Paplašinātā meklēšana

‡ ā`rms ² (> ostle. ùorms) Warkl., =ẽ̦rms 1.

Avots: EH I, 195

‡ aukstcē̦rms Ledmannshof, die Schwindsucht. Vgl. ‡ aũvê̦rums ² .

Avots: EH I, 186

čurms (unter čur̃ma): vējš saraun aude̦klu čùrmā AP.; dicht zusammengewachsene Pflanzen AP.

Avots: EH I, 297

e̦r̃ms: Schnetz stelltes AfslPh. XL, 75 ³ nach dem Vorgang Brückners zu aksl. raměnъ "gewaltig" und germ. *ermana- "gross, ungeheuer", und Lidén IF. XL1V, 191 das von le. e̦r̂ms nicht zu trennende li. ermis "Monstrum" zum germ. *ermana- und arm. arman "Wunder". Falls aber le. e̦r̃ms ein Erbwort wäre, kännte es nur mit ģr- gesprochen werden.

Avots: EH I, 370

ẽ̦rms: auch Salisb.,

1): tas nu gan ir ẽ̦rms nuo cilvē̦ka! Strasden: brīnums, ē̦., kāds kumeliņš! BW. 2418, 3;

2): nuopirka ē̦rmu, ē̦rmu vaiņadziņu BW. 5990 var.

Avots: EH I, 373

ẽ̦rms [Trik., Salis, ḕ̦rms ² Lis., Bers., Kreuzb.],

1) = e̦r̃ms: Sprw. ē̦rms paliek ē̦rms, kauču ze̦lta drēbes nē̦sājis. un kādus ē̦rmus tu vēl nedzirdēsi MWM. X, 568;

2) Adj., wunderlich, merkwürdig [?]:
ē̦rma [kann der gen. s. zu ē̦rms 1 sein, worūber der dafür in den Varianten gegebene gen. pl. ē̦rmu pricht] līgaviņa BW. 22580, 4.

Avots: ME I, 576

‡ gudzurms Mar, eine Krümmung: dēlis kalzdams me̦t gudzurmus. Vgl. gudzulms.

Avots: EH I, 416

iẽsir̃ms, graulich, ins Graue spielend: iesirma galva, bārzda; iesirmi mati.

Avots: ME II, 63

[I kar̂ms "mager": k. zirgs Erlaa. Vgl. kar̂ns.]

Avots: ME II, 163

II karms, wohlgenährt Erlaa, Kokn. n. U. [Beruht anscheinend auf r. корми́ть "füttern", woher das mundartliche karmît od. kormît (n. U. in West - Livl.) dass.]

Avots: ME II, 163

kārms: auch Pilda, Warkl., Pas. VI, 471; VIII, 50; X, 415.

Avots: EH I, 603

kārms, das Gebäude Lettg. [Entlehnt aus einem urruss. хормъ (wozu aksl. храмъ "Haus" und r. хорóмы "grosses Gebäude".]

Avots: ME II, 197

‡ ķiẽr(u)ms Salis "aude̦kla me̦tu puosmiņš; atsevišķs virves puosms".

Avots: EH I, 707

kùrms C., Smilt., [Ronneb.], ķurms [Bers.], der Haufe, der Knäuel: baznīcē̦ni stāvēja kurmuos Smilt. ļaudis ķurmuos vien gāja, pārspriezdami jaunā mācītāja runu Seib. krampji savilka viņu kurmā C. mūsu rudzu ruņģītis nuosists un iebāzts peļu ķurmā LP. VII, 727.

Avots: ME II, 324

I kùrms (der Haufe): nach Loewenthal PBrB. LII, 458 aus *kurpmos zu norw. dial. hurv "hope, flok, uredig forviklet masse" (?).

Avots: EH I, 679

II kurms (unter kur̃mis II): auch Tdz. 37161, Pas. I, 405, (mit ur̃ ) Nikrazen, (mit ùr ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH I, 679

ķurms (der Manlwurf): auch (mit ur̃ ) Rojen n. FBR. XIII, 73.

Avots: EH I, 708

ķurms, s. kurms und kurmis.

Avots: ME II, 392

[nedārms Wessen "unschön, unanständig (nepieklājīgs)".]

Avots: ME II, 710

[pa˙pirms, zuerst Jaunie mērn. laiki I, 117.]

Avots: ME III, 81

pasir̃ms, etwas grau: pasirmi mati.

Avots: ME III, 98

pe̦lē̦ksir̃ms, pe̦lēks und sirms: nakts sūtnis izpleš spārnus ē̦nainuos: viens pe̦lē̦ksirms se̦dz rīta pusi Akurater Latv.

Avots: ME III, 196

piedārms Wessen, piedārns Nerft, passend; vgl. li. pridarus "geziemend".

Avots: ME III, 243

pirms: mit ir̂ auch Warkh.;

1): pir̃ms (zuerst)
vajag aizdarīt dures un tad tig teikt labu dienu Rutzau. pir̂ms ² (zuerst) duod maizi Siuxt;

2): auch A.-Ottenhof n. FBR. XVI, 93.

Avots: EH XIII, 238

pirms (mit r̂ Mar. n. RKr. XVII, 109),

1) Adv., vorher, früher:
tuop pēc ar tuo cilvē̦ku niknāki nekā pirms Glück Lukas 11, 26;

2) Praepos., vor:
rītā agri pirms saules Etn. II, 65. pirms Jurģa (dienas) Etn. II, 84;

3) Konjunktion, ehe, meist in Verbindung mit
ne(kā), eher als: ūdens jau vārījās, pirms tu man biji sacījuse Blaum. Pazudušais dē̦ls 1 l. pirms kā iet istabā, tautas mūte nuobučuo BW. 14628.

Avots: ME III, 227

pirmsakne,* die Grundwurzel: brāļu draudzes pirmsakne Plüd. Llv. II, 139.

Avots: ME III, 227

pirmsâkums,* auch PL, der erste Anfang, der Uranfang: zemes pirmsūkums Stari II, 576. būvniecības mākslas pirmsākumi Antrop. II, 53.

Avots: ME III, 227

pirmspiets,* der erste Schwarm: pirmspieti iznāk parasti ar ve̦cu māti Karls.

Avots: ME III, 227

pirmsuga* Konv. ² 511, 1252, 1746, die Urart.

Avots: ME III, 227

‡ sar̂ms Skaista n. FBR. XV, 53, = sar̂ma.

Avots: EH XVI, 443

sãrms: krekliņš ... sārma (Var.: sārmu) silītē BW. 27080, 2; plur. sārmi "?" (Pfeifenöl?) Strods Par. vōrdn. 162.

Avots: EH XVI, 472

sārms (li. šármas "Aschenlauge") PS., Wolm., Ruj., Karls., Salis, Serbigal, Dunika, AP., Lin., Deg., Iw., sā`rms ² Kl., Prl., Nerft, Preili, Wessen, sãrums C., Salisb., Karls., sārums Erlaa n. U., die Lauge (aus Birkenasche Bielenstein Holzb. 440). Zu apr. sirmes "Lauge" und weiterhin nach W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 790 zu mhd. harn od. harm "Harn"; anders darüber Reichelt KZ. XXXIX, 21, Prellwitz Wrtb.2 237 und Leskien Abl. 348.

Avots: ME III, 806

sensir̃ms* vor Alter grau, uralt: nuo sensirmiem laikiem Apsk. v. J. 1903, S. 326. sensirms stāsts Vēr. 11, 265.

Avots: ME III, 818

se̦rms, der Umlauf um die Riege, da das Korn angeführt wird U. Zu sẽrt I, se̦rs I.

Avots: ME III, 819

sē̦rms, das Schutzdach rings um die Riege Wid.

Avots: ME III, 830

‡ II sẽ̦rms (?) Schwitten "=sẽ̦rs III 1".

Avots: EH II, 482

‡ še̦r̃ms Liepa "allzu sauer": še̦rmi kāpuosti.

Avots: EH II, 625

sir̃ms,

1): "bē̦rs ar baltu" (von Tieren) Grob.; sirma bārzda BW. 3763 var. abi labi - tē̦va pirkti kumeliņi; sirmais labs Rīgai braukt, bē̦rais labs baznīcai 29622, 1 var. rudzi jau me̦tas brangi sirmi Frauenb. tīrums ir s. ar rugājiem Seyershof.

Avots: EH II, 489

sir̃ms (li. šìrmas "grau" bei Būga Aist. Stud. 138 und Tiž. II, 475),

1) grau, silbergrau
U.: sirmi mati, graues, weisses Haar. Sprw.: sirms kâ se̦sks. sirmais, der Grauschimmel U., "пестряк (конь, волк)" Spr. - sirmā stunda, die Dämmerstunde: skuolnieki iznāca pa sirmuo stundi pa ielām pastaigāt A. XVII, 482. vakaruos, pa sirmuo stundu . . . Plūd. LR. III, 83;

2) grau
(fig.), alt: sirmti se̦natne, die graue Vorzeit. varēja nuodzīvuot . . . sirmu mūžu Alm. Kaislību varā 95. daudz šis akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā A. Upītis. vē̦ruot dziesmas sirmuo ve̦cumu SDP. VIII, 14. zē̦ns nuo sirmas dzimtas (aus altem Geschlecht) MWM. VIII, 86. - Subst. sir̃mums, das Grausein, Greisesein U.; das Alter: matuos jau spīdēja sirmums Aps. tikai bārdā varēja manīt drusku sirmuma Aps. VI, 5. Nebst sir̃ks und li. širvas "grau" wohl zu sar̂ma (s. dies, sowie auch Brückner KZ. XLV, 316 und Petersson Zwei sprachl. Aufs. 18).

Avots: ME III, 846, 847

sir̃msarĩtis BW. 17129, 2 od. sir̃msarīšu kumeliņš 32931, 3, der Grauschimmel.

Avots: ME III, 847

šķe̦r̃ms: šķe̦r̃ma putra Pankelhof.

Avots: EH II, 631

šķe̦r̃ms Riga, Salisb., = šķē̦rms: ja sulas jeb paniņas siltā laikā kādas dienas vēl stāv, tad ļuoti saskābst jeb paliek šķē̦rmas Erlaa. sirds pildās kâ ar šķe̦rmām indevēm Boriss God. 17.

Avots: ME IV, 28

šķẽ̦rms: auch Gramsden, Seyershof, Trik., (mit ḕ̦r ² ) Bērzgale, Erlaa; šķẽ̦rmi ("pārāk") skābs Salis. kundzei kļuva tik šķē̦rmi, ka arī viņa būtu varējusi raudāt līdz Daugava 1940, 11.

Avots: EH II, 634

šķẽ̦rms Bauske, C., Gr. - Sess., Ruj., Salis, Wolmarshof, (mit ḕ̦r ² ) Golg., Lis., sehr sauer U., Golg., Mar., Saikava, bitter - sauer Kav., Smilt., Wallhof, Wolmarshof, bitter U., herb Gr. - Sess., im Gären, in der Säuerung verdorben L., Bergm. n. U., A. - Ottenhof, Ruj.: skābums baļļiņā pa˙visam šķē̦rms palicis A. - Ottenhof. šķē̦rms ābuols Gr. - Sess. šķē̦rma skābā putra ebenda. šķē̦rma maize ebenda. šķē̦rms alus MWM. v. J. 1896, S. 418. jāņuogu vīns vienmē̦r ir drusku šķē̦rms Salis. dzēriens tīri šķē̦rms palicis U. šķē̦rmas sulas Saikava. (fig.) ierauguot ē̦rmu ar ģīmi šķē̦rmu Lautb. - Subst. šķē̦rmums, das Uhersäuerte U. Wenn urspr. "schneidend vom Geschmack", zu šķir̃t; vgl. šķe̦r̂bs.

Avots: ME IV, 35

šķirmstuvis,

1) "?": visi šķirmstuvji man ir ktāt;

2) "skaliņš ar ruobiņu, ar kuo izve̦lk dzijas caur šķietu" Bauske (mit ir̃).

Avots: ME IV, 45

šur̃ms "?": viņam tāda šurma sieva Gr.Sessau.

Avots: ME IV, 106

tē̦rms (?) U., = cērme.

Avots: ME IV, 173

vis˙pirms, vis˙pirmi Spr., vis˙pirmāk Spr., Wid., visu˙pirms Spr., visu˙pirmis, visu˙pirmu, visu˙pirma, vis˙pirmat L. Aw. v. J. 1850, № 22, Adv., ganz zuerst, zuallererst: sarkanais ābuoliņš visu˙pirms nuoziedēja BW. 8867. visu˙pirms tā (= apsīte) nuobira 30632, 2, svainīt[i]s man visu˙pirms (Var.: visu˙pirmu. vispa˙priekšu) tautu durvis virināja 23083. kas Jānīti ielīguoja visu˙pirmis (Var.: visu˙pirms, visu˙pirmu) vasarā? 32353, 5. visu.- pirms ganiņi, tad arājiņi 32353, 6. es ar savu kukažiņu visu˙pirma (Var.: visu˙pirms. vispa˙priekšu u. a.) druviņā 27264 var. visu˙pirms viņš tai pateiksies MWM. VIII, 781. vis˙pirmāk aizbrauc ziņas nesējs Etn. IV, 173. kurš tad visu˙pirmāk iekāpe Glück Joh. 5, 4.

