εὐώδης "wohlriechend", ὀδμή, arm. hot, lat. odor "Geruch", čech. jadati "forschen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 174, Trautmann Wrtb. 202, Boisacq Dict. 684 f., Berneker Wrtb. I, 24, Hübschmann Arm. Gr. 468, Bartholomae IF. III, 60.

Avots: ME IV, 421

pakuodis (unter pakuôds),

1): nāciet nu uz pakuoža reizi! Azand. 89.

Avots: EH II, 146

pakuôds, pakuôda N.,

1) der Imbiss:
duod man kādu kumuosiņu pakuodam! Elv., Smilt.; bei Elv. auch duot pakuožam, zum Imbiss geben, also von pakuodis;

2) die Zukost
Dond.: vai tu agrāk esi ēdis bez sāls un pakuoda? Dünsb. dažs labs saimnieks jau nezin, kādu pakuodu būs gājējiem līdz duot LA.

Avots: ME III, 52

‡ pãliņ̃ģis Frauenb., eine Krümmung des Lenkseils (?): "kad gruoža zirgam izgruožuota gaŗa, tad tuo saliek uz ruoku īsiem saliekumiem, un vienu šuo līkumu sauc par pāliņģi".

Avots: EH XIII, 195

pamuôst, tr., sich erinnern: ve̦cs jau bija ve̦cais Jurītis, tik ve̦cs, ka visi viņu tādu ve̦cu jau pamuoduši Sil. Refl. -tiês, aufwachen; sich besinnen: pamuožas: saule jau bruokasta laikā LP. VI, 486.

Avots: ME III, 74

pañna, die Pfanne: kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosinš Konv. ² (Nebst estn. pann un li. pãnė aus mnd, panne.]

Avots: ME III, 78

pãrkûsêt (unter pãrkûsât): auch Oknist; vakarblāzma ir pārkūsējusi kâ ruožainas putas pār mākuoņiem Akurāters Degošā sala.

Avots: EH XIII, 204

pārvāla,

1) ["žāvējama slena vāla": kad kaltējams siens ar grābekli uzcirsts, tas gul "pārvālām" Vank.];

2) "?": saules stars kâ ruožairrs vēdeklis stiepās līdz debess pāruālām B. Vēstn.

Avots: ME III, 186

pēkštiês: sich ausbreiten, sich breit machen (mit ê) N.-Peb.: vistas pẽkšas ("izpleš sev spalvas, sabuožas") kad grib perēt.

Avots: EH XIII, 227

pìestrèbt,

1) zu-, dazuschlürfen, schlürfend dazutrinken :
Ješka ē̦d sviestu ar plāceni un piestrebj pienu klāt Krišs Laksts 57;

2) "kāpuostus piestrēbt", sich überreissen, überheben, überanstrengen:
Šņauka lielajā.,. grāvē pārrāvies, vai ar, kâ mūsu pusē saka: "kāpuostus piestrēbis". Refl. -tiês,

1) zu-, dazuschlürfen, schlürfend dazutrinken :
ka tev būtu skābums, kuo piestrēbties pie tās maizes! A. XXI, 415;

2) sich volltrinken, vollschlürfen:
kuo tu klanies kâ piestrēbies vērsis! Alm. Kaislību varā 57. buožas, kâ kad žulti putras vietā būtu piestrēbies Ezeriņš Leijerkaste II, 159;

3) sich betrinken, besaufen :
tu esi piestrēbies, nu tad dziedi ar! RA.

Avots: ME III, 298

plaĩksnîtiês N.-Peb., plàiksnîtiês ² Lis., Golg., Kl., plaîksnîtiês C., Kreuzb., plaiksnuôtiês Etn. IV, 165, (hin und wieder) scheinen, leuchten: varēja redzēt plaiksnāmies smagu saules gaismu A. XX, 644, Salisb. pa miglāju plaiksnījās lē̦na gaisma Saul. I, 58. pie horiconta plaiksnuojās garās strīpās ruožaini debestiņi Stari I, 168. blāzmai caur kuokiem plaiksnuoties Austriņš. grūti bija nuoteikt, kas plaiksnījās viņa sejā. man likās, ka viņš smīnēja Jauns. Urspr. (mit -ksn- aus -skn- ) wohl gleichbed. mit plaikšķîties (vgl. plaisīties, atplaiksnīties und ādas atplaiksnījumi "saplaisājumi") und in diesem Fall zu plaîsa, plîst, plaišķīties; vgl. auch plīksnîties.

