Paplašinātā meklēšana

‡ ucas A.-Schwanb. "šūpulis".

Avots: EH II, 711

‡ àizvàļât, hin-, wegwälzen (wiederholt, mehrere Objekte, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung): a. mucas (pruojām). Refl. -tiês, sich (wiederholt, mit Unterbrechungen, in einer ungeraden Richtung) hin-, wegwälzen.

Avots: EH I, 62

‡ apakšraûgs ² Siuxt n. Fil. mat. 66, die Unterhefe ("raugs, kas alu izdzeruot paliek mucas dibe̦nā").

Avots: EH I, 71

apjàukt, tr., umrühren: paņēma karuoti, apjauca LP. VII, 1270. apjàuktiês, sich fleisclich vermischen, bespringen (von Widdern): visi te̦kuļi, kas apjaucas ar avīm, ir strīpaini I Mos. 31, 12.

Avots: ME I, 91

aptraukt (li. aptráukti "beziehen"), ‡ Refl. -tiês, ungestüm herumeilen um Salis: nuo āža bē̦gdams, gans ap. traucas ap siena kaudzi.

Avots: EH I, 122

atdzētiês, aufleben, sich erholen: kuģis atdzejas, traucas uz priekšu MWM. VIII, 463; Allendorf n. A. X, 1, 529 [vgl. dziet].

Avots: ME I, 156

atsàukt [li. atšaũkti], tr.,

1) herbei-, zurückrufen:
ķēniņš atsauc dē̦lu LP. IV, 46; abberufen: sūtni;

2) widerrufen, zurücknehmen:
pavēli; neatsaucams vārds, ein unwiderrufliches Wort. Refl. -tiês,

1) entgegenrufen, auf einen Ruf antworten:
mazs, mazs vīŗiņš, mežā atsaucas RKr. VIII, 97 (Rätsel); sauc man mīļi, vīra māte, es tev mīļi atsaukšuos BW. 23152, 6;

2) mit uz - sich berufen auf etw.:
daži atsaucas uz ortodoksismu Kundz.; atsàukums,

1) das Herberufen;

2) Dementi: nāca gan atsaukumi, bet tie liecināja, ka lieta greiza B. Vēstn.

Kļūdu labojums:
RKr. VIII, 97 = RKr. VII, 97
sauc man = sauc man[i]

Avots: ME I, 188

‡ bànderêt ² , (figürlich) wie ein Böttcher bearbeiten (?): mans vīrs lāga amatnieks: stīpas drāž, mucas taisa, mani pašu banderē VL. aus Lubn. - Vgl. bandars.

Avots: EH I, 204

debess, -s, pl. debesis, gen. pl. de̦be̦su u. debešu, Demin. debestiņa,

1) gew. f., der Himmel:

a) im Sing. gew. der sichtbare Himmel:
sākumā dievs radīja debesis un zemi. nejauks laiks, ka debess ar zemi iet kuopā od. jaucas. kur iesi? bedess augsta, zeme cieta. debess taisās, der Himmel bewölkt sich, es will regnen. Selten im Pl., selten auch m.: debesis bij nuoskaidruojušās Blaum. nekāp ar de̦su debesīs: kad pārtrūks, tad nuokritīsi. mirdz debestiņas Apsk. I, 286. nuo spuožām debestiņām tāds negaiss Alm. pie tumšā debestiņa man zvaigznīte gaiši spīd BW. 15778;

b) im Plur., der christliche Himmel:
mūsu tē̦vs debesīs. augstais dievs, de̦be̦su (auch debess) tē̦vs. Im Pl. auch fig.: celt kādu debesīs, bis zum Himmel erheben, rühmen, loben. de̦be̦su valstība, das Himmelreich, während in den Verbindungen, wo von dem sichtbaren Himmel die Rede ist, nur d. gen. sg. gebr. ist: debess mala, der Himmelsrand; debess zīme, das Himmelszeichen Spr.;

2) die Wolke:
sākusi me̦lna debess nākt šurp LP. VII, 1293. tūliņ saskrējuši ve̦lnu od. ve̦lni kâ me̦lna debess LP. IV, 133. krusas, lietus debess, Hagel-, Regenwolke. kaut uznāktu kāda lietus debess! Gleich li. debesìs "Wolke". [Unklar ist das Verhältnis des le. - li. d- zum n- in slav. nebo "Himmel", ai. nábhaḥ "Nebel, Dunst, Himmel", gr. νέφος "Wolke" u. a. Die bisherigen Deutungen verzeichnet Schrijnen KZ. XLII, 104. Am ehesten stammt das d- wohl aus einem sinnverwandten Wort, woher auch das δ- in gr. δνόφος "Finsternis" (neben νέφος "Wolke"; vgl. semasiologisch an. niól "Finsternis": ahd. nebul "Nebel").]

Avots: ME I, 449, 450

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

II duona, gew. Pl., auch duones [Bielenstein Holzb. 321], duoni U., [duõnas Ruj., Jürg.],

1) die Kimmen, Zargen:
tīnītes dibins ar visām duonām Līb. Pūķis 55. iekuodās ar zuobiem mucas duonā Etn. IV, 154. duoņu dūcis od. nazis, ein Schnitzmesser, mit dem man die Kimmen ausschneidet Ruj., U. ;

2) der Boden eines Gefässes, Fasses
Krem., U., Ruj.: laiviņu ieve̦lk upītes galā, lai le̦di neē̦d viņas duonas Stari II, 43 ;

3) Rand von Tellern, Töpfen
PK. n. U. ;

4) eine in die Kammlade gelegte Rinne:
ja šķiets par smalku vai mustavu rene par daudz izdilusi, tad ieliek mustavu renē duoniņas, t. i. tādu renīti, kuŗa mustavu renē stingri stāv un satur arī šķietu Nerft ;

5) rijās pie krāsns pietaisa sānuos mūrīti ; tuo vietu, kur ze̦mākais mūris ar krāsni satiekas, sauc pa duonu, duoni Druw.

Avots: ME I, 534

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

I grieztava, ‡

5) = grìeztaga ² PV. (mit ìe ² ): tā ar puišiem griežas un jaucas kâ g., "mēlnese, kas visur maisās, visu jauc" AP., Stelp.

Avots: EH I, 409

ìedegt,

1) intr., anfangen zu brennen:
ugunis neiedega, kad nav laba kūrējiņa BW. 31067;

2) intr., einbrennen (von der Sonne);

3) tr., anzünden:
iede̦gtas lampas gaisma MWM. VIII, 394;

4) iedegt acīs, in die Augen stechen
U.; gefallen A. - Rahden. Refl. - tiês, anfangen zu brennen: Sprw. izpūsta svece neiede̦gas. darvas mucas iede̦gas Zeif. III, 2, 24.

Avots: ME II, 9

ìejàukt,

1): ie. maizi Kaltenbr., Oknist, Zvirgzdine; ‡

2) (hin)einmischen
Wolm. u. a. Refl. -tiês, ‡

3) unversehens eingerührt werden
Auleja: kad daudzāk iejaucas mīkles.

Avots: EH I, 516

ìekàuktiês, aufheulen: jūŗa iekaucas Stari II, 688, vilciens drāzās... brīdi pa brīdim biedinuoši iekaukdamies Vēr. II, 1050. vē̦tra... iekaukdamās smagi dveš Jaunā Raža IV, 26.

Avots: ME II, 26

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 ¹ .]

Avots: ME II, 30, 31

ìeŗàukt, tr., zusammenziehen, einschrumpfen, schmäler machen: pastalai purnu. ieŗaukt rindu, eine Zeile einrücken Dr. Refl. - tiês, sich zusammenziehen, einschrumpfen, einspringen: aude̦kls mazgājuot ieŗaucas.

Avots: ME II, 60

ìesprauktiês, sich hineindrängen, eindringen: viņš visur iespraucas Stari II, 117. viņas me̦lnās acis gribēja tās dvēselē iespraukties A. XVII, 387. lai ne˙viens neduomā starpā iespraukties Vīt. 45.

