Paplašinātā meklēšana

‡ alvirtuve,* die Brauerei Pēterb. Avīzes II, 51.

Avots: EH I, 69

aptuve̦ni, Adv., ungefähr, annähernd: aptuve̦ni ap 2000 rubļi Kaw.

Avots: ME I, 132

‡ artuve Kalz., die Handhabe des Pfluges.

Avots: EH I, 130

atspe̦r̂tuve, wogegen man die Beine stemmen kann, = atspeŗu vieta; übertr. Stütz, Anhaltspunkt. Lös. n. Etn. III, 146; Bers.

Avots: ME I, 195

aûgtuve (li. augtùvės), der Ort, wo man aufgewachsen ist, N. - U. Ober- Bartau: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Jan.

Avots: ME I, 220

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

aûstuve, aûstava, austave,

1) das platte Holz, das zum Gurtenmachen gebraucht wird;

2) die Weberspule:
es tev sitīšu ar austavīti BW. 33560;

3) der gewebte Gurt
(U.);

4) der Webestuhl:
tev vajag kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes [nach Bielenstein Holzb. 429 ist mit a. hier ein Brettchen gemeint, auf dem die Fransen gewebt werden];

5) Weberwerkstatt, Weberei
MWM. III, 717; zīda austuve, Seidenweberei D.

Kļūdu labojums:
aiz austuvītes jāiesprauž: BW. 3645, 1. - Hinter austuvītes ist einzufugen: BW. 3645, 1.

Avots: ME I, 229

be̦rztuve, ein Werkzeug zum Reiben: linu be̦rztuves jeb mīstīklas, die Flachsbreche A. XXI, 441.

Avots: ME I, 280

‡ bļaustuve, comm., der Schreihals Fest.

Avots: EH I, 233

bràuktuve (unter braukts): auch Trik., (mit àu ² ) Meiran, (mit aũ ) Dunika, (mit aû ² ) Grob., NB., OB., bràuktive ² Borchow n. FBR. XIII, 26.

Avots: EH I, 238

‡ čaûkstuve ² Ahs., = čauksture 1.

Avots: EH I, 286

ce̦lˆtuve (li. keliuvė˜ "Handgriff"): nebē̦dādami... par ce̦ltuvju naudu Janš. Dzimtene I ² , 363.

Avots: EH I, 264

ce̦lˆtuve, = ce̦ltava.

Avots: ME I, 370

ce̦ptuve, auch ce̦ptuva, die Bäckerei: maizes ce̦ptuve *J. Allunan.

Avots: ME I, 373

‡ cìrptuve, der Ort, wo die Schafschur stattfindet Warkl. Vgl. li. kirptùvės "Schafschur".

Avots: EH I, 273

‡ de̦gtuve (li. degtùvė "Brennerei") Strods Par. vōrdn. 67 "?"

Avots: EH I, 314

dzim̂tuve ² (li. ģimtùvė): auch Grainsden; Perkunen.

Avots: EH I, 358

dzim̂tuve ² [N. - Bartau. Kalleten], der Geburtsort: te viņas dzimtuve, te viņas augtuve Janš.

Avots: ME I, 551

‡ *dzītuve, = dzìtava: dzeniet, gani, sētiņā! jau saulīte dzītuvē BW. 28878 var.

Avots: EH I, 362

ē̦stuve,

1) eine Stelle zum essen:
sals tiem aizslē̦dz ar šīs bada ē̦stuves Plūd. Uz saul. tāl. 35;

2) ê̦stuvē [Bers., n. - Bart., ê̦stuvā Bers.], ē̦stavā BW. 28205, 4 (Var.: ēšanā, ē̦stavā, ēstenē), zum Essen reif:
zirņi pašā ê̦stuvē [Kl.], U. pupas ē̦stuvē Biel. 1875.

Avots: ME I, 578

gatuve (unter gatva),

1): auch Dunika, Frauenb., Grob.

Avots: EH I, 387

glabâtuve (unter glabâtava), ‡)

2) ein Versteck
(paslē̦ptuve) Warkl.

Avots: EH I, 391

[glābtuve, der Zufluchtsort, die Rettungsanstalt Wid.]

Avots: ME I, 623

glũnē̦tuve ,* der Hinterhalt Dr.

Avots: ME I, 631

gre̦btuve,

1) = grebeklis Mitau, [gre̦b(s)tuvis Warkh.] ;

2) Hufmeesser
Preip.

Avots: ME I, 646

‡ grieztuve Pēt. Av. IV, 13, eine Häckselmaschine.

Avots: EH I, 409

‡ II grìeztuve ² (> grìeztive) Pilda n. FBR. XIII, 48, comm., ein unartiges Kind.

Avots: EH I, 409

[gultuve "jem., der des Morgens lange schläft" Dricēni; in Stelp. daneben auch gultus als Schimpfwort.]

Avots: ME I, 679

iebrauktuve, die Einfahrt BW.

Avots: ME II, 4

jâtuve ,* die Reitbahn, die Menege.

Avots: ME II, 107

jauktuve, s. jàutava.

Avots: ME II, 98

jūgtuve, ein Riemen od. Strick zu beiden Seiten des Kummets, der das Krummholz mit der Femerstande verbindet Römershof: viņa sāk raisīt jūgtuves nuo arkla ilksīm. pārme̦t jūgtuvju galus katru nuo savas puses zirgas pār muguru A. U. Gew. dzeņaukste.

Avots: ME II, 121

kalˆnraktuve ,* das Bergwerk: kalnraktuves īpašnieks A. XV, 398.

Avots: ME II, 142

‡ kal˜tuve, kaltuva Diet., die Schmiede: kaltuvē ir darbs jau apklusls Janš. Pag. pausm. 7. naudas k.

Avots: EH I, 579

[kàltuves ² Fiaden, = kaltavas.]

Avots: ME II, 146

‡ kapātuve, ein Trog, in dem Blätter fürs Vieh gehackt werden Zvirgzdine.

Avots: EH I, 586

kaptuve, ein Werkzeug zum Kohlhacken Römershof. [Nebst kàpti "рубить" zu kapât.]

Avots: ME II, 160

‡ kāptuve (vgl. kâptuves ME. II, 194), die Treppe: duodas pa kāptuvi lejā Janš. Līgava I, 42. gaŗa virves k. Dzimtene III, 214.

Avots: EH I, 601

‡ karātuves (> ostle. korotivis) BW. 9088, 1, = karâtavas 1.

Avots: EH I, 588

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

I kārstuve: (die Wolltocke) auch (mit â ² ) Frauenb., plur. kârstuves ² Dunika.

Avots: EH I, 604

‡ II kãrstuve Puhren, = kãrstavs.

Avots: EH I, 604

kārstuve(s), kãrstuvis, s. kā`rstava und kãrstavs.

Avots: ME II, 199

‡ kãrtuve Pas. X, 151, kārtuves (li. kár-tuvês) Pas. X, 85, = kãrtavas 1.

Avots: EH I, 605

kãstuve (unter kãstava und kãsteve): auch Frauenb., Orellen.

Avots: EH I, 606

[kàstuve C., ein Ort zum Tocken der Wolle.]

Avots: ME II, 205

kaûstuve ² [Dond., der Nacken: dabūsi pa kaustuvi]; s. auch kauss II.

Avots: ME II, 179

kaûtuve ,* die Schlächterei, das Schlajhthaus: luopu kautuve.

Avots: ME II, 180

kaûtuves, in der Verbind. vēja k. "vēja aizje̦mta vieta" Fest.

Avots: EH I, 596

ķe̦r̂tuve ,* die Falle: peļu ķe̦rtuve. Dafür sonst lamatas. Zu ķer̂t.

Avots: ME II, 370

‡ ķe̦stuve Grünh. "kas uotram virsū ķešas".

Avots: EH I, 698

ķẽ̦stuve Rutzau, eine Flachshechel.

Avots: EH I, 700

klauvê̦tuves, die Klapper Dr.

Avots: ME II, 217

krâtuve, die Sparkasse G. Allun.; die Ansammlung, Anhäufung: grāmatu krātuve, die Bibliotek; so barības, mantu, mākslas priekšme̦tu, teoloģisku rakstu, ūdens krātuve, gan ve̦cās krātuvēs pēc tautas kuokles velti taujāju Aus. putras krātuve, der Magen.

Avots: ME II, 269

kul˜stuve, ein liederliches Frauenzimmer: tā tāda kulstuve, kulstās ar visiem vīriešiem Naud.

Avots: ME II, 308

kul˜tuve,

1): citi mani tādēļ turē̦tu par kultuvi Mekons Parīzes asinskāzas 16; ‡

2) = ķẽrne 1: kultuves jeb ķērnes Pēt. Av. I, 184.

Avots: EH I, 672

kul˜tuve, die Umhertreiberin Kav., Ruhental. Zu kul˜t(iês). (Vgl. li. kultūvė˜ "Waschholz".]

Avots: ME II, 309

laûztuve

1) ein Brechwerkzeuger;

2) akmeņu lauztuve, die Stelle, wo Steine gebrochen werden, der Steinbruch
Pūrs II, 157; Vēr. I, 1202. Vgl. li. laužtùvas "ein Brechinstrument".

Avots: ME II, 432

le̦nktuve, der Kranz, um den die Radfelgen und Krummhölzer gekrümmt werden Schwitten. [Als ein Kuronismus zu lìekt.]

Avots: ME II, 451

‡ le̦stuve Nautrēni, die Kurbel am Spinnrad.

Avots: EH I, 735

lìektuve,

1): uz slieču un luoku liektuvi Janš. Mežv. ļ. II, 305.

Avots: EH I, 753

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497

liêtuve [li. lietuvė˜ "Giesstiegel"], die Giesserei; burtu lietuve, die Schriftgiesserei; čuguna l., Gusseisenfabrik.

Avots: ME II, 507

‡ lùocē̦tuve ² Warkl. n. FBR. XI, 123, (geschrieben: lùcative̦; mit -ā- zu, lesen?) Pilda.