Avots: ME III, 314

pusgàisma* Konv. ² 3399, das Halbdunkel: viss iegrimis ruožainā pakrē̦slā, starp dienu un vakaru pusgaismā Asp.

Avots: ME III, 427

putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,

1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;

2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.

Avots: ME III, 440

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt ² , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

I ruôza Druw., Adsel, Arrasch, Aahof, ruoze U., ruôze ² Matk., Bl., ruozis U., ruozins U., ein Hügelrücken in Wald (Adsel) und Morast (Schwanb.) U., Druw., Nerft; der Bergrücken; eine Erhöhung in einer Ebene Wolm. (ruoza); ein Hügel Grünh., Matk., MSil.; (mit uõ) Kr., Nerft; ruoza, eine trockene Stelle im Morast Burtn.; ruoza, ein Hügel od. eine trockene Stelle im Kieferwald Daudsewas; eine Halbinsel auf einer Wiese (?) Ruj. n. U.; "eine kleine Wiese od. ein Bächlein zwischen Feldern" Ronneb. (ruoza); ruôza, eine kleine Wiese zwischen Feldern od. im Wald Trik., Notk.; ein Streifen Laubholz im Fichtenwalde Walk n. U.; ruoza, ein schmaler Streifen Land N.-Peb.; ruôza, ein schmaler und erhabener Streifen Land, der eine Grenze bildet Bers.; Reihe, Schicht, Stapel: salikt burkānus, žagarus, saknes ruôzā Planhof, Wrangelshof; ein offener Ort im Walde Saucken n. U.; ein Nadelwald Aahof; eine Niederung Arrasch, (ruôza) Nötk.; eine Schlucht Eichendorff, Schlampen (ruôza ^2); ruôza, eine Vertiefung Heidenfe1d; eine schmale Vertiefung zwischen zwei Anhohen Druw.; kalnu ruoza Konv˙l 794. smilšu ruoziņa K. Müller 46, ein Sandhügel. uz ruoziņas audzis milzīgs uozuols LP. V1I, 340. ruozas klajā paugurā Juris Brasa 172. lai veicinātu dzīvību birzē un ruozā Vēr. II, 408. pļavas vidū ruoza I, 257. šmauguo ruozu, kuŗa kâ gŗāvis skrēja uz Juodupes straujuo piete̦ku Veselis Saules kapsē̦ta 83. In der Bed. "Erhöhung, Hügel" zu ruozît (s. dies)? Dagegen in der Bed. "Streifen, Wiese, Reihe, Niederung, Schlucht" wohl zu li. rúožas "Strich, Streifen, Schramme", rė´žti "schneiden, furchen`, rė˜žis "Ackerstreifen", čech. ráz "Hieb", gr. ρ˚ήγῡμι "reisse, durchbreche", ρ˚ώξ "Riss, Spalt" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 245 f.). Die beiden Wurzetn lassen sich im Le. nicht mehr reinlich sondern. Genau mit ruôza "Schlucht" deckt sich gr. ρ˚ωγή "Spalt".

Avots: ME III, 585

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

sadegt,

1) intr., verbrennen:
es tevi metīšu krāsnī, lai tu sadedzi Dīcm. pas. v. I, 55. gunī degt, nesadegt BW. 6561. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu˙! dass du mit blauen Feuern verbrennest! Mag. XX, 3, 39. - ē, sadega nagi! sagt man zu jem., der beim Kartenspiel einen falschen Stich nehmen will Etn. IV, 93. - kâ sa˙dedzis, sehr schnell, aufdringlich (eig.: wie verbrannt): nāk kâ sa˙dedzis virsū. mācās virsū kâ sa˙dedzis Kav. lapsa pruojām bij kâ sa˙de̦gusi Seifert Chrest. III, 2, 217. Sprw.: pie darba kâ redzi, pie ēdiena kâ sa˙dedzis (d. h. mit der Arbeit hat es keine Eile, wohl aber mit dem Essen). āpšelis radniecēm kâ sa˙dedzis (wie erpicht) virsū LP. I, 170. tur viņš aizgāja kâ sa˙dedzis Lapsa-Kūm. 89. Das Part. sa˙dedzis auch rein adjektivisch gebraucht - schnell, sehr eilig, aufgebracht: bagātnieks sa˙dedzis (uztraukts) ieskrējis pie tē̦va dē̦la LP. III, 100. visi gari sa˙de̦guši klāt V, 220. pieradies ve̦lns itin sa˙dedzis V, 131, te saimnieks sa˙dedzis klāt VI, 53. brālis sa˙dedzis uz pili ar zvē̦riem pruom VI, 762;

