Paplašinātā meklēšana

‡ kose, Kosename für eine Stute Nautrēni: šī k. laba skrējēja.

Avots: EH I, 639

kuõse, s. kuosa

II.

Avots: ME II, 348

I kuõse,

2): auch (mit uõ ) Zögenhof.

Avots: EH I, 688

‡ II kuose Sermus "der zwischen den Schultern befindliche Teil des Rückens".

Avots: EH I, 688

kuose̦ns [wohl mit ē, ], eine junge Dohle LD.

Avots: ME II, 348

kuosens [für * kuosenis? ], eine Wiese, auf der kuosa, Katzenwedel, wächst U.

Avots: ME II, 348

skuose, das Kraut von Schweinstrüffeln St.; s. auch skuosta.

Avots: ME III, 910

‡ aĩča Sassm., das Schaf, Schäflein (Koseform): tā ir mana aiča.

Avots: EH I, 4

‡ àizmĩlinât, liebkosend hin-, weglocken: a. bē̦rnu pruojām.

Avots: EH I, 40

apčabinât, ‡

2) ringsum aufzausen, aufklopfen (ein Bett, damit es weicher wird):
a. gultu; ‡

3) "bedienen; liebkosen"
Frauenb.

Avots: EH I, 76

apglàudît, apglàust, tr., liebkosend streicheln: skuoluotājs viņu apglaudīja Kaudz. M. mācītājs apglauda bē̦rniem galvu Aps. apglaud savus sārtus vaigus BW. 14132, 2.

Avots: ME I, 87

apmĩlinât, tr., streicheln, liebkosen: sargs apmīlināja glaudīguo kaķi LP. VI, 860.

Avots: ME I, 108

apmĩļuôt, tr., liebhaben, liebkosen, herzen: tas līgaviņu apmīļuo St. bē̦rni māti apmīļuo, kā vien mācē̦dami MWM. IV, 185.

Avots: ME I, 108

‡ apžaudzîtiês ar kuo, jem. liebkosend umarmen N.-Bergfried.

Avots: EH I, 128

‡ atģaũgtiês Dunika, zur Genüge liebevoll (liebkosend) um jem. herum sein: kad bērni pā`rbrauks, māte nevarēs a. vien gar viņiem.

Avots: EH I, 144

atglàust, atglaudît, atglãstît, tr., zurückstreichen: atglāstījuse sejā iekārušās matu cirtas Latv.; atglaudīja nuo pieres matus Laps.; viņa atglauda bērim krēpes nuo pieres JR. IV, 48. Refl. atglaudîtiês,

[1) einander zur Genüge liebkosen:
nevar diezgan a. Selb.];

2) liebkosend sich befreien:
ne atkauties, ne atglaudīties vari vairs Jaunsudrabiņ in Plūd. LR. IV, 404.

Avots: ME I, 159

àusaînis, 1): Kosename für Pferde Saikava: saimnieka ausainim P. W. Šis ar mani tiesāties? 6; ‡

4) "ein schlauer, stolzer, eingebildeter Mensch"
(mit aû ² ) Frauenb.

Avots: EH I, 188

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

bambucis, bambucītis, fem. -te, ein Kosename für kleine Kinder N.-Peb.; bam̃bucītis, ein kleiner Käfer C.

Avots: EH I, 204

‡ be̦ñgulis (als Kosename), ein Kind Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 212

bicainĩte Kosename für ein Schaf: mīlīgi ar citu parunā..., saka: "bicainīte...!" Janš. Dzimtene II ² 202. baltuo bicainīti Bandavā II. 221.

Avots: EH I, 217

bice: Kosename für ein Schaf Lieven-Bersen.

Avots: EH I, 217

bidze (auch badze), Kosename für ein Schaf Līniņ, Wain.; [vgl. bice.

Avots: ME I, 293

‡ II bigucis, ein Kosename für Kinder N.-Peb.

Avots: EH I, 218

brãlis, (brólis), Dem. brãlītis, brālē̦ns, brāleniņš, brãliņš, brãluliņš, brãlucis,

1) der Bruder;
vielfach mit dem Zusatz īsts br., od. nach dem deutschen "leiblich": miesīgs br.; in Lubbessern īstais br. - auch der Marschall; tē̦va, mātes brālis, des Vaters, der Mutter Bruder, der Onkel; brāļa sieva, dē̦ls, meita, des Bruders Weib, die Schwägerin, des Bruders Sohn, der Neffe, des Bruders Tochter, die Nichte. brūtes brālis, der leibliche Bruder der Braut, aber auch Verwandter oder Bekannter als Marschall, Führer auf der Hochzeit, vakara brālis genannt BW. III, 1, 27; brūtgāna brālis, der Bruder des Bräutigams, der Marschall. Sprw.: dzīvuo kâ brāļi, rēķinās kâ žīdi. ar sirdīm kâ brāļi, ar mantu katrs sev;

2) (im weiteren Sinne, mit
bãliņš promiscue gebraucht) alle, die durch Bande der Verwandschaft, Bekanntschaft oder durch sonstige Beziehungen mit einander verbunden sind: vedēju puse sauc brūtgānu par savu brāli RKr. XVI, 207. amata brālis, der Amtsbruder; bē̦du br., der Leidensgefährte; ciema br., ein lieber Freund, Fremdling, gew. im Volk.; meža br., der Waldbruder; rada br., der Verwandte RKr. VI, 83; tautas br., der Volksgenosse; ticības br., der Glaubengenosse; brāļu draudze, die Brüdergemeinde;

3) das Demin. brālītis oft als Liebkosungswort:
vai brālīt! ach, Brüderchen, lieber Freund; oft aber zur Bezeichnung von verkommenen Subjekten: nevajag ar tādiem brālīšiem līst kuopā pie glāzes JR. VII, 73; trīs brālīši iesluodzīti cietumā; kruoga brālītis, der Zechbruder;

4) miežu brālis, lanzettblätriges Reitgras (Calamagrostis lanceolata
RKr. II, 68). [Wie serb. brâle, li. brožis u. a. wohl eine Koseform zu einem von *bhrāter - (s. *brātarītis) gekürzten *b(h)ra-, s. Izglīt. min. mēnešr. 1921, S. 198 f., Bezzenberger Altpr. Monatsschr. XV, 282 ff., Bugge KSB. I, 141, Kretschme KZ. XXX, 566, Wiedemann BB. XXVII, 222, Berneker Wrtb. I, 82.]

Avots: ME I, 328

buce̦ns, ein Widder: auch AP.; Demin. buceniņš als Kosename N.-Peb.

Avots: EH I, 248

budzis,

1): auch Kegeln;

2): auch Salis, Wolm.;

3): jem, mit verwühltem Haar; ein zänkischer, zorniger Mensch
Druw., Wessen; ‡

5) ein Ausbeuter
(r. кулáк) Räterussland; ‡

6) Demin. budzītis, ein Kosename
Planhof.

Avots: EH I, 249

II bundzis, ‡

3) ein Kosename für Stiere
(mit uñ ) Frauenb. Zur Bed. 1 vgl. Būga Tiž. II, 462 f.

Avots: EH I, 253

čabulis, etw., was raschelt: -

a) schlechtes Kleinkorn
[Posendorf, Burtn.]: paberi cūkām kādu lāpstu čabuļu;

b) eine schlecht gewachsene Pflanze:
mums šuogad nebij ne˙kādi lāga kāpuosti; tādi čabuļi vien Etn. II, 34;

c) ein winziges, unbedeutendes Wesen, [ein kleines Kind
od. Küchlein Fest.; in Gramsden, Dond. u. a. als Kosename]: čibu, čabu, čabulīt (von einem Huhn) BW. 2470, 7. meitiņ, mana čabulīte 15864, 4. bet kuo nu es ar tādiem čabuļiem runāju A. XIII, 2, 134;

d) ein alter, kraftloser Mensch:
kas tad tur nu par strādnieku, tāds čabulis tik ir Līniņ Wain. [Um Talsen sei čabulis ein geschwätziger Mensch; in Gramsden čabulis - ein ungeschickter Mensch.]

Avots: ME I, 400

‡ cacaunieks "etwas Hübsches (?)" Kaltenbr.: tâ kâ cacaunieki, liebkosend von kleinen Entchen gesagt.

Avots: EH I, 260

čakste, der Würger. brūnā od. sē̦tas čakste, der Neuntöter, lielā č., der Raubwürger (lanius excubitor); sirmā č., grauer Würger (lanius minor). lakstu čakstīte, Braunkehlchen Ar.; tumšā č., Schwarzkehlchen (saxicola rubicola) Ar.; [Bei L. ist čakste "ein Küchlein oder Vögelein, so eben aus den Schalen gekrochen"; auch Kosewort für etwas Kleines. Wohl zu čakstêt 3.]

Avots: ME I, 401

cēberiņš Birsm., [cēberiņs Wolgunt], cēbrene Bauschh., cēbriņš Mag. IV, 2, 55, Bohnenkraut (satureja hortensis). Daneben ceberiņš, eine Art Strauchweide Lasd. und] cēberīte, Thymian (thymus serpyllum) Nigr. [Mit. cēberīte wohl identisch] cèbrene ^2, [eine Pflanze mit violetten Blüten] Jauns.Auch als Kosename einer Kuh: guosniņ[a] mana cēberīte [(var.: ce̦kulīte) BW. 29032. Nebst li. čiobras (satureja) entlehnt aus чабер].

Avots: ME I, 376

ceĩpa [C.], der Haarschopf: ka es tevi nepaņe̦mu aiz ceipas! Ramelshof, [Kosenhof].

Avots: ME I, 368

cibis, ein Kosewort für Kinder RKr. XV, 109; [zu ciba 1].

Kļūdu labojums:
ein Kosewort == cālis; ein Kosewort

Avots: ME I, 379

čibīte, das Hühnchen. In Stelp. auch čibulīte, als Kosewort gebraucht. Vgl. ciba 1 und cibīte.

Avots: ME I, 412

ciga (s. auch unter cigiņš),

2) auch Demin. cidziņa, Kosename für ein Füllen od. Pferd
(in einem handschriftl. Vokabular); ‡

3) cigiņa, das Schwein
(in der Kindersprache) Wessen.

Avots: EH I, 269

‡ cika, Kosename für eine Ziege PV.

Avots: EH I, 269

‡ II cim̃buole, der Fuss einer Kuh Valgale; der menschliche Fuss von der Sohle bis zu den Waden Kalnazeem, Mesoten; das Bein eines Kindes (liebkosende Bezeichnung) Wahnen.

Avots: EH I, 271

V cir̂ksnis ^2, auch cirslis, [cìršļi Kosenhof, cìrkšņi PS., cir̂kšņi ² Selg., Wandsen, Nigr., Pl.], die Leistengegend, die Weichen: apslapina padusītes un cirkslīšus JR. VI, 20. ļuoti daudz dziedzeŗu ir cirslīšuos Konv. cirkšņu vaina, der Leistenbruch. viņam cirksnīši bē̦g iekšā, er hat einen Leistenbruch U. [Nach U. auch: eine Drüse, Geschwulst, Verhärtung.] cirksnis "Leistengegend" zu li. kirkšnis "das Gelenk zwischen dem Dickbein und Bauch" [und nach Mikkola Urslav. Gr. 94 zu urslav. *čerslo, woher čech. tṛísla "Leistengegend"].

Kļūdu labojums:
JR. = JK.

Avots: ME I, 385

[čubelīte Schujen, Koseform für ein kleines Mädchen.]

Avots: ME I, 417

‡ čubenĩte, Kosename: sieviņ, mana č˙! BW. 27227, 2.

Avots: EH I, 293

čubinât,

1) reinigen:
čubini traukus Mar. n. RKr. XV, 111;

2) aufzausen, lockern, aufklopfen:
matus, siena vīšķi, mīkstu guļu. čubini maku BW. 1752;

3) hätscheln, liebkosen:
ik˙kur,š savu, ik˙kur,š savu vakarā čubināja BW. 2659, 2. Refl. -tiês,

1) mit dem Aufzausen, Lockern, Aufklopfen beschäftigt sein, trödeln:
viens bē̦dulei gar kamiesi čubinās LP. IV, 120. viņa sāka atkal čubināties un rīkuoties gar gultu; čubināties ar lelli (von Kindern) Bers., Fest.;

2) in Liebe einander zausen, sich paaren:
zvirbulītis ar sieviņu pa paspārni čubinās BW. 2649.

Avots: ME I, 417

‡ čuga, häufiger čugiņa AP., ein Kosename für Schweine Kalz. n. Fil. mat. 26.

