Paplašinātā meklēšana

bãre (s. auch bàris): ne bārei (Var.: bārītei) mātes pūra BW. 4871, I. ai bārīte, bārenīte! 4958.

Avots: EH I, 209

bãre Kand., bàre, bārene (m. bāris, bārenis), die Waise: šī bārene, tā bārene, es pa˙tiesi bārenīte: ne man tē̦va, ne māmiņas, ne īstā bāleliņa BW. 4229. apmirst man māmulīte, es paliku bārenīte 3985. purva pļava bez ābuola, bārenīte bez māmiņas 4090. te̦kam visi bāreniņi saulrietiņa kalniņā; citam nava sava tē̦va, citam savas māmuliņas 4390.

Avots: ME I, 273

bārene (unter bāre): auch (mit à) AP., Ramkau, bàrenīte N.- Wohlfahrt.

Avots: EH I, 209

‡ bārenîgs, verwaist: ve̦cu, bārenīgu grāmatu kaudze Austriņš Nopūtas vējā 77. prasti un bārenīgi augi Veselis Saules kaps. 88.

Avots: EH I, 209

bārenis (unter bãre): auch (mit ã) Schrunden n. FBR. XIII, 106, (mit à ² ) Linden.

Avots: EH I, 209

bārenīte: auch (mit à) AP., (mit à ² ) Fest.

Avots: EH I, 209

bārenīte, auch atraitnīte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. III, 73; Erythraea pulchella Grünh. bārenītes, baltruozītes jaunu meitu Jāņu-zāles BW. 32367, 4.

Avots: ME I, 273

‡ bāre̦ns, die Waise: bāre̦niem māmuliņa BW. 22177, 7 var. aizdze̦n bāre̦nu Janš. Pag. pausm. 17.

Avots: EH I, 209

‡ pusbārene BW. 4174 var., eine halbe Waise.

Avots: EH II, 330

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

‡ *àizcits, der nachnächste: ja ne šuogad, tad citu vai aizcitu gadu Janš. Mežv. ļ. I, 136. aizcitu vakar Bandavā II, 82. aizcitu vasar Bārenīte 20.

Avots: EH I, 14

àizstât, ‡

3) a. kà vietu, jemand oder etwas vertreten:
cilvē̦ks nevar a. zirga vietu Janš. Bandavā I, 376 (ähnlich 130, Dzimtene III, 82, Bārenīte 22, Mežv. ļ. I, 220, Līgava II, 362); ähnlich: pe̦lni... aizstās mē̦slu tiesu Janš. Mežv. ļ. II, 452; mašīna aizstāj grūtu mazgāšanu ar ruokām Pēterburgas Avīzes II, 149; ‡

4) a. kuo, jemandem den Weg vertreten:
vilki vai laupītāji var cilvē̦ku aizstāt.

Avots: EH I, 52

apaļš (in Ost-Livl. apals, aus apvalus = li. apvalùs [oder apalus Lit. Mitt. I, 222 und ãpalas], zu velt, wälzen [vgl. Petr BB. XXI, 215, Walde Wrtb. ² 805 und 856 f., Persson Beitr. 540 und KZ. XLVIII, 128 ^1]),

1) rund:
zeme apaļa. apaļuo galvu sasiet: das Tuch um den Kopf so binden, dass es die runde Form einer Mütze bekommt Grünh.;

2) von der körperlichen Rundheit, Körperfülle, rund, wohlgenährt:
apaļi vaigi, runde Backen, apaļas ruokas, runde Arme; apaļs vē̦de̦rs, runder, voller Magen; apaļas guotiņas, runde, fette Kühe. zirgi bijuši tik apaļi, ka ne lietus piliens nestāvēja virsū. apaļš auga tautu dē̦ls, in Körperfülle, voller Lebenskraft wuchs mein Freier BW. 7271. apaļa meita, rundes, blühendes Mädchen. Die Rundheit vielfach durch Vergleiche verdeutlicht: apaļš kā grundulis JK. II, 97; esi apaļš kā pūpuolis, sei rund wie ein Weidenkätzchen, sagte man am Palmsonntage zu den Langschläfern, die man mit Zweigen mit Weidenkätzchen schlagend weckte LP. V, 13, Etn. II, 53; darnach allgemein: apaļš kā pūpuolis; bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kā pūpuoļi Etn. II, 68. apaļš kā ruonis, kā rullis, rund wie ein Seehund, eine Walze;

3) rund, weil ohne Sorgen: unverheiratet, fröhlich, munter:
apaļs puisis, unverheirateter Bursche, apaļa meita, unverheiratetes Mädchen: kas kait man nedzīvuot apaļai meitiņai BW. 5264 (Var. 2: apaļam puisīšam oder cilvē̦kam.). dzīvuot par apaļu puisi, unverheiratet leben; apaļi dzīvuot, sorglos, genussreich leben; apaļa dzīve, dzīvuošana, eheloses, genussreiches, lockeres Leben;

4) in bezug auf die Zeit attributiv gebraucht, voll, rund:
apaļš gads, ein volles, rundes Jahr; trīs apaļus gadus LP. V, 210. apaļa bārene MWM. III, 506, vollständige Waise, wohl nach dem russ. круглая сирота;

5) apaļš aude̦kls, dichtgewebtes Zeug
U.

Avots: ME I, 74, 75

asara (li. ašarà), Demin. asariņa, Träne, Tränchen, gew. Pl.:

1) eig., baltas, gaudas, gew. gaužas, rūgtas, sūras, karstas, klusas, lielas, žē̦las asaras, prieka as., Tränen der Freude,
straujas as., strömend, ze̦lta as., goldene, schöne Tr., Ar. 173; raudāja, kā mē̦dz sacīt, kuoka asaras, Krokodilstränen (LA.);

2) als Subj.: asaras birst kā pupas od. zirņi, od. baltas asaras plūst aumaļām - nuo acīm - pār vaigiem, dicke Tränen ergiessen sich in Strömen - aus den Augen - über die Wangen.
Sprw.: bāriņa asaras kāpj pie dieva. visas asaras nekrīt zemē. asaras līst, rit, fliessen: vecīšam nuoritēja divas lielas asaras. asaras spiežas acīs, stürzen ins Auge; asaras aizspiež rīkli, schnüren die Kehle zu, Purap. uz kundziņa dvēselītes manas gaužas asariņas Ar. 984;

3) als Obj., Tränen vergiessen:
(gaužas) asaras birdināt, liet LP. V, 66, raudāt III, 48, auch raudāt gaužām asarām Purap.; riest: es neriestu dzīvuodama vienas gaudas asariņas Ar. 1168, BW. 1206, 3500. nuolaiž žē̦las asariņas 4101. tas dzers sievas asariņas Ar. 450, er wird seine Frau durch schlechte Behandlung weinen machen; als asaru dzē̦rājiņš, Trinker der Tränen, wird der Ehemann, zuweilen auch die Stiefmutter (as. dzē̦rājiņa BW. 252) bezeichnet. asaras slaucīt, nuoslaucīt, abwischen, trocknen; asaras izspiest, entlocken, auspressen; as. valdīt, zurückhalten, hemmen;

4) Gen.: asariņu upe te̦k, es fliesst ein Strom von Tränen
Ar. 230. asariņu palti bridu, ich zerfloss in Tränen Ar. 246;

5) Dat. - Instr.: bē̦rni raud asarām, zur Verstärkung des Verbalbegriffs, die Kinder weinen bittere Tränen
BW. 2883; acis apskrēja asarām, die Augen füllten sich mit Tränen Dok. A. saimnieks lūdzies ar asarām LP. IV, 171 (asarās lūgties LP. IV, 201). Sprw.: raud kā žīds bez asarām;

6) Lok.: vaigi mirka asarās Ar. 228; vienās asarās dzīvuot, asarās slīkt, sich in Tränen baden.
Sprw.: tu nebē̦dātu, ka es asaru krūzītē nuoslīkstu;

7) bāreniņu oder gŗūtdieņu asaras, Regen beim Sonnenschein
(cf. Ar. 1919); zvaigžņu asariņa, Sternschnuppen Jaun. Dr. 12. Im VL. wird vielfach auch von den Tränen der Sonne gesprochen: es pārvedu div' māršiņas kā saulītes asariņas;

8) asariņas, die Mehlprimel (Primula farinosa)
RKr. III, 72, auch bezdelīgu actiņas, gaigaliņi genannt Konv. ^{2 -} Māŗas asaras RKr. IIi, 130, rote Auflagerungen. [Zu ai. às`ru oder às`ra-m "Träne". Unsichere über die weitere Verwandtschaft bei Prellwitz Wrtb. ² 104, Walde Wrtb. ² 406, Güntert Reimw. 200 und Petersson Heterokl. 196.]

Avots: ME I, 142, 143

atguodêt

1): atguodēsim (veļu) atkal, kâ nākas Janš. Līgava I, 418; ‡

2) herschaffen (in einen sichern Ort):
laiveli atguodējis pie malas Janš. Bārenīte 30; ‡

3) zur Genüge rühmen
Dunika: meita nevarēja ve̦cuo saimnieci a. vien. ‡ Refl. -tiês Dunika (mit uô ² ), zur Genüge Rühmliches erzählen: jauna meita nevarēja a. vien, cik viņai labi klājies ve̦cajās mājās.

Avots: EH I, 143

atraĩtnĩte, atraĩknĩte, Stiefmütterchen (Viola tricolor) RKr. II, 80, auch bārenītes genannt: bārenītes, atraitnītes de̦r tējā kāsam Etn. I, 84.

Avots: ME I, 184

‡ bal˜tkrùtainis (f. -ne), der Weissbrüstige: nuo baltkrūtaines caunes Janš. Bārenīte 25.

Avots: EH I, 202

bãraîne, bãraînis, die Waise: bāraiņu bārenīte BW. p. ² 4458.

Avots: ME I, 272

‡ bārdienītis L. Av. 1846, № 6, = sērdienītis, bārenis, die Waise.

Avots: EH I, 209

‡ bārine Pas. VII. 402, (mit à ² ) Warkl., Zvirgzdine, = bāre: bārinīte bij[u] augdama, ne bārine dzīvādama BW.4858. bārinei dievs dzīves nedeve 33612.

Avots: EH I, 209

‡ bàrinīte ² Kaltenbr., Oknist, = bārenīte.

Avots: EH I, 209

[baruôt (mit altem r) C., Saussen], baŗuôt [Dond., Selg., Warkhof u. a.], tr., füttern, mästen: zuosis; zirgus baŗuot kruogā, füttern, dafür in Kurl. gew. paēdināt. Sprw.: kā suni baruo, tā suns klausa. baruo nu suni, kad vilks jau luopos od. kuo līdz suni baruot, kad vilks jau kūtī. tā meita nav suņus baruojusi: precībās braucuot nejauks laiks. Refl. -ties, sich mästen, sich nähren, weiden: ieraudzījis lielu lauku, kur liels pulks aitu baŗuojušās LP. VI, 136. zirgi baruojušies acīm re̦dzuot. baruoties kā āpsis Aus. I, 28. bārenīte... maizītē baŗuojas BW. 4379. maizīte bē̦rnu baruotāja. [Nebst barība "Nahrung" etwa nach Pogodin §. XXXVII, 94 zu aksl. брашьно "Nahrung", r. бòрошно "Roggenmehl", la. far "Dinkel; Mehl", got. barizeins "Gersten-", ae. bere "Gerste" u. a. (vgl. zu diesen Wörtern Berneker Wrtb. I, 74 f., Walde Wrtb. ² 271 F. und Feist Wrtb. ² 60)? Oder zu ai. bhárvati "kaut, verzehrt", av. -ba ^ou rvō "kauend", gr. φῆρον· τροφή Hes. φορβή "Weide, Gahrung", cymr. bara "Brot" (die man auch mit den genannten slav., ital. und germ. Formen verglichen hat, s. Feist 1. c.), resp. gar zu arm. parar "Mast"?]

Avots: ME I, 265

bãrt, -aŗu, -āru (li. bárti), schelten, schmähen: mate mani bārin (bārtin) bāra, ka negāju tautiņās BW. 7742, 13250, 34. saimnieks bar un lamā kalpu. Refl. -tiês,

1) sich gegenseitig schelten, schmähen, zanken:
sievas baŗas un lamājas. lai baŗas, kad tik nesit. pē̦rkuonis od. ve̦ctē̦vs od. dieviņš baŗas, der Donner grollt. vecāki bārušies uz puiku LP. VII, 353. kalps baŗas ar kungu. Subst. bãriens, die Rüge, die Sirafpredigt. [Wird gewöhnlich, indem eine ältere Bed. "streiten" vorausgesetzt wird zu aksl. boŕo, "käpfe, streite", la. ferīre "hauen, schlagen", ahd. berjan "schlagen", ir. bara "Zorn" u. a. gestellt, s. Berneker Wrtb. I, 76 f., Trautmann Wrtb. 27, Reichelt KZ. XXXIX, 19 f., Walde Wrtb. ² 283 f. U. a. (vgl. auch le. bars). Wentger wahrschkeinlich - des abweichenden Vokalismus wegen - wird dies baltische Wort von Falk-Torp 124 mit nd. bāren "schreien" verbunden.]

Avots: ME I, 275

I bẽres, selten auch Sing. bēre St., n. U. bāre, [eine Trage, darin man Graus, Steine, Lehm u. dgl. trägt St.], die Totenbahre: likt šķirstu, zārku uz bērēm. [Nebst estn. pä(ā)ŕ aus nd. Bähre; vgl. Thomsen Ber. 97.]

Avots: ME I, 290

bezradu bārenīte, eine alleinstehende, keine Verwandten habende Waise. Jan.

Avots: ME I, 285

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

bļaût: laut weinen Dunika u. a. ‡ Refl. -tiês,

1) schreien
Diet., Frauenb., Kaugurciems;

2) laut weinend sich beklagen:
e̦suot... bļāvusies, ka... pastalas zemē vieņ krītuot Janš. Dzimtene IV, 306. skaties, kâ Trūde aplam bļaujas! Līgava II, 440. ‡ Subst. bļaûšanâs, der Zank, Streit: būs atkal b. Janš. Bārenīte 39.