Avots: EH I, 765

‡ lùocîtuve ² Auleja (> -ive), Kaltenbr., Oknist, Sussei, Wessen, = lùocîtava 1.

Avots: EH I, 766

luõpkaûtuve,* der Schlachthof, das Schlachthaus.

Avots: ME II, 527

màltuve ² , ein Verleumder ("aprunīgs cilvēks") Zvirgzdene n. FBR. X, 28. Identisch mit maltuve 1?

Avots: EH I, 781

mal˜tuve [>ostle. maltive BW. 13709, 1 var.] (li. maltùvė "Handmühle"), maltuva (li. maltuva],

1) die Mahlkammer; die Mühlenkammer, wo das Getreide aufbewahrt wird
Bergm. n. U.: viņa dzied ābele, es bāliņa maltuvē (Var.: maltuvā) BW. 392, 2. bāliņ, tava maltuvīte skaļu kuoku uztaisīta: dziedu brā`a maltuvē, atskan tautu sētiņā 371, 6;

2) maltuviņa, die Handmühle:
atradu savas ruokas maltuviņu BW. 22560 var.

Avots: ME II, 559

[mautuve, eine Art Frauenrock Wid. Zu maût I.]

Avots: ME II, 570

me̦stuves (unter me̦stavas): auch (Gestell zum Aufscheren) Kaltenbr., Oknist: izpleta arī četrspārnainās me̦stuves Janš. Līgava I, 229.

Avots: EH I, 803

mîtuve, der Ort, wo ein wechsel stattfindet: vilcenu mītuves priekšnieks RA.

Avots: ME II, 649

mĩtuve, der Ort, wo Leder gegerbt wird, die Gerberei Smilt.

Avots: ME II, 649

mustuve: auch Gramsden n. FBR. IX, 103, (muste̦v) Pussen.

Avots: EH I, 836

[mustuve (li. muštùve? "Schlachthof") Rutzau, mustuves Nieder - Kurl., = mustava(s).]

Avots: ME II, 673

ne̦stuves (unter ne̦stavas): auch Lesten n. FBR. XV, 23.

Avots: EH II, 20

ne̦stuves, s. nestavas.

Avots: ME II, 734

nùoslè̦ptuve, der Versteck, Hinterhalt.

Avots: ME II, 852

ùogļraktuve,* ùogļu raktuve, das Kohlenbergwerk.

Avots: ME IV, 414

paglâbtne, der Zufluehtsort: briedis diebj pruojām, lai atrastu paglābtni A. XII, 29.

Avots: ME III, 29

‡ paklâtuve, die Decke, Serviette Balt. Zemk. 1884, S. 254; "?" (mit -uv- > -iv-) Eversmuiža n. FBR. VI, 33.

Avots: EH II, 142

‡ panākstuve Tdz. 54974, = panāksniece (unter panãcnieki).

Avots: EH II, 159

pãrbràuktuve,* die Überfahrt, der Trajekt: dzelzceļa pārbrauktuve AU.

Avots: ME III, 151

‡ pašautuve, eine Luke (?): siênā bij ietaisīta p., un kad tuo vaļā atrāva, tad ... Azand. 6.

Avots: EH XIII, 178

‡ pavē̦rtuve "?": izrāva mietu nuo pavē̦rtuves Sprūdžs Asaru liekņa 112.

Avots: EH XIII, 190

pìedē̦tuve Vit., Etn. IV, 98 und (aus Lös.) 163, = piedē̦tava 1.

Avots: ME III, 245

piltuve,

2): "(Saugheber)," ME. III, 217 zu streichen.

Avots: EH XIII, 233

piltuve,

1) auch piltuvis LKVv., piltava MWM. v. J..1899, S. 639, der Trichter;

2) (Saugheber),
vidū re̦snāks bleķa trauks, ar pagaŗu trubi uz apakšu, ar kuŗu uzpilda mucas Tirs. n. RKr. XVII, 73. Vgl. li. piltuvas od. piltavas "Trichter".

Avots: ME III, 217

pļautuve, pļautava,

1) pļautuvs (li. pjautuvas "Sichel")
um Illuxt, pļautava U., Bielenstein Holzb. 496 (mit Abbild.), die Sichel: kad ņemšu, visus kâ ar pļautuvi nuopļaušu Latv.;

2) der Lok. pļautuvē Etn. IV, 165, pļautavā, reif zum Mähen, reif für die Ernte:
rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaũtuvē (Var.: pļaušanā, pļāvienā, pļautanā, pļautuonī; pļautavā 28108 var.) BW. 14047 var.

Avots: ME III, 367

raktuve,* raktuva* U., das Bergwerk: kalnu, uogļu, sāls raktuve.

Avots: ME III, 475

rautuve: "Röden" ME. III, 491 in "Roden" zu verbessern.

Avots: EH II, 359

rautuve Fest., rautava U., raûteve Lös., ein Raufeisen, womit man beim Röden das kleine Gesträuch wegschafft: rautuve ir 3-4 colli gara izkapts pē̦da, kurai gals padarīts šļaubs, iesieta vienruoces kātā, nuode̦r atvašu un sakņu nuoraušanai līdumuos Fest.

Avots: ME III, 491

riestuve, riestuvis, s. riestava.

Avots: ME III, 548

‡ riêtuve ² NB., comm., jem., der viel widerspricht.

Avots: EH II, 380

sā`lsraktuve,* die Salzgrube Dr.

Avots: ME III, 803

salˆtuve Warkl., = salˆtê̦tava.

Avots: ME II, 677

same̦stuve (unter same̦stava): "saite, ar kuo saista apakšā rīkus, kad zirgu jūdz bez luoka, divjūgā" Grob.

Avots: EH XVI, 430

šautuve: š. ruokā BW. 1550. skrien kâ š. (mit aũ; von jem., der schnell geht od. läuft) Nötk.

Avots: EH II, 624

šautuve Wid., Celm., Kurs., šaũtuve Rutzau n. FBR. VlI, 122, C., PS., Frauenb., PlKur., Wandsen, Dunika, (mit àu ² ) Gr. - Buschhof, (> šõte̦) Ugalen n. FBR. VII, 19, = atspuole (šautuve) Mar., Kalz., Weberschiffchen Nigr., BW. 34637, 3 var.: man pašam šautuvīte (gemeint ist hier damit der penis) BW. 35152. sle̦pkava kâ šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; šàutuve ² Sessw., = šautuviņa l; šaũtuve C., Bauske, (mit àu ² ) Lubn., ein unruhiges Frauenzimmer, (in Bauske) ein unruhiger Mensch. Nebst li. šiáutuvas "Weberschiffchen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 11

sē̦stuve (unter sē̦stava): auch (die Sitzbank im Webstulal) AP. (mit ê̦ ² ).

Avots: EH II, 483

sẽ̦tuve (li. sėtuvė˜ "Saatkorb"), sē̦tuvs, s. sē̦tava.

Avots: ME III, 834

I sẽ̦tuve: auch Grob., Lesten, (mit è̦ ² ) Kaltenbr., Oknist, Pitda, Zvirgzdine, Demin. gen. s. set[u]vītes Bw. 27978, I var. (aus Lippaiken); vienu sētuvi bišu Janš. Mežv. ļ. II, 339.

Avots: EH II, 484

‡ II sẽ̦tuve Rutzart "dziļāka vieta upes līcī".

Avots: EH II, 484

sìetuve, ‡

2) "ein grosses Tuch"
Baldohn: uz kakla lai tāda s. stāv, ne vīrieša citvē̦kam ap ausīm! Jauns. Raksti III, 29.

Avots: EH II, 495

sìetuve,* in der Verbind. grāmatu sietuve (sietava Konv. ² 1090), die Buchbinderei; sieru sietuve, die Käserei Konv.; susekļu sietuve, die Bürstenbinderei Dr.

Avots: ME III, 861

sistuve (unter sistava): sistive ("?") Strods Par. vōrdn. 157.

Avots: EH II, 491

skaluôtuve (unter skaluôtava), ‡

2) eine Klatschbase
(?) Zvirgzdine (skalātive): staigā aplīk kai s. citus skalādama.

Avots: EH II, 500

skatuve,* die Schaubühne.

Avots: ME III, 875

skaustuve: auch (mit aû ² ) Dunika; briedaļa ar savu augstuo skaustuvi (od. zum nom. skaustuvis ? ) Janš. Mežv. ļ. II, 409.

Avots: EH II, 503

skaustuve, s. skaustava.

Avots: ME III, 877

‡ šķiltuve (li. skiltuvė ), plur. t. šķiltuves Bauske, = šķiltava 1; maza mana līgaviņa kâ ... vāverīte; šķiltuvē kre̦klus auda Tdz. 39851.

Avots: EH II, 636

‡ šķirtuve Strods Par. vōrdn. 170 "?".

Avots: EH II, 638

skrìetuve,*

1) die Rennbahn
Dr.;

2) der Einflug am Bienenstock
Celm.

Avots: ME III, 897

‡ slaktē̦tuve A. Upītis Kailā dzīvība 80, ein Ort, wo getötet (geschlachtet) wird.

Avots: EH II, 519

‡ šļāktuve, = šļāce I 2 (?): lika darbuoties visām jumtu šļāktuvēm (beim Feuerlöschen) Jauns. Raksti VI, 106.

Avots: EH II, 645

slàuktuve ² (unter slaûktuva ² ): auch Oknist, Sessw., Sonuaxt, Zvirgzdine, ( slàu[k]tuve ² ) Liepna, (mit aû ² ) Gramsden.

Avots: EH II, 521

slê̦gtuve, das Schloss (zum Schliessen): iebāza... atslē̦gu slē̦gtuvē Janš. Dzimtene ² I, 53. atslē̦ga slē̦gtuvē nuokrinkšķē̦dama apgriezās Bandavā I, 39. bultes un slē̦gtuves čīkst MWM. XI, 245.

