Paplašinātā meklēšana

‡ àizsacît,

1) verbieten
Evang.1753,5.105 (nach r. заказáть dass.?);

2) befehlen (bestellen?):
ķēniņš aizsacīja izkalt vainagu Pas. II, 50 (aus Lettg.);

3) = àizrunât 2: a. par uotru labu vārdu Bers., Meselau, Sessw., Trik.;

4) hersagen:
a. (= nuoskaitīt) mācītājam pātarus priekšā Bers., Sessw.;

5) vorsagen (einem, der selbst nicht weiss, in der Klasse)
Sessw. Refl. -tiês, sich äussern, eine kurze Bemerkung machen Mahlup: tē̦vs gan aizsacījās, ka vairāk nevaruot duot, bet tuomē̦r iedeva.

Avots: EH I, 47

aizsaĩnis (zu -sìet), das Bündel: viņa uzlika krūzi un maizes aizsaini uz ecēšas Blaum. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsainis ātri attaisīt Etn. II, 143. citu gadu tad vaj'dzēs ar plāceņa aizsainīti BW. 25161, 1.

Avots: ME I, 48

‡ àizsaistava (gen. s.?) veldene Biel. Holzb. 401, ein dünner Stab, um den (beim Weben) die Fadensträhnen gebunden werden. In *aizsaistāma (part. prs. pass.) zu korrigieren?

Avots: EH I, 47

aizsaĩte, der Verband: dakter, jūs darīsiet prātīgi, ja gatavībā turēsiet aizsaites Kaln.

Avots: ME I, 48

àizsalˆdêt, ‡

3) zufrieren lassen:
a. āliņgi. ‡ Refl. -tiês, sich erkälten Wessen.

Avots: EH I, 47

àizsalˆdêt,

1) erkalten, erstarren machen:
Luda dzīvais skatiens it kā aizsaldēja viņas balsi MWM. VIII, 832;

2) durch Erkältung das Zurückschlagen oder Erstarken einer Krankheit bewirken:
masalas aizsaldēt C., Grünh. u. a.

Avots: ME I, 48

‡ àizsalˆdinât, zufrieren lassen: a. aku; gefrieren lassen: a. kartupeļus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalêtiês, ein wenig süss werden Trik.: aizsalējusies maize.

Avots: EH I, 47

‡ àizsalinât Oknist, = àizsalˆdêt 1: a. maizi.

Avots: EH I, 47

àizsalˆkt, ausgehungert sein: viņš visu dienu nebija ēdis un tā aizsalcis, ka ēstgriba gandrīz zudusi JK.

Avots: ME I, 48

àizsalˆt, zufrieren: upes, durvis, luogi aizsaluši BW. 2258, 3. aizsala jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. vai tev mute aizsalusi, sagt man von einem Menschen, der nicht spricht PS.

Avots: ME I, 48

‡ àizsanêt, hin-, wegsummen (summend hin-, wegeilen, -fliegen): bites (luodes) aizsanēja man gaŗām.

Avots: EH I, 47

àizsapņuôt, träumend verbringen: diena, velti aizsapņuota U. b. 93, 8.

Avots: ME I, 48

àizsar̂dzĩba, der Schutz: franči tuo ņēma savā aizsardzībā A. XV, 400; aizsardzības līdzekļi, likumi Tēv.

Avots: ME I, 48

aizsar̂dzniẽks, f. -iẽce, der Beschützer B. Vēstn.

Avots: ME I, 48

‡ àizsar̂glĩdzeklis,* ein Schutzmittel.

Avots: EH I, 47

àizsar̂gs, f. àizsar̂dze,

1) der Beschützer:
es e̦smu aizsargs šai ciltij;

2) alles, was Schutz bietet:
aizsargu brilles, Schutzbrille, aizsarga dambis Tēv., aizsargu muita, Schutzzoll A. XI, 472. daži izpilda aizsarga organa vietu A. XII, 315; atrast aizsargu (prophylaktisch) puoti pret diluoni Vēr. I, 608. apgāzts katls tē̦vu tē̦vu laikuos nuoderēja aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472; ce̦pure - izpildīdama savu aizsardzes uzde̦vumu Vēr. I, 1456;

3) der Schirm:
lietus aizsargs. gulta aiz orientāliešu aizsargiem MWM. IX, 13.

Avots: ME I, 48

àizsar̂kt, intr.,

1) erröten, rot werden:
blāzma aizsarkst;

2) dahinschwinden (von der Röte):
vai dažam... jaukais mūžs par agru neaizsarka, kā īsas dienas stars gar īsuo debess luoku MWM. VIII, 172.

Avots: ME I, 48

àizsar̂muôt, intr., mit Reif bedeckt werden: visi meži aizsarmuoj(u)ši BW. 2258, 3.

Avots: ME I, 48

àizsàukt, tr., hin-, wegrufen, zu sich laden: lielskungs aizsaucis medinieku uz muižu LP. VI, 162. Refl. -tiês, aufschreien: zaķis, dzērves MWM. X, 242, 327.

Avots: ME I, 49

àizsaũle, das Jenseits: lībji ticējuši uz jaunu dzīvi aizsaulē Kārklw. censties pēc tāļiem aizsaules ideāliem Vēr. I, 603.

Avots: ME I, 49

‡ àizsàusêt, zu dörren (trocknen, tr.) anfangen Bauske: vējš aizsausējis laukus.

Avots: EH I, 47

‡ àizsàutêt,

1) ein wenig brühen (bähen):
aizsautē̦tas bietes AP., Bauske;

2) ein wenig welken lassen:
aizsautē̦ts siens Sessw.

Avots: EH I, 47

izsa ,- = iz - und das infigierte Reflexivformen - sa -, im VL. noch vom Verb getrennt gebraucht: izsa gauži raudājuos BW. 205. Im Hochlett., zum Teil auch noch im mittleren und tahmischen Dialekt ist das infigierte Reflexivpronomen in der Volkssprache gang und gäbe; so z. B. izsabît, für izbîtiês, erschrecken BW. 13545.

Kļūdu labojums:
13545 = 13515

Avots: ME I, 794

izsacît, Reft. -tiês, ‡

5) sich versprechen
Peb. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsacît [li. išsakýti], tr., aussprechen, aussagen, bekennen: atklāti savas duomas, savu atzinību, neuzticību. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ viņš pats jau dažiem izsacījies;

2) sich erklären:
viņš izsakās nevainīgs e̦sam od. par nevainīgu;

3) sich ausdrücken:
es tâ labi nevaru izsacīties. Subst. izsacĩjums, die Aussage: pie tā izsacījuma viņš palika LP. VI, 253;

4) sich leicht sagen lassen, sich von selbst heraussagen:
mātei Juŗa vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kâ sen viņa būtu raduse šuo vārdu daudzināt Seibolt.

Avots: ME I, 794

‡ izsaimêt,

1) = izsàimniẽkuôt 1: līdz pavasaram klēts jau bij izsaimē̦ta tukša Lis.;

2) = izsàimniẽkuôt 2: par tē̦vu un māti jau ne˙viens labāk neizsaimēs Lis.

Avots: EH I, 478

izsàimniẽkuôt, tr.,

1) verwirtschaften:
ar tādu saimnieci var vienā pašā gadā mājas izsaimniekuot LP. I, 188;

2) tüchtig wirtschaften, die Wirtschaft führen:
par mani labāk jums ne˙viens neizsaimniekuos A. XXI, 4.

Avots: ME I, 794

‡ l izsaimuôt Bērzgale, Warkl. "= izzaimuôt".

Avots: EH I, 478

‡ II izsaimuôt, ausführen, verrichten (?): pēršana nuo muižas ... pārgāja pagasta tiesas un draudžu tiesas izsaimuošanā Kaudz. Izjurieši 190.

Avots: EH I, 478

izsaka ,* Aussage, Angabe LKVv.

Avots: ME I, 794

izsakņuôt,

1) intr., sīpuoli izsakņuojuši, t. i. izauguši saknēs vien, bez augļa Bers., A. - Rahden n. A. XV, 83;

2) tr., aus -, entwurzeln, ausrotten
Spr.: tad es viņus izsakņuotu nuo savas zemes II Chron. 7, 20; Jos. 11, 21. [Glück schreibt dies Verbum mit n (vgl. li. iššaknóti), z. B. izsaknuot ļaudis Jes. 10, 7; tuo dzīvu izsaknuos Psalm 52, 7; iedē̦sti lai izsaknuoti kļūst Hiob 31, 8.]

Avots: ME I, 794

‡ izsakņu Bērzgale, sperrangelweit offen: duris atstātas i.

Avots: EH I, 478

‡ izsalavât Auleja = izsalˆt (z. B. von im Winter draussen zum Trocknen ausgehangter Wasche gesagt).

Avots: EH I, 478

‡ izsalcinât aushungern,sehr hungrig werden lassen: i. luopus rudens laikā nav labi Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izsalˆdêt, tr., er -, ausfrieren lassen: pīlādzes savāc un iesaldē̦tas ziemā ē̦d Konv. ² 3174. kāpēc krāsns nav kurināta; vai gribat mūs izsaldēt?

Avots: ME I, 794

‡ izsalêt Salis, = izsalˆt. Refl. -tiês, = izsaltiês: viņš bij ārā pa˙visam izsalējies Salis. maizes abra bij izsalējusies, un maize lāg[u]s nerūga Seyershof.

Avots: EH I, 478

izsalˆkt (iz + infigiertes Reflexivpronomen - s - + alˆkt), intr., hungrig werden; izsalcis,

1) hungrig:
Sprw. izsalcis kâ vilks. izsalkušam viss gards od. gardi vārīts. izsalkušam pat rutku miza salda. kas izsalcis, tam rūgta maize salda. izsalcis nesmiesies, kaut arī cūka ar veģi dancuotu Etn. IV, 94;

2) verpicht:
izsalcis pēc mājas kâ ve̦lns pēc žīda dvēseles.

Avots: ME I, 794, 795

izsalˆkums, der Hunger.

Avots: ME I, 795

‡ izsaluôt,

1) nach wiederholtem Frieren (infolge wiederhoft überstandener Fröste) verschwinden, eingehen:
ūdens uz pļavām izsaluo (im Herbst und im Frühjahr) Lubn., (izsalā) Nautrēni, rudzi izsaluojuši Sessw., (mit -ā- ) Nautrēni;

2) = izsalˆt, durchfrieren: aukstā laikā izmazgātuo veļu (un drēbes, istablietas) izliek laukā, lai izsaluo N.-Peb.

Avots: EH I, 478

izsalˆt (li. iššálti), intr.,

1) ausfrieren, erfrieren:
tur arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju Vēr. II, 606. kâ tad jūs ziemā neizsalstat tādā būdā? A. XI, 153;

2) durchfrieren, unter der Kälte leiden:
braucuot jau tad izsalām gan Stari II, 171. nu nāc, apsildies, tas de̦r pēc dienas izsalšanas JR. IV, 71; so gew. refl. - tiês: drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. bijis līdz beidzamam izsalies Etn. IV, 26. būsi jau diezgan izsalies A. XII, 135.

Avots: ME I, 795

‡ izsaltinât M. 79, ausfrieren machen (r. выморозить); kühl werden lassen Ermes: i. istabu.

Avots: EH I, 478

izsamist, [izsamisties U., izsamisēties Und Ps. 20, 6], intr., in Verzweiflung geraten, verzweifeln: bet mēs gribam un nevaram un izsamistam Niedra. skuoluotājs vai izsamisa A. XI, 105. izsamisums, die Verzweiflung: atgriežas pilnīgā izsamisumā mājā A. XVII, 86. [Vgl. izmist und Le. Gr. 707.]

Avots: ME I, 795

‡ izsapinât Warkl., izsapinêt ebenda, = izsapņuôt.

Avots: EH I, 478

izsapņuôt, tr., austräumen: kas zieduonī sapņuots, nu izsapņuots Vēr. I, 387. Refl. - tiês, sich Träumereien hingeben, nach Herzenslust phantasieren: te varē̦tu izlaisties, izsapņuoties Egl.

Avots: ME I, 795

izsardzît (li. išsargìnti), izsar̂gât, tr., behüten, bewachsen, schützen vor etw., vorbeugen: nuo krūma, nuo zara izsardzīju (Var.: izvairīju) BW. 24348, 1. tādas nevar izsargāt, ne izglabāt Jan. izsargāt nuo slimībām, briesmām, valuodām. Refl. izsar̂gâtiês,

1) sich bewahren vor etw., vermeiden, entgehen:
nuo slimībām, briesmām. luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepēžām barības maiņām Luopk. III, 122;

2) längere Zeit bewachsen, Wache halten:
gudrie izsargājušies gubas katrs savu nakti LP. VI, 564. šie izsargājās (sienu) vienpadsmit naktis LP. IV, 97.

Avots: ME I, 795

izsar̂kt, ‡

2) erröten
Auleja: izsarka vien nuo kauna; ‡

3) "sarkstuot izveiduoties, izrādīties" Salis: kad izsarkst viņš vēl tâ kâ bālāks, tas uz ārkārtīgi lielu vē̦tru.

Avots: EH I, 478

izsar̂kt, intr., (rot werdend) verkommen: šie izskaidruo, ka viņu zemē agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10.

Avots: ME I, 795

‡ izsarvuôt, aussieben U. (unter sarvēt).

Avots: EH I, 478

I izsataļât [Druckfehler für "izsitaļāt?] "?": viņš nuoņēma ce̦puri, izsataļāja tuo pāris reizes pa gaisu Kleinb.

Avots: ME I, 795

II izsataļât [?]"zeugen" Karls.

Avots: ME I, 795

izsàuciêns, der Ausruf: šais izsaucienuos nebij ne˙kāda prieka Vēr. II, 438.

Avots: ME I, 795

[izsaudît (li. iššáudyti) kuoku caur sìenu Warkh. "eine Stange durch Heu hindurchstecken".]

Avots: ME I, 795

izsaũkât, tr., freqn.,

1) wiederholt rufen:
māte visur izsaukāja, bet bē̦rns neatbildēja;

2) schimpfen, schmähen:
viņš viņu visādi izsaukāja. Refl. - tiês, längere Zeit vergeblich rufen: viņa mazā biedrene izsaukājās viņu veltīgi Vēr. II, 221. mums te jāizskrienas, jāizsaukājas, jāizmeklējas MWM. VI, 193.

