Paplašinātā meklēšana

bluñduris, jem., der kauderwelscht Serb.

Avots: ME I, 318

‡ buduris Bērzgale, Welonen, = duburis I.

Avots: EH I, 249

bul˜duris,

1): ein sehr geschwätziger, schnell sprechender Mensch, ein noch nicht richtig sprechendes Kind
AP.

Avots: EH I, 250

bul˜duris,

1) der Schwätzer, Radebrecher,
[buldurs PS.], Polteren (oft von einem betrunkenen Menschen): tas ir liels bulduris Lautb. viņš tāds bulduris: ne˙kā nevar saprast Mar. n. RKr. XV, 108;

2) ein Stock, mit dem man Fische ins Netz treibt oder die Fische beim Herausnehmen des Netzes fortscheucht
Peb., Drsth.

Avots: ME I, 348

‡ caũrduris Salisb., = caũrdure.

Avots: EH I, 261

cunduris, cuñdurs [Wandsen, cuñdars Nigr.], ein Knüttel Gr. - Sess.

Avots: ME I, 397

‡ II cuñduris Dond., der Hintere: dabūsi pa cunduri!

Avots: EH I, 279

duduris, ‡

3) "ein müdes, schwaches und vor Alter steif gewordenes Wesen"
Nautrēni: ve̦cs un stīvs kai d.

Avots: EH I, 339

duduris,

1) der Stösser (in der Rätselsprache)
Tr. III, 469. [Zu durt?;

2) "jem., der
dudinādams hin und her geht" (auch dudulis) Welonen u. a.]

Avots: ME I, 510

duñduris,

1): auch Blleden, Grob., Iw., Siuxt, Strasden, (mit ùn ² ) Warkl.; die Hornisse
(mit uñ ) Dunika; ‡

2) = duñdurs 3: būdami labā dundurī Janš. Bandava I, 287.

Avots: EH I, 342

[duñduris Ruj., Smilten, Manz. Lettus, Glück V Mos. 7, 20, L., Bl., Līn., BW. 34868, LP. II, 44, U., Bremse; vgl. dundurs und li. dundurys Miež.]

Avots: ME I, 516

duris, s. durvis.

Avots: ME I, 519

I dur̃nis: ak tu durnis, nesapraša! BW. 35013, 3 var.

Avots: EH I, 344

ìekšdur(v)is (nom. pl.), die Innentür.

Avots: ME II, 31

klùnduris ² klùndurkājis ² , [klunderkāja Wid., comm.,] ein Umhertreiber; ein Schiefbeiniger, Schwachbeiniger: tas ciemiņu klundurkājis nāca meitu lūkuoties BW. 12102; 12388. klundurkāja tautu dē̦ls, kuŗš ve̦lss tevi šeit atspēra BW. 15594.

Avots: ME II, 235

krâsdur(v)is, krâsndur(v)is od. krâsns durv(i)s, die Ofentür.

Avots: ME II, 267

kul˜duris, ein unruhiger Mensch, ein Springinsfeld Katzd., Janš.

Avots: ME II, 306

‡ me̦duris Karls. "?".

Avots: EH I, 795

muduris (s. muduraiņi 2),

1): die Quetschfalte, Taillenfalte:
svārki ar muduriem Lubn.; mudurs Schwanb. "die Taille"; ‡

2) "ielāps" Warkl.

Avots: EH I, 828

naduris [??], ein hölzerner Riegel od. ein solches Vorlegeschloss Apšciems.

Avots: ME II, 686

namdùr(v)is, nama dùr(v)is, die Haustür, urspr. die Tür des nams, des Hausflures: kājām spēru kalpa puisi nuost nuo tē̦va namdurīm BW. 10008. ruozes auga, maguonītes, pie bāliņa namdurvīm 15707.

Avots: ME II, 691, 692

pakaļdur(v)is, Pl., die Hintertür: viņš klusu ienāca pa pakaļdurzrīm.

Avots: ME III, 39

piẽduris, ein Stöckchen, eine Stütze: (sēkliniekiem) vajaga tik piedurt piedurus,... lai stiebriņus vējš neaplauza Janš. Dzimtene ² II, 448.

Avots: ME III, 246

pluduris, jem., der sich liederlich beträgt; sich umhertreibt; ein Säufer Ruj.

Avots: ME III, 354

pluñduris Karls., plunduris Wid., plundurs U., plundurs Alswig, plundars PlKur.,

1) ein Bummler, Liederlicher, Säufer:
puisi, puisi, plundurīti (Var.: plundariņ)! BW. 10569 var. dzē̦rājam, plunduram tāļu auga līgaviņa BW. 12409, 2. visi tautu plundurīši RKr. XVI, 217;

2) plundurs "niekkalbis" Wessen;

3) s. plundurs 1.

Avots: ME III, 357

I pļunduris U., Lettg., Gramsden, Gr.-Sessau, Grünw., (mit uñ) Mesoten, Bauske, Dond., Arrasch, N.-Peb., pļuñdurs PS., C., Ermes, Alt-Bergfried, pļundurs Sunzel, Fr"eiziņ, ein Bummler, Liederlicher, Säufer, Lump; jem., der sein Wort nicht hält; (Grünhof) ein ärmlicher Mensch (verächtlich). Vgl. plunduris.

Avots: ME III, 372, 373

II pļunduris U.,

1) eine Schwimmunterlage aus Schilf;

2) ein Zeichen des Netzes auf dem Wasser;
pļuñdurs N.-Peb. "makšķeres pluksts". Vgl. plundurs.

Avots: ME III, 373

III pļuñduris,

1) ein im Regen nass gewordener Pelz;

2) eine Lunge von Tieren
Sessau.

Avots: ME III, 373

puduris,

1): kuoku p. Seyershof. egļu pudurītis Kand.;

2): uzdancuot lapseņu puduŗiem ("?") virsū Janš. Dzimtene III, 296. liesmu p. Apsk. 1903, S. 18; ‡

3) ein kleiner Hügel
Warkl.: mūsu zemē daudz puduŗu.

Avots: EH II, 321

puduris, pudurs,

1) ein Büschel, ein Strauch mit Wurzeln
U.: dē̦ls uziet niedrīšu puduri LP. IV, 42. skaists palmu puduris RA. Demin. puduriņš, pudurītis, ein kleines Wäldchen, eine Baumgruppe: aug mazs bē̦rzu pudurītis LP. VII, 1317;

2) ein Haufe:
meitas bij pudurīšuos nuostājušās Sadz. viļņi 29. mazs puduris meitu dzied BW. 267. kur tu teci, mēnestiņ, ar tuo zvaigžņu pudurīti? 30796, 7. aitu pudurs Purap. Vgl. Dazu ausser pūdis allenfalls Persson Beitr. 243, Walde Vergl. Wrtb. II, 80 und Būga KSn. I, 197.

Avots: ME III, 402

punduris (unter puñdurs),

1): auch Preekuln n. BielU.; ‡

6) ein kleiner Hügel:
iet uz pùnduri ² artu Warkl.; ‡

7) eine kleine Wolke:
šuodien pùnduŗi 2 vien staigā Warkl.; ‡

8) Wechselbalg
Stender Deutsch-Iett. Wrtb.

Avots: EH II, 325

pundurisks Vēr. II, 1164, sehr klein, knirpsartig.

