Paplašinātā meklēšana

atpĩle, atpĩlis,

1) das wiedergefrorene Aufwasser auf dem Eise;

2) atpiles, Eiszapfen am Dache
Adsel n. A. X, 1, 629;

3) atpīlis, das Tauwetter
Grünh. (?);

4) atpīles, Pl. T., Moraststellen, die im Winter nicht zufrieren
U. Nebst uzpīles zu le. pilêt, pile, li. pìlti "giessen", am̃palas "durch den Frost über die Eisoberfläche getriebenes und wieder gefrorenes Wasser" u. a. [s. Leskien Nom. 172, Persson Beitr. 748 und v. d. OstenSacken IF XXXIII, 237. Zum ī statt i s. Le. Gr. 61.]

Avots: ME I, 181

kuôkpĩle ^2, die Höhlenente (vulpanser rutila) Usmaiten.

Avots: ME II, 342

mežpĩle od. meža pĩle, die Wildente.

Avots: ME II, 611

pĩle (li. dial. pỹlė), Demin. pĩlĩte und pilē̦ns, die Ente: Sprw. iet kā pīle guorīdamās. pūt vien pīlītē! tad ta pīlē̦ns! ein sauberer Vogel! mājas pīle, die zahme Ente; meža pīle, die wilde Ente; ce̦kula pīle, Reiherente (fuligula cristata) Naturf. XXXVII, 241; jūras pīle, Fuchsente (vulpanser tadorna L.) Naturf. XXXVII, 225; le̦dus pīle, harelda glacialis Konv. ² 3925; ve̦lla pīle, Sammetente (oidemia fusca L.) Naturf. XXXVII, 236; zirgu od. zviedzēja p. "eine bunte Seeente, die wie ein Pferd wiehert" Sassm.; žāksta pīle, harelda histrionica L. Konv. ² 3925. pīļu tēviņš, der Enterich. pīļu zāle, Mannagras (festuca fluitans) U., Mag. IV, 2, 26, glyceria fluitans RKr. II, 72, Konv. ² 775; pīļu lanka Dond. od. pīļu viga Sassm., Wasser-Süssgras (glyceria aquatica). Beruht wohl gleich estn. pīl, d. westfäl., hess. Pīle dass., nsorb. piľe "Gänschen" u. a. slav. Formen bei Miklosich Etym. Wrtb. 246 auf einem (ursprünglich niederdeutschen

7) Lockruf für Enten und Gänse, s. Suolahti Vogelnamen 421, Sommer Balt. 163, Niedermann Tiž. II, 443, Būga KSn. I, 275.

Avots: ME III, 231, 232

pìleņģis Wolmarshof, Arrasch, pīleņ̂ģis ² Salisb., pīleņģis Burtn., Wohlfahrt, Homelshof, Dickeln, Daugeln, Puikein, Pürkeln, Kegeln, Sepkul, Salis, Karket, pîleņ̃ģis ² Lems., Ruj., pīleņ̃ģis Posendorf, Hochrosen, Widdrisch, Ztigenhof, pĩleņģis Kremon, = pīlādzis: Sprw. tā nelaime lai nuokalst, kâ pīleņģa lapa. jāizurbj pīleņģī caurumiņš LP. VII, 248.

Avots: ME III, 232

pīlenis MWM. VIII, 793, = pīlādzis.

Avots: ME III, 232

spīle: spìles ² Erlaa n. FBR. XI, 11;

1): die Krebsschere
(mit î ² ) Seyershof; spîles ² Salis, eine zweizinkige Holzgabel zum Strohheben; kājas ieliek spìlītēs AP.; spìlīte AP., ein dünnes Pflöckchen mit spitzem Ende, gebraucht zum Befestigen der Leinwand beim Bleichen; ar spīlēm (Var.: spīlīti) guovis slauc BW. 22580 var.;

5): auch (mit ĩ ) Nidden; ‡

6) spîles ² Salis, die Kummethölzer für Ochsen;
‡

7) eine Art Wagen
("raspuska") Orellen und Raiskum n. Āboliņš Darba rati Latv. lauksaimn. 16; akmeņu ve̦damuos ratus sauc par akmeņu spīli ebenda 28 (aus N.-Salis).

Avots: EH II, 553

spīle U., spîla Neuenb., spîla ² Līn., spīlis U., Plur. spîles Ermes, Wolm., Jürg., C., spîles ² Karls., Salis, Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch, Iw., spĩles Karls., spìles ² Golg., Schwanb., spìle ² Kr., spìlas ² Prl.,

1) eine Gabelung; eine zweizinkige Mistgabel
Freiziņ; eine Holzgabel (gespaltener Stecken) zum Krebsfang U., Bielenstein Holzb. 681 (spīle, spīlis), die Krebsschere V. (spīle); eine Zwicke (spîle) PS., ein Zwickeisen U., ein Holznagel, Speil (zum Zusammenhalten der Bretter der Schiffswand) Bielenstein Holzb. 609 (spīle, spīlis); die Bremse zum Bändigen der Pferde U.: uozuols trim spīlēm Aus. I, 10. mē̦slus mē̦zuši an paegļu kuoka spīlēm Upīte Medn. laiki 130. vēzis ar lielām spīlēm Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). čūska iespīlāta spîlās ² (gespaltener Stecken, Zwicke) Dunika. = spīļu arkls Salisb. (mit î ), Serben, ein Pflug mit 2 Pflugscharen zum Kartoffelpflügen;

2) gew. im Plur., Not, Verlegenheit:
viņam tagad liela spīle biksās, er ist eben in grosser Verlegenheit Neik. n. U. spīles astē PS., dass. izciest šīs zemes spīles A. XX, 789. kuo nu darīs tādās spīlās? LP. VI, 360;

3) spîlītis ² Karls., der Doppelschwanz (cerura);

4) spīlas Wid., spīlis Spiess n. U., eine zeltartig ausgespannte Leinwand zum Schutz vor der Sonne;

5) spĩla Dunika, spīle, = niedre: jumti ... spīlēm se̦gti Rutzau n. RKr. XVII, 54. spīļu kūļi Janš. spĩles un stiebrus Janš. Nīca 28. e̦ze̦rā spīlas pļaut Dunika. In der Bed. 5 wohl nebst spīna zu mhd. spīl "Speerspitze", mnd. spīle "Spiess", an. spīla "dünnes und schmales Holzstück", spīra "Rohrstab" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 654; s, auch Persson Beitr. 397 und 408 und Bechtel Lexil. 302); in den Bedd. 1-4 zu spaile(s), s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, doch könnte es in der Bed. "Zwicke, Zwickeisen, Holznagel, Speil" auch aus mnd. spīle "dünner Stab" entlehnt sein, wie wahrscheinlich li. spylỹs "Speil".

Avots: ME III, 1003, 1004

spīleņģis Renzen, = pīleņģis.

Avots: ME III, 1004

‡ spìlenieks ² Fest. n. FBR. XVII, 86, = spīlnieks.

Avots: EH II, 553

uzpīle(s), s. uzpĩlis I.

Avots: ME IV, 365

uzpīle(s), s. uzpĩlis I.

Avots: ME IV, 365

nuopīle, Abträufe, was abträufelt St. Zu nùopilêt.

Avots: ME II, 829

‡ àizkàunêt, beschämen: pīle aizkaunē̦ta aizpeldēja Pas. L, 349. Refl. -tiês, = nùokàunêtiês: aizkaunējās un aizgāja Ass. - Kalt.

Avots: EH I, 29

‡ àizmakšķerêt,

1) angelnd hingelangen:
a. līdz tiltam;

2) wegstibitzen
Trik.: a. pīles;

3) suchend unversehens anhaken:
a. ķeksi aiz siekstas Salis.

Avots: EH I, 38

‡ àizplezdinâtiês,

1) hin-, wegflattern, die Flügel schwingend hin-, wegeilen Dunika: pīles aizplezdinājās pa le̦du;

2) auf Glatteis oder durch Kot mühsam hin-, weggehen
Dunika, Kal.

