Paplašinātā meklēšana

àizsvil˜t, Refl. -tiês: aizlicis (= aizskrējis) kâ aizsvilies Anekd. IV, 249.

Avots: EH I, 54

àizsvil˜t, anfangen zu glimmen, zu brennen, erröten: viņš aizsvila līdz ausu galiem MWM. X, 837. paliku kâ aizsviluse Fallijs, Krēslā 33. Refl. -tiês, anfangen zu brennen, zornig werden: ausis tā kā aizsvilstas A. XX, 164. kaimiņš aizsvilās A. XIV, 1, 54.

Avots: ME I, 54

‡ àizvilt, hin-, weglocken Spr. u. a.: a. kam kalpuoni pruojām, a. kuo uz mežu. a. ar maizes gabalu suni līdz uz ganiem. jaunas sievas (acc.) . . aizviļuot vai ar varu aizve̦duot Viļņā Janš. Dzimtene V, 365. mīļākuo bij... aizvīlis maršals Ezeriņš Leijerk. II, 116.

Avots: EH I, 63

apsvil˜t (li. apsvìlti), ringsum angesengt werden: mati nebij apsviluši Psalm. 3, 27. burvis, lai gan apsvilis, tuomē̦r dzīvs JK. skrien kā apsvilis.

Kļūdu labojums:
Psalm 3, 27 = Daniel 3, 27

Avots: ME I, 128

apvilˆt: apvilts Evang. 1753, S. 10.

Avots: EH I, 126

apvilˆt (li. apvìlti), tr., betrügen: draugus. Refl. -tiês, sich betrügen.

Avots: ME I, 136

‡ apzvilt, sich lagern (vom Getreide, perfektiv) Kalz.: labība apzvilusi.

Avots: EH I, 128

atsvilt, intr., bis zum einer gewissen Stelle brennen: mežs līdz šai vietai atsvilis Warkland.]

Avots: ME I, 200

atvilˆt, tr.,

1) trügend wegnehmen, abtrügen:
ragana visu ar viltu atvīluse Dīcm. I, 31;

2) trügend weglocken:
un mīkstiem vārdiem viņš atvils tuos Dan. 11, 32;

3) trügend herlocken:
kas tevi šurp atvīlis?

Avots: ME I, 211

atzvilˆt C., intr., sich zurücklegen, zurücksinken: puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi Blaum. Sk. 191.

Avots: ME I, 213

bezvilˆtĩba, die Aufrichtigkeit, offenes Wesen ohne Falsch.

Avots: ME I, 287

[ìesvilt,

1) ein -, angesengt werden:

2) sich betrinken
(so namentlich das Part. praet. ìesvilis, berauscht. ] Refl. - tiês, erglühen: tādas jūtas viņā iesvilās pirmajā acumirklī Saul.

Avots: ME II, 75

ìezvilt, herein -, hineinpurzeln: Priežurāvējs pusdzīvs iezvila kaktā LP. VI, 495.

Avots: ME II, 92

izsvil˜t: tev rīklīte izsviluse zilajām zēvelēm Tdz. 36423.

Avots: EH I, 484

izsvil˜t, intr., ausgesengt werden, ausbrennen: krūmi izsviluši.

Avots: ME I, 809

izvilˆt: (viņai) izdevies vīram i. (das Geheimnis entlocken), kur... Pas. XI, 345. ‡ Refl. -tiês Segew., entfahren: man tâ izvīlās.

Avots: EH I, 496

izvilˆt (li. išvílti), tr., ablocken, entlocken: es izvīlu namniekam raibuo lūšu kažuociņu BW. 28340. kad es gribu, es izviļu visas meitas māmiņai 14737. puisim bija viltus mēle, izvils manu paduomiņu 10098. viņš izvīla pat smaidu uz Marijas lūpām Saul.

Avots: ME I, 829

‡ izviltinât, schlau, listig erforschen (?) Pēt. Av. IV, 144.

Avots: EH I, 496

nevilˆtuôts, ungefälscht: neviltuota prece.

Avots: ME II, 739

nùosvil˜t [li. nusvìlti), intr., abbrennen, abgesengt werden: kur tu skriesi vilku māte? vieni sāni nuosviluši VL. nùosvinêt, tr., zu Ende feiern, eine Feier beendigen: kāzas, kristības, Jāņus. lai sanāk Jāņu bē̦rni, Jāņa svē̦tkus nuosvinēt BW. 32899.

Avots: ME II, 864

nùovilˆt, ‡

2) betrügerisch weglocken:
tie nuoviļ jūsu sirdi nuo ... dieva bijāšanas Bergm. Saņem. spred. mācības 516.

Avots: EH II, 107

nùovilˆt, tr., ablugsen: naudu. Refl. -tiês, sich versehen, fehlen: kājām nuovīlās un viņa nuogāzās gar zemi MWM. VIII, 15. Subst. nùovīlẽjs, wer mit List jem. abspenstig macht: niknais sacensis netaupīja... brūtes nuovīlējam ne galvas, ne acu Seibolt.

Avots: ME II, 887

‡ pārsvilt, verbrennen (intr.,?): kas ātri pārsvilst Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Flatterholz").

Avots: EH XIII, 213

[pãrzvilt, sich senkend lagern über: rudzi pārzviluši pār ceļu Warkl.]

Avots: ME III, 189

pasvil˜t, intr., etwas gesengt, brandig werden [Warkh., Warkl.]: pasviluši mieži auga slinka vīra arumā BW. 28147.

Avots: ME III, 111

II pavilˆt "pakrāpt" Nötk., Plm., Serbigal, Schlehk, Sauken, Selg.: viņš tevi gribēja drusku pavilt, bet neizdevās.

Avots: ME III, 138

I pavilˆt, -viļu, -vîlu Nitau "= paviļât II 1" (?): p. plāceņus pa miltiem.

Avots: ME III, 138

pazvilt,

2): auch Bartau; pazvila uz vieniem sāniem, pazvila uz uotriem, taču ... saprata, ka ... uz kājām tikt nevarēs Veldre Dēli un meitas 14.

Avots: EH XIII, 193

pìesvil˜t, intr., anbrennen (von Speisen). - puodiņš piesvilis, iron. von einem Mädchen, das vor der Hochzeit schwanger geworden Mag. IV, 2, 150, U.

Avots: ME III, 299

pìevilˆt, betrügen: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs. vienreiz suni pieviļ ar kaulu, uotrreiz ne ar gaļu nepievils. es pievīlu meitu māti...: viņa man krē̦slu cēla, es pasteidzu ruoku duot BW. 14594. suolīj[a] man tautu dē̦ls sieku sīka sudrabiņa; kad pievīle, neiedeve ne vērdiņa lielumiņu 15520. māsa juo (= viņu) pievila (sic!) Pas. III, 315. Refl. -tiês, sich versehen, betrogen werden, sich betrogen fühlen: pievilsies tu, meitiņa, puiša vārda klausīdama BW. 12415, 6. ja viņš ir dažreiz maldījies un pievīlies, tad tuomē̦r viņš vienumē̦r ir pūlējies Vēr. I, 1190.

Avots: ME III, 311

pìezvilt, sich niedersenkend lagern: lini piezviluši pie zemes.

Avots: ME III, 313

sasvilt, intr., versengen, schnell verbrennen Spr.

Avots: ME III, 753

savilt,

1) trügend zusammenbekommen:
viņš savā mūžā savīlis nuo citiem daudz naudas;

2) = same̦luôt Warkl.

Avots: ME III, 788

‡ saviltuôt, verfälschen: grāmatas bija saviltuojuse saiminīca Pas. IX, 198.

Avots: EH XVI, 466

sazvilˆt ² : rati sazvil (zu einem inf. *sazvilêt?) uz vienu vai uotru pusi Janš. Līgava I, 455.

Avots: EH XVI, 468

sazvilˆt ² Dond., intr., sazviltiês Warkl., sich schief neigen: siena kaudze sazvilusi uz vieniem sāniem Dond. labība zvāllem sazvilst Celm. vītuoli sazvīluši uz ūdeņa MWM. VIII, 288. egles zari sazviluši (Var.: saguluši) uz bērziņa virsuotnīti BW. 9602 var. stipri uz vienu pusi sazvīlis krīžis Janš. Bandavā I, 230. rati bij sazvīluši uz vienu pusi Ed. Cālītis. es... biju atkal sazvilis uz suola Ezeriņš Leijerk. II, 14. lini sazviluši (haben sich gelagert) Meiran. kuoks sazvīlies Warkl.

Avots: ME III, 798

I svil˜t: auch (mit ilˆ ² ) Dobl., Erwalen, Grob., Irmelau, Pilten, Siuxt, Stenden, (mit ìl ² ) Warkl.; svilstuošas uzacis Azand. 11. Subst. svilums,

1): līduma svilumā un dūmuos Anna Dzilna 16. maksājat ... manu autu svilumiņu! BW. 25729;

2): auch Fehteln, Stockm.; als Flurname Plw. I, 152, 155, 168, 204, 240, 244;

4): auch Holmhof.

Avots: EH II, 618

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

II svil˜t Janš., prs. sviļu, = silt II, (leicht abreibend) blank machen, putzen: meitas sviļ gre̦dze̦nus, lai baznīcā ejuot spuoži mirdz pirkstā N.-Bartau. Etwa zu ai. svarati (wenn mit r aus l) "leuchtet, scheint" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 531).

Avots: ME III, 1159

svìlta ² : meža sviltas lielie priežu ce̦lmi Ciema spīg. 121. lauks bija aiz sviltas Azand. 89.