Avots: ME I, 795

‡ *izsauksme "?": gen. plur. izsaukšmu Wessen n. FBR. XIII, 87, Bērzgale.

Avots: EH I, 478

izsàukt (li. iššaũkti), tr.,

1) heraus -, ausrufen:
saimnieku nuo istabas. publika izsauca autuoru Vēr. II, 755. pēc kāda laika izsauca pa visu ķēniņa valsti LP. VI, 679;

2) herausfordern:
uz divkauju; kas pruot izsaukt glāzi alus A. XVI, 1127;

3) aussprechen:
šuo vārdu es nevaru izsaukt;

4) ausrufen, bekannt machen, proklamieren,
mit par konstruiert: viņu izsauca par jaunu ķēniņu LP. VI, 761. Refl. - tiês,

1) ausrufen, aufschreien:
vecene nuogrimuse zemē izsaukdamās... LP. VII, 1075. "Fēliks!"viņa izsaucās Vēr. II, 297;

2) vergeblich lange rufen:
puika teica: "es izsaucuos, viņa nenāca" LP. VI, 333.

Avots: ME I, 795

izsàukums, der Ausruf: laimes izsaukums, der Toast.

Avots: ME I, 795

‡ izsaũļuôtiês, sich nach Herzenslust (zur Genüge) sonnen Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 478

[izsaûsinât ² Bauske, izsàusêt C., Lis., tr., austrocknen: traukus, drēbes.]

Avots: ME I, 795

izsàust (li. išsaũsti), intr., austrocknen: e̦ze̦rs izsaust RKr. VII, 175. ūdens izsaust pa˙visam A. XX, 513.

Avots: ME I, 795

izsàut ² :auch Pas. XI, 296, (mit aũ ) PlKur.

Avots: EH I, 478

[izsàut ² (li. iššáuti) Warkh., = izšaũt.]

Avots: ME I, 795

izsàutêt, izsàutinât, fakt. zu izsust,

1) ausbähen, ausbrühen:
sēnes. guļ man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. izsautināja sluotu mīkstu LP. VI, 836;

2) durchprügeln:
ganu. Refl. - tiês, sich abbähen, ein Schwitzbad nehmen: labi izperies, izsautējies mīksts kâ lūks R. Sk. II, 141.

Avots: ME I, 796

ne-izsakãms, unaussprechlich: dusmas zuda aiz neizsakāma prieka LP. VII, 42.

Avots: ME II, 715

pašàizsar̂dzĩba,* der Selbstschutz.

Avots: ME III, 111

pusizsalcis Ahs., halb ausgehungert.

Avots: ME III, 428

àizsar̂gât, tr., behüten, beschützen: pret raganām varuot guovis aizsargāt caur raganu zāli Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich schützen.

Avots: ME I, 48

àizbìdît, tr., weg-, hinschieben, hinter etw. schieben: aizb. sienu pie šķūņa. Refl. -tiês, sich hinschieben: aizsainis lapsai aizbīdījies aiz ausīm LP. I, 169.

Avots: ME I, 19

àizdegt,

1) tr., anzünden:
aizdedz uguni. lampa vēl nav aizde̦gta Vēr. I, 615;

2) intr., sich entzünden, vom Euter der Kühe zufolge grosser Hitze oder zufolge zu grosser Anhäufung von Milch im Euter, wenn die Kühe nicht lange gemelkt sind:
tesmenis guovij aizdedzis. Häufig totum pro parte: guovis par daudz pieriet un pat sāk aizdegt A. XVIII, 239. Auch auf die Milch übertragen: guovij piens aizdedzis Kand. Refl. -tiês, in Brand geraten, sich entzünden, entbrennen: nuo smilgas citreiz pils aizde̦gas. Sprw.: viņš aizdegās dusmās. Auch - für sich anzünden: aizdedzuos (dial. aizsadedzu) gar,u skalu BW. 7597.

Avots: ME I, 22

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizmìrstĩba, Vergessenheit: gribu pasargāt viņa kareivja darbus nuo aizmirstības Aps. Vergessamkeit: jūs aizmirstat pieklājību un savā aizmirstībā izsakāt apvainuošanas Purap. H. 313.

Avots: ME I, 41

alkata: auch Warkl. n. FBR. XI, 107 (mit alˆ ),

1) ein gieriges Lebewesen
(mit alˆ ) Sessw.; ein leichtsinniger, prahlerischer, alberner Mensch (mit alˆ ² ) Grünw.; ein leichtsinniges Frauenzimmer (mit àl ² ) Golg.; ‡

2) "izsalkušu ļaužu pūlis" (mit alˆ ) Warkh.

Avots: EH I, 67

alˆkt, alˆkstu, alˆku (li. álkti, hungern), dürsten, schmachten, verlangen, sich sehnen Saticken, N. - Bartau: daba alka pēc lietus A. XVI, 289. nabaga luopiņš salka un alka Jan. es zināju viņa alkstuošo kaislību Vēr. 1, 1214; mit dem Gen. saules alkt, sich nach der Sonne sehnen MWM. XI, 13. Mit abhäng. Inf.: ai, kā es alkdams alku vienu malku nuo laimes dzert Vēr. II, 328. [zu pr. alkīns "nüchtern", aksl. алъкати oder лакати "essen wollen, hungern", ahd. ilgi "Hunger" ; vgl. Trautmann Apr. Spr. 298, Lewy IF. XXXII, 160, Zupitza GG. 133 mit Literaturangaben]. Vgl. noch izsalkt.

Avots: ME I, 68

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

apgâzt,

1) tr., umwerfen, umstürzen, über den Haufen werfen:
kuokus, ratus, cilvē̦kus. vai gribiet kalnu apgāzt raudamies LP. IV, 128. Sprw.: kad cūka paē̦duse, tad apgāž sili. sacēlies briesmīgs viesulis, it kā vai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīc. P. I, 34; visas mājas LP. VII, 358. vai tad es nu pasauli apgāzīšu SDP. VI, 82;

2) apgāzt uz mutes, so eine Sache wenden, drehen, dass das Untere nach oben kommt:
trauku, bļuodu, katlu; auch ohne diesen Zusatz: apgāzts katls nuoderēja tē̦vu tē̦vu laikuos aizsargam pret visādiem gariem LP. VII, 472;

3) übertr., umwälzen, umstossen, widerlegen, verwerfen, vernichten:
valsts pamatus, valsts satversmi, likumus, ve̦cas būšanas Kundz., līdz šim par pareizām atzītas duomas. Refl. -tiês, umstürzen, umfallen: kuoks apgāzies, māja, laiviņa apgāzusies LP. VII, 479. Part. pass. apgāzts, betäubt, benommen: apgāzti visi, nuo tādiem augstumiem gāzti Dünsb.

Avots: ME I, 87

‡ apluokaîns, = aplinks: izsac%C4%ABtais%20bildin%C4%81jums">apluokainā valuodā izsacītais bildinājums Janš. Dzimtene ² II, 462. apluokainu... apluokainu... vaicājunu Mežv. ļ. II. 14.

Avots: EH I, 100

apskaudĩba, der Neid, die durch neidische Menschen hervorgerufene Krankheit, Kalamität, Verfluchung: tas izsargājuot nuo slimībām un apskaudībām LP. VII, 312. vē̦lāk saimniece ievē̦ruojuse citas skaudības un pat iemācījusies apskaudības atcelt, dziedināt LP. V, 20.

Avots: ME I, 121

apšutaîns: vējš apšutains galuotnes plucina Austr. Aizsaulē S. 36. Zur Bed. vgl. apšutām.

Avots: EH I, 120

‡ I apvilnît, gierig und eilig aufessen Jürg.: izsalcis var visu tuo a.

Avots: EH I, 126

atklât (li. atklóti), tr.,

1) aufdecken, entblössen:
ģīmi BW. III, 1, 97;

2) in neuerer Zeit auch - entdecken,enthüllen, eröffnen:
grē̦kus LP. VII, 640, dancuošanu BW. III, 1, 77; sapulci. Part. pass. atklâts, offen, öffentlich, offenherzig: atklāta jūŗa, offenes Meer JR. IV, 1; atklāta biblitēka, öffentliche Bibliothek; atklāts un taisns pret katru, offen, offenherzig und gerecht gegen jedermann Alm. Adv. atklâti, offen, öffentlich: atklāti izsacīt savas duomas. Refl. -tiês, sich enthüllen, offenbaren, zeigen: miljuoniem zvaigžņu atklājas aplūkuotāja acīm Astr. Subst. atklâjums, die Entdeckung: šis atklājums apgāž līdzšinējās duomas A. XII, 699; biedrības atklāšana, die Eröffnung des Vereins.

Avots: ME I, 167

‡ atpeikstêt "?": kâ viens pats gan puika atpeikstēja dzimtenē Austr. Aizsaulē 118. kâ tu še atpeikstēji? Zaravič.

Avots: EH I, 158

atpulcinât, aus verschiedenen Orten herbestellen und versammeln: a. aizsargus uz Rīgu Mar. u. a.

Avots: EH I, 159

atriêbt, rächen, sich rächen mit dem Dat. d. Pers. u. Acc. d. Sache: viņš atrieba Izraēli Richt. 3, 10. viņš apņēmās raganai tuo atriebt Dīc. I, 31. puisis būšuot ve̦cajam ķēniņam meitas labad atriebt LP. IV, 71. Refl. -tiês,

1) sich rächen,
mit d. Dat. d. Pers. u. par mit d. Acc.: viņa vēlējusēs (meitai) par tuo atriebties Etn. III, 79;

2) vollständig eklig, widerwärtig werden, zur Last fallen:
vai mēs tev jau tā atriebušies! Alm. viņam bija visi jaunības prieki atriebušies. Subst. atriêbšanâs, atriêbums, die Rache: tūliņ uotrā dienā aizsauca mani uh tiesasnamu rāt, - tas tas atriebums, ka taisnību nebaidījuos teikt acīs LP.

Avots: ME I, 186

attîstît, tr., freqn.,

1) loswickeln:
aizsaini;

2) übertr., entwickeln, bilden:
ruomieši attīstīja ķieģeļu izgatavuošanu Antr. II, 52; attīstīt prātu. Refl. -tiês, sich loswickeln, entwickeln, sich bilden: luopkuopība, zemkuopība brangi attīstījusies. tie uzskati attīstījās Vēr. I, 1464. In der Bedeutung "geistig od. physisch sich entwickeln" ist attīstīties wohl zuerst von J. Allunan gebraucht worden.

Avots: ME I, 205

atzailis Schujen, eine grünere Stelle der Winter saat (im Frühling und im Herbst) oder (im Frühling) von Grasplätzen. [Wohl mit Ablautengleisung zu atzelˆt; etwa zuw Part. atzēlis wie z. B. aizsainis zum Part. aizsejis.]

Avots: ME I, 212

baigums, die Angst: neizsakāms baigums pārņēma viņu Blaum.

Avots: ME I, 250

bèidzamais, Part. pass. von bèigt, der letzte, äusserste, grösste: beidzamā vasara, der letzte Sommer. beidzamais puosts klāt, es ist das äusserste Unglück da. muocīt līdz beidzamam, bis zum äussersten quälen; izsalties līdz beidzamam; izlutināt bē̦rnus uz beidzamuo puostu, die Kinder bis zum äussersten verwöhnen. beidzamais nejē̦ga, der grösste Dummkopf. atņēma tiem beidzamuo luopiņu, man raubte ihnen das letzte Vieh, d. h. (mit dem letzten) alles Vieh. nuo tam kuo tu man stāstīji, beidzamais vārds (alles) man stāv prātā.

Avots: ME I, 277

bezzùobĩba, die Zahnlosigkeit: ve̦cums un bezzuobība nuo me̦liem neizsargā Rol.

Avots: ME I, 287

brasēt, - ēju, intr., schwelgen, aufleben, [saufen U.], sich wichtig geärden: dzeram, brāļi, brasējam Miežumača alutiņu BW. 19601. kaut pliks un izsalcis, kad tik var brasēt Purap. kur jāj cauri brasē̦dams BW. 32129. arastā brasēšana valudā Alm. Wahrscheinlish gleichbedeutend damit brašât: braucam, brāļi, brašājam tē̦va pirktis kumeliņis Rutz. n. RKr. XVI, 111. [Aus brassen "lärmen, prassen".]

Avots: ME I, 324

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

damaksnējs, damaksnis, damakša A. XX, 53, [damãkša C.], damâkša PS., [damākšņa Wid.], damaukša, ein alter, grosser Wald, Urwald LP. VII, 42, ein mit Gras und Gebüsch bewachsener, sumpfiger Ort: leiši izsargājās tikai aiz savām damākšņām Weber. kas tad nu tādā damakšņa zemē augs Naud. [Erinnert an dumūksnis; anscheinend verwandt mit dambra und damurga.]

Avots: ME I, 436

‡ danguôt "?": kad nuorimst negaisa banguojums, ... acīs vēl spuokuo tumšs danguojums, kuo velna vecmāte vāra Austriņš Aizsaulē 36.

Avots: EH I, 307

dā`rdzĩba, die Teuerung: tādas dārdzības cē̦luoņi bija lieliskas aizsargu muitas.

Avots: ME I, 447

‡ debesîgs (li. debesingas "wolkig"), himmlisch (?): viešņa debesīgā, viešņa cē̦lā Austriņš Aizsaulē 115.

Avots: EH I, 313

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

druvas, die Furcht, Angst, der Schrecken: kuo tad nu druvās var visu atminēties izsacīt Naud., Alt- Rahden n. A. XI, 761.

Avots: ME I, 505

dũša, das leibliche und seelische Befinden (synonym mit sirds).

