Paplašinātā meklēšana

‡ àizausît cūku Lubn., hinter den Ohren stechend einem Schwein die àizauši 2 kurieren.

Avots: EH I, 7

àizklàusît: wegen J. Alunāns IMM. 1933 II, 225 sei bemerkt, dass "Geruch" kein Druckfehler ist, sondern im Manuskript, das sich jetzt im Besitz des Herrn F. Mühlenbach befindet, ganz unverkennbar vorliegt und an und für sich nicht unmöglich zu sein scheint (vgl. r. слышать "hören; riechen" ). Wohl aber schreibt uns Herr F. Mühlenbach, dass dies Manuskript nur eine Abschrift sei, und dass im Original das als "Geruch" abgeschriebene Wort sehr undeutlich und nicht ganz sicher zu lesen sei und "vielleicht" auch als "Geräusch" aufgefasst werden könne.

Avots: EH I, 30

àizklàusît, tr., dienend, gehorchend jem. befriedigen: līdz, Dieviņ, aizklausīt svešu māti BW. 5031. Refl. -tiês, hinhorchen: kuo palīdz tas, ka pusdienās auss nezin, kur lai aizklausās L. Bērziņš. Gew. nach nevarēt, nicht anhören können, von unangenehmem Geruch od. Geschrei: brēca, ka ne aizklausīties nevarēja JK. V, 85.

Avots: ME I, 32

‡ apaũsît C., mit dem Kochlöffel schöpfend und zurückgiessend abkühlen Trik.

Avots: EH I, 72

‡ apklausît (li. apklausýti),

1) (eine ganze Anzahl von Objekten) überhören:
mācītājs visus bē̦rnus jau apklausījis Bauske;

2) bedieneu
Spr.: kas .. . māti apklausītu, apte̦cē̦tu rītā, vakarā Janš. Precību viesulis 27. Refl. -tiês: nevarēju vairs apklausīties tuo kliegšanu Ruhtern.

Avots: EH I, 91

apklausîtiês [li. apsiklausỳti], hinhorchen, nachforchen: Juris labu brīdi apklausījās JU. es neapklausījuos, kur mieži jābeŗ Grünh. Besonders beliebt in der Verbindung mit nevarēt: gailis dziedāja, ka kungs nevarēja ne apklausīties LP. VI, 273, der Hahn krähte, so dass der Herr es garnicht anhören konnte. saimniece par tādu nelaimi iesāka tik dikti raudāt, ka nevarēja vairs apklausīties LP. VI, 362.

Avots: ME I, 95

atklaũsît, die Gehorchsleistung erfüllen, versäumte Gehorchsleistung nachholen: muižā dienas atklausīt, bestimmte Tage dem Gutsherrn den Gehorch leisen Alm.; klaušas atklausīt. Refl. -tiês, sich satt hören, genug zuhören, anhören, gew. in negativen Sätzen: sāk tik jauki dziedāt, ka nemaz atklausīties LP. V, 358, IV, 90. kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar LP. VII, 1061.

Kļūdu labojums:
kaķi lien racējam virsū, tā ka ne atklausīties vairs nevar = kaķi briesmīgi ņaud, bļauj..., tā ka ne atklausīties... vairs nevar

Avots: ME I, 167

aũsît (li. áušyti), auch aũsêt, aũse̦nât AP., mit dem Kochdöffel schöpfend und zurückgiessend abkühlen, damit der Kessel nicht überkoche: paausi putru A. X, 2, 66; Burtn., C., PS. [Zu aũksts.]

Avots: ME I, 227

àusîtiês (zu àuss), austies [?] Purap.,

1) aufmerksam, ängstlich horchen, die Ohren spitzen:
es klausuos, es ausuos, kas aiz kalna velējas BW. 12730. kuo tu ausies kā zaķis? viņi sāka ve̦ctē̦va ruņā ausīties A. VII, 611, Etn. II, 176; Lasd., Sessw., Adsel n. A. X, 2, 66; Sissegal;

2) sich schnell bewegen [?], sich anstrengen:
puisis laikam grib saimniekam patikt, ka viņš tā aũsâs Ronneb. sirmgalvis ausās kuo teikt Purkalītis; Drostenh.;

3) sich unsinnig gebärden, albern:
kuo tu ausies kā nejēdzīgs MWM. V, 526. Bed. 3 lässt sich aus der Bed. 1 leicht entwickeln: aus "die Ohren spitzen"(von Pferden gesagt) gelangt man zu "scheu werden; sich albern betragen", vgl. das alle diese Bedeutungen aufweisende aušāties. Weniger klar ist die Bed. 2; in Ronneb. unterscheidet man àusîtiês 1 von aũsîtiês 2.]

Avots: ME I, 227

brĩvklaũsîtājs ,* freier Zuhörer.

Avots: ME I, 335

‡ daklausîtiês "nach mehrfachem Hören etw. erlernen, sich aneignen" Kaltenbr.

Avots: EH I, 303

‡ gaŗaustīte "?": kaņepīte gaŗaustīte [?] (Var.: gaŗaudzīte, gaŗausīte) BW. 2848, 2 var.

Avots: EH I, 385

gaũsît [Bauske, Gr. - Essern], - u od. - ĩju, - ĩju, tr., reichlich machen, gesegnen: dievs gausī od. gausi Nigr., gesegnete Mahlzeit, gew. d. gausin! Biel. I, 400.

Avots: ME I, 612

ìeklaũsît, tr., beachten, gehorchen: gudrus labprāt ieklausa Plūd. Llv. II, 337. Refl. - tiês, aufhorchen: ieklausuos, ka gausi jau tuvumā MWM. VIII, 618. māte... skaņas diktumu un truoksni ieklausās. piešķieb ausi, ieklausies Zalkt. I, 16.

Avots: ME II, 27

izausît, flink machen, ermuntern: sliņķim iemeta drusku pa dibe̦nu, nuo kam palika kâ izausīts Druw.

Avots: ME I, 713

‡ izausîtiẽs Jürg:, eine Zeitlang ängstlich horcheņ: zaķis attupās, izausījās un ieskrēja krūmuos.

Avots: EH I, 433

izklausît

1): tiesā viņu izklausīja, cik liela upīte bijusi Seyershof; ‡

3) abdienen:
savus zaldātu gadiņus izklausīs Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 148. izklausa muižu (verrichtet den Frondienst) Dzimtene V, 442. Refl. -tiês,

2): vai tad uz visu var i., kuo ļaudis runā Deglavs Rīga II, 1, 349; ‡

3) zur Genüge ausfragen, ausforschen:
izklausījušies, izbijuši, bet par dē̦lu ne˙kā nezin Seyershof.

Avots: EH I, 456

izklausît [li. išklausýti "erhören"], izkaust (li. iškláusti), tr.,

1) ausfragen, verhören, ausforschen:
tad tev būs izvaicāt, izklusīt un izjautāt labi V Mos. 13, 14. dievs viņa sūdzību izklausījis LP. VII, 872. ārsts visu izklauš un vēl reiz slimnieku pārmeklē Prs.;

2) jem. zu Gefallen tun, es recht machen:
gan gribēju, nevarēju svešai mātei izklausīt (Var.: izdabāt, izkalpuot) BW. 4150. Refl. izklausītiês,

1) sich anhören, klingen, scheinen:
kâ tas izklausās? tik gluži neticams viss izklausās MWM. V, 329. tas izklausījās kâ vērpjama ratiņa truoksnis LP. VII, 648;

2) anhörig, zuhörig:
Rīgā sanāksim tik izklausīties Kronw. draudus izklausījusies, tā pilika duomās.

Avots: ME I, 752

‡ izpaũsîtiês Ramkau, anschwellen: maize (mīkla) rūgdama izpausās, pierūgst pilna mulda; izpausās arī svaiga gaļa virdama un kluči virdami ebenda. izpausījies "labi izrūdzis, izcēlies" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 618. Nebst paustiês "sich schmücken; lielīties" und izpaustiês zur Wurzel von pusks.

Avots: EH I, 470

‡ ķàusît -īju Serbig., = ķausêt 2.

Avots: EH I, 692

‡ kausītis Ellei, Sessau, ein kleiner Kochlöffel. Zu kaûss I 4.

Avots: EH I, 595

ķausītis (unter ķausis 2): auch (mit aũ ) N.-Peb.

Avots: EH I, 692

klàusît: auch N.- Wohlfahrt, Wolmarshof, (mit aû ² ) AP., Frauenb., Ramkau, (mit aũ ) Blieden, Gramsden, Lesten, Orellen, Roop, Siuxt, Wairisel, Zabeln,

1): klaus[i], kuo pateikšu! Oknist. es jau klausīju, klausīju upes dziļumā Pas. XII, 497 (aus Lettg.);

2): nevar katram k. pakaļā (= ticêt) Salis. saimnieks jāklausa BielU.;

3): bij jābrauc kungam k. Mahlup, Siuxt. cik ilgi šis vēl tev klausīs (= kalpuos)? Saikava. Refl. -tiês, ‡

3) gehorchen
Auleja, Kaltenbr. Subst. klausītãjs, ‡

2) ein Knecht:
divi vīri bija klausītāji, trešais - vaļenieks Siuxt

Avots: EH I, 611

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

‡ knaûsît ² Wahnen; -u, -ĩju, = knùosît. Refl. -tiês (s. ME. II, 244): sich flöhen (von Hunden und Katzen gesagt) N.-Bergfried.

Avots: EH I, 628

knaûsîtiês ² , - uos, - ĩjuos, knibbern, knabbern: zirgs knausās Ahs. [putni knausās (ar knābi ieskājas) Autz.]

Avots: ME II, 244

‡ kņausîtiês Warkh., = knaûsîtiês ² .

Avots: EH I, 636

krausît (unter kràusêt): "ar dakšiņām kuļuot piedarbā graudus nuo salmiem izpurināt" Druw.

Avots: EH I, 644

[krausît, s. krausêt und nuokrausîtiês.]

Avots: ME II, 264

nùoausîtiês, (eine Weile) horchen, die Ohren spitzen Spr.

Avots: ME II, 758

nùoklàusît,

1): n. (mit aũ) muižai Siuxt; ‡

2) gehorchen
(perfektiv): suns nuoklaũsīja gan Dunika. kad viņam saka, vijtš jau nuoklaũsa Orellen; ‡

3) = nùoticêt: princis nuoklausījis ar Pas. VI, 204.

Avots: EH II, 53

nùoklàusît, tr., abdienen, ableisten: Brencis savus suoda gadus bij nuoklausījis LP. VI, 986. daudz vieglāki bija nuoklausīt muižu gaitas De̦gl. [nuoklausa muižai darbus, liecības un sievu dienas un dzīvuo bez bē̦du Janš. Dzimtene V, 442. Refl. - tiês, abhorchen, hinhorchen, ablauschen: dē̦ls visu nuoklausījies LP. IV, 125. viņš nuoklausījās viņa stāstam Līb. lai viens nuoklausās tavā runā! Seib.

