Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'spalva' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'spalva' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (11)
briedspalvas
melnspalvains
melspalvains
segspalva
skaistspalvains
spalva
spal˜va: cūkas re̦snām spalvām (Borsten) Sonnaxt. kautai cūkai nuodedzina spalvu ebenda, kādā spalvā tas zirgs? - auch Borchow, C., Eglūna, Luttr., Marienhausen, Oknist, Pilda, Preiļi, Schwitten, Sessw., Trik. guovis sauce spalvā (nach der Farbe). dzimtā s., das erste Haar nach der Geburt, welches später ausfällt Diet.: tas dzimtu spalvu nuo pakauša vēl nav izmetis, der ist noch nicht trocken hinter den Ohren Diet. cāļiem skuju s. (Flaum) virsā Linden in Kurl. acu spalviņa, die Wimper AP., Lttic. 45. ar spalvu ē̦d maizi, er verdient sein Brot mit Schreibarbeit Sonnaxt.
Avots: EH II, 545
Avots: EH II, 545
spalva
spal˜va (li. spalva "Farbe" Tiž. IV, 490), die Feder, Schreibfeder; Gefieder der Vögel, Federkrone von Pflanzen; Haar von vierfüssigen Tieren; Farbe des Haares von Tieren: kādā spalvā tas zirgs, was für eine Farbe hat das Pferd? U. (kumeļš) pupu ziedu spalviņā BW. 13819. visas bijušas me̦lnā spalvā LP. VII, 1164. guovis lielas, me̦lnā spalvā Japana 39. airu spalvas, Schwanzfedern; lidiņu spalvas, Schwungfedern Kawall n. U. spalvas mest, abfedern, abhaaren, Federn, Haare wechseln. viņš ir tagad spalvā, er sitzt jetzt in der Wolle Seew. n. U. spalvas plucināt. kads putns, tāda spalva Br. sak. v. 984. pušķuojas ar cita spalvām JlgRKr. II, s. v. 551. Stenders tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67. suņam neaug vilka spalva Br. sak. v. 1194. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu JlgRKr. II, s. v. 66. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. luopam gluma spalva. kumeļam pē̦rnā spalva mugurā BW. 14476, 1. kumeliņš spuožu spalvu laistījās 15912. audzinaju dzērves (Var.: bē̦ras) spalvas kumeliņu 15966, 1 var. (guovij) līki ragi, briežu spalva 28923 var. jāglauda tâ, kâ spalva guļ Alm. Balt. V. 1901, № 85 piel. nuo acs izlien asariņa un dre̦b nuolaistas spalviņas (Wimpern) Vēr. II, 521. neapput ar auziņu spalviņām (Var.: spiltavām), Haferspelzen, Hülsen BW. 28752 var. kad būsi mātes spalvas ("?") nuometis Alm. Meit. nuo sv. 25. Um Windau ein Demin. spalvĩte. Nebst spilva I wohl zu gr. οτόλια· τά παρατιλλόμενα ἐρίδια ἀπό τῶν σχελῶν τῶνπροβάτων Hes., σπολάς, lat. spolium "abgezogenes Fell" u. a. von der Wurzel sp(h)el- "spalten, abreissen", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 679, Persson Beitr. 805 f.
Avots: ME III, 983
Avots: ME III, 983
spalvainis
spal˜vaînis, f. -ne, wer mit Federn oder Haar bedeckt ist: mazais spalvainītis (eine Maus) A. 1899, S. 491. pacel vienu kāju, pacel uotru, liec spalvaini vidū! (Rätsel) RKr. VII, m. 1420.
Avots: ME III, 983
Avots: ME III, 983
spalvains
spal˜vaîns, ‡
2) spalvaina zeme, Erdboden mit verschiedenen Erdarten od. Erdschichten neben einander
BielU.
Avots: EH II, 545
2) spalvaina zeme, Erdboden mit verschiedenen Erdarten od. Erdschichten neben einander
BielU.
Avots: EH II, 545
spalvains
spal˜vaîns, mit Federn bedeckt, rauchhaarig; gereizt (borstig), zornig Salis n. U.; spalvaini mākuoņi, Federwolken Caunītis.
Avots: ME III, 983
Avots: ME III, 983
Šķirkļa skaidrojumā (174)
aizgrust
‡ àizgrust, refl. àizgrustiês, anfangen zu schwelen: malka aizgruzdusi. kuoks lielā karstumā aizgruzdis. pīpējuot drēbes aizgruzdušās Wolmarshof. tās (spalvas) nu aizgrūzd Pas. VII, 322,
Avots: EH I, 25
Avots: EH I, 25
akots
I akuõts, akuôts, auch akuota Ar. 1670, Demin. -iņš, -ņa (zu li. akúotas, apr. ackons "Granne");
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
1) die Achel, Granne:
miežiem ir akuoti, auzām skaras; ai, rudzīti, ruogainīti, tavu dārgu akuotiņu BW. 27908;
2) der Hachelige, Stachelige, Epitheton der Gerste im Volksliede:
miezīšam, akuotam, saule klāja paladziņu Ltd. 4239;
3) das schöne Äussere, das Glanzhaar gewisser Tiere:
lapsai labs akuots (spalva). par akuotu nuosauc tuo spilgtumu, kas mirdz dažu zvē̦ru, piemē̦ram lapsas, spalvu galiņuos Konv. 1 ģērbies, mans kumeliņ, akuotiņu spalviņā BW. 17127;
4) der Witz:
tam ir akuots, der hat Witz. vienam akuots mēlē, uotram kauluos A. VIII, 1, 143, der eine hat eine scharfe Zunge, der andere hat körperliche Kraft;
5) = grauds: ņemt uz akuota, auf Korn nehmen;
uz akuota = uz mata, aufs Haar (Sissegal);
6) uz labu akuotu ("auf gutes Glück")
luodi likt (= šaut), Jägerausdruck in Schwitten. [Vgl. auch aksts und Walde Wrtb. 2 unter acus, Trautmann Apr. Spr. 298, Zupitza GG. 129, Feist Wrtb 2. unter ahana und ahs und Fick Wrtb. III 4, 7 mit Literaturangaben].
Avots: ME I, 65, 66
atplaucēt
atsust
atsust, intr., inch.,
1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;
2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.
Avots: ME I, 199
1) abgebäht werden, sich loslösen, abgehen:
miza atsutuse, spalva vtenuos sānuos pavisam atsutuse LP. V, 9;
2) sich körperlich erholen:
viņs jau ir atsutis Mag. XIII, 3, 50.
Avots: ME I, 199
atviezt
atviezt [Kalz.], Burtn., fletschen (die Zähne), zeigen: vilkata zuobus atviezuse LP. VII, 878 (Festen); VI, 824 (Erlaa). atvieztie baltie zuobi kļuva re̦dzami A. XII, 104. viņš atviezis lūpu, er hat die Lippe aufgeworfen Bers., Sissegal, AP. [In Wandsen auch: zur Seite schieben (atviež 2 vienu kāju, atviež uotru kāju, ieliek spalvainu vidū); aufklappen (kabatas nazi a.)] Refl. -tiês, sich zeigen (von den Zähnen): pilnas sārtas lūpas, aiz kuŗām atviezās balti zuobi RA.
Avots: ME I, 211, 212
Avots: ME I, 211, 212
bārkšķains
bā`rkšķains, auch bā`rkstains, mit Fransen besetzt, geziert: bija visādi augļi, gan čaumalās, spalvaini, gludi, bārksķaini Dünsb.
Avots: ME I, 274
Avots: ME I, 274
bezjūtu
bezjùtu spalva tuo nespēj attē̦luot, eine gefühllose Feder vermag das nicht zu schildern. *
Avots: ME I, 284
Avots: ME I, 284
bozt
‡ buõzt, -žu, -zu Auleja, Kalz., Mar., Trik., Warkl., sträuben, emporheben: suns spalvas vien buož nuo siržu Auleja. jis vaigus vien buož ebenda. dusmīgs cilvē̦ks buož lūpas Warkl. Zu buôztiês, wozu auch A. XI, 82 zu vergleichen ist.
Avots: EH I, 259
Avots: EH I, 259
burtains
bur̃tains,
1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;
2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;
3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.
Avots: ME I, 354
1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;
2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;
3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.
Avots: ME I, 354
burte
burte, burta,
1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;
2) die Locke
Wid.
Avots: ME I, 354
1) der Streifen, Striemen:
zirgs sabraukts vienās burtēs Etn. III, 162. spalva vienās burtās Vīt. 84;
2) die Locke
Wid.
Avots: ME I, 354
čirksts
‡ čir̃ksts (Stammform ?) Salis, eine Krolle: dzija same̦tas čirkstas. guovīm visa spalva vienas čirkstas.
Avots: EH I, 291
Avots: EH I, 291
dot
duôt, [duõt Dond., Līn., Tr. neben duôdu], duôdu, duômu, duonu Schrund., devu (li. dúoti),
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
1) tr., geben:
a) mit dem Obj. im Akk. resp. (beim Debitiv) im Nom.: es gan nezinu, kuo devis, ja tik nuo tagadējās klizmas izkļūtu LP. IV, 111. guodu duot, Reverenz, Ehre erweisen:
duod ve̦cam guodu, griez jaunam ceļu ; ruokguodu duot, die Hand küssen. pamācīšana duod gudrību. par viņa guodu es neduodu ne sarkana graša, für seine Ehre gebe ich nichts R. Sk. II, 128. duod kuokus pilnu muguru, prügeln. labu nakti, labrītu duot, gute Nacht, guten Morgen sagen. mieru duot, in Ruhe lassen. paduomu, paē̦nu, pliķi duot, Rat, Obdach, eine Ohrfeige geben. dievpalīgu duot, grüssen mit den Worten: Gott helfe! ruoku duot, die Bewerbung annehmen, das Jawort geben: man dieviņš pavēlēja atraitim ruoku duot. savu meitu kam duot, im VL. auch mit uz, aiz konstruiert, seine Tochter jem. zur Frau geben: uz (Var.: aiz) arāja māte deva BW. 25954. vieta, vieta, maize, maize, kur brālīši mani deva 25995. man tev jāduod taisnība, ich muss dir Recht geben. vainu d., Schuld geben: kādu vainu māsai duodi? vaļu d., freien Lauf lassen, Erlaubnis geben: pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduodi. prātam vaļu duot BW. 10533. šī de̦vusi kalējam vaļu acu zāles savārīt LP. IV, 167. ļaunus vārdus d., böse Worte sagen. zāles duot. ziņu d., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu devu. duot kājām ziņu, davonlaufen: cūka, sūnās izturēt nevarē̦dama, duod kājām ziņu LP. VI, 260. meitas vien, meitas vien duod dieviņš duodamuo, gibt unaufhörlich BW. 12074. duod duodama, māte, meitu! gib nur ja! 14710 ;
b) mit dem partitiven Gen. st. des Akk.: mutes duot, küssen
(selten mit d. Akk.: duod mutīti Ltd. 2212). duod, dieviņ, šuodien saules. duod man maizes, ūdens (neben: maizi, ūdeni) ;
2) mit dem Akk. eines Pronomens od. Adjektivs - schaffen, machen:
kādu mani dieviņš deva, tādu māte audzināja BW. 8494. saka māmiņu gudru sievu, kas māmiņu gudru deva? 17250, 11. kas tevi tik gudru devis? (iron.) ;
3) mit abhäng. Infin.: gönnen, besonders in Wunschsätzen, geben (mögen):
skauģis neduod ir teļam piedzimt. dievs duod mūsu bāliņam gaŗām augt kaņepēm BW. 13403, 1. duod tev izčibēt! lai dievs neduod tuo piedzīvuot!