Avots: ME III, 412

pusduris, pusdùrvis, nom. pl., Demin. pusdùrvtiņas, die untere, apart schliessbare Hälfte einer Tür MSil.: agrāk rijās bija durvis veŗamas uz āru un pusdurvis uz iekšu Vīt., Sessw. aiztaisi pusdurvis, ka neiet paserē kāds kverkšķis! Vīt. 29. Bei Kaudz. auch der Sing.: mētelis bij uz pusdurvtiņas uzme̦sts Kaudz. M. 29. dūmi... tika ārā vienīgi pusdurvij pa virsu Kaudz. Ve̦cpiebalga 51.

Avots: ME III, 425

‡ pušduris AP., = pusduris ("iekšējās, uz iekšu veŗamās rijas durvis, kas ir īsākas par durvju caurumu un ierīkuotas apgaismuošanas vajadzībām").

Avots: EH II, 336

rijdur(v)is, die Riegentür: kājām speŗu kalpa puisi nuo bālina rijdurvīm BW. 9604, 2.

Avots: ME III, 523

skulduris,

a) der Vorderfuss eines Schweines;

b) "cilvē̦ka ruokas kauls": tâ nuostrādājies, ka visi skulduŗi jē̦li. - Plur. skulduri, (gekochte) Schweinefüsse RKr. VI, 33; Etn. I, 4; Gänse- od. Entengekröse Naud., Grenzhof; "verschiedene Fleischabfälle (zusammengekocht)" Ruhental.

Avots: ME III, 903

I skulduris: "žāvēta cūkas kāja virs uotras luocītavas" (mit ul˜ ) Dobl. Aus mnd. schulder "Vorderschinken" (Sehwers Unters. 107).

Avots: EH II, 515

‡ II skul˜duris Kand. "nemiers, juceklis": kad tāds s. mājā, tad grūta dzīve, te bij visādi skulduri mūsu mājā. Vgl. kulduris.

Avots: EH II, 515

šļuduris: nach Sehwers Unters. 136 aus balt.-d. Schludder "nachlässig ... einhergehendes, schludderig ... aussehendes Frauenzimmer".

Avots: EH II, 646

šļuduris Warkl., šļuderis, ein liederlicher Mensch, einer, der sich gehen lässt: šļūc, šļuderi, par nama slieksni! tu jau, tāds šļuderis, par saimniec[i] netiks[i] VL. aus Ruhtern.

Avots: ME IV, 74

‡ šùlduris ² Meiran "wer alles unbedachtsam tut"; šul˜duris Schujen "wer liederlich isst".

Avots: EH II, 657

‡ àizbâzît,

1) wiederholt hinter etwas stecken;

2) wiederholt verstopfen, zustopfen:
šķirbas aizbāzīt BW. 34641, 1. duris aizbāzīja 35622 var., Druw. es paspārnes visas aizbāzīju un tâ˙pat visus caurumiņus AP. Refl. -tiês,

1) (für) sich
(dat.) wiederholt hinter etw. stecken, stopfen, verstopfen: aizbāzījās cimdus aiz juostas;

2) sich verstopfen, zustopfen:
viņš kamanās labi aizbāzījās;

3) beim Stecken, Stopfen versehentlich hingeraten:
nezin kur cimdi aizbāzījušies.

Avots: EH I, 8

àizbìdît, ‡

2) verriegeln, verstopfen
(mit î ² ) Sassm.: duris, muti. - Part. aizbîdāmais ^2, der Riegel Sassm.

Avots: EH I, 10

‡ àizblĩvêt, dicht zusammenpackend schliessen, zumachen: a. duris ar sienu (Heu vor der Tür zusammentreten). Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens vadi aizblīvējušies.

Avots: EH I, 10

‡ àizbriêst,

1) anfangen zu reifen (vom Korn)
Spr.: rudzi jau aizbrieduši;

2) zuquellen:
duris aizbriedušas.

Avots: EH I, 12

àizbul˜têt: Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) verriegeln:
duris aizbultējušās.

Avots: EH I, 12

‡ àizciêtinât, verhärten, verstopfen, versperren, verbarrikadieren: a. sirdi. tāda barība aizcietina vē̦de̦ru. a. guovi, eine Kuh vorzeitig zu melken aufhören, sodass sie nicht mehr Milch gibt. a. duris. a. (einsperren) suni mājā KatrE.

Avots: EH I, 14

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

‡ àizčirkstinât,

1) Knarren, Knirschen, Knistern verursachend sich entfernen:
a. pa lauku pruom Trik. braucējs ar ragavām aizčirkstina Bauske;

2) Knarren, Knistern, Knirschen verursachend schliessen, zumachen:
vai tu nu vienreiz aizčirkstināsi duris (nach wiederholtem Auf- und Zumachen)? Bauske.

Avots: EH I, 15

àizduñduruôt, intr., summend, brummend sich wohin begeben: dunduris aizdunduruoja eglē LP. V, 181.

Avots: ME I, 23

‡ àizķẽdêt, mit einer Kette verschliessen Trik.: a. duris.

Avots: EH I, 35

‡ àizķẽ̦rnât, verschmieren, mit Schmutz anfüllen Dunika, Kal., Rutzau: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 35

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizkliņ̃ķêt, zuklinken: a. duris. Refl. -tiês: duris aizkliņķējušās C., = duru kliņķis pats aizkritis 2 cieti. viņš aizkliņķējies istabā N. - Peb., er hat hinter sich die Tür im Zimmer zugeklinkt.

Avots: EH I, 31

‡ àizkluõģinât Pernigel, mit einem kluoģis 1 (eine Tür) verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 32

‡ àizmũķêt, mit einem Dietrich verschliessen: a. duris.

Avots: EH I, 40

‡ àizpul˜kât Salis, Trik., Wolm., = àizpuļ˜ķuôt: a. duris.

Avots: EH I, 44

àizpuļ˜ķuôt, -êt, mit einem Stöpsel, Pflock (puļķis) verschliessen, verstopfen, befestigen: ragu sievas aizpuļķuojušas ar tapu LP. V, 8. raganu vēmekļi ieliekami kaut kuŗā kaula ieduobumā; abi gali aizpiļķuojami LP. VII, 575; aizpuļķuot duris, mit einem Pflock die Tür schliessen Smilt.

Avots: ME I, 45

‡ àizslànît, schichtend (häufend) versperren: a. duris ar se̦ru.

Avots: EH I, 49

‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50

‡ àizspil˜lêt duris Dunika, Kal., Rutzau, gegen die Tür eine Stütze anstemmen, damit man sie nicht öffnen kann.

Avots: EH I, 50

‡ àizspirât, mit spiras I 1 unsauber machen Rutzau: avis aizspirājušas duris (duru priekšu).

Avots: EH I, 50

‡ àizspurgt, hin-, wegschwirren Bers., Lis., O.-Bartau, Warkl.: aizspurdza (meitas) pruojām kâ izbiedē̦ts irbju puduris Janš. Dzimtene II, 114 (ähnlich Līgava I, 236).

Avots: EH I, 51

‡ àizstutêt, stützend befestigen: a. duris, žuogu (lai negâžas).

Avots: EH I, 53

àiztaĩsît,

1) : izteikt aiztaisāmuos vārdus Pas. IX, 496; ‡

3) einsperren:
pajēme kalvi, aiztaisīja palicā (= policijā) Zbiór XVIII, 256. Hierher gehört auch die von Mühlenbach unter a. 1 gegebene Phrase suņi ir aiztaisīti pūnītē. ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) von selbst zumachen, sich (acc.) schliessen: aiztaisies! Pas. IX, 132. duris pašas aiztaisījušās;

2) sich
(dat.) oder hinter sich zumachen: a. bikses. jī aiztaisījās duris cieši Pas. IV, 251. aiztaisies (hebe dir den Kragen empor)! citadi aizlīs aiz apkakles Libau;

3) sich
(acc.) einschliessen (einsperren): meita aiztaisījusies klētī un nenāk laukā Dunika u. a. (ähnlich Pas. IV, 250);

4) sich (zum I, Weggehen oder Wegfahren) bereit-, machen (und sich darauf wegbegeben)
Trik. u. a: nevar vien a. uz baznīcu.