Avots: ME II, 797

‡ nuokrausît BielU., = ‡ nuokraûsêt ² . Refl. -tiês (s. ME. II, 801): auch (mit aũ ) Ramkau; nuokràusījušies ² mieži "pārgatavuojušies, tâ ka vārpas pa daļai atlūzušas; fig. nuomete visas drēbes nuost, - nuokrausījās kâ vārpa Ramkau.

Avots: EH II, 55

nùokr̀usîtiês ^2, abfallen (von den Hacheln der Gerste): mieži tâ nuobrieduši, ka paši nuo sevis nuokrausījusies, t. i. nome̦tuši akuotus Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: ME II, 801

‡ paaũsît, ein wenig aũsît: p. putru C., Trik.

Avots: EH II, 119

[paausîtiês, aufhorchen Austriņš Nuopūtas vējā 109.]

Avots: ME III, 5

paklàusît, Refl. -tiês, ‡

2) gehorchen
Frauenb.: paklausuos znuotu.

Avots: EH II, 142

pãrklàusît, pãrklàust, tr.,

1) überhören, das Gelernte hersagen lassen, den. Hausunterricht prüfen:
liels pulks pārklausāmuo bē̦rnu A. XI, 101. mācītājs atbraucis pārklaust sanākušuos bḕ̦rnus. mācītājs... pārklauš lasīšana, baušļaos un dziedāšaruī Etn. III, 96. skuolas bē̦rni, kuŗus tas pārklauš... A. XI, 515;

2) abhören:
liecinieku Br.;

[3) pãrklausît falsch hören
U:; viņš manus vārdus pārklausījis]. Refl, pārklàusîtiês, sich verhören: puisis pārklausījies LP. V, 6. Subst. pãrklàusĩjums, die Prüfung; pãrklàusîšana, das Überhören, Prüfen; pãrklàusîtãjs, wer überhört, prüft.

Avots: ME III, 160

‡ paũsîtiês, -uos, -ījuos Ramkau, schwellen, grösser werden (z. B. vom gärenden Brotteig, vom kochenden Fleisch).

Avots: EH XIII, 185

saàusîtiês, angestrengt hinhoren: Zaļumiene saausījās A. v. J. 1902, S. 313.

Avots: ME III, 590

saklausît, Refl. -tiês: "1)" ME. III, 649 zu streichen.

Avots: EH XVI, 417

saklausît, nach etw. hinhören, sich erkundigen U.; hören (perfektiv), zu hören bekommen, nachforschend erfahren: viņš labus kartupeļus saklausījis, er hat erfahren, wo gute Kartoffeln zu haben sind U. man ne˙kas nebij izdevies saklausīt Kaudz. M. 212. viņa klausījās vīra balsī un gribēja saklausīt diezin kuo Upītis Sieviete 269. nuo ve̦ctē̦vu un ve̦cmāmuļiņu mutēm saklausītas Etn. III, 94. ... kuo īsti draudzenes saklausījušas MWM. XI, 267. Refl. -tiês,

1) hören, zu hören bekommen:
viņa saklausījusēs, ka bē̦rns caur zuobiem prasījis dzert JK. V, 1, 7.

Avots: ME II, 649

satraũsîtiês "sich zu einem Gang od. einer Fahrt fertigmachen" Kalwen.

Avots: ME III, 765

‡ *sàusît, zu erschliessen aus nùosàusît.

Avots: EH XVI, 461

*trausîtiês, zu erschliessen aus satraũ-sîtiês; zu li. triũsti "vielgeschäftig umherwirtschaften"?

Avots: ME IV, 226

I uzàusît C., vernehmen (perfektiv): uzausīt tālu truoksni Bauske, C.

Avots: ME IV, 315

II uzausît "pamaisīt": uzausīt putru, lai neiet pāri C.

Avots: ME IV, 315

III uzausît, aufstreifen, aufbiegen: uzausīt piedurknes Scbwanb., Sessw.

Avots: ME IV, 315

uzklausît, refl. uzklausîtiês Jaun. mežk. 24, (jem.) zuhören, aufmerken: runā! nu jau es uzklausīšuos JR. V, 85. draudze ciete klusu un uzklausīja Barnabam un Pāvilam, kas stāstīja Glück Apostelgesch. 15, 12.

Avots: ME IV, 341

uzklausît(iês): ausis ... uzklausās visu Skalbe Raksti IV (1938), S. 214.

Avots: EH II, 725

‡ adžuõks Grünh., Schibbenhof, ein Albemer, ein Narr, Geck: zē̦ns tāds adžuoks. netīk viņā ne skatīties, ne klausīties.

Avots: EH I, 3

àizàuse, auch (in Neugut, Ruhental u. a.) àizàusis, -šu, Demin. aizausītes, aizaustiņas BW. 29341,

1) die Stelle hinter dem Ohr:
aizausis vēl nav nuožuvušas. tev jau sirmas aizauses B. Vēstn. lai tautiņas neredzēja manu sirmu aizausīšu BW. 21206.

2) àizàusis oder (in Nerft) aizause, Vorofen (raum zwischen dem äussern und innern Ofenloch, der etwas breiter ist als diese Löcher):
pe̦lni... sarausti aizausē Jauns. Balt. gr. I, 40.

Kļūdu labojums:
29341 = 20341, 10 var.

Avots: ME I, 18

àizkustinât, tr., in Bewegung bringen, berühren, übertr. - rühren: sirdi, prātu, dvēseli; aizk. jautājumu. dziesmas aizkustināja klausītājus LP. VII, 514. Subst, (dvēseles) aizkustinājums, Erregung, Bewegung.

Avots: ME I, 34

àizņirbinât, dahinflimmern lassen: dziedātāja dziesmiņu aizņirbināja gar klausītāju gara acīm pārāk steidzīgi Latv.

Avots: ME I, 43

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

aplìekt: runā, mēli apliekdams "?" Zaravič. viņš runā, sirdi apliekdams (heuchelnd, nicht aufrichtig) Peb. Refl. -tiês Ewers: nevar ne˙maz nuo truok-šņa a. (= apklausīties), man kann sich den Lärm gar nicht mehr anhören (aushalten).

Avots: EH I, 99

apnikt, überdrüssig, langweilig werden,

1) intr., beidzuot viņš apnika LP. VII, 1174. kalpam sāka drīzi apnikt tāda lieta LP. VII, 605. tur man dzīve neapnika BW. 13250, 30. ai, māmiņa, vai es tev apnikuse 14515. dē̦lam labas dienas pie tē̦va apnikušas LP. IV, 101;

2) tr.: drīz apniku lietus gaisu BW. 3941. vai tu mani apnikuse? 14538, 7. Part. pass. apnikts, langweilig geworden:
izlutināts bē̦rns me̦t apniktu paijiņu pie malas LA.;

3) mit abhäng. Inf.: jāt viņam apnika JK. V, 43. kungs apnicis klausīties LP. VI, 278;

4) mit Part.: viņš apnīk mājās vien stāvuot (auch stāvē̦dams) JK. III, 71. Refl. -tiês, (sehr) überdrüssig, langweilig werden:
pieci puiši vienu uti kava; izkavās, apnikās BW. 12878; bet vīram beidzuot apnicies bez bailēm dzīvuot LP. I, 118. Subst. apnikšana, apnikums, der Überdruss: strādāt bez apnikšanas; dzīves, dzīvības apnikums SDP. VI, 86, Lebensüberdruss.

Kļūdu labojums:
13250, 30 = 13250,31

Avots: ME I, 109, 110

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

àuss, -s, Gen. Pl. ausu und aušu, Demin. ausiņa, gew. austiņa (li. ausìs, apr. Acc. Pl. āusins, [slav. uxo, got. auso', ir. au, o', lat. auris "Ohr", av. Nom. Du. uši "Ohren" u. a. s. Walde Wrtb. ² 76 u˙a.]), das Ohr,

1) eig.: gaŗas, kurlas, lielas, mazas, platas, strupas ausis; gestützte Ohren;
cf. die Komp. gaŗausis, kurlausis, platausis, strupausis; ausis kā lemeši, von grossen Ohren BW. 2381;

2) der Teil st. des Ganzen:
likt ausi gar zemi, sich hinlegen;

3) ohrförmige Gegenstände:

a) ausis, Ohrklappen an einer Mütze;

b) die an den Enden der zu Flössern zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher
Etn. IV, 61, auch acis genannt Etn. IV, 62;

c) aušu kuoks, das Querhoz, in welchem bei Flössern das Steuerruder liegt
(U.);

d) stabam ausis jāizcē̦rt, die Spitze des Pfostens muss gabelförmig ausgehauen werden;
vē̦cmātes ausis, Ohrlöffel, Stachelschwamm (Hydnum auriscalpium L.) RKr. II, 72;

e) ein Einschnitt am Beile unterhalb des Stieles
A. XI, 171;

f) die Enden eines Taschenmesserstiehles, die die Klinge festhalten:
nāža ģelzis ausīs sāk klidzēt Naud., J. Kaln.;

g) vēžu, zaķu auss, Convallaria majalis (Mag.IV, 2, 40); [

h) "ausis" haben auch Pflugscharen,"die rechte Pflugschar nach rechts, die linke nach links - eine Verbreiterung am oboren Ende, deren Spitze ein wenig nach oben gebogen ist",
s. Bielenstein Holzb. 471;

i) in Stelp. sei auss auch das Stielloch einer Mistgabel];

4) als Subj. im Nom.: kviekuse, ausis lai aizkrīt od. krīt cieti LP. V, 93; VI, 781. ausis atdarās, dimd, džingst, skan, žvingst, sausen, brausen, klingen.
vai tev stāstuot nekust ausis? Aps. VII, 14, pflegt man zu fragen, wenn jem. etwas übertreibt, od. viņš me̦luo, ka ausis kust. ausis nuoļe̦kušas, nuoļutušas BW. 1584, hängen herab. runā tā, ka ausis svilst Ad. 76, brennen. a. te̦k Etn. III, 160, fliessen;

5) als Obj. im Acc. od. nach negierten Verben im Gen.: ausis aizturēt od. cieti turēt, zuhalten.
neceļ od. nepaceļ ne ausi od. ausu, aušu augšā, würdigt keiner Aufmerksamkeit; ausis sacelt, šķibīt (Grünh.), spitzen; a. stāvu sasliet, die Ohren spitzen und recken; a. nuokārt, nuolaist, die Ohrren hängen, sinken lassen; ausi pagriezt, pie; šķiebt (Dok. A.), zusenden, leihen; skurināt BW. 7526, schütteln; turēt ausi, Gehör haben Infl. n. A. XX, 471. bandenieku ve̦ci puiši saceļ ausis kā lemešus BW. 470. es tai devu labu rītu; tā ne ausis nepagrieza BW. 15799;

