Paplašinātā meklēšana

apse: gen. s. apsas BW. 12709, 6 var.: purvā auga ruda apse BW. 23387, 1. sarkana apse 11758. rūgts kâ apšu sula Siuxt. apsu BW. 5837 zu korrigieren in: apsu BW. 5837, 2 var.

Avots: EH I, 111

apse, Gen. Pl. apšu, dial. apsu BW. 5837, [Bei Lange und Stender auch apse], Espe (Populus tremula L.); Demin. apsīte. vāczemes apse, Pappel (St.); me̦lnā apse, schwarze Pappel (Populus nigra) (Mag. IV, 2, 82); apšu - pe̦ka, -be̦ka, rauher Röhrenpilz (Boletus scaber Fr.) RKr. II, 68. trīc, dre̦b kā apšu (selten apses) lapa. sūras manas asariņas kā apsītes atvasītes Ar. 174. zu li. apušė, apušìs, ẽpušis [Būga KSn. I, 226], pr. abse, [poln. osa, russ. оси́на, ahd. aspa (vielleicht mit sp aus ps), an. ǫsp, engl. asp "Espe". Li. apušė wohl aus apsušè. Unklar das Verhältnis zu gr. ἄσπρις (eine Eichenart), osman. apsak "Pappel", čuv. ëwës "Espe"; vgl. Bezzenberger BB. XXIII, 298, Būga Aist. St. 118, Hirt, Indogermanen 622, Hoops Waldb. 122, Meillet RSl. II, 70, Güntert, Kalypso 46. Wegen li. apušė braucht man nicht mit Trautmann Wrtb. 12 le. apse und pr. abse auf eine Form mit u zwischen dem Labial- un Zischlaut zurückzuführen].

Avots: ME I, 118

apsebêt,

1) sich verspäten:
cāļi apsebējuši [zu se̦bs] = pārāk ilgi palikuši čaumalā Siuxt;

[2) verkommen:
mirtes apsebējušas Doblen].

Avots: ME I, 118

apse̦buôtiês, sich verspäten.

Avots: ME I, 118

apse̦dluôt, apse̦gluôt, besatteln: zirgu.

Avots: ME I, 118

apse̦ga (unter apse̦gs): alles, womit man sich bedecken kann (eine Deche, ein Pelz usw.) Warkl.

Avots: EH I, 111

apse̦gs (auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, AP.): gen. s. apsedziņa BW. 12413, 2 var.; 12638, 1. pusnātna apsedziņi 5169. ar tuo linu apsedziņu (kann auch zu apse̦ga gehören!) 29132, 1 var.

Avots: EH I, 111

apse̦gs, apse̦ga, Demin. apsedziņš, apsedziņa, die Bedeckung, die Decke: deķi man apse̦gā oder apse̦gam BW. 13275, 33642, die Decken dienen mir zur Bedeckung. Sprw.: kāda apse̦ga, tādu jāse̦dzas. galvas apse̦gs, Kopfbedeckung.

Kļūdu labojums:
13275, = 13276;

Avots: ME I, 118

apsegt: ‡ Subst. apse̦gams U. (unter se̦gums), eine Decke, Bedeckung; die wollene Tagesdecke.

Avots: EH I, 111

apsegt [li. apsègti], tr.,

1) jem. etw. umlegen, bedecken:
apsedzu māmiņai sagšu. nezāle apsedza kapu Purap. puika apsedzis putnus ar savu augumu LP. III, 81. ar nāvi apsegt, töten LP. IV, 119;

2) apsegt nuo, bedeckend behüten vor jem. od. etw.:
apsedz manu augumiņu nuo ļautiņu valuodām BW. 9080;

3) mit apsekt vermischt: jem. Spur entdecken, verfolgen, ein Wild stellen:
es apsedzu caunes pē̦das BW. 11113; Sessw., PS. Refl. -tiês, sich bedecken: apsedzuos baltu sagšu BW. 13388, 2. viņš apsedzās ar miruoņu kauliem LP. VII, 198.

Avots: ME I, 118

apsekšķêt, apsekšêt, tr., intr., besudeln, beschmutzen; durch Schmutz stänkericht werden L., U., Mag. III, 1, 92.: apsekšējušas bikses Smilt., Bers.

Avots: ME I, 118

apsekt [li. apsèkti], tr., ein Wild einkreisen, die Spur auffinden: briedi būšu apsecis. zaķi apse̦kuši, gew. zaķa pē̦das apse̦guši PS.; cf. apsegt 3.

Avots: ME I, 118

‡ apsenâjs ² Frauenb., ein Espenwald.

Avots: EH I, 112

apsene,

2) auch Dond., Salis.

Avots: EH I, 112

apsene,

1) Espengehege
BW. 13768, 3;

2) eine Art Pilze (Boletus rufus).

Avots: ME I, 118

apser̂de: auch Warkl.

Avots: EH I, 112

apser̂de, das Holz um das Mark des Baumes Etn. III, 129: es iededzu sveķuotas apserdes Līb.

Avots: ME I, 118

apse̦r̂muôt, für apsar̂muôt PS.

Avots: ME I, 118

apse̦ruôt, den First eines Strohdaches mit einer Schicht von Schäbe und Lehm (gegen Regen) bedecken; auch apsiruôt.

Avots: ME I, 118

‡ apsešķêt Golg., = apsekšķêt.

Avots: EH I, 112

lapse (unter lapsa): auch Dunika, Gramsden, Perkunen, Rutzau. BW. 11499 var.; 30505, 1.

Avots: EH I, 720

‡ lapse̦lē̦ns Pas. VI, 470, = lapsē̦ns.

Avots: EH I, 720

I lapsene,

1): lapsenītes dze̦nuolīt[i]s BW. 11824.

Avots: EH I, 720

I lapsene,

1) [auch: lapsiņa LP. VI, 650 aus Alt - Sehren], die Wespe (vespa vulgatis):
Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekâ nuosprādzis lācis;

2) lychnis diurina Trik., RKr. III, 71. [In der Bed. 1 (dissimilatorisch? vgl. lamži für vamži)
für älteres vapsene (so noch in Kalleten und O. - Vartau), s. vapsene.]

Avots: ME II, 422

II lapsene, eine Mütze aus Fuschspelz Alschw.: bij micīte, bij banīte, bij caunīte, lapsenīte BW. 5645, 1.

Avots: ME II, 422

vapsene Kalleten, O.-Bartau, Klēvers Zemk. augļukuoku dārzs, S. VIII, vapsine Rutzau n. FBR. VII, 118; VIII, 141, Dunika, = lapsene I 1, die Wespe. Zu li. vapsà "Wespe; Bremse", apr. wobse, ahd. wafsa "Wespe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 258 und Trautmann Wrtb. 342.

Avots: ME IV, 474

zãģlapsene*, ein Insekt: labības stiebru zāģlapsene, cephus pygmaeus L.; priežu z., lophirus pini L.; plūmju z., selandria (hoplocampo) fulvicornis Klug.

Avots: ME IV, 695

ačgārni, ačgãrņi Niedra, ačagārni Glück, ačgãrniski, ačgãrnis, ačgãrnus LP. V, 76, ačagãrniski, ačugārniski(s), auch ačgāniski (U.), ačigãrni B. Vēstn. (li. ãt-žagaras, verkehrt; urspr.:"gegen die Äste des Strauches" Biel. Spr. II, 281; EPr. 58), verkehrt, rückwärts: pārvilka kuoku ačgārnis nuo meža LP. III, 53; tādi cilvē̦ki, kuŗi ačgārniski dzimuši Etn. II, 84; ačgārni iet, rückwärts: ačagārni ejuot tie apsedza sava tē̦va plikās miesas I Mos. 9, 23; ačg. runāt, verkehrt reden; ačg. stāvēt Etn. IV, 174, auf dem Kopfe stehen. Auch adžgãrni, atžagārni, adžigārni Plūd. LR. IV, 297.

Avots: ME I, 10

âda (li. óda),

1) der Balg,

a) im rohem Zustande, das Fell:
jē̦ra-, teļa-, zirga āda. čuskas me̦t ādu, häuten sich. nepārduod ādu, kad lācis vēl mežā. Sprw.: ādas vilna, die Wolle, die beim Gerben abfällt. vēžiem vēl ve̦ca āda. die alte Kruste;

b) im gegerbten Zustande, das Leder:
suņu ādas zābaki; ādu rati, der Wagen mit einem ledernen Verdeck; kažuoka ā., das Pelzwerk; tam netiksi klāt ne ar ādas cimdiem Sprw., der ist unnahbar;

2) die menschliche Haut:
slimnieks izguļ ādu cauri SDP. VIII, 66; āda nuoiet, nuolūp LP. III, 43;

3) von der Tierwelt auf die Pflanzenwelt ist
āda selten übertragen: pupas āda, Bohnenhülse;

4) die sich über Flüssigkeitn bei verdunstung bildende dünne Decke:
nuoņemt nuo vārīta piena, nuo putras ādu;

5) die Haut als die ässere Hülle des Körpers hat bei einem feindlichen Zusammenstosse zunächst zu leiden, daher die bildlichen Redensarten:
nu būs āda pušu, jetzt wird es Prügel geben Etn. I, 83; labi, ka tiku ārā savā paša ādā LP. VI, 246; ar ve̦se̦lu ādu izkļūt LP. V, 40, wohl nicht ohne Beeinflussung seitens der deutsch. Redensart "mit heiler Haut"; tam bieza āda, der hat ein dickes Fell, etgentl. u. übertr.; par ādu dabūt, Prügel bekommen; par ādu (uz ādas JK. II, 96) duot, hauen; uz ādu iet, nākt, auf den Leib rücken; vai tev āda niez? lai kasās, kam āda niez Sprw.; uotram ādu ieplēst, von Jemd. beim Spiel oder Handel Geld gewinnen; ādu ģērēt, atsutināt, durchprügeln; blusas, dunduri, lapsenes ecē ādu, beissen LP. II, 46; nupat ādai būs vējš Etn. II, 45, so kündigen die Erwachsenen den Kindern Prügel an; baidīties par savu ādu. Prügel befürchten; katrs savu ādu sarga: guovs ar ragiem, zirgs ar kājām Sprw., jeder wehrt sich seiner Haut; katram sava āda mīļa Sprw.;

6) von der tierischen auf die menschliche Haut Bezug genommen:
dzīvam ādu plēst nuost; raut, vilkt ādu par acīm zemē, die Haut über die Ohren ziehen; nu tev āda par kārti (über die Stange zum Trocknen); gaļa baļļā od. ā. zārdā, gaļa kubulā Etn. II, 14; III, 46, sagt man zu dem (besonders zu einem Kinde), der etwas schlechtes getan; nuo outra ādas lē̦ti platu siksnu izgriezt Sprw. RKr. VI, 1, aus eines andern Haut ist gut Riemen schneiden; āda dē̦lam putās LP. III, 45; tu man, kundziņ, piesargies, ka nesalāpu ādu RSk. II, 163;

7) āda als die unzertrennliche

a) den Leib,

b) die Gesinnung einschliessende Hülle:
nuo ādas lēkt, sprāgt, sprukt, aus der Haut fahren (von Entrüstung); aber anders (b) in: es tak nuo savas ādas nevaru izlēkt laukā Vēr. I, 531, ich kann doch meinen Charakter nicht ändern; pavārs sauodis, kas jauniem ļaudīm aiz ādas LP. II, 81, was die jungen Leute im Schilde führen; šim kaut kas aiz ādas LP. VII, 1114; būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas Etn. IV, 4, von einem Unverträglichen; katrs liels savā ādā, jeder bildet sich für seine Person ein; viņš jau nevar nuorimt savā ādā JK. II, 96, er kann nie ruhig sein;

8) oft in Verbindung mit
kauli, Knochen, häufig auch ohne dieselben, zur Bezeichnung der Magerkeit: visas aitas tik vājas, kā kauli un āda LP. IV, 191; saimnieks dze̦n tevi kā ādas zirgu Aps. III, 15, wie ein mageres Pferd;

9) āda für den Träger der Haut od. von der Haut Umhüllte:
kā tad ar tādu ādu var pabraukt? wie kann man mit einem so mageren Tiere vorwärts kommen? dzeri, cik ādā lien;

10) ādiņas pirkt, ein Spiel
Etn. IV, 94; ādas mīt, ein Spiel BW. V, S. 196.

Kļūdu labojums:
Trocknen);= Trocknen),
RKr.VI, 1 = Tr.II, 1

Avots: ME I, 235, 236

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

àizķibinât,

1) auch Dond., Dunika, Schnehpein, Stenden; ‡

2) anrühren
Memelshof: a. lapseņu pūli.