Avots: EH II, 618

svìlta ² Adl., svilte Tirs. n. RKr. XVII, 81, (mit ìl ² ) Adl., eine ausgebrannte Stelle im Walde.

Avots: ME III, 1159

svìltene ² Mar. n. RKr. XV, 139, eine trockene Wiese mit hartem Gras, wo wenig Heu zu ernten ist. Zu svilt I.

Avots: ME III, 1159

sviltin, Adv., zur Verstärkung von svilt I: ausis viņam sviltin svila Janš. Bandavā I, 56.

Avots: ME III, 1159

svìlts ² Mar. n. RKr. XV, 139, = sviltene.

Avots: ME III, 1159

‡ II svilts Seyershof "jê̦ls": mute paliek svilta vēžus ē̦duot. Wohl zu svil˜t I.

Avots: EH II, 618

uzsvilt, gew. im Part. praet. uz˙svilis, verpicht, versessen auf: uz pīpēšanas jau kâ uz˙svilis BB. XIV, 117.

Avots: ME IV, 387

uzvilˆt,

1) mit Betrug hlnaufschaffen;

2) betrügerisch etw. an den Mann bringen
U.: viņš man zirgu uzvīlis, er hat mich durch List bewogen, ein sehlechtes Pferd zu kaufen U.

Avots: ME IV, 399

uzzvilt, = uzzveltiês: kuoks uzzvilis pāri ceļam (pāri uotram kuokam).

Avots: ME IV, 402

I vilt (?), prs. vilu, (mit dem Schwanz) eine drehende Bewegung machen: kaķis vil ar asti Talsen n. RKr. XVII, 63. Zu velt.

Avots: ME IV, 596

II vilˆt: auch C., Smilt., Trik., (mit ilˆ ² ) Dunika, Jürg., (mit il˜) Orellen, prt. vĩlu Orellen, vilu Dunika; Refl. -tiês,

1): jums abiem viļas. tas nav tiesa Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 242. Subst. vilšana: lapsas mēle vilšanai BW. 16177, 3. Subst. vīlējs od. vīlājs: meitu vīlājiņi BW. 13469. auguma vīlēji 13478, 1 var.

Avots: EH II, 784

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, ₂₈ und 33, ₁₅ ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì ² ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î ² ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I ⁴ , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596

vilta Manz., = viltus: kura mutē ne˙kāda vilta atrasta ir Manz. Post. I, 483. blēņi ir un vilta II, 384.

Avots: ME IV, 596

‡ viltavas (Neologismus? gereimt auf šķiltavas), Betrug (?): tie nava me̦li, kuo jums te saku, un nava v. J. Ezeriņš Kop. raksti III (1935), 483.

Avots: EH II, 784

vil˜te AP., eine Schar (von Hunden): šitie uz ik˙katra vārda pakaļ, vajādama suņu vilte Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 119. suņi gāja viltēm vien AP.

Avots: ME IV, 596

vilte̦ka LP. VII, 916, = vilkacis (s. Notiz dazu). Durch *viltaka aus *vilkta oder (??) umgestellt aus vilkata.

Avots: ME IV, 596

viltenīca, die Betrügerin: viltenīca (Var.: vīlējiņa) veļu māte dažu labu pievīluse BW. 27536, 7.

Avots: ME IV, 596

‡ viltenīce Tdz. 49639, = viltenīca.

Avots: EH II, 785

viltenieks: tautu dēls v. BW. 15820.

Avots: EH II, 785

viltenieks, s. viltinieks.

Avots: ME IV, 596

vilti (nom. plur.), = viltus, der Betrug Spr.

Avots: ME IV, 596

vilˆtiba Wolm., die List, Arglist, Falschheit; die Betrügerei L., U.

Avots: ME IV, 596

vilˆtĩba: auch Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 291).

Avots: EH II, 785

viltiês,

2): man viļas Siuxt n. BielU. "ich meine".

Avots: EH II, 785

viltiês (li. viltis "hoffen"),

1) =cerêt hoffen: iz tevim vildamās BW. 22880, 3 (aus Lixna und Višķi);

2) eine Ahnung haben:
ļaudis ne vilties ne vīlās, ka zagļi klētī Dr. G. Baar in seinem Exemplar von U. Vgl. vilt II.

Avots: ME IV, 596

vilˆtîgs,

1): (lieciniekus) tikai viltīgus atradīsi Blaum. Raksti I ⁵ (1936), 36; ‡

2) verloren (vergeblich)
Stender Deutsch-lett. Wrtb. unter verlieren:

viltīgu darbu darīt.

Avots: EH II, 785

vilˆtîgs Nerft, Preili, Serbigal, Wolm., (mit ilˆ ² ) AP., Līn., Ruj., Salis, betrügerisch, listig, falsch L., U.

Avots: ME IV, 596

‡ viltin, = vilšu: v. vilta līgaviņa BW. 13504, 1. v. krāpts kumeleņš 13504, 3.

Avots: EH II, 785

‡ *viltinât, zu erschliessen aus ‡ izviltinât.

Avots: EH II, 785

‡ vilˆtinîca Skaista, = viltenīca.

Avots: EH II, 785

vìltinieks ² : auch (mit il) Pilda, BW. 24510.

Avots: EH II, 785

vìltinieks ² Zvirgzdine, L., viltenieks vilˆtniẽks Wolm., U., ein Betrüger U.; ein Listiger: tautu meita viltiniece pieviļ manu kumeliņu BW. 14577.tu bij[i] liela viltiniece: tu ar mani saderēji, ej pie cita tē̦va dē̦la 15876. lapsa vilteniece 11053. Vgl. li. vìltinykas dass. bei Būga KSn. I, 38.

Avots: ME IV, 596

vil˜tne Segew. "der Filz". Auf mnd. vilt beruhend.

Avots: ME IV, 596

viltnieks, s. viltinieks.

Avots: ME IV, 596

vilˆtuôt, fälschen: viltuota nauda.

Avots: ME IV, 597

vilts, s. vilˆtus.

Avots: ME IV, 596

viltticĩba Ar., der Irrglaube.

Avots: ME IV, 596

viltuls "?": vilciņš viltuls, jē̦ru zaglis Celm.

Avots: ME IV, 596

vilˆtus: citi kuoki viltus dara, lazda viltus nedarīja BW. 31601. ar viltiņu 24388, 3 var.

Avots: EH II, 785

vilˆtus, vil˜tus Zabeln n. FBR. IV, 64, auch vilts (li. viltas bei Būga KSn. I, 37), die List, der Betrug L., U.: šķelmam viltus valuodiņa BW. 10082, 2. tavu viltus sirdi! 9288. nīkstuošs ir sapņu vilts Latv. tas būs uz viltu, da steckt etwas dahinter U. ar viltu, mit List.

Avots: ME IV, 596, 597

I zvìlt ² ,

1): pa grāvjiem un pa ce̦riem zvils ļaudis dzē̦rumā Blaum. Raksti IX ⁴ (1937), 96.

Avots: EH II, 815

I zvìlt ² Kl. (li. -žvilti hinter su- Jušk. LD. Nr. 12, _2), zvilstu, zvilu,

1) sich (langsam) neigen
Lennew., Nötk., Vīt., (mit ilˆ ) C., Golg., Gr. - Buschh., (mit ilˆ ² ) Wandsen, (mit ìl ² ) KatrE., Lubn., Meiran, Saikava, Sessw.: aizcirsts kuoks sāk zvilt Vīt. kuoks jau sāk zvilt uz zemi Wandsen. labība jau sāk zvilt Meiran, Vīt. ve̦zums zvilst Lennew. dzēre tik ilgi, kamē̦r sāka jau zvilt Lubn.;

2) liegen, faulenzen
(mit ilˆ ² ) Frauenb. Zu zvelt.

Avots: ME IV, 775

II zvilt "?": kalni zvila, rīti ausa V. Eglītis Eleģijas 87.

Avots: ME IV, 775

aîkstîtiês, -uôs, -ĩjuôs, schreien, lärmen, cf. vaikstîtiês. [= li. aikštyties "ausgelassen sein" in Viltis v. J. 1908, Nr. 87; wohl zu li. aikštis fem. "страсть" Jušk., woneben aistra dass. Li. aikštis aus * aisktis, oder nach v. d. Osten-Sacken IF. XXIII 376, wo auch über aistra gesprochen wird, zu aisl. eikinn "rasend", slav. igra "Spiel", gr. αῖγες "Meereswogen" ai. ējati "regt sich." Über li. aistra s. noch Boisacq Dict. unter οῖστρος und ἰαίνω].

Avots: ME I, 12

apgaut: auch (mit aũ ) Lems., Salisb., Trik., Wolmarshof. ‡ Refl. -tiês "vilties">pievilties" Līksna.

Avots: EH I, 81

aptuvumis, annähernd: kritiku varē̦tu aptuvumis latviski apzīmēt par pārspriedumu B. Vēstn.; auch aptuvis Balss. pēc tās var aptuvis nuosacīt piena viltuošanu Konv. ² 3117.

Avots: ME I, 132

atkapinât, tr.,

1) ungeschickt mit dem Hammer die Sense schärfend
(kapināt), dieselbe stumpf machen: zē̦ns atkapinājis izkapti Kand., Hug.;

2) Widerhacken machen
LD.;

3) atkapināt sirdi, das Herz erquicken, besonders durch den Genuss von Alkohol
Kand. [In der letzten Bedeutung wohl zu li. prikàpti "müde werden" Viltis v. J. 1908, № 82, serb. ko`pnīm "falle in Ohnmacht; taue", sloven. srce mu kopni "er wird mutlos" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 566. Betreffs der Bedeutung vgl. le. kust "müde werden; tauen".]