Avots: EH I, 57

àizpušķuôt, ‡

2) schmückend versperren:
duris tâ aizpuškuotas, ka nevar atvērt Lemsal. ‡ Refl. -tiês, sich teilweise schmücken (mit šk ) Dunika, Gr.-Buschhof, Oknist.

Avots: EH I, 44

‡ àizvem̃t,

1) vomierend besudeln
Dun., Kal. u. a.: a. duris;

2) hinter etwas vomieren:
bē̦rns aizvēmis sev aiz kakla.

Avots: EH I, 62

‡ àizvirinât duris, eine Tür langsam und allmählich zumachen. Refl. -tiês: duris aizvirinājās, die Tür schloss sich - langsam und allmählich - von selbst zu.

Avots: EH I, 63

aklacis RKr. XV, 104, Bremse [nebst aklis dass. zu akls "blind", vgl. aklais dunduris dass. und russ. слѣпéнь "Blindbremse"."Blind"nennt man diese Bremsen, weil man sie - im Gegensatz zu Fliegen - leicht erschlagen kann].

Avots: ME I, 62

‡ apgrabinât,

1) ringsum benagen
Spr.: peles apgrabinājušas maizes klaipu Sessw.;

2) mit Gerassel, Geklapper langsam um etwas herumfahren:
a. kalnam apkārt Trik.;

3) (eine ganze Anzahl von Objekten) rasseln, klappern machen:
a. visas duris, bet netikt iekšā KatrE.;

4) "aprušināt": a. dārzu Nitau.

Avots: EH I, 83

‡ apgre̦znuôt, = appušķuôt: a. krē̦slu, duris. Refl. -tiês, sich (ringsum) schmücken (perfektiv), sich mit Schmuck behängen: apgre̦znuojies kâ pāvs.

Avots: EH I, 84

‡ apklaudzinât, an eine grössere Anzahl von Objekten anklopfen: visas duris a., bet iekšā netikt.

Avots: EH I, 91

‡ apuris,

1) ein grosses (namentlich ein rundes) Blumenbeet
Mežamuiža n. Fil. mat. 62;

2) "duris">puduris" Siuxt: ka[d] būtu vis˙caur tāda labība kâ te tai apurītī, ta[d] jau nebūtu kuo bļaut Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 124

‡ apvirât AP., (eine ganze Anzahl von Türen) auf- und zumachen: velti a. visas duris.

Avots: EH I, 126

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

‡ atklaudzinât Meselau,

1) polternd losstossen:
vējš var a. duris;

2) entgegenklopfen, -pochen:
viņš man atklaudzināja pretī.

Avots: EH I, 148

‡ atklibinât (li. atklìbinti) Stenden, wackeln (klappern) machend losbekommen: klibināju duris, kamē̦r atklibināju grīzekli vaļā.

Avots: EH I, 148

‡ atklidzinât,

1) = ‡ atklibinât Erlaa: a. duris vaļā;

2) langsam (mit einem schlechten Pferd oder Wagen, auch ohne Geklapper
Salis, Trik.), in kleinem Trab (Lemburg) oder klappernd (Lemsal) herfahren.

Avots: EH I, 148

‡ atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149

‡ atpuļ˜ķêt, einen eingetriebenen Pflock (puļģis) herausziehend, öfinen Dunika, Kal., Rutzau: a. rijas duris. Refl. -tiês, sich (von selbst) öffnen (von einer mit Hilfe efnes Pflockes geschlossenen Tür gesagt) Dunika, Kal., Rulzau: aizpuļķētas duris nevar pašas nuo sevis a.

Avots: EH I, 160

‡ atraustît,

1) wiederholt oder viele ab- resp. herzerren
Wolm. u. a.: a. visas bārkstis;

2) wiederholt zerrend losreissen:
vējš (vai bē̦rns) var a. duris.

Avots: EH I, 161

atrem̃mêt Dunika, Kal., = atstutêt: a. luogu, duris.

Avots: EH I, 161

‡ atspil˜lêt Dunika, Funkenhor, Kal., NB., = atstutêt: a. luogu, lai neapgāžas. a. rijas duris.

Avots: EH I, 169

attver̂t (li. atitvérti), ab-, an-, zurückhalten Warkl.: vinš attvēra duris (hielt die sich öffnende Tür an).

Avots: EH I, 177

‡ aturķêt stochernd, mit Mühe, mit Hilfe komplizierter Handgriffe (Dunika, Rutzau) öffnen: a. aizkritušas duris. a. lādes vāku.

Avots: EH I, 177

‡ atveñtêt,

1) a. (kam) pretī, öfters entgegenschlagen
AP.;

2) schlagend losmachen
Erlaa: a. duris ar cirvi.

Avots: EH I, 180

bezrùocis, fem. -ce,

1) acc. s. (zu bezrùoce) bezruoci Pas. IX, 189. "bezruocis ienācä, saka, kad duris pašas atdarās (tas nuozīmējuot kādu ļaunumu vai pat nāvi) Festen, Stelph.; ‡

2) ein Faulpelz
Kalz., Lubn. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 215

‡ bizã! Siuxt, = biz! b., guosniņas, b˙! dunduris astē, slaucene kaklā.

Avots: EH I, 222

‡ I bol˜daris Stenden, = bul˜duris">duris 1.

Avots: EH I, 235

‡ bol˜deris Dond. n. FBR. V, 133 "= bul˜duris">duris".

Avots: EH I, 235

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348

‡ III buldurêt,

1) "Fische ins Netz treiben"
Oberkurl.; zu bul˜duris 2;

2) unruhig hin und her reissen, wiederholt bewegen
Siuxt; kuo tu buldurē zirgu?

3) sich unruhig verhalten, zappeln
Siuxt. Refl. -tiês Siuxt (mit ulˆ), unruhig mit den Armen und Beinen zappeln, unruhig die Arme und Beine hin und her bewegen. Zu bulduris 2 dürfte auch buldurêt II gehören J. AI.

Avots: EH I, 250

bul˜durjãnis,

1) = duris">bulduris;

2) = buldurene Etn. III, 130.

Avots: ME I, 348

‡ ce̦bri, = duris">puduris 1 Frauenb.: rudzi jau ce̦bruos me̦tas.

Avots: EH I, 262

‡ ciêtā ² (gesprochen ciêta) Wainsel n. FBR. XIV, 67, Salis, =ciêti 2, 3: taisīt duris c.

Avots: EH I, 278

‡ ciêtan Linden, (mit iê ² ) Ladenhof n. FBR. XI, 79, ciête̦n ² Rojen n. FBR. XIII, 80, = ciêti 3: aiztaisa duris cietan Linden.

Avots: EH I, 278

[duderis Morizberg,

1) jem., der mit sich selbst zu sprechen pflegt
(zu dudinât 1; vgl. duduris 2);

2) "jem., der zu hüpfen pflegt".]

Avots: ME I, 510

dulburis, [in Trik. dul˜burs],

1) = duris">bulduris, ein Stotterer, Polterer, Radebrecher: tas mazais, tas nu gan tāds dulburis Alm.;

2) dulburs, ein zerstreuter Mensch
Salisb. n. U.; ein Tolpatsch; [dulburis, ein Dummkopf Nerft. dul˜buris Ruj., = kas dulburē 3.]