Avots: EH I, 35

àizplêst, tr., anreissen, die angefangene, unvollendete Handlung des Reissens bezeichnend: viens jauns cilvē̦ks aizplēsis apsei mizu, aizbāzis aiz tās dievmaizīti LP. VII, 237. Refl. -tiês, durch unablässige Bitten erlangen, dass man von jem. mitgenommen wird: nākuošā reizē, kad Jānis jāja pieguļā, es aizplēsuos viņam līdzi MWM. V, 20.

Avots: ME I, 44

àiztapuôt, -êt (Lind.), mit einem Pflock (tapa) zumachen, schliessen, verstopfen, mit u. ohne den Zusatz cieti: caurumu. rags apses tapu aiztapuojams LP. VII, 574. raganas siekalas jāieliek ragā, cieti jāaiztapuo LP. V, 23.

Avots: ME I, 55

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

apbruņuôt, tr., ausrüsten, bewaffnen: apse̦gluoju, apbruņuoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. stiklu apbruņuotas acis. Refl. -tiês, sich bewaffnen, ausrüsten: mežsargs bijis apbruņuojies ar plinti Etn. III, 142. ar ļaunā varu apbruņuojušies LP. I, 162.

Avots: ME I, 78

‡ apdeķuôt BW. 913 var.; 13593; 13646, 16; 30160, = apsegt">apsegt, bedecken (mit einer Decke).

Avots: EH I, 77

apredzêt [li. apregė̕ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115

aprìebt C.,

1) wie apraibīt, tr., streichelnd und besprechend die Schmerzen lindern, heilen, bestreichen:
auguoni, ruoku. tās ziepes, ar kuŗu miruoni mazgājuši, uzglabājuši, lai dziedinātu un apriebtu dažādas vainas LP. VII, 384;

2) behexen:
raganas guovi apriebušas Naud.;

3) aufspüren, finden, behexen:
es apriebu (Var.: apsedzu) caunes pē̦das BW. 11113; JKaln.

Kļūdu labojums:
ar kuŗu = ar kuŗām

Avots: ME I, 116

apšaust, ‡

2) bedecken ("apsegt">apsegt") Rutzau (mit aũ). ‡ Refl. -tiês, sich bedecken Rutzau. Der Intonation wegen wohl auf li. apsiaũsti "ringsum einhüllen" beruhend.

Avots: EH I, 119

apsèja (zu apsìet), Strumpfband; neuerdings auch für Verband: uzlikt apsēju MWM. VI, 789. - Mag. XX, 3, 98 dafür apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?).

Kļūdu labojums:
apsejas (Strumpfbänder) und RKr. XVI, 100 apsēji (Bedeutung?). = apsejas und RKr.XVI, 100 - apsēji (Strumpfbänder)

Avots: ME I, 119

apšekšêt, intr., beschmutzt werden: visi krē̦sli apšekšējuši ar lielu netīrumu kārtu Jauns. [šekš- assimilatorisch aus sekš-, vgl. apsekšķêt dass.]

Avots: ME I, 129

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

II apsiruôt, tr., den Rücken des Daches mit Schäben belegen (Stürzenh.); auch apse̦ruôt.

Avots: ME I, 120

‡ apsis Essern n. BieIU., = apse">apse.

Avots: EH I, 112

apspiêst, tr.,

1) ringsum drücken:
tautu dē̦la me̦lnu maizi ēd (u), saujā apspiedusi od. apspiezdama BW. 19290, 1, 3;

2) bedrücken, unterdrücken, erdrücken, ersticken, dämpfen:
apakšniekus, smieklus, asaras, slimības, vārdus. šie vārdi tādi apspiesti Vēr. I, 1051. palīdzēt apspiestiem Pav. saule apspiež sēju, die Sonnenhitze dörrt die Saat aus. apspiestā balsī runāt. labībai kāja apspiesta, ist die Wurzel ausgedörrt U. jāapse̦dz ēdiens, lai saule neapspiež (Dondangen) = nesasilda, nepadara negardu.

Avots: ME I, 124

‡ apss, -s (feminin; vgl. li. apušis, -ies) Eversmuiža n. FBR. VI, 38, Kaltenbr., Warkh., Zvirgzdine, = apse">apse, die Espe.

Avots: EH I, 116

ā̀rds, auch ārde BW. 33435 var. (aus Blieden), LP. VI, 201 (Lennewarden), gew. Pl. ā̀rdi (= li. ardaĩ), ãrdi K., [Wandsen, Selg.], ãrdis LP. VI, 78, A. X. 307, [BW. 34583],

1) die Dörrbalken in der Heizriege;

2) dicke Stangen, die über oder neben dem Ofen
(Kandau) im Zimmer zum Trocknen der Pergel, Kleider (vgl. RKr. XI, 86) u. s. w. angebracht sind: trīs pagales apses malkas uz ārdiem (Var.: ardīm, ārdēm) kaltējamas BW. 25961;

3) die Balken in der Küche oder in der Badstube,
in Livl. auch über dem Riegenofen zum Räuchern des Fleisches Kand., C., Smilt., Bers.;

4) der Freuerherd:
izgrāb pe̦lnus iz ārda (oder pavarda) A. X, 307 (vgl. ārdi);

5) zusammengeharktes Heu:
siena ārds Bers. [Da die ārdi nach Bedarf auseinander geschoben werden, so am ehesten mit Leskien Abl. 329 und Petersson IF. XIII, 389 zu ā̀rdît.]

Avots: ME I, 241, 242

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

I bauze,

1): ein kleiner Knüppel
("rundziņä) Schnickern; "das dickere Ende eines langen Gegenstandes" Iw.: be̦zme̦ram ir b. grīzekli piedze̦n pie siênas ar puļķi, kam galā ir b., lai grīzeklis nemūk nuost;

6): der Kinderkopf (scherzhaft)
N.-Autz n. U.; ‡

7) bauze Alt-Saticken, (mit aũ) Iw., Demin. baũzīte Frauenb., Iw., die Samenkapsel des Flachses.

Avots: EH I, 207

bîstams, Part. von bîties, furchtbar, schrecklich: Sprw. dzīva lapsene bīstamāka nekā nuosprādzis lācis.

Avots: ME I, 304

bluokât "(die Samenkapseln der Leinsaat mit Dreschflegeln) dreschen; stampfen" N. - Pebalg.]

Avots: ME I, 319

I buodziņa, Samenkapsel (z. B. des Mohns).

Avots: ME I, 360

bràukt, - cu, (braũkti, streichen, [fahren РФВ. LXV, 304]),

1) tr., streichen, abstreifen
(selten): auzas braukt BW. 2310. [sak(i), saulīte, vējiņam nebraukt ziedu ūdenī! 9126];

2) tr., intr., fahren
stingri jūdzu, druoši braucu lielas naudas kumeliņu. brauc zirgus priekšā! kurp braukdams? wohin fährst du? precībās, kāzās. brauc ellē!

3) mit dem Lok., dial noch auch mit dem Gen. od. dem Akk. des Zieles, gew. mit pēc: malkā, sienā, žagaru, gew. pēc žagariem braukt, nach Holz, Heu, Strauchwerk fahren.
brauc uz mežu apses malku (nach Espenholz) BW. 30556. nu es braukšu uz Je̦lgavu dziesmiņai ielāpiņa BW. 936. reizēs od. reizēm braukt, Getreide für Bezahlung in eine fernliegende Stadt transportieren. Sprw.: brauc pamazām, tālāki tiksi. brauc, ka lai suņi uolas lasa, vom schnellen Fahren brauc kâ par seši nedēļi, vom langsamen Fahren. - braucami zirgi, rati, Fahrpferde, Fahrwagen; braucams krē̦sls, Fahrstuhl; braucama od. ceļa nauda, Fahrgeld debesbraucamā diena, der Himmelfahrtstag. Refl. - tiês, um die Wette fahren. Subst. braukšana, das Fahren: vaicāju māmiņai, vai laba braukšana dzinte̦ru zemē. kuo vēl gaidīt? nu tik braukšana, was soll man warten? jetzt muss man nur fahren. braukums,

1) die Fart, die Folgen, die Spuren der Fahrt:
braukums neizdevās, die Fahrt war erfolglos; pēc ilga braukuma, nach langer Fahrt. pazīst kungu braukumiņu;

2) der Streich:
ja neklausi viena vārda, klausi saujas braukumiņu BW. 21683. [zu le. brukt "abbröckeln", braužņâties "sich schuppen" brauļat "streichen", li. brùkti "einzwängen" (s. Būga KSn. I, 227), aksl. събрысати "abschaben" u. a.; vgl. Leskien Abl. 293 und IF. XIII, 189, Wiedemann BB. XXVII, 244, Berneker Wrtb. I, 90 f. und 93, Persson Beitr. 783 und 859, van Wijk IF. XXVIII, 145 ff., Zupitza KZ. XXXVII, 402 ¹ und Trautmann Wrtb. 36 f.]

Avots: ME I, 326

briêdîgs, im Wachtum stark zunehmend, wohlgedeihend, anschwellend, grobkörning, ergiebig, strotzend: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs būs briedīgas Etn. II, 73; briedīga maize, Brot, das aus gutem, im trockenen Sommer gewachsenen Korn gebacken ist, wobei wenig Mehl quellend viel Brot schafft; briedīgi graudi; briedīgas druvas; briedīgs ze̦lums; fig., briedīga pilnība, briedīgas sekmes. palievs dievu dieviņam, nu briedīga (Wachstum befördernd, fruchtbar) vasariņa BW. 1055.

Avots: ME I, 337

‡ ceicas, die Beine ("stilbi") PV.: apsedz savas plikās ceicas!

Avots: EH I, 262

čiku, Interj. (mit ne) in Verbindung mit grabu, mäuschenstill, umbemerkt: viņš apsedzās, ka ne čiku ne grabu LP. VII, 198.

Avots: ME I, 413

cìrst: praes. ciršu Pas. V, 294 (aus Welonen), (mit ìr ² ; neben cḕ̦rtu ² ) Mahlup, Zvirgzdine;

2): "mit etwas Geschmeidigem (einer Rute, einem Riemen) schlagen"
Auleja: seņāk kungi cirta ļaudis;

3): ar cirvi cirta mājas, kad vēl nebija zāģu AP.;

4): smaka cē̦rt de̦gunā Strasden; ‡

8) c. sìenu, das zu trocknende Heu mit der Harke umwenden
AP., Heidenfeld, Seyershof; ‡

9) mähen
Seyershof: zâle savītuse: grūta c. Heidenfeld; ‡

10) labību (miežus, zirņus usw.) cē̦rt, die jungen Getreidehalme werden von gewissen Schädlingen (kleinen, schwarzen Insekten) zerfressen
Siuxt; ‡

11) heftig reissen, zupfen (z. B. die Borsten aus der Haut des Schweines)
Kaltenbr.; ‡

12) (mit starkem Guss) giessen:
cērt uodze̦nājam karstu ūdeni virsā, - tad būs lapsenes beigtas! AP.; ‡

13) stark regnen:
lai līstuot necirstu lietus iekšā Janš. Dzimtene II ² , 22; ‡

14) zirpen:
circeņi cē̦rt viens par uotru skaļāk Janš. Dzimtene II ² , 333. Refl. -tiês,

1): kad tik (sc.: puisis) ... necē̦rtas klāt (macht sich heran)
... meitenei Janš. Bandavā II, 305; ‡

4) um die Wette hauen, hacken
Orellen.

Avots: EH I, 274

čužas, dürres Laub Lems. n. U.; auch sonst allerlei Zusammengeharktes od. Zusammengefegtes: citu ne˙kuo neatradis kâ tikai čužas LP. VII, 619. čužas vis˙labāki iznīcina ar uguni; neguodu vis˙labāk apse̦dz ar nāvi LP. IV, 119.

Avots: ME I, 424

dirbinêt, -ēju Warkh., zittern: apsei lapas dirbinē.]

Avots: ME I, 469

drebêt (li. drebė̕ti), -u, -ēju, intr., zittern, beben: es drebēju aiz (nuo) saltuma. dre̦b tai lūpa runājuot. tautu dē̦la sirds drebēja ruokas, kājas, visas miesas dre̦b aiz bailēm. zeme trīc un dre̦b. viņš dre̦b kâ apšu lapa. [Dazu das Part. drebis, fem. drebīša "zitternd" Für.] Refl. -tiês, (sehr) zittern: nedrebiesi, liela apse BW. 5160. druoši, bez drebēšanas! nur zu ohne Zittern und Zagen! [Nach Būga РФВ‚. LXX, 105 zu r. dial. дробѣть "робѣть" und (?) nach Petersson Ar. u. arm. Stud. 80 zu mnd. trefse, ndl. drep "Trespe".]

Avots: ME I, 496

drùošĩba,

1) der Mut, die Dreistigkeit:
zagļi mūsu pusē rīkuojas ar nekaunīgu druošību;

2) die Sicherheit:
abru druošības dēļ viņš uzvilka sev virsū par apse̦gu LP. V, 176;

3) die Kaution:
viņš, ielicis druošību, izņēma Pēteri nuo cietuma A. XI, 111;

4) die Gewissheit:
tuo varu ar vis˙lielākuo druošību apgalvuot.