2) tr., anzünden
(auf mehrere Objekte bezogen): baznīcā sveces sade̦gtas LP. V, 67. zārks, kuram abās pusēs sade̦gtas spuožas sveces De̦glavs Rīga II, 1, 332.

Avots: ME II, 608, 609

salaîstît, tr., freqn. zu saliet,

1) (wiederholt) zusammengiessen:
ēdiena atliekas kādā samazgu spannī salaistījusi JR, VII, 72;

2) (wiederholt tüchtig) begiessen:
vakariņas bija salaistītas ar miega zālēm Pas. IV, 10. Refl. -tiês, sich (wiederholt tüchtig) begiessen: labi salaistās ar uožamām zâlēm LP. I, 84.

Avots: ME II, 665, 666

‡ saldes, Süssigkeiten (?): piekārt spuožas saldes un pāris svecīšu Jauns. Raksti V, 279.

Avots: EH XVI, 424

samazgât,

1) spülen
Neik. n. U.: sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene ² I, 233;

2) das Waschen zu Ende bringen
U.

Avots: ME II, 681

sãniski: aus Salis n. FBR. XV, 72: aizčuoža ir aiz jumta krē̦sla s. jumtam AP. s. sē̦duot (beim Reiten, wie Damen es tun) Janš. Mežv. ļ. II, 142.

Avots: EH XVI, 471

sašmidzinât, tr., stark (mit der Peitsche) klatschen: tas sarāva gruožas, sašmidzināja pātagu Janš. Dzimtene ² I, 67.

Avots: ME III, 758

saũlguozains, saũlguožaîns, der Sonnenhitze ausgesetzt, von der Sonne heiss: saulguožaini pakalni Konv. ² 848. lasīt... pa saulguozainām vietām zemenes Janš. Dzimtene V, 46.

Avots: ME III, 773

saũlguôze C., Mag. IV, 2, 141, Nigr., Wid., saũlguôzis PS., sàulguôzis ² Kl., saũlguôzis ² Iw., auch saules guozis Lautb. Luomi 134, saul(s)guoznis, saulguozme RKr. IX, 5, die Sonnenhitze, der Sonnenbrand U.; eine den Sonnenstrahlen ausgesetzte Stelle Nigr.: saulguozī gulēt, sich sonnen, in der Sonnenhitze sich wärmen lassen U. liksies... lielceļa malā saulguoznī paguozīties LP. V, 273. jaukā saules dienā izgājuši rijas priekšā pagulēt saulsguoznī 128. mušas saulguozī jau skraidīja Nigr. saulguoznī nuogatavuojušās uogas Janš. viss nuodedzis, nuosvilis saulguoža zaigā JR. V, 145. saulguožuos jau ziedēja gaiļbikses A. v. J. 1900, S. 324.

Avots: ME III, 773, 774

sazeldināt, tr., zerstechen, verbrennen (von Nesseln): nātrās var sazeldināt ruokas, kājas Grünw. (nātru) sazeldinātās vietas... samazgājamas ar uožamuo spirtu Janš. Dzimtene ² I, 233.

Avots: ME III, 795

sē̦tluozīši U., sē̦tluoži RKr. II, 72, Wid., sē̦tasluoži Dünsb., sē̦tluožas, sē̦tluožņi Wid., Mag. IV, 2, 55; Konv. ¹ 538, Gundermann (glechoma hederacea L.): zaļās sē̦tluožas, . . . brūnās vīna vītes Lautb. Luomi 94. - glumi sē̦tluozīši, Malven (malva rotundifolia) U. - sẽ̦tluõža, nepeta Karls.

