Paplašinātā meklēšana

palte, die Rinne: ar paltēm jumtu sitīs Schwanb. (Wohl nebst estn. waľts aus d. Falz dass., woraus zunächst ein nachher zu palte umgebildetes *palts entstehen konnte.]

Avots: ME III, 63

II pal˜te (unter pal˜ts): auch AP., C., (mit àl ² ) Meselau.

Avots: EH II, 152

špal˜te PlKur. "palte (ūdens)".

Avots: ME IV, 100

aĩza [so in Lemsal, Sermus, Annenburg, Weinschenken, Zabeln, Schrunden; àiza in Trikaten; aîza in Smilten, Wolmar; aîza ² in Talsen],

1) Riss, Spalte im Eise
R. Sk. II, 235, in der Erde, im Felsen; klints od. klinšu aiza; Schlucht, Abgrund: par aizām tur ē̦nas drausmīgas slīd Vēr. I, 832;

2) Pass;
Šipkas aiza, Sch. - Pass;

3) übertragen die Kluft:
viņu un mani šķir, mūžam nepārkāpjama aiza (Kalniņ), gewöhnlicher dafür plaisma (Zu li. áižėti [od. èižėti "bersten", iẽžti "aushülsen", ižti "entzweigehen", aiža "Riss, Spalte", apr. eyswo "Wunde", slav. jazva "Wunde", klruss. jazvyna "Schlucht, Abgrund"; le. ieza "Spalt?, ize "Riss", s. Leskien Abl. 274, Berneker Wrtb. unter ězva und Trautmann Apr. Spr. 326]).

Avots: ME I, 17

aizaîns, -aiņš, voller Spalten und Risse (zu aĩza): aizaîni kalnāji Konv. ² 737.

Avots: ME I, 17

aizât, intr., Denom. von aĩza, Risse, Spalten bekommen (vom Eise).

Avots: ME I, 18

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

‡ àizskalˆdît, zu spalten anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: aizskaldīts bluķis.

Avots: EH I, 48

àizšķelˆt, anfangen zu spalten, eine Spalte hervorbringen: kuoku. Refl. -tiês, sich zu spalten, zu trennen beginnen: aizšķē̦lusēs stīga terkšķ Sudr. E.

Avots: ME I, 54

‡ àizsleji Dunika, O.-Bartau, runde oder gespaltene Hölzer, die schräg an die Wände eines Hauses angelehnt sind, um die Wärme zurückzuhalten.

Avots: EH I, 49

‡ apalis Spr., die Hälfte eines gespaltenen runden Holzklotzes. apaliski auch AP. (linsēklu klajienu sataisa apaliski), Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, Saikava (kuokus jau citādi nemerī kâ apaliski).

Avots: EH I, 71

‡ apskalˆdît (li. apskáldyti) bluķi Salis, von einem Klotz ringsum Stücke abspalten.

Avots: EH I, 112

‡ apšķelt akmeni "ringsum Stücke von einem Stein abspalten" Bērzgale.

Avots: EH I, 119

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

atskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (von selbst, unversehens) ab-, wegspalten: atskaldījās lielāks gabals, nekâ gribēju. (fig.) viņi grib nuo mūsu draudzes a.

Avots: EH I, 166

atskalˆdît auch [hochle.] atškaldît Spr., im Anschluss an atšķelt.

1) abwegspalten:
gabalu nuo kuoka;

2) atskaldīt malku LP. VI, 293, das Holz in kleinere Stücke spalten.

Avots: ME I, 191

atšķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173

atšķelˆt (li. atskélti), tr., ab-, wegspalten, absprengen, abtrennen, abhauen: luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. zuobins atšķēla milzim vienu kāju nuo rumpja LP. 1V, 63. Refl. -tiês, sich spaltend abtrennen, getrennt werden: gabali atšķeļas A. XX, 258. gabaliņš e̦ze̦ram atšķēlies LP. VII, 1289. nuo oktōbristiem daudzi atšķē̦lušies. Subst. atšķêlums, das Abgespaltete, Abgetrennte.

Avots: ME I, 201

‡ atšķem̃belêt, (Splitter) abspalten: a. malkai škembeles Salis.

Avots: EH I, 173

‡ atšķẽpelêt, abspalten Lemsal: a. skalu nuo šķilas.

Avots: EH I, 173

‡ atšķilinât Stenden, (von harzigen Kiefern kleine Späne zum Anheizen) abspalten: a. iekuru.

Avots: EH I, 173

‡ atšķilt,

1) durch Feueranschlagen sich herbegeben machen:
zaldals ... atšķīlis suni Pas. VIII, 59;

2) (Eier) losschälen (von der Bruthenne gesagt):
trīs uolas jau atšķiļtas C. Refl. -tiês,

1) sich losschälen (von bebrüteten Eiern):
dažas uolas jau atšķĩlušās Bauske;

2) sich
(acc.) abspalten: zibenim iespeŗuot, nuo akmens atšķīlies gabals C., Salis.

Avots: EH I, 174

ber̂zt, -žu, -zu, tr., reiben, scheuern, wund reiben: bē̦rns berž acis. zābaks berž kāju. sakas berž zirgam kaklu. rīkus, galdus berzt, Geschirre, Tische scheuern. Refl. -tiês, sich reiben. lasis beržas, der Lachs laicht. beržas kā kre̦kls ap miesu (dirsu), sagt man von dem, der Streit sucht; beržamais kušķis od. vīšķis, Gefässwisch, mit dessen Hilfe Gefässe, auch Tische gescheuert werden. [Wiedemann IF. I, 512 und Walde Wrtb. ² 297 stellen berzt, von der Bed. "scheuen" ausgehend, zu li. beršta "fängt an weiss zu werden", g. bairhts "hell" u. a. Aber das intrans. birzt "zerbröckeln" weist wohl auf eine Grundbed."zerreiben", und daher gehört berzt nach Persson Beitr. 466, 781 u. 859 f. wohl eher zu r. боронá "Egge", gr. φάροω "pflüge", φάρω "spalte, zerstückle" u. a.; vgl. auch birze.]

Avots: ME I, 280

‡ II biks, ein Hammer zum Steinespalten. Aus d. Bicke?

Avots: EH I, 218

blankšis U., ein abgespaltenes Stück Holz, besonders Nutzholz.

Avots: ME I, 309

bulvāle, auch bukvāle, ein groser hölzerner Hammar, den man zum Einschlagen von Pfählen und beim Holzspalten benutz.

Avots: ME I, 349

buñga, gew. Plur. buñgas,

1) die Trommel, Pauke:
sit, Jānīti, vaŗa bungas! Im VL. werden aus Holz verfertigte bungas erwähnt: uošu bungas. nuo celmiņa bungas taisu. nuodzīvuojis uz pēdīgām bungām (bis zur Auktion der Sachen, die ausgetrommelt wird) Upīte, Medn. laiki; tuvu pie bada un bungām ebenda 47;

2) eine runde Walze, mit der man Wäsche glättet
(= bungu vāle) Laud.

3) ein Tönnchen, in welchem flüssige Speise, namentlich Grütze, auf den Weg mitgenommen wird Dond.
n. Mag. XVII, 2, 168: pieēdis kâ bunga;

4) die Beule:
tam cilvē̦kam viss ģīmis pilns ar bungām Dond.;

5) der Schlag:
dabūj' bugas mugurā BW. 17480;

6) verächtlich von Menschen:
vīra bunga, der Knirps BW. 9397. šādi bungas, tādi bungas, visi bungas sievu grib 7317. [Ein eigensinniger Mensch U.] utu bunga,

1) der Daumen,

2) ein Lausangel
[vgl. estn. täipung "Lausbeutel, Lausangel"];

7) = krietni pieēdis mazāks luops, cūka Schwanb.;

8) genit. Verbindungen: bungu vāle od. bungvāle,

a) die Keule
LP. VI, 518; [auch: buñga Wenden u. a.];

b) ein Holzhammer, womit das eingekeilte Beil tiefer geschlagen wird, um spalten zu können;

c) Waschbdäuel
Laud., Fest., Bers., Lasd., Zirsten;

d) ein Bläuel, mit dem die Fische unter dem Eise betäubt werden
AP. [bungas "Trommel" nebst li. bunga dass. aus mnd. bunde dass.; bunga "Schlag" wohl von bungât abgeleitet; mit bunga 2 - 4 und 6 - 8 vgl. bundzis II und buncis.]

Avots: ME I, 351

‡ čarva, eine Spalte od. Höhlung in einem wachsenden Baume Erlaa.

Avots: EH I, 285

[čieksta, eine Spalte in der Wand Bers.]

Avots: ME I, 417

I čiêkstene: auch Bers., Prl., Saikava, Skaista, Warkl.; eine Spalte, eine enge Stelle Skaista.

Avots: EH I, 293

I čiêkstene [Kl.], Lub., Fest., Fehteln, čiekstere Erlaa, eine Spalte in der Wand: kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds Etn. II, 135. sukā, māte, man galviņu, bāz matiņus čiekstenē BW. 2984. lai tev cāļa veselība, zvirbuļa mūžs, čiekstenē ielīst un tur gala nedabūt Etn. II, 43. nauda bij paglabāta čiekstenē aiz skapja Lib.

Avots: ME I, 417

čīpsla Bauske,

1) Sehne
[čìpsla ² Bers.];

2) Pl., Grieben [čìpslas C.], Mag. XIII, 2, 47, RKr. III, 135, [Ekau], Lennew.;

3) ein Widerspan an einem nicht gerade gespaltenen Holzstück
Dond.; [vgl. cīpsla(s)].

Avots: ME I, 416

cizāzītis [Matthiae, Stuhrh., Salisb., = sienâzis, Heuschrecke]: kaļ elksnītī cizāzītis Bārda Zem. d. 139; ["der Floh" Paltemal].

Avots: ME I, 390

III dairas, grosse Holzsplitter Bers. [Zu dairīties "sich spalten"].

Avots: ME I, 432

II dairîtiês, sich spalten, sich spalten lassen: šī malka labi dairās. In der Bedeutung von "bersten, platzen" namentlich die Komposita mit ie-, iz-, pār-. Entweder mit Ablautsentgleisung (vgl. Le. Gr.§ 39 e) zu le. dìrât, li. dirti (vgl. z. B. poln. dranki "Leuchtspäne", ai. dr,ņāti "spaltet" ), oder aber zu li. dailýti, slav. dèliti, got. dailjan "teilen"].

Avots: ME I, 433

I dar̂va (li. darvà, acc. dárvą Tiž. II, 474),

1): ar darvu tecināti BW. 20153 var, ar tiem darvas zābakiem 7292; ‡

2) "ein Viertel eines dünneren, gespaltenen Klotzes"
Erlaa; ein Holzstück aus der Mitte eines Klotzes N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043.

Avots: EH I, 308

[dìrât, dìŗât Neuenb.], dîŗât ² Kand., [Līn.], -āju, tr., abhäuten, schinden (eig. u. fig.); dìrātājs, der Abdecker, Schinder: viņš bija ļaužu dīrātājs un sūcējs Aps. Zu li. dir̃ti "schinden, reissen", slav. dero, "reisse", aksl. раздирати "zerreissen", gr. δέρω "schinde", [got. distairan "zerreissen", ai. dṛņāti "spaltet", alb. dje± "vernichte", arm. te±em "schinde" u. a., s. Meillet MSL. VIII, 165, Walde Wrtb. ² 229 unter derbiōsus, Reichelt KZ. XXXIX, 21 u. 31 f., Trautmann Wrtb. 52 u. a.].

Avots: ME I, 478

drašķît, -īju [li. draskýti "zerreissen"], schnitzen, spalten: malku, cukuru drašķīt Gr. - Sess. Refl. -tiês, -ķuos, -ījuos, draškâtiês [zu draška] N. - Autz n. U., sich reissen, balgen, toben, lärmen: puiši drašķās ar meitām N. - Schwanb. kuo tu plēsies, kuo tu drašķies? [auch: unruhig sein, sich ungebärdig anstellen U.]