Avots: ME IV, 625

visu˙pirms, s. vis˙pirms.

Avots: ME IV, 627

aile, aila [in Meiran àila ^2], auch wohl aiļa MWM. VI, 389 (li. eilė die Reihe, Schicht, ailà J., ailià: iet),

1) die Reihe:
viņas puses uozuoliņi ailiņām saauguši (Var.: rindiņām) BW. 2803. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām ailiņām (Var.: ailītēm) 28128. divi ailas skuju klāju 24640,4. dzērves laižas ailē (Schwnb.). vispirms nuoliek vienu ailu (die Reihe) salmu Konv. ^1.

2) Der Gang
(cf. iela, die Strasse): uz apakšzemes pili varēja tikai pa apakšzemes ailu aiztikt LP. VII, 1326. zīlnieks palīdzēja tai pa aili pāri tikt LP. VII, 41. uguns liesma drusku augstāk tumšā ailā paceļas A. XIV, 213. [aile (Bersohn) = starpa starp salmu uzcirtumiem klājienā piedarbā].

3) aile od. iela, eine Reihe von 2 oder 3 in nicht grosser Entfernung an einander geschobenen Darrbalken
A. X, 1, 307 [nach Bugge PBrB. XXI, 422 hierzu auch norw. dial. eil "rinnenförmige Aushöhlung". Hierzu wohl auch ailis 4].

Kļūdu labojums:
die Reihe = die Reihe, die Schicht
ailu (die Reihe) salmu = ailu (die Schicht) salmu

Avots: ME I, 12, 13

‡ àizkal˜puôt,

1) im voraus dienen, um nachher dafür etwas zu bekommen
Golg.: glābšana bijusi jau pirms aizkalpuota Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 147. kad... aizkalpuojumi nav darīti, tur dara par skaidru atlīdzību Kaudz. Vecpiebalga 47;

2) a. līdz virsniekam, bis zum Offizierstand empordienen.

Avots: EH I, 28

àizlikt, tr.,

1) hinter etwas hinlegen:
sluotu aizdurvē;

2) vorlegen so, dass das Bedeckte hinter dem Bedeckenden erscheint:
viņai priekšā bij aizlikts gaišs priekšauts Dok. A. ruoku aizlikt pār acīm Spr. cīkstuoties pretiniekam aizliek kāju priekšā, lai tas juo drīzāki kristu Etn. IV, 145. kuo negrib piemirst, tuo aizliec aiz auss, negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss " das schreibe hinters Ohr;

2) von sich fern weglegen, von sich entfernen, wohin schicken:
jau pirms kāzām Tiltiņš aizlika Lieni uz ziemeļiem Blaum. Sk. 12;

3) legend befestigen, versperren:
ceļu, den Weg wersperren. kalns aizlicis vīram krūtis cieti Etn. II, 87, indem der Mann den Berg hinaufgelaufen sei, sei er ausser Atem gekommen. zinātāji pūķi varuot cieti aizlikt, zum Stehen bringen: cieti aizlikts tas gaisā muocuoties un staipuoties Etn. I, 97. viņš nakti nav ne acu aizlicis (zugemacht);

4) für e. etw. legen, auslegen:
naudu, atduot aizliktuo naudu;

5) intr., wegeilen, eiligst sich wohin begeben, so namentlich refl.:
iekuoduši launagu, aizlikuši visi uz sienu JU. mežsargi ar saviem zirgiem aizlikuši gaŗām (vorüberfahren) JU. viņš aizlicies uz muižu pie kunga ar ziņu JU.

Kļūdu labojums:
Ohr; 2) = Ohr; 3)
3) legend = 4) legend
4) für = 5) für
5) intr. = 6) intr.
teikums "kuo negrib (jālasa: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. Der Satz "kuo negrib (zu lesen: negribi) piemirst, tuo aizliec aiz auss" ist in die Abteilung der Bedeutung 1 zu versetzen.

Avots: ME I, 36, 37

àizmàitât, tr., den Grund des Verderbens legen: tārpu aizmaitāts ābuols, ein wurmstichiger Apfel.

Avots: ME I, 38

àizspẽt, zuvorkommend jem. treffen, ereilen: briesmīgs dieva suods aizspēja viņu, pirms viņš vēl krietni bija izauruojies Etn. IV, 79.

Avots: ME I, 51

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

aplâdêt, tr., verfluchen, verzaubern; aplādē̦ta pils LP. VII, 205; aplādē̦ta meita 216. [Reflexiv: mēs ar lāstiem e̦sam pašus aplādējušies nenieka baudīt, pirms... Glück].

Avots: ME I, 100

‡ appļikšinât Dunika, Kal., mit den Händen (leicht schlagend) ringsum abglätten: a. rnaizes kukuli, pirms tuo šauj krāsnī.

Avots: EH I, 106

apzavêt: auch Mitau, Neuhausen, Pormsaten.

Avots: EH I, 127

atskrìet,

1): ja gadītuos a. (geboren werden)
meitenei Janš. Atpūta № 385, S. 7; ‡

2) herfliegen:
nuo meža atskrējuši lleli strazdu bari Siuxt, baluoži atskrēja Pas. VIII, 131; ‡

3) sich (von selbst) losriegeln:
bultei atskrienuot, ienāca ... vīrs Kaudz. Izjurieši 55; ‡

4) erkalten:
sārms karsts, - lai atskrien Für. I (unter sārms). Refl. -tiês,

2): auch Wessen;

3): auch Pas. I, 248; III, 135.

Avots: EH I, 166, 167

aûstuve (li. austùvė),

1): auch Auleja (gesprochen: aûśťiv'e̦): dzijteņas saveldinē ar austuvi;

4): nuoņemšuot nuo austuvēm (als plur. t.) aude̦klu Pas. IX, 493; ‡

6) = aûstene Pormsahten.

Avots: EH I, 188

avs: auch Saikava, Demin. avitiņa - auch Pormsahten, avetiņa - auch Dunika, RKr. XIX, 148 (aus NB.), avutiņa BW. 28297: baltas avis BW. 29064, 1 var. spruoguotas avis 1318 var.; iet avitiņās Janš. Mežv. ļ. II, 13, avetiņās iet Dunika, blinde Kuh spielen.

Avots: EH I, 190

bèdinât [li. bėdinti], tr., betrüben, Kummer bereiten: pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033.

Avots: ME I, 288

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

cḕrme, [ccêrmis ² Salis], cê̦rms ² [Dond.], der Spulwurm; cērmju zāles,

1) der Rainfarn (tanacetum vulgare)
RKr. II, 79;

2) jedes die Spulwürmer abführende Mittel.
[Zu cirmis li. kermanaĩ "Bienenlarven", kirmis "Wurm", sloven. čr̂m "Fingerwurm", ai. kṛmi - ḥ "Wurm, Made" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 169, Trautmann Wrtb. 134, Fick Wrtb. I ^4, 30 und Petersson Stud. zu Fortunatovs Regel 34.]

Avots: ME I, 378

I čir̃kstinât,

1): ceļmaļā čirkstinājusi žagata Pas. IX, 77; 2): auch (mit ir̂ ² ) Katzd.: č. (mit ir̂) vijuoli Mar.; č. (mit ir̂) guovi Zvirgzdine, eine Kuh (hörbar) melken:
pirms pabaruo, tad... čirkstini! Pas. IX, 137. ‡ Refl. -tiês Siuxt, = čirkstinât 1: cīrulis čir̃kstinās.

Avots: EH I, 291

cirmitains [Stuhrh.], U., [cìrmitains Jürgensburg, cìrme̦nains C., cìrmeņains ² Lis., cìrmulains ² Domopol], cìrmuļains Smilt., wurmstichig; ja Jē̦kaba, Annas dienā jeb Labrencī iet kartupeļus vilkt jeb ravēt, tad kartupeļi tiekuot cirmuļaini Etn. IV, 91.

Avots: ME I, 386

čur̃ma C., auch čurms Druw., die Menge, Schar, der Haufe; čurmu čurmām, durcheinander: juku jukām, čurmu čurmām A. XII, 334. egles, saspiedušās čurmās, lūkuojās pa luogu istabā MWM. X, 249. japāņi salasījās čurmā B. Vēstn. čūskas guļ arī čurmiņuos.

Avots: ME I, 423

dā`rzs: augļu d., der Obstgarten. puķu d. BW. 14615, 2. nuo ruožu dārziņa 33602. liepu d. 13646, 5. In Jürg., Salisb., Wolm. unterscheidet man dārzs "Gemüsegarten" und dārziņš "Obstgarten";

2): luopu d. auch LChr. 110, N.-Rosen n. LP. VII, 552, Mahlup. zirgu d. - auch Mahlup, Sonnaxt. guovju dārzu BW. 32561. teļu d. Sonnaxt. teļš bij izsprucis nuo dārza Saikava. silā man bišu dārzi BW. 25808, 2; auch sonsf ein eingefriedigter Platz:
uz kapiem (auf dem Friedhof) darziņš ir Kaltenbr, atvasu d., eine Schonung, Einfriedigung im Walde Diet. blieķa d. BW. 34043, ein Platz, wo die Leinwandbleiche stattfindet. zvē̦ru d., der Tiergarten. zvē̦ru paņēmis, devās uz ... pilsē̦tu, bet pirms tur nuonāca, sūtīja... vēstnesi ..., lai sataisuot stipru dārzu Pas. V, 52 (aus Kokn.). daļa zemes atruodas jūrmalas kāpu starpās, paze̦mas vietas, kuo sauc par jūrmalas darziem Janš. Nīca 23.

Avots: EH I, 312

dìevĩba ,* der Gottheit: vis˙pirms interesējās par pašu dievību MWM. VIII, 874.

Avots: ME I, 485

[IV dievuôts "bedauernswert, armselig"(?): d. nabags Golgowsky.]

Avots: ME I, 487

dzedzelaiņš "?": meitu māte man suolīja dzedzelaiņu kumeliņu; es negribu dzedzelaiņu, man pašam sirms zirdziņš BW. 16489.

Avots: ME I, 539

dze̦sna, die Dämmerung ElV,: kādu rītu viņš uzmuodās pirms dze̦snas Zalkt. 1908.

Avots: ME I, 547

[ẽmeklis W. - Kurl., eine abscheuliche Kreatur, ein Auswurf. Vielleicht aus *ērmeklis (zu ē̦rms).]

Avots: ME I, 574

[ẽ̦rme̦klis Salis (> ẽ̦rmke̦ls Dond.), = rms">e̦rms.]

Avots: ME I, 575

gavẽnis, die Fastenzeit: zied lazda gavēnī BW. 27749. lielais gavēnis - nuosaukums sešām nedēļām pirms lieldienām Konv. ² 2398. oft der Pl.: gavēņu laiks - nuo septītās svētdienas priekš lieldienas līdz pašiem lieldienas svē̦tkiem Etn. I, 73. viņš netiek tauks nuo taviem gavēņiem von deinem Fasten MWM. V, 330. Nebst li. gavė˜nios dass. aus dem Slavischen.

Avots: ME I, 614

ģība, comm.,

1) [ģĩba C., ostle. džèiba ² Warkh.], ein schwächlicher Mensch
Ar.;

2) ein Ohnmachtsanfall:
ģībā migu, pirms asiņuoju Poruk V, 50.

Avots: ME I, 700

ģĩmis: mit ì auch AP.;

1): puisītis baltu ģīmi BW. 12705, 3 var.; ‡

2) die Stirnseite eines Steines
Frauenb.: mūrnieks, pirms akmeni ceļ uz mūra, izmeklē akmenim ģĩmi (gludākuo pusi, kas jāliek uz ārpusi mūrim).

Avots: EH I, 428

ģist, ģiedu, ģidu,

1) tr., merken, wahrnehmen, vermuten:
visur radītāja pē̦das ģied MWM. XI, 259. tu dzelžuos pats sevi liksi, pirms tu ģiedi G. All. Dadzis ģida, ka Lapiņa kundzes piere kâ sarautuos Dz. Vēstn.;

2) unpers., scheinen:
viņam ģida, ka Mariņa runā patiesību A. XV, 482 (Kontamination mit šķist). [Vgl. Le. Gr. 577.]

Avots: ME I, 700

‡ gližinât Dunika, ebnen (lĩdzinât), glätten : g. maizes kukuli pirms krāsnī šaušanas. Wohl ein Lituanismus.

Avots: EH I, 393

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656

guvẽjs, einer, der etwas erhascht, erlangt, bekommt: gre̦dze̦na guvējam vis˙pirms sargi jāpiemānuot LP. VI, 229; VII, 1134. Zu gūt.

Avots: ME I, 684

ìedẽvêt, benennen: Afrika tai vārdā vis˙pirms ruomiešu iedē̦vē̦ta Konv. 18.

Avots: ME II, 9

‡ ìeķir̃mêt Dunika, anfangen wurmstichig zu werden: ieķirmējìs ābuols.