Avots: ME I, 164

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

atmukt, intr.,

1) herfdiehen:
viņi atmuka šurp;

2) abfallen, nicht halten:
tie atmuka kā viltīgs stuops Ps. 78, 57; [

3) sich zurückstülpen:
Instr. S. atmukušu pakaklīti (vom männlichen Glied gesagt) BW. 35614].

Avots: ME I, 179

cerība, die Hoffnung: cerība aust, ataust; cerību luoluot, zaudēt; vilties savās cerībās. dē̦ls bijis pašās cerībās, der Sohn war zu erwarten, zu erhoffen LP. VI, 1001, cerība neatstāj kaunā.

Avots: ME I, 375

de̦guns, [auch de̦gune (?) U.], Demin. de̦guniņš, de̦guntiņš, verächtlich de̦gunelis, die Nase, [Schnauze],

1) Eigenschaften:
liels, mazs, jauks, nejauks, smeils, strups, plats, sarkans, zils d., īle̦na od. ķīļa de̦guns od. de̦guns kâ īle̦ns od. ķīlis, spitze Nase. de̦guns kâ gurķis, Gurkennase, d. kâ ķipis, Breitnase;

2) die Haltung der Nase als Kundgebunginnerer Seelenvorgänge:
de̦gunu nuolaist, die Nase hängen lassen; iet de̦gunu pacēlis, kâ gailis seksti, von einem Stolzen. Ebenso: augsti de̦gunu nest, die Nase hoch tragen; de̦gunu uzmest, die Nase (stolz und verächtlich) aufwerfen; uz de̦guna krist, (vor Anstrengung) auf die Nase fallen, hinfallen: kam laimes nav, tas var uz de̦guna krist, arī ne˙kur netiks LP. VI, 49. par katru nieka vārdiņu uzmest gar,u de̦gunu, ärgerlich, verdriesslich werden. gar,š de̦guns dient, wie im Deutschen"lange Nase", zur Bezeichnung des beschämenden Gefühls beim Misslingen eines Unternehmens: brāļi aizgāja ar gar,u de̦gunu. viltīgais nuolaidies staigāja mājā ar gar,u de̦gunu LP. V, 223. rādīt gar,u de̦gunu, eine lange Nase machen. So auch ohne gar,š: neizdevās - de̦guns! MWM. VI, 906. Bestimmung des Charakters nach der Nase: tautu meita lielījās de̦guniņu nerādīt; ne pie vārtiem nepiejāju, es redzēju de̦guniņu. de̦gunu redzēju, bezkauņa būs BW. 18752;

3) zur Bezeichnung der unmittelbaren Nähe:
de̦guna galu var redzēt, mūža galu nē. tas tev nemāk ne mušas nuo de̦guna nuodzīt, von einem Verwöhnten. ja gadās kādai lietai piepēži - tâ sakuot - de̦guna galā nuozust... LP. VII, 638. ve̦lns apmeties pilī - tâ sakuot - pašā de̦guna priekšā LP. VI, 418; [nāve jau de̦guna galā U., der Tod sitzt auf der Zunge];

4) als Organ des Geruch- und Spürsinnes:
šī smaka viņai ļuoti pa de̦gunam. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. paņemi acis ruokā, de̦guns parādīs. aiz de̦guna vadāt od. vazāt, an der Nase führen. kas tavam de̦gunam gar tuo daļas? viņš visur bāž savu de̦gunu, er steckt in alles seine Nase. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad saka: kas tavam de̦gunam kaiš? Etn. II, 63;

5) die Spitze des Schuhes, des Schuhwerks:
[de̦gunu adīt vîzei U.]; kraukļa de̦guns, pelargonium Wid. 86, 171.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): Bestimmung - 18752.

Avots: ME I, 452

gâzt, - žu, - zu (li. góžti "валить; giessen"),

1) tr., giessen:
rīklē gāž bez prāta Stari II, 365;

2) zum Fall, zum Sturz bringen, umstürzen:
mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. viltus mani gāž Rainis. kumeļš mums gāž sē̦tu laukā Kaudz. M. kungs gāž visas malas (visu pasauli) apkārt LP. V, 405, I, 98. reižu gāzt, ein von dem Gutsherrn angewiesenes Stück Wiese od. Acker abmähen. mē̦slus gāzt, den Dünger von dem Wagen aufs Feld werfen. gribēju gāzt lieluo pļavu gar zemi, ich wollte die grosse Wiese abmähen Janš.;

3) intr., giessen, stark regnen:
lietus gāž A. XII, 904. gāž kâ ar spaiņiem LP. IV, 199;

4) bauen, schlagen:
gāž pa ādu, pa galvu! dē̦ls (ar pātagu) gāž pieplakaniski kaŗavīriem pa ciskām LP. IV, 3. Refl. - tiês,

1) sich ergiessen, strömen:
strauts gāžas kr,ākdams upē. ūdens gāžas pār dambi;

2) giessen, stark regnen, strömen:
lietus virs zemes vairs negāzās II Mos. 9, 33. ūdens gāžas zemē kâ spaiņiem LP. VII, 627;

3) strümen, umfallen, einstürzen:
uozuols arī gāzies LP. VII, 346. gāzies savam pretiniekam krūtīs. mučele izkaltusi: tur˙pat kuopā gāzties LP. V, 308. me̦lns suns gāzies pakaļ LP. IV, 235. zirgi kâ viesulis gāzušies uz priekšu LP. VII, 483. mūr,i sākuši virsū gāzties VII, 144. [Vielleicht zu ai. gāhatē "vertieft sich", das seinerseits von W. Miller IF. XXI, 323 zu osset. äw - γäzun "eintauchen" gestellt wird.]

Kļūdu labojums:
4) bauen = 4) hauen

Avots: ME I, 620

‡ glùodans ² "kluss nuoslēpumains, nedruošs, aizdomīgs" Warkl.: "kluss, vilt%C4%ABgs">viltīgs" Skaista: g. suns (auch Geistershof, Selsau), cilvē̦ks; hinterhältig Domopol: g. kai pasle̦pinais suns: nerej, bet kuož; "auszuweichen pflegend und verstehend" Salwen; glatt, schlüpfrig (von Fischen) Geistershof, Selsau.

Avots: EH I, 395

gluode̦ns,

1) [gluõde̦ns C.], glatt
Sissegal, LKVv.;

2) gewandt, pfiffig, kriecherisch
AP., A. - Rahden n. A. XIII, 251: mežasargs bijis tāds glums un gluode̦ns, sle̦pe̦ni viltīgs Upīte Medn. laiki 236.

Avots: ME I, 632

gudrs (li. gudrùs),

1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,

a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,

b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;

2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;

3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]

Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2

Avots: ME I, 675

ìebrīnêtiês, einige Verwundrung äussern: viltīgā nevainība iebrīnējuos Latv. par uotruo skrējienu iebrīnas drusku LP. VII, 599.

Avots: ME II, 4, 5

ìevìlkt, tr.,

1) einziehen, herein -, hineinziehen:
suns ievilcis asti starp kājām. es ievilku kādu dūmu A. XI, 477. viņš uzmeklēja pudeli un ievilka labu malku Saul. ve̦lns ieve̦lk ļaudis dzelmē LP. IV, 2;

2) einrenken:
kad jēriņš izlīmējis kāju, tad tuo ieve̦lk Etn. II, 161;

3) iev. uguni, Feuer anmachen;

4) iev. valuodu, von etwas zu sprechen beginnen:
vedēji atkal ievilka valuodu BW. III, 1, 39; beginnen: paviegli ievilku vaiņaga danci RKr. XVI, 199;

5) ievilkdama dziedāt, im VL. sehr oft, n. U. mit Schnörkeln singen, mehrere Töne auf einer Silbe anbringen:
ievilkdama es dziedāju, ievilkdama gavilēju; ievilkdama mīļā Māŗa manu mūžu kārsināja BW. 333. bedrēs, alksnājā jau ieve̦lk lakstīgala Vēr. I, 1095;

6) Hiebe versetzen:
labāk tad jau paķert kādu stribiķi un ievilkt pa lieliem Etn. II, 76. Refl. - tiês, sich hineinziehen, sich herein -, hineinschleppen, mit Mühe wohin gelangen: ūdens ievilcies drēbēs. tik tik varēja ievilkties gultā LP. IV, 100. es šuodien viņu redzēju ieve̦lkamies buodē Blaum.;

2) sich hineinziehen, sich festsetzen, chronisch werden, andauern:
ievilcies kâ uts kažuokā. slimība var ievilkties Konv. ² 2085. viesību vakars ievilkās ilgāki Saul.;

3) sich einen Strich anlegen:
tu jau nu arī par daudz ievilcies MWM. VI, 643;

4) ne̦samais ieve̦lkas smagumā, wird schwerer
LP. IV, 225;

[5) sich einschleichen:
viltīga mācība ieve̦lkas, es schleicht sich falsche Lehre ein].

Avots: ME II, 88

ĩstniẽks, ĩsteniẽks, ĩstiniẽks,

1) naher Blutsverwandter, ANgehöriger, ein treuer ANhänger:
mana paša īstenieki nuoliek mani nuovāratā BW. 8489. ne tie visi īstenieki, kas bāliņa vedībās 16267. īstenieku bāleliņi par svešiem palikuši 3865, 3. es pie brāļu draudzes luocekļiem gan nepiede̦ru, bet pazīstu kādus nuo viņas īsteniekiem K. Müller. mājas vadītājs neuzlūkuoja sevi par īstenieku, bet par piemājuotāju Aps. [īstenieki L., Geschwisterkinder];

2) der Echte:
ķēniņš apmanījis, ka šis tikai viltnieks, bet stabulnieks tas īstais, tādēļ atdevis īstniekam meitu LP. V, 286;

3) der Besitzer, der Eigertümer Gstrsh.