Kļūdu labojums:
draškâtiês [zu draška] N.-Autz. U. = unruhig sein N.-Autz. U. draškâtiês [zu draška]

Avots: ME I, 491

dũlãjs [Wolm.]. dũle, dũlẽjs, dũlis [um Bauske] (li. dūlis "Räuchermasse "). die Räuchermasse zum Forttreiben der Bienen, eine aus Lumpen und Stroh gemachte, räuchernde Fackel zum Forttreiben der Bienen Krem., Kand., od. ein am einen Ende gespaltenes und glimmendes Stück Eschen- od. Ebereschenholz, eine Art von Fackel, Lunte Biel. H. 213: dūlējs - uošu kuoks, kas sapluosīts druoztalās, lai labi gruzd; ar tādu dūlēju dravēja bites LP. V, 165. Diese Bezeichnung ist auch auf das moderne Räuchergefäss des Bienenzüchters übertragen, sogar auf die viel Rauch verbreitende Pfeife und Zigarre [Smilt., Trik., Ronneb.]: nu atkal tas iededzinājis savu dūli (Pfeife) A. XI, 761. papiross tam kūpēja kâ dūlis mutē. dūle od. dūlis bezeichnet auch Kienholz oder brennende Pergel. bei deren Licht nachts gekrebst und gefischt wird. In Brandenburg n. Etn. III, 162 dūlis = sve̦kainas malkas ugunskurs gaļas žāvēšanai; vispārim - krietni kūpuošs ugunskurs. In Mar. n. RKr. XV, 113 heisst dùlis ² ein Feuer, welches man an heissen Sommertagen in einer mit Moos od. Zweigen bedeckten Grube anzündet. um durch den entstandenen Rauch das Vieh vor Fliegen zu schützen. [Zu poln. dulič "rauchen ", ai. dhūli-h, "Staub ", dhūlikā "Nebel ", la. fūlīgō "Russ ", gr. ϑυ¯λέομαι "opfere" u. a. (wurzelgleich mit dūmi "Rauch "), s. Persson Beitr. 579 f., Berneker Wrtb. I, 237. Zubatý AfslPh. XVI, 392. Walde Wrtb. ² 324, Bezzenberger BB. XXVII, 161. Reichelt KZ. XXXIX, 71. Trautmann Wrtb. 62.]

Avots: ME I, 526

galˆds,

1): nuo viena bluķa iznāk divi galdi (zwei gespaltene Hälften)
Saikava; ein Brett - auch Auleja, Saikava, Sonnaxt; ein kurzes Brett Frauenb.; 2

b): auch Dunika; ‡

k) galˆdi, die Seitenbretter am Wagen
Saikava; ‡

1) cepļa galˆds, eine Blechplatte, die während des Brotbackens vor die Öffnung des Baekofens; geschoben wird
Kaltenbr.;

3): ein Brettchen überhaupt
AP., Frauenb., Salis;

a): auch Siuxt; galdeņš Lixna "šķīvis";

5): (fig.) iet kâ pa galdu (sehr gut)
Grenzhof n. FBR. XII, 23;

7): pa(r) vasaru biju uz saimnieka galda Kaltenbr. uz jā galda bija labi (seine Kost war gut)
ebenda;

8): pie galda iet - auch Strasden;

9): galdiņš, das Viereck, Karro im Web- od. Strickmuster
AP., Auleja: galdauts ar galdiņiem AP.; der Zwickel am Strumpf od. Handschuh Linden in Kurl.

Avots: EH I, 379

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gnībeklis (li. gnybẽklis "щипун"), ein am unteren Ende gespaltener Stecken, eine Holzgabel zum Krebsfangen od. um damit eine Schlange einzuklemmen U., Dond. n. A. XIII, 252. [Zu li. gnýbti, gnáibyti und (wenn mit k aus nichtpalatalem g) mnd. knîpen "kneifen".]

Avots: ME I, 633

grečaļât, grečelêt, -ēju,

1) schlummen (?) :
snaudin snauda, grečaļāja (Var. : grečeļāja, grecelēja, greķelēja, gretelēja, grīķelēja) BW. 25127 ;

2) ungeschickt spinnen, verwickeln
Ar. ; [

3) "ohne Zähne essen":
viņš grečaļā maizi Serben, Paltemal.]

Avots: ME I, 646

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt ² Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I ⁴ , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 ¹ , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663

ìeklučuôt, ‡

3) "in einer Klotzspalte mit Keilen befestigen"
Frauenb.

Avots: EH I, 520

ìeskalˆdît, hineinspalten: durvīs krustu ieskaldīja Lautb. Ind. un Arija 76.

Avots: ME II, 64

ìešķelˆt, tr., ein wenig spalten, den Anfang des Spaltens machen: zaru, kuoku. Refl. - tiês, sich spalten: ar˙vien dziļāk iešķeļas sienas Latv.

Avots: ME II, 76

ieza,

1) [ìeza Arrasch, N. - Peb.], Wend., ROsenbeck, = ìezis;

[2) eine Spalte im Eis
Alt - Ottenhof. Zu aiza (s. dies).]

Avots: ME II, 90

[ìeze ² Borchow, Warkl., eine Eisspalte; vgl. iezis.]

Avots: ME II, 91

‡ īsa (?) Kurl. n. Celm., eine Spalte im Eise. Vgl. ‡ īza.

Avots: EH I, 501

III izdairîtiês, sich spalten lassen: šis malkas gabals brangi izdairījās [Etn. III, 18.]

Avots: ME I, 724

‡ izdruõztalât Frauenb., allzu fein zerspalten.

Avots: EH I, 443

‡ izdrum̃slât Frauenb., zerbröckeln (tr.), fein zerspalten: i. malku; "neglīti nuostrādāt (kādu kuoka lietu)" Līvāni.

Avots: EH I, 443

I îze ² Usmaiten, [Nieder - Bartau], ein Riss, iene Spalte im Eise: brauc prātīgi, ka neizbrauc īzē! Zu aiza (s. dies); vgl. Bezzenberger BB. XXVII, 166, Wiedermann BB. XXVIII, 49, Braugmann IF. XVI, 498. Ein ize ist nicht sicher zu belegen.]

Avots: ME I, 839

‡ izplāksnêt,

1) sich zerspalten
(?): ve̦cie ciekurži ... izžuvuši, izplāksnējuši, izpūruši Janš. Dzimtene III ² , 116;

2) "plāksnēm samesties" Bers.: auzas izplāksnējušas, sakritušas veldē.

Avots: EH I, 472

izskalˆdît [li. išskáldyti], tr., aus -, zerspalten: klučus. Refl. - tiês, sich abspalten, sich abteilen: nuo šī pulciņa izskaldījās divi grupas Konv. ² 1978.

Avots: ME I, 797

izšķelˆt [li. išskélti], tr., ausspalten, quellen, entspringen lassen: tu esi izšķēlis avuotus un upes Psalm 74, 15. Muozus zizlis, kuŗš nuo klints dzīvību izšķeļ Egl. Refl. - tiês, sich ausspalten, sich zerspalten, sich teilen: šķidrā bārzdiņa pa˙visam izšķē̦lusēs un izjukuse AU.

Avots: ME I, 810

‡ izšķirbât Bērzgale, mit Ritzen, Spalten versehen (perfektiv): zuosis izšķirbāja sienas (die Gänse pickten aus den Wandspalten das zum Kalfatern gebrauchte Moos heraus).

Avots: EH I, 485

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

kal˜t (li. kálti "schmieden"), - ļu, - lu, tr.,

1) schmieden:
dzelzi. brāļi man ķēdes kala BW. 18189. tad ta nu adatas kaļ, jetzt geht das Klatschen los. dzenītis kala sausu kuoku, der Specht hackte die Rinde des trockenen Baumes. naudu kalt, Geld münzen;

2) schlagen:
Kristus, kalts pie krusta staba Tr. IV, 288. mums vajag stabā kalt tuo garu Kronw. [dzirnas kalt U., Mühlsteine schärfen];

3) beschlagen:
braucu kaltu kumeliņu BW. 15918. pašam kaltas kamaniņas 17134;

4) fig., acīs kalt, vorwerfen;
ausīs kalt, einschärfen: viņš jau tuo man vienmē̦r kaļ acīs. vai es tev nee̦smu pastāvīgi kaluse ausīs Vēr. II, 1456. [vārdus mutē kalt, reden, was einem vors maul kommt L.; unbedacht reden U.] Refl. - tiês,

1) sich schmieden, für sich schmieden:
kaļaties, bāleliņi, vanadziņu nadziņuos BW. 13597. cilvē̦ki nāca pie kalēja kalties nuo malu malām. dzelzs pats nekaļas, tas jākaļ;

2) um die Wette schmieden:
kalēji gāja kalties. [Zu apr. calte "Mark (Münze)", kalopeilis "Hackmesser", preicalis "Amboss" und weiterhin wohl zu r. колòть "hacken, spalten, stecken" (zur Bed. vgl. Berneker Wrtb. I, 552 und Persson Beitr. 647 und 961), la. percellere "niederschmettern", sowie vielleicht zu ksl. kladivo "Hammer" u. a. bei Zupitza Germ. Gutt. 107, Boisacq Dict. 484 und 464, Walde Wrtb. ² 165 f. und Trautmann Wrtb. 114 f.

Avots: ME II, 145

‡ kanele NB., fein gespaltetes Fichten- oder Kiefernholz, das man in Säcken in die Stadt zum Verkauf fährt; die (abgespaltete) Hälfte eines Holzklotzes.

Avots: EH I, 584

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

I ķeķi, ķēķi, ķēķes, Blutkuchen: ķeķi - nuo asinīm un miltiem izvārītas klimpas (paltes) dūres lielumā un vēl lielākas. Mārtiņuos vārīja puodā zirņus un pupas, kuŗas tad vē̦lāk piestā sagrūda kuopā ar kaņepēm, kuo tad sauca par pītēm Konv. ² 2641. Vgl. ķeķe II.

Avots: ME II, 362

ķiekstene, die Spalte, Ritze in der hölzernen Wand. Unbek.

Avots: ME II, 390

‡ ķìkstene ² Sussei, eine Spalte, Ritze. Wohl mit hypernormalem ķ- für č-; vgl. čiêkstene.

Avots: EH I, 705

ķīpsla, die Faser beim gespaltenen Holz Spr. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-; vgl. čīpsla.]

Avots: ME II, 389

ķīpsluôt, intr., fasern beim Gespaltenwerden Spr.

Avots: ME II, 389

[II lãksts Bauske "eine gespaltene (dünne) Holzstange zum Stützen der Erbsen - od. Bohnenpflanzen oder zur Herstellung eines Zaunes".]

Avots: ME II, 437

lam̃pât,

1): tüchtig prügeln
Erlaa; in kleine Teile zerspalten (mit àm ² ) Saikava;

2): gierig essen
AP., Eriaa;

3): auch AP., Ermes, Jürg.; schwerfällig gehen; langsam laufen
(mit àm ² ) Auleja; "nevīžīgi iet" (mit àm ² ) Saikava; schwerfällig, unbeholfen gehen Wessen; auf den Weg nicht achtend, andern auf die Fersen tretend gehen (mit am̂ ² ) N.-Bartau; ‡

4) "nevīžīgi kuo darīt" (mit am̃ ) AP. - Zur Bed. vgl. auch izlam̃pât.

Avots: EH I, 718

luba,

1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;

2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;

3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡

5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡

6) = libis II Salisb.; ‡

7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.

Avots: EH I, 759

‡ lubiski plêst kuoku Stenden, im Winkel zum Radius des Baumes spalten.

Avots: EH I, 759

II malˆcenĩca Mat., [Bers.], malˆciena [N.Peb., auch malciens?], malˆciene Gold., [Kreuzb.], malcene Apšciems, der Holzplatz, Holzstapelplatz, der Ort, wo Holz gesägt und gespalten wird: ne man dūmu istabā, ne skaidiņu malcienā BW. 6948. es redzēju kukainīti mālcienā rāpuojuot BWp. 1162. pa malcieni staigādami BW. 20880, 10. malcienā skaidas lasīt Erlaa. - Zu malˆka.

Avots: ME II, 556

‡ mor̂molis ² Lems., ein ästiger, knorriger, schwer zu spaltender Baum od. Klotz; ein Knorten; ein nicht glatter Stein.