6) im Lok.: von weichen, feinen, angenehm berührenden Gegenständen sagt der Lette lobend, dass man sie ins Ohr stopfen kann:
vilna, smalka drēbe, ka var ausī bāzt MWM. II, 569. kad viņam kuo teic, tas ir kā dieva ausī Mag. XIII, 64, er ist zuverlässig, verschwiegen. lai dievs duod: nuo tavas mutes dieva ausī od. ausīs, möge dein guter Wunsch bei Gott Erhörung finden. dzīvuot kā dieva ausī, seltener pa dieva ausi MWM.III, 107, herrlich und in Freuden leben, oft mit bem Zusatz laimīgs: dzīvuoja laimīgs kā dieva ausī LP. VII, 933; so auch aizmigt, gulēt kā dieva ausī, sanft, schön einschlafen, schlafen LP. IV, 99. Änlich dzīvuot kā peles ausī od. pa peles ausi, glücklich, gemütlich leben Dok. A. 10; LP. VI, 393. atgadījums nācis citiem ausīs, zu Ohren kommen LP. III, 101; Etn. IV, 84. iečukstēt, bļaut, kliegt, saukt ausī, ins Ohr flüstern, schreien LP. II, 17; Etn. III, 11. ja tu viņam par šituo vienu vārdiņu iepūtīsi ausīs... Vēr. I, 521. manās ausīs žē̦li skan mīļās dziesma Aus. I, 15;

7) im Dat. - Instr.; ausīm zur Verstärkung von dzirdēt: vainuo ļaudis tuo meitiņu, man ausīm dzirduot BW. 9006; klausīties abām ausīm, mit beiden Ohren,
d. h. aufmerksam hören;

8) abhängig von Präp.: kasīt aiz ausīm, sich hinter den Ohren kratzen
LP. VI, 264. lieci tuo labi aiz auss, schreibe das hinters Ohr. Sprw.: tev vēl slapjš aiz ausīm "hinter den Ohren noch nicht trocken". Sprw.: vai tu bez ausīm? Bist du taub? tāds truoksnis, ka caur ausīm iet, es ist ein ohrenzerreissender Lärm; gar od. par ausīm cirst, duot, gāzt, kŗaut, smelt, spert, vilkt, zvelt, eins an die Ohren geben, hinters Ohr schlagen. tāds pat plikadīda, parāduos līdz ausīm, steckt in Schulden bis über die Ohren Alm. viņam mute līdz ausīm, er nimmt sich den Mund voll LP. IV, 47, 152. vārgulim ir labības vai līdz ausīm, vollauf. pa vienu ausi iekšā, pa uotru ārā, das geht bei ihm in ein Ohr hinein und aus dem andern hinaus. likties uz ausi od. uz auss, sich aufs Ohr legen, um zu schlafen LP. IV, 129, Etn. III, 32; auch likties uz kreisuo ausi LP. I, 169. guli vien uz ausīm, liege nur auf den Ohren, d. h. sei nur unaufmerksam SP. uz ausīm es nekad nesēdu, auf den Ohren sitze ich nie, d. h. ich höre A. XIX, 29; Blaum. 34;

9) im Gen., itin kā tai nebūtu ne aušu, ne acu A. XII, 30. visi ausu gali viņai sārtuojās, ihre Ohrenspitzen wurden rot
Degl. pa ausu galiem od. galam dzirdēt, sadzirdēt, ungenau, nur halbwegs etw. hören, in Erfahrung bringen.

Kļūdu labojums:
strupas ausis; getützte Ohren: = strupas (gestutzte) Ohren
nuoļe̦kušas, nuoļutušas = nuoļutušas, nuoļe̦kušas
runā tā, kā = runā tâ, ka
pie; šķiebt = piešķiebt
bandenieku = rendinieku

Avots: ME I, 227, 228

‡ balabuoze Grünh., = balamute: kuo nu tādu balabuozi klausīt!

Avots: EH I, 200

bars (li. bãras "полоса покоса, пашни, в один прiем обрабатываемая; толпа"),

1) die Schwande:
lielu, platu baru dzinu Etn. II, 118 (ņēmu pļāvu BW. 12120), ich legte (das Gras od. Getreide) in breiten Schwanden nieder, ich durchmass mit der Sense eine breite Reihe; baru iziet, die Schwande bis zum Ende mähen; baru siet, das auf einer Schwande liegende Getreide in Garben binden Degl.; baru nuogrābstīt, die Schwande abharken; baru vest, den andern Mähern zur Nachfolge vorangehen, vormähen, dann überhaupt eine grossere Menge führen, an der Spitze stehen BW. 12120; 2) ein bestimmter Strich Feldes bei der Flachsraufe: rāvējas rauj katra savu baru Etn. II, 89, Alt-Ottenhof. es nuoķeru cielaviņu linu bara galiņā Jan., RKr. XV, 107;

3) die Mast:
vienu baru jau izgājām, bet neizdzinām ne˙vienu zaķi; iesim vēl uotru baru; varbūt, nu būs labāka laime Jan.;

4) der Haufe, die Menge, die Schar, Herde
[vgl. ačech. bor "Versammlung, Schar"]: čigānu bars; dzīt aitu baru, eine Schafherde treiben. bariem od. baru bariem, auch baru barumis, baruos, haufenweise, scharenweise: putni steidzās baru bariem viņa dziesmās klausīties; tad devās visi baru barumis pakaļ ratiem Kleinberg;

5) die Sandmassen in den Flussmündungen, die das Fahrwasser seichter machen:
upes rada rada savām iete̦kām apakšūdens smilts sēkles jeb tā sauktuos barus;

6) = atberi: klātpieduoto barības tiesu sauc par beriem, baru, biežāk atberiem Konv. ² 349 (zu bērt). [Zu diesem Verbum stellen es auch Leskien Abl. 321 und Nom. 167 und Büga KSn. I, 268. Aber ganz deutlich gehört es dazu nur in der Bed. 6 und vielleicht auch in der Bed. 4. Büga meint freilich 1. C. "bāras yra tiekas dirvos plotas, kiek galima jo sėjant apiber̃ti2 vienu žybiu." Nun heisst aber dieser "dirvos plotas" beim Säen,
soweit bekannt, nicht bars (li. bāras), sondern birze (li. biržė). Und die Bed. 1 - 3 kann man schwehrlich von bērt "schütten, streuen" ableiten. Daher gehört wohl bars 1 - 3 eher (mit einer urspringlichen Bed."Abschnitt") zu mir. berra ⁱ m "schere", av. tiži-bāra- "mit scharfer Schneide", la. ferīre "hauen", forus "Gang um ein Beet", ahd. bara "eingehegtes Land", r. заборъ "Zaun", gr. φάρος "ein Stück Land", Furche u. a., vgl. Walde Wrtb. ² 283 f. und 311, Fick Wrtb. I ⁴ , 491 F., Prellwitz Wrtb. ² 483, Boisaq Dict. 1016 f., Berneker Wrtb. 1, 76 f. und Petersson KZ. XLVII, 260. Dagegen bars 4 - 5 am ehesten wohl zur Wurzel bher- "tragen" (vgl. gr. φορά "Menge" ) in ai. bhárāmi, arm. bererm, gr. φέρω la. ferō, air. berim, g. baira "trage" russ. dial. беремя "Last" u. a., s. Berneker 1. c. 76.]

Kļūdu labojums:
baru vest = baru vest, mahen
barības tiesu = labības tiesu

Avots: ME I, 264, 265

blakšis U. blākšis, Schwätzer; cilvē̦ks, kas visu, kuo zina, ar lielu muti izstāsta Lüs., Etn. III, 161; kuo tur nuoklausīties, viņš jau tāds blākšis vie ir Altw.

Avots: ME I, 308

bļaûsnis, der Schreihals: viņš tāds bļausnis, nevar apklausīties vien Mar. n. RKr. XV, 107.

Avots: ME I, 320

I bliñda [Naukschen], comm.,

1) der Kurzsichtige, jem., der nicht gut sieht (od. der Herumstreicher?):
puisis, blinda, rudzuos līda manu dziesmu klausīties; manu balsi gan dzirdēja, mani pašu neredzēja BW. 511;

2) der Herumstreicher, Tagedieb, Faulenzer:
laisks kâ blinda A. XI, 81; ein Unstätischer, der nirgends Stich nält L. [blìnda PS.]. Zu blenst 2.

Avots: ME I, 315

II buru buriem, = baru buriem, haufenweise, massenhaft: baznīcē̦ni gāja klausītuos jaunā mācītāja buru buriem Mar.; [vgl. būris "Haufe"].

Avots: ME I, 355

čīkuoņa,

1) ein Geräusch
Fest.: klausīties čīkuoņā; [wohl zu čĩkât];

[2) nach Siliņ u. a. sei č. ein Mensch
od. Gegenstand, der čīkst].

Avots: ME I, 416

cõgans, ein eingebildeter Mensch, ein Dickkopf, der sich einbildet, klug zu sein und einen guten Rat nicht annimmt: tas jau tāds cõgans, ne˙maz vairs negrib klausīt Dond.

Avots: ME I, 397

dar̂bs, die Arbeit, das Werk, die Tat: labi, ļauni darbi, grūti, viegli darbi; pļaujamie darbi, die Erntearbeiten. darbs sekmējas, suokas, šķir,as, ve̦das, veicas. kas tas nu par darbu? wie kann man so handeln? wie kann man eine Arbeit so verhunzen. uznāk dusmas, un nu tik pletnei darbs. tam darba pilnas ruokas od. tam darbs darba galā. viņš jau darbā od. pie darba. [darba diena, Werkeltag; darba vīrs U., ein Arbeitsfähiger, ein rüstiger Mann.] darbuos od. gaitās iet od. darbus klausīt, Frohndienste leisten. darbu darīt, pagūt, veikt. lauka od. zemes, mājas, ruokas od. ruoku darbi, Feld-, Haus-, Handarbeiten; rudens, vasaras, ziemas darbi. blēņu darbs, Unfug, naga darbs, eine schwere Arbeit, Aufgabe, varas d., Gewalttat, spaidu darbs, Zwangsarbeit. Sprw.: kunga guods, kunga darbs. zirga darbs, suņa ēdiens od. vistas barība. me̦lns darbs, balta maize. kam darbs, tam maize. darbs nav zaķis, pruojām neskries. bē̦g nuo darba kâ nuo uguns. pēc darba paduomi velti. darbam galu nepanāksi. labam darbam labi augļi. darbam sūras saknes, bet saldi augļi. ar muti Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē."kas laba darba", sagt man in Wain. n. Līniņ bei der Erzählung, wenn der Erzähler im Begriff ist, etwas besonders Wichtiges mitzuteilen. [Nebst li. dárbas (pl. darbaĩ) "Arbeit" zu li. dìrbti "arbeiten", ae. deorf"Arbeit, Mühsal", vgl. Zupitza KZ. XXXVII, 388, van Wijk IF. XXIV, 230 f., Wood AJPh. XX, 258 f., Bezzenberger Lit. Mitt. I, 42, Pogatscher IFA. XXI, 57.]