Avots: ME II, 70, 71

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

izbràukt [li. išbraũkti], intr.,

1) hinausfahren:
nupat viņš izbrauca pa vārtiem. izbraukt zaļumos, einen Ausflug machen. Sprw.: kad izbraucis, tad jābrauc, kad kuo iesācis, tad jāpabeidz;

2) ausfahren:
ceļu, pļavas, lauku. dieviņš deva izbraucamu kumeliņu, ein Fahrpferd BW. 29745, 2;

3) befahren:
malu malas, visu pasauli. Refl. -tiês, nach Herzenslust fahren, viel umsonst fahren: viņš izbrauciens pa jūŗu LP. VI, 798. izbraucies visu nakti VII, 975. man būs atkal jāizbraucas velti VII,630.

Kļūdu labojums:
VIII, 630 = VII, 630

Avots: ME I, 718

izbût [li. išbúti, slav. izbyti],

1) gewesen sein, aufhören zu sein, abhanden kommen, verloren gehen:
viss bijušais izbijis JRž. VII, 61. kur izbija, kur palika ūdentiņa nesējiņa BW. 13537. izbijis saimnieks, veikalnieks, ein Wirt, ein Geschäftsmann, der sein Gesinde, seine Stelle hat aufgeben müssen; izbijis ministrs, ein Exminister;

2) verweilen, sein:
izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kâ nav, tâ nav LP. VI, 1, 237. ķēniņš ielien būdiņā, izrunājas, izir VI, 310. mežsarga Jānis viņam tik liels draugs, ka nevar vien izrunāties un izdabūt A. XVIII, 485. viņš visur izbijis; [

3) izaudzējis, izbijis (="izpūlējies"), dē̦lam māju atdevis, viņš tevi izdze̦n Stelpenh.]

Avots: ME I, 720

izdar̂vuôt, tr., austeeren: mucas LP. IV, 2.

Avots: ME I, 725

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izkļaût,

1): gierig austrinken
(mit aũ ) Frauenb.: i. visu krūzu (spaini) tukšu; ‡

2) ausbiegen
(mit aû ) Auleja: pirksts līks izkļauts. ‡ Refl. -tiês, sich auseinandergeben U. (unter kļaut): mucas galdi izkļāvušies U. (rateņus) nuo bē̦rza kuoka taisa: jie ni izkļaunas, ni Auleja.

Avots: EH I, 457

izlĩmêt, verleimen: mucas izlīmē̦tas A. XX, 592.

Avots: ME I, 765

izlĩmêt, verleimen: mucas izlīmē̦tas A. XX, 592.

Avots: ME I, 765

izpil˜dît, ‡

2) auszapfen
Wolm. u. a: i. alu nuo mucas; ‡

3) anfüllen:
dubļi ... izpildīja visas vietas Pēt. Av. IV, 28. tie taču visu istabu neaizņems un neizpildīs I, 252. ‡ Refl. -tiês, sich erfüllen.

Avots: EH I, 471

izpilnêt, = izpilkt, übermütig, üppig werden [?]. -"kad tu izpilnējis!"izsaucas, kad ar mazumu nav pie ticīgs Lös. n. Etn. IV, 34; A. XIV, 480, Smilt.; [in Fest. werde dieser Ausruf gebraucht, wenn man plötzlich von jem. erschreckt wird].

Avots: ME I, 780

izriêzt (li. išrę́zti), tr., ausbeugen, vorstrecken: krūtis izriezt, sich in die Brust werfen Stari III, 35. sēd izriezis krūtis un ausis MWM. VII, 839. uz priekšu izriezti žuokļu kauli Tēv. Refl. - tiês, sich ausbeugen, ausweichen, sich werfen, hervortreten, vorspringen: grīda, durvis, trauka dibe̦ns izriežas Etn. IV, 34. mucas galdi, baļķi sienā izriezušies Lasd., Lub., Nerft. ragavām slieces izriezušās Bers. vaigu kauli it kâ vairāk izriezušies uz āru Druva I, 46. viņš iet izriezies, krūtis izriezis Lasd., Lub., Nerft. saspieda abas ruokas sānuos, izriezās, kâ jau kungi mē̦dz darīt Dok. A.

Avots: ME I, 792

izslàukt, ‡ Refl. -tiês, sich (acc.) ausmelken: ir guovis, kas pašas sevi izslaucas Seyershof.

Avots: EH I, 480

izspiêst, tr.,

1) aus -, herausdrücken, aus -, herauspressen, quetschen, ausquetschen:
Sprw. nuo sūda nevar ze̦ltu izspiest. grib nuo katras bites astuoņi mucas me̦dus izspiest LP. V, 342. tīšu šņukstējusi un ar varu izspiedusi asaras LP. VII, 70. sīpuols jau pa gabalu izspiež asaras;

2) abnötigen, abdringen, erpressen:
nuo sava ve̦cā ne˙kā nevaru izspiest Alm. Refl. - tiês,

1) hervortreten, hervorragen:
tad varēja saredzēt izspiedušuos žuokļus Vēr. I, 1469. ciemā paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī buoluoties Purap.;

2) sich durchdrängen:
kâ izspiedīsimies caur ļaužu drūzmu?

Avots: ME I, 802, 803

izsùkt [li. išsuñkti], tr.,

1) aussaugen:
sulu, asinis. Sprw.: nuo pirksta nevar ne˙kā izsūkt. alu izsūkt, den letzten Tropfen Bier austrinken;

2) ausasaugen, ausbeuten, exploitieren:
zemi, cilvē̦kus. tie izsūc un satriec dvēseles spējas RSk. II, 168. kapi tālisti izsūcuot darba ļaužu spē̦kus A. XX, 532. Refl. - tiês, ausfliessen, auslecken, durchsickern: nuo mazas brūces izsūcas asins Laps. alus izsūcies nuo mucas.

Avots: ME I, 808

iztecinât (li. ištêkinti), tr.,

1) gehörig laufen, abfliessen lassen, abzapfen:
ķēniņš pagalmā ruga savu zirgu iztecināt. viņš iztecinājis visu alu nuo mucas, asinis nuo iekuoduma. šķiedras, caur kuŗām iztecina pienu Konv. ¹ 781. alu iztecināt, Bier brauen LP. VI, 423; brandvīnu iztecināt, schärfen: cirvi, nazi. labi iztecināts šķē̦ps Bārda Zemes dē̦ls 116.

Avots: ME I, 816

jàukt, - cu (li. jaukti Me.; [eine III p. prt. sùjaukė bei Jušk. 721 unter jàugti]), tr.,

1) mischen, mengen, wühlen, verwirren, verwischen:
tev jājauc kārtis. līdaciņa, tu jauc dūņas e̦ze̦rā BW. 21278. sniegi, vēji gaisu jauca 12348. ve̦ci vīri, gudri vārdi, tie jauc kunga paduomiņu 27296. [nejauc manu saimi U., bring nicht Unordnung (Engehorsam) in mein Gesinde.] likšu raganai pē̦das jaukt, lai begļi mājas neatrastu LP. II, 67. nejauci mani tur starpā, misch mich nicht in die Sache hinein;

2) stören, vereiteln:
nāks tikai visādi cilvē̦ki kājām darbu jaukt LP. VII, 1061;

3) mit laukā, ārā verbunden bezeichnet es die imperfektive Handlung von izjaukt - auseinandertrennen, auseinanderreffeln, zerstören:
kad puiši nere̦dz, tad jaucu (Var.: ārdīju) ārā (adīkli) BW. 7157. negribas ve̦zumu jaukt laukā Kaudz. M.;

4) den Teig einrühren
N. - Schwanb. (wo jaut nicht gebraucht wird): meita paņēma menti un sāka maizi jaukt JKU. V, 54. Refl. - tiês,

1) sich mischen:
kuo tu jaucies? dažādas duomas un jūtas viņam jaucās pa dvēseli Niedra;

2) sich vermischen, fleischlich sich vermischen:
Ansim vajadzēja tur būt, kaut arī zeme ar debesi jauktuos JK. V, 65. guovs jaucas ar bulli Wid.;

3) wühlen, schnüffeln, stöbern:
meža sargi... pa viņa skapi jaukušies JU.;

4) scherzen, tändeln:
kad māte jaukdamās par nuomirušu izliekas Kaudz. M. [Enthält wohl gleich li. jaugti "mischen" die Wurzel von jàut; vgl. auch jukt.]