Avots: ME III, 928

slē̦ptuve, das Versteck, der Schlupfwinkel, Hinterhalt Fest.: puisis izlīdis nuo slē̦ptuves LP. VII, 322. zagļiem ir savas zināmas slê̦ptuves ^2, kur zagtu mantu nuoglabā Sassm. n. RKr. XVII, 53.

Avots: ME III, 930

sme̦ltuve,

1): Apskats 1903, 192 nur der gen. pl. sme̦ltuvju tretegt;


2): ne̦stavas palika sme̦ltuves male (= malā) Tdz. 46387 (aus Base).

Avots: EH II, 536

sme̦ltuve,

1) ein Gefäss zum Schöpfen
Apskats v. J. 1903, S. 192;

2) = smelˆtne II Liev. Brez. un Hav. 242, Grünwald, (mit e̦lˆ ) Warkh., Festen, (mit e̦lˆ ² ) Bornsmünde, Widdrisch.

Avots: ME III, 959

‡ suôme̦stuve Zvirgzdine n. FBR. X, 28, = suomakšas.

Avots: EH II, 611

spietuve: auch Morlzberg, (mit ìe ² ) Fest., (mit iê ² ) Rutzau.

Avots: EH II, 555

spietuve (?) Wid., Nötk., Stockm., Kalz., Marzen, ein Korb zum Einstreichen der Bienen.

Avots: ME III, 1007

spļaũtuve1006 Dr., Wid., Brasche, das Speibecken, der Spucknapf: spļauda spļautuvē MWM. VI, 310.

Avots: ME III, 1007

spraûstuve, ‡

2) "?": raustīja ar ... knābi virsas apģē̦rba puogas, spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 8 f.

Avots: EH II, 557

spraûstuve C., s. spraustava.

Avots: ME III, 1014

svḕ̦rtuve,* ‡

2) = svḕrts ² Kaltenbr. (in dieser Bed. kein Neologismus).

Avots: EH II, 616

svḕ̦rtuve,* das Wagehaus Dr.

Avots: ME III, 1154

turê̦tuve (unter turê̦tava): auch Warkl.; aiz ... (puôda) turê̦tuves Tdz. 56314, 2; Brücken- od. Treppengeländer Oknist.

Avots: EH II, 705

tuve* Dr., die Nähe: māte . . . grib tikt altāŗa sē̦tas tuvē Duomas IV 238. nuo tuvēm un tālēm, von nah und fem Latv.

Avots: ME IV, 275

‡ tuvene Diet., = tuviena.

Avots: EH II, 707

tuveniẽks: "der nächste Verwandte" AP.; tuveniêce ² Siuxt, eine verwandte od. gut bekannte weibliche Person.

Avots: EH II, 707

tuveniẽks, s. tuviniẽks.

Avots: ME IV, 275

tuveniẽtis C., Sessw., wer in der Nähe wohut: tuveniešiem bijuse tīrā slē̦ga Etn. II, 88 (ähnlich: LP. VII, 558). Baišleja bijuse tuveniešiem visādu ļaunumu sakne Etn. II, 75.

Avots: ME IV, 276

tuve̦ns, = tuvīns: pa kādam tuve̦nākam... stādam nuomaitā tdz Duomas III, 882. sarunājies ar tuve̦nākajiem Vilibalds Kas uzvarēs 57. Adv. tuve̦ni "ungefähr".

Avots: ME IV, 276

urbtuve* Dr., eine Bohrbank.

Avots: ME IV, 302

uzglabâtuve* Wid., der Ort, die Stelle, wo etwas aufbewahrt wird.

Avots: ME IV, 332

‡ uzsietuve* "?": stiepne, kas kalpuo kâ u. zābaku ... auklām Jauns. R., dz. un j. 200.

Avots: EH II, 733

vārpstuve A. - Schwanb. n. FBR. V, 152, vā`rpstive ² Preili n. FBR. VIII, 11,

1) vārpstuve U., (mit ā`r ² ) Mar., vārpstava U., Bielenstein Holzb. 475 (aus Oppekaln), = vē̦rstava;

2) vā`rpstuve Nitau "der Teil des Spinnrads, auf den die Spule gesteckt wird"
Bers., (vā`rpstava ² ) Grawendahl, Linden (in Livl.), Meselau, Seltingshof (mit hochle. ā aus ē̦?), (vārpstava) AP., Santen; "das Loch, worin das Ende einer vārpste gesteckt wird";

3) vârpstuve ² Kursiten, ein krummer Haken zum Winden
("griešanai") von Stricken;

4) "vieta, kur ir vārpstas" (?) Wessen.

Avots: ME IV, 508

vā`rstuve ² Sussei, Warkl., = vārpstuve 1.

Avots: ME IV, 510

vēdinâtuve,* der Ventilator Celm.

Avots: ME IV, 550

ve̦lē̦tuve (unter ve̦lē̦tava),

1): auch BW. 2592 var.; ‡

2) "vieta, kur drēbes velē" Auleja; Platz in einem Gewässer, wo man Wäsche wäscht
Oknist: pie Pūķu ve̦lē̦tuves viņš nuoķēra pirmuo zivi Jauns. Raksti IV, 127.

Avots: EH II, 769

ve̦lˆtuve,

1) s. ve̦ltava;

2) drāts ve̦ltuve, eine Drahtmühle
Dr. vgl. li. veltùvas "die Walke".

Avots: ME IV, 535

‡ vē̦rpstuve, = vē̦rstava 1: sudrabiņa vē̦rpstuvīte (Var.: vē̦rstuvīte) BW. 1891, 2.

Avots: EH II, 777

vḕ̦rstuve,

1): mit ḕ̦r ² Borchow, Pilda, Skaista, mit ē̦r Puhren n, FBR. XIV, 48.

Avots: EH II, 778

vḕ̦rstuve (li. verstuvė "Pflugstürze" Miežinis, LChr. 191, ₂₆ und Arch. Philol. I, 136),

1) s. vē̦rstava;

2) das männliche Glied
Frauenb.

Avots: ME IV, 566

‡ vê̦rštuve ² (sic!) Grob., = vē̦rstava 1.

Avots: EH II, 778

I vē̦rtuve, ‡

3) "?": viņš saņēma ruokā luoga vē̦rtuvi, uzspieda uz tās pieri T. Manna Budenbroki 430.

Avots: EH II, 779

I vē̦rtuve,

1) das Aufgereihte
(Perlen und dergl.) Infl. n. U.;

2) "vieta, kur ver" (?) Nötk. (mit ẽ̦r ), Wessen.

Avots: ME IV, 568

vē̦stuve, s. vē̦rstava.

Avots: ME IV, 571

virtuve,

2): Garküche
Pēt. Av. II, 25.

Avots: EH II, 789

virtuve (li. virtuvė˜ "Küche")

1) eine Räumlichkeit zum Wäschewaschen
AP., Freudenberg;

2) die Küche.

Avots: ME IV, 618

‡ zãģê̦tuve A. Upītis Sm. lapa 94, = zãģê̦tava*.

Avots: EH II, 802

I žaustuve N. - Peb., = žaûstave 1.

Avots: ME IV, 792

II žaûstuve Vīt., = žaûstava.

Avots: ME IV, 792

III žaustuve (?) Gotthardsberg "= braukts".

Avots: ME IV, 792

žaûtuve Burtn., Dickeln, Drosth., Erlaa, Gotthardsberg, Kegeln, Lub., Marzenhof, Ramelshof, Schujen, Serben, Sermus, Smilt., Trik., Uogre, Wesselshof, Wolmarshof, (mit aû ² ) Frauenb., Gr. - Roop, Luttr., Pampeln, der Ort (Raum), wo etwas (z. B. Wäsche) zum Trocknen ausgehängt wird Stockm.: veļas žautuve Drosth., Erlaa, Lub. uz istabas augšas ir laba žautuve kre̦kliem Frauenb. vāksim mantas (= die zu trocknende Wäsche u. s. w.) nuo žautuvēm zemē Janš. Bandavā II, 407. E,ze̦rgailis nuoņēma nuo žautuves tīklus Mācītāja meita 75. gaļas mums i[r], bet žaûtuves ² niv Grenzhof n. FBR. XII, 20.

Avots: ME IV, 794

‡ kurtuve Latv. konv. vārdn. 19087, eine Heizstelle.

Avots: EH I, 680

II vẽ̦rtuve Raiskum, das Riegensieb. Zu vērtît II 1.

Avots: ME IV, 568

âksts,

1) der Possenreisser, der Narr, Geck;
pilsāksts, der Hofnarr. starp daudziem citiem ākstiem uz skatuves viens vecīgs vīrs Vēr. I, 1159;

2) Albernheit, geckenhaftes Benehmen, dummer Streich:
viņš nekā nemanīja nuo Pēteŗa ākstiem A. XVIII, 124. [Vielleicht zu âvîties, indem āk- aus * āvk- (vgl. nā[v]cirste u. a. Le. Gr. § 101 b) entstanden und in * āvk- zwischen v und k ein Vokal geschwunden sein kann, s. Le. Gr. § 34.]

Avots: ME I, 237

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

atbẽres: dzēre lielas atbēres: nuosauce gadus, un tad sanāce visi tuvenieki, un tad tur bij gaiši kâ guodā AP.

Avots: EH I, 135

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173

‡ atvizinât, im Wagen od. Schlitten herführen: līdz gatuves galam atvizinājis Janš. Paipala 6. Refl. -tiês, eine Spazierfahrt machend anlangen.

Avots: EH I, 181

‡ aûdzinâtava, tuve">aûdzinâtuve, = aûdzê̦tava: ķēvnīces jeb zirgu audzinâtavas Pet. Av. III, 358, zirgu audzinâtuve ebenda.

Avots: EH I, 184

aûstava (unter aûstuve),

1): auch Seyershof (Demin. aûstaviņa ² ).

Avots: EH I, 188

aûstava, austave, s. austuve.