Avots: ME I, 439

dzimdinât,

1): auch Elger (Günther Altle. Spr. I, 210); ‡

2) gebären:
ja es būtu par ķēniņa sievu, es dzimdinātu ķēniņam divpadsmit dē̦lu Pas. IV, 374 (aus Lixna). sieva dzimdināja meitu X, 413 (aus Welonen). dieva dzimdinātāja Warkl. ‡ Subst. dzimdinātāji, die Eltern Zvirgzdine: bē̦rniem vajag klausīt savus dzimdinātājus.

Avots: EH I, 358

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

gaŗàusis: kaņepīte gaŗausīte [?] (Var.: gaŗaudzīte) BW. 2848; 2 var.

Avots: EH I, 385

gaŗàusis, fem. - se, der (die) Langohrige, Epitheton

a) des Esels:
ēzelis, gaŗausis;

b) des Hasen:
gruozi acis, gaŗausīti (Hase), mana tē̦va kulītē! BW. 2301;

c) des Schafes:
lai manai pādītei trejādas avis: strupause, gaŗause, eine Mütze mit langen Ohrenklappen Spr.

Avots: ME I, 605

[gausêt U., = gausīt.]

Avots: ME I, 612

ģeņ̃ģerêt, -ẽju, ģeņģeŗuôt,

1) einen Pass gehen
St.;

2) ģeņģeŗuôt Ramelsh., Druw., Bewersh., intr., gängeln, unsicher, strauchelnd gehen, taumeln:
mazs bē̦rns ģeņģeŗuo, kad mācās iet. piedzēris cilvē̦ks ģeņģerē A. XIII, 81. tev kājas vairs negrib klausīt, ģeņģeŗuo kâ dzē̦rušam MWM.;

3) sich unruhig gebärden, sich tummeln:
jau tie rati šķībi tē̦k, vēl tas āzis ģeņģerēja BW. 23316, 8; so auch refl. -tiês: kuo tu tur ģeņģeŗuojies, ka neesi mierā A. XIII, 81;

4) tr., jem. gehen lehren, jem. Beine machen:
gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi ģeņģerēšu BW. 23316, 8.

Avots: ME I, 696

II gnauzt, - žu, - zu,

1) unnützes Zeug schwatzen:
tevi jau nav vē̦rts klausīties, tu tik gnauzi vien Bers., Laud.;

[2) gnaũzt Dond., (jemand) bösen Leumund machen.
Vielleicht aus gauzt und gnelzt kontaminiert].

Avots: ME I, 633

gvelˆzis [Warkh., Kreuzb., gvèlzis ² Warkl.], (fem. gvelze), [Prahlhans Kokn. n. U., Klätscher, Verleumder U.]; der Schwätzer, Fasler Lasd., Lind., Grünw.: kuo tur viņā klausīties; tas tik tāds gvelzis Spr. ciema gvelzes iegve̦lzušas, ka es rupju dziju vērpju BW. 8402.

Avots: ME I, 694

ìemest, tr.,

1) hinein -, hereinwerfen, hinein -, hereinsetzen, werfen, setzen in etw.:
vedējs iemeta palagā diezgan lielus naudas gabalus. siseņus iemeta Niedru jūŗā II Mos. 10, 19. cūku iemest aizgaldā, zum Mästen. apgādāt labu maisu aitu gaļas, kuo knābļuos iemest LP. IV, 16. zagli iemeta cietumā. es gribēju auzas sēt, dievs iemeta ezeriņu BW. 28218. me̦tus me̦tuot iemeta me̦lnu vai baltu, - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. (villainēm) malās bij ieme̦stas... sarkanas strīpiņas Etn. IV, 108;

2) einwerfen, eine Bemerkung machen:
Made dzēlīgi ieme̦t A. XX, 167. iemest starpā, dazwischen reden, bemerken: kāds nuo pulka iemeta starpā Kaudz. M.;

3) einen Hieb versetzen:
zirgam ar pātagu;

4) einen hinter die Binde giessen:
še, iemeti Vēr. I, 773. iepe̦t kâ uogu. ieme̦t čarku viegli kâ zemeni. viņš sācis pamazām iemest pa čarkai LP. VII, 1063. tuomē̦r nav nuoliedzams, ka arī viņa mīl šad, tad iemest A. XV, 491. Refl. - tiês,

1) sich hinein -, hereinwerfen, hineinstürzen:
tas ātri izģērbās un iemetās gultā. viņš veikli ar vienu kāju iemetās kamanās Kaudz. M.;

2) sich wo einfinden, sich niederlassen:
tur reizām tušās bites. klausīties, kur medņi ieme̦tas A. XX, 145;

3) irgendwo sich einfinden, antstehen:
bet kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs Aps. tam mute labā vietā ieme̦tusies, von einem Gesprächigen, Redengewandten. pē̦rn tikkuo iemetās pirmais caurums Plūd. LR. IV, 117. piepe ieme̦tas vis˙vairāk grīdās. nemiers iemeties viņa sirdī;

4) sich einfinden, zum Ausbruch kommen:
ievainuojumā ieme̦tas liekgaļa Etn. III, 6; pirkstu starpās varžacis, padusē auguonis;

5) sich betrinken:
zvejnieki jau labi bij ieme̦tušies A. XV, 297.

Avots: ME II, 44

[ièruna Arrasch, PS., C., Wolm., Trik., iêruna ² Salis, Ruj., Bauske, Selg., Lautb., Gr. - Essern], iẽruna Kand., auch ieruņa,

1) die Einflüsterung:
nevajaga klausīt viņa ierunu;

2) der Einwand die Ausrede:
tā jau gan ve̦cu ļaužu ieruna;

3) ierunas, [die Werbung um die Tochter eines Gesindebesitzers, bei welcher der Werber als iegātnis leben will]:
Ķime̦ns ar māti aizbrauca uz Labrenčiem ierunās A. XX, 505.

Avots: ME II, 59

‡ ìņâtiês ² (?) Warkl., -ãjuos "nepaklausīt, pīkstēt, mīņāties uz vietas" (meist von Pferden und kleinen Kindern, seltener von Erwachsenen gesagt): zirgi īņājas.

Avots: EH I, 501

‡ ĩpaš, Adv.,

1) = ĩpaši, besonders, abgesondert AP., Ramkau, (mit ì ² ) Heidenfeld, Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt: ē̦du ī. pate savu ēdienu AP. sietavas ī. izaude Ramkau;

2) besonders, gerade:
uzaras auzas sēj ī. purvā AP, ī. pusauga meitenes dzīvuoja kre̦klā vien ebenda. ī. me̦lnajām vistām var redzēt baltas ausītes Linden in Kurl. tur ī. (gerade zu diesem Zweck) tika piesists kuoks ebenda;

3) besonders, sehr:
ī. liels Sonnaxt:

4) ganz, gerade (wie):
vāluodze vēkš ī. kâ kaķis uz lietu AP:

Avots: EH I, 501

iznešanâs, das Auftreten, die Aufführung: Grabovskis bij ar tādu iznešanuos, nuo kuŗas varēja nuoprast, ka viņš ir paradis ne vis klausīt, bet pavēlēt Kaudz. M.; stalta, le̦pna, viegla, veikla iznešanās.

Kļūdu labojums:
Grabovskis bij ar = un ar

Avots: ME I, 776

izzvanît,

2): viņas visus nuoslē̦pumus izzvana tâ, ka visās malās tuos var nuoklausīties Janš. Bandavā I, 320. ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang, zur Genüge läuten:
ve̦se̦lu stundu izzvanījuos, līdz mani ielaida Libau u, a.

Avots: EH I, 498

jam̃basts,

1) der Wirrwarr, Lärm, ausgelassene Fröhlichkeit, das Geschrei, Tollen
AP.: kamē̦r lielcilvē̦ki pa lauku kuopās, bē̦rni iekšā sacē̦luši tādu jambastu, ka bailes klausīties Nötk. tur bija jambasts: sievas kliedza, bē̦rni raudāja, vīri matuos Serb. sākās jambasts vaļā Stari III, 12;

2) Kummer, Unannehmlichkeit
Adsel n. A. XV, 1, 407.

Avots: ME II, 95

kasît,

2): auch Dtrnika, Iw., Siuxt: kasīja un rīvēja rācēņus Janš. Apsk. v. J. 1903, S. 82;

4): auch A.-Laitzen, Annenhof (Kr. Walk), AP., Bers., Ermes, Fehtelņ, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn, Heidenfeld, Hömelshof, Jürg., Kalnemois, Kaugershof, Lemb., Liepna, Linden in Kurl., Linden in Livl., Lubn., Mahlup, Mar., Marzen, Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, N.-Peb., Plm., Prl., 'Ramkau, Saikava, Schujen, Schwanb., Serbig., Sessw., Trik., Višķi. Refl. -tiês,

3): auch Seyershof; viņš te kasās visu dienu; netīk ne klausīties Kand. ‡ Subst. kasījumi, zusammengeharkte Getreidereste auf dem Felde
Linden in Kurl.: kasījumus pabāž zem kāda kūļa. kasîtājs, ‡

2) "kāsus, kas kasās rīklē" Frauenb. - Zur Bed. vgl. Auch ‡ àiz-kasît 3.

Avots: EH I, 591

ķausis,

1) [ķaũsis Kalnazeem], jem., der viel (fr)isst:
kaut es būtu zinājusi tādus ķaušus ēdējiņus BW. 19211, 3 ;

2) ķausītis der Laufstock beim Garnwinden
Peb. ;

3) ein Kochlöffel
U. ;

4) die Muschel
Libau ;

[5) ķaũsis (aus li. kiaũšis), das Ei
Dunika ;

6) ķaũsis Nigr., = rausis. Zur Bed. 3 vgl. kaûss, zur Bed. 4 - li. kiáušas "Eierschale".]

Avots: ME II, 358

I kaûss ² Demin. instr. s. kausīti BW. 19593 var.,

1): meta kāpuostuos cūkas kausu Siuxt. k. ir taisni pakaļā aiz ausīm Salis;

3): eine irdene Schüssel mit einem Henkel, die früher zum Schöpfen flüssiger Speisen benutzt wurde
Siuxt;

4): auch (ein Kochlöffel, Schöpflöffel)
AP., Ramkau, Seyershof, (Demin. kausiņš ) Wainsel n. FBR. XIV, 85, Liepna, Oknist, Schujen;

7): Demin. kausiņš,

a) "caurums dzirnu stīpā, kur iebāž milnu" Dunika;

b) "neliels kuociņš, kas nuostiprināts dzirnu ripas apakšējā daļā; uz tā balstās augšējā ripa" Warkl.; ‡

8) kausiņu pierē dabūt, einen Schlag (Hieb) vor die Stirn bekommen
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

9) strīdes k., ein unnützer Händelmacher
Diet. Zur Etymologie s. auch Scheftelowitz KZ. LVI, 192.