Avots: ME II, 98

jàuktava Serb., jauktuve Druw., jauktuve Gaw., jaukteve Jerkul, jàuktavnîca Lub., Nötk., Bers., ein ausgelassenes, mannstolles Mädchen: iet kâ jauktavnīca Nötk. kuo nu jaucas! vairāk nav kâ gatavas jaukteves Etn. III, 1. Auch von einer unruhigen Kuh ausgesagt Nötk. n. A. XV, 1, 408.

Avots: ME II, 98

jàuktne, jàutņa, ein Gemisch, etwas Gemischtes, Verwirrtes, das fünfte Rad: jauktnes suga (vom Vieh) Bers. n. A. XV, 1, 408. jaucas kâ jauktņa pa vidu Naud.

Avots: ME II, 98

kãpeniẽks, ein Dünenbewohner; kāpu apdzīvuotāji paši sevi saucas "kāpenieki" (li. kõpininkai) RKr. XI, 105.

Avots: ME II, 192, 193

I kãst (li. kóšti), [kàst Trik., Wolm.], - šu, - su, seihen: pienu. grib bitīte me̦du kāst caur uozuola lapiņām BW. 14903. kāšamie spannīši, die Milcheimer, in die die Milch geseiht wird. alu kāst, Bier füllen: piecas mucas kāsumā, trejdeviņas piepildīju BW. 19844. [Zu serb. kà`ša "Brei"; s. Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 493.]

Avots: ME II, 204

klan̂kšķis, klankšis,

1) die Schelle -
ve̦claiku pulkstenis, kuo zirgam pieguļā piesēja Etn. I, 34; Aps.;

2) = klabata 1 Oknist;

3) die Plappertasche
Lub., Lös.;

4) der Schall, der bei der Bewegung einer Flüssigkeit in einem hohlem Raume entsteht:
pašas mucas veļam neredzēju, dzirdēju tikai klankši, nuo kā vē̦ruoju, ka muca nebij tīri pilna Lub. n. Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 213

kritala: kritalas, Lagerholz - auch Salisb.: šis mežā ... traucas, pār kritalām drāžas Plūd. Pasaciņu šūpulītis 7.

Avots: EH I, 656

luca: lucas ("?") kule (Var.: de̦sa mulda) mugurā BW. 20867, 1 var.

Avots: EH I, 759

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. ² 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. ² 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569

meže̦ns,

1) [mežāns (mit hochle. ā aus ē̦?) Holmhof, jem., der im Walde arbeitet]; ein im Walde Hausender, Wilder Kronw.: daudzi nuo zirgiem iebēdza stepēs un kļuva meže̦ni D,; Beiname des Wolfes Dünsb.;

2) [mežē̦ns Behnen,
Palzm., N. - Peb., Bers.], der Wilding: meže̦ni saucas nuo sē̦klām, nuoluocījumiem vai arī citādā ceļā izaudzināti ze̦mu īpašību kuociņi Konv. ² 2741.

Avots: ME II, 609, 610

‡ miela, = mieles (?): vai gaidiet mielas (Var.: mieļu, mucas) tapas aiz ce̦pures aizspraužuot? BW. 26122 var. Vgl. miêlas ² unter mìeles.

Avots: EH I, 824

muca. Demin. verächtl. mučele, das Fass, die Tonne: Sprw. mucā audzis (audzē̦ts, audzināts), pie spundes baŗuots od. ēdināts, von einem höchst Unwissenden, Einfältigen, Ungeschickten. tukša muca tālu skan. ve̦cas mucas te̦k - lauvienes tesmens tesmens bij pierietējis kâ mučele JK. V, 62. [Dasselbe muca steckt wohl auch in der Phrase krusa mucām nākusi U. "der Hagel ist strichweise (?) gekommen"; richtiger: tonnenweise? In Jürg. bekomme man Phrasen zu hören wie krusas mākuonis mucām ve̦ldamies vietām nuosita labību. - Kontaminiert aus buca und einer auf mnd. mudde "Mutte" beruhenden Form (vgl. Sommer Balt. 129)?]

Avots: ME II, 657, 658

muciniẽks, muc(e)niẽks, der Böttcher: mucnieks taisa mucas.

Avots: ME II, 658

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

neziņa,

1): viņš ... ir tāds neziņas dē̦ls, ne˙kā negrib zlnāt nuo apslē̦ptām lietām (von Zauberei) Ciema spīg. 81. kur tad tu aizgājh neziņā palicis (zu einem Kinde, das ohne Wissen anderer fortgegangen war) Wessen. laiki bija neziņas pilni Vindedze 199. neziņā likt, ausser Acht lassen
U. (unter ziņa). tu paņem manu laivu, aizbrauc pa neziņu (unbekannt, wohin) Delle Negantais nieks 154. Miķelis visur iekšā jaucas, ziņa vai n. Jauns. Raksti III, 39. tu reizēm kluksti kâ vista ziņas, neziņas (dummes Zeug) Saikava.

Avots: EH II, 23

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nùobuñgât, nùobuñguôt, tr., intr.,

1) abtrommeln, abpauken, bei der Auktion zuschlagen:
viņš sita vēl reiz pa mucas dibe̦nu un sacīja: tas ir beigts un nuobungāts Kaudz. M.;

2) töten:
būsi laikam kādu uz ielas nuobungājis A. XVI, 487.

Avots: ME II, 766

[nùoce̦lât, eine Zeitlang ce̦lât: es visu laiku nuoce̦lāju linus, mucas Salis.

Avots: ME II, 767

[nùoriñdât, (ordentlich) zur Seite stellen: n. krē̦slus, mucas C., N.-Peb.]

Avots: ME II, 839

nùoslàukt,

1): nenuoslaukta ... viņa (= guovs) būs tagad ce̦nā Janš. Dzimtene III ² , 96. ‡ Refl. -tiês, zu Schanden gemolken werden:
Zile nav lieia pienīdze un drīzi nuoslaucas Janš. Dzimtene III ² , 96.

Avots: EH II, 87

nùošļaukt,

1) [intr., abfallen, abgleiten
Für. I, unter šļaukt]: nuošļaukt nuo krē̦sla Apsk, v. J. 1905, S. 157;

2) tr., abschrägen:
auglenīcas ir ar nuošļauktu galu Wid. Refl. -tiês,

1) sich abschrägen, schräge abfallen:
pret jūru kalni pielaižas, nuošļaucas JR. VII, 3;

[2) neine kurze Zeit abschlafenu
Dickeln; "nuostaipīties, nuožāvāties" Neu-Bergfried).

Avots: ME II, 868

nùosprâgt,

1) abbersten, abplatzen:
mucas stīpa nuosprāgusi;

2) sterben, krepieren
(perfektiv) [li. nusprogti Tiž. I, 337, Liet. kalb. sint. I, 19]: slikts laiks, laikam ragana nuosprāgusi. kaimiņam labākā guovs nuosprāgusi Etn. III, 55.

Avots: ME II, 856, 857

‡ paisikle,

1) paisikles A.-Schwanb., Wessen, (mit àI ² ) Līvāni, Oknist, = paiseklis: mute iet kâ p. Oknist;

2) "kas bez vajadzības daudz runā un jaucas citu darīšanās" Wessen; "cilvē̦ks, kas iet kâ paisikle [sic!] citus maisīdams" A.-Schwanb.