Avots: EH I, 294

čūrinât "?": putniņi čūrināja miega dziesmiņas, un sērdienīte aizmiga. [In Doblen gebe es ein čūrinât "ausstrecken" (nach Siliņ čũrinât, (die Lippen) missbilligend ausstrecken): kuo čūrini pakaļu? in Gramsden bedeute čūrinât - "melken"; in Ober-Kurl. auch in der Bed. von čurinât 2; in Ruj. - "fliessen lassen"; in Ubbenorm čũrinât "liebkosen".]

Avots: ME I, 425

‡ dakaris, Kosename für kleine Kinder Salisb.

Avots: EH I, 303

dãņa [N. - Bartau], auch dānis Salis, Etn. II, 1 [aus Lenzenhof], die Gabe, das Geschenk ( in Katzd. die Abgabe, das Deputat): dāņas nesīšu es nuo draudziņa A. XI, 186. juo re̦ti cilvē̦ks te pēc rudens dāņas tiecās MWM. VIII, 9. [dàņa "Belohnung (für eine Arbeit) in Naturalien" Kosenhof. - Nebst li. donìs (acc. dõnį) "Abgabe" wohl eher entlehnt aus slav. danь "Abgabe", als damit verwandt, es sei denn, dass das ā (statt uo) in dāņa aus Formen wie dālavas, dāsns u. a. entnommen ist.]

Avots: ME I, 447

‡ dārgulis, der Schatz (Kosewort): tev, mans dārgulīt! Janš. Dzimtene III ² , 400.

Avots: EH I, 312

dê̦ls, Demin. dêliņš, dê̦luliņš BW. 2089, dêļuks Bers., de̦lˆs, Gen. dê̦la Felixberg, Targeln, Angermünde, Puhnen, Scheden, Laidsen, Talsen, Postenden, Sassm., Wandsen; dêle Mar. n. RKr. XV, 112 (in kosender und auch verächtlicher Bedeutung), der Sohn: dē̦la vietā pieņemt, adoptieren. jauni dē̦li sabraukuši, ein Sohn ist geboren (Pl. statt des Sing.). dē̦la dē̦ls, der Enkel; dieva dē̦li, Gottessöhne, die um die Töchter der Sonne (saules meitas) werben; Pē̦rkuoņa dē̦li, die Söhne des Donnergottes; krūmu dē̦li, die Söhne des Gebüsches, d. i. Zigeuner, die auch dieva dē̦li scherzhaft genannt werden; krusta d. od. krustdē̦ls, der Taufsohn in der Studentensprache: der Fuchs; memmes dēliņš, Muttersöhnchen; tautas dē̦ls, der Freier; tē̦va dē̦ls, ein junger Mann vornehmer Abstammung, ein Wirtssohn: vairāķ kalpi bildināja, ne īstie tē̦va dē̦li. Zu dēt "saugen", [dêle "Blutegel"], gr. ϑῆλυς "säugend, weiblich", ϑηλή "Mutterbrust", ai. dhārú-ḥ "säugend", [la. fēlāre "säugen" u. a.].

Avots: ME I, 463

[I dim̃za Weinsch., ein Pferd, das angespannt öfters die Beine hebt und hin und her tritt, ohne vorwärts zu gehen; auch ein Mensch (auch in Kosenhof u. Gränzh.), der mit seiner Arbeit nicht vorwärts kommt. - Um Mitau sage man zu einem Menschen, der absichtlich andere zu erschrecken sucht, indem er hinter dem Rücken plötzlich zu lärmen anfängt: ak tu dim̃za!]

Avots: ME I, 468

druõztala, [druoztele Für.], Dem. auch druozteliņa U., [druoztelīte Für.].

1) ein Schnitzel, ein Stückchen, ein Krümchen:
es nelē̦ktu puiša dēļ ne pār skala druoztaliņu BW. 10557. ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. sadauzījis durvis druoztalās V. 130. maizes druoztaliņas. uguntiņas druoztaliņa saujiņā glabājama BW. 2869;

2) das Demin. druoztaliņa, -alīte, druozteliņa Mag. IV, 2, 113,. liebkosendes Epith. der Schwester: māsiņ, ze̦lta druoztaliņa BW. 17509, zuweilen auch Epith. der tautu meita 7143. Vgl. drāztala, drāztele. [Dasselbe uo auch in li. druožlė˜ (plur. druõžlės) "stružyna"; s. Būga LM. IV, 429.]

Kļūdu labojums:
uguntiņas = uguntiņa,

Avots: ME I, 508

drumstala (unter drumska): auch (mit um̃) Ramkau, (mit ùm ² ) PV., (drum̃stali) Salis; ein Span Warkl., Zaļm. - māsiņ, ze̦lta drumstaliņ (Kosename; Var.: druoztaliņa)! BW. 17509, 1 var.

Avots: EH I, 336

II dũda, ‡

2) Kosewort für Frauen
(mit ù ² ) Saikava.

Avots: EH I, 346

[I dũdulis,

1) "lē̦ns cilvē̦ks" (als Schimpfwort);

2) "ein Popanz"
Kosenhof, Daiben;

3) dùdulis ² "nuovārdzis, nuokārtu seju cilvē̦ks" Kačanova;

4) dũdulis, ein Kosename
Lesten.]

Avots: ME I, 524

dùksnējs,

1): dūksnēja pļava, eine quellige, einschiessende Wiese
Kosenhof. ceļš gāja pa dūksnēju vietu Golg.

Avots: EH I, 346

III duñdulis,

[1) "ein kleines, eingewickeltes Kind"
Kosenhof];

2) dunduls, ein fest zusammengedrückter Schneeball od. ein Klumpen von zerquetschtem Brot
Freiziņ. [Vgl. bundulis und li. dundùlis "Dickbauch".]

Avots: ME I, 516

dzidrs [Salis, Drsth., Sissegal. Selg., Kosenhof], klar, hell: dzidrs avuots, ūdens; dzidra debess; dzidras acis, bāliņi aizvadīs dzidri bē̦riem kumeļiem, kas tā par pili tik dzidrā ze̦ltā LP. VI, 831. asminam dzidra skaņa VI, 957. [dzidrs (klar und frisch) gaiss Grawendahl; "durchsichtig" Jürg.] Zu dziedrs I,

Avots: ME I, 549

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

[gãgacīte, ein Kosename für Kinder und Geflügel Bixten, Appricken.]

Avots: ME I, 616

gaîlis, Demin. gaîlîtis, gaîlē̦ns, verächtlich gaĩlelis [Līn.],

1) der Hahn:
Sprw. kad gailis dzied vakarā, tad cilvē̦ki maldās. strādāt strādā kâ zirgs, ēdin ē̦d kâ gailis. gailis nuominis vērsim kāju od. mēli. viens pats gailis daudz vistu valda. kuo lielies kâ gailis uz sē̦tas od. uz sūdu čupas od. laktā? ar gaili mājas nevar uzņemt, ar zirgu nevar nuolaist. ne gailis nedziedās, keiner wird darüber wissen;

2) alte, beliebte Einteilung der Nacht nach dem Hahnenschrei:
gaiļu laiks, die Zeit des Hahnenkrähens Mar. n. RKr. XV, 114. piecēlāmies rīta agrumā - gaiļuos, pirmajuos, uotrajos, trešajuos gaiļuos, priekš gaiļiem; nuo gaiļiem līdz vakaram. līdz pat gaiļu laiciņam (Var.: līdz rītam, līdz gaiļiem) BW. 16832. pirmā gailītī (d. Sing. ungew. st. pirmuos gaiļuos) 6787;

3) als Symbol des Feuers - in vielen Rätseln - das Feuer:
sarkans gailis uz jumta tup RKr. VII, 1249. ze̦lta gailis daiļi te̦k (= uguns skalā) 1254. sarkans gailis bedrē dzied (uguns krāsnī) 1257. jumtā ielaist sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

4) e̦ze̦ra gailis, = dumpis U., meža gailis, ="mednis ar sarkanu seksti" Jauna raža IV, 84. jūŗas gailis, der Kampfhahn (machetes pugnax)
RKr. VIII, 96: agri dzied jūŗas gaiļi, es agrāk piecēluos BW. 13250, 21. rāmīts gailis, der Kapaun; juoku od. spuogu gailis, der Spassvogel LP. I, 184, VI, 495; vakara gailis BW. III, 1, S. 47, ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss; žagaru gailis, Hahnrei St., ein leichtsinniger, prahlerischer Mensch A. XII, 869;

5) der Hahn am Flintenschlosse:
gaili atvilkt, nuolaist, der Hahn spannen, abdrücken;

6) die letzten Balken im Giebel
B. Vēstn.;

7) gailīši, gailītes, auch gaiļi, = gailenes U.;

8) gailīši, die obersten Strohbünde beim Decken des Daches:
gailīši ir kūļi, kas nāk pēc vistiņām uz jumta Grühn.; labības gailīši, lema cyanella Mežuos un ārēs 19;

9) gailīši, gaiļi, die Klumpen saurer Milch in der Grütze, in den Molken, Nachbleibsel, Klumpen der gewärmten Milch in den Molken
Trik., Smilt., [Ronneb.], Serben, Oppek., Erlaa, U.: gailīši - putrā rūgūša piena vai krējuma kunkuļi Smilt., [Trik.], Adsel. arī biezai putrai virsū liktuos, smalki sagrieztuos un izce̦ptuos gaļas gabaliņus sauc par gailīšiem Adsel. A. XII, 869. [Wohl eher nach Jagić AfslPh. VIII, 144 eine Koseform mit l gegenüber li. gaidỹs (wie brãlis neben apr. brāti) als unmittelbar von der Wurzel von ai. gāyati "singt"abgeleitet; vgl. dziêdât.]

Kļūdu labojums:
ein Hochzeitsgast, der nebst der vakara vista auf einen Faden aufgereihte Äpfel und Beeren abpicken muss = der Inhaber eines bestimmten Ehrenamts auf Hochzeiten, der scherzweise dabei auch die Rolle eines "Hahns" spielt

Avots: ME I, 584, 585

ģaugties U., = ģaubties; [ģaũgtiês, = "mīlināties, "liebkosen" Dunika; s. ģaubt I].

Avots: ME I, 694

glaĩma [Bl.],

1) gew. glaĩmi, Liebkosung, Schmeichelei:
biedru glaimi viņu samaitājuši;

2) der Scherz
L., St., U. [Wohl zu gleims, gliema, li. gléima "Schleim", gliẽti "beschmieren", kleima "schmieren, liebkosen", gr. γλοιός "klebrige Feuchtigkeit" u. a. bei Trautmann Wrtb. 92; vgl. auch Boisacq Dict. 123 u. 150 f. Die Bed. 2 ist vielleicht durch ein dem r. глумъ "Scherz" entsprechendes Wort beeinflusst.]

Avots: ME I, 621

glāsîgs, streichend, liebkosend: šķidrauts... vaidziņus glāsīgi glauž [Neologismus?].

Avots: ME I, 623

glãsît [C., Arrasch, Nigr., glãstît [C., PS., Trik., Segew., Arrasch, Dunika, Serbigal, AP., glâstît Nerft, glâstît ² Pl.], - u, - ĩju, (li. glóstyti), tr. sanft streicheln, liebkosen: tautu meita glāsa manu kumeliņu Ltd. 377, [BW. 29679, 1]. tautieti mīļi lūdzu, lūdzu galviņu (Var.: ap galviņu 9869) glāsīdama BW. 22060. līdzcietīgi viņa glāsīja tē̦va gurde̦nuo ruoku. tev piede̦r galviņa, man glāsīšana BW. 5370. viņa glāstīja matus Vēr. II, 143. acīm viens uotru tâ nemanuot glāsta Vēr. I, 258. Relf. -tiês, sich stricheln, sanft, fahren, spielen: vējš... ap maniem vaigiem mīļi glāstījās Asp. Subst. glãsîtãjs, glãstîtãjs, (li. glóstytojis), wer streichelt: tā vē̦de̦ra glāsītāja BW. 20911. [Zu li. glósti "гладить" glodùs "glatt anliegend", apr. glosto "Wetzstein", aksl. glaдъкъ "glatt", serb. glà`diti "glätten", ahd. glat "glatt" u. a.; vgl. Zupitza Germ. Gutt. 174, Fick Wrtb. III ⁴ , 147, Berneker Wrtb. I, 300 f., Walde Wrtb. ² 343 unter glaber.]