Avots: EH I, 595

knaũsis [Bl., Līn., Nieder - Bartau], Demin. knaušelis, die Stechmücke (culex pipiens) Nigr., [BW. 29284, 4]: knausis dzied, sīc Etn. II, 51. lejā mušas, lejā spāres, lejā sīki knaušelīši BW. 16889, 1. nuo de̦guna tas nenuodzīs ne knauša, tik viņš ir saticīgs Jaunības dzeja 78. [Nebst knausīties, knusis, knūst, li. kniaũsties "зарываться" zu gr. χνύω "schabe, kratze", χνύϑος· ἄχανϑα μιχρά an. hnióđa "stossen" u. a., s. Persson Beitr. 809 f. und 882 und Būga LM. IV, 434 und 438.]

Avots: ME II, 243, 244

‡ krèimelêt ² , -ēju Bers., faseln, Unsinn schwatzen: kuo nu viņš tur kreimelē! nav vē̦rts viņā klausīties.

Avots: EH I, 647

kur̃làusis, ein Tauber. kurlausītes, der Fliegenschwamm Lub.

Avots: ME II, 323

kustinât, tr., fakt. zu kustêt, bewegen, in Bewegung bringen, rühren: gruožus, lūpas, pirkstus. ausis vien kustināja BW. 1584. vilciņš asti kustināja 13572, 1. nevar pūru vešus vest, ne nuo vietas kustināt 7759. viņā vārdi kustināja klausītāju sirdis. Refl. -tiês, sich bewegen, sich rühren: kustinies, kustinies, ve̦cais bišu dravenieks BW. 30427, 1. Subst. kusti-nâtãjs, der Bewegende; kustinãjums, die Bewegung; kustinâšana, das Bewegen. [Vgl. ein li. sukuštinti bei Zubatý Sborn. fil. I, 124.]

Avots: ME II, 329

lampausis,

1) ein Tier mit herabhängenden Ohren
RKr. II, 57: dzīvuo nu siltā, mazuo lampausīti! A. XX, 304;

2) der Lümmel
[Nötk.], Rkr. II, 57. [Zu lampa III.]

Avots: ME II, 418

lankausis, einer, der schlaff herabhängende Ohren hat St., [Wellig 67]: ej puisīt, lankausīti BW. 10569, 1. Vgl. ļe̦nkàusis.

Avots: ME II, 421

ļe̦r̃bas,

1) leeres Geschwätz:
kuo nu tādās ļe̦rbās klausīties Burtn.;

[2) ļe̦rbas "ein geschwätziges Maul":
saturi savas ļe̦rbas! Morizberg, duošu pa ļe̦r̃bām N.-Peb.].

Avots: ME II, 538

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

mèlsis [N. - Peb., mèlsis ² Lis., Warkh., Warkl.], mè̦lsuônis, der Lügner, Schwindler, Aufschneider, Flunkerer, einer, der verwirrt redet, phantasiert: viņš tāds me̦lsuonis vien ir. kuo nu klausīties tādā melsī (fem. melsē)? Mat. [me̦lsuons L. "die Phantasie."]

Avots: ME II, 599

[mẽrdêt Dunika, Wolm.], mḕrdêt [auch Jürg., Serbigal, Peb., C., PS., Neuenb., mêrdêt ² Līn., Salis, Ruj., Wandsen], -ẽju (li. mérdė´ti "im Sterben sein"), tr.,

1) die nötige Nahrung nicht geben, hungern lassen, mergelm;
badā od. badu mērdēt, hungern, verhungern lassen: viņš kruogā visu dienu plītē̦dams mērdē nabaga zirdziņu. es tev[i] badu nemērdēšu BW. 15614, 1;

[2) "?": viņa zuobi ir kâ lauvas zuobi un mērdē cilvē̦ku Manz. Post. III, 114;

3) einen Sterbenden abwarten:
mēs tuo vecīti mērdējām, wir haben ihm die Augen zugedrückt Biel. n. U.] Refl. -tiês, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, sich abmergeln, sich kasteien: reiz sīksts puisis, badā mē̦rdē̦damies, sakrājis lielu naudas puodu LP. VII, 1203. kad tu... esi mērdējies sava dieva priekšā, tad tavi vārdi ir paklausīti Dan. 10. 12 Zu mìrt, sterben; vgl. auch Bezzenberger BB. XVII, 222 und XXI, 309 ^2, Persson Beitr. 214 und dazu Walde Wrtb. ² 494 f.].

Avots: ME II, 618

muôšķuôt, intr., lärmen, tollen. albern: muošķuo, ne̦rkst un klaudz, ka nevar apklausīties RA. Refl. -tiês Spr., [N. - Peb.], muokšķôtiês U., Unsinn treiben, albern, sich verstellen: kuo tu muošķuojies, vai nevari runāt skaidru valuodu? Bers., Lasd., Laud., Lub. kuo te muokšķuojies? Duomas III, 538. [muošķuôtiês Warkl. "spuokuoties".]

Avots: ME II, 684

‡ ņaukšis PV:,

1) = naukšis 1;

2) = naukšis 2;

3) = ņaũda 2, ņaũdê̦tãjs; ein aufdringlicher Mensch:
tādā ņaukšī nav kuo klausīties: viņš jau ņaukš kâ nelāga kaķis.

Avots: EH II, 112

‡ nekuopīgs "?": (mācītājs tuop) n. atrasts savus klausītājus par tādām lietām mācīt #... v. J. 1703.

Avots: EH II, 14

‡ ne̦r̃kšêt (sic!), -u, -ēju Seyershof, Schallverbum: suņi ne̦m ka ne̦rkš (bellen wütend) un plēšas. meitē̦ns visu dienu ne̦rkš ("ir nemierīgs, plēšas un raud"), - nevar atklausīties.

Avots: EH II, 18

[net,

1) (li. nèt "sogar"
LChr. 352, 27 u. a.) beinahe: mācītāja runa tâ aizgrāba, ka klausītāji sāka net raudāt Wessen;

2) net līdz "usque ad" Evang. 1753, 6; Daukša Post. 29, 26).]

Avots: ME II, 736

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nuotìeši, ernst, im Ernst, wirklich: vai jūs nuotieši duomājat, ka es jūs varē̦tu aizmirst? A. XII, 418. zē̦ns nuotieši ņe̦mas klausīties MWM. X, 244. nuotieši ["gerade zu und absichtlich" Bers.] iet uz kruodziņu Mezītis.

Avots: ME II, 876

nuõvakars, nuõvakare, nuôvakare ² Ahs. n. RKr. XVII, 43, [Salis], die Abenddämmerung, der anbrechende Abend: visu dienu audust, gribēja vēl par nuovakaru izcept kādu rausīti AU. es jaukšu rīta blāzmu dzidru ar nuovakara sārtumu Asp. pienāk nuovakares LP. VI, 894. ziedu lapiņas mirdzēja spuodrajuos nuovakares saules staruos Saul. tie cēlās pašā nuovakarē II Kön. 7, 5.

Avots: ME II, 882

uõšķis Dond., uošķis Selb. n. Etn. IV, 62 (s. auch uõksķis I), ùokšis ² Saikava, der Schnüffler: tas nu ir īsts uošķis: visu grib izuostīt un nuoklausīties, kuo citi runā Dond. -uôšķis Saikava, wer schnuppert, wittert.

Avots: ME IV, 423

pačabinâtiês, ein wenig schwatzen: mēs paši pačabināmies; uz mums nevar klausīties Dond.

Avots: ME III, 13

[pagrandît, ein wenig rütteln, schütteln: pa reizei pagrandīdama saņe̦mtuo ruoku, kad manīja, ka ve̦cais krusttē̦vs negrib... klausīties Jaunie mērn. laiki I, 22. Refl. -tiês, ein wenig gerüttelt werden: katra ratu pagrandīšanās (braucuot) sānuos kâ durtin ieduŗ ibid. II, 95.]

Avots: ME III, 30

I paļa,

1): lai tie manu augumiņu paliņās neturēja BW. 18817. paļās nav kuo klausīties Sermus;

2): šurpu, turpu sveša māte, man paliņas me̦klē̦dama Tdz. 46719. ļaud[i]s manam augumam divas paļas dabūjuši: viena bija miega p., uotra darba nesekmiņa BW. 8601;

3): auch Gramsden.

Avots: EH II, 153

pamiẽluôt, tr.,

1) abspeisen, bewirten, traktieren; auch perfektiv die Bewirtung beendigen:
laba, laba talkas māte, labi mani pamieluoja BW. 28446. tad garus pamieluojuši un aizdzinuši LP. VI, 46. klausītāju ausis pamieluot, einen Ohrenschmaus geben Aps. acis pēc patikas pamŗeluot, die Augen weiden LP. VII,198;

2) durchprügeln:
viņš tuo krietni pamieluoja ar pātagu Tēv. [Refl. -tiês, sich ein wenig weiden, etwas naschen.] Subst. pamiẽluõjums, die Bewirtung; pamiẽluôšana, das Abspeisen, Bewirten; pamiẽluôtãjs, wer bewirtet, traktiert.

Avots: ME III, 72

par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]

Avots: ME III, 91

pãršaũt,

1): izrādījies, ka zvē̦rs pāršauts, ka pakaļkājas viņam ne˙maz vairs nevarējušas klausīt Jauns. Raksti VI, 313. kuŗu mežā vakar viens pāršāvis (= nuošāvis) Pas. XV, 113.

Avots: EH XIII, 213

pìemācît, beeinflussen, bereden, dazulehren Spr.: piemācīja nelaimīguo sieviņu, lai tā me̦klē̦tu palīdzību JK. ve̦lns māsu piemācīja aizsūtīt aizsūtīt brāli uz... ... Pas. III, 318. tev nu būs tuo vārdu nuo manas mutes klausīt un tuos nuo manas puses piemācīt Glück Ezech. 33, 7. Refl. -tiês,

1) sich bereden, beeinflussen lassen:
neļaujas piemācīties Glück Ezech. 33, 4;

2) hinzulernen.