Avots: ME I, 508

dzê̦lums, der Stich, Biss, die gestochene Stelle: nātŗu, čūsku dz, kad bite iedzeļ, vai arī lapsene, tad dzē̦lumu apsmērē ar pīpes sviedriem Etn. IV, 116.

Avots: ME I, 548

dze̦nuols [Ronneb., Smilt., Lis., Selb.], dze̦nuolis,

1) = dze̦luon(i)s. der Stachel: bites, lapsenes dze̦nuols Kokn., Nötkensh., ērkšķu dze̦nuoli BW. 17889, 18; 11824;

2) die Spitze einer Nadel, Stecknadel
Nötkensh.;

3) der Keim, ein junger Ast
Nötkensh., der Trieb, Schössling. nuo auga nuogriezta jaunaudze, viengada zars, dze̦nuols Konv. ² 724; 1421;

4) ein Bienenstock
L. Vgl. dze̦nuola. [Zu dzenêt; vgl. urslav. * že̦dlo "Stachel".]

Avots: ME I, 545

‡ epse Oknist, Warkl., epss, -s Skaista n. FBH. XV, 38, = apse">apse. Zum e- vgl. li. ēpušis dass.

Avots: EH I, 370

galkuôde ² Siuxt, eine kurze Sense zum Abschneiden der Samenkapseln des Flachses.

Avots: EH I, 380

‡ galviņaîns (wo?), mit Leinkapseln versehen: galviņaini lini.

Avots: EH I, 381

ìeaũrêtiês, ìeaũruôtiês, aufschreien, aufheulen: auka drūmi, duobji ieaurējās A. XI, 127. Apse ieauruojās pilnā kaklā Upītis Sieviete 63.

Avots: ME II, 2

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

‡ ìeluksnât, hineintrotten (von Tieren gesagt) Dunika: suns (lapse) ieluksnāja mežā.

Avots: EH I, 528

ìemaut, tr.,

1) zäumen:
iemauj savu kumeliņu BW. 18961. apse̦gluoja, neiemāva, aizjāja meitu lūkuoties 9851;

2) fig., fesseln, bannen:
vienmē̦r kâ iemauts MWM. IX, 450.

Avots: ME II, 43

ìesegt, tr.,

1) eindecken:
palagu gruozā;

2) einschnallen
[N. - Peb.]: brūtgānam iesedza arī krūtīs saktu BW. III, 1, 82;

3) einkreisen:
zaķi, vilku, briedi Trik. n. U. In dieser Bedeutung gew. apsegt A. XII, 560;

4) iesegt jumtu Konv. ² 888, ein Dach decken.

Avots: ME II, 62

ìetîstît (freqn.), ìetīt, einwickeln, einhüllen: bē̦rnu autiņuos. viņa ietina galvu villainē. nakts ietinusi upi savā tumsā A. XX, 242. Refl. -tiês, sich einwickeln, sich einhüllen, sich verwickeln: apse̦gs šaurs, ka nevar ietīties Jes. 28, 20. gruoža ietinusies ritenī.

Avots: ME II, 82

ìevîstît, einwickeln, einhüllen: galvu svārkuos MWM. VIII, 323. sniegā ievīstīta māja Stari III, 34. Refl. -tiês, sich einwickeln: apse̦gā.

Avots: ME II, 89, 90

izbakstît, tr.,

1) ausstechen:
acis;

2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;

3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;

4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.

Avots: ME I, 715

izkast (unter izkasît; li. iškàsti ), ‡

3) ausgraben
Auleja, Preiļi (Kur. Nehrung): i. duobi. bērzeņu vajag i. ārā, pārdēstīt citā vietā Auleja. izkasa tuo laukā Pas. VII, 182. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss (vergebens) graben:
vakar cik jie te izkasušies bija Auleja; ‡

3) scharrend (grabend) hinausgelangen
Dunika: lapse izkasusēs pa mūŗa apakšu laukā.

Avots: EH I, 454

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

izmîcît (li. išmìnkyti), tr.,

1) ausfertigkneten:
lapsene izmīca mīklu plānu;

2) durchkneten:
mīkla labi izmīcāma.

Avots: ME I, 772

izraũdzît, tr.,

1) ausersehen, erwählen, aussuchen:
šuo meita izraudzījusi par savu brūtgānu LP. VII, 43. gudri izraudzīti līdzekļi Kaudz. M. dzeŗamās zâles izrauga... JK. VI, 13

[2) prüfen, durchsehen:
manus pupus izraudzījuši BW. 34627.] Refl. - tiês,

1) sich aussuchen, ausersehen
vis˙mīļāk lapsenes izraugās vīnuogas A. XX, 262. zē̦nam ļaut izraudzīties starp savu māti un tevi Vēr. I, 1087;

2) aussehen, scheinen:
jūsu mežs gan labs izraugās, bet kad iet iekšā, tad citādi LA. [izraudzījās kâ, sah aus wie Glück IV Mos. 11, 7.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) no 1. nodalījuma fraze no JK.VI, 13, kur verbam cita nozīme (zaubernd, hexend behandeln?).
ausersehen = ausersehen; wählen

Avots: ME I, 789

izrùobît, izrùobuôt, tr., auskerben, aushöhlen, auszahlen, auszacken: izruobu duobumu lielāku LP. V, 342. izruobījis caurumu VI, 1064. nuo apses kluča izruobīju (Ansīti) BW. 20161, 1. izruobījām nuo siera vidus ve̦se̦lu kumeļu LP. III, 100. apkakle izruobuota, caurumaina A. XX, 474. izruobuotas kalnu galuotnes A. XX, 860. izruobuotas lapas.

Avots: ME I, 794

jâdinât, tr.,

1) freqn. fortgesetzt reiten, abtummeln
[li. jodinė̕ti]: kas drīkst manu kumeliņu apse̦dluotu jādināt (Var.: jādelēt) BW. 15502;

2) fakt., reiten lassen
[li. jodìnti]: bē̦rnu uz ceļa, uz muguras.

Avots: ME II, 105

jaûnpiẽns, Beestmilch. jaunpiena guovs, frischmilchende Kuh Etn. II, 25, 137. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11.

Avots: ME II, 101

kàltêt, - ẽju, [kaltît Warkh., Sk. Do. 104],

1) dörren:
labību;

2) (mundartich) trocknen,
st. žāvēt: kaltēt abulu BW. 2688; drēbes Mag. XIII, 2, 47, kre̦klu Ltd. 1467. visi zari nuolīkuši, dzīpariņus kaltējuot BW. 7121. duod, dieviņ, siltu sauli, labu vēju kaltē̦tāju BW. 28610;

[3) räuchern
Infl. n. U.] Refl. -tiês, sich trocknen: nāc, bitīte, kaltēties manā ruožu dārziņā BW. 30361. viņi gājuši uz istabu kaltēties LP. VII, 365;

2) trocknen, trocken werden:
trīs pagales apses malkas uz ārdiem kaltējās BW. 25961. nauda kaltējas mazās, spuožās ugunīs Etn. I, 116. - Zu kàlst.

Avots: ME II, 145

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā̀rba zusammen.

Avots: ME II, 197

kā̀rpît [Jürg., Arrasch, Wolmar. Walk, PS.], Smilt., [kârpît ² Salis, Ruj.], kar̂pît Mar., [kar̂pît ² Bauske, Sessau], kãrpît [Bl., C., Serbigel, Trik., Schujen], - u, - ĩju, tr., scharren, die Erde aufwerfen, kratzen: suns, vērsis, zirgs, vista kārpa zemi. staigā vērši bauruodami, smilšu kalnu kārpīdami BW. 12946. lai iet (vīra māte) ceļu mauruodama, visus cē̦rpus kārpīdama 25341, 5 (Var.: skāripīdama Zirau). jau apse̦gluoti braši kumeļi aiz nepacietības vien zemi kārpa Asp. nagiem es kārpīju zemi RSk. II, 110. Refl. -tiês, mit den Füssen scharren, zappeln, sich zu befreien suchen Smilt., [Salis, Ronneb.]: luste, luste vanagam, re̦dz vistiņu kārpāmies BW. 10217. vērsis ar kājām kārpījies XX, 304. bē̦rns tikmē̦r kārpījās, kamē̦r tika nuo autiņiem ārā A. XVI, 475. [Gewöhnlich (so von Lenskien Abl. 332, Trautmann Wrtb. 129, Zuptza Gert. Gutt. 11, Meringer IF. XVI, 131, Persson Beitr. 861) zu cirpt gestellt und somit mit li. karpýti "mehrfach mit der Scheere schneiden" identifiziert. Aber dagegen, dass le. kārpīt eine Iterativform zu cirpt ist, spricht ausser der ganz abweichenden Bedeutung auch die Nebenform kār̂pît mit ihrer Intonation. In der Bed. stimmt kārpīt sehr gut zu an. harfr od. herfe "Egge"; Berneker Wrtb. I, 575 stellt mit einem Fragezeichen auch kãrpa "Warze" zu kārpīt, was nicht unmöglich wäre, während mit cirpt allenfalls nur eine entfernte Wurzelwandtschaft annehmbar wäre.]

Avots: ME II, 198

kašas, Schrapsel, Abgeschabtes U., Ruj.

Avots: ME II, 170

kaska, die Tannenrinde: kaskām apsedza pieguļnieku būdu un namiņa jumtu Widdrisch, Treiden, Naukschen, Smilt. [Wahrscheinlich aus dem Livischen od. Estnischen (estn. (kośk "Fichtenrinde" ) entlehnt; s. Thomsen Beröringer 258.]

Avots: ME II, 169

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

ķērsêt: auch Lieven-Bersen; (die Samenkapseln des Flachses) abhauen (mit ẽ ) Siuxt.

Avots: EH I, 700

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

klâdinât [C., Ruj., N. - Peb., Warkl.(li. klódinti "накрывать")], tr., breiten, ausbreiten: pluok balti apse̦gti, pār laukiem klādināti MWM. VIII, 941. [Zu klât.]

Avots: ME II, 217

klìņât ² Druw., - ãju, freqn. zu klît, sich umhertreiben, irren: nākuošu nakti viņš pavadīja atkal bez miega, klīņādams pa pagalmu RA. zirgs, apse̦dluots, klīņāja gar mežmalu RA.

Avots: ME II, 230

klucis,

1): nuo apses kluča BW. 21156. ve̦lkat baļķus, liekat klučus! 24699 var.;

3): ein Kloss
AP., ("ķiļķe̦ns") Linden in Kurl., Seyershof; kluči auch Orellen, Ruj., Salisb.

Avots: EH I, 621

knũja: auch (ein Stock, Knüppel) Grob., Kabillen, Kapseden, Nabben, N.-Autz, Zabeln, (ein dicker Knüppel zum Schlagen) Seyershof, ("kuoka runga zirga mietiņa iesišanai zemē") Salis.

Avots: EH I, 635

I kuoda, die Motte, Schabe, Made: kuodas būs tavas cisas un tārpi tevi apsegs Glück Jesaias 14, 11. viņš uztaisa savu namu kâ viena kuoda Glück Hiob 27, 18. Vgl. kuods I.

Avots: ME II, 340

kuôdît,

1): auch (mit uô ) AP., Auleja, Sonnaxt, (mit -êt ) Kaltenbr.; knabbern
BielU.; kuôda lūpas, mizas Oknist. ai vārdiem ciešāk sirdi kuodī nekaî ai sišanu Zvirgzdine. lapsenes ... sāka k. ķēves Pas. VII, 342 (ähnlich: IX, 503). ‡ Refl. -tiês,

1) = kuôdît 1 (mit uô ) Auleja: k. kai suns;

2) scherzweise einanderbeissen
Iw.: zirgi kuõdās.

Avots: EH I, 685, 686

kuogars U., = kuogurs; [kuôgari ² Treiden "Samenkapseln des Flachses"].

Avots: ME II, 342

‡ kuôgure̦ns Kl.-Roop, mit vielen und guten Samenkapseln versehen (vom Flachs).

Avots: EH I, 686

krẽ̦slums, Dämmerung, Schatten Dond.: ceļu apsedza krē̦slums Dünsb.

Avots: ME II, 276

krĩzduôgs: galvā ganiņam bij nātna k.

Siuxt; ein grosses Schultertuch für Frauen
(mit uõ ) Frauenb.; "ein Tuch, wenn es umgelegt auf dem Rücken ein Dreieck bildet" Frauenb.: kad tâ apse̦dz (sc.: lakatu) uz stūŗiem, tad ir k. liela bij zīdene, ka varēja likt krīzduogā; lielais k. Lesten n. FBR. XV, 31, ein Umlegetuch; krĩzduôdziņš ² ebenda "ein Tüchlein".