Avots: ME I, 838

izgar̂dināt, tr., ergötzen, weiden: izgardināšu acis, ausis un citus prātus MWM. VIII, 28. izgardināt muti ar gardu ēdienu Salisb. Refl. - tiês, sich zur Genüge ergötzen: jāduod nuomēģināt, lai mute izgardinās un zin citiem pastāstīt, ka nav vis viltus manta Seibolt.

Avots: ME I, 736

izgùdrêt: auch AP., Pas. VII, 347; IX, 224: izgūdrējis viltību Pas. VIII, 59. Refl. -tiês: izgūdrējies gan šâ, gan tâ Pas. IX, 435. izgūdrējies un izskatījies XI, 219.

Avots: EH I, 450

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izkrāpt (li. iškrópti), tr., durch Trug erlangen, gewinnen, austrügen: ceļa vīri, viltinieki, izkrāps tavas malējiņas BW. 13646, 1. burvis gribējis trīs suņus izkrāpt LP. VI, 723.

Avots: ME I, 754

‡ izlupît,

1) schnell ausschlürfen
Lis.;

2) schnell heraus-, hinauslaufen
Warkl.: i. nuo meža;

3) "vilt">izvilt, izkrāpt" Frauenb.

Avots: EH I, 464

izsvilinât, fakt. zu izsvilt, aussengen: krūmus, zāli, acis.

Avots: ME I, 809

izvillêt "?": burvji, zīlnieki... ir viltnieki, ... me̦lkuļi, naudas izvillē̦tāji Bergm. Saņemamas spred. macības 516.

Avots: EH I, 496

kãgans,

1): auch (mit à ² ) Mar.; eine schnatternde Gans
Valgale; ‡

3) "ein Sonderling, der mit aufgerichtelem Kopf einhergeht";
‡

4) ein Schimpfname
("nebēdīgs, viltīgs cilvē̦ks", mit āg ) Dobl.

Avots: EH I, 598

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût ² Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III ⁴ 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 ² .]

Avots: ME II, 240, 241

knibinât, knibinâtiês, freqn. zu knibêt 1, [wiedrholt) knibbern, knittern, pinkern; zupfern, rupfen; (mit den Fingern) eine leichte Arbeit tun: pirksti trīcēja, galdautu knibinuot A. XVII, 398. Ieva knibināja uz ple̦ciem nuoslīdējušā galvas lakatiņa stūri MWM. XI, 167. ja vistas kasās (knibina) pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71. tik mājās kādus darbus knibināja JK. viņ knibinājās ap paegļu nūju Poruks III, 158. tie sāka knibināties gar guovīm MWM. VIII, 13. bija tāda knibināšanās ap ve̦cu vāti Vēr. I, 1030; nicht vorwärts kommen mit der Arbeit U.: [viņā knibina savu darbu visu rītu Wessen. neknibini (neurbini) de̦gunu! Bers. Vgl. li. knibinėti "čiupinėti" Viltis 1908, 104].

Avots: ME II, 246

‡ krāpenieks, = krāpniẽks: Rīgā bija zagļu ļaudis, Je̦lgavā krāpenieki BW. 32965. vilteniece, krāpeniece 23567.

Avots: EH I, 645

[III kudums "?": nu tavu kudumu ēdīs MSil., jetzt wird es dir schlimm gehen (sage man drohend), izņemt kudumünuoslē̦pumu jeb spē̦ku kam izvilt" Tuckum; "kudums Lutriņuos apzīmē kādas parādības galve̦nuo saturu, runājuot par tuo ar uomulības nuokrāsu; kāršu spēlē pārcēlējs var izjaukt dalītāja nuoduomus, izceļuot vai izjaucuot kudumu (trumpja nuovietuojumu)."]

Avots: ME II, 299

kupana, ein Schneehaufen N.-Sessan n. U., Wolm., AP.: sniegs krietnā kupanã bij sakritis Saul. [Nebst li. (plaukų̄) kùpana "ein Bündel (von Haaren)" Viltis 1908, 104 zu le. kupt "sich ballen".]

Avots: ME II, 317

lapsa, [lapsis (?) Für. I, lapse], der Fuchs; lapsa kūmiņš, Reinecke Fuchs. Sprw.: viltīgs od. gudrs kâ lapsa. es tev rādīšu, kâ lapsa ecēšas ve̦lk sagt man drohend. iet kâ nuosvilināta lapsa, von einem Ratlosen gesagt. Im VL. wird ein schlaues Mädchen mit einem Fusche verglichen: tautu meita, lauka (meža, sila) lapsa BW. 11499; 16083, 1; 11502. lapsiņas, ein Spiel BW. V, S. 218; lapsas raut, ein Kinderspiel Oppek. n. U. lapsa un vista, ein Spiel (die Teilnehmer am Spiele stellen sich in eine Reihe hintereinandeŗ an die Spitze die "Henne", welche die hinter ihr stehenden "Hühnerchen" vor dem vorn stehenden "Fuchse" zu verteidigen sucht) Etn. III, 28 (etwas anderes das Spiel Etn. III, 186); lapsiņās iet, lapsas dzīt Lub., Bers., das Spiel mit dem Plumpsack (klumzaks od. lapsas aste) spielen. - lapsu zāles, gladiolus L., Krähenaugen U. - Zu li. lãpė, apr. lape "der Fuchs"; [vgl. dazu W. Schulze KZ. XLV, 287 f.].

Avots: ME II, 422

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. - tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 ^2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

lĩmenis,

1) die Wasserfläche, der Wasserspiegel:
e̦ze̦ra līmenis laistījās kâ ze̦lta gabals A. XII, 151. ilgi skatījās uz upes gluduo līmeni Janš. kalnu virsuotnēs gaiss spiež mazāk nekâ virs jūŗas līmeņa A. XII, 72;

2) die Menge:
tur ve̦se̦ls lĩmenis [Ruj. ] uogu, sēņu Burtn. [Aus * lĩgmenis in der Bed. 1? Vgl. li. saikas be kaupos yra lygminas Viltis v. J. 1908, № 144 und lygmuo "Ebenbild", sowie (lautlich) le. līmeš. ]

Avots: ME II, 488, 489

ļum̂dêt ² Kand., [Wandsen], ļumêt Grawendahl, -u, -ẽju,

1) schaukeln, wackeln, watscheln (vor Fett), geleeartig sich bewegen:
e̦ze̦rmala ļumd Kand. vērši kâ ļumd vien, cik tre̦kni LP. IV, 82. kundze ļumēt ļumēja aiz branguma [Grünhof, Pampeln], A. XII, 679, cūka tâ nuobaŗuojusies, ka ļum vien [Notk., Schujen, Mar.], Los., Kand., Katzd., Druw. apaļie vaigi ļum vien A. XX,160;

2) wimmeln (von einer grossen Menge):
jūŗa pilna ar zivīm, ka ļumd vien LP. VI, 878. zivis sanākušas, ka ļum [Autz] vien III, 75. Refl. -tiês,

1) stark wackeln (selten):
abi vaigi staigājuot ļumējas vien A. XIII, 457;

[2) ļumêtiês, ausgerenkt werden (von einem Gliede) Salis, Lems. n. U.;

3) ļumêtiês, sich verfehlen,
vilties U.;

4) ļumêtiês rausgleichen"
(?) Allend. n. U. Berneker Wrtb. I, 759 vergleicht serb. ljȕmati "daherschlendern" und le lumstîties].

Avots: ME II, 543

lũsis: gen. s. Iūsa und Demin: voc. lūsiņ BW. 2141; ‡

2) "līdējs, viltīgs cilvē̦ks" Frauenb.

Avots: EH I, 764

[*I  mañta od. * mañt(u)s, zu entnehmen aus der erstarrten Verbindung visu mañtu (instr. s.?) "mit voller Überzeugung" Nigr.: es visu mantu biju duomājis, ka... Janš. Dzimtene ² II, 175. - Etwa als ein Kuronismus mit der Bed. "Verstand" zur Wurzel von minêt? Vgl. auch li. und apr. -mant- in Eigennamen bei Trautmann Die altpr. Personennamen 144, sowie LtT. I, 231 und 234 f. und li. mentrùs "supratingas" Viltis v. J. 1908, 83.]

Avots: ME II, 561

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

I miêts [Kr., Kl.], = mieti, mietus, der Tausch: sieva bārusies, ka mietā pievilts, die gegenseitige Heirat zweier Brüder und zweier Schwestern Druw., Lasd.

Avots: ME II, 656

‡ mor̂slaka ² Seyershof "viltīgs un plēsīgs cilvē̦ks".

Avots: EH I, 827

nesare̦dzams, unsichtbar: viltnieks pārvērtās par nesare̦dzamu LP. VII, 41.

Avots: ME II, 731

I netārps,

1) schwach, hinfällig, nichtig
JK. V, 43: atslē̦ga bija gaužām netārpa LP. VII, 133;

2) boshaft, untauglich;
nētārps Grob. n. Etn. III, 65, = ļauns, vilt%C4%ABgs">viltīgs.

Avots: ME II, 736

neveĩklis, der Missratene, der Tölpel, Plumpsack: jūs, neveikļi, viltīgie draugi U. b. pa vienam (gredzentiņi) nuotecēja pie tā tautu neveiklīša BW. 6356.