Avots: ME I, 512, 513

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516

dùrvis: nom. s. durvis Ev.; duris auch Oknist n. FBR. XV, 170; gen: duru auch Lesten n. FBR. XV, 24; Perkunen; Demin: duriņas BW. 16885,1, durviņas 5002 var.; durvītes 24250, 11 var., durvitiņas 1137, durvetiņas 33323, acc. s: durvutiņ[u] 1095, 3 var., loc. plur. durtiņuos 1095, 2 var.

Avots: EH I, 344

dùrvis, -vju, duris [nom. pl., gen. duru Le. Gr. 319], Demin. durtiņas, auch durvtiņas geschrieben, duritiņas BW. 25873, 2, durutiņas BW. 30387, verächtlich durteles, durviteles Ltd. VI, 1050, die Tür. mazās durvis, die Hintertür, priekšdurvis od. lielās d., die Haustür. durvis aizcirst, die Tür zuschlagen; d. aizgriezt, den Riegel vordrehen; d. aiztaisīt, aizvērt, zumachen; d. aizslēgt, zuschliessen; durvis pievērt, die Tür anlehnen; durvis pusvirā, die Tür ist halboffen; durvis līdz galam od. līdz kājai vaļā, die Tür ist sperrbreit offen; durvis attaisīt, atvērt, aufmachen, atraut, aufreissen; durvis virināt, die Tür auf und zu machen, oft besuchen, aufsuchen jem.: tautu (kunga) durvis virināt. Mit ähnlicher Bedeutung: gar citām durvīm vazāties. ziema, kāzas, trūkums jau aiz (pie) durvīm od. durvju priekšā, vor der Tür. visiem nu e̦suot vējš durvīs Kaudz. M. 6. visas durvju durvis aizslēgt, alle Türen fest verschliessen LP. III, 75. izsviest pa durvju durvīm, zur Tür kopfüber hinauswerfen. Sprw.: kur durvis bez eņģēm, maize bez garuozas. Der scheinbare Akk. Sing. (eig. Akk. Dual.) durvi (suņi dze̦nami pa durvi laukā BW. 4708) hat den Sing. von durvis an einigen Orten (z. B. in Lasd.) herbeigeführt. In Ronneb. ist der Sing. durvs gebräuchlich in der Bedeutung der einen Türseute, wenn von einer zweiflügeligen Tür die Rede ist. BW. 30251 [aus Sesswegen] der Gen. Pl. durvu in der Bedeutung von duore: durvu dējējiņu. [Nebst li. dùrys od. dùres (zu le. durvis s. Le. Gr. 156 und 210) zu slav. dvģri "Türe ", dvorź "Hof ", an. dyrr, gr. ϑύρα arm. durk`, la. forēs "Türe ", kymr. dor "Tor" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 241 f., Trautmann Wrtb. 63, Walde Wrtb. ² 307 u. a.]

Avots: ME I, 520, 521

ērcetis: duris ar ērceti aizbadīj[u]si BW. 15686; 1 (aus Wirginalen). nede̦r ... erceši sluotu griêzt OB. n. Latv. Saule, S. 619.

Avots: EH I, 372

griñdulis, ‡

2) "kuoka rīks, ar kuo aizspruostuo duris" Upesgrīva (Uguņciems).

Avots: EH I, 406

grûstelêt: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, (mit û ² ) Ramkau: vējš grūstelē duris Ramkau.

Avots: EH I, 412

‡ ìeklaĩkšêtiês Dunika, erschallen, erknarren: duris pārs reizas ieklaikšējās.

Avots: EH I, 519

izkabinât, ‡ Refl. -tiês Dunika, sich loshaken, sich loslösen: duris izkabinājušās nuo eņģēm.

Avots: EH I, 452

izlũkuôt (unter izlũkât ), Refl. -tiês, ‡

2) = izmēģinâtiês: izlūkuojuos ilgu laiku, bet nevarēju duris atslēgt Jürg.

Avots: EH I, 464

‡ izsakņu Bērzgale, sperrangelweit offen: duris atstātas i.

Avots: EH I, 478

‡ klaũkšus Dunika, Adv., krachend, mit Gepolter: duris k. aizkrita.

Avots: EH I, 611

‡ klundarkãjis, = duris">klùnduris ² : ciemiņa klundarkāji BW. 12388.

Avots: EH I, 623

‡ klunderkājis BW. 14517, 7, = duris">klùnduris ² .

Avots: EH I, 623

krustît, -u od. -ĩju,-ĩju,

1) das Zeichen des Kreuzes machen, mit einem Kreuz versehen:
kaķis krusta ar asti Etn. II, 80. ej, brālīti, tu pa˙priekšu, krusti tautu nama duris BW. 18814;

2) taufen
[PS.]: bērnu. (es krustīju ar ūdeni Manz. Post. I, 37.) Refl. -tiês,

1) sich kreuzen:
krustījas suņam aste BW. 11959;

2) sich bekreuzen:
viņš krustījās un dievuojās.

Avots: ME II, 289

kuksnis, eine Baumgruppe: kuksnis jeb kuoku puduris Konv. ^l. 271.

Avots: ME II, 301

laîstît: mit aĩ PlKur.; ‡

3) wiederholt schlagen:
viņš paķer pātagu un laista šim, vai galva, vai acs Pas. XII, 129. sāka baltiņam l. ar gruožu līkumu Kaudz. Izjurieši 86. ar tuo (streņģi) sācis l. veci Pumpurs Raksti II, 146. Refl. -tiês,

2): zvaigznes laistās Auleja. tauki laistījās pa virsu Ramkau. (kaminā) re̦dzams ... kustuošais, laistuošais liesmu puduris Janš. Apskats 1903; S. 18. guns vien laistījās (von starkem Blitz)
Sonnaxt. visi laislījās guoda zīmēs un dārgumuos Latv. Av.

Avots: EH I, 715

‡ lĩdzmaņam Seyershof, ganz, vollständig: kad l. sataisa duris ciet, tad aukstums neiet iekšā.

Avots: EH I, 747

ļuõvenes (Tr., Autz], auch ļuoveņi, selten der Sing. ļuovenis Vēr. I, 1365, = lievenes: dzelžu duris, vara grīda, sudrabuotas ļuovenītes BW. 25810. (Aus mnd. lovene "bedeckte Halle."]

Avots: ME II, 546

‡ nùoblaũkstêt Dond., = nùoblaūkšķêt: aizcirst duris, ka nuoblaukst.

Avots: EH II, 32

nùoblĩkšêt, Refl. -tiês: aizgāja, ka nuoblīkšējās vien Orellen. kā sita duris, tâ visa māja nuoblīkšējās ebenda.

Avots: EH II, 32

nùobraĩkšêt: duris nuobraikšēja, kad tās cirta cieti Dunika.

Avots: EH II, 33

nùočĩkstêt, nùocĩkstêt, intr.,

1) einen knarrenden, knackenden, quiekenden, quietschenden Laut von sich geben:
lai nuočīkst(nuocīkst) tie puisīši, kas meitiņas nicināja BW. 8981. durvis nuocīkstējušas LP. VII, 426. suoļi apmākti nuočīkstēja pa biezuo grīdas se̦gu MWM. VIII, 491. meldiņš lāgā neveicas, tâ teikt, nuočīkst vien;

2) längere Zeit knarren, quiken, wimmern:
tâ viņš nuočīkstēja, kâ ve̦cs kuoks, vēl divus gadus Latv. [Refl. - tiês, =nùočĩkstêt, 1: duris nuočīkstējās vien Lis.]