1) als Subj.: dūša īstā vietā, das Herz sitzt auf dem rechten Fleck.
man tāda ve̦ca dūša Kav. tev ir stipra dūša, du kannst viel vertragen. tuo mana dūša nene̦s, das vertrage ich nicht. man dūša apskrienas, apte̦kas, man me̦tas slikta dūša od. nelabi ap dūšu, mir wird es übel. viņam paliek pliekana dūša, viņam nuolekst dūša, es wird ihm flau zu Mut. dūša sapluok, sašļūk. der Mut sinkt. dūša viņam laistās, er ist hungrig Kav. tam dūša kâ miets od. kâ zvē̦ram; tam briesmīga dūša, der hat ungeheure Courage, der kann alles ertragen. tam dūša kâ miets, sirds kâ plāksteri, od. kâ siets, sagt man ironisch von einem Feigen und Weichherzigen;

2) Als Präd. oder adverbial: viņš tagad dūšā od. pilnā dūšā, er ist betrunken;
viņš tukšā dūšā. er ist nüchtern, hat weder gegessen, noch getrunken. tukšā dūšā [vgl. li. añt tuščiõs dũšios "auf den nüchternen Magen "] nedrīkst peldēt;

3) als Obj.: dūšu kam aizduot. jem. erzürnen,
gew. dusmas aizd. A. VIII, 1. 66. dūšu meklēt. betrübt sein Wain. dūšu nevajaga nuolaist, dūšu piesiet. das Herz kräftigen (mit Essen und Trinken). dūšu saņemt, Mut fassen. dūšu uztaisīt, ietaisīt. sich einen Rausch anlegen: kāds vīrs bij ietaisījis dūšeli. hatte sich ein Räuschchen angelegt LP. VII, 53; krietnu dūšu ietaisījis. einen gründlichen Rausch VII, 57. dūšu zaudēt, den Mut verlieren;

4) abhängig von Präp.: viņš strādāja ar visu dūšu Kaudz. M. iet pie dūšas, schmecken:
man pat darbinieka putra ietu pie dūšas; - tâ e̦smu izsalcis LP. I, 187. [Während apr. dūsi "Seele" wenigstens in der Bed. durchs Slavische beeinflusst ist. und li. dūšià (acc. dũšia,) "Seele, Empfindung, Herz " sicherlich aus dem Slavischen entlehnt ist. kann le. dũša der abweichenden Bedeutung wegen nicht leicht als ein Lehnwort aufgefasst werden (als solches würde es wohl auch eher * dùša lauten. vgl. serb. acc. s. dûšu und IF. XXXIII, 117; zu le. ū stimmt apr. oū im acc. doūsin), sondern ist eher mit slav. duša "Seele " verwandt und zwar mit dem Vokalismus von li. dūsė´ti "schwer aufatmen" und slav. dyxati "atmen ", poln. dysze (plur., fem.) "Zuglöcher im brennenden Kohlenmeiler ". Nur wenn die angebliche Nebenform duoša wirklich alt wäre, könnte wohl auch dũša entlehnt sein und fürs aruss. душа eine entsprechende Bedeutung vorausgesetzt werden.]

Avots: ME I, 530

dzẽrvīte,

1) der Schwingbaum am Spinnrade
U., Salisb.;

2) ="aizsargs jumta virsum".

Avots: ME I, 548

ìeaĩjinât, einschläfern, in den Schlaf wiegen: tuo debesīs skaistules ieaijinās ar burvīgām aizsaules dziesmām.

Avots: ME II, 1

ìekšzemnieks, der Inländer: tirdzniecību valdība aizsargājusi iekšzemniekiem Konv. ² 1437.

Avots: ME II, 32

ìepakât, tr., einpacken: savas lietas. ìepakãjums, das Eingepackte, die Einpackung, die Verpackung: apdarvuots papīrs labs aizsargs pie iepakājuma A. XIII, 621.

Avots: ME II, 49, 50

ìešust, in Zorn geraten, böse werden: viņš izsaucās iešutis Kand.

Avots: ME II, 78

iza,- zuweilen für izza-, izsa- (iz- + Reflexivpronomen) geschrieben, z. B. iza liela lielījuos, iza plata platījuos BW. 23953. izaveica man dziedāt BW. p. 827.

Kļūdu labojums:
827 = 394

Avots: ME I, 712

izalˆkt [li. išálkti] Manz., Kleinschm., wofür jetzt izsalkt, hungern, schmachten: izalkušai dvēselei ir viss rūgtums salds Spr. Sal. 27, 7.

Avots: ME I, 712

izar̂t [li. išárti],

1) auspflügen:
arājs izaŗ izsalušuo ziemas sēju. kapsētā izara divi cilvē̦ku galvas LP. VII, 84;

2) durchackern:
zemi izaŗ un izecē MWM. X, 568. kur ar arklu neizaru, ar pakavu izkapāju BW. 28210;

3) pflügend vernichten, zerstören:
ceļu, ežu;

4) pflügend anstrengen, zu Schanden pflügen:
gan bāliņi pavadīs ar izartu kumeliņu BW. 17530, 4. Refl. -tiês, nach Herzenslust pflügen, bis zur Genüge pflügen: gan vēl izarsimies diezgan.

Avots: ME I, 712, 713

izbût [li. išbúti, slav. izbyti],

1) gewesen sein, aufhören zu sein, abhanden kommen, verloren gehen:
viss bijušais izbijis JRž. VII, 61. kur izbija, kur palika ūdentiņa nesējiņa BW. 13537. izbijis saimnieks, veikalnieks, ein Wirt, ein Geschäftsmann, der sein Gesinde, seine Stelle hat aufgeben müssen; izbijis ministrs, ein Exminister;

2) verweilen, sein:
izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kâ nav, tâ nav LP. VI, 1, 237. ķēniņš ielien būdiņā, izrunājas, izir VI, 310. mežsarga Jānis viņam tik liels draugs, ka nevar vien izrunāties un izdabūt A. XVIII, 485. viņš visur izbijis; [

3) izaudzējis, izbijis (="izpūlējies"), dē̦lam māju atdevis, viņš tevi izdze̦n Stelpenh.]

Avots: ME I, 720

izčibêt: kad tu izčibē̦tu; dass du verstummen mögest! Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Fluch"). ka tu ... izčibē̦ts! Serbigal n. FBR. IV, 62. ‡ Refl. -tiês, verloren gehen, hinschwinden: kur tad palika? izsačibēja Janš. Dzimtene IV, 165.

Avots: EH I, 439

izcìest, Refl. -tiês: kad būs labi izcietiês (izsalcis), gan tad ēdīs, kuo vien tam duosi Kaltenbr.

Avots: EH I, 438

izdrebêt, intr.,

1) entbeben:
nuo krūtīm izdrebēja pēdējā nuopūta Vēr. II, 662;

[2) izdrebējis Serben "izsalis, izmircis" (in Berson dafür angeblich: izdrebis). Refl. - tiês, zur Genüge beben].

Avots: ME I, 729

‡ izgāmẽjis,

1) = pagāmējis Lasd.; abgemagert Rugāji (hier auch der zugehörige indic. prt.), Zvirgzdine;

2) "izsalcis">izsalcis" Jāsmuiža, Lubn., N.-Peb., Sessw., Smilten, ausgehungert Schibbenhof.

Avots: EH I, 447, 448

izglabât,

1): eine gewisse Zeitlang aufbewahren:
kamet pats bij pruom, es drēbes izglabāju pie sevim Salis; ‡

3) (Heu od. Getreide von der Fuhre) ünter Dach bringen
Siuxt: piebrauc pie augšas, kâ var i˙! Refl. -tiês,

1): eine Zeitlang aufbewahren:
izglabājies guovi vienu dienu, uotru dienu Pas. IV, 191 f.; ‡

2) "izsarg%C4%81ties">izsargāties" Dunika, sich sicher stellen, sich retten: arvien īstā laikā varēja nuo policijas i. Pēt. Av. III, 422.

Avots: EH I, 448

‡ II izkavât Dunika, = izglabāt 1, izsar%CC%82g%C3%A2t">izsar̂gât: i. ābuolus visu ziemu. Refl. -tiês Dunika, = izsar%CC%82g%C3%A2ti%C3%AAs">izsar̂gâtiês: i. nuo mežsarga.

Avots: EH I, 454

izmiņģêt, tr., austreten, austrampeln: pļavu vajaga izsaragāt nuo izmiņģēšanas LA. izmiņģējis zaļu zāli, lai aug balti kāpuostiņi BW. 32523, 2.

Avots: ME I, 771

izpilnêt, = izpilkt, übermütig, üppig werden [?]. -"kad tu izpilnējis!"izsaucas, kad ar mazumu nav pie ticīgs Lös. n. Etn. IV, 34; A. XIV, 480, Smilt.; [in Fest. werde dieser Ausruf gebraucht, wenn man plötzlich von jem. erschreckt wird].

Avots: ME I, 780

izšautêt, ‡

2) "?": lai kvē̦pi un dūmi drudzi krietni izšautē (= izsautē?) LP. VI, 147 (aus Kreuzb.).

Avots: EH I, 485

‡ II izsepinêt Bērzgale, Nautrēni, Viļāni "=izsap%C5%86u%C3%B4t">izsapņuôt".

Avots: EH I, 478

izsvil˜pêt, izsvil˜puôt, izsvìlpt (li. iššvil˜pti), tr.,

1) auspfeifen, anpfeifen:
lai tauta ar izsvilpuo mani Zeif. III, 3, 10;

[2) durch einen Pfiff herausrufen:
puisis izsvilpa meitu nuo mājas;

3) vergeuden:
viņš visu savu mantu izsvilpis Bers.] Refl. - tiês, zur Genüge pfeifen. Spricis gan izsaucies, gan izsvilpējies Aps.

Avots: ME I, 809

‡ iztvaicêtiês, sich gehörig erwārmen, erhitzen: mēs ... ļuoti izsaluši, gribam ... i. pie siltas tējas Pēt. Av. III, pielik., S. 100.

Avots: EH I, 491, 492

iztvèicêt, ‡

2) "(einen harten Gegenstand) stark erhitzen"
Auleja: i. pārnīcas kātu. ‡ Refl. -tiês, sich zur Genüge erhitzen, izsauļuoties Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: EH I, 492

izurbinât, tr., allmählich ausbohren, zerfressen (von Insekten): gliemežu vāki rūpīgi izurbināti Antrop. II, 60. aizsargāt kuģa kuoka daļas nuo kuģa ķirpju izurbināšanas Antrop. II, 75.

Avots: ME I, 822

izũvinâtiês, zur Genüge u˙ũ rufen: veltīgi izūvinājušās un izsaukušās Lit.

Avots: ME I, 822

izvaĩrît: darbā slimuo vietu grūti i. (= izsar̂gât) Nötk. Pr. Skardžins stellt Arch. phil. IIl, 49 f. dazu li. išvairė´ti "išrieti, išvýti, išguiti".

Avots: EH I, 493

izvanckât, ‡

2) hinaustreiben, verjagen
Alswig, A: Schwanb., Borchow, Golg., Lettihn, Līvāni, Peb., Rite, Wessen, (mit àn ² ) Kaltenbr., Saikava: visus čigānus nuo kruoga izvanckājis Alswig; ‡

3) gierig ausessen
Adl., Geistershof, Lubn.: bija tâ izsalcis, ka izvanckāja divus šķīvjus putras Druw., N.-Schwanb., Sessw.; ‡

4) = izvañdît Erlaa.

Avots: EH I, 493

izvãrgt (li. išvar̃gti), intr., hinsiechen, sich abmergeln, sich abquälen, schlaflos eine längere Zeit verbringen: izvārgusi mātes meita BW. 8300. drīz viņš, izsalies un izvārdzis, gulēja cietā miegā Saul. tu jau tik˙pat mums līdza neizvārgsi Kaudz. M. Refl. - tiês, sich sehr abmergeln, abquälen, längere Zeit des Schlafes entbehren: gulēja visi izvārgušies Kaudz. M. viņa cauru dienu izvārgusies.

Avots: ME I, 825

izvẽjuôt, ‡

3) blasend abkühlen
(izpūst, izsaldēt) Bērzgale: vējš izvējuojis ustabu.

Avots: EH I, 495

jašu,

1) vielleicht, etwa:
vai tas jašu neir citam nuozagts? Tob. 2, 13. [izglābies kalnā, ka tu jašu buojā neeji Glück I Mos. 19, 17.] tu jašu maizes prasies, bet maizes vietā rasies tev izsalkums un bads GL. jašu citas teikas arī tādas būs? Lautb.;

2) wenn, wenn auch:
jašu tu cilvē̦ks ar sviedriem strādā, tuomē̦r gada galā ne˙kā neatlicini Gaw. [jašu tur trūks pieci nuo tiem piecdesmits taisniem, būtu tu šuo piecu dēļ visu pilsātu samaitājis? Glück I Mos. 18, 28.] jašu tā nebūtu, viņi vai rautu pat debešu polus ietracināti sev līdzi Sil., A. XV, 1, 408. [jašu (wenn) tu atnāktu, mēs ietu kuopā Bauske.] Aus ja und šu.

Avots: ME II, 96

jausmuõjums, die Vermutung: tā ir tā vieta, kur es jausmuojuma veidā izsakuos Jürgens.

Avots: ME II, 103

jẽ̦ga [li. jėgà (acc. jė˜gą) "Kraft; сообразительность"],

jē̦gs ² [Lis.], Mar. n. RKr. XVII, 138,

1) das Vermögen, physische Kraft:
lai es malu cik maldama, atsagriezu dzirnaviņas, lai jēdziņa (Var.: varīte, spēciņš) atsagrieztu līdz citam rītiņam;

2) Vernunft, Verstand, Verständnis:
prāta, jē̦gas man nebija iet pie tāda delverīša BW. 21899. tuo nespēj apķert filozofu jē̦ga Rainis. vai tev maz jē̦gas? oder vai tu bez jē̦gas? tē̦vs stāvēja kâ bez jē̦gas A. XVII, 114. kuo nu bļaujat kâ bez jē̦gas? Dīcm. es drīzāk teiktu, ka tas tâ gluži pret visu jē̦gu Vēr. I, 1341. [jē̦gas nav U., (er) kann es nicht fassen];

3) die Besinnung:
[bez jē̦gas palikt U., die Besinnung verlieren]. acumirklī viņš nesapruot, bet pāriet mājā un nāk pie jē̦gas LP. II, 24. man jē̦ga zūd Seibolt;

4) die Ahnung:
viņam nuo tam nav ne jē̦gas. visā tai laikā izrādījies, it kâ kāds šuo prāta vīru vadātu - nuo paša prāta vairs nebijis ne jē̦gas Etn. IV, 26;

5) nebūt, neiet ne˙kādā jē̦gā, unter aller Kritik sein, durchaus keinen Erfolg haben, nicht gelingen:
negāja dzīve ne˙kādā jē̦gā IV, 110. ķēniņam neiet ne˙kādā jē̦gā ar kaŗu LP. IV, 65. šī nāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72;

6) iziet nuo jē̦gas, unsinnig werden, herunterkommen:
muiža izies vai no jē̦gas Grühn.;

7) bez jē̦gas, unsinnig -
oft zur Bezeichnung des Übermasses - sehr: bez jē̦gas e̦smu piekusis LP. IV, 172. lielskungs nuoskaities bez jē̦gas. e̦suot izsalcis bez jē̦gas LP. V, 206. luožņātāji... knuozējuši šuo tīri bez jē̦gas V, 183;

8) jē̦ga, ein Verständiger
L. [Nebst jēgt nach Bezzenberger BB. II, 190, Fick Wrtb. I ⁴ , 522, Boisacq Dict. 313 f., Trautmann Wrtb. 107 zu gr. ή˚βη "kräftiges Alter; Jugend"; vgl. auch Zubatý AfslPh. XVI, 395 und Berneker Wrtb. I, 443.]