Avots: ME I, 229

bir̃t, -stu, biru (li. birti), intr., streuen, aus-, abfallen, rieseln, fliessen (von Tränen): birst ābelei balti ziedi, birst man gaužas asariņas. Sprw.: kâ lapas birst, tâ cilkē̦ki mirst. ne˙vienam milti nebirst nemaļuot; kad maļ,tad birst. asaras birst kâ pupas, zirņi; vārdi birst kâ pupas od. krusas graudi, od. vārdi tam bira kâzem brauktuves spaļi. krusa birst, es hagelt; sviedri birst, der Schweiss rinnt, perlt; labība, rudzi, auzas birst, rieselt aus, zuweilen mit Zusatz: ārā; šuogad labība, rudzi labi birst, gibt viel aus; piesēris riju ar labību, bet kuļuot ne˙kas nebiris LP. VI, 78. Zu bẽrt.

Avots: ME I, 298

braũcītava N. - Bartau, = tuve">brauktuve.

Avots: ME I, 325

braukts Mag. III, 1, 119, brauktule [Ronneb., Smilt., Trik.] bràuktuve [PS., C., Lis., Mar. RKr. XV, 108; vgl. Bielenstein Holzb. 523], [bràktave C.], braũktava [Salis] li. brauktuvė), Streichwerkzeug zum Reinigen des Flachses: vārdi tam bira kâ zem brauktuves spaļi.

Avots: ME I, 326

dvēzele, ein gewisser Bestandteil des Pflugs ("sprūdiņš, kas ielikts spandās; pret tuo atspiežas vē̦rstuve") Lös. n. A. XI, 170.

Avots: ME I, 538

dze̦r̂tava ,* dze̦r̂tuve, die Schenke, Kneipe: dze̦rtuvēs me̦lnās dzērāji dzied Kārstenis,

Avots: ME I, 547

dzir̂dītava Seib., [N. - Peb.], tuve">dzirdîtuve Karls., die Tränke.

Avots: ME I, 553

‡ ê̦stava ² Salis, = êšana 1: guovi vai aitu dažkārt, ja pašam trūkst barības, duod uotram barībā; vasarā - uz ganību; ziemu uz ē̦stavu. S. auch ē̦stavā unter ē̦stuve.

Avots: EH I, 374

gatva, gatve, tuve">gatuve,

1) ein zu beiden Seiten eingezäunter Weg, Viehweg:
aizbrauca gatuves galā LP. VI, 746;

2) die Gasse:
visās gatvēs (gatvās) taps sacīts. vai! vai! Amos 5, 16; Die Gasse, Alee: caur ābeļu gatuvīti BW. 18133, 1. tagad viņi gāja pa kuošu gatuvi Lautb. liepu gatve Drosth.;

[4) gatva U., = Durchgang, Fahrwasser.
- Nebst li. gãtvė "Viehtrift" wohl aus dem Germanischen (vgl˙got. gatwō "Gasse" ); s. Zubatý BB. XVIII, 255 und Būga KSn. I, 114 f.]

Avots: ME I, 609

glabâtava ,* tuve">gabâtuve *, ein Ort, ein Gebäude, ein Gefäss, wo etwas aufbewahrt wird, das behältnis: ūdens glabātuve; mantu, naudas glabātuve, die Schatzkammer MWM. VIII, 116. kādai senlaiku glabātavai Aps.

Avots: ME I, 621

gŗauta, tuve">gŗautuve, ein Vielfrass Gr. - Essern.

Avots: ME I, 673

gre̦btuvis (unter tuve">gre̦btuve

1): auch Auleja, Kaltenbr., Līvāni, Wessen.

Avots: EH I, 402

grìežams, part. praes. pass. von grìezt, drehen,

1) was gedreht wird od. gedreht werden kann:
griežams tilts, griežama skatuve;

2) womit man drehen kann:
griežami vārdi, Zaubersprüche, mit denen man ausgerenkte Glieder einrenken kann RKr. IX, 12. cepešu griežamais, der Bratenwender St.;

3) worauf man dreht, windet:
uz griežamiem satin me̦tu dziju (unb.).

Avots: ME I, 663, 664

grieztuvis Lassen, der Bohrer Bezzenberger Le. Di. -Stud. 170; [grìeztuve ² Domopol, = griezene 2].

Avots: ME I, 663

grûstava Bers., grûstavis Laud., Lasd., grûstevis Selb., [Fest.],

1) [grûstevis Kreuzb.], das Hackeisen, mit dem man Kartoffelblätter, Kräuter für die Schweine zerstampft
Römersh.;

2) ein Köscher
Aps. (in Lis. grûstuve): [

3) grûstava ² Ruj, ein Mörser].

Avots: ME I, 668

[grûstuvis (li. grūstùvis "ступа") od. grûstuve Kl., = grûstava 1.]

Avots: ME I, 669

‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês ² ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù ² ) PV. (prs. -nuôs).

Avots: EH I, 422

‡ iebrauktuva, = tuve">iebrauktuve: katrā prastākā iebrauktuvā Janš. Dzimtene IV, 90.

Avots: EH I, 504

‡ izkluburêt "mit Mühe hinausgehen" Frauenb.: dzē̦rājs tikkuo varēja i. nuo dze̦rtuves laukā.

Avots: EH I, 456

‡ izšķelvinêt, (eine Flüssigkeit in einem Gefäss) schüttelnd an die Oberfläche befördern (?): kad kraistuot puodā tika iekšā kāds nasis, tad pienu puodā šķelvinēja, kamē̦r nasi izšķelvinēja arā Bērzgale; (eine Flüssigkeit) verschütten Līvani, Nautrēni: i. pienu nuo slauktuves (mit elˆ ) Pilda. Refl. -tiês Līvani, = izšļakstêt: braucuot var nuo trauka i. viss šķidrums.

Avots: EH I, 485

II izveñstiês, sich wozu entwickeln, werden: uz skatuves varuot it ve̦cas sievas par jaunām izvensties Lautb.

Avots: ME I, 827

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

‡ juozmenis,

1) = juozminis (mit uô ) Sonnaxt: saņēma ... apakšbikses pie juozmeņa Jauns. III, 151. dejuodams kustina juozmeni un gūžas A. Grīns Dvēseļu putenis I, 137;

2) "?": raustīja ... apģē̦rba puogas spraustuves un juozmeņus Veselis Netic. Toma mīlest. 87. Vgl. li. juozmuõ "Gürtel".

Avots: EH I, 571

kàltê̦tava, tuve">kàltê̦tuve, die Darre, Trockenkammer: labības k.; dēļu k. Blaum. [In Serben u. a. spreche man dafür auch: kaltava.]

Avots: ME II, 145

kâptavas, tuves">kâptuves,

1) die Stufen:
viņa uz savas klētiņas kāptavām atme̦tusies Aps. Marta sēdēja klēts priekšā uz kāptuvītēm MWM.;

2) die Treppe:
es celšu kāptuves līdz debess vārtiem A. XXI, 644.

Avots: ME II, 194

kā`rstava, kārstave, gew. Pl., [kā`rstavas Jürg., Schujen, Ruj.], kā`rstevi [Salis], C., tuves">kārstuves [Kl.], Nigr., kārstuvji Ekau, Trik., PS., Sessau, die Wolltocke: viņa kārs ar lielām kārstuvēm A. XIII, 789. [In Jürg. und Sessau daneben kā`tuve">rstuve, ein Ort zum Tocken der Wolle.] Vgl. li. karštùvas "Wollkämmel".

Avots: ME II, 199

I kãrstuvis (unter kārstuve(s)): (die Wolltocke) auch (mit ā`r ² und -iv- < -uv-; gew. im Plural) Auleja (hier das Demin. *kārstuvīši), Oknist.

Avots: EH I, 604

kãstava, [kāstavs Bielenstein Holzb. 327], kãstavis, tuve">kãstuve, [kãstuvis Ronneb. (li. kóštuvis)], kãsteve,

1) das dünne Linnenzeug, durch welches die Milch geseiht wird
Drosth.;

2) das Seihgefäss, der Durchschlag:
ar kāstavu kāš pienu.

Avots: ME II, 204

[kãsteve Wandsen, Dond., kàstevis ² Kreuzb., kãstuve Ruj., Jürg., Schujen, Dunika, kàstuve ² Bers., kãstuvis PS., Drosth., Trik., kàstuvis ² Kl., Lis., kãstava.]

Avots: ME II, 205

III kàuss ² [Praulen, Kreuzb.], kàustava, kaustavs, kaustuve Salis n. U., der Widerrist (beim Pferde) Sessw., Tirs., Bauske: liels me̦lns zirgs ar cauru kausu (Var.: kuosu) RKr. VII, 742. Jēpis sagrābis aitu aiz kakla (kaustuves) LP. VI, 252. Vgl. kuosa, skaustava, skausts.

Avots: ME II, 178

[II ķe̦r̃za,

1) eine Trage
(ne̦stuves) Lindenhof, N. - Schwanb.;

2) = ķe̦r̃ra

I Sinolen, Tirs.]

Avots: ME II, 370

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

kniebtavas * Preip. 45, kniebtuves * U. b. 121, 106, die Kneifzange.

Avots: ME II, 248

krẽ̦sls, dämmerig, schummerig, dunkel: priekšme̦ti tuop krē̦sli Spr., MWM. VI, 600. pa citām krē̦slākām vietām A. XXI, 21, Mar. n. RKr. XV, 121. krē̦slajā istabā BW. V, S. 225, Etn. I, 117. [nuo... krē̦slās paslēptuves Ezeriņš Leijerk. II, 225.]

Avots: ME II, 276

‡ kùlstevnîca ² Lubn. clinu kulstītava, brauktuve.

Avots: EH I, 672

ķūtaîns, streifig (vom Vieh) Ruj. n. U.; bunt Karls.: caur tuo debess (dekorācijā) uz tik mazas skatuves izskatās ķūtaina kâ nuo šauriem dēlīšiem salikts parkets Dz. Vēstn. [Beruht auf estn. küüt "streifig."]