Avots: EH I, 657

II kukurs, die Knospe am Flachse Salis, [Dond., Bixten]; kukuriņi, die Saathülsen von Flachs und Klee: linītim zili ziedi, misiņuoti kukuriņi BW. 32556. [Aus liv. kukkør "Samenkapsel"; s. Thomsen Beröringer 263.]

Avots: ME II, 303

kûpekļi,

1) Rauch als Abwehr gegen Bienen
od. Mücken: vasaru, kad guovis atstāj apluokā, zemē ieruok bedrīti, ieber, skaidas, gružus, aizdedzina un apse̦dz ve̦lē̦nām, lai kūp kūpekļi pret uodiem Kacē̦ni; etwas Qualmendes N. - Schwanb., Alt - Autz;

2) "Staub"
Ruj.; "Lampenruss an den Wänden und an der Oberlage eines Zimmers" Ruj., Salis, "gaŗi kvē̦pi" Bauske.]

Avots: ME II, 337

kur̃ce̦knaîns, ausgewachsen, holzig, schwammig: kurce̦knains kâ apses pagale Naud.

Avots: ME II, 321

kur̃dît Ruj., antreiben, anspornen Kreuzb.: nemiera kurdīti cīņā Apsesdē̦ls. Zu kurt.]

Avots: ME II, 321

lapsa, [lapsis (?) Für. I, lapse], der Fuchs; lapsa kūmiņš, Reinecke Fuchs. Sprw.: viltīgs od. gudrs kâ lapsa. es tev rādīšu, kâ lapsa ecēšas ve̦lk sagt man drohend. iet kâ nuosvilināta lapsa, von einem Ratlosen gesagt. Im VL. wird ein schlaues Mädchen mit einem Fusche verglichen: tautu meita, lauka (meža, sila) lapsa BW. 11499; 16083, 1; 11502. lapsiņas, ein Spiel BW. V, S. 218; lapsas raut, ein Kinderspiel Oppek. n. U. lapsa un vista, ein Spiel (die Teilnehmer am Spiele stellen sich in eine Reihe hintereinandeŗ an die Spitze die "Henne", welche die hinter ihr stehenden "Hühnerchen" vor dem vorn stehenden "Fuchse" zu verteidigen sucht) Etn. III, 28 (etwas anderes das Spiel Etn. III, 186); lapsiņās iet, lapsas dzīt Lub., Bers., das Spiel mit dem Plumpsack (klumzaks od. lapsas aste) spielen. - lapsu zāles, gladiolus L., Krähenaugen U. - Zu li. lãpė, apr. lape "der Fuchs"; [vgl. dazu W. Schulze KZ. XLV, 287 f.].

Avots: ME II, 422

‡ I lapsine Daudsewas, Dunika, Oknist, Warkl., = apsene">lapsene I 1.

Avots: EH I, 720

‡ II lapsine OB., = apsene">lapsene II.

Avots: EH I, 720

laũkleja, ein Tal zwischen Feldern: apse lauklejā, meža tuvumā Janš. Dzimtene II, 390.]

Avots: ME II, 426

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

liêgums,

1) das Versagen, die Weigerung, die Leugnung:
nebijis ne trūkums, ne liegums LP. VII, 558. klausīš[u] laimes liegumiņu [das Abraten], ne ļautiņu teikumiņu;

2) die Schonung, ein gehegtes Stück Wald
Frauenb.: apse̦gluoju me̦llu zirgu un ielaidu liegumā BW. 27829;

[3) Verbot:
vai tas šuo bē̦rniem ir kāds liegums? iet, kur grib PS.].

Avots: ME II, 494

mazzaraîns,

1) arm an Ästen:
biezā mežā aug mazzarainas apses Warkl.;

2) kleine Äste habend.]

Avots: ME II, 575

I mĩlêt [li. mylė̕ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

mil̃ti (li. mìltai), ein Sing. miltiņš BW. 5424, 4, das Mehl: Sprw. pieē̦dušai cūkai milti rūgti. milti gaisā, sē̦nalas maisā. nuo tiem miltiem nevar putru izvārīt. miltus iekult Grünh., das Mehl mit dem Maischholz ins Wasser einrühren. kaulu milti, Knochenmehl. Fig.: nesiti tikai, citādi mans vīrs miltuos! LP.IV, 3. kad neaizmuktu aiz apses, tad zaldāts būtu smalkuos miltuos Upīte Medn. laiki 64. kuo nu tik daudz diņģējies! saki tik "ja", un darīti milti, die Sache ist erledigt Jaun. mežk. 136. - ne miltiņa, gar nicht: bē̦rns nee̦suot tâ sakuot ne miltiņa mierā LA. - miltu uoga Mag. IV, 2, 44, Mehlbeere. Zu mal̃t.

Avots: ME II, 628

naudulĩte, Hirtentäschel (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69.

Avots: ME II, 696

ņer̂kstêt [Alt-Rahden], ņer̂kšķêt, ņer̂kšêt [Lös., Fest., Alt-Rahden], -u, -ẽju, [ņerkšt Wessen], intr., jämmerliche Laute von sich geben, quarren, weinerlich sein, jämmerlich miauen, [knurren, murren]: bē̦rns, cūka, sivē̦ns, kaķis ņerkst. dibe̦nā pa apse̦gtu šūpuli kaut kas spārdās un ņerkš JR. VII, 101. kaķi atņirgtiem zuobiem ņerkstēja un kauca AU. cūkas ņerkšē̦damas spiedās kuopā Jauns. ņe̦rkstuoša klaudzēšana Rīg. Av. [nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spejīgi saprast baltu intereses, kuŗi neņerkšķē̦tu un ar kuŗiem varē̦tu sadzīvuot De̦glavs Rīga II, 1, 540. ragaviņas asi ņerkš K. Students Latvis No 1558.]

Avots: ME II, 900, 901

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

nĩdêt, - u, - ẽju, intr.,

1) leise brüllen
[Dond., Dunika, Wandsen], Ahs., [Līn.]: guovis īd jeb nīd, kad grib ēst Etn. II, 51. es apsegšu buļļu ādu, tu staigāsi nīdē̦dama BW. 25278, 5; 2) weinen, flennen: "nīd kâ guovs", saka, kad kāds raud, bet raudāt negribas.

Avots: ME II, 746

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobankšêt, dumpf ertönen: caurā apse nuobankšēja vien Vīt. 36. [iedrāzās dibensienā kâ akls, galva vien nuobankšēja Austiņš Nuopūtas vējā 62.]

Avots: ME II, 759

nùobiêdêt, tr., abängstingen, sehr erschrecken: kam tu mani tâ nuobiedēji? Nigr. dievs duod apsei nelapuot, kam tā mani nuobiedēja! BW. 13376.

Avots: ME II, 762

nuodrebêt, intr., erzittern, erbeben: kalns nuodre̦b līdz pamatam LP. IV, 141. kad es jāšu sievas ņemt, visi meži nuodrebēs BW. 30035, 1. dievs duod apsei nuodrebēt 8364. māte aiz laimes nuodrebēja MWM. X, 882. Refl. - tiês, heftig erbeben: nuodre̦bas zeme MWM. IX, 174.

Avots: ME II, 776

nuõgalis,

1) das Ende, die Spitze:
divu pirkstu nuogaļus un sirdi lai pārne̦suot viņam par zīmi;

2) das Toppende eines Balkens;

3) [nuõgalis Dunika], der kleine Finger
Bers.: nuogalis (nuogalītis) apzīmē mazuo pirkstu RKr. XVII, 32; etwas Unbedeutendes Naud.: vai es kāds nuogalis, ka mani ne˙maz neievēruo? Naud.;

5) nuogaļi Salisb., Ruj. n. U., für ašķugali; nuogali, Hacheln der Gerste
Ruj. n. U.; nuõgaļi [Ruj.], Kleinkorn Karls.; [die ausgedroschenen Flachssamenkapseln Ruj.].

Avots: ME II, 783

‡ nuoîļât ² Frauenb. "nuogrūst, nuospārdīt": n. apse̦gu guļuot. Refl. -tiês Frauenb. "nuospārdīties".

Avots: EH II, 49

‡ nuokẽrsêt linus Siuxt, den Flachsstengeln die Samenkapseln abschneiden od. abstreifen Lieven-Bersen.

Avots: EH II, 59

‡ nuokukstêt, einen gewissen Laut von sich geben: viņa tâ savādi zem apse̦gas nuokukst, tâ, it kâ nuorītu mazu smiekliņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 276.

Avots: EH II, 57

nùospãrdît, tr.,

1) absperkeln:
apse̦gu;

2) ab-, wegschlagen:
arā kāds nuospārdīja sniegu sev nuo kājām A. XXI, 737;

3) nieder-, totschlagen:
zirgs nuospārdījis puisi. Refl. -tiês [li. nusispárdyti], sich abzappeln, sich absperkeln: bē̦rns šūpulī nuospārdījies.

Avots: ME II, 855

nùosper̂t, tr.,

1) mit dem Fusse wegstossen:
apse̦gu;

2) erschlagen (von Pferden, Raubvögeln, vom Blitze):
līdz (vanadziņi) nuospēra mūs[u] māsiņu BW. 13381. kad tevi pē̦rkuons nuospe̦rtu!

3) wegstibitzen:
(čigāns nuospēra kaimiņam aunu Dond. Refl. -tiês, sich aufklären Lubn.: laiks nuosperas skaidrs].

Avots: ME II, 855

nùosvêpêt,

[1) räuchernd von Bösem befreien):
es zinu raganu, kas viņu var nuosvēpēt. [lai krievu mācītājs tevi nuosvēpē! Jürg. kad bē̦rns nuo suņa sabijies, tad tas jānuosvêpē ar suņa spalvu PS.;

2) auch nùosvêpt Tirsen, Nötk., sich mit Russ od. Staub bedecken: žāvējama gaļa nuosvēpe jeb nuosvē̦pst Holmhof;

3) beräuchern
Kokn., Vīt., Ermes, Dickeln, Malta, Re̦zna, N.-Peb.: uodi neē̦duot, ja ģīmi nuosvēpējuot pīpes dūmiem Grünwald. ar nātnas drēbes dūmiem nuosvēpē pārgriezumu Selsau, Schwanb., Druw., Sessw., Lös., Prl., Tirsen, Hochrosen. nuosvêpējis kre̦klu dūmuos tīri me̦lnu Lis., Bers.;

4) "durchschimpfen, verleumden"
Ar.;

5) nùosvēp(ê)t "vorzeitig umbringen"
Sessw.: n. savu vīru;

6) im Rauch ersticken
Bewernshof: nuosvēpēt lapsenes Lis.]

Avots: ME II, 864

nùotèst, nùotest, tr.,

1) behauen:
nuoteš apses tapu LP. VII, 589;

2) abprügeln:
tad e̦suot viņu brangi nuotē̦suši Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME II, 874

nùotrĩcêt, intr., erzittern, erbeben: dievs duod apsei nuotrīcēt BW. 24374. [visi kauli nuotrīcēja 34435.]

Avots: ME II, 877

nùotrìsêt, intr., erzittern, erbeben: dievs duod apsei nuotrīsēt BW. 8864. viņa nuotrīsē Rainis.

Avots: ME II, 877

‡ nùotukšinât "?" : ... zemenes būs zemē iespiest un ... nuotukšinātas stādu saknes ar drusciņ zemes apsegt Dārza kal. 1796, S. 16; leer machen: n. e̦ze̦ru (nuo zivīm), alle Fische aus dem See ausfischen Grawendahl. ciemiņi viņu nuotukšinājuši, Gäste haben ihm das Seinige durchgebracht Stenden.

Avots: EH II, 102

pal̂gs ² : auch Behnen n. FBR. XVI, 141, Gr.-Essern n. Dzimt. Vēstn. 1912, № 260, Grenzhof n. FBR. XII, 13, Lesten n. FBR. XV, 20, Perkunen n. FBR. XVIII, 125, A.-Autz, Assiten, Bixten, Pockenhof, Frauenb., Gaiken, Grafental, Kal., Kurs., Lieven-Bersen, Naud., NB., Nilcrazen, OB., Pampeln, Pankelhof, Remten, Ringen, Rutzau, Schwarden, Wain., Wilzen, Wirginalen, (mit àl) Blieden n. FBR. XVI, 97, Neuenb.: man paldziņš apse̦gā (Var.: es plānuos palaguos) BW. 5173.

Avots: EH II, 150

pamir̃dinât, fakt., zum Erstarren, Vertauben, Absterben bringen: ne̦rvus Stari II, 58. lapsene pamirdinātuos (zirnekļus)... MWM. XI, 124.

Avots: ME III, 71

pampaļa,

1) eine Samenkapsel:
ruozēm aizme̦tas pampaļas;

2) etwas Dickes:
liela pampaļa (von einer Beere)!]