Avots: EH I, 233

‡ burķins Janš. Dzimtene III, 93, Bārenīte 92, ein (kleiner) Vogelbauer. Aus dem Niederdeutschen; vgl. ‡ bũrķins.

Avots: EH I, 255

‡ cìrtumnieks, = lîdumnieks (?) Janš. Bārenīte 20.

Avots: EH I, 274

‡ dā`rzsaknes, das Gartengemüse: pirmās dārzsaknes le̦ce̦kluos Janš. Bārenīte 78.

Avots: EH I, 312

drĩzs,

1) geschwind, flink, schnell:
tavu drīzu kumeliņu! BW. 17972, 1. nav tik drīza kumeliņa 11180. drīzajām, veiklajām nākt ar mani ietaļām 6856;

2) baldig, bald eintretend, kurz:
viņš uzlūkuoja sevi par viņas drīzuo brūtgānu Wilibalds. drīzais pasaules gals MWM. III, 341. drīzā laikā saskrien ap bārenīti daudz ļaužu.

Avots: ME I, 501

galˆva: Demin. verächtl. gal˜vele Siuxt.

4): cāļa galviņa auch Lems., Sawensee, Segew,

5): grābekļa g. auch Ramkau, Salis; sukura galviņa, der Mittelfinger
AP.;

9): savu galvu ņemties, eigensinnig werden, sich etwas in den Kopf setzen
Diet.;

10): iet visi galvu galvām (sehr eilig, Hals über Kopf)
sēnes lasīt Salis;

11): e̦smu tuo iemācījies galvā (auswendig)
Janš. Bandavā I; 380. ņemt galvā, für etw. bürgen, aufkommen, einstehen, mit Sicherheit etw. behaupten: kuo tu citus cilvē̦kus vari ņemt galvā! Janš. Mežv. ļ. I, 360. tādas merģeles (acc. plur.) nevar galvā ņemt ne˙kad Bārenīte 33; 13): uz galvas krist Bers., den Verstand, die Urteilskraft (zeitweilig) verlieren, auf den Kopf fallen. mums šuogad ir luopu uz astuoņām galvām (wir haben 8 Rinder) Sessw. Zur Etymologie s. auch St. Szobet Prace filolog. XIV, 606 (zu r. желвь "Schildkröte" usw.).

Avots: EH I, 381

gùodît, -ĩju,

1) ehren,
guodāt: guodi, dievs, tuos ļautiņus, kas guodīja bārenīti! BW. 4029;

2) pflegen, zärtlich hehandeln, schmücken:
īstuo meitu pamāte visādi lutināja un guodīja JK. V, 55;

3) nennen,
= guodināt 3: viņš grib par kungu guodījams Lis.] mēs tuo guodījām par tētiņu. Auch im schlimmen Sinne - schimpfen: tad guodīju gan viņu: nezināja, kuo darīt Mar. n. RKr. XV, 115; [

4) "?": guodījiet (schafft weg?) ve̦cus puišus! BW. 13013, 1 var.] Refl. -tiês,

1) sich rühmen,
s. guodāt;

2) sich bessern, sich anständig machen:
"guodies arī tak maz", saka uz nerātniekiem A. XIII, 252.

Kļūdu labojums:
die Phrase aus BW. 13013, 1 var˙gehört zur Bed.1 oder 2 (fraze no BW. 13013, 1 var. jāpārceļ 1. vai 2. nozīmes nodalījumā).

Avots: ME I, 689

gum̃dinât [Dond., gum̂dinât ² Nigr., Ruj.], Autz n. U., gew. gumdît C., [gum̂dît Ruj., Autz, Pl.], -u, -ĩju Nerft, tr., antreiben, anspornen, hetzen, anreizen; belästigen, quälen; anstrengen, sehr zusetzen: ragana gumdīja ļaudis uz nelabiem darbiem LP. radi sākuši vīru gumdīt LP. V, 73 viņš gumdīja, ka vajaguot tikai vienprātīgi biedruoties visiem kuopā Dzimt. V. visi tevi stumda un gumda Purap. sita mani, grūstīja un gumdīja MWM. VIII, 761. [runāja viņa..., sieviņas pie tam bikstīdama, stumdīdama un gumdīdama Janš. Bārenīte 95.] kas tevi skumdina, tik ātri pruojām duoties gumdina Lautb. Vidv. 50. [gumdît"saspiest" Wessen.] Refl. -tiês,

1) einander anspornen, anstacheln;

2) sich aufhetzen lassen gegen jem.:
neļāvusies nuo mātes gumdīties LP. III, 63. [Zu gumt.]

Avots: ME I, 681

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìestât,

1) tr., beginnen, unternehmen:
nāc, dieviņ, tu ar mani, es iestāju gaŗu ceļu BW. 17842. gribēju redzēt savu ve̦cu puisi, tādēļ nu e̦smu iestājusi turp iet Kaudz. M.;

2) intr., eintreten:
es iestāju meitaņās BW. 11123. [pats līdz juostas vietai iestājis tanī (grāvī) iekšā Janš. Bārenīte 10.] tagad tev būs Grietiņas vietā jāiestāj U. b. 104, 38. So gew. das Refl. - tiês, eintreten, erscheinen: iestājās klusums, krē̦sla, nāve. viņš iestājies skuolā, beidzamā klasē, amatā, mācībā. rudens iestājies vasaras vietā.

Avots: ME II, 72

izcilât, izcilinât, wiederholt auseinander heben, aufheben: ruonu krē̦slus izcilātus BW. 13245, 1. iešu pūru izcilāt 15545. es tuo tautu istabu ar galviņu izcilātu 191491. [kurmji izcilājuši zemi Wolm.] griestu griestus izcilātu ar vaiņaga ce̦kulīti BW. 25822. [dabūt viņi labi spriguļus izcilināt Janš. Bārenīte 4.] Refl. - tiês, sich satt heben: visu dienu viņš izcilājies kuliņus.

Kļūdu labojums:
istabu... 19149 = istabiņu 19149 ¹

Avots: ME I, 721

izlasît,

1): bārenīte sev izlasīja zilas krāsas skapi Pas. V, 403; ‡

3) während einer langeren Zeit allmählich (das nötige Quantum) zusammenschaffen (ansammeln)
Kaltenbr.: kad tik renti izlasījis! (etwa mit ostle. iz- für uz-?). Refl. -tiês, ‡

3) einzeln (allmählich) hinausgehen, eine Versammlung verlassen:
izlasījās drīž nuo aplāta Auleja.

Avots: EH I, 462

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

izpùost (li. išpúošti), bei Spr. auch izpuosīt, tr., reinigen, aussczmücken: kad bija izpuosis katrs pļavu Lautb. jāizpuoš ratu šķūnis A. XXI, 9. [Auch vom Reinigen der Fische Bielenstein Holzb. 660; des gedroschenen Getreides: rīta kūlumu šuodien izpuosīs Janš. Bārenīte 10.] Refl. - tiês, sich ausschmücken, sich ausputzen: uz deju puisē̦ns taisījās, tas svē̦tku drēbēs izpuosās MWM. III, 83.

Avots: ME I, 788

[izteĩkât, klatschend (ein Gerücht) verbreiten: kad tik tā bārīte nav kuo izteikājusi Janš. Bārenīte 33.]

Avots: ME I, 816

iztẽ̦vuôt, tr., vornehmen, zurechtweisen, durchhauen: ņemšuot labi viņu iztē̦vuot Janš. [Bārenīte 93].

Avots: ME I, 817

iztiektiês, hinaus -, herausstreben, hinaus -, herausgelangen: bārenīte nu klusi iztiecās ārā Janš.

Avots: ME I, 819

izvazât, ‡

2) ausstrecken, ausspannen
Frauenb.: izvazā linus tâ gaŗi un tad satin ē̦rkulī. i. aude̦klu pa stellēm, die Kette des Gewebes aufziehen. Refl. -tiês, ‡

2) "ausgehen (aus dem Hause)":
izvazājies vakarvakarā pie meitām un nevar nu pā`rvilkties Janš. Bārenīte 40.

Avots: EH I, 494

‡ jũks Grob., = juõks: taisīt jūkus Grob. tik tâ pa jūkiem vien bij ebenda. stāsta..., kādi jūki e̦suot bijuši sē̦tā Janš. Bārenīte 36. Aus dem Žemaitischen?

Avots: EH I, 569

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kab,

1): jis pasaka..., k, jis atve̦stu... tārpu Pas. IV, 21 (aus Ružina); ‡

2) = laî 2: kuo vien bārenīte teikšuot, tuo k. viņš izpildītu Pas. V, 403 (aus Rosittenl. Weitere Belege gibt J. Zēvers IMM. 1933 II, 183.

Avots: EH I, 572

kâds, ein substantivisches und adjektivisches Pronomen,

1) in direkten und indirekten Fragesätzen - was für (ein), welcher: kādu tad mūsu dievam nav? kuŗas zemes, kādu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa BW. 21262, 3. kāda diena šuodien? [kāds tev zirgs? was für ein Pferd hast du?]

2) relativ, als Pendant zu tāds: kāds - tāds, wie beschaffen - so beschaffen, wie - so:
kāds kruķītis, kāds kātiņš. kāda vārna pē̦rta, tāda nepē̦rta. [kāds kungs, tāds kalps.] es tev nuopirku tādu zirgu, kādu tu vēlējies;

3) als Indefinitum,

a) jemand, irgend ein:
vai te kāds bijis. kas bij kāda netiklīte, raudādama saraudāju BW. 665. kuo divi kādi sauc par jaunu, tuo trešais sauc par ve̦cu RKr. VIII, 25. kas jau kāds neguodīgs, drīz sēdēja kaktiņā BW. 1245;

b) irgendwie beschaffen, wie auch beschaffen:
lai vārds kāds, kad tik vārda nesējs. lai man bija kāda dziesma, tā man kaunu nedarīja BW. 210. lai tie pūta kādi vēji, visi pūta sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka sudrabiņu 31302. kāds neauga lauka kuoks, vēji viņu purināja, kāds nebija bārenītis, ļaudis viņu aprunāja 4794. Die Unbestimmtheit der Beschaffenheit wird vielfach ausdrücklich noch bezeichnet durch kaut, ne˙būt od. kāds nekāds: dzē̦rājam mieži auga kaut kādā zemītē BW. 19586. lai tas izstāsta man kādu ne˙būt gadījumu Apsk. gadījās dzidrs ezeriņš ar kādiem nekādiem (alleirlei) kukainīšiem LP. V, 280. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus III, 63. Im Zusammenhange des Satzes erhält kāds zuweilen die Bedeutung des Löblichen, z. B.: priekšā ēdieni un dzērieni vai kādi, waren verschiedene herrliche Speisen und Getränke LP. VII. 1198; zuweilen die Bedeutung des Tadelnswerten, z. B.: ja būs kāda (Var.: slikta, ja būs kāda, kaut nekāda, ja būs tāda, ne kaut kāda) dzīvuošana, lai sapuva dziesmas) nātrienā BW. 206. Das indefinite kāds dient bei Quantitätsbestimmungen zur Angabe einer annähernden Quantität: būs tur kādas trīs pūravietas, da werden angefähr 3 Lofstellen sein. kādi pieci gadi jau pagājuši, gegen 5 Jahre sind bereits verflossen. vīrs nuodzēris kādus deviņus stuopus brandvīna LP. VI, 437. Ohne jegliche Angabe der Qualität bedeutet kādi "einige": mēs jau te vēl kāds dienas paliksim, wir werden hier noch einige Tage bleiben. [Dazu ein Adv. kâdi, wie, auf welche Weise: kādi tu dabūji zināt? Ruj. kaut jel kâdiņī (irgendwie) varē̦tu viņam palīdzēt! Lis.]

Avots: ME II, 186

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene ² I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,

1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];

2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;

3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.

Avots: ME II, 387

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

II krams, s. krama. [Hierher wohl auch krams,

1) eine unreife Beere
(vgl. semasiologisch li. šãšas "Schorf": sasis "unreife Frucht" ) Dunika: ne˙vienas uogas, - krami vien salasīti;

2) ein Schimpfwort
(vgl. li. krãmas "паршивый человѣк"): labi puiši nuomiruši, krami vien atlikuši BW. 12809. ne tik dikti! kad tas meitenes krams (halberwachsenes Kind) nenuoklausās! Janš. Bārenīte 14.]

Avots: ME II, 258

kruķêt,

1): bārenīte, dubļu kruķē̦tāja ("?") Pas. V, 443 (aus Kal.); ‡

2) "zur Arbeit benutzen"
M. Arons: tuo zirgu vēl var k.; knechten Frauenb. ‡ Refl. -tiês, arbeiten, sich plagen Frauenb.: saimniece viena pati kruķējas pa mājām. - Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krukken "mit der Krücke an sich ziehen", s. Sehwers Unters. 59.

Avots: EH I, 659

laĩpnîgs, ‡ Subst. laipnīgums Janš. Bārenīte 26, das Freundlichsein, das Liebenswürdigsein.

Avots: EH I, 714

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

leciņus, lèciņus, leciņuôs, lèciņuôs, im Sprunge, im Galopp: leciņus iet; leciņuos laist zirgu. jātnieks aizjāja lēciņus. [aizskrēja lêciņus ² palē̦kdama Janš. Bārenīte 91.]

Avots: ME II, 444

ļê̦psna ^2,

1) der Fetzen
Grünh.: uz zarnu auguoniem nuorāda strutas un audu ļē̦psnas izkārnījumuos Konv. ² 3562. [tirguotājs pirktai gaļai piemeta vēl kādas ļē̦psnas (cīpslainus, mazvērtīgus nuoplē̦sumus). ve̦cajam mētelim sānuos karājas laukā netīra vates ļē̦psna Lennew.];

2) zur verächtlichen Bezeichnung einer Person - Lump:
vīri ir ļē̦psnas Janš. [Bārenīte 35]. e, tāds ļē̦psnas sievietis nav ne˙kam vē̦rts Alm. [gļē̦vā... rakstura dēļ viņš tapa saukāts par ļê̦psnu ² Janš. Čāp. 23.]