Avots: EH II, 137

[pakàukt (li. pakaũkti), heulen (nach Ausdrücken des Künnens): viņš nevar pakaukt. Refl. -tiês, ein wenig heulen: lai nu pakaucas!]

Avots: ME III, 42

pãrsàukt,

2): (berufen)
sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs"; tad viņu pārsauc: "kuo nu vīruo?" PV.; (verrufen, rügen) par vienu lìetu gan Šilingu pārsauca: nav ļāvis zemnieku bē̦rnus laist tālākās skuolās Austriņš Raksti IV, 502. dzīves laikā Mārtiņš tika ... pārsaukts se̦klu rakstu pēc Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224. ‡ Subst. pãrsaukums, Rüge, Vorwurf (?): sāka dzirdēt pārsaukumus, ka nedrīkstuot rādīties gaismā Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116. par tuo sāka celties pret "Mājas viesi" lieli pārsaukumi Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 265. ass pārsaukumu rakstiens ebenda 82; ‡ pãrsaucējs (f. -ēja Austriņš Gaŗā jūdze I, 184), ein Rüger: ne˙viens Mārtiņa pārsaucējs nav iespējis ne˙kā šai ziņā svarīgāka izmeklēt Kaudzītes Matīsa Atmiņas I, 224.

Avots: EH XIII, 210

paskatît, intr., einen Blick werfen, hinblicken: es nevaru uz zemīti paskatīt RKr. VIII, 56. Refl. -tiês,

1) nachsehen, sich ansehen:
ej, māmiņa, paskaties, kuo sunīši sīvi rej! BW. 15545, 4. dzīvuo čakli, līgaviņā, paskaties skudrītē! 27105;

2) hinblicken, einen Blick auf jem. werfen:
tik nuovārguse, ka neticis ne virsū paskatīties LP. III, 27;

3) paskatāmies, eig. Adhortativ, wollen wir, lasst uns sehen, wird interjektionsartig wie
pask, paskat, sieh mal, gebraucht: un paskatāmies, lielajam dzē̦rājam bij tikai labs malks mucas tukšas LP. VI, 472.

Avots: ME III, 100

[patraukt (li. patráukti),

1) herabschlagen:
p. ābuolus nuo ābeles Lis.;

2) verjagen:
p. zvirbuļus Bauske;

3) beschleunigen Behnen:
patràukt pusdienu;

4) patraukt gaŗām, vorbeieilen:
viņš kâ vējš patrauca gaŗām Ruj., Warkl.;

5) eine Weile schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala drusku patrauca Lis.]. Refl. -tiês, sich beeilen, sputen: de̦ramdienā nav patraucies gājējus par viņu prasītām ce̦nām saderēt Etn. III. 157. patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu BW. 24654.

Avots: ME III, 123

pê̦ds: auch (= pê̦da 1 und

2) Pas. VII, 343 (aus Atašiene), Alswig n. FBR. XIX, 126, Baltinow n. FBR. XI, 132, Eversmuiža n. FBR. VI, 37, N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, Pilda n. FBR. XIII, 51, Skaista n. FBR. XV, 40, Adsel, Auleja, Karva, Laitzen, Lixna, Līvāni, Warkl., Višķi, Zvirgzdine; viņš iet pa pē̦diem Karva. pa tiem ve̦cuos pē̦diem iet (sich nach alten Bräuchen richten)
Auleja. apsagriezt trīs reizes iz (= uz) pē̦da Pas. VI, 388 (aus Welonen). sāka pa pē̦diem dzīties, kur jī ir palikuse X, 223 (aus Domopol). zem naga cūkai atruodas mīksta gaļa; tis saucas p. Liepna; = pê̦da 4 Līvāni, Warkl.; izkapts p. (s. pê̦da

6) Lixna; kaķa pē̦di, gnaphalium arenarium Ulanowska Łotysze 14.

Avots: EH XIII, 227

I pèšņi ² Erlaa, Nerft, Warkh., Bers., Adv., = pēkšņi: bē̦rns pēšņi satrūkstās mieguos Buschh. pēšņi iesaucas Blaum. Pie skala uguns 129.

Avots: ME III, 211

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

pìepelêt, vollschimmeln, sich mit Schimmel bedecken: piepelējušas mucas A. XX, 592.

Avots: ME III, 278

pìerastiês, sich finden, einfinden, sich dazu-, hinzugesellen: man šī lieta pieradusēs, ich habe diese Sache gefunden Libek Pūķis 51. pieradās arī daži nuovada ļaudis, kam tika paklausīties Alm. Kaislību varā 127. mediniekam pieruonas jaunskungs LP. VII, 475. tam pieruodas biedrs I, 51. pieradās pilns (wurde voll von sich einfindenden Tänzern) plāns dancuotāju Rkr. XVI, 219. pieradies ve̦lns itin sadedzis LP. V, 131. cik nuodzeruot (nuo mucas), tik pieruonuoties V, 239.

Avots: ME III, 283

pìeraûdât,

1) vollweinen:
visus piecus (nē̦zduodziņus) pieraudāju BW. 13736. 12 mucas bijušas tukšas, tās bijušas jāpieraud viņai LP. IV, 70;

2) weinend erreichen, erlangen:
kuo tu, ve̦lns, tur vari pieraudāt? LP. VII, 408. raudi, raudi, māmuliņa, ap tuo pūru staigādama! kuo nu, vilku, pieraudāsi, kad nav pūra darījuse? BW. 7813.

Avots: ME III, 283

pìevilkt,

1) heran-, hinzuziehen, -schleppen, anziehen:
pievelc pavadu stiprāk! Aps. IV, 12. cita ķermeņa pievilktam tikt SDP. VIII, 7; schreibend hinzufügen: drusku paduomājis, pievilka 25 rubļi De̦glavs Rlga II, 1, 270;

2) = piezīmēt, anschreiben, notieren U.;

3) mit Herbeigezogenem, Herbeigeschlepptem anfüllen, vollschleppen:
pele pievilkusi pilnu alu ar labību. Refl. -tiês,

1) sich heran-, hinzuschleppen, -schleichen:
viņa pieve̦lkas bailīgi un skatās dre̦bē̦dama ūdenī Zeif. Chrest. II, 12. Spricis bij pievilcies pie uotra gaļas bļuodiņas Aps. IV, 46. klusām un nemanuot pievilkās tā diena Pasaules lāpīt. 46;

2) einander anziehen;

3) sich mit etw. durchtränken:
mucas, kas pievilkušās alus A. XX, 592;

4) sich betrinken, besaufen:
pievilcies kâ uods, kâ īle̦ns. kruogā viņš uz baruona laimēm pieve̦lkas stīvs un pilns Blaum. ve̦lns atnācis un pievilcies kâ dublis LP. V, 92.