Avots: EH I, 827

nags (li. nãgas), Demin. verächtlich naģelis,

1) der Nagel am Finger, an der Zehe:
kad nags nuogājis, tad uz tuo vietu jāsien vasks, tad drīz augs jauns nags Etn. II, 163. tam nagi kâ lemeši. ķēniņš vē̦las aiz že̦lu\ma nagus nuokuodis LP. IV, 73;

2) die Kralle, Klaue:
vanagam asi nagi;

3) metonymisch - der Finger, die Hand, der Fuss:
tam gaŗi nagi, nagi,

a) er hat lange Nägel,

b) er macht lange Finger, stiehlt:
kam gaŗi nagi, tas zuog. viņš gaŗiem nagiem, er stiehlt. nagus palaist,

a) lange Finger machen, stehlen;

b) zuschlagen, bei der geringsten Veranlassung hauen;
nagus ievaldīt, savaldīt, valdīt, seine Hände,

a) vor Diebstahl;

b) vor Schlägereien hüten;
nagus pielikt,

a) rüstig angreifen,

[b) stehlen
U. nagus lauzît U., die Hände ringen.]. Sprw.: kam nav naziņ[a], lai ēd ar nadziņ[u]. par kuo nagus dedzināt, kad stangas ir. sadedzinātus nagus pie uguns vairs nebāzīs. viss beigts, kuo tik tas savuos naguos dabū. tā būs meita, ja tā augs, manu nagu neizbēgs BW. 10288. ve̦cais āzis kūlu grauza, četri nagi sameties. [naguos iet St., auf den Füssen kriechen.] gulējis bez atmaņas, izstiepis nagu nagus A. XX, 51;

4) als Sitz der Kraft, Gewalt, Gewandtheit, Tüchtigkeit:
Sprw. kam nags, tam daļa oder tiesa, wer Kraft, Gewandtheit hat, der verschafft sich Recht: kam nagi, tam maize. dūša bijusi kâ miets; nags arī bijis labs JU. nebūtu duomājusi, ka tev tāds nags Jauns. vai nepamēģināsim nagu ir mēs? MWM. X, 594. viņam ir cits nags gan nekâ mums, er hat einen anderen Griff als wir LP. IV, 464. kuo nagi ne̦s, aus allen Kräften: rauj, kuo tik nagi ne̦s. raujas, ņe̦mas, strādā, kuo nagi ne̦s, arbeitet, soviel er vermag. jāt, muocīt, pērt, kuo nagi ne̦s LP. IV, 66, II, 30, VII, 891. Aber auch: lielās, kuo nagi ne̦s. viņš dzēra, kuo nagi ne̦s Vēr. II, 65. naga od. nagu darbs, eine schwierige, anstrengende Arbeit: saimniekam bijis īsts nagu (naga II, 7) darbs, kamē̦r piedzē̦rušuo mājā pārvadījis LP. V, 92. kad tu būsi manā nagā, tad tu redzēsi Janš. Der Pl. nagi, die Krallen, Klemme, Verlegenheit, Malheur: man žē̦l, ka esi iestidzis ve̦lna naguos LP. III, 46. kuo nu, vai tie nav nagi? LP. V, 113. bet kuo darīt, nagi, vairāk ne˙kas IV, 155. saimnieks naguos, ne˙kā darīt V, 136. kungs naguos ar dē̦lu IV, 15;

5) nach Präp.: ne tik daudz ka me̦lns aiz naga me̦lnums, nicht um ein Hota, gar nicht, garnichts:
lāči viņam lucinājās apkārt, ne pa naga me̦lnumu ļauna nedarīdami LP. I, 181. uz jums palaisties nevar ne par naga me̦lnumu LP. VI, 484. ņemt aiz naga, pa nagam Kav. od. auch uz nagu od. nagiem, jem. vornehmen, einem tüchtig zusetzen: viņi mani ņēma aiz naga (pa nagam, uz nagu) LP. V, 85; A. XI, 103. [ar saviem nagiem pelnīties L. od. uzturēties U., von seiner Hände Arbeit leben.] ar nagiem strādāt, trödeln, nicht tüchtig zugreifen: kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. kâ bez nagu, fax, schlaff, schlafmützig, träge: tu ej kâ bez nagu Kav. līdz nagiem, kīdz ar nagiem, kaum, mit Müh und Not, kaum hinreichend, ohne Überrest: īsi priekš gaismas pārkļuvušas tâ līdz ar nagiem mājā LP. V, 22. viņš nuodzīvuojies līdz nagu galam, er ist aufs äusserste verkommen. šuogad ar sienu iztikām līdz ar nagien. viņš gribējis saimnieci atpestīt nuo saimnieka nagiem. tas man pa nagam, das kommt mir zu pass. pa nagiem saduot, auf die Finger klopfen. [ne par nagu U., durchaus nicht]: labuma caur tam nepanāca ne par nagu Aps. vē̦lāk lielskungs gan apcēla, kas Jē̦kabam par stipru nagu Lp. VI, 565. tam cita labums pie nagiem līp, er ist diebisch;

6) der Huf, die Klaue:
nav manam kumeļam ir nadziņi nuosvīduši BW. 18717; šauri nagi, Zwanghuf; se̦kli nagi, Flachhuf; trusli nagi, nagu plīsumi, Hornspalte Luopk. II, 57; šķe̦lti nagi, gespaltene Klauen;

7) der Schirm einer Mütze:
ce̦pure viņam vij ve̦ca, sadrupušu nagu Jauns.;

8) der Star (im Auge):
[nagu dauzt L., den Star stechen]. pe̦lē̦kais nags, der graue Star, zaļais n., der grüne Star; me̦lnais n., der schwarze Star;

9) stīpas nagi, die Kerbe an einem Reifen - kuoka stīpām iegriezti ruobi, kas viens iekš uotra saāķējas Blied. n. Etn. II, 187;

10) e̦nkurā nagi, die Spitzen des Ankers: e̦nkuŗa nagi ir tie gali, kas dibinā ķeŗas jeb iecē̦rtas Mag. II, 3, 119;

11) vanaga nagi,

a) Wald-Platterbse (lathyrus sylvester)
Dond., RKr. III, 71;

b) ein bestimmtes Muster beim Handschuhstricken
RKr. XVII, 31;

12) nagi, Fingerhandschuhe mit abgeschnittenen Fingerspitzen.
[Nebst nagas (s. dies) zu ostli. nãgutė "Fingerwurm", apr. nagutis, slav. nogъtь, ačech. nehet, ahd. nagal "Nagel (am finger oder an der Zehe)", s. Walde Wrtb. ² 851 und Boisacq Dict. 705.]

Avots: ME II, 687, 688

nuobarga, ein Lappen; utu nuobarga, ein zerlumpter Junge Neik. n. U. [Etwa zu gr. φάρω "spalte", la. ferīre "schlagen", forāre "bohren" u. a. bei Walde Wrtb. ² 283. f.?]

Avots: ME II, 759

‡ nuõmizis Ramkau, (mit ùo ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, ein vom äusseren Rand des Pergelholzes abgespaltener Pergel (skals).

Avots: EH II, 69

nùoskalˆdît, ‡ Refl. -tiês, sich (unversehens) abspalten: man cukurs nuoskaldījās vairāk par mārciņu Frauenb.

Avots: EH II, 85

nùoskalˆdît [li. nuskáldyti], tr., abspalten: gabalu nuo kuoka.

Avots: ME II, 847

nùošķelˆt [li. nuskélti], tr., abspalten, abtrennen: šķembeli nuo kuoka, biezu šķēli gaļas. [Refl. -tiês,

1) sich abspalten, sich abtrennen:
le̦dus nuošķēlies nuo malas;

2) ohne sein Zutun abgespalten werden:
cē̦rtuot nuošķēlās lielāks gabals nekâ gribēja.]

Avots: ME II, 865

[nùošķil˜t,

1) abspalten:
n. akmenim malu Warkl.;

2) Feuer anschlagend abnutzen:
n. kramu, šķiltavas tâ, ka vairs nede̦r C.;

3) blitzartig sprühen
(perfektiv): ugunis (nom.) vien garacīm nuošķīla Nigr. - Refl. -tiês,

1) ohne sein Zutun, unabsichtlich abgespalten werden;
nuo krama nuošķīlās liels gabals Lis.;

2) vom Feueranschlagen sich abnutzen:
šķiltavas nuošķīlušās N.-Peb.;

3) = nùošķilt 3: gar luogu nuošķīlās zibeņi Nigr.]

Avots: ME II, 865, 866

[pagaĩlis AP., pagaiļi, fein gespaltenes Holz, das man nach dem Ausbrennen der gröberen Holzscheite im Backofen noch zum Schluss brennen lässt, damit der Boden des Ofens gleichmässig erwärmt werde Peb.: pameklē pagailim sausāku malku un skaidas! AP. jāme̦t bez pārtraukuma pagaiļi virsū; pirts nedrīkst atdzisināt Jaunie mērn. laiki I, 149. Zu gaîlêt?]

Avots: ME III, 26

paklucis, ein Unterklotz, ein Klotz, auf welchen das Holz beim Spalten gelegt wird: malku skalda uz pakluča Ahs.

Avots: ME III, 46

pal˜tas, pal˜tes [auch PS., Serbigal, Salis], pal˜tis [Ronneb.], selten der Sing. palts, -s, "Palten", Blutpfannkuchen, mit Blut angemachtē Klösse von Mehlteig: paltes Drustuos pagatavuo šitâ: luopu asinīs iemīca labi pacieti miltus, tad sataisa kukulīšus, kuŗus izvāra, sagriež ripiņās un tad, sīpuolus klāt pieliekuot, uz pannas ar taukiem izce̦p Etn. II, 136. [Nebst estn. palt anscheinend aus schwed. palt "Blutkloss" (über das schwed. Wort Johansson KZ. XXXVI, 372).]

Avots: ME III, 63

pal˜ts [Bauske, pàlts ² Kl., Warkh.], -s, pal˜te [Serbigal], palts [Glück], L., die Pfütze, Lache; der Regenbach L.: cūka palti sajaukuse BW. 13765. ceļa palti sen zināju, drīz pielija, izsusēja 10987, man[i] māmiņa pirtī pēra, paltī smēla ūdentiņ[u] 1275. lai kājiņas neieminu asariņu paltītē (Var.: paltiņā 9208; 15477,

3) BW. 18813. uz ielām bija neskaidra ūdeņa paltis Vēr. I, 678. [viņas paltis Glück Ezech. 47, 11. pārvērtīs par sāls paltu Sirach 40, 30. par ūdens paltiem Jes. 14, 23. palts vielleicht (s. Petersson Etym. Misz. 38) aus *palcs (zu palce), worauf palte neben palts entstehen konnte; allerdings findet man eine"syppe"Lele palte schon in den Livl. Güterurk. I, № 683 v. J. 1500.]

Avots: ME III, 63

pãrskalˆdît, tr., entzwei-, durchspalten: kluci. lai zibens tumsu pārskaldītu MWM. VI, 356. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibe̦nus pārskalda Asp.

Avots: ME III, 175

pãršķelˆt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (dat.) entzweispalten:
ar nazi vē̦de̦ru pāršķēlies Latv. vēst. inst. žurn. III, 123.

Avots: EH XIII, 213

pãršķelˆt, tr., entzwei-, durchspalten entzweihauen: galvu LP. IV, 34. zibens stari pāršķēla šuo tumsību Asp. slieksnī ielicis izkapti, lai pāršķe̦liu nagus LP. VII, 1164. Refl. -tiês, entzweiplatzen, bersten: le̦dus kalnspāršķēlās deviņuos gabaluos BW. 13268, 5. akmens pāršķēlās divi daļās LP. VII, 1315.

Avots: ME III, 180, 181

‡ pãršķēpelêt Segew., zerspalten, zerschmettern.

Avots: EH XIII, 213

pãrtrìekt, tr.,

1) hinüberjagen:
zirgus pār upi;

2) entzweihauen, spalten:
es jūsu pieres pārtriekšu tâ˙pat kâ ve̦cus puodus MWM. X, 892. [es tādam pamēklim nagus pārtriektu, ja viņš man durtuos klāt Janš. Dzimtene IV, 210].

Avots: ME III, 184

par̂va,

1) eine abgerindete, rot gewordene Spalte od. Höhlung am Baume
Erlaa; ["eine abgeriebene Stelle am Baum" N.-Peb. (vgl. perve I);

2) par̃va, ein Schimpfname
Drobbusch, Nitaul.

Avots: ME III, 93

paskalˆdît, tr., ein wenig, eine Zeitlang spalten: tev malciņa jāpaskalda BW. 26078. [Refl. -tiês, mit Behagen paskalˆdît: iešu malkas paskaldīties.]

Avots: ME III, 99

[pašķelˆt,

1) ein wenig spalten:
pašķel nu vēl kādu šķilu! pašķēla siekstu un ielaida bārdu iekšā;

2) "iepuotēt" Warkl. Refl. -tiês, sich spalten: pašķēlās mākuonis, un izšāvās zibens.]

Avots: ME III, 113

pašķẽpelêt,

1) [ein wenig un dziemlich fein spalten
Lennew., Nötk., Nikrazen, Kalleten, Salgaln, Selg.]: vai nu malcienā pašķēpelēja un padruostalāja iekuŗamuos Apsk. v. J. 1903, S. 281;

[2) ein wenig (Schnee) schaufeln:
p. sniegu].