Avots: ME II, 739

neviļãm, neviļuõt, neviļu, neviļus, nevilšãm, nevilšu, nevilšus, nevilšu dēļ Jaunpils, unabsichtlich, ohne Vorsatz, von ungefähr: neviļām es iegāju jaunu meitu istabā BW. 14623. neviļuot iesēduos tautietim kamanās 17889, 13. nevilšām es iesēdu kalpa puiša kamanās 17875, 8. cilvē̦ks nevilšu atruon viņa apģē̦rbu LP. VII, 888. nevilšus viņai iešāvās kāds vārds prātā A. XI, 107. viņš neviļus tika ievilkts viņu sarunās. Vēr. II, 310. Zu vilt.

Avots: ME II, 739, 740

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nuodabîgs, andächtig: jūs e̦sat bezviltīgs, nuodabīgs cilvē̦ks A. XII, 407. biedri nuodabīgi skatījās ugunskurā Aps.

Avots: ME II, 771

nùošņàkt,

1): n. (aizskriet) kam gaŗām Dunika; ‡

3) heimlich abschneiden (?)
Schnehpeln; ‡

4) betrügerisch entwenden,
nùovilt Trik.: čigāns gribēja n. saimniekam zirgu; ‡

5) n. "nuogulēt" Trik.; n. snapi, eine Zeitlang schnarchend schlafen:
nuošņāca labu dienasvidus snapi Janš. Līgava I, 296. Refl. -tiês, ‡

2) einen zischenden Laut von sich geben
Trik.: aizgāja, ka nuošņācās vien.

Avots: EH II, 98

nùotìesât, tr.,

1) verurteilen:
kēniņš viltīguo zaldātu nuotiesājis LP. V1, 338. abus dē̦lus nuotiesajuši uz nāvi LP. VII, 457;

2) aufessen:
jabrīnas, ka viņi visu tuo barības daudzumu var nuotiesât MWM. VIII, 180.

Avots: ME II, 876

pakãrt [li. pakárti], tr., an-, aufhängen, erhängen: savas kuokles pakārām tur pie vītuoliem Psalm 137, 2. ja nevarēšu citādi, pakāršu zuobus vadzī, wenn ich nicht anders kann, werde ich hungern LP. I, 36. pie viena vadža pakaŗ daudz zagļu. viltīguo kapteini pakaŗ LP. IV, 39. Refl. -tiês,

1) sich auf-, erhängen:
kad tu pakārtuos! līdz vienam ruoku sniedzu, suolās citi pakārties BW. 14176;

2) sich anhaken:
pakārās ce̦purīte BW. 14623, 4. viņa manam brālim pakārusies kaklā, sie liegt meinem Bruder auf dem Halse. [tē̦vs uz aku paklīrās BW. 35598.]

Avots: ME III, 44

pārĩba,

1) das Unrecht, die Unbill:
klusi ne̦su pārību. [pārību darīt kādam, jeinand schädigen an Ehr oder Gut U.]. kas tuo pasargās nuo pārībām? Rainis. pārība un viltība neatstāj nuo viņa ielām Psalm 55, 12;

[2) pãrĩbas, lose Streiche:
studenti dzē̦rumā izdara dažādas pārības Jürg.].

Avots: ME III, 158

pãrvarêt, ‡

2) betören
(apmānīt, pievilt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH XIII, 215

past(e)niẽks, pastiniẽks,

1) der Postbote:
pastnieks, kas mūžam nuo viltībām tīrs Dünsb.;

[2) ein mit der Post Reisender
U.].

Avots: ME III, 108

past(e)niẽks, pastiniẽks,

1) der Postbote:
pastnieks, kas mūžam nuo viltībām tīrs Dünsb.;

[2) ein mit der Post Reisender
U.].

Avots: ME III, 108

II patvara, die Eigenmächtigkeit, Willkür Mag. IV, 2, 153: gan patvaras (Gen. s.), gan viltĩbas Lautb.

Avots: ME III, 126

pìe, Präpos, bei, an, zu, regiert den Genitiv,

1) lokal, auf die Frage wo? und wohin?:
pie drauga mājuot, beim Freunde wohnen. pie luogā stāvēt, am Fenster stehen. pie malas stumt, zur Seite schieben. metu laipu pie lai-piņas Biel. t. dz. 742. sēdās kāzenieki... tūlīt pie galda BW. III, l, 16. adīj[u] cimdus pirkstainīšus, pieruociņas mērīdama BW. 7245. cērt pliķi pie aušu! BW. 24975. visi pie siena strādājuši LP. VII, 1299. vakaruos vairs pie uguns nestrādā Etn. III, 126. taure skan, - kur pie taures pūtējiņi? nāk pie taures pūtē jiņi... BW. 18991 var. pakrita pie zemes Zbiór XVIII, 284. met (zizli) pie zemes! Glück II Mos. 4, 3. pie vīra iet, heiraten U., pie vīra būt, verheiratet sein;

2) nach Verben mit der Bedeutung "halten, nehmen, greifen, führen, hängen, binden": pie matiem vazādama BW. 749. pie kuociņa piesiedams BW. 2748. ņem viņu pie krūšu! Etn. III, 117 (aus Siuxt). pie balta spieķīša atspiedušam vajadzējis staigāt LP. VI, 1, 78. pie spieķīša vecītis tausta ceļu Apsīšu Jē̦k. III, 3;

3) pie simtu gadu ve̦cs, an die hundert Jahre alt
Sackenhausen. pie maza viņš ir labs, in Betracht seiner Kleinheit ist es gut (von einem Pferde) Biel. n. U. neraugi vīru pie ce̦pures Mag. IX, 2, 320, urteile über einen Menschen nicht nach seinem Hut! pie tā viņu var pazīt Saussen n. BB. XIV, 117, daran kann man ihn erkennen. Sprw.: pie runas liels, pie darbiem mazs. brāļi... ne˙maz vairs pie prāta LP. IV, 99, sind gar nicht mehr bei Sinnen. sadauzīt pie dzīvas nabadzības, jem. zum Krüppel schlagen Mag. XIII, 3, 57. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Rīta skaņas I, 27. atkava pašu pie nabaga Aps. VI, 21. saimnieks mani kultu pie nāves LP. VII, 1139, würde mich (beinahe) tot prügeln. muocuot pie nāves LP. V1I, 1116. nuoteikdams pie nāves, lai nuo viruma nebauduot LP. VI, 1, 472;

4) temporal (wohl ein Germanismus): pie laika, bei Zeiten. Sprw.: kuo dari, tuo dari pie laika; pēc jācieš klusu! JK. II, 98. rītu pîe dienas, morgen am Tage
LP. I, 181. pie vakara, gegen Abend Vēr. II, 1488. pie dienasvidus Gramsden, um Mittagszeit. pie svētdienas, am Sonntage U.; A. v. J. 1898, S. 132, LP. IV, 78. dienu pie dienas, einen Tag nach dem andecen RKr. VIII, 55. - ne pie dienas, gar nicht Grünh.: ne pie dienas negrib ieredzēt;

5) als Germanismus in Ausdrücken wie
pie ve̦lna, pie juoda, zum Teufel u. ähnl.: kur pie juoda ciema gani? BW. 743. kur pie dieva, kur pie ve̦lla muižinieki naudu ņēma? BW. 31285, 2. kur, pie kāķa, dē̦lu māte? 23512,1 var.;

6) dial., in Südwestkurl., = pēc, nach Verben, die eine Bewegung ausdrücken: pie zuvu braukt N.-Bartau, nach Fischen fahren. pîe zāļu iet Grosen, nach Gras gehen. Als Verbalpraefix,



1) lokal, hinzu: pieskriet, herzu-, hinzulaufen.
ne pie vārtu nepiejāju BW. 5256. pie ābeles piestājuos 3944, 9;

2) voll:
piekrauj pilnus ratus LP. I, 91. pielēju katlu pilnu LP. I, 165;

3) zur Perfektivierung des Verbalbegriffs: vīla mani...; kad pievilt nevarēja... BW. 9044. Ein li. piesleiti "zukommt"
aus dem Memelgebiet AfslPh. XL, 307; vgl. Le. Gr. §§ 558-62.

Avots: ME III, 236, 237

pìemiegt, (ein wenig) schliessen (die Augen) Fest.: atteica... viltīgi pasmiedamies un piemiegdams vienu aci. viņš piemiedza acis Stari II, 359,

Avots: ME III, 274

pìesvilinât, fakt. zu pìesvilt, anbrennen lassen (von Speisen).

Avots: ME III, 299

pìeviļât, = vilt">pievilt, betrügen : plūciet, manas plūcējiņas, kaušu āzi vakarā! nebe̦dā tu, āzīti! es plūcējas pieviļāju (Var.: piemānīju) BW. 28476 var.

Avots: ME III, 311

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

*pretkvē̦la od: *pretkvē̦ls, die Gegenglut: ik muskulītis e̦lpuoja neviltuotu kaisli un, tikai meklējamuo pretkvē̦lu neradis, atgura uz mirkli Ezeriņš Leijerkaste I, 7.