Avots: ME II, 770

nùograbêt, intr., ein rasselndes, klapperndes Geräusch von sich geben: tautas zaga mūs[u] māsiņu, luogi vien nuograbēja BW. 13533. durvis vien nuograbējušas Etn. II, 88. [Ähnlich das Reflexiv: nuograbējās duris, kažuoks.]

Avots: ME II, 785

‡ nuoklaĩkšêt Dunika, erschallen: aizcirta duris, ka nuoklaikšēja vien.

Avots: EH II, 53

‡ nuoklaũkšêt Dunika, erschallen: duris, zābaki nuoklaukšēja.

Avots: EH II, 53

nùokram̃pêt, ‡

4) (mehrere Türen) zukrampen
Dunika: n. visas duris.

Avots: EH II, 55

nùokrapšķêt, intr., [einen knarrenden, knisternden, knasternden Laut von sich geben Jürg.]: gāja, ka zābaki vien nuokrapšķēja. [duris aizvērās, atslē̦ga nuokrapšķēja. N. - Peb., Jürg. smiltis uzkuožuot (ē̦duot), nuokrapšķ; kaķim peli ē̦duot kauliņi nuokrapšķ Schwanb., Aahof, Lis. kaķis uzskrēja pa pakšķi, ka nuokrapšķēja vien Vank., Naud.] Relf. -tiês,

1) "?" vīrs ienācis ka nuokrapšķējies vien Etn. III, 16; [2)"sich räuspern (beim Beginn einer Rede)"
Behnen].

Avots: ME II, 801

[nùotaûstît, abtasten: tumsā duris meklējuot nuotaustīja siênu nuo vienas vietas. miesnieks nuotaustīja luopu un nuoteica svaru N.-Peb. Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang tasten:
visu laiku nuotaustījuos, bet ne˙kā neatradu;

2) ohne Arbeit trödeln:
nuotaustījas vien un ne˙kā nepadarīja Wolmarshof;

3) vergebens eine Antwort aussinnen:
nuotaustījās vien pēc atbildes, bet ne˙kā neatrada Lis.]

Avots: ME II, 872

I pa;

1) a): palīst pa galdu Dunika, Rutzau; b): pa le̦dus Preiļi (Kur. Nehrung); c): kur ... tavs pirmais daiļumiņš? ... palāvē pa sluotiņu lapiņām BW.1247 (aus Gr.-Sessau); 2): pa duris! "hinaus!"
Oknist n. FBR. XV, 184 (zu diesem pa vgl. Lskf. § 388,

3); iet pa sniega virsam Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. pa mājām (= nuo mājas uz māju) braukalē ebenda;

3): pa rītam, des Morgens
Auleja (wohl nach r. по-утру);

4): (mit dem Gen.; wohl ein Lituanismus) pa runājuma, nach der Unterredung
Preiļi (Kur. Nehrung). bē̦rns pa septiņu nedēļu nuogāja pakaļ (starb) BielU.;

5): luopi neiet pa ruokai (= neveicas ar luopiem) Kaltenbr. n. FBR XVII, 74. izadevis pa ve̦cā Anča sievai ("dzimstuot iznācis līdzīgs ...") ebenda. nebijām pa draugam ebenda. jis iet pa maniem (verteidigt mich)
Oknist n. FBR. XV, 184. pa leitiskam ebenda;

6): nuo katras sē̦tas pa divi cilvē̦ki Kaltenbr. n. FBR. XVII, 74. jis dzīvava tik pa gadam (vienā vietā) ebenda; ‡

7) bis
(wohl nach r. no "bis"): ūdins pa juostas vietai Auleja. pa šai dienai ebenda und Pas. VIII, 103 (aus Preili in Lettg.); ‡

8) "?": maksātu pa cik ("vai cik"), ja tādu varē̦tu dabūt Frauenb. (od. zu pa II?).

Avots: EH II, 118

‡ padukšlis (sic!) PlKur. "puduris".

Avots: EH II, 129

pavārstît,

1) eine Weile (eine Tür) auf-und zu machen:
p. duris;

2) = palãpît 1: vîzēm pavārsta lūkus N.-Peb. Refl. -tiês,

1) sich eine Weile öffnen und schliessen:
duris var nuo vēja pašas pavārstīties Bauske;

2) sich ein wenig auftun:
debesis pavārstījās (beim Wetterleuchten) Jürg.

Avots: ME III, 134

pêc,

1) Adv., hinterher, später:
Sprw. pēc, kad nuoticis, visi gudri. smejies vien, gan tu pēc raudāsi! labāk pa˙priekšu par cūkganu, pēc par kungu, nekā pa priekšu par kungu un pēc par cūkganu. pirmāk sedza baltu sagšu, pēc pe̦lē̦ku vilnainīti RKr. VIII, 41. pēc varējis laizīties RKr. VIII, 78. staigā man pēc! Manz.;

2) Präp., nach. Regiert gew. den Genitiv, gelegentlich auch den Dativ; wird auch postpositiv gebraucht. Die Hauptbedeutungen sind:

a) lokal, hinter:
aizmete duris pēc veces Zb. XVIII, 239, warf die Tür hinter der Alten zu;

b) nach Verben des Fassens, Greifens u. s. w.: jemt pēc matiem, an den Haaren nehmen
Etn. III, 39. ved tuo cilvē̦ku šurp matu pēc (an den Haaren)! Ruj. n. U.;

c) temporal, nach: pēc darba maize lien (schmeckt).
pēc kāzu Zb. XVIII, 237. pēc brīža LP. IV, 50. pēc Jāņu, nach Johanni. pēc tam, kad, nachdem, dass;

d) zur Bezeichnung der Reihenfolge, nach:
nāks dieniņa pēc dieniņas BW. 10816. izgaidījās vienu nedēļu pēc uotrās LP. VI, 1, 276; katrs pēc kārtas izcieš savu daļu JK. III, 1;

e) final, nach:
skrien pēc sāls. es atnācu pēc māsiņas Sprogis 286, ich bin nach der Schwester gekommen (d. h. um sie zu holen). pēc lietus lūgties, um Regen bitten U. sevis pēc, um die Notdurft zu verrichten. Auch nach fragen: pēc ve̦cu laiku (Gen. Pl.) prasa Kalleten;

f) kausal, wegen:
Sprw. viņš jau neraud pēc ve̦cās sievas, bet pēc tās ar rāibajiem lindrakiem RKr. VI, 720. pēc māsiņas neraudātu BW. 13713, 3. gaŗa laika pēc LP. VII, 201. manis pēc, meinetwegen. dārguma pēc (was den Preis betrifft) tuo varē̦tu gan pirkt U. ļaužu pēc rauties, um der Leute willen blöde, zurückhaltend sein U.;

g) nach = gemäss, entsprechend:
Sprw. nelūkuo vīru pēc ce̦pures! pēc katras stabules nevar izdancuot. katrs pre̦c pēc sava prāta. pēc prātam RKr. XVI, 81, 140. pēc (kraft) mana amata U. pēc viesuļa truoksnis izlicies LP. VII, 983. vare̦ns putns, vairāk pēc ērgļa LP. IV, 131. zirgs bij pēc lāča LP. IV, 44. bluķis, pēc cilvē̦ka izcirsts LP. VI, 1, 205. kāja viena pēc zirga, uotra pēc guovs LP. VII, 685. pēc sieviņas galvu sēju, pēc meitiņas kājas āvu BW. 27206. nav pēc prāta BW. 21948, 7 var. dē̦ls krīt pēc tē̦va U., artet dem Vater nach;

h) im Dialekt der preussischen Letten auch (Germanismus) gleich dem d. nach auf die Frage "wohin?":
gāja pēc Kursu zemes (aus Nidden), gingen nach Kurland. - Gekürzt aus pēdis (s. dies); vgl. Le. Gr. §§ 556-7.