Avots: ME III, 310, 311

pil˜ns > dial. pil˜ls (li. pìlnas, apr. acc. s. pilnan, aksl. плънъ, serb. pȕn, ai. pūrṇá-ḥ, got. fulls "voll"),

1) voll:
Sprw. kad pavada pilna, tad trūkst. vadzis bij pilns Kaln. Ozolk. m. 94. darba radās pilnas ruokas MWM. v. J. 1896, S. 602. neķeŗas pie darba vis pa gaŗu laiku, bet ar pilnu krūti Kundziņš Ve̦cais Stenders 32. baiļu pilnuo uzde̦vumu Dīcm. I, 14. pilnuos priekuos LP. I, 67. viņš dzīvuoja pilnā maizē Zeif. Chrest. II, 51. trīs pilnas nedēļas RKr. VII, 20I. gaida pilna mēnestiņa BW. 9601. sirds bij visai pilna Kaudz. M. 245, tas ir nieku pilns, kâ suns blusu pilns JK. II, 376. pilī visas malas pilnas ēdienu LP. VI, 1, 303. asaru, mīlestības pilnas acis RA. saimniece atteikuse skaudības pilna LP. IV, 216. ļaudis turējuši viņu par ve̦lna pilnu JK. piebāzta pilna ar dukātiem LP. VI, 1, 335. istaba pielīdusi pilna mušu Kav. nav vēl četru gadu pilns, er ist noch nicht volle vier Jahre alt Blieden n. Mag. XIII, 2. pilni laiki, im Gegensatz zu tukši laiki, gute Zeiten. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54. pilnā galvā, balsī, kaklā, rīklē, garšā, aus vollem Halse: sāka aiz dusmām pilnā galvā brēkt Etn. II, 176; pilnā balsī raudāt LP. I, 65, rāties Kaudz. M. 23. smieties pilnā kaklā LP. I, 165. iesaucas pilnā rīklē Purap. 104. smieties pilnā garšā Kaudz. M. 139. pilnā spē̦kā, mit aller Kraft: pilnā spē̦kā burt LP. I, 162. ve̦lns pilnā spē̦kā aizpūš gaŗām LP. IV, 220. skrien.. pilnā vējā, in vollem Dampf Krilova pasakas 49. zaķis iesācis vilkt pilnā vējā Lapsa-Kūmiņš 8. viņš jau ir pilnā dūšā, er ist schon betrunken Kaudz. M. 118;

2) betrunken:
Kārli atvēstīja nuo kruoga, bet tas bija pilns Baltp. r. I, 47, pilns kâ zābaks Etn. IV, 121, kâ dublis, pīpe, mārks;

3) füllig (von körperlicher Fülle), dick:
pilnuo mātes meitu BW. I3846;

4) pilns prāts, voller Verstand:
tu taču neesi pilnā prātā A. XVI, 36I. ar pilnu prātu mājā neatgriezies LP. VII, 335. es savai māsiņai pilna prāta neturēju BW. 24703, 2. bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 137. par pilnu ņemt, turēt, für voll nehmen, halten: nee̦suot ņe̦mami par pilnu MWM. XI, 170. tuo par pilnu neturēju BW. 15467. pilnā mierā, ganz zufrieden: kungs pilnā mierā jaunākuo meitu atduot LP. VI, 1, 487;

5) pilnuos rikšuos, in vollem Trab:
pilnuos rikšuos braukt Aps. Jē̦kabs III, 7. laiž pilnuos rikšuos visiem gāpām BW. III, 1, 78. - aukla... dreijājuot duod abpusīgu griešanuos: "pilnuo" un "tukšuo"` A. XXI, 440. - Subst. pil˜nums (li. pilnùmas), das Vollsein, die Fülle: upīt, lzguo vienu pilnumiņu! BW. 9336. Wohl ein altes Verbaladjektiv zu pilt II (s. dies), ai. pṛṇāti od. píparti "füllt" u. a., s. Trautmann Wrtb. 218 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 55 und 63 ff.

Avots: ME III, 216

piltuve,

1) auch piltuvis LKVv., piltava MWM. v. J..1899, S. 639, der Trichter;

2) (Saugheber),
vidū re̦snāks bleķa trauks, ar pagaŗu trubi uz apakšu, ar kuŗu uzpilda mucas Tirs. n. RKr. XVII, 73. Vgl. li. piltuvas od. piltavas "Trichter".

Avots: ME III, 217

plauces st., U., ucas">plaucas Manz. Lettus, = plaušas, die Lungen. Zunächst aus d. diai. Plauzen; s. Leskien Nom. 280.

Avots: ME III, 323

plītisks, flach, glatt Kronw. - Adv. plĩtiski C., N.-Peb., flach, auf der flachen Seite, der Länge nach: pļāvēji nuolikušies visi plītiski gar krūmu Blieden n. Etn. II, 113. me̦tas plītiski uz zemes un izspraucas pa caurumu Fest. ļaudis sastājās plĩtiski Salis, mit der flachen Seite (Brust od. Rücken) gegen einander. Vgl. plītîgi und plītêt II.

Avots: ME III, 349, 350

I pļura,

1) eine Plappertasche
Vīt., Alt.-Rahden, Frauenb., Ahs.; ein liederliches Frauenzimmer Wid.;

2) "šļura jeb piņķerīga lieta, ucas%20starp%C4%81">kur tukšas pļāpas jaucas starpā, ka nevar patiesības izzināt" Vīt.;

3) ein dünner Brei
Arrasch, Salis, Lennew., eine nicht schmackhafte, dünnflūssige Speise Pabbasch;

4) etwas schlecht Geratenes
N.- Peb.; "eine unsinnige Arbeit" Gr.-Würzau;

5) "ein unordentlicher, charakterloser Mensch"
Līs.;

6) "eine unschöne, unangenehme Sache od. Angelegenheit"
Bornsmünde;

7) Schlackenwetter
Adiamünde, Zögenhof, Schibbenhof.

Avots: ME III, 373

pũ! Interj. zum Ausdruck des Ahscheus, des Schreckes: viņš nuodre̦bas, iesaucas: "pū"!... Rainis.

Avots: ME III, 444

pulˆkšķêt, -u, -ẽju, kolkern: alus mucas rūgdamas pulkšķ (nuo mucas pa spundes caurumu nāk ārā gāzes burgzdules un ar truoksni pārsprāgst). linu mārks pulkšķ (iemē̦rktie lini rūgst, ūdens virsū ceļas gāzes pūslīši un sprāgst pušu ar truoksni) Druw.

Avots: ME III, 408

pus˙devīta(s), 81/2: nuo pus˙treša miežu grauda pus˙devītas alus mucas BW. 2636.

Avots: ME III, 424

pus˙devīta(s), 81/2: nuo pus˙treša miežu grauda pus˙devītas alus mucas BW. 2636.

Avots: ME III, 424

‡ pusžāvus, Adv., halb gähnend: (suns) atkaucas p., žuokļus mežģīdams Brigadere Dievs, daba, darbs 138.

Avots: EH II, 335

I raûgs,

1): maizi mīcuot vajaga likt cilvē̦kus raugā, lai maize labi rūgtu. tuo izdara šâ: kāds cilvē̦ks sauc, un ja tas, kuŗu sauc, atsaucas, tas tad ir ielikts raugā RKr. XIX, 88. skāba rauga maize, süssaures Brot
BielU. rauga māte (s. unter mãte 4) Tdz. 55125;

2): ādu raugi, getrocknete und zerriebene Fichtenrinden zum Gerben
Frauenb., ein Brei aus Hafermehl zum Gerben von Schafsfellen Siuxt. pastalādu rauguos likt BielU. mizas vajadzīgas raugiem ... jāliek āda rauguos Janš. Mežv. ļ. II, 192; ‡

4) "ein Rülps"
Für. Zur Etymologie s. auch Lidén KZ. LXI, 6. .

Avots: EH II, 357

ŗaûkt ² Iw., Lautb., Wandsen, Gr.Essern, Kurs., Behnen, U., ŗaũkt Līn., Dunika, raûkt ² Dond., raukt (li. raũkti "enger machen; runzeln") Karls., Sunzel, -cu, tr., enger machen, zusammenziehen: pieri (runzeln), uzacis. aduot zeķei pēda jārauc, lai aizadītu ciet Dond.,Kav. es jau raucu savu cimdu Dond. re̦dz grābējus gan stieptās rindās, gan ŗauktuos baruos nākam nuo darba Lautb. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden, einspringen (von Stoffen) Karls.: tavas uzacis raucās MWM. XI, 177. tas raucas mazāks un mazāks Vēr. I, 783. dienas ŗaucas U., die Tage nehmen ab. - Subst. ŗaukšana, raukšana, das Engermachen, Zusammenziehen; ŗaukšanâs, raukšanâs, das Zusammenschrumpfen, Einspringen; ŗaukums, raukums,

1) die einmalige Tätigkeit des Engermachens, Zusammenziehens;

2) das Engergemachte, Zugespitzte
U.: ja (sc.: zeķes) purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām Janš.; ŗaucẽjs, wer enger macht, zusammenzieht. Dazu rukt, ŗukt; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 353.