Avots: ME I, 623, 624

glaũdît [Dond., Nigr., N. - Bartau, Līn., Pl., Tr., Neuenb., Arrasch, Segew., Salis, Ruj., glàudît Serbigal, AP., C., PS., Trik., Jürg.], - u, - īju, bei L. u. St. auch glaudāt, glaudēt, tr.,

1) streichen, liebkosen:
ar vienu ruoku glaudīt, ar uotru plūkt (sist). gludu, gludu galvu glaudu BW. 14088, 1. tev galviņa neglaudīta 8087;

2) vom Gesang der Nachtigall:
puogāt, svilpuot, skanēt, klukstēt, līguot, glaudēt St. Refl. - tiês [li. glaudýtis "ласкаться"],

1) sich streicheln, sich schniegeln und bügeln:
aiziet diena glauduoties (Var.: glaužuoties) BW. 11143. glaudās kâ kaķis;

2) sich schmeicheln, anschmiegen, zärtlich tun:
ne tā mana līgaviņa, kuŗa klāt glaudījās BW. 11341. kâ gar mani glaudījies 9331. māte nemīlēja, kad ap tuo glaudījās Baltpurv. Agrā rītā 10. Subst. glaudîtãjs, der Schmeichler; wer streichelt, liebkost: man ir sava glaudītāja (Var.: glaudējiņa) BW. 11502. Zu glaust.

Kļūdu labojums:
streichen = streicheln, glätten

Avots: ME I, 622

glaũst [Tr., Erwahlen, Dunika, Nigr., Wandsen, Salis, Bl., glàust AP., Jürg., Serbigal, C., PS., Trik.], - žu, - du (li. glaũsti "anschmiegend"), tr.,

1) glätten, streicheln, liebkosen:
glauž savu līgaviņu BW. 11987. divas māsiņas sviestu glauž Tr. III, 964. glaužu gaŗus matus BW. 5496. viņu glauda draugu ruokas Vēr. I, 661. ne mana bija galva glausta, ne istaba izslaucīta BW. 14363,3;

2) schmiegen, anschmiegen:
glaud galviņu pie manim Ltd. 2108;

3) streichen, streifen;
bezdelīgas spārnus gar vē̦suo ūdeni glauž JR. IV, 37. krūtis pie krūtīm glaustu Rainis. Refl. - tiês,

1) sich, einander streicheln, liebkosen:
abi viens uotru glaužas;

2) sih anschmiegen:
glaužas ar savām krūtīm pie viņa krūtīm klāt Saul. mums jāglaužas pie pagasta klēts pakšiem Aps. [Nebst glauda, gluds zu li. glúdoti "still angeschmiegt da liegt", dial. глбкiй "schlümpfig, glatt"; vgl. auch glaums und glums. Weitere Kombinationen (bei Walde Wrtb. ² 348 und Boisacq Dict. 1062 verzeichnet) sind unsicher.]

Kļūdu labojums:
ne mana = ne man

Avots: ME I, 622, 623

glāzît, - u, - ĩju, tr., streicheln, liebkosen: tautu meita glāza manu kumeliņu Ltd. 377 (Lubahn), Ruhental, U. Sonst dafür glās(t)īt.

Avots: ME I, 624

guôča ² : auch (mit uõ, die Färse ) Grob., (mit ùo ² , Kosewort für eine Kuh ) Sonnaxt; Demin. gùočele ² (verächtlich) Linden in Kurl., = tele; gùočuka ² (maza guotiņa) Gr.-Buschh. n. FBR. XII; 74, gùočuks ² (teliņš) Sonnaxt.

Avots: EH I, 423

guôča ² , die Färse, junge Kuh Kand.; liebkosender Lockruf für eine Kuh: guočiņ, guočiņ! Zu gùovs; [vgl. guotene].

Avots: ME I, 688

‡ guča, Kosename für eine Kuh ("guotiņa") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 75.

Avots: EH I, 415

‡ guga, häufiger das Demin. gugiņa, das Huhn (in der Kindersprache und als Kosewort) Kalz. n. Fil. mat. 27.

Avots: EH I, 416

ieduobains od. ieduobe̦ns [Kosenhof], konkav: magnēta gali ir ieduobaini Konv. ² 811. ieduobe̦nā spuogulī Apsk. 1903, 74.

Avots: ME II, 12

ieduobums, eine flache Vertiefung: zemes ieduobums Konv. ² 1439. ceļu ieduobumi MWM. VIII, 513. luoga ieduobumā A. v. J. 1899, S. 353. akmens ar tādu ieduobumu kâ mulda LP. V, 408. [nuoluobītai uolai galā ieduobums Kosenhof.]

Avots: ME II, 12

‡ izmĩluôt (li. išmylúoti ). zur Genüge liebkosen: izmīluo, izglauda un atkal palaiž Siuxt. Refl. -tiês, zur Genüge liebkosen (intr.): izmīluojās gar zirdziņu vēl pēdējuo reizu Siuxt.

Avots: EH I, 467

jirīte, Kosenwort für Schafe Druw.

Avots: ME II, 114

‡ juõska Frauenb. "liebkosende Bezeichnung für ein kleines Mädchen, das eben das Gehen lernt".

Avots: EH I, 571

‡ judelis, Kosename für kleine Kinder ("ungefähr = nerātnis") Warkl.: ak tu j˙!

Avots: EH I, 566

I kabele,

2): Kosename für Kühe und Stuten
Renzen.

Avots: EH I, 572

II kamât:

1): auch Oknist; drücken, knutschen
Memelshof; drückend, knutschend, liebkosend quälen Mar., Saikava, (mit -ât ) Nautrēni; quälen Gr.Buschh. n. FBR. XII, 84, Saucken, (mit -ât ) Auleja, Bērzgale, Kalupe, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: visu dienu kamāja kēņiņa meitu Pas. VIII, 395. atgulies pie sievas, palika nemierīgs un sāka sievu k. XII, 415 (aus Domopol). k. kaķi Nautrēni. kamā zirgu, bez ceļa braukdams Warkl. k. zirgu pi grūta darba Zvirgzdine. kamāja juos (=strādniekus) ar grūtuo darbu Pas. X, 136 (aus Zvirgzdine). grē̦ki juo kamā Pilda; ‡

2) "unordentlieh kneten"
Schwitten, "pikāt" Erlaa: k. mīklu, biezpienu, nlāceni Erlaa; ‡

3) knillen
Kalnemois; "nekartīgi salikt" Meselau; ‡

4) "?": atliduo ... kâ mirdzuoši laimes putni, kamādami raižu un rūpju nuomuocītās dvēseles Veselis Dienas krusts 160. ‡ Refl. -tiês,

1) einander drücken, knutschen, quälen
Mar.;

2) sich plagen, abmühen, quälen
Prl., Saikava, Saukken, (mit -ât- ) Auleja, Bērzgale, Nautrēni, Pilda, Warkl., Wessen: kamājies, kamājies pi taida smaguma, - saslimsi! Nautrēni. viņš jau pie rijas būs. kamājas ar ... rudziem Veselis Netic. Toma mīlest. 116;

2) "bez vajadzības kur jaukties, gruozīties" Kalnemois;

3) sich mühsam fortbewegen
Celm. Zur Bed. vgl. auch ‡ atkamât und ‡ iekamât I.

Avots: EH I, 581

‡ II kāmerêtiês "geizend nicht essen" (??) Kosenhof, Wilzen.

Avots: EH I, 600

kãmeris: "kas kāmerējas ‡ II" Kosenhof, Wilzen.

Avots: EH I, 600

ķẽ̦pa,

1) eine Speise -
saldā pienā iebe̦rzta maize [Ringmundshof, Kosenhof], L., Wolm., PS., C., Serb.; in Mar. n. RKr. XV, 122 [und N. - Peb.] Kartoffeldickgrütze: kādu ķē̦pu tu iztaisījis, tāda jāapē̦d Hr.;

2) saure Milch
PS.;

3) ein Mischmasch, Wirrwarŗ eine Menge:
tu nu esi sataisījis tīru ķē̦pu Serb. Baruons ar milzīguo tautas dziesmu ķē̦pu pārbrauca Rīgā Plūd. ķē̦pas darbs! Vīt. 24; [eine unangenehme Verwickelung Lemburg];

4) Schnee und Regen
[Lemburg, Stelp.]; ķẽ̦pas laiks, Schlackenwetter;

5) ein Schmadderer, Sabbler
[Stelp.]: ķē̦pa, kuo nu ķē̦pājies AP. Ringmundshof, Sessw.;

6) Kinderpuppe
Wolm. n. U.

Avots: ME II, 374

[I ķikuris, ķikurītis, ein kleines, junges Lebenwesen; auch Kosename für kleine Kinder Mar.]; ķikurĩtis, Beiname des Hahnes: ej gailīt, ķikurīt.

Avots: ME II, 379

knābulis,

2): nuocirtīšu (sc.: baluodim) knābulīti (Var.: de̦guntiņu, snābulīti) BW. 2427 var.;

3): Kosename für einen beliebigen kleinen Vogel
(mit à ² ) Bers., Mar.; ‡

5) Kosename für ein kleines Kind
(mit à ² ) Bers., Mar.

Avots: EH I, 629

knibulis,

1) [duõngalis: maizes maz: vēl tikai mazs knibulis ir skapī Gold., Stenden; "ein Kleiner"
Drosth. Auch als Kosewort: tu mazais knibulē̦ns! kad tu izaugusi dižs puisis? Stenden]. ai, jūs zē̦ni, knibulīši (Var.: ķeverīši) BW. 2134;

[2) "eine ganz kleine Sache, namentlich an Maschinen"
Laud., Sessw., Hofzumiberge; "etwas Winziges, das knopfartig an irgend etwas haftet" um Autz, Neuenb., Edw. und Idwen;

3) "kāsītis" Hasenp.].

Avots: ME II, 246

kuokalĩtis "?": bērniņi, mani kuokalīši, ar plikiem vē̦de̦riem BW. 2945. nu, mani kuokalīši (zu Pferden), izlaidiet kājas! Alm. [kuokālītis Gramsden, kuõkālītis Bauske, ein Kosewort.]

Avots: ME II, 342

kuža,

1): auch (als Kosewort und Kinderwort!) Salis u. a.;

2): ein Tolpatsch
AP., Dunika; ja dē̦ls pārve̦stuos kaut kādu lužu, kužu (von einer weiblichen Person) Janš. Līgava II, 272. Das Zitat aus BW. 16268 ME. II, 331 ist wahrscheinlich als unzugehörig zu streichen.

Avots: EH I, 681

[larpata,

1) "eine Klatschbase; ein verkommenes Frauenzimmer"
Morizberg;

2) "ein Schlappschwanz"
Ve̦cāķi;

3) = ļar̃pata I Kosenhof, Roop, Drobbusch, Morizberg lar̃pata "skranda, lupata" Treiden, Pabbasch, Seppkull.]

Avots: ME II, 423

ļaũpata,

1) auch: ļaupete LP., Lesten, (Stück von einem Ganzen Kokn., Salis, Allend. n. U.], der Fetzen, ein vom Korper abgerissenes Stück Gr.-Sessau, Smilt.: izgāž vērsim ciskai ļaupatu LP. IV, 6. tāda ļaupete gaļas atšķīrās LP.; (ļaûpata ² Gr.-Essern, ļaupata Kosenhof "vom Korper sich lösender Hautfetzen"];

2) die Schaufel Freis.
[In der Bed. 1 nach Būga PФB. LXV, 318 zu làupît, li. laupýti "отламывать".]

Avots: ME II, 532, 533

lē̦luôt, s. le̦lluôt; [im alten Gesanbuch n. U. in der Bed. "liebkosen"; vgl. dazu slav. lelējati "hätscheln", ai. lālayati "liebkost". Nach Lautb. bedeute lẽ̦luôt - ein Wunde haben.]

Avots: ME II, 459

[lìecums ² Mar., Bers., Kosenhof, Schwanb., Sessw., Warkh., Warkl., Neu - Wohlfahrt, liêcums ² Lautb., = lìekums

II; "luoka vai slieces izliektā daļä Morizberg.]

Avots: ME II, 492

liegas ,* [die Wonne]: pirmais skūpstu drudzis jau mitējies, un tā vietā iestājušās klusas, lē̦nas liegas Plūd. [In Kosenhof angeblich (" seiten") in der Bed. " Sehnsucht".]

Avots: ME II, 493

liekatnes, übermässiger Frondienst; liekatnes darīt, zu viel tun, zu viel auferlegen Neik. n. U.: [es tev nedaru liekatnas G. G. Diez (in einem Kirchenlied). Der instr. pl. adverbial in der Bed. "abgesondert, für sich": es ē̦du liekatnēm Kosenhof.] Zu lìeks.

Avots: ME II, 494

[liele̦ns Kosenhof, ziemlich gross: labi liele̦ns jē̦rs. S. auch lielans.]