Avots: ME III, 72

II pañguôt,

1) Brandblasen werfen, blasig werden:
apde̦guma brūce sāk panguot Jürg.;

2) mit Galläpfeln versehen:
kukaiņi pañguo apsei lapas AP.]

Avots: ME III, 77

pare̦tam, pare̦ti, pare̦tis, pare̦tim LA., pareši RKr. VIII, 19, hier und da, ziemlich selten: mežā atruodas gan apses, gan egles pare̦tam Lautb. tē̦rmanis jau ir un iedzērējs, bet pare̦tam R. Sk., II, 128. te auga ciesas, pare̦tis arī ābuoliņš Aps.

Avots: ME III, 90

‡ pārin, = pãrinēm, pãrim: mauknas, ar kuŗām šķirstu apsedza ir galiem, ir malām p. pāri Janš. Mežv. ļ. II, 161.

Avots: EH II, 201

pasedle, pasegle, pasedlis, paseglis, die Satteldecke [Bielenstein Holzb. 529], Schabracke: mēness deva ze̦lta se̦dlus, sudrabiņa pasedlīti VL. ņe̦mu linu pasegiīti, paseglē sviedrus slauku BW. 33639. se̦glus liku pagalvī, paseglīti apsedzuos 33642. ņe̦mu zīdu pasegliņu (Var.: paseglīti) 31324, 2.

Avots: ME III, 96

‡ patags (das zweite a aus e̦?) Liepna, eine Dachrinne: patagu mēdza taisīt nuo apses, patagā lubas lika ar galu iekšā.

Avots: EH II, 180

patĩba*,

1) die Persönlichkeit:
dzīvniekam trūkst pašapzinīgas patības (pe̦rsuonības) A. XI, 49;

2) der Egoismus:
ja šī laipnība ir jūsu patības apse̦gs Seib.

Avots: ME III, 122

II pēlis: "apses kuoka laivas dibe̦ns" Salis; pẽlītis, ein Boot mit flachem Boden ebenda.

Avots: EH II, 227

pešķene, capsella bursa pastoris Grünh.; "trūkuma zâle" Buschh.; zu pestiņi?

Avots: ME III, 204

pìeguodât, fertig werden mit C., N.-Peb., Saikava: apse bij pieguodāta Alm.

Avots: ME III, 253

‡ II pìepuznît, mit pũžņi 2 anfüllen (?): lapsenes piepūznījušas (pilnu istabas augšu) Golg., Grawendahl.

Avots: EH II, 267

pìešàlkt, tr., mit Rauschen erfüllen: (apse liecās,) mežu piešalkdama ar duobju brīkšķējienu MWM. VIII, 324.

Avots: ME III, 300

pinums, das Geflecht: divi pinumi, kas divus apaļuos kruoņus apsedza I Kön. 7, 41. Zu pît.

Avots: ME III, 221

‡ plaktine, capsella bursa pastoris Auleja; ein Unkraut mit wanzenförmigen Blättern Gr.-Buschh. n. FBR. XII. 71.

Avots: EH II, 282

plaktiņi, = plauki, Mutterkorn (?) U.; Unkraut im Roggen Elv.; Hahnenkamm, Wiesenklapper (rhinanthus crista Galli) Mag. IV, 2, 87, U.; Pfennigkraut Kl.; capsella bursa pastoris Etn. IV, 165; vgl. plaknes.

Avots: ME III, 317

plȩgzna,

1): auch Blieden n. FBR. XVI, 98, Siuxt; ‡

3) ein von Maurern zum Glätten benutztes Werkzeug (ein Brettchen mit einer Handhabe)
Siuxt: pus˙uotra vai pāris cȩllu biezas bija plȩgznas; kāts virspusē ielaists iekšā; ein ähnliches Werkzeug zum Abschlagen der Samenkapseln des Flachses Frauenb.

Avots: EH II, 289

‡ II plese Nigr., ein Werkzeug zum Abschlagen der Samenkapseln des Flachses (anderswo plȩgzna genannt).

Avots: EH II, 292

‡ plesêt, mit einer plese ‡ II die Samenkapseln des Flachses abschlagen.

Avots: EH II, 292

I plikšķis, Hirientäschel (capsella bursa pastoris) RKr. I, 69; Hahnenkamm (rhinanthus crista galli) U.

Avots: ME III, 345

plikstiņš, Hirtentasche, Hirtentäschel, Täschelkraut (thlaspi bursa pastoris) Fischer 263, Mag. IV, 2, 56; XX, 3, 223, U., capsella bursa pastoris RKr. II, 69, Konv. 53; druvu plikstiņš, Acker Täschelkraut (thlaspi arvense L.) RKr. II, 79, Konv.1 382. - vgl. plikšķis.

Avots: ME III, 345

plikums (li. plikùmas),

1) die Nacktheit, Blösse, ein entblösster Körperteil:
Sprw. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. apsedz savu miesas plikumul Ahs. n. RKr. XVII, 47. kuŗiem tikai bads klētī, plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIIl, 338;

2) die Armut
U.

Avots: ME III, 345

puõga,

1): man iztrūka vestei p. BW. 382, 5. e̦su par puodziņu augstāks par citiem saimniekiem Jauns. Raksti VIII, 322;

2): auch Lng., OB.;

3): "svaru bumba˙` Warkl.;

5): linu p. Saikava, Seyershof; apiņu p. Tals., die Samenkapsel einer Pflanze (z. B. einer Distel)
AP.; ‡

8) "spriguļa kāta gals" Seyershof; ‡

9) (geringschätzig) eine Taschenuhr
Frauenb.: cik p.? ‡

10) gre̦dze̦na pùoga ² Saikava, der Stein eines Fingerringes.

Avots: EH II, 345

puõga, auch puogs U.,

1) der Knopf:
tas man pie puogām ķeŗas! das beleidigt mich, ist mir nicht angenehm Etn. 11, 109;

2) puõga Bl., die Schelle
U., Bielenstein Holzb. 535;

3) Gewicht bei einer kleinen Wage
Infl. n. U.;

4) puogas, Korallen
Elv.;

5) die Samenkapsel des Flachses; das Hopfenköpfchen;

6) galvas puoga, der Kopf
(verächtlich) BW. 13714;

7) krievu puoga, Witwenblume (scabiosa)
Konv. ² 3874; zaķu puogas, Trollblume (trollius europaeus L.) Konv. ² 3226; dze̦lte̦nās puogas, eine Art Pflanzen A. XX, 939. Dürfte (vgl. Zubatý BB. XVIII, 264) verwandt sein mit aksl. pǫgy "corymbus"; vgl. auch (kurisches?) pañga.

Avots: ME III, 454

puõgaļa Karls., Wolm., Salisb., Ronneb., puõgalis, puoguļa, puogulis, die Knospe, der Knoten am Lein und an andern Gewächsen U., (puõgulis C., Arrasch, Jürg.) die Samenkapsel beim Flachs, "tāds duglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst" Konv. ¹ 816: augai, mani gaŗi lini, dze̦ltainām puoguļām (Var.: dze̦ltainiem puoguļiem)1 BW. 28285. puišiem jānuosukā (t. i. jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju [linu] par dienu Etn. III, 89. puogaļas grabēdamas nuobirst zemē Purap. Kkt. 19. puķe ar dze̦lte̦nām puogāļām Etn. IV, 166. Zu puõga.

Avots: ME III, 455

puõgaļaîns U., puoguļaîns, viele Samenkapseln habend (von Flachs) U., viele Knoten, Knospen überhaupt habend (von Gewächsen): meitai puoguļains dābuola vaiņags galvā Duomas IV, 459.

Avots: ME III, 455

puõgalāji Ruj., die Samenkapseln der Leinsaat U. - gušņas ar puogalājiem (mit Distelköpfen) Ruj. n. U.

Avots: ME III, 455

puogulis,

1): auch (mit uõ) Salis n. FBR. XV, 64 und 78, (mit ùo ² ) Mahlup (die Samenkapsel beim Flachs).

Avots: EH II, 346

puoķis,

1) puoķītis Neik. n. U., puoķīte Etn. IV, 151, puoķīte Wolmarshof, der Knöchel am Fusse;

2) puôķis Jürg., puôķĩtis Smilt., Kemph., Wolm., Wenden, ein junger Pilz,
namentl. ein solcher Birkenpilz, bē̦rzlape (puôķis PS.);

3) eine Art Kopfbedeckung:
puoķitis apsedza viņa galvu. galvā mednieka puoķis zâles zaļumā ar vanaga spalvu Seibolt. Zur Bed. 1 vgl. puõtĩte 1 (ein Kuronismus mit ķ aus tj?); in der Bed. 2 (und 3?) etwa aus mnd. potke "Töpfchen" (zur Bed, vgl. le. puodiņš)?

Avots: ME III, 455

puõļa Karls., C., AP., Demin. puoliņa, die Samenkapsel, die Knolle, tāds auglis, kam čaumala atsprāgst un sē̦klas izbirst Konv. ¹ 816: linu, maguoņu, kartupeļu puoļas. augat, mani gari lini, dze̦ltainām puoliņām! BW. 28285 var. galvas, kas kâ linu puoļas krīt uz visām pusēm Plūd. auglis ir puoļa ar spalvainām se̦klām Konv. ² 1664. - Wenn mit uo aus ōu̯, zu pūlis "Haufe", r. пуля "Kugel".

Avots: ME III, 456

puõļaîns, kapselig Dr., reich an Samenkapseln, Knollen.

Avots: ME III, 456

‡ poñdurs Popen n. FBR. XVI, 112 "lapseņu pudurs".

Avots: EH II, 311

puduris,

1): kuoku p. Seyershof. egļu pudurītis Kand.;

2): uzdancuot lapseņu puduŗiem ("?") virsū Janš. Dzimtene III, 296. liesmu p. Apsk. 1903, S. 18; ‡

3) ein kleiner Hügel
Warkl.: mūsu zemē daudz puduŗu.

Avots: EH II, 321

I pùlis,

1): skudru pùlis - auch Ramkau, (mit ũ) Lieven-Bersen, Selg., Schrunden, (mit û ² ) Grob. lapseņu pùlis AP. ļaužu pūļa (gen. s.) BW. 8439, 1 var. puišu pūli (acc. s.) 10981 kārkļa pūlītim (Var.: krūmiņam) 24388, 6 var. šķiŗaties, ievas pūļi! cauri brauca vedējiņi 18404. sarkani uogu pūļi (Var.: krūmi) Tdz. 54894, 1 ; unter einer Staude wachsende Kartoffeln
AP.: karpānus visai bieži nevar likt, - tad nav pùļa apuškā; eine Viehschar, wie sie ehemals von Fleischern auf Landstrassen nach Riga getrieben wurde (mit û ² ) Orellen; ein ungewindigter Getreidehaufen zusammen mit der Spreu (in der rija; mit û ² ) Seyershof; (pūļi) in Reihen stehende Roggenhaufen (Mandeln) BielU.;

2): irbju p. BW. 2570, 2 var.;

3): peļu p. (mit ù ² ) Fianden, (mit û ² ) Seyershof.

Avots: EH II, 341

pum̃puruôt (li. pumpurúoti), voller Knospen sein, in Knospen stehen: dienu alkšņi pumpuruoja, nakti bē̦rzi vizuļuoja BW. 5090. - Part. praet. pass. pumpuruôts, voller Knospen: ja aprīlī pumpuruotas apses, tad auzas būs briedīgas Etn. II, 73.

Avots: ME III, 412

‡ pundele od. *pundelis, ein Wespennest (?): vai ve̦se̦lu lapseņu pundeli ... tas izspārdīs Delle Negantais nieks 206. Vgl. puñduris (unter puñdurs 3).

Avots: EH II, 325

pur! Interjektion: de, de, de pur, pur, pur! vedīs mani "Šķēpinieši uz ecēšas uzlikuši, ar maišeli apse̦guši BW. 9452.

Avots: ME III, 416

pusnâtns,

1): auch Seyershof; man pusnātna apsedziņi BW. 5169;

2): auch Schrunden.

Avots: EH II, 333

pusstil̃bs, pus˙stil̃ba, das halbe Bein, die Hälfte des Beines: viņa tūlīt līdz pus˙stilbiem iestiga sniegā Saul. I, 12. pusstilbs kails, pusstilbs apse̦gts Neuenb.

Avots: ME III, 434

putrāms, putrāmi (s. unter putraîms 1): auch Pas. VIII, 65 (aus Domopol), IX, 451, (aus Bikava), XI, 281, Barbern u. a. n. FBR. XVIII, 17, Fest˙n. FBR. XVII, 86, Kalupe n. FBR. XVIII, 38, Nerft n. FBR. XIX, 115, Višķi n. Ceļi IX, 381, AP., Auleja, Borchow, Kaltenbr., KatrE., Lasd., Linden in Livt., Lubn., Meselau, Oknist, Pilda, Prl., Ramkau, Sonnaxt, Warkh.: bez putrāma kāpusteņi Tdz. 49077; putrāmi "Brotkrumen" Zvirgzdine: ai putrāmiem sumazgas cūkas labi izdzēra; bada putrāms, capsella bursa pastoris Oknist.