Avots: ME II, 111

[II karacêt "traurig gackern": vista, kas izsalkusi jeb kam nav zināma pērkļa, pirms dēšanas staigā karacē̦dama Mar.]

Avots: ME II, 160

kaûtrêtiês C., kàutrêtiês Smilt., [kàutrêtiês ² Warkl.], - ẽjuos,

1) Ekel, Widerwillen empfinden:
man kautrējas [in Warkl. auch aktiv: man kautrē] šuo ēdienu ēst Bers. man sirds sāka kautrēties, tik neģēlīgu vārdu dzirduot Lös. viņš jau nuo tādām lietām ne˙maz nekautrējas A. XVII, 285. [mīlējās Andrejam mutes duot; tikai vien kautrējuos (Var.: tik vien man kautrējās), uts pa bārdu vazājās BW. 35045];

2) sich scheuen, Bedenken tragen, schüchtern, blöde sein
Etn. II, 49 [kaûtrêtiês Kl.]: Emma ne˙maz nekautrējas nuo klajas duomu izsacīšanas Laps. kamdēļ kautrējuoties sacīt, nuo kurienes nācis LP. V, 211. viņš kautrējas šuo vārdu izsacīt. viņai acis kautrējas nuo uguns A. XIII, 789.

Avots: ME II, 180

klajš (li. klajùs " irreführend"],

1) offen, frei:
tīri lauki, klaji lauki, kur atveda mūs[u] māsiņu RKr. XVI, 222. iesim, irbe, tecēties pa tuo klaju atmatiņu BW. 30609. klajās vietās jeb pa klaju mežu spuokiem e̦suot pavē̦lēts katru nakti spuokuoties LP. VII, 95. viens divi - eža midzenis klajš LP. V, 217. klaja jūŗa, offenes Meer Konv. ² 456. kam, tautieti, purvu bridi man pakaļ, bārenei? vai neredzi klaju ceļu, kur aizgāja mātes meita BW. 3130. apakš klajas debess od. uz klaja lauka, unter freiem Himmel. manai mātei jādzīvuo zem klajas debess LP. VII, 1139;

2) offen, offenbar, öffentlich:
klaja nepatiesība. precniekus slānīt sle̦pus vai klajā cīnā Od. klaji izsaukt, öffentlich ausrufen Elv. sakāt klaji Skola III, 429. klaji darbuoties it kâ uz skatuves Kaudz. M. [klaji smieklā licis Glück Kolosser 2, 15];

3) frei von dem gewöhnlichen Zubehör,
oft synonym mit tukšs, leer, baumlos, blätterlos: tukša, klaja tautu sē̦ta, ne tai žuoga, ne tai mieta BW. 19025, 2. leja ir klaja nuo kuokiem, baumlos Lautb. aiz lapenes bij klajāks, hinter der Laube waren die Bäume weniger dicht bei einander Latv. daudz nuo kuokiem bija palikuši klajāki Zalkt. II, 63. klajas puķes, einfache Blumen [L.], St. kruogs sāk mesties klajāks, der Krug wird allmählich menschenleer JR. IV, 92. visi ir klaji, alle sind blakn, leer Oppek n. U. klaja putra, dünne (d. i. ohne das gewöhnliche Quantum der Grützkörner) Grütze Mar. n. RKr. XV, 118; klajas sulas, Molken, die sich von der erwärmten Milch absondern Lasd.;

4) klaji, verkürzt klaj, zur Verstärkung von visi: visi klaji, visi klaj, alle ohne Ausnahme:
visi klaj ir pruom Etn. III, 38. mēs visi klaji tur bijām Allend., Salisb. viņš jums rādīs visiem klajiem Kragenhof. [Wie skaidrs zu šķîst gehört, so gehört wohl auch klajš (ursprünglich etwa: " sich zerstreut habend", klar, offen) zu klīt (= klîst) " sich zerstreuen", wozu es auch Leskien Abl. 275 und Nom. 256 gestellt hat.]

Avots: ME II, 210

kņada,

1) ein Geraüsch, das durch das Durcheinander vieler Stimmen entsteht, Streit, Zank, Gekeife, Gekreisch, Lärm
Kand., Nigr.: izcēlās neizsakāma kņada Purap. nuo ielas dzirdēja kņadu Vēr. II, 148. izcēlās truoksnis, brīkšķēšana un kņada Purap. pa skuolas dārzu iet kņadu kņadumis (wild lärmend) Kleinb.;

2) der Pl. kņadas, kleine Kinder
Selg. n. Etn. IV, 97;

3) kņadas, Nachbleibsel beim Getreidereinigen und sonst noch zur Bezeichnung von etw. Minderwärtigem:
šķiŗatiês, kņidu kņadas! nu atveda mūs[u] māsiņu BW. 18895;

4) kņadas, das Reizen, Zörgen, Necken
Kronw. n. U. [Wenigstens in der Bed. 3 vielleicht (nach Fick Wrtb. III ⁴ , 98 und Persson Beitr. 808) nebst knuosît zu gr. χναδάλλω od. χνήϑω "schabe" u. a.]

Avots: ME II, 252

knauks! knaukš! Interj., bezeichnung den Schall des Entzweigehens, Brechens: cē̦rtu apsi kniks un knauks BW. te vēzis - knauks! - pāršķēlis lūpu lempīšam Plūd. Llv. 212. aizsalst e̦ze̦rs: knaukš!

Avots: ME II, 243

‡ I *kniezt, = knìst, kniest II: pumpuri patlaban kniež (reimt auf sviež!) Austriņš Aizsaulē 81. Vgl. kniest II.

Avots: EH I, 633

krevaîns, [kre̦vains Warkl., krevains C., Lis., N.-Peb.], kreveļains [Gr.Essern, Prawingen, Sessau, Grünh., Salisb., Fehteln, Siuxt, Hofzumberge, Brandenburg], kre̦vulains Vēr. II, 1335, grindig, schorfig, uneben, rauh, mit grober, unebener Rinde bedeckt: kreveļaina āda, miza. luogs bij aizsalis biezu, kreveļainu le̦dus kārtu Vēr. II, 426. kreveļaini bē̦rzi Jauns. Duomas II, 1369. kreveļaini kartupeļi Serben.]

Avots: ME II, 274

kūļuôtiês, kūluôtiês, kùlâtiês, -ãjuôs Smilt., sich bewegen: mazās ruociņas kūļuojas pretim aizsargādamās R. Sk. II, 65. uz neliela klajuma mierīgi kūuojas vāvere. [Vgl. kũlêtiês und (?) poln. kulić "zusammenziehen" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 642).]

Avots: ME II, 336

kũza, kūze, ķūze, der Stock, Stab, Prügel: silā gāju kūzas griezt BW. 11336. būs viņā saulītē ar kūziņu jāstaigā 31492; 21571, 1; 23213, 1; LP. VI, 664; VII, 1286. gul man pūra dibinā izsautē̦ta vīksnes kūze BW. 23333, 1. dē̦ls paņēma kūzi LP. VI, 451. mana ruoka, ievas ķūze, svainīt, tava muguriņa! BW. 26080, 1; 31469; Etn. II, 2; LP. V, 275; der Akk. kūzu BW. 31499. Sprw.: pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei, pflegt man von einer Klatschbase zu sagen. Aus mnd. kuse "Keule".

Avots: ME II, 339

labĩba, eig. das Gute, die Güte, in welcher Bedeutung es von Manz. Luk. 3, 1 gebraucht ist (izsalkušus piepilda ar labību = ar labumiem); aber schon bei Manz. labība, das Getreide, Korn, māza labība, Afterkorn.

Avots: ME II, 396

labpràtĩba:

1) auch Trik. u. a.; ‡

2) gute Stimmung, Wohlgefallen:
lielā labprātībā izsaucās saimniece Janš. Mežv. ļ. II, 15.

Avots: EH I, 710

lasmenis [Grünwald], lasminis L., lāsmenis, eine offene Stelle im Eise Lasd., Iluxt, eine im Winter nicht zugefrorene Stromschnelle im Flusse, auch im See (wegen quelligen Grundes) Brasche: skrien, spiežas e̦ze̦rvietās vaļējās, kur lasmeņi pleš plati me̦lnuo rīkli Plūd. aizsaluši jūtu lasmeņi Plūd. drīz tāļākie lāsmeņi klusi kļūs Druva I, 857; die Wuhne: lasmenis - le̦dū izcirsts āliņģis, kur zvejnieki venteŗus liek Lasd. [Nach Leskien Nom. 419 und Ojansuu Lisiä suomalais - balttiaisiin kosketuksiin 52 f. aus estn. lasme "grosses, viereckiges Loch im Eise (zum Hineinlassen der Netze)".]

Avots: ME II, 424

I laũma [auch Tr., Suhrs, Ruj.], laũme [Tr.] (li. laumė),

1) fliegende Zauberin
Elv., Manz., Hexe; [nach MSil. fliege die laũma in der Gestalt eines feurigen Streifens aus dem Giebelende heraus]; dažuos viduos raganas sauc par laumām, dažuos par spīganām Etn. III, 21. pieci burvji, sešas laumas, māsiņ, ceļa maliņā; vgl. BW. 18182. Ve̦ntspils apriņķī stāsta, ka raganas, laumas (burvekles) mē̦dzuot žagatas izskatā apkārt blandīties. laumas atraujuot pienu (uotrās mājās) un savām guovīm tuo tiesu, kuo atrāvušas, pielaižuot LP. V, 1;

2) = pūšļuotāja bei Manz.: tāds ve̦lna kalps un laume kļūst cienīti un ar lielām dāvanām apdāvināti;

3) die Erdgöttin der heidnischen Letten.
Lauma soll es für übel nehmen, wenn man am Donnerstag spinnt Manz. Lauma bij gaisu dieviete, kas... cēla krusu un tāpēc allaž rādījās vē̦trainuos gaisuos. kad saule spīdēja, tad tā sukāja savus matus, kad sniga, tad purināja gultu, tâ ka spalvas putēja (eine offenbare Etnlehnung der germanischen Mythologie von Fau Holle)... Lauma e̦suot pārdabiska sieviete... Lauma e̦suot kāds gars... Laumas e̦suot asinskārīgi gari bijuši un tīkuojuot cilvē̦kus samaitāt Etn. III, 76. Nach anderen Sagen ist Lauma ein guter, den Menschen wohl wollender Geist: Lauma bijuse ne˙vien gaisuos darbīga, bet arī zemes virsū. tā gādājuse par liniem un ņē̦muse vērpējas savā zināšanā... Lauma ik˙piektdienas aplūkuoja meitu vērpekli... tāpēc piektdienām arī ne˙viena meita nevērpa Etn. II, 26. lai raganu ļaunuos darbus aizturē̦tu, nuo tām aizsargātuos, tad mē̦dz par palīgu piesaukt luopu audzinātāju Laumi Etn. III, 153;

4) laumas sluota, wilder Spargel
L., U.; Spargel (asparagus officinalis L.) RKr. II, 67; nach andrenen = vēja sluota (s. sluota) Etn. III, 77. [Da die Urbedeutung unklar bleibt, so ist auch die Etymologie unsicher (nach Solmsen KZ. XXXIV, 553 f. zu slav. loviti "jagen, fangen"; nach Mikkola BB. XXI, 223 f. zu apr. aulāut "sterben", li. liáutis "aufhören").]

Avots: ME II, 428, 429

leĩda,

1) [leĩda Trik.], freies, unabhängiges
Leben Aps., Lub.: leida, leida, vaļa, vaļa daugaviešu meitiņām BW. 7536; uz leidas dzīvuot, frei, ohne Arbeit leben;

2) [leide L.], der Zins, die Pacht;
uz ielas ņemt, pachten U. leidas vīrs, ein freier Mann, Pachtbauer: mēs, bāliņi, leidas viri, pirksim leidas lakstīgalu; tā mums skaisti padziedās leidas sila maliņā BW. 13219, 4;

3) der Flügel eines Kahnes:
leida - laiviņas spārns, sastāvuošs nuo nuokaltē̦ta kuoka ārda re̦snumā, kas aizsargā laivu nuo apgāšanās Freis. (Vgl. laide 4 u. 5 und laida I 3 c.)

Avots: ME II, 445, 446

lèkt (li. lė˜kti "fliegen), le̦cu od. lè̦cu, lècu od. lecu, auch lekt Matk., [Salis, lèkt, le̦cu Arrasch, Kl., Lis., Dond., Dunika, Nigr., Selg., Wandsen, Bers., lekt, le̦cu, lecu Ruj., Wolmarshof, lèkt, lè̦cu, lècu Trik.], intr.,

1) springen, hüpfen:
stāvu lē̦ktu (le̦ktu) ūdeni BW. 6587. dzirkstelītes gaisā lēca Ltd. 892. le̦c kâ siena āzītis JK. II, 512. kad tē̦vs ņems siksnu, lupatas lēks gaisā JR. VII, 99. nuo dusmām gaisā od. uz augšu l., vor Zorn in die Höhe fahren. le̦c kâ uguns acīs, sagt man von einem heftigen, auffahrenden Menschen. lec nu pats virsū, sagt man beim Kartenspiel zu einem, der keinen Trumpf zum Stechen hat Etn. IV, 76. saule, mēness, zvaigznes le̦c, die Sonne, der Mond, die Sterne gehen auf. kamē̦r saule le̦c, tamē̦r migla acīs kuož. sirds le̦c, das Herz klopft; sirds le̦c nuo prieka, das Herz hüpft vor Freude; [nuo lielas cilts lēcis St., von grossem Geschlecht entsprossen;

2) fliegen:
putns le̦c pa gaisu Dunika; zu erschliessen auch aus nuolēkt Zb. XVIII, 418.] Refl. - tiês,

1) um die Wette springen:
iesim lēkties!