Avots: ME III, 113

pavẽrt, ‡

2) "?": māt, paver tu aude̦kla! man piekusa ruokas Oknist; ‡

3) = pavḕrst 1: paver acis šur! Wessen. kazāki sāka savas cerības uz Maskavas caru pavērt Pēt. Av. III, 396. ‡ Subst. pavẽ̦rums, das einmalig erfolgte teilweise Öffnen; das Resultat des teilweisen Öffnens, die Spalte:
Vizbulis ... pavēra tās (= durvis) pusviru, lika Ziemelim ... ruoku ielikt pavē̦rumā Janš. Mežv. ļ. I, 320.

Avots: EH XIII, 190

pìedraskât N.-Peb., piedrašķīt, vollschnitzen, vollspalten: piedrašķīt istabu šķēpelēm, mizām, cukuru Gr.-Sess.

Avots: ME III, 245

pìeskalˆdît, ein gewisses Quantum dazu spalten.

Avots: ME III, 290

pìešķelˆt, zur Genüge spalten: p. malku skaliem N.-Peb.

Avots: ME III, 300

II pliksnis "plītne" (ein kleiner, breiter Fisch, plaudenis) Etn. IV, 166. Nebst plikstiens I anscheinend zu li. pleĩkti "(einen Fisch) aufspalten und breitlegen", wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 91.

Avots: ME III, 344

plîse̦ns "sich leicht spalten lassend (kas viegli plīst) " Strenči

Avots: ME III, 348

I plîst (li. plýšti), plîstu, plîsu, intr., reissen, Risse bekommen, sich abspalten, bersten, brechen, losgehen: apavi, drānas, drēbes, apģē̦rbs plīst (reissen, bekommen Risse). nuo priedītes skali plīsa BW. 18586, 9. klētis vai plīsa nuo labības (warenzum Bersten voll) MWM. VIII, 724. ve̦lns nuo dusmām gribēja vai plīst Etn. II, 144. plīst pakaļa plīstamuo BW. 34654. sirds man vai pušu plīst, šuo visu re̦dzuot Lautb. Marģeris 20. publika... smejas plīsdama MWM. VIII, 124. neplīsis ne˙viens šāviens, kein Schuss ist losgegangen A. XX, 52. lai lūst vai plīst, mag es bersten oder" brechen: nu viņš jau arī Lienas nedabūs, lai tad lūst vai plīst Kaudz. M. 44. Sprw.: tam jāiet - vai lūst, vai plīst! pa ē̦damuo istabu dzird rājāmies, ka plīst vien (dass es nur so dröhnt) LP. V, 317. šie vienpadsmit stābulējuši, ka plīsis vien LP. IV, 125. - viņa drīz plīsīs, sie wird bald niederkommen U. plîstams, leicht zerbrechlich: plīstamas lietas Jürg.-Subst. plîšana, das Reissen, Bersten, Brechen; plîsẽjs, etwas, was bricht, zerreisst, etwas Zerbrechliches; plîsums, der Riss, Bruch, Spalt: labs dziedināms līdzeklis pret... pārcirtumiem, plīsumiem ir skābs krējums Etn. IV, 2. uz sasprē̦gājumiem un plīsumiem liek ausu sviedrus ebenda. paskaties plīsumā, kas tuŗ, ka nevar cirvi izdabūt! LP. IV, 12. kungs bij plīsumu darījis Izraeļa ciltīs Richter 21, 15. Zu plaisa, li. pléišėti "fein zerplatzen", woneben (mit ide. g im Wurzelauslaut) norw. dial. flīk "gähnende Wunde", an. flík "Fetzen" u. a. (vgl. Persson Beitr. 232 f. und 881 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 98).

Avots: ME III, 348, 349

poļa,

1) der Keil, der zum Spalten des Holzes dient
U.;

2) ein Hundsnagel
W.-Livl. n. U.

Avots: ME III, 375

II rāva,

1) eine tiefe Stelle im Meer
Büttner n. U., Durben: šurpu, turpu irstījuos ar laiviņu jūriņā, tās rāviņas me̦klē̦dams, kur menciņi lidināja VL. aus Durben. nāc, menciņ, tai rāve (kann auf rāvā(i) beruhen), kur dzird[i] mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var.;

2) ein Wasserfall, eine Stromschnelle
Harder n. U.;

3) *rāva od. *rāvs "?": tas sašķīdīs pret kļū-muo klinšu rāvu Plūd.;

4) râva Bers. "raušanās; viel Arbeit":
tur bij liela rāva;

5) "?": pār kalniem brāžuoties ar rāvu Rainis MWM. v. J. 1898, S. 81. te visu aizrauj nikna šalts ar rāvu MWM. v. J. 1897, S. 811;

6) râva, eine Spalte, ein Riss
Jürg. Wenigstens in den Bedd. 2, 4, 5 und 6 zu raût. Zur Bed. 1 und 3 vgl. rava,

Avots: ME III, 499

re̦m̃pls "sarepējis, ästig, schwer zu spalten": r. kuoks Neu-Bergfried.

Avots: ME III, 510

renêt, -ẽju, eine Rinne machen U., Spr.; "= krapêt" Wessen. kuo tu renē tuo malku! sagt man zu einem, der nicht recht zu spalten versteht Alt-Autz; renêt (mit Furchen versehen) laukus Gr.-Würzau.

Avots: ME III, 511

renst,

1) (ein Stück Holz) mit dem Beil quer durchspalten
Rutzau, N.- und Ober-Bartau; ren̂st ² , hauen (bes. einen wachsenden Baum) Dunika;

2) ren̂st ² Karls. "= riest". Wohl als ein Kuronismus identisch mit li. rę̃sti (prs. renčiù) "kerben"; vgl. rantît.

Avots: ME III, 511

‡ II repe OB. "schwer zu spaltendes Holz".

Avots: EH II, 366

rùobît C., Wolm., Neuenb., ruôbît ² Līn., -u od. -īju, ruôbuôt ² Salis, Wid., tr., kerben, eine Kerbe hauen U.; höhlen U., in Stücke hauen: paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. sācis mūru ar zuobina asminu ruobīt V1, 1064. ruobīt sieru ar cirvjiem III, 100. kungs... sizdams bij ruobus ruobījis II Sam. 6, 8. malku gabaluos ruobīt, Holz in die Quere klein spalten Für. I. nevar cirvi nuoturẽt, kuo malku ruobīt Līguotnis; niederhauen, fällen (einen Baum) Ledmannshof. vgl, rùobs I.

Avots: ME III, 575

rungulis U., rùngulis ² Prl., rùnguls ² Kl.,

1) rungulis Laud., ruñguls Salis, Dinsdorf, PS., Trikaten, Smilten, C., ein rundes (ungespaltenes) Holzstück: nuo līdze̦najiem bē̦rza runguļiem tu man varē̦tu nuoplēst tāses LA.;

2) ein fettes Kind U., als Bezeichnung für ein rundes, feistes Lebewesen überhaupt:
puišķē̦niem runguliem [vāri] saskābušus kāpuostiņus BW. 2962. sprunguli, runguli (Var.: sakārņi, cinīši u. a.), šķiŗat ceļu! BW. 1513, 2. sapalam, rungulam, tam pimbeŗa kažuociņš 26044. Ableitung von ruñga.

Avots: ME III, 561, 562

sa- (li. dial. sa-), Verbalpräfix (im VL. vereinzelt auch noch vom Verbum getrennt gebraucht, z. B.:

sade̦r miezis ar apini, sa zālīte ar ābuolu BW. 15453), bedeutend

a) eine Verbindung resp. Annäherung jeglicher Art (entspricht dem d. zusammen):
sanākt, zusammenkommen, sakrāt, ersparen, zusammensparen, salīgt, eine Abmachung, Einigung treffen. div[i] upītes satecēja, . . . div[i] sērdienes satikās Spr. I1. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen. sasauc kaŗavīrus ebenda S. 40, er ruft die Krieger zusammen. saradis ar citiem ebenda S. 83, hat sich an die andern gewöhnt. sagadījās visi kuopā ebenda S. 116, alle fanden sich zusammen. sabļāva visas raganas LP. VII, 197, rief alle Hexen zusammen;

b) dass die Handlung durch eine ganze Reihe von Subjekten vollzogen wird od. sich auf eine ganze Reihe von Objekten bezieht:
lai saauga brieži, lāči BW. 15624, 1. adītājas, rakstītājas sasē̦dušas ceļmalā Spr.155. vējiņ, nesapūt visu gružu e̦ze̦rā! 21. sarauga maisus, sajūdz zirgus LP. I, 74. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti ebenda S. 80. visi sadedzina ugunis ebenda S. 146. Hierher gehören auch diejenigen mit sa- zusammengesetzten Verba, welche besagen, dass die Handlung sich auf alle Teile des Objektes od. Subjektes bezieht od. sich in besonders starkem Masse od. lange Zeit hindurch äussert, z. B.: Jāņa bē̦rni samirkuši (sind durch und durch nass geworden) Smilt. sasildīties, sich (durchweg) erwärmen, samaksāt, (alles) bezahlen, saskābt, (ganz und gar) sauer werden u. a. bē̦rni sabrē̦kušies - arī slimi, auch die Kinder sind krank vom vielen Weinen Mag. XIII, 1, 19. saraustīties, sich überreissen, salielīties, sich übermässig prahlen, sastrādāties U., sich überarbeiten u. a. trīs gadiņi sadziedāju BW. 30, 1, ich habe 3 Jahre hindurch gesungen. trīs vasaras saganīju . . . guovi 725, 2. dažu nakti sastāvēji tu manā prātiņā 11158. tâ viņš satirguojies divpadsmit gadu LP. I, 115, so hat er 12 Jahre hindurch gehandelt. ruoka man vēl ilgi ... sasāpēja (schmerzte noch lange) VII, 982;

3) dass die Handlung ihr Ziel erreicht hat:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu (. . . bis er ein Häuschen erreicht) LP. I, 7. sameklēt (Var.: sataujāt) labu zirgu BW. 10758 var. bāleliņus gaidīdama, sagaidīju svešus ļaudis 12, 3;

4) eine Zerteilung, ein Zerfallen od. eine Beschädigung des Objekts od. Subjekts (entsprechend etwa dem d. zer-
od. ver-): sadauzīt od. sasist, zerschlagen, saskaldīt, zerspalten, sagriezt, zerschneiden, saplēst, zerreissen (tr.), saplīst, zerreissen (intr.). es samalu rīta māli BW. 8005. tikām pē̦ruši, kamē̦r sapē̦ruši siksnu lupatās LP, VII, 143. zirņus ... saberzēja pulverī ebenda S. 671. kastīte sašķīst gabaluos I, 94. kalns sabrūk ebenda S. 21. tilts sapuva BW. 4106, 2. Vgl. Le. Gr. §§ 569-70.

Avots: ME III, 588, 589

sadairêtiês, sich zerspalten, zerschleissen: kuoks sadairējies Bers.

Avots: ME II, 607

sadrašķît, sadrašķêt, tr., zerspalten, zerschlagen, zersplittern, zerreissen, verprügeln : nesadrašķī tik smalki (malku, cukuru)! Gr.-Sessau. tu jau sadrašķēji lakatu. kad ievīla eglienā, brālis māsu sadrašķīja BW. V, 239. bē̦rns savas spēlītes sadrašķījis Dunika.

Avots: ME III, 612

sadrĩvât, (mehreres) hineinstopfen (in eine Spalte): s. visādus niekus škirbās Dunika.

Avots: ME III, 613

sadruostêt,

1) zerschlagen
Wandsen: dē̦lam tamē̦r stienis sadruostē̦ts vienuos ķimpuļuos LP. IV, 1;

2) sadruõstêt Jürg. "sabārt" Nötk., N.-Peb., Bauske, Paltemal, Vank.; (auch "sadruostīt") "sabārt, sapērt" Kokn.; sadruõstêt Siuxt, Wandsen, Kalleten, verprügein;

3) sadruõstêt Neuhausen, Doblen, = sadruoztalât: s. kuoku; "piegraizīt": tâ sadruostējis (istabu), kâ pagāns!

Avots: ME III, 615

sagabaluôt, tr., in Teile teilen, zerspalten, zerschneiden.

Avots: ME III, 623

I šakalis Sussei, Jauns., šakals Salwen n. Mag. IV, 2, 141, U., ("ce̦lms") Gr. - Essern, šakels Setzen n. Etn. II, 49, plur. šakeļi Sonnaxt, ein dürres Stück Holz, Pergelholz U., Warkh., Memelshof, Kl. - Salwen (šakalis), in vierkantige Stücke gespaltenes Pergelholz, ein Pergel Setzen: varēja uzbāzt (virs krāsns) tikai nedaudzus šakaļus Jauns. Baltā gr. I, 8. nuorāva nuo krāsns virsa šakali Jauns. III, 418. darāt, tautas, dieverīšus nuo ve̦ciem šakaliem! BW. 25443 (aus Gr. - Essern); "= sprunguls" Warkh. Aus li. šakalỹs "ein Stück vom Ast"; vgl. das echt le. sakaļi.