4) ohne ein Obj.: duod man, es duošu tev. juo duod, juo grib. duotu uotram, kaut pašam negribē̦tuos. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. labāk uotram duot nekâ nuo uotra gaidīt. duot (scil. sienu, labību) uz ve̦zma, ein Fuder laden.
duot, gewähren, lassen (in obszöner Bed. vom Frauenzimmer). ne duots, ne ņe̦mts, ebenso, vollständig derselbe: ne duots, ne ņe̦mts, šis pats ve̦cais uozuols A. XVII, 7. [duod neduodams, wird gesagt, wenn es übermässig stark regnet U.] ;
5) hauen, schlagen, schiessen:
duod, ka lai dzert prasa. duošu, ka zemi grābstīsi. duodi ar pātagu, akmeni (virsū) ; duod viņam pa ribām LP. IV, 6, gar ausi, pa galvu, pa muti ; duod tam pa ragiem, stich (beim Kartenspiel). devis virsū, - spalvas vien nuoputējušas LP. V, 139. ta tad nu duod, ka duod,
a) jetzt setzt es Prügel,
b) jetzt regnet es stark ;
6) sich begeben
(gew. refl.): kad mācītājs aizbrauc, tad vīram maišelis atkal uz muguru un duod pruojām uz kruogu LP. VI, 359 ;
7) kas tuo duos? kas tuo deva? Wer wird es geben? Wer gab es? - es sagt der Lette, wenn er das Nichteintreten eines möglichen Falles bezeichnen will.
kas nu gaili devis, bijis pušelnieka pūķis LP. VI, 74, es sei nicht der Hahn, sondern der Drache des Nachbars gewesen. kas nu duos māti, kas nav māte. kas nu vairs deva mani pazīt? kas gan duos nuo vilka luopu suni izmācīt ;
8) tas man duots, das war für mich leicht, angenehm:
tas bitēm duots LP. V, 344. suns aicināja, lai kaza nākuot līdz pie šūpuolēm ; kazai tas dieva duots VI, 363. viņa tapa apaļa un bē̦rni bij kâ duoti Treum. Refl. -tiês,
1) sich geben, einander geben ;
ruokā od. ruokās duoties, sich fangen, ergreifen lassen: zirgs neduodas ruokā. kam tā (manta) nuovē̦lē̦ta, tam viņa duoduoties ruokā LP. VII, 1048. nedevās kalpam jūgti BW. 15950. duodies mierā, sei zufrieden. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies. jaunlaulātie nāca, labās ruokās de̦vušies BW. III, 1, 53. ruociņām devāmies BW. 22398. mutītēm de̦vušies BW. 31149, 2 ;
2) sich begeben:
d. uz pilsē̦tu, ceļā, laulībā ; pie miera, dusas duoties, schlafen gehen ; mit abhäng. Inf.: abi divi devās bēgt, beide ergriffen die Flucht JK. V, 69 ;
3) gelingen, gedeihen:
šuogad pe̦kas de̦vušās (Var.: izdevās) BW. 24745. beidzuot viņam devās aci uzmest uz skapi. [Zu slav. dati (serb. dà`ti), ai. dātum "geben", arm. et "(er) gab", gr. δώσω "werde geben", la. dōnum, kymr. dawn "Gabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 56 ff., Hirt IF. XXI, 169 ff., Reichelt KZ. XXXIX, 13 u. 43, Berneker Wrtb. I, 178 f., Walde Wrtb. 2 238.]
Avots: ME I, 535, 536
dūjas
dũjas (vgl. dũju spalvas): Daunen - auch Salis; mīkstuos dūju spilve̦nuos BW. 25057. dūjas spalves spilveniņu 24860, 1.
Avots: EH I, 346
Avots: EH I, 346
dūju
dūju spalvas, Flaumfedern, Daunen; dūju spilventiņš, ein Flaumfederkissen. [Zu li. duja "Stäubchen" nach Zubatý AfslPh. XVI, 391 f.; mit ū für u unter dem Einfluss von dũja od. auch dūnas "Daunen".]
Avots: ME I, 524
Avots: ME I, 524
durt
dur̃t, duŗu, dũru [li. dùrti], tr.,
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
1) stechen, stossen:
ar sķē̦pu durt. dūru piešus kumeļam BW. 11482. piešiem dūru kumeliņu 13987. čūska duŗ. tumšs, lai acī duŗ, es ist stockfinster;
2) egli, priedi, duori durt, eine Tanne, Fichte zum Bienenstock aushöhlen
Biel. H. 191. augsti dūru sila priedi BW. 24908, 2;
3) von verschiedenen Krankheiten, Stichen im Körper:
caurējs, dūrējs, liesa duŗ Tr. IV, 91, 108, 175, 348. Ohne bestimmtes Subj. mit Bezeichnung des leidenden Körperteiles im Lokativ: man vē̦de̦rā duŗ. kad miesā kaut kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā Etn. II, 148;
4) ve̦cu bābu durt, ein Spiel
U. Refl. -tiês,
1) sich sechen, stossen, einander stechen, stossen:
spalva durdamās (papīrā) viņu dažreiz uzmuodinājusi nuo viņa dzejas sapņiem Vēr. I, 1183. lai es sirdī duŗuos šķē̦pu Ar. 2016. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties LP. VII, 1186. luopi savā starpā duŗas Etn. II, 172. [pie cita durties St., sich an einen reiben, einen anfahren];
2) Anstoss erregen, zuwider sein, auffallen, mit dem Körperteile
im Lokativ, dem etw. zuwider ist: uotra vainas acīs duŗas, springen in die Augen. cietuoksnis dūrās Vidzemes vāciešiem kâ skabarga acīs Kaudz. M. viņai dūrās ausīs viņu spārnu trīšana Up. 32. nelāga smaka nāsīs duŗas. tas man vis˙vairāk duŗas sirdī Vēr. I, 1462. [kuo tu te duries U., was hast du hier zu suchen?];
3) in Berührung kommen:
gan jau dūrušies, sie haben schon mit einander zu tun gehabt (in Unehren);
4) sich wohin begeben, bergen:
nezinu, kur durties U. kur dursies straujupīte BW. 8560;
[5) anstossen, stolpern, fehlen
L., St. - Wohl zu serb. ùdruti, r. dial. убыри́ть osorb. dyrič "einen Schlag versetzen", s. Mikkola IF. XVI, 99 f. und Berneker Wrtb. I, 180].
Kļūdu labojums:
13987 = 13984
Avots: ME I, 520
dzimtene
dzìmtene,
1): auch Manz. Post. II, 37, (mit ìm 2 ) Sonnaxt; kad es augu dzimtenē BW. 428, 1 var. kâ savā dzimtenē 25914;
2): das erste Fell eines Jungtieres
Saikava: lai nuove̦lkas dz.; tad redzēs, cik šmuka spalva būs kumeļam; ‡
3) die Gebärmutter
Diet.
Avots: EH I, 358
1): auch Manz. Post. II, 37, (mit ìm 2 ) Sonnaxt; kad es augu dzimtenē BW. 428, 1 var. kâ savā dzimtenē 25914;
2): das erste Fell eines Jungtieres
Saikava: lai nuove̦lkas dz.; tad redzēs, cik šmuka spalva būs kumeļam; ‡
3) die Gebärmutter
Diet.
Avots: EH I, 358
dzimtene
dzìmtene,
1) der Geburtsort, die Heimat:
labāk dzimtenē akmeni uz akmens velt, nekā svešumā par vagari būt. atgriezies uz savu dzimteni I Mos. 31. 13;
2) der erste, weiche Flaum der Vögel
Lis,, Lub., Smilt.; dzimtenes spalva Druw.
Avots: ME I, 551
1) der Geburtsort, die Heimat:
labāk dzimtenē akmeni uz akmens velt, nekā svešumā par vagari būt. atgriezies uz savu dzimteni I Mos. 31. 13;
2) der erste, weiche Flaum der Vögel
Lis,, Lub., Smilt.; dzimtenes spalva Druw.
Avots: ME I, 551
dzimts
dzìmts, angeboren, erbgehörig, leibeigen: dzimti ļaudis neben dzimt- od. dzimtļaudis, Leibeigene. nuopirkt pirti par dzimtu, mājas par dzimtām LP. III, 98. tiem pārdeva zemi par dzimtu A. XII, 77. dzimta diena [li. gimtóji dienà], vieta Ltd. 471. der Geburtstag, Geburtsort, [mūsu dzimtu valuodu Serbigal], dzimtas spalva. das erste Haar nach der Geburt LP. VII, 874. dzimta muiža, das Erbgut. dažreiz labi audzinātam ze̦mas kārtas cilvē̦kam pukst krūtīs guodprātīgāka sirds nekā dažam dzimtam augstmanim Lautb.
Avots: ME I, 551
Avots: ME I, 551
gaļa
gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]
Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa
Avots: ME I, 598
Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa
Avots: ME I, 598
grezns
II gre̦zns,
1) der Hahnenkamm ; die Schwanzfedern des Hahnes :
gre̦zni ir divi gaŗākās spalvas gaiļa astē A. -Rahden n. A. XIII, 329. [es lieku savu gre̦znu klāt. gaiļa gre̦zns... BW. 2141 ;
2) ein Hutband
U.]
Avots: ME I, 651
1) der Hahnenkamm ; die Schwanzfedern des Hahnes :
gre̦zni ir divi gaŗākās spalvas gaiļa astē A. -Rahden n. A. XIII, 329. [es lieku savu gre̦znu klāt. gaiļa gre̦zns... BW. 2141 ;
2) ein Hutband
U.]
Avots: ME I, 651
grimst
grimst (li. grim̃sti), prt. grimdu, sinken : kad ies uola par ūdeni, grimdīs spalva dibinā BW. 27670 [aus Ranken]. kusīs zirgi, grimdīs rati RKr. XVI, 148 [aus Ranken]. tu zemē grimdīsi Tr. IV, 369. Zu grimt ; [s. Le. Gr. 582 1 ].
Avots: ME I, 655
Avots: ME I, 655
grīzte
grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],
1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;
2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;
3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;
4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;
5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;
6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;
7) ein Bündel:
a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;
b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;
c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1
d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;
e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;
f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;
g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;
8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.
Avots: ME I, 658, 659
1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;
2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;
3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;
4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;
5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;
6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;
7) ein Bündel:
a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;
b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;
c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1
d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;
e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;
f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;
g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;
8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.
Avots: ME I, 658, 659
gūt
gũt: prs. gùnu 2 Saikava, guju Siuxt,
1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;
2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡
3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,
1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡
2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡
3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.
Avots: EH I, 422
1): erwerben, gewinnen: g. panākumus. satiksmē ar viņu tu vari daudz g.; fangen, haschen
Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Lubn., Saikava: mežsargi guj viņus ruokā Siuxt. ve̦lns guva (etwa: griff zu) ar ... nagiem plêst spalvas Pas: IV; 51 (aus Višķi). kājas dibe̦nu negūst (erreichen nicht) n. 54. XIII, 42;
2): vai tad es varu g. visu nuoņemt? AP. negūst visus izēst Janš. Dzimtene V, 114. dažreiz ir negūst sagrūst (sìenu) gabanās, ka lietus klāt Heidenfeld; ‡
3) bewältigen, fertig verden mit etwas:
māte viena pati nevarēja g. satvēšanu Janš. Bandavā II, 990. Refl. -tiês,
1): slīcējs aiz cisas gūnas Auleja; ‡
2) = r. спохватываться : cikām tē̦vs guvās, meita jau bija tāli Pas. VI, 144 ähnlich XII, 32; ‡
3) sich fangen lassen:
da nārstam zivis gūnas (r. ловятся) ciešāk Auleja. Zur Etymologie s. auch Wood Postconson. w 37.
Avots: EH I, 422
izbužināt
izbu˛inât, ‡ Refl. -tiês, sich auszausen (?): vista tā izbužinājusēs pa smilti, ka visas spalvas gaisā Saikava.
Avots: EH I, 437
Avots: EH I, 437
izcelt
izcelˆt [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
izknierēt
‡ izkniẽrêt, Perfektivform zu kniẽrêt 1 Dond.: pīles izkniẽrē savas spalvas Stenden; "reinigen; herauslesen, -nehmen" Frauenb.: i. akuotus nuo drēbēm. Refl. -tiês;
1) sich zur Genüge mit dem Schnabel das Gefieder ordnen:
pīles nu gan labi izknierējas Dond., Wandsen. jāizdze̦n. zuosis laukā, lai labi izknierējas, izkasās Frauenb. izstaipījies un izknierējies Dünsb. Bērnu draugs I, 58;
2) "sich zurechtmachen"
Schwitten: nevar i. vien ceļam.
Avots: EH I, 457
1) sich zur Genüge mit dem Schnabel das Gefieder ordnen:
pīles nu gan labi izknierējas Dond., Wandsen. jāizdze̦n. zuosis laukā, lai labi izknierējas, izkasās Frauenb. izstaipījies un izknierējies Dünsb. Bērnu draugs I, 58;
2) "sich zurechtmachen"
Schwitten: nevar i. vien ceļam.
Avots: EH I, 457
izpurt
izrotāt
izruotât, tr.,
1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;
2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,
1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;
2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.
Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.
Avots: ME I, 794
1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;
2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,
1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;
2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.
Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.