Avots: ME II, 393

lam̃za, comm., wer sich reklet, ein plumper [Nötk., Ruj.], langer Mensch Laud., Lasd., Smilt., [Trik., Bauske]: lamza - tāds, kas strādā tik pa gaŗu laiku Etn. I, 58; = neveikla sieviete [auch Selsau], palaistuve Erlaa IV, 129. šis lielais lamza mani lamā Seib. [làmza ² "ein starkeŗ aber ungewandteŗ saumseliger Mensch" Mar., Sessw., N. - Schwanb.; lamza "ein Verschwender; jem., der lieder;ich und unsauber isst" Makašāni.]

Avots: ME II, 419

latvis (li. lãtvis), [latuvis Oppek., Mar.], der Lette. "Sie selbst nennen sich Latvjus und ihre Sprache latvisku od. latvju valuodu" Einhorn, St. [In Mar. spreche man (ostle.) nach Dzimt. Vēstn. v. J. 1912, № 77 von lotuvs miele, grùomata, dìva vuordi (neben vuocs mìele "deutsche Sprache"); lotuvs dürfte hier am ehesten der verkürzte gen. s. von einem Kollektivnamen *lotuve (vgl. den Gesindenamen Late̦v in Dond., wo man z. B. auch gate̦v für gat(u)ve spricht) od. *lotuva (vgl. den li. Flussnamen Latuvà > r. Лотваa bei Būga РФВ. LXXI, 467) "die Letten" sein.

Avots: ME II, 425

[lè̦ktavas N. - Peb.], tuve">lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459

lìektava (unter lìektuve ): auch (mit iê ² ) Seyershof.

Avots: EH I, 753

lietava, s. lietuve.

Avots: ME II, 506

lìetuvē̦ns: auch (mit iê ² ) Frauenb., Grobin, Siuxt, (liêtuve̦ns ² ) Seyershof: lietuvens tevi jāja BW. 20129, 2.

Avots: EH I, 758

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns ² Bauske, Ruj., Selg., tuve%CC%A6ns">liêtuve̦ns ² Lautb., lìetuvē̦ns ² Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

lùgtava,* tuve">lùgtuve, das Bethaus SDP. I, 106, Konv.2 2702; 4073.

Avots: ME II, 518

màkt, -cu, tr., befallen, überfallen, bedrängen, drücken, plagen, quälen, bewältigen: lietuvē̦ns, slāpes, grēmens, kle̦pus viņu māc. drusku vājums kājas māc LP. V, 335. mani sāk jau mākt drusku bailes VII, 125. tie māks cilvē̦kus nuost pašā dienas laikā Kaudz. M. lai jājuot uz tuo un tuo vietu ve̦lnu mākt LP. IV, 19. Refl. -tiês,

1) sich aufdrängen, mit dem Zusatz
virsū: viņš mācas man virsū kâ nelabais od. kâ lietuve̦'ns;

2) sich bewölken:
nu˙pat stipri mācas Saul. laiks, debess mācas, es zieht ein Regenwetter auf. jau mācas veča vaigs. [màkt vielleicht zu slav. mačьkati "kneten, pressen, drücken", s. Berneker Wrtb. II, 2 und Walde Wrtb. ² 451; màktiês

2 vielleicht zu makņa (s. dies), čech. mákati "nässen",
la. mācerāre "wässern" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 8 und 70 und Patersson Zur Kenntnis 13 f.]

Avots: ME II, 580

maltuvnīce, = tuve">maltuve, die Vlahlkammer: kumeļam stalli daru maltuvnīces (Var.: maltuvītes) pakaļā; līgaviņa malt iedama baruo manu kumeliņu BW. 29945, 1.

Avots: ME II, 559

mazgâtava, tuve">mazgâtuve [li. mazgotuvė], die Waschanstalt.

Avots: ME II, 572

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

[me̦stavas Welonen "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem"]; me̦stavas [Warkl.], me̦stuves, Gestell zum Aufscheren N. - Bartau, [Bielenstein Holzb. 393 mit Abbild.; me̦stava (Kammlade?): sāk klaudzēt me̦stava, šķirties nītis, mīties paminas A. Brigader.] Nebst li. mestùvai zu mest.

Avots: ME II, 606

mistene [?] "der Ort (im Stall), wo die Hühner ihre Eier legen, od. wo die Enten brüten, uolu krātuve staļļuos" Apšciems.

Avots: ME II, 636

‡ II mîts, -s Auleja, = tuve">mîtuve ("par mīti sauc; piemē̦ram, vietu, kur aude̦kta šķiemeņuos mijas dzijas.")

Avots: EH I, 823

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nams,

1): eine Sommerküche
(slietenis) Orellen, Seyershof; (namiņš) eine aus Brettern hergestellte Hütte als Sommerküche Salis; (nams) ein kleines Gebäude, in welchem während des Sommers alles gekocht wird (im Winter nur zu Festzeiten) Wessen; ein kleines Holzgebäude, in welchem fürs Vieh (ehemals auch für Menschen) gekocht wird, mit einem Herd und Kessel in der Mitte ( nams od. namiņš ) Ramkau, (nams) Wolm.; vgl. auch Azand. 19;

2): "vieta istabas ē̦kā, kur atradās krāsns" Frauenb.; die Küche
Grob., Iw., Kand.; nama cirvis Frauenb., ein Küchenbeil; nama čũčis ebenda, ein in der Küche gefüttertes Schwein; "me̦lnā dūmu virtuve" Behnen n. FBR. XVI, 139;

3): ein Vorhaus
Dunika, Kaltenbr., Skaista;

4): "pirts priekša" A.-Schwanb.; (namiņš) "pirts priekšējā te̦lpa, kur nuoģērbjas" Linden in Kurl., Salis; "piebūve pie pirts, kur velējas" Karls.;

8): nama kaķe Lng., die Hauswirtin.
Zur Etymologie s. jetzt FBR. XII, 175 f. (und anders Pisani Stud. balt. IV 50 ff.).

Avots: EH II, 4

neš,ļava,

1): auch Dzērve, Erlaa, Kurs., Memelshof, Mesoten, Nötk., N.-Peb., Plm., (ne̦šļava) Nikrazen, Salgaln, Sessau: silā bija pulka ziedu, smagas me̦dus nešļaviņas BW.30335, 1;

3): auch Alswig, Seyershof, (ne̦šļava) AP., Grünh.;

5): "tuves">ne̦stuves" Oknist n. FBR. XV, 174, Gr.-Buschh., Plm., (nešļavas) Kaltenbr., Kurs., (ne̦šlavas) Autz; "kāši ūdens nešanai" Dzērve, ( ne̦šlavas ) Autz; "ne̦stavas" (ne̦šļava) Nikrazen, Serbig.; ‡

6) nešļavas Frauenb., der Klatsch:
sievas staigā apkārt ar savām nešļavam.

Avots: EH II, 20

ne̦stavas, tuves">ne̦stuves, [ne̦stuvas U., Bielenstein Holzb. 325], die Trage, Tracht, das Schulterjoch der Wasserträger, die Sänfte [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 325]: zvans krita nuo ne̦stavām zemē LP. VII, 1028. saimnieks gājis ar ne̦stavām uz upi V, 82. meita tika ar visām ne̦stuvēm un spaiņiem mēnesī Lautb. bēŗu ne̦stavas, die Totenbahre Kaudz. Sehr selten der Sing.: tūliņ gadās milzu spaiņi ar visu ne̦stavu muļķītim uz kamiešiem LP. VI, 61.

Avots: ME II, 734

nùolīkņuôt, nùolīkât, sich bückend eine Arbeit zu Ende bringen Spr. Refl. nùolīkâtiês, gebückt wohin gehen: nuomanījām pāris nabadzīgu stāvu nuolīkājamies gar skatuves malu Zalkt. II, 157.

Avots: ME II, 811

paķidinât ["viegli pacilāt, pamē̦tāt" Amboten]: viņš paņe̦m ruokā un paķidina vai paplāta uz skatuves kre̦klu Latv.

Avots: ME III, 53

palaîstuvis (li. palaistuvis) Naud., häufiger das Femin. palaîstuve (li. palaistuvė), palaistava, palaistule, ein Nichtsnutz, eine liederliche, nachlässige Person: kuŗa kāda palaistuve (Var.: palaistule, palaistava), ne ap dārzu neapgāja BW. 32550.

Avots: ME III, 56

‡ palaîštuvis (gespr. mit -iv-) Oknist, fem. palaištuve (gespr. mit -iv-) Sussei n. FBR. VII, 144, = palaîstuvis.

Avots: EH II, 148

‡ *pãrduõteve (od. *pãrduõtuve?), zu erschliessen aus tahm. pãrduē̦te̦v Rothof n. FBR. VIII, 114, = pā`rduôtava.

Avots: EH XIII, 199

‡ pãrlidinât, hinüberfliegen machen, hinüberschleudern: savas dubļenes spēcīgiem kāju spērieniem pārlidināja ģē̦rbtuves margām Daugava 1936, S. 116. Refl. -tiês M. 374 u. a., hinüberschweben, -flattern.

Avots: EH XIII, 205

‡ pāršļukt Oknist, (wider den eigenen Willen) hinübergleiten: gradzins pāršļuka pāri pirsta luocītuvei.

Avots: EH XIII, 213

pãrtèluôt,* tr., umgestalten, umbilden: uz skatuves re̦dzama bij tikai pievilcīgi pārtē̦luota pasaka par bārenīti Duomas III, 378.

Avots: ME III, 182, 183

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

paslèpsne,* der Versteck Gafais, st. paslē̦ptuve.

Avots: ME III, 102

‡ paslē̦ptave Pas. VII, 326, = paslè̦ptuve.

Avots: EH XIII, 174

paslèptne Blaum., RA., gew. tuve">paslè̦ptuve, der Versteck, Schlupfwinkel: viens tuo visu savā paslē̦ptuvē nuoklausījies LP. VII, 1144; V, 29; 281. brūtgāns atstāj sāvu pāslē̦ptuvi BW. III, l, 13.