Avots: ME III, 834

skadrs Karls.,

1) leicht zu spalten:
skaldītu skadruos priežu klučus JR. IV, 84;

2) munter, frisch
U., aufgeweckt: skadrs zirgs Selsau, ("ātrs") C., skadrs zē̦ns C. tu esi skadra braucēja Selsau. skadrs (muodīgs) miega. nuo rīta visi skadri PS. skadrs (hellsehend) skats C. skadras ausîs, ein scharfes Gehör U. skadras (= spuožas, dzīvas) acîs C., Ermes, Wolmarshof; skadras acis, ein scharfes Gesicht Widdrisch, U.: skaudībai ir skadras acis MWM. VIII, 332. skadrs (wachsam) suns Wolm.;

3) grell
V. - Subst. skadrums,

1) die Schärfe, Rauhheit Widerhaarigkeit
U.;

2) die Munterkeit, Aufgewecktheit:
jūtekļu skadrums U. b. 109, 69. In der Bed. 1 wohl nebst šķe̦dēns (und skadiņi?) und li. skedervà od. skederlà "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zu osorb. ščedrić "krümeln", ae. scaterian "zerstreuen", gr. σχεδάννυμι "zersptittere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 558 f.). In der Bed. 2 (wozu auch skadinât) kontaminiert aus skab- (in skabrs) und *kad- (zu germ. hvata- "schnell, scharf" (bei Fick Wrtb.III4, 115; wenn mit hv- aus ide. qu̯-)? Oder zu norw. skata "in eine Spitze auslaufen" u. a. (bei Walde l. c. 539)?

Avots: ME III, 863

šķidràuts, ein dünnes Gewebe; der Schleier: žē̦l man sava vainadziņa, vienu ruoku uzliekama; dē̦lu mātes šķidrautiņš abi ruoki gubināms BW. 24742, 1. viņš... skatās caur... pārklātu ruožainu šķidrautu A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME IV, 39

slaîds: auch (mit aî ² ; von Kleidern ) Degalen; s. (schlank) cilvē̦ks AP. nuoraut slaidu dienvidu FBR. XVI, 165. Krasts slaidi nuožavājās Jauns. J. un v. 232. runa slaidi plūstuoša Janš. Dzimtene V, 147. slaidi (verschwenderisch) dzīvuot, slaidi naudu palaist AP.

Avots: EH II, 519

spanga,

1) eine Blase
(Spr., Vīt.) an Händen oder Füssen (U.) oder anderswo am Körper, entstanden durch Druck oder Verbrühen Selsau (mit àn ² ), Kl., Druw., Lub., Laud.: strādā, līdz spangas ruokas Apskats 1901. meitai lielas spañgas (Flecken) uz ģīmja Sassm. siltuma spangas, Hitzbläschen Kronw. n. U.; eine Brandblase N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411: viņš tīrās spañgās C.; eine Schaumblase am Bierfass Laud.; Wasserblase B. Vēstn. ;

2) = sprādze, Schnalle Oppek. u. Kokn. n. U.; Ohrring Burtn. n. U.: ar vara spangām sevi ruotājušas Duomas III, 45;

3) spangu vaiņags "?" BW. 6143, 6 var. (Var.: zīļu v.); 6214, 3; 7108, 1; 24585 var.; 32902, 5; RKr. XVI, 106, 183, 201. man nuopirka bālēniņš sīku spangu, spuoža vara (vaiņagu) BW. 28896, 10; ze̦lta spanga, Goldschuppe
Bl. 461;