Avots: EH I, 42

‡ àizšļuõkât,

1) mit schweren, schleppenden Schritten hin-, weggehen
Druw. n. RKr. XVII, 81; vom Gang der Enten: nezin kur pīles aizšļuokājušas (pa zâli, pa labību) Bers., Saikava, Trik.;

2) auf Schneeschuhen hin-, weggleiten
Lemburg, Nitau.

Avots: EH I, 56

àizžvĩkstêt, intr., mit Geräusch sich entfernen, wegfliegen: tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem MWM. VIII, 327, K.

Avots: ME I, 62

‡ atnìrt ² Lubn., Meiran, Saikava, unter dem Wasser herschwimmen: pīles atnira nuo viņa krasta.

Avots: EH I, 157

atpîlis ² Rujen; in Alt-Ottenhof ohne t gespr.], atpīlis Bers., Erlaa, atpilis Mar., Tirs., Lub., atpīlē̦ns (n. U. auch atpīslis, -sla), der Herbstling, Spätling, spät geborenes Junge, besonders von Lämmern, die im Herbste Schafe gebären, welche schon in demselben Jahre ein Lamm geboren haben Grünh.; Nachgeburt L.: tad kļuva tie atpīļi Lābanam un tie agrajie Jē̦kabam I Mos. 30, 42. atpilītis (Adsel), das kleinste Lamm; atpīles, Schafe (oder Ziegen), die spät im Herbste Lämmer bekommen Sessw. Seltener auch von anderen Spätlingen, z. B. im Herbst ausgebrütetes Hühchen Grünh.; scherzweise von einem Kinde ältlicher Eltern: tas jau mūsu atpilītis J. Kaln. šī rakstu virkne parādījusies kā atpīlītis B. Vēstn. [Die Nebenform atpīslis könnte eine volksety mologische Umbildung von atpīlis sein - etwa im Anschluss an pīst "sich ausschlauben". In diesem Fall gehört wohl auch dieses atpīlis, wofür auch die Nebenform atpilis mit kurzem i spricht, zu li. pìlti, das auch "schütten" bedeutet. Hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Wurf (z. B. "eine Sau mit ihrem Wurf" ) und russ. отбросышъ "zu frühzeitig geborene Leibesfrucht".]

Avots: ME I, 181, 182

I atpĩlis (unter atpīle),

1): Plur. atpīļi Aahof "sasalumi le̦dus plaisās, kas augstāki par ledus virsu".

Avots: EH I, 158

‡ atspîlêtiês ² Stenden, (sich auf etwas stützend) sich entgegenstemmen: puisis ruokām un kājām atspīlejās mazajās durvīs un neļāvās grūst ārā.

Avots: EH I, 169

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

čurmulis, čurmuļa,

1) der Haufe, die Schar;
čurmulī, auch čurmuļām, zusammen (= čurmā): kādēļ pīles sabē̦g čurmulī? lien kâ aitas čurmuļām Naud.;

2) der Knäuel, Klumpen
[čur̃mulis Ruj., čùrmulis ² Lis., čur̂mulis Schujen, A. - Schwanb.]: āda vai čurmulī raujas A. VII, 709. bārdele sarāvās pa ve̦cam čurmuļuos Saul. R. I, 55;

3) der Schund, Quark (von lebenden Wesen):
es nuo katra čurmuļa pilsētnieka neļaušuos pie de̦guna vazāties A. VIII, 1, 207. man nuo tāda čurmuļa (auf ein Pferd bezogen) ne˙maz nav bailes LP. V, 174. [Nach U. ist čurmulis auch ein kleines, struppiges Ferkel od. Füllen.]

Kļūdu labojums:
āda vien = vai āda

Avots: ME I, 423

I duoķis,

2): "eine kleine, runde Flachsweiche"
N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617; ein Teich Segew.; "aizaugusi avuota vieta" (mit uõ) Seyershof: tur ne˙kāds mārks nav, tāds pats d. in kādreiz pļavā iemūk ar kājām duoķī; eine Grube, wo sich Wasser anzusammeln pflegt (mit uõ ) Seyershof: pīles ņe̦mas pa duoķi, ka pļurkst vien.

Avots: EH I, 350

dzîvuôt,

1) leben (im Gegensatzt zu tot sein):
kamē̦r dzīvuo, tikām mācies. kas dzīvuo, tas ē̦d; [wachen L.: vai jau dzīvuo, ist er schon wach? bē̦rns jau dzīvuo U., ist schon wach];

2) leben - mit Angabe der Art und Weise:
guodīgi, labi, laimīgi, plaši, priecīgi, rāmi, raže̦ni, smiedams, zaļi dzīvuot; dzīvuot vienā līksmībā; dzīvuot kâ dieva ausī, ar dievu uz pusēm, kâ gailis pa papuvi, kâ pa jē̦ra vilnu, kâ pa kāzām (herrlich). guodīgi dzīvuot grūti, bet labi; dz. bēdīgi, nelaimīgi, neē̦rti, naidīgi, ienaidā; dzīvuo kâ suns ar kaķi; dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi (ironisch); dzīvuo kâ pa miglu, kâ maisā iebāzts. viņš dzīvuo uz nebē̦du (flott, ausschweifend). kâ putns zara galā (unsicher, in ewiger Gefahr). dzīvuo tâ, ka arī citi var dzīvuot;

3) leben, hausen mit Angabe des Ortes:
dzīvuojam kur kuŗais, katrs pa savu malu. pīles tur dzīvoja A. XX, 722. dzīvojamā ē̦ka, istaba, Wohngebäude, Wohnstube;

4) mit eines Akk. der Zeit und des Inhaltes: dzīvot kur divi gadus, ilgu, laimīgu mūžu, dzīvojis cilvē̦ks, ein Bejahrer
U., gew. piedzīvuojis c. LP.IV, 121;

5) arbeiten, beschäftigt sein
Durben, Grobin, [Dond.] (s. dzīvāt): tu dzīvuoji dižu darbu BW. 3641. divas stundas dzīvuoja gar vienu galvu 16939. kuo tad tu tur dzīvuo raudādams?

6) die Arbeit der Kinder tun, spielen:
viņš iesāka ar skaidiņām dzīvot MWM. VII, 16; in dieser Bedeutund gewöhnlich das Refl. -tiês: bē̦rni dzīvojas pa plānu.

Avots: ME I, 560, 561

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gar̃ga, Hals od. Kehle eines Vogels: vistai jāapgriež garga Serbig., [Planhof]. Hier - auf beruhend wohl auch: puolim aizžņaudzu gargu Seibolt. [In Kārsava nenne man garga ein Weib, das viel und schnell spricht; dazu ein Verbum ebenda: sievietes vakaruos gargā kâ pīles].

Avots: ME I, 602

gâzelêt, - ēju, freqn., tr., wiederholt kippen, wiederholt zum Wackeln bringen: papēdi nuo vienas puses uz uotru MWM. VI, 565. Refl. - tiês, wackeln: jau sāka gāzelēties uz klupšanu A. XII, 37. viņš gāzelējas kâ piedzēris Stari III, 229. iet tâ gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās kâ lielas mātes Vēr. II, 525. pīle iet gāze̦lē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 619

guore: guõre (lielākā mežpīle) iet guôrīdamās ² Salisb.

Avots: EH I, 424

guosts: gùosts ² ("jaunu putnu bars") pīle̦nu Prl.; zur Etymologie s. auch Specht KZ. LV, 21.

Avots: EH I, 424

guģêtiês, wackeln: pīle iet guģē̦damās Sassm.

Avots: ME I, 676

‡ guzêtiês Stenden,

1) beim Gehen wackeln:
pīle iet guzẽ̦damās;

2) wackelnd gehen (kommen):
ve̦cais jau guzējas šurp.