Avots: ME II, 540

lẽtẽm, Instr. Pl., leicht: kalpuonītes, bārenītes, tās lētēm (Var.: vieglēm) maldināt BW. 4174 var.

Avots: ME II, 462

lĩdz, lidz [Dunika], Stenden,

1) Adverb -

a) gleich, ebenso wie:
kad nuomiru, tad gulēju līdz ar kuoka gabaliņu BW. piel. ² 63, 1 var. [tâ līdz U., desgleichen.] lai es arī balta augu līdz citām māsiņā, auf das ich weiss (zart) wüchse, gleich den andern Schwesterlein BW. 2856. tās vistas jau šuogad līdz mežuoņiem, die Hühner sind ja in diesem Jahre gleich wilden Tieren. duošu cimdus, duošu zeķes līdz saviem brālīšiem, ich werde (dir) Handschuhe, werde dir Strümpfe geben, ebenso wie meinen Brüdern BW. 15840, 14;

b) gerade so viel:
divsimti līdz, gerade 200. [nu ir līdz U., nun ist die Zahl voll. vai līdz, vai lieks U., Paar oder Unpaar.] it līdz sešpadsmit, gerade 16 Kaudz. M. visi līdz, alle und jede: lai dievu visi līdz nu teic G. L. lai neauga rudzi, mieži... līdz deviņas vasariņas, auf dass gerade 9 Jahre Roggen und Gerste nicht wüchsen LP. VII, 573;

c) zugleich, mit:
nāc man līdz! laimīt mana, līksmīt mana, līdz ar mani tautiņās! BWp. 83, 2. Oft in Verbindung mit ar: prāts līdz ar cilvē̦ku aug, der Verstand wächst zugleich mit dem Menschen. ka varē̦tu kumeliņu līdz ar dienu apse̦gluot, auf das wir das Rösslein mit Tagensanbruch satteln könnten BW. 13937;

2) Präp. mit d. Dat., Akk. - Instr., auch (selten) mit d. Gen., bis, bis zur, bis zum,

a) lokal:
viņš iebrida dubļuos līdz auklām od. auklu vietām. nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. tautas savus vaŗavārtus līdz pusīti (līdz pusei, līdz pusītes BW. 9189,

3) vien atvēra; veŗat, tautas, līdz galam! Ltd. 1019. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101; līdz Rīgai od. Rīgi (Grünh.) od. līdz Rīgu;

b) temporal: līdz šuo baltu dienu, bis auf den heutigen Tag;
līdz rudenim, bis zum Herbst; [līdz šim, bis jetzt]; līdz šim laikam od. līdz šuo laiku, bis zu dieser Zeit; līdz Miķeļiem, bis Michaelis; līdz gaismai (līdz gaismi Lesten, Neuenburg), līdz gaismu (Apschuppen), so auch līdz saulei, bis Tagesanbruch;

c) bei ungefähren Quantitätsangaben:
par kartupeļiem tagad maksā līdz rublim, für Kartoffeln zahlt man bis zu einem Rubel. pieci līdz seši pē̦di (Dual), fünf bis sechs Fuss LP. VI, 236;

d) zur Bezeichnung des Grades, bis zu dem etwas geht:
viņš... muocija tuos līdz beidzamam, er quälte sie bis aufs Äuserste. tas bija tâ līdz nagiem (līdz ar nagiem LP. IV, 92), das war Matthäi am letzten;

a) zur Bezeichung der Gleichstellung, des Rangverhältnisses:
svešai mātei drauga bē̦rns ne līdz kuoka gabaliņu, für die Stiefmutter gilt das fremde Kind nicht einmal soviel, wie ein Holzstück RKr. VIII, 45. audz, mana pādīte, līdz mani liela, wachse so gross wie ich! lai zied mani vaigu gali līdz sarkanu ābuoliņu BW. 5416. es uzaugu pus mežiņa, vainags līdzi meža galu (Var.: meža galu (Instr.) vainadziņš), ich wuchs halb so gross wie der Wald, mein Kranz aber in gleicher Höhe mit dem Wipfel des Waldes BW. 5313, 2. re̦dzu savu arājiņu līdz bāliņam nee̦sam, ich sehe, dass mein Mann nicht auf gleichem Niveau mit meinem Brüderchen steht 21399. augu tieva, augu gaŗa, līdz bāliņa neizaugu 5300. kas tā tāda griezes galva sēd līdz (neben) manu bāleliņu? 21231, 3. In manchen Fällen ist es nicht leicht zu entscheiden, ob līdz als Präp. oder als Adverb anzusehen ist: līdz lapām es zaļuoju, gleich den Blättern grünte ich 5979. bārenīte puškuojās līdz bajāra meitiņām; smuidra egle līguojās līdz kuplām eglītēm 4631; vgl. līdz 1a. Zuweilen wird līdz ar in dieser Bedeutung gebraucht: tieva, gaŗa es uzaugu līdz ar (Var.: līdz pat) meža galiņiem 5313, 1. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦da (= - us) gabaliņu, mir sind die Hände wie ein Eisstück gefroren 1618;

f) im temporalen Sinn wird
līdz in N. - Bartau mit dem Infin. statt eines verbalen Substantivs konstruiert: tuo var duomāt, kuo tas līdz paaugt (= līdz paaugušanai od. līdz tas auga) būs apēdis, man kann sich denken, wieviel er bis zum Erwachsen verzehrt haben wird. es strādāšu līdz kamē̦r beigt (= līdz beigām od. līdz kamē̦r beigšu), ich werde arbeiten, bis ich es beenden werde Etn. II, 155;

3) Konjunktion,

a) sobald als; zu
līdz gesellt sich oft in dieser Bedeutung kuo, tik (s. tiklīdz), im Hauptsatz steht oft līdz, tūliņ: [līdz viņš nāk, līdz sāk trakuot U., kaum kommt er, so beginnt er auch tolle Streiche.] līdz iegāju, līdz pazinu, māte meitu izde̦vuse, sobald ich eintrat, erkannte ich gleich, dass die Mutter die Tochter verheiratet habe (eig. zu gleicher Zeit trat ich ein, zu gleicher Zeit erkennte ich...) BW. 18356, 2. nuo rīta tē̦va dē̦ls, līdz kuo pamuodies, tūliņ steidzies uz jūŗmalu LP. III, 58. kuo līdz es paliku viens... Egl.;

b) solange als, während:
lustīga, vēlīga, līdz jauna meita BW. 165. es lustēju, līdz es jauna, līdz nē̦sāju vainadziņu 162;

c) bis:
cilvē̦ks mācās, līdz kāju kapā speŗ. es neiešu tautiņās, līdz brālītis sievu ņems BW. 3171. duod, māmiņa, manu tiesu, līdz saulīte nenuogāja! 1494. nevaru mieru ātrāki atrast, līdz mani kauli nebūs paglabāti kapsē̦tā Etn. IV, 84.- In nominalen Zusammensetzungen mit Verbalnomina entspricht līdz dem deutschen mit, z. B. līdzgājējs, der Begliter. Was die verbalen Zusammensetzungen betrifft, so verbinden sich nur die Verbalformen nominalen Charakters, der Infintiv und das Partizip mit līdz zu Kompositis: lĩdznãkt, mitkommen, lĩdznãkdams, mitkommend, lĩdznãcis, mitgekommen; aber viņš nāca līdz, er kam mit - ebenso wie im Deutschen. [Richtiger aber ist die Schreibung lĩdz(i) nãkt, lĩdz(i) nãkdams usw., denn sonst müste man z. B. auch gaŗãmiet, gaŗãmiedams usw. (statt gaŗãm iet usw.) schreiben. - Nebst līg, līgans, līgt zu līdzs, li. lýg, lýgus "gleich, eben" apr. stesmu polīgu "desgleichen", got. galeiks "gleich"; s. auch Le. Gr. 508 f.]

Avots: ME II, 477, 478, 479

lìecĩba,

1) der aussergewöhnliche Gehorch, der Frondienst:
iet, nākt, sūtīt liecībā(s), zum Frondienst gehen, kommen, schicken. lai puosta liecības atņe̦m, tad visiem būs diezgan St. [kādas liecības, kad gans līgšus jālīgst! Janš. Bārenīte 21];

2) das Zeugnis:
nepareiza liecība, falsches Zeugnis; liecību duot, Zeugnis abgeben, bezeugen; liecību apzvērēt, das Zeugnis beschwören; saukt pie liecības, als Zeugen laden; liecības šķirsts

II Mos. 39, 35. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

liẽves, = lievenes, der Balkon, das Chor, die Emporkirche N.-Bartau: apakšā krē̦sluos, arī augšā uz lievēm Janš. [Bārenīte 45; s. liẽvenes].

Avots: ME II, 508

[līgšus, Adverb zur Hervorhebung von līgt: gans līgšus jālīgst Janš. Bārenīte 21.]

Avots: ME II, 483

I lipinât (li. lipìnti), tr., fakt. zu lipt, kleben machen, (trans.) kleben: lipinājām pārplīsušuo rūti A. XX, 268. Refl. -tiês,

1) flattern:
vis˙apkārt apšu lapas starp eglēm spuoži zaļas maz˙lietu lipinājās MWM. VIII, 414;

2) [kleine Schritte machend, behutsam gehen:
viņa nāca laipuodamās un lipinādamās pa daudz maz nuobriedušuo ceļmali Janš. Dzimtene V, 281.] aitas, gar žuogmalu lipinādamās ... Janš. [Bārenīte 5];

3) "?": pie debesīm lipinājās kâ zilas uguntiņas neskaitāmas zvaigznes Jauns. Druva III, 49.

Avots: ME II, 473

‡ lũsītis Hasenp., ein sanftmütiger und geistig beschränkter Mensch: pati uzbāzusies ... pē̦rnajam puisim. tas tāds l, ir, - ar to visādi var izdarīt Janš. Bārenīte 95.

Avots: EH I, 764

mâcît, -cu, -cĩju (li. mokyti), tr., lehren,

a) mit dem Dat. der Person und dem Akk. der Sache: [bē̦rniem negantības mācīt U.] māci dziesmas, bāleliņ, jaunākām māsiņām! BWp. 19. māte man darbu māca BW. 6684;

b) mit dem Akk. der Person und dem Dat. oder Lok. der Sache: māci mani, māmuliņ, visādā darbiņā BW. 6671, visādam darbiņam! 6676. kas mācīja bārenīti glītajam darbiņam (Var.: glītajā darbiņa) 4716. mācāt mani pātaruos! 16, 3;

c) mit dem Akk. od. Dat. der Person und einem abhäng. Infinitiv od. einem Satz mit ka od. lai: viņš māca manu ruoku kaŗuot Psalm 18, 35. māte māca bē̦rnu od. bē̦rnam lasīt, od. māte māca bē̦rnu grāmatā, die Mutter lehrt das Kind lesen.
Kristus mūs od. mums māca, ka mums būs savus tuvākus mīlēt od. lai savus tuvākus mīlējam. Sprw.: nemāci tu mani! kad tē̦vs, māte nav mācījuši, lai māca pasaule od. kuo nu mācīt? lai māca pasaule! mâcāms od. mâcības priekšme̦ts, das Lehrfach, der Lehrgegenstand. Refl. -tiês, lernen: juo vairāk mācās, juo vairāk zin. mācies, kamē̦r dzīvuo! mācies, tad tu varēsi. Mit dem Akk. oder Lok. der Sache: jaunais brālis mācījās ve̦cā brāļa amatiņu (Var.: amatā) BW. 3416, 1. bē̦rni mācās grāmatu od. grāmatā. baušļus nuo galvas macīties, die Gebote auswendig lernen. Mit abhäng. Infinitiv oder einem Satze mit ka: kad ūdens nāk mutē, tad jāmācās peldēt. mēs mācāmies nuo tam, ka mums nebūs citiem bedri rakt. Subst. mâcîšana, das Lehren; mâcîšanâs, das Lernen. [mâcĩjums U., das Gelehrte; das Gelernte.]

Avots: ME II, 576

mãkuôņa, [màkuoņa Neuenb., mâkuoņa ² Nigr., Dunika, Līn., Rutzau], mãkuônis PS., mâkuonis ² Kand., [Ruj., Iwanden, Dond., Selg., mãkuõnis C., mãkuonis Salis, Jürg., Gr. - Essern, màkuonis Arrasch, Wolmarshof, màkuonis ² Kl.],

1) die Wolke:
te bij saule, te pazuda tai me̦lnā mākuoņā RKr. XVI, 183. ieiet saule vizē̦dama zilajās mākuoņās BW. 18877. [mākuoņas sāka dalīties Janš. Bārenīte 42.] kad Jē̦kaba dienā, saulei spīduot, pie debess staigā mazas, baltas mākuoņi savilkas. es izbēgu nuo tautām kâ nuo lietus mākuonīša BW. 26359. visi makuoņi izsīka, die Wolken verschwanden, es hat sich alles zum Besten gekehrt. teōrijas, kas dzeju nuo pīšļiem grib atkal sacelt mākuoņus Vēr. I, 1187;

[2) als Schimpfwort für einen (duseligen?)Menschen: piedzēries kâ mâkuoņa ^2; tāds kâ mākuoņa! Nigr.] Zu màkt (iês).

Avots: ME II, 580

mañguôt [Dond., Līn.], betteln, bitten, zu erhalten suchen Spiess n. U., Katzd.: čigāni iet apkārt manguot [Bers., N.-Peb.], Etn. I, 58. citiem jau arī tâ tīk un ve̦das gar kungiem pīties un dažādas dāvanas manguot Janš. [Bārenīte 66. Refl. -tiês Ruj. "blēdīties"]. Subst. manguôtãjs, mangâtãjs, der Bettler: Piķis nu skrēja kâ mangātājs nuo vienām durvīm pie uotrām A. v. J. 1902, S. 245; manguôšana, das Betteln: [čigānes, kas dzīvuo tikai nuo manguošanas, ne+vienam ne+kā neaizduod Janš. Dzimtene V, 325. Nebst estn. maṅguma "zudringlich betteln"zunächst wohl aus dem Germanischen; vgl. as. mango'n "handeln", mnd. manger "Händler."]