4) ein Quetschinstrument
U.: kas savas spangas, važas, valgus un stīpas ap kuoka ce̦lmu lika Latvija. žņaudz kâ ciešas spangas Duomas II, 102. kâ metala spangās iespiedis MWM. VIII, 652; eine Klemme (spañgas C.): tas nu gan ir spangās (ļuoti spaidīguos apstakļuos)! lielās spangas C., Smilt., Bers., Lasd. ja vēlies spangās iekļūt, paduodies tik žīdiem! Laud. sanēma viņu kâ spañgās Jürg. In der Bed. 1 als ein Kuronismus (mit dem Suffix von čulga; vgl. auch ahd. spanga, mnd. span "Spange") zu norw. spana "spannen" u. a. (bei Fick Wrtb. III ⁴ , 507 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 655 f. und 680 t.)? Anders Prellwitz Wrtb 2 42B, Zupitza KZ. XXXVI, 61, Būga Aist. Stud. 113 (der auch ein li. spungė "Gewächs, Fleckchen" heranzieht); vgl. auch panga. In der Bed. 2 wohl aus mnd. spange "Spange", und germanischen Ursprungs (vgl. an. spǫng "lamina, Platte") wohl auch in der Bed. 3 und (?) 4; unmöglich wäre es freilich nicht, für die Bed. 3 (vgl. spangas "Schuppen") auch an die Wurzel von spuoguôt zu denken.

Avots: ME III, 984, 985

spīgainis,

1) spīganis U., ein Irrlicht.
spīgaiņi - mazas, spuožas uguntiņas, kuŗās kaltējusēs nauda Etn. I, 116 (ähnlich LP. VII, 1047). liekuguns, kuŗai arī vārds spīganis III, 23;

2) der Leuchtkäfer:
spīgainīši iemirdzējās kuoku ē̦nās MWM. VI, 222;

3) = spĩga 4, ein aalartiger Fisch Nerft. In der Bed. I und 2 zu spīgulis; in der Bed. 3 - zu spīga.

Avots: ME III, 1002

spuôžs,

1) glänzend, hell, leuchtend
U.: spuožas acis Austr. kal. 1893, S. 45. puiši jāja spuožus, bē̦rus kumeliņus BW. 13005 var.; lai gul spuožâ saulītē, Gott habe ihn selig U.;

2) fig., glänzend, prunkvoll, übermütig:
nuosvinēja spuožas kāzas LP. VI, 1036. lai ar naudu tik spuoži nedzīvuojuot, juo nee̦suot vairāk kuo duot IV, 109;

3) spuoži, scheinbarlich
Für. I. - Subst. spuôžums, der Glanz, das Leuchten U.; der Prunk, Reichtum: acu skaidrais spuožums Kra. Vīt. 142. spīdēt saules spuožumā LP. III, 34. tevi ļaudis izsmies, ka spuožumus turē̦dams mirsti badu IV, 25. karaļu galma spuožums A. XX, 66. Nebst spuôds aus einem urbalt. *spandús; zu spîdêt.

Avots: ME III, 1036

spul˜guôt, ‡ Refl. -tiês, schimmern: uz taviem vaigiem spulguotuos man saldas cerīb[a]s stars Dünsb. 15 jaunas dziesmas 13. tur sarkana vakara saule aizejuot spulguojas vēl Rainis Dz. un d. II, 183. ‡ Subst. spulguôtājs, fem. s-ja, wer od. was glänzt, funkelt: spuožajām ... de̦be̦su spulguotājām (scil.: zvaigznēm) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 563

I spur̂gt ² Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu ² Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr ² ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu ² Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Warkl., prt. spur̂dzu ² Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza ² tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene ² I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė´ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032

stabuôtiês "?": kuo nu stabuojies? ej, atnes kādu uzkuožamuo! De̦glavs. stabuoties ātrāki id. MWM. v. J. 1898, S. 898.

Avots: ME III, 1037

stīgt, Praes. stidzu Lubn. od. stīgstu, Praet. (Memelshof) stīdzu od. (Bauske, Wandsen, Ruj.) stīgu, intr., spriessen, ausschiessen; sich ranken: stādi... stîgst ² garumā vien Dond. n. FBR. VI, 67, Bauske, Wandsen, Ruj., Widdrisch, (mit î) Lubn., Saikava, Gr. - Buschhof. stāds, nuo... sē̦klas stīdzis A. v. J. 1900, S. 402. spuožai saulei pretī stīgt Duomas II, 94. manas duomas... uz augšu stîdz ² Janš. Dzimtene IV, 130. Refl. -tiês, sich schlängeln: braslis tur pat līdzās pa cietu granti stīdzas Atvari un brasli 3. Zu stîga.