Avots: EH I, 421

ìegumzît, tr.,

[1) ein beschränktes Quantum eilig essend zu sich nehmen:
puiši iegumzīja dažus plāceņa gabalus un devās atkal pie darba Serbigal, Jügr., Bers.;

2) ungeschickt einbiegen
(ieburzīt, ieluocīt) Bers.;

3) "unordentlich und gewaltsam hineinquetschen"
MSil.;

4) einwickeln
Ruj.;

5) stibitzen;

6) gewaltsam hinunterschlingen:
pīle iegumzīja vardi Gr. - Essern;

7) unbewusst hineinstecken, - wühlen (gewöhnlich von Kleidern):
kur tu nu atkal tuo lakatiņu esi iegumzījusi? Wolm.].

Avots: ME II, 20

ìeklukstêtiês, aufschnattern: e̦ze̦ra malā ieklukstējās pīles Apsk. v. J. 1905, S. 312; [von Hühnern Serbigal].

Avots: ME II, 28

ìekvarkstêtiês, ìekvarkšķêtiês, einen quarrenden, quakenden Laut von sich geben: pīles, vardes iekvarkšķējās.

Avots: ME II, 34

ìeprēkšķinātiês "?": dīķī ieprēkšķinās pīles. [In Burtn. werde dies Verbum vom Blasen mit einem Roggenhalm gebraucht; in Nötk. - vom Husten; in Bauske - vom Klappern des Storches.]

Avots: ME II, 53

ìespurkstêtiês, ìespurkš(ķ)êtiês, ìespurkšķinâtiês, ein Geräusch von sich geben, wie beim Fliegen, Flattern, anfangen zu schwirren, zu flattern: iespurkšķējās spārni putniņiem laižuoties MWM. X, 450. tur iespurkšķinājās meža pīles.

Avots: ME II, 71, 72

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izgâzelêtiês, - ẽjuos,

1) hinaus -, herauswackeln:
pīle bija izgāzelējusies ārā Saul.;

[2) zur Genüge, nach Herzenslust
gâzelēties: tu tâ varēji izgāzelēties pa klēts vietu (= gultu) Wolm.].

Avots: ME I, 737

‡ izgāzelîgs "kas iet gāze̦lē̦damies kâ pīle" (Adj.) Fest.

Avots: EH I, 448

izgum̃zât, tr., schnell ausfressen: pīles izgumzājušas visas auzas N. - Kph., C.

Avots: ME I, 742

‡ izkniẽrêt, Perfektivform zu kniẽrêt 1 Dond.: pīles izkniẽrē savas spalvas Stenden; "reinigen; herauslesen, -nehmen" Frauenb.: i. akuotus nuo drēbēm. Refl. -tiês;

1) sich zur Genüge mit dem Schnabel das Gefieder ordnen:
pīles nu gan labi izknierējas Dond., Wandsen. jāizdze̦n. zuosis laukā, lai labi izknierējas, izkasās Frauenb. izstaipījies un izknierējies Dünsb. Bērnu draugs I, 58;

2) "sich zurechtmachen"
Schwitten: nevar i. vien ceļam.

Avots: EH I, 457

‡ izpelde, das Schwimmen nach Belieben (?): pīles, kas pat˙laban atradās savā rīta izpeldē Janš. Līgava I, 304.

Avots: EH I, 471

‡ izpļērkšķêtiês, zur Genüge schnattern (?): pīles... izpeldējušās... un izpļērkšķējušās, cik paticis Janš. Līgava II, 277.

Avots: EH I, 474

izraũdzît, ‡

3) = izmẽģinât Seyershof: izraũdzīju pīles turēt. Refl. -tiês, ‡

3) = izmẽģinātiês Seyershof: izraudzījuos adīt.

Avots: EH I, 476

kad,

4)

g): es teicu, k. es neiešu Dunika, Kal. OB.; ‡

8) = kaût 1: dabūjam k. gaļas paēst Pas. VIII, 95. re̦dz: pīles pe̦ld... nuoduomājis: nav malkas, nav zirga, būs k. pīles kāzām XII, 397 (aus Lubn.); ‡

9) "= kamē̦r" Sonnaxt: k. šie izguļas, puisis pruojām. bē̦rns sadedzis, k. izdzirst.

Avots: EH I, 573

kārkaulis, colymbus arcticus; kārkaulis - pe̦lē̦ks ūdens putns, kuŗš pa sausu zemi nevar krienti paiet, pa gaisu arī maz liduo N. - Bartau, Etn. II, 11, [Bilenshof]. kārkaulis - jūŗas putns, pīles lielumā, kuŗa balss it skaidri skan: kārkaulī Lasd. [Umgebildet aus kãrkaulis?]

Avots: ME II, 196

[kārkles ="spīles" saņemt čūsku kārklēs (?).]

Avots: ME II, 196

kautavas: "spīles (maigles) dēļu salīmēšanai" (mit aû ) Nautrēni: ruokas saspiede (durīs) kai kàutavās ² Bērzpils.

Avots: EH I, 596

klakšinât (unter klakšķinât 3),

1): mit der Zunge schnalzen
-auch Dunika; ‡

2) schnattern
Ramkau: pīles klakšina: ‡

3) mit einem Lockruf
klak (Hühner) rufen Salis: k. vistas un cāļus: arī gailis klakšina, kad sauc vistas.

Avots: EH I, 609

klâvs ² : klāvs ir spīles ūdu āķu sakārtuošanai Perk.; klāvs NB.,

a) "kuoka rīks, ap kuo satin izņe̦mtās ūdas";

b) "120 me̦ncu makšķeres".

Avots: EH I, 613

kleiniski iet: auch (mit èi ) AP.; "iet nedruošiem suoļiem, kāju purnus ieliecuot uz iekšu" (mit eî ² ) Schibbenhof; "iet vairāk ar vienu ple̦cu uz priekšu" Golg.; : atsprēkliņ iet" (?) Schwanb.; "iet šķuobīdamies kâ pīle" Gaigalava.

Avots: EH I, 613

klēzt, fressen: pīles tuo klēzīs Naud. Vgl. klēzêt und klest.

Avots: ME II, 225

klikstêt, klikšķêt, - u, - ẽju, intr.,

1) wackeln, klappern:
pakavi, nažu ģelzis klikst. meitiņa nevarēja tik labi staigāt, bet klikstēja kâ pīle un krita ik acu˙mirkli GG. II, 81. kūkuotājam pie katra sauciena klikst galva kâ izmežģīts ģelzis Brig. un tu kuo vēl klinksti kâ grieze Druva I, 403;

[2) klinkstêt, kränkeln
U.;

3) klinkšêt Dunika, kurz (metallisch) erklingen:
bises gailis klinkš, bet sprādziens nenāk. - - kst - könnte hier auf - gst - beruhen (vgl. klidzêt), doch kann das k hier auch alt sein (vgl. klikatas)].

Avots: ME II, 227

klukstêt, klukšķêt, klukšêt, - u, - ẽju, auch klukstuôt Poruk, Saul., intr.,

1) glucken:
klukst vistiņa pe̦rē̦dama, klukst cālīšus vadādama BW. 23304. kâ vista klukst (klukšķ, klukš), tâ cāļi ciebj. cāļi klukstēja MWM. VI, 589. tâ kâ pīle iet un klukstuo Poruk. un sievas kâ vistas klukstēja A. XXI, 615;

[2) klopfen (wie das Herz)
L.; vgl. ksl. klъcati "klopfen"(vom Herzen) u. a. bei Berneker Wrtb. I, 525].

Avots: ME II, 234

‡ knasîtiês Saikava, = knùosît(iês): pīle sāk k.

Avots: EH I, 627

‡ knecêt, -ẽju,

1) "essen"
Schwanb., Sessw.; viel und schnell essen Laud.; picken Saikava: vistas (pīles, zuosis) knecē graudus; beissen, stechen (?): uodi knecē ("ē̦d") Lubn.;

2) Schläge versetzen
Jakobstadt.