Avots: ME II, 498

[līksmaina od. līkšmaina (Adjektiv) vieta Kosenhof, = līksmanis. ]

Avots: ME II, 486

[lingāns "neveiklis, neiznesīgais" (Substantiv?): tāds kâ lingāns aizlinguo Kosenhof; in Morizberg sei lingāns ein langbeiniger Mensch, der grosse Schritte macht; "ein langbeiniges Lebewesen, das wackelnd geht" Sessw., Sinolen, N.-Schwanb.; liñgāns "jem. mit langen Beinen und Armen" Arrasch, Nötk.]

Avots: ME II, 471

lipa [Ruj., Ermes, Walk, Wenden, Roop, Serben, Seppkull, Muremois, Kosenhof, Neu-Wohlfahrt, Trik., Nötk., Alswig, Korwenhof], s. ļipa.

Avots: ME II, 473

lipâtiês, -ãjuos, ankleben wie eine Klette; liebkosen L., sich anschmeicheln Salis n. U. [Wohl zu lipt.]

Avots: ME II, 473

[lipsa,

1) eine Schmeichlerin; Klatschtasche
Kosenhof, Neu - Wohlfahrt: runā uzvijām kâ ļipsa Planhof;

2) "ein kleines, schlaues, unartiges Mädchen"
Nötk.;

3) ein Bummleŗ der Arbeit meidet
Sessw., Serben, Ronneb. - Wohl zu lipsnîgs und vielleicht zu slav. lisъ "Fuchs".]

Avots: ME II, 474

lĩsmens Smilt., [Kosenhof, līsme̦ns Nötk., lĩsmenis Wenden, Serben], lĩsmins [auch Trik.], eine moorige, schwankende Stelle, sumpfiger Seerand: e̦ze̦ri aizauguši lieliem līsminiem LP. VII, 1289. [Um Wenden und Serben līsmenis auch ein hingestreckt sich sonnendes Lebewesen; ähnlich wohl auch lĩsme̦ns: līdaka guļ kâ līsme̦ns Nötk. - Aus līksmenis?]

Avots: ME II, 490

luža

1) od.

2): ja dē̦ls pā`rve̦stuos kaut˙kādu lužu Janš. Līgava II, 272; ‡

3) Kosename für Kühe
Frauenb.: kur tad mana l˙!

Avots: EH I, 764

mačniņš [?] RKr. VIII, 92, die Misteldrossel. Beruht auf d. Matz (Kosename für Vögel u. a.).

Avots: ME II, 546

maigulĩtis, der Liebliche, Liebenswürdige Krūza; [maĩgulītis Bauske, Kosename für kleine Kinder].

Avots: ME II, 549

mãrpuķe [Salis], mãrpuķĩte Salisb., Marienblümchen: kliņģerītes, mārpuķītes, tās palika pagalvī BW. 13611. - Auch als Kosewort gebraucht: māsiņ, mana mārpuķīte! BW. 18005, 7.

Avots: ME II, 584

[màtē̦ns ² Stelph., mãte̦ns (wohl mit e, aus ē̦) Pussen, Usmaiten, Gr. - Rönnen, eine Koseform für mãte.]

Avots: ME II, 589

‡ mãtuža Salis, eine Koseform oder Pejorativform zu mãte, Mutter.

Avots: EH I, 794

‡ mažulis, Demin. mažulītis, mažuliņš, mažulē̦ns, Kosewort für ein kleines Kind Stenden.

Avots: EH I, 788

‡ me̦žmãmiņa, Koseform zu meža māte (s. unter mãte 4): m. (Var.: meža māte) putnus skaita BW. 2675, 1 var.

Avots: EH I, 805

miẽluôt [li. mielúoti "liebkosen Berliner Sitzungsber. 1918, S. 802], mielât, - ãju Mag. XIII, 2, 67,

1) [miêluôt ² Iw.], bewirten, traktieren, füttern
(auch. fig.): citi vīri kruogā dzēre, es mieluoju (Var.: baruoju) kumeliņus BW. 30049, 7. spuožums mieluoja acis Lp. V, 303. savu garu viņš sevišķi mieluo viņa dvēseli, Gott habe ihn selig! Straume;

2) prügeln:
ar stuku (strūpeni, stibu) mieluot U. pātaga sāks mežkungu mieluot! LP. VI, 1, 54. mana pūra dibe̦nā stīgām šūta katbačiņa, tuo mieluošu tautu dē̦lu BW. 21772. Refl. - tiês,

1) einander bewirten:
māsa māsu mieluojas BW. 4201, 1;

2) sich bewirten, sich an etwas gut tun
(auch fig.): suns paskubina, lai nu ē̦duot, lai mieluojuoties LP. IV, 112. viesi pie saimes galda mieluojās VII, 384. nu mieluojies, cik sirds kāruojuse! V, 216. tik skaista pils, lai acis mieluojas VI, 830. Subst. miẽluôšana, das Bewirten, Traktieren; miẽluôšanâs, das nomen actionis zu miẽluôtiês; miẽluõjums, die bewirtung; miẽluôtãjs, wer bewirtet, füttert: maize bē̦rnu baŗuotāja, plācen[i]s viesu mieluotājs BW. 2917. [Nebst. miẽlasts zu mĩļš; vgl. zur Jurkš. 12, liet. pas. II, 313, Niemi 393, poln. kochać się "epulari" und neugr. φιλεύω "bewirte".]

Avots: ME II, 653

[mīkrēslis Memelshof u. a., mìkrēslis Jürg., Kosenhof, = mijkrēslis.]

Avots: ME II, 642

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

mĩlinât,

1) liebkosen, lieb halten:
es gribu tevi apskaut, mīlināt Asp. VII, 26. [aiz kuo mani ciema puiši tikai mīļi mīlināja? BW. 34423.] sieva apkuopa un mīlināja savu māti LP. VII, 514;

2) lieb machen
U. Refl. - tiês, liebevoll um einen herum sein, sich bei jem. einzuschmeicheln suchen, sich mit jem. od. etwas abgeben: Sprw. mīlinās kâ mazi kaķē̦ni. tautu dē̦ls, kuo tik mīļi mīļinies? BW. 9605. Liena mīlinājās ar bērniņu Kaudz. M. viņš tagad sē̦dē̦tu pie krāsns un mīlinātuos ar uguntiņu Kļav. - Subst. mĩlinâšana, das Liebkosen; mĩlinâšanâs, das gegenseitige Liebkosen, Schmeicheln: ak kādi nu prieki, kampšanās un mīlināšanās! JK. III, 77; mĩlinãjums, die Liebkosung: mīlinājumu vajadzība Zalktis I, 150.

Avots: ME II, 644, 645

mĩļums,

1) die Lieblichkeit, Liebenswürdigkeit:
saulīt[e], mana māmuliņa abas vienu mīlumiņu BW. 4387 var.;

2) mīļuma nevarēt, sich nicht genug freuen, ergötzen können:
bāliņuos uozuoliņi, mīlumiņa (Var.: mīlībiņu, mīlabiņu) nevarēju BW. 25933. kuŗu pusi saule lēca, tur aug mans arājiņš; es nevaru tās pusītes mīļumam nuolūkuot 11193, 2, ich kann nicht genug liebevoll dorthin sehen;

3) (Kosewort) Liebstes:
ak, mīļumiņ, tu atkal tuopi sveša dzīvei Rainis Ze̦lta zirgs 87.

Avots: ME II, 646

[muknējs Kosenhof, = muklains: muknējas purva pļavas.]

Avots: ME II, 663

[naipulis "schmutzige Nase" Bilskenshof]. naĩpulĩtis, Kosewort für Kinder.

Avots: ME II, 690

našks: auch Meselau; naškus puišus Tdz. 42521 (aus Kosenhof); Adv. naški AP., Erlaa "ātri, drīzi".

Avots: EH II, 6

[ņibra, ein Kosename für Mädchen: re, kâ šī mazā ņibra māk jau ar vīriešiem bučuoties Janš. Dzimtene V, 267.]

Avots: ME II, 902

‡ nuoģaũgtiês Dunika, den Hals umarmend eine Weile liebkosen (intr.; von Kindern in bezug auf die Mutter ): bē̦rns gribēja vēl reiz n.

Avots: EH II, 48

[nuoietne, der Abtritt Kosenhof.]

Avots: ME II, 791

‡ nùomĩlinât, = nùomĩļuôt (?): viņa tuo nevarēja n. vien Janš. Dzimtene III ² , 59. Refl. -tiês,

1) zur Genüge seine Augen an einer geliebten Person od. schönen Sache werden
Vank.: n. ap ruotas lietām. viņš acīs tik skatās un n. vien nevar;

2) n. ap kuo, zur Genüge jem. liebkosen (?):
n. ap kaķi Vank.

Avots: EH II, 69

[nùomĩļuôt, eine Zeitlang liebkosen: es savu līgaviņu pie kubula nuomīļuoju BW. 34422 var.]

Avots: ME II, 821

[nùopaĩjât, liebkosend abstreicheln.]

Avots: ME II, 826

nùožẽ̦luôt,

2): auch Wilzen; ‡

3) (liebkosend) beschwichtigen, beruhigen:
n. maziņuo, lai neraud Frauenb. rāja mani māmulīte, izrājuse nuožē̦luoja BW. 4186; ‡

4) geizend zu knapp anfertigen
Lems.: nuožē̦luoti (= šauri) brunči. Refl. -tiês: leitis gan priecīgs ..., bet tuomē̦r nuodunduo un nuožē̦luojas: "ak skāde, ka ..." Pas. XII, 389.

Avots: EH II, 110

[ņukucis,

1) ein grösseres, rundliches Stück (Brot od. Käse)
N.- Peb., Serben, Segewold AP., Lös., Sessw., Selsau, Smilt., Nitau, Wolm., C., Druw., Nötk.: maizes ņukucis Autz. saimniece iedeva ganam lielu ņukuci siera Mitau, Nötk., Kalzenau, Peb.;

2) als Kosename:
kaķītis - ņukucītis N.-Peb.]

Avots: ME II, 905

‡ pabudžinât Strasden, liebkosend ein wenig kratzen (reiben): viņam tīk, ka viņu pabudžina aiz auss.

Avots: EH II, 122

paĩjât, [auch Salis, Ruj., Serbigal, AP.], paĩjuôt, tr., streicheln, liebkosen: tuo paijuo un gardumus tam taisa Dünsb. meža. malā vējiņš paijā zāli Vēr. II, 238. [Aus liv. paij resp. estn: paiuma "streicheln", s. Thomsen Beröringer 272.]

Avots: ME III, 34

‡ pamãmiņa,

1) die Stiefmutter (Koseform)
Pēt. Av. 1862, S. 200;

2) viala tricolor AP.

Avots: EH II, 155

pamĩlinât, tr., ein wenig liebkosen, laben, weiden: paņēma atkal kārtis un pamīlināja acis ap sarkanuo dūzi A. XIII, 462. Refl. -tiês, ein wenig charmieren, sich liebenswürdig machen.

Avots: ME III, 72

pamĩļuôt, tr., ein wenig, eine Weile liebkosen; es gribu viņu pamīļuot: [Refl. -tiês, einander einwenigliebkosen.]

Avots: ME III, 72

papaĩjât, tr., etwas streicheln, liebkosen: bē̦rnu. Refl. -tiês, sich, einander streieheln, liebkosen.

Avots: ME III, 80

‡ papokšinât Seyershof, eine Weile leicht (kosend) schlagen: p. mazuo cūciņu.

Avots: EH XIII, 164

parãds,

1): der Ausweis (ein Schein)
Kaltenbr. (mit à ² ): tev p. ir, - kuo tu bē̦dā?

2): auch (mit ā) A.-Autz, Allendorf, Alschw., Alswig, Amboten, AP., Behrshof (bei Dobl.), Bilskenshof, Bixten, C., Ermes, Funkenhof, Gaiken, Gold., Grawendahl, Grosdohn, Hasenp., Heidenfeld, Hofzumberge, Kabillen, Karkel, Kegeln, Kosenhof, Kurmene, Kurs., Lemb., Libau, Linden in Kurl., Lös., Lubn., Meiran, Meselau, Mitau, Muremois, Naud., NB., N.-Bergfried, Neuenb., Neuhausen, Nigr., Nogallen, N.-Peb., OB., Orellen, "Pēternieki", Preekuln, Prl., Rudbahren, Ruhental, Rutzau, Saikava, Salgaln, Schnickern, Schujen, Schwarden, Schwitten, Sehlenhof, Sessau, Skaistkalne, Smilt., Sonnaxt, Stelph., Trik., Waldau, Wainoden, Walk, Wirginalen, Wolm., Wrangelshof, (mit â ² ) Dunika.