Avots: ME II, 561

‡ II māršava, = mā`rša: salaulāties ... bez māršavām un dieveŗiem Janš. Bārenīte 93.

Avots: EH I, 793

mãsa [li. móša "des Ehemanns Schwester", apr. moazo "Muhme"], Demin. verächtl. māšele, mašelīte BW. 6387 var.,

1) die Schwester;
īstā māsa, leibliche Schwester; māsiņa in der Anrede auch "brāļa od. māsas meita" Döbner n. U.;

2) die Freundin, gebraucht in der Anrede bei Mädchen
resp. Frauen untereinander: vai meitiņas, vai māsiņas, guodājat arājiņu! BW. 27902. ai māsiņa, brāļa sieva! 1833, 4;

3) māsiņa (in Sassm. n. RKr. XVII, 39 sānu māsa), die Hure
U., Wolm.: [tâ tām vīriešu māsiņām iet! Janš. Bārenīte 83.] māsiņu nams, das Bordell U., Grünh.;

4) sarkanā māsiņa, eine Blume.
[Vgl. dazu Bezzenberger Altrp. Monatsschr. XV, 282 ff.]

Avots: ME II, 586

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

mèlšât, faseln: gaŗāmgājēji melšāja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 600

na: (na, nun, wohlan) na, ... kâ tad nu ... sviežas? Janš. Dzimtene II ² , 250. na, kuo jūs sakāt par manu... darbu krājumu? V, 380. na... tagad jūs man patīkat 100. na, nu ir kaŗš mājās Bārenīte 79. na, bet Pēteris uz˙reiz palicis citāds Dzimtene III ² , 185. (zweifelnd) na, nevar vis zināt V, 146.

Avots: EH II, 1

negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.

Avots: ME II, 714

ne-izdzèšams, unauslöschbar, unauslöschlich: visi bārenīšu muocītāji tapa bargi suodīti ar neizdzēšamu uguni Dīcm.

Avots: ME II, 715

nelabs [li. nelãbas "böse"],

1) schlecht:
gana bija labu ļaužu, gana mani bildināja; par dieviņa likumiņu nelabais gadījās Ltd. 1840. man tāda nelaba garša mutē. man nelaba sirds, mir ist schecht zu Mute LP. II, 64. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. bārenītim klājas ļuoti nelabi IV, 146;

2) unheimlich, schrecklich:
pīle pārkšķina nelabā balsī LP. I, 117. saimniece iebļaujas nelabi IV, 33. tūliņ izskatījis šuo tâ nelabi IV, 132. sācis nelabi glūnēt V, 383;

3) nelabais - euphemistische Bezeichnung des Teufels
kad tevi pats nelabais! LP. IV, 10. pi tu, nelabais! JR. IV, 85. bļauj, ē̦das, iet kâ pats nelabais. vai od. kas nelabais tevi dīda? LP. IV 93, VII, 892. nelabais viņu zina, das weiss der Teufel. Auch so das Femininum nelabã: meita kâ pati nelabā sāks ārdīties pa baznīcu LP. VI, 505.

Avots: ME II, 719

niktiês, nìkuôs, nikuôs virsū, sich aufdrängen, [sich reiben an U.], mit Bitten bestürmen Nigr.: meita viņam nikās virsū. vistas nīkas saimniecei virsū Janš. [nikties Jānim virsū un ar viņu lakstoties Janš. Bārenīte 34. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16. Zu nikns.]

Avots: ME II, 744

nùokladzinât, nùokleidzinât, ab-, kakeln, ableiern: runu. viņš nuokladzināja (schnalzte) ar mēli MWM. X, 55. kuo gan meita jau nuokledzināja Janš. [Bārenīte 55].

Avots: ME II, 797

nùoliedinât,

2): auch Salis. Refl. -tiês, ‡

2) n. ze̦ltā, sich mit Gold beregnen lassen:
sācis līt ze̦lta lietus, un bārene nuoliedinājusies viscaur ze̦ltā Pas. V, 332.

Avots: EH II, 63

I nùolipt,

1) vollständig beklebt sein:
man ruokas nuolipušas ar me̦du. [apvilkās ve̦cu, salāpītu un nuolipušu kažuoķeli Janš. Bārenīte 3;]

2) tr., besetzen, auf etwas verpicht sein:
meitas manu ce̦purīti kâ nitītes nuolipušas (Var.: aplipušas) BW. 20502.

Avots: ME II, 811

nùolìst [li. nulį̃sti], intr., herab -, hinab -, weg -, hinkriechen: viņš nuolīda pie luoga A. XX, 45. [līdz ar ve̦cuo bē̦rnuo tādu ceļa gabalu nuolīdīs, būs vakars klāt Janš. Bārenīte 50.]

Avots: ME II, 812

[nùopļuņ̃čât, auf durchgeweichtem Wege (eine Strecke) zurücklegen: līdz tādu gabalu šādā ceļā... nuopļuņčās Janš. Bārenīte 39.]

Avots: ME II, 833

I nuorieta Dobl., [nuorietne], nuorietnis Kokn., nuorietis Wolm., die SonnenblumeU.: sasē̦duši bārenīši nuorietnīšu (Var.: nuorietniešu, nuorietīšu) kalniņā; nuorietņiem (Var.: nuorietiņām) ziedi bira BW. 4216. [Nach Leskien Nom. 383] zu li. riẽtenos "eine Schlingpflanze; sempervivum tectorum", riẽsti "rollen".

Avots: ME II, 840, 841

nùoskust [li. nuskùsti), nùoskũt, tr., abrasieren, abscheren: pa lielākai daļai latvieši nuoskuj bārzdu Plutte. viņam bija nuoskūta (nuoskusta) seja, galvas matus bieži mē̦dz nuoskust par sē̦ru zīmi Antrop. II, 56. Refl. -tiês, sich abrasieren, sich abscheren: viņš bija tāds vare̦n uzpuosies un nuoskuvies A. XIV, 371. [Jānis... nuoskutās vēl bārzdu Janš. Bārenīte 38.]

Avots: ME II, 850

nùosùolît, tr.,

1) versprechen:
tuos kāpuostus jau bij Annužai mana māte nuosuolījusi par pakulu verpšanu Kaudz.;

2) meistbietend, als Letztbietender beim Meistbot erlangen, zu etw. kommen:
viņam izduodas mājas nuosuolīt Dz. Vēstn. Refl. -tiês, hoch und teuer versprechen: bārenīte nuosuolās visu uzkuopt Janš.

Avots: ME II, 863

nùospurgt,

1) [sich abprusten]:
nuogulējusies, nuospurgusi un drīz vien atžilbusi Janš.[Bārenīte 63;

2) schwirrend wegfliegen:
putns nuospurdza nuo zara Nigr., Bauske;

3) schwirrende Laute von sich geben:
spārni vien nuospurdza Warkl. Refl. -tiês, sich abprusten Sunzel.]

Avots: ME II, 857

[nùoteiciens, die Aussage, Äusserung: audžu mātes nuoteicienu sapratusi pareizi Janš. Bārenīte 8.]

Avots: ME II, 873

nùovērtiês,

1): meita nuosaveŗ, ka jis gradzinu nuoliek Pas. VII, 482. nuosavērt, kas bārenītei palīdz VI, 199. sirdei grūši nuosapūst, acīm gauži nuosavērt Tdz. 43604; ‡

2) = nùoskatît 2: nuosavēru pļāvējeņu: tī būs muna pļāvējeņa Tdz. 50333.

Avots: EH II, 107

nuôzâlêt; ‡

2) vergiften:
bārenīte nuozālēja ... meitu Pas. V, 340 (aus Lettg.; ähnlich X, 209).

Avots: EH II, 108

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

I ņuga, [ņugla Lis.], ņuguoņa Etn. IV, 161, das Gewühl, Gedränge, Gewimmel, der Wirrwarr Lub.: [tirgū cilvē̦ku kâ ņugla Lis.] pa krastiem čum un ielām biezas ņugas MWM. XI, 260. vēl mīkia man šī raibā zemes bē̦rnu ņuga Duomas I, 1172, pa galvu man dauzījās tik pārmērīgi raiba un liela iespaidu ņuguoņa Latv. [sirdis, kas juklajā dzīves ņugā bija laimīgi atradušās Janš. Bārenīte 64.] Der Plur. ņugas, Abfall von Flachs und Hede. ņugu ņugām,

a) bunt durcheinander:
viss pūlis gāja ņugu ņugām A. XVIII, 126;

b) in grosser Menge:
pašas guovij piens, kreims ņugām, uotrai ne˙kā LP. I, 5.

Avots: ME II, 905

uotrtik, ùotra ² tik Mar. n. RKr. XVII, 145, uotru tik, uotrtiek (li. antra tiek Valančiauskas Pas. Ant. Tretin. 32), uotra tiek, uotru tiek U., noch einmal so viel, doppelt: uotra (uotru U.) tik daudz, noch einmal so viel Mar. n. RKr. XVII, 145. uotra tik ilgi, noch einmal so lange ebenda. uotrtiek naudas Glück I. Mos. 43, 15; JK. V, 39. tam būs uotru tiek būt pār tuo, kuo tie ik˙dienas sakrāj Glück II Mos. 16, 5. citām ciltīm, kas uotru tiek lielas bija Josuus 21, 41. dari uotrtik! Blaum. suolījās atnest uotra tik LP. VI, 124. savairuojušies gan˙drīz par uotra tik Janš. Bārenīte 19. suola viņam uotru tik daudz Pas. III, 403 (aus Lubn.). varēšuot uotrtik daudz rudzu iesēt Vēr. 11, 1045. plauši... izpūšas uotra tik lieli RA. viņi, kad turp brauc, ir uotrtiek gaŗi un smagi nekâ mājās Kaudz. viņa nu bijuse uotru tiek tik daiļa kâ pa˙priekšu LP. VII, 200. aizeju . . . tukšinieks, bet le̦pnāks uotru tiek MWM. VI, 280.

Avots: ME IV, 425, 426

pabãrt, Refl. -tiês: māte iz (= uz) jā pasabāre Warkl.

Avots: EH II, 120

[pabrukt, zum Teil weichen, entweichen: jālaiž luopiņi ganuos, - būs salna pabrukusi Janš. Bārenīte 5.]

Avots: ME III, 10

pačunčinât, Intr., tr.,

1) in kleinem Trott fahren, reiten:
nevarēja ne pačunčināt LP. V, 318. varēja drusku pačunčināt rikšus Janš. [Bārenīte 52];

2) ein wenig schaukeln:
mazais jāpačunčina B.Vēstn.

Avots: ME III, 14

pagre̦zuôt, intr., ein wenig drohen: meitenei ar galvu pagre̦zuodama... Janš. [Bārenīte 6].

Avots: ME III, 31

‡ II pagrîns ² ,

1) ziemlich drall (straff)
Stenden: p. diegs;

2) ein wenig böse (unfreundlich)
Anzen, Gr.-Essern: būdama pagrīnu dabu un dze̦dru valuodu Janš. Bandavā II, 127. rādīdama pagrīnu seju Bārenīte 71. pagrīni uz viņu ... pable̦nzdama Bandavā II, 124. saimnieks ir tāds p. Anzen.

Avots: EH II, 134

pagũt, tr.,

1) über-, bewältigen:
vai duomā, ka tev izduosies ir mani pagūt, tāpēc ka vakar manu brāli nuokāvi? LP. VI, 483. gan viņi abi ar tē̦vu darbus pagūs Janš. [kuo puiši un precinieki bija darījušies šīs... meitenes dēļ, līdz tad Krastenieks beidzuot visus bija paguvis Janš. Bārenīte 58];

2) mit abhängigem Infin. - vermögen, etwas fertig bekommen:
bet šuorīt tiešām paguvis mazumu uzart LP. V, 181. nepaguvu aplīguot savu lielu tīrumiņu BW. 33202. es nepaguvu vinam ne˙kuo nuopirkt AU. [es nevarēju pagūt U., ich konnte nicht dazu kommen;

3) erlangen, erschwingen
Mag. V, 2, 166, U.: it visus paguva pie malas Janš. Tie, kas uz ūdens 22;

4) pagūt darbu U., die Arbeit tüchtig betreiben;

5) fassen
(perfektiv): kungs paguva... sievai aiz ruokas Pas. III, 454.]

Avots: ME III, 32, 33

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

paniekuôt, tr., sich lustig machen, herabsetzen: viņas ņēmās bārenīti paniekuot Janš. [Refl. -tiês, eine Weile niẽkuôtiês: jāļauj bē̦rniem arī paniekuoties.]

Avots: ME III, 77

pãrbaznĩca, die Emporkirche L., Mag. lII, l, 109: [meitenes... sanākušas pārbaznīcā Janš. Bārenīte 45; "baznīcas priekšnams" Rutzau].

Avots: ME III, 150

pãrstãvêt,

1): viņai bārene jāpārstāv Delle Negantais nieks 111; ‡

3) = sastãvêt 2: pārstāvēja (r. простоял) pie kuoka visu nakti Pas. XV, 275 (aus Lettg.); s. auch Stender Deutsch-lett. Wrtb., unter "ausstehen".

Avots: EH XIII, 212

pãrtèluôt,* tr., umgestalten, umbilden: uz skatuves re̦dzama bij tikai pievilcīgi pārtē̦luota pasaka par bārenīti Duomas III, 378.

Avots: ME III, 182, 183

pavadât, ‡

2) irre führen:
šituo es pavadāšu! Pas. XIV, 465 (aus Stackeln). Refl. -tiês,

1): auch Golg., Sessw.; ‡

2) nach dem Gebāren zu milchen anfangen (?):
ja de̦guns sāk tecēt, tad saka, ka de̦guns pasvadājies NB.