Avots: ME III, 204, 205

perņît,

1): "laist" Wessen; hinauswerfen, loslassen
Oknist: perņī tādu viesi pa duris! ‡

2): perņīju vaļā skriet (fing an zu laufen)
Sonnaxt. teļš perņīja laukā ("skrēja laukā ar spara")! ebenda.

Avots: EH XIII, 224

pìekram̃pêt,

1) zukrampen, zuhaken:
p. duris, slēģus;

2) stehlen:
čigāns piekrampējis vistu Bauske;

3) stehlend anfüllen:
p. pilnas kules ābuolu Drosth.-Refl. -tiês , sich krampfhaft anhalten: vini piekrampējas pie glābēja Arstn. kalend. II, 92.

Avots: ME III, 258

I pìevirinât, auf die Dauer, zur Genüge (eine Tür) auf und zu machen: kuo nu pievirināsi tiesas duris?

Avots: ME III, 311

pirmu, Adv., = pirms 1: svainīt(i)s man visu pirmu (zuerst) tautu duris virina Biel. t. dz. 2344.

Avots: ME III, 227

pļuderis,

1) pļuders Neik. n. U., pļuduris Rinseln n. Etn. I, 105, der Schwätzer, die Plandertasche
Mag. XIII, 41;

2) einer, der seine Arbelt schnell und oberflächlich verrichtet
Dond.

Avots: ME III, 371

pludars Jürg., duris">pluduris Lis., ein Kork an der Angel.

Avots: ME III, 354

plundurs,

1) plundurs Salis, pluñduris Ruj., der aus Kiefernborke, Kork od. einem Gänsekiel angefertigte Schwimmer an der Angel
Sessw.;

2) eine Schwimmunterlage aus Schilf
U.;

3) ein Zeichen des Netzes auf dem Wasser
U.;

4) s. plunduris.

Avots: ME III, 357

pļundurs, s. pļunduris I und II.

Avots: ME III, 373

pudra Depkin n. U., pudrs, ein Haufe: arī āpši un cauņi un se̦ski bij, labs pudriņš (auch bei U.) Lapsa-Kūm. 111. Vgl. puduris.

Avots: ME III, 402

pudur̂ksnis ² Līn.,

1) ein Haufe von Lebendigem, von Gewürm, Geschmeiss
U.: kāpuru pudurksnis, ein Raupennest; putnu pudurksnis, eine Kette von Vögeln Dr.;

2) = duris">puduris 1: kuoku, krūmu pudurksnis Naud. es pa puiša galvu lecu kā par kārklu pudurksnīti BW. 9808, 7.

Avots: ME III, 402

pudurs (unter puduris),

1): gan sevišķuos puduruos, gan juku jukām ... kupluo lazdas un ievas Janš. Apsk. 1903, S. 12. liepu puduriņš BW. 31408, 1;

2): ļaužu puduriņš Saikava.

Avots: EH II, 321

‡ *pundele od. *pundelis, ein Wespennest (?): vai ve̦se̦lu lapseņu pundeli ... tas izspārdīs Delle Negantais nieks 206. Vgl. puñduris (unter puñdurs 3).

Avots: EH II, 325

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs ² Kl., Nerft, duris">pùnduris ² Lis., Golg., duris">puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) duris">punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413

‡ puras AP., = kratas 2, dre̦buļi: taisi duris cieti! man p. nāk. nuo taukas gaļas man nāk p.

Avots: EH II, 327

pusdurtiņa (s. unter pusduris): "iekšējās, uz iekšu veŗamās rijas duris, kas ir īsākas par duru caurumu un ierīkuotas apgaismuošanas vajadzībām" AP.

Avots: EH II, 331

‡ pusvarus Siuxt, halboffen: duris ir p.

Avots: EH II, 334

I rũķêt PS., Karls., Nigr., -ẽju, intr., auch refl. -tiês, unermüdlich, f1eissig arbeiten Nigr., geschäftig sein; wühlen, schüren, scharren U. kuo tad gan māju saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damās? Siliņš 34. rùķēt ² cieti (duris), zumachen Golg. In der Bed. "geschäftig sein" aus mnd. ruken "besorgt sein um, sorgen für". Die Bed. "wühlen" usw. beruht vielleicht auf einer Bed. "schnüffeln"; in diesem Fall aus mnd. ruken "riechen". Jedenfalls schwerlich ein Erbwort.

Avots: ME III, 570

sagram̃stît, tr., zusammenscharren, zusammensuchen, aufsuchen, zusammentasten: sagramstīt siena, salmu, skaidu atkritumus Ronneb. kabatā sagramstīju dažas kapeikas ebenda. lāga siena nedabūju, tikai šādus, tādus gružus sagramstīju Adiamünde. sagramstīja rūsu un žagarus Etn. II, 67. kungs sagramstīja kādu . . . apkaklīti Vēr. lI, 67. viņš gramstās apkārt ar ruokām, kamē̦r beidzuot sagramsta lielas dze̦lzu duris Pas. II, 218 (aus Ronneb.) - niekus, kas uz mēles sagramstāmi Seibolt.

Avots: ME II, 627

sašaudelêt, mehrfach zerschiessen: puikas sašaudelējuši istabai duris Saikava.

Avots: ME III, 753

I šàutrs ² : par šautriņa sviedumiņu BW. 33844; "nūjiņä Līvāni n. FBR. XX, 149; "sprungulis" Aiviekste; ein Holzscheit (mit au ) Bers.; "kuoka ecēšu krustkuoks, kur iesietas tapas" (mit aû ² ) Siuxt; "tā atslē̦gas daļa, kas duris slē̦dzuot aiziet caurumam priekšā" ebenda.

Avots: EH II, 624

I savirinât, wiederholt (eine Tür) auf- und zumachen: cik reižu nesavirināju tiesas duris, bet ne˙kas neiznāca Golg.

Avots: ME III, 788

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871

skapis: vienduru s. ("kam duris uz vienu pusi veŗamas") Siuxt; pieliekamais s. ebenda. skapja durvu virējiņa BW. 11720, 4 var.

Avots: EH II, 501

*skuldurêt, zu erschliessen aus saskuldurêt; vgl. etwa kul˜duris.

Avots: ME III, 903

slaũkšinât, knallen,klatschen machen Nötk.: sl. duris PS., die Tür heftig zuschlagen. neslaukšini ar grāmatu uz galda! Salis.