Avots: EH XIII, 166

pãrsvète, pãrsvè̦ta [Nitau, Golg., Kosenhof], U., ein unwichtiger Feiertag: bija pārsvēte; ne˙viens negāja uz tīrumu strādāt, tikai mājās kādus darbus knibināja RKr.; pārsvē̦tas, die alten katholischen Festtage Peb. n. U., [Jaunie mērn. laiki II, 11].

Avots: ME III, 180

peķuôtiês,

1) schmollen, trotzen, nückisch sein
Smilt., Etn. IV, 164: samieguojušais bē̦rns peķuojas un raud Plm. n. RKr. XVII, 72;

2) "einander liebkosen; mit den Händen berühren"
Etn. IV, 164;

3) sich abmühen
Riga.

Avots: ME III, 194

pìeglaũdît, ein wenig streicheln, liebkosen: kas bērniņus pieglaudīs? BW. 13730, 29 var. Refl. -tiês, sich (mehrfach) anschmiegen,anschmeicheln, liebkosen: kāds jauns kaimiņš viņiem pieglaudījies Turg. Muižn. per. 68.

Avots: ME III, 250

pìeglaust,

1) anschmiegen:
viņš tuo pie krūts pieglauda Mācītāja meita 9. Matīsiņš pieglauž savu galviņu viņa krūtīm Blaum. Pie skala uguns 225. es pieglaudu, apmīļuoju, un, lūk, viņa nuo jauna iesnaudās Ezeriņš Leijerkaste II, 14;

2) überreden, befriedigen:
kad tādu vīru nevar pieglaust, tad atstāj viņu, wenn man solchen Mann nicht befriedigen mag... Für. I unter glaust;

3) pieglaust pie sevim, beschönigender Ausdruck für "stehlen"
U. Refl. -tiês, sich anschmiegen, anschmeicheln, liebkosen: Sprw. kaķis pieglaudies plēš. āda viscauri pieglaudusēs kauliem. suns pieglaužas, kamē̦r ir maize Etn. IV, 121. viņa cieti pieglaudās pie viņa krūtīm Vēr. II, 159. pie tētiņa kājām tā pieglaužas Jaunības dzeja 27. jūtas piespiesti paglaimuot, ce̦rē̦dami labāki pieglausties A. XI, 54. ar valuodu piesaglaudu pie tās meitu māmuliņas BW. 14702.

Avots: ME III, 250, 251

pìeluñcinâtiês Dr., pielun̂cinâtiês ² Sassm., sich anschmeicheln, anschmiegen, liebkosen: puisis grib meitai pieluncināties Sassm.

Avots: ME III, 269

piẽns (li. píenas), Demin. piẽniņš, piẽnutiņš BW. 32419 var., die Milch: Sprw. piena kâ jūŗa. piens kâ akna. tik putna piena trūkst od. putna piena vien trūkst (gesagt von einem, der sich sehr reich dünkt). tam vēl piens nuo lūpam nav nuožuvis od. tam vēl mātes piens aiz lūpas (von einem Gelbschnabel). guovīm piens raguos iet (die Milch wird weniger). saīdzis, kâ sagājis piens, katliņā piededzināts A. v. J. 1892, S. 256, guovs tikai trešuo pienu Saul. III, 85, die Kuh ist zum drittenmal milchend geworden (in Salis dafür: trešā pienā). (guovs) gaŗāku pienu, länger milchend Degl. Ve̦c. pilskungs 55, īsu pienu, kurze Zeit milchend Golg. - biezs piens od. biezpiens, Quark; jauns piens Etn. I, 68, Beestmilch; kaņepjupiens, in Lis. kaņuppiens, eine flüssige Speise aus ungeröstetem Hanf; ķē̦rnas p. Kursiten, ķē̦rnu p. U., ķērnes p. Mazvērs. Luopkuopība III, 77, die Buttermilch; kupināts p., dicke, gekäste Milch U.; putna od. putnu p., Vogelmilch; raganu p., vermeintlich von Hexen in Viehställen und auf der Erde verschüttete Milch Etn. III, 44. rūdzis p. od. rūgušpiẽns, skābs p., gegorene, saure Milch; salds p., frische, süsse Milch. sveķu p. Schwanb., Bers., Kosenhof, Beestmilch; vēršu od. vērša piens, der Schaum, der sich beim Aufkochen der Milch bildet Mag. XIII, 2, 54, Lis., Bers.; vilka piens, euphcrbia Antrop. II, 39. piena sulas, Molken. piena ziediņi, die in gekochter Milch übrig bleibenden Milchkügelchen, wenn das Beste abgenommen worden U. piena māte, eine gute Milchkuh U. piena drudzis "slimība, kuŗu dabū dažas mātes 3 dienas pēc dzemdēšanas" Etn. II, 165. piena zuobs Kaudz. M. 318, der Milchzahn. piena puika,

a) ein Gelbschnabel:
vai nu katrs piena puika tūliņ precinieks? MWM. VII, 805;

b) einer, der lauter gute Tage gehabt
U. - piena dadzīši, Gänsedistel (sonchus oleraceus L.) RKr. II, 78; piena puķītes, platanthera bifolia Rich. Etn. I, 30; piena zâle, lathraea squamaria Kokn. n. KKr. III, 70. piena putns, ein Vogel Ramāns. pieni Lis., = piẽņi. Zu npers. pīnū "saure Milch", av. paēman- "Muttermilch", payah-, ai. payaḥ "Milch", li. papíjusi kárvė "eine Kuh, die beim Melken die Milch nicht mehr zurückhält", pýdyti "zum Milchgeben reizen", ai. páyatē "strotzt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb.II, 73f.

Avots: ME III, 276, 277

II pince: mana pincīt! (Kosename für eine weibliche Person) Janš. Dzimtene III, 14.

Avots: EH XIII, 234

piñkulis C., piñkuls N.-Kmph.,

1) die Zotte:
matu pinkulītis Upīte Sieviete 96. aiz bārdas pinkuļiem A. Up. J. 1. 12. te būs kādi pinkuļi, tuos izplucini! Vīt. 74;

2) ein Klunker, Klumpen
Nötk., U.; pìnkulis ² Adsel, = ciñgulis I;

3) pinkuļi, eine Art Speise
Mag. XX, 3, 60;

4) ein kleiner Knäuel
Dond.;

5) als Kosewort:
manu zelta pinkulīt! Dz. V.;

6) das männliche Glied (in der Kindersprache)
Stenden. Zu piñka I.

Avots: ME III, 220

pũkainis,

1) ein junges Hühnchen, welches anstatt der Federn noch den ersten Flaum hat
Treppenhof, Mahlup: tur˙pat klukšķ arī cāļu māte un mazie pūkainīši Vēr. I, 1393;

2) ein Kosewort:
manu puisīt, manu pūkainīt! Brig. Vizb. 60;

3) pūkaiņi, eine Art Morastpflanzen
Nieder-Kurl. (vgl. pūka 6).

Avots: ME III, 445

pūknāsis,

1) f. pūknāse, von einem Huhn gesagt:
baltraibā pūknāse gan iesākumā nee̦suot labi gribējusi tupēt uz uolām Alm.;

2) pūknāsītis, pūknāstiņš, Kosewörter
Alksnis-Zundulis. Zu pūka + nāss.

Avots: ME III, 446

pumpucis,

1) auch pumpacis BW. 35096, 1 var., eine dickere Stelle od. ein Knoten im Garn Naud., ein Knoten im Gewebe: man iedeva jaunā mārša pumpučainas dāvaniņas; uz pum̃puča (Bauske) pakāpdama, Rīgas pili ieraudzīju BW. 25314, 6 var.; pum̃pucis, eine kleine Beule Arrasch;

2) Plur. pumpuči, der Fischrogen
Lubn. n. Etn. III, 1, Wid.;

3) pum̃pucis, ein Kosewort für Menschen
N.-Peb., C., Arrasch. Zu pumpa II.

Avots: ME III, 411

pūpaliņa,

2): Kosename für Schafe
Tdz. 50644, für den Vater 37084, für eine kleine Frau BW. 27264, 8. Das zugrunde liegende *pūpala od. *pūpaļa dürfte mit pùpuõls gleichbedeutend sein, vgl. pùpuõls 2.

Avots: EH II, 342

pūpaliņa,

1) "?": asariņas, pūpaliņas, da zemei nekrītiet! BW. 8681, 2;

2) Kosename für Kühe (bunte
Grundsahl, Treppenhof) N.-Peb., Ascheraden;

3) pũpaliņa "ein noch in der Wiege liegendes Mädchen"
MSil.

Avots: ME III, 448

‡ *pūpalīte, ein Kosename: sirsneņ, munu pūpalīt ...! Tdz. 53038. Vgl. pūpaliņa.

Avots: EH II, 342

‡ pùpê̦da ² Oknist, = pũpêdis 1: (fig.) šis taču e̦suot tik viegli kasījis. ē, ve̦lns, kas tās par kungu ādām. tad jau šis ne˙maz nezinuot, kâ pieķerties pie tādas pūpē̦das Jauns. B. gr. ³ I, 205. Hierher gehört wahrscheinlich auch das (als Kosename für eine junge Frau gebrauchte) Demin. pūpediņa (Var.: pūpuoliņa, paipalīte) BW. 25133, 2 (aus Pilskalne).

Avots: EH II, 342

‡ pùpuôla ² Auleja, Kaltenbr., (mit ùo ² ) Oknist, = pùpuõls 1. Das Demin. pūpuoliņa BW. 25133 als Kosename für eine junge Frau.

Avots: EH II, 342

pùpuõls Serbigal, Arrasch, Jürg., pùpuols ² Saikava, Selsau, Heidenfeld, Sessw., Gr.-Buschhof, pùpuôls Wolm., Ronneb., pûpuols ² Ruj., Widdrisch, Dunika, Gr.-Essern, Behnen, Nigr., Lautb., AP., pùpuôls ² Kl., pùpuõlis C., pūpuolis Meiran, pûpuolis ² Līn., Kandau, pũpuôlis Iw., pũpuols Wahnen, pùpuls ² Lis., Golg., Nerft, pûpulis ² Salis, Zögenhof, pūpulis U., Karls.,

1) das Weiden kätzchen;
oft der Plur. gebraucht: Zweige mit Weidenkätzchen, die am Palmsonntage (pūpuolu svētdiena) zu Schlägen, mit denen man die Langschläfer weckt, und zur Zierde dienen U. apaļš kâ pūpuols, von etwas Weichem, Rundem, von einem Aufgemästeten gesagt: bijuši nu gan viņam zirgi, apaļi kâ pūpuoļi Etn. II, 68. - pūpuoļu kuoks RKr. II, 77, Palmweide (salix caprea L.); pūpuļa k. Karls., Purpurweide;

2) auch fem., als Kosewort gebraucht:
sirsniņ, manu pūpuoļiņ (Var.: mana pūpuolīte, pūpuliņa) BW. 17724 var. vīra māte mīļi sauca: vedekliņ, pūpuoliņ BW. piel. ² 23438;

3) pūpuoli "gekochte Erbsen und Bohnen"
Lubn. Nebst li. púpuolė (bei Būga Aist. Stud. 177), gen. pl. pūpėlių̄ Tiž. I, 3351 "Weidenknospe" wohl zu paupt (s. dies).

Avots: ME III, 448

II pupucĩte, masc. pupucītis Arrasch, ein Kosename: Jāņu diena, pupucīte (Var.: pupacīte, pupuzīte u. a.), atved man brūtgāniņu! BW. 33078, 1.

Avots: ME III, 415

putas (li. putà), auch putes Glück Spr. Sal. 26, 23, nom. pl., der Schaum: Sprw. lai izput kâ jũŗas putas! baltāks nekâ jūras putas, teci, teci, strauj-upīte, sarkanām putiņām (Var.: putītēm) ! BW. 24518, 9. putu putās, in Schaum aufgelost, z. B. von einem Pferde, mit dem man gejagt hat U. zirgi bij putās Kaudz. M. 118. zirgi vienās putās LP. IV, 15. saimnieks apturējis savus putās nuobrauktuos zirgus JK. - putu gabaliņš, ein im VL. oft gebrauchtes Kosewort für einen schtinen und lieben Menschen: manu baltu bāleliņu, kâ tuo putu gabaliņu! BW. 21288. pulu pīpe, die Meerschaumpfeife Wand., Rnj. n. U.: iznāk pats tautu dē̦ls, putu pīpi smē̦ķē̦dams BW. 13646, 17. Zu pùst (s. dies), li. pùsti "schwellen", pùtntenos "Geschwuist", pāpautas "Schwlele" und wohl auch le. pàuts (s. dies).