Avots: EH I, 629

[kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

‡ knozât, -āju;

1) = knãbāt 1 Seyershof, Zögenhof;

2) (sich) flöhen, lausen
Seyershof: suns knozā un pluosa ar zuobiem blusas. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Seyersnof: pīles knozājas;

2) eine leichte Arbeit (langsam) verrichten
Seyershof;

3) trödeln
N.- Wohifahrt. - Zur Bed. vgl. auch nùoknozât.

Avots: EH I, 633

‡ kņubrinât(iês) Kal., = kņubinât(iês): pīle kņubrina savas spalvas. putniņš kņubrinājas.

Avots: EH I, 637

‡ kņubrinât(iês) Kal., = kņubinât(iês): pīle kņubrina savas spalvas. putniņš kņubrinājas.

Avots: EH I, 637

kraũkât: auch (mit àu ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84, Oknist n. FBR. XV, 194, (mit -ât ) Warkl. n. FBR. XI, 123: kraukāju, kraukāju, bet nieka nevaru atkraukāt Oknist; krächzen (?): varēja dzirdēt putnu parastuo kraukāšanas skaņu R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 41; kraukādama ("?") pīle pe̦ld pa daņainu ezeriņu; tâ kraukāja jauni puiši, ve̦cas meitas dabūjuši Tdz. 42650.

Avots: EH I, 643

krèkt ² ,

1): auch Gaigalava; pīles sāk krèkt Serbig., (mit è ² ) Saikava, (mit ê ² ) Zögenhof. nuo tās (kraukļu) krēkšanas Pas. IX, 406;

2): laut lachen
Bērzgale.

Avots: EH I, 651

kvakstêt Sessw., kvãkstêt, kvãkš(ķ)êt Smilt., -u, ẽju, kvakšinât, intr.,

1) quarren, schnattern, quaken:
tur pīle aizžvīkstēja pār kuokiem kvākšķē̦dama MWM. VIII, 327. viņš kvakšinājis kâ teter,i [Fest.], kvakšinājis kâ pīles JU. ;

2) quatschen:
tuo sagrābis me̦t pret grīdu, ka kvākš vien St. [Vgl. li. kvaksė´ti "quaksen", r. квок(т)ать "glucken", li. kvaksinti "kurkt".]

Avots: ME II, 351

‡ lãmele, geringschätziges Demin. zu lãma I 1: te tai lāmelē perinājusi pīle Siuxt.

Avots: EH I, 727

ļe̦dāks, ļe̦dē̦ks,

1) ein liederlicher, unordentlicher, plumper Mensch, der Plumpsack;
jauns cilvē̦ks, bet tāds ļe̦dāks [Fockenhof], iet guorīdamies kâ pīle Naud., Nerft, ļe̦dē̦ks tāds! Degl., N.-Sessau n. U.;

[2) ļe̦daks Nerft n. U. "vollig entkräftet"
(Adjektiv?). - Wohl durch li. ledẽkas "von schiechter Beschaffenheit" auf poln. ladaco "ein Taugenichts" zurückgehend, s. Brückner Litu-slav. Stud. 102 u. 176].

Avots: ME II, 534

lepnîgs [Janš. Dzimtene V, 99], stolz, prächtig: tur mēs lepnīgu ķēvi ar kumeļu redzējām Dünsb. viņš lepnīgi gāja pa˙priekšu Dünsb. [pīle lepnīgi... atcē̦rt Pas. I, 349.]

Avots: ME II, 452

I liens, für liels, gross: lienas pīles Unbek.

Avots: ME II, 503

luôbt,

2): auch Auleja, Frauenb., Oknist, Saikava; in Auleja auch von anderen eilig verrichteten Tätigkeiten (schnellem Arbeiten, Essen u. a.);

4): auch Bērzgale, Kaltenbr., Sonnaxt, Wessen. Refl. -tiês,

2): auch Kaltenbr., Lixna, Oknist, Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit ùo ² ) Bērzgale, Līvāni: grib sagūt tās pīles, bet jam neluobjas Pas. XII, 165. vai man luobsies tie IX, 412. Zu luôbt 3 vgl. Fraenkel KZ. LXIII, 105.

Avots: EH I, 765

ļuôdzît: auch Oknist. Refl. -tiês,

1): auch Oknist, Zvirgzdine: pīle ļuôgās Linden in Kurl. ļuôgās cilvē̦ks, kas nepaliek pie vienām duomām Ascheraden, Sermus.

Avots: EH I, 775

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

II maût Nerft, Sonnaxt, Selb., [Kl., Kr., Bers., Warkh., Warkl., Preili], maut Fehteln, Jakobstadt, mauju od. maunu (Selb., Jakobstadt, [Pas. I, 350 aus Bolwen]), māvu,

1) untertauchen, schwimmen
[Wessen, Sauken, Memelshof]: pīles maun apakš ūdens, die Enten tauchen unter U. zirgs māve pār upi, das Pferd schwamm über den Fluss Nerft, Linden n. U. Zuose māve pa ūdeni BW. 8457, 7 var.;

2) maut, saufen
Sessw. n. U. [Refl. -tiês,

1) um die Wette schwimmen:
iesim maûties! Kl.;

2) untertauchen
Gr.-Rönnen.] Subst. māvẽjs, der Taucher. [Zu le. mûdêtiês, li. máudyti "baden", apr. acc. s. aumūsnan "Abwaschung", slav. myti "waschen", mnd. mūten "das Gesicht waschen", gr. kypr. μυλάσασϑαι "sich waschen" arm. -moyn "plongé dans" (s. Meillet MSL. XII, 430) u. a.; ursprünglich wohl identisch mit maût I, s. Rozwadowski Bull. XXV, 116, Fick KZ. XX, 366 f. und Wrtb. I ^4, 103, Holthausen KZ. XXVIII, 282, Reichelt KZ. XXXIX, 52, Būga РФВ. LXXII, 198, van Wijk KZ. XLVIII 156, Mahlow AEO 150, Trautmann Wrtb. 191 f.]

Avots: ME II, 570

muceklis, ‡

3) ein Mischmasch
Frauenb.: tādu mucekli (biešu lapas ar miltiem) pīles negrib.

Avots: EH I, 827

‡ muñčâtiês Frauenb., eine Zeitlang schwimmen: pīles munčājas pa dīķi visu dienu.

Avots: EH I, 832

I mur̂kšķinât,

1): pīles dīķī "mur̃kšķina" Freudenberg;

2): undeutlich sprechen
Adleenen, Bers., Nötk., Wesselshof, (mit ur̂ ² ) Autz, Sermus, (mit ur̃ ) Behnen, Mesoten; murmeln (mit ur ) Schujen, Schwanb.; "nevietā runāt" (mit ur ) Sauken;

3): auch (mit ur ) Ronneb.; aita mur̂kšķina ("brē̦c") Erlaa. ‡ Refl. -tiês Frauenb., = mur̂kšķinât 1 (?): pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, mur̂kšķinājas ² .

Avots: EH I, 834

mur̃kšļât: trinken und das Getrunkene aus dem Mund hinausfliessen lassen NB.; sivē̦ni murkšļā ("labi neē̦d") ēdienu Valtaiķi. Refl. -tiês: pīles, dīķī kukaiņus ķe̦rdamas, murkšļājas (schlabbern?) Frauenb.

Avots: EH I, 834

muskuls (unter muskulis I),

2): pīles gulēja vienā muskulā Siuxt; ein Knäuel
Briņķi (Kr. Hasenpot) sasien tādā muskulā Kl.-Roop.