2) zustossen, sich treffen:
[lūdziet, ka jūsu bēgšana nele̦cas ziemas laikā Glück Markus 13, 18.] cits atkal vāra dzērienā bezdelīgu perekļus, tad guovīm nelē̦cuoties ne˙kāda kaite Etn. II, 55. man skādīte (liels ļaunums Etn. IV, 63) lē̦kusēs BW. 6445. [cik drīz nelaime var lēkties Manz. Post. II, 236. kad ugunsgrē̦ks svētdienā le̦cas, nav tev aizliegts dzēst Manz. Post. II, 303.] kas tad tev lēcies? Blaum. kas nuoticis, kas lēcies RA. Oft mit Weglassung des Subjekts: kas nezieduo, tam le̦cas (sc. kāda slimība, ļeunums);

3) herrühren:
ja zināja vainīguo, nuo kā ļcies, wenn man wusste, von wem das Übel herrührte Ju. slimība lē̦kusies nuo kāda ļauna cilvē̦ka... BW. I, S. 182;

4) geschehen, sich zutragen:
kâ varēja lēkties, ka viņš... nuodzīvuoja visu JR. VII, 123; [nabags lēcēs miris St. "es begab sich, dass der Arme starb"; le̦cas mirstus L. "im Fall er mit Tode abginge"];

5) ergehen:
mūža mana neaprauga, kâ lēksies dzīvuojuot BW. 25905; 4825;

6) sich einstellen, zuteil werden:
rītu vēl tik pūpuolu svētdiena, tuomē̦r lē̦cas viens uotrs darbs RSk. II, 126. plêšuos, lai jel savs grasīts lē̦ktuos Sil.;

7) ergiebig sein, von statten gehen:
šuo gadu rudzi maz le̦cas. rieksti man kabatā brangi le̦cas. darbs labi le̦cas Lautb.;

8) nacharten, nachgeraten:
kur tas zē̦ns tāds lēcies? Berent. kuŗš kūms pirmais pasteidzas izsacīt bē̦rna vārdu, tā dabā bē̦rns lē̦cas BW. I, S. 179. viņš tē̦vā [tē̦vu (?) U.] le̦cas Smilt. [Zu lẽ̦kât (s. dies), lakstît, lakta I, an. leggr "das Bein vom Knie ab", norw. lakka "hüpfen", gr. ληχᾶν· τό πρός ᾠδήν ὀρχεῖσϑαι Hes.; vgl. Bezzenberger BB. IV, 318 f., Walde Wrtb. ² 404 f. und 438 f., Fick Wrtb. I ^4, 539 und III ^4, 357, Reichelt KZ. XLVI, 349 f., Boisacq Dict. 555 f., Bechtel Lexilogus 210 f., Persson Beitr. 138, Berneker Wrtb. I, 703. Slav. let - (in letēti "fliegen") könnte aus lek - und pet - (in gr. πέτεσϑαι u. a.) kontaminiert sein.]

Avots: ME II, 458, 459

lĩg [li. lýg], lĩga, [lĩgu], für lĩdz, lĩdza,

1) als Adverb: tevi līga aizvedīs BWp. 843, Salisb.; als Konjunktion - bis:
situ tautu galdu, līg atlēca skabarzdiņa RKr. XVI, 21;

2) als Präp. mit dem Dat. u. Gen., bis:
pasala jūriņa līg dubenim RKr. XVII, 95. vadi mani, māmiņa, līg nama duru 168;

[3) sobald als:
līga rītā ceļas, tūliņ jumtā ķeŗas. līgu tas tuo bij izsacījis, tad ve̦lns arī tūliņ klātu Ascheraden n. J. Bankin].

Avots: ME II, 483

luõpturis, der Viehzüchter: luopturim de̦rē̦tu izsargāties nuo piepežām barības maiņām Luopk. III, 122.

Avots: ME II, 528

I mats,

1): dzīvāja da sirmu matu (lebte lange, wurde alt)
Pas. XII, 351 (aus Lettg.). dzīvāja laimīgi līdz sirmam matam V, 298 (aus Welonen);

2): tas te bērziņš matā (genau)
tik˙pat gaŗš, kâ tas Seyershof. teļš matā atdevies mātē AP. mēs ... izsakam ... rupjas, prastas lietas tik smalki, ka ne˙kas tur nepaliek vairs nevienā matā tik rupjš Kaudz. Izjurieši 246;

3): (hierher?) matu nauda Diet., das Geld, welches der Gast dem noch ungetauften Kinde schenkt;
‡

4) in Pflanzennamen:
vilka m., nardus stricta Gr.-Buschh., Oknist; ve̦lna m., nardus stricta Oknist; ve̦lna mati, cuscuta epithymum Bixten.

Avots: EH I, 785

mazcienîgs,

1) einen geringen Wert habend:
viņas tur sevi par mazcienīgām Kaudz. M.;

2) geringschätzig:
L. izsacījās visai mazcienīgi MWM. X, 175.

Avots: ME II, 571

me̦dus (li. medùs), -us, Demin. me̦dutiņš,

1) der Honig:
Sprw. salds kâ me̦dus, auksts kâ le̦dus. me̦dus salds, miegs vēl saldāks. paēdis min me̦du kājām, izsalkušam pat garuoza salda. [gulēt vienā me̦dū U., im süssesten Schlafe liegen.] Selten auch der Plur.: me̦diem brāļi alu dara BW. 17458;

2) metonymisch für Met:
alutiņ, me̦dutiņ, gudrajam tevi dzert! [Zu apr. meddo, slav. medъ, ai. mádhu "Honig", gr. μέϑυ "berauschendes Getränk", ir. mid, ahd. metu "Met".]

Avots: ME II, 591

mĩt (li. mìnti), minu od. miņu Essern, Mesoten, Nerft, Kand., minu od. mĩnu Kand., tr.,

1) treten:
ve̦lns licis ar zirgu mālus mālus mīt LP. V, 146. suns sunim uz astes nemīs. ir pelīte čīkst, kad tuo min. tas vairs mauru nemīs, der wird bald ins Gras beissen. e̦smu savu mūžu diezgan svešu slieksni minis, ich habe genug im fremden Dienste gestanden. plēšas mīt, Blasebälge treten. ādu mīt, gerben; mītas pastalas, gegorbene Pasteln. papēžus LP. VI, 486;

a) auf den Fersen sein:
pilskungs arī pakaļ un tur˙pat jau gandrīz min papēžus LP. VI, 486;

b) die Beine in Bewegung setzen:
dzīŗu dienā ve̦cākās māsas jau itin agri papēžus vien min LP. II, 16. tē̦va pē̦dās mīt, in die Fussstapfen des Vaters treten. kājām mīt,

a) mit den Füssen treten,

b) nicht beachten:
ēdiet, luopi zaļu zāli, kājiņām neminiet! BW. 29002. paēdis min medu ar kājām, izsalkušam pat garuoza salda. min valuodas kājiņām Ltd. 1202. tu mini manu labuo sirdi pa kājām A. XV, 265. gailis min vistu;

[2) mit Heisshunger essen, einhauen
Seew. n. U.: min nu kāpuostus!] Refl. - tiês,

1) treten, trampeln:
minas kâ uz āžādām;

2) [li. mintis] ringen
[Kokn. n. U., Wessen]: sāk ar ve̦lnu mīties LP. IV, 58, (gew. lauzties, cīkstīties). [Zu apr. mynix, ai. (nom. pl.) carmamnāḥ "Gerber", urslav. тьпǫ "knete, reibe, zertrete", ir. men "Mehl", gr. ματεῖ· πατεῖ Hes. u. a., s. Persson Beitr. 562, Stokes Wrbt. 208, Boisacq Dict. 614, Fick BB. III, 165 und XXVIII, 104, Osthoff MU. IV, 44; s. auch mîksts, mîcît.]

Avots: ME II, 648

I miza, die Rinde, Schale: šim kuokam, ābuolam bieza miza. miza it tā augu, augļa daļa, kas ietērpj augu, augļu sulīgās daļas un tās aizsargā pret kaitīgiem ārējiem iespaidiem. - utu miza, ein Schimpfwort, etwa: Lausekerl LP. I, 129. [Der Pl. mizas, Prügel: es jums nuoduošu tādas mizas, ka dibe̦ngals dzert prasīs Tuckum. - Nach Petersson Balt. - slav. Wortstud. 45 f. zu arm. mizu "membrana" und poln. miazd(r)a od. mizdra "Häutchen" u. a.; anders zu slav. mežga "Splint") Zubatý AfslPh. XVI, 400.]

Avots: ME II, 639

mùrgi,

1) Phantasiebilder,
[mùrgi C., Jürg., Arrasch, mur̂gi ² Wandsen, Gr. - Essern, Salis, mur̃gi Ruj., mur̃gi Bl.]: murgi visāduos tē̦luos stājas viņas priekšā Vēr. I, 825. tā bija nakts ar raibu raibiem murgiem Lautb. nuo murgiem atmuosties; ar murgiem kauties. kad es pakritu uz grīdas murgu miegā... R. Sk. II, 246;

2) Gespenster:
ar vārdu "murgi" tiek apzīmē̦ti tādi gari, kasdze̦nas dzīvajiem atdarīt un atgādināt visu tuo, kuo tie pie viņiem nuoziegušies... arī tie tē̦li, kas cilvē̦ka apziņu dara nemierīgu un stāv ar˙vienu priekš acīm, atgādinādami ve̦cuos nuoziegumus un grē̦kus, tiek saukti par murgiem Etn. IV, 86. bet tirguotājs, lai nuo murgiem, nešķīstiem gariem izsargātuos, savilcis pa guļamās istabas sienām krustus LP. VII, 763;

3) das Nordlicht
("in einigen Gegenden") U.

Avots: ME II, 669

neuzticĩba, die Untrue, Treulosigkeit, das Misstrauen: sievas, vīra neuzticība. Dārtas neuzticību Andrejs būtu vieglāk panesis, ja šī būtu piegājusi pie kāda cita Aps. ministrijai savu neuzticību izsacīt B. Vēstn.

Avots: ME II, 738

nùodindêt, auch refl. - tiês, erdröhnen, krachen: aizsala e̦ze̦rs, nuodindējās vien RKr. VII, 104.

Avots: ME II, 775

nùoģìbt,

1): mit ĩ Frauenb.;

2): auch Auleja; jī bija nuoģībuse (= izsalkusi) Pas. IX, 317.

Avots: EH II, 49

nùomâcît, tr., intr., einschärfen, beibringen: viņš tam nuomācīja, kuo lai izsaka. [Refl. -tiês, ablernen, sich (von jem.) aneignen LKVv., Wid.]

Avots: ME II, 817

‡ nùopačât, durchprügeln (?): varēšuot vēl labāk izsacīt tad, kad nuopēršuot. vajaguot tikai n. Kaudz. Izjurieši 193.

Avots: EH II, 73

nùosalˆkt Spr., Kand., = izsalkt">izsalkt.

Avots: ME II, 843

nùosvèikt,

1) ["beglückwünschen"
Ar.; eifrig rühmen Lis.]: abas mātes nuosveica un nuoslavēja viņa gudrību Dok. A.;

2) ["sich beklagen über"
Lis.]: "skāde, ka plinte nav pielādē̦ta!" krusttē̦vs nuosveica MWM. VI, 29. [kaimiņienei izsaluši kartupeļi, viņa nuosveica vien Lis. vai, kâ viņš nu nuosveica (dich beneidend) par tevi Druw., N.-Schwanb. čigāni mani tâ piemānīja, ka nuosveicu(ôs) ("= nuosaucuos") vien Golg.;-

3) "viel Schlechtes (über andere) erzählen"
Tirsen u. a.;

4) "(einem Weggehenden) Böses nachrufen":
viņš pakaļ vien nuosveica N.-Schwanb.;

5) "apsveikt" Kursiten.) Refl. -tiês,

1) [sich verwundern
Lis.]: ļaudis nevarēja nuosveikties un nuobītnēties par tādiem brīnuma darbiem Aps.;

[2) "sich begrüssen"
Bers.).

Avots: ME II, 863, 864

padevĩba, die Ergebenheit, Subordination: tu mani klausīji ar bē̦rna padevību Kaudz.; izsacīt valdniekam padevības jūtas.

Avots: ME III, 16

padvīga, die Ruhe: mums viņa dēļ padvīgas nav Nerft n. U.; ["izsargs">aizsargs" Wessen; vgl. dvîga ^2; urspr. etwa: Möglichkeit sich frei zu bewegen?].

Avots: ME III, 21

pãrmẽrĩba* die Ausschreitung, Übertreibung, Masslosigkeit, Extravaganz, das Extrem: tā dzejā ieviesās dažas pārmērības Vēr. II, 16. vajaga izsargāties nuo ik˙katras pārmērības B. Vēstn.; jūtu pārmērība A. XI, 612.

Avots: ME III, 167

pãrmest, tr.,

1) hinüberwerfen:
pārme̦tu drānu pār ple̦ciem. mans vedējs pārmeta gruožus zirgam pār muguru R. Sk. II, 238. pārmest krustu, sich bekreuzen; pārmest kūleni, einen Purzelbaum schlagen: muļķis nezin, ar kuŗu ruoku krustu pārmest. kaķis pārme̦t kūleni Purap;

2) vorwerfen, Vorwürfe machen:
sirds sākuse kalējam nedarbus pārmest LP. III, 45. saimnieks pārmeta zē̦nam, ka guovis labi nenuoganuot LP. III, 96;

3) fehlschiessen, fehlen:
es pārmetu, un tâ neiznāca nei šâ, nei tâ Mar. n. RKr. XV, 129. Refl. -tiês,

1) sich werfen (von Brettern, Türen u. a.):
durvis pārme̦tušās Grünh.;

2) sich vorwerfen:
pēc nebūs pašam ne˙kā kuo pārmesties Janš,;

3) zur Unzeit Junge bekommen:
pārmesties - nelaikā atnesties, nuo guovīm, cūkām u. c. Etn. IV, 162. guovs, ķēve, cūka pārmetās Tirs. n. RKr. XVII, 71;

4) erkranken und aufhören Milch zu geben (von einer Kuh)
Mar. n. RKr. XV, 129. Subst. pãrmešana, das Hinüberwerfen, Vorwerfen, Fehlschiessen; pãrmešanâs, das Sichhinüber-; Sichvorwerfen, unzeitiges Gebären; pãrmetẽjs, wer hinüber-, vorwirfi; pãrme̦tums, der Vorwurf: ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi LP. IV, 84, kādus nedibinātus pārme̦tumus viņš šuodien tev izsaka! A. 1902, S. 389.