Avots: ME III, 389

pušu (li. pusiaũ),

1) auch pušum BW. 21901, 1 var., Iwanden, Adv., entzwei, in zwei Teile:
kad uolas vāra, tad nevajaga uguns pūst, tad tās iet pušu Etn. II, 68. pušu (Var.: pušum) plēsu linu sauju, kulstīdama, mīstīdama; puš[u] lauzu sav[u] prātiņu, ar nelieti dzīvuodama BW. 21901. jaunais... ņēmis visus (sc.: zvē̦rus) pušu (hat alle besiegt, getotet) Upīte Medn. laiki. - nu jau ir pušu, nun kommt`s zum Ausbruche (des Weinens, des Zankes usw.) U., Mag. XIII, 2, 62. nu ir pušu! der ist verletzt, beleidigt worden, er ist erbost! Mag. XIII, 3, 61;

2) Praep., inmitten von:
meža sarga dvēselīte pušu gaisu lidināja BW. 30542. jau sietiņš pušu rīta 67821 var. pušu nakšu (zvaigzne) ielīgava (= ielīguoja) dvēselīšu nameņā FBR. VII, 151. Alter loc. du. zu puse. Zum präpositionalen Gebrauch vgl. li. upėje vandens vėžiui pusiau šonų Viltis v. J. 1908, 79.

Avots: ME III, 439

pusveŗu, pusviru Kursiten, N.Schwanb., Fest., pusvirā Biel. n. U., halb offen, halb geoffnet: pusveŗu durvis Läčpl. 42. pusveŗu acīm De̦glavs Rīga II, 1, 425. pusviru acīm paskačījuos Zeltmatis. viņa sēdēja... pusviru muti Upītis Sieviete 105. durvis uz priekšistabu bija pusviru Jauns, lūpas atvērās pusviru A. v. J. 1896, S. 738. bē̦rns neaugšuot liels, bet miršuot, kas gulē̦dams acis tur pusvirā BW. I, S. 183. atcel vārtus līdz galam, atver durvis pusvirā! BW. 32624 var. vgl. li. pusviros dùrys Viltis v. J. 1908, 104.

Avots: ME III, 436

rè̦zvans ² Cibla "= re̦ts"; vgl. li. linai rėsvi in Dusetos n. Viltis 1908, 77.

Avots: ME III, 521

I rubinât,

1) auch rubenêt Ar., rubêt (li. rubėti "grumėti, bildėti" Viltis 1908, 114) U., rubît U., kollern, falzen (von Birkhähnen):
teteris, rubenis rubina;

2) = bubinât, leise wiehern: zirgs rubinādams griezās pie saimnieka Liguotnis Stāsti II, 24.

Avots: ME III, 552

sabût (im Praes. nicht gebräuchlich),

1) eine bestimmte Zeitlang irgendwo sein, sich aufhalten:
es tur sabiju divi gadus, ich war dort, lebte dort ganze zwei Jahre U. tas tur sabija gan+˙drīz piecus gadus Kundziņš Kronw. 69. ve̦cais... savu nedēļu par bākas vīru sabijis LP. VII, 1067. zināšanas, kuŗu dēļ sabija pat ilgāku laiku ārzemēs A. XX, 944. māte apdāvināja kūmas ar cimdiem, kuo tā nedēļās sabūdama steigusēs saadīt BW. I, S. 194. Juris ar Mīlu sabija kuopā draudzesskuolā A. v. J. 1896, S. 524;

2) verschaffen:
uz kāzām viss sabūts un salienē̦ts De̦glavs. kam tad nu . zini saraust un sabūt? Alm. vilks izduomāja viltību, kâ varē̦tu . . . aitas sabūt ēšanai Pas. I, 291.

Avots: ME III, 600

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME II, 634

saģist(iês), (zur rechten Zeit) bemerken, wahrnehmen, sich besinnen Wid.: dīvaini, ka tuo nebiju saģidies A. v. J. 1901, S. 24. tikai tad viņš saģidās, ka tam gribas dzert V. Eglītis. nu viņš tik galīgi saģidās, ka pievilts Austriņš Nuopūtas vējā 14. saģiduos, ka tas nebūtu pieklājīgi Latv. sieva saģidusēs, ka tas bija ve̦lns LP. VII, 270, dē̦ls duomā, kā tuo izdarīt. pēdīgi saģiedas gan VI, 383. kad saģidās, bija laiks iet Stari I, 367. nule vien sasaģida bāleliņi, kur palika tā māsiņa BW. 18365. saģist (nuojaust) kādu nelaimi Drobbusch.

Avots: ME II, 634

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

samiêgt: seja bija viltīgi samiegta Vanagu ligzda 252. samiedze ruoku duravās Warkl. cēlās saslieteņi, gaŗām kārtīm uz augšu kuopā samiegta te̦lpa Vindedze 4. Refl. -tiês: puika izskatās tāds samiedzies (sarāvies) AP. kukulis pie kukuļa samiedzies Auleja. aiz Gramzdu ceļa gala mūsējais samiedzās vēl šaurāks A. Upītis Sm. lapa 109.

Avots: EH XVI, 431

sanêt Gr.-Jungfernh. n. U., Kreuzb., N. -Schwanb., -u od. -ẽju (Etn. II, 51), -ẽju, intr., summen U., schnurren V.: gaisma nāca... kâ bitīte sanē̦dama VL. muša sanē̦dama liduoja pa istabu Krišs Laksts. bišu dārzs apklusis sanēt Etn. III, 189. Uogre te̦k dunē̦dama, Daugaviņa sanē̦dama BW. 30710, 3. kamanu slieces sanēja Purap. zeme sanēja maigi Veselis Saules kapsē̦ta 62. Nebst senêt vielleicht zu ir. sanas "Flüstern" und la. sonus "Schall"; doch kann la. sonus auch zu ai. svánati "tönt" usw. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 524 f.) gehören. Vgl. auch got. siggwan "singen" usw. Ob hierher auch li. III p, prs. senauja "tuščią kalbą kalba" (Viltis 1908, 78) gehört?

Avots: ME II, 693

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

saraûstît, freqn.,

1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;

2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;

3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,

1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;

2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.

Avots: ME II, 713

saũdzêt Iw., Wohlfahrt, sàudzêt C., Ermes, sàudzêt ² Kl., Selsau, Gr. - Buschhof, Prl., Kr., saûdzêt ² Siuxt, Bl., Karls., saûdzêt Saikava, -u od. -ẽju, -ẽju, tr., in acht nehmen, schonen U.; aufbewahren: pameita saudzē ābelīti kâ savu acu raugu LP. I, 159. cūka lūdzās, lai saudzējuot dzīvību VI, 510. lai katrs savu ādu saudz Apsk. v. J. 1903, S. 341. grēciniekus saudzi nuo ve̦lna viltības Gesangb. māte pūra man nedeva, pastarītei saudzē̦dama (Var.: taupīdama, glabādama) BW. 7854 var. es neduomāju, ka viņa platā krūts saudz tik daudz smalkjūtības Ezeriņš Leijerk. II, 47. zeme... saudz kādu neizpruotamu burvību 92. Refl. -tiês, sich in acht nehmen, sich schonen. Nebst li. sáugóti "in Acht nehmen, behüten, bewahren", saugùs "behutsam" wohl zu got. siuks "krank", an. sokna "krank werden", sýsi "sorgsam" u. a. (s. Zupitza Germ. Gutt. 165, Fick Wrtb. III ⁴ 442, Walde Vrgl. Wrtb. II, 472 f.) und vielleicht (?) auch zu r. доугъ "Musse" (wenn urspr. "Schonzeit", s. Miklosich Bt. Wrtb, 328), weissr. досужiй "sorgsam".

Avots: ME III, 770, 771

siẽvîẽte, auch siẽviẽtis, die Frau: Sprw. blēdīgs kâ sieviete. sieviete bez viltus ir kâ puķe bez smaržas. kaķis le̦puojas ar asti, sieviete ar matiem.

Avots: ME III, 862

sìrgt Wolm., Jürg., Arrasch (li. sir̃gti "kranken; sorgen" Viltis 1908, 82), sir̂gt ² Dunika, Dond., Salisb., Siuxt, Salis, Widdrisch, sir̃gt PS., C., sìrgt ² Kl., sirgstu od. sē̦rgu, sirgu, intr., krank sein, kränkeln U.: es visu pavasari sirgu Dunika. bē̦rni sirgst ar mazasinību Vēr. II, 215. redzi bērziņu te sē̦rgam Asp. Ziedu klēpis 48. kas redzējis krītamuo kaiti sirgstuošus ... slimniekus Antrōp. III, 45. šī krūšu dzīsla sirgst Br. 88. - Subst. sirgšana, das Kränkeln, Kranksein; das Siechbett Brasche; sirgums, die Krank

Avots: ME III, 845

‡ šķũmêtiês Seyershof "vilties": kad kādreiz šķūmējas, tâ ka uz le̦dus paslīd kāja, tad izlauž ar kāju.

Avots: EH II, 641

II šmaulis: "viltnieks" (mit àu) AP.

Avots: EH II, 648

špùrkt Drosth., Arrasch, (mit ùr ² ) Adl., AP., Druw., Kalz., Kokn., Meselau, N.-Schwanb., Ogershof, Ramkau, Sessw., špurcu, = spurkt I: tad jau špurc liels un mazs: "viltus manta..." MWM. VI1, 802.

Avots: ME IV, 102

svèilêt ² -ẽju,

1) heiss, glühend machen
(mit eĩ) Jürg., Salis, (mit èi ² ) Golg., Schwanb., (den Ofen) stark heizen Lis., Sessw., Lasd., Bolwen, (mit èi ² ) Vīt., Bers., Stockm., Odsen, Laud., Bewershof; Hitze verbreiten: šuodien (saule) stipri sveilē Saikava. kuo tu krāsni tik stipri sveilē, vai tu māju gribi nuodedzināt? Drosth. negrib un negrib vārīties, kaut gan jau kādu stundu sveilēju (heize stark, aber mit nassem Holz) Laud.;

2) unaufhörlich rauchen
Bers.;

3) intensiv beschäftigt sein:
jau nuo paša rīta sveilē ar kulšanu Saikava. Refl. -tiês,

1) stark geheizt werden
Tirsen n. RKr. XVII, 80 (mit èi ² ); lichterloh brennen: krāsns viņam sveilējas dienu un nakti Sessw., ähnlich Druw. n. Etn. II, 161. trīs naksniņas... smēde sveilējās BW. 24875;

2) sich in der Glut (der Sonne oder des Ofens) wärmen
(Mor., Lis., Bers.) und dabei rot werden Tirsen n. RKr. XVII, 80. Vielleicht (nach J. Schmidt Voc. II, 486) mit"Entgleisung" zu svilt; oder mit dem Vokalismus von an. svīda "sengen, brennen"?