Avots: ME IV, 1075

straujuôt, intr.,

1) strömen
Celm., rasch fliessen: upe stràujuo ² Saikava, Lubn.;

2) ungestüm vorwärts streben:
muožas gars un straujuo prāts Zvanpūtis.

Avots: ME IV, 1082

‡ streñdzele Sassm. n. RKr. XVII 54 "ve̦cas saites, gruožas, striķa gabals". Zu stre̦nga?

Avots: EH II, 586

sûna, sûnas (> infl. syłnys Zbiór XVIII, 243), sûne KI., Lubn., Saikava, sûnes Bers., Spr., ein Gen. pl. sûņu (neben sonstigen Formen eines ā- Stamms) auch in Prl. n. FBR. VI, 95, sūnis St., das Moos: čūska pa sūnu lied un dzeļ A. 1896, S. 202. sūnu luoža Br. 410, die Schlange. aknu sūnas oder krūšu sūnas, lichen pulmonarius; baltā(s) oder purva s., sphagnum, Torfmoos; briežu s., Renntiermoos RKr. II, 69; čūsku s., lycopodium cIavatum Konv. ² 2475; jūŗas s., Seetang; lāču s., poIytrichum Konv. ² 2147: mīksta lāču sūna LP. II, 68. (purvā) lāča sūna bijusi līdz ceļu galiem Kaudz. Izjurieši 8.; ruožu s., hypnum triquetrum L. in der Umgegend Rigas n. RKr. III, 70. Bezzenbergers Herleitung BB. XVII, 217 aus *sumnā(s) (: li. sãmanos) dürfte lautlich unmtiglich sein. Vielleicht als "Schwellendes" (vgl. dazu namentlich sūnākslis "Blitschen") zu ai. š̍ūná-ḥ "geschwollen", š̍váyatē "schwillt an", av. spā(y)- "aufschwellen", gr. χυέω "bin schwanger", χῦμα "Woge", cymr. cwn "Hohe" (und ksl. synъ oder sunъ "turris"?) u. a. (z. B. bei Walde Wrtb. ² 146; nach Iľjinskij Prace filolog. XIII, 504 hierher auch slav. sunica "Himbeere").

Avots: ME III, 1132, 1133

‡ švaukstīgs "?": švaukstīga ieduoma piespraudusi šai nevīžīgi savītai baluožu lizdai ruožainu vārdu (von einem schlecht passenden Bauernhofnamen) Delle Negantais nieks 173.

Avots: EH II, 660

svĩtra Arrasch, C., Ruj., (mit ì ² ) Kr., svītra U., Memelshof, der Streifen: svītra pie debesīm Ruj. vakarpusē atspīd spuoža skaidra debess svītra A. v. J. 1898, S. 12. Wohl nebst svīta I zu li. švytrúoti "mehrfach blinken", švitė´ti "flimmern", švaitìnti "hin und her leuchten", šviẽsti "leuchten", šveĩsti "putzen", slav. svĕtъ (serb. svȉjet) "Tageslicht", aksl. svьtĕti sę, "leuchten", ai. š̍vēta-ḥ oder š̍vitra-ḥ, av. spaēta- "weiss" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 310 f.).

Avots: ME III, 1165

‡ tuožs (neben haufigerem tuoža) PV., = tuoža.

Avots: EH II, 710

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene ² 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

uzdzirkstêt: kâ uzdzirkst skati! Austriņš Raksti V, 18. uogies ... uz mirkli kļuva me̦lnas, lai pēc tam atkal uzdzirkstē̦tu spuožas un sarkanas Vanagu ligzda 139. Refl. -tiês: dažreiz viļņi vien uzdzirkstas gaisā, kad ērglis drāžas ūdenī iekšā Janš. Dzimtene III, 227.