Avots: ME III, 166

pãrskàits,* die Überzahl: ar 30 balsu pārskaitu viņam tika izsacīta uzticība B. Vēstn.

Avots: ME III, 175

pãrstèigtĩba,* für pãrsteigums, die Überraschung, das Überraschtsein: pārsteigtības izsaucieni MWM. VI, 385; [die Übereilung].

Avots: ME III, 179

‡ pãrsvîst, ganz mit Schweiss bedeckt werden; tüchtig durchschwitzen: pārsvīdis ar lielām, rupjām pilēm Kaudz. Izjurieši 133. dikti pārsvīdīsi Lange Latv. ārste 63. aizsaldējies kad dabū p., tad paliek ve̦se̦ls Wessen.

Avots: EH XIII, 213

‡ parūgât(iês) Warkl. "izsaukt [??] sev atrūgas"; parūgâtiês Bērzgale, = ‡ paraugâtiês.

Avots: EH XIII, 168

pasprūdît,

1) [losmachen Ekengraf:
p. pludinuot aizstājušuos kuokus Kl.-Salwen. melderis pasprûdīja dambi vaļā Lis., Serbigal, Gr.-Buschhof, Kalnemois, Sessw.]. tu laikam... tuo caurumu vaļā pasprūdīji Latv.;

2) auch pasprūst, gleiten, fallen lassen, frei lassen, loslassen
[Bers., Tirsen, Selsau, Schwanb., Druw., Erlaa, Laud., Marzen]: maciņu zemē Līv. tas šuoreiz viņu pasprūdis sveiku A. XVIII, 247. [kurti vaļā pasprûdīti skrien kâ traki Lis.]. kamē̦r kāds viņu izlaiž un pasprūda Vīt. 34. [tādu pusizsamisušu kliedzienu pasprūdījis Valdis Stabur. b. 15. pasprûdît suni nuo ķēdes, piesietu zirgu, kādu juoku, muļķību Mar., N.-Peb., Sessw., Lös., Daudsewas, Golg., Sauken, Plm.; pasprũdît "ļaut pasprukt"' Nötk.;

3) "aizspruostuot" Wesselshof (mit û): kad vērpjuot dzija sāk velties pāri pilnas spuoles malai, tuo pasprūda ar maziem kuociņiem Ronneb.]

Avots: ME III, 106

[patīstît,

1) ein wenig loswickeln:
patīsti nu aizsaini vaļā! Bauske;

2) eine Weile winden od. wickeln:
p. dziju Warkl.]

Avots: ME III, 122

‡ pa-ûdens, -s, der Ort unter dem Wasser: sūtu ... labas dienas nuo aizsaules, labāki sakuot nuo paūdens, kur e̦smu iegājis (bezieht sich auf einen Ertrunkenen) Jauns. Neskaties saulē 18.

Avots: EH XIII, 186

pìekļaût, anstemmen, anstützen, anlegen: pievilkšanas spē̦ks piekļauj citu pie cita Pūrs III, 61. platās krūtis piekļaudams akme̦nam klāt Latv. Refl. -tiês , sich anstemmen, anlegen, sich an etwas stützen: stāv cieši, cieši pie sienas piekļāvusies vecīte, it kâ me̦klē̦dama patvē̦rumu, aizsargu pie mājas sienas B. Vēstn. tautai . . . jāpiekļaunas vare̦nākām kaimiņu tautām Pūrs I, 5. labība pēc lietus piekļāvusies pie zemes N.-Peb.

Avots: ME III, 258

plaîsât Wolm.,C., plaĩsât Dond., Wandsen, -ãju, freqn. zu plīst, zerplatzen, Risse bekommen: āda plaisā Konv. 6. Subst. plaisâšana, das Zerplatzen, das Reissen : pret ruoku ... plaisāšanu varuot arī iepriekš izsargāties, ja Māras dienas rītā ... iet mazgāties tādā ūdenī, kas pret sauli te̦k Etn. II, 38. sīkstums aizsargā skārdu pret plaisāšanu Konv. ² 454. plaisãjums, der Riss: grīdas plaisājumi Stari III, 135.

Avots: ME III, 315

III puolis,

1): "guovs raga uzgalis (aizsargs)" (mit uõ) Kal.; ‡

4) ein Glasgefäss zum Fliegenfangen
(mit ùo ² ) Kalz. n. Fil. mat. 24.

Avots: EH II, 346

puõpiêne Wain., Meldsern, puõpiêns Nigr., Lvv. II, 8 (Sumpfname), ein Sumpf: ķēniņiene brauc pa puopieniem un purviem LP. VI,1015. purva vidū ne˙viens nee̦suot bijis. tur e̦suot puopiens, kas ne˙kad neaizsalst Plūd. tie nuo straignaina puopiena brien JR. IV,16. puopiens Etn. IV, 166, = puopājs.

Avots: ME III, 457

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

prìekšpìrksts, der Zeigefinger Ahs. n. RKr. XVII, 48: ar priekšpirkstiem tā aizspiedusi ausis, lai aizsargātuos nuo truokšņa Birzn. Sof.

Avots: ME III, 397

pùļuôt (li. púliuoti "eitern") C., N.-Peb., pûļât ² Bauske, -ãju, eitern, nicht heilen wollen Neik. n. U., Salisb.: brūču pūļuošana A. XX, 113. izsaluse acs vienmē̦r pūļāja un tecēja Latv.

Avots: ME III, 447

pusizsîcis ² Dond., = izsalcis">pusizsalcis: skuolniece pārnāca pusizsīkuse nuo skuolas.

Avots: ME III, 428

pusjaũtãjuõši, halb fragend: "Sīļa tē̦vs!" izsaucās viņa pusjautājuoši Ezeriņš Leijerkaste I, 81.

Avots: ME III, 428

pusmute, der halbe Mund: vārdus ne ar pusmuti (d. h. undeutlich), nedz putru putrām, bet lē̦nām izsacīt St.

Avots: ME III, 430

putru putrām runāt St., U., alles durcheinandermengen; vārdus ne ar pusmuti, nedz putru putrām, bet lē̦nam izsacīt St. Zu putra.

Avots: ME III, 443

I ragana (li. rãgana "Hexe"),

1) ragane Karls., die Hexe*:
mati izpūruši kâ raganai od. staigā vaļējiem matiem kâ ragana LP. VII, 550. tā būs liela raganiņa, uotram laba negribēs BW. 21333. ja kāda lieta piepeši ... nuozūd, tad saka: laikam ragana virsū uzsē̦dusies! ja cilvē̦ks nuomaldījies, tad saka: vai nu mani raganas vadā? Etn. III, 26. laikam ragana nuomirusi, sagt man, wenn schlechtes Wetter ist (kad kāds burvis vai ragana mirst, tad tanīs dienās e̦suot nejauks laiks) ebenda 57, nuoklausījies nuo šīm raganu vārdus (Zauberworte, Hexensprüche) LP. V, 17;

2) genitivische Verbindungen: raganu kauli, hypericum L. Etn. I, 30; raganas siekalas, Kuckuksspeichel
Sassm.: raganu siekalas izceļas nuo kāda kukaiņa; raganu piens Etn. III, 45, raganu sūdi ebenda "=raganu vēmekļi"; raganas vēmeklis U., ein butterartiger, gelbweisslicher Schwamm an Wänden, Bäumen, auf der Erde, auch der Schwamm an Dielen usw. in Häusern; Plur. raganas vēmekļi od. spļaudekļi (Sassm.), der Schleim-Kusspilz (fuligo varians Sommf.) RKr. II, 71; raganu zâle, chelidonium majus Etn. III, 53: pret raganām varuot guovis aizsargāt ar raganu zâli jeb strutenēm;

3) eine Teertonne
Römershof: Jāņu nakti dedzināt "raganu" A. Stirna. Zu redzēt (urspr. also: die Seherin), s. Būga KSn. I, 260, Mikkola Balt. u. Slav. 351.

Kļūdu labojums:
*) Die von L. gegebene Bed. "gehörnte Hexe" dürfte von ihm auf Grund etymologischer Erwägungen erschlossen sein.

Avots: ME III, 464

raũdzĩbas C., Karls., Salis, Smilt., Besuch bei einer Wöchnerin, raudzībās iet, einen solchen Besuch abstatten: radinieces sagādā vājniecei kādus gardākus ēdienus un iet ar puodiņu raudzībās BW. I, S. 172. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsaini ātri attaisīt Etn. II, 143. raudzību plācenis, der Kuchen, den man der Wöchnerin hinbringt : ja raudzību plācenis labi izduodas, tad tic, ka bē̦rns augšuot liels un dūšīgs Etn. II, 61. raudzības auch: Brautschau Oppek., Sessw., lnfl. n. U. - Vgl. raugi.

Avots: ME III, 485

III ruota! ein Refrain: dziesmas, kuŗas ļaudis dziedājuši ap vasarassvē̦tkiem, izsaukdami vidū un beigās "ruota" A. XXI, 592.

Avots: ME III, 583

-sa-, infigiertes Reflexivpronomen, dialektisch (im Hochle. und teilweise im Tahmischen) in zusammengesetzten Verba zwischen die Präposition und das Zeitwort eingefügt, wobei häufig auch die gewtihnliche Reflexivendung beibehalten wird, z. B.: izsamist (für izmisties, verzweifeln), sasaiet (neben sasaieties, für saieties, verkehren), atsagriezt (für atgrìezties, zurückkehren) u. a. Vgl. Le. Gr. § 711.

Avots: ME III, 589

saglumêt Mar., Schwanb., saglumt, intr., sich ganz mit Schleim beziehen, schleimig, glatt werden: saglumējis dīķis Stari III, 187. akmeņi guļ zaļi, saglumējuši I, 326. sēnis saglumējušas Lis. saglumējušuo, tre̦knuo speķi De̦glavs Rīga II, 1, 16. linu lauki jānuorauj laikā, lai nesaglumē, neizsarkst un nesapūst uz tīruma Vīt. 10. - vārduos lasītuos, kas saglumst sirdī· MWM. X, 196.

Avots: ME II, 626

sagrûst,

1): kuŗa liga sagrūduse (hat zusammenkommen lassen)
taidus skuopus panāksneņus? Tdz. 57007, 1;

2): zerhacken:
usnes nuoplūc, sagrūž cūkām Ramkau; ‡

3) mit einem energischen Ruck in Bewegung setzen:
iesēdinājis viņu ..., sagrūda ragutiņas Janš. Dzimtene II, 392; ‡

4) eilig und flüchtig verrichten:
ātri jau padara gan, bet ne˙kāda labuma nav: visus darbus tik sagrūž Siuxt. Refl. -tiês,

2): tagad, lietum mituoties, visi darbi sagrūdās vienā reizē Aps. Raksti I2, 165. ja Daugava būtu pa likuse mierā ar pirmuo aizsalumu, tad viņa tâ nebūtu sagrūduses ("?") Linden in Kurl.; ‡

4) zerstossen, zerstampft, zerhackt werden:
kad kāpuostus grūž, tad silē če̦tras reizes grìež riņķī, lai labi sagrūžas, lai nepaliek lapas AP.; ‡

5) fig., aneinander geraten
Segew.

Avots: EH XVI, 410

saimuôt Zvaigznīte n. U., Celm., sàimuot ² Heidenfeld, sàimêt ² Lis., wirtschaften, die Wirtschaft führen; Befehle geben, Anordnungen treffen Infl. n. U.: līdz šim viņam māte bij saimuojusi, bet tā e̦suot jau ve̦ca Kaudz. M. 97. tie saimē slikti; drīzā laikā izsaimēja. - Subst. saimuôšana, saimêšana, das Wirtschaften: kas nu tā par saimuošanu! saimuôtājs, saimê̦tājs, wer wirtschaftet: viņš būtu pats labais saimē̦tājs, bet apstākļi stājas... pretī A. v. J 1893, S. 205.

Avots: ME II, 636

sajaudât, ‡

2) vermögen:
re̦tās rūtes aizsargāt iekšu nesajaudā Janš. Ubags 15.

Avots: EH XVI, 414

‡ sajūsmîgs, begeistert, entzückt: sajūsmīgiem izsaucieniem A. Upītis Pirmā nakts 172. es nerādu ... diezcik sajūsmīgu seju Sm. lapa 359.

Avots: EH XVI, 414

salˆdīgsnẽjs: izsaluši tupiņi ir saldīgsnēji Ramkau.

Avots: EH XVI, 424

‡ *sapinêt, zu erschliessen aus ‡ izsapinêt und ‡ pìesapinêt.

Avots: EH XVI, 435

‡ sardzît, behüten: sardzīš[u] savu augumiņu kâ ugunis dzirkstelīti BW. 6601. Vgl. auch izsardzît.

Avots: EH XVI, 441

sariet, tr., zerbeissen U.; stechen (von Bienen) Kurl. n. U.: izskrēja... suns un sarēja... vīriņu taisni ģīmī Latv. ja tik nav traka suņa sarieta? A. XX, 124. ka(d) tevi (traki) suņi sarietu...! das dich (tolle) Hunde zerbeissen...! Mag. XX, 3, 36. izsargāt cilvē̦kus un luopus pret traka suņa sariešanu SDP. VI, 76. mūs(u) luopiņus tās (čūskas) saries Lautb. Vidvuds II, 42. bites ir viņu sarējušas, die Bienen haben ihn gestochen Mag. XIII, 3, 55. Refl. -tiês, einander anbellen; sich verzanken Spr.: re̦dzē̦ts ar svešu suni sarejamies Baltpurviņš; sich verbeissen: duj mušiņas sarējās (Var.: sakavās; gemeint ist der Geschlechtsakt) de̦guniņa galiņā BW. 35081 var.