Avots: EH XIII, 186

pavārît,

1): pavārījis putru Pas. Vl, 439; ‡

2) (fertig)kochen:
vir,ra pusdienu drīz, drīz pavārīšuot Janš. Bārenīte 30. vakar pavārītā putra ceļama galdā Sieva 9. putra taukuos pavārīta Vanagu ligzda 54; ‡

3) eine Weile kochen (intr.)
Oknist: lai vēl pavārī putra. Refl. -tiês, ‡

2) für sich (ein wenig) kochen (tr.):
nejaudājuot maizi izcept; labi vēl, ka varuot p. kādu putriņu Janš. Mežv. ļ. I, 166.

Avots: EH XIII, 188

pavē̦lāk, Adv., etwas (zu) spät: rudenī pavē̦lāk bārene skraidīja basām kājām Aps. IV, 14.

Avots: ME III, 136

pẽtît,

2): traki tie ļautiņi, kas bārenes pūra pēta (Var.: prasa) Tdz. 47940, 1. nuo jā pētī ("?"), ci (= vai) jis varēs citus vuicīt Auleja.

Avots: EH XIII, 229

pìeiet,

1) zu-, hinzu-, herzugehen, -kommen:
ķēniņš pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvuo LP. VI, 1, 310, gauži raud lē̦taudzīte, smalku birzi piegājuse: kâ būs šķīt atvasītes? BW. 21930, 2. gan pieies tā dieniņa 20702, 1. mirstams laiks pieiet Für. I unter iet;

2) betreffen, ertappen
U.: viņš pieiets, ka savu brāli gribējis apzagt, man hat ihn darauf betroffen, dass er seinen Bruder bestehlen wollte U.;

3) von Kommenden gefüllt werden:
pilna ustabiņa bārenīšu piegājuse BW. 5051. - pieeams, pieietams, zugänglich: viņā dzeai piemīt vispārpieejama vienkāršība Vēr. 1, 1322. augstākuo jušanu, kāda tik cilvē̦kam pieietama I,1447, puķe ziedēja... grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Subst. pieiešanā, der Zutritt: labs mūsu kundziņš, ... ļaudīm druoša pieiešana BW. 31335. nav ne˙kur pieiešanas U., man findet nirgends ein Unterkommen, pìegãjẽjs, ein Angekommener: tev vēl pašai nav ne kaktiņš iedzīvuots; kur tad liksi vēl piegājējus? Mērn. laiki 13.

Avots: ME III, 253, 254

pìepũlêt, anstrengen: pārāk gaiša gaisma piepūlē acis Straut. Vesel. 22. Refl. -tiês, sich (übermässig) anstrengen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15. bij briesmīgi karsts laiks; nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. Subst. pìe-pũlêšana, das Anstrengen: gręmuojamā aparāta stiprāka piepūlēšana Vēr. II, 220; pìepũlêšanâs, das Sichanstrengen, die Anstrengung.

Avots: ME III, 281, 282

pìete̦kât, freqn. zu pietecēt, (mehrfach) dazu-, hinzugehen, -laufen. Refl. -tiês, zur Genüge eine längere Zeit hin- und hergehen, -laufen: bārenīte, piepūlējusies un piete̦kājusies, iemieg viegli Janš. Bārenīte 15.

Avots: ME III, 303

I pìevākt,

1) herbeischaffen
Mittel-Kurl. n. U.: pūķis pievāc labību LP. VII, 708. lai saviem tīkliem pievāktu laimi VII, 689;

2) pievākt pie malas, wegschaffen, zur Seite schaffen:
sievas pievāca atlikušuos egļu zarus pie malas Alm. Kaislību varā 61;

3) annehmen, zu sich nehmen, sich jemandes annehmen:
uogles gaŗāmgā]ējs pievāc LP. VII, 1045. pievāķ visu, kas nav piesiets; pievāķ visādus vazaņķus Nigr. pievāķa kuņu biedruos LP. VI, 729 (aus Schrunden). bērniņi! kas jūs pievāks? kas nuoslaucīs bāreņiem asaras? Latv. ļaužu nepievākta vientulīte Janš. Bārenīte 25. pievākt bē̦rnu, lai akā nekrīt, das (wegspazierte) Kind zurückbringen (dahin, wo es gesehen wird), dass es nicht in den Brunnen falle U.

Avots: ME III, 308

plaûka Kr.,

1) gew. der Pl. plaũkas Bl., Flocken, Fasern, Abgang von Wolle, Flachs (beim Brechen
- plaukas Gr.-Essern,. Lennewarden, Kokn., plaûkas ² Ruj., Zögenhof): aizdrāzām pa krūmiem kâ plaukas, . . asa vēja ne̦stas Purap. slikti lini, - daudz plauku, kad tuos kulsta C: plaukas iet nuost, es fasert U. plē̦suma un ābuolāja liniem ir plaukas sakņu galuos Fest. linu jeb kaņepēju sliktākām šķiedrām ir vietām tādi šķiedras sacietējumi, kur škiedras turas sacietējumā kuopā, caur kuo ruvdas kaut kas linu jeb kaņepju kaulam līdzīgs, tikai tāds sīkstāks, stiprāks; tuo sauc par plauku Laud.;

2) plaukas, = ska-ras, die Hülsen Hug., Bergm. n. U.: auzu plaũkas Janš.;

3) plaûkas ² Sassm., der Schinn:
plaukas lzē̦d matus nuogalvas;

4) die Knospe
Plūd. Rakstn. I, 59;

5) die Farbe:
uolas dažādās plaukās. kumeļš tumši dze̦lte̦nā plaukā: pumpurīši... pieņē̦muši sārtaini - zaļganu plaûku ² Janš. Bārenīte 75. smaida jūŗa tumši zaļganā... plaukā Janš. mākuoņu strēmeles metās jau ze̦ltruozaini iesārtā plaukā Janš. Dzimtene V, 225. arī ģīmja plauku (Teint) abi bija pavienādi Janš. pirktās plaukas tik ātri nebrūkuot LA. plaũka Siuxt, die Farbe im Kartenspiel: spēlē jaunu plauku. - uz tādu plauku ir, er ist desselben Aussehens (wie ein andrer, für den man ihn hält) Ringen n. U. visi vienu plauku (gleich), tik tavs tē̦vs, tik tu! B. Vēstn. In der Bed. 4 dürfte es ein Neologismus zu plaûkt I sein. Die Bed. 5 beruht wohl auf der Bed. 1 (vgl. li. pláukas "ein Haar" und le. spal˜va "Feder, Haar, Farbe des Haares"; in den Bedd. 1--3 nebst plauki 1-4 (s. dies) und plukt wohl zu ahd. floccho "lanugo", fliogan "fliegen" n. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 95 und 97.

Avots: ME III, 324

I pļuna, eine Pfötze Wid.,Preekuln (Kurl.), Katzd., eine mit Wasscr gefüllte Vertiefung auf dem Wege Gold. n. Etn. I, 58, dünnflüssiger Köt Nigr.: visas malas pielijušas kā pļuna Janš. Bārenīte 40. Vgl. plunca 1.

Avots: ME III, 372

pļuñkstêt Dond., U., pļunkšķêt Saikava, pļunkšêt Wessen, -u, -ẽju, ein Verbum vom Schalle, der beim Fallen ins Wasser entsteht: ūdens... pļunkšķēja nuo gaŗuo aiŗu mājieniem D. Goŗkijs 41. (ārā) slapjs; ka pļurzkst vien Janš. Bārenīte 39. Vgl. plunkš(ķ)êt.

Avots: ME III, 373

pluzginât, leicht rütteln ("purinât"): sieva meitenei šķirstīja un pluzgināja matus Janš. Refl. -tiês, hilflos zappeln, viegli purināties, plivināties: mati vien pluzginājās ūdenim pa virsu Janš. sievietis pluzginās saites galā Janš. Bārenife 62. pa egles zariem bruzdē̦dams un pluzginādamies kaut˙kas nuokrita zemē Janš. Dzimtene ² I, 76.

Avots: ME III, 360

pùost PS., Wolm., puôst (li. puõšti und pùošti KZ. LII, 253 "schmücken") Gr.-Buschhof, Neuenb., pùost ² Kr., puôst ² Dond., Ahs., Wandsen, Iw., -šu (-žu Zalktis 1, 77), -su,

1) tr., reinigen, säubern, fegen, aufräumen; roden:
mežu, Līdumu puost Dond., Wandsen. es puošu pļavu: jāizcē̦rt krūmi Dond. puost šī rīta kūlumu Janš. Bārenīte 10;

2) tr., putzen, schmücken
U.;

3) intr., schnell gehen, laufen:
runcis puosis labu gabalu pa priekšu LP. V, 87. nu puosis mājā VII, 1126. vīrs nu puosis uz iekšu IV, 12. puost pakaļ LP. 1, 187; IV, 34, nachlaufen, nacheilen: pelīte puoš citam ze̦lta gabalam pakaļ LP. VII, I8. puost pruojām LP. III, 39, sich davon machen. Refl. -tiês,

1) sich putzen, schmücken;

2) sich zurechtmachen, sich zu etw. anschicken:
Kviesiene puosās iet uz... baznīcu Vēr. II, 205. ķēniņa dē̦ls, paēdies vakariņas, puošas atdusēties LP. VI, 478. vakariņas ieturējušas, puosāmies iet gulēt RA. man nu jāpuošas mājās Purap., ich muss mich anschicken, nach Hause zu gehen. tautu dē̦ls taisās un puošas ceļā (macht sich auf den Weg, bereitet sich für den Weg vor) BW. 111, 1, S. 284. mūsu ve̦cie paziņas sāk puosties ceļā JR. IV, 92. viņa tad arī puošas pie bē̦rna Purap. tiem, kuri pie cita saimnieka saderējuši, šinī dienā jāpuošas uz jaunu māju Etn. 111, 5. - Subst. puôsums ² , ein ausgerodetes Stück im Walde, die Rodung Dond., Windau, Iw., Wandsen, Ahs.: uz puosuma guovis nelaid! Dond. līdzēt man līdumā un puosumā B. 206. Vgl. die Wiesennamen: puôsums ² Lvv. II, 99, puosums Lvv. II, 98 f. (auch Name eines Waldes), 106, 112, 150, puôsumi ² Lvv. 11, 8, 122, puosumi Lvv. 11, 110, 148, vārnas puosums Lvv. II, 104, Punces puosums Lvv. II, 149 und krievu puosums Lvv. 11, 151; den Feldnamen puosumiņi Lvv. 11, 127; den Weidenamen Virpu puosums Lvv. II, 147, und den Gesindenamen puôsumi = Lvv. 11, 18. - Zu an. fága "reinigen, schmücken", got. gafēhaba "passend, ehrbar" u. a., s. Walde Vergl. Wrtb. II, 16.

Avots: ME III, 458

puģis Dunika, Rutzau, Janš. Bārenīte 91, puģelis U., Kand., Tals., Wessen, ein kleiner Knabe.

Avots: ME III, 402

pus˙pavakarē (unter puspavakars): diena jau p. Janš. Bārenīte 50.

Avots: EH II, 333

pušpũrs Nigr., Ugalen, pušpũre Dunika, pušpūre O.-Bartau n. Latv. Saule 1926, № 39, S. 427, Neu-Platohn, = puspũrs: vai sēšu pūriņu, vai pušpūrīti (Var.: pušpũriņu RKr. XVI, 224)7 BW. 28326. dē̦lu māte alu dara...; trīs dīķu ūdeņa, pušpũra (Var.: pušpūre) miltu 23459. pa pūriņam vai pušpūrei iemērīs Janš. Dzimtene ² II, 17. pārdeva... pa pūriem, puspūriem... ebenda. rudenī varē̦tu iekaisīt kādu pušpūri rudzu Janš. Bārenīte 20.

Avots: ME III, 439

rada,

1) gen. s., verwandt; zu einem gewissen
(durch ein Adjektiv bezeichneten) oder demselben Geschlecht gehörig: viņš man rada, er ist mir verwandt U. Sprw.: priekšā rada, nuo pakaļas bada. suņi nav rada. mēs bijām liela rada (Var.: lielu radu), wir hatten grosse (bedeutende, berühmte) Verwandtschaft Ld. 7.597. kaķis bija liela rada (Var.: kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. bārenīte liela rada: dieviņš tē̦vs, Laime māte, dieva dē̦ii bāleliņi BW. 5045. maza rada līgaviņa Biel. 1459. visai liela rada gan viņš man nav, allzunah verwandt ist er mir nicht Kaudz. M. 94. tu vēl nevari izprast, kāda rada (in welcher Weise verwandt) viņš tev bij ebenda 385. kuŗš tāļāka rada (weiter verwandt) bija... Biel. 1459. visi bija ļaužu rada (Var.: radi), vai es viena kuokam rada? BW. 4104, 4;

2) die Verwandte:
iesakūla kaķa rada (Var.: man[a] māsiņa) lielajuos radiņuos BW. 22242. ne vien ka tai bij .. . ķēniņa Dāvida radai, bet ir jumpravai būt Manz. Post. I, 351. S. auch rads.

Avots: ME III, 461

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

ramaņas Wessen, ramaņa Warkl., ramava, ramave, die Beruhigung, der Trost: saulītē, maizītē, tur bāriņa ramaniņas BW. 4379, 2. dziesmiņās, saulītē bārenīšu ramavīte (Var.: ramaviņa) 4379, 1. nevaru ne˙kur ramaņas atrast Warkl. Zu rimt (s. dies), li. ramùs "ruhig" u. a.

Avots: ME III, 476

rast (li. ràsti "finden"), rùodu od. ruonu, radu,

1) tr., finden, vorfinden:
es neradu (Var.: neruodu) pūriņā vienu daiļu gabaliņu BW. 7678. dievs, duod man rāmu rast sev maizītes arājiņu! 10580. traucies, manu kumeliņ, ...lai man rast tautu meitu vēl gulam, nemaļam! 13989, 2. grūtas radu, smagas radu svešu ļaužu dzirnaviņas 22504. vai dieviņ, kad es rastu dzīvu dē̦la māmuliņu! 23143, 1. priekšā radu svešu māti 23320. ne kalnā, ne lejā neruod savu arājiņu 27838. neruon vainu bāleliņi 25809. tik vien varu vainas rast 32847, 1. ruonu... tautas dēlu sē̦dam galda galiņā 13590, 1. kambarī ruonu krē̦slus izcilātus 13245, 1. tad ir manu dziņu mērķis rasts!