Avots: ME III, 587

ŗaûkt ² : auch Lesten, Selg., (mit aũ) Schnehpeln; (das Ende) enger machen und abrunden (mit aû ² ) NB., Siuxt: ŗ. cimdu, zeķi, kaudzi. šeit kuoki ze̦māki, ŗauktāki, zaraināki Melderis Meža vakari 16. Refl. -tiês: (e̦ze̦ra) apjuoms nebij ne˙maz raucies Jauns. J. un v. 166. nuo tumsas izejuot, saulē jāŗaucas Dunika. Subst. ŗaukums: nuo kātiņa līdz ŗaukumam RKr. XVII, 32.

Avots: EH II, 394

ŗukt U., Nigr., Gr.-Essern, Neuenb., rukt (li. rùkti "runzelig werden") Dond., Karls., praes. ŗùku Neuenb., rûku ² Karls., praet. ŗuku (ruku), intr., einschrumpfen, faltig werden, sich zusammenziehen, kleiner (enger, kürzer) werden : man jau cimds sāk rukt Dond. rūk un raucas ve̦cā zâle Rainis. dienas pret rudeni ŗūk Nigr. - Subst. ŗukums, rukums,

1) das Zusammengezogene, Eingeschrumpfte, die zugespitzte Stelle beim Strickstrumpf resp. Handschuh:
rukt rukumā, stark zusammenschrumpfen. '/2 uolekts jāskaita rukuma tiesas Schibbenhof. es nesarāvuos vairs rukumā Ezeriņš Leijerk. II, 121. e̦smu jau pieadījis pie rukuma Dond.;

2) ein angebliches Mittel zum Einschrumpfen:
pa juokam liek bērniem pārnest nuo kaimiņiem rukumu, kas palīdzē̦tu vadmalu velt. Mit ŗ- (für r- ) aus ŗaukt.

Avots: ME III, 588

sagrabêt,

1) intr., vor Alter klapperig werden, verfallen:
ve̦cs, sagrabējis skapis LA. ve̦ci puiši sagrabēj[u]ši kâ ve̦cās siļķu mucas BW. 30102;

2) tr., zusammenschwatzen:
diezin kuo jūs vēl nesagrabēsiet Alm. Kaislību varā 129.

Avots: ME II, 627

sakūkuôt, stark rufen (vom Kuckuck; perfektiv) Spr. Refl. -tiês, einander (nach der Art eines Kuckucks) zurufen, zusammenrufen: valstsvīri sasaucas jeb sakūkuojas uz sapulci RA.

Avots: ME II, 660

sakupt, gerinnen Wid.: piens saŗaucas, sakupst Vank. asinsķermenīši ātri sakrecē (sakup) Preip. 143. sakupis piens U., Celm., Gold., gekäste Milch.

Avots: ME II, 659

samedît,

1) tr., jagend, auf die Jagd gehend erlangen, (fest)fangen:
medījumu LP. VII, 237. samedīt trīs... vēršus I; 7. tu kurini uguni, un es iešu kuo samedīt VI, 477. samedītuo zvē̦ru ādas Konv. 1574. bezdievīgais traucas blēžus samedīt Spr. Sal. 12; 12;

2) intr. längere Zeit jagen:
samedījuši divas dienas, bet neķēries... ne˙kā LP. V, 86.

Avots: ME II, 682

sašaũt, tr.,

1) zerschiessen, verwunden
U.: sašauj... svētelim spārnu LP. I, 174. šaut man šāva, nesašāva (Var.: šautin mani nenuošāva) BW. 30747 var.;

2) schiessend erlangen; erschiessen (auf eine grössere Menge bezogen):
stiprais sašauj divas mucas putnu gaļas LP. IV, 13;

3) schnell schiebend stossen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen; perfektiv): lai sašaunuot maizi krāsnī LP. VI, 840; 4j zusammenfügen: galdi (Bretter) še ir sašauti L.;

5) intr., einen tüchtigen Hieb versetzen:
Homs sašāva zirgiem Pasaules lāpītājs 251. Refl. -tiês,

1) sich zerschiessen, sich schiessend verwunden;

2) hesein-, hineinschiessen, -stürzen:
asaras viņai sašāvās acīs A. XX, 122. sārtums sašāvās vaiguos B. Vēstn.;

3) zusammenfallen:
plācenis... sašaunas kuopā Etn. II, 61.

Avots: ME III, 754

saskanêt,

1): glāzes saskanēja, un visi dzēra Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 64. zvani vien saskanējuši ... pagalmā Sārts Druvas san 274; ‡

3) klingend (schellend) sich irgendwo zusammen mit anderen einfinden (?):
saskanēja, sazvadzēja zābakaini precinieki VL. aus Daudsewas FBR. XVII, 161. ‡ Refl. -tiês, = saskanêt 1 (?): jau sasaucas vēji, jau saskanas liesmas Skalbe Raksti I (1938), 159.

Avots: EH XVI, 447

sa-ùrbt, tr.,

1) durchbohren, entzweibohren:
mācītājs gribē̦tu viņu vai ar acīm saurbt De̦glavs Rīga II, I, 48;

2) viel einbohren:
mucas sienās saurbti caurumi Konv. ² 873.

Avots: ME III, 774

seseris,

1) der Sechser
Brasche: divi seser[i] naudas Janš. Bandavā I, 282. izputinās kâ seseri De̦glavs Rīga II, I, 428;

2) "mazs, bet kâ sabuozies pēc dabas" C., Ramkau: šis zē̦ns kâ seseris spraucas lieluo starpā rādamies Plm. n. RKr. XVII, 76. sunē̦ns sabuozies rej kâ seseris ebenda. šis seseris ķersies man krūtīs Plūd. LR. III, 295. Vgl. zeseris.

Avots: ME III, 820

šķeternieks,

1): mit šķeternieki im Zitat ME. IV, 30 sind "Fladdergeister"
des deutschen Originals wiedergegeben; "wer beim Gehen die gerade Richtung nicht einhalten kann" Pankelhof; "draiskulīgs cilvē̦ks" Lubn; ‡

2) ein Zwirnender
Sessau: šis bē̦rns ir liels š. (will auch ohne Erlaubnis zwirnen); ‡

3) ein Händelmacher
(strīdnieks, ķibelnieks) Stender Deutsch-lett. Wrtb. ‡ Fem. šķeterniece,

1) = šķeternīca BW. 25226 var.;

2) "eine schnell Sprechende"
Heidenfeld;

3) "sieviete, kas ar puišiem jaucas" Lubn.;

4) = šķetere 3 (?): pate griežas un šķetējas kâ š. Janš. Mežv. ļ. I, 315.

Avots: EH II, 632

šļànkata ² Fest., = šļanka I: tur spainī ir tik tāda šļankata Fest., Meselau. ielej kādu šļankatu ūdens mucas izskaluošanai! ebenda.