Avots: ME II, 719

sasalˆt, intr., zufrieren, festfrieren, gerinnen, erfrieren, steif werden U.: sasalst kâ le̦dus kalns Br. P. 22, kâ naža asmins ebenda. sasala (Var.: aizsala) jūriņa līdz dibe̦nam BW. 13282. sasaluši dūņu purvi, sasaluši ezeriņi; sasalušu sirdi gāju tautiešam ruoku duot 15458, 2. sasalt kaulā, steif frieren Grünh.: sasalst vai kaulā Baltpurviņš I, 23. sasalu, sadrebu gaidīdama BW. 18509. lai stāvē̦tu kâ sasaluse (d. h., ganz ruhig) un ne vārdiņa neiepīkstē̦tuos LP. III, 70.

Avots: ME III, 726

sasaũkât,

1): izsaukāju visu mežu un tā˙pat nesasaukāju Saikava. Refl. -tiês,

1): sasaukājās un lamājās A. Upītis Laikmetu griežos II, 25.

Avots: EH XVI, 445

I sašņuõrêt,

1) zuschnüren; mit Schnüren versehen:
sašņuorēt aizsaini, kurpes. sašņuorē̦tu (Var.: se̦gluotu) kumeliņu BW. 18673, 3 var.;

2) (mit Hilfe der Richtschnur) ausmessen
Spr, Refl. -tiês, sich (zu)schnüren.

Avots: ME III, 759

‡ *sataļât (?), zu erschliessen aus izsataļât.

Avots: EH XVI, 455

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

‡ sazieduôt, zusammenspenden: valsts aizsardzībai sazieduots 2,5 milj. latu Jaun. Ziņas 1939, № 287, S. 1.

Avots: EH XVI, 468

sazilt (unter sazilêt): saziluši, samelnēj[u]ši ... debestiņi BW. 31926, 3 var. pienu var izsargāt nuo sazilšanas Mekons Zelta māj. grm. ³ 149.

Avots: EH XVI, 467

sēklenīca Manz. Lettus, St., V., Grünh., sēklenīce U., sēklinīca, sēklice JR. IV, 81, sēklenīdze Katzd., sẽklēnieks Nötk., sèklenieks ² Prl., sèklinieks ² Gr.-Buschh., sēklinieks U., Lubn., der Saatstock, die Saatfrucht: sē̦klas krājums sēklenīcā izbeidzies Konv. ¹ 249. dažādu augu sēklinīcas Veselis Saules kapsē̦ta 74, kāpuostu sēklenieki MWM. VI, 113. burkānu rutku sēkliniekus Vīt. 7. rāceņu sēkus guovis āpē̦dušas Gr.-Buschh. sēklinieki (Saatkartoffelstauden) izsauši Ebenda, iestādītās saknes apzīmē par sēkliniekiem Konv. ² 3517. (fig.) iekrātiem vārdiem bij . . . jābūt par sēkliniekiem, par ce̦lmiem Kronw. rutks atstāts par sêklenieku, priede - par sẽklenīcu PS.

Avots: ME III, 825

I sĩvs Gramsden, Līn., Iw., Ahs., Dunika, Deg., sìvs ² Prl., Adv., sīvi,

1) scharf, barsch, beissend
U., Spr.: sīva garša Dunika. sinepīte sīva (Var.: sūra) sē̦kla BW. I2318. sīva bē̦rzlape, ein Birkenpilz mit rotem Häutchen, der, wenn man ihn nicht gut abkocht, einen bitteren Geschmack hat Dunika. sīvs, rūgts abuoliņš Biel. 1106. sīvi dūmi A. Upītis. sīvu nātru cimdus adu BW. 15462. - sīvais,

a) der Branntwein:
apgādā pudeli sīvā LA. nuo sīvu iesilis A. XX, 567. netrūka nei sīvu Siliņš 18; b) s. sīvs II;

2) fig., grausam
U., scharf; intensiv; streng, kühl, zurückhaltend; auf seinem bestehend O.-Bartau : sīvi pē̦rkuoņi Br. 501. sīvais gaiss LP. V, 230, ein Unwetter. - sīvā kauja MWM. VIII, 442. sīvu kaŗa kaŗuodams LP. VII, 788. ienaidnieki sīvi turējušies pretim IV, 67. - sīvākās slāpes apmierinājuši ar vienu lāsīti Vēr. II, 66. Ilzei . . sametās drusku žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. nu sīvi sala: aizsala jūriņa līdz dubęnam BW. 13282, 5 var. man sirsniņa sīvi sāp Biel. 2430. sāk ķilduoties tik sīvi LP. V, 323. sāk sunīši sīvi riet BW. 15545, 2. izskrien pleci sīvi suni 13250, 36. sakiet mani sīvu, bargu! 8809. nu pārveda mans brālītis sīvu, dze̦dru līgaviņu 21806. nenāk meitas pie manim, sak[a], man sīva māmuliņa 14788. sīva sieva Biel. 1303. sīva vīra līgaviņa 1106. tu ar savu sīvu dabu mani rāmu kaitināji BW. 15020;

3) "karg"
Manz. Lettus: cits ir sīvs, kur tam nebūs sīvam būt, un kļūst juo diēnas juo nabags Manz. Post. II, 80. viņa mācekļiem nebūs sīviem būt, bet labprāt citiem duot un palīdzēt 125. - Subst. sĩvums, die Schärfe, das Beissende U.; die Härte, Grausamkeit U.: sīvu nātru cimdus adu, tautu dē̦lu sveicināt, lai pazina sīvumiņu nuo ruociņas de̦vumiņa BW. 15462. jāja tautas, atgriezās, mani sīvu dē̦vē̦dami; apkusuši kumeliņi, sīvumam vainu deva 14149. Nebst sievs wohl zu lat. saevus "schrecklich, gestreng", ahd. sēr "schmerzerregend", air. sáeth "Leid" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 445.

Avots: ME III, 856

skàudîgs (li. skaudìngas "schmerzlich, gewaltig"),

1) neidisch, missgünstig, gehässig
U., geizig Salisb. - skaudīgas acis Etn. III, 23, böse, neidische Augen, Blicke, die fähig sind, einem andern etwas zu entwenden od. zu verderben;

2) Adv. skàudîgi, sehr, sehr stark, heftig:
skaudīgi bārties Lubn. drudzis kratījis tuo vēl skaudīgāki LP. VII, 1252. tas nu sāpējis, skaudīgi sāpējis Pas. III, 31 (aus Serbigal). Dāvīšam palicies skaudīgi bailes ebenda. skaudīgi skaista princese IV, 393, skaudīgi dzert (viel trinken) Aps. III, 19. visi bij skaudīgi izsalkuši Dīcm. pas. v. I, 40. skaudīgi piekaut Ar.

Avots: ME III, 875

šķietne "?": gadu simteņiem šķietnes slīd lejup un upē birst JR. IV, 43. staru šķietnes neizsalst V, 94.

Avots: ME IV, 54

slàugzna ² Warkl., Altenwoga, slaugsna, die Eiskruste auf dem Schnee Wid., "izsalis ūdens": kad sērsnēm, vai arī le̦dum, slaugsnai neiet pa virsu, bet lūst iekšā ... Etn. III, 145. Die Form mit -z- wohl zu služât, r. слузъ "dünne Eisschicht, feuchter, oben befrorener Schnee" u, a. (bei Trautmann Wttb. 306).

Avots: ME III, 918

‡ slè̦mka Sermus, ein Schimpfname (angeblich auf einem jüdischen Familiennamen beruhend); nuopuņķuojies sle̦mkas ("?") žīds Austriņš Aizsaulē 38.

Avots: EH II, 524

slims,

1) arg, böse
Manz. Lettus, schlimm U.: Sprw. pretī ņēmējs slimāks par zagli. izsalkušie luopi krīt slimāki uz zâli, nekâ mušas uz me̦du Druw. tâ iznāks vēl slimāki kâ bij Naud. raudāt slimāk par bē̦rnu LP. II, 37. pasacīja slimu (Var.: ļaunu) vārdu BW. 21758, 2. nāk meitai slima (Var.: slikta, nikna) slava 8931. dzīvuot man slimu mūžu, iekam dievs labu deva 9177. pruom uz māju, vai tur labi, vai tur slimi! 26279. slimais, vai būsi mierā! Mar. n. RKr. XV, 136;

2) krank; schlimm zu Mute
U.: Sprw. slimais ve̦se̦luo baŗuo. slimam prasa, ve̦se̦lam duod. - Adv. slimâk, mehr: sviestu gatavuojuot slimāk jāraugās uz tīrību nekâ zâles gatavuojuot Ar. Subst. slimums, die Krankheit, das Kranksein, die Übelkeit U. Aus mnd. slim "schlecht, elend".

Avots: ME III, 932

smelgt,

1): auch (mit èl ) C., (mit elˆ ² ) Dobl., Schwitten, Zögenhof; pirksts sme̦lˆdz ² ("sūrstuoši sāp") un de̦g Frauenb. izsalkums sāka atkal s. ("?") Skalbe Zalktis 1908, No 3, S. 45; "vâts A." ME. III, 957 zu ersetzen durch "vâts A. XV, I, 265";

2): ja tev tâ sme̦ldz, - ej pati! Alm. sē̦rās sme̦lgdami ("?") Sudrabkalns V. b. 1. 98.

Avots: EH II, 535

‡ II spilgt, erglänzen: debess tālumi klusā ze̦ltā spilgst Skalbe Raksti I (1938), 289. nuo uguns puķe plaukst un zied un sārkst, pret nakti spilgst Rainis Dz. un d. III2, 343. viņa slava juopruojām spuožāka spilgs Austriņš Aizsaulē 130.

Avots: EH II, 550

trūkât ² Druw., Geistershof, Selsau, Sessw., -ãju, freqn, zu trũkt, platzen, rissig werden (von der Haut): ruokas trūkā pavasara vējā. Refl. trũkātiês Nötk., (mit ù ² ) Druw., Fehgen, Geistershof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., wiederholt erschrecken (intr.), hin und wieder aufschrecken (intr.) Bērzmuiža, Erlaa (von Pferden gesagt), Laud., Mar., Peb., Vīt.: aušīgs zirgs braucuot trūkājas Vīt. u. a. (zirgs) vienumē̦r trūkājās un raustīja iemauktus Turg. Muižn. per. 13. puisītis nemierīgi guļ, trūkājas visu nakti - guļ, guļ, te uz˙reiz ir atkal augšā Sessw. viņa..: bieži trūkājās un tad mēdza izsaukties: ". . . kâ Jūs mani sabiedējāt!" Saul. III, 218.

Avots: ME IV, 251

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

turêt,

1): ragus t. ("prast pārvaldīt") Seyershof. turamais ebenda, die Handhabe, der Griff.
ar vārdiem turēja (= apturēja) slimības Sonnaxt;

2): es par tām turēju rūpi Azand. 104, uzmanību t. ("pastāvīgi uzmanīties") Frauenb. draudzību t. ebenda. viņam galva vairs netur (kuo atmiņā) Seyershof. t. (glabāt) glāzītē cūku žulti ebenda. t. (gebrauchen)
cita mašīnu Kaltenbr. kas zemi tur, tas nevar būt bez zirga ebenda. jis turēja (bija apprecējis) Jāņa māsu ebenda. t. (gādāt un apkuopt) puisi uz savu ruoku Seyershof. t. pĩles, cūkas ebenda, AP., Sonnaxt. zirgi labi turē̦ti (kuopti) Kaltenbr.;

3): talkas t. Sonnaxt. bē̦rnam turēja (svinēja) dzimuma dienu Frauenb. agrāk Brenci turēja (svinēja) trīs krista dienas Mahlup;

4): agrāk turēja, ka guovi ar tuo sabuojā Salis;

5): auch Preiļi (Kur. Nehrung), Kossowski Gramm. 32, Latv. Saule, S. 1044 ("aus Semgallen"); dievus t. Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 256), LLD. II 1,9. pati rasu turē̦dama Aizsils Sen. k., S. 37. cik kurs turēja, tik iedeve Kaltenbr. tas jau nav dzirdē̦ts, bet, ja nu tu tādu valuodu turi ... Azand. 55; kauna neturē̦dama Auleja. tu daudzi vari atminēt, tik gadu turē̦dams ebenda;

6): ne˙viens vairs nevarēja t. kārst (savē̦lušuos vilnu) Frauenb. lielie luopi netur rudens aukstumu Seyershof. vîzes turēja (hielten vor)
tikai trīs dienas Salis; ‡

7) müssen (wohl ein Lituanismus)
Nidden; ‡

8) = turêtiês 3, sich halten:
stādi ir sausi, netur uz kāju Seyershof. Refl. -tiês,

1): labi puiši turējās tuos kre̦klus svētdienai Frauenb. dakteŗu zâles luopiem neturējāmies ebenda;

2): mēs briesmīgi turējāmies (draudzējāmies) Salis;

3): tad sivē̦ni turas (pieruod un uzticas) pie cilvē̦ka Seyershof. man ābuoli neturas (nepaglabājas) ilgi ebenda. ar šiem buŗamvārdiem var t. (izsargāties nuo ļauna) diezgan labi ebenda. t. ("mēģināt atspē̦kuot"), lai slimība nepieme̦tas ebenda. šis nu turas (tiepjas), ka nemākuot mūrēt ebenda (ähnlich Frauenb. und Kaltenbr.);

4): viņš tagad turējās vairāk mājā Frauenb.; das Zitat aus Dünsb. (ME. IV, 271) ist zu streichen;

5): turas pie sala BielU., die Kälte hält an;
‡

8) tüchtig essen
Seyershof: strādnieki tagad turas; ‡

9) t. ciet Seyershof "aizkavēties, aizspruostuoties": tāpēc tagad baļķu vešana turas ciet; ‡

10) kalben
Diet. Subst. turêšana,

1): sunīti pajēme turēšanai Sonnaxt; turêšanâs: lai istabā neiznāktu vairs ne˙kāda tielēšanās, pluosīšanās un t. ("?") Janš. Līgava II, 260; turẽjums: par radziņu turējumu BW. 28982. nuo desmitiem līdz vieniem bij mans t. (= bija man jātur?) Seyershof; turê̦tãjs: lielu dusmu t. BW. 10371. aitu t. Seyershof, Schafzüchter.
kažuoks lietus t. Tdz. 58006, 2.