2) gewohnt sein, werden
U.: tuo nee̦smu radis, das bin ich nicht gewohnt. viņi atkal sēdēja, kur bij raduši Smilga Aizsn, ceļi 32, viņš grūtumus radis A. v. J. 1896, S. 357. nee̦smu prasta darba raduse Seibolt. ilgāki tai viņa dusēt ļāva kā rasts Apsk. v. J. 1903, S. 304. tik rupji pie mums nav rasts ebenda S. 376. Refl. -tiês, sich finden, sich einfinden, vorgefunden werden: naudiņa ruonas ruonama, das Geld kommt massenweise zusammen Biel. n. U. Sprw.: kur ir, tur ruodas. gan jau rasies kāds, kas arī tev spēs krūtis pretim griezt Alm. Kaislību varā 124. kungi vēl neruodas Vēr. II, 1403. nu reiz laba ganu meita radusēs Dīcm. pas. v. I, 29. ruonas virszemē cilvē̦ki LP. VII, 1144. kur tad tā labība tâ varē̦tu rasties? LP. VII, 729. tikai lopdzinējam valuoda radās Kaudz. M. 11. suolījies tikai trešā dienā mājā rasties LP. VII, 140. septiņi bē̦rni Jurim . . . radušies VI, 61. guovij teļš radies, die Kuh hat gekalbt; ķēvei kumeļš radies Ar. lai ruodas man telītes (Var.: lai telītes vairuojas), kā skudrītes pūlītē BW. 28960 var. bārenīte radās stipri nuogaidījusies Janš. viņš tam varus turpmāk sugadu rasties (sich als nützlich erweisen) Pas. II, 178 (aus Ober-Bartau). Nach Trautmann BB. XXIX, 308 f. und Wrtb. 236 in der Bed. 1 zu got. wratōn "gehen, reisen", an. rata "reisen; treffen, finden". Die Bed. "finden" dürfte aus der Bed. "gehen" im präfigierten Verbum entstanden sein, wie denn noch jetzt im Le. in der Bed. "finden" gewühnlich atrast gebraucht wird. Und zu rastiês "sich (ein)-, finden" dürfte ie. radît, slav. roditi das Kausativ sein (wie nahe einander diese Verba stehen, zeigt le. radīties "rasties"); ähnlich auch Būga bei Преображенскiй Этим. словарь русск. яз. II, 209. Auch die Bed. "gewohnt werden" (wofür gewöhnlich ierast, parast, pierast) dürfte aus der Bed. "gehen" entstanden sein, und zwar gleichfalls ursprünglich im präfigierten Verbum ; zur Bed. vgl. z. B. lat. ingredī "anfangen" (diese Bed. könnte zunächst auch le. ierast gehabt haben). Demnach müsste im Slavischen ein dem balt. rast(i) entsprechendes Verbum geschwunden sein.

Avots: ME III, 479

raûdât: unbek. in Erwalen, Lipsthusen, Schnehpeln, Stenden, Tals. (wo dafür brêkt ² ); pirk vaiņagu raudājuot BW. 6048 var. es pazinu bārenīti raudātām acītēm Tdz. 38084. Refl. -tiês: = zẽ̦luôtiês 2 Auleja, Kaltenbr., Nautrēni. Subst. raûdâšana: ja būt[u] kāda r. BW. 23089. Subst. raûdâtãjs: fem. raudātāja BW. 12413, 4 var.

Avots: EH II, 356

raûdinât (li. raudinti "jammern machen"), fakt. zu raûdât, tr., weinen machen, zum Weinen Anlass geben, zu Tränen bringen: es nebristu bridināma, neraudātu raudināma BW. 9186. bīsties dieva, sveša māte, neraudini bārenīša! BW. piel. ² 3969. dažu labu mātes meitu asarām raudināja BW. 12321. kam tev bija tuo darīt, māmiņ[u] gauži raude̦nāt (für raudināt)? 13646, 22. šķiramies mēs, māsiņas, kuo mēs sevi raudinām! 17596. citi putni, grēcinieki, savus bē̦rnus raudināja BW. 2127. neraudini vien Jēcīša! A. XXI, 133. pie mājiņas stāvēja Spuodr[i]s un raudināja savu vijuoli Jauns. Vēja ziedi 10.

Avots: ME III, 483

raudzeknis Selsau, auch raudzeklis, das Vorbild, Muster: ņemiet, tautas, raudzeknīti ve̦cajā māsiņā! kâ darīja ve̦cā māsa, tâ jaunās pakaļā BW. 12166. raudzekņam vien atvežu nuo tās puses meitiņām. ja būs laba šī ve̦de̦na, vedīs citas pakaļā 18696, 2. visi te̦k raudzīties bārenītes pūriņā; bārenītes pūriņā daudz skaistu raudzeklīšu (raudzeknīšu 25220) 4956. aude̦kli e̦suot... austi pēc daž˙dažādiem raũdzekņiem Janš. Dzimtene ² III, 261. šuos Latvijas gaismas spīdeklus ņemt sev par raũdzekni II, 468. Zu raudzît.

Avots: ME III, 485

rite, der Tropfen: dzirdēja tik lietus rites šļācam luogā Janš. Bārenīte 39. Zu ritêt I.

Avots: ME III, 532

II ruõtât, -ãju,

1) auch ruotêt, gewandt sein, sich drehen, hüpfen U., hin und her fliegen Lems. n. U., sich spielerisch bewegen Warkl.: guovis te+pat pa druvu ruotā Janš. Bārenīte 5. kuo tad nu abas tâ pa iekšu ruotājat? Janš. Prec. viesulis 32. es atradu vabuolīti mēslienā ruotājuot BW. 1160. es biju irbīte, es māku ruotēt , nuo viena kalniņa uz uotruo 13645 , (aus Kokn.). kas kait irbei neruotāt! 13723. saulītei ruotājuot LP. VII, 528, Warkl. mīļā Māŗa ruotā pa nama jumtu BW. 33386. piegāja grāvim, lai re̦dzē̦tu, kâ ruotā atsvabinātā sula Ezeriņš Leijerkaste II, 179;

2) durchsuchen
Neuenb, n. U.; "beriechen (?)" Bergm. n. U.: es ruotāju, es meklēju sava raiba kaķēniņa BW. 19296;

3) faulenzen
Ruj. n. U. Refl. -tiês, tummeln, (ruõtâties Salis, Ruj.) spielen, hin- und herhüpfen, -springen: tur es ruotājuos kâ bē̦rns Rainis. zaķis ruotājas ar sudraba ābuolu LP. IV, 180. ej druvā, druvaļiņa, kuo pa sē̦tu ruotājies? BW. 27973. mīļa Māŗa ruotājās mūsu jumta virsiņā 1442. nu sāka saulīte ruotāties, te bij rītā, te vakarā, te nu līguo dienas vidū 24794 (weitere Belege bei Wolter AfslPh. VII, 629 ff.). - viegls pussmaids tam tikkuo manāmi ruotājas ap lūpām Vēr. 1, 1392. - Subst. ruõtâšana, das Gewandtsein, das Sichdrehen, Hüpfen, Spielen; ruõtãšanâs, das Tummeln, Spielen, Hüpfen, Springen; ruõtãjums, die vollendete Tätigkeit des Sichdrehens, Hüpfens, Spielens; ruõtâtãj(iê)s, wer sich dreht, hüpft, spielt, springt. Die Bedd. 2 und 3 beruhen wohl auf der Bed. 1, und ruotât 1 gehört wohl (nach Būga LM. IV, 432) nebst rats zur Wurzelform reth- "laufen, rollen".

Avots: ME III, 584

rūpĩnât (li. rúpinti "sorgen"),

1) tr., Sorge machen
L., Wid., mit Sorgen erfüllen Austr., besorgt machen: tas mani rūpina Ronneb.;

2) sich bemühen, etwas zu erreichen, erringen; mühsam erreichen
Spr.; "beschleunigen": rùpināt ² darbu Gr.- Buschhof. Refl. -tiês, rūpenêtiês U., sich sorgen, bekümmert sein, Sorge tragen: viņš tagad sevišķi. rūpinājas Apsk. v. J. 1903, S. 149. rūpinies, bārenīte, ne māmiņa rūpinās BW. 4736 var.

Avots: ME III, 571

sabãrt, Refl. -tiês, ‡

2) = saklìegt 1. ubags atkan sasabāre Pas. X, 289 (aus Atašiene).

Avots: EH II, 396

saîvêt ² Nigr., saivuôt U., tr., (das Weberschiffchen) mit Garn umwickeln Allunan n. U.: bārenīte saivēja dzijas Janš. Bārenīte 85. saivējamā rateņa vienmulīgi dzieduošais rūciens Paipala 4.

Avots: ME II, 638

‡ sarietinât, Perfektivform zu riẽtinât: guovis (acc. pl.) sarietinājušas, ... ņe̦mas ar slaukšanu Janš. Bārenīte 34. tās (= asaras) bija sarietinājis liels aizkustinājums Veldre Dēli un meitas 161.

Avots: EH XVI, 442

sãrtaîns, rötlich: pumpurīši . . . pieņē̦muši sārtaini zaļganu plauku Janš. Bārenīte 75.

Avots: ME III, 807

sašķĩt, tr., (eine grössere Menge) pflücken, abblatten: eji... dārzā un sašķini augļus! LP. V, 81. (saimniece) nāk nuo kāpuostu dārza, ne̦sdama klēpi sašķītu lapu Janš. Bārenīte 6.

Avots: ME III, 756

satèikt,

1): kas (= pēlējs) man cēla bārenei sateiktās valuodiņas Tdz. 41656.

Avots: EH XVI, 456

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

‡ savrupe, eine in sich Verschlossene: viņa ar˙vienu jutās s. un bāre Vindedze 10.

Avots: EH XVI, 467

‡ sīpuole, die Zwiebel: puisẽ̦ns sīpuolĩtei nevar svārciņu un krekliņu nuovilkt Janš. Bārenīte 78. spāniskas sīpuoles Dārza kal. 1796, S. 25.

Avots: EH II, 493

sirdulis,

1) ein Ärgerlicher, Zorniger
Wid.;

2) "?": vai ņemt gudru sirdulīti [?] (Var.: sērdienīti, bārenīti), vai bagātu mātes meitu BW. 11444, 4.

Avots: ME III, 845

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

I šķeñdêt Bauske, Siuxt, šķendêt U., Bewern, Golg., Frauenb., Talsen, -u, -ẽju, refl. šķendêtiês Bauske, Siuxt, šķendêtiês U., Altenwoga, Bewern, Dond., schänden, heruntermachen, schimpfen, keifen, schelten, schmähen U., nörgeln Frauenb.: pamāte nuobeidza savas mācības šķe̦ndē̦dama un suodīdama Janš. Bārenīte 86. Uoliņš šķendēja par jaunām naga ce̦purēm, spīdīgām puogām Vēr. I, 1446. (mācītājs) uz dzērējiem šķendējas Janš. Dzimtene ² I, 299. dzirdēja... dusmīgā balsī šķendējamies:"ak tu ve̦lna negandele!" Dzimtene V, 57. ve̦lns vienmē̦r šķe̦ndas un rājas, ka tam tik ilgi jāgaida Pas. IV, 36 (aus Selg.). Zuobs stipri saskaities šķendējās un bārās ar Ilzīti Tirzm. šķendējās, kad ir apklausīties nevar A. XXI, 9. - Subst. šķendêšana, šķendêšanâs, das Schimpfen, Schmähen, Keifen: dusmas saceļas pret tuo jaunekli, kas šādu šķendēšanu viņai uzkŗāvis Līv. - Brez. un Hav. 239; šķe̦ndê̦tãj(iê)s, wer schimpft, schmäht, keift. Aus mnd. schenden "in Schande bringen, schimpfen".

Avots: ME IV, 27

šķila,

1) was abgespalten ist; eine Scheibe; ein Splitter; ein Holzscheit
U., Bielenstein Holzb. 213, Erlaa, ein abgespaltenes Holzstück, ein grosser Span Lasd., die eine Hälfte des gespaltenen Klotzes U.: le̦dus šķilas lūst Treum. Gaujm. 9. satvēra katru klints šķilu Vēr. II, 225. rūtis dauzīdami un nebē̦dādami, ka šķilas lēca tiem... sejā A. Brigader Daugava I, 1230. metalu šķilas Konv. ² 442, erkšu šķila Rainis Göˉtes dzeja 10. gaļu šķilām sagriêzt, in Scheiben zerschneiden U. skalu šķilas BW. 20954 var. apšu šķilas 20956, 3. Jānis nuosēdās uz kādas malkas šķilas Janš. Bārenīte 74. tiltu šķilas, gespaltene Fichtenhölzer, zur Brückendiele gebraucht Bielenstein Holzb. 24. šķilu sē̦ta Ronneb., Serben, Wend. und Wolm. n. Bielenstein Holzb. 172, Karls., Salisb., ein Zaun aus schräg liegenden Hölzern (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 172);

2) šķilas, Hüllen, aus denen sich etwas herausgeschält hat
St., U., leere Insektenpuppen U., Eierschalen U.; der Helm, mit dem einige Kinder geboren werden St., U. Zu šķelt.