Avots: EH II, 339

pũznis,

1): ein Misthaufen
Für. I; etwas Moderndes (mit ù ² ) Kaltenbr.: vai tur lāgas siens? tik tāds p.; pũžņi (Eiter) - auch AP., Orellen, (mit ù ² ) Auleja, Oknist, Sonnaxt, Warkl., Wessen, Zvirgzdine: vai tev p. netecēja Tdz. 54584, 2;

2): skudru p. auch - AP., Salis, (mit ù ² ) Oknist; loc. s. pūzniņā BW. 1326, 3 (cik skudriņas pūzniņe); lapseņu p. Salis;

3): laba sieva ir vīra kruonis, slikta sieva - p. ("?") Kaugurciems.

Avots: EH II, 345

ratâda, die lederne Wagendecke: ... ratādu, ar kuŗu bija apse̦gtas Ritas kājas Veselis Saules kapsē̦ta 140.

Avots: ME III, 480

riba, die Rippe,

a) bei Menschen und Tieren:
ērzelis nuodzīts, vājš, caurām ribām un krūtīm Brīvzemnieks Pas. I, 38. gāzt pa ribām LP. II, 67, einen Rippenstoss versetzen. ribas ir vaļā Salis, die Rippen sind (vor Magerkeit) sichtbar;

b) bei einem Boot:
ķīlis, nuo kuŗa izplešas uz sāniem ribas (spantes) Konv. ² 2049;

c) die Dachsparre:
jumtiem ribas stāveja bez apse̦gas Neik.;

d) ribiņas, geschälte Fichtenstämmchen, woraus man Zäune anfertigt:
dārza žuogu taisa nuo ribiņām Sassm.; ribiņu (= nîšu) sē̦ta Peterskapelle, Adiamünde. Nebst estn. ribi aus mnd. ribbe; vgl. sānkauls [li. šónkaulis] "Ribbe" Manz. Lettus.

Avots: ME III, 521

rijĩba, die Gefrässigkeit, die Gier: lapsenes rijība A. XX, 262. rijības un stūrgalvības dēļ Egl.

Avots: ME III, 523

I ruõgulis: pilni zirņi ruoguļu (Sanenkapseln von Disteln; mit uo) Serbig.

Avots: EH II, 391

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ² visu rītu Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

rumeles Etn. II, 181, rumaļas (in Riga gehört), rumulas Warkl., rumules, rumulis Wid., Smilt., auch ein Demin. rumuliņš Smilt., das gegenseitige Sichbegiessen mit Wasser, wenn zum erstenmal im Jahre etwas vorgenommen wird (vgl. rumelêtiês); rumeles, rumulas etc. dzert, ein Gelage abhalten, den Schmaus abhalten bei einer Konfirmation, Hochzeit, Beerdigung, Taufe od. beim Besuch der Wöchnerin: rumulas dzeŗ, kad bē̦rns piedze̦m un iet tuo apskatīt Friedrichswalde. tika nuodze̦rtas pienācīgas rumules A. XI, 106. tad ar rumulēm kruogā vien gribēsiet iztikt? Blaum. tur tikušas kāzu rumules nuoturē̦tas un tad ēda un dzēra jautras kristību rumules id. pēc mūsu iesvētīšanas . . . dzersim rumeles, ka šķindēs vien! Latv. Ievas rumelēm cepa un vārīja daudz kuo ebenda. kad krusts uz kapa bij uzsprausts, . . . dzēra rumules ebenda. Dürfte aus dem Livischen resp. Estnischen entlehnt sein, vgl. estn. rumalus "Dummheit, Betäubung", rumalust näitama "hänsetn, necken", lapse rumalust jöma "auf das Wohl eines Kindes trinken, das konfirmiert wird", liv. rumālist jūod "auf einen gemachten Handel trinken".

Avots: ME III, 558, 559

sabaĩdît, auch sabaidêt, sabaĩdinât, tr., erschrecken: dievs, duod apsei nuodrebēt, ka tā mani sabaidēja (Var.: nuobaidīja, nuobiedēja)! BW. 8364. Refl. -tiês, sabaidêtiês Spr., erschrecken (intr.).

Avots: ME III, 591

sabâzît (unter sabâzt): s. (an den Betträndern fest einstecken) apse̦gu.

Avots: EH II, 396

sabiêdêt, sabiêdinât Spr., tr., erschrecken, einen Schreck einjagen: kas tad viņu bij tâ sabiedējis? Vēr. II, 439. kam tu bē̦rnus tâ sabiedēji? Nigr. dievs, duod apsei nelapuot, ka tā mani sabiedēja (Var.: nuobiedēja, nuobaidīja)! BW. 8364, 2.

Avots: ME III, 594

sadrebêt, intr., auch refl. -tiês, erzittern: balss sadrebēja Zalktis I, 51. viņas plaksti sadrebēja Ezeriņš Leijerk. II, 89. ple̦ci raustās un sadre̦b Stari I, 170. ūdenspuķu ziedi lē̦ni sadre̦b Apsk. v. J. 1905, S. 740. pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125. apses lapas sadre̦bas stiprāki MWM. X, 266. viņai nedrīkst ne dvašu uzpūst, tad jau tūliņ sadre̦bas un raud Rainis. sirds krūtīs sadrebējās R. Sk. II, 169.

Avots: ME III, 612, 613

sadzel̂t, tr., zerstechen, versengen: neej pie lapseņu punduŗa! lapsenes sadzels Nigr. nātres sadzels ebenda. ruožu zars sadzēla lūstuošuo sirdi MWM. IX, 601. viņš kâ taranteles sāpīgi sadze̦lts uzlēca Vēr. I, 1269. biedri kâ sa˙dze̦lti (sehr eilig, ungestüm, wie besessen) grib iet kruogā iekšā, bet stiprais nelaiž LP. VI, 548. ieskrēja kâ sa˙dze̦lts (Arrasch u. a.) od. sadze̦lts Ruj.

Avots: ME III, 620

sagrīļuôtiês, heftig wanken, schwanken, taumeln: apse sagrīļuojās sāņus JR. V, 70. viņš jūt sagrīļuojamies tuos pamatus Stari III, 221. jaunā sieva sagrīļuojās Purap.

Avots: ME III, 629

samazgât,

1): s. guovij krustus ar saltu ūde̦nu AP. s. (reibend benetzen)
galvu ar ūdeni Frauenb. kad maizei liela garuoza, tad samazgā ar ūdeni un apse̦dz ar villānu drēbi Ramkau. četruos ūdeņuos samazgājām bē̦rnu Sonnaxt; ‡

3) "verwaschen"
Stender Deutsch-lett. Wrtb.: s. ziepes. ‡ Refl. -tiês, sich gründlich waschen (?): kur uotrs samazgājies ar ziepēm, - balts vien iekšā ūdens Seyershof.

Avots: EH II, 429

saplaũksnât, saplaukstêt Ar., tr., tüchtig klapsen: aukle saplauksnāja bē̦rnu pa pakaļu Ahs.

Avots: ME III, 701

sapliķêt, tr., tüchtig klapsen, ohrfeigen (perfektiv): sapliķēju visgudruo tē̦va dē̦lu BW. 9999, 1. sapliķēju līgaviņu 33634. Laimiņa sapliķē vaigu Krišs Laksts 57.

Avots: ME III, 703

sariebt, gew. cum dat., ärgerlich machen, erzürnen; zuwider sein, werden U., zuwider tun; etw. Böses antun: Sprw. diviem kungiem nevar kalpuot - vienam iztiks, uotram sariebs Birk. Sakāmv. 49. citam iztiek, sev sariebj. nevar jau nu ar visiem sariebt Plūd. LR. IV, 121. kam sariebi, māmuliņa, manis agri nece̦ldama? dien[u] darīju rīta darbu, dienas darbi kavējās BW. 6740. gulu..., snaužu... miedzinam tītīdama; sev sariebu, ne miegam: maz atradu pūriņā 7648. kuo dievam es sariebu? dabūj[u] grīnu arājiņu 21676. es sariebu bitītei pašā ziedu laiciņā: pušām cirtu, lažā gāzu tuo baltuo ābuoliņu 28625. pret šuo gribē̦tuos ļaunai būt..., tam kaut kâ sariebt Saul. III, 202. kâ māti, tâ sievu viņš mīļuoja un šitâ tika vis˙vieglāki cauri, ne vienai, ne uotrai pusei nesariebdams I; 6. jaunpienu pirmuo reizi slaucenē nevar nest pār sē̦tvidu neapse̦gtu, citādi raganas sariebj LP. V, 11. Refl. -tiês,

1) = sariebt: vai, Māriņa..., kuo es tev sariebuos (Var.: sariebuse)? BW. 27436;

2) zornig werden:
nesariebies par tiem blēžiem (erzürne dich nicht über die Bösen)! Glück Psalm 37, I. nesariebies, ka tu arī gribē̦tu ļauna darīt! 37, 8;

3) in Zwist geraten
U.

Avots: ME III, 718, 719

sar̂kt (li. sarkti Miež.) Kl., sar̂kt ² Iw., sar̂kstu, sar̂ku, intr., rot werden, erröten U.; glühen U.; rot schimmern: sarkt un dzeltēt sākušas lapas JR. IV, 144. kur apsēm lapas sarkst (Var.: sarkanas apses zied) BW. 11758, 3. nuo kauna un uztraukuma sarkdams JR. IV, 30. viņa mīņājas un sarkst MWM. VIII, 333. dzelzi jākaļ, kamē̦r sarkst Austr, kal. v. J. 1893, S. 29. jumti starp zaļumu sarkst Apsk. v. J. 1903, S. 447. Subst. sar̂kums, das Erröten: acc. s. rīta sarkumu Und. Ps. 30.

Avots: ME III, 721, 722

sasaldît, tr., gefrieren lassen, machen: Metiens suola aukstas dienas, suola visu sasaldīt Mag. XX, 3, 9. (ziema) apsedza zemi ar baltu palagu... un sāka meklēt, kuo varē̦tu sasaldīt Pas. I, 245.

Avots: ME III, 726

sasprandzêt Planhof, Podsem, sasprañdzêt Ahs., sasprangât U., Selsau, Sessw., saspranguôt Rutzau, N.-Bartau, saspraņģêt, tr., zu(sammen)schnallen, mit Schnallen, Spangen versehen: sasprandzē man kažuoka siksnu cietāk! Ahs. sasprandzē viņu dūšīgi ap viduci! Podsem. saspraņģēju, apse̦gluoju savu bē̦ru kumeliņu BW. 13257. sasprandzē̦tu kumeliņu 33654, 1. saspranguot ve̦zumu Rutzau, N.-Bartau. Refl. sasprangâtiês, saspranguôtiês Saikava, sich fest einschnüren (in ein Korsett z. B.): tad nu sasprangājas kâ mamzelīte! Selsau, Sessw.

Avots: ME III, 742

satràustiês ² ,

1) (schwerfällig) wohin steigen, sich hineinbemühen (von mehrern Subjekten)
Peb., Vank. Druw., Fehsen: s. kamanās Gr. - Buschhof, Fehteln. ļaudis satrausās uz skuju gultām, apsedzās,.. un gulēja Veselis Saules kapsē̦ta 97;

2) "saiet": satrausušies vienā stūrī Gr. - Buschhof; zusammenrücken (intr.): satraũšaties, lai es ar varu apsēsties! Erwalen;

3) "sich (langsam) ankleiden":
nevar vien satrausties Peb., Geistershof; "sich langsam und zögernd vorbereiten" (mit àu) Jürg.;

4) = saêstiês 1: tâ satrausies, ka vairs ne pakustēt nevar Serben.

Avots: ME III, 765

sažmiêgt: lapsene ar sažmiegto vidukli Sudrabkalns V. b. l. 164.

Avots: EH II, 469

sebêt, zu erschliessen aus apsebêt.

Avots: ME III, 810

se̦bs (nach St. ein Lituanismus), spät Dond., Wandsen, Frauenb., Deg., Gr.-Essern: se̦bā vakarā Kurl. n. U. bija jau tumšs, se̦bs vakars Pas. IV, 498 (aus Leegen). - Subst. se̦bums, die Späte: dzēra un dancuoja līdz se̦bumam RKr. XVI, 107. Vielleicht zu li. šebélka "alte, schlechte Stute", wenn für dies Wort vom Begriff des Schlechten (< später Kommenden) aus zugehen ist; vgl. auch le. apsebêt "verkommen" und sebris IV.