Avots: ME III, 1147

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149

I svelˆt ² Bl. (li. svelti "schwelen"), sveļu, svēlu, tr., intr., sengen St., U.; glühen: svelme sveļ Asp. R. IV, 79. līksme de̦g un sveļ Rainis Tie kas neaizmirst 69. ar... guntiņām sveļ Skalbe. Nebst svilt, svals, svelme, svēle zu gr. έ'λη "Sonnenwärme", ae. swelan "langsam verbrennen", mnd. swalm "Qualm, Dunst", ae. swol "Hitze", nd. swōl "chwül" u. a., s. Persson Beitr. 579, Walde Vrgl. Wrtb. II, 531 f., Solmsen Untersuch. 196.

Avots: ME III, 1149

svila, svile "?": svila (Var.: svile BW. 21287, 3), svila (III p. prt. zu svilt?)... Annīna, nuosviluši matu gali FBR. VII, 68 (aus Serbigal). svile vielleicht das Femininum zu svilis 2.

Avots: ME III, 1157

sviļi, kleine, trockene Fichtenreiser, die schnell brennen Nigr.: sausuos žagarus un sviļus, kas derīgi uguns iekuršanai Janš. Dzimtene ² I, 105. Zu svilt I.

Avots: ME III, 1159

svilis,

1) ein Holz, das nicht brennen will
St., U.;

2) ein Rotkopf
U.;

3) ein rotes Schwein
W. - Livl. n. U.; BW. 2418, 1 var.;

4) ein Hitzkopf
Ar. Nebst li. svilius "wer versengt ist" zu svilt I.

Avots: ME III, 1158

svìluôt(iês) ² Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163

svìluôt(iês) ² Tirsen "= mirdzêt, funkeln": rasa zâlē svīluo(jas). svĩluôtiês Bauske "= svīļuoties". Vgl. svilt II und zvīļuot.

Avots: ME III, 1163

svilums, s. svilt I.

Avots: ME III, 1159

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

ticêt (li. tikė´ti), -u, -ẽju, glauben, trauen U.: Sprw. netici visu, kuo ļaudis runā! JK. II, 387. tici māņus, dari labi! Br. sak. v. 701. kas lē̦ti (niekiem 1268) tic, tas pievilts kļūs 862. tic[i] dievam, klaus[i] kungam - labi būs! 267. ja netici dievam, tad tici ve̦lnam! 269. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt Birk. Sakāmv. 46. es viņam ticu, ich glaube ihm U. ticēt uz viņu Manz. Post. I, 55, an ihn glauben (nach U. ["seltener"] auch: ihm glauben). es ticu miruoņu augšamcēlšanu U., ich glaube an die Auferstehung vom Tode. tici dieva (Var.: dievam; dievu 30413), līgaviņa! BW. 30412 var. tic[i] vārdiņa! BWp. 586, 1 var. es nēticu puiša vārdu BW. 12415, 2 var. kas tic ve̦lnu le̦luojam, kas puisīti runājam? 11924. ticat man, neticat, es būš[u] kalpa līgaviņa 6162. vai tici manā puodiņā? lai puisis ticuot tam puodiŗram LP. V, 28, neticēju māmuliņu sūru dienu redzējušu; nu es ticu māmuliņu (Var.: māmuliņas), nu es pate ieraudzīju BW. 1227. - Part. praes. pass. ticams,

a) glaublich, glaubwürdig:
ticams nuostāsts. ticamas ziņas;

b) zuverlässig:
svainīt manu mīlamuo, tevi turu ticamuo, tevi sūtu vietraudžuos BW. 15360. Refl. -tiês,

1) glauben, trauen:
es uz viņu ticuos U., ich glaube ihm. kas var ticēties ūz vienas Plūd. Llv. II, 70. ticies, kad tev rēiz saka! A. v. J. 1902, S. 499;

2) gehorchen
Spr.: uz vārdu ticēties (folgen) Ar. - Subst. ticêšana, das Glauben, Trauen; ticẽjums, religiöse Anschauung: tuo pašu varē̦tu teikt par citu tautu ticējumiem A. v. J. 1896, 319. ticējumi nebīstas nākt dienas laikā ļaudīs 1899, S. 134; ticê̦tājs, wer glaubt, traut. Zu tèikt (s. dies). Zur Bed, vgl. apr. druwīt "glauben" und ahd. trûên "trauen" : gr. δροόν· ἰσχυρόν ("fest") Hes., and. triwi "treü. Urspr. also etwa: fest gefügt sein; zu li. teĩkti "fügen" verhält es sich etwa wie li. vilkė´ti "(womit) gekleidet, angetan sein" zu (àp)velku "ziehe (ein Kleid) an".

Avots: ME IV, 179, 180

tikrs (li. tìkras "recht, echt", apr. tickars [fem. tickra] "recht"), recht, Erz-Lng., Für. I; gut, tauglich Rutzau; wert: tikrs zaglis, Erzdieb Für. I. tikrs viltnieks, Erzketzer ebenda. Jē̦kabs ir krietns un tikrs zē̦ns katrā vietā Janš. Bandavā II, 230. pašu nuovadā nav ne˙vienas meitas tevis tikras - tās ir visas nabadzes Janš. Čāp. 12. cirvis šeit tam tikrais, das Beil ist hier(zu) gut Rutzau. Vgl. auch tam tikram. Zu tèikt (s. dies); urspr. etwa: passend (vgl. tikls).

Avots: ME IV, 183

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

trìekt (li. treñkti "dröhnend stossen"), -cu,

1) stossen, schlagen
Spr.; erschüttern U.; zerstossen, zerquetschen, zerschmettern U.: triec uotram pa galvu Warkl. triecuot naba zila palikuse RKr. VI, 501;

2) (weg)jagen, scheuchen
U.: gans triec luopus Drosth., Orellen, PS., Wolm., Vīt. triec vilku mežā! Nigr.;

3) beeilen, beschleunigen
Wid.;

4) säend (aufs Geratewohl) werfen:
trieca ... rudzus negŗāvē̦tā plē̦sumā Janš. Dzimtene ² 11, 16;

5) trinken:
nu triec iekšā (trink aus)! Golg.;

6) viel sprechen
U., plaudern, sich unterhalten Wessen: ar puišiem netrieciet! puišiem viltus valuodiņas BW. 10665, 4 var. trieksi kambarī savu gudruo triecamuo MWM. X, 418. kuo niekus trieci!

7) singen (gew. von Vogelstimmen):
lakstīgala triec Niedra Zemn. dēls 58. cīrulis triec Warkl. gani triec ebenda. Laimduota nedzirdēja, kuo putniņi trieca Kurbads;

8) kārtis tr., Karten spielen:
triekuši kārtis uz naudu LP. VII, 36. Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr.), sich stossen, quetschen, zerschlagen U.: dažs zars triecas viņa sejā Jaun. mežk. 98. kaut saule drupās triektuos Vēr. II, 964. reizi viņuos tuomēr spuožais zibins trieksies Vēr. I, 1096. pēc paēšanas ātri nuovāc galdu, lai ... nesadauzītu kuo triecuoties RKr. XIX, 142 (aus N:-Bartau);

2) miteinander plaudern
U., disputieren Kawall n. U.: triekdamās un runādamās Janš. viņš triecās ar tuo, līdz tas savu zirģeli nuojūdza U. b. 104, 9. - Subst. trìekšana,

1) das Stossen, Schlagen; der Schlag
Spr.;

2) das Jagen, Scheuchen;

3) das Plaudern, Sprechen:
saimnieks ar citiem kungiem bija lielā triekšanā Etn. IV, 55;

4) das Singen;
trìekšanās,

1) das gegenseitige Stossen, Schlagen, das Sichschlagen;

2) das Plaudem; die Diskussion:
izceļas panāksniekiem ar vārtniekiem ... triekšanās RKr. XIX, 149 (aus N.-Bartau); trìekums, der Schlag, Stoss, die Erschütterung, die Beschädigung Wid.; trìecẽjs,

1) wer schlägt, stösst;

2) wer jagt, scheucht;

3) wer plaudert, spricht;

4) wer singt.
Nebst trlcêi trùoksnis n. a (vgl. auch trenkt und trinkt) zu li. trankùs "holperig", trinkis "Anstoss", trinkti "(behaartes) waschen", apr. acc. s. pertrincktan "verstockt", got. ƥreihan, ae. ƥringan, ahd. drangōn "drängen", lat. truncus (wenn mit un aus on ) "verstümmelt; Baumstamm ohne Aste", av. gen. pl. ϑraxtanąm (wenn mit ax aus ṇk) "der zusammengedrasngten", sowie vielleicht air. tréicim "weiche, verlasse" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 758 f., Trantmann Wrtb. 328 f., Reichelt KZ. XXXIX, 59 und 79 f.