Avots: ME IV, 39

I sklañda (li. sklanda "Riegel" Miežinis)Gramsden, Līn., Iw.,

1) sklañda Kurs., Frauenb., Kalleten, Grobin, Dunika, Wirginalen, sklanda Bielenstein Holzb. 173, Lasd., Mar., eine Stange,
(sklañda Deg.) Zaunstange: Sprw. gaŗš kâ sklanda Birk. Sakāmv. 31. viņš pagādāja labu re̦snu sklandu Pas. II, 131 (aus Leegen). malkai ņe̦mdama... pārlauztu un sapuvušu sklandu gabalus Janš. Bārenīte 7; sklañda, ein Schlagbaum Schrunden;

2) sklañda Suhrs, Schlehk n. FBR. VII, 35, Dond., sklanda St., Kurl. n. U., Plur. sklañdas Bl., Nigr., Gr.-Essern, Wandsen, Dond., Rojen, sklandas Bielenstein Holzb. 173, 176, Gold., Frauenb., Lutr., Kursiten, Tuckum, Dobl., Lasd., sklandes Dond., sklandu žuogs RKr. XI, 91, Dunika, Spārne, sklanžu ž., ein Stangenzaun
(Abb. bei Bielenstein Holzb. 173): apluokam, dārzam apkārt ir sklandas. nuo tā apšu sklanžu žuoga, kas laukam apkārt LP. VI, 173;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
vai tad nu tādu sklañdu nevarēs ieraugt? Dunika. Als ein Kuronismüs zu li. sklindas oder sklą̃stis "Riegel", sklę̃sti "verriegeln" (bei Būga KSn. I, 122 und 261; hierher anscheinend auch sklendžiaũ mergẽlę bei Jušk. SvD. 216,2); als "Gleitendes" ursprünglich identisch mit sklanda II?

Avots: ME II, 881, 882

skriba,

1) ein Schrubhobel
Mag. XX, 3, 222;

2) eine Scherbe, ein zerschlagenes Lehmgefäss
Ronneb.;

3) = luba 2: buda . . . apjumta ar krijām un skribām Janš. Bārenīte 28;

4) Plur. skribas Blieden n. Etn. II, 177, Bielenstein Holzb. 548, Bixten, Zeezern, Lieven-Bersen, Ahs., eine auf den Boden des Wagen- resp. Schlittenkorbes zu legende zusammenrollbare Decke aus Haselnussstöckchen
(Abb. bei Bialenstein Holzb. 549). Zur Bed. 1 vgl. skribene 1, zur Bed. 4. - kribas, kribiņi. Nebst (?) li. skrìbti "krepieren" (s. Būga KSn. I, 219) wohl eher - mit ri aus re- zu skrabt u. a. (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 582), als zu lat. skrībere "mit einem Griffel graben".

Avots: ME III, 892

skrìemelis C., Neuenb., skriêmelis ² Ugalen n. FBR. VII, 18; Schlehk n. FBR. VII, 46, Iw., Līn., skrìemenis ² KL, Lös., skrieminis Zaļmuiža, Demin. auch skriemeltiņš, skriementiņš, skriemistiņš,

1) skriemelis, skriemens, eine runde Scheibe, ein Rad
U.;

2) skriê-melis ² Karls., skrìemelis Wolm., skriemelis Bielenstein Holzb. 376; 385, Ronneb., Nigr., Freiziņ, skriemenis Lasd. n. A. XI, 83, Lubn., Plm., Wessen, Selb., skriemens Bielenstein Holzb. 376, skriemanis Spr., der Spinnwirtel, eine kleine Scheibe am Spinnrad neben der Spule, worauf die zweite Schnur läuft;
Demin. skriemeltiņš, das sich mit drehende (aus Stein gedrechselte) Gewicht an der Spindel U.: vērpu deviņiem skriemeļiem (Var.: skriemeņiem) BW. 25436. nete̦k vārpstīte bez skriementiņa (Var.: skriemelīša, skriemistiņa) 24610. skriemeni vajaga labi stipri piegriezt, lai spuole vienādi te̦k Selb. sprē̦zdama bārenīte iesviede akā skriemistiņu Ludsen. dreijā vienu skriemelīti (Var.: skriemeltiņu, skriemenīti)! BW. 22610. - Fig.: acis kâ skriemeļi Ld. 10913; LP. VI, 755, wie sich drehende Scheiben U.;

3) Demin. skriemeltiņš, ein Kreisel
U.;

4) skriemelis U., skriêmelis ² Karls., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Dr., skriemens U., der Wirbel (des Hauptes
U., des Rückgrats Karls.): mugurkauls sastāv nuo kaulu riņkiem jeb tâ sauktiem skriemeļiem Māc. p. dz. 44. ribas atruodas ne˙vien pie muguras, bet arī pie kakla skriemeļiem Konv. ² 2021;

5) skriêmelis ² Suhrs, Karls., skriemelis Manz. Lettus, U., Ronneb., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Wessen, skriemens Manz. Lettus, U., skriemanis Spr., die Kniescheibe;
skriemanis Spr., Demin. skriemeltiņš Lind. n. U., der Knöchel am Fuss;

6) skriemelis, skriemens, ein Strudel im Wasser
U. zu skrìet.

Avots: ME III, 896

skubinât (li. skùbinti "beeilen"), skubinêt Warkl., tr., antreiben, ansputen, fördern U., aufmuntern (zu etw.), beeilen; rasch vollenden: zirgu Kaudz. M. 173. "brauksim tūliņ!" Priedainīte skubināja Alm. Kaislību varā 20. skubināt uz krāpšanu Austr. kal. 1893, S. 37. (bārenīte) darbiņu skubināja BW. 6885 var. pate iešu druviņā, māku darbu skubināt 15436. Refl. -tiês,

1) sich anspornen, antreiben, zu etw. aufmuntem:
skubinies, bārenīte! nav māmiņas, kas skubina BW. piel.2 4736;

2) wiederholt anspornen, antreiberi, aufmuntern:
meitene ņēma puisē̦nu pie ruokas un devās... pruojām skubinādamās: "steigsimies, steigsimies...!" Janš. Bandavā II, 85. "tâ, tâ, bārīt", skubinājās saimniece viņai pakaļ Bārenīte 5;

3) eilen, sich sputen
U.: Priedaiši sāka skubināties uz mājām Alm. Kaislību varā 36. skubinies, sieviņ, ar bruokastīm! Seibolt. Nebst skuba, skubît I, skubrs, skubt, li. skubýti "eilen", skubùs "eilig" zu got. afskiuban "wegschieben" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 556.

Avots: ME III, 901

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908

slavinât (li. šlãvinti "preisen") Wid., tr., freqn., rühmen, preisen: mūsu meitas tāļi slavina Mar. n. RKr. XV, 136. kas bāreni guodināja, kas bāreni slavināja? dieviņš guodu guodināja, Laimīt[e] slavu slavināja BW. 5004. vainadziņu darināju deviņām kārtiņām: slave̦n[a] manu augumiņu caur deviņas kungu valstis 6190. pirksti, pirksti, nagi, nagi, tie man[i] skaistu darināja..., tie slavanu slavināja (Var.: sludināja) 6883 var.

Avots: ME III, 921

slibinât,

1) "maz duot, krāmēties": kuo tu tur slibini? Erlaa;

2) in kleinen Bissen essen (wie jem., der schon satt ist, dem das Essen nicht schmeckt, oder der sich geniert)
Kalz., Marzen. Wenn -li- hier Reduktionsstufe zu -le- ist, vielleicht zu dän. dial. slappa "schlürfen" u. a. (bei Falk-Torp unter slabbe). Oder (mit altem i) eher zu lat. lībāre "ein weniges von einer Sache wegnehmen, wovon kosten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 391).

Avots: ME III, 930

spãrdît (li. spárdyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Nigr., Bershof, Siuxt, Zögenhof, spā`rdīt ² Kl., Lös., spârdīt ² Līn., Iw., freqn. zu sper̂t, wiederholt mit den Füssen heftig stossen, ausschlagen (von Pferden): divi sirmi auzas ēda, staļļa durvis spārdīdami BW. 13579 var. bāreņus ar kājām spārdījuši LP. IV, 192. Refl. -tiês, (spârdīties ² Schlehk n. FBR. VII, 36) wiederholt gegen einander ausschlagen (von Pferden); sich heftig sperren, zappeln, um sich schlagen: zirgs pagāzies spārdījās Mērn. laiki 37. zirgs spārdas pa stadulu, ka brīkšķ vien 38. viņš spārduoties kâ pagāns 47. kad uznāca pē̦rkuons, tad arī rūca un spārdījās MWM. XI, 197. Reinītis gana spārdījās Krišs Laksts 54. cik neganti viņš varēja spārdīties dēļ taisnības 29. dusmas tagad ķēniņam; ilgi tâ nebij spārdījies (gewütet) LP. V, 208. Subst. spãrdîšana, wiederholtes Ausschlagen: tur ir zirgu spārdīšana Nachum 3, 2; spãrdîtãjs, wer mit den Füssen stösst, ausschlägt: kumeliņš le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu BW. 132681, 30.

Avots: ME III, 986

‡ staigniens, = staîgnis ² : liels purvs un s. Janš. Bārenīte 24.

Avots: EH II, 568

star̂p, Präpos., mit dem Acc. - Instr., n. Bielenstein u. U. - auch mit dem Gen., zwischen, unter; starp visām meitiņām bārenīti es pazinu BW. 4530, 3. meitas starp citām lietām stāsta, ka... LP. IV, 99. lai... dievs... jums vienādu prātu duod starp vien˙uotru (untereinander) Glück Römer 15, 5. vāverīte... bē̦rnus audzināja starp priedītes, starp eglītes BW. 2337. viņš sēdēja starp tē̦va un mātes U. (ähnlich Bielenstein LSpr. II, 322; gew.; starp tē̦vu un māti). starp divi gadiem L., innerhalb 2 Jahren, vgl. Le. Gr. § 572.

Avots: ME III, 1046

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

šuķis,

1) = suķe 2, eine Lücke, ein Gebrechen L., U.;

2) = suķe 1, eine Scherbe U., Dunika, Rutzau: ve̦ca katla Suķī paņē̦musies nuo kuldas uogles Janš. Bārenīte 7. nuoliku... le̦snuos šuķuos ūdeni, kur cālīši nevar iekrist Mežv. ļ. I, 181. paklētē bija sabē̦rti šuķi Dunika;

3) = suķe 3, einer, dem Zähne im Munde fehlen U., der Lücken zwischen den Zähnen hat L., St. In der Bed. 3 aus li. šukỹs "wer Zahnlücken hat."

Avots: ME IV, 105

tad,

2): nu t. tad šim arī gudrība ...! Janš. Bārenīte 13.

Avots: EH II, 663

taube̦ns, abgestorben Bergm. n. U.: t. kuoks, ein vertrockneter Baum Ruj. n. U.; leicht zerbrechend (intr.); schlaff: valgs, kas saslapis, ir taube̦ns Kronw. Es erinnert an staubenis (s. dies und Zubaty Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20). Wood Post-cons. w in Indo-Eur. 99 stellt es zu lat. titubāre "wanken, straucheln". Kronw. bei U. gibt auch ein mit taube̦ns "leicht zerbrechend" synonymes čaube̦ns, was ein Lituanismus (mit č- aus tj-) sein könnte (vgl. auch čauba).

Avots: ME IV, 135

teciņi, = teceņi: Jancis sāk tecēt mazuos teciņuos D. Kleinb. J. 57. teci, mana līgaviņa, ar teciņus vārtus vērt! BW. 16219, 1. - Adv. teciņi Spr., BW. 1926, tecini, teciņu Spr., teciņus U., Spr., N.-Sackenhof, O.Bartau, teciņis N.-Bartau n. Etn. II, 48, tecinis, teciņiem, teciņām, Adv., in kleinem Trab: es teciņus (Var.: teciņi, teciņu, teciņiem, teciņām) vien tecēju BW. 3745; 28812; BW. I, S. 862, № 910, 2, tec teciņu, bārenīte! BW. 4666, 1. tec teciņis, kumeliņš! 14005. tec tecini vārtu vērt! 28503. teciņiem ietecēja talkas māte pagrabā 28504. teciņus viņam klāt steidzas Kra. Vīt. 4. teciņiem vien duodas dē̦lam palīgā A. XV, 249. meita pārskrēja tecinis vien mājā Etn. II, 48. vēl tāļu e̦suot redzēja tuo viņa tē̦vs . . . un teciņus apsakampēs (lief und fiel ihm um seinen Hals) Glück Lukas 15, 20. viņš iet tecins (li. tẽkinas) "teciņus" PlKur.

Avots: ME IV, 154

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

te̦kâtnis Nötk., te̦kātnis Spr., AP., Lennew., Sessw., Tirs., te̦katnis Bers., te̦katnis U., ein Kind, das schon zu laufen anfängt U.: divi te̦katņi bē̦rni LA. bārenīte bija tuoreiz vēl sīka, maza meitenīte - te̦kātnīte, kas gana vietu nevarēja vēl aizstāt Janš. Bārenīte 22; te̦kâtnis, ein Jungschwein, das hin und wieder aus dem Stall hinausgelassen wird Kl.

Avots: ME IV, 158, 159

III tilinât, trillern (von der Lerche); auf der Hirtenflote spielen Wid., Schrunden; in hohem Diskant singen, sprechen: cīruļi tilina savas ... daiņas gaisā Janš. Dzimtene ² I, 219. dzirdama bija tikai cīruļa tilināšana gaisā Bārenīte 92. sīkie putni svilpdami, čivinādami un tilinādami Mežv. ļ. II, 527. "tâ jau ir", mēdza viņa dažreiz ... tilināt tievi un gaŗi Bārenīte 65.

Avots: ME IV, 187, 188

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì ² ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion tī beruhen.

Avots: ME IV, 208

tuotuôt, = tūtuôt: šķitu gulbjus tuotuojuot (Var.: dūduojuot), ... tuotuo divi bārenītes BW. 4234.

Avots: ME IV, 287

traĩķis Nigr., = traĩcis: bez truokšņa un traiķa . . . nebūs Janš. Bārenīte 73. māte skries šurpu rāties un taisīs lielu traiķi Bandavā I, 320. šai pārdruošā traiķī Mežv. ļ. II, 402.

Avots: ME IV, 218

uzkranîtiês, (mit Bitten) bestürmen, sich aufdrängen: čigāns man uzkranījās, lai miju zirgus Nigr. ciemiņš uzkranījās, lai tapinu sìena ebenda. kas šuo tâ nuo sevis ņe̦mtu?... pati vien uzkranījusies Janš. Bārenīte 95.