Avots: EH I, 525

ìeķirminât: durchlöchern (von der Tätigkeit des Bohrwurms im Holz) BielU.

Avots: EH I, 525

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

[III ìeviẽtêt, (in heisser Asche) bähen: pirms liekšanas kuoks krietni jāievetē sprukstīs Nigr.]

Avots: ME II, 90

‡ ir̃mi, Beine Bartau, NB.: iet plikiem irmiem. Wohl zu apr. irmo, ai. īrmá-ḥ got. arms "Arm", li. ìrmėdė "Gicht in den Gelenken" u. a. bei Walde Včtgl. Wrtb. I, 73.

Avots: EH I, 431

‡ izcirmeņuôts N.-Peb., wurmstichig: i. kartupelis.

Avots: EH I, 438

‡ izdiẽna, das Ausdienen (r. выслуга): atvaļināts pirms pilna izdienas laika.

Avots: EH I, 443

izķir̃minât, durchlöchern, aushöhlen, Gänge im Holze machen: gultu Kand. [Refl. - tiês, durchlöchern, hohl, wurmstichig werden Wid.]

Avots: ME I, 760

‡ iznãciêns, das Herauskommen (als ein einmaliger Vorgang): pirms iznāciena uz baznīcu Janš. Dzimtene V, 453.

Avots: EH I, 468

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

‡ izšļakât, aussprengen, besprengen Dunika: pirms slaucīšanas istubu vajag i., lai neput.

Avots: EH I, 486

izsludinât, tr., bekannt machen, annoncieren, öffentlich erklären: likumus. izsludinātā dienā daudz jāj uz kalnu LP. IV, 57. Refl. - tiês, zur Genüge annoncieren, bekannt machen: vis˙pirms bija jāizsludinās avīzēs Egl.

Avots: ME I, 800

‡ izstigât,

1) = izstiguôt: pirms ciršanas. mežs jāizstigā Stenden; "sadalīt, zemes gabalu" N.-Wohlfahrt;

2) (hoch gewachsenes Gras) austreten
AP.: i. pļavu.

Avots: EH I, 483

izsutinât, (li. iššùtinti), tr., fakt. zu izsust I, durchbähen: mīksta izsutināta sluota. kuoku mē̦dz pirms liekšanas sakarsēt vai izsutināt Konv. ² 2398. [Refl. - tiês, sich recht ausschlafen U.]

Avots: ME I, 807

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. ² 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

kadiķis: auch Altenburg, Alt-Moken, Anzen, Dond., Erwalen, Fossenberg, Gaiken, Granzhof bei Tuckum, Gr.-Buschh. Gr.- Essern, Grob., Irmelau, Iw., Linden in KurL, Mark-grafen, Memelshof, Naud., NB., Nigr., Nikrazen, Nogallen, N.-Rahden, Pormsaten, Preiļi (Kur. Nehrung), Ringen, Rutzau, Sackenhausen, Sassm., Satrngen, Schlockenbeck. Schmarden, Schrunden, Schwitten, Schwarden, Tummen, Waddaxt, Wallhof, Wirginālen, Zehren, Zehrxten, Zerrauxt, BW. 10515, BW. piel.2 16530, 2, gen. plur. kadiku BW. 22919 var., Demin. acc. s. kadiķanu BW. 6442 (aus Lennew.).

Avots: EH I, 573

[II karacêt "traurig gackern": vista, kas izsalkusi jeb kam nav zināma pērkļa, pirms dēšanas staigā karacē̦dama Mar.]

Avots: ME II, 160

ķaupis,

1) = garmetis Bershof, Naud., Annenburg ;

2) die Pfeife:
vis˙pirms viņš piebāza ķaupīti, aizkūpināja tuo un tad likās gultā A. XVII, 708 ;

3) der Täubling
[um Hasenpot mit aû ^2]: par ķaupīti sauc tikkuo nuo zemes izlīdušu bē̦rzlapu Siuxt LP. ;

4) die Kröte, der Frosch
JK. VI, 13 ; ķaupīte, ein kleiner Frosch Gr. - Sessau ;

5) der Sperling
Salis [ķaûps ^2], Lems. ;

6) ķaũpis, ein aufgeblasener Mensch, ein Geck
Dond.: tas ir tīrais ķaũpis ; viņš nezin, kâ izrunāt, iet, ģērbeties. Vgl. kaũpiņš.

Avots: ME II, 357, 358

[II kauss, der Pfennig, der Heller Manz. Lettus: pirms tu pēdīgu kausu nuomaksāsi Post. II, 109. tuos trīsdesmit sudraba kausus Passio vom 16. Jahrh. Auch in Elgers Wrtb. 368 unter pieniądz.]

Avots: ME II, 178

ķir̃melis Ahs., ķirmulis,

1) der Holzwurm
Ahs., Grünh.: jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkstina LP. VII, 647;

2) Made, Larve:
ķirmeļi jeb kāpuri Konv. ² 124;

3) der Wurmstich, der Wurmfrass, der mehlartige Staub, der wom Bohren des Holzwurmes entsteht:
izsijā ķirmeļus (kuožu ē̦dumuos) un apkaisa izsitušuo vietu IK. VI, 54; apbārsta ar ķirmuļiem ibid. [Aus li. kirmėlė˜ "Wurm."]

Avots: ME II, 384

ķirme̦naîns, wurmstichig: šuogad ķirme̦naini ābuoli Serb.

Avots: ME II, 384

ķir̃mêt [Līn.], -ẽju, intr.,

1) von Würmen gefressen werden, wurmstichig werden:
durvis pa˙visam saķirmējušas Grob.;

2) fig., träge schlafen Kalleten: tu vari tur ķirmēt un pūt Etn. IV, 66. [dienu var ķirmēt mierā Janš. Dzimtene ² III, 376. - Aus li. kir̃mėti "быть точиму червями", kirmýti "träge schlafen".]

Avots: ME II, 384

[II ķir̂pe ² Bauske, wurmstichiges Holz.]

Avots: ME II, 385

[ķirpêt, wurmstichig sein: kuoks sācis ķirpēt Bers.; vgl. auch ķirpât und uzķirpêt.]

Avots: ME II, 385

kõrams Dond., eine Menge. [Aus kur̃ms > kor̃ms > kõrms?]

Avots: ME II, 255

kriẽcis, ein aus Pergeln geflochtener Korb Dond., (Wandsen], Siuxt. Auch als Mass benutzt Spiess n. U., A. IX, 1, 585, Lautb. [Der Pl. kriẽči, ein Pergelgeflecht Dond.: ar kriečiem apsit sienas, pirms tās apme̦t ar kaļķiem. Vgl. auch Bielenstein Holzb. 345, 360 und 659.]

Avots: ME II, 283

[I kùrmis Nötk., = rms">kùrms: mājnieki ganu baŗ, kad tas luopus kurmī (cieši kuopā sadzītā barā) vien dze̦n.]

Avots: ME II, 323

II kur̃mis (li. kùrmis), [kurms Base im Kreise Hasenpot, Kalleten, Welonen], kur̃ma Wandsen, Erwahlen, Lubbessern, Nogallen, ķurms Angern, der Maulwurf: kurmis ceļ, ruok (kurmja rakumus, bedekļus). sle̦pe̦n kâ kurmis ruok, von einem Ränkemacher. ieruokas kâ kurmis savās sūnās, von einem Einsamen, Weltflüchtigen. [Die Zusammenstellung mit ai. kūrmá-h. "Schildkröte" (bei Zupitza BB. XXV, 103 u. a.) ist wegen der abweichenden Bedeutung recht unsicher. Die Nebenform kurnis weist eher auf Verwandschaft mit ksl. крънъ "verstümmelt am Ohr" (s. kurls), r. корный "von kleinem Wuchs, kurz".]

Avots: ME II, 324

II kurmucis, der Knäuel, Klumpen: krampji viņu savilka vienā kurmucī Vīt. Zu kurms.

Avots: ME II, 324

lagzda [N. - Bartau, Ober - Bartau, Dunika, Schwarden, Kegeln, Daugeln, Tummen, Schnehpeln, Tadaiken, Pormsaten, Perkunen, Aistern, Lipsthusen, Vaddaxt, Senten, Kurs., Planetzen, Wormen, Kurmalen, Grikken, Wahnen, Gaweesen, Angern, Nogallen, Dond., Selg., Wandsen], [lagzds [Paddern, Lubessern, Lautb.], lagzde [apr. laxde] Mag. IV, 2, 65, gen. pl. lagžu BW. 29316, der Haselnusstrauch (corylus avellana): liepa auga ar uozuolu vienā lagzdu (Var.: lagzdas, lazdas, le̦gzdu, le̦zdu, lagžu 29316) krūmiņā BW. 22418. [Vgl. lazda und FBR. V, 172 f.]

Avots: ME II, 399

lẽči (unter lẽ̦ca 1), die Wicken: auch Gramsden, Pormsaten; sapļaut guovīm lẽčus Grob.

Avots: EH I, 736

[lē̦ks "Aufgang (der Sonne)": aizgāju siena pļautu pirms saules lē̦ka Domopol, Biržgalis.]

Avots: ME II, 457

lè̦kta, lè̦kts, der Aufgang: ap saules lē̦ktu [Oppek. n. U.], zur Zeit des Sonnenaufganges; pirms od. priekš saules lē̦ktas, lē̦kta, vor dem Sonnenaufgang: lielā piektdienā pirms saules lē̦kta (priekš saules lē̦ktas II, 103) jāskrien uz strauju upīti muti mazgāt, tad miegs nenākuot Etn. II, 65; līdz saules lē̦ktai, bis zum Sonnenaufgang LP. VII, 715; jau nuo saules lē̦kta, schon vom Sonnenaufgange Jan. kad skatīs tie... saules rietas un saules lē̦ktus Stari III, 243.

Avots: ME II, 459

lẽ̦rums, [rms">lē̦rms St.],

1) der Lärm
(hieraus entlehnt), Skandal: pruojām iešu, neaiziešu, ja lē̦ruma nedarīšu BW. 2611, 9. nāk pusnakts, - lē̦rums kājās LP. I, 124;

2) das Unglück, Malheur
Spr.: tad jau nu gan briesmīgs līrums, lē̦rums jums uzbrucis LP. VI, 522;

3) eine grosse Menge:
viņu gaida mājās sieva un ve̦se̦ls lē̦rums bē̦rnu Latv. [kāzām sacepa ve̦se̦lu lē̦rumu maizes Dunika.] uz viņa galda atradā liels lē̦rums grāmatu A. XVII, 39; lē̦ruma rāciņi, ergiebige Kartoffeln.

Avots: ME II, 461, 462

luõdaîns,

1) glatt, glänzend, rund
[?] Grünh.: uozuols auga Daugavā luodainām lapiņām VL.;

[2) "vurmstichig"
Sinolen: luõdaini kartupeļi Kalnazeem; luõdains kuoks Lindenhofl.

Avots: ME II, 523

mẽģins, ein alberner Mensch; ["ē̦rms, ein Spassvogel": kuo nu ē̦rmuojies kâ mẽģins (von einem bei der Arbeit ungeschickten Menschen), kad nemāki strādāt!] Salisb.

Avots: ME II, 613

mẽnesis li. dial. mė´nesis), mẽness, -s [gen. s. mēness bei Glück I, Kön. 12, 32, Jerem. 52, 6, I Makkab. 7, 43; ein nom. pl. mēnesis Lukas 1, 24, Joh. 4, 35 u. a.], Demin. mẽnesniņš, mẽnestiņš, mẽnesĩtis, mẽnesnĩtis BW. 5226, mẽnestiņa 6834, mẽnestĩte 4753,

1) der Mond:
mēnesis uzle̦c, mirdz, spīd; aug, dilst od. zūd, nimmt zu, nimmt ab. esi tik žigls kâ mēness pie debess! Tr. IV, 585. auguošs, jauns, pilns, dilstuošs, ve̦cs, tukšs mēnesis, zunehmender Mond, Neu-, Vollmond, abnehmender Mond; Altlicht. ja grib, lai labībai labas vārpas, tad vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks - vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. [mēness ir maitāta (von einer Mondfinsternis) L.] ve̦ci ļaudis vēl ar+vienu rēķina pēc mēnešiem, vis+pirms pēc tā, vai kāds darbs padarīts jeb vai padarāms auguošā vai ve̦cā mēnesī Konv. ² 2150. mēnesis jaunā galā, der Mond im ersten Viertel, m. ve̦cā galā, der M. im letzten Viertel;

2) der Monat; die alten, jetzt in Vergessenheit geratenen Benennungen der Monate:
ziemas mēnesis, Januar L., sveču m. L., Februar, sē̦rsnu jeb baluožu m. L., Einhorn, März; sulu m., April Einhorn, L.; lapu, sējas (sēju) L.) m., Mai; papuves, ziedu m. L., Juni; siena m. od. liepu m. (Etn. IV, 90), Juli; rudzu L., labības m. Launitz, August; silu m. L., silu, virsāju, auch ve̦salu m., Etn. IV, 100, September; rudens, zemliku, veļu m., Oktober L., salnas m., November L.; vilku m. L., Dezember. L., St. u. Biel. II, 51 unterscheiden mēness, -s, der Mond, von mēnesis, der Monat, wobei n. L., St. und U. mēness weiblichen, jetzt wohl nur männlichen Geschlechts ist. Dieser Unterschied ist jetzt verwischt; das weibliche Geschlecht ist nur noch in dem Deminutiv mēnestiņa, mēnestīte in der Bedeutung "Mond", und der konsonantische Stamm in dem Genitiv mēness "des Mondes" (mēness [gew. mēneša] un zvaigžņu neredzi) und in den Zusammensetzungen, z. B. mēnessgrieži, [mēness gruoži od. gruožas in Fest.], dafür jedoch jetzt gew. mēnešgrieži der Mondwechsel. Zu li. mė´nuo (gen. mė´nesies), apr. menins, got. mēna "Mond", la. mēnsis, gr. μήν "Monat" u. a., s. Walde Wrtb. ² 476 f., Berneker Wrtb. II, 51].