Avots: ME IV, 64

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt ² Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979

I spraukt, spraucu, tr., stülpen auf (mit aû ² ) Bauske; drängen, stecken: saule ze̦lta pīķus caur zaru zariem sprauc U. b. 85, 77. Refl. -tiês (mit àu C., Wolm., aû ² Salis, Ruj., Zögenhof, àu ² KL, Selsau, Warkl.),

1) = spriesties U., sich drängen, sich (mit Gewalt) durchdrängen, -zwängen Wessen, durchkriechen: viņš pa durvim iekšā spraucās MWM. VI, 410. biezam pūlim spē̦tu cauri spraukties Blaum. vecītis spraucās cauri klausītāju suoliem Latv. vīrelis žigli vien spraucas gaŗām A. v. J. 1896, S. 91. gabaliņu spraukušies (pa krūmāju), viņi nuonāca . . . klajumiņā Valdis Stabur. b. 100. pa lielceļu spraucas liels celnieku bars Seifert Chrest. III, 3, 20. asni spraucās nuo zemes R. Sk. II, 248. it kâ saules stari sprauktuos caur miglu Rainis. viņš ņēma mēteli un... piedurknēs spraukdamies izgāja Jauns. III, 360. . . . pēc katra kumuosa, kâ kad tas krūtīs sprauktuos Apsk. v. J. 1903, S. 224. upes spraucas lejā, der Bach eilt hinab U.;

2) entwischen, entfliehen
Kronw. n. U.; vgl. auch nùospràukt. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1011, 1012

sprē̦guoņa,

1) das Prasseln, Knistern:
izbaiļu kunkstēšana jaucas ar liesmu sprē̦guoņu A. v. J. 1902, S. 2;

2) s. sprē̦guonis.

Avots: ME III, 1017

stabule,

1): stabules pūtējiņš BW. 2686, 7. dūku stabulīte 21363;

2): "eine dem Kümmel ähnliche Pflanze mit dickem, hohlem Stengel, der von Kindem zum Anfertigen von Pfeifen gebraucht wird"
(stabuls; Stammform?) Salis; ‡

3) jemand, der ohne Grund viel und laut weint; eine viel blökende Kuh
AP.; ‡

4) "bailīgs, tūļīgs cilvē̦ks vai kustuonis" Seyershof; ‡

5) "mucas tapa vai cits kāds apaļš puļķis, ar kuo aiztaisa caurumu kādai baļļai, kastei u. c." Seyershof; ‡

6) dieva s. "ein Birkenblatt" (?).

Avots: EH II, 567

staņģe, staņ̃ģelīte Arrasch, Widdrich, = staņģis II, l; pie durvīm stāvēja divas staņģes, vai nu ve̦cas brandaviņa, alus vai petrolejas mucas Jauns. Baltā gr. I, 22. sviesta staņģelītes MWM. VIII, 789.

Avots: ME III, 1044

stērdzele Ostlivl., = stērdele I: pa mucas dibe̦nu sāk skriet ve̦se̦la stẽrdzele Jürg. te te̦k maza stḕrdzelīte (= strūkliņa) Arrasch.

Avots: ME IV, 1063

‡ suniskis Frauenb., Adv., hündisch, böse: tik s. iesaucas un ne˙maz ar mīlestību.

Avots: EH II, 603

svīverêt, -ẽju, heben, tritzen: ar tām (= tauvēm) svīverējuot lielās mucas uz augšu A. v. J. 1896, S. 804.

Avots: ME III, 1165

tecêt (li. tekė´ti "laufen"), -ku, -cẽju,

1) fliessen (von Flüssigkeiten):
siekalas te̦k Aus. I, 26. asinis tecēja strautiem 60. man te̦k sviedri matu galu (Var,: galus, galiem) BW. 8053. upe sīku straumi te̦cē̦dama Stāsts Krieviņ 20. alus ne˙maz netecējis LP. VI, 16. ausis te̦k Etn. III, 160. - te̦kuošs, te̦kuots, fliessend, laufend: te̦kuošs od. te̦kuots (U., Etn. II, 122) ūdens. ar te̦kuoti ūdeni Glück III Mos. 15, 13. te̦kuošu upītē BW. I, S. 884, No 1332, 2; BW. 21261, 10;

2) leck sein:
spainis te̦k; ķimenes labi jāaizdrīvē, tad netecēs Dond. Sprw.: ve̦cas mucas te̦k Br. sak. v. 767;

3) schwären
Brasche: te̦kuoša ruoze Br. 182. te̦kuošu jeb sūpuojuošu kāju ... izārstējis Etn. IV, 2;

4) (in kleinem Trab) laufen:
lai tas mūsu krustdēliņš drīzi te̦k kājiņām BW. I, S. 186. ciemā te̦ku villainītes BW. 6909 (ähnlich: 6917). lai te̦k mans kumeliņš deviņiem celiņiem 30216. zirgi gaŗu ceļu tecējuši 32334. cielaviņa tiltu te̦k 13932. ē̦rkulītis ceļu te̦k 6973. ze̦lta gailis daiļi te̦k RKr. VII, 1254;

5) fig., laufen (von Rädern u. a.); fliessen (von Korn, Sand u. a.); sich abwickeln; gebraucht werden, umgesetzt werden (vom Geld):
saule te̦k Br. 546. te̦k saulīte te̦kamā (Var.: te̦kamuo) BW. 4224. dzīves gadiņi te̦k Kundziņš Vecais Stenders 105. ceļš te̦k ar ļaudīm, die Strasse wimmelt von Menschen U. visi ceļi tecēja kâ upes ar tirdziniekiem Kaudz. M. 30. Sprw.: te̦k kâ smē̦rē̦ts. pa iebrauktu sliedi viegli te̦k Br, sak. v. 1123. viegli te̦k dzirnaviņas BW. 8130 (ähnlich: 7943). (meitiņas) audekliņu nemācēja, tas tecēja čuokarā 942, 4. tec, mātīte, pa diedziņu čuokarā! Br. 10. ar visām stāvuošām un te̦kuošām virvēm Konv. ² 4104. te̦kuošā smiltī (Flugsand) Mzv. m. 71. nuo pūķa te̦k rudzi vienā tecēšanā JK. V, 150. sudrabs te̦k te̦kamuo (Var.: te̦kamā) BW. 31012, 3. naudu, kas precinieku starpā te̦k Glück II Kön. 12, 4. šī nauda vairs nete̦k (neiet), dies Geld geht nicht mehr U. ka . . . kunga vārds te̦k un guodāts tuop Glück Thessal. 3, 1. te̦k apinis te̦kamuo BW. 19673. Refl. -tiês,

1) um die Wette laufen
U.: iesim, irbe, tecēties pa . . . atmatiņu! BW. 30609. kalnā gāja tecēties 4639. kâ varēsi tu tad tecēties ar jātniekiem Glück Jerem. 12, 5;

2) sich begatten (von Tieren):
kad aitas sāk tecēties (pāruoties) JK. VI, 40;

3) reifen
U. - Subst. tecêšana, das Fliessen; das Laufen (eig. und fig.); tecêšanâs, das Umdiewettelaufen; tecẽjums, das einmalige, vollendete Fliessen, Laufen (eig. und fig.), der Lauf Spr.: es tautieša dzinumiņu te̦k[u] ar vienu tecējumu BW. 33643, 3. kuo vē̦rts man tecējums ve̦cas vien māmuļiņas 557. auzu kumeļam par tuo jūdzu tecējumu! 971. pazīst kunga braukumiņu, dze̦lza ratu tecējumu (Var.: te̦kumiņu) 13481. tu nevari izskaitīt vienas dienas tecējumu 4662, 2; te̦cê̦tãjs (li. tekėtojis), wer (was) fliesst, läuft (eig. und fig.). Nebst taks, teciels, teksnis, tekt, tē̦kât u. a. zu li. tėkmė˜ "Flüsschen", apr. tackelis "Schleifstein", lattako "Hufeisen", slav, točiti "fliessen lassen", bulg. tečen "fliessend, flüchtig", ai. tákti "eilt", av. tačaiti "läuft, fliesst", taka- (masc. g.) "Lauf", hantačina- "zusammenfliessend" vitaxti- "Zetfliessen", ir. techim "fliehe", alb. ndjek "verfolge" u. a., s. Trautmann Wrtb. 316 f., Stokes Wrtb. 125 und IF. II, 172, Pedersen Kelt. Gr. I, 128, Mikkola IF. VI, 311, Liden Tochar. 35.