Avots: ME III, 810

sedzene Wid., Friedrichswald, Plur. sedzenes Sessw. n. U., sedziens, sedzeniņš, sedzeniņa, ein Umschlagetuch (n. U. Plur. sedzeniņi, sedzenītes, Decken, Tücher): gribē̦dams apsegt Andŗa tē̦vu ar mīkstu sedzeni Aps. kas manu sedzeni nuoņēma, lai nāk viņu uzsegt! LP. VI, 37. kumeļā naudu devu, ne ļaudavas sedzenē BW. 21541. nava brūtes sedzeuiņa (Var.: sedzieniņa, sedzeniņas, sedzenītes, villainītes) 21525. es iesāku sedzeniņus (Var.: sedzenītes, sedzieniņus) darināt 7457. tai (= meitai) kuplāki sedzieniņi 5636. mākuoņi apklāja debesis kâ ar vienādu sedzeni D. Goŗkijs 47. gar upi pļavas kâ sedzenes izklāstītas Krišs Laksts 61. Zu segt.

Avots: ME III, 811

I se̦ga U., Kl., se̦gs U., eine leinene Decke Kokn. n. U., eine wollene Nachtdecke Erlaa, Burtn. n. U., eine Decke überhaupt: ņem, māsiņ, baltu se̦gu (Var.: sagšu), apsedz manu kumeliņu! BW. 29963 var. sievieša tē̦ls, ietīts . . . dažāduos se̦guos un drēbju gabaluos Janš. Tie, kas uz ūdens 5. - grīdas se̦ga, ein Teppich, Dielenläufer; gultas se̦ga, die Bettdecke.

Avots: ME III, 811

segt (li. sègti "heften"), se̦dzu od. se̦gu, sedzu, tr.,

1) decken, hüllen, bedecken
U., auf-, überdecken: māmiņ[u] se̦dz velēniņas BW. 3925. aiz tautieša aiztecēju, . . . tautiet[i]s manu kaunu sedza pret tām laužu valuodām 8318. dē̦lu māte gaidījās, lai es se̦gu villainīti 25279 var. se̦gu (Var.: se̦dzu) baltas villainītes 16967, 3 var. tās (= mājas) sniegā tīti krūmi se̦dz Vēr. I, 1297; jumtu segt (= jumt) Arrasch, Ermes, Schwanb.;

2) einstecken, schnallen; zuschnalten, losschnallen:
villainē tapa "se̦gtas" sagšas Etn. IV, 108, se̦dz krūtis sakti BW. III, 2, 161,. sedz, māmiņ, man krūtiņas sīkajām saktiņām! BW. 17005. puiši manas saktas sedza, vilka manus gredzentiņus 6275;

3) pē̦das segt Golg., = p. sekt 1. Refl. -tiês, (für) sich auf-, überdecken, sich bedecken, sich zudecken: likšuos zīļu vainadziņu, segšuos baltu villainīti BW. 13592. nebij . . . māmuliņa tādas sagšas se̦gusēs 25322. tâ sedzies, tautu dē̦ls, ka tev tiek villainīte! 24866, 1. Subst. - segšana, das Decken, Bedecken; segšanâs, das Sichbedecken; sedzẽjs, wer deckt, bedeckt: nu nāk tavi vedējiņi, tavu pē̦du sedzējiņi BW. 16831; se̦gums,

1) die vollendete Tätigkeit des Deckens;

2) eine Decke, Bedeckung
U.; die wollene Tagesdecke Gr.-Jungfernhof n. U.: maizes kukulīti, kuo... paņēma līdz un uzglabāja zem se̦gumiem BW. III, I, 97. kupli mani se̦gumiņi (Var.: ieluociņi, villainītes u. a.) BW. 17875, 14 var. Nebst sagša, sagts, li. sagà od. sãgas "Schleife" zu agr. sagis "Spange, Schnalle" (und saxtls "Rinde"?), air. sén "Fangnetz" und - wenn das wurzelhafte a nicht auf ṇ beruht - al. sájati "hängt an", vgl. Trautmann Wrtb. 252. Die le. Bed. "bedecken" (auch li. apsėgti LChr. 264, ₂₀ ) dürfte zuerstim Kompositum apsegt (urspr.: ringsum anheften) aufgekommen sein.

Avots: ME III, 812

II se̦ruôt, zu erschliessen aus apse̦ruôt.

Avots: ME III, 820

I siẽrs,

1) der Käse:
sieru siet, einen Käse machen (nämlich den, wobei die Masse in ein Tuch gebunden wird) U., Mag. XIII, 3; 67; sierus taisīt, Knappkäse machen Mag. XIII, 3, 67. pienu silda, sieru sēja (Var.: dara ) BW. 32308. dzīvuot kâ siers pienā, in Reichtum und Freuden leben: kalps palika par bagātu vīru un dzīvuoja kâ siers pienā Pas. IV, 183 (aus Makašē̦ni);

2) Gallerte, Sülzfleisch
Nitau, Mahlup; galvas siers, Kopfkäse;

3) skudru siers (acc. sieri Etn. II, 55) "?": pret visādām slimībām arī de̦ruot skudru pūļuos atruodamais skudru siers Etn. IV, 118;

4) sieri, der essbare Teil (die Köpchen) von Spargeln:
sparģeļu kāpuosti duod lietuojamās galviņas jeb "sierus" tikai uotrā gadā Konv. ² 3967;

5) bē̦rza siers (sieriņi), Prügel (euphemistisch):
vai tad . . . pirmā reize peŗama vai? diezgan viņš ir tā bē̦rza siera ēdis Latv. tagad ar "bē̦rza sieriņiem" pamieluo tik tādus . . . gājējus Etn. III, 172;

6) kaķu sieri, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.)
RKr. II, 74; kazu sieriņš, capsella bursa pastoris Mönch. Dobl. n. RKr. III, 69. Wohl Umbildung eines *sūr(i)s (vgl. li. súris, slav. syrъ dass.) nach sìet, vgl. die häufige Verbindung sieru siet. Entlehnung aus poln. sér ist schon wegen liv. søira, für das nur das Le. resp. das Kurische die Quelle sein kann, ganz unwahrscheinlich.

Avots: ME III, 859

skar̂bans Lös., Druw., Warkl., Schwanb., Golg., Selsau, Saikava, Odsen, Adleenen, Meiran, säuerlich: cits ir skābs, cits skarbans, cits ar apses rūgtumiņu BW. 16323. skarbana putra, skarbans alus Sessw.; ein wenig skarbs (vom Geschmack) Bers., (auch von der Stimme) Nötk.: brūkleņu ievdrījums bez ābuoliem iznāk skarbans Alswig.

Avots: ME III, 873

‡ skatījiens AP., das Aufpassen: pie malkās jau ar ir savs s.: apses malkā ir jākraun augšpē̦du.

Avots: EH II, 502

šķina, eine Rute Spr., Bers., Bewern, Golg., Lis., Lub., Ramkau, eine Hirtenrute U., eine dünne un lange Stange Gr. - Buschh., Saikava, Selsau, Schwanb., eine Angelrute Bielenstein Holzb. 678, eine Strohdachrute Grobin; "smags sitamais" Mar. n. RKr. XV, 139: jem... gaŗu šķinu, cērt pa vidu biksainīti! BW. 11923. dē̦la māte kâ greiza apses šķina (Var.: šķila) 23433, 1 var. jumiķis uzlika uz izklātiem salmiem šķinu un pievicēja viņu pie šalmenes Grobin. ka lika ar šķinu pa galvu, tâ es gar zemi Mar. n. RKr. XV, 139. Wohl zu šķĩt.

Avots: ME IV, 41

skrìet (li. skriẽti "im Bogen sich schnell bewegen, fliegen, laufen" Lit. Mitt. III, 106), skrìenu Arrasch, C., Jürg., Ruj., Widdrisch, Selsau, Golg., Schwanb., Kl., Lis., Gr.Buschhof, Memelshof, (skrìenu neben der II s. skrej) Wolm., PS., Ermes, Selg., od. skreju Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Dond., Wandsen, skrèju, laufen; rennen, eilig laufen U., auch vom schnellen Fahren u. Reiten gebraucht U.; fliegen Golg., Lis., Bers., Arrasch, Manz. Lettus, St., U.; fliessen St., U.: Sprw. skrien kâ zibens, vējš, vēja grābeklis, traks suns, mežazvē̦rs, kâ durns, negudrs, apsvilis, kâ bez galvas, von sehr schnellem Laufen. skrien kâ putns, fliegt wie ein Vogel St. skrien ragana škē̦rsām gaisu Br. 489 (gew.: pa gaisu). Sprw.: neskrien gaisū, iekām spārni nav izauguši! iz pūķa astes skrien dzirksteles Etn. I, 96. upe skrien, der Bach fliesst drall St. ar skrejuošu mēli stāstīt Dr., eilig, mit flinker Zunge erzählen. acīs skriet, sich zeigen, auffällig machen: vai nu gan tīši tam acīs skriešu? LP. I, 80. kumeļu skriet, das Ross reitend oder fahrend schnell zu laufen nötigen. Refl. -tiês, (mit jem.) um die Wette laufen U., Mag. XIII, 2, 63: pieci vilki skrieties gāja apkārt tē̦va līdumiņu BW. piel. ² 2381. skrienies ar manu jaunākuo brāli! LP. VI, 387. Subst. skrìešana, das Laufen; skrìešanâs, das Umdiewettelaufen; skrèjums, der Lauf; der abgelaufene Raum U.: pazīst kunga braukumiņu, ritenīšu skrējumiņu BW. 13481 var. skrēju lielu skrējumiņu 13536; skrèjẽjs,

1) ein Läufer
U.; zirgu skrējējs BW. 10313, 5, ein Reiter, der sein Pferd stark hetzt; ein schnelles Pferd: straujš skrējējs aizveda uz . . . pilsē̦tu MWM. VIII, 163;

2) der Rheumatismus;
skrējēja (slimība) Wid.,

a) die Rose, der Rotlauf;

b) Skropheln;

3) lauka smilšu skrējējs, cicindela campestris L.; meža smilšu skrējējs, cicindela Silvatica L. Zu poln. skrzydło "Flügel",
lat. scrīnium "rollenförmige Kapsel", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 570 f., Zupitza Germ. Gutt. 158, Persson Beitr. 850, Berneker Wrtb. I, 616.

Avots: ME III, 897

skrimstalaîns, knorplig Vank.: skrimstalainas kapseles Konv. ² 1000.

Avots: ME III, 893

slapstene Kaltene, Wandsen, = apsene">lapsene, die Wespe: slapstenes piemīt slapsteņu punduruos Sassm.

Avots: ME III, 917

II slita Mar., Smilt., AP., Bers., slite Adsel, ein Haufen (mit den Samenkapseln nach oben) zusammengelegter Flachsstauden: saslien kūlīšus slitā! Mar. n. RĶr. XV, 136. slita "se̦ra ieliņa" Kürbis (wohl = ìela 2). Anscheinend gleichfalls zu slìet (zur Bed. vgl. das verwandte slav. slojь "Schicht, Lager"); vgl. aber auch slikta.

Avots: ME III, 934

šļute Bers., Erlaa, Golg., Jürg., Kalz., Kreuzb., Lemburg, Lind., Lub., MSil., N. - Peb., PS., Saikava, Sehren, Sessau, Stenden, šļuta Gr. - Buschhof, = slute, das Plattbeil: tas nav cirvis, tā ir šļute Poruk II, 245. briedis tâ ar... kāju bijis nuošķēlis apsei malu kâ stīpernieks ar šļuti Upite Medn. laiki 64. diviem bij šļutes Apskats v. J. 1903, s. 68.

Avots: ME IV, 77

smacêt, -ẽju, tr.,

1) ersticken:
s. uguni U. likās, ka apse̦gs viņu spiestu un smacē̦tu Saul. III, 152. tumsa un vientulība viņu smacēja Vēr. I, 672. izmisums smacēja mani vai nuost Skalbe Kâ es 30. viņam uzgulies lietuvē̦ns un spiež nuost, smacē Vēr. I, 1305;

2) mit Düften schwängern:
ievas, ... smaršuodamas un gaisu smacē̦damas MWM. II, 770. -- Subst. smacẽjums, dumpfer Geruch Wid.; smacê̦tãjs, Asthma MWM. IX, 822. Zu smakt.

Avots: ME III, 946, 947

smakuoņi, die Atemnot: es apsedzu galvu ar biezu sedzeni, bet drīz uznāca smakuoņi, bij jātaisa galva vaļā Tirs. n. RKr. XVII, 78.

Avots: ME III, 951

smakrs (li. smãkras "Bart, Kinn"), (smakrs Dunika, Rutzau, Behnen, Bauske, Grünwald, Budberg, smakre Deg., smakris Siuxt, Kurs., Wandsen, Dond., Grünh., N.-Platohn, Kl.-Sessau, smakris Manz. Lettus, Mitau), das Kinn (anderswo: zuods resp. žuods), der Gaumen U.: uzvilka apse̦gu līdz pašam smakram Vēr. II, 161. nuodzītu smakru Kundz. Kronv. 58. plur. smakri U., die Kinnlade. Zu ir. smech "Kinn", alb. mjekrε "Bart, Kinn" u. a., s. Trautmann Wrtb. 270, Walde Vrgl. Wrtb. II, 689, G. Meyer Aib. Wrtb. 282.