Avots: ME IV, 2

salampât,

1): labi smalki s. (zerspalten)
malku Saikava (mit àm ² ); ‡

2) verprügeln:
salampāšu abas divas, ka skrandas vien apjuks! Blaum. Skroderdienas Silmačos (1902), S. 75.

Avots: EH XVI, 423

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

saskalˆdît, tr., zerspalten; zerlegen, zerkleinern: malku. akmentiņu saskaldīju BW. 13635, 5. fermenti... spēj citas organiskas vielas... saskaldīt un pārvērst Vēr. II, 215, salas, kas saskalda upi atte̦kās Apsk. v. J. 1905, S. 111. - naudu saskaldīt, gross Geld in kleines umwechseln Biel. n. U. Refl. -tiês, sich zerspalten, sich zerlegen, sich zerkleinern: zemes īpašumi saskaldās A. XX, 17. par latviešu intelliģences saskaldīšanuos Vēr. 1, 1418.

Avots: ME III, 731

saškaldît (hochle.), = saskaldît. zerspalten Spr,: saškaldīju tautu galdu deviņuos gabaluos BW. 13602, 4 (aus Prl.). malka bija saškaldita Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža).

Avots: ME III, 754

saskãrdît, zerspalten, zerfetzen, zertrümmern: zibens saskārdīja bē̦rzu škembelēs C.

Avots: ME III, 732

sašķel˜derêt,

1) fein zerspalten
MSiI.: sašķe̦lde̦rẽ̦ta malka ātri izde̦g un duod maz siltuma Talsen, Dond., Roop; zibens sašķelderē ² (= sašķeļ pagalēs. kas vēl turas kuopā) kuoku Upesgrīva; "zesschneidend od. zerreissend vernichten" Nötk.;

2) trüben:
s. ūdeni (mit èl ² ) A.-Schwanb.;

3) = saskalinât (mit èl ² ) Bers., Druw., Lös., Selsau, Sessw., Stomersee, Golg., Lub. u. a.

Avots: ME III, 754

sašķēlêt, in Scheiben (šķēles) schneiden Spr. Refl. -tiês, sich zerspalten, Risse bekommen (perfektiv): durvis sašķēlējušās, sniegu putina iekšā Upītis Nemiers 113.

Avots: ME III, 755

sašķelˆt, tr., zerspalten: akmins kalni... tuop sašķe̦lti Nachum 1, 6. luode, sašķe̦ldama savu čaumalu A. XX, 115. sašķe̦lti mākuoņi MWM. XI, 178. Refl. -tiês, sich zerspalten (eig. und fig.): viļņi sitas pret klintīm un sašķeļas MWM. XI, 278. ļaužu drūzma sašķēlās Upītis Sieviete 288.

Avots: ME III, 754

‡ sašķembelêt Sauken, fein zerspalten: s. malkas pagali.

Avots: EH XVI, 453

sašķẽpelêt, tr., zersplittern, zerspalten: sašķē̦pe̦lē̦ta malka ātri izde̦g Ahs. kuo tu te sašķēpelējis tuos lietas kuokus? te jau vairs ne˙kā nevar iztaisīt Salgaln. sašķe̦pē̦lē̦tas virvju daļas Jaun. Dr. v. J. 1902, N 11, S. 334.

Avots: ME III, 755

sašķẽrpelêt, fein zerspalten: s. malkas pagali Salis.

Avots: ME III, 755

sašķiedrât, zerfasern, zerpflücken Dr. sašķiêst, tr.,

1) (im Wasser) auflösen
Wid.;

2) zerkleinern
Wid., zerspalten, zerschneiden Spr.; vernichten: samīta un sašķiesta... luopu kājām Atbalss kal. bē̦rni sašķieduši (saplê̦suši) uolas N.-Peb. - naids bija sašķiests MWM. VI, 644.

Avots: ME III, 756

‡ saspirgalât Dond., allzu fein zerspalten: nesaspirgalā malku tik smalki spirgalās!

Avots: EH XVI, 449

saspraĩšļuõjums Siuxt, eine Spalte: (zemes virsa) sakustas, paceļas vai ielīkst tikai caur saspraišļuojumiem vai iegruvumiem zemē Konv.2 1386.

Avots: ME III, 742

sasùkt, tr., zusammensaugen, in sich hineinsaugen (auf eine grössere Menge bezogen): asaras nuokrita uz... appuvušā bluķa, kas viņas kāri sasūca sevī JR. IV, 155. Refl. -tiês, allmählich zusammenfliessen: nuo pavasaras sniega sasūkusēs krietna palte A. XX, 162.

Avots: ME III, 751

šâva Kr., Bers., Golg., Jürg., Kreuzb., Lis., Lubn., Saikava, Saussen, Selsau, Tirsen, Zvirgzdine, Erlaa, (mit â ² ) Bauske, Dond., Wandsen, eine scheidenartig geformte Spalte oder Höhlung an einem Baume Seew. n. U., Etn. IV, 33, Erlaa, am Brotlaib Bauske; eine Narbe Tirsen, Dond., Bērzpils: tev liela šâva ² uz vaiga Sassm. n. RKr. XVII, 55. šim kuokam ir šāva; te nevar karuoti iztaisīt Dond., Selb. uozuola šāvā Pē̦rkuoņa tē̦ls Lautb. Marg. 87. šuo dēli nevar ņemt, tam ir plata šāva Dond. dzelzs ar šâvām Aps. Vgl. sâva.

Kļūdu labojums:
Marg. = Marģ.

Avots: ME IV, 13

saviznuôt,

1) sich mit einer dünnen Eisschicht beziehen
Lös., Druw., Aahof, Geistershof: saviznuojušie dubļi mirdzēja V. Eglitis Zilā cietumā 176;

2) auch savizuôt, sich in kleine und dünne Teile spalten (vom Eise) Adsel;

3) "verprügeln":
s. zirgu Walk.

Avots: ME III, 789

sîks,

1): taisīt sîku ² (zerspalten)
malku Grob. gali tik sīki, ka grūti sasiet Kolberg. cits ir sîki ² ē̦dājs, cits - liels ē̦dājs Seyershof. piens (slaucuot) te̦k sîki Sonnaxt. izmiju rubli sīkā Kaltenbr. sîki ² raibs sunītis Frauenb.;

2): runāja šis cilvē̦ks ... tik sīki kâ sieviete Jauns. Raksti IV, 219. sîki runāt, spiegt, bļaut Linden in Kurl.;

3): tie nazgi jāsien sîki ² Pussen. Subst. sîkums,

1); sīkum[u] manu, sīkumiņu! BW. 5354.

Avots: EH II, 492

skadrs Karls.,

1) leicht zu spalten:
skaldītu skadruos priežu klučus JR. IV, 84;

2) munter, frisch
U., aufgeweckt: skadrs zirgs Selsau, ("ātrs") C., skadrs zē̦ns C. tu esi skadra braucēja Selsau. skadrs (muodīgs) miega. nuo rīta visi skadri PS. skadrs (hellsehend) skats C. skadras ausîs, ein scharfes Gehör U. skadras (= spuožas, dzīvas) acîs C., Ermes, Wolmarshof; skadras acis, ein scharfes Gesicht Widdrisch, U.: skaudībai ir skadras acis MWM. VIII, 332. skadrs (wachsam) suns Wolm.;

3) grell
V. - Subst. skadrums,

1) die Schärfe, Rauhheit Widerhaarigkeit
U.;

2) die Munterkeit, Aufgewecktheit:
jūtekļu skadrums U. b. 109, 69. In der Bed. 1 wohl nebst šķe̦dēns (und skadiņi?) und li. skedervà od. skederlà "Splitter" (bei Būga KSn. I, 282) zu osorb. ščedrić "krümeln", ae. scaterian "zerstreuen", gr. σχεδάννυμι "zersptittere" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 558 f.). In der Bed. 2 (wozu auch skadinât) kontaminiert aus skab- (in skabrs) und *kad- (zu germ. hvata- "schnell, scharf" (bei Fick Wrtb.III4, 115; wenn mit hv- aus ide. qu̯-)? Oder zu norw. skata "in eine Spitze auslaufen" u. a. (bei Walde l. c. 539)?

Avots: ME III, 863

skaidienis (unter skaîdiẽna),

1): auch (mit aî ) Auleja; ein Holzplatz beim Hause
(mit aî ) Kaltenbr.; ‡

2) eine beim Hotzspalten entstandene Schicht von kleinen Holz- od. Reisigsplittern
Kaltenbr.

Avots: EH II, 497

skalaîns, sich spalten lassend, Risse, Spalten, Splitter habend; faserig U.: skalaiņa gaļa, faseriges, schlechtes Fleisch U. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 867

skalˆdîgs,

1) "derb(?)"
B. Vēstn.;

2) "zänkisch; intolerant" :
skalˆdīgs ² cilvē̦ks Sessau, Hofzumberge;

3) leicht zu spalten:
skalˆdīgs kuoks Nötk., Hirschenhof, Alswig, Sessw., Schwanb., N.-Peb., Odsen, (mit alˆ ² ) Neuhausen, Widdrisch, Markgrafen, Wirginalen.

Avots: ME III, 868

skalˆdît (li. skáldyti "fortgesetzt spalten") Serbigal, AP., Nerft, Kl., Neuenb., Wolm., skalˆdît ² Ruj., Salis, Deg., Līn., Iw., Bl., -u, -ĩju, tr., freqn. zu šķelˆt,

1) spalten:
malku. gabaluos skaldīt kâ ve̦cu dzirnu akmeni Br. 194. tec, laiviņa, skaldi jūru! BW. 13996. audekli skaldīt, Leinwand der Länge nach durchschneiden U.;

2) fig., sk. valuodu, sicher und bestimmt sich ausdrücken:
druoši sevi turējuos: pret hungiem, pret ļaudīm skaldīt skaldu valuodiņu BW. 6636. viņš latviski runā, kâ skaldīt skalda, er redet fliessend lettisch U. vārdus skaldīt, Worte in Silben zerteilen St. Refl. -tiês,

1) sich (zer)spalten;

2) "schwatzen, schimpfen":
vai tad tev bail ne˙maz nav, ka tu tâ skaldies? Alm. - Subst. skalˆdîšana, das Spalten; skalˆdîšanâs, das Sichspalten; skalˆdĩjums, das einmalige, vollendete Spalten; skalˆdîtãjs, wer spaltet: ne man skalu plēsējiņa, ne malciņas skaldītāja BW. 6836 var.

Avots: ME III, 868

škalˆdît Lis. n. RKr. XVII, 94, Mežamuiža n. FBR. IV, 77, Prl. n. FBR. VI, 93, škaldît Spr., Bewershof, Birzgale, Golg., Lubn., Warkl., -u, -ĩju, škaldêt, = skaldît, spalten: saiminieks būtu malku škaldījis Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). nuo akmena malku škaldu (Var.: skaldu, šķēlu) BW. 9121 var. sieru škaldēt Ulanowska Łotysze 32. Anscheinend nur hochle. und daher wohl aus *šķaldît, das aus skaldît . šķelt kontaminiert ist.

Avots: ME IV, 20

II skalˆds ² "ein Brettchen aus leicht zu spaltendem Holz (für Holzgefässe)" Wirginalen.

Avots: ME III, 868

skaļîgs, = skaļš, namentlich: sich leicht spalten lassend U.

Avots: ME III, 869

‡ škalîgs Kaltenbr., sich leicht spaltend: škalīga pagale.

Avots: EH II, 627

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

skam̃bât: in kleine Stücke zerspalten (mit am ) Bērzgale, Meselau, Zvirgzdine; kuo tu istabā skam̃bā (= graizi, ka skambas krīt)? AP.

Avots: EH II, 500

skam̃bât Jürg., skàmbât ² Fest., Schwanb., Warkl., -ãju, tr., zersplittern, in kleine Stücke zerspalten: malkas gabalu Lubn.

Avots: ME III, 870

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

skarbalaîns, skarbulaîns U.,

1) splitterig
U., Wid.; zottig Wid., (skarbulains) Doblen, Schrunden, zerfetzt: skarbulainu (Var.: pluskutaiņu ) kazu vedu spruogainam bucītim BW. 18705, 1. skarbalaiņi lindraciņi 10204, 1;

2) scharf, rauh
(fig.): dzirdēja nepatīkami skaļi skarbalainā balsī aitu . . . blējam Janš. Dzimtene V, 15. skarbulaiņa balss, eine heisere Stimme U.;

3) sich nicht leicht spalten lassend, faserig:
skarbalaina malka Lieven-Bersen.