Avots: ME IV, 152, 153

tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt ² Prl., -cu,

1) schlagen
(mit àu ² ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu ² ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû ² ) AP., Segew., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû ² ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu ² ); ohrfeigen (mit àu ² ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;

2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;

3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu ² ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc ² Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;

4) leeren, austrinken
(mit àu ² ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;

5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;

6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu ² ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;

7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;

8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,

1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu ² ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû ² ) Arrasch, Ruj., (mit àu ² ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;

2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ ² ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu ² ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,

1) das (Herab)schlagen;

2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;

3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;

4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,

1) das Eilen
(intr.);

2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,

1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;

2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;

3) die Eile;
traucẽjs,

1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;

2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;

3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".

Avots: ME IV, 224, 225

trauktin, zur Verstärkungvon traukt: manas jūtas traũktin traucas ārā nuo šejienes Janš. Mežv. ļ. I, 258.

Avots: ME IV, 225

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263

I ūkņa, eine morastige Stelle Aahof; ùkņa ² Golg., Wessen, Plur. ūkņas, ein tiefer Morast L., Oberl. n. U.: purvs ar . . . ūkņām LP. VII, 1307 (aus Adsel). pie muižas guļuot ūkņā ze̦lta mucas 1130.

Avots: ME IV, 407

uztraukt (li. užtráukti "hinaufziehen"),

1) aufschrecken, aufscheuchen:
uztraukt bē̦rnu nuo miega;

2) aufregen:
šī ziņa mani ļuoti uztrauca. Refl. -tiês,

1) aufschrecken
(inir.), sich erheben: cilvē̦kam jāuztraucas nuo pe̦lē̦kās ikdienības Janš. Bandavā II, 352;

2) sich aufregen:
par šuo ziņu viņam būs jāuztraucas. - Subst. uztraukums, die Aufregung: viņu pārņēma uztraukums. nuo kauna un uztraukuma sarkdams JR. IV, 30.

Avots: ME IV, 393

I vaļât, Refl. -tiês: istabas vidū vaļājās (zur Bed. vgl. vàļâties) uz grīdas kāds pusducis ... spilve̦nu Janš. Dzimtene III, 379. es aiz mucas vaļājuos (oder zu vaļuoties?) Tdz. 56561 (aus Kārsava). v. pa gultu Dunika.

Avots: EH II, 755

viênvìet, viênvìetu, = viênuviet: bē̦rni nav mācāmi skuolās vienviet Kaudz. Vecp. 76. abi uz maza galdiņa ē̦duši vienviet Jaunie mērn. laiki IV, 50. savākt vienviet...izkaisītuos... kūlīšus Etn. I, 69. sniegs... ar lietu jaucas vienvietu Asp. Z. klēpis 135.

Avots: ME IV, 668

virdzêt: kad laiva atšaujas uz krasta malu, tad ūdens iepakaļis virdz un jaucas un burzguļuo Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 296, griež sniegā slieces virdzuošas vagas X ⁴ (1938), 134.

Avots: EH II, 787

I vīrinât,

1) beherzt, zum Mann machen
Für. I;

2) zusprechen
V.; überreden N.-Bartau; mit sich rufen, auffordern Wid. Refl. -tiês,

1) wiederholt den Mann
(vīrs) anrufen: kad sieva aiz˙vien atsaucas: "vīrs, vīrs, mans vīrs", tad viņu pārsauc: kuo nu vīrinies! Vīt.;

2) zum Mitkommen auffordern
Bartau n. U.;

3) "sich ermannen"
(?) Wessen;

4) sich (für eine Arbeit oder Reise) vorbereiten
(mit ĩ ) N.- und O.-Bartau.

Avots: ME IV, 641

vĩruôt,

1) (wiederholt) den Mann
( vĩrs ) anrufen: kad sieva aiz˙vien atsaucas:"vīrs, vīrs, mans vīrs...", tad viņu pārsauc: kuo nu vīruo...! Vīt.;

2) den Mädchen Männer zu verschaffen suchen
U. Refl. -tiês,

1) heiraten (von Mädchen gesagt)
L., Frauenb., Kl.-Salwen, Platohn: cik daudz puišu un meitu...varē̦tu sievuoties un vīruoties Janš. Bandavā I, 121;

2) vìrâ-tiês ² Šķilbē̦ni, vīruoties Wessen, wie ein Mann tun (z. B. Männerkleidung tragen, Männerarbeit tun; von Frauen gesagt);

3) Mut fassen, sich ermannen
Wid.; sich mannhaft erweisen Bauske, Dond.

Avots: ME IV, 643

I žausteklis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch, wer tollt, hin und her klettert Vīt., Bers., Kalz., (mit aû ) Drosth., Golg., Gr. - Buschh., Schwanb., Sessw., (mit aû ² ) AP., (žaûste̦kls) Meiran; "kas jaucas nevietā iekšā" AP., Drosth., Sessw.; wer ohne Bedacht und eilig handelt Ar.: iet kâ žausteklis Bers., Kalz. nuo tāda žaustekļa ni˙kāda miera nevar vairs atrast Gr. - Buschh.

Avots: ME IV, 791, 792

zeids,

1) s. zeĩda:

2) "?": piecas mucas stiprs al[u]s, zeids (Var.: zeija) krāc BW. 2324, 1.

Avots: ME IV, 703

zeija,

1) ein Küfen beim Bierbrauen, daraus das Bier läuft
St. (zeije); ein Gefäss zum Blerbrauen Bielenstein Holzb. 297 (mit Abbfld.), (zeijas baļla) 303, Spr., (mit eĩ ) Siuxt, (mit èĩ ) Selburg, (zeja) Oknist: se̦sks dara alutiņu; piecas mucas stipra alus, zeija krāca krācamā BW. 2324. kubuls rūga, zeija te̦k BW. 19612;

2) eine schwache, dünne Suppe mit wenig Zukost
Naud. In der Bed. 1 aus d. Seihe (im Grimmschen Wrtb, unter Seihe z. B. hoppen-seige, wein-seyhe );in der Bed. 2 aus mnd. sei(g) "beim Bierbrauen übriggebliebene Malztreber"?

Avots: ME IV, 703

ziņa,

1): "gefliessentlich" ME. IV, 724 zu verbessern in "geflissentlich". svešu zemju z., vienuota ar tālavju amatnieka ... gudrību Vindedze 174. mūsu z. (Kenntnis)
tur maza Orellen. strādāt ar ziņu (mit Bedacht) Kaltenbr. viņai kāda piena z.: tik vājas guovis un piena daudz! Frauenb. runāja, pat pa divi, trīs reizē, ziņā vai neziņā Jauns. Raksti IV, 33. Miķelis visur iekšā jaucas, z. vai neziņa III, 39. z., neziņa, - nevajaga runāt ("dummes Zeug soll man nicht sprechen") Lubn. bez ziņas (ohne den Preis zu kennen) jau nemaksā Frauenb. gardumi tika ē̦sti bez ziņas (masslos), juo naudas bija diezgan Jauns. Raksti IV, 30;

3): dievam nav z. par liêtu Frauenb.;

4): tikām vārda pilnā ziņā mieluoti Jauns. Raksti III, 25;

5): par ziņu "krietni" Daudsewas: viņš par ziņu ("gut")
nesamūrēs Wessen. es vēl nebiju par ziņu (= lāgā) durvis aizvēris Jauns. R., dz. un j. 33. ne viņa par ziņu ēda, ne dzēra Raksti III, 157. izkapts ... vēl jauna, par ziņu neieplāta 52.

Avots: EH II, 808

zvaiga,

1) comm., wer übermässig lacht
(mit aĩ ) Bauske, Dond., Wandsen;

2) Plur. zvaigas, übermässiges Lachen:
ar juodu zvaigām gulbja klaigas jaucas Plūd. Uz saul. tāli 77.

Avots: ME IV, 761

‡ žvangzdêt, = žvankstêt 1: (mucas) žvangzdē̦damas un skanē̦damas ... ievē̦lušās ... dibe̦nā Pas. XV, 14.

Avots: EH II, 823