Avots: ME II, 616

mẽrģele: auch (mit ēr) Preekuln n. BielU., Pormsahten, Rutzau.

Avots: EH I, 808

‡ mērģelis Pormsahten n. BielU., = mẽrģele.

Avots: EH I, 808

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

nedaũdz: ne˙daũdz Dunika; pirms nāves viņš pasauca dē̦lus un teice: ".... jau n. es ar jums palikšu" Pas IV, 318.

Avots: EH II, 10

[nedrāms Wessen, = rms">nedārms; mit hochle. ā aus ē, (vgl. nedrē̦ms)?]

Avots: ME II, 711

nejùtĩba, die Gefühllosigkeit, Empfindungslosigkeit, Anästesie: pašsavaldīšanās - vidusmē̦rs starp negausību un nejūtību MWM. VII, 774. vis˙pirms manāms pirkstuos savāds stīvums un nejūtība MWM. VI, 795, Rump.

Avots: ME II, 717

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu ² Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene ² III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. ² 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899

ņe̦rma, rms">ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901

‡ nuoglidinât, anglätten, abschlichten Rutzau: n. mālus; n. maizes kukuli pirms cepšanas.

Avots: EH II, 46

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

nùoknukšêt(iês), [nùoknukšķêt(iês),

1) einen knurrenden Laut von sich geben
Grünwald]: Rudzītene nuoknukšējās MWM. X, 594, [Serben, Neu - Wohlfahrt, Serms, Peb., Selsau, Lemsal. viņš ir pa˙visam nuoknukšķējies Grünwald, ist knurrend ganz ermattet;

2) nuoknukšēties "atraugāties" Vank.].

Avots: ME II, 800

[nùolaicît,

1) "nuopērt (durchprügeln)"
Lös., Sessw., Warkl.;

2) "naschend (und verstohlen) anrühren":
kaķis nuolaicījis pienu Vank.;

3) glättend abstreichen:
n. maizes kukuļus ar slapjām ruokām pirms krâsnī laišanas Sessw.; vgl. nũōlaitît.]

Avots: ME II, 807

nùopuijât: nuocirstam kuokam vajag vis˙pirms n. (mit uĩ ) visus zarus Frauenb.

Avots: EH II, 78

nùorunât, tr.,

1) verabreden, abmachen, bestimmen:
nuorunājām ar kaimiņu uz pilsē̦tu braukt. nuoskries līdz nuorunātai vietai Etn. IV, 143. nuorunāja dienu, kad precinieki sajās BW. III, 1, S. 86;

2) abreden, aus dem Sinne reden:
citi gan grib nuorunāt.. kuo tu tādu ņemsi! JR. III, 74;

3) im Reden übertreffen:
nebij jau arī viegli viņu nuorunāt B. Vēstn.;

4) ausposaunen, aussprengen:
kas pirms bija nuorunāts par mirušu, tas nav vis miris Apsk.;

5) betonen, mit Entschiedenheit behaupten, mit Nachdruck sagen:
"kuo par Sašu!"saimnieks nuorunāja R. Sk. II, 161. bet dē̦ls nuorunā: "kādēļ darbu gaŗumā vilkt?" LP. IV, 1.

Avots: ME II, 841

nùosalˆt [li. nušálti], intr.,

1) ab-, verfrieren:
nuosalis luoceklis vis˙pirms jāberž ar sniegu LP. IV, 118. Jāņa bē̦rni nuosaluši BW. 32627. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217;

2) tot-, erfrieren:
divi, divi, kas tie divi, kas aukstumā nenuosala? BW. 27957, 8;

3) befrieren:
nuosaluse tā laipiņa BW. 8760.

Avots: ME II, 843

nùotaukuôt, ‡

2) vom Fett befreien:
kad cūku nuokauj, izņe̦m iekšas, tad vajaga de̦sas vis˙pirms n., tad tikai izlaist (iztīrīt) Frauenb.

Avots: EH II, 99

pagaida St., pagaids L.,

1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. ¹ 139; Konv. ² 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;

2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;

[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].

Avots: ME III, 25, 26

padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. ² 381.

Avots: ME III, 54

padaîdelêt(iês), intr., zuweilen ein wenig hin und her fliegen: vispirms viņas (bites) palaidelē ap struopa izeju Konv. ² 381.

Avots: ME III, 54

‡ paļun̂dinât ² Dunika, (eine Flüssigkeit in geschlossenem Gefäss) ein wenig schütteln: pirms lietuošanas zâļu pudeli vajag p.

Avots: EH II, 153

pamats, [li. pamatas], auch pamata (li. pamatà) BW. 9407, 3715, [Manz.],

1) der Grund, das Fundament:
skalam ģeld tā priedīte, ne istabas pamatam BW. 3141; pamatus od. pamatu likt, den Grund legen. māja nuode̦guse līdz pašiem pamatiem od. līdz pamatam, das Haus ist bis auf den Grund niedergebrannt Etn. I, 98; 103. pili līdz pamatam nuoārdīt, pilsē̦tu līdz pamatam izpuostīt. kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. visa zeme nuodārdējuse un nuodimdējuse līdz pašiem pamatiem Etn. II, 180, auch pamatuos. [pirms vēl pasaules pamāta likta kļuva Manz. Post. II, 31;

2) pamats U., der Grundbalken.]
Zu pamest.

Avots: ME III, 67

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

paņêmiens,

1) [das Ergriffene
Vīt.]; der Griff, Zug: bet lācim tik viens paņēmiens: vērsis pa˙galam LP. IV, 198. viens paņēmiens: akmens aizve̦lts V, 282. ieve̦lk dziļiem paņēmieniem svaiguo meža gaisu A. XX, 504. [vēžus skaita paņēmieniem: vienā paņēmienā trīs vēži Vīt. aude̦kla ve̦tkuos pāsmam 30 paņēmienu; paņēmienam 3 dzijas Kl.] viņš strādā vienā paņēmienā, er arbeitet in einem Zuge, ohne aufzuhören A. XI, 56;

2) der Hand-, Kunstgriff, das Verfahren:
viņš piesavinājās šuo, tuo nuo viņa paņēmieniem Vēr. I, 1526. [tas jau viņa paņēmiens (Gewohnheit): ar lūpām čapstināt, pirms runā Vīt.]. zinātniski paņēmieni Zalkt.;

3) ["der letzte Satz im Liede":
izdziedāt pēdējuos paņēmienus Kaudz. katra pantiņa beigās atkārtuojās tie paši paņēmieni Niedra. [balsi drusku nuospiezdams, uzsāktuo paņēmienu nuodziedāja līdz galam Janš. Dzimtene V, 14;

4) soviel der Leiter einer Andacht bei gemeinsamem Singen (aus dem Liede) vorspricht
Golg.].

Avots: ME III, 79

‡ pa˙pirmis Preiļi (Kur. Nehrung), = pa˙pirms.

Avots: EH XIII, 163

pãrdalît, tr.,

1) teilen, zerteilen, entzweihauen:
viņš pārdalīja aunu gabaluos III Mos. 8, 20. gribeja manu piena spanni vidū pušu pārdalīt BW. 2233. istabiņa pārdalīta uz pusēm JR. V, 4;

[2) noch einmal, von neuem teilen, verteilen:
zemes ir jāpārdala, un vis˙pirms pārbaudāms Cē̦su apriņķis Leijerk. I, 213].

Avots: ME III, 152

pãrkũlẽjs, der einen andern ablösende Drescher L.; pārkulē̦ns RKr. XVI, 94: pirms ceļu pār ganu, par pārkulē̦nu.

Avots: ME III, 162

pā`rskrìet,

1) nach Hause laufen:
saimnieks pārskrējis mājā LP. VII, 551;

[2) sich einfinden, geboren werden:
taisni nedēļu pirms kāzām īnumniecei pārskrēja puišelis Janš. Dzimtene ² III, 256. jums e̦suot pārskrējuši jauni luopiņi V, 189.]

Avots: ME III, 175

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

paskràidît(iês), intr., ein wenig umherlaufen: citi pirms paskraidījās pa lauku MWM. X, 577.

Avots: ME III, 100

‡ patārpains Warkl., ein wenig wurmstichig: p. kuoks, ābuols.

Avots: EH XIII, 181

[patārpuôt, eine Weile Würmer (zum Fischen) suchen Ruj.; patārpuôts, wurmstichig: patārpuoti zirņi L. W. v. J. 1921, № 39, 3 ₂ .]

Avots: ME III, 119

pāte̦ga: auch Ahsw., Auleja, Dond., Edw., Gramsden, Gr.-Essern, Hasenp., Irmelau, Kroten, Kurs., Matk., Neuenb., Pormsaten, Postenden, Puhren, Remten, Rutzau, Saka, Schnehpeln, Schwarden, Siuxt, Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Zebrene.

Avots: EH XIII, 217

peķeles, die Siebensachen, das Gepäck: vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. paņem savas peķeles un nāc man līdzi! Dond.

Avots: ME III, 194

pestît,

1): pestī ("laid") tik labību mašīnā iekšā! Saikava;

2): šitāds ē̦rms - krustī, pestī - savu mūžu nav re̦dzē̦ts Delle Negantais nieks 31. ‡ Refl. -tiês, sich von etw. befreien; sich erlösen:
vai[r] sāpes nenāk, vai[r] nepestās (beim Gebären) Salis.

Avots: EH XIII, 225

pìecirmeņuôt,

1) = pietārpuot: sēnes piecir̃meņuojušas Funkenhof, Treiden;

2) wurmstichig machen:
cirmeņi kartupeļus piecirme̦ņuojuši Golg.;

3) (die Waben) mit der Brut anfüllen:
šūnas piecirmeņuotas Bauske, Bers.

Avots: ME III, 241

pìesavinât, pìesavinâtiês, sich aneignen: katrs gribēja savām cūkām labākās ganības piesavināt Kr. Barona atmiņas 25. ve̦lns varuot tīri dievticīgu cilvē̦ku piesavināt LP. VII, 34. mācīti vīri piesavināja visas agrākās mācības Popul. astron. IV. zviedriem ielaužuoties un piesavinuoties vis˙pirms Je̦lgavu un pili.

Avots: ME III, 287

‡ pir̂mš Fest. "pirms", a) als Adv. Römershof n. FBR. VIII, 105; b) als Präpos., vor: uotrā rītā, jū p. saules Jauns. Raksti VIII, 330.

Avots: EH XIII, 238

pirmu, Adv., = rms">pirms 1: svainīt(i)s man visu pirmu (zuerst) tautu duris virina Biel. t. dz. 2344.