Avots: ME III, 919

slêgt (li. slė´gti "drücken, pressen"), slê̦dzu, slêdzu, tr.,

1) schliessen
(vgl. li. užslė´gti "verschliessen" Lit. Mitt. I, 72): viņš nuokalis sle̦pe̦nu atslē̦gu, kas pretistabas durvis slē̦dz LP. IV, 144. atslē̦gām vārti slē̦gti BW. 13646. slē̦dzamais, der Schlüssel U., Bielenstein Holzb. 40: atslē̦gas slē̦dzamuo ve̦cas mātes ne̦sāja juostas galā piesietu pie sevis BW. III, 1, 52. Krišs apgrieza slē̦dzamuo Krišs Laksts 5;

2) zumachen, schliessen; zusammenschliessen:
miegs acis slēdza LP. VII, 504. puiši gāja zirgu slēgt (den Pferden die Fussfesseln anlegen) BW. 13595, 23 var.;

3) schliessen, einschliessen:
viņš mani slēdza savās ruokās Rainis;

4) fig., schliessen (nicht genuin!), eine Schlussfolgerung ziehen, zu einem Schluss kommen.
Refl. -tiês,

1) sich schliessen (lassen):
atslē̦ga samaitāta, labi neslē̦dzas Dond.;

2) sich aufschliessen:
veraties, vara vārti, slē̦dzaties, dze̦lza duris, lai es varu cauri braukt! BW. 18610. - Subst. slêgšana, das Schliessen; slêgšanâs, das Sichschliessen; slê̦gums,

1) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schliessens
Spr.;

2) der Schluss (nicht genuin!)
V., die Schlussfolgerung: nākt pie gala slē̦guma Etn. I, 56; slêdzẽjs,

1) der Schliesser:
pilī ir vecenīte vārtu slēdzēja LP. VII, 27;

2) der Verschluss.
Vgl. sluôgs, sluôdzît, sowie Walde Vrgl. Wrtb. II, 714.

Avots: ME III, 928

šmûdît Mar., -u, -ĩju, loslassen: šmūdi duris! Mar. n. RKr. XV, 140.

Avots: ME IV, 87

spruõstêt, -ēju Seyershof, = spruostuôt s. duris ciet.

Avots: EH II, 563

sprûst,

2): duris sabriedušas un sprûst ² (sind schwer auf- und zuzumachen)
Dunika, Stenden. viņš tik re̦sns, ka pat durīs sprûst ² Behnen, Stenden;

3): hervordringen:
veselība un spē̦ks sprūda nuo visām šī vare̦nā vīra vīlēm Daugava 1936, S. 981.

Avots: EH II, 562

stiẽnêt, -êju ciêti, mit einer Eisenstange schtiessen: stienē duris cieti! Salis, Widdrisch,

Avots: ME IV, 1078

tàisît (li. taisýti "bereiten", slav. těšiti "trösten", urspr. etwa: aufrichten) C., PS., Walk, taĩsît Bershof, Dunika, Neuenb., Wolm., Tr., Bl., N.-Wohlfahrt, Autz, Bauske, Dond., Kandau, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, tàisīt ² Kl., Prl., machen, verfertigen: lūpas taisa (bringen hervor) svilpienu Dīcm. pas, v. I, 14. (suņi) taisa truoksni sētiņā BW. 13646, 19. sestdienā sviestu taisu 973, 1 (ähnlich 21973, 5). netaisi me̦lnu, kas balts ir! Br. sak. v. 744, meitas taisa dzīpariņu RKr. VII, 34. zemes taisāmais laiks A. XX, 231, die Zeit zum Bestellen (Bereiten, Bearbeiten) der Felder für die Saat. sìenu taisīt Neiken 17. ve̦zumu taisīt Biel. 1213. taisait, meitas, gaŗas cisas! Ульяновъ Знач. II, 21. taisīt gultu Lāčpl. 89, die Bettstelle zum Schlafen zurechtmachen. juo meita ilgāk sēd, juo Laima vietu taisa Br. sak. v. 725. pīpi taisīt Mērn. laiki 26. taisīt kulītes, Spreu und Hafer in Säckchen hineinschütten und durchmischen (zum Mitgeben für Pferde auf den Weg) Grünh. valuodas taisīt Biel. 1925. vai lielas talkas taisīsiet (werdet veranstalten)? Deglavs Vec. pilskungs 6. māmiņa guodu taisa (veranstaltet eine Feier) pirmajam bērniņam BW. 1415, 1. kāzas taisīt LP. IV, 59, Pas. II, 135, eine Hochzeit ausrüsten. aitiņai kūti taisu (Var.: daru), baue BW. 15349 var. dzīvuokļus taisīt Mērn. laiki 21. tē̦vs man taisa (Var.: dara) uoša laivu BW. 30871. taisi tâ, ka tu jau pa˙priekš esi mājās! Dīcm. pas. v. I, 63. taisiet (Var.: darāt, attaisāt, veriet) duris, taisiet luogus (macht los, öffnet!) BW. 20396. zārku vaļā taisīt (losmachen) LP. VII. ciêti taisīt (duris), zumachen (die Tür). Refl. -tiês,

1) sich bereiten, sich anschicken
(vgl. li. dial. taisās ėstie Liet. pas. II, 325): t. lieliskam LP. III, 76. trešā līdzi taisījās (schickte sich an mitzukommen) BW. 13250, 51. taisījās pruojām (schickte sich an wegzugehen) Mērn. laiki 47. taisies, ka tiec nuo kājām nuost (mach, dass du fortkommst) ! B. Vēstn. lai gatava taisījuos (dass ich mich fertig mache) līdz citam rudeņam Biel. t. dz. 692. citi jau taisās pie miera LP. IV, 147. uz mājām taisīties (nach Hause zu gehen sich anschiclien) III, 85. taisās ceļā uz kapsē̦tu VII, 394. taisās uz ganiem Lös. taisās kâ krēķis uz Vāczemi. laiks taisījās uz mīkstu Saul. III, 88. miglains gaiss taisās uz lietu Liev. Brez. un Hav. 12. taisās arī... vedēji uz braukšanu BW. III, 1, S. 97. māsiņa taisījās atstāt savus bāleliņus BW. 17449. kad pupas ziedēt taisās, tad meitām pupi raisās Br. sak. v. 965. pē̦rkuons taisījies uznākt LP. VII, 394. es jau taisuos gulēt Kav. acis taisījušās aizkrist JlgRKr. lūpas taisījās smaidīt Mērn. laiki 62. puika . . . gan˙drīz jau taisās grimt LP. IV, 21. lietus taisās U., es wird bald regnen. debess taisās Mērn. laiki 23. taisās kāzas (es wird eine Hochzeit bereitet, gerüstet) BW. 16066. kuŗai (puķei) ziedi taisījās 13172. kuokiem pumpuri taisās Etn. II, 112. lai dzīvīte taisījās Biel. 2098. taisīties kādam par znuotu MWM. 1896, S. 917. putni taisās (nisten) kuokuos Ar.;

2) zu etwas werden
U.: taisni kuoki, greizi kuoki, taisāties par kamanām! Etn. I, 23. meitiņa... auga... un taisījās (nach r. дѣлалась) ar˙vien smukāka Pas. IV, 400 (aus Kaunata). Subst. taisījums, das abgeschlossene Machen resp. Verfertigen; das Gemachte, Verfertigte: pa taisījumam stīpa stāvēja te Siuxt. kâ bij man nu gulēt ar tuo vienu taisījumu? RKr. VIII, 63. te nu bija visa gada taisījums Balt. Vēstn. 1896, pielik., No 195. šie ir . . . debess un zemes taisījumi I Mos. 2, 4. taisîtãjs (f. ja), wer macht, verfertigt: viltuotas naudas taisītājs, ein Falschmünzer. mātei gultas taisītāja BW. 6865. Ursprünglich wohl: zurecht machen (zur Bed. vgl. slav. praviti "richten, bereiten, machen" ). Nebst tàisns, tìesa, tìešs zu li. teisùs "gerecht", tiẽsti "gerade machen, richten", ištisas "lang ausgestreckt", apr. teisi "Ehre" (urspr. wohl: Rechtlichkeit, Ehrbarkeit, Zucht, vgl. die Ableitungen acc. s. teisiskan "Ehrbarkeit", teisingi "züchtig" ), slav. tixъ "still" (zur Bed. vgl. ital. piano "eben, leise, langsam"; nach Grünenthal AfsIPh. XXXVIII, 138 f. urspr. wohl: ebenmässig; man kann an aulrechten, langsam ruhigen Gang oder an ebene und stille Wasseroberfläche denken, vgl. auch li. óras nusitaĩsė), utěxa "Trost", s. Brandt PФB. XXV, 28, Pedersen IF. V, 41, van Wijk; AfslPh. XXXVII, 26.