Avots: ME III, 102

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "tuves%20gal%C4%81">zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134

pe̦lˆdê̦tava, -tuva, -tuve, die Bade-, Schwimmanstalt: sē̦ra pe̦ldē̦tava A. v. J. 1896, S. 298.

Avots: ME III, 195

pìeslàukt,

1) dazu-, hinzumelken;

2) vollmelken:
pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. Refl. -tiês, zur Genüge (für sich) melken: raganas, pieslaukušās nuo citu guovīm piena... LP. VII, 587.

Avots: ME III, 291

pļautava, s. pļautuve.

Avots: ME III, 367

prìekšdrẽbe, die Schürze: ienāca saimniece nuo virtuves, priekšdrēbē slaucĩdama uokas Jaunie mērn. laiki II, 139.

Avots: ME III, 395

prìekškars,* der Vorhang, die Gardine: skatuves priekškars; luogu priekškari. priekškars jūsu istabā nebij nuolaists A. XX, 898.

Avots: ME III, 395

rautava, s. rautuve.

Avots: ME III, 491

rautene,

1) = tuve">rautuve: viņam licis art..., kamē̦r pats ar rauteni tīruma malā kārklu atvases bij nuogriezis Druva II, 785;

2) das Ausraufen
U.: tā rautene labāk pavasarā, das jätet man lieber im Frühjahre U.

Avots: ME III, 491

rauteve, s. rautuve.

Avots: ME III, 491

rautiņš,

1) ein Raufeisen, beim Röden zum Wegschaffen des kleinen Gesträuchs gebraucht
U., Bielenstein Holzb. 453;

2) raûtiņš, eine Rauferei, Prügelei
Jürg., Gr.-Buschhof. - vgl. rauklis, rautene, rautuve.

Avots: ME III, 491

riestava,

1) rìestava C., PS., riẽstava Nigr., riestava Elv., U., Bielenstein Holzb. 399, Mar. n. RKr. XVII, 96, riêstava ² Karls., Wandsen, rìestava ² Kr., Lis., Golg., riestavis Bielenstein Holzb. 399, riestavs, riẽstuve Grob., Linden, Rutzau, Wain., rìestuve ² Neugut, riestuva Bielenstein Holzb. 399, riẽstuvts N.-Kurl., Dunika, Kalleten, Sessau, riestubis Lasd., N.-Bartau, (mit ìe ² ) Warkl., riestevis Gr.-Buschh., Sussei, der Weberbaum:
ap riestuvi jau bija aptinies liels baķis nuoaustās pusvadmalas Grob. dzijas galus apņēma ap riestuvja rīkstīti Jauns. Baltā grām. I, 132. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. jāpiespiež svīre, lai ķēde tītuos ap riestavu A. v. J. 1901, S. 101. ja tu manas... matu bizes ap vienu riestavu tītu Glück Richter 16, 13. šķē̦ps bija kâ viena vēveŗa riestava II Sam. 21, 19;

2) riẽstava dzirnavās, ein Streckbalken in der Mühle;
rìestavas, die Querbalken in der rija, auf denen die ārdi ruhen Jürg. Nebst li. riestùvas "Webebaum" zu riest III 6.

Avots: ME III, 547, 548

šaimal, Präp., = šaipus, diesseits: šaimal grāvja tautas jāja BW. 10617. šaîmal ² un viņmal strauta Janš. Mežv. ļ. I, 173. šaimal dižceļa 34. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal tādi panīkuši Bandavā II, 172; s. Le. Gr. § 568.

Avots: ME IV, 1

same̦stava Edwahlen n. U., Bielenstein Holzb. 564, Buschh., same̦stuve Wid., Dunika, Karls.; Katzd., Durben, die Schnur od. der Riemen, womit das Kummet zusammengezogen wird.

Avots: ME II, 684

sastumpât, mit einer stumpa ("vālei līdzīgs virtuves rīks") zerdrücken: s. kartupeļus Dunika.

Avots: ME III, 750

satura, das Halten U., "nuoturēšanās" Fest.: nav ne˙kādas saturas, da ist kein Halten, von einem, der den Urin nicht zu halten vermag U. palaidis pakaļu bez saturas Fest. kur tu ņemsi saturu pie tādas izlaistuves! ebenda.

Avots: ME III, 768

I se̦rs N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Ronneb., C., Lis., Bers., Salis, Bauske, Jürg., Ramkau, Marzen, Widdrisch, Wandsen, Behnen, Zögenhof, Grünh., Golg., Selsau, Kurs., Saikava, Adieenen, Heidenfeld, Ranzen, Gr.-Buschhof, Matkuln, Deg., N.-Schwanb., Laud., Altenwoga, Plur. se̦ri Nauksch., das zum Dörren zur Riege angeführte Korn U.: se̦ru vest U., das zu dörrende Korn zur Riege anführen. rijās seruot se̦ru pieve̦d vtrieši Etn. III, 72. uz se̦ra ve̦zuma stāvē̦dama un kūlīšus sakārtuodama Ārstn. kal. 25. nuo katras labības 5 se̦ra ve̦zmu salmus un pe̦lavas Etn. III, 137. rijas bija senāk . . . se̦ra un linu kaltē̦tuves BW. III, 1, 6, viņējie jau se̦rus izžāvējuši Nauksch. apgūlies apakš se̦ra - rijniekam blakus LP. VI, 61. ve̦lns visu se̦ru nuo ārdīm nuogāzis VII, 267. - se̦ra rūme, der Getreideraum unter der Oberlage der Hitzriege über den Darrbalken Bielenstein Holzb. 87. Zu sērt I.

Avots: ME III, 820

sē̦stava U., Zaravič, Bielenstein Holzb. 402, tuve">sē̦stuve, eine Bank Zaravič, die Sitzbank im Webstuhl U.: Anlīze . . . piesēdās uz stakļu sē̦stuves Janš. Dzimtene ² II, 248.

Avots: ME III, 832

sẽ̦tava Ruj., Iw., sē̦tava Manz., U., Spr., sē̦tave, sẽtevē Dond., sẽ̦tūve PS., Ranzen, Irmelau, Ramkau, Deg., Matkuln, Karls., Neuermühlen, Matthiä, tuve">sē̦tuve Wid., Saussen, sē̦tuva U., sè̦tuvisa Lis., sè̦tuvs ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, der Saatkorb: sējējs savā sē̦tāvā ruoku iešaun Manz. Post. I, 256. Ģirts . . . suoļuo . . . pa tīrumu ar sē̦tuvi kaklā Janš. Bandavā I, 174. tīrumā viņš atģidās, ka sē̦taves nebij līdz A. v. J. 1902, S. 124. dieviņš miežus sēja sudrabiņa sē̦tuviņu (Var.: sē̦taviņu, sē̦tuvīti, sē̦tuvām) BW. 28016. paķē̦ruse mazuo, nuo saknēm pītuo sē̦tuvīti A. XX, 164. sẽ̦tuve C., eine Schürze, in der ein Säemann die Saat beim Säen trägt.

Avots: ME III, 833

sielejs,

1): "pluosts, tuve">pārce̦ltuve" (mit ìe ² ) Līvāni; a. s. sieleju "pluostu" Pas. XIII, 268 (aus Domopol): puiši aizgāja sielejuos XV, 167 (aus Domopol; ‡

2) "grosse, aufeinander folgende Regenwolken"
(mit ìe ² ) Līvāni.

Avots: EH II, 494

sîklìetas, Kleinkram: sīklietu glabātuve MWM. VIII, 603.

Avots: ME III, 852

sistava U., Karls., Bielenstein Holzb. 400, Landskorona, Plur. sistavas Lis. n. RKr. XVII, 96, Buschhof, Kreuzb., sistuve, die KammIade des Webers; sistavas, der Schlagbaum am Webstuhl Lubn.: kad dzijas šķietā savē̦rtās, tad uzkaŗ sistavas A. XI, 84. atskanēja sistavas klaudzieni Niedra. ze̦lta šķiets, vāŗa nītis, sudrabiņa sistaviņas BW. 32977.

Avots: ME III, 850

skaluôtava,* tuve">skaluôtuve*, in der Verbind. ze̦lta skaluotava (skaluotuve B. Vēstn.) Dr., Latv., B. Vēstn., die Goldwäscherei.

Avots: ME III, 869

skàustava Drosth., Smilt., skaûstava ² Karls., skaustava U., skàusteve ² Saikava, skàustuve PS., Plan-hof, Ermes, skaûstuve ² Siuxt, Dond., skaustuve L., U., Nötk., Freiziņ, skaustuva U., skàustave C., skàustave ² Golg., skaustuvis, der Widerrist am Halse des Pferdes U., Ronneb.; der Nacken (eines Tieres Kokn., W.-Livl. n. U., auch von Menschen Nötk.): zirgu skaistajām, slaidajām skaustuvēm Vēr. II, 1160. uzsēdies zirgam uz skaustuves Ronneb. zvē̦rs tam uz skaustavu virsū Lapsa-Kūm. 8. lai es jums iedauzu jūsu skaustuvjus Alm. Zu skàusts.

Avots: ME III, 876, 877

šķīris (li. skyris "Unterschied"),

1) "starpa priekš šautuves, kas minuot izceļas" Dond. (mit î ² ), "pie aušanas dziju šķīris, kur šautuvi šauj cauri" Nigr.: šautuvei vajaguot jau trīs reiz skrējušai šķīrim cauri Janš. Bandavā II, 190. nītēs ve̦d iekšā šķēriņu, lai būtu minuot šķīris Dond.;

2) šķīris Wid., (mit ĩ) Nigr., Wandsen, šķîrs ² (?) Dond. n. RKr. XVII, 55, der Scheitel:
taisnā šķīrī pāršķirtiem matiem Janš. Bandavā I, 71. tev šķīrs (für šķīris?) nav taisns Dond. n. RKr. XVII, 55.