Avots: ME III, 227

I pļaũt (li. pjáuti "schneiden; mähen" Tiž. I, 238), pļaũju od. -nu, pļãvu,

1) tr., mähen; ernten:
Sprw. kuo (kas) sēj, tuo (tas) pļauj. kad pirms Jāņa dienas luopiem zâles ar izkapti pļaunuot, tad tās duoduot daudz piena Etn. IV, 69. - pļaujamais, ein Werkzeug zum Mähen (eine Sense usw.): dievs ar ve̦lnu taisīja pļaujamuos Etn. II, 32. pļaujams od. pļaujamais laiks, die Zeit des Mähens; die Erntezeit: pļaujamā laikā saimnieks nuopļāvis savu labību LP. V, 92. viņi jau rudzus pļaunuot[i]s (= pļauj) Sessw. nāve pļauj U., von häufigem Sterben gebraucht;

2) fig., sagen, erzählen:
pļaun tik vaļā, ja kuo krietnu zini! MWM: VII, 804;

3) schlagen, (eine Ohrfeige, einen Schlag) versetzen
(pļaût Mar. n. RKr. XVII, 108, im Gegensatz zu pļàut ² , mähen ): Refl. -tiês,

1) um die Wette mähen:
ar pašu ve̦lnu apņe̦muos pļauties LP. V, 340. ve̦lns iet ar dievu pļauties VII,. 1169;

2) sich stürzen:
ve̦lns pļāvies pa galvu, pa kaklu ūdenī iekšā LP. VI, 167. Subst. pļaũšana, das Mähen; die Ernte U.: rudzi, rudzi, mieži, mieži nu pašā pļaušanā BW. 14047, der Roggen, die Gerste ist gerade zum Mähen, für die Ernte reif. nu rudzīši pļaušanā BW. 27174. pļaušanas laiks, die Zeit des Mähens, Zeit zur Heuernte U.; dre Erntezeit überhaupt. pļaušanas svē̦tki U., Kaudz. M., das Erntefest; pļaũšanâs, das Umdiewettemähen; pļãvẽjs, pļãvãjs, der Schnitter; wer erntet: jūs būsiet pļāvājiņas, es malā nesējiņa BW. 28615. Sprw.: pļāvējs gudrāks nekâ sējējs; pļãvums, die vollendete Tätigkeit des Mähens; , das Resultat des Mähens, Erhtėns, das Gemähte, Geerntete: nuo tālienes es pazinu slinka puiša pļāvumiņu (Var.: pļāvumā es pazinu tautu dē̦la tikucmiņu) BW. 28671·. labi vgl. ja ar ve̦cu maizīti jaunu pļāvumu sagaidītu Janš. pļavu atālam caurcaurim vairāk sagre̦muojamu uztura vielu nekâ pirmam pļāvumam Mazvērsītis: viņš sakrāva vē̦lāk jau apvītušuo pļāvumu A. v. J. 1899. S. 123. tē̦vs lika . . . dē̦lam tās dienas pļāvumu sargāt LP. III, 90. Nebst pļava, li. pjūtė "Ernte", pjúklas "Säge", apr. piuclan "Sichel" zu la. depuvere "caedere", ahd. urfūr "Verschnittener" u. a., s. Bugge KZ. XIX, 415 ff., Holthausen IF. XXXII, 336, Walde Vrgl. Wrtb. II, 12.

Avots: ME III, 366, 367

pļāva (li. pjova "Wiese") U., pļãve Karls., pļàve ² Mar. n. RKr. XV, 132,

1) pļàve ² Golg., pļàva C., = pļauja, die Ernte: rudzu, miežu pļãve. pļāvas, pļāves laiks, die Zeit der Ernte, die Erntezeit. labības pļāves laiks turpinājas un drīz tuvuosies savām beigām Etn. II, 114. ap sējas un pļāves laiku LP. VII, 686. nuogājis ciemuoties miežu pļāves laikā VI, 125. pļāves laikā jau pļāvējs. arī steidzuoties Vīt. 10. vēl pirms sūdu mēšanas un siena pļāves RA.;

2) das zu mähende, zu erntende Getreide:
pļãve jau guļ uz tīruma Mar. n. RKr. XV, 132;

3) wohl für richtiges
pļava (Wiese): 3 dakšas sūdu nuo kūts izsvieda uz pļāvu (vielleicht für livon. pļāv < plavu), uz stādu vietu, kur kurmis uzruok un dze̦n augšā zemi Mag. XX, 3, 62.

Avots: ME III, 367, 368

priêcinât Spr., tr., freuen, erfreuen; trösten U.: ak tu skuķis, tautu meita, kam tu mani priecināji? pirms tu mani priecināji, pēc tu mani bēdināji BW. 11033. es ar savu dziedāšanu raudulīti priecināju 194 var. mani ze̦lta gredzeniņi tavu sirdi priecināja Biel. 1609. viss, kas dzimtij par prieku vai bē̦dām, penātus priecināja un skumdināja Pūrs I, 107. pūķiene, ieraudzījuse čūsku nuosistu, priecināja bē̦rnus LP. VI, 521. "tad būsi vīrs par sevi", viņš priecināja Žibuli Aps. III, 15.

Avots: ME III, 391

prim̂š Prl., primš Mag. XIII, 3, 56, Erlaa, Kl., Schwanb., Sessw., Peb. (hier auch prims), = rms">pirms, Adv., vor, bevor: primš saules lē̦kta, primš ziemas svē̦tkiem. nelaid viņa iekšā, primš tas ir aizmaksājis, lasse ihn nicht herein, bevor er bezahlt hat! Mag. XIII, 3, 56 (aus Frieddchstadt). Vgl. Le. Gr. § 563.

Avots: ME III, 390, 391

purmala, purmale, purmalis, purmãlis C., = purvmala, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: ariet, muni bāleliņi, visas purva purmalītes! BW. 27933. kuo tie mūsu suņi rēja, gar purmali staigādami? 23509, 2. visas tautu purmalītes sīkajām skaidiņām 30251. purmalīša arājam dancuotāja kumeliņš 29979. pirms apsītes atsarks purmalā A. XXI, 438.

Avots: ME III, 418

pur̃mi Līn., n. s. *purms > tahm. puorms U., n. pl. purmji Konv. ¹ 813, = pur̃ņi (caltha palustris).

Avots: ME III, 418

III puza "paunā sasieta manta" Peb.; puzas "armselige Sachen, Kram" N.-Peb.

Avots: ME III, 443

rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,

1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;

2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.

Avots: ME III, 564

sadiêdzêt, tr., keimen lassen (auf eine grossere Anzahl von Objekten bezogen): dažreiz tupeņus pirms izstādīšanas sadiedzē Konv. ² 1645. sadiedzēt iesalam miežus Dunika.

Avots: ME III, 611

sadrāzt, tr.,

1) fertigschnitzen:
pats sadrazīs jumtiem šķendeļus Purap. Kkt. 32;

2) zerschnitzeln;

3) zerpeitschen
U.;

4) "mit Worten strafen (?)"
U.: Baļķītis ne˙kad viņas neizpildīja, pirms nebij "bābu" krietni "sadrāzis" A. v. J. 1898, S. 56.

Avots: ME III, 612

sadugt, intr.,

1) auch sadūgt, dunstig (Etn. III, 162), trübe, finster, bose werden: debess sadũgusi pirms lietus Wormen. sadugusi (Var.: sadūgusi, saduzuse, sadumuse, sadūkuse) saule te̦k pretim lietus mākuoņām; tâ saduga (Var.: sadūga, saduza, saduma, sadūca) mans prātiņš pret nelieti tē̦va dē̦lu BW. 21902. upe nesa sadugušu ūdentiņu; tâ saduga mans prātiņš ar nelieti dzīvuojuot 26854. viņš saduga (wurde traurig) Bixten, Hofzumberge, sadûga ² Rothof. laiks ir sadudzis, der Himmel ist bewolkt N.-Autz n. U., Platon, Laud., Bers., Smilt., Liel-Bērze;

2) sich bücken, sich vornüberbeugen; zusammenfahren: sadudzis "uz priekšu saliecies; savilcies; slims" Alswig. Kārlis, nevarē̦dams šuo skatienu panest, mazliet saduga De̦glavs Rīga II, 1, 50. viņš ... it kâ nuobijies nuorāva balsu un saduga ebenda S. 481. viņa saduga un nuolaida acis MWM. IV, 768. viss ķermenis būtu sadudzis uz priekšu Duomas II, 8. Zariņš apstājās un saduga, it kâ viņam uz ple̦ciem būtu uzkŗauta pārāk smaga nasta Saul. III, 93. viņš saduga, atce̦rē̦damies visus savus darbus Latv. viņš mani ieraudzījls tâ kâ saduga (sarāvās, nuoliecās) Brucken. Subst. sadugums "?": ne vienu silu vien viņš nuolīda trakuodams aiz spē̦ku saduguma Duomas II, 909.

Avots: ME III, 615

I sadzīt, ‡

4) durch übermässige Arbeit erschöpfen:
taisīja ēst un kuopa luopus; tas viņu par daudz sadzina Frauenb. s. zirgu Auleja; ‡

5) anschwellen machen:
sadzīts vē̦dars Frauenb. pirms un pēc atnešanās telēm stipri sadze̦n tesmini Mahlup (ähnlich Ilsen); ‡

6) fest und hart werden machen:
lietus zemi cieti sadzinis Linden in Kurl.; ‡

7) eine Reihe von Objekten
dzīt: s. (= saar̂t 1) vagas Linden in Kurl., Saikava. kad dube̦ns ir iekšā, tad sadze̦n atkal visas stīpas cieti virsū, un spannis ir gatavs Iw. tuo būs mucā ielikt, tad mucu ar naglām s. Pas. IX, 303; eine gewisse Zeit hindurch treiben: mana merģele ... divi vasaras sadzina ganuos Janš. Dzimtene III, 124. Refl. -tiês, ‡

3) "sazagties un savesties" Seyershof: viņš jau ir sadzinies pasaul daudz tās mantas; ‡

4) s. kuopā Kaltenbr., die Herden zusammentreiben (von Hirten); die angespannten Pferde zusammenlenken:
arājiņi, e̦cē̦tāji sasadzina kalneņā Tdz. 49775; ‡

5) hineindringen (von vielen Subjekten)
Seyershof: čigāni tur sadzinušies iekšā; ‡

6) zusammengeweht werden:
starp ēŗbēģi un ... sē̦tu sadzinās ... augsti kupeņi Aps. Raksti I2, 110. ‡ Subst. sadzīšanās, das Zusammentreiben (von Nachbarherden): nuotiek ... sadzīšanās ar citu sē̦tu luopiem Janš. Līgava I, 358.

Avots: EH XVI, 406

I sadzīt, tr.,

1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;

2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;

3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,

1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;

2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.

Avots: ME III, 621

sajutĩba* Wid., sajùtĩba*, die Empfindlichkeit, Empfindsamkeit, Sensibilität, das Empfinden: Krustiņš apbrīnuoja Jē̦kaba sajūtību, kuŗš nakti pirms mātes miršanas nuoredzējis sapni Austriņš Nuopūtas vējā 112. dailes sapratību un dzejas sajūtību parādīt Lautb. Luomi 132.

Avots: ME II, 641

sālims, s. sārms.

Avots: ME III, 802

salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.

Avots: EH XVI, 427

saplakt, intr.,

1) zusammenfallen, zerfallen
U.; abnehmen, niedriger werden: lai sapluok pampums kâ vilnas lēkša! Br. 414. sapluoc kâ ciņa cē̦rps! Br. 31. saplakt kâ pārdurts pūslis Krišs Laksts 26. Vītuols... saplaka zem kādas smagas nastas Vēr. I, 1037. pirms es zem smagā spaida nesapluoku Asp. sapluokat... kâ be̦ka nuo savas galvas smaguma A. XX, 931. vilnītis saplaka uz krasta smiltīm 809. ūdens saplacis ze̦ms, ze̦ms MWM. X, 245. sniegs saplacis, hat sich gesenkt, gesetzt U. - zaķis sapluok, der Hase duckt sich St. kaķis saplakst (= salīkst) Cibla. sieva saplakusi, das Weib ist niedergekommen Umgegend von Talsen. viņš saplacis miesās, er hat an Körpergewicht abgenommen, ist abgemagert;

2) den Mut verlieren
U.: ķēni0ņiene sapluok nuo bē̦dām LP. IV, 188. nabadzīgais, tik daudz re̦dzē̦dams, tīri sapluok ebenda S. 25. visi saplakuši, ieraudzīdami dimantu princesi 104. ķēniņa dē̦ls tīri saplacis, dzirdē̦dams tādu runu VI, 315. visi saplaka par tik lielu spēju 380. zemnieks par tādu bagātību tīri saplaka 461. viņš izskatās tik saplacis un nuospiests Vēr. II, 529. sirds sapluok, das Herz wird gerührt St.: sapluok Pētera un Līzes sirdis Purap. Kkt. 47. dūša nu pa˙visam sapluok LP. VI, 303. dvēsele... nevarīgās bailēs saplaka R. Sk. II, 111.

Avots: ME II, 701

‡ sãris Degahlen, = sãrms, die Lauge.

Avots: EH XVI, 472

sar̂ma (li. šarmà) Neuenb., Kl., Mar., Wolm., sar̂ma ² Līn., Iw., der Reif, der Rauchfrost U.: sarma kuož, sagt man im Winter, wenn alles bereift Mar. n. RKr. XV, 134. Zu sē̦rsna, sē̦rstu laiks, sirms, li. širkšnas "Reif", šir̃vas "grau", r. сéренъ "starke Eisrinde auf dem Schnee", an. hiarn "hartgefrorene Schneemasse", arm. sar°n "Eis" u. a., s. Trautmann Wrtb. 303, Hübschmann Arm. Gramm. 488, Hirt PBrB. XXII, 232 f., W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 789.

Avots: ME III, 722

sārmenes L., Wid., Birsman, auch sārmines Warkl., sārmanes L., Betonie (betonica officinalis) RKr. Il, 67; Zehrkraut Konv. ² 3723. Wohl zu sãrms; dieselbe Pflanze heisst russisch бýковица (: букъ "Lauge"); vgl. auch d. Laugenkraut.

Avots: ME III, 806

‡ sā`rminis ² Auleja "sārms" (laugiges Wasser?).

Avots: EH XVI, 472

sarmt, sarmstu, sarmu, sich bereifen: man piere kaist, kaut sniegs virs galvas sarmst (gemeint ist das Ergrauen des Haares) Mācītāja meita 84. kuoki sarmst Šķaune, Schwitten. mati sāk sarmt (grau werden) N. - Peb.