Avots: EH II, 721

uzkuôst (li. užką "aufbeissen"),

1) beissend auf etw. geraten, aufbeissen:
uzkuost (ē̦duot) zvirgzdu;

2) etwas geniessen, einen Imbiss nehmen
U.: ieies kruodziņā uzkuost LP. V, 68. viesi steigšus uzkuoda un iedzēra BW. I, S. 178. uzkuoda, kuo dieviņš svētījis III, 1, S. 76. Part. praes. uzkuožami(e), der Imbiss: paņe̦muot līdz brandvīnu un uzkuožamuos BW. III, 3, S. 875. brūte pasniedz par uzkuožamuo (als Imbiss) riku plāceņa III, 1, S. 23. uzkuožamiem (als Imbiss) pasnieguši de̦su LP. VII,, 619. viņš iekuoda aukstus uzkuožamus Vēr. II, 438. Refl. -tiês,

1) = uzkuôst 2: tas dabūja gabaliņu siera uzkuosties BW. III, 1, S. 100. uzkuožuos kumuosiņu BW. 8100;

2) anbeissen (vom Fisch):
zivs uzkuodās uz makšķeres;

3) geraten auf:
izkapts uz akmens uzkuodusies (beim Mähen). sliece uzkuodusies uz plika akmens (beim Fahren). uzkuosties zvirgzdam (beim Essen);

4) gehässig verfolgen; sich erbosen:
viņš ir uz mani uzkuodies Sessw. uzkuosties savam ienaidniekam Bauske;

5) u. kam, auf jem. mit Forderungen eindringen
Segew. - Subst. uzkuôdumi, der Nachtisch V.

Avots: ME IV, 349

vakarnica, = vakaraine: brūtes tē̦vs apdeva viesiem smalkuo šņabi un vakarnica uzkuožamuo Bw. 111, 1, S. 44.

Avots: ME IV, 448

I valkans,

1) val˜kans Dond., Kalnazeem, Katzd., vàlkans Nötk., valˆkans ² Gaiken, Gold., Kluostere, Kurs., Matkuln, Neuhausen, Nikrazen, Salis, Schlehk, Schlock, Stenden, Wain., valkans U., Dr., Erlaa, Fehteln, Frauenb., Kalzenau, Neuenb., Rutzau, Santen, Schwanb., Tirsen, Wirgin., sich ziehend (wie Leder, Brotteig)
U., dehnbar Dr., zäh und elastisch Wahnen, "luokans" (mit alˆ ² ) Līn.: valkana mīkla Kalnazeem, Matk., Salis, Schlehk, Wirgin. u. a. valkani māli Gold., Wain. u. a. valkans vasks Gaweesen; Wirgin. valkana ķite Katzd., Stenden. izmē̦rcē̦tas pastalas ir valkanas Schlock. valkans kuoks Neuenb. izvietē vices, lai paliek valkanas, ka var savicēt! Kurs. valkana dzelzs Stenden. vara drātis ir valkanākas nekâ dzelzs vai tē̦rauda drātis Rutzau. valkani paklausīga viela Janš. lubas plīsa tik viegli un valkani, ka prieks bija skatīties Janš. Mežv. ļ. II, 410. valkanām, luokanām vielām Vēr. II, 722. āda vis˙caur pa ķermeni ļuoti valkana Vidiņš Pasaules zīd. kust. 36. (fig.) tam zirgam gan ir valkanas kājas (das Pferd läuft gut) Gaiken. tas ir valkans puika! ebenda. pirtī labi izpēries saka: e̦smu nu tik valkans kâ čigāns Frauenb.;

2) weich
Heidenfeldt, (mit alˆ ) Golg., Saikava, (mit alˆ ² ) Gaweesen, Gudenieki, Wandsen, (mit àl ² ) Sessw.: valkana maize Golg., Saikava, Sessw. valkans plācenis Heidenfeldt. valkans biezpiens ebenda. valkans sviests Gold., Gudenieki, Matk., Schlehk u. a. valkans siers Heidenfeldt, Gudenieki, Wain. valkans māls Gudenieki, Wandsen. valˆkana ² meita Nigr., Wahnen, ein molliges Mädchen;

3) schlaff
Erlaa (mit àl ² ), Rentzen (mit nichtgedehntem Ton): valkans striķis;

4) "rund und glatt"
Bers., Stockm. - Subst. valkanums, die Zähigkeit V.; die Elastizität: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42. In der Bed, 1 (und 3?) zu valks IV ; in der Bed. 2 zu valkans II?