Avots: ME III, 873

‡ šķe̦de̦na, ein abgespaltenes Stück (?): cukuru ... pērk lielu gabalu ... nuoskalda nuo lielã gabala pa šķe̦de̦nai Širmanis Lielas pasaules sākums 30.

Avots: EH II, 629, 630

šķe̦dē̦ns (unter šķe̦dē̦rns): auch (zum Pergelreissen) Heidenfeld, Meselau, Misshof, Nötk.; ein gespaltenes Holzstück Smilt.: šķe̦dē̦nu sē̦ta.

Avots: EH II, 630

šķedene "?": sniedzas pēc gurķa šķedenes (Schnitte?) un iekuož Latv.; "ein abgespaltenes, flaches Holzstück" Grawendahl.

Avots: ME IV, 24

šķe̦dē̦rns,

1) ein (vom Ganzen abgetrenntes) Stück,

a) šķe̦dē̦rns Bers., Bolwen, Festen, Golg., Gr. - Buschh., Laud., Lennew., Lis., Lös., Lub., Mar., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķe̦de̦rns Aahof, Gr. - Sessau, Grawendahl, Lubn., škedernis Kalz., Mar., Stockm., šķederns Spr., Lasd., šķe̦de̦rna Gr. - Sessau, Lubn., Nerft, BW. 35705 var., šķe̦darna Ermes, Ronneb., Smilt., Trik., šķe̦darksnis Schwanb., šķe̦darnis Alswig, Mar., šķe̦dē̦ns U., AP., N. - Peb., Arrasch, A. - Ottenhof, Erlaa, Jürg., Kensingshof, Ronneb., Sessw., Warkl., Wolm., šķeders LP. VII, 853, šķediens Stürzenhof, ein kleines, abgespaltenes Holzstück
U., ein abgespaltenes Holzstück (Birkenholz in Bers., Jürg., Lasd., Laud., Ronneb., Sessw., Kiefernholz in Lis. und Lubn.) zum Pergelreissen, ein abgespaltenes Viertel von einem Kiefernblock zum Pergelreissen (šķe̦de̦r̂ns) Ungurmuiža bei Kreuzb.: pē̦rkuona speriens saplesa kuoku vairākuos šķe̦de̦nuos B. Vēstn. ienes tuo malkas šķe̦de̦rnu ķēķī! Mar. šī būs laba šķe̦dē̦nu malka Kensingshof. pa kreisai ruokai tam saplē̦stie šķederņi, pa labai gatavie... skali Vēr. I, 1453;

b) von andern Gegenständen:
maizes šķe̦dē̦ns Wolmarshof, eine grosse Schnitte Brot. ābuolu šķe̦dē̦ns A. - Ottenhof. lūst uozuols, krīt ve̦cais, plīst galviņa šķe̦de̦rniem BW. 30421; šķe̦dē̦ns U., ein entzwei geschnittenes Kohlhäuptchen; šķe̦dē̦rns Sessw., ein Teil von einem zerschnittenen Kohlhäuptchen;

2) ein mageres Tier
(šķe̦de̦rna) Nerft;

3) "?": iet kâ šķe̦dē̦rns Gr. - Buschh. tam dzīve kâ šķe̦dē̦rnam ebenda. Zu skadrs 1, s. Persson Beitr. 132, 148 f. und 883 und IF. XXXV, 212 ff., Zupitza Germ. Gutt. 152.

Avots: ME IV, 24

šķē̦laîns Memelshof, (mit è̦ ² ) Saikava, gespalten, mit einem Spalt versehen: sievietei spalvainas luopu kājas un šķē̦laiņi luopu nagi LP. V, 396. šķè̦taini ² (in Schnitten geschnittene) kartupeļi Golg., Warkl.

Avots: ME IV, 32

šķe̦lda,

1) ein abgespaltenes Stück, ein Splitter:
akmeņam atšķe̦ltas divas šķe̦ldas Lautb. Luomi 73. uz vienas akmeņa šķe̦ldas var divdesmit cilvē̦ku saviesties ebenda;

2) der Schlitz
V., die Spalfe Wid. zu šķelˆt.

Avots: ME IV, 25

šķeldêt (li. skéldėti "fortgesetzt platzen") U., -u, -ẽju, šķeldinât (li. skéldinti "spalten lassen") Wid., spalten.

Avots: ME IV, 25

šķēlêt, = šķelˆt U.; in Scheiben, Schnitten schneiden (mit è ² ) Golg., Lubn., Saikava, (mit ê ² ) Bershof; abspalten St.

Avots: ME IV, 32

‡ šķêlīgs ² Seyershof, sich leicht spalten lassend, leicht spaltbar: priežu kuoks ir š.

Avots: EH II, 633

šķèlis ² , der Name einer Stromschnelle (wo sich das Wasser an einem Stein spaltet) in der Ewst.

Avots: ME IV, 32

šķẽ̦llaupa Smilt., ein abgerissener Teil (Haut oder Holz) U., ein der Länge nach abgespaltenes Stück vom Balken L., ein Splitter Smilt.; ein eingerissenes Stück an Brettern Smilt.; eine Risswunde Smilt. Zu *sķē̦la und laupît?

Avots: ME IV, 32

šķè̦luôt ² Lennew., Mar., Pilda, Warkl., (mit ẽ̦) Ruj., Rigascher Strand, Risse bekommen, sich spalten: lūst un škē̦luo le̦dus upēs R Kam. 189; dafür wird auch šķèļuot ² angegeben.

Avots: ME IV, 32

šķelˆt,

1): liepas galdu gultu šķēla (fertigten spaltend an)
BW. 13611, 5; Subst. šķê̦lums,

2): der Schlitz
Seyershof.

Avots: EH II, 630

šķelˆt (li. skélti "spalten"), škeļu, šķêlu,

1) spalten, der Länge nach teilen
U.: šķeliet (Var.: plēsiet) skalus! BW. 6958 var. kur tie (galdi) šķe̦lti, kur neške̦lti? 1421. brāļi kuokles šķēle 33625, 15. luopiem e̦suot šķē̦rē̦ti (šķe̦lti) nagi LP. VI, 450. kalni... tiek... šķe̦lti Rainis Göˉtes dzeja 46. šķeļ kuģis ūdeņus Vēr. I, 926. ar tuo šķe̦ltu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var.;

2) = šķilt: ... kumeliņš tē̦raudiņa pakaviem; tuo varēja nakti jāt, gaisā šķela (Var.: šķīla) uguntiņu BW. 29698, 7. šķeltin šķēla (Var.: šķiltin šķīla) valuodiņu 11156 var. Refl. -tiês,

1) sich spalten:
zuobini šķinda un vairuogi šķēlās A. XX, 744. mākuoņi šķeļas 232. migla... švītrās šķēlās Rainis Göˉtes dzeja 5;

2) sich spalten
(fig.); in Zwietracht leben Fest.: iedzīvuotāji savā starpā šķē̦lušies un rējušies Pagalms v. J. 1881, No 3, S. 23. - Subst. škelˆšana, das Spalten, šķelˆšanâs, das Sichspalten (eig. und fig.): atomu šķelšanās Vēr. I, 797. kņe̦zu starpā bijušas šķelšanās un ķildas Stāsts Kriev. 18; šķē̦lums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Spaltens:
šķeliet skalus, brāleliņi! nāks māsiņas vakarā; cita cimdus, cita zeķes par skaliņu šķē̦lumiņu BW. 6958 var.;

2) die Spalte:
kluci saskaldīja trijuos šķē̦lumuos Ahs. n. RKr. XVII, 55. zē̦ns iešķēla klucim šķē̦lumu galā LP. VI, 447; šķêlẽjs, wer spaltet: nav man skalu šķēlejiņa BW. 6835, 1. Nebst skals, skaldît, šķèle, šķilt, šķila u. a. zu r. щель "Spalte", о-скóлокъ "Splitter", sloven. skala "Lichtspan", ščalja "Splitter", gr. σχάλλω "scharre, hacke", alb. haľε "Splitter", at. siligua (wenn aus *sceliquā) "Hüfsenruchtschote", mir. scailt "Spalte", an. skilja "trennen" and. skola "Abteilung" u. a., s. Reichelt KZ. XLVI, 334 f., G. Meyer alb. Wrtb. 145 f., Zupitza Germ. Gutt. 43 und 151 f., Meringer IF. XVIII, 229, Persson KZ. XXXlII, 284 ff. und Beitr. 176 und 646 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 458 f., Boisacq Dict. 868 f., Trautmann Wrtb. 264, Walde Vrgl. Wrtb. II, 590 ff., Jokl. WuS. XII, 70.

Avots: ME IV, 25, 26

šķe̦ltnaîns Fest., šķe̦lˆtnājs Lubn., hart, sich spaltend, nicht mehlig (von Schotenfrüchten): šķe̦ltnaini zirņi Tirs. n. RKr. XVII, 81 (hier auch: šķ. pupas), Fest.

Avots: ME IV, 26

šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 26

‡ šķe̦m̃balains Ramkau, sich spaltend: š. zirnis ir tāds, kuo nevar izvārīt mīkstu; vāruot tas pārdalās uz pusēm.

Avots: EH II, 631

škeñdele Bixten, Nigr., Sermus, šķèndelis ² Gr. - Buschhof, = šķembele, ein abgespaltenes Holzstück: es nelē̦ktu puišu dēl ne pār mazu šķendelīti (Var.: sakārnīti) BW. 10557. Vgl. šķe̦ndala.

Avots: ME IV, 27

šķeñdelêt Bixten, Nigr., Sermus, schnitzeln, fein spalten: kas varēja priedi škelt, kas uozuolu šķendelēt? BW. 31387 var. bissimiliert aus *šķeldelêt?

Avots: ME IV, 27

šķẽpele Arrasch, Bauske, C., Dunika, lw., Jürg., Lin., Neuermühlen, Sessau, Siuxt, ein abgesplittertes od. abgespaltenes Stück (mit è ² ) Bers., Kalz., Kr., ein kleines Stück Holz U., eine Scherbe Dr.; das breite Ende am Ruder L.: tikām situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte (Var.: skabardziņas) BW, 26292. es nelē̦ktu puišu dēļ ne pār skalu šķēpelīti (Var.: druoztaliņu) 10557, 4. liela šķēpele atplīsa kuokam Jürg. u. a. pē̦rkuons saspēris kuoku vienās šķēpelēs Stenden. luodes pārlauž kaulu, atšķe̦ldamas tikai dažus kaula gabalus un šķēpeles A. XX, 172. nagu šķēpeles Duomas I, 122. stikla šķēpele Dr. Anscheinend zur Wurzel von šķè̦ps (s. dies).

Avots: ME IV, 32, 33

šķēpelêt, -ẽju,

1) (Splitter, Späne, šķēpeles) (ab)hauen, (ab)spalten, zerspalten, zerhacken
Amboten, Durben, Fest., Lennew., (mit è ² ) Bers., Holmhof, Lubn., Prl., (mit ẽ) Kudum, Nötk., Rosenbeck, Salis, MSil., Stenden;

2) "ar šķēpeli ecēt" Wolmarshof;

3) "mit einer Schaufel graben"
Holmhof: šķ. grāvi.

Avots: ME IV, 33

šķepste, ein Griff (rāviens), eine Handvoll Infl. n. U.: šķepste linu U., Lubn., Meiran. šķepste miltu Bauske. Nebst šķepsne und li. skepetà "Tuch" wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 414) als "Abgespaltenes" zu r. щепá "Holzspan", щепáть "spalten", aksl. skopiti "verschneiden", li. skãplis "Hohlaxt", gr. σχόπελος "Fels" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 559 ff.).

Avots: ME IV, 28

I škērdele,

1) ein Lappen
Bergm. n. U., Golg., (mit ḕ ² ) Saikava, Selsau, Warkl., ein der Länge nach abgerissener Fetzen (mit ḕ ² ) Druw.: puika bikses sapluosījis šķērdeļu šķērdelēm Druw. viņam pakaļā svārkiem liela šķērdele Saikava;

2) ein ahgespaltenes Stück Holz
Peb. n. U.;

3) ein im Zuschnitt verdorbenes Stück
L.;

4) ein Wasserstrahl
(mit ḕr) Jürg., (mit ḕr ² ) Saikava: ūdens sāka skriet šķērdelēm Jürg. uzlija kāda šķērdele (šalte) ūdens Saikava. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 33

II škẽrêt, -ẽju,

1) (den Rasen mit dem Rasenpflug
Meiran) schneiden, scheren: ve̦lē̦nas Meiran. (dzīvi žuogi)... kārtīgi šķē̦rē̦ti Peņģ. Sakņu dārzs 14. kungi šķē̦rē̦tām ce̦purēm BW. 33350;

2) zuschneiden
Spr.;

3) (Kohl) schärfen, hobeln
U.: ēvelē jeb šķērē... kāpuostus Etn. III, 73. cūkas gaļa ar šķē̦rē̦tis kāpuostiņis BW. 12987;

4) spalten:
tai (uodzei) ir šķē̦rē̦ta skrumšļa mēlīte Poruk V, 361;

5) šķērēt kājas Modohn, die Stiefel aneinanderstreifend geheri.
Aus mnd. scheren.