Avots: EH I, 835

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab -, weg -, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dieviņ, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. - tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daidz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùomest [li. numèsti], tr.,

1) ab-, weg-, hinwerfen:
Sprw. ar vienu ruoku nuome̦t, ar abām nevar atrast. uz istabas slieksni brūte nuometa prievīti BW. III, 1, 32. kumeliņ, kur nuometi iemauktiņus? Ltd. 720. vēži jau nuome̦tuši ve̦cuo ādu. mieru nuomest, Frieden geben, sich zufrieden geben: ai dievin, nuomet mieru! BW. 31911; mieru nuomest nuo lasīšanas, zu lesen aufhören Kaudz.;

2) absetzen, entsetzen:
nuo amata Kaudz.;

3) abmessen, abstecken:
lēģeri Br., drānu. kalpiem un puišiem agrāk dārza un tīruma gabali aiz˙vien nuome̦sti ar kārtīm Etn. IV, 150;

4) nuomest ar ruoku, etwas aufgeben, sich nicht mehr kümmern
Stari II, 172;

5) nuomest dzijas, Garn abhaspeln
L. Refl. -tiês,

1) sich niederwerfen:
nuometies rāpus Etn. 77. vēl ceļuos nuometās BW. 15062;

2) sich niederlassen, sich ansiedeln:
bites nuome̦tušās kuoka galuotnē, pīles upes līcī. daudz latviešu nuome̦tušies Iekškrievijā (uz dzīvi);

3) von sich wegwerfen:
viņš nuometies vienuos kre̦kluos, er hat alle Kleider ausser dem Hemde ausgezogen Dok. A.;

4) die Nachgeburt verlieren (vom Vieh)
U.

Avots: ME II, 818

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

nùopekstêt,

[1) "schlagend reinigen"
Dickeln;

2) "nuoplukt, nuonīkt" Warkl.; "schmutzig werden"
Ar.]: nams nuo ārienes izskatās kâ nuopekstējusi vista LA.; [vgl. nùopēkstêt;

3) "erdröhnen":
kuoks nuokrita, ka nuopekstēja vien Warkl.; auch von gewissen Lauten, die Enten von sich geben: pīles aizgāja nuope̦kstē̦damas Kokn.]

Avots: ME II, 827

nùoplāt,

1): karšas nuoplātas (geformt, geglättet)
Ruhental; ‡

2) = ‡ nùoplādît: pīles nuoplâjušas auzas Heidenfeld, Saikava.

Avots: EH II, 75

‡ nùoplekšinât,

1) glätten:
n. mīklu Luttr.; n. puķu duobes Ermes, Trik.;

2) niedertreten
N.-Peb., Serbig.: pīles nuoplekšina labību;

3) beschmieren:
nuoplekšināta ar tīru piķi Pas. IX, 464.

Avots: EH II, 75

‡ nuopļêrkt(iês) ² Dunika, = nùobļaût(iês): pīle nuopļērca (nuopļērcās).

Avots: EH II, 77

‡ nuopļêrkt(iês) ² Dunika, = nùobļaût(iês): pīle nuopļērca (nuopļērcās).

Avots: EH II, 77

‡ nùopùrkst ² Nautrēni, ein Schallverbum: pīle aizskrēja, ka nuopurksa vien Nautrēni. pa vakariem nezin kas gaisā nuopurkš vien ebenda. ķēve nuostāja, nuopurkse un pasacīja Pas. VI, 467.

Avots: EH II, 78

nùovãžât, nùovãžuôt, tr., abtrampeln, niedertreten: pīles nuovāžuo zâli Kand. luopi nuovāžuo labību Dond. n. RKr. XVII, 43.

Avots: ME II, 884

nùovērties, intr., hinblicken, hinschauen, betrachten: dē̦ls nuovēries pakaļ un redzējis, ka pīle nelaidusi uolu e̦ze̦rā LP. VI, 525.

Avots: ME II, 886

pakaļkãjis, pakaļkājas pīle, der Haubensteissfuss (colymbus cristatus) Hen., [eine Vogelart Wormen.].

Avots: ME III, 40

pakšķinât: pīle, bē̦rnus ve̦zdama, pakšķina (erzeugt gewisse Laute) PV. - Zur Bed. vgl. auch nùopakšķinâtiês und nùopakšķinât ‡ 3.

Avots: EH II, 145

‡ pamaudât, ein wenig schwimmen: pīles pamaudāja Pas. V, 87 (aus Bewern). Refl. -tiês (s. ME. III, 67): auch Pas. XIII, 62 (aus Welonen).

Avots: EH II, 154

panirt, intr., untertauchen: pīle panira zem ūdens.

Avots: ME III, 77

‡ paparkšinât, ein wenig parkšinât: paparkšinādama nuo kārkliem izpeldēja pīle Upītis Pirmā nakts 109 (vom Storch ebenda 264).

Avots: EH XIII, 162

‡ paplezdinât Dunika, = pavicinât: pīle, nuo dīķa izkāpusi, paplezdināja spārnus.

Avots: EH XIII, 163

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91

[pašaudît,

1) wiederhoļt ein wenig (verstohlen und schnell) geben
N.-Peb.: pašauda vienam, uotram;

2) wiederholt ein wenig schiessen:
p. pīles LP. VII, 14.]

Avots: ME III, 111

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

‡ pekšêt, -u, -ēju, ein Schallverbum: a) vom Geschrei der Wildenten: pīle e̦ze̦rā sāka p. Saikava; b): sit jumtu, ka pe̦kš (inf. pe̦kšēt!) vien Seyershof.

Avots: EH XIII, 219

pēkšêt: pẽ̦kšêt (sic!) Karis. ("?"),

3): pīlē̦ni pẽ̦kšēja, kad nēma ruokā Seyershof. mazs bē̦rns pẽ̦kš ebenda, pīle pê̦kš ² Salis; ‡

4) wie eine Kinderschnarre plärren
(mit ẽ̦) Salis.

Avots: EH XIII, 227

‡ pēkšķinât, ein Schallverbum: pēkšķināja pīles Virza Straumēni 66.

Avots: EH XIII, 227

pèkšt ² Lis., schnattern (von Enten): vistas sāka kladzināt un pīles pēkšt: skrap skrap Aps. J.

Avots: ME III, 207

pē̦ku, Interj. zur Bezeichnung des Entengeschnatters: pīle brēca vē̦derā: pīku pīku, pē̦ku pē̦ku BW. piel. ² 20248 ¹ .

Avots: ME III, 208

pelˆdêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦lˆdê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. ² 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195

perēja vista, pīle u. s. w., Henne, Ente, die gut brütet, die eben brütet L., U., Meiran, Kreuzb.

Avots: ME III, 201

pē̦sku pē̦skumis Allasch "eilig, aber taumelnd, wackelnd, (sch)wankend, die Füsse schleppend (und mit verwahrlostem Äussern)" Gelstershof: pē̦sku pē̦skumis ienāca ve̦cais Smelktne Balt. Vēstn. v. J. 1901, № 86, Naud. pīles aizskrēja pē̦sku pē̦skumis Grünw., Annenburg, Ekau; in Naud. dafür auch pē̦su pē̦sumis.

Avots: ME III, 210, 211

pìepļikstinât, pìepļikšķinât Lennew.,

1) "?": pate māte plāniņu iedancuoja, neļāva tautām piepļikstināt BW. 24158;

2) oberflächlich (mit Lehm od. Kalk eine Ritze) anstreichen od. Vollschmeissen
Lennew.;

3) = pieplikstinåt Schibbenhof, Libau, Stenden, Frauenb.; "mit den Fingerspitzen leicht anschlagen" Lennew.;

4) piepļikšķinât, niedertretend glatt andrücken :
pīles labību piepļikšķinājušas pie zemes Wandsen.

Avots: ME III, 280

pìesliedêt, Gänge machend niedertreten: pīles labību piesliedējušas Arrasch.

Avots: ME III, 292

pīku, Interjektion zur Bezeichnung des Entengeschnatters: pīle brēca vē̦dē̦rā: pīku, pīku, pē̦ku, pē̦ku BW. piel. ² 20248.

Avots: ME III, 231

pĩlẽģiS Frauenb., Kursiten Ahs., pĩlēģis Gr.-Essern, pĩlēģis Pampeln, pīlẽģis Schwarden, pīlēģis Satingen, Gold., Matk., pīleģis Schrunden, pīleģis JK. VI, 29, Ranken, Lautb., = pīlādzis: Jāņa pīleģis - Jāņa vakarā griezts Br. 446.