Avots: ME IV, 49

skutava Mag. III, 1, 106, U., skutuva U., skutuve Wid., skutuvis U., L., Ronneb. n. RKr. XVI, 42, Smilt., Kundziņš Kronv. 91, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907

skutuva, tuve">skutuve, skutuvis, s. skutava.

Avots: ME III, 908

I šļāce,

1) der Tropfen, Spritzer, Wasserstrahl
Wid., (mit à) C., Arrasch, Jürg., (mit à ² ) Bers., Sessw., (mit â ² ) Dond.: meitene dabūja lielu šļāci aiz apkakles Brig. Vizb. 18;

2) die Spritze
B. Vēstn.: uguns šļāce Celm.; lietuves šļāce Dr., die Brause der Giesskanne;

3) eine Wasserschnelle
LKVv. Zu šļākt.

Avots: ME IV, 68

slaûktava ² Suhrs n. FBR. VII, 39, slauktava Bielenstein Holzb. 325, slàuktave ² Golg., slauktave Römershof n. FBR. VIII, 103, slàukteve ² Prl., Gr.Buschhof, Saikava, slaûkteve ² Dond., Dunika, slaukteve Lubn., slàuktevis ² Lös., slàuktive ² Sussei n. FBR. VII, 140, Infl., Warkh., Warkl., Pilda, slauktuva U., slàuktuve ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Kl., Lis., slàuktuve C., Wohlf., slaûktuve ² Karls., Ugalen n. FBR. VII, 19, Dunika, Treiland nar. p. No 108, slauktuve Gold. n. Etn. 11, 137, Mar., Memelshof, ein acc. pl. demin. slautuvītes (?) BW. 20216 var., der Melkeimer (Abb. s. bei Bielenstein Holzb. 3251: pilnas slauktuves pieslaukušas LP. VII, 603. kūtī gāju guov[j]u slaukt deviņām slauktuvēm (Var.: slauktuvām; ar deviņas slauktaviņas; bez deviņu slauktevīšu) BW. 4859 var: izlīst piena slauktuviņa 29357. Ostle. slauktive wohl aus slauktuve, s. Le. Gr. 34.

Avots: ME III, 919

slauktuva, tuve">slauktuve, s. slauktava.

Avots: ME III, 919

slē̦ga, slê̦gs ² Ubbenorm, Salis, slē̦gs U., die Not, das Kreuz, die Bürde W.-Livl., Kokn, n. U.: viņš man par slē̦gu. vai citādi tāda slē̦ga man būtu uzbrukusi? Alm. tuveniešiem bijuse tīrā slē̦ga ("Unglück") Etn. II, 88. slē̦ga Sessw., Verderben, Seuche, Krankheit: ļaunā slē̦gā U. b. 110, 63. ļauna sl., Unglück Fehteln. Zu slêgt.

Avots: ME III, 927, 928

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl ² ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene ² II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. ^l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

spiêstava,*

1) die Presse
Wid.;

2) auch spiêstuve*, die Druckerei.

Avots: ME III, 1006

spraustava Bielenstein Holzb. 245, Wid., Dr., spraûstave Golg., sprausteve Erlaa, (mit aû ) Saikava, tuve">spraustuve C., Jürg., Arrasch, Selsau, Kl. (mit aû), Etn. IV, 129, Schujen, Ronneb., Selsau, Laud., das Gestell, in welches der brennende Pergel gesteckt wird; ein Leuchter: spraustavā de̦g priežu skals Zalktis № 4, S. 34. iededz skalu spraustuvē! A. v. J. 1896, S. 3. svece skārda spraustuvē DL. ze̦lta spraustuvēs mirdzēja ... sveces Bērz. Lat. teik. 37 (ähnlich LP. VII, 624). paņēma lāpu nuo spraustuvēm A. XXI, 447.

Avots: ME III, 1013

I suka,

1): die Bürste
AP., A.-Schwanb.; ar linu suku nuocē̦rt liniem puogaļas Linden in Kurl., Salis. Plur. sukas,

1): linu s. (puogaļu nuociršanai) AP., Kaltenbr., Sonnaxt; ar sukām ruokā strādājam pie zirgu tīrīšanas Janš. Dzimtene V, 282. kumeļš zviedza ... mīkstas sukas (od. gen. s. ?) kāruodams Tdz. 59410; sukas "vilnas vē̦rptuve" (?) Saikava: sukās vilnu sukā, sprēž un šķeterē un veļ ar.

Avots: EH II, 600

*susē̦tuvis (erschlossen aus infl. susāťiv́ś) Trasun 6, (mit ê̦ ) Warkh., Warkl., Birži (in Lettg.), tuve">susê̦tuve Lubn., Meiran, susētava Lubn., infl. susativs Zbiór XVI, 217, ostle. susātevs Lubn. (n. Etn. II, 81), susateve Lubn., susetavs Lubn., susātyvs Borchow, der Schatten, das Schattenbild (vom Menschen): vai tas (der Schatten) ... nav kāda... pūķa susātivs? Austriņš M. Z. 24. Damit identisch ist wahrscheinlich susatēvs, ein Doppelgänger Döbner n. U. susētuvis beruht wohl auf einem Stamm *susē̦tū- (wie apr. insuwis "Zunge": slav. języ-къ). Wenn die Wurzel hier sēt- ist und s aus ide. sk̑ hat, so gehört es zu air. scáth, ahd. scata "Schatten", got. skadus, gr. σχότος, "Dunkel(heit)" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 600)., Zum su- vgl. le. suplak u. a., sowie mcymr. cy-scawd "Schatten".

Avots: ME III, 1126

‡ t,ekatne,

1) ein kleines (schon gehendes) Mädchen:
maza te̦katnīte Janš. Dzimtene V, 327. te̦katnes gaduos Līgava I, 88;

2) eine Dienstmagd:
e̦smu kaŗavīra meita un tavā pilī tikai t. Vindedze 79. virtuves te̦katni (acc.) Van. ligzda 4.

Avots: EH II, 674

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

tulis: izkaptes t. jeb ruokturis Grob.; pāte̦gas t. (das untere Ende des Stieles); dakšas t., šķupeles t., ilkses t.; vē̦rstuves t. ("dzelzs gals, kas uzmaukts uz vē̦rstuves kuoka") ebenda.

Avots: EH II, 702

turê̦tava Lis. n. RKr. XVII, 96, AP., Ar., N.-Schwanb., tuve">turê̦tuve Kl., = tureklis, turelis 1: arkla turē̦tava AP., Stari III, 225. saules sarga turē̦tava A. XX, 49. palaida durvju turē̦tavu A. v. J. 1896, S. 489. es pie tavas turē̦tavas (auf eine Kanne bezogen) BW. 19693; turē̦tava U., ein Treppen geländer, eine Treppenlehne; eine Vorrichtung, die etwas hält.

Avots: ME IV, 271

tuvẽjs, nah: tuvējuos kaimiņuos BW. 8399, 2; LP. VlI, 391 (ähnlich: BW. 12409, 2; 22423). tuvēji radi U. tas nuonāca līdz tuvējām krustcelēm Etn. II, 170. dzirdējis, ka tuvējā krūmā ūpis kliedzis III, 10. ķēniņš izgāja tuvējā mežā pastaigāties JK. V, 1, 67. žīds devies uz tuvējām mājām LP. III, 103. tuvejās baznīcas zvaniķi VIl, 605. - Nom. plur. tuvēji, die Nahen, Verwandten U.: nebē̦dāju, kad tuvēji (Var.: klātēji) niecināja: sen tālēji naudu skaita BW. 8723 var.

Avots: ME IV, 276

tuviẽtis, = tuveni%E1%BA%BDtis">tuveniẽtis: tuvieši un tālieši A. v. J. 1902, S. 868.

Avots: ME IV, 276

tuviniẽks U., tuveni%E1%BA%BDks">tuveniẽks C., Nigr., R. Kam. 126; MWM. V1, 31 (f. -niẽce), wer sich in der Nähe befindet, in der Nähe wohnhaft ist; ein Nahestehender, ein Verwandter U.: dzinēji, kuriem bija tāļāku mājas, sāka duoties nuo vakara puses un tuvinieki nuo rīta... pruojām Lautb. Luomi 183. (tirgu) nelaidīs ne˙viens tuvinieks garām Vēr. II, 1299. vientulis, kam nebija ne radu, nei ar tuvinieku Krilova pas. 54. nelaiķa tuvinieki BW. III, 3, S. 861; A. Xl, 741. vienprātība tuvinieku starpā A. v. J. 1900, S. 883.

Avots: ME IV, 276

uzdīdît,

1) "uzsùtît": kuo tu man uzdīdīji tādu vazanku uz kakla? Arrasch;

2) hinaufzerren, "uzraut": uzdīdīt kādu pe̦rsuonu uz skatuves Lubn.;

3) "lärmend aufwecken":
bē̦rnu uzdīdīt nuo miega Saikava;

4) eindressieren:
nevar viņu lē̦ti uzdīdīt Stenden.

Avots: ME IV, 325

‡ uzglabâtava Strods Par. vōrdn. 179, = uzglabâtuve.