Avots: ME III, 722

sārni (unter sãrņi),

1): "cilvē̦ka sviedri kuopā ar miesas netīrumiem" (mit ā`r) AP.: kad auksts sārms ir, tad vair neatle̦c sā`rni; kāmē̦r vēl silts ir, tikām velē laukā Ramkau. avuotiņš izverda sārnus ("?") Skalbe Raksti I (1938), S. 324.

Avots: EH XVI, 472

sãrs, einen unangenehmen (bitteren, sauren) Geschmack habend: sāri kartupeļi PS., C.; sãrs ūdens Deg. Subst. sãrums, ein unangenehmer Geschmack. Aus se̦rs III + sâjš? oder aus *sārvs (zu sãrms)?

Avots: ME III, 807

sārums, s. sārms.

Avots: ME III, 808

sasirmêt, sasirmuôt, intr., (vor Alter) ergrauen, grau (sirms) werden: sasirmējis (Var.: sasirmuojis, nuosirmuojis, nuove̦cuojis u. a.) tē̦va dē̦ls BW. 13041 var. sasirmējis uozuoliņš 13041, 10 var.

Avots: ME III, 729

saspè̦kuôtiês,

1): auzas agrāk tiek iesē̦tas; zeme ir auksta, tad viņš tik ātri nevar s. Iw.;

3): vis˙pirms sasaspē̦kuosimies! Pas. VII, 95.

Avots: EH XVI, 449

satumsa: pirms satumsas Janš. Atpūta № 383, S. 4.

Avots: EH XVI, 458

‡ sè̦mât ² Warkl. n. Ceļi VIII, 278, sē̦ms (sirms) werden; sich mit leiddem Schaum bedecken: alus kubuls sē̦ma. Vgl. auch den ganzen Artikel "sàmuôšanä ebenda 277 f.

Avots: EH II, 481

*sḕ̦ms ² : auch Borchow, ("pe̦lē̦kraibs, hellgrau mit schwarzen Flecken" ) Nautrēni (s. gailis, lakats, sē̦ma vista, aber sirms zirgs), ("iesirms, sirms, sirms und pe̦lē̦ks gemischt") Warkl.: salnas rīta sē̦ma zeme Ceļi VIII, 278. s. alus, se̦rmulis Warkl.; in Lubn. angeblich mit ê̦: s. ("raibs") zirgs.

Avots: EH II, 481

sẽ̦nalis Nigr., Nötk., ein nichtiger, armseliger Mensch: ai, tu kalpa sē̦nalīti, ka gar mani glaudījies! BW. 9331.

Avots: ME III, 827

sḕ̦rmauksis ² Laubern, sē̦rmauksis Stelp., Mag. IV, 2, 84, Wid., Kaudz. M. 34, sê̦rmauksis ² BB. XV1I, 290, sē̦rmaûkšs N.-Peb., Plur. sē̦rmaukši U., sḕ̦rmaûkša Serbigal, Plm., sḕ̦rmaûkša ² Lis., Golg., Adsel, Adsel-Schwarzhof, Grundsal, Alswig, sḕ̦rmauška ² Selb., Sessw., Golg., Sarkaņi, sḕ̦rmàukslis ² Prl., sē̦rmaukslis Bielenstein Holzb. 342, Bers., Saikava, sē̦rmuklis Wid., Blaum., sē̦rmuksis Plm., Plur. sē̦rmukši U., sḕ̦rmukša ² A.-Schwanb., sē̦rmukšķe Ledmannshof, sē̦rmukslis Etn. II, 72, Ruj., Nurmis, sē̦rmukste Etn. III, 53, sḕ̦rmukta ² N.-Laitzen, sē̦rmūklis Erlaa, sḕ̦rmûksis Schujen, Jürg., Sermus, sẽ̦rmûksis Nötk., sē̦rmūksis Serben, sḕ̦rmûkslis Trik., PS., Smilt., Mehrhof, Weissenstein, sḕ̦rmûkslis ² , Kl., sê̦rmûkslis ² und sê̦rmûksis ² BB. XVII, 290, sē̦rmūkslis Wohlfahrt, N.-Wohlfahrt, Wolm., Marzenhof, Oselshof, Fehsen, Modohn, Marzen, Odensee, Fehteln, Kalleten, Iw., sḕ̦rmûkša C., sḕ̦rmûkša ² A.-Schwanb., N.-Rosen, sē̦rmūkša Sessw., Laud., Gotthardsberg, Fossenberg, Annenhof (Kr. Walk), Memelshof, sḕ̦rmûkšs Jürg., Meselau, Mehrhof, sẽ̦rmûkšs AP., sē̦rmūkšs Bers., Meselau, Serben, Schujen, Zirsten, sḕ̦rmūška ² Lös., Meselau, sḕ̦rmùškis ² Lüdern, sē̦rmūkšķis Laud., Memelshof, Abelhof, sē̦rmūsnis LP. V, 141, sē̦rmūkste Brucken, (auch sē̦rmūkstis) Memelshof, sē̦rmūste Liepna, sē̦rmūte Liepna, sē̦rmuoklis Ahswikken n. Etn. I, 121, (mit ḕ̦r) Wolm., mit ê̦r ² ) Gramsden, Bahten, sē̦rmuolis LP. VII, 261, sḕ̦rmuôkslis Smilt., sê̦rmuôkslis ² Rutzau, Wirginalen, Wirgen, sê̦rmuokslis ² Līn., Iw., BB. XVII, 290, sē̦rmuokslis Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78, Trik., Wihzenhof, Karkel, A.-Wrangelshof, Selsau, Wallhof, Misshof, Mesoten, Ekau, Mitau, Kr.-Würzau, Gr.-Sessau, Grenzhof, Hofzumberge, Behnen, Stuhrhof, Lin., Wain., Altenburg, Preekuln, Tadaiken, Pormsahten, Perkunen, Medsen, Krohten, Aistern, Turlau, Durben, Gramsden, Ob.-Bartau, Kalleten, Gaweesen, sē̦rmuoksls LP. VII, 255, sẽ̦rmuoksis Pampeln, Gränzhof, sē̦rmuokšis N.-Bartau, sē̦rmuokša Ramkau, Kreuzb., N.-Laitzen, acc. s. sē̦rmuokšu Alswig, sē̦rmuoksnis Lös.; Garsen, sê̦rmuokšķis ² Behnen, sḕ̦rmuokšķis ² Saikava, sē̦rmuoksta A.-Laitzen, die Eberesche, der Vogelbeerbaum (sorbus aucuparia L.). Zu li. šermùkšlė, šermùkšnė od. šermùkšnis dass., sloven. srê̦msa "Faulbaum" (gemeinsam ist ein scharfer Geruch), sowie vielleicht (s. Torbiörnsson LiqMet. II, 13) serb. srȉjemuša "Art wildes Zugemüse"; vgl. auch Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 91 und Trautmann Wrtb. 128, sowie le. ce̦rmaûkša.

Avots: ME III, 829, 830

se̦sks (li. šẽškas),

1) auch se̦ska Manz. Lettus, se̦skus (li. šeškus) Ld. 10922, der Iltis (foetorius putorius L.) Natur. XXXVII, 22; RKr. VIII, 86: Sprw. sirms kâ se̦sks. sila se̦sks, ve̦cuma se̦sks, Abarten des Iltis Illuxt; ūdens se̦sks, Störz, Sumpfotter (foetorius lutreola L.) Rkr.VIII, 86;

2) als Schimpfname ("Taschendieb"
L.): kas šis tāds ir - se̦sks! Saul. III, 69;

3) se̦skuos iet Dr., A. v, J. 1894, I, 105, se̦sku meklēt A. v. J. 1894, I, I05, Etn. III, 188, ein Spiel;

4) se̦skus raût, schnarchend Schlaferi
Infl. n. U. - Unter Annahme von Assimilation von Fick BB. III, 165 und Wrtb. I4, 22 zu ai. ved. kaš̍īkā "Wiesel", von W. Schulze KZ. XLV. 96 zu ai. jáhakā "Iltis" gesteltt, was nicht als sicher gelten kann. Vielleicht - mit dissimüatorischem Schwund von k - zu sekšķêt "beschmutzen" (vgl. sasekšķėt U. "durch Schmutz stänkericht werden"). Noch anders Būga KSn. I, 290.

Avots: ME III, 820

sestdìena Siuxt, Wolm., PS., Trik., Smilten, se̦stdiena Tuckum, Talsen, Frauenb., Katzd., Nigr., N.-Bartau, Rutzau, Gramsden, Kalleten, Pormsaten, Selg., Edw., Matkuln, Windau, Deg., der Sonnabend; Sprw.: tai lietai gan jau drīz būs sestdiena Zaravič, damit wird es bald zu Ende sein.

Avots: ME III, 821

siltuma: auch (mit ìl ² ) Aahof, Auleja, Daudsewas, Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Lis., Oknist, Saikava, Sonnaxt, Wessen, (mit ìl ) Wolm., (mit ilˆ ² ) AP., Frauenb., Orellen, Ramkau, Seyershof. lieli dūmi, bet maza s. Linden in Kurl. In Wolm., Gr.-Buschh. u. a. sìltuma "warme Luft, warmer Dampf" neben sìltums "das Warmsein".

Avots: EH II, 487

sìpenêt ² , -ẽju, intr., zischen (von kochendem Wasser): katls pirms vārīšanās sīpenē Saikava. Wohl zu čech. sipěti "sibilare" u. a. (bei Miklosich Et. Wrtb. 296).

Avots: ME III, 855

sirmt: tu runā vēl kâ bē̦rns, lai gan jau dažu gadu sirmsti Janš. Mežv. ļ. II, 309. "gähren" ME. III, 847 zu verbessern in "gären".

Avots: EH II, 489

sirmt, grau werden U.: mati sìrmst ² Lis. alus sirmst (beginnt zu gähren) Golg.

Avots: ME III, 847

sist, situ, bei Glück, Hiob 16, 10, eine III. praes. siš,

1) tr., intr., schlagen:
Sprw. kâ sit, tâ sāp. sit tam suņam! gib dem Hunde einen Hieb 1 U. pliķi sist, ohrfeigen: lielajam pliķi situ (Var.: cirtu) BW. 9809 var. knipi sist, ein Schnippchen schlagen: sit knipi jums uz de̦guna Lapsa-Kūm. 7. putns, spārnus sizdams Vēr. I, 830. skrien, bitīte, sit spārniņus pie nedē̦ta uozuoliņa! Biel. 1497. sist maitās, totschlagen: šis lādas un gatavs saimnieci vai maitās sist LP. IV, 25. Part. sitamais,

a) etwas, damit man schlägt
U., ein Knüppel: paņēmu krietnu sitamuo un gāju sunim klāt Dunika;

b) ein zu Schlagender
U. -uguni sist, Feuer schlagen: sit (Var.: šķil) uguni, pūt uguni! BW. 21023, 1. pulkstenis sit vienpadsmit Kaudz. M. 107, die Uhr schlägt elf. sirds man stipri sit Vēr. II, 138, mein Herz klopft stark. riteņus sist, Wagenräder machen Ar. sviestu, sieru sist, Butter, Käse bereiten: krancis sviestu sita (Var.: kuļ, taisa) BW. 32583, 1 var. meitām taisu liepas galdu, Jāņu nakti sierus sist (Var.: kult, berzt) 32967 var. gultu sist, ein Bett aufschlagen: esi laba, jaunā mārša! sitīs gultu istabā; ja būs tāds dadžu krūms, sitīs gultu piedrabā BW. 21743. krustu sist, ein Kreuz (davor)schlagen: tas pār ieejas durvīm ar pzckas kātu sita krustu BW. III, 1, 49. kirši sit ataugas Grünh., die Kirschhäume bekommen neue Schösslinge. - ja ausīs spindzeles sit (wenn die Ohren klingen), tad kāds nuomiris pieminuot Etn. II, 111;

2) mit der Kammlade anschlagen:
ripaiņi, spangaiņi mūs[u] māsas dvieļi; situse, auduse mūs[u] māsiņa BW. 25470. gana situ, gana audu 7437 var.; iekšā sitamais; der Webereinschlag N.-Sessau n. U.;

3) strafen, schlagen (biblisch):
kungs tevi sitīs ar de̦lamuo V Mos. 28, 22;

4) mit der Karte stechen
U.; trumpes (Mag. XIII, 2, 56), trumpas (RKr. XI, 83), kārtis (Vēr. II, 699), uz dūzi (De̦glavs) sist, Karten spielen. sit visus uz kārtīm ārā kâ lupatas (gewinnt immer beim Kartenspiel) un tik saņe̦m naudu Pas. IV, 145;

5) schlagen (von der Nachtigall):
lagzdīgala sit purviņa maliņā BW. 4046;