Avots: ME I, 794
izsliet
izslìet, tr., aufrichten, in die Höhe richten, erheben: žagata gaŗuo asti izslējuse MWM. VI, 120. tad viņa izslien galvu uz augšu Vēr. I, 12. pīķi izslieti MWM. VI, 772. izsliet de̦guntiņu augstāk Purap. Refl. - tiês, sich aufrichten, emporragen: jau uozuoli iz miglas dūmiem kâ tuorņu milži izslējās Rainis. viņa uzcēlās un izslējās visā savā cienībā Sudr. E. bārda izslējusēs stāvu Vēr. I, 781. pūce nuolīdzināja kādas izslējušās spalvas Vēr. II, 4.
Avots: ME I, 800
Avots: ME I, 800
izspurkt
izspurkt, intr., sträubig, wirr, durchgewühlt werden, sich sträuben Ahs.: tiem vai visas spalvas izspūra MWM. X, 312. strēmeles izspuŗas uz visām pusēm Konv. 2 803. Besond. häufig das Part. praet. izspũris izspuris: izspuruši mati Vēr. I, 1275. izspūrušas smilgas Asp. pa pakalnīti augšup cilāja pinkainās kājas mazs izspuris kraķītis Vēr. I, 769. izspurusi galva Laps. izspurušas ūsas A. XXI, 790. Auch refl. izspurējies: ve̦zums bij izspurējies kâ žīda bārzda Alm. Vgl. spurs u. izpurt, izpūris.
Avots: ME I, 804
Avots: ME I, 804
kašams
knūbāt
‡ I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.
Avots: EH I, 634
Avots: EH I, 634
knūbāties
‡ I knũbât(iês) Lems., hin und wieder ein wenig picken (knũbâtiês Windau), mit dem Schnabel das Gefieder reinigen (knũbâtiês Smilt.): vista knūbā savas spalvas. vistas knūbājas pa dārzu.
Avots: EH I, 634
Avots: EH I, 634
kņubrināt
kņubrināties
košļāt
kuôšļât [auch Trik., C., Lis., Jürg., kuõšļât Gr. - Essern, Lautb., Bauske, Selg., Wandsen], kuõšņât A., Smilt., Perk., [Warkl., kuõšņât Wandsen], tr., freqn., wiederholt beissen: krustmeita kuošļāja lūpas Sudr. E. es kuošļāju spalvas kātiņu AU. tie uošņā, kuošņā, brien un skrien Jaun. dzej. 40. Refl. -tiês, einander beissen, schuppen: zirgi kuošļājas Etn. IV, 97 od. kuôšņãjas Ahs. In Kand. kuõšklât [?].
Avots: ME II, 349, 350
Avots: ME II, 349, 350
krūtaža
krūtaža,
1): auch (mit û 2 ) AP., (mit ù 2 ) Sonnaxt: (bezdelīgai) krūtažā sarkanas spalvas Pas. XIII, I80 (aus Sessw.). cūkgaļas gabali... gan krūtažas, gan ribslejas Janš. Apsk. 1903, S. 192.
Avots: EH I, 663
1): auch (mit û 2 ) AP., (mit ù 2 ) Sonnaxt: (bezdelīgai) krūtažā sarkanas spalvas Pas. XIII, I80 (aus Sessw.). cūkgaļas gabali... gan krūtažas, gan ribslejas Janš. Apsk. 1903, S. 192.
Avots: EH I, 663
kruvesis
kruvesis,
1): AP., Frauenb.; ‡
3) "der Ansatz von Vogelfedern"
(?) Seyershof: tā vista bij kruvešu ("?") pilna; laikam gribeja spalvu mest. spalvas nāk ārā nuo kruvešiem.
Avots: EH I, 662
1): AP., Frauenb.; ‡
3) "der Ansatz von Vogelfedern"
(?) Seyershof: tā vista bij kruvešu ("?") pilna; laikam gribeja spalvu mest. spalvas nāk ārā nuo kruvešiem.
Avots: EH I, 662
kūpēt
kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė´ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. 2 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].
Avots: ME II, 337
Avots: ME II, 337
ķuza
ķuza, auch ķuze,
1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;
2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. 1 105;
3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]
Avots: ME II, 393
1) der Schutt, Graus, Schmutz, allerlei Abfälle, Mist, Streu, Späne
dergl. Aps., [Bers.], Etn. IV, 129, Lub., C., [Erlaa]: kad nuokusa sniegs, visa šī ķuza tika izārdīta Druva II, 457. attrītās spalvas nuobira kâ ķuza Vīt. beidzuot saguruoja ar kaŗuotēm izsmelt ķuzi nuo krāsns LP. IV. 174;
2) Kruste, Schorf: ķuza = kreve Etn. IV, 50, Lub. sula virs mizas sakrecējuse par biezu ķuzi Konv. 1 105;
3) eine Menge von Abfällen, Schutt
Lasd., Mar., eine Menge überhaupt: liela ķuza bē̦rnu Bers. uogu mežā ir vai ķuzas Druw. [pilna baznīca kâ ķuzas, bet kuo viņi dara? Ezeriņš Leijerkaste I, 153.]
Avots: ME II, 393
laist
laîst (li. láisti), - žu, - du,
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene 2 II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene 2 I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,
a) meitu, die Tochter heiraten lassen,
b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene 2 I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;
3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;
4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;
5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]
Avots: ME II, 411, 412, 413
lakstīgala
lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]
Avots: ME II, 416
Avots: ME II, 416
lāsa
I lāsa;
1): ein Tröpfen
(mit â 2 ) Strasden; jumt[a] *lâsa 2 (od. lâsemantiskie elementi 2 ?) Salis, die Traufe: zirgam spalva ietuot nuost, kad nuo jumta l., te̦k virsā;
2): bērīt[i]s ... sudrabiņa lāsiņām BW. 29847, 1 var.
Avots: EH I, 729
1): ein Tröpfen
(mit â 2 ) Strasden; jumt[a] *lâsa 2 (od. lâsemantiskie elementi 2 ?) Salis, die Traufe: zirgam spalva ietuot nuost, kad nuo jumta l., te̦k virsā;
2): bērīt[i]s ... sudrabiņa lāsiņām BW. 29847, 1 var.
Avots: EH I, 729
lasains
lāsains
I lãsaîns, làsaîns 2 Erlaa, [lâsaîns Jürg., Kl.], punktiert, gesprenkelt [Lennew.], getiegert: stallī bē̦rs kumeliņš lāsainām krēpītēm BW. 11576. lāsaina spalva [N. - Peb.], Konv. 2 2158. trotuāri bij lāsaini Stari II, 334; sommersprossig: vīriņš ar lāsaiņu ģīmi A. XIV, 296; gewässert (von Stoffen): gaiši zili, lāsaini, īsi brunči BW. III, 16. Zu làse.
Avots: ME II, 441
Avots: ME II, 441
lauma
I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),
1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;
2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;
3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;
4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]
Avots: ME II, 428, 429
1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;
2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;
3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;
4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]
Avots: ME II, 428, 429
lēkša
lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
ļempa
ļe̦mpa, das Bein in der Rätselsprache: atme̦t vienu ļe̦mpu, atme̦t uotru ļe̦mpu, liek spalvaini vidū. [ļe̦m̃pas ("Oberschenkel") un sluinas Janš. Dimtene V, 372.]
Avots: ME II, 536
Avots: ME II, 536
lida
lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.
Avots: ME II, 465, 466
Avots: ME II, 465, 466
lidas
lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.
Avots: ME II, 465, 466
Avots: ME II, 465, 466
lidiņu
loss
luõss, falb, gelbgrau Dond., [Wandsen): luoss zirgs ir zirgs lūša spalvā Naud. luosais - iedze̦lte̦ns zirgs ar me̦lnu strīpi mugurā Brasche. caur klajuma dzīvi izskaidruojas lauvas spalvas krāsa - luosa Wid. pie ce̦lmiem aug luosas piepes JK. VI, 32. [Dazu ein substantiviertes (verächtl.) Deminutiv luošelis, ein gelbbraunes Pferd Janš. Dzimtene 2 II, 333. Etwa (nach Zubatý BB. XVIII, 251 und Loewenthal AfslPh. XXXVII, 378) zu slav. lasića "Wiesel"?)
Avots: ME II, 528
Avots: ME II, 528
lūsis
lũsis (Dond., Bauske, Dunika, Wandsen, Lautb., Kl., Lis., N.-Peb., Bers., Warkl.) (li. lúšis [gen. s. lúšies)), der Luchs. (lũši, Pelzkragen Bauske]. Im Volksliede werden die lūšu kažuociņi, Luchspelze gerühmt. Lũša spalvas zirgs, luchsbuntes Pferd Elv. [zu aha. luhs, arm. nom. pl. lusanunk u. a., oder (wenn mit ū aus un) zu gr. λύγξ dass.; vgl. Hübschmann Arm. Gr. 454, Walde Wrtb.2 442, Bugge KZ. XX, 10, Trautmann Wrtb. 164.]
Avots: ME II, 520
Avots: ME II, 520
maišums
màišums: loc. maĩšumā, Adv., durcheinander, gemischt, dazwischen Seyershof: lapas un e̦buoliņš m. tāda gaŗa zâle, skuost[a]s m., pa ciņiem aug. lustes liniem m. spilte̦na spalva ir brūna m. un balta.
Avots: EH I, 778
Avots: EH I, 778
maranots
maranuôts, rotbraun, die Farbe einer Wildente habend ("jāievē̦ruo, ka rauduves galva nav zaļa kâ citām meža pīlēm, bet mirdz sarkani brūna kāda vāverei mē̦dz būt spalva vasarā") Latv.: man atskrēja rauduvīte̦... pate bija maranuota, spārnu gali sudrabuoti BW. 28549.
Avots: ME II, 563
Avots: ME II, 563
matenis
matenis "?": ūdenī zirgu spalvas paliek dzīvas - tie ir mateņi LP. VII, 1258. Zu mats I.
Avots: ME II, 566
Avots: ME II, 566
mest
mest,
1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;
2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;
3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;
5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;
6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,
1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;
2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;
3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;
4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;
5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;
6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;
7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡
9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.
Avots: EH I, 802
1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;
2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;
3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;
5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;
6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,
1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;
2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;
3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;
4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;
5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;
6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;
7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡
9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.
Avots: EH I, 802
mest
mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;
2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;
3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];
4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;
5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!
6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,
a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;
b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;
7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;
8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês
1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];
2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;
3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!
4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;
5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;
6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;
7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;
8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. 1 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]
Avots: ME II, 603, 604, 605, 606
mīksts
mîksts,
1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;
2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;
3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;
4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.
Avots: EH I, 821
1): rudzu alus ir m. (bez asas piegaršas) AP., Auleja, Sonnaxt. mīksta (= viegli slaucama) guovs Sonnaxt. me̦tiem vērpj gruodāku dziji, audiem - mīkstāku ebenda;
2): m. (= apmācies, silts un bez vēja) laiks Heidenfeld. mīksta diena Auleja, kad slēģi ķīkst, mīkstāks vējš Kaltenbr. mīksta pavasara Grob.;
3): m. (nepieaudzis, jauns, neizturīgs) zirgs Salis. cilvē̦ki izlaižas, paliek mīksti ebenda;
4): ļuoti m. (iztapīgs, glaimīgs) bija pie kungiem Kaltenbr. kas labāk mācēja klanīties, tam mīkstāk (vieglāk, neliekuot daudz lūgties) kuo iedeva Salis. zuošu spalva duod mīkstu rakstu Azand. 104.
Avots: EH I, 821
muka
muka,
1) ein Sumpf, in welchen man einsinkt:
muka ir vieta, kur mūkas Rn.;
2) etwas, was sich leicht ablöst, abgeht:
cūkai sari, nuokautam putnam spalvas nuogāja kâ muka Al.;
3) vienâ mukâ, in einem Zug, ohne Unterlass, in einem fort, zusammen:
tur jau jānuoplēšas ar teļiem vienā mukā Etn. I, 7. bē̦rni brē̦c un kliedz vienā mukā LP. IV, 179. acumirklī visi vienā mukā duodas pie vārtiem I, 23. visas lē̦kušas vienā mukā IV, 222;
4) "?": vari gan mukā mest. līdz dabūsi Apšciems. Zu mukt.
Avots: ME II, 663
1) ein Sumpf, in welchen man einsinkt:
muka ir vieta, kur mūkas Rn.;
2) etwas, was sich leicht ablöst, abgeht:
cūkai sari, nuokautam putnam spalvas nuogāja kâ muka Al.;
3) vienâ mukâ, in einem Zug, ohne Unterlass, in einem fort, zusammen:
tur jau jānuoplēšas ar teļiem vienā mukā Etn. I, 7. bē̦rni brē̦c un kliedz vienā mukā LP. IV, 179. acumirklī visi vienā mukā duodas pie vārtiem I, 23. visas lē̦kušas vienā mukā IV, 222;
4) "?": vari gan mukā mest. līdz dabūsi Apšciems. Zu mukt.