Avots: ME III, 271

pìenãkt,

1) zu-, herzukommen, herankommen:
pienācis rīts, vakars. pienācis rudens LP. V, 105. pienācis naudas trūkums VII, 759;

2) erreichen, betreffen, ertappen:
man pazuda bāliņam linu bikses pieguļā; nu sadzinu, nu pienācu brūtei kre̦kla apkaklē BW. 20500, 4. ne˙viens nevarēja zagli pienākt LP. VI, 1, 518. Ingu nepienāca vairs ne pie kāda nedarba MWM. X, 89. ja vēl pienākšu, sukāšu tevi LP. V, 18. Sprw. me̦luo, ka nevar pienākt JK. II, 340;

3) sich mit Kommenden füllen:
istaba pienākusi (pilna) ļaužu;

4) Part. pìenãkuõšs, pìenãkams, gehörig, zukommend:
pienākamuo izdarīt, die Pflicht tun. Līziņa deva pienākuošās atbildes Vilibalds Kas uzvarēs 96. Refl. -tiês, zukommen; sich gehören; verpflichtet sein: tev pienākas puse, dir kommt die Hälfte zu U. līgava... atstāja ratuos cimdu pāri, kas pienācās vedējam RKr. XVI, 113. tev pienākas tē̦vam klausīt, du bist verpflichtet, dem Vater zu gehorchen U. tas tā pienākas, das gehört sich so U.

Avots: ME III, 275

pìerastiês, sich finden, einfinden, sich dazu-, hinzugesellen: man šī lieta pieradusēs, ich habe diese Sache gefunden Libek Pūķis 51. pieradās arī daži nuovada ļaudis, kam tika paklausīties Alm. Kaislību varā 127. mediniekam pieruonas jaunskungs LP. VII, 475. tam pieruodas biedrs I, 51. pieradās pilns (wurde voll von sich einfindenden Tänzern) plāns dancuotāju Rkr. XVI, 219. pieradies ve̦lns itin sadedzis LP. V, 131. cik nuodzeruot (nuo mucas), tik pieruonuoties V, 239.

Avots: ME III, 283

pìežẽ̦luôt, tr., sich (zur Genüge) erbarmen, Mitleid erweisen, schonen: kungs var gaude̦nu cilvē̦ku žē̦luot; kuo nu piežē̦luos nabaga cilvē̦ks? Ahs. n. RKr. XVII, 46. viņa bij saudzējama un piežē̦luojama Alm. Refl. -tiês, sich schonen: esi par daudz ... sapūlējies. būtu cik necik piežē̦luojies, gan dažu labu gadiņu būtu varējis vēl kungam klausīt Alm. tu jau vari piežē̦luoties, ja vēl neesi īsti uz kājām Alm. Meitene nuo sv. 104.

Avots: ME III, 313

plekša "pļāpa; mele": uz tādas plekšas jau nevar klausīties Wessen.

Avots: ME III, 335

pļe̦r̃nica (sic!) Salis, comm., die Plappertasche: pļe̦rnica pļerina visu vakaru. apnīkst klausīties Dond. n. RKr. XVII, 47.

Avots: ME III, 370

pļirata, eine Schwätzerin: kuo nu viņas te̦nkās klausīties: viņa jau tāda pļirata vien ir Drosth.

Avots: ME III, 371

pluôss, ein Unartiger, Unbändiger: it kâ pluoss: nevar ne˙maz apklausīties Mar. n. RKr. XV, 131, Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 364

pļukstêt (undeutlich sprechen N.- Peb.), plukšêt Wessen, Wid., Salis, pļukšķêt Erlaa, -u, -ẽju, tr., intr., faseln, schwatzen, plappern; plätschern: Sprw. pļukst kâ žagata. pļuksti cik gribi, tikai ruokām vaļu neduod! kuo nu pļukšķi niekus! Upītis Nemiers 116. tā nedrīkst kuo par viņām pļukstēt Janš. Barenīte 8. vilnīši, piesizdamies pie sugas, pļukšķēja Seifert Chrest. Ill, 3, 195. - Subst. pļukslêšana, pļuk-š(ķ)êšana, das Geschwätz, Geplapper: kuo tur sieviešu pļukšķēšanā klausīties? Purap.; pļukstê̦tājs, pļukš(ķ)ê̦tãjs, ein Schwätzer, Plapperer: jūs esat nuoduoti pļukšķē̦tāju mēlēm Ezechiel 36, 3. Vgl. plukstêt, plukš(ķ)êt.

Avots: ME III, 372

rêciens ² Karls., der Schrei, das Gebrüll: zvē̦ra rēciens A. XI, 470. rèčka ² Mar. n. RKr. XV, 133, comm., einer, der unartig, nückisch, weinerlich ist: ir gan rēčka, nevar apklausīties vien! Zu rēkt?

Avots: ME III, 517

rèkt (li. rė˜kti "brüllen") PS., Arrasch, Jürg., N.-Peb., C., rèkt ² Tirs., Lis., Golg., Bers., Kl., Kr., rêkt ² Karls., Ruj., Selg., Bauske, Iw., praes. rē̦cu, praet. rēcu, brüllen, laut schreien, heulen, heftig weinen U.: lācis rē̦c RKr. VII, 655. lauva rē̦c Tirs., Ronneb. ērzelis rē̦c Etn. II, 51. ērzelis rē̦kdams šim virsū LP. VI, 61 l. māju luopu rēkšana Vēr. I, 63. zviedzin zviedze, rēcin rēce rēvelnieku kumeliņi BW. 13370, 2. tad ta nu rē̦c, ka rē̦c, der brüllt mal Mag. XIII, 2, 67. viņš aiz dusmām sāk rēkt, ka nevar apklausīties Ronneb. rē̦kdami un šņākdami grasī- jušies meitai uzkrist Etn. II, 22. sirmgalvis tik nežēlīgi rēca A. v. J. 1900, S. 404. bē̦rns rēca lielā rēkšanā Tirs. jūra rē̦c JR. IV, 119, Plūd. Das Präsens urspr. wohl mit e, s. Le. Gr. 601. Wohl nebst rē̦kuôt II zu slav. rekǫ "sage", serb. ùroci "Beschreiung" und vielleicht mhd. ruohen "brülten", s. Fick Wrtb. II ⁴ , 347 und 14, 11 (zur Bed. vgl. an. belja ađa, ae. bellan "brütlen", ahd. bellan "betlen": apr. billtt "sagen" u. a.).

Avots: ME III, 519

rìbinât,

1) fakt. zu rìbêt, tr., dröhnen machen:
vaŗa bungas rībināt BW. 2626 var. pirc māsiņai vaska kurpes, ar kuo grīdu rībināt! 15575. Rīga rīb, kas tuo Rīgu rībināja (Var.: dimdināja)? 4628 var. kas tuo pili rībināja? Biel. 1383;

2) freqn., dröhnen, poltern
Spr.: bāleliņš kâ pē̦rkuons rībināja (Var.: ducināja) BW. 18001, 4. eita, bē̦rni, klausīties, kas pa namu rībināja! 33257. - Subst. rìbinâšana

1) das Dröhnenmachen;

2) das Dröhnen, Poltern;
rìbinãjums,

1) das einmalige, vollendete Dröhnenmachen;

2) das Gepolter;
rìbinâtãjs, wer dröhnen macht; der Polterer: rībinātājs nācis pa trepēm zemē LP. VI, 92.s

Avots: ME III, 534

‡ riêbêtiês ² Orellen, = riêbtiês 1: dziedāja, ka riebējās klausīties.

Avots: EH II, 377

rũkuoņa C., Jürg., rûkuoņa ² Bauske, Dond., rùkuôņa ² Prl., Kl., Lis., Golg., ŗūkuoņa Wid., rūkuonis Warkl., rūkuons, das Brausen, Sausen, Brummen, Knurren, das Getöse, Gedröhne: jūŗas ŗūkuoņa Wid. dzirdama rūkuoņa Kaudz. M. pē̦rkuoņam rūcuot cilvē̦ks duomāja kādu . . . būti par šīs rūkuoņas sacē̦lāju Pūrs I, 93. vai rūkuoņa un dūkuoņa . . . nāca nuo kruoga vai nuo debesīm? Blaum. dzirdama rūkuoņa, kâ pē̦rkuonis mākuoņuos Lautb. piepēši tam izcelās vē̦darā tāds nemiers un rūkuonis Alm. Kaislību varā 15. klausīties krāsns rūkuoņā Vēr. II, 983, vispārējuo rūkuoņu... pārtrauc.., dziesmas Vārpas 5. lamu vārdu rūkuoņa... pārskanēja visu Duomas II, 869. izcēlās rūkuons (Zank, Streit) kalpu galā Alm.

Avots: ME III, 569, 570

saduôt,

1) tr.; zusammengeben, vereinen;

2) geben (auf eine grössere Menge resp, eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): pamāte sade̦vuse ve̦se̦lu puodu pakulu vērpjamā līdz LP. VI, 811. uotrus piecsimti par iemauktiem saduod I, 118. jau sadevu divi simti (sc.: mārku) BW. 13595, 15. viņa sadeva tiem vārdus A. Brigader. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti LP. I, 80;

3) intr., tüchtig schlagen, prügeln
Etn. II, 86, aufs Korn nehmen: par nagiem saduot RKr. VI, 510, auf die Finger schlagen. saduot pa nāsīm, ka rads rada nepazīst. tam . . . uz ādu ir jāsaduod brangi Lapsa-Kūmiņš 14, man... gribējās saduot dažiem par purnu Apsk. v. J. 1905, S. 61. es gribu saduot bagātiem krietni virsū Kaudz. M. 221. - (lietus) krietni sadeva, es hat stark geregnet. Refl. -tiês,

1) einander geben, reichen:
saduoties ruokas od. ruokām, einander die Hand (die Hände) reichen: kūmas sasveicinājās un sadevās ruokas ar bē̦rna ve̦cākiem BW. I, S. 180. satikās brāļu bē̦rni, sadevās ruociņām BW. 29385. sagājās Jāņa bē̦rni, sadevās ruociņām 32885. saduoties (sc. ruokas), wetten, den Handel od, die Verabredung schliessen Kronw. saduoties lab(u)rītu, lab(u)vakaru, dievpalīgu etc., einander begrüssen (d. h. den Morgen-, Abendgruss u. s. w. bieten): labu rītu sade̦vušies, sākām sarunāties A. v. J. 1897, S. 474. dē̦ls tâ˙pat kâ ar pirmām meitām sadevās dievpalīgus LP. VI, 536. saduoties mutes, einander küssen: saimniece sadevās mutes ar meitām A. Upītis;

2) sich begeben (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): klausītāju miljuoni dieva namā saduodas Jaunības dzeja 24. uz šuo tirgu tirdzē̦ni bija sade̦vušies paprāvā skaitā B. Vēstn.;

3) sich (zu etwas) vereinen
U. (oft mit kuõpâ): ūdens sadevās kuopā, un Kriša vairs ne redzēt Krišs Laksts 54. - strādnieki sākuši saduoties sabiedrībā Japana 56. sirds saduodas ar sirdi Plūd. Rakstn. II, 319.

Avots: ME III, 619, 620

sadzîvinât, tr., aufmuntern Celm.: klausītājus.