Avots: ME IV, 343, 344

uzse̦ga, Decke, Überdecke LKVv., Grünw., ("apse̦ga") Stockm., eine Bettdecke Hofzumberge, Ruhental, Sessau, "uzplētnis" Meiran, "ce̦pure 2a" N. - Peb. (kviešu stati bez uzse̦gām Kaudz.), uzse̦gs St., U., eine Decke: atsegt sava tē̦va uzse̦gu V Mos. 22, 30. ietinusies plānā uzsedziņā Asp. Saulgr. 4. kas man duos bāreņam dārgas drēbes gabaliņu? lab[a] snātnīte, villainīte par bāriņa uzsedziņu BW. 4559.

Avots: ME IV, 376

I valks U., Hasenpot, valka (li. valkà "Pfütze" bei Būga KSn. I, 129) U., ein fliessend Wässerchen; valˆks ² Frauenb., ein Waldbächlein; valˆks ² Amboten, Anzen, Gaweesen, Gudenieki, Iw., Nikrazen, Nogallen, Popen, Wandsen, valka Alksnis-Zundulis, ein kleiner Bach; valks L., U., Rutzau, valka Rutzau, der Zug des Stromes; ein Regenbach (der bei warmem Wetter austrocknet [valˆks ² ] Bl., Dond., Luttr., Schrunden, Stenden, Windau, Wirgin.); Abgang, Abzug des Wassers St. (valks); valˆks ² Schlehk, ein mit Gras verwachsenes Flüsschen; valˆks ² Neuhausen, ein Bach, der durch einen Morast fliesst; valks, eine Schlucht Brinken n. Lvv. II, 11; eine Quelle Popen; valˆks ² Schrunden, eine Wiese, durch die ein Bach fliesst; valˆks ² Kalvene, ein Wiesenstreifen am Bachufer; valˆks ² Kluostere, Kurs., Wain,, valˆka ² Wain,, eine morastige Wiese; valka Neuenb., eine feuchte Wiese im Walde; valˆka ² Rutzau, eine Waldwiese; valˆka ² Frauenb., eine nasse Stelle in einer Wiese Bixten (hier auch: eine solche Stelle im Morast), (valˆks ²⁾ Hasau, Sarnaten; valks ² Dragunen, Kabillen, ein Morast; valˆks ² Stenden, Wandsen, valks Kurl. n. U., Wirgin., valˆka ² Dragunen, valka Kurl. n. U., ein niedrig gelegener, feuchter Ort; valˆks ² Golg., ein feuchter Ort, durch den ein Bach fliesst: dziļas upes, stragni valki BW. 26472. valks, kas iete̦k Abavā LP. VII, 645. neliels valciņš, pa kārklienu un alksnienu lejup uz upi luocīdamies Janš. Bārenīte 17. slapjā laikā pa dažu valku te̦k ve̦se̦ls strautiņš Stenden. nikni valki, kur mūk, verwachsene Flussstellen, da man einsinkt Depkin, Kurl. n. U. kas tai valkā pē̦rn bij par zāli ! Kurs. - Vgl. auch die Wiesennamen Maiļu valks Lvv. II, 47; Bišu valks u. a. 103, Aunu valks u. a. 118, Mãlvalˆks ² 122, den Feldnamen Spiru valks Lvv. II, 47, den Weidenamen Rašu valks II, 99 und die Gesindenamen Valˆki ² Lvv. II 16, 17, 93, 98, 146, 148, 150, 151, 152, 154 und Mãlvalˆki ² Lvv. II, 92. Es scheinen hier zwei, nicht sicher von einander abzugrenzende Wörter vorzuliegen:

1) in der Bed. "feuchter Ort"
zu valks II;

2) in der Bed. "Abzug des Wassers"
zu vìlkt und valka II.

Avots: ME IV, 457

vā`rgs ² (li. var̃gas "Not, Elend", apr. wargs "böse", acc. s. wargan "Übel", r. вóрогъ "Feind", serb. vrâg "Teufel") Prl.,

1) Adj., siech; elend
U., (mit ãr ) AP., Arrasch, C., Jürg., Pankelhof, PS., Salis, Siuxt, Widdrisch, (mit ā`r ² ) Kl., Lubn., Sessw., (mit âr ² ) Dond., Segewold, Selg., Stenden, Wandsen: cilvē̦ks... mazs un niecīgs un vārgs Vēr. I, 834. viņš bij maza un vārga auguma 1469. vārgais zemes bārenis Stari I, 145. sīvi kungi, vārga dzīve BWp. 1066. puišiem vārga (Var.: slikta) dzīvuošana BW. 31037, 3. duod, dieviņ,... vārgu tavu auklējumu! 4832. es, māsiņa, tev[i] raudāju, tu vārgā vietiņā 2597I. vārgs ceļš, ein elender Weg U.;

2) Subst., das Elend
Spr. (n. U. nur in genitivischen Verbindungen gebräuchlich); häufiger der Plur. vārgi, das Elend; "dzīves grūtumi" (mit ā`r ² ) Zvirgzdine: nebūt[u] liela uzauguse, nebūt[u] vārgu redzējuse BW. 4066. vai gribit munu vārgu vai gaužuos asareņu? 8603, 2. jau vārguos tu ūzaugi, vēl iedeju netikļam FBR. VIII, 143 (aus Rutzau). jī... ciete visus vārgus Pas. II, 143 (aus Kapiņi). vārgi šimā pasaulē vien ir Zvirgzdine. kas bez vārgu pārdzīvās (sc.: dzīvi)? Ulanowska Łotysze 39. nuo tautas kakla vārgus... nuovelsim LW. 1921, I, 11. nedzīvā taiduos vārguos un nabadzībā No 41, 41. aiz manis guļ tikai rūpes un vārgs U. b. 42, 40. nāk vārgs, tas nesaudz ne bagātuos Rainis Tie, kas neaizmirst 64, mūsu laime smagāka nekâ citu vārgs 89. tā nuogrūsta tik dziļā vārgā Rainis. zemes vārgu nest Asp. vārgu dzīve, elendes Leben (in ökonomischer Hinsicht U.): atsvabinājis nuo šās... vārgu dzīves Kaudz. Izjurieši 78, vārgu dzīvuošana, jammervolles Erdenleben U. vārgu nams, ein Krankenhaus U. vārgu zeme, das Jammertal Wid., das Land, wo elendes Leben ist: nedzīvuošu šinī vārgu zemītē BW. 26335, 5 var. vārgu ļaudis, tie dziedāja, bargu kungu maldināmi 133, 1. iekām nāca vārgu tauta (Var.: lē̦nas tautas) 14529, 5 var.;

3) Subst., ein Bedrückter, ein Sklave
Spr. (gew.: ve̦r̂gs): duod, dieviņ, spē̦ku, prātu, neduod uotra vārgam būt! BW. piel. ² 1448 (aus Lös.). vārguot mun kâ vārgam, ka[d] navā labu ļaužu 9277 (aus Lös.), gāju kalpu, gāju vārgu (Var.: kalpiem gāju, vē̦rgiem gāju) 31075, 1. par vārgiem pārduoti (als Sklaven verkauft) Manz. kļūst nu tīri par vārgu un ve̦rgu RKr. VIII, 7.

Zu vãrgt, ve̦r̂gs u. a., s. Trautmann Wrtb. 342, Mikkola WuS. II, 218, Walde Vrgl. Wrtb. I, 320, sowie Švābe Latv. kult. v. I, 1, 228.

Avots: ME IV, 503, 504

vẽ̦rte̦ns AP., Dunika, ziemlich gross AP., Dunika, "krietni paaudzis" Dunika, tüchtig ("krietns, pamatīgs") Dunika; wert(voll): ve̦rte̦na runga AP. ve̦rte̦ns suvē̦ns, bullis Dunika. šādi, tādi ganeļi, - nevis vē̦rte̦ni puikas, kas nuoduomājuši precēties Janš. Bandavā II, 36. mēs e̦sam . . , vērte̦nākie vīri valstij Dzimtene ² I, 305. tu . . . esi vē̦rte̦na saimniece ... izce̦pdama tādus ... raušus Mežv. ļ. I, 278. tu esi man gan ve̦rte̦ns dē̦ls! (ironisch) Dunika. kaut būtu..,vē̦rte̦ns sievietis, kāda ievē̦ruojama meita Janš. Bārenīte 81. Mit. li. vertinaĩ (adv.) "wert" zu vergleichen?

Avots: ME IV, 568

‡ viênureĩz, einmal: vai tas v. dzirdē̦ts? Janš. Bārenīte 57.

Avots: EH II, 797

*viežus, die Art: vai esi... sastapusi kādu nuo mūsu viežus? Alm. tagadējā viežū... darbs būs... nuoderīgs RKr. XVI, 67. tādā viẽžū (in der Art, von der Farbe, so aussehend) iznāca lindraki, tâ kâ es duomāju Siuxt. viņš varēja aplūkuoties pēc kādas..., kas vairāk viņa viežū Alm. esi precējies ar tādu, kas tavu viežu Janš. Dzimtene ² II, 379. abas tīri vienu viežu Bandavā I, 26. viņš ar Rubi vienus me̦tus, vienu viežu Dzimtene IV, 218. meitenes... bija... pusaugu skuķes - apmē̦ram tuo viežu (in dem Alter) kâ tagad bārenīte Bārenīte 21. meitene... tādu pat viežu (eben so aussehend) kâ Cieba un... tādā pašā ve̦cumā Līgava I, 39. Silarāja dē̦li nav tavu viežu nedz pēc mantas stāvuokļa, nedz... pēc dabas Dzimtene2 III, 149. mūsu zemē 17 gadus ve̦ca jaunava būs tuo pašu viežu kâ dienvidnieces ar 14 gadiem Bandavā I, 201. tas ir prāvs miests, būs Saldus viežu Mežv. J. II, 90. krita virsū suņa viežu (nach der Art eines Hundes, wie ein Hund) Sessw. aizskrēja putna viežu Sessw. kalpa viežu paklanuos Diez. es ē̦nas viežu kapā iem[u] ders. Hierher auch viežu "gleichwie" bei Bergmann im Gesangbuch v.,i. 1786. Wohl zu viedêt, veids.

Avots: ME IV, 675

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

žagargraûzis,

1) scherzhafte Bezeichnung des Hasen:
zaķītis žagargrauzis R. Kam. 36; Janš. Bārenīte 24. kur tu lēci, žagargrauzi? BW. 2313, 3;

2) scherzhafte Bezeichnung der Axt:
ķirvel, ķeksel, žagargrauzi! BW. 15998, 1.

Avots: ME IV, 785

žẽ̦luôt,

1) jem. Erbarmen, Güte erweisen
U., Gnade erweisen, gnädig sein; bedauern, beklagen U.; (ein Kind) beruhigen, still machen Frauenb.; schonen U.; (aus Geiz) nicht geben wollen: lai dievs žē̦luo! LP. VII, 436. ne˙viens nav viņas žēluojis 835. meitene, putniņu žē̦luodama... 497. kuo jūs manis žē̦luojat? 16594, 2. žē̦luo mani žē̦luodama! 14773. es gribēju žē̦luot iet; smiekli nāca, nevarēju 22087, 4. dievs žē̦luo tuo māmiņu, kam tā tuop jaunavīte! 887. brāli, brāli, žē̦luo māsu! nāk māsiņa raudādama. - lai māsiņu dievs žē̦luo, es māsiņu nežē̦luoju 13746, 1. žē̦luo mani, ieduod kādu klēpīti sìena! Frauenb. Sprw.: vienu suoli žē̦luo, desmit pazaudē Br. sak. v. 1180. ja auzu nežē̦luosi, tad zirgu pucēt nevajadzēs Br. s. v. p. 7. duos naudiņu žē̦luodams BW. 16992. saimnieks arī 200 rubļu nežē̦luoja Dīcm. pas. v. I, 12;

2) betrübt sein, trauern:
kad jauneklis dabāja zināt, ka bārenītes vairāk nav, jis cieši žē̦luoja Pas. V, 161 (aus Kārsava);

3) lieben (nicht erotisch)
Schlossberg. Refl. -tiês,

1) Erbarmen haben
L.; sich über einander erbarmen; einander Güte erweisen; einander beklagen: div[i] sērdieņi satikās, viens uotaru žē̦luojās BW. piel. ² 3981, 1. div[i] māsiņas sagājās, vien[a] ar uotru žē̦luojās BW. 26616;

2) klagen, sich beklagen
U.: iet pie skuoluotāja žē̦luoties A. XI, 105. nabadziņš aizskrēja pie dieva žē̦luoties Lp. V, 79. Jāņa māte žē̦luojas, atslēdziņa nuozudusi BW. 32765, 3. kad neņēma, žē̦luojās 11072, 4 var. tikkuo satieku savu māsu, tūlīn sāk žē̦luoties Frauenb. ķēniņš gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīcm. pas. v. I, 36. žīdiņš gaužām žē̦luojās pēc spuožajiem ze̦lta dukātiem 39. - Subst. žẽ̦luošana, das Sicherbarmen, das Gnädigsein; das Bedauern, Beklagen; das Schonen: kungs, tu atmaksāji blēžu trakuošanu ar žē̦luošanu Gesangb. 327, 2. labāk maza nuomiruse nekâ liela izauguse, būt[u] manai māmiņai jel mazāka žē̦luošana BW. 27354; žẽ̦luôžanâs, das Klagen, das Sichbeklagen; žẽ̦luõjums, das einmalige, vollendete Sicherbarmen, Bedauern, Schonen; žẽ̦luôtãjs, wer sich erbarmt, Güte, Gnade erweist; wer bedauert; wer schont: žē̦luotājs mums bē̦du tvaikuos Gesangb. 39, 4. tie bij mani žē̦luotāji BW. 4082, 4. cik man bija žē̦luotāja nuo viena bāleliņa BW.

Avots: ME IV, 807