Avots: ME III, 950

II smidzinât ar pātagu, nicht recht zuschlagen (mit der Peitsche) Wolmarshof, Ruj., Saikava, Warkh., drohen zu schlagen Biel. n. U.; wiederholt schlagen (oder sehleudern?): es tavas ... māsas ar pagali smidzināšu BW. 10857, 4. skauģis manu kumeliņu apses šautru smidzināja 29958; schwingend zuhauen mit: ne tie var bruņu nest, ne zuobe̦nu smidzināt (Var.: vīcināt) 32064, 9 var. Entweder (wenn mit i als Schwundstufe zu ei) zu norw. smikka "klappsen", mhd. smicke "der vorderste Teil einer Peitsche; Schmiss, Wunde" u. a. (bei Fick Wrtb. III4, 530 und Falk-Torp 1078), oder (wenn mit mi aus reduziertem me) zu li. smagiù "schleudere", smagóju "peitsche", mnd. smacken "schlagen, schmeissen", schwed. smacka "mit Geräusch schleudern." Der Ansatz einer ide. Wurzelform smāg- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 685) ist wegen der li. Infinitivform smõgti (man beachte die Intonation!) keineswegs notwendig.

Avots: ME III, 961

sparuôtiês: "Baiža sparuojās A. 1897, S. 308" (ME. III, 986) zu ersetzen durch ""cilvē̦ks nav vainīgs..." "bet viņš... izjaucis Apses dē̦lam ar Lieni", Baiša sparuojās A. v. J. 1897, S. 309." dzirdēju ziņnesi skaļi sparuojamies: "... A. Upītis Sm. lapa 318.

Avots: EH II, 547

spraislis U.,

1) spraîslis Saikava, Selsau, spraîsl(i)s Warkl., spraislis Memelshof, ein Keil
U.; eine Stütze U.; ein längliches Holzstück, welches quer in die Mitte eines geschlachteten Tieres gelegt wird, damit die beiden Seiten nicht zusammenfallen Stelp.; spraišļi, Holzstäbe, vermöge welcher etwas auseinandergespannt wird Celm.; Teile des Pfluges: spraišļi, pa˙visam divi, ar ruobu uzbāzti lemesnīcai, viens zem balksta, kuo apsejas aizmest, uotrs priekš poņķām A. XI, 170;

2) ein Splitter, Span, kleines Stück:
avīzes uzklīste̦rē̦tas dažādiem skalu spraišļiem Valdis Stabur. b. 187. dzintara krelles, starp kuŗu . . . bumbiņām atradās . . . piekarināts kristala spraislītis Ezeriņš Leijerk. I, 50; spraisli U., = žagari;

3) spraisls V., das Gewölbe,
spraislis Dr., die Wölbung; Plur. spraišļi Golg., C., Jürg., Arrasch, Kl., spraišļi Peb. n. U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, spraîsli Mar., Wolmarshof, das Ofengewölbe; spraîšļi Saussen, die Öffnung im Riegenofen, wo die Flamme durchzieht: pārmūrēt rijas krāsnei spraišļus Kaudz. M. 50. krāsnij izjaukti spraisli Mar. griesti ir salaisti velvē (spraislī) A. XX, 227. baznīca, kuŗai griestu vietā bij spraislis jeb velve Kaudz. Ve̦cpiebalga 25. vārtu spraišļi Kaudz. augšup saslejas kâ straume pret tilta spraisli Asp. debess spraislis B. Vēstn. n. U., Kundz. Kronw. 104, das Himmelsgewölbe. nuozuda nuo de̦be̦su spraisla MWM. VI, 236. par jumtu bija zilā debess velve jeb spraisla K. Müller R. Kr. 142;

4) spraisli Mar. "Hölzer, die etwas zusammenzwangen, -pressenn":
viņš bij kâ spraîsluos (auch in Wolmarshof) ielikts: ne ārā, ne iekšā tikt;

5) auch spraisls, das Hindernis
U.: kuo stāvi kâ spraîsls ceļā? Warkl.;

6) spraĩslis Wandsen, ein junger Baum mit bekappten Ästen als Leiter zum Aufstieg;

7) spraisl(i)s, eine Holzgabel zum Festklemmen
Gr.-Jungfernhof, (spraîslis) Kroppenhof bei Kokn. Zu spraids.

Avots: ME III, 1008, 1009

spridzinât,

1) sprühen lassen, machen:
kas uguni spridzināja? Biel. 1148. pūķa aste dzirksteles spridzina LP. VI, 88. kaŗā gāja zuobeniņu vēcināt, atsledziņu spridzināt BW. 32055, 1. līgaviņa gultā acis spridzināja 25024; liebäugeln Manz., Für. I; mit den Augen blinkern L.;

2) klatschen
Kronw. n. U.; von kurzem Klatschen mit der Peitsche U.; (klatschend) schlagen; schnippen Brasche: kuo tu spridzini ar tuo pistuoli? U. kuo tu spridzini? izspridzināsi acis, was klatschest du? du wirst die Augen ausklatschen U. es tavus gaŗus kaulus ar pātagu spridzināšu . . . nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 2. skauģis manu kumeliņu apses šautru spridzināja 29958 var.;

3) platzen machen
Nigr., sprengen: plinti Nigr.; akmeņus ebenda. - spridzināma viela Konv. ² 3994, der Sprengstoff;

4) umherspritzen
U.; etwas regnen N.-Sessau n. U.: lietutiņš spridzina Celm.;

5) spridzinât kŗupi Nigr., eine auf ein Brett gelegte Kröte in die Höhe schnellen.
Refl. -tiês, = šaudît: darbuojas un spridzinās ar šaudīklu kâ pa kāzām Janš. 47. Zu spridzêt.

Avots: ME III, 1018, 1019

ste̦m̃bẽ̦ns C., der Baumstumpf; apses stembens Bračs Aukstā ē̦nā 35.

Avots: ME III, 1060

‡ stirbele od. *stirbelis "?": apse̦dz putinē̦nus ar stirbeli (Druckfehler für stierbeli < stērbeli?) Pas. VII, 288 (aus Asūne).

Avots: EH II, 580

šũna C., šùna ² Kl., šūnis LKVv., Bielenstein Holzb. 241, Demin. šūnīte BW. 28003 var., gew. der Plur. šûnas ² Bershof, šūnas Spr., šūni N.-Schwanb., (mit û) N.-Rosen n. FBR. VIII, 43, (mit ù ²⁾ Golg., Gr.-Buschh., Kl., Saikava, šūņi U., (mit ù ²⁾ Warkh., Warkl., die Waben; Honigscheiben U.; Zellen der Bienen U.: tik daudz istabu, kâ bišu šūņuos actiņu Pas. III, 225 (aus Warkh.). bitīt, šūnu nenicini, šūniņuos gulē̦dama! BW. 11667. kâ šūniņa (Var.: šūnīte, šūniņi) man maizīte, kâ bitīte cepējiņa 28003. - šūna Ar., Wid., šūns, gewöhnlich šũniņa, die Zelle: lapseņu mātītes uztaisa nedaudzus šūnus, kuŗuos iedēj . .. uoliņas A. XX, 261. audi - šūniņu sakuopuojumi Konv. ² 225. Zu šũt.

Avots: ME IV, 109

‡ šūnuojs, poros: kaļķakmeņi, kas iekapse̦lē̦tiem zariņiem ... satrūduot paliek pilni mazu caurumiņu, ir šūnuoji FBR. XIV, 72.

Avots: EH II, 659

svapstene Gr. - Essern, svapstenis oder svapstiņš Dond., = apsene">vapsene, apsene">lapsene, die wespe.

Avots: ME III, 1143

te̦kalât L., U., te̦kalât N.-Schwanb., te̦kaļât Wid., -ãju, te̦kalê̦t Nötk., -ẽju, hin und her laufen, trippeln U.: bē̦rni jau te̦kalā N.-Schwanb. kad tas vēl te̦kalēja un skraidīja še apkārt A. v. J. 1896, S. 882. vecene te̦kalā priecīgi kurdama . . . krāsni R. Sk. II, 78. sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. D. 212, 62. mušiņa... sāk te̦kalēt čakli pa Jurīša apse̦gu Purap. Kkt. 6.

Avots: ME IV, 158

I tepiķis, der Teppich: sēdeklis apse̦gts ar tepiķi Kaudz. M. 32.

Avots: ME IV, 165

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

trĩcêt (li. trink˙ė̕ti "dröhnen") Schlehk n. FBR. VII, 36, Adiamünde, AP., Bauske, Bl., C., Dond., Dunika, Līn., PS., Ruj., Salis, Salisb., Siuxt, Stenden, Tr., Wandsen, Widdrisch, (mit ì ² ) KL, = trīsêt, zittern, beben: trīci (Var.: trīsi), apses lapa! BW. 22696, 5. trīcēt (schallen?) trīc tā maliņa 428,11. zeme trīc un dre̦b LP. II, 62. sirds trīc (nuo bailēm) 61. žīds devies trīcē̦dams, dre̦bē̦dams uz . . . majām III, 103. kūmiņš trīcējis (nuo aukstuma) kâ apšu lapa 99. sāk bikses trīcēt Etn. IV, 73. zuobi trīc St., die Zähne klappern. trīcēt nuo niknuma Kra. Vīt. 83. ragā pūst, ka kuoki trīc, kalni dre̦b 144. Refl. -tiês, gehorig zittern: es likšu viņam trĩcêties Drosth. Subst. trīcẽ- jums, das Erbeben: zemes trīcējums LP. VI, 780, Aps. J. III, 7. Zu trìekt.

Avots: ME IV, 239

I trumele, ein Auswuchs an Bäumen (?): trums trumelē, apses trumelē, ābeles trumelē, bē̦rza trumelē etc. Br. 198.

Kļūdu labojums:
Bäumen (?) = Bäumen

Avots: ME IV, 246

ujinât,

1) s. ujât I;

2) (Hirten) nach Hause rufen
Apses dēls.

Avots: ME IV, 296

ūķelêt "sprechen, sagen, erzählen" Apsesdēls: "te, lūk, būs arī drāniņas", ūķe1ē pusdienas nuo drāniņām raisuot Domas III, 459.

Avots: ME IV, 408

uļas, die Samenkapsel Allend, n. U.

Avots: ME IV, 298

uzse̦ga, Decke, Überdecke LKVv., Grünw., ("apse%CC%A6ga">apse̦ga") Stockm., eine Bettdecke Hofzumberge, Ruhental, Sessau, "uzplētnis" Meiran, "ce̦pure 2a" N. - Peb. (kviešu stati bez uzse̦gām Kaudz.), uzse̦gs St., U., eine Decke: atsegt sava tē̦va uzse̦gu V Mos. 22, 30. ietinusies plānā uzsedziņā Asp. Saulgr. 4. kas man duos bāreņam dārgas drēbes gabaliņu? lab[a] snātnīte, villainīte par bāriņa uzsedziņu BW. 4559.

Avots: ME IV, 376

uzsẽt (li. užsė̕ti "säen auf"),

1) (einen Teil oder auch die völlige Saat) (auf)säen
L.: šuogad tur uzsēju linus Wolm.;

2) nachsäen
Mag. III, 1, 99; sein letztes Feld besäen, nachdem der Nachbar seine Saat beendet hat U. (unter atsēt). Refl. -tiês,

1) von selbst sich aufsäen:
cirtumā uzsējušās apses;

2) unversehens gesäet werden auf:
mieži uzsējušies par bieziem.

Avots: ME IV, 376

vãrdzîgs: nakts apse̦dz vārdzīgus ļaudis Dünsb. Od. 129.

Avots: EH II, 763

vā̀rti (li. var̃tai, apr. warto, r. воротá, serb. vráta dass.),

1) vārtis (nom. pl.) Manz., Elv., Glück, Demin. vãrteļi (li. varteliai) Līn., die Pforte, das Tor
U.: elles vārtis Manz. Post. I, 7. debess vārtis Glück I. Mos. 28, 17, caur... pilsāta vārtīm I. Mos. 23, 10. pagalma vārtu apse̦gs II. Mos. 38, 18. pie vārtu durvīm Richter 18,16. caur šaurām vārtīm Matth. 7. pilsāta vārti tuop atvē̦rti Judith 10, 9;

2) ein Gestell zum Kleetrocknen
Golg., Ogershof, Waridsen. vārtis für vārti wohl nach duris "Tür". Zu vēri "auf- resp. zumachen (eine Tür)".

Avots: ME IV, 510