Avots: ME III, 232

plaksts, plakste Für., plakstiņš, plakstiens LP. V, 7, Serbigal, plakstenis, plakstene Adsel, das Augenlid: plaksti tai aizvērās Apsk. v. J. 1903. S. 365. plaksti kuopā vāzās MWM, VII1, 74. acu plakstiņi kâ svina pielieti krituši cieti Etn. II, 22. par acu bedrēm jau plaksti drūmīgi ir puri klājušies Aps. VI, 35. lai tavas acis taisni rauga un tavi acu plaksteņi taisni tavu priekša turas Glück Spr. Sal. 4, 25. tā plakstus piemiedza un pasmaidīja maigi MWM. VIII, 2. muļķītis ieliek acīs spīles, lai miegs nedabūtu plakstienus kuopā savilkt LP. IV, 150. šī nuolaida šmaugas plakstu skruopstas Apsk. v. J. 1903, S. 332. pirmais miegs uz plakstiem krīt Austrira. mirkšķināt plakstus Duomas II, 871. Zum Suffix von plakstiens vgl. Li. blakstíena dass.; Reimwort zu blakstiņš; wohl zu plaks II.

Avots: ME III, 316, 317

plar̃kšinât PS., C., plār̂kšinât Golg., plarkšķinât Lös, n. Etn. IV, 165, Lub., freqn. zu plārkš(ķ)ēt, klappern, schnarren: pīle plārkšķinā. (starkās) laidušās šurp un turp un plarkšinā[ju]šas ar saviem knāpiem Pas. I, 347 (aus Ronneb.).

Avots: ME III, 320

plekšinât,

1) patschen, bepatschen, streicheln, bestzeichen; weiche Erde oder Lehm schlagen
U.: kad (de̦guns) nebūtu salāpīts, ar māliem plekšināts BW. 20258, 3. plekšinât matus Burtn.;

2) langsam vorwärts kommen
VL. n. U. Refl. plekšķinâtiês, patschen (intr.): dūņās plekšķinājās pīles un zuosis Latv.

Avots: ME III, 335

plodzinât, intr., die Flügel bewegen, mit den Flügeln schlagen: pīles sāk ar spārniem plodzināt Dond. Refl. -tiês, die Flügel schlagen; flattern: zuosis pa dīķi plodzinās Suhrs n. FBR. VII, 35, Dond. vanags. karuogs plodzinās gaisā Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 352

pluñčuôt Wandsen, Lautb., (mit un̂ ² ) Bl., plunčât Wid., im Wasser plantschen, pladdern U.; plunčuôt, Eingeweide ausspülen Hug. n. U. Refl. pluñčuôtiês Spiess n. U., pluñčâtiês Līn., Salis, Ruj., Serbigal, plùnčâtiês ² Nerft, plunčâtiês Gold., Sunzel, plätschem, plantschen: tur ir plunčuojušies viļņi Vēr. II, 1363. zuosis un pīles pe̦ld un plunčuojas Lautb. Luomi 126. viens pa samazgām plunčuojuoties LP. VII, 1199. meita priecīgi lēca un plunčuojās dumbrā ar ruokām V, 258.

Avots: ME III, 357

pluñkšinât C., Blaum.; plun̂kšinât PS., Golg., plun̂kšinât ² Salis, Zögenhof, plun̂kšķinât Saikava, plun̂kšķinât ² Behnen, plunkšinâtiês Freiziņ, plunkšķinâtiês, freqn. zu plunkš(ķ)êt, intr., plätschern: divas zaļas līdaciņas pa upīti plunkšķināja (Var.: plīkšķināja) BW. 30757 var. tur plunkšinās pīles MWM. XI, 198. spārdās un plunkšķinājas, ka aizdze̦n visus vēzus Jaun. mežk. 50.

Avots: ME III, 358

pļur̂šķinât Saikava, pļùršķinât ² Golg., in einer Flüssigkeit Futter suchend die dabei entstehenden Töne von sich geben (von Enten): pīles ūdenī pļuršķina.

Avots: ME III, 374

prekšņinât "?": pīles prekšņina (schnattern?) MWM. VIII, 547.

Avots: ME III, 385

pulšķêt, -ẽju, vom Schalle, der entsteht, wenn etwas ins Wasser geworfen wird Sessw., Peb. n. U.: pulšķēja vien, kad pīle zem ūdens gāja Infl. n. U., Warkl.

Avots: ME III, 409

rauduve,

1): auch (mit -iv- gesprochen) Auleja, Borchow, Warkh., Zvirgzdine (mit àu ² ), Kārsava, Pilda (mit au); "pīle" Zvirgzdine. "ferma" ME. III, 484 in "ferina" zu verbessern!

Avots: EH II, 356

sacît (li. sakyti "sagen", ksl. sočiti "indicare"), -ku, -cĩju, tr., intr., sagen: Sprw. sacīts - darīts, gesagt - getan. nesaki visu, kuo zini od. zini daudz, saki maz! jāgaida, kuo rītdiena sacīs (was der morgige Tag bringen wird) P. V, 343. sprediķi, runu sacīt, eine Predigt, eine Rede halten. šis vārds tiek sacīts, dieses Wort wird gebraucht U. saki jel man! sage mir doch! sak[i], māsiņa, sacīdama, . . . vai tautietis tevi rāja? BW. 13743. bāliņš veda līgaviņu, man ne vārda nesacīj[i]s 15888 var. ne uz mani paraugies, ne uz mani vārdu saki 10990. sīki dziedu dziedādama, lai man[i] saka maz[u] e̦suošu (auf dass man sage, ich sei klein) 685. saka māti gudru e̦sam (man sagt, die Mutter sei klug) 17912, 4 var. saka mani lē̦nu, labu (man sagt, ich sei sanft und gut) 6630, 10. sak[a] uozuolu cietu kuoku, .. . sak[a] tautieti druošu vīru 13744. sa k[a] lietiņu nuolijušu (man sagt, der Regen sei vorbei), nu vēl nāca kūpē̦dams; sak[a] tautiņas aizjājušas, nu vēl zviedza kumeliņi 15745, 2. (ar) vārdu sakuot, mit einem Worte (gesagt); ar guodu sakuot, mit Ehren zu melden U.; ar vaļu sakuot, mit Erlaubnis zu berichten U. tâ(kâ) sacīt jāsaka, od. jāsaka sacīt, od. jāsaka, sozusagen: siena bija tik daudz mājās, - kâ sacīt jāsaka, druoši vien nāsis varēja aizbāzt MWM. X, 106. jāsaka sacīt, vai tad nu pasaule tuo izmācīs, kuo tē̦vs, māte nav izmācījuši? A. XI, 111. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik, jāsaka, tai reizei mutē Kaudz. M. 6. ubags atruon kūtī luopus, zirgus, pīles, zuosis, jāsaka, visu iedzīvi LP. VI, 303. sakāms vārds, ein Sprichwort. Refl. -tiês,

1) einander sagen, sich sagen:
tad jau labāk, ka ne˙kā nesakāmies, ne˙kad vairs nere̦dzamies Asp. Saulgriezite 23;

2) sagen:
sakies jel (Var.: saki tiešām), tautu dē̦ls, kur tu mani nuolūkuoji? BW. 10599, 2. sakāties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt? 33272, 1. Häufiger mit dem Inf. od. dem Part. praet. mit od. ohne Akkusativ konstruiert: sakās tautas man[i] panākt Biel. 1533. tautiet[i]s dievu nuominēja, sakās vaira negaidīt BW. 6783. sakās māte lab[u] darīj[u]si 21696, 2. sakās dzirdējis LP. I, 101;

3) als etwas erscheinen
U.: tie miezīši sakās tādi mazi, die Gerste erscheint sehr klein U. - Subst. sacîšana, das Sagen: Sprw. sacīšana nav darīšana; sacĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sagens; das Gesagte; sacîtãjs, wer sagt, der Sagende; wer den Text des Liedes beim Singen vorspricht Smilt.: vai tev . . . nene̦sas prāts uz sacītāja amatu? es steidzuos, lai tiktu pātaruos, juo uotra tāda sacītāja nav. Zu li. sèkti, ahd. sagēn "sagen", la. inseque "sage an", gr. ἐνέπω "sage", kymr. hepp "inquit" u. a., s. Trautmann Wrtb. 255, Walde Vrgl. Wrtb. II, 477 ff., Fick Wrtb. I4, 559, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 258, Wiedemann IF. I, 258, Brugmann IF. XII, 28 f., Collitz Präter. 78 f.