Avots: EH II, 704

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271

I tver̂sme Kl.,

1) tve̦rsma Plūd. Llv. II, 73, Plur, tversmas U., tversme L., U., (mit er̂ ) A.-Laitzen, Erlaa, Golg., Gr.-Buschh., Schwanb., Sonnaxt, (mit er̂ ² ) Bauske, Jürg.: der Anhalt, Rückhalt U.; Schutz, Trost U., die Zuflucht: nuo rūpēm izsargāti druošā tversmē Asp. VII, 33. viņš . . . ruociņas pēc mums izstiepj apžē̦luodams un tve̦rsmas duodams aus einem alten Gesangbuch. cilvē̦ki likumus izgudruojuši, lai tiem būtu kur pietverties, lai tiem būtu tversmes Kronw. jūs, te̦lpas, karaliskuo ē̦nu tversmes! Altr. asins zieds 46;

2) Erfrischung; Kühlung
Bergm. n. U.

Avots: ME IV, 290

‡ I ulêt "?": kad viss zem sniega se̦gas gul, tik vietām upe me̦lna ul, kur nav tā aizsalusi Austriņš Aizsaulē 33.

Avots: EH II, 712

unkšêt, -u, -ẽju,

1) = unkstêt N.-Peb., Segewold: izsalcis bē̦rns, kaķē̦ns, kuce̦ns, sivē̦ns unkš N.-Peb. kuo tad nu unkšat? vēl jau ēst negribas! ebenda; "weinen" (mit ùn ² ) Gr.-Buschhof, Memelshof;

2) = ūkšêt U.;

3) huadegebellähnüche Laute von sich geben
(mit ùn ) Nötk.

Avots: ME IV, 299

uziêt (li. užeĩti "hinaufgehen; gehend antreffen", slav. vьziti "hinaufgehen"), uziẽt,

1) (hin)aufgehen:
uziet pa trepēm augšā. uziet uz bēniņiem. saule uziet (= uzle̦c) Ar.;

2) uziet (mācībā), konfirmiert werden
Wolm.;

3) aufgehen
(fig.): kurpe nav ne˙vienai kājai uzgājuse JK. V, 75. kurpe vinai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66;

4) einholen
Für. I: kaut mēs viņu varē̦tum uziet! Für. I;

5) antreffen, entdecken
U., (auf)finden: nuoglabāt kuo tādā vietā, kur ne˙viens nevar uziet Etn. I, 107. es uzgāju (Var.: atradu) ganīdama rasā... ābuoltiņu BW. 9623 var. bē̦rni uzgājuši putniņus Saikava;

5) über jem. kommen, widerfahren
U.: viņam uzgāja lielas bē̦das, ihm widerfuhr grosses Leid U. dusmas uziet saimniekam LP. IV, 32. kārums uziet II, 77. kas tev par jautrību uzgājusi? Pas. I, 177 (aus Usingen). ja mums... uzies izsalkums III, 182 (aus Ruj.). jai... uzgāja miegs IV, 391 (aus Atašiene). jam uziet smiekls V, 294 (aus Welonen). kas jums visiem uzgājis - kādēļ tādi nuošļukuši? LP. IV, 27;

6) aufkommen:
uznāk lietus. uznāk... migla JK. IIl, 71;

7) aufgehen, verbraucht werden:
vai viss tev uziet (= saiet)? Ar. tur pulka zemes uziet, bei dieser Art (Kartoffeln zu ptlanzen) geht viel mehr Land drauf Duhren n. Mag. XIlI, 11. cik uziet, soviel draufgeht, zur Bezeichnung einer grösseren Menge: dzeri, cik uziet! LP. VI, 43. lai ne̦suot barības, cik uziet Stari II, 736. e̦smu dabūjuse žagarus cik uziet MWM. X, 886. paāksties nu cik uziet! Vēr. I, 1165; 8) (mit Bitten, Forderungen usw. auf jem.) eindringen U.: viņš man uzgāja ar draudiem, er stürmte mit Drohungen auf mich ein U. Ilzei... sametās... žē̦l, ka bij viņam tik sīvi uzgājusi Kaudz. M. 57. ciešāk vajadzēja uziet Upītis Nemiers 112. Refl. -tiês,

1) = uziet 8: tē̦vs stingri uzgājās. tad tu negribi viņiem uzieties? A. XX, 213;

2) finden:
vē̦lāku Šļupsts uzgājies, ka tas... bijis tas riktīgais zaķis Upīte Medn. laiki 117;

3) sich erinnern, sich besinnen auf:
nevar dziesmas uzieties (gespr. mit iz-) N. - Schwanb.

Avots: ME IV, 336

uzkàusêt, aus-, auf-, losschmelzen (tr.): uzkausēt sasalušu zemi, sniegu. minerālvielas, kuras nav ūdenī uzkausējamas Preip. 21. aizsalušu trūbu uzkausēt.

Avots: ME IV, 340

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

II vairinât,

1) entfernen
Lubn.;

2) hüten
U.; "izsarg%C4%81t">izsargāt, glābt" (mit aî ) Nötk.;

3) "karg, knapp
(skuopi) geben" Erlaa. Zu vairît I.

Avots: ME IV, 441

valnis,

1) valˆnis C., Dunika, Pankelhof, PS., Segewold, Stenden, Widdrisch, vàlnis Arrasch, Jürg., valˆnis Saikava, Sessw., vàlnis ² Prl., Vīt., valnis L., U., Ascheraden, Lubn., Rutzau, valne A.-Schwanb., der Wall, die Schanze
U.; der Damm: vaļņus apmest Lāčpl. 112. vaļņiem ieslē̦gts cietuoksnis Konv. 71. kapsē̦tas valnī JR. VII, 53. pie pašas valnes kapsē̦ta Vēr. v. J. 1904, S. 272. akmiņu valnē Kleinb. St. 42. aizsargu valnis bija par ze̦mu lielajam ūdenim Fest. pa valni vilciens luokās R. Kam. 83. pār viļņu valnēm JR. VII, 65. - sìena val˜nis C., Widdrisch, (mit àl ) Arrasch, Jürg., (mit àl ² ) KatrE., ein zusammengeharkter grosser Schwaden trockenen Heus Memelshof. rijā uzcirst valni Salisb., das plattgerollte Korn in der Riege mit der Harke auflockern;

2) naga valnis,

a) die Krone am Huf
Ar.; b) = ienadzis 3: ruokas sprē̦gāšuot un nagu valnīši atskabargāšuot K. Müller 100;

3) ratu valnis "?": grūti izrāpties nuo kuokasu pajūga, juo ratu valnis ir īss un stāvs A. XX, 780;

4) vàlnis Arrasch, Blumenhof, C., Jürg., Lindenberg, PS., Ramkau, Rentzen, Salisb., Wolmarshof, vàlnis ² Erlaa, Golg., Kl., Ogershof, Sehren, Sessw., Vīt., valˆnis Saikava, valˆnis ² Nauksch., Pankelhof, Segew.,Widdrisch, valnis St., U., AP., Autz, Fehteln, Kalzenau, Mesoten, Pernigel, Seltingshof, valns Bewershof, Holmhof, Selb., Stockm., val˜nītis N.-Salis, valnītis Etn. III, 177, Plur. vaļˆņi ² Schibbenhof, valnīši U., A.-Schwanb., (mit alˆ ² ) A.-Salis, valniņas Allend. n. U., der obere, anders gestrickte Rand an Strümpfen und Handschuhen:
cimdiem valnis izdevies par šauru Vīt. pe̦lē̦ki dūraini cimdi ar raibu valnīti Plutte 72;

5) der Rand, die Kante:
vaļˆņu ² malas sauc abas garās malas palagam un villainei RKr. XVI, 207. lai tad šai ce̦purei ausis nuopūstuot ar visu valni Upīte Medn. laiki 69. lielskungs, ar sarkanuo ce̦pures valni 105;

6) valˆnis ² Dond. n. RKr. XVII, 62, ein Schutzbrett vor dem Bienenstock;
valna Bielenstein Holzb. 205, 214, valns ebenda, ein Schiebebrett zum Verschluss des Bienenbaumes (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 199); valns Wid. "dzeinis": (dravenieki) dzē̦nu pina, valnu (Var.: valni) raksta BW. 30283. Bed. 6 dürfte auf der Bed. 1 beruhen. In der Bed. 4 und 5 nebst valiņu mala (unter valiņs II) wahrscheinlich zu li. valinỹs "Tuchecke, Rand des Tuches" (womit le. vàlnis nach Le. Gr. § 34 geradezu identisch sein kann) und zur Wurzel u̯el- "einschliessen, zusammendrängen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 295; vgl. Persson Beitr. 540 2). val˜nis 1 am ehesten (trotz li. vãlinas "Wall") kontaminiert aus entlehntem val˜lis . vàlnis (4 und 5): al˜ aus val˜lis, und n aus vàlnis. Anders (zu an. valr "rund" u. a.) Ehrlich Griech. Beton. 147.

Avots: ME IV, 458, 459

veĩkls (li. *veiklas Lit. Mitt. II, 238 und 240 oder veiklùs "gewandt, tätig") AP., C., Iw., Līn., PS., Ruj., Salis, Serbigal, Wolm., (mit èI ) Linde, (mit èi ² ) Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. (unbek. in Dunika, Oknist),

1) fleissig
L., U., (mit èi ² ) Sessw.; munter, hurtig U., Spr., (mit èi ² ) Bers., Sessw.; geschickt, gewandt (mit eĩ ) Frauenb.: veiklas kājas, hurtige Füsse Mag. IV, 2, 155, U. Sprw.: jauns cilvē̦ks, veiklas kājas RKr. VI, 104. kas veikls - apgriežas uz pimberi, kas neveikls - uz pūravietas sējuma Br. sak. v. 906. puisis ar veiklākuo mēli Etn. I, 116. rudzu trauku... veikli izmalušas LP. VI, 66;

2) gedeihlich
L., St.; wohl geraten U., (mit eĩ ) C.; frisch, gesund U.: veikls darbs C. veikls bē̦rns, ein körperlich und geistig wohlgeratenes Kind U.;

3) possierlich, komisch
W. - Livl. n. U.; sonderbar Salisb.: sviekstam veikla gaite (sonderbarer Geschmack) Salisb. n. A. Melnalksnis Mazsalaca 54, kāda apelsīnam garša ? - tāda veikla ir, - kâ tuo lai nu izsaka Salisb., Wolm.;

4) etwas dumm, beschränkt
(mit eĩ ) Ruj., Wainsel, Wolmarshof: veikls cilvē̦ks Ruj., Wolmarshof. veikla galva Wainsel. - Subst. veĩklums,

1) die Behendigkeit, Geschicklichkeit
U., Gewandtheit;

2) das Wohlbestelltsein
U.;

3) ein gewandter, dienstfertiger Mensch
Frauenb. Wenigstens in den Bedd. 1 - 2 zu veikt; zur Bed. 3 vgl. die Bedd. von vendîgs.

Avots: ME IV, 523, 524

vêlinieks, der Späthng, der Verspätete: šie vēlinieki (spät säende Bauern) ... izskaidruo, ka ... agri sē̦ti rudzi mē̦dzuot izsarkt B. Vēstn.

Avots: ME IV, 557

I vẽ̦za C., Frauenb., Wolmarshof, (mit è̦ ² ) Buschhof n. FBR. 1V, 77, Golg., Kaunata, Kr., Lubn., Mar., Meiran, N.-Rosen, Saikava, Schwanb., Sehren, Sessw., Warkh., Warkl., Zvirgzdine, vēza Oppek. n. U., Mag. XIII, 25, Pas. II1, 125 (aus Makašē̦ni), IV, 29I (aus Ludsen), VII, 292 (aus Lettg.), Bolwen, Gr.-Jungfernhof, Zaļmuiža, vē̦zs Oppek. n. U. Mag. XIII, 25, ein Stock; ein grosser, ästiger Knüppel Ramelshof; eine Rute, ein Prügel V., (mit è̦ ² ) Aahof: sē̦rmūkša vẽ̦zu LP. VII, 305. pliederu kuoka vēziņu Etn. II, 55, izsautēta ievas vē̦za BW. 23185. jemiet vē̦zas ruokā! 28877, 3. apēde ubagu ar visas vẽ̦zas 18189. ubags iet ar vẽ̦zu ruokā Mar. izņēmis ...vē ziņu (spieķīti) nuo paduses Anekd. 37 (aus Sinolen). ķer vē̦zas . . , un skrien vilka sistu Pas. I, 148 (aus Bē̦rzgale). ar vē̦zu vien varu iziet laukā (sagt ein Kranker) Oppek. n. Mag. XIII, 25. Vermutlich als das, womit man (beim Schlagen) schwingend ausholt, identisch mit vē̦za II.

Avots: ME IV, 572, 573

vieninât "?": viena biju viene̦nāma ("eine" genannt?), viena daudzi nebē̦dāju: vienu vārdu izsacīju, maksā pîeci bāleliņi BW. 3673.

Avots: ME IV, 659

II vija! ein Refrain: dziesmas, kuras ļaudis dziedājuši ap vasarassvē̦tkiem izsauk dami vidū un beigās . . . "vija" A. XXI, 592.

Avots: ME IV, 582

visvair visvairs, visvairums, Adv., besonders Wid.: še izsakās visvairs mīlestība, ilguošanās, žē̦labas RKr. IX, 107. kuo nu tādā apdegšņā var laba iesēt, visvair linus Alksnis-Zundulis. dvēsetes dzīves drusciņas, visvairums mīļu cilvēku piemiņai... uzlasītas Baltpurv. r. I, 1.

Avots: ME IV, 627

zàudêt: ein prs. zaudu (wohl von den Autoren selbst gebildet) bei Janš. Maiga 52, Austriņš Aizsaulē 67, Ezeriņš Siberijas zāle 24; "abbringen, abschaffen; umbringen" Lng.: tiesu nebūs z. daudz lauž[u] ir. nuokaut[i] in zaudē̦t[i].

Avots: EH II, 801