Avots: ME IV, 243

uzkarinât: sudrabu ... uz viena pupiņa uzkarinājusi Tdz. 57978. ‡ Refl. -tiês, = uzkārtiês 5: pate gribē̦tu tev u. ar varu vai viltu Janš. Līgava I, 485.

Avots: EH II, 724

valšķenica, valšķenice, eine Betrügerin, eine Heuchlerin, eine Fatsche: tu bij[i] liela valšķenice (Var.: valšķenica, viltiniece): tu ar mani saderēji, ej pie cita tē̦va dē̦l[a] BW. 15876 var.

Avots: ME IV, 460

viênrùoku, Adv., Hand in Hand, zusammen: ar nuodevību viltus iet vienruoku Juris Brasa 516.

Avots: ME IV, 664

II viļât (li. vilióti), -ãju, betrü gerisch locken, verführen L., U. Zu vilt II.

Avots: ME IV, 597

vilˆdît, locken KatrE. Refl. -tiês,

1) sich (auf jem. od. etwas) verlassen
Nerft, (mit ilˆ ) C., Golg., Gr.-Buschh., Oknist, Ramkau, Wessen, sich Hoff nungen machen auf, rechnen auf Jürg.: uz ... pateicību viņš nebij vildījies (gehofft, gerechnet) Blaum. Latvijas pielik. v. J. 1909, S. 276. meitene vildījās (cerēja tikt) uz tirgu Jürg. uz viņa nevar vildīties, auf ihn kann man nicht rechnen. cits uz cita vildījās BW. 33671. lai viņš nevildās uz mani Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 47. dziedātāji .., nevildījās ... uz kuopdziedāšanas stundām vien Kaudz. Atmiņas I, 229. nevildies par daudz! Gr.-Buschh.;

2) = vilti%C3%AAs">viltiês (mit ilˆ ) KatsE. Zu vilt(iês).

Avots: ME IV, 586

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ ² ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587

vilšu, vilšus, zur Verstärkung von vilt: vilšus (Var.: vilšu), tautas, neviliet! BW. 13504, 2. e̦smu še vilšus ievilta Janš. Bandavā I, 49.

Avots: ME IV, 596

zalˆktis (li. žalktỹs bei Būga Izv. XVII, 1, 49) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Gilsen, Jürg., Neuenb., Ogershof, Prl., Schujen, Sunzel, Trik., zalˆktis ² Angern, Arrasch, Bl., Dond., Durben, Frauenb., Gaiken, Gaweesen, Gold., Gramsden, Gr.-Essern, Grikken, Gudenieki, Hasau, Iw., Kalleten, Karls., Kremon, Krohten, Kurmalen, Līn., Lubessern, Medsen, Mitau, N.-Bartau, Nogallen, N.-Salis, Ob.-Bartau, Paddern, Pampeln, Perkuhnen, Planetzen, PlKur., Pormsaten, Ranken, Rawen, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Selg., Senten, Spahren, Stenden, Telssen, Turlau, Wahnen, Waldegalen, Wandsen, Wirginalen, Wormen, zalktis RKr. VIII, 101, Altenburg, Alt-Mohken, A-Rahden, A.Schwanb., Bers., Ellei, Erwalen, Gränz-hof, Kreuzb., Kr.-Würzau, Lamingen, Linden, Lipsthusen, Lubn., Mar., Marzenhof, Nigr., Nötk., Nurmhusen, Plm., Postenden, Preekuln, Ronneb., Sackenhausen, Saucken, Sehmen, Serben, Sessw., zalˆkts ² Suhrs n. FBR. VII, 41; VIII, 120, Rothof n. FBR. VIII, 120, zalkts U., zalˆksis Erlaa, Saikava, Sessw., zalksis Seyershof, zalksis U., zalˆkšs ² Schlehk n. FBR. VII,41, zalˆksnis ² Wainsel (nur in Märchen vorkommend), zalksnis Memelshof, zalsis Oselshof, zalˆtis (li. žaltỹs, gen. žálčio ) N.-Peb., PS., zaltis ² Orellen n. FBR. XI, 40, Baldohn, Frauenb., Kurs., Siuxt, Treiden, Waddaxt, * zaltis (s.KZ. L, 27) Ruhtern, Sussikas, zaltis U., RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6, Annenhof bei Mar., Ekau, Fossenberg, Grosdohn, Jakobshof, Līve, Marzen, Meselau, Salisb., Zerrauxt, Demin. zaltiņš U.,

1) die Ringelnatter, Hausnatter (tropidonotus natrix L.)
RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6; eine Schlange überhaupt U., Frauenb., Telssen; ein Molch Linden n. U.: zalktis ceļu ritināja BW. 31737, 1. zalkša asins Br. 124. zalkšu dūriens 418. zalkšu ķēniņš 383. zalkšu kruonis ebenda. zalkšu vārdi Br. IV, XLV. raibais, skauģaiņais, strīpaiņais, rūtaiņais zalktis Br. 399. rudais zalktis 400. ūdens zalktis dzīvuo ūdenī Livl. n. Heniņ. slinks kâ zalkts, sehr faul U. viltenieks, zalša mẽle BW. piel. ² 15640. senāk latvietis savu sūcẽju tâ sunīja: tu zaltis, es tevis dēļ e̦smu kaltis! Etn. IV, 42;

2) in genitivischen Verbindungen:
zalkša raksti, eine Art Webmuster: lindraki... ar... zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434. - zalkšu kārklis Karls., daphne mezereum; zalšu liepa, der Seidelbast Brasche, Sassm.; Sandelholz U.;( zalkšu l. ) eine Pflanze, die im Walde wächst Frauenb.; zalkšu (zalšu RKr. II, 75) mẽle, Triften- Knabenkraut ( orchis morio L. ) Wid.; zalšu (zalkšu U.) sakne, Wiesenknöterich, Hirschzunge (polygonum bistorta L.) RKr. II, 76, Birsman; zalšu uoga, die Einbeere (paris quadrifolia L.) U., RKr. II, 75;

3) zaltis ² Frauenb., ein listiger Mensch.
Der nom. zal(k)sis für. zal(k)tis nach dem gen. zal(k)ša. Nebst li. želektỹs dass. (bei Būga I. c.) wohl am ehesten nach Zubatý BB. XVII, 328 und Oštir WuS. IV, 214 zu zaļš, ze̦lts, zalgs. Anders (zu li. žalga "Stange" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 540) Petersson IF. XXIV, 276.

Avots: ME IV, 684, 685

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb ² 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691

II zvelˆt ² Salis, (mit èl ² ) Wessen, zveļu, zvēlu, wälzen, fortbewegen, umwerfen U.; abbeugen U., neigen Wessen: laivu zvelt uz sāniem Salis. Intransitiv (von einer geraden Linie abweichen): kur nu zveli! Mag. V, 2, 146. Refl. -tiês, sich wälzen U.; (langsam Wessen) umfallen U.; sich schwerfällig fortbewegen U.; sich (zur Erholung) hinlegen Spr.: bangas zveļas LP. I, 133. zvelies ārā, zvina muca! BW. 18735. (suns) pie tavām kājām zvelsies JR. IV, 97. (pastnieks) iekš ratu stūŗa dziļi zvēlies Vēr. II, 1051. (laiva) zvelsies apkārt Janš. Mežv. ļ. II, 116. saule uz nuoiešanu zveļas Mag. V, 2, 152. Nebst zvalstît, zvalns, zvilt I u. a. zu li. įžvil˜nas oder pražul˜nas "schräg", nuožvelnùs "abschüssig", III p. prt. žvilavo "neigte sich wiederholt" Niemi Nr. 18, žvalùs "flink, behend", aksl. zъlь "böse", ai. hválati "geht schief, strauchelt", av. acc. s. zbarǝmnǝm "den krumm gehenden", w. - osset. zulun "schief", av. zurah- "Unrecht, Trug", gr. φαλόν· μωρόν Hes. u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643 f., Trautmann Wrtb. 372 f. und KZ. XLIII, 173, Persson Beitr. 757, Zubaty; IF. III, 122 ^1, Wood Post-consonantal w in Indo-eur. 62, Petersson Vergl. slav. Wortstud. 54.

Avots: ME IV, 770

II zvīlêt,

1) "in schräge, halbliegende Stellung zusammenfallen"
Nötk. (mit î ); "lange liegen (vom Heu, Getreide auf dem Felde)" ebenda: ļuoti ilgi viņš zvīlēja pār luogu, kamē̦r krūtis sāka sāpēt Skuju Fr.;

2) fliessen, sich langsam schütten (vom Sand)
Alksnis- Zundulis;

3) "?": ik zieds un zâle smaršuo, kad gaŗām zvīl Rainis Gals un sākums 37. Mit sekundär gedehntem ī zu zvilt I.

Avots: ME IV, 780

zvilinât, (allmählich) in halbliegende Stellung versetzen Nötk., Vīt.: kuoku mēs pama˙zītēm zvilinājām Vīt. mēģinājām zvilināt uz mājas pusi, bet kuoks nuogāzās pa uotru pusi ders. Zu zvilt I.; vgl. auch sazvilinât.

Avots: ME IV, 775

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit ilˆ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit ilˆ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il˜ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit ilˆ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit ilˆ ² ) Bauske, Frauenb., (mit ìl ² ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775

zvilus Nötk., Vīt., zvilu, Adv., (halb) liegend: Teodōrs guļ zvilus A. v. J. 1900, S. 489. atzveltnes krē̦sls... bija mīksts, lai varē̦tu kalpuot gudrībai sē̦du un zvilu Stari II, 34. zvilus kann der alte dat. s. (s. Le. Gr. § 736) eines part. prt. von zvilt I sein.

Avots: ME IV, 776