Avots: ME III, 603

sadùņuôt, tr., (mit Schlamm) trüben: pīles sadūņuo ūdeni Dond. nuo stipri sadūņuotā ūdens Plūd. LR. III, 293. Refl. -tiês, sich (mit Schlamm) trüben: ūdens sadūņuojies. lai buljons ātri vien sadūņuotuos A. v. J. 1898, S. 71.

Avots: ME III, 619

sakļẽ̦pât,

1) = saklāpât C., Jürg.;

2) niedertreten
(tr.): pīles sakļē̦pājušas auzas Jürg., Ruj.

Avots: ME II, 651

sakrekt,

1) eine gewisse Zeit hindurch krächzen:
s. visū nakti Dond., Ar.;

2) schnatternd zusammenrufen:
viena pīle grib sakrekt citas Saikava.

Avots: ME II, 654

saplāt, tr.,

1) ausbreiten
(auf eine grössere Menge bezogen); flach schlagen od. schmieden: lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi De̦glavs Rīga II, 1, 222. saplàt ² plāceni KI. saplàt ² dzelzi Lis.; niedertreten: pīles saplâjušas labību Saikava;

2) verprügeln:
saplàt ² bē̦rnu Golg.

Avots: ME II, 702

saplekšinât,

1) ankieben
(intr.) lassen: milti ap dzirnavām saplekšināti Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 21;

2) flach und glatt schlagen od. zerdrücken
Wolm., Ermes, Ruj., Lettg.; mit der Hand sadauzīt (z. B. weichen Lehm, Brot) Roop, Mar., Sessw., Salisb., Allendorf u. a.;

3) abtrampein, abtreten:
gani tâ saplekšinājuši tīrumu, ka grūti uzart Mar. pīles saplekšinājušas miežus Wolmarshof;

4) "sabradāt" (zeķes, pastalas); (mit Kot u. a.) besudeln Lös., Odsen, Stomersee, N. - Laitzen, Jürg.; "piemĩt istabu slapjām kājām" Orelien; aitas saplekšinājušas (saminušas, sabuojājušas) sienu N. - Peb.;

5) aus einer weichen Masse nachlässig anfertigen:
s. nuo māliem dažādus kustuoņus Jürg.;

6) mit Lehm vermauern
Wolmarshof;

7) = saņudzinât, savelt 2: s. linu kuodeļas Druw.

Avots: ME II, 702

sar̂kanknā˜bja pīle, ein vogel ("Ente mit rotem Schnabel") Konv. ² 2319.

Avots: ME II, 720

sašļukât,

1) "зашлюндать (платье)" Spr.;

2) = nùošļuokât 1: pīles miežus sašļukājušas Saikava;

3) schwerfällig die Füsse am Boden schleppend hineingehen
(von mehrern Subjekten): ceļinieki sabristām kājām sašļukāja istabā Dunika.

Avots: ME III, 757

skrietiņš,

1) Nestflüchter:
skrietiņi, kuŗi kâ vistas un pīles tūlīt pēc izšķilšanās meklē barību U. b. 109, 37;

2) = skrìešanâs Bauske, Neuhausen (mit iê ^2), Saikava.

Avots: ME III, 897

šļuoka,

1) šļuõka Grünw., Gr. - Sessau, Salis, Widdrisch, Zögenhof, šļùoka ² Bers., Kr., Kreuzb., Lub., Saikava, Selsau, Warkh., Warkl., der Weg, den Vieh im Getreide eintritt
U., Grawendahl, Spur im tauigen Grase Lind. n. U., Kalz., Selb.; zusammenhängende Spuren von schmutzigen Füssen auf der Diele Kalz.: kur pīles gājušas pa pļavu, palikuse šļuoka Gr. - Sessau. pa kapu ve̦lk krustiski šļuoka D. 116, 64;

2) comm., einer, der mit schleppenden Schritten geht und sich dabei (mit Kot) besudelt:
kāpēc bij slapjā laikā jāšļuokā uz tirgu? kāda nu esi nuotaisījusēs kâ šļuoka! Druw. n. RKr. XVII, 81; wer Gras oder Getreide niedertritt; wer sich umhertreibt und wessen Worte oder Taten unangenehme Folgen haben (mit ùo ² ) Bers. Wohl aus sluõka II, vgl. stuokât I; anders Zubatý BB. XVIII, 265 und Būga LM. IV, 443. Das šļ- (für sl-) mag aus Wörtern wie šļaukas I 3 stammen.

Avots: ME IV, 80

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

spīla,

1): eine kleine Holzgabel
(mit î ² ) Iw.; spîl ² Salis (aus spīla od. spīle), eine Holzgabel zum Krebsfang; "kuoka tapa starp ilkšu arkla abām ilksīm" (mit î ² ) Grob.; = spīļu arkls: ar spīlām guovis slauca BW. 22580, 4 var. izņēmis čūsku nuo spīlas LP. VII, 439 (aus NB.);

5): iet e̦ze̦rā spīlas pļaut Grob. (li. spylos "das Schilf auf dem Dache"
bei Būga Liet. k. žod. CXVI).

Avots: EH II, 553

I spīla, s. spīle.

Avots: ME III, 1003

spĩlains Grob. "?": spīlaina pļava. pa purviem tāds s. siens. Zu spīle 5.

Avots: EH II, 553

spîlêt: auch (mit ì ) AP.; jāieliek dzelzis mutē, lai viņam muti spîlē ² Siuxt; "apspiest, nuomākt, muocīt" Seyershof: ve̦cie mani tikām spīlēs ² , kamē̦r aizbēgšu nuo mājas. Refl. -tiês: kaut kas viņā spīlējas un tiecās uz āru Jauns. Neskaties saulē 177; sich gewaltsam in eine Spalte hineinzwängen Salis. Nach Sehwers Unters. 117 aus nd. spīlen "aufsperren, durch ein Querholz voneinander halten, ausdehnen".

Avots: EH II, 553

spîlêt Wolm., Ronneb., AP., Nerft, spîlêt ² Ruj., Bl., Salis, spìlêt ² Lös., Kr., -ẽju, tr., klemmen, zwicken, spannen U. - bukādas spīlēt, vomieren Gold., Zabeln. - Refl. -tiês, sich spannen. Zu spīle 1.

Avots: ME III, 1004

spīlis, s. spīle.

Avots: ME III, 1004

spîļuôt ² Wandsen, mit spīles 1 Krebse fangen.

Avots: ME III, 1004

spina, eine Gerte, Rute (von Laubbäumen geschnitten Tirs.): kurvjus pin nuo kārklu spiniņām Tirs. n. RKr. XVII, 78. šmaugu spinu vīcinādams draudēja MWM. VI, 596, viņš pieskrēja pie kaze̦nāja un nuogriêza labu spinu Poruk III, 31, duošu tev ar šituo spinu (= stibu)! Lis., (hier auch: spins) Stockm. Wohl nebst spīna zu lat. spīna "Dorn", poln. spina "Rückgrat", ahd. spinula "Stecknadel", ae. spír "langer Schtissling", mnd. spīle "Bratspiess" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 653 ff.).