Avots: ME III, 439

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

rītêtiês "spielen, liebkosen (mīlināties ar kādu lietu)"; für Lisohn angegeben, aber von Aps. nicht gekannt.

Avots: ME III, 540

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

‡ rũcītis Salis, Kosename für ein Schwein.

Avots: EH II, 387

‡ rukse Auleja, ein Ferkel (als Kosename).

Avots: EH II, 383

rukšulĩtis,

1) "?": ak tu cūku rukšulīti var.: Tenīsiņ), tavu skaistu suvēniņu! BW. 29194 var.;

2) "ein kleines (weisses und sauberes) Ferkel"
Schwanb., Golg., Selsau, Allendorf, Peb.; auch eine Koseform für kleine Kinder.

Avots: ME III, 557

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618

saglãstît,

1 ) auch saglãsît C., AP., = saglaudīt: saglãstît matus Dunika;

2) liebkosend gewinnen, erlangen:
puisis sev saglãstīja tuo meitu Ruj.;

3) eine gewisse Zeit hindurch verwohnen:
cik ilgi tu tuo puiku tâ saglāstīsi? Drosth.

Avots: ME II, 626

samikât, samikuôt, tr.,

1) durchkneten, verknutschen;

2) samikât AP., Kosenhof, Wessen, Selsau, Butzkowsky, Stom., A. -Schwanb., Sauken, samikuôt Kussen, Kerstenbehm, Selsau, AP., Butzkowsky, Heidenfeld, Meselau, Lös., Lis., (leicht) durchprügeln, mit den Fäusten bearbeiten: Juris snauž vien, - samikā viņu, lai miegs nuoiet! AP., Kosenhof;

3) samikuôt, schnell, mit vollem Munde (auf)essen
Lubn.

Avots: ME II, 685

samĩļuôt, intensiv liebkosen (perf.): gribas savu dēliņu samīļuot A. v. J. 1899, S. 256.

Avots: ME II, 688

‡ sikiņa AP., Erlaa, ein Kosename für Schafe. Vgl. sik I.

Avots: EH II, 485

‡ sikiņš Erlaa, ein Kosename für Lämmer (besonders von einem hübschen Lamm). Vgl. sik I.

Avots: EH II, 485

‡ siksītis AP., ein Kosename für Lämmer und kleine Kinder. Vgl. siksis.

Avots: EH II, 486

sir̂ds, -s (li. širdìs), dialektisch (in West-Kurl, auch bei Manz.) sirde, Demin. sir̂sniņa,

1) das Herz
(eig. u. fig.); der Mut; der Zorn (in dieser Bed. auch der Plur. gebraucht); der Magen (?) U.: laba, ļauna, mīksta, cieta sirds, ein gutes, schlechtes, weiches, hartes Herz. Sprw.: mīksta sirds kâ cāļam, kâ sievišķam. sievas sirds - mīksta sirds. smaga, gŗūta s., ein schweres Herz (nach U. grūta s. - Schwermut): virs ar smagu sirdi paņe̦m arī cirvi un ies darīt, kuo sieva grib LP. IV, 186. druoša sirds, ein mutiges Herz: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. liela od. bieza (Walk. n. U.) s., ein heftiges, zum Zorn geneigtes Gemüt U. nelaba s., (physische) Übelkeit: viņa bieži muocījās ar nelabu sirdi, raugājās un ... špļāva A. XXI, 401. tukša s., (physische) Nüchternheit U. zināma sirds, das Gewissen. jis bijis karstas sirds Zb. XVIII, 286. Sprw.: sirds kâ le̦dus. sirds kâ (sē̦tas) miets (von einem Mutigen). dūša kâ miets, sirds kâ plāksteris od. kâ siets (von einem prahlerischen Feigling). sirds kâ ar akmiņiem nuosluodzīta Neik. 26 (von einem Hartherzigen). Sprw.: sirds vībuotnēs (von einem Verliebten). sirds īstā vietā, das Herz am rechten Fleck. sirds pukst od. le̦c, das Herz klopft: sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91. sirds silst, das Herz wird erwärmt, gerührt U. sirds viņam gribēja tīri pušu plīst (das Herz wollte ihm brechen) Niedrīšu Vidvuds XX, 93. muļķītim sirds vien trīc, kaut tik izduotuos LP. IV, 92. sirds ne̦sas uz -, das Herz verlangt, sehnt sich nach - U. sirds ne˙kuo neņe̦m pretī, es mangelt aller Appetit U. actiņas re̦dz, sirsniņa grib, das Herz begehrt. sirds aiz salkuma tīri vai pa muti krita laukā (von starkem Hunger) MWM. X, 419. sirds skaidri par muti kāpj ārā, von grosser Neigung zum Erbrechen Biel. n. U. sirdī man griêž(as) ² U., mir wird übel. sirds aiz dusmām kāpa tīri vai pa muti ārā Alm. Kaislību varā 26. raudāt es nevarēju, bet sirds man tâ kâ kāpa vien kaklā A. v. J. 1897, S. 226. brīžam arī tev sirds var saskriet Kaudz. M. 58, plötzlich ergrimmen. beidzuot ķēniņam sirds apte̦kas LP. IV, 64, wird unwillig. sirds viņam aizkritusi, es ist ihm aller Mut entfallen U. - sirds pieņe̦m od. ņe̦m pretī, es schmeckt, gelüstet: ēd, cik sirds ņe̦m pretī! Sprw.: acis kāruo, sirds nepieņe̦m. tās viņu labi pabaruo, duod ēst, cik sirds ne̦s Etn. III, 121. sirdi piesiet, sich mit einer (kräftigen) Speise stärken. pie sirds iet, zu Herzen gehen U.: viņa vārdi iet pie sirds Kav. tām arī ķēniņienes asaras pie sirds iet LP. IV, 188. pie sirds ņemt, likt, zu Herzen nehmen U. caur sirdi iet, rühren, erschüttern U. tas man ķeŗas pie sirds, das geht mir zu Herzen. nuo sirds, von Herzen: nuo sirsniņas man mīlēj[a] tautu meita Biel. 2089. nuo sirdīm (Var.: līdz sirdei) māsa mīl Ld. 7551. sirdij mīlēt, dem Herzen angenehm, lieb, liebenswert sein: prātam tika tā meitiņa, sirdei vis nemīlēja; būt[u] sirdei mīlējusi, būtu mana līgaviņa BW. 11396. - man vēl kas uz sirds LP. I, 171, ich habe noch etwas auf dem Herzen. Sprw.: kas uz sirds, tas uz mēles, wes das Herz voll ist, geht der Mund über. es lūdzu dievu nuo visas sirds Kaudz. M. 383, von ganzem Herzen. glabā tuo kâ savu sirdi (wie sein Teuerstes) LP. VI, 756. es glabāju sav[u] vīriņu kâ sirsniņu azuotē BW. 27112. es savai māmiņai kâ sirsniņa azuotē (d. h., so lieb, so teuer ...) 3019. ak, kâ man tas sirdij labi (wie mir darum wohl ums Herz ist), ka jūs manī paklausāties Aps. III, 41. tuo re̦dzuot brāļiem nuoiet kâ sluogs nuo sirds (das Herz wird erleichtert) LP. IV, 98. ļaužu runas sirdi grauza BW. 8750. sirdi ēst, am Herzen nagen U. nuovadnieku puisē̦niem sirdi vien ēdināju 5360. tas griêž sirdī, das schneidet ins Herz U. - es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden n. Mag. XIII. 5. - sirds viņam cēlās, er wurde zornig U. man sanāca sirdis, ich wurde zornig. nuo sirdīm (vor Zorn) vai pušu sprāgst Neik. 7. ar sirdîm runāt, ärgerlich sprechen Austr. ve̦lns ... aizsirdījās i jam par sirdīm (vor Zorn, im Zorn) tâ padarīja, ka jis par zagli palika Pas. IV, 183 (aus Welonen);

2) das Demin. sir̂sniņa als Kosewort, Herzchen:
tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, sirsniņ, šuoruden! BW, 15044 var. ak, sirsniņ, nelūdz mīļi! 7808. Nebst ser̂de zu urslav. *sьrdьce, gr. χαρδία, lat. cor (gen. cordis), air. cride, got. haírtō, arm. sirt, apr. sīran "Herz", urslav. *serdá "Mitte" u. a., s. Trautmann Wrtb. 302, Walde Wrtb.2 191, Boisacq Dict. 412 u. a.

Avots: ME III, 843, 844

sir̂dspuķĩte,

1) Kosewort: Herzchen, Liebling:
sirdspuķīte mātes meita BW. 7869 var. gaid[i], tautiet, sirdspuķīt! 15050, 4 var. sieviņ mana, sirdspuķīte! 29788 var.;

2) eine Art Gartenblumen
PS.

Avots: ME III, 845

‡ sirmulis,

1) = sir̃mis (als Kosename) (mit ir̃ ) Siuxt;

2) "se̦rmuliņš" Dünaburg.

Avots: EH II, 489

skabũzis PS., skabūzis Freiziņ, Wid., Dr., Adsel, Ramelshof, Naud., Kand., skabuzis U., Kosenhof, Stürzenhof, ein altes Gebäude: vai tad šinī skabūzī cilvē̦ki ar dzīvuo? Ramelshof. mūsu istaba gatavs skabūzis: kāds gaiss laukā, tāds iekšā Naud.; ein Hundestall U.; eine Abteilung im Stall züm Aufbewahren des Viehfutters Kurl. n. U.; ein alter Schrank Frauenb. Aus kabūzis.

Avots: ME III, 863

skaitīkļi (nöm. pl.), das Rechenbrett, die Rechenmaschine Kosenhof; vgl. li. skaityklas "ein Steinchen auf dem Rechenbrett".

Avots: ME III, 866

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

šļaũcît Arrasch, Drosth., Nötk., PS., Schujen, Smilt., šļàucît ² Altenwoga, Bers., Druw., Gr. - Buschh., Lennew., Lis., Mar., Selsau, Warkl., šļaûcît Kl., Wolmarshof, šļaucît N. - Peb., -ku, -cĩju, stteichend glatt machen (mit àu ² in Lubn. und Sessw.), streicheln, massieren (mit aû in Bers., Lubn. und Sessw.; in Kokn. nur von Tieren), reiben: šļaucīt nuovītu virvi pa ruokām Lis., Warkl. u. a. Kaupurs abām ruokām stīvēja un šļaucīja stīvuo uzkre̦kla apkaklīti Seibolt. bārzdu šļaucīt LA. muguru šļaucīt Druw. ruoku šļaucīt (massieren) Bers. u. a.; mit Händen spülen, (das Wasser) ausdrücken (aus gespülter Wäsche) Bers., Kokn.; recken Lennew., Odsen; schlagen Sawensee. Refl. -tiês,

1) šļaucîtiês Lennew., Odsen, Spr., Wessen, (mit aũ) N. - Feb., Nötk., (mit àu ² ) Lis., (mit aû) Arrasch, Bers., Gr. - Buschh., Kl., Kr., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Warkl., Wolmarshof, (mit aû ² ) Grünwald, sich recken
U., sich rekeln: pa gultu šļaucīties Lis. u. a, zināja, ka... nav jāceļas..., ka var šļaucīties, cik patīkas Duomas II, 503. uz dīvāna laiski šļaucīdamies III, 516. pamašas dabū, kad gadās iet pāri tai vietai, kur suns šļaucījies Etn. IV, 115. čūskas šļaucījās saulē Warkl. D. zãles vidū šļaucījās ar ruokām Stari II, 592;

2) sich reiben U.; einander liebkosen (mit aû) Saikava. šļaucît und šļaucîtiês 2 wohl zu slaukt, während šļaucîtiês I zur Wurzel sleu- "schlaff"
(bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 708 ff.) gehtiren könnte.

Avots: ME IV, 65

smaîgs Welonen, Infl. n. U.. = maigs, sanft, süss. Wenn mit altem s-. zu norw. smeikja "streicheln, liebkosen", smika "streichen, glätten", nhd. sckmeicheln u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 686).