Avots: ME IV, 34

šķē̦rlât (li. skertoti "in Scherben zerbrechen" bei Geitler Lit. Stud. 108) Brasche, V., splittern; fein spalten, zerschnitzeln (mit ẽ̦r ) Rutzau.

Avots: ME IV, 35

šķẽrpelêt Drosth., Salis, Stenden, -ẽju, fein spalten Allend. n. U.: malku Salis.

Avots: ME IV, 35

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr ² ) Kl., Prl., (mit êr ² ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

II šķe̦sts "ein abgespaltenes Brettstück mit spitzem Ende" Sonnaxt; eine dünne, lange Stange Bewershof, Odsen, ein Knüppel, eine Rute Ruj.

Avots: ME IV, 29

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

šķiêts ² (li. skiẽtas "Querbalken bei der Egge; Leinweberblatt", serb. štît, air. scíath "Schild") Iw., Līn.,

1) šķìets Drosth., PS., (mit ìe ² ) Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lis., Meiran, Ohselshof, Saikava, Sessw., Warkh., Warkl., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Bl., Dond., Dunika, Jürg., Tr., Plur. šķìeti C., der Weberkamm
Elv., U., Bielenstein Holzb. 401, 410, Adsel, Bers., Grobin, Lubn., Nerft, Selb.: man jāauž kre̦klu drēbe, bet šķieta nav tāda, kurā aust Selb. pamāte viņu sūtīja pēc šķieta aude̦klam Saul. III, 187; Demin. šķietiņš, der Kamm bei der Bandweberei Bielenstein Holzb. 418: šķietiņš prievietu aušanai RKr. XVI, 161;

2) = braukts, das Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses Lubn.;

3) šķiêts ² Dond., Wandsen, das Querholz vorn am Zweispännerwagen, woran die Schwengel angebracht werden:
šķiets uzniedē̦ts ar divām niedēm priekšā uz šķēri; katrā galā viņam iekabināts... zveņģelis RKr. XVII, 37. zirgus sajūguši kuopā; mūs[u] zirgs ilksīs, Brammanīšu - piejūgts šķietā blakus Janš. Bandavā I, 27;

4) e̦nkura šķiets, der Ankerbalken
L., Bergm. n. U., Mag. II, 3, 119, Adiamünde, Kaltene, Nogallen, (mit iê ² ) Salis;

5) "?": krē̦slu iepītnes šķieti Konv. ¹ 185; šķiêti ² Bauske "ve̦lki, me̦ti";

6) Ried, Riet
V. Wenigstens in den Bedd. 1 - 4 nebst šķieta I zu apr. scaytan "Schild", an. skīđ "Scheit", skeiđ "Weberkamm", and. skēth "Unterschied", g. skaidan, ahd. scidōn "scheiden" mhd. schīten "spalten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5431, s. Zubatý AfsIPh. XVI, 414 f., Trautmann Wrtb. 264, Būga KSn. I, 282.

Avots: ME IV, 54

šķieva, eine Spalte im Holz W. - Livl. n. U.; "rē̦ta auglī" (mit iê ² ) Bauske. Nebst li. skivỹtas "Fetzen" zu šķiêst; vor v kann ein d geschwunden sein, vgl. Leskien Nom. 347, Persson Beitr. 826 f., Būga Ksn. I, 283, Zubatý AfslPh. XVI, 385.

Avots: ME IV, 54

šķila,

1): die Hälfte eines gespaltenen Klotzes
Linden in Kurl., Siuxt; die Hälfte eines Eichelkernes Siuxt.

Avots: EH II, 635

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. ² 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

šķīla, die Spalte Wid.: zārka šķīla LP. VII, 218. Nebst li. skylė˜ "Loch" zu šķilt.

Avots: ME IV, 48

šķilaîns,

1) "?": šķilains lūzums A. Brigader Vizb. 82;

2) "kas nav miltains" Erlaa, Peb., nicht weich
Bershof; šķilaini zirņi Erlaa, Jürg., Erbsen, die sich beim Kochen in zwei Hälften gespalten haben Aachof, Sessw., Peb. šķilaina malka N. - Peb., grob gespaltenes Holz; šķilains kuoks N. - Peb., ein leicht spaltbarer Baum.

Avots: ME IV, 39

šķilinât,

1) "?": smagi pūta sila priede, dzirdēj[a] mani šķilinām. neplūt smagi, sila priede, neb[a] es tevi malkai cirtu! BW. 708, 1 var. und 6;

2) (nicht abgehauenen) Kiefern harzige Späne abspalten
Stenden.

Avots: ME IV, 39

šķilis (li. -skilis "spaltend"), ein Messer zum Pergelspalten U.

Avots: ME IV, 39

šķīlis,

1) ein Messer zum Pergelspalten
Ruj. n. U.;

2) ein Schlitz am Kleide
LKVv. Zu šķilt.

Avots: ME IV, 48

V šķilsts nags Elger Dict. 154, ein gespaltener Huf; vgl. li. skilstis, -ies "Klauenspalte".

Avots: ME IV, 40

šķil˜t (li. skìlti "Feuer anschlagen") AP., Dond., Līn., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., šķìlt ² Kl., šķil˜t ² Dunika, Nigr., Selg., šķiļu, šķĩlu Wolm. u. a. (auch in Dunika und Selg˙!) resp. šķîlu ² Nigr. od. šķilu [in der Bed. 1 Dond., Saikava (hier in der Bed. 3 šķìlu ² ), Wandsen, Warkl.],

1) Feuer anschlagen
U.: tautu zeme akmeņuota, guni šķīla staigājuot BW. 7417. akmens šķīla uguntiņu 9990. (kumeliņi) kājām šķīla uguntiņu 13646, 8. uguni šķildams meitu... pamanījis LP. IV, 211. Sprw.: škiļ, ka dzirksteles vien iet gaisā RKr. VI, 181. pē̦rkuons šķiļ zibeņus Celm. viņa skatieni šķīla zibeņus MWM. X, 179. gaismas liesmas nāvi šķiļ Plūd. Uz saul. tāli 79. šķiļamie, die Werkzeuge zum Feueranschlagen: ieiet kruogā... uzpīpuot, ja pašam nav šķiļamuo klāt Janš. Bandavā II, 67;

2) malku šķil˜t, Holz spalten
Gramsden;

3) sich aus dem Ei herausschälen lassen, machen:
tikkuo šķiltus cālīšus Etn. II, 123. vanags prasa zīlītei: kur tu tādus bē̦rnus ņēmi? pate šķīlu, pat[e] perēju BW. 2579, 2. Sprw.: ne šķilts, ne pe̦rē̦ts JK. II, 584; te šķilts, te pe̦rē̦ts Br. sak. v. 1110. (fig.) kur tie mani brūtgāniņi? vai bij šķilti, vai pe̦rē̦ti, vai palika vanckaruos? BW. 8607 (ähnlich: 15633; 18923). šķilti, pe̦rē̦ti, alle ohne Unterschied, Hinz und Kunz: pasaku teicējs... visus, šķiltus, pe̦rē̦tus - vai tie lielie, vai mazie kâ burtin apbūris Lautb. Luomi 198. ja vārtus neaiztaisīsi, tad vilksies caur šķilti, pe̦rē̦ti Grünh.;

4) sprühen lassen, aufgeregt sprechen:
(barga mātes meita) šķiltin šķīla valuodiņu BW. 11156 (ähnlich: 5418). sāk raisīties... mēles, šķilt juokus un atjautas RA.;

5) par muguru šķilt, einen mit einem Stock über den Rücken schlagen
Mag. XIII, 2, 43, U. Refl. -tiês,

1) sich mit dem Feueranschlagen abgeben:
ap tuo tu vari šķilties kâ ap kramu A. XX, 12;

2) (auf)sprühen:
zibiņi šķīlās LP. VII, 472. kâ dzirksteles šķīlās sentences Upītis Sieviete 41;

3) sprühen; aufgeregt ausgesprochen werden:
vārdi viņam šķiltin šķīlās Juris Brasa 304. Lūsiņai darbs šķiŗas un valuoda šķiļas Janš. Bandavā II, 396;

4) sich aus dem Ei, aus der Puppe herausmachen
U.: cālis sāk šķil˜ties ārā nuo uolas Dunika. Zu šķelˆt; zu šķiltiês 4 vgl. auch Jokl WuS. XII, 70. Nach Bartholomae Airan. Wrtb. 516 hierher vielleicht auch av. garǝmö -skarana "ein bei der Feuerung gebrauchtes Gerät".

Avots: ME IV, 40

I šķīnis,

1) ein Raufeisen zum Abröden des kleineren Gesträuchs
L., U., Bielenstein Holzb. 776, Gr. - Roop, (mit î ² ) Zögenhof;

2) ein Messer zum Pergelspalten
Lubn., (mit î ² ) Zögenhof;

3) eine Handvoll gepflückter Erbsen oder Bohnen Schibbenhof
(mit î ² );

4) auch šķīņa buomis, die Welle am Webstuhl mit dem gezahnten Rad
Ruj. n. U., Bielenstein Holzb. 399. In den Bedd. 1 - 3 wohl zu šķīt; in der Bed. 4 wohl aus šķīv(e)nis.

Avots: ME IV, 48

šķīra, die Ritze, Spalte: ja bē̦rnam priekšzuobuos ir liela šķīra, tad tas būs gudrs cilvē̦ks Üxküll. Daugavā gar malām jau bija pabiezs le̦dus, bet vidū bij re̦dzamas plašas šķīras B. Vēstn. Zu šķir̃t.

Avots: ME IV, 48

šķir̃ba (sloven. ščŕba "Scharte, Zahnlücke" und gr. Σχάρφη, Name eines Städtchens im Thermopylenpasse Hoffmann Makedonen 28),

1) die Ritze, Spalte:
vīram nebij miera ne kuoka šķirbiņā LP. III, 20. šis paveŗ mazu šķirbiņu VI, 902. ačteles auguot pa˙visam cieti, tik vēl mazas šķirbiņas R. Sk. II, 134. mēs šķirbā viņus sadzīsim Rainis Ant. un Kl. 91;

2) Schimpfwort für ein Frauenzimmer
Seew. n. U. Nebst gr. σχαρφᾶσϑαι· σχεδάννυσϑαι Hes. zu skar̂bs, šķir̃t.

Avots: ME IV, 43

šķir̃baîns, voller Ritzen oder Spalten U., spaltig V., rissig V.: mē̦sli... bira caur klētiņas šķirbainuo grīdu Jauns. Vēja ziedi 92. krāsns nav diezgan cieti mūrē̦ta, bet šķirbaina Konv. ² 728. re̦ti, šķirbaiņi zuobi BW. I, S. 179.

Avots: ME IV, 43

šķir̃bstar̂pa, eine Spalte: vilks ne šķirbstarpā mieru tiem ļautu Lapsa - Kūm. 191.

Avots: ME IV, 43

‡ šķirve, eine Ritze, Spalte (?): kazenes bij augušas nuo kādas šķirves akmalās Latv. Av. pielik. 1855, № 26, S. 3.

Avots: EH II, 638

skļāvums "das behauene Ende vom Balken; das nicht mehr gesägte, sondern abgespaltene Ende eines Bretts".

Avots: ME II, 883

skrādāt, spitzen Für. I (unter malt). Vohl zu li. skrodyti "shnitzen", skrósti "aufspalten" und mnd. schratelen "zerschneiden" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 580).

Avots: ME II, 889

skrañda (li. skránda "alter, abgeschabter Pelz") Ruj., Salis, Serbig., AP., Līn., Iw., Wolm., skrànda ² Kl., Prl., Nerft,

1) häufiger
der Plur. skrañdas, skran̂das ² Dunika, alte Kleider, Lumpen, Lappen, Plunder U.: drēbes bijušas nuoplīsušas skrandu skrandās LP. VI, 563. skrandu skruodelītis BW. 14517, 11. - skrandu lācis, ein Zerlumpter: nuoplīsis kâ skrandu lācis RKr. VI, 744;

2) comm., Schimpfwort, ein Zerlumpter,
Lump: kuo tas plūksna saplūksnāja, tuo tas skranda saskrandāja VL. aus Siuxt. apprecēja . . . vienu šuvējas skrandu Seibolt A. v. J. 1900, S. 386. Als ein Kuronismus neben nuoskrendis zu li. skrañdis "Viehmagen", apskrę̃sti "sich zerzausen" (bei Büga KZ. LI, 120), mhd. schranz "Riss, Spalte, Scharte", dän. skrutte "Vogelkropf", schwed. dial. skrott "Fruchtbalg" ( s. Persson Beitr. 20, 376, 786, 863 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 580), resp. zu ahd. scrintan "sich spalten", scrunta "Spalte" (s. Zupitza Germ. Gutt. 158).

Avots: ME II, 886, 887

skripta,

1) ein Werkzeug, womit man hölzerne Tröge aushöhlt:
nav man skriptas; ar cirvi jau siles neiztaisīsi Gr.-Buschh.;

2) eine Kerbe in der scharfen Schneide eines Messers, einer Axt, einer Sense
usw. Tirs.; eine Spalte zwischen zwei (Vorder)zähnen Saikava: akminī iecirstais cirvis dabūja skriptas Tirs. n. RKr. XVII, 77. pļaujuot izkapte atsitās pret akmini un dabūja skriptas Tirs. zuobu skaistumu izmaitā prāvā skripta pašā priekšā Saikava. starp labās puses apakšzuobiem Ķirpam bija prāva skripta MWM. VIII, 589. Zur Bed. I vgl. skripste; zu skrīpa?

Avots: ME III, 894

skruõste Dond., Wandsen, skruõstiņš Sassm., mit vorhergehendem acu, der Knochen unter den Augenbraüen. Nebst skruõstît zu li. skrúostai "Augenbrauen", skruostaĩ "Wange, Backe" Klaip. 25, Lit. Mitt. I, 385 und - nach Būga LM. IV, 430 - zu. li skrósti "aufspalten".

Avots: ME III, 900

slāga Kr. (li. slogà "Plage"),

1) slāgs Ar., ein aus sehr hartem Holz angefertigtes Instrument zum Holzspalten
Guld. n. Etn. I, 89;

2) der Schaden, die Beschwerde
U., Plage: slāgu darīt, Schaden tun U. tam uzbrukusi ļauna slâga ("dauerndes Unglück") Bers. man šī tiesāšanās ir par slâgu (zur Plage) Gr.-Buschhof, Saikava;

3) eine Krankheit, Seuche
Lubn. n. Etn. III, 1, (mit â) Warkh., Warkl., Viehseuche Sessw. n. U.: lai tevi slāga! hol dich die Pest! Lubn.;

4) slâgas ² (li. slogos Miežinis), Schnupfen Rutzau: dabuisit slāgas, ka jūs tâ pliki ietat! In der Bed. 1 wohl aus mnd. slage "ein Schlägel, womit man beim Holzspalten den Keil eintreibt"; in den Bedd. 2-3 (und 4?) wohl (nach Leskien Nom. 217 und Prellwitz KZ. XLVII, 303) zu slêgt mit sekundärem Ablaut (wozu Le. Cir. § 39d); s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 922

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

I slita: ein aus hegenden gespaltenen Hölzern gemachter Zaun und jedes einzelne dieser Hölzer Kaltenbr.; "laidara dēļu siena" Lixna; eine Art Geländer zum Anbinden der Pferde Saikava, Salis; nava vietas kapsē̦ta: es ieliku sav[a] māsiņu pašā slitas maliņā BW. 27660.

Avots: EH II, 526

slite: ein Zaun aus liegenden gespaltenen Hölzern Kaltenbr.; zirgu sienamās slites Jürgens 71, AP., Sonnaxt. pašā slites (Kirchhofswall) maliņā BW. 27660 var.; slites, Spricken Nerft n. BielU.

Avots: EH II, 526

sluõksne C., PS., Tr., Līn., Kurs., slùoksne ² Kr., Kl., N.-Rosen, N.-Laitzen, sluôksne ² Karls., auch sluogsne geschrieben, sluõksna Ronneb.,

1) sluõksne Dunika, Bauske, Siuxt, sluoksne U., Smilt., Mar., Bers., Nerft, sluoksna U., ein schmaler Streifen;
sluõksne C., sluoksne U., Bers., Wessen, sluoksna U., sluoksns Erlaa, ein Streifen Bast (od. Leder U.; lûku slùoksnes ² Golg.); sluõksne Platohn, sluoksne U., sluoksna U. (wohl im Plural!), die dünnen Reiser der Korbmacher; sluoksne, ein feingespaltenes (Nuss)holzbändchen zum Flechten von Deckelgefässen, zum Zusammennähen von Brettchen u. a. Bielenstein Holzb. 345, 357, 363, 499; sluoksne, sluoksna, eine dünne Scheibe (z. B. von Käse) U.: dūmu mākuonis kārtuojas gaŗās, taisnās sluoksnēs A. Upītis J. 1. 3. šaurā debess sluoksne Stari II, 541. gar liela meža malu stiepjas sluoksne ve̦cāka cirtuma A. Upītis J. L. 1. izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu zuobu augšmalā A. XX, 860. ē̦ve̦lē̦tie kāpuosti, kuŗi īsti smalkās sluoksnēs jāēvelē Peņģ. Sakņu dārzs 22. saulei svārkus šūdināja, divas sluoksnes ze̦lta lika BW. 30766. vīzēm sluoksnas staipījās 12926, 10. palīdzi man sagriezt lagzdas sluoksnēm - es tev nuopīšu kurvīti Kurs.;

2) sluoksnes RKr. II, 75, sluoksniņa Kronw., der Spitzwegerich (plantago lanceolata L.).
Zu li. slúoksnis "Schicht, Lage" bei Jaunis Perev. gramm. VI und Geitler Lit. Stud. 110, sluoksnys (nom. pl.) "gespaltene Wurzeln od. Weidenruten" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 172, slėksnė "Schicht" Miežinis, le. slēksne I, sluokstes; wenn vom Begriff des Flachen auszugehen ist, zu *sluoks (unter sluokatnis I). Anders Leskien Nom. 369 und Būga LM. IV, 429 (ohne Begründung zu le. slêgt).

Avots: ME III, 945

sluokstes, gespaltene Weidenruten (Gesangb. v. J. 1786). Zu sluoksne.

Avots: ME III, 945

II smèltêt ² Kl., -ẽju,

1) "sasmalcinât 1 " C. (mit eļ˜ Selsau, Saikava, Gr.-Buschhof (mit èl ^2), Memelshof, fein zerhauen, zerspalten Saikava, ganz fein zerreiben Stockm. n. Etn. II, l, Spr.: labību dzirnavās smeltēt Freiziņ;

2) durchprügeln
C., Wolmarshof, Jürg. (mit el˜ ), Lis., Adl., Golg., Saikava, Selsau, Gr.-Buschhof, Stomersee (mit èl ² ), Infl. n. U.: rijnieki tuo tumsā gribējuši smeltēt Aps. VI, 19. smèltē ² nu, cik tik nagi ne̦s! Mar. n. RKr. XV, 136. Vgl. smelˆt II und (zur Bed. 1) smelte.

Avots: ME III, 959

šnīpste, die Ritze, die Spalte U.; der Strich Wid.; vgl. šņīpât.

Avots: ME IV, 89

spaiglis, die Krebsgabel, ein an einem Ende gespaltener Stecken, um darin Krebse einzuklemmen L., U., Bielenstein Holzb. 681. WohL zu norw. speika "mit steifen (gespannten) Beinen gehn", spīka "widerspenstig sein", nhd. dial. spaichen "ausschreiten", s. Persson Beitr. 399 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658.

Avots: ME III, 981

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

I spala, die Schicht, Bodenschicht Lub.: (labība) spalām (Selsau), nevienāda Druva II, 459. kalna nuobrukumā re̦dzam zemes dažādās spalas: mālu, smilti un me̦lnuo zemi Druw. Zu derselben Wurzel sp(h)el- "spalten" wie spals und spaļi?

Avots: ME III, 982

spals, Heft, Stiel, Griff, Handhabe, Degengefäss U.: atslē̦gas spals L., U., der Schlūssel; bises spals Mag. III, 1, 128; zāģa spals: liek malkas zāģi spalā J. R. 1V, 72. zuobe̦na spals Stari III, 140. saspiež šķē̦pa spalu MWM. VI, 409. zirgu iesist spalā Mag. XIII, 2, 57, ein Pferd anspannen oder (in Lemsal n. U.) vor den Pflug spannen; in Erlaa n. U. und Gr.-Sessau dafür auch jūgt spalā; auch likt (zirgu) spalā Drosth. und A. v. J. 1899, S. 341. viņš ir spalā Seew. n. U., er ist betrunken. bijis arī gluži pie spala (ganz herunter) Alm. Balt. Vēstn. 1900, № 125. biju pa˙visam pie spala Naud. (zirgu) pie spala nuolaidis (heruntergebracht, abgejagt) Lautb. A. v. J. 1892, S. 308. dažreiz pa˙visam ne spala ("?"): ne skaidras naudas, ne kredita De̦glavs Rīga II, 1, 485. nee̦suot ne graša, darbu arī ne+viens neduoduot, un tīri vai spals klāt Pas. IV, 145 (aus Lieven-Bersen). Wohl nebst spaļi zur Wurzel sp(h)el- "spalten" in gr. σφαλός "Wurfschelbe", σφέλας "Holzscheit, ausgehöhlter Block", got. spilda "Schreibtafel", an. spiald "Brett", spǫlr "dünne, flache Stange", ahd. spaltan "spalten", lat. spolium "abgezogene Tierhaut", ai. sphatati "reisst, springt auf", apr. "spelanxtis, Splitter" u. a., s. Persson Beitr. 174, Boisacq Dict. 928 f., P. Wahrmann Glotta VI, 149, Walde Vrgl. Wrtb. II, 677 ff.

Avots: ME III, 982, 983

spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.

Avots: ME III, 983

spīle U., spîla Neuenb., spîla ² Līn., spīlis U., Plur. spîles Ermes, Wolm., Jürg., C., spîles ² Karls., Salis, Dond., Wandsen, Bauske, Widdrisch, Iw., spĩles Karls., spìles ² Golg., Schwanb., spìle ² Kr., spìlas ² Prl.,

1) eine Gabelung; eine zweizinkige Mistgabel
Freiziņ; eine Holzgabel (gespaltener Stecken) zum Krebsfang U., Bielenstein Holzb. 681 (spīle, spīlis), die Krebsschere V. (spīle); eine Zwicke (spîle) PS., ein Zwickeisen U., ein Holznagel, Speil (zum Zusammenhalten der Bretter der Schiffswand) Bielenstein Holzb. 609 (spīle, spīlis); die Bremse zum Bändigen der Pferde U.: uozuols trim spīlēm Aus. I, 10. mē̦slus mē̦zuši an paegļu kuoka spīlēm Upīte Medn. laiki 130. vēzis ar lielām spīlēm Pas. IV, 501 (aus Adiamünde). čūska iespīlāta spîlās ² (gespaltener Stecken, Zwicke) Dunika. = spīļu arkls Salisb. (mit î ), Serben, ein Pflug mit 2 Pflugscharen zum Kartoffelpflügen;

2) gew. im Plur., Not, Verlegenheit:
viņam tagad liela spīle biksās, er ist eben in grosser Verlegenheit Neik. n. U. spīles astē PS., dass. izciest šīs zemes spīles A. XX, 789. kuo nu darīs tādās spīlās? LP. VI, 360;

3) spîlītis ² Karls., der Doppelschwanz (cerura);

4) spīlas Wid., spīlis Spiess n. U., eine zeltartig ausgespannte Leinwand zum Schutz vor der Sonne;

5) spĩla Dunika, spīle, = niedre: jumti ... spīlēm se̦gti Rutzau n. RKr. XVII, 54. spīļu kūļi Janš. spĩles un stiebrus Janš. Nīca 28. e̦ze̦rā spīlas pļaut Dunika. In der Bed. 5 wohl nebst spīna zu mhd. spīl "Speerspitze", mnd. spīle "Spiess", an. spīla "dünnes und schmales Holzstück", spīra "Rohrstab" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 654; s, auch Persson Beitr. 397 und 408 und Bechtel Lexil. 302); in den Bedd. 1-4 zu spaile(s), s. dies und Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, doch könnte es in der Bed. "Zwicke, Zwickeisen, Holznagel, Speil" auch aus mnd. spīle "dünner Stab" entlehnt sein, wie wahrscheinlich li. spylỹs "Speil".

Avots: ME III, 1003, 1004