Avots: ME IV, 455

‡ vārsmuôt "?": pār stepi vārsmuoja karstums Jauns. Raksti VI, 182. tūkstuošas ugunis vārsmuoja virs ūdens un ūdenī 254. (nuokautas) aitas miesa vēl bij dzīva. dažas vietas tur vārsmuoja zaļi, dažas - ruožaini B. gr. ³ II, 195. gaisuos, kur skumji varsmuo ... karuogi. Refl. -tiês "?": (stiprais sals) vārsmuojās un berzēja juo spuožas baltās de̦be̦su puogas Jauns. Raksti VII, 43.

Avots: EH II, 764

veidž, = vei˙dže (?): veidž, tevi var ar padarīt par sievu Lautb. Ind. un Ārija 56. veidi. tāda spuoža uguntiņa Lautb. Vidv. II, 28.

Avots: ME IV, 523

‡ vispaprāš, ganz nach dem Sinn (?): v. zirgu jūdžu, v. aizgruožavu; tik(u) vin ne paprāš sev pajēmu ļaudaveņu Tdz. 46380.

Avots: EH II, 790

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

zaiga, zaigs,

1) der Schimmer, der Glanz, das Flimmern
Nötk.: mēneša zaigā Vēr. 130. varvīksnas zaiga R.Sk. II, 37. saulguoža zaiga JR. V, 145. gaismas zaigs Vēr. II, 9. rīta zaiga Krūza Zelta laipas 74. veras zvaigžņu zaigā Asp. Saul. st. 81. galva cara kruoņa zalgs Latv. ārprātīgā acu zaigā Stari II, 928. re̦dzam... fosfora zaigu Zalktis I, 31. krāsu zaigā viņš laistījies Plūd. Llv. 170;

2) Plur. zaigas Ruj., die farbige Oberschicht auf stehendem Wasser;

3) "?": nuo vaiga dzisīs skūpstu zaigas. wenigstens teilweise wohl ein Neologismus.

Avots: ME IV, 680

zaĩgums Bauske, der Schein, das Schimmern, Leuchten, Flimmern Nötk.: saules zaigums Gō"tes dzejas 32. zvaigžņu zaigums JR. VII, 156. debess zaigums Apsk. v. J. 1903, S. 256. ruožains pavasara zaigums MWM. X, 32.

Avots: ME IV, 681

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807

žikstinât,

1) wiederholt und ohne Erfolg beissen
Stenden: zivs žikstina tārpu, bet kuosties nekuožas. puika kamaru žikstināja vai pus˙stundu;

2) mit schwachem Erfolg arbeiten (hauen, schneiden)
Stenden: žikstina (griêž) kâ pamiris. In beiden Bedeutungen auch reflexiv:

1) līnis ilgi jau žikstinās, bet neje̦m tārpu Stenden;

2) dzenī zarus nuo tiesas! kuo žikstinies? Stenden.

Avots: ME IV, 809

zuoslē̦ns:

1) mit uô ² AP.; ‡

2) = zuosene III: juožamās siksnas z. A. Upītis Kailā dzīvība 9.

Avots: EH II, 813

zvĩguļuôt (li. žvỹguliuoti "błyskotać, połyskać" bei Būga Tiž. I, 419) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Dickeln, Hochrosen, Nötk., Salis, Salisb., Sermus, Smilt., (mit ì ² ) A. - Laitzen, Bers., Erlaa, Jummardehn, KatrE., Lubn., Sessw., schimmern, glänzen, funkeln, flimmern, glänzen U., Bauenhof, Burtn., Lappier, Linden, Matthäi, Podsem, Puikeln, Stockm., Ubbenorm; (vielfarbig) schillern Nötk.; perlen Kronw. n. U.: zvīguļuo Linden. gre̦dze̦ns zvīguļuo AP., Ubbenorm. pērļu vainags zvīguļuot zvīguļuo Vīt. spuožais baznīcas tuornis saulītē zvīguļuoja ders. zvaigznes zvīguļuo Burtn. putns laistās un zvīguļuo R. Sk. II, 101. tie (= mati) zvīguļuoja vēl vai- rāk, tâ ka... acis bij jāaizmiedz Latv. juostu gali zvīguļuo (Var.: spīguļuo, zvīļuojas) BW. 5726, 2 var.

Avots: ME IV, 779

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780