Avots: ME III, 949

šņakât, -ãju,

1) schnell (und mit Appetit) essen
Mar. n. RKr. XV, 140, Fest., Saikava; eifrig und schmatzend essen Aahof, AP., Bers., Drosth., Golg., Gramsden, Grünw., Geistershof, Kosenhof, Lennew., Lub., Meselau, Nötk., Ramkau, Ramelshof, N.-Schwanb., Selsau, Sessw., Sonnaxt; schnüffelnd, (einzelne Stücke) heraussuchend (fr)essen Wandsen, Schibbenhof (hier und in N.-Peb, und Stockm. auch das Refl. -tiês); schmatzend und gierig fressen (von Schweinen) Lennew. (šņakāties), Sassm. n. RKr. XVII, 56 (gew. in der Zstz. mit iz-): sivē̦ni šņakā lapas Saikava, Stopinshof. tas jau lāga neē̦d, tik šņakā(jas) vien Schibbenhof. tâ tev drīzi pietrūks, kuo šņakāt! Mar. n. RKr. XV, 140. ē̦dat, bē̦rni, šņakājat! VL. aus N.-Peb. und Ramelshof; "Reste ausfressen" MSil.;

2) gewisse Töne von sich geben
Stenden: šņakā ezis ar de̦gunu; cūka, suns, cilvē̦ks caur de̦gunu un muti uz iekšu un āru;

3) hacken
Golg.: šņ. zâles;

4) ohne Wind stark regnen
Aahof, Bauske, Golg., Stomersee.

Avots: ME IV, 90

II šnibis: kannas š. Drosth., Funkenhof, Kosenhof, Lennew., Smilt., Stackeln, Stolben; die Nase Wolmarshof; die Spitze eines scharfen Gegenstandes" (wo?).

Avots: EH II, 650

‡ spārnīte, die Beflügeite (Kosewort): skaistā s., saules bitīte! Rainis Zelta zirgs (1910), S. 69.

Avots: EH II, 547

spuñde,

1): auch (mit ùn ² ) Kaltenbr.; es pa spundi lūkuojuos BW. 19701 var.;

2): auch Bērzgale; ‡

4) (an Brettern) der Spund, der in die Nut eingreift
Orellen; ‡

5) "eine steinerne Brücke über einen Graben od. Bach"
Ramkau; ‡

6) "ein kleines einem russischen Soldaten zuerkanntes Landstück"
(mit un ) Kosenhof.

Avots: EH II, 563, 564

‡ spundenieks Kosenhof, der Inhaber einer spunde ‡ 6; kalpi spundenieki Tdz. 52334 (aus Patkule).

Avots: EH II, 564

suksariņš, ein Kosewort für ein Kind Alksn.-Zund.

Avots: ME III, 1118

I šukstinât, ‡

3) "?" Serbig.: kad jē̦ri vai sivē̦ni zīž, tad saka, ka viņi šukstina ("Kosewort").

Avots: EH II, 657

taukšêt Adl., C., PS., Serbigal, Wolm. (mit aû), AP., Arrasch, Salisburg (mit aû ^2), Gr.-Buschhof, Sessw. (mit àu ^2), Waidau u. Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Kosenhof, A.-Ottenhof, Schujen, Smilten, U., taûkšķêt Festen, KL, Saikava, (mit aû ²⁾ Salisb., (mit àu ²⁾ Fehteln, Kokn., Stockm., taûšķêt Prl. n. FBR. VI, 93, Bers., Golg., Kalz., Saikava, Schwanb., -ẽju, Fett schmelzen, schmoren U., (Erbsen) mit Butter oder Fett schmoren U., rösten (in Golg., Bers., Schwanb., Salisb. nur von Erbsen: "kaņepes, ciguoriņus grauzdē" Salisb.): (Hanf) zwischen glühenden Steinen gar machen Allunan n. U.; stowen V.: tuo . . . uz uguni mest un taukšķēt (in spätern Ausgaben: cept) II Makk. 7, 5. taukšķē̦tu tev būs tuo nest III Mos. 6, 21. taukšķē̦ti (LP. VII, 294, Etn. I, 47) od. taukšē̦ti (Ronneb., Serbigal, AP., Smilten, A.-Ottenhof) resp. taušķē̦ti (Selb., Jauns.) zirņi. kaņepes taukšēt (=grauzdēt) Wolmarshof, Etn. I, 3, Smilten, Schujen, (=cepinât) A-.Ottenhof, AP., (= piesta sagrūst eļļainas) Serbigal, (taušķêt) Palzm. n. RKr. XVII, 83. taukšêt (= cepinât) pupas AP. vaguļu vāceli taušķēsim BW. 19280, 1. rutkus taušķēt Prl. n. FBR. VI, 101. taukškē̦tus kāpuostus MWM. VII, 815; "puffen" V.; schlagen, prügeln Palzm. n. RKr. XVII, 83 (taušķêt): ar... kūjām taukšēja (taûšķēja Golg.) ve̦lnus LP. VI, 164. tevi . . . varuot taukšķēt pēc patikšanas Baltp. R. I, 113. garu redžus viņš prata taukšēt ("?") ar sava prāta sietu Stari I1, 523. Da beim Rösten von Erbsen diese knallend emporschnellen, etwa zu li. taukšė´ti "klappern" (An. 146, LChr. 352,6, Būga PФB. LXVI 231); mit taušķêt "prügeln; stampfen" vergleicht Būga KZ. LII, 287 f. li. tauškė´ti "anklopfen". Anders Scheftelowitz KZ. LVI, 185 und 195.

Avots: ME IV, 137

teļuks: auch A,-Ottenhof, Behnen, Kaltenbr., (als Kosewort) AP.

Avots: EH II, 675

terpît, -ĩju, aushalten U., AP., Fianden, Gr.- Roop, Kosenhof, Laud., Mar., N.-Peb., N.- Schwanb., Papendorf, Odsen, Rosenbeck, Schujen, Sermus, Smilt., Stolben, (mit er̃ ) Nötk., PS., (mit èr ² ) Aahof, Adl., A.- Schwanb., Bers., Fest., Geistershof, Golg., Grawendahl, Lis., Lub., Meselau, N.-Laitzen, Selsau, Sessw., Stom.: pie tik smaga darba nevarēja vis terpīt Nötk, bez putras ilgi nevar terpīt N.-Schwanb. viņam gan bija daudz kuo terpīt AP., Laud, nevar terpīt, cik te karsts Gölg. viņš jau vairs nevar terpīt: par daudz nuoguris Bers. vai tu tik vien vari terpīt? N.-Peb. - cauri terpīt, durchfülven Lemsal und Salis n. U. Aus r. терпѣть "dulden, teiden".

Avots: ME IV, 167

‡ tibītis Seyershof, Kosename für ein Keuchel od. für einen "mīlīgs cilvē̦ks".

Avots: EH II, 679

titilbis,

1) titilbis Orellen, Salis, (mit il˜) Arrasch, C., Kabillen, PS., titilbs, titilbe, eine Art Vogel;
titil˜bis Jürg., Ligat, Raiskum, Weissenstein, Wenden, ein Vogel mit langen Beinen; schwarzgrauer Wasserläufer U.; Sandläufer St.; keiner Strandläufer (tringa) Wid.; titilbīte U., RKr. VIII, 96, punktierter Wasserläufer (totanus othropus L.); der Roggenvogel Manz. Lettus, Elv.; titilbis MSil., titilbs Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, eine Schnepfenart: kuo titilbs aizkliedz, tas paliek stīvs Etn. III, 9. titilbi gaŗlieli (Var.: titilbe gaŗkāje)! BW. 260, 4;

2) ein langbeiniger Mensch
(mit il˜) Jürg.: Ivans Ivāničs, titilbis, kalse̦ns vecis Vēr. I, 1236. zeķainie titilbji Apsk. v. J. 1903, S. 474; einer, der mit nackten Beinen umhergeht (mit il˜) Ligat, Raiskum, Weissensfein, Wenden. skraida kâ titil˜bis, sagt man von einem ungenügend bekleideten Kinde Nötk. in ähnlicher Redensart bei unbekannter Bedeutung auch von PS. [mit il˜] gehört);

3) titil˜b(īt)is, titil˜bīte Kosewort für kleine Kinder
Nötk.: ak tu manu mazuo titilbīti! Vgl. stidilbis, tilbīte und die li. Vogelnamen titilvis (um Kaunas n. Būga Aist. St. 54), titilvikas Tiž. 1, 164, tilvikas, sowie Fick Wrtb. I ⁴ , 63. Um Hinzenberg sage man, der titilbis schreie: ti˙tilb, ti˙tilb, uz up[i], uz up[i]!

Avots: ME IV, 198, 199

tpruciņa, Kosename für eine Kuh Kokn. n. Etn. II, 185.

Avots: ME IV, 216

‡ tpruka, Kosename für Kühe Auleja.

Avots: EH II, 689

‡ tprušiņa Gr.-Buschh., eine Kuh (kosend).

Avots: EH II, 689

tprutaliņa, tprutulē̦ns, Kosenamen für eine Kuh, ein Kalb (?): vai ir jē̦ri, vai kazIē̦ni, vai mazie tprutulē̦ni BW. 33456. raibu tprutaliņu 16398.

Avots: ME IV, 217

trùolêt ² : "liebkosend schlagen" Fehteln.

Avots: EH II, 700

‡ tūpīte Grünh., Kosename fur ein Huhn.

Avots: EH II, 708

turza, eine Tüte Dr., Drosth., (mit ur̃) Wolm., eine Tüte aus Baumrinde U., Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Jānišķe, Kosenhof, Nitau, (mit ur̃ ) Karls., Segewold, Serbigal, Stenden, eine Papiertüte (mit ur̃ ) Stenden; ein Kästchen Drosth., (mit ur̃ ) Salisb.: viņš nuoplēš alksnim mizu, saliec turzu A. Upītis J. 1. 4. uogu turzas A. XI, 153. sabēris pe̦lnus . . . papīra turzās LP. VI, 150. Anna zināja, ka turzā atruodas dze̦ltē̦nais kliņģeris A. XVI, 305. sē̦rkuociiņu turz(iņ)a Rönnen, Salisb. Zu turêt nach Prellwitz Wrtb˙z 472 und Bielenstein Holzb. 346.

Avots: ME IV, 272, 273

II uce̦ns, Demin. uceniņš, Kosename für ein kleines Kind.

Avots: ME IV, 293

uĩce, Kosename für ein Schwein Siuxt.

Avots: ME IV, 296

‡ užuļât(iês) "kustēt, te̦kāt" (liebkosend) Auleja: kai bitīte užuļâ(jas).

Avots: EH II, 740

vaņķis,

1) etwas Eingewickeltes
(mit an̂ ² ) Bauske, Wandsen; ein eingewickeltes Kind (mit an̂ ² ) Schibbenhof; "gare̦ns drēbju vīstuoklis" (mit an̂ ² ) Schibbenhof;

2) ein gut aufgemästefes Jungschwein auch ein sotcher Knabe
(mit an̂ ² ) Ahs.; ein gut entwickeltes Schosskind (mit an̂ ² ) Frauenb.: apvēlies jau it brangs vaņķis (von einem kleinen Kinde gesagt) Frauenb. Madai jau tāds brangs vaņķis ir ebenda, sivē̦ns kâ vaņkis Ahs. n. RKr. XVII, 62. puišelis tik apaļš kâ vaņķis ebenda; "ein schreiendes Kind";

3) ein grosses Stück (z. B. Brot)
Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt (mit àņ ² );

4) "ein runder und weicher Bauch"
Kosenhof. Vgl. vanks.

Avots: ME IV, 474

van̂kšêt C., -u (in Bers. auch -ẽju), -ẽju,

1) van̂kšêt Golg., Nötk., N.Schwanb., Vīt., van̂kšêt ² AP., Arrasch, Jürg., Ramkau, Schibbenhof, vañkšêt Frauenb., vankšêt Bers., Kosenhof, Dickeln, Erlaa, N.-Peb., vankšķêt Ascheraden, Bers., Kreuzb., Neugut, Rite, Serben, Sessw., (mit an̂ ² ) Grünw., (längere Zeit ohne Grund) bellen, kläffen;
vànkšêt ² Lis., heiser bellen: suns tâ˙pat vankš; nav ne˙viena cilvē̦ka Jürg., Pernigel, Seltingshof. ej, paskaties, kuo tas suns tur rej! - ne˙kā nav; tâ pat vankš tikai Golg. suns šuovakar vankš vienā vankšēšanu Vīt. ap riteņiem suns skriedams vankš Druva I, 618. dzirdēju kvekšķu vankšķēšanu A. v. J. 1896, S. 184;

2) vankšêt Nötk., Vīt., viel und eintönig sprechen;
van̂kšêt ² Schibbenhof, langsam, kraftlos sprechen; vañkšêt Frauenb,, vankšêt Arrasch, Kosenhof, Mar., Peb., vankšķêt Sessw. "gaŗi, tukši, aplami runāt"; van̂kšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, van̂kšķît Bers., Kalzenau, faseln, verleumden; van̂kšêt ² AP. "pastāvīgi runāt ar bāršanās nuokrāsu": kuo tu nu tādus niekus vankšķi! Sessw.;

3) van̂kšêt ² Schibbenhof, van̂kšķêt ² Kalnazeem, laut weinen;
vankšêt Wirgin., ohne Grund weinen, klagen;

4) "?": kungs ņe̦mas ap mani pa krieviski, ka vankš vien A. v. J. 1905, S. 43.