Avots: ME II, 663
noasināt
nùoasinât, tr., abschärfen, abspitzen: viņš izņēma spalvas nazi, lai nuoasinātu zīmuli Vēr. I, 1237. nuoasini kuokam galu!
Avots: ME II, 757
Avots: ME II, 757
nodzīt
nùodzìt,
1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;
3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;
4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡
7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡
8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.
Avots: EH II, 43
1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;
3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;
4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡
7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡
8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.
Avots: EH II, 43
nokrist
nùokrist li. nukrīsti] intr.,
1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;
[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.
Avots: ME II, 802
1) abfallen:
Sprw. nuokrist kâ nuo plaukta, wie aus den Wolken fallen. ir putniem nuokrīt spalva. man nuokrīt kâ zvīņi nuo acīm. nuokritīsim drusku uz acs, wollen wir uns hinlegen! nuokrītama indeve, die Fallsucht;
[2) heiser werden
Bers., Bauske: aiz lielas kliegšanas nuokrita kakls (jeb balss) Wessen.] Refl. -tiês, fallen, abnehmen: ūdens bij drusku nokrities A. XIX, 28. biedru skaits stipri nuokrities Apsk. karafe nuokritusēs pāri pusei Upītis Sieviete 21.
Avots: ME II, 802
nokūlēt
noplūkt
nùoplùkt, tr., abpflücken, abrupfen: puķes, spalvas. nuoplūca sē̦tmalī dadžu galviņas Dok. A.
Avots: ME II, 832
Avots: ME II, 832
noputēt
nùoputêt, intr.,
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
1) ganz bestauben:
istabas lietas, kurpes nuoputējušas. lai galviņa nuoputēja BW. 7949;
2) auseinanderstieben:
atskrien zviedru vanadziņš, spalvas vien nuoputēja BW. 13337. nuo zirga nuoputēt, vom Pferde fallen SDP. I, 41. kad tu nuoputē̦tu! zum Kuckuck? Refl. -tiês, bestauben: nuoputējies kauliņš (gew. nuoputējis) LP. VII, 443.
Avots: ME II, 835
noriet
nùoriêt,
1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen; ‡
2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡
3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets; ‡
4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.
Avots: EH II, 82
1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen; ‡
2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡
3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets; ‡
4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.
Avots: EH II, 82
pabrucināt
pakans
‡ II pakans, der Backenbart ("spalvas vai bārda uz vaigiem vai pakaklē vistām vai cilvē̦kiem") Linden in Kurl.: ze̦m snābļa pakaniņi. Aus d. Backen?
Avots: EH II, 140
Avots: EH II, 140
paost
pauôst,
1): guovs ... pieskrēja pi šķirsta, pauode Pas. XV, 262. pauo[dī]si šitās spalvas III, 289.
Avots: EH XIII, 186
1): guovs ... pieskrēja pi šķirsta, pauode Pas. XV, 262. pauo[dī]si šitās spalvas III, 289.
Avots: EH XIII, 186
paplucināt
paplucinât, tr., ein wenig rupfen, zupfen, spleissen: matus, spalvas. viņš uz kārtīm dažus bija labi paplucimījis A. XIII, 842. [gribu tik mūsu Jūli paplucināt Dond.]
Avots: ME III, 83
Avots: ME III, 83
paplūkt
paplùkt, tr., ein wenig, eine Zeitlang pflücken, raufen, zupfen, spleissen: matus, spalvas. es te lejā paplūkšu zâļu Aps. [Refl. -tiês,
1) eine Zeitlang sich raufen:
gaiļi mīl paplūkties;
2) eine Weile
plùkt: aizgāja zâļu pdplūkties.]
Avots: ME III, 83
1) eine Zeitlang sich raufen:
gaiļi mīl paplūkties;
2) eine Weile
plùkt: aizgāja zâļu pdplūkties.]
Avots: ME III, 83
pārbīties
pãrbîtiês, [pãrbīstîtiês], zu sehr erschrecken, vor Furcht erstarren: rādi pa+priekšu galvas spalvas, tad viņa sabīsies; pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies! LP. IV, 131. [vēl vairāk pārsabīdis (= pārbīdies), kaķis skrien kuokā Pas. I, 220.] viņš jau bij paguvis pārbīstīties Dz. V.
Avots: ME III, 150
Avots: ME III, 150
paslēpene
paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine 2 Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]
Avots: ME III, 102
Avots: ME III, 102
paslēpēnes
paslêpene(s) [PS.], paslepenes St., paslepene U., [paslêpine 2 Dunika], die Weichen am Leibe, die Leistengegend: paslēpenes ir mīkstie, bezspalvainie laukumi pavēderē pie priekš- un pakaļkājām Naud., [Libau]. [paslepenes, die Schläfe Für. I unter slept.] Zu li. paslėpnės, paslė´psniai od. slė´psna "die Weichen". (Wenn p (für b) im Wurzelauslaut nicht etwa aus Formen wie li. slė´psna verallgemeinert oder durch den Einfluss von slèpt, li. slė˜pti "verbergen", le. pasle̦pe̦ns (woher wohl das kurze e in le. paslepenes) hervorgerufen ist, so steht hier slēp- neben dem slēb- in got. slēpan "schlafen", an. slápr "träger Mensch", wie le. slāp- (in slāpê "eine Geschwulst fallen machen" u. a.) neben slāb- (in le. saslābt "zusammenfallen" u. a.); zur Bed. vgl. slav. slabina "die Weichen"; vgl. noch Leskien Nom. 369, Persson Beitr. 4893 und Petersson Griech. u. Lat. Wortstudien 33.]
Avots: ME III, 102
Avots: ME III, 102
pāvs
pàvs Drosth., N.-Peb., Arrasch, PS., Wolm., Jürg., Wenden, pâvs 2 Bauske, Widdrisch, Behnen, pãvs BL, Tr., Dond., Selg., Wandsen, pâvis 2 Līn., Ruj., Demin. pāvuliņš BW. 30622, der Pfau: Sprw. le̦pns kâ pāvs. kuo līdz pāvam raibas spalvas, ja tam me̦lnas kājas? Nebst li. póvas und estn. pāwi- aus mnd. pawe.
Avots: ME III, 191
Avots: ME III, 191
pēkšis
pēkšis,
1) spalvas pēkšis, ein Federkiel; eine Kinderschnarre (eine kl. Pfeife
Bielenstein Holzb. 720), aus einer Federpose gemacht U. (zu pēkste);
2) pẽkšis C., jem., der plärrt, winselt.
Avots: ME III, 207
1) spalvas pēkšis, ein Federkiel; eine Kinderschnarre (eine kl. Pfeife
Bielenstein Holzb. 720), aus einer Federpose gemacht U. (zu pēkste);
2) pẽkšis C., jem., der plärrt, winselt.
Avots: ME III, 207
pēkšties
pēkštiês: sich ausbreiten, sich breit machen (mit ê) N.-Peb.: vistas pẽkšas ("izpleš sev spalvas, sabuožas") kad grib perēt.
Avots: EH XIII, 227
Avots: EH XIII, 227
peldens
pe̦lde̦ns,
1) glatt
(slide̦ns) Serben (mit lˆ): p. ceļš Bolwen, A.-Schwanb., Sessw.; schlüpfrig glatt: pe̦lde̦nas linsē̦klas, putnu spalvas N.-Schwanb.;
2) locker
(irde̦ns; vom Schnee) Nerft, Sauken.
Avots: ME III, 195
1) glatt
(slide̦ns) Serben (mit lˆ): p. ceļš Bolwen, A.-Schwanb., Sessw.; schlüpfrig glatt: pe̦lde̦nas linsē̦klas, putnu spalvas N.-Schwanb.;
2) locker
(irde̦ns; vom Schnee) Nerft, Sauken.
Avots: ME III, 195
piebradāt
pìebradât, volltreten, watend unsauber machen: nedzeŗ[a]t purva ūdentiņu! ve̦lna bē̦rni piebradāj[u]ši spalvainām kājiņām BW. 28994. kāds būtu viņa svē̦tākuo un tīrākuo sirds kaktiņu piebradājis ar rupjām kājām A. XX, 242.
Avots: ME III, 239
Avots: ME III, 239
piemīdīt
pìemĩdīt,
1) volltreten, volltrampeln:
(ūdentiņu) piemīdījuši spalvainām kājiņām BW. 28994. istaba bij piemīdīta Mērn. laiki 42;
2) zugleich auftretend niederdrücken:
ar kājām piemīduot iedzīt sienu maisā Bers.
Avots: ME III, 273
1) volltreten, volltrampeln:
(ūdentiņu) piemīdījuši spalvainām kājiņām BW. 28994. istaba bij piemīdīta Mērn. laiki 42;
2) zugleich auftretend niederdrücken:
ar kājām piemīduot iedzīt sienu maisā Bers.
Avots: ME III, 273
pietapināt
pìetapinât, hinzugelangen machen, dazutun: dē̦lu māte... spalvaiņām kājiņām; es, pakaļ staigādama, pietapinu (Var.: pielaidīšu) uguntiņu BW. 23221 var.
Avots: ME III, 302
Avots: ME III, 302
piezieķēt
pìezieķêt, - pietriept 2 und 3 Druw., Stenden: visa spalva slapja un... viļājuoties piezieķē̦ta Vīt. 12. p. visas drēbes ar netīrumiem Ronneb., Schujen, Schwanb., Selsau, Golg., Prl., Orellen. Refl. -tiês (mit ziẽ ), sich besaufen Schibbenhof.
Avots: ME III, 313
Avots: ME III, 313
pītināt
I pîtinât N.-Peb., ausstreuen: meta kūleņus un pītināja nuopļauto zâli R. Kam. 9. Jūle ar lieluo darbu strādā, - pavei, kâ nu˙pat pītina (ārda sūdus)! Dok. A. Austr. v. J. 1893, № 6, S. 545; "pìtināt 2 , = purināt, putināt (pe̦lnus, miltus, spalvas">spalvas)" Selsau, Sessw. Refl. -tiês, "pirināties II 1" Adleenen; vgl. pîte 2 II.
Avots: ME III, 235, 236
Avots: ME III, 235, 236
plucināt
I plucinât, tr., intr., rupfen, raufen, zupfen: vilnu, spalvas plucināt, Wolle, Fedem zupfen. plucināt - putnam spalvas nuoplēst, nuoplūkt Mar. n. RKr. XV, 131. matus plucināt, an den I Haaren raufen: vējiņš matus plucināja (Var.: purìnāja) BW. 10204 var. gan es tavus garus matus palē̦kdama plucināšu 21779, 4. audzi tu, puisīti, spruogainiem matiņiem! ja Laimiņa nuolikusi, es tās spruogas plucināšu 9367. (maguoniņai) sveši ļaudis dzīrās lapas plucināt 15732. talkā linus plucināja 28412, 1. pluskataina dē̦lu māte ietecēja nātrienā; juo tās nātres dedzināja, vēl tie suņi plucināja 23538. tā ir bāriņu tiesa, ka visi tuos plu-cina kâ zirnīšus ceļmalā Aps. puiši meitas plucina ("= muoca") Dond. māte mani mazu meitu ciempuišiem pasuolīja: kad uzaugu liela meita, tâ kâ cāli plucināja BW.10230. - dzērvju bē̦rnus plucināt, ein Spiel Etn. III.185. Refl. -tiês, sich raufen, rupfen, zupfen; streiten; schäkem: puiši un meitas plucinās Dond. Wohl identisch mit li. < kur. plùcinti: karklýnus . . . plùcinti ir draskýti Scheu-Kurschat Tferm. 40, 11; vgl. plūkt und plukt.
Avots: ME III, 353
Avots: ME III, 353
plukt
plukt (li. plùkti "die Farbe verlieren"), plùku, pluku, intr.,
1) verbrühen, verbrüht werden
U.: man plūk kājas šinī ūdenī, jāpielej auksts klāt Dond. nuo sarmas ruokas plūk, von der Lauge werden die Hände wund U.;
2) abfallen, abgehen
U., abfärben, bleichen Karls:: pavasarī guovīm plūk spalva Dond. mati viņam aplam plūkst (sic!) Für. I. krāsa plūk Wessen, die Farbe geht ab, verschiesst, bleicht ab. drēbe mazgājuot plūk Salis, der Stoff färbt beim Waschen;
3) sich färben:
vilna sāk jau plukt, die Wolle fängt schon an (beim Färben) die Farbe anzunehmen Dond. - Subst. plukums, das Verbrühen; Verschiessen U. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. plauka 1; vgl. plucinât I u. II.