Avots: ME IV, 123, 124

uldurs "bulduris" Wid.

Avots: ME IV, 297

uzdarît,

1) (fertig) machen, anfertigen
(perfektiv): uzdarīt (lielu) sìena ve̦zumu Adsel, AP., Drosth., Golg., Saikava. uzdarīt pastalas C., Pe̦nkule. uzdarīt zeķes Mesoten. uzdarīt alu C., Kl., Schwanb., Sessw.;

2) ein Übriges hinzutun
Für. I;

3) aufmachen, öffnen:
duris Schwanb., Sessw. uzdari nu labāk savas... ausis! Kaudz. Izjurieši 232.

Avots: ME IV, 323

uzgrabinât,

1) (auf etw.) rascheln, rasseln, klappern
(perfektiv): krusa uzgrabināja uz jumta;

2) raschelnd, rasselnd, klappernd aufwecken:
uzgrabināt kādu nuo miega Jürg.,

3) (raschelnd, rasselnd, klappernd) aufsuchen:
tumsā taustuot uzgrabināju duris. uzgrabināju 50 santimu.

Avots: ME IV, 332, 333

uzgrābstît,

1) = uzgrãbât 1: uzgrābstīt kuo izbirušu. pa tumsu duris uzgrābstīt. viņš izstiepa ruokas uz priekšu, lai varē̦tu uzgrābstīt gultu Vēr. II, 198;

2) (von neuem etwas) harken
(perfektiv): uzgrābstīt pagalmu Seyershof;

3) (leeres Gerede) aufgreifen:
vaļinieces uzgrābstījušas visādus niekus par jaunuo saimnieku Nigr.

Avots: ME IV, 333

uzgram̃stît,

1) aufgreifen, aufraffen:
zirgs uzgramstīja zâli vagas galā Saikava;

2) umhertastend auffinden:
uzgramstīt tumsā duris. uzgramstīt kādu sīku lietiņu uz zemes.

Avots: ME IV, 333

uzmũķêt, aufmuken, (mit einem Dietrich) öffnen LKVv.: uzmūķēt duris.

Avots: ME IV, 361

uzslêgt: u. (aufschliessen) duris Kand.

Avots: EH II, 733

uztaisît,

1): u. māju Saikava, Seyershof. u. kuģi Salis. u. tiltu, duris AP. u. kasti nuo kuokiem Ramkau. u. jaunu biškuociņu Orellen. u. metienu kulšanai Siuxt. u. ("sakārtuot") adīkli Seyershof;

2): uztaisījis (angeraucht)
pīpi Pas. XIV, 415; ‡

3) über etwas errichten (anbringen, hinstellen) AP., Siuxt: sile uztaisīta uz steķiem. Refl. -tiês,

1): nevar vien u. ("?") uz vagas Saikava. u. (sich der Arbeit entsprechend ankleiden)
uz linu raušanu Seyershof; ‡

4) sich von selbst aufbauen:
uztaisītuos pils nuo ze̦lta Pas. IX, 88.

Avots: EH II, 736

uztaûstît, tastend, befühlend auffinden: uztaustīt auguonu. uztaustīt tumsā duris, salmuos ābuolus. Refl. -tiês,

1) tastend auf etw. geraten, hinaufgelangen:
tumsā kam virsū uztaustīties. uztaustīties pa trepēm augšā;

2) man nevilšus uztaustījās cirvis, tastend geriet ich versehentlich auf ein Beil.

Avots: ME IV, 391

I uzvirinât, wiederholt auf- und zumachend auf etw. geraten lassen: uzvirināt duris bē̦rnam uz kāju Wandsen.

Avots: ME IV, 399

vakarins, = vakarējs: nama duris vakarinu vē̦rumiņ[u] VL.

Avots: ME IV, 447

vā`rti (li. var̃tai, apr. warto, r. воротá, serb. vráta dass.),

1) vārtis (nom. pl.) Manz., Elv., Glück, Demin. vãrteļi (li. varteliai) Līn., die Pforte, das Tor
U.: elles vārtis Manz. Post. I, 7. debess vārtis Glück I. Mos. 28, 17, caur... pilsāta vārtīm I. Mos. 23, 10. pagalma vārtu apse̦gs II. Mos. 38, 18. pie vārtu durvīm Richter 18,16. caur šaurām vārtīm Matth. 7. pilsāta vārti tuop atvē̦rti Judith 10, 9;

2) ein Gestell zum Kleetrocknen
Golg., Ogershof, Waridsen. vārtis für vārti wohl nach duris "Tür". Zu vēri "auf- resp. zumachen (eine Tür)".

Avots: ME IV, 510

vā`rtũzis, eine Pforte mit einem Dach darüber Schibbenhof; "sevišķa vieta pie vārtiem, kur zirgus pabrauc" in Grünw. gehört; "ein Obdach für Wagen" Fehteln, Meselau, Seltingshof; "vieta, kur ierīkuoti vārti": škūnim tādas lielas duris kâ vārtūzis Schibbenhof. Zur Form vgl. vãgũzis.

Avots: ME IV, 511

vēdît, ‡

3) aushauchen (?):
sakarsē̦tie baļķi vēl vēdīja tīkamu siltumu A. Upītis Sm. lapa 181. vaivariņi ... vēdīja ... smaršu ap klaušiniekiem Pirmā nakts 136 f.; ‡

4) wehen (?):
de̦gunā viņam vēdīja ... zâļu smaržas A. Upītis Laikrnetu griežos II, 186. Refl. -tiês,

1) atstāt vaļā duris un luogus, lai dzīvuoklis vēdas (sich lüfte)
PV.; ‡

2) sich schwingen; fluten (?):
smarša nuo vaivariņu ziediem vēdījās tiem līdzi A. Upītis Pirmā nakts 14. aiz mikluma, kas maijā allaž vēdās laukā nuo ... sienām Sm. lapa 363.

Avots: EH II, 774

ve̦lē̦ns (unter ve̦lē̦na 1): mit ẽ̦ Siuxt; (duris) ve̦lē̦niem aizkrautas Pas. XV, 286.

Avots: EH II, 769

‡ verinât, = virinât I 1: māsiņa tautu duris verināja J. Bankins Šis un tas II, 91.

Avots: EH II, 772

I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,

1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;

2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;

3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,

1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;

2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,

1) das Auf-, Aneinanderreihen;

2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;

3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,

1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;

2) das ein malige, vollendete Einfädeln;

3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,

1) wer auf-, aneinanderreiht;

2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;

3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;

4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I ^4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.

Avots: ME IV, 567

viênpus,

1): nach einer Seite
Orellen: v. veŗamas duris.

Avots: EH II, 796

‡ II vurinât Bērzgale, = virinât I 1: duris v. Tdz. 56456 var. (aus Mērdzine).

Avots: EH II, 799

žol˜durs (unter žolders): žol˜duris Allendorf "aušīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 821

I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,

1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;

2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.

Avots: ME IV, 828