Avots: EH II, 722

vārpsta (mit ã) N. - Wohlfahrt,

1) auch vārpste oder vārpsts, -s (li. varpstė˜ oder varpstìs "eine bewegliche Achse; Spindel"), die Spindel
Kaltenbrunn, Laitzen, Saikava, Schwanb., Sehren, (mit ãr ) Bauske, Ruj., Siuict, Stenden, (vā`rpste) Arrasch, C., Jürg., Schujen, (mit ā`r ² ) Bers., Erlaa, Golg., Gr. - Buschhof, Kl., Oknist, Sessw., (vā`rpsts <sup>2</sup> , -s) Zvirgzdine, (vārpsts) Spr.; die Spille (vārpste) L., Manz. Lettus; eine Art Wockenstock Subbat n. Bielenstein Holzb. 380, (Demin. vârpstiņa <sup>2</sup> ) Bauske, (mit ā`r ² ) Schwanb., Sehren; der Trittstock am Spinnrad Bielenstein Holzb. 385; ein Stäbchen, das in der Mundöffnung des Spinnwockens bespult wird (wonach das Aufgespulte abgestreift und auf die Weberspulchenachse aufgeschoben wird) Bielenstein Holzb. 403; ein Stäbchen, worauf die Spulen beim Garnwinden aufgereiht werden (vā`rpste ² ) Bers., Kalzenau: senāk visi vērpe ar vārpstēm Gr. - Buschh. vārpstīte, uz kuras vērpjuot uztin linu sauju Janš. Bandavā I, 176. vārpsta, kuru lietuo spuolītes tinuot A. XI, 83. jam drēbes uz vārpsts kratāmas (von zerrissenen Kleidern gesagt) Zvirgzdine;

2) die Spindel, das Treibholz an der Handmühle
U., Bielenstein Holzb. 259, 261, Schwanb., (mit ãr ) Bauske;

3) vārpste Stom., der Pflugsterz
Laitzen, (vārpste) Mar., das Wendeholz am Pflug Oppek. n. Bielenstein Holzb. 475: arklam nuolūzusi vārpste Mar.;

4) vā`rpste ² Oknist, die Achse der
tîtavas und me̦stuves. Zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 507, 508

vārpstava, s. vārpstuve.

Avots: ME IV, 508

vārstala,

1) vārstalas Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ãr ) Ronneb. n. RKr. XVI, 47, vārstaja, vārstule Uguņciems, vārstulis Frauenb., (mit ãr) Iw., Kab., Stenden, var̃stulis MSiI., vārstuļi Loddiger, auszunehmende liegende Stangen statt einer Pforte;
vãrstulis Rosenbeck, Seppkull, éine solche Stange; vãrstulis Gudenieki "= gulsē̦ta"; vārstelis, vārstulis, die Stelle, wo statt einer Pforte liegende Hölzer eingelegt sind Biel. n. U.; vãrstele Schwarden, vārstelis U., Elv., vãrstule Nötk., vārstulis Celm., Elv., (mit ãr ) Tr., ein Pförtchen; vārstele L., vārstelis St., U., vārstulis U., eine kleine Pforte (Tür) neben der grossen; vãrstulis Kand., Stenden, Wandsen, vãrstuļi Lemburg, Segew., vãrsteļi Dunika, eine kleine Pforte im Zaun (die nur von Menschen benutzt wird): gatuves galā nebija vārti, bet tikai vārstaļa Janš. Dzimtene ² II, 60. pie vārtiem un vārstaļam Bandavā II, 318. vārstulis ir, kur jābrauc cauri Iw. atšauj vārstuli! luopi jau nāk Stenden, gatē vārstulis vaļām ebenda. Sprw.: mute kâ vārstulis Birk. Sakāmv. 65;

2) vārstulis,"kādas ierīces vai mašīnas daļa, kuras uzde̦vums ir vārstīties cieti un vaļā" J. Lauva;

3) vãrstulis, das an die Tür gehängte Gewicht, dank dem die Tür sich automatisch schliesst
Bauske; vārstulis "kuoka klucītis skapja durvju aiztaisīšanai" Frauenb.; vā`rstaļas ² Schwanb., die Türhängen;

4) vãrstulis Frauenb., verächtl. Bezeichnung für einen geschwätzigen Menschen
Golg.;

5) vãrstele, vãrstelis "was sich oft auf- und zuschliesst"
Nötk. Zu vãrstît.

Avots: ME IV, 509

ve̦lē̦tava U., Kaudz. M. 316, AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Fest., Jürg., KatrE., Lis., Ogershof, Ramelshof, Ramkau, Saikava, Schujen, ve̦lē̦tave Golg., KatrE., velēteve Lubn., ve̦lē̦tuva AP., tuve">ve̦lē̦tuve AP., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Oknist, die Waschbank; ein Brett zum Klopfen der Wäsche Kl.: uz ve̦lē̦tavas velē drēbes Ramkau. uz ve̦lē̦tavu meta šņurdauku BW. III, 1, S. 37, brāļi taisās zagt līgavu nuo ve̦lē̦tavas II, S. 319. ze̦lta vāle, sidrabiņa velēteve BW. 33984. meitas bē̦dājās, kur būs ņemt ve̦lē̦tavu 20220. necē̦rtat ve̦lē̦tavi! 23596.

Avots: ME IV, 529, 530

ve̦ltava,

1) die Walkmühle (Raum nebst Einrichtung)
V., (mit e̦lˆ) Bers., C., Jummardehn (hier nur der Raum der Walkmühle, während die Werkzeuge ve̦ltaves heissen), Saikava, (ve̦ltaves) Golg., (ve̦lˆtuve) Kl., Lubn., Oknist, Schwanb.: vadmalas ve̦ltuve Kaudz. M.;

2) = ve̦lē̦tava, die Waschbank U.

Avots: ME IV, 533

vḕ̦rptava* Wid., . vḕ̦rptuve* (li. verptuvė Miežinis) Dr., die Spinnerei.

Avots: ME IV, 565

vē̦rstava,

1) vḕ̦rstava A.-Ottenhof, C., (mit ê̦r ² ) Orellen, Ruj., Schlehk, vē̦rstava L., U., Manz. Lettus, vḕ̦rstave ² Erlaa, Golg., (erschlossen aus vārsteva ) Saikava, vê̦rstavs ² Salis, vē̦stava Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617, (mit ê̦ ² ) Ramkau, vêrsteve 2 Dond., vḕ̦rstuve Nötk., Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Bers., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Oknist, Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., (mit ê̦r ² ) Arrasch, Dond., Dunika, Frauenb., Neuermühlen, Pankeihof, Selg., Stenden, vē̦rstuve U., Grünh., Memelshof, vē̦stuve A.-Ottenhof, (mit è̦ ) Drosth., Matthäi, Ronneb., Serbigal, (mit è̦ ² ) Lis., vê̦rstuva 2 Kabillen, der Pflugsterz, die Pflugstürze; das Kehrholz am Pflug
Manz. 10 Gespr.; das Wendeisen ebenda: ar vē̦rstuvi vērš (gāž) ve̦lēnu Nötk. spuodrā vē̦rstava pēc katras vagas ar lemešiem sakliedzas Vēr. II, 663, sudrabiņa vē̦rstuvīte (Var.: vē̦rstavīte) BW. 1891;

2) vê̦rstuve ² Frauenb. "pie ratu šķēres piesists dzelzis, kam uotru galu ar caurumu uzmauc uz bultas galu zem priekšas ass";

3) "= vērsītis" Schwitten;

4) Plur. vē̦rstuves, eine Art breitzinkige Gabel, in der Riege beim Dreschen gebraucht
Dond. Zu vḕrst.

Avots: ME IV, 566

vèteve ² Saikava, = tuve">vē̦tuve 4.

Avots: ME IV, 572

vẽ̦truôts PlKur., = vẽ̦traîns: vē̦truots laiks, stürmisch Wetter LA. n. U. vẽ̦tuve,

1) der Kornkastew an der Windigungsmaschine
(mit è̦ ² ) Alswig;

2) der Raum zum Windigen
(mit ẽ̦): te pūš vējš kâ vẽ̦tuvē A. Brigader Daugava I, 1518;

3) "?": jūs spēcīgie ruocīgām vē̦tuvēm Līgotnis 60;

4) ein (grosses) Windsieb
Nötk. (mit ẽ̦ ), Fehteln, Kokn. ("mit ê̦" ), Bers.

Avots: ME IV, 572

viênkùoka (gen˙s.), viênkùoku (gen. pl.), aus einem Baumstück gemacht: vienkuoka (vienkuoku LP. VII, 564) slauktuves Etn. III, 41.

Avots: ME IV, 660

viņmal, Präp. mit dem Genitiv (mundartl. Akkusativ), = viņpus, jenseits: šaimal grāvja, viņmal grāvja BW. 10617. tiklab šaimal, kâ arī viņmal... strauta Janš. Līgava I, 12. šaimal gatuves brangi mieži, bet viņmal... panīkuši Bandavā II, 172, viņmal stigu Ladenhof n. FBR. XI, 79.

Avots: ME IV, 601

virlups,

1) s. virluõps;

2) "tuve%20%C5%ABdens%20ievad%C4%AB%C5%A1anai%20muc%C4%81">četrkantaina kuoka piltuve ūdens ievadīšanai mucā" Odensee.

Avots: ME IV, 607

žaûstava Lubn., Vīt., comm., = žaûstaka; tuve">žaustuve Bers., ein Mädchen, das in Nachbarschaft umherzugehen und mit jungen Leuten zu toben pflegt.

Avots: ME IV, 791

II žausteve Lubn. "tuve">drēbju kārtuve".

Avots: ME IV, 792

I zlaukts (li. žlaũktas "однодонная красная кадь с дырою во днѣ" bei Būga PФB. LXVI, 254) Lubn. n. BielU., Oberkurl., Infl., Bolwen, Saikava, Wessen, Zaļmuiža, (mit àu ² ) Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Warkl., Zvirgzdine, zlauts Lubn., Etn. II, 81, ein trogartiger Seihbottich: ar zlauktu alus bija labāks nekâ ar kubulu Gr. - Buschh.; "= slaukts" Warkh. (mit àu ² ), Wessen. Wohl nebst pazlau(k)ts zur Wurzel von zlaugzna (s. Būga l. c. und Tiž. I, 396, sowie LM. IV, 434); zur Nebenform zlauts vgl. brau[k]tuve u. a. Le. Gr. 174.

Avots: ME IV, 746

gludgalˆvis, f. - ve, auch gludgalˆviņa, der (die) Glattköpfige, ein beliebtes Beiwort der Bachstelze im VL.: cielaviņa, gludgalvīte BW. 2686; 22101,1 cielaviņa, gludgalviņa 4686; auch Beiwort des Hechtes 2716; Beiwort der Mühle BW. 28781.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): 22010, 1
Mühle = maltuve

Avots: ME I, 629