Avots: ME IV, 472

vankšis,

1) ein Hund, der kläfft Dickeln,
Frauenb., Kosenhof, Lennew., Lindenberg, Nauksch., Raiskum, Ramkau, Rentzen, Serben, Trikaten, Vīt., (mit an̂) C., Golg., KatrE., Nötk., Ogershof, (mit an̂ ² ) AP., Jürg., Schibbenhof, (vankšķis) Grünw., Rite, (van̂kšķis) Bers., Kaltenbrunn, Kreuzb., Lubn., Neugut, Saikava, Sessw., (mit an̂ ² ) Adiamünde, Arrasch, Bauske, Siuxt: ej, paskaties, kuo tas vankšis tur rej! Golg. suns ir liels vankšis: nav ne˙kas re̦dzams, bet viņš tev vankš visu nakti Vīt.;

2) "der Kläffer" (von einem Menschen gesagt)
Nötk. (mit an̂ ), Jürg. (mit an̂ ² ), N.-Peb.; ein Fasler, Schwätzer Bauenhof, Serben, (mit an̂ ) C., KatrE., Ogershof, (mit an̂ ² ) AP., (vankšķis) Fehteln; "wer viel spricht und sich beim Sprechen wiederholt" Ramkau;

3) ein Kind, das (laut) weint
(mit an̂ ) C., (mit an̂ ² ) Schibbenhof, (van̂kšķis ² ) Arrasch, Siuxt;

4) die Dohle
(mit an̂ ² ) Autz n. U.;

5) "truoksnis, kas ceļas vankšuot" Vīt.; das Kläffen Odensee; das Schwatzen Odensee: paša neredzēju; dzirdēju tik viņa vankši Vīt.

Avots: ME IV, 472

varduklis,

1) Plur. vardukļi Ramkau, Odensee, vardūkļi Bers., Kalzenau, var̂dukšņi Alswig, A.-Schwanb., vardūkšņi Bers., Kalzenau, Froschlaich;
vardūkļi Bers., Kalzenau, vardūkšņi ebenda, etwas Schmutziges, Schleimiges;

2) vardūklis Lub., vardūksnis N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411, Bers., Kalzenau, eine Stelle, wo viele Frösche sind;
vardūksnis Rite "ein Teich (in einer Wiese), wo Frösche quaken";

3) vardukle Konv. ² 1164, var̂duklis Ramkau, var̂dûklis AP., var̂dūkļi Erlaa, vardukļi RKr. II, 76; Konv. ² 1164, var̂duksnis AP., vardukšņi Mar., var̂dūkšņi Kosenhof (auch: vardūkši), Fehgen, Serben, kriechender Hahnenfuss (ranunculus repens L.); var̂dukļi Kokn., var̂dukšņi Mar. n. RKr. XVII, 111, 136 "zâle, kas aug slapjās vietās"; vardukļi Konv. ² 2320, eine Torfpflanze; var̂dûkļi Trik., var̂dûkšņi Trik. "eine Art Pflanzen mit kleinen silbergrauen Blättchen, die an feuchten Stellen wachsen und Erdbeerstauden ähnlich sind"; var̂dukšņi Blumenhof "zâle gaŗām lapām, kas aug laukuos"; var̂duksnis Golg., Mahlup, var̂dûksnis AP., var̂dûkšņa AP., var̂dūkšņi Ogershof, eine Pflanzenart;

4) var̂dûksnis Erlaa "vieta, kas sniega izgulē̦ta, kur neaug ābuoliņš un labība" Erlaa.

Avots: ME IV, 476

varkšêt, -u, -ẽju,

1) varkšêt U., Bers., Odensee, var̃kšķêt Bauske, vàrkšķêt ² Golg., quaken, quarren:
vardes varkš(ķ);

2) varšķêt Golg., laut sprechen;
var̃kšêt Trik., lachend und lärmend laut durcheinandersprechen; varkšêt Serben, schnell sprechen, var̂kšêt A.-Laitzen, Blumenhof, C., Lenzenhof, Lindenberg, Lubn., Meiran, Schwanb., Smilt., Wohlfahrt, var̂kšêt ² Sepkull, var̃kšêt AP, (auch mit ar̂ ² ), Jürg., Wolmarshof, varkšêt U., Seltingshof, var̂kšķêt Alswig, Mar., Raiskum, var̂kšķêt ² Arrasch, var̃kšķêt Bauske, Salis, Widdrisch, vàrkšķêt ² Erlaa, varšķêt Golg., albernes Zeug schwatzen, babbeln; vàrkšêt Nötk., var̂kšķêt ² Schibbenhof, viel schwatzen: kuo tu tik daudz varkšķi? Bauske, Kosenhof, Widdrisch. tas jau varkšķ (schwatzt) kâ varžu dīķis Schibbenhof;

3) var̂kšêt C., var̃kšķêt Widdrisch, varkšķêt V., Kreuzb. (hier nur von Kindern gesagt),
var̂šķêt Saikava, weinen; varšķêt Schwanb., leise und eigensinnig weinen; varkšķêt Oppek. n. U., var̂šķêt Golg., schreien und weinen (von Kindern gesagt);

4) var̃kšêt Jürg., fortwährend murren, klagen;
varkšķêt Bers., Kalzenau "īgni rūkt, čīkstēt"; var̃kšķêt Bauske "brummen"; varkšķêt Vīt. "nekrietni runāt žve̦rkstuoša balsī; kuo nepatīkamu teikt"; varkšķêt Sessw., unzufrieden grunzen (von Schweinen gesagt): bē̦rni tâ varkš, ka nevar ne˙kuo sadzirdēt Jürg. saimniece varkšķēja uz meitām visu dienu Bauske. cūkas varkšķēja visu cēlienu lauzdamās uz mājam Sessw.;

5) var̂kšêt Wolmarshof, bellen;

6) varšķêt Golg., var̃kšêt Nötk., rasseln;
varkšêt Serben "grabēt"; varkšķêt Vīt. "čīkstêt"; varkšķêt Wirgin., bez. den Laut, der beim Picken des Spechts zu hören ist: braucuot nevarēja dzirdēt: rati varkškēja Golg. vārti veŗuot varkšķ Vīt. durvis varkšķ ("knarren"), ja nav iesmē̦rē̦tas Erlaa, ve̦zumam gāžuoties uore varkšķē̦dama salūza Vīt. - Vgl. einersetts li. ver̃kti "weinen", andrerseits - ksl. vrěštati "schreien", r. верещáть (верескнýть) "шумно шелестѣть; трещать; тараторить без умолку рѣзким голосом; пищать, плакать навзрыд". Im Le. ist verk- und versk- durcheinander geraten; vgl. auch Petersson Griech. u. lat. Wortstud. 41 und Krček Grupy 184.

Avots: ME IV, 479

varkšîtiês, -uôs, -ijuôs,

1) var̂kšîtiês ² AP., varkšîtiês N.-Peb., Ramkau, weinen (verächtlich gesagt);
varkšîtiês Zaravič, varkšķîtiês Bers., Kalzenau, varšķîtiês AP., Lubn., Meiran, Serben, eigensinnig weinen (von Kindern gesagt); var̂kšķîtiês Bers., varkšķîtiês Meiran, var̂šķîtiês Saikava, Sessw. "čīkstēt, pikstēt" (von Kindern gesagt, die sich zum Weinen anschicken): kādu brīdi tâ klusām varkšķījies un ar piedurkni acis slaucīdams... Kaudz. Izjurieši 114;

2) var̂šķîtiês Mar. n. RKr. XV, 142, das Gesicht zum Weinen verziehn;
varkšķîiês Vīt., (mit ar̂ ) Stockm., var̂šķîtiês Borchow, Golg., Prl., Saikava, varkšîtiês Vīt., das Gesicht, die Lippen verziehn, Grimassen schneiden: kuo nu varkšķies (varšķies Bers.)? runā un izturies kâ guodīgs cilvē̦ks! Vīt.;

3) varkšķîtiês Bers., Kalzenau, mit langer Miene, ohne Appetit essen;

4) varkšķîtiês Bers., Kalzenau "ķē̦muoties, māžuoties";

5) varkš(ķ)īties Kosenhof "tūļuotiês, neveikli strādāt". In der Bed. 1 zu varkšêt; in den Bedd. 2-4 (und 52) zu varkstīties und varšķît; und weiterhin (nebst li. varškė˜ "geronnene Milch"
und virkšti "więdnąć" ? Anders darüber Būga KSn. I, 298.) etwa zu sloven. svrêti se (part. prt. svrl se) "sich zusammenziehen"?

Avots: ME IV, 479, 480

vãrnagi Kosenhof, eine Art kriechender Pflanzen (mit gelben Blüten und grauen Blättern).

Avots: ME IV, 506

varza (li. várža "Fischwehr" Jaunis Pon. gov. II, 27),

1) der Wirrwarr, wirres Garn
Spr., Aps., Dickeln, Erlaa, Fehteln, Kokn., Odensee, Ramkau, Serben, Stockm., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Borchow, Drosth., Golg., Jürg., Kalz., Kokn., Oknist, Prl., Ronneb., Saussen, Stockm., (mit ar̃ ) Salis; "kas nekārtībā same̦sts, sajaukts" (mit ar̂ ) C., Nötk.: dzijs viena varza, ne+kâ nevar atmudžināt Golg. tīrā varza, ne+kâ vaļā dabūt! Serben;

2) die Fischwehr
Depkin n. U., N.-Bergfried, (mit ar̂ ² ) Kr.-Würzau, Platohn;

3) = ķīpa 2, ein aus Stricken geflochtener Korb zum Tragen Oknist;

4) eine verwickelte (und unangenehme) Sache
Kokn. n. U., Aps., Lennew., Vīt., (mit ar̂ ) AP., Bers., Gr.-Buschh., Jürg., KL, (mit ar̂ ² ) Bauske, (mit ar̃ ) Salis; "lietas, kas kādā gaitā kavē" Fehgen, Sessw.; "neveikšanās kādā gaitā" Sessw.; "daudz pūļu, klapatas" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂ ) Druw.; "pīšanās" (mit ar̃) AP.; "возня" Spr.; "niekuošana" Celm.: ar tuo man iznāca liela varza Sessw. iznāce tāda varza, ka lai dievs neduod Gr.-Buschh. man ar pusgraudniekiem liela varza Druw. n. RKr. XVII, 85. šis elles sastrē̦gums, šis mūžīgais murkšis un varza Austriņš Nopūtas vējā 119;

5) "kņada, drūzma" Kosenhof (mit ar̃), eine (lange N.-Peb.) Reihe Vīt.; "virkne" Oberland; eine Menge Sessw., (mit ar̂ ) A.-Laitzen, AP., C., Meiran, (mit ar̂ ² ) Bauske; "pūlis" (mit ar̂) Bers., Golg., Gr.Buschh., Kalz., Lubn., Meiran; "neliels pūlis" Kosenhof (mit ar̃ ), (mit ar̂) Trik.; "lielāks pulks" (mit ar̂) Druw. n. RKr. XVII, 85; eine Schar ausgelassener Kinder (mit ar̂ ) Jürg.; ein regelloser, wirrer Haufe, eine Schar von Lebewesen (Menschen, Hunden) Nötk.; "eine sich mit unnützer Arbeit beschäftigende Kompagnie" Wessen: tur nāk visi vienā varzā Vīt. saņem tu aiz viena paša zirnīša visa kuopiņa nāk kâ varza līdz N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617. atjāja ve̦se̦la varza zaldātu Trik. vai daudz bija? - tāda varza bija (eine zieml. geringe Anzahl) ebenda. laba varza (ziemlich viel) ebenda. mēs bijām ve̦se̦la varza nebēdnieku Veselis Tīrumu ļaudis. kur nu visus bē̦rnus kâ varzu ņemsi uz ciemu līdzi! Druw. n. RKr. XVII, 85. viņam ve̦se̦la varza radu Bauske;

6) die Verwandtschaft
Sessw. n. U.: viņam liela varza U.;

7) Schimpfwort
Gr.-Jungfernhof n. U.; ⁸⁾ "ein Geschwätziger" Dickeln. In der Bed. 7 nach Volter Разысканiя 51 aus r. ворзá "шалун, баловник, проказник". In den Bedd. 1-4 (und 5-6?) nebst varzi(s) zu vĕ̅rzēt, vērzt, virz(ī)ties, li. ver̃žti "schnüren", