Paplašinātā meklēšana

‡ bal˜tbārdainis, der Weissbärtige Kaudz. Vecpiebalga 109.

Avots: EH I, 202

bā`rda: auch Arrasch, Kegeln, N.Peb., Ramkau, Serbigal, Trik., (mit ā`r ² ) Alswig, Erlaa, Kalz., KL, Laitzen, Lubn., Meiran, N.-Rosen, Pilda, Saikava, Schwanb., Sessw., Warkl., (mit âr ² ) Iw., Lemburg, Orellen, Pernigel, Salis, Strasden,

1): uoša b., kļava b., tas paņēma man māsiņu BW. 18209, 2;

2): ‡

e) buka b., eine dem Schachtelhalm ähnliche Sumpfpflanze
Diet.; ‡

f) izkapts b., das breitere Ende der Sense
Grob.: nepļauj ar tuo spici vien! grūd iekšā, lai tā bārda griêž! Über bārdas tiesa eine unsichere Annahme (aus d. Bath) bei Zēvers IMM. 1928 II, 302 f.

Avots: EH I, 209

bā`rda C., PS., [Wolm., Lis., Bers., Feht., Lös., Ermes, Salisburg, Roop, Lemsal, Laud., Mar., Ap., Jürgensburg, Ruj., Selg., Festen, Kaunata], bârzda <sup>2</sup> Böhnen, Kand., [Windau, Erwahlen, Bauske], [bā`rzda ² Sonnaxt, Preili, Kreuzb., bârzde ² Dond., Wandsen], (verächtlich) bārdele, bārzdele,

1) der Bart:
balta bārzda, greiser Bart; rūkaina b., roter Bart St.; bārzda kā dīsele, ein sehr langer Bart; tam b. rugājuos, er hat einen Stoppelbart; kazu B., Zickelbart; sieklu, tilku b., Schmutzbart; sušķu b., struppiger, ungepflegter Bart, auch als Schimpfwort: sušķu bārda, kuo tu gribi RKr. VII, 1243; ebenso als Schimpfwörter - buļļa, putras b.: tu puisīti putras bārda BW. 12979. vaigu b., der Backenbart. bārdas tiesa,

A) das Übermass bei Getretdeabgaben
(auch peļu tiesa);

b) ein noch zu mähendes, kilförmiges Stück im Getreidefelde
A. X, 2, 438; St., U. bārzda dīgst, me̦tas, der Bart fängt an zu wachsen. Sprw.: bārzda aug, bet pats neaug. labāk apakš ve̦ca vīra bār(z)das nekā apakš jauna vīra pātagas. bār(z)du dzīt, skūt, rasieren; bār(z)das nazis, Rasiermesser;

2) etwas Bartgleiches:

a) Moos an Fichten und Tannen
Etn. III, 161; kuoku bārzda RKr. II, 80, Bartflechte (usnea barbata); uoša bārdas, Flechten od. Moos an Eschen;

b) nuo kalna galiem nuokarājas tā saucamā bārda JR. III, 23;

c) gaiļa b., der Bart, die Bartlappen des Hahnes;

d) ve̦lna bārzda, Brunnenkresse (Nasturtium)
RKr. II, 74; ve̦ca vīra b., um Walk, žīda B., n. Birs. bārzdiņa, Feld-Thymian (Thymus serpyllum) RKr. 79. Zu li. barzdà, apr. bordus, r. бородá (acc. s. бóроду), ahd. bart. [Zu Grunde liegen die Wurzelformen bha ^x r-s-dh- (vgl. dazu as. bursta "Borste" u. a.) und bha ^x r-dh-; vgl. Persson Beitr. 23 f. und 348, A. KUHN KZ. XI, 377 ff. und Walde Wrtb. ² 83.]

Avots: ME I, 273

bā`rdaînis, bā`rzdainis, der Bärtige: saimnieks, resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. māte mani, meitenīti, duod ve̦cam bārdaiņam BW. 27004, 2.

Avots: ME I, 273

bā`rdaîns, bā`rzdaîns, bärtig: duod bārzdainu arājiņu BW. 9480.

Avots: ME I, 273

bubuļbārda,

1) zortier Bart;

2) jem., der einen zottigen Bart hat:
ve̦cais tē̦vs, bubuļbārda BW. 2202.

Avots: ME I, 344

‡ bukumbârda ² Iw., ein aus Binsen geflochtenes, bartähnliches Kinderspielzeug, das sich Kinder am Kinn befestigen, um andere zu schrecken.

Avots: EH I, 250

‡ dze̦lte̦nbā`rdaîns Veselis Saules kaps. 152, gelbbärtig.

Avots: EH I, 353

me̦l˜nbā`r(z)daîns, schwarzbärtig: me̦lnbārzdainais ģīmis MWM. VIII, 536.

Avots: ME II, 596

pirmbā`rda,* der erste Bart, Flaum: ienāca divi jaunpuiši, apauguši smalkām, tumšbranām pirmbārdām Veselis Saules kapsē̦ta 95.

Avots: ME III, 225

rudbā`rdaîns Konv. ² 1731, mit einem rötlichen Bart versehen.

Avots: ME III, 553

sar̂kanbā`rdaîns, sar̂kanbā`rzdains R. Sk. 11, 175, rotbärtig.

Avots: ME II, 720

skabârda ² (unter skabar̂ga): auch Frauenb.

Avots: EH II, 496

smailbārdainis, wer einen spitzen Bart hat A. v. J. 1900, S. 410.

Avots: ME III, 949

‡ vaîgbārda M. 6, der Backenbart.

Avots: EH II, 748

àizdiêbt [in Lisohn und Drostenhof], schnell hinlaufen, weglaufen: aizdieb, dēliņ, un pasauc linu plūcējus! Vīt. 12. Auch mit p: pa pļaviņu viņš aizdiep [wohl aus *aizdiepj] sirmi mazs Fr. Bārda, "Zemes dēls", S. 53 [auch um Bolwen mit p].

Avots: ME I, 23

àizžņaûgt, tr., erwürgen; cilvē̦ku; zuschnüren: Jē̦kaba rīkle bij kā aizžņaugta Blaum. zirga aizžņaugts zviedziens Bārda, Z. d. 202. Refl. -tiês, sich zuschnüren, ersticken: kakla gals viņam ir kā aizžņaudzās Latv.

Kļūdu labojums:
erwürgen = (fast, beinahe) erwürgen

Avots: ME I, 61

apaûst,

1) für viele weben:
čakla audēja apauž visu māju;

2) zu Ende weben:
mums jau sen visi aude̦kli apausti. Refl. -tiês,

1) sich umweben:
tā bē̦rzs gan lapām apaužas Bārda;

2) für sich fertig weben:
mēs jau e̦sam apaudušies, für uns haben wir alles fertiggewebt.

Avots: ME I, 75

‡ apsirt "?": ciguoriņi ir apsīruši (malšanai dedzinuot nav vēl brūni sagruzduši, bet apšāvušies tādi bālgani) Festen. Refl. -tiês, ringsum emporwachsen (-spriessen), aufkeimen Heidenfeld: viņam bārda jau apsīrusies (labi apaugusi).

Avots: EH I, 112

apsprâgt,

1): bārda viņam tik apsprāgusi Für. I, St. "der Bart ist ihm kaum hervorgekommen".

Avots: EH I, 116

apsprâgt, intr.,

1) ringsum platzen:
mucām apsprāga stīpas; ringsum Knospen bekommen: pumpuriem apsprādzis ruožu kuoks Bārda Zem. d. 254;

2) krepieren (in grossem Umfange):
saimniekam visi zirgi apsprāga LP. VI, 102, 3, BW. 19372;

3) tr., verzehren, versprassen:
nu apuoda, nu apsprāga manu Dieva dāvaniņu

Kļūdu labojums:
2) jāizmet (zu streichen ist):, BW. 19372.
3) apuoda = apēda
3)dāvaniņu. =dāvaniņu BW. 19372.

Avots: ME I, 125

ataĩjât, tr., wiegend od. lullend herschaffen: dzelmi šurp... ataijā dvēselei! Fr. Bārda Druva I, 1231.

Avots: ME I, 148

atjukt, abfallen, sich abtrennen (von einem Holzhaufen Spr.), sich trennen, lösen: pār vagu kāpjuot atjūk mati pavasaŗam Bārda. māli... atjuks šķidri A. Brigader, Druva I, 132.

Avots: ME I, 163

aumaļuôt, stromweise sich ergiessen: it kā iz līķu muklāja tas (scil. smags trūdu tvans) aumaļuotu Bārda Zem. d. 144. [Auch aumuļuôt, schnell fliessen: upīte aumuļuo Bers.]

Avots: ME I, 224

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

II blāvêt, -u, -ēju, blāvuôt(iês) MWM. X, 930 [zu blāvs], silbern schimmern, scheinen: ārā blāvuo jau rīta krē̦sla Ed. Cālītis. dārzs duomīgs vienuos augļuos stāv,... tam pāri ze̦la mēness blāv Latv. Virza. kā marmora krusts bez ruokām mēneša miklajā gaismā blāv Bārda, Zemesdēls, 19.

Avots: ME I, 312

buņu bārda, struppiger (?) Bart: ve̦ca vīra buņu bārda N. - Bartau A. XVI, 611.

Avots: ME I, 352

bur̃tains,

1) mit Kerbschnitzerei, mit Streifen versehen:
burtains kuoks PS., = burtu k. nav ne˙viena uozuoliņa burtainām lapiņām BW. 10337;

2) lockig:
burtaina bārda, spalva, burtaini mati Fest.;

3) mit Schaumflecken bedeckt, schmaugestriemt
Etn. III, 162.

Avots: ME I, 354

čãkstêt, -u, -ēju, intr.,

1) rauschen (so namentl. von seidenen Kleidern):
nuoģē̦rbusies zīdā, ka čākst vien, čākstēja bārda runājuot BW. 13167; [knistern (vom Schnee) U.];

2) schnarchen, schwer atmen
Gold.;

3) (gew. in der Zstz. mit iz-) morsch werden;

4) oft promiscue mit čakstēt 3 gebraucht:
vanaga bē̦rns A. XV, 368, pe̦lē̦kais strazds, zvirbulis, žagata čākst neben čakst Etn. II, 51; ebenso čākstēt, wie čakstēt, reden, plaudern Etn. I, 121. čākstuošas sieviešu balsis Rīg. Av. [Bei Für. cāstēt, morsch werden, und cākstēt "knirschen".]

Kļūdu labojums:
vien, čākstēja bārda runājuot BW.13167; = vien;

Avots: ME I, 408

čaugs, locker, mürbe: čaugās le̦dus šķilas lūst Treum. čauga drāna Bārda.

Avots: ME I, 405

‡ čepste,

1) "piga" Warkl.;

2) ein Büschel, Wisch, eine Handvoll
(kušķis, žūksnis) Nautrēni: naudas č.; kračīt kai āzi aiz čepstes (bārdas): liela matu č.

Avots: EH I, 288

cizāzītis [Matthiae, Stuhrh., Salisb., = sienâzis, Heuschrecke]: kaļ elksnītī cizāzītis Bārda Zem. d. 139; ["der Floh" Paltemal].

Avots: ME I, 390

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

dũmakât. -āju, dūmakuôt, intr., dampfen (vom Roggen in der Blütezeit): ziedamā laikā rudzi dūmakā Naud. bāls dūmakuo vīrāks Bārda Zem. d. 245.

Avots: ME I, 527

dzilkstêt, ein Schallverbum (von Vogelstimmen): sīka putniņa balstiņa dzilkstēja.,. meža klusumā Druva III, 345. [putni dzilkst Ober-Kurl. - Wurzelgleich scheint ein dzilkt:] pasaciņas klusi dzilkdama stāstīs Bārda Zem. d. 184.

Avots: ME I, 550

dzinẽjs [li. ginė˜jas],

1) der Treiber
(zu dzìt). Verfolger: čigāni bē̦guši nuo dzinējiem LP. VII, 258. sliņķis labs stārasta. zaglis labs pē̦du dzinējs;

2) Juchzer, Treiber auf der Klapperjagd:
iet uz medībām par dzinēju LP. III, 61;

3) ein Gerichtsbote, ein Diener der Höfe od. der Gemeindegerichte
in Livl., der als Bote fungiert, den Nachrichtendienst erfüllt (auch kazaks genannt): dzinējs (pagasta sulainis) pirmiņ prasīja Blaum. bē̦rnus atstāja pagasta dzinēja sievas uzraudzībā A. XIV. 2. 1;

4) bārdas, matu dzinējs. der Barbier;
matu dzinējs auch der Schelfer: sīkās nātres derīgas pret plauskām un matu dzinējiem (nelabām plauskām) Bers. Etn. I, 66.

Kļūdu labojums:
bē̦guši... 258 = bē̦gdami... 958

Avots: ME I, 551, 552

gnĩda,

1): tava bārda gnīdu pilna BW. 13056, 1 var.;

2): auch Dunika, Rutzau; "mazs, tūļīgs cilvē̦ks vai dzīvnieks" Sonnaxt; ein faules, langsames Pferd Dond.; ‡

4) gnìdas ² Skaista, Warkl., der Schinn;
‡

5) gnìdas ² Warkl. "sīki kukaiņi, knišļi".

Avots: EH I, 396

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659

[II ìesirtiês, zu wachsen anfangen (vom Barte): bārda iesiŗas, iesīrusies (sākusi dīgt) Heidenfeld; zu grünen anfangen: rudzu lauks (rudenī) jau labi iesĩries C., N. - Peb.]

Avots: ME II, 63

[ìeskūt,

1) zu rasieren anfangen:
ieskūta bārda Bauske;

2) rasierend oder schabend herstellen:
zīmi ādā Bers.]

Avots: ME II, 66

ìevadžuôt, tr., einpflöcken: bārda bijusi ievadžuota (ce̦lmā) līdz pašam zuodam LP. VI, 476.

Avots: ME II, 85

ìevizêtiês, ìevizuļuotiês, ìevižņuôtiês, ìeviznîtiês, erglänzen, aufleuchten: baltie jumti reizām bāli ievizas Purap. viņas vaidziņuos ievizējās vājš smaids Bārda. iemirdzējās, ievizuļuojās sniega kristali Vēr. II, 421. ievižņuojās manas zvaigznes Zalkt. acu vizma acumirklī kâ ieviznījas un izdziest Baltpurviņš. tumsā kaut kas ievizuļuojās Bārda Zemes dē̦ls 230.

Avots: ME II, 89

irdza ,* das Rieseln, Rascheln: dzirdu plaukstuošu lapu irdzu Bārda.

Avots: ME I, 709

irinât,

1) [einen Ton von sich geben]:
kaut kur zilā krē̦slā maija zvaniņš irināja Bārda. [zemes vēzis irina Akurater (="tirkšķina");

2) "šķetināt": i. dziju Serben, Ronneb.;

3) irināt zemi "den Boden auflockern"
Kurs., Dond. u. a.;

4) "(jätend Pflanzen) undichter machen"
Walk.]

Avots: ME I, 710

izjukt,

1) verwühlt, zerzaust, vermischt werden:
bārda, mati izjukuši;

2) fig., auseinandergehen, zu Wasser werden, vereitelt werden:
saime arī izjūk A. XX, 39. izjucis viss pūliņš Aps. kāzas izjuka LP. VI, 369. dievam izjucis nuoduoms VI, 449. nuo prāta izjukt, den Verstand verleiren;

3) werden, erspriessen:
redzēsim, kas tur izjuks. ne˙kas gudrs neizjuka LP. V, 201.

Avots: ME I, 745

izplũkât, tr. freqn.,

1) auszupfen, ausrupfen:
bārdu; matus. dažam matus izplūkāji BW. 19882. viesulis skrējis tikai zirņus izplūkāt LP. VII, 1190;

2) auszupfen, fasern:
vilnu, šķiedras. Refl. - tiês, sich ausfasern, ausgerupft, ausgezupft werden: bārdas mati izplūkājas LP. VII, 1278.

Kļūdu labojums:
skrējis = spējis

Avots: ME I, 784

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

izskũt, tr., rasieren, Perfektivform von skūt: bārda bij izskūta A. XI, 259. [izskūt bārdā ruobus PS.]

Avots: ME I, 799

izslìet, tr., aufrichten, in die Höhe richten, erheben: žagata gaŗuo asti izslējuse MWM. VI, 120. tad viņa izslien galvu uz augšu Vēr. I, 12. pīķi izslieti MWM. VI, 772. izsliet de̦guntiņu augstāk Purap. Refl. - tiês, sich aufrichten, emporragen: jau uozuoli iz miglas dūmiem kâ tuorņu milži izslējās Rainis. viņa uzcēlās un izslējās visā savā cienībā Sudr. E. bārda izslējusēs stāvu Vēr. I, 781. pūce nuolīdzināja kādas izslējušās spalvas Vēr. II, 4.

Avots: ME I, 800

izsmurgât,

2): übertölpeln (izmuļķuôt) Segew.: visus sulaiņus izsmurgājis ... bārdas dzinējs Pas. XII, 81.

Avots: EH I, 481

iztecinât (li. ištêkinti), tr.,

1) gehörig laufen, abfliessen lassen, abzapfen:
ķēniņš pagalmā ruga savu zirgu iztecināt. viņš iztecinājis visu alu nuo mucas, asinis nuo iekuoduma. šķiedras, caur kuŗām iztecina pienu Konv. ¹ 781. alu iztecināt, Bier brauen LP. VI, 423; brandvīnu iztecināt, schärfen: cirvi, nazi. labi iztecināts šķē̦ps Bārda Zemes dē̦ls 116.

Avots: ME I, 816

je̦strs,

1) straff, spröde, rauh:
je̦stra vilna, je̦stri mati, lini Dond.; je̦sti bārdas rugāji A. XI, 152. Fig., je̦stra sirds MWM. VI, 685; je̦strais mūžs; vgl. ģe̦strs;

2) munter, lebhaft
Lems., Salis n. U. [: je̦strs puika Drosth.; aufgeregt, eilend N. - Peb.: ņemšu, pārmtaigāšu (werde durchprügeln) - paliksi je̦strāks. je̦strs (= caurs) miegs Wolm. In der Bed. 2 vielleicht zu ai. yásati "wird heiss, müdet sich ab" gr. ζέω "walles", mhd. jest "Schaum", ahd. jesan "gähren".]

Avots: ME II, 110

klun̂dzêt, - u, - ẽju, intr., tönen: zem le̦dus tukši, tumšduobji klundz Bārda, N. - Kmph., Smilt., Bers., Gr. - Elley. [In Ronneb. vom Geräusch, das beim Schlucken einer Flüssigkeit entsteht.]

Avots: ME II, 235

‡ knẽberītis; die Lans (?): Žanīšam ... pilna bārda knēberīšu: es gribēju mutes duot, pretim nāca cīkstē̦dami BW. 35045, 3.

Avots: EH I, 629

krabinât,

1) intr., krabbeln (von der Maus gesagt)
U.;

2) krabbeln, sich fortwegen:
es ar savu pugažiņu citiem līdzi krabināju BW. 27262;

3) tr., mit einem Werkzeuge die Pfeife reinigen:
kaļķīti krabina un tīra Bārda. Refl. - tiês, vom Krabbeln der Maus U. [Reimwort zu grabinât; vgl. li. krabždė´ti "шелестѣть" (pelė˜ kràbžd).]

Avots: ME II, 255

kriksis, ein Kleinbischen, etwas Kleines, Winziges [Plahnhof, Lemsal, Salis]: mans tē̦vs ir kriksītis Bārda. bij iede̦vuse viņai pa kriksītim sviesta un biezā piena Duomas II, 830. iemest kriksīti, ein Schnäpschen trinken.

Avots: ME II, 278

kumuruôt, intr., sich bewegen, zappeln: bet burvei uzbrē̦cuot, nuo jauna kumuruoja A. XV, 194. turē̦dams lauku peli, kas spārdījās un kumuruoja Sudr. E. Refl. -tiês,

1) sich zappelnd bewegen:
pa kreisi kumuruojās grēcinieki Stari II, 822. sakruopluotie... kunkst asins recekļuos un kumuruojas Bārda. kas tur kalnā kumuruojas? DL.;

2) sich langsam vorwärtswälzen, langsam, mühsam gehen:
nabags kumuruojas pa sniegu Aps., Bers., Gsth.

Avots: ME II, 313

[lâcīši,

1) "die Kreuzhölzer auf dem Firste des Daches"
Jürg.];

2) "?": starp sūnu lācīšiem uz jumta brūni zaļiem Bārda Zem. d. 53.

Avots: ME II, 435

laîstîgs ,* schillernd, glänzend: nuo svārkstūŗiem divas asins strūklas laistīgā rencelē līst Bārda; laistīgs atlass Egl. laistīgs tīkls zaļu pavedienu sāk mirdzēt trīsē̦dams starp zaļiem zariem Fr. Bārda. S. laîstîtiês.

Avots: ME II, 413

le̦dpuķe, die Eisblume Bārda: uz kapa tiem le̦dpuķes zied A. XX, 258.

Avots: ME II, 445

I ļe̦kata,

1) der Fuss
[Gramsden], Bārda: [likt (um Mitau) oder taisīt (Stenden) oder laist ļe̦katas (=ļe̦kas) vaļā Siuxt, Nötk., MSil., Nitau, Wenden, Roop, Ronneb., Serben, Schujen, Sessw., Fehsen, N.-Schwanb., Peb., Schrunden, Doblen, Naud., Sessau, Wilzen, Irmelau, Dselden, Ober-Bartau, Grünh. oder aizlaisties ļe̦katu ļe̦katām Schwitten oder aizskriet ļe̦katās um Mitau; ļe̦kata, das Bein eines Hasen Wilsenhof];

2) der Springer:
šādu apgausinātāju krupi dēvē arī par ļe̦katu māti, par augstlēcīti LP. VII, 320.

Avots: ME II, 534, 535

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

lida(s) ,* [der Flug]: māj svešas tumsas pilnām lidām kraukļi pār galvu man Bārda. ē̦nas skrien sikspārņu lidām id. ir tâ kâ putnu lida bez zīmēm un bez pē̦dām Druva I, 11. liduotu ar sarkanām lidām ap mums R. Sk. I, 138. nuoliduoja nere̦dzamām lidām pār zemi Austr. 1901, S. 1069. gulbis, ne̦sdams lidās blāzmu bālu Duomas I, 1099. lidu spalva, die Schwungfeder Dr. lidu plēve, die Flughaut.

Avots: ME II, 465, 466

lìst (li. lĩ,sti), lìedu [hieraus kontaminiert liednu Erlaa] od. lîžu ² Kand., [Selg. n. Pas. I, 194, līznu, Nerft], lìdu, intr.,

1) kreichen, schleichen:
lied (Var.: līd) ārā, tautu skuķe! BW. 14690. Sprw.: sausā tīklā zivis nelien. lai iet kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. lien kâ adata od. kâ īle̦ns [vgl. auch nagla lien U., der Nagel dringt ein]. kâ dze̦n, tâ lien, wie man's treibt, so geht es. grieķu vokābuli grūti lien iekšā ve̦cajā pakausī Kronw. lied, caunīte, liedamuo dziļajā aliņā! BW. 30482. es puisīša neticēju, lai tas līda caur adatu (Var.: akmini) 9847. tavs dēliņš, man meitiņa ik..vakara kuopā lien 445. viņš deva tam, cik āda [= ādā?] lien, er schlug ihn, wieviel das Fell vertrug. acīs kam līst, jem. sich bemerkbar machen: acīs līda raudzīties BW. 18906. kuo dievam acīs līdisi? Stari II, 349. virsū līst, sich aufdrängen: viņš man lien kâ miegs virsū Aps. rāpus līst, auf allen Vieren kriechen;

2) hineindringen, schmecken, gefallen:
Sprw. pēc darba maize lien. šim guods ne..maz tâ pie sirds nelien LP. I, 149; [nuo tā laika ne˙vienai lapsai nelien vairs prātā pa gaisu skriet Pas. I, 343];

3) schneiden:
karsta saule, sausa zâle, nelied vairs izkaptiņa BW. 28650, 1. Refl. -tiês, kriechen, sich drängen: kuo tad ve̦lns līdās pūnē iekšā? A. XIII, 140. kuo ve̦lna jūs man lienaties virsū? Duomas I, 794. vairs acīs me̦lnajās tik re̦ta kāda lienas Bārda. [Vielleicht (nach de Saussure MSL. VIII, 444) zu ai. randhra - m "Höhle, Versteck" (vgl. li. landà "Loch zum Einkriechen"); daneben mit s- ndl. slinderen "gleiten, kriechen" u. a. bei Fick Wrtb. III ^4, 536 f.]

Avots: ME II, 490

maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,

1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;

2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;

3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;

4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;

5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".

Avots: ME II, 548, 549

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mir̂guôt [li. mirguoti "блестѣть"] Spr., mir̂gât, [mìrgāt ² Kl.], -ãju,

1) schimmern, flimmern, funkeln, leuchten:
viļņuos mirdzin mirguo tūkstuoš zvaigznītes bāli Rainis. [uguns mir̂guo ² Sessau]. kad sāk ze̦ltā mirgāt rīti Bārda. man sāka mirguot acu priekšā Vēr. II, 1482. pērles mirguo Stari I, 333. pa˙starpāmm mirguoja lieli dze̦lte̦ni ziedi Zalktis № 4, 111;

[2) ar acīm mir̂gāt Warkl., mit den Augen blinzeln;

3) mirguôt AP., Stelp., Fest., [mirgât Stelp., Fest., mir̂gât Domopol, Drosth.], fein regnen:
lietus līdz šim bij mirguojis Apsk. v. J. 1901, S. 609;

4) mirguôt, "smalki viļņuot";

[5) mir̂guôt "schnell laufen"
Warkl.].

Avots: ME II, 633

nadzene, naģene,

1) eine Mütze mit einem Schrim
(nags): nuonē̦sāta naģene Brig. jaunā naģene bij pārmaukta gan˙drīz pāri rudajām vanaga acīm Vēr. II, 543. tam likās, ka viņš kur ne˙būt būtu redzējis Sarkanbārdas nadzeni A. XXI, 32;

2) ein knapper Schuh,
[pastala, s. Būga PФB. LXXII, 201], Handschuh: tā bij brūtes īstā māsa ar tām kuiļa nadzenēm (Var.: baltas ķēves naģenēs) BW. 20600. Zu nags nebst li. mãginė "Schuh armer Leute"."

Avots: ME II, 686

nagaža,

1) eine mit Klauen, Nägeln versehene Person, eine Klauenträgerin
Neik.: sveķu cabuls guovi ve̦d daiet nagaža, nuonagažuo RKr. VII, 1178 (Rätsel: die Bürste, die Laus und der mit dem Nagel versehene Daumen). nuo sūnu cisām skuju pilnuo galvu ceļ meža nagaža Bārda;

2) der Trödler (die -in), eine Person, die alles oberflächlich betreibt, langsam arbeitet, langsam isst, ein Juxmacher (eine -in):
kas strādā ar nagiem, tuo latvietis lamā par nagažu, tūli Etn. III, 181. dē̦lu māte, negažiņa sēd manā pastellē BW. 225596;

3) der Jux, Tand, etwas Wertloses:
iešļāca viņam zirņu atliekas ar visām nagažām ģīmī Janš. kas tādas nagažas divi reiz dziedās? BW. 20749;

[4) nagažas"?": šis nu dabūja labas nagažas (= Prügel?)
Planhof.]

Avots: ME II, 686

‡ nekuošs, unschön, hässlich: ir nekuoši, kad drēbes nuoķezējušas Frauenb. tas izskatītuos nekuoši Janš. Bandavā II, 175. Subst. nekuošums, die Hässlichkeit: puisīt tavu nekuošumu: gar lupām bārda aug BW. piel. ² 55541.

Avots: EH II, 14

nesmukums: puisīt, tavu nesmukumu, gar lūpiņu bārda auga BW. 20304.

Avots: EH II, 20

nùobrēkšķêtiês ["eine Weile schreien od. weinen" Bers.]: nagaža uzle̦c nuobrēkšķas, krīt, aizveļas pa sūnu Bārda Zem. d. 208. [bē̦rns kâ saslima, visu laiku nuobrēkšķējās Bers.]

Avots: ME II, 765

nùodzilkstêt, intr.,

1) [erklirren
Gr. - Buschhof, Selsau]: tā (izkapts) nuodzilkst, ka smietuos aiz prieka Bārda Zemes dē̦ls 259. krīt stikla zīlīte - nuodzilkst un saplīst tumsā Stari II, 491;

[2) "?": pieduŗuoties nātrēm kājas nuodzilkstēja Vank.].

Avots: ME II, 780

II nùogurgt [od. nùogurdzêt Degunen, Perfektivform zu gurdzêt]: tad nuogurdz [Neu - Bilskenshof] tumši smiekli Bārda Stari II, 732. [sniegs nuogur̂dza (Lis., Bauske) od. nuogur̂dzēja zem kājām Jürg. akmens iekrita ūdenī, ka nuogurdzēja vien; ūdens ietecēja ve̦dē̦rā, ka nuogurdzēja vien Vank., Kursiten. kad purvā min ar kāju, tad apakšā ūdens nuogurdz Bauske od. nuogurst Lub. Fehsen, Meselau, Stomersee. zīda vate nuogurdz, kad tuo saspiež Tuckum.]

Avots: ME II, 789

nuõjas, nuõjis, [nuõjs Salisb.], nuõji U., Adv., von der Stelle, ohne Unterbrechung, ohne Aufhören: zirgs miežu gabalu nuojas, bet šur un tur Salisb. neizlaidi ne˙vienu rindiņu, lasi nuojas vien! Grob. nuojis vēl nevar pļaut, juo rudzi nav v isur gatavi N. sakruopļuotie simtiem nuojas kunkst Bārda. [ uolu tirguone uzsauc pircējam: ņem nuojs, - nav ne˙kāda izlasīšana! Salisb. nu mums būs visiem nuõjis (N. - Bartau) ar jaunuo, gaŗuo pātagu Janš. Dzimtene ² III, 129.] vgl. nuoļ(i).

Avots: ME II, 791

nùokuñkstêt, intr., einen stöhnenden, ächzenden Laut von sich geben: "beigts ir", viņš nuokunkst Vēr. II, 528. Refl. -tiês, [stöhnend sagen]: "kas ārā tur?" nuokunkstas viņš Bārda.

Avots: ME II, 803

nùošmukt, entgleiten: vilku, vilku, bārda nuošmuka BW. V, S. 228.

Avots: ME II, 870

nùozelêt, nùozēlêt, tr., ablutschen, besabbeln: nuozē̦lē̦ta gaļa Str. mutē īss nuoze̦lē̦ts ļuļķītis Bārda. tā ir ve̦ca, nuozē̦lē̦ta lieta, das ist eine alte, abgedroschene Geschichte Str.

Avots: ME II, 890

‡ nuožviukstêt, = nùošviukstêt (unter nùošvĩkstêt): lai tad ar nuožviukst reiz gaŗā vica Fr. Bārda.

Avots: EH II, 111

padziêkste C., PS.,

1) die Hinterohrgegend, der hintere Teil des Halses im Nacken
PS.: bē̦rnam ieme̦tušās knīdas padziekstē Smilt. bārda padziekstēs bija jau krietni sirma MWM. VI, 639. padziekste - zem sieviešu matiem atruonamā vieta uz kakla un gar aūsim, kur smalkie matiņi aug Strt.;

2) = pacere, pasiekste Smilt.

Avots: ME III, 23

‡ II pakans, der Backenbart ("spalvas vai bārda uz vaigiem vai pakaklē vistām vai cilvē̦kiem") Linden in Kurl.: ze̦m snābļa pakaniņi. Aus d. Backen?

Avots: EH II, 140

pasmakrs, [pasmakris] (li. pasmakris), das Unterkinn: nuo pasmakra nuokārās balta bārda Vēr. I, 770. [tukla, skaista kundze, mazu pasmakrīti De̦glavs Rīga II, 1, 450.]

Avots: ME III, 103

piêlaps ² od. piêlapa ² Gr.-Würzau, die Strähne (in Neu-Platohn: eine Flachs od. Hanfsträhne): nuo pielapiem vij auklas un putagas. tur neaizies sāņus ne˙viens linu pielaps. sirmie matu pielapi tam pielipa pie pieres. bārdas pielaps. tabakas pielaps Alm. "kad viens pielaps izvīts, tad piemetina jaunu galā, kamē̦r beidz [auklu]" Neu-Platohn.

Avots: ME III, 265

pìerecêt Spr., sich mit Gerinnendem füllen: asinīm pierecējušā bārda Vēr.I, 63,

Avots: ME III, 284

pìesalˆt,

1) anfrieren;

2) sich mit Reif füllen:
bārda balta piesaluse BW. 20050. viņā piesalušās ūsas JR. V, 52.

Avots: ME III, 287

I pìeskuodêt "?": kâ viņam bij pieskuodējuši pārdzīvuojamā laika netīrumi Austr. Kal. 100. linu kūlējam bārda pieskuodējusi; netīra, pieskuodējusi galva N.-Peb.

Avots: ME III, 291

pìesniektiês, = piesniegtiês: tikkuo bij pakāpies un piesniecies Bārda Stari I, 203.

Avots: ME III, 294

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis ² Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

plīvêt, -u, -ẽju, plivêtiês Bauske, flattern; flackern: mati plīvēja V. Egl. nuoņe̦m tautās vainadziņu, mati vien plīvējās (Var.: nuoplīvuoja) BW. 24450. viņa seja atmirdz plīvuošas liesmas sarkanumā AU. svece plīvuoša Bārda Zemes dē̦ls 18.

Avots: ME III, 350

pucmeistars,* pucmanis, ein Friseur: pucmeistars ar sasietu skuju kušķi, kuo vīriem bārdas izpucēt BW. III, 1, 41. uozuoliešu puisē̦niem putrā bārda nuobrukusi, ne *pucmaņa (> hochle. pucmeņa) jāmeklē, ne naudiņas jātērē BW. 20261 (aus Linden in Livl.).

Avots: ME III, 401

I pūpuôt,

1) pũpuôt MSil., auch pūpât U., pūpât Nigr., Bauske, tr., wiegen (Kinderwort):
kas tuo šūpuoja, kas tuo pūpuoja? De̦glavs Riga II, 1, 163. tā (māte) mani šūpuoja, tā mani pūpuoja Bārda. kuoki šņāca, raganas savuos zaruos miegu papuodami Kra. Vīt. 109;

2) intr., in der Wiege schlafen
U.

Avots: ME III, 448

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442

I rāja U., Bielenstein Holzb., rãja Lems., Salis, Salisb., auch Plur. rãjas Wolmarshof, Ruj., U., Karls., rãji Widdrisch, das stehende, faule, eisenhaltige Wasser in Niedrigungen; das dünne, in Regenbogenfarben spielende Häutchen, das sich auf solchem Wasser zeigt: bērziņš... purvā rājas dzērējiņš Bārda Stari I, 202. - ar rājas ūdeni var rustēt un me̦lnuot Harder n. U. Wohl identisch mit kašub. râja "błoto" ; vgl. auch rāva und Būga KSn. I, 81.

Avots: ME III, 495

ràupjš PS., Wolm., raûps ² Salisb., ràups ² Lis., struppig, was grob, rauh anzufühlen ist U.; geköpert (von Geweben) Dr.: raupja āda, straffe Haut an den Händen U., Gänsehaut. raupjš truots Wolm. raupi putraimi Salisb., grobkörnige Grütze; raupjš audums Dr., der Köper. raupa (struppig) bārda Ruj. Nebst rupjš zu li. raũpti "dúobti" (nach Būga KZ. LII, 267), raũpas "Pocke", raupėžė "Kröte", raupýti "höhlen", poln. rypać "graben, wühlen", ae. réofan "brechen", lat. rumpō (perf. rūpī) "breche", ai. rōpayati "bricht ab", rúpyati "hat Reissen im Leibe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 240, Fick Wrtb. III ⁴ , 352, Büga PФB. LXXV, 141 f. und LM. IV, 441, Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 488

receklis Dond., Wandsen, Siuxt, Mesoten, Widdrisch, Zögenhof, Ruj., C., Arrasch, Kreuzb., Schwanb., receklis, auch recekļa, das Geronnene, Gerinnsel, der Gallert: ādiņas lipīgā receklī SDP. VI, 72. asiņu receklis Konv. ² 836. kūp vagas, pilnas asins recekļiem MWM. XI, 280. kâ asins recekļa peļķes VIII, 203. šis receklis pārklāj ievainuojumus Konv. ² 489. glums un sarkans receklis Rainis. recekli jeb želatīnu viņi ātri sašķaidina MWM. VI, 159. sakruopļuotie... kunkst asins recekļās Bārda Zemes dē̦ls 224.

Avots: ME III, 501

rèibuônis C., rèibuonis ² Prl., reibuons U., reibuoņa,

1) der Schwindel, Taumel:
prieka reibuonī A. XI, 282. mīlestības reibuoņās Tēvija. es gāžuos reibuonī un baudās Asp. mācītājs atmuodās iz prāta reibuoņa Kaln. Uozuolk. m. 76. reibuoņa pilnīgi bij pārgājuse Vēr. I, 826. neatmanu, kam līdzās atruoduos pie altāŗa, pasaku savu "jā", kâ pa reibuoņām (wie im Taumel) Jaunie mērn. laiki I, 65. tas sagurs drīz reibuoņās saldās Bārda Zemes dē̦ls 243. pēc pirmiem brīvības reibuoņiem A. XX, 66;

2) reibuoņa, comm., ein immerfort betrunkener, berauschter Mensch
Kaudz. M. 201.

Avots: ME III, 505

resnîgs U., ziemlich dick, wohlbeleibt: resnīgs, tukls puika Sau1. III, 183. resnīgs bārdainis R. Sk. I, 80. resnīgam cilvē̦kam visi luocekļi un panti vis˙caur pieņē̦mušies krietnumā Etn. III, 165. slimība pazīstama nuo tam, ka plakstieni resnīgi JK. VI, 54.

Avots: ME III, 513

III riest (li. riẽsti, prs. riečiù, winden, rollen, wickeln), prs. - žu (U.) od. - šu (Erlaa, Sessw. n. U.), prt. -tu U., tr., intr.,

1) (auch prs. -stu), abfallen, sich trennen
U.: asaras riež, Tränen fliessen U. saujā riest asariņas BW. 22816. viņš... plakstieniem saspieda riestuošuo sajūsmas asaru Seibolt;

2) abfallen lassen, (Tränen) vergiessen:
visi, kas sē̦ruo, kas asaras riež Rainis. es neriestu (Var.: nelaistu, nenuoriestu) mūdiņā vienas gaudas asariņas BW. 1206, 1;

3) rìest ² Kl., Druw., Tirs., rìest C., -šu, -su (Nötk., Tirs.) od. -tu (Jürg., Buschh.), riêzt ² , -žu, -zu Karls., eine 2. sg. imperat. neried BW. 6479, 1 var., mehrere Halme treiben
Kl., stauden; Wurzeln, Ranken treiben, entwickeln: re̦tie rudzi augdami rieš ce̦rus Tirs. n. RKr. XVII, 75. kupluoja... rudzi..., riezdami nuo viena grauda ve̦se̦lu čumuru stiebru Janš. Dzimtene ² I, 217. kārklu krūms rieš atvases uz visām pusēm Jürg. rudzītis vārpu rieta BW. 27958, 4. auziņa krūmu rieš 7742, 1 var. audz, miezīti, riet krūmiņu! 32529, 3. labība krūmu rieš Buschh. puķīt[e] auga, krūmu riete (Var.: rieze) BW. 6479. es būt[u] audzis, krūmu rietis sudrabiņa ziediņiem 28196. mirte riež (prt. rieza) daudz pumpuru Memelshof. kaitīgie dīgļi varējuši... riest tik kuplu krūmu Vēr. v. J. 1904, S. 615. skābeņu čami riež lapu pie lapas Vēr. II, 53. tas... zarus ik˙gadus kuplāki riež R. Sk. II, 37. saule pumpurus rieš Stari I, 97. nu pupiņas ziedus rieta BW. 11372. - attīstība riesīs un briedinās tuoties plašaku krūmu A. v. J. 1900, S. 926;

4) riest, -šu, -tu, das Sieb in die Runde schwingend Unkraut u. Spreu vom Korn absondern
Wolm.;

5) ausbreiten, verbreiten:
drānas rieš ruožainas gaismas švītras Stari I, 144. rieš meži me̦lnuo ē̦nu Juris Brasa 152. spuožie lemeši riež šķiļuot uguntiņas Bārda. aizspēra kuģus pa bangām, aukpūtu riestām Seifert Chrest. III, 2, 113;

6) riest Spr., N.-Bergfried, rìest ² Kl., Prl., Laud., riêst ² Karls., -šu, -su (-tu Kalleten und Sessau (mit iẽ), Ruhental, Daudsevas, Kl., Salwen, Memelshof, Neugut, Golg., Lös., Odsen, Festen, Meselau, Bers., Laud.), riest ² , -žu, -du Laud., Odsen, rìezt ² , -žu, -zu (Fehteln) aude̦klu, den Webstuhl mit Garn bespannen
Lennew., (prt. riesu) Vank., Kl., das geschorene Garn auf den Weberbaum bringen U.; aude̦klu riêzt ² (riežu, riezu) "pagriezt buomi, lai me̦ti paiet uz priekšu" Sessau;

7) vēsti riẽst (Nigr.), -šu, -tu, Nachricht geben:
dievs tautām vēsti rieta VL. aus Lubn. jau zīlīte vēsti riete (Var.: saule vēsti atsūtīja), jauni radi bāliņuos BW. 1257, 1. kas tautām vēsti rieta (Var.: ziņu nesa)...? 14602; senden Nigr.: kam riet manu augumiņu cit[u] āriņu maliņā? VL. aus Lubn.;

8) de̦gunu riest, eingebildet sein
Infl. n. U.; die Nase hoch tragen;

9) "?": Kaupuram patmīlība riesa Seibolt;

10) "?": man saknes se̦nu laiku zemē riest Druva I, 562;

11) riêzt ² , -žu, drehend anhäufen:
pati riezu (smiltis) kalniņā MSil.;

12) "zu Ende gehen":
dziesme rìest ² (prt. riesa) Warkl. Refl. -tiês,

1) = riest 1: pavediens (vērpjuot) nuost vien rìešas Wolmarshof. acīs sāk asaras riesties Juris Brasa 262. acīs asaras rietās Poruk V, 101. asaras pār vaigiem riežas Ģētes dzejas 31;

2) stauden, sich entwickeln, spriessen:
riešas lapas pirmās JR. VII, 78. krūms rietas plašumā Jürg. nezāles... riezdamies un ple̦zdamies . . . L. A.;

3) sich bilden, entstehen, werden:
negaiss duobji riešas Brands 147. tē̦ls vienmē̦r viedamaks riežas Vēr. 131;

4) "?": ar līkumu taciņa riežas MWM. VI, 648;

5) sich absondern beim Sieben (vom Unkraut)
Wolm. Nomina agentis: rietējiņš (zu riest 3): rudzis krūma rietējiņš BW. 7742; (zu riest 4) riêsējs ² "Sleber" Kav. Zu rist II; ries- neben riet ist eine leicht verständliche Neuerung (vgl. z. B. prt. centuos neben censuos zum inf. censties). Dem neben riet- vorkommenden ried- entspricht li. riedėti "rollen" (intr.) Lit. Mitt. V, 277, Niemi 1,5; 33,5, LitMnd. I, 66 und 270 oder ridėti Niemi 1134; zu riez- vgl, z. B. prt. blenzu neben blendu und blensu (inf. blenst).

Avots: ME III, 546, 547

riêt (li. ríeti "losschreien"), reju, rêju,

1) tr., intr., bellen, anbellen:
suns, vilks rej. Sprw.: rej kâ suns pretī, rej kâ suns mēnesī skatīdamies, sagt man von jem., der einen andern ohne Grund beleidigt od. beschimpft Etn. IV, 76. beidzamuo suņi rej. rej, rej sunīt, tik nekuodi! U. belle immerhin, beisse nur nicht! zu einem boshaften Menschen gesagt Etn. IV, 4. - riet rejamuo, in einem fort, stark bellen: sunīt[i]s rēja rejamuo, es parīdu rīdāmuo BW. 13548, 2. - Puoģis rēja vāveres R. Kam. 89. sunīt[i]s rēja meitu zagli BW. 13550. ai, sunīt ķiparīt, nerej mani kalpa vīru! 31042;

2) beissen
U.: skudras rējušas sikspārni LP. VI, 21. jāuzliek... lapuotais zars virsū, iai mušas nerej ģīmi Janš. Dzimtene ² I, 153. vai tevi rej blusas? ebenda 429. utis, blusas mani rēja tautu dē̦la klētiņā BW. 21710. uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, ne-rejat (Var.: neēdiet)! 29284, 4. vilks rej (Var.: ē̦d, ņe̦m, ne̦s) manu kumeliņu 11222, 2 var. - runcis rej peles, der Kater fängt Mäuse Ar. - Refl. -tiês, einander anbellen; sich beissen, sich zanken Manz. Lettus, U.: ciema suņi rejas Treum. Sprw.: kur divi rejas, tur trešais rij. pie tukšas siles cūkas rejas. brāļi savu māsu deva riedamies, bārdamies BW. 18159 var. (Lībiņa) kâ kuņa ar citām (sc.: sievām) rejas 20827. jūs baŗaties un rejaties Glück Jesaias 58, 4. gribu vēl ar jums rieties (ich muss mich mit euch schelten) Jerem. 2, 9. jauni ļaudis... kâ suņi rietuos un nesaticīgi dzīvuotu BW. III, 1, 82. nuo rīta līdz vakaram neziniet cita ne˙kā, kâ vienīgi rieties Alm. kas savā starpā naiduojas, ķilduojas, rejas LP. V, 116. kavušies un kd nekâ citādi rējušies ebenda 147. brālis ar brāli nerējās ienaidā Kra. VIt. 78. - Subst. riêšana, das Bellen; das Beissen; riêšanâs, das gegenseitige Anbellen; der Zank, der Streit; rêjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Bellens (Beissens): nuo tuo suņu rējumiņa iznāk ciema dzeltenītes BW. 13250, 37, riet rējumā, heftig, immerfort bellen: sunīt[i]s rēja rējumā (Var.: rejamuo), es parīdu rīdumā BW. 14461, 4 var.; rêjẽjs, wer bellt; wer beisst; der Zänker: labāki ir... kaktā dzīvuot, nekâ pie... rējējas sievas vienā namā kuopā Glück Spr. Sal. 21, 9. - žurku rējējs, ein Schimpfwort. In der Bed. 1 zu ai. (wenn mit ide. r ) rāyati "bellt" und (nach Bartholomae Airan. Wrtb. 521 f.) av. gāƥrō-rayant- "der die (heiligen) Sprüche herschreit"; vgl. auch ae. rárian "brüllen". In der Bed. 2 etwa zur Wurzelform rei- "ritzen, reissen" bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 343 ?

Avots: ME III, 548, 549

rugãjs, rugāja Rutzau n. FBR. VII, 116, ein Feld, wo Roggen gestanden hat, ein Stoppelfeld überhaupt Freiziņ: es neietu rugājā (Var.: rugājuos, rugainē, rugaitā, rudzaitē u. a.); rugājs manas kājas bada BW. 9756; 232631 var. māte mani izkūluse iesviež rudzu rugājā RKr. XVI, 238. - Der Plur. rugãji,

1) Roggenstoppeln
(U., Ahs., Karls.) oder Stoppeln überhaupt (U., AP., Lis., Mar.): par rugājiem dažreiz sauc arī miežu, auzu un pat nuopļautus zâles ce̦lmus Mar. n. RKr. XVII, 135. pare̦ti bārdas rugāji MWM. VI, 115. ... muti un zuodu ar asiem bardas rugājiem Zalktis I, 19; rugāju salna, der Stoppelfrost U.;

2) Roggenstroh
Bers., Lös., AP.: ieliec guotiņai rugājus!

3) rugaju bē̦rns U., ein uneheliches Kind.

Avots: ME III, 556

rūkains L., Manz., U., rūkans U., rauh L., Manz. Lettus, behaart, kraus L.; rothaarig U., rauchhaatig St., Bergm. n. U.: rūkaina bārda Mag. III,106 , ein rötlicher Bart. rūkainas kājas Manz. Lettus, gefiederte Füsse. rūkani padebeši A. v. J. 1893, S. 67. Nebst rūks zu li. rũkti "rauchen", rūkas "trockener Nebel" (s. Būga LM(. IV, 427)? Oder zu ahd. rûh "rauh, strupphaarig" ?

Avots: ME III, 568, 569

runčuks, runčukē̦ns, Demin. zu ruñcis, der Kater: runčuks laipuo ...uz pakša pusi... pa maigļu sē̦tu Bārda Zemes dē̦ls 53. aijā, mans runčukē̦n, žuliciņ tu! ebenda 99.

Avots: ME III, 561

rūsgans (geschr. phonetisch auch mit -zg-) Fest., rũsgans Rutzau, Nigr., Dunika, Salis, Drosth., Siuxt, rùsgans Wolmarshof, rùsgans ² Lis., Selsau, rũsge̦ns Ruj., rusgans Schwanb., Wid., Mar., Dond. n. FBR. V, 131, rötlich, bräunlich, rotbraun, rostfarben: rūsganais pumpurs JR. IV, 190. bē̦rzu zari ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem Aps. II, 3. zaļā spē̦ka pilnajiem pumpuriem plīst rūsganie svārciņi J. R. IV, 34. rūsgana, kâ sarūsējuse dzelzs Vēr. II, 1230. rūsgana krāsa Konv. ² 377. rūsgans suns. meži pavasarī me̦tas rusgani Mar. atguldamās mīkstās, rūsganās sūnās Apsk. v. J. 1903, S. 34. gaišs dze̦lte̦nums, kas dīgstuošās bārdas matuos pārgāja gaišā rūsganumā Latv. vgl. rūskans und ruzgs.

Avots: ME III, 573

rusls, braun N.-Kurland, rötlich Wid., aschgrau Sassm.: spalva šakalam vis˙biežāk iepe̦lē̦ka vai rusla Vidiņš. viņa bārda bija tumši rusla Apsk. v. J. 1903, S. 64. tumši rusli mati Janš. ebenda 486. Nebst li. rùsvas "rotbraun", ruslės "Bratrost" (bei Geitler Lit. Stud. 107), rusėti "glimmen" zu ruds.

Avots: ME III, 563

sacē̦rtât, tr., zerhacken, zerfleischen: man krūtis sacē̦rtāji ruožu dze̦luoņiem Bārda Zemes dē̦ls 82.

Avots: ME III, 602

šâdulaĩk, Adv., um diese Zeit: pē̦rn šādulaik Bārda Zem. d. 195.

Avots: ME IV, 12

sagrâbt, tr.,

1) ergreifen
(auch fig.): Sprw. vēju ar dūri sagrābt nevar. Rungulis sagrāba . . . zirgu aiz astes MWM. VII, 882. ve̦lns sagrābis saimnieku pie bārdas LP. IV, 213. pie apkakles sagrābis Vēr. I, 1033. kaijas... sagrābj... zivtiņas J. R. III, 27. svešinieki tirdzniecību bij sagrābuši savās ruokās Now. 72. tuo sagrābuse liela auka ar krusu LP. III, 8I. dre̦buļi sagrābj Celm. jāsagrābj acu˙mirklis A. XXI, 488. - tas mani sagrāba, uztrauca kâ mazu puiku Rainis;

2) zusammenharken; zusammenraffen:
daiļa pļava, kad nuopļauta, vēl daiļāka, kad sagrābta (Var.: nuogrābta) BW. 28608. sagrābis lielu naudu LP. VI, 898. Refl. -tiês,

1) einander ergreifen;

2) für sich zusammenraffen:
muļķītis..: sagrābās ze̦ltu un aizgāja LP. IV, 8. devis pulka ze̦lta naudas sagrābties VII, 202. sagrābies naudas pilnu ce̦puri VII, 1032.

Avots: ME II, 628, 629

sagũt,

1): auch Preiļi (Kur. Nehrung); jam saguva nezkas aiz bārdas. Pas. IX, 536. Refl. -tiês,

1): kā, māseņ, sasaguvi, jaun[a] iedama tautiņās? Tdz. 44543. saguvies kauluos duŗas Janš. Līgava I, 486;

2): tagad tikai ķēneņš saguvās un saprata ... Pas. XII, 87. saguvās, ka sē̦tā aizmirsa cirvi 132 (aus Makašēni). par naudu jis vēl nesaguvās XIV, 132.

Avots: EH XVI, 412

sakùmt Jaunpils, sich bückem, ducken, krumm, bucklig werden (gew. das Part. praet. sakumis gebraucht): viņš saliecās un sakuma M. W. iet sakumis Smilt., Lub., Aps. ve̦cmāmiņa gluži sakumusi Jaunpils. uz ceļiem sakumis sēd Zalktis I, 110, uz dzirnakmeni sakumis ar ple̦ciem Bārda Zemes dē̦ls 219.

Avots: ME II, 659

‡ salànckât ² Erlaa "bārdamies uzvarēt": gan es viņu salanckāšu.

Avots: EH XVI, 423

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

saraîns,

1) borstig:
saraina bārda Saul. III, 68. sarains dadzis Vēr. II, 930. zirģelis iecirta sarainuo purnu... krūtīs I, 769;

2) = staraîns, Strahlen werfend U.: sarains mēnesis; saraina saule VL. n. U.

Avots: ME II, 711

sasirt, mit Sand überführen U.: vē̦tra sasīra pļavas. Refl. -tiês, (sasĩrtiês Allend, n. U.),

1) mit Sand überführt werden; womit bedeckt werden
U,: bārda jau tāda sasīrusies U.,

a) der Bart fängt an zu wachsen,

b) der Bart ist voll Staub geworden (bei der Flachsarbeit);

2) erschrecken
Ruj., Salisb. n. U.

Avots: ME III, 729

saslapt Wid., intr., prs. saslùopu, Assiten, Rutzau, Libau, Wain., Gramsden, Preekuln, Bartau, Mesoten, Schwitten, Sessau, nass, durchnässt werden: malka ir saslapusi Stelp., Barbern. kājas vilktuos pa ūdeni un saslaptu Purap. ietecēju upītē, saslap[a] manas villainītes BW. 26511. lai bārdas pat jums nesasluop! Druva I, 19. kurpes sasluop rasā Duomas I, 562. Aus Baltinov und Kārsava wird eine III p. prs. saslap (aus *saslapj od. zu saslapêt?) angeführt.

Avots: ME III, 736

sìet: tīklu s. (knüpfen) Saikava. sienamais: (acc.) sluotas sienamuo BW. 25457. Refl. -tiês,

1) s. ar juostu Seyershof. tam nee̦suot vēl ne kur sējies, nee̦suot klupis ne˙kādā ļaunumā Kaudz. Izjurieši 42; ‡

2) für sich binden
(?): sapņu kuoks stāv nenuobiris un jaunus, reibinuošus ziedus sienas Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 226. Subst. sìešana: cepļa sluotu siešanai BW. 19257, 2; sèjējs, f. s-ja: siera sējējai BW. 32754. braucu uz rudzu lauku pie sējējām 33555.

Avots: EH II, 495

skabar̂gaîns Wolm., U., skabarguôts, skabardains (mundartl. skabārdaîns), skabarduojs, skabardzîgs Dr., splitterig; widerhaarig U.: skabargains beņķis Vēr. II, 52. seši bija kruoga dziedi, visi seši skabārdaiņi BW. 19944. kam tā (=bitīte) manu dējumiņu skabarduoju (Var. skabargaiņu) nicināja 30255. - (fig.) dzē̦rušam vīriņam skabardaina valuodiņa 31333. pieci vārdi gludi gāja, se̦stais nāca skabargains Ld. 7568. skabarguota (Var.: skabarduoja) saule lēca BW. 33905, 1.

Avots: ME III, 862

II šķe̦trs, undicht, pare̦ts (vom Bart und Haar): viņam ir šķe̦tra (re̦ta) bārda Druw. n. RKr. XVII, 8l. Wohl zu li. skė˜sti "breiten".

Avots: ME IV, 31

šķe̦vuôt: pēkšņi jāšķe̦vuo vienai Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 212. Refl. -tiês: auch Seyershof.

Avots: EH II, 633

šķist: prt. *šķītu (> ostle. škeitu) Tdz. 38125; lielāku laimi sirds nevar vairs š. Janš. L. dzejas pag. 170. šķietu sev pretī līksmās ... acis Daugava 1937, S. 198. kuo tu šķiet, kuo tu duomā Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 198. šķizdami, ... Jānis e̦suots ... pestītājs Manz. Post. I, 28. šķietu: tur mani kāds sauc Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 228. Refl. -tiês: nešķietuos, ka mūsu starpā tāds pagāns ... ir Manz. Post. I, 14. šķietas (= izliekas) kâ ienācējs Pas. XII, 151. šķitīsimies ... tuos ne˙maz nere̦dzam Janš. Dzimtene III, 41.

Avots: EH II, 638

skremblis "?": in skremblis tam nuodilis, in bārda rugājuos RA.

Avots: ME III, 891

skurinât, tr., schütteln (Apfelbäume Erlaa, Peb., Kokn. n. U.), rütteln, hin u. her bewegen; zausen U.; lausen U., im Kopf Parasiten suchen Mag. XIII, 2, 66: vīri... bārdas vien skurināja (Var.: kustināja) BW. 19823. aita skurina asti Golg. cūka... ausis vien skurināja (Var.: škurināja, luncināja, plaukšķināja) 22832. mana sieva piedzē̦rusi, ausis vien skurināja 26980. mazais ļipu skurināja 34678 var. viņa skurināja baltās galdauta bārkstis Veselis Saules kapsē̦ta 56. viņa skurināja nuogrieztuo dvieli Blaum. vējš skurina, der Wind zauset U. Refl. -tiês,

1) sich schütteln:
drebinādamies, skurinādamies un viebdamies Austriņš Vērpetē 19;

2) sich in den Haaren kratzen, krauen, mit dem Schnabel in den Federn suchen (von Vögeln)
U., Mag. XIII, 2, 66;

3) trödeln, mit Nichtstun die Zeit verbringen:
luopi karstajā laikā netiek ē̦duši, tikai skurinās pa krūmiem Druw. n. RKr. XVII, 77. In der Bed. "schütteln, rütteln" vielleicht durch spurinât beeinflusst. Sonst zu ai. skunāti "stöbert, stochert", an. skora "scheuern, schrubben", mhd. schorn "zusammenscharren" u. a., s. Persson Beitr. 952 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 552.

Avots: ME III, 906

skust: barzdu s. Auleja (prs. skutļu), Lng. (prs. skutu). neskut bārdas! Pas. X, 35 (aus Eglūna). šķitu ... skušamu bārdu Tdz. 57631 (aus Skaistkalne). s. matus, (luopiem) spalvu Auleja; schaben, schälen: s. buļbas (Auleja) od. kartupus (Kaltenbr.). s. grabekļam kātu Kaltenbr. ‡ Subst. skutējs: kartupeļu skutējiem BW. 28574 (aus Pilskalne). Zur Etymologie s. auch Wood Post-consonantal w in Indo-European 51.

Avots: EH II, 516

skutenis Nigr., skutnis Salisb., Bārda zem. d. 210, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 907

skūtnis, das Rasiermesser: pazuodē sarkana švītra nuo bārdas skūtņa Duomas IV, 233.

Avots: ME III, 909

šļagans C., Ermes, Jürg., Lis., nicht straff: šļagana miesa C., Ermes. miklajās pavasarnaktīs, kad zeme vēl šļagana, slapja Bārda Zem. d. 49. e̦smu gluži šļagans (ermüdet) Jürg. tas bij šavāds truoksnis: mīksts un šļagans A. XXI, 31. šļagana dūša, flauer Mut Bers., Burtn., Lettihn, Lub., Mar. wohl mit šļ- (aus šļaugans bezogen?) aus sl- und zu an. slakr, and. slac "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 712 ff.).

Avots: ME IV, 61

sle̦ps, heimlich, verborgen: sle̦pi skati Stari III, 219. mans prieks vairs nevar būt bez sle̦pām ē̦nām Bārda Zemes dē̦ls 151. ar sle̦pu spē̦ku Seifert Chrest. III, 3, 224. Zu slèpt.

Avots: ME III, 927

I smelkne Schlehk n. FBR. VII, 46,

1) "smalks mežs" Treiden, (mit elˆ ) Festen, Warkl. (vgl. smalce);

2) smelkne Kandau, meist im plur. (smelknes Iw. n. FBR. VI, 54), das feine Mehl, das beim Grützemachen abfällt
U., (smelkne) Wolmarshof, Ronneb., Drobbusch, Raiskum, (mit èl ² ) Warkl., Festen, Meiran, (smel˜knes) Bornsmünde, Grünwald, Deg.: viņš jau ne smelknes ("smalkas sē̦nalas") nevīdē nuo putraimiem atškirt Alksn.-Zund.; smelknes "visādi smalkumi (pe̦lus u. c.) " Stenden, Erwalen, "smalkas pe̦lavas" Dond., "siena (Dond., Wandsen, Matthiä), ābuoliņa, salmu, pe̦lu u. c. smalkumi" Kurs., Nachbleibsel, gemengt mit Staub und Sand; "smalki (siena, pe̦lu) izbirumi, mazas sēkliņas u. c." Nigr., (smel˜kne) Schrunden, Upesgrīva, "Malm" Karls.: uz kūtsaugšas nav vairs ne pe̦lu saujiņas; smelknītes vien vēl pa škirbiņām atlikušās. kūts priekšā, kur sìenu bāza, sakrājies liels pulks smel˜kņu Janš. saslaucījis smelknes nuo apcirkņiem un izcepis maizi LP. III, 92. pie miltiem jauca klāt smalkās pe̦lus, sìena smelknes Janš. Dzimtene ² II, 16. sagrābi smelknes un saber maisuos! Dond. skaidas, smelkni (Schutt?) LP. I, 149. matu smelknes VII, 674. smelknes Feilstaub L., Sägespäne U., Pulverstaub LD. n. U., Malm, (dzelzs smelksnes Dr.) Eisenfeilicht V. dzelzs smelkne, kaltuves atkritumi Konv. ^l 173. visu sieku dzelzs smelkņu iebēra vecītim acīs Pas. II, 116 (aus Siggund). smelkne "smalka smilts" Dienas Lapa 1891;

3) winzige kleine Exemplare:
zaķu smelkne (mit el˜ Bauske, mit elˆ Gr.-Buschhof) jūs! Bārda Zem. d. 100. kuo tu, bagātnieks, ar tādām smelknēm (kleinen, unbedeutenden Leuten) ielaidies? Stenden. Zu smalknes, smalks.

Avots: ME III, 957, 958

suok (III p. prs.)"?": smags trūdu tvans nuo svešas zemes suok Bārda Zem. d. 142.

Avots: ME III, 1136

spics, = smails, spitz: spica bārda;... spicu ce̦purīti BW. 33507 var. spics kalņiņš Bl. 5031. Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 994

sprâgt (li. sprógti "platzen"), sprâgstu, sprâgu,

1) bersten, platzen
U., losgehen: bērziņam lapas sprāga BW. 9392, 1; 14869, 2 var. pumpuri sprāgst, die Knospen brechen auf U. bārda sprāgst St., der Bart keimt hervor. bise sprāgst, das Gewehr geht los U. tâ kâ ... stuobrs nesprādzis, tad nu vajadzējis Pēterim šaut LP. VII, 242. zārks sprāgst vaļā 214. kungs bija tik dusmīgs, ka vai nuo ādas sprāga JK. V, 1, 31. dusmās sprāga nuo ādas laukā Neik. 60. zaķim acis sprāgst nuo pieres laukā Apsk. v. J. 1903, S. 346. dzīvība sprāgst pa muti ārā LP. II, 24. asaras tai sprāga pa acīm MWM. X, 426;

2) sprühen
(fig.): sprādzin sprāga valuodiņa BW. 7377;

3) krepieren
(vgl. li. nusprogs "wird krepieren" Liet. sint. I, 19) U.: kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis! Br. sak. v. 682, man soll den Tag nicht vor dem Abend loben. Jurģa dienā nevar adīt, tad... aitas sprāgst Etn. II, 84. guļ kâ sprādzis RKr. VI, 251. - Subst. sprâgšana,

1) das Platzen, Bersten;

2) das Krepieren;
sprâgums,

1) das einmalige Platzen; das Geplatzte, der Riss, die Spalte:
...dziedātāja pārsprdgušu pakuļiņu... sašuj savu sprāgumiņu! BW. 20442, 3 var.;

2) "der Schreck im Glase"
Brasche;

3) Knall, Gekrach
LKVv.; sprâdzẽjs, ein Krepierling Spr. Neben diesem sprāg- ein sprēg- in sprēgt (s. dies) und spreg-: sprog- (oder sprag-?) in spre̦gans, spradzene I, spradzinât, spradzis, spraga, spragstêt, li. spragė´ti "platzen", norw. spraka "krachen", and. sprekan "sprechen", an. spraki "Gerücht". cymr. ffregod "Geschwätz", norw. sprek "dürres Reisig" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 672 ff., Trautmann Wrtb. 276 f., Zupitza Germ. Gutt. 166 f., Fick Wrtb. 14, 49 und III ⁴ , 515, Prellwitz Wrtb.2 443, Persson Beitr. 868 f., Buck AJPh. XXXVI, 9.

Avots: ME III, 1015

spràudze ² Warkl., = sprauga: priekšā plata spraudze Bārda Zem. d. 214.

Avots: ME III, 1011

spura U., spure U., spuris, spurs U., gew. der Plur. spuras, spuri, spuŗi Wid., die Flosse, Flossfeder U., (spure) Spr., (spurs) Bielenstein Holzb. 678; die Faser U., Zacke am Nāhwerk U., Fransen; die Zinke, der Widerhaken am Fischeisen U., (spurs) Bielenstein Hclzb. 678; ein Widerhaken überhaupt; Borsten: izzvejuot zivi ar ze̦lta spurām LP. VI, 788. zivtiņas sarkanām spurām A. v. J. 1896, S. 7: visu, kam spuŗi un zvīņi Glück III Mos. 11, 8. diega spurs Duomas I, 12. nuogriêza ar nazi spuŗus (sīpuoliem) Janš. Bandavā I, 126. līdz astes spuru spicēm Tiesu kal. 55. dabūjuse ciekuru, plucina tuo, ka spuras vien lē̦kā MWM. v. J. 1896, S. 415. neskūtas bārdas spuras Sudr. E. ebenda, S. 4. teicēja nerunāja nuo sariem, bet spuriem, kuŗus... peŗuot JK. VI, 38.(fig.) Sprw.: cits citam ķeŗas spurās Birk. Sakāmv. 111. spurus sacelt pretī, Schwierigkeiten, Häkeleien machen MWM. U. Wohl zu spurt.

Avots: ME III, 1030

spuruôt, Refl. -tiês: bārda ... spuruojās dusmās Atpūta, № 636, S. 6.

Avots: EH II, 565

stara,

1): viena s. ap vasarassvē̦tkiem, uotra - ap Pēteŗa dienu, - kuo tās var atlabuot? Blaum. Raksti VII ⁵ (1935), 330. aizezerē izcē̦lusies tāda s., apmē̦ram sējas platumā. iegraužas pē̦rkuons Austriņš Raksti VII, 222;

3): der Ast
Lubn.; ceļš dalījās divās starās PV.; divi starām (in zwei Armen, von einem Flusslauf) Schwanb. n. BielU.; bārda nuokārās divās ... starās pār krūtīm P. Ērmanis Gaidītāji 103;

4): auch Warkl., Zvirgzdine; caur tuo tavu re̦tu staru var redzēt gurnu galus Tdz. 57950.

Avots: EH II, 570

stērbelaîns Wid., stērbele̦ns Ruj., zerfetzt: stērbele̦ni svārki Ruj. se̦gts... stērbelainiem kankariem Bārda Zem. d. 219.

Avots: ME IV, 1063

I stikājs, ein verdorrter Halm, Stengel Sessw.: seja apauguse cietiem bārdas stikājiem Zalktis v., 1. 1908, No 3, S. 7. Zut Wurzel von stikālis?

Avots: ME IV, 1066

stublājs Karls., die Wurzel Konv. 1499; der Halm, der Strunk Wid.: lapas arī apakšzemes stublājam Konv. ² 359. kad lapu kātiņi vai stublāji ir sarkani Vēr. lI, 719. Plur. stublāji, Stoppeln Spr.: dažas dienas ve̦ci bārdas stublāji A. v. J. 1896, S. 754. Zum Suffix vgl. slav. stьblo "Stengel, Halm".

Avots: ME IV, 1099

suska Schibbenhof, Sessau, Neuenb., Salgaln, Pe̦nkule, Rutzau, Dunika, Irmelau, = plukata: kuo es tur tādu susku (auch in Frauenb.) guodināšu? MWM. X, 887. tāds suska muižaskungs A 1892, II, 257 (falsch!). nāc ārā, suska pe̦ska! BW. 16884. susku bārda, kuo tu gribi? RKr. VII, 1243; "ein Verkommener" Altenburg; "ein Liederlicher" Matk.; "ein Tölpel" Pilten (in - Pilten auch suskas "Flachs oder Wolle von geringer Qualität"); ein Mädchen von kleinem Wuchse Bornsmünde;"ein kleines (ungezogenes Schönberg, aufdringlich neugieriges A. - Bergfried) Kind"; "altes Gras" Ruj.; "ein fauler Langschläfer" Aahof; ein schlechtes Pferd Wid. Anscheinend zu sušķis.

Avots: ME III, 1126

svīpt "?": caur pirkstiem svīpdams plūda gaiss Bārda Stari I, 197.

Avots: ME III, 1163

svir̂kstenis ² Karls., svirkstene,

1) der Pfosten, durch den der Brunnenhebel geht
(svirkstenis und svirkstiņš) Kronw. n. U.; der Brunnenschwengel (svirkstenis) Bielenstein Holzb. 163, (svirstenis) Ermes, (mit ir̃) Salisb., (mit ìr) Wolmarshof, Taurup, (mit ir̂ ² ) Ruj.: akas svirkstene Jauns. Vēja ziedi 21; Bārda Stari I, 197, aka ar svirksteni, der Ziehbrunnen V. pie svirksteņa ir spainis A. XVI, 360;

2) svirkstens, der Schlagbaum
Celm.

Avots: ME III, 1161

I tacis U., Mag. III, 1, 128, A. XX, 947, Adsel, Grünhof, Neugut, Nötk., Zarnikau, Salis, Stenden, Stockm., Sauken u. a., tace U., Seew. Mag. XIII, 41, die Fischwehr U., "akmeņu un kuoku krauja upē" Saikava (tacis), "aizžuoguojums zivu ķeršanai nuo mietiem un iepītiem žagariem; starpās atstāti vārti, kur ieliek venteŗus" um den Lubahnschen See (tacis): tačus ierīkuojuot, vis˙pirms nuostāda akmeņiem nuokŗautus "âžus" ar pierēm pret straumi; gar āžu kājām piestiprina divas kārtis, pie kuŗām tad pieslien ap 5-6 pē̦das augstus un ap 2-21/2 pē̦das platus "tāriņus" (redelītes, kuŗām laši nevar izlīst cauri), tâ ka laši iedami pret straumi visur atduŗas pret šiem tāriņiem un tâ beidzuot atruod vienīguo izeju, kas ieve̦d "būrī" Üxkül. zvejnieks upītē ietaisījis taci un tacī licis tīklus LP. VII, 1311. upi ne˙re̦ti aizžuoguo ar tâ sauktuo taci Konv. ² 2841. pe̦lduošuos kuokus zvejuo kuopā pie tacēm, kas sastādās nuo viņiem pašiem Kaudz. sāls acī; čūska tacī Birk. Sakāmv. 132. spuraina bārda, de̦guns kâ tacis Lapsa-Kūm. 149. Le. tacis wahrscheinlich aus *taciss = li. takišas "eine Lachswehre", resp. (haplologisch) aus *tacisis = li. (in Kvėdarna n. Pon. gov. II, 27) takišỹs dass.; vgl. auch apr. takes "Wehr" und dazu Trautmann Apr. Spr. 444 f. Nebst le. ietacis dass. nach Petersson Vergl. slav. Wortstud. 41 f. (als ein Geflecht) zu arm. ťeḱel "to twist, to warp" u. a.; anders (zu le. tecêt) Miklosich Etym. Wrtb. 348.

Avots: ME IV, 121

‡ tĩmekliņi "?": jau tuvāk žvīguo tĩmekliņu (= tīmekļu 1 ?) zīds Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 202.

Avots: EH II, 685

tĩrummala, der Rand des Ackers A. XXI, 564: tīrummalas vītuols Bārda Stari I, 205.

Avots: ME IV, 204

tītarbiksis Stockm., ein Schimpfname (vgl. tīterbiksis): mans tē̦vs ir kriksīt[i]s, bet tavs ir titarbiksīt[i]s Bārda Zem. d. 107.

Avots: ME IV, 206

trijlapa: trijlapās ("?") zvaigznes zied Fr. Bārda Zemes dē̦ls ⁷ 96.

Avots: EH II, 694

I trìsêt: auch Serben, Smilt., Trik., (mit ĩ) Lemb., (mit ì ² ) Oknist, Sonnaxt, Visķi, 3. prs. trīsē Rūžu Kr. 82, trìs ² (aus *trīsi), 1. p. s. trìšu ² Auleja; trīšējuošs gaišums Fr. Bārda Zemes dē̦ls ⁷ 23.

Avots: EH II, 696

II trizuļuôt,

1): auch Ekau, Grünw.; saules versmē trizuļuoja ... viss gaiss Sējējs 1938, S. 392. Hierher gehört auch das ME. IV, 239 unter

2) gegebene Zitat aus Bārda, wo hinter trizuļuojam "kâ saulstaru tīkliņa rakstus" zu ergänzen ist;

2): neparasts sauciens trizuļuoja gaisā A. Brigadere Sk. v. 13.

Avots: EH II, 696

II trizuļuôt,

1) = vizuļuôt, funkeln Bers., Schwitten, Wid., funkelnd zittern, flimmern Sessw., kräuseln Zeif: III, 3, 197: karstās vasaras dienas gaiss trizuļuo Lubn., Alksn.-Zund. vārpas vē̦smā trizuļuo Aus. I, 11;

2) "?": nevarīgi trizuļuoja... zvana sitieni Brigader Daugava I, 1217. dažādā stiprumā trizuļuojuošais... mūzikas viļņuojums Veselis Tīr. ļaudis. uz sejas re̦dz tūdaļ tam trizuļuojam Bārda Zem. d. 248.

Avots: ME IV, 239

trusêt, -u oder -ẽju, -ẽju,

1) = trupêt, faulen, modern U., Neuhausen, Stenden (z. B. von Bäumen, vom Schnittkohl), Upesgrīva; braun, fleckig werden (von Kartoffeln) Dond., Funkenhof, Kastran: kad kartupeļi paliek brūniem plankumiem, tad saka, ka kartupeļi trus Kastran;

2) verdorrend oder aus andern Gründen verkommen (vom Getreide)
Aahof, Festen, Meselau, Selsau; Sessw., Stomersee; an der Spitze verdorren (von Bäumen) Festen, Gr.-Würzau; stückweise abfallen, kürzer werden (vom Haar) AP., Ekau, Fehsen, Odsen, Schujen, Selsau, Sessw.: mati, bārda trus. ja pe̦lnu dienā galvu sukājuot, tad mati trusuot Gr.-Ekau n. Etn. II, 36; zerfasern (intr.) Sessw., struppig werden Lennew.: virve sāk trusēt Warkl. vistām spalvas trus ebenda. viņam trusē matu gali Lennew.;

3) schwelen, ohne Flamme brennen
Amboten;

4) (liegend) faulenzen
Nötk. Zu trust.

Avots: ME IV, 248

tūkšs, geschwollen: bārda ieslēdza tūkšu, ūdeņaini bālu seju A. Brigader Daugava I, 1075.

Avots: ME IV, 279

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

urdêt,

1) schnurren
(?): (runcis) urdē̦dams un asti luocīdams lūkuojās kārām acīm R. Kam. 157;

2) "?": urd akmeņi (Mühlsteine)
kâ sniega apmigluoti Bārda Zem. d. 219;

3) murmeln (von fliessendem Wasser und von Menschen)
Erlaa.

Avots: ME IV, 303

uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),

1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;

2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;

3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;

4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene ² II, 175;

5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;

6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;

7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);

8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";

9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;

10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,

1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;

2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.

Avots: ME IV, 399

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

vaĩmanas: nuovaidēsi iekš manām vaimanām BW. 15877, 2. Demin. vaimanītes BW. 23651. Ein nom. s. vaimana bei Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 72.

Avots: EH II, 748

večulis, f. -le, ein Alter, eine Alte: ak, manu pe̦lē̦kuo večulīt! Bārda Zemes dēls 94.

Avots: ME IV, 519

ve̦cvĩrs: vecvīru bārda (eine Pflanze) A. Brigadere Dievs, daba, darbs 255.

Avots: EH II, 767

ve̦le̦kna "?": uz ve̦le̦knas (= veleknes ?) puika kâ gailē̦ns dzied Bārda Zemes dēls 95.

Avots: ME IV, 528

‡ vīcinājiens, ein einmaliges Schwingen: spārnu sle̦pe̦ns v. Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 232.

Avots: EH II, 792

vidus,

1): cēlās pilsē̦tas, tirdzniecības vidi (Zentren)
Vindedze 44. pa vidiem, a): laist ganīties sapītus zirgus, bet p. v. arī guovis Vanagu ligzda 250. sadzirdēt bē̦rnu smieklus un p. v. arī ... raudas Vindedze 97. gaŗā bārda vilnīja jau p. v. balta Ciema spīg. 6. Vor "in der Verbind. pa vidiem" ME. IV, 580 ist "b)" einzuschalten. vidus kārta Frauenb. "tā kārta skapim, kas atruodas nuo augšas uotra vidū". vidus svē̦tki Blieden n. FBR. XVI, 104, der zweite Feiertag. vidus truops Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), = vidstruops 1;

2): ar cauru vidu Spiess, mit Durchfall.
aizturē̦ti vidi Oknist n. Ceļi VIII, 237. meitiņām ... abi gali lieti de̦r; v. lieti nederēja BW. 35026 var.;

4): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt;

5) "?": tam cilvē̦kam ir bagāta dzīve: dzīvuo nuo vidus vien Ahsuppen.

Avots: EH II, 781

vîkstuôklis A. - Ottenhof, vîkstùoklis Zvirgzdine n. FBR. X, 27, (mit î ² , uô ² ) Frauenb., Siuxt, vīkstuokls, vikstuõls C., Jürg., (mit î ² ) Ramkau, vīkstuolis, = vistuõls: lupatu vīkstuoļi Etn. III. 24. iedevis papīra vīkstuolu LP. VI, 72. naudas vīkstuoliņu Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, I2. lapu vīkstuoklā Bārda. ietīsim vīkstuolī BW. 1162. vīkstuoļi ar saknēm Stari III, 235.

Avots: ME IV, 637

vīlîtiês "?": man krūtis sacē̦rtāji ruožu dze̦luoņiem un aizgāji tad vīlīdamās Bārda Zemes dēls 82.

Avots: ME IV, 639

I vilnît,

1): mit ilˆ Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 (prs. vilnīju), mit ìl AP.; kad sniegs pavasarī kūst, tad reizām te tâ vilnī ² ; liekas, ka e̦zars ir Orellen. rudzu lauks vilnī Linden in Livl. ābuoliņš ... vilnīja tumši zaļgans Vanagu ligzda 56. labība vilnī, arī uguns liesma Kosenhof;

2): (suns) luncinādams asti un vilnīdams pie Annas kājām Anna Dzilna 12. gaŗā bārda vilnīja jau pa vidiem balta Ciema spīg. 6. pāŗi ... griezās un vilnīja Azand. 41. brīžiem ieskanējās ... smiekli, pa vidiem vilnījuot vieglai, dzieduošai teicējas balsij Anna Dzilna 186. uz ... nuoras ... lē̦kāja luopi; gans vilnīja pa vidu ar rīksti un ... suni Daugava 1939, S. 638;

4): klupām ... zirgiem mugurā un vilnījām pruojām Burtnieks 1936, S. 88.

Avots: EH II, 784

I virinât,

1) auf- und zumachen
U., Spr., Bers., Frauenb., Grenzhof, Mar. u. a.: tautu durvis virināt BW. 7732, 2. kuo tu tās durvis vienumē̦r virini? Bers. meitas . . . sāk skuolas durvis virināt (fangen an, die Schule zu besuchen) R. Sk. II, 51. kunga durvis virināt, sich beim Herrn zu schaffen machen, Hilfe suchen U. viņa virina acis A. Upītis J. 1. 25. rīklē virināt (zu virinât II 2?) gutgeln L., U.;

2) zittern, flattern machen:
vējš virina karuogu, macht die Fahne flattern U. tauriņš skraidīja ap viņa vaigiem spārnus virinādams Eglītis Zilā cietumā 187, vējš sāk . . . lapas virināt Lautb. Vidv. II, 36;

3) einfädeln:
(zvaigzne) caur . . . miglu spuožu pavedienu virināja Bārda Zemes dēls 86. Refl. -tiês,

1) sich auf- und zutun:
durvis pašas virinājas Biel. 1912;

2) sich bewegen; (wie ein Espenblatt) zittern
Kokn. und W.-Livl. n. U., Kalz., Ronneb., Salis, Ubbenorm: sabijies zirgs virinās A.-Ottenhof, Widdrisch, Zögenhof. tīkliņi . . , virinās pa . . . gaisu Aps. V, 46. kājiņas virinājas A. v. J. 1893, S. 11. viņš trīsējis un virinājies pie visas miesas Pas. III, 31. In der Bed. "zittern (machen)" vielleicht zu virinât II 2. Sonst zu vẽrt.

Avots: ME IV, 605

žadzêt, -u, -ẽju,

1) scharf tönen, schallen:
sievas tur runā, ka žadz vien Golg., Schwanb., Sessw. uz žadzuošas Maskavas ielas V. Eglītis Zilā cietumā 186;

2) viel sprechen
Stom.;

3) "?": žadz apinītis Bārda Zemes dēls 101. kur bērziņi smejas un žadz V. Eglītis Eleģijas 113.

Avots: ME IV, 784

žĩds, demin. žĩdiņš, der Jude: kur neir grieķeris jeb žīds Glück Koloss. 3, 11. Sprw.: žīds pēc naudas kâ ve̦lns pēc dvēseles Br. s. v. p. 118. ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas! RKr. VI, 858. bē̦g kâ žīds nuo krusta 860. pazuda kâ žīds pa Miķeļiem (verschwand plötzlich spurlos) 863. prasa kâ žīds ceļu zinādams 864. smuks kâ žīda bilde 856. stiprs kâ žīda šnabis 857. dzīvuo kâ žīdi pa tumsu Grünh. rauš naudu ar dakšiņām lādītē kâ žīdu kruodzinieki savās svētdienās Kaudz. M. 46. pieķēruos kâ pie žīda ratiem, sagt einer, der eine begonnene Arbeit, die leicht verdirbt, nicht beenden kann Frauenb. tik vājš kâ žīda ķēve (von einem sehr mageren Tier gesagt) ebenda. - žīda bārda, thymus serpyllum Walk; žīdu leitis, Schimpfname für einen ungeschickten Menschen Frauenb.; žīda vīveles, scherzhafte Bezeichnung für eine nicht ernst zu nehmende Krankheit: tev uznāca žīda vīveles, drīz būs arī klāt vācieša krampji! Frauenb. Nebst. li. žỹdas aus r. жидъ.

Avots: ME IV, 813

I zuminât,

1): klusas dziesmas zuminājuot (summend)
Fr. Bārda Zemes dēls ⁷ 226.

Avots: EH II, 812

zuzêt, -u, -ẽju,

1) summen (von Insekten)
Bauske, Blieden, C., Sessw., (zuzinât) Bewershof, Frauenb., Memelshof, Odensee, Stockm.; eine Melodie summen; säuseln (vom Wind) C., Mahlup, Trik. (zuzinât); sausen; rascheln (vom Laub) Sessw. (zuzêt u. zuzinât), Arrasch, Lennew., Smilt., Wesselshof Vīt. (zuzinât): bites zuz (Odsen, Usmaiten), zuzina. mušas zuzina Memelshof. kukaiņi zuzēja apkārt Veselis Saules kaps. 15. (fig.) zuzuošu duomu spiets 142. zuzinādama klusām... nenuoteiktu meldiju Jauns. III, 87, Nötk. kas grēcīgs tiktu ausīs zuzināts Bārda Zem. d. 234. vējiņš zuzina apiņu lapās Skalbe, Nötk. pa sausām lapām vējiņš zuz lē̦ns Latv., Nötk. vējiņš maigi... smilgās zus A. XI, 484. vējš zuzina... svešu dziesmu Stari II, 573. vējiņš zuzināja pa kuoku galuotnēm Vīt. nuo vē̦smām bē̦rzu galuotnes... zuzē̦damas māja Apsk. v. J. 1903, S. 255. priedes klusu sapņu dainu zuz Seifert Chrest. III, 3, 184. lapas zuzina Arrasch. luode aizgāja zuzē̦dama Saikava. ausis sāk zuzēt Vīt. šaudekle zuzē̦dama aizšaujas gar šķietu Purap. Kkt. 115;

2) "?": gaiši viņa (= saule) zuzēs tvaika katlā Veselis Saules kaps. 88.

Avots: ME IV, 753, 754

žvīdzêt (schwerlich von einem žvīgt, obwohl aus Nötk. ein Schallverbum žvĩgt angegeben wird)"?": birzē kaut kas žvīdz un šalc kâ gariem caur lapām zīda spārnus virinājuot Bārda Zem. d. 203. Falsch ist wahrscheinlich das auf derselben Stelle durch die Vermittlung von Plūd. LR. beruhende švīdzêt.

Avots: ME IV, 847

zvìļuôt ² Prl.,

1) glänzen, leuchten, funkeln, flimmern
Burtn., Lennew., (mit ì ) AP., C., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, Bauske, Frauenb., Jürg., Ruj., Salisb., Schibbenhof, Wolmarshof, (mit ì ² ) Bers., Golg., Sonnaxt, (mit î ² ) Karls.; (vielfarbig) schillern (mit ĩ ) Nötk.; glimmen U., Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln: uogles zvīļuo Burtn., Wolmarshof u. a. tauki zupas virsū zvīļuo Karls. tāda putra, ka zvīļuo vien (vor lauter Fett) Schibbenhof. čūskas gludā āda saulē drausmīgi zvīļuoja Lennew. izkapts zvīļuo Frauenb. ragavu slieces zvīļuo Burtn. rāmais e̦ze̦ra līmenis spuožajā mēness gaismā burvīgi zvīļuoja Lennew. starp kalniem, kur e̦ze̦ri zvīļuo Akuraters Astras 28. zils e̦ze̦rs tālumā kâ zvīļuo! Latv. tāltālā krastā sudraba pilsē̦ts zvīļuo ebenda. caur gaisu, kas saules staruos zvīļuo Kasparsons Starp zvaigznēm. zvīļuos mēnesnīcas bālas Zalktis Nr. 3, S. 86. zvaigznēm zvīļuojuot Stari II, 981. rīta blāzma nezvīļuo kâ ugunsgrē̦ks Bešina pļava 1. liekas, gar apvārsni zvīļuotu liesmas Vēr. II, 1068. tuorņa krusts... maigi zvīļuo Stari I, 138. zuobens mirdz un zvīļuo Krūza Zelta laipa 12. izdzisa dakts, kas tumsā zvīļuoja A. Brigader. acis mums zvīļuo MWM. X, 68. (acis) zvīļuo ar savādu... spuožumu Veselis Saules kapsēta 18. zvīļuojuoša jūŗa Stari II, 200. linu aude̦kls zvīļuot zvīļuo Heidenfeld. zvīļuojuošu zīdu MWM. VI, 481. kas tai bija mugurā, zvīļuoja un laistījās 662;

2) klaffen:
it kâ... jūŗas ūdeņu vidū zvīļuotu divi dziļi tumši atvari Veselis Saules kapsēta 18. sūneklī bija izkuosts... ruobs. viņš zvīļuoja kâ me̦lna nejauka mute 119. Refl. -tiês, = zvīļuôt 1: juostu gali zvīļuojās (Var.: zvīguļuo, spīguļuoja) BW. 5726, 2 var. stikla spaļi matuos... zvīļuojas Stari I, 149. skaidra un zila zvīļuojas debess Pūrs II, 61. baltā bārda... zvīļuojas bluķī Pas. II, 164 (aus Kalleten). Zu zvīls I; s. Wood Postconson. w in Indo-europ. 79.

Avots: ME IV, 780

bul˜lis, Demin. bul˜lītis, buļļuks,

1) der Boll, Stier;
[buļļuos iet U. (von den Kühen in der Brunstzeit gesagt)];

2) auf Menschen bezogen:
es negribu tādu vīru, kas kâ bulis raudzījās Ltd. 1043. skrej ellē, alus bulli BW. 11242;

3) bullis, bulliņš, bullītis, der Kaulbarsch, Breitkopf (acerina cernua L.)
RKr. VII, 105;

4) ein dreieckiges Brett über der Pflugschar beim Pflügen eines Kartoffeldes
Konv. ² 184;

5) ein einem Trog ähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot.
bullītis = nuo re̦sna kuoka izcirsts sile, ar kuru braukā pa ūdeni kâ ar laivu Mar. n. RKr. XV, 109;

6) in genit. Verbindungen: buļļa, buļļu bārzda, bārzdis, ein schimpfwort, etwa Strubbelbart:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā BW. 2202; buļļa piere,

a) ein Schimpwort für Menschen, die durch ihr Aussehen an Bollen erinnern:
buļļa pieres sanākuši BW. 9423;

b) Troll - od. Troddelblume (trolius europaeus L.);
buļļu zāle, boletus cervinus Birsm.; buļļa radziņi, ein Strumpfbandmuster RKr. XVII, 33. [nebst li. bùlius und estn. puľľ aus mnd. bulle; über bullis 5 vgl. auch Zēvers Izgl. min. mēnešr. 1923, 536.]

Kļūdu labojums:
ve̦cais tē̦vs, buļļa bārdu nelaiž bē̦rnu baznīcā = ve̦cais tē̦vs, buļļa bārda nelaiž bē̦rnu baznīcā
40 ein dreieckiges = ein Pflug mit einem dreieckigen

Avots: ME I, 348