6) sist zinu, eilig Kunde geben:
ziņu situši dē̦lam Lös: - Refl. -tiês,

1) schlagen
(intr., eig. u. fig.); eine Schwenkung machen Brasche; einander schlagen; sich schlagen (eig. u. fig.): sirds strauji sitas Rainis, das Herz klopft stark. ve̦lns sitas pa ābelnīcu, bet zemē tikt nevar Pas. IV, 47. ūdens vārīdamies sitās baltuos burzgulīšuos Stari I, 177. gaiss ar zieda smaršu sitas nāsīs MWM. X, 266, duomas, atmiņas sitas prutā, (kommen in den Sinn). sarkans sitas pe̦lē̦kā Treum. Gaujm. 7, die rote Farbe schlägt ins Graue, geht ins Graue über;

2) Richtung nehmen, (seine Schrilte) lenken; šich nähern:
diezin, uz kuru pusi nu sitīsies, kur dēsies Janš. Precību viesulis 34; Kav. pirms likās, ka viņš duosies pa lielceļu vien tālāk, bet tad sitās nuo ceļa zemē Janš. Bandavā I, 182. Kārlis vairs ne˙maz nesitas uz mūsu pusi Dond. gars pie mums laid sitas Fürecker. viņš sitās pie citiem klāt, er schlug sich zu den übrigen U. pēdējā laikā viņš sācis sevišķi man sisties klāt Janš. Bandavā I, 289. šis vārds tuvāki sitas, dieses Wort drückt es besser aus U.;

3) fig., sich schlagen, sich herumschlagen, sich abplagen, sich durchschlagen:
sitas kâ pliks pa nātrām od. kâ suns pa sē̦nalām Etn. II, 62, er müht sich ab, schlägt sich mit Müh und Not durch, es geht ihm schlecht. ar darbu sisties Ar. viņš sitās kâ zivs pa le̦du Turg. Muižn. per. 19. vajādzēja sisties gan šâ, gan tâ MWM. VI, 12. kur daudz maz lē̦tāki var sisties cauri A. XX, 648;

4) passieren:
zirgiem sitas klizmas Lubn.;

5) viņš sitas pec tē̦va, er artet (schlägt) nach dem Vater
U.;

6) scheinen:
kâ re̦dzē̦ts viņš man sitas, es ist mir, als hätte ich ihn gesehn U. - Subst. sišana, das Schlagen; sišanâs, das Schlagen (intr.), Sichschlagen; das Sichdurchschlagen; situms, das einmalige, vollendete Schlagen; sitẽjs, wer schlägt; sitẽjiês, wer sich (einander) Schlägt. Anknüpfung an sīts I, gr. χεντεῖν usw. wäre denkbar, wenn prs. situ eine Neubildung für *sietu > *kentō wäre.

Avots: ME III, 849, 850

skãrņš Erkul, Annenburg, Markgrafen, skā`rņš ² Lis., = skãņš, (ie)skābs Nötk.: sviests paliek skārņš MWM. IX, 522. Mit sekundärem -r- aus skāņš? Oder zu šķē̦rms?

Avots: ME III, 880

šķavas Bers., Dunika, Golg., Gr. - Sessau, Grünwald, Lis., Lös., Lub., Lubn., Saikava, Schwanb., šķaves BW. 30761 var., šķavi MWM., = šķaũdas, das Niesen: šķavas nāk, - laikam būs iesnas Schwanb. tai ieskrāja putekļu mākuoņi de̦gunā un sacela šķavas Vēr. II, 546. kad rītā pirms bruokastīm kādam nāk šķavas, tad tai dienā dabū redzēt kādu, kas nav ilgi re̦dzē̦ts Etn. II, 111. = šķavas mice,

a) eine Kopfbedeckung:
šķavas mice galviņā BW. 20580;

b) verächtl.
Bezeichnung für eine Person: es redzēšu, šķavas mice, kâ tu viņu appuškuosi! BW. 16002, 2 (ähnlich: 16002, 4 var.). Zu šķaut.

Avots: ME IV, 23

šķē̦me̦ls Salisb. n. Etn. IV, 32, šķēmels Drosth. n. Etn. II, 137, gegorene Milch. Wohl mit ē̦m aus ē̦rm und zu šķē̦rms.

Avots: ME IV, 32

I šķẽrmêt Bauske, Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ḕr ² ) Druw., Golg., Kokn., Lis., übersäuern (intr.) Lennew., šķẽ̦rms werden Fest.: piens sāk siltā laikā drīz vien šķērmēt Fest., Smilt.

Avots: ME IV, 35

šķērmt, = škērmêt: putra šķē̦rmst Lis.

Avots: ME IV, 35

‡ šķẽ̦rns Dobl., Ziepelhof, = rms">šķẽ̦rms: šķē̦rna putra.

Avots: EH II, 634

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

skribinât: auch C., Dobl., Kaltenbr., Luttr., Peb.; "grebināt" Liepna; nuoganītā ganīklē avīm nav kuo s. Dunika; dzird, ka kaut kas pie durvīm skribina un ieņaudas Pas. VII, 143 (aus Nerft). ‡ Subst. skribinātājs. jem., der skribina: spalvas s., ein Skribent Jaun. Ziņas 1940, No 87, S. 2. Refl. -tiês,

1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡

3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 509

‡ *skurma od. *skurms "bars": ļaudis sagājuši skurmā Grawendahl. Vgl. kùrms.

Avots: EH II, 516

šņaũkât AP., Līn., freqn. zu šņàukt, Serbigal, (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, -ãju, intr., tr., schnauben U., (mit aũ) Dond., Selg., laut schneuzen (mit aũ) Drosth., Smilt.; schnaubend weinen; zornig schnauben VL. n. U.; die Nase rümpfen, mäkeln; Tabak schnupfen Bers., Golg. (mit àu ^2), U.: kumeliņs ceļu te̦k šņaukādams BW. 14000, 3 (ähnlich: 18397). tec, bērīt, šņaukādams! 13730, 37. te̦k . . . kumeliņš kâ lācītis šņaukādams 18317 (ähnlich: 15288; 7130; 21758). vīzde̦gune iet garām šņaukādama 13215, 1 var.; 29799, 1 var. (līgaviņa) iet garām šņaukādama, kâ cūciņa rukšē̦dama 23913, 9. māsiņ[a] mani pruojam raida . . ., nu es iešu šņaukādama pa visiem atmatiem 2022. Līze nesa launadziņu šņaukādama, raudādama 33237. ve̦lni dūmus šņaukājuši LP. VI, 1024. de̦gunus šņaukādami Liev. Brez. un Hav. 134. guovs negrib siena ēst, šņaukā vien Druw. viņš bij mīdljies un šņaukājis, pirms kâ ķēries pie kliņķa A. XX, 489. salti vēji šņaukāja ap dzīvuokli Pasaules lāp. 222. pīpējam, šņaukājam . . , tabaciņu! BW. 11988, 1 var. šņaukājamā tabaka Golg. Refl. -tiês, = šņaũkât: kad . . . aizsien maisam arī augšas galu cieti, tad tu vari spīrināties un šņaukāties kâ sivē̦ns A. XXI, 122, kuo tu, šnauka, šņaukājies gar manam māsiņām? BW. 15152.

Avots: ME IV, 92

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98

spaile,

1): auch (mit aĩ ) Grob., Pussen, Strasden (s. auch die Belege bei Buga Liet. k. žod. CXVI); rudzu spailes (Var.: bara) galiņā BW. 12120. pazinu... siena pļāvējiņu: ... locās spaiļu galiņā 28670. ņemsi Pēterim spaili Janš. Mežv. ļ. II, 339; brūtgāna s., die Doppelschwade
Iw.;

2): ar spàilēm ² samiedz Saikava. zābaku liek spàilēs ² izplèšanai ebenda. tad biju gan spaîlēs (in Bedrängnis)
AP. tāda spàile ² , ka nezinu kur dēties Saikava; "Tortur, Falter" ME. 111, 981 zu verbessern in "Tortur, Fouer";

3): "Setzangel"
Salis; "15-20 gaņģu ūdu" NB.; "tīkli, kas jūŗā me̦tuot sasieti kuopā, viens uotram galā" Salis; ein Komplekt Fischergeräte: ar kādu spaili tu šuodien zvejuoji? - es biju ar undām (ar vadu) Salis. zvejnieki ... ieradīsies saņemt savu pazaudē̦tuo zvejas spaili un laivu Kurzemes Vārds v. 20. IV 1933. tuos (= zvejas piede̦rumus) vis˙pirms izsniedz tiem zvejniekiem, ... kuŗiem s. pazudusi jūŗā Tēvija v. 27. XI 1941; ‡

5) "vieta jūŗā, kur ielikti 15-20 gaņgu ūdu" NB.

Avots: EH II, 544

I spraunis (?), der Gipfel, Wipfel, die Spitze Wid.; die Turmspitze. Wenn zuverlässig und nicht entlehnt, zu sprauties?

Avots: ME III, 1012

I sprũte: "kālis" auch Grob., Leegen, Perkunen, Pormsaten, Pussen, Rothof, Schnehpeln, Telssen, Windau; sprūtes tādas prāvas vien Janš. Apsk. 1903, S. 192. Vgl. dazu auch Sehwers Unters. 118.

Avots: EH II, 562

stāģene,

1) stâģene ² Hasenp., Grob. n. Etn. III, 65, Preekuln, Pormsahten, Gramsden, Janš. Bandavā I, 70, Ringen, Funkenhof, stāģine Gr. - Kruhten n. JK. II, 152; LP. VII, 432, loc. s. stāģienā (Var.; stāģenē, pe̦ludē) BW. 35110, eine kleine Scheune (ein Anbau) an Ställen zur Aufbewahrung von Heu, Stroh u. dergl.;
salmu stāģenīte BW. 2470, 2 var. caurumu caurumiem tautu stāģene 25839, 2 var. kuņa de̦sas dara stāģenē gulē̦dama RKr. XVI, 181;

2) "?": pilnas dzirnas smalcu miltu, balti kre̦kli stāģinē [?] BW. 15058;

3) ein halbverfallenes Holzgebäude
Nigr. Aus dem Litauischen; vgl. li. stoginė˜ "daržinė" bei Būga Aist. Stud. 62.

Avots: ME III, 1050

stārka Stockm. n. Etn. I, 114, FBR. VIII, 88, stãrks Sessau, Siuxt, Bershof, stārks U., Pormsahten, stãrķis Salis, Kandau, Selg., stārķis Stockm. n. FBR. VIII, 88, der Storch; stārks klabina Etn. II, 51. stārki dzīvuo uz... priedēm Glück Psalm 104, 17. stārka, liepu atstājuse, taisa ligzdu uozuolā BW. 18249. Vgl. starka.

Avots: ME III, 1051

II sust: pirms nuo zemes rasa susa J. Alunāns.

Avots: EH II, 604

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

sve̦luôt, sehr heiss sein N. - Peb.: pirtī tāds karstums, ka sve̦luot sve̦luo Schibbenhof. sakvē̦luosim, pirms vēl sve̦luos sārds Rainis InduIis un Arija 103; "karsēt" Lennew.; "= kvē̦luot" Burtn. n. U.; "krietni saduot" Ermes; "frieren" Tirsen: man sve̦luo ruokas.

Avots: ME III, 1149

svè̦tûdens, -s, heiliges Wasser: gavēņu piektdienās vajaguot svē̦tūdeni pirms saules vai pēc saules butelēs smelt un tuo visu gadu nuoglabāt; ja acis sāpuot, tad ar šuo ūdeni vajaguot nuomazgāt acis Etn. II, 37 (aus N. - Rosen).

Avots: ME III, 1157

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

I tãpaļât: ausfragen Pankelhof; "šâ tâ runāt, kamē̦r visu izve̦lk" Blieden. "žandarms tas nevarē̦tu būt", Jancis tāpaļāja ("?") Jaun. Ziņas 1938, № 189.

Avots: EH II, 671

tā`rpaîns, tārpajs L., St., wurmstichig, voll Würmer U.: tarpaiņie augļi Konv. ² 1746.

Avots: ME IV, 149

tā`rpê̦da, das vom Wurm ausgefressene Loch, die wurmstichige Stelle Dr., Wid.

Avots: ME IV, 150

tā`rpgraûži, wurmstichiges Obst MWM. XI, 99.

Avots: ME IV, 150

tā`rpizê̦da, ein wurmstichiger Pilz: viņam jau laba kaut kura tārpizē̦da, kad tik sēnes tīkatne Vīt.

Avots: ME IV, 150

tvaicêt, -ẽju,

1) hitzen (von der Sonne gesagt)
Bē̦rzmuiža, Heidenfeld, Lubn., (mit aĩ) Hofzumberge, (mit ài ² ) Borchow, Meiran, Saucken, (mit aî) Odensee, (mit aî ² ) Ruj.-Tornei: saule tvaicē nemitīgi JR. IV, 24. saule tvaicē vasarā pirms negaisa Hofzumberge;

2) dämpfen:
kartupeļus tvaicē nuole-juot ūdeni, lai uz uguns nuosusinātu Freudenberg.

Avots: ME IV, 287

ubaģis, ein Lump, ein armseliger Mensch, Wicht Mag. XIII, 3, 61; f. ubaģe (wohl aus li. ùbagė) Janš. Bandavä I, 155, Dunika, = ubadze.

Avots: ME IV, 293

ùdainis: samakšķerē vis˙pirms ūdaiņus Austriņš Raksti VII, 221.