Avots: ME III, 356
1) verbrühen, verbrüht werden
U.: man plūk kājas šinī ūdenī, jāpielej auksts klāt Dond. nuo sarmas ruokas plūk, von der Lauge werden die Hände wund U.;
2) abfallen, abgehen
U., abfärben, bleichen Karls:: pavasarī guovīm plūk spalva Dond. mati viņam aplam plūkst (sic!) Für. I. krāsa plūk Wessen, die Farbe geht ab, verschiesst, bleicht ab. drēbe mazgājuot plūk Salis, der Stoff färbt beim Waschen;
3) sich färben:
vilna sāk jau plukt, die Wolle fängt schon an (beim Färben) die Farbe anzunehmen Dond. - Subst. plukums, das Verbrühen; Verschiessen U. Wenigstens in der Bed. 2 wohl zu le. plauka 1; vgl. plucinât I u. II.
Avots: ME III, 356
plūkt
I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt 2 Kl., Kr., plûkt 2 Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,
1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;
2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;
3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.
Avots: ME III, 362
1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;
2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;
3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.
Avots: ME III, 362
poļa
puõļa Karls., C., AP., Demin. puoliņa, die Samenkapsel, die Knolle, tāds auglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst Konv. 1 816: linu, maguoņu, kartupeļu puoļas. augat, mani gari lini, dze̦ltainām puoliņām! BW. 28285 var. galvas, kas kâ linu puoļas krīt uz visām pusēm Plūd. auglis ir puoļa ar spalvainām se̦klām Konv. 2 1664. - Wenn mit uo aus ōu̯, zu pūlis "Haufe", r. пуля "Kugel".
Avots: ME III, 456
Avots: ME III, 456
pūknāsis
pumpains
pum̃paîns, buckelig, beulig, höckerig, knollig Salisb.: sarkans, pumpains un spalvains kâ lācis H. Eldgast. pumpains ģīmis Salisb.
Avots: ME III, 410
Avots: ME III, 410
pursla
‡ pùrsla 2 Liepna, = pur̃slas 1: guovij uz purslas nav spalvas virsā Liepna. tu, puisīti, teļa p. VL. aus Lubn.
Avots: EH II, 329
Avots: EH II, 329
purslas
pur̃slas C., Jürg., Karls., Peb., Gr-Sessau, pùrslas 2 Kl., Lis., Erlaa, Fest., Rositten, pur̂slas Mar. n. RKr. XV, 132, Golg., Arrasch, purslas Dubena, die Schnauze, Nase, das Maul, die Fresse, "zirga lūpas" Nerft, "spalvas">lielluopa purna gals bez spalvas" Fest., Wessen: sargies, ka nedabuoni pa purslām! Kokn. n. Etn. II, 17. duod viņam pa purslām, lai tik daudz neme̦luo! Grünwald. es tev purslas izkīlēšu! Siuxt. sargi purslas: izdauzīšu! Mar. n. RKr. XV, 132. tam purslas asiņainas un apģē̦rbs skrandu skrandās MWM. VIII, 488. Džons gāzās ķēvei purslās Krišs Laksts 47. purslas saraut jeb uzmest, böse werden Ar.; die Schamlippen: abas purslas izbadītas BW. 35281. Zu li. pur̃slos "Schaumspeichei" KZ. LII, 293 (und le. purdulis)?
Avots: ME III, 419, 420
Avots: ME III, 419, 420
puse
puse,
1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;
2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;
3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?
Avots: EH II, 331
1): padalīja (scil.: rudzus) uz divēju pušu Pas. IX, 460. ve̦lns ... pārplīsa pa pusei V, 292. lauza maizes kukuli pa pusei Liepna. līdz pusēm Salis n. FBR. XV, 72. pusītēm ... luocītu (scil.: kre̦klus) BW. 7390;
2): ielīdīsim tupesī katrs tev pusē (zur Seite)
Janš. Mežv. ļ. I, 49. gaļas p. Frauenb., die innere Seite eines Fells (nuodīrātai ādai ir divas puses: gaļas p. un spalvas p.). uotra p. (Nachgeburt, Mutterkuchen) - auch AP., Iw., Orellen, Sonnaxt. dienas p. AP., der Süden. ziemas p. AP., der Norden; es gan grìežu uz savu pusi, ich gebe mir die Schuld Kalz. n. BielU.;
3): nu, kas ir pa pusēm? AP., nun, was gibt es Neues?
Avots: EH II, 331
putēt
putêt, -u, -ẽju, intr., stäuben U., stühmen; zerstieben, vergehen: Sprw. lai put puoļi kâ spaļi. visa manta šai mājā putēt izputējusi LP. VI, 76. iesim arī, kas tur put, put, möge herauskommen, was da wolle! V, 218. kas put, put - vai vienam nāve jeb uotram VI, 466. iet, ka put vien Etn. I, 83, von sehr schnellem Gehen (eig.: dass der Staub nur so aufwirbelt). kalps sācis rijas sienas velēt, ka putējis vien (d. h. mit solcher Kraft) LP. III, 108. Refl. -tiês,
1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;
2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.
Avots: ME III, 440
1) (wie Staub) aufwirbeln:
putējās smilkšu kalni BW. 18239 var. cirtu pīcku baluožam, spalvas vien putējās 29952 var. viņš aizgāja, ka putējās vien;
2) sich schnell erheben, schnell verschwinden
Spr.: - meitiņa nuo krāsnes putējās (Var.: putējās meitiņa nuo cepļa laukā) BW. 14353. kad pacēlu pūra vāku, spriguļ[u] auklas putējās (Var.: slaistījās, vīstījās) 16765. - Wohl die nicht aktive Form zu pùst, s. Uľjanov Знач. I, 30 und Zubatý AfslPh. XVI, 3921.
Avots: ME III, 440
putns
putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,
1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. 2 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. 2 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. 2 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,
a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,
b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. 2 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,
a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,
b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;
2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;
3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);
4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;
5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;
6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.
Avots: ME III, 441, 442
1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. 2 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. 2 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. 2 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,
a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,
b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. 2 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,
a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,
b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;
2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;
3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);
4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;
5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;
6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.
Avots: ME III, 441, 442
raibs
ràibs (li. raĩbas "graubunt", von Vögeln), Adv. ràibi, bunt, fleckig, schekkig: Sprw. raibs kâ dzenis. cilvē̦ka mrtžs tik raibs kâ dzenis (kâ dzeņa vē̦de̦rs Kaudz. M. 157) od.: dzenis raibs, vēl juo raibāka cilve̦ka dzīve Celmiņ. cilvē̦ka mūžs ir raibs kā pupu zieds Kaudz. M. 113. mūsu dzīvība raibāka nekâ puķu ziedi, unser Leben ist bunter (bewegter) als Blumenblüten Sissegal n. U. pazīstams kâ raibs suns. pārkrāsuoja guovis gan par sarkanām, gan par raibu raibām LP. VII, 1161. aud, māmiņa, trejas raibas (bunte Tücher oder Röcke), tev trejādas meitas bija: pirmajai diži raibu (gross gemustert),...vidējai sīki raibu (fein gemustert)... I BW. 7411. raiba mute od. raibs ģīmis, raiba seja, ein Gesicht mit Sommersprossen U.: kam raiba mute, tas lai pavasarā tuo mazgājuot varžu kurcēkļuos Etn. II, 83. kas izgrūž bezdelīgu perēkļus, dabu raibu gīmi II, 79. - raibas acis, bunte Augen (eig.: bunt vor den Augen; von einem Berauschten gesagt): tev acis ir raibas, du bist berauscht U. Gliemulis pacēla apskurbušās, kâ saka, raibās acis R. Sk. II, 145. pacien[āj]uot tik viens uotru, kamē̦r visiem acis e̦suot raibas Druva II, 787. raibs me̦tas priekš acīm, es wird bunt, es flimmert vor den Augen Stari II, 155. raibajā būt, berauscht, betrunken sein: kad bijām jau labi raibajā, tēriņus kruodziniekam samaksādami laidāmies mājā Latv. - Subst. ràibums,
1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;
2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;
3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.
Avots: ME III, 468, 469
1) das Buntsein:
ziedi, ziedi, kumeliņ, pupu ziedu raibumā! BW.15954. tā (laimes māte) vēlēja manu mūžu dzeņa spalvas raibumiņu (Var.: raibumā; so bunt, wie das Gefieder des Spechtes) 5030;
2) das Buntwerk; ein bunter Fleck; das Muster, Stickmuster:
me̦lna guovtiņa, balti raibumi Rkr. VII, 1212. es adīju raibus cimdus, bērziņā lūkuojuot: cik lapiņu bērziņā, tik raibumu cimdiņā BW. 7239. bij manā pūriņā trijtrijādi raibumiņi: sīļa nagi, vanadziņa, teterīša snābulīši 25191, 1. - vasaras od. teteŗa raibumi, Sommersprossen: kam teteŗa raibumi, tas lai pavasarā... mazgājuot varžu kurcekļuos Etn. II, 83;
3) der Schwindel od. Rausch ("weil es in des Trunkenen Gemtit bunt stehet")
Für. I. - Nebst reibs II zu li. raĩbti "flimmern (von den Augen)". ribėti "mirgėti", klr. ribyj "bunt", ir. riabach "gesprenkelt", schwed. ripa "Schncehuhn", s. Būga KSn. I. 21, FalkTorp 928, Walde Vrgl. Wrtb. II, 346.
Avots: ME III, 468, 469
raibulaiņš
‡ raîbulaiņš 2 Frauenb., raîbule̦ns 2 Seyershof, fein gemustert (sīki raibs): zĩlītēm ir raibule̦nas spalvas Seyershof.
Avots: EH II, 350
Avots: EH II, 350
raitīt
raitît,
3): auch (mit ài 2 ) Auleja: es raitu bikses ar˙vienu augstāk Jauns. Raksti V, 340; ‡
4) "?": putns ar knābi raita spalvas Adsel; ‡
5) = ràicît 2 I 1 Druw.; Lubn.; ‡
6) auf schnelles Gehen (mit grossen Schritten) bezogen:
viņam tik viegla gaita, ka suoļus tik˙pat kâ r. raita. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) aufkrempeln Auleja: maizi bābas ka[d] mīca, tak raitās ruokas, kab piedurknes nesaziestu ar mīkli. Zur Bed. vgl. auch ‡ àizraitît.
Avots: EH II, 351
3): auch (mit ài 2 ) Auleja: es raitu bikses ar˙vienu augstāk Jauns. Raksti V, 340; ‡
4) "?": putns ar knābi raita spalvas Adsel; ‡
5) = ràicît 2 I 1 Druw.; Lubn.; ‡
6) auf schnelles Gehen (mit grossen Schritten) bezogen:
viņam tik viegla gaita, ka suoļus tik˙pat kâ r. raita. ‡ Refl. -tiês, sich (dat.) aufkrempeln Auleja: maizi bābas ka[d] mīca, tak raitās ruokas, kab piedurknes nesaziestu ar mīkli. Zur Bed. vgl. auch ‡ àizraitît.
Avots: EH II, 351
rakstīt
rakstît, -u, -ĩju, tr.,
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
rāzains
‡ rãzains (mit ā aus ē, ?) Ramkau "negluds, izpūris": luopam rāzaina spalva. Vgl. rèzêt 2 .
Avots: EH II, 362
Avots: EH II, 362
rīks
rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),
1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;
2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;
3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;
4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?
Avots: ME III, 537
1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;
2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;
3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;
4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?
Avots: ME III, 537
rimpulis
rīsēt
risêt, -ẽju "?": viņš redzēja, kâ rīsēja viņa spārnu spalvas pēc dižas liduošanas Vēr. II, 1374.
Avots: ME III, 539
Avots: ME III, 539
rūsēt
rùsêt C., Wolm., Serbigal, rûsêt 2 Ruj., Salis, AP., Tr., Lin., Iw., rùsêt 2 Nerft, Preili, -ẽju, rùsit 2 Kl., rūsuôt, intr.,
1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;
2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.
Avots: ME III, 572, 573
1) rosten (rūsît Bers.): spalva rūsēja Druva III, 831. kuo darīja sīka nauda rūsē̦dama (Var.: rūsīdama), pe̦lē̦dama BW. 29792, 2, mans jautrums it kâ metals mitrumā pamazām rūsuo Asp. lai labība nerūsējuot BW. III, 3, S. 865;
2) rūsît Uodziena n. Etn. I, 32, Lös., Ar., blitzen, erglänzen
Ar., wetterleuchten : luoguos rūsēja vakara atspīdums Stari II, 736. padebeši grauzdami un rūsē̦dami aizliduo pruojām MWM. v. J. 1898, S. 827. Zu rūsa I.
Avots: ME III, 572, 573
rusls
rusls, braun N.-Kurland, rötlich Wid., aschgrau Sassm.: spalva šakalam vis˙biežāk iepe̦lē̦ka vai rusla Vidiņš. viņa bārda bija tumši rusla Apsk. v. J. 1903, S. 64. tumši rusli mati Janš. ebenda 486. Nebst li. rùsvas "rotbraun", ruslės "Bratrost" (bei Geitler Lit. Stud. 107), rusėti "glimmen" zu ruds.
Avots: ME III, 563
Avots: ME III, 563
rūzains
rūzaîns, rùzans 2 (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans 2 Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns 2 Bers., Meiran, rùzins 2 Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.
Avots: ME III, 574
Avots: ME III, 574
sabīties
sabîtiês, sabîst, sabīstiês Mitau, sabîstîtiês, sabīkstîtiês Olai, Siuxt, Lieven-Behrsen, erschrecken (intr.): sle̦pkavas re̦dzē̦dama, viņa ļuoti sabijās Dīcm. pas. v. I, 54. muļķītis nu tikai atjē̦dzas, kur iestidzis un sabijîes pūš projām LP. V, 288. rādi . . . galvas spalvas, tad viņa sabīsies, pēc tam paduses spalvas, tad viņa pārbīsies IV, 131. ķēniņš lāci ieraudzījis sabīdās, ka nesapluosa zirgus VI, 511. nesabīdu*) baidījama BW. 6015. ne saimīte nesabīda*), nava laba rājējiņa 31067, 4. - Subst. sabîšanâs, das Erschrecken, der Schreck: pasargāties nuo sabīšanās LP. I, 178. *) In nesabīdu, nesabīda könnte -sa- übrigens auch das infigierte Reflexivpronomen sein.
Avots: ME III, 594
Avots: ME III, 594
sabozt
sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,
1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;
2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.
Avots: ME III, 600, 601
1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;
2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.
Avots: ME III, 600, 601
sabraukt
sabràukt, freqn. sabraũkât,
1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;
2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;
3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;
4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,
1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;
2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;
3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;
4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;
5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.
Avots: ME III, 596, 597
1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;
2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;
3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;
4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,
1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;
2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;
3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;
4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;
5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.
Avots: ME III, 596, 597
sačervelēt
sačervelêt, tr., kräuseln; in Unordnung bringen : vējš sačervelēja ūdeni Dr. - šī uguns sačervelējusi mūsu sabiedrības gara pasauli Latv. Refl. -tiês, sich kräuseln (auch vom bewegten Wasser gesagt), sich verwickeln : mati, spalvas de̦gdami, kalzdami sačervelējas Erlaa. mati vienā pinkā sačervelējušies Ramkau. āda uz mazās pieres sačervelējusēs MWM. VII, 161, krunkaina kâ sačervelējusēs tāss vecene Niedra. sačervelējušās lapas id, sačervelējusēs uogle A. XX, 14.
Avots: ME II, 605
Avots: ME II, 605
sakrullēties
sakrullêtiês, sakrulêtiês, sich zusammenkrollen, sich kräuseln: spalva viegli sakrulējas Konv. 2 1083.
Avots: ME II, 656
Avots: ME II, 656
salns
salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.
Avots: EH XVI, 427
Avots: EH XVI, 427
saspurdzināt
saspurdzinât, tr., aufrütteln, zurechtzausen: papugailis saspurdzina savas spalvas U. b. 95, 13.
Avots: ME III, 744
Avots: ME III, 744
saspurgt
saspurgt,
1) sträuben:
s. spalvas (mit ùr 2 ) Lis.;
2) schwirrend zusammenfliegen:
vistas saspurdza laktā Bauske.
Avots: ME III, 744
1) sträuben:
s. spalvas (mit ùr 2 ) Lis.;
2) schwirrend zusammenfliegen:
vistas saspurdza laktā Bauske.
Avots: ME III, 744
saspurināt
saspurt
saspurt,
1) sträuben
Arrasch: ierāvis kakliņu, saspuris spalvas MWM. IX, 245;
2) Part. praet, saspuris, zerzaust:
bārzda saspurusi A. XI, 421.
Avots: ME III, 744
1) sträuben
Arrasch: ierāvis kakliņu, saspuris spalvas MWM. IX, 245;
2) Part. praet, saspuris, zerzaust:
bārzda saspurusi A. XI, 421.
Avots: ME III, 744
satutināt
I satutinât,
1) zusammensteflen:
bē̦rnu satutinātā karšu rinda MWM. X, 802. satutinât namiņu, aus Hotzstangen eine Sommerküche zusammenstellen Salis. viņš siena kaudzi tâ satutinājis vien U. (unter tutinât). nuo viņa spalvas nav sagaidāms nevis kāds satutinājums... DL.; Zusammengestürztes zusammenstellen: s. sē̦tu Lemsal, Hochrosen;
2) vermummen zusammenwickeln, einwickeln:
s. bē̦rnu Koddiack, Sessw., Peb., Jürg., Bers., Allasch, Mitau.
Avots: ME III, 769
1) zusammensteflen:
bē̦rnu satutinātā karšu rinda MWM. X, 802. satutinât namiņu, aus Hotzstangen eine Sommerküche zusammenstellen Salis. viņš siena kaudzi tâ satutinājis vien U. (unter tutinât). nuo viņa spalvas nav sagaidāms nevis kāds satutinājums... DL.; Zusammengestürztes zusammenstellen: s. sē̦tu Lemsal, Hochrosen;
2) vermummen zusammenwickeln, einwickeln:
s. bē̦rnu Koddiack, Sessw., Peb., Jürg., Bers., Allasch, Mitau.
Avots: ME III, 769
seglens
‡ se̦gle̦ns Seyershof, = se̦glaîns: s. gailis, kam ir citādākas, spīdīgākas spalvas uz ple̦ciem.
Avots: EH XVI, 474
Avots: EH XVI, 474
sīkstināt
‡ sīkstinât,
1) zäh werden lassen:
pauti (Eier) ir ... laba ... lieta, kas ... sīkstina laksinus (mit -ņ- zu lesen?) Mekons Trīsreiz par velti 21. kâ zuosu spalvas sīkstināmas, lai tās de̦rē̦tu rakstam Jaun. Ziņas 1938, No 247, S. 7;
2) "geizig sein"
Grünh. Refl. -tiês, geizen: s. ar bēršanu A-Schwanb.
Avots: EH II, 492
1) zäh werden lassen:
pauti (Eier) ir ... laba ... lieta, kas ... sīkstina laksinus (mit -ņ- zu lesen?) Mekons Trīsreiz par velti 21. kâ zuosu spalvas sīkstināmas, lai tās de̦rē̦tu rakstam Jaun. Ziņas 1938, No 247, S. 7;
2) "geizig sein"
Grünh. Refl. -tiês, geizen: s. ar bēršanu A-Schwanb.
Avots: EH II, 492
skara
skara (li. skarà "abgerissener Lappen", slav, skora "Haut", ae. scearu "Teil"),
1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;
2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;
3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;
4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.
Avots: ME III, 872, 873
1) krause Wolle, Zotte
U.; ein Fetzen Oppek., Sessw. n. U., Kroppenhof, Sinolen, Adleenen, Dond., Golg.; ein Büschel U.: (kumeliņš) marguotām skariņām (Var.: krēpītēm ) BW. 29869 var. budēlīti, skarainīti, kam tu nāci istabā? visas tavas skaras dre̦b 33335. ziediem nuolīkuse kreimeņu skara A. XXI, 81;
2) die Haferrispe
U., Karls., Warkl.; der Grashalm Spr.: ļauj kumeļam kādas skaras nuoraut Saul. III, 52. trīs . . . smalkās smilgu skaras Krūza. ziluma skara, Färberwaid (isatis tinctoria L.) Konv. l 713;
3) die Kreuzhölzer
(Maien Dond.), welche Heu- u. Getreidehaufen oben zusammenhalten (auch skaras Dond.) U.; (skaras) "labības gubu apsienamie (rīkstītes)" N.-Peb.; eine Stange, auf die man Netze zum Trocknen hängt Bielenstein Holzb. 657;
4) ein Tuch
Schwanb., Lettg. an der Düna, Warkh.: vainak, munu vainaclņu, zuoss spalvas vieglumiņu! ka[d] uzlika lin[u] skariņu, linu mārku grūtumiņu BW. 24741, 4. es savam mīļajam skaistu skariņu rakstīju JK. II, 120. Zu šķir̃t.; s. auch skare.
Avots: ME III, 872, 873
šķēlains
šķē̦laîns Memelshof, (mit è̦ 2 ) Saikava, gespalten, mit einem Spalt versehen: sievietei spalvainas luopu kājas un šķē̦laiņi luopu nagi LP. V, 396. šķè̦taini 2 (in Schnitten geschnittene) kartupeļi Golg., Warkl.
Avots: ME IV, 32
Avots: ME IV, 32
šķeltne
šķelˆtne Fest., die Spaite Katzd., der Riss Etn. I, 58; jede Hälfte eines entzweigespaltenen Gegenstandes; ein abgespaltenes Stück Bers., Jürg. (mit elˆ ), Segew.; "plāna šķila" Erlaa: dūmi centās iesprausties katrā šķeltnītē MWM. VIII, 735. spalvas šķeltne Dr., der Federspalt. puotējamā šķeltne, der Pfropfspalt. jūŗas vēža šķeltne MWM. VI, 526. nuo sveķainajām ce̦lmu šķeltnẽm Apsk. v. J. 1903, S. 210. sveķi te̦k iz kuoku šķeltnēm Etn. I, 67. kuoka vidū bieži atruod šķeltni, kas ceļas lauskam speŗuot jeb cirvīšus me̦tuot 58. apaļam pārplē̦stam kuokam ir divas šķeltnes Fest. riekstu kuoduolam divas šķelˆtnes Kl., Bers., Golg. viņš nuoplēš nuo priežu ce̦lma pāris šķel˜tnes JR. IV, 70. nuome̦t izkaltušās šķeltnes un rungulus Vīt. 21. viņi (akmeņi) sašķeļami pa šķeltnem vai šķiedrām A. v. J. 1898, S. 394. uz kādas izkārušās klints šķeltnes Kaudz. M. R. gāles šķeltnes izslienas stāvu MWM. X, 243. zirņu, pupu šķeltnes Fest. mākuoņu šķeltnes Vēr. II, 386. kâ zibeņa šķeltne uzliesmuo... duoma A. v. 3. 1901, S. 934. svārku šķeltne ( = šķelte 1) Golg., Gr. - Buschhof.
Avots: ME IV, 26
Avots: ME IV, 26
skrapstēt
skrapstêt Sunzel, Saikava, skrapšêt, skrapšķêt, -u,-ẽju, auch refl. -tiês, rasseln, klappern, knistern: skrapstēja... ķēdes..., aizšaujamie un atslē̦gas Veselis Daugava 1928, No 4, S. 429. durvis... skrapšķē̦damas aizslēdzās Vārpas 6. bij tikai dzirdams, kâ spalvas skrapš Izgl. gada grām. II, 31. ē̦d kāli, ka zuobi vien skrapš Aps. VII, 8. asas nezāles skrapškuot ķērās viņam pie drēbēm A. XX, 491. le̦dus gabali skrapšķē̦dami triecas gar pluosta malām A. Upītis. sasalušais sniegs skrapst zem zirgu pakavu rādzēm Druva III, 247. skrapšējās (Var.: skrapstējās), kad izdzēru ābel[e]s kuoka biķerīti; skrapšējās (Var.: čaukstējās), kad nuoņēmu jaunas meitas vainadziņu BW. 24488. Das -ps- kann hier auf -bs- zurückgehen; vgl. skrabêt I.
Avots: ME II, 887
Avots: ME II, 887
skrāpt
skràpt: auch Planhof, (mit à 2 ) Aahof, Stom., (mit â 2 ) Roop; s. var kaķis ar nagiem un arī slikta rakstāmā spalva Nötk.
Avots: EH II, 508
Avots: EH II, 508
skribināt
skribinât: auch C., Dobl., Kaltenbr., Luttr., Peb.; "grebināt" Liepna; nuoganītā ganīklē avīm nav kuo s. Dunika; dzird, ka kaut kas pie durvīm skribina un ieņaudas Pas. VII, 143 (aus Nerft). ‡ Subst. skribinātājs. jem., der skribina: spalvas s., ein Skribent Jaun. Ziņas 1940, No 87, S. 2. Refl. -tiês,
1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡
3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.
Avots: EH II, 509
1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡
3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.
Avots: EH II, 509
skrituļains
skrīvu
skrīvu spalv(iņ)as BW. 4611, 1, Schreibfedern; skrĩvspalva, Schreibfeder Gaweesen.
Avots: ME III, 896
Avots: ME III, 896
skrops
skūra
škurināt
škurinât, schnell hin und her bewegen: zaķis ausis škurina Arrasch, Lennew., Mar., Roop, Schujen, Sermus, Smilten, Wessen, Aahof, Wolmarshof. vējš putniem spalvas škurina Bers. vārnas spalvas škurina ("ar knābi raita"); būs lietus Bers. Refl. -tiês, = puriâtiês, sich schütteln Bers.: škurinâs nuo ūdens iznācis suns, nuo viļāšanās piecēlies zirgs, gaiļa izmīta vista. Vgl. skurinât.
Avots: ME IV, 21
Avots: ME IV, 21
smailināt
smailinât (li. smaĩlinti dass.), spitz machen, zuspitzen: meklēja zuosu spalvas, smailināja tās Druva III, 858.
Avots: ME III, 950
Avots: ME III, 950
smuks
smuks, Demin. smukiņš Vīt. 37, Sassm. n. RKr. XVII, 53, smuciņš Seibolt, schmuck, hübsch, angenehm in die Augen fallend: Sprw. smuks kâ žīda bilde; kâ cepetis Birk. Sakāmv. 64. smukam smuka indeve Niedr. Vid. XXII, 97. lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma Br. sak. v. 595. cik visi viņi smukiņi un labi! MWM. VIII, 668. Subst. smukums, die Schmuckheit, das Hübschsein: (braukt) uz Tukuma pēc smukuma Etn. II, 45, IV, 78. nelīdz smukums, ja nav tikums Birk. Sakāmv. 64. Aus mnd. smuk dass.
Avots: ME III, 969
Avots: ME III, 969
spaiguļi
spaiguļi, Blutfedern (?) U., Ansätze der Federn (mit aĩ) Bauske: baltspālvainām zuosīm balti spaiguļi, me̦lnspalvainām - me̦lni U. Wohl nebst spiga I zu li. speiglys "Hachel, Stache;", ahd. speihha, and. spēca, ae. spáca "Speiche, Strahl", an. spíkr "Nagel", spik "Holzsplitter" u. a., s. Persson Beitr. 408 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 654 f.
Avots: ME III, 981
Avots: ME III, 981
spalla
spalvenes
spalvkāts
spalvot
‡ spal˜vuôt, enthaaren Salis n. FBR. XV, 152: agrāk sviestu spalvuoja - grieza ar nazi krustiem un šķe̦rsām, un, ja bija kādas spalvas, tad paliek pie naža. Zur Bed. vgl. auch apspal˜vuôtiês.
Avots: EH II, 546
Avots: EH II, 546
spiltens
spilva
II spil˜va Salis, in e̦nkura spilva, die Ankerwinde, Spille, woran die Ankerkette befestigt ist U. Umgebildet aus spille 1, und zwar wahrscheinlich im Tahmischen wo z. B. spall (s. Le. Gr. 157) neben schriftle. spalva steht.
Avots: ME III, 996
Avots: ME III, 996
sprogāt
spruogât: nuo slapjuma spruõgā visa spalva, kad guovis muoca lietuvē̦ns Siuxt. sprùogāta 2 vilna Auleja.
Avots: EH II, 563
Avots: EH II, 563
spurga
spur̃ga Karls., spùrga 2 Kl.,
1) spùrga 2 (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;
2) spùrgas 2 Warkl., spur̂gu 2 spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;
3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;
4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;
5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga 2 , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;
6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze
2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.
Avots: ME III, 1031
1) spùrga 2 (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;
2) spùrgas 2 Warkl., spur̂gu 2 spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;
3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;
4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;
5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga 2 , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;
6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze
2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.
Avots: ME III, 1031
spurgulains
spurgulaîns: uzklāt zirgam deķi, lai nav s., lai spalva stāv gluma (mit ur̃ ) Siuxt. spur̃gulaiņa dzija Frauenb., Kand.
Avots: EH II, 564
Avots: EH II, 564
spurināt
spurinât U., = purinât: (putniņš) ļipiņu spurināja BW. 2672 var. putns spalvas spurina Lems. n. U. jūras vēzis... asti vien spurināja MWM. X, 41. tas spurinājis galvu Etn. II, 86. Refl. -tiês,
1) = purinâtiês U.;
2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.
Avots: ME III, 1032
1) = purinâtiês U.;
2) sich sputen
Lind. n. U., sich reisefertig machen Mag. XIII, 3, 63. spurinât spalvas, asti zu spurt; sonst in der Bed. wohl durch purinât(iês) beeinflusst.
Avots: ME III, 1032
spuris
spuris,
1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.
Avots: EH II, 565
1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.
Avots: EH II, 565
strobs
strùobs Wolm., C., AP., Ermes, PS., strùobs 2 Kr., struôbs 2 Ruj., Salis, Widdrisch, Zögenhof, struobs Allend. n. U., = stuobrs: bij uzdīguši krietni asni... bet kāpēc jaunie struobi tik mīksti? Bračs Aukstā ē̦nā 33. bisei bij aizķepējis struobs (auch in Nötk.) A. XX, 878. - spalvas struobs, der Federkiel Salis n. U. Zu striebs.
Avots: ME IV, 1098
Avots: ME IV, 1098
strungulains
strust
sudrabzeltains
‡ sudrabze̦ltains, wie Silber und Gold aussehend (?): zirgiem spalva palika ... sudrabze̦ltaina Pas. V, 20.
Avots: EH II, 599
Avots: EH II, 599
svētputns
svē̦˜tputns Rudbahren, Alschw., Felixberg, Gold., svē̦tsputns Fischer 84, der Storch: stārķis, svē̦tputns, nebijis nuogalināms Etn. IV, 63. gandrs, kâ jau svē̦tputns... R. Kam. 37. me̦lna svē̦tputna spalva JK. VI, 47.
Avots: ME III, 1156
Avots: ME III, 1156
svirkstēt
svir̃kstêt Bauske, Dond., svirkstêt Wid., svìrkšêt 2 Schwanb., svirkšêt U. (unter svirkt), svir̃kšķêt Bauske, Selg., Siuxt, svìrkšķêt 2 Sessw., -u, -ẽju,
1) knistern, prasseln
U.; schwirren (svirkšêt) Mag. XIII, 2, 53; rasseln: uguns de̦g, ka svirkš vien U. (unter svirkt). liesmas... aizkar zvirbuļa spalvas. spalvas sāc svirkstēt Pas. IV, 518 (aus Dricē̦ni). raķetes svirkstēja A. Brigader Daugava I, 1088. grants beruot svirkst (svirkšķ) Bauske. gaļa ce̦puot svirkst (svirkš(ķ));
2) (aus)rieseln (vom Korn)
U. (svirkšêt). Zur Bed. I vgl. li. švirkšti "sausen" und poln. s
Avots: ME III, 1161
1) knistern, prasseln
U.; schwirren (svirkšêt) Mag. XIII, 2, 53; rasseln: uguns de̦g, ka svirkš vien U. (unter svirkt). liesmas... aizkar zvirbuļa spalvas. spalvas sāc svirkstēt Pas. IV, 518 (aus Dricē̦ni). raķetes svirkstēja A. Brigader Daugava I, 1088. grants beruot svirkst (svirkšķ) Bauske. gaļa ce̦puot svirkst (svirkš(ķ));
2) (aus)rieseln (vom Korn)
U. (svirkšêt). Zur Bed. I vgl. li. švirkšti "sausen" und poln. s
Avots: ME III, 1161
švirkstēt
švìrkstêt 2 Kl., Prl., -u, -ẽju,
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt 2 Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;
2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.
Avots: ME IV, 117
takšēt
trusēt
trusêt, -u oder -ẽju, -ẽju,
1) = trupêt, faulen, modern U., Neuhausen, Stenden (z. B. von Bäumen, vom Schnittkohl), Upesgrīva; braun, fleckig werden (von Kartoffeln) Dond., Funkenhof, Kastran: kad kartupeļi paliek brūniem plankumiem, tad saka, ka kartupeļi trus Kastran;
2) verdorrend oder aus andern Gründen verkommen (vom Getreide)
Aahof, Festen, Meselau, Selsau; Sessw., Stomersee; an der Spitze verdorren (von Bäumen) Festen, Gr.-Würzau; stückweise abfallen, kürzer werden (vom Haar) AP., Ekau, Fehsen, Odsen, Schujen, Selsau, Sessw.: mati, bārda trus. ja pe̦lnu dienā galvu sukājuot, tad mati trusuot Gr.-Ekau n. Etn. II, 36; zerfasern (intr.) Sessw., struppig werden Lennew.: virve sāk trusēt Warkl. vistām spalvas trus ebenda. viņam trusē matu gali Lennew.;
3) schwelen, ohne Flamme brennen
Amboten;
4) (liegend) faulenzen
Nötk. Zu trust.
Avots: ME IV, 248
1) = trupêt, faulen, modern U., Neuhausen, Stenden (z. B. von Bäumen, vom Schnittkohl), Upesgrīva; braun, fleckig werden (von Kartoffeln) Dond., Funkenhof, Kastran: kad kartupeļi paliek brūniem plankumiem, tad saka, ka kartupeļi trus Kastran;
2) verdorrend oder aus andern Gründen verkommen (vom Getreide)
Aahof, Festen, Meselau, Selsau; Sessw., Stomersee; an der Spitze verdorren (von Bäumen) Festen, Gr.-Würzau; stückweise abfallen, kürzer werden (vom Haar) AP., Ekau, Fehsen, Odsen, Schujen, Selsau, Sessw.: mati, bārda trus. ja pe̦lnu dienā galvu sukājuot, tad mati trusuot Gr.-Ekau n. Etn. II, 36; zerfasern (intr.) Sessw., struppig werden Lennew.: virve sāk trusēt Warkl. vistām spalvas trus ebenda. viņam trusē matu gali Lennew.;
3) schwelen, ohne Flamme brennen
Amboten;
4) (liegend) faulenzen
Nötk. Zu trust.
Avots: ME IV, 248
urināt
IV urinât, = urbinât Alswig (u. ar pirkstu de̦gunu, ausi; cūkas urina zemi, mē̦slus), Gr.-Buschhof (kuo tu urini ar pirkstu pa ausi?); = šķirstīt Lubn. (vista urina spalvas); stochernd suchen: urināt utis Saikava; "ārdīt (sienu)" Ozoli; "emsig einer Arbeit obliegen, die nicht von Statten geht" Meiran; "langsam bröckeln (tr.); (fr)essen" Gr: Buschhof (urina barību ir luopi, ir ļaudis). Refl. -tiês Adsel, Gr.-Buschhof, Sonnaxt, = rakņāties, knābāties: vistas urinājas pa graudiem, pe̦lnuos. Reimt auf skurinât.
Avots: ME IV, 305
Avots: ME IV, 305
uzkūla
uzplucināt
I uzplucinât,
1) rupfend, raufend auf etw. fallen lassen:
uzplucināt spalvas uz galda;
2) auflockern:
uzplucināja zemi (mit der Schaufel) A. v. J. 1899, S. 308.
Avots: ME IV, 367
1) rupfend, raufend auf etw. fallen lassen:
uzplucināt spalvas uz galda;
2) auflockern:
uzplucināja zemi (mit der Schaufel) A. v. J. 1899, S. 308.
Avots: ME IV, 367
uzpūta
uzpūta,
1) der Hauch:
ar vienu dvašas uzpūtu MWM. VI, 4;
2) Schattierung:
spalva tam brūna ar me̦lnganu uzpūtu Vidiņš Pas. zīd. kust. 88.
Avots: ME IV, 370
1) der Hauch:
ar vienu dvašas uzpūtu MWM. VI, 4;
2) Schattierung:
spalva tam brūna ar me̦lnganu uzpūtu Vidiņš Pas. zīd. kust. 88.
Avots: ME IV, 370
vārpats
vārpots
vēl
vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),
1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;
2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;
3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);
4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;
5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;
6) "= jel (doch)!" Wessen;
7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.
Avots: ME IV, 556
1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;
2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;
3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);
4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;
5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;
6) "= jel (doch)!" Wessen;
7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.
Avots: ME IV, 556
velgt
velgt,
1): v. (waschen)
mē̦dz tikai kuo vilnainu, spalvainu vai matainu Erlaa. Jančam galvu veldza Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 159. skumjās veldzu sirdi Fausts (1936) 129.
Avots: EH II, 769
1): v. (waschen)
mē̦dz tikai kuo vilnainu, spalvainu vai matainu Erlaa. Jančam galvu veldza Blaum. Raksti VIII 4 (1937), 159. skumjās veldzu sirdi Fausts (1936) 129.
Avots: EH II, 769
vērpata
I vē̦rpata,
1): ūdens griežas vē̦rpatā Warkl. viesuļa v. PV. viesulis ... viņu grieza bīstamā vē̦rpatā A. Upītis Ģertr. 215. ar me̦lnām dūmu vē̦rpatām Kailā dzīv. 33;
2): "sagriezušies mati vai spalva" Skaista; "dažāduos virzienuos veldē sakritusi labība" (mit ê̦r 2 ) AP.: labība ir vē̦rpatu vē̦rpatās PV.
Avots: EH II, 777
1): ūdens griežas vē̦rpatā Warkl. viesuļa v. PV. viesulis ... viņu grieza bīstamā vē̦rpatā A. Upītis Ģertr. 215. ar me̦lnām dūmu vē̦rpatām Kailā dzīv. 33;
2): "sagriezušies mati vai spalva" Skaista; "dažāduos virzienuos veldē sakritusi labība" (mit ê̦r 2 ) AP.: labība ir vē̦rpatu vē̦rpatās PV.
Avots: EH II, 777
vērpete
vērpete,
1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr 2 ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;
2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.
Avots: ME IV, 564
1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr 2 ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;
2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.
Avots: ME IV, 564
viegls
viegls,
1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;
2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;
3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,
1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;
2) die Leichtfertigkeit
U.;
3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 1 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.
Avots: ME IV, 654
1) leicht, wenig wiegend:
viegls ve̦zums, eine wenig belastete Fuhre U. viegls kâ spalviņaa Birk. Sakāmv. 32;
2) leicht
(fig.): Sprw. viegls (leichtfüssig) kâ zaķis Br. sak. v. 1483. viegla kâ stirna JK. II, 558. viegls kâ žīda zirgs 495. viegls zirdziņš, ein schwaches Pferd Siuxt. viegli suoļi Biel. 1917. teci viegli, kumeliņa! 1475. viņa.., bija... viegla un sparīga Vēr. II, 899. apģē̦rbs bij... par vieglu Kaudz. M. 11. viegla diena, Erholung, Erleichterung Spr. Gaisiņš bija ļuoti viegli audzis JR. V, 12. (māmuliņa) viegli audzināja BW. 23149, māmiņai viegls prāts (leicht zu lenkender Sinn), drīz tautām atvēlēja 15323 var. viegla galva, ein leicht fassender Kopf U. viņš visus darbus viegli ņe̦m (oberflächlich, nicht energisch) Siuxt. turi tuo bē̦rnu tâ viegli, viegli (vorsichtig, weich, ohne zu drücken)! Frauenb. ir viegla pusjūdz[e], es ist eine geringe halbe Meile Manz. 10 Gespr.;
3) leichtsinnig, leichtfertig
U.; schwachsinnig AP., Orellen, Salis, Salisb.: viegls cilvē̦ks, ein leichtsinniger Mensch U. viņš jau tāds vieglāks Salisb. muļķis viņš nav, ja ar drusku viegls Poruk Dzīve un s. 34. - Subst. vìeglums,
1) das Leichtsein, die Leichtigkeit
(eig. und fig.): Sprw. kur nu vieglums bez grūtumā, saldums bez rūgtuma! RKr. VI, 958. (zirgi) vanadziņa vieglumiņu (Var.: vieglumā) BW. 29868. pāva spalvas vieglumiņu 24741. dzīvuo bites vieglumiņu 5260. kad tās dzirnas smagi gāja, es palaidu vieglumā; grūta mūža nevarēju vieglumā derināt 8039. kâ iedzēru drapes, uznāca uzreiz tāds vieglums Frauenb.;
2) die Leichtfertigkeit
U.;
3) ein Schwachsinniger
Salisb.: tāds kâ vieglums: tādas dumjības runāt! Salisb. Wohl nebst li. vìglas oder vigrùs "schnell, lebhaft, gewandt" (s. Būga KSn. I, 73) und sloven. ve̦gati "schwanken" zu an. vīkia ("sich) bewegen", ahd. wīhhōn "hüpfen", ai. vējatē "fährt los, schnell", av. vaēg- "schwingen" u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. l, 234 f.) resp. (s. Trautmann Germ. Lautges. 15 1 und Scheftelowitz IF. XXXIII, 168 und KZ. LIV, 230) zu ahd. wigan "schwanken" u. a.
Avots: ME IV, 654
vilkt
vìlkt,
1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;
2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;
5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;
8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;
9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;
10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;
14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. 3 II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,
1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;
2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;
3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;
4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;
5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;
6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;
7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,
1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.
Avots: EH II, 783
1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;
2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;
5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;
8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;
9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;
10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;
14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. 3 II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,
1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;
2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;
3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;
4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;
5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;
6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;
7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,
1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.
Avots: EH II, 783
vilna
I vil˜na (li. vìlna "ein Wollhärchen", apr. wilna "Rock", serb. vù`na, got. wulla, ai. ū´rņā "Wolle"), dial. villa,
1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;
2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;
3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.
Avots: ME IV, 593
1) ville (?) Glück Ebr. 9, 19, die Wolle; das Haar von vierfüssigen Tieren:
Sprw. kam villa, tas jācē̦rp Birk. Sakāmv. 88. mīksts kâ vilna RKr. VI, 1004. tik mīlīgs kâ auna vilna Br. 541. liela brē̦ka, maza vilna (viel Lärm um nichts) RKr. VI, 75. bij man aitas, bij man vilna BW. 7575, 2. treju vilnu lindraciņi: suņa vilnas, kaķa vilnas, aizpē̦rnā kumeliņa 20523, 13. (kumeliņam) liela villa (Var.: spalva) mugurā 29686, 12 var. balta vilna 6924. smalkas vilnas kuodeļā 17330, 3 var. pe̦lē̦ks vilnas ē̦rkulītis Br. 139. guli kâ me̦lnas vilnas ē̦rkulis savē̦lusies 10. tu, māsiņ, villu vērpi BW. 6806. tu gan duomā, ka tur bija liela vilna (dass da viel los war)! Alm. Kaislību varā 66;
2) muku villa, eine Pflanze
("savādas sugas zâle pļavas, kura aiz ļuoti liela valguma slikti nuopļaujama, ja sausas pļavas, ar mē̦sluošanu tikai iznīdējamä); zaķa vilna, Wollgras (eriophorum L.) RKr. II, 71;
3) villas luops Frauenb., Schimpfname für einen faulen Menschen. Zu arm. gełmn "Wolle, Vliess",
lat. vellus "Vliess", ae. wil-mod "Wollstange" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 296f., Trautmann Wrtb. 359.
Avots: ME IV, 593
viss
viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),
1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;
2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;
3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.
Avots: ME IV, 625
1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;
2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;
3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.
Avots: ME IV, 625
visvisāds
visvisâds, visu˙visâds, visvisaîds Infl., verschieden, von allerlei Art.: pļavai, kur visu˙visādas zâlītes aug LP. IV, 49. visu˙visādas luopu spalvas V, 5. sivē̦ns atruon ēdienus visu˙visādus VI, 250. visu˙visādi kuoki Pas. IV, 447. visvisaidi zvē̦ri V, 90 (aus Bebrene). bija visvisaida ēdieņa un dzērieņa IV, 255 (aus Nīcgale). viņš saaicina visu˙visadus LP. IV, 146. -vis˙visâdi 2 Frauenb., visvi˙sâdi 2 Salis, visu˙visâdi Adv., auf ganz verschiedene, auf allerlei Art: es izrunājuos gar viņu gan vis˙visādi, bet nevar ne varda izdabūt Frauenb.
Avots: ME IV, 628
Avots: ME IV, 628
vurināt
I vurinât: "šķirstīt (spalvas)" Bērzgale; meitām krūtis v. Tdz. 48068 (aus Kaunata). kaulu v. "ēst nuo kaula nuost gaļas druskas" Lubn. n. FBR. XVII, 138. Refl. -tiês: = skurinâties 2 Bērzgale.
Avots: EH II, 799
Avots: EH II, 799
zalgans
zaļgans
zàļgans, grünlich U.: zaļgani prauli Stari II, 349. zaļgana gaisma Blaum. spalvas... kâ zaļgans ze̦lts Psalm 68, 14. zaļgana puķe Pilda.
Avots: ME IV, 686
Avots: ME IV, 686
zalgot
zalguôt,
1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;
2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.
Avots: ME IV, 684
1) zal˜guôt Arrasch, Jürg., Nötk., zàlguôt A.-Ottenhof, zalˆguôt Bers., zàlguôt 2 Golg., Gr.-Buschh., Jummardehn, Kaltenbrunn, KatrE., Lis., Mahlup, Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Vīt., Warkh., zalˆguôt 2 Grenzhof, zalguôt Spr., Erlaa, Frauenb., Wessen, zalgât Wessen, (mit àl 2 ) Kaltenbrunn, auch refl. zalguôtiês, leuchten, schimmern, schillern;
zàlguôt 2 Vīt., grün leuchten: purvā rāvas ūdens zalguo Golg. u. a. eļļa zalguo ūdenī Frauenb., Golg. gaiļa spalvas zalguo Jürg. medņa kakls zalguo Saikava, Warkh. nāk gaismiņa zalguodama (Var.: vizē̦dama) BW. 30903, 2. debess zalguoja vienās zvaigznēs A.v. J. 1899, S. 123. pie debesīm zalguojās zvaigznes JR. IV, 122. me̦lnie strazdi, spalviņām zalguojuot, te̦kāja... V, 60. burbulis, kurš kâ dārgakmens zalguo visās krāsās III, 30, ka[d] nuopucēju naudu, net zalgā Kaltenbrunn. rati bija nuolakuoti, ka zalguoja vien A. v. J. 1896, 526. spīguļuo saulē un zalguo 1897, S. 375. mirdz ūdenī·, zalguo un dzirkst Sudr. E. tā zaiguo un zalguo un zvīļuo zili ze̦ltainām ugunĩm A. XX, 690. zalguo Vidusjūr,ā salas Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 301. Mīcei zalguoja skats Apsk. v. J. 1903, S. 376. rudzu lauks jau pa gabalu zalguoja kâ spilgts zaļš deķis Vīt.;
2) "?": manas smadzenes zalguoja Vēr. II, 1261.
Avots: ME IV, 684
žvakstēt
žvakstêt, -u, -ẽju Kl., Stom., Wessen,
1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;
2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;
3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.
Avots: ME IV, 840, 841
1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;
2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;
3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.
Avots: ME IV, 840, 841
zvēdrains
zvẽ̦drains C., PS., zvè̦draîns Smilt., = svē̦draîns, geädert V.; maserig U., (mit ê, ) Arrasch, (mit è, 2 ) A. - Laitzen, Bers., Golg.; streifig, gestreift N. - Peb. (nur von Katzen gesagt), (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Segewold, Wesselshof; bunt (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Wesselshof; "zvaigžņaini mirdzuošs" Nötk.; "īpašas lāsainas krāsas apzīmējums" Irmlau, Neuenb.: zvē̦draina spalva Segewold. zvē̦draina debess Smilt. zvē̦draina (gemustert, geblümt, bunt) drēbe Nötk., Segew. lapiņa zvē̦draiņi izrakstīta Kronw. n. Seifert Chrest. III, 145. zvē̦draiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe U. pe̦lē̦kie zirņi ir zvē̦draini PS. zvē̦draina (schillernd) čūska, se̦skāda Segew. zvē̦draina (buntfarbig) puķe, uguns Segew. zvē̦draina (gesprenkelt) vista Segew. zvē̦drains lūsis Segew. zvē̦draina (die sich bunt herausgeputzt hat) meita Segew. zvē̦draini (rosig schimmernd, im Farbenschmelz schillernd) mākuoņi Segew. zvē̦draina (mit hell funkelnden Schuppen) zivs Segew.
Avots: ME IV, 771, 772
Avots: ME IV, 771, 772