Avots: ME III, 997

spīne "eine mit beiden Enden in die Wand getriebene eiserne Klammer, woran Ketten befestigt werden" Lubn.; spĩne, ein Vorhängeschloss Dunika; spìne ² Saikava, Meiran, Warkl., - cemme. Nebst li. spynà "Vorlegeschloss" zu le. spīle 1 ?

Avots: ME III, 1004

špriks: grābekļa kātam vienā galā ietaisa špriku ("?") Kalnemois. uztaisīt kuoka špriku (maigles, spīles), kuo vēžus uzdurt ebenda.

Avots: EH II, 655

spurkšķinât, flattern, mit den Flügeln umherschlagen LKVv.: pīles spalvām spurkšķina Libau, Walk; "= spurkš(ķ)êt 2" Grünwald; in Libau, Walk, Planhof, Gr.-Jungfernhof, (mit ur̃ ) Grünwald, Ekau, Schibbenhof, Luttringen gleichbed. mit spúrkšinât.

Avots: ME III, 1033

II spurkt! spurgt! Interj. zur Bezeichnung des Schwirrens, des schnellen Auffliegens: spurgt! irbes gaisā LP. V, 107. pīlīte uz reizi spurgt! spārnuos un laužas laukā IV, 31. kâ vērsis pa˙galam, tâ pīle spurkt! 198.

Avots: ME III, 1033

struñgs: auch (mit un ) OB.; pīles kampj maguoņu lapas ar visiem struñgiem Frauenb. s. iedūrās vē̦de̦ra galā BW. 34473.

Avots: EH II, 590

tedēt (?) oder tiedēt (?) L., untertauchen: pīles tedēja apakš ūdeni.

Avots: ME IV, 155

uzpelˆdêt: pīle uzpeldēja nuo ... ezeriņa Tdz. 56715.

Avots: EH II, 730

I uzpĩlis Arrasch, Dond., Drosth., Jfirg., Wandsen, uzpìlis ² Erlaa, Kl., Linden, Sessw., uzpilis Saikava, uzpilis ² Gr. - Sessau, uzpīlis L., U., uzpīle Schrunden, Wessen, Plur. uzpĩļi Drosth., uzpīles U., Grünh., das bei Tauwetter auf dem Eise sich sammelnde Wasser, Aufwasser Allunan und Seew. n. U.; uzpĩlis C., Nieder - Kurland, uzpīlis AP., Ronneb., uzpīls Altenwoga, das gefrörene Aufwasser; uzpìlis ² Druw. n. RKr. XVII, 85, Aps., die Eisbeule: upe, kuras vienā pusē bij sakrājusies uzpīle R. Sk. II, 141. ūdens sasalis ar uzpīļiem Lis. zeme sasalusi ar uzpīļiem ebenda. tas ir uz laišanuos, kad uzpīļi nāk Linden. - uzpĩlis le̦dus, schichtenweise aufgefrorenes, unebenes Eis Kurs.: nebaidies, ka brīkš! tas jau ir uzpīlis le̦dus, bet apakšā ir biezs Kurs. - uzpīlis dīķis, ein Teich mit gefrorenem Aufwasser Dunika. Vgl. atpĩle; uzpīlis in der Verbindung uzpīlis le̦dus dürfte ein part. praet. act. sein, vgl. uzpĩlums.

Avots: ME IV, 365

uzraût,

1) schnell hinauf-, emporziehen, -reissen
U.: u. ar vienu ruoku nastu mugurā. muļķīti nuo miega uzraut LP. IV, 205. ple̦cus uzrāvis un saīdzis Mērn. laiki 115;

2) schnell über, auf (etwas) ziehen, reissen
(perfektiv): uzrāvis (mucai) vāku virsū LP. III, 43; eilig anziehen (ein Kleid): uzrāvuse ātrumā... kažuociņu LP. IV, 178 (ähnlich A. XXI, 164). uzrāvis mēteli A. XVII, 301. tikkuo attapu biksas uzraut;

3) aufreissen
U.: u. ruokā asinis; kāja uzrauta, verletzt Golg.; aufkorken: u. pudeli;

4) streichend, reibend (ein Reibzündholz) entzünden:
sagrābāja sē̦rkuociņus, uzrāva Upītis Sieviete 115 (ähnlich A. XX, 134; Blaum. Pie skala ug. 23; Mērn. l. 31);

5) u. dūmu, anrauchen, ein wenig rauchen (eine Pfeife und dergl.):
vai tu arī neuzrausi kādu dūmu? Blaum. Pie skala ug. 109;

6) viņam vē̦de̦rs uzrauts, er hat Diarrhöe
Mag. IV, 2, 138, er hat Magenschmerzen, da er allzu Schweres gehoben hat Salis;

7) anstimmen (ein Lied), aufspielen:
uzrāva savam kungam par guodu dziesmu Jaun. mežk. 111. uzraušu tev tādu maršu A. XX, 83. uzrausim kādu ruotaļu MWM. VI, 645. Refl. -tiês,

1) emporschnellen
(intr.): u. nuo miega. dusmās u. stāvus. pīles uzrāvās stiebruos un pazuda. ātri uzrāvās Kra. Vīt. 83. kâ nuo dziļām duomām uzrāvies sacīja Alm. Meit. no sv. 36;

2) sich (acc. oder dat.) eilig anziehen:
uzrāvās mēteli Janš. Bandavā I, 342. uzraujas kaut kādas pudas Paipala 50. ātri uzrāvusies Bandavā 11, 419. viņš aiziet... uzrauties CTR. I, 60;

3) sich bilden
(perfektiv) über (vom Eis): šuonakt tērcēm jau uzrāvies le̦dus Druw.;

4) gerissen geraten auf:
makšķerei āķis uzrāvās uz siekstas;

5) man neviļu uzrāvās sē̦rkuociņš, es passierte mir, dass ich ohne Vorsatz streichend ein Zündhölzchen entzündete.

Avots: ME IV, 372

žuokle,

1): žuokles Kalz., die Kinnlade;
‡

2) "darba ratu spīle jeb šķēre" Hasenp. n. Āboliņš Darba rati Latv. lauks. 81.

Avots: EH II, 823

žvarkstêt, klappern, rasseln, rauschen, schwirren Druw., Lennew.: sausā pūslī sabē̦rti zirņi kratuot žvar̃kst Nötk. zirņi be̦ruot šķīvī žvar̃kst Jürg., Nötk., Schibbenhof. ķēdes kustinātas žvar̃kst Frauenb., Trik., (mit àr ² ) Kreuzb. metala nauda (važas Grünw.) krītuot žvar̃kst Frauenb. rubļi le̦c žvarkstē̦dami vien uz augšu Krišs Laksts 51. žvarkstē̦dams pineklis atsitās pret... akmeņu pabruģi Saul. III, 43. izkaltuši, nesmē̦rē̦ti rati žvarkst (knarren) Ar. riteņi žvarkstē̦dami vēlās nuo bedres bedrē Druva III, 499. žvarkst zuobe̦ni pa bruņu ce̦purēm Stāsts Kriev. 11. žvarkst zvārguļi Saikava. žvàrkst ² grants, kad riteņi iet pāri Kreuzb. kāzinieku rinda... žvadzē̦dama un žvarkstē̦dama piedrāzās pie baznīcas Janš. Bandavā II, 297. nāk viens, ka žvarkst vien, pakaļ LP. VII, 273. durvis žvarkst (knarren) Bers. salūzis krē̦sls uzsēžuoties žvarkst Kokn. zābaku zuole žvarkst (čīkst). pīles e̦ze̦rā žvar̂kst (geben gewisse Töne von sich) Saikava; dummes Zeug reden, schwatzen Stockm., (mit ar̃ ) AP., Ekau, Ruj., Trik., (mit àr ² ) Fehteln, (mit ar̂ ) Adl., Arrasch, Golg., Heidenfeld, A. - Laitzen, Saikava, Schwanb., Trik.: nežvarksti nu, žīd! Niedra Kad mēnesis dilst 129; mit kreischender Stimme sprechen Vīt. Vgl. zvarkstêt.

Avots: ME IV, 842