Avots: EH II, 740

urrât, -ãju,

1) urr! urr! rufend Vieh nach Hause treiben
Wid.;

2) "hurrah" rufen; laut schreien
(klaigāt) Bers.: tad dzēra brundvīnu un urrāja BW. III, 1, 60. vis˙pirms urrāja (liessen hoch lebeu) Kārli Apsk. 1903, S. 500. urrātājus stedeles galā kāds pārkliedza Zeif. III, 2, 290;

3) schnurren (von Katzen gesagt)
V., (mit ùr ² ) Adsel.

Avots: ME IV, 307

‡ uzuokstuôt Wessen, Unterkunft (für einen Schwarm) aufsuchen (von Bienen): pirms spietuošanas bites uzuokstuo jaunu vietu.

Avots: EH II, 738

vakaraîns,* abendlich; viņa bija tumša un vakaraina kâ mežs pirms negaisa Veselis Netic. Toma mīlest. 17.

Avots: ME IV, 446

vecine,

1) = vecene I, Demin. vecinīte Pas. VII, 290, ein altes Weib Dunika, Infl. (z. B. Pas. VII, 134 und 289): dzīvāja sirms vecītis ar savu vecini Pas. IV, 163;

2) = vecene 2 Dunika, Oknist, Zvirgzdine.

Avots: ME IV, 515

ve̦cs (li. vẽtušas oder vẽčas bei Geitler Lit. Stud. 120, slav. vetъxъ "alt"), alt, (betagt; abgenutzt); vormalig, ehemalig U.: Sprw. ve̦cs kâ sprâdzen[i]s Etn. IV, 4. jauns slinkuo, ve̦cs muocies RKr. VI, 270. jau ve̦cs, bet kumeļa prāts 956. lai ir ve̦cs, kad tik labi le̦c 957. ve̦cam maza bē̦rna prāts Br. sak. v. 1349. ve̦cie visi nuoplātās, jaunie izdara A. v. J. 1892, S. 143. vīriņš bijis stipri ve̦cs LP. III, 91. deviņi gadus ve̦cs gailis VI, 59. nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. atšķīdīs... ceļi; vai es tuos ar savām ve̦cām kājām... izbridīšu? R. Sk. II, 137. kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās (in den alten Tagen, im Alter) BW. 13730, 29, nuo ve̦cām dienām, von alters her U. pēc ve̦cas ticības, nach alter Weise, alter Mode U. pēc ve̦cu ve̦ca ieraduma Aus. I, 105. ve̦cu ve̦cais (der von alters her gewohnte) ceļš uz kruodziņu Aps. III, 3. ve̦ca paziņa (eine alte Bekannte) Kaudz. M. 14. uz ve̦cu pusi (altbekannte Gegend) iedams 12. Sprw.: ve̦cais dievs vēl dzīvuo RKr. VI, 153. ve̦cais tē̦vs baras (rājas Frauenb.), es donnert U. ve̦cs paduoms, Vorrat an Speise Manz. Lettus. ve̦cais mācītājs, der vormalige Pastor, der dem jetzigen vorangegangen. ve̦cs mēnesis, Altmond, abnehmender Mond: ve̦cā mēnesī saderējušies paliekuot ātri ve̦ci BW. III, I, S. 25. iznīksti... kâ ve̦cs mēnesis! Br. 48. - pa ve̦cam, nach dem alten, nach alter Art, wie gewesen: viss atkal tâ˙pat pa ve̦cam A. XI, 5. lai atstātu visu pa ve̦cam Latvju tauta XI, 1, 16. še dzīvuos viņi... pa ve̦cam tāļāk Apsk. v. J. 1903, S. 193. - ve̦cais, der Alte; der Wirt Wid.; der Vorgesetzte Wid. meža ve̦cais JR. VII, 148. ve̦cajuos iet, (aus Alter) betteln gehn Biel. n. U. ve̦cie BW. V, S. 156; Plūd. Llv. 192, = veļi, die Geister der Verstorbenen: par ve̦cajiem tie dēvē mirušu cilvē̦ku dvē seles LP. VII, 284; mājas ve̦ci (?), die Hausgötter U. (unter māja). Subst. ve̦cums,

1) das Alter:
Sprw. kuo jaunumā nepadarīsi, tas ve̦cumā būs jādara JK. II, 200. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā RKr. VII, 1092 (Rätsel). liels, sirms ve̦cums, hohes Alter. pilnīgā ve̦cumā ienācis, mündig Mag. IV, 2, 155. sasniegs lielu ve̦cumu LP. VII, 415. sarukt nuo liela ve̦cuma III, 40. akls nuo liela ve̦cuma II, 15. abas... bija vienāda ve̦cuma (in gleichem Alter, gleich alt) A. v. J. 1899, S. 103. mēs e̦sam ve̦cumā vienā (gleich alt) Dünsb. Od. 3, 28. varēja būt gadu 60 ve̦cumā Siliņš 6. prāts... kâ re̦tam zē̦nam šinī ve̦cumā Lautb. Lomi 2, manā ve̦cumā daudz vairs nebūs, von meinem Alter werden nicht mehr viele Leute am Leben sein Stuhrhof n. Mag. XIII, 8. uzminēšuot viņa ve̦cumu LP. V, 136. ve̦cums virsū spiežas Frauenb. vilks ve̦cumu nuodzīvuoja...; puis[i]s ve̦cumu piedzīvuoja BW. 13168. ve̦cuma dienas, die alten Tage, das Alter: jāietaupa kaut kas uz ve̦cuma dienām Ahs. ve̦cuma galā (im Alter) burvis saslima LP. VII, 133. katram mūža ve̦cumam (jedes Alter) ir sava... nuoskaņa A. XI, 492. kad tik diena vakarā un mūžs ve̦cumā! 106. gaļai, kāpuostiem vār būt ve̦cuma garša, smaka Nötk. viņa pie paša ve̦cuma, sie ist hoch schwanger Salwen Mag. IV, 2, 155 und n. U.;

2) ein alter Wald
Wolm., ein alter Laubwald Gr. - Buschh., ein grosser, alter, dichter Tannenwald, wo auch Laubbäume wachsen Druw. n. RKr. XVII, 85; "ve̦cs, pielūzis egļu mežs" Kreis Illuxt; eine Stelle, wo vor einiger Zeit ein Wald ausgehauen ist Wohlfahrt; (ve̦cumi) Stellen im Walde, wo die Bäume schon alt sind und ausgehauen werden müssen Grünwald; ein Brachfeld: te tik sili vien, bet lejas mežā ir ve̦cumi - tur visādi kuoki aug: lazdas, kļavi, liepas, uozuoli Gr. - Buschh. ve̦cumā laba zeme: tur aug zâle ebenda. lai stāv zeme ve̦cumā (Var.: atmatā) BW. 11994 var. - Vgl. die Wäldernamen Ve̦cums Lvv. I, 98, II, 53, 137, 183, Vindas ve̦cums II, 49, Ve̦cumiņi II, 56, die Wiesennamen Ve̦cums I, 74, 94, Kāles ve̦cums II, 61, Rijas ve̦cums II, 174, Ve̦cumi II, 64, 68, 69, 112, 125, 177, die Gesindenainen Ve̦cums I, 75; II, 48, 167, Ve̦cumi II, 49, 99, 111, 115 (2 (), 118, 120, 140, 150, 151 und Ve̦cuma viensē̦ta II, 174;

3) eine Kinderkrankheit, bei der das kranke Kind abmagert, an Schlaflosigkeit leidet und viel schreit und die nach dem Volksglauben dann entsteht, wenn eine schwangere Frau od. insbesondere ein solches Mädchen das Kind. auf die Arme genommen hat;
Plur. ve̦cumi, eine Kinderkrankheit, bei der der Körper des Kindes schlaff wie ein Lappen wird Ulanowska Łotysze 98;

4) ve̦cumi Nötk. "was schon zu alt geworden ist".
Zu lat. vetus(tus) "alt", ai. vatsá-ḥ "Jährling", gr. ἔτος, alb. vjet "Jahr", got. wiƥrus "jähriges Lamm" u. a., s. Pedersen IF. V, 35 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 251.

Avots: ME IV, 517, 518

vedĩbas (li. vedybos bei Būga KSn. I, 230 ² ),

1) die Hausbringung der Braut
St. (vedība), U.; (vedība) die Brautfahrt L.; "kāzas skatuoties nuo līgavaiņa puses" Mar. n. RKr. XV, 142: ja līgava bija iepre̦cē̦ta vīra mājās, tad vis˙pirms dzēra vedības RKr. XVI, 166. circenim kāzas dzēra, blusa leca vedībās BW. piel. ² 2728, 3. aicināšu vedībās BW. 15840, 1. bāliņš lūdza vedībās 15888;

2) ein Schmaus nach Beendigung der Mistausfuhr:
mē̦slu vedības pavasarā Janš.

Avots: ME IV, 521

II virinât (li. vìrinti "kochen machen"),

1) kochen machen, kochen
L., U.; apvārît, ein wenig, eine kurze Zeit kochen: virināt sēnes Erlaa, Frauenb., Grawendahl, Pampeln, Sessw. zarnas virināt Golg., Lieven-Behrsen. ja zarnas grib vārīt spēķēs, tad tās vis˙pirms vire̦na - ieme̦t puodā karstā ūdenī un pavāra Ramkau. putraimu de̦sas vis˙pirms vire̦na, tad tikai ce̦p ebenda;

2) brodeln, sprudeln
(?): dzelme burbulē, virina Klaust. 101. varš sāk virināt Plūd. Rakstn. I, 69. kuo strautiņš virināja . . . te̦cē̦dams? BW. 11227. Refl. -tiês, aufwallen, brodeln: ūdens, kad sāk vārīties, mē̦dz virināties Adiamünde, Ruj., Salis, Sehren. Zu vir̂t.

Avots: ME IV, 605

visaipirm Adv., = vis˙rms">pirms: visaipirm liec akmeni šūpuolī! BWp. 1728.

Avots: ME IV, 622

vispa˙prìekš, vispa˙prìekšu, visu˙priekš, Adv., ganz zuerst: svainīt[i]s man vispa˙priekšu (Var.: visu˙priekš, visu˙pirms) tautu durvis virināja BW. 23083 var. gribēju vispa˙priekš apzīmēt vietu RKr. XVII, 88.

Avots: ME IV, 624

viss (li. vìsas, apr. wissa-, aksl. vьsь "all"),

1) ganz, all:
visa diena, der ganze Tag U. visu mužu, das ganze Leben hindurch. nuo visas sirds, von ganzem Herzen. visu laiku, die ganze Zeit. visa spalva svilst nuo karstuma LP. IV, 27. bārzda visa iesprūst klucī 12. apgāzt visu pili Dīcm. pas. v. 1, 34. visu garu vasariņu Biel. 1012. visu kaunu pamest 670. nuo visa spē̦ka LP. I, 186. visā balsī, kaklā, rīklē, galvā, aus vollem Halse, mit ganzer Stimme, sehr laut: es visā (Var.: pilnā) balsiņā saucu BW. 13332, šķauda visā balsī JK.III,2. visā kaklā smieties Kaudz. M. 121. kliedz visā rīklē Br, sak. v. 1494. visā galvā kliedzis A. XX, 135. tur stāv mans viss (Var.: viss mans) prātiņš BW. 11503, 2 var. muļķītis... aizgāja ar visu meiču (ging mitsamt dem Mädchen) LP. IV, 8. dzilna ... visa nuodrebēja (zitterte am ganzen Leibe) Vēr. II, 6. visas acis izraudāju (habe die Augen durchs Weinen ganz verdorben) BW. 10951. visas manas kājas gura (die Füsse wurden mir ganz matt) 26170. visa mana galva sāp (der Kopf schmerzt mir stark, eig.: der ganze Kopf schmerzt) 14179, 1;

2) alles;
Plur. visi, alle: visu kuo apņemties (alles übernehmen) LP. III, 18. visu labu cerēt Dīcm. pas. v. I, 55. visi ļaudis, alle Leute, alle Welt U. trīs priedītes kalniņā, visas vienu garumiņu BW. 18341, 5. kustuoņi ... pa visiem (alle zusammen) uztaisīja māju LP. VI, 251. nuoslīkuši ar sievām, bē̦rniem, luopiem, ar visiem (mit allem) 211. vari iet pie visiem ve̦lniem (zum Teufel, eig.: zu allen Teufeln) Pas. IV, 204. ne es iešu pie bagāta, ne pie visu nabadziņa (zum allerärmsten) BW. 10292. Ungewöhnlich mit der bestimmten Endung: visajās vietās Lapsa-Kūm. 47;

3) zemnieks iet pa˙priekšu, vācietis pa vidu, čigāns nuo visas pakaļas (ganz hinterdrein, als allerletzter)
RKr. Vlf, Rätsel 1049. Zu ai. viṣ̌u- "nach verschiedenen (allen) Seiten" víš̍va-ḥ "jeder all", av. vispa- dass., s. Trautmann Wrtb. 362, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 312, Lorentz KZ. XXXVII, 264 ff.

Avots: ME IV, 625