Avots: ME III, 622

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

sakàusêt, tr.,

1) zerschmelzen
{perfektiv): sakausējis alvu labi šķidru LP. I, 147. viņš sakausēja sirdis klausītājiem Kundziņš Kronw. 260;

2) zusammenschmelzen;

3) abjagen, müde machen
Spr. Refl. -tiês, zusammenschmelzen (intr.).

Avots: ME II, 646

saklàust, ‡

2) = uzzinât: labu strādnieku tagad grūti s. Saikava. ‡ Refl. -tiês, eine gewisse Zeit hindurch zuhören:
daliek mani klausītuos, kuo dziedāja ... bē̦rni; trīs dieneņas sasaklaušu BW. 5057.

Avots: EH XVI, 417

salašņas, ‡

4) = salasas 3 AP.: kuo nu visādās salašņās klausīties!

Avots: EH XVI, 424

I šàlkuonis ² Saikava, šàlkuôņa, = šalka I: iekšā tam (gliemezim) skan vēl šalkuonis Asp. Ziedu kl. 153. dzird kuoks baigu šalkuoni Zvārg. Ed. nuoklausījies tādā rudens vēja šalkuoņā Aps. R. IV, 60. upes (A. Up. J. 1. 36), vēja (Zemn. dē̦ls 8) šàlkuôņa ² Saikava. apnīkst mums klausīties šalkuoņas cietās Līguotnis 27.

Kļūdu labojums:
šalka I = šalka I 1

Avots: ME IV, 3

satrìekt, tr.,

1) zerschmettern, zerquetschen, zerschmeissen
U.; vernichten Spr.: viņš satrieca e̦lka bildes II Chron. 34, 7. akmeņi (viņu) satrieca, salauza, sasmalstīja Druva 11, 202. karaspē̦ks satriecis ienaidnieku LP. V, 303. suods vainīguos satrieks Krišs Laksts 30;

2) fig., erschüttern:
šī vēsts viņu ļuoti satrieca Kaudz. M. 153. stāstītājs grib satriekt klausītāju sirdis 314. tie... satriec dvēseles spējas R. Sk. II, 168. bāla un it kâ satriekta un apskurbuse sēdēja Klotilde Sadz. viļņi 69;

3) zusammenschwatzen:
kuo mēs te... nesatriecām un nesasmējām! JR. IV, 31;

4) intr., längere Zeit schwatzen.
Refl. -tiês,

1) zerschmettert, vernichtet werden:
viņa nuoduoms pa˙visam satriecās Druva I, 808;

2) sich aus seiner Lage verrücken
L.

Avots: ME III, 766

sevišķĩba, die Besonderheit, die Eigentümlichkeit Wid.: iedzimtajām dvēseles sevišķībām Vēr. v. J. 1904, S. 502. viņu sevišķības pēc klausīties tuos varēja Alm. Kaislību varā 131.

Avots: ME III, 822

I skaists,

1) skaĩsts (li. skàistas "hellglänzend")
Jürg., Arrasch, Widdrisch, Zögenhof, Blieden, PS., Wolm., C., Ermes, Karls., Ruj., Salis, Serbig., AP., skàists (li. skaĩstas LChr. 391) Neuenb., skàists ² Alswig, Oppek., KL, Prl., Lös., Nerft, Preili, skaîsts ² Gramsden, Gr.-Essern, Selg., Grünh., Behnen, Deg., Tr., Līn., Adv. skaisti, schön, schmuck U.: skaista (Var.: smuka) meita BW. 6885. brīnum skaista līgaviņa, brīnum skaista sejiņā 21181. skaists (Var.: daiļš) augumiņš 21325 var. vare̦n skaista pils Dīcm. pas. v. I, 34. skaisti dzīpariņi BW. 7323. skaista smaka Biel. 1987. Sprw.: ne viss labs, kas skaists. viss, kas skaists, ātri zūd. nelāgā duoze palikuse par tik skaistu, ka brīnums LP. IV, 117. skaisti, skaisti zīle dzied BW. 176. dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! skaisti tavi bāleliņi,... skaistu dziesmu klausītāji 160. tautu meita . . . skaisti vārtus appuškuoja 13836. ja tu... skaistu atšķir nuo nešķīsta Glück Jerem. 15, 19;

2) rot:
ta gan nu skàista ² , - esi laikam ātri gājuse? Gr.-Buschhof. skaisti vaigi ebenda. Subst. skaistums (li. skaistùmas "Glanz"), die Schönheit: Sprw. skaistums nepilda vē̦de̦ru. skaistuma ar mēli nelaizīs! skaistuma ziedi pirmie birst. ļaudis nevarēja apbrīnuot viņas diže̦nuo skaistumu Dīcm. pas. v. I, 65. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. ne tā, māsiņ, tava ruota, ne tie tavi skaistumiņi BW. 20578. Zu škiêst.

Avots: ME III, 866

skandeklis Karls., der Klingelzug Wid., Lasd.; die Kinderklapper Dr.; ein helltöniges Ding überhaupt Wid.: iet ārā klausīties, vai nav dzirdami vedēju skandekļi RKr. XVl, 103. panāksnieki... ceļ truoksni ar skandekļiem 247.

Avots: ME III, 870, 871

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

sle̦pstu, sle̦pstus Celm., Adv., heimlich: sle̦pstu nuoklausīt, abhorchen Brasche. nebūtu vis ... sle̦pstus manījies svešā sē̦tā iekšā Janš. Bandavā I, 64,

Avots: ME III, 927

II smàulêt ² Saikava, -ẽju, anhaltend weinen (von Kindern): ir gan palaidnis! smaulē vienā smaulēšanā, ne apklausīties nevar! Laud. Etwa zu mhd. smollen "schmollen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 687 und Fick Wrtb. III ^4, 531?

Avots: ME III, 955

spĩrinât Siuxt, Nigr., Gr.-Essern, Drosth., = spirinât I: jē̦rs spīrināja kājas; spìrinât ² , quälen Fest. Refl. -tiês,

1) sich quälen
Fest., zappeln (mit ì ² ) Bers., mit den Füssen sperkeln Wid., (mit ĩ ) Bershof, sich wehren Wid.: nuo ūdens izvilkta zivs spīrinājas Tirs. guovs spīrinājas, negrib labi iet Naud. viņs spīrinājās pretim, bet nelīdzēja, bij jānāk līdz ebenda. jē̦rs spîrinājās Siuxt. vajadzēja... paklausīt, un ja kas spīrinājās, tuo lika atsaukt uz muižu Seifert Chrest. III, 2, 257. "ej!" ... Starpiņš mudināja, kad viņa sieva vēl spīrinājās De̦glavs Rīga II, l, 375;

2) "sich bemühen vorwärts zu kommen"
Fest.: spīrināmies cik jaudas, lai tiktu reiz uz kājām. Zu spirinât I.

Avots: ME III, 1004

I spraukt, spraucu, tr., stülpen auf (mit aû ² ) Bauske; drängen, stecken: saule ze̦lta pīķus caur zaru zariem sprauc U. b. 85, 77. Refl. -tiês (mit àu C., Wolm., aû ² Salis, Ruj., Zögenhof, àu ² KL, Selsau, Warkl.),

1) = spriesties U., sich drängen, sich (mit Gewalt) durchdrängen, -zwängen Wessen, durchkriechen: viņš pa durvim iekšā spraucās MWM. VI, 410. biezam pūlim spē̦tu cauri spraukties Blaum. vecītis spraucās cauri klausītāju suoliem Latv. vīrelis žigli vien spraucas gaŗām A. v. J. 1896, S. 91. gabaliņu spraukušies (pa krūmāju), viņi nuonāca . . . klajumiņā Valdis Stabur. b. 100. pa lielceļu spraucas liels celnieku bars Seifert Chrest. III, 3, 20. asni spraucās nuo zemes R. Sk. II, 248. it kâ saules stari sprauktuos caur miglu Rainis. viņš ņēma mēteli un... piedurknēs spraukdamies izgāja Jauns. III, 360. . . . pēc katra kumuosa, kâ kad tas krūtīs sprauktuos Apsk. v. J. 1903, S. 224. upes spraucas lejā, der Bach eilt hinab U.;

2) entwischen, entfliehen
Kronw. n. U.; vgl. auch nùospràukt. Zu sprukt.

Avots: ME III, 1011, 1012

spriêža, die Beratung; eine Versammlung, wo etwas beraten wird: kas tad nu par spriežu? jāiet paklausīties uz tuo spriežu Gr.-Buschh.

Avots: ME III, 1023

struoste,

1) Plur. struostes, Prtigel: kad kungam bija aizduotas dusmas, dabūju struõstes Janš. Bandavā I, 74. cita, kas negribēja mātei klausīt, dabūja struostes 317. - skriet pa struostēm, Spiessruten laufen
Dr.;

2) strenges Schelten
(mit uõ) Bauske, Frauenb.: gāja kādu laiku, iekam atkal pienāca struostes brīdis Alm. Kaislību varā 95.

Avots: ME IV, 1099

II tãpiņš Frauenb., Kurs., Stenden, Wandsen, ein Einfältiger, Unverständiger, ein Tölpel Anzen: tu nu gan esi tāpiņš! Kurs. tas jau ir tik tāds tāpiņš! uz tuo nevar daudz klausīties Anzen. dažs tãpiņš duomā, ka latviešu rakstniekam neklājas rādīt . . . pagātnes . . . romantiku Janš. Bandavā II, 264. Etwa durch ein *tāpelis aus nd. taper "ungeschickter, unbeholfener Alensch" (bei Frischbier II, 394) umgebildet?

Avots: ME IV, 148

tēmēt, -ẽju,

1) = tāmêt 1, wahrnehmen, deuten, absehen, erwägen Celm., Erlaa, Lubn., Sessw., Wessen: visi veŗas, visi tēmē, voi es ciki gudra e̦su BW. 22678. es tēmēju, tēmēju un nevarēju pazīt Lubn. pē̦rk... avīzes un nuo tām tad tēmē, kuo prūši gribuot darīt A. Brigader Daugava I, 1322. Pēterītis sāk ausīties un tèmēt ² Vīt. 51; seine Aufmerksamkeit worauf wenden Meiran (mit è ² ): suns tēmēja uz krūmu pusi Warkl.; Acht geben: gan tēmēja vārītājs, lai ni˙kas ni˙kā neieme̦t Pas. V1, 134;

2) = tāmêt 2, zielen Golg., Grawendahl, Kalz., Laud., Lennew., Lubn., N.-Peb., N.-Wohlfahrt, (mit ẽ ) MSil., Notk., (mit è ² ) Aiviekste, Bers., Bērzpils, ("mit ê ") Fest., Meselau, N.-Schwanb., Sessw.: ne katrs šāvējs pruot labi tēmēt Grawendahl. pieliek tuo (= šauteni) pie vaiga un tēmē Valdis Stabur. b. 263. ierauga zaki skrienam, sāks jau tēmēt Pas. II, 381 (aus Dahlen), ilgi tēmejis gailim LP. V, 3. taisni tē̦mē̦dams uz caurumu Vīt. 36. turks jau tēmē krūtīs MWM. IX, 448. tēmēja..., kamē̦r nuotemēja A. Brigader Daugava I, 1227. vīrs tēmēja pāri par... ezera gapumu LP. VI, 636. turējis ruoku apaļu tēmējamuo skrituli LP. VII, 963. šāds izteikums bija labi tē̦mē̦ts un zīmīgs A. v. J. 1896, S. 28. labs tē̦mē̦tājs Kaudz. Refl. -tiês Bers., Lubn., zielen. Gleich li. tèmèti(s) Lit. Mitt. I, 301 oder tė˜myti(s) "(sich) genau merken" wahrscheinlich auf r. тямить "wissen" (zur Bed. vgl. klr. тямити "merken") beruhend; vgl. auch tāmêt I. Li. tė˜rnytis hat Fick Wrtb. I4, 442 zu gr. τημελής "sorgend" gestellt, aber dies dürfte aus *τλημελής dissimiliert sein (zur Form vgl. einerseits ἀμελής "sorglos", anderseits - τληπαϑής "unglücklich").

Avots: ME IV, 171

‡ trũceiêtiês Seyershof "ausīties, vairākkārt trūkties".

Avots: EH II, 699

‡ uzauss, -s, eine Ohrenklappe: lapsādas ce̦puri ar uzslietām uzausīm galvā A. Upītis Laikmeta griežos I, 129. biezā ce̦purē ar ādas uzausītēm A. Brigadere Daugava 1933, S. 313.

Avots: EH II, 717

uzdzîvuôt,

3): viņš pa visu tuo laiku nav varējis ne˙kuo uzdzîvet ² ("pie mantas tikt") Strasden; ‡

5) abdienen (atklausīt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) "?": viņš ... uzdzīvuoja jautru meldiju Zeibolts Likt. 60.

Avots: EH II, 722

vāriķis,

1) wer kocht
(mit à ) Nötk., (mit à ² ) Vīt.; wer schlecht kocht Wessen;

2) einer, der schnell spricht und sich (beim Sprechen) übereilt
(mit à ² ) Vīt., wer viel und inhaltslos spricht (mit ã ) Orellen: vāriķi nav kuo klausīties, viņš jau pašu ve̦lnu savārījis Vīt.

Avots: ME IV, 504

vataļa N.-Bartau, comm., vataļiņš N.-Bartau, ein Schwätzer, Fasler ("kas daudz nieku runā"): tuo nevar klausīt: tas tik tāds vataļiņš N.-Bartau.

Avots: ME IV, 486

vauska,

1) comm., ein Schwätzer
Mag. XIII, 3, 66, Setzen n. Etn. II, 129; "kas nevajadzīgu runā ar visu muti" Meiran; "wer alles sehr laut tut und spricht" Borchow;

2) "das Lärmen, Tollen":
vauskas vien iet; nevar ne apklausīties Oberland.

Avots: ME IV, 487

vauskât, -ãju, schwatzen, räsonnieren: ta ta nu vauskā, ka nevar ne˙maz apklausīties, der räsonniert (schwatzt) derartig, dass man es gar nicht mehr hören mag Mag. XIII, 3, 66.

Avots: ME IV, 487

vēkšinât AP., C., Dunika, PS., Schujen, (mit è ² ) Golg., Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ê ² ) Jürg., Karls., vēkšinât Wid., vêkšķinât ² Bers., KatrE., Lubn., Saikava, Sehren, vēkšķinât Ruj. n. U., zum Blärren, Plärren veranlassen U., schreien, weinen machen, lassen: kuo tu mazuo brālīti vēkšini? Vīt. vēkšināja . .. plēšas, ka ne atklausīties nevarēja Latv. (paegļus) likt uz uguns un tuos vēkšķināt Kaudz. Izjurieši 215.

Avots: ME IV, 555

vēplis (li. vėplýs "Maulaffe"), ein Maulaffe (mit ẽ ) Bl., Lümmel L., St.; ein Gaffer V.; ein einfältiger Mensch Oberkurl. n. U., (mit è ² ) Gr.-Buschh., Kreuzb., Warkl.; einer, der leeres Zeug spricht Dubena, Wessen, (mit è ² ) Gr.-Buschh., Warkh. (n. U. "scheint in Livl. unbekannt"): klausies nu uz tāda vēpļa! tis jau nezin kuo sarunā Gr.-Buschh. kuo tur tādā vēplī klausīties! Wessen u. a. vienai nuo vēpļu kalpuonēm A. VIII, 1, 105. sauc par muļķa puiku, jaunuo vēplī MWM. VI, 435. Nach Persson Reitr. 235 ff. zu an. váfa "hangend schweben" u. a.; anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. 1, 240 f. und 258.

Avots: ME IV, 559, 560

vītaruôt,

1) vîtaruôt Heidenfeld, vĩtaruôt Frauenb., vîtar,ât ² Stenden, vītarât U., -ãju, vīterêt Schwanb., (mit ĩ ) Dond. (> vĩte̦rt), Grünwald, MSil., Serbigal, -ẽju, vīter,tôt V.,(mit ĩ ) C.,mit î ) Sessw., vĩteruôt Grünwald, vī-tur,uôt Rutzau, vīturuôt U., singen (von Vögeln); summen, zwitschern
Hasenpot n. U. (nach U. "scheint in Livl. unbekannt"): cīrulis... vīteruo Etn. II, 51. pār... druvu vīterēja cīruļi A.XX, 249. pa dārzu strazdi vīteruo Jaunības dzeja 53. kâ strazdiņš vīterē BW. 28507, 1. lakstīgala vīterēja 30614, 6 var. putni... vīteruo savu rīta dziesmu Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I,34. šuorīt putni tâ vītaruo, ka ne aizklausīties vien nevar Frauenb. vìterē kâ bezdelīga Aiviekste. putniņi priecīgi... vītaruodami Janš. rupji dzied tautu meita...;... mūs[u] māsiņas kâ bitītes vīturuo BW. 896,1;

2) vīterêt Meiran, vīter,uôt ebenda "mīļi runāt, čivināt"; vĩtarât, vĩtarêt, vĩterêt oder vĩturuôt Nötk. undeutlich (wie ein kleines Kind) sprechenu: Ievai mēle bija atraisījusies, un nu tā vīteruoja vienā vīteruošanā RA. viņas sirsnīgā valuodiņa atkal sāka vīteruot A.XVII, 295. līksmi saiminieki kâ bitītes vīturuoja... viesiņus mīlē̦dami BWp. 791, 2;

3) "? ": vējš vīteruo man gar ausīm Stari I,82. Wohl zu li. vyturỹs "Lerche".

Avots: ME IV, 646

vīvinât,

1) summen (von Bienen)
U.,("scheint in Livl. unbekannt"); summen, sausen Vīt.; leise singen, harmonische Töne von sich geben Spr.; "die Laute vī- vī- vī von sich geben" (mit ĩ ) Nötk.; singen (von der Nachtigall gesagt): lai stāv... uozuoliņš bitītēm jāvīvina BW. 29105, 2 var. jaunas meitas kâ bitītes vīvināja 172 (ähnlich: 5352; 22735). dzē̦rājiņi kâ bitītes vīve̦nāja 19128. es dziedāju, man skanēja, es mācēju vīvināt 819, 4 var. klausīties, kad es skaisti vīvināju 974, 2. dziesmas... pārtecēja... vītuolā; cik vītuols luocījās, tik zariņi vīvināja 1050, 5 var. smalkāki kukaiņai vīvina Etn. II, 51. sikspārnis vīvināja Domas II, 1429. lakstīgala skaņi vīvina Jaun. mežk. 118. meža galuotnēs vīve̦na maza vēja pūsma Vīt. kuoku zari vīvināja Vēr. II, 1153;

2) "bewegen"
(mit ì ² ) Lös. uozuols lapas vīvināja BW. 17197, 2. gar[i] uozuoli, augsti zari, augsti zarus vīvināja 11832; "die Flügel schwingen": putns vìvina ² Aiviekste. In der Bed. 1 dürfte es zu li. vyvénti "Glück wünschen (?)" gehören, sowie zu li. vývu "weine" in (nach K. Būga) Salantai und vievėti "weinen" bei Būga РФВ. LXVI, 232).

Avots: ME IV, 649

zāka,

1) comm., wer höhnt, verachtet, lästert, verleumdet
Laud., Stelpenhof, (mit ã ) AP., Brucken, Burtn., C., Drosth., Gotthardsberg, Jürg., Mesoten, Nötk., Ruj., Rutzau, Sehmen, Smilt., Ukri, (mit à ² ) Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Sessw., Vīt.: viņš ir liels zāka Laud. kuo tur klausīties, viņš jau tāds zāka ir Jürg.;

2) das Höhnen, Lästern, Verleumden
(mit ã ) Jürg., (mit à ² ) Vīt.: zē̦ns jau tur dzīvuo vienā zākā Vīt.;

3) Plur. zãkas Mezküll "neslavas". Zu zãkât.

Avots: ME IV, 695

žàugât ² Mar., -ãju, Unsinn schwatzen; žaûgât Zvirgzdine, Unwahrheiten sprechen: viņš vienādies žaugā, ka nevar apklausīties Mar. n. RKr. XV, 145. Zu žauga II.

Avots: ME IV, 790

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723

‡ zlàmba ² Kaltenbr. "kas šuo tuo runā vilcinādamies un ar tuo klausītājam kavē laiku".

Avots: EH II, 811

‡ *žūrît, schelten (?): žūrej mani sveša māte, žūrej rītā, vakarā; muna dvēselīte žūru vien paē̦duse Tdz. 38286 (aus Preiļi in Lettg.). žurei ² mani ... dzērve, žùrei ² ... lakstīgala; ... nezināju, kuŗu žùru ² klausīties BW. 8890 (aus dem Ludsenschen Kr.). Aus r. журить "Schelten".

Avots: EH II, 823

žvadzêt Burtn., Frauenb., Dunika, Gr. - Buschh., PS., Spr., Stom., Warkl. u. a., = zvadzêt: juostas gali - žvadzē̦dami BW. 5726, 1. kas žvadz apluoka galā? 5007. sākusi... nauda žvadzēt LP. V, 400 (ähnlich VII, 1118). be̦r dukātus maisā, ka žvadz vien J. Kr. V, 1, 38. ķēdes žvadz Jauna R. IV, 197, Ahs. n. RKr. XVII, 67. Auch vom Schwatzen: kuo tu te visu dienu žvadzi? apnicis klausīties Golg. sievietes runājas, ka žvadz vien Golg. Auch transitiv (??): "skandināt; naudas maku ar metala naudu purināt" Frauenb.; "radīt griezīgu truoksni (piem., nazi trinuot uz akmens) Warkl. Ein Lituanismus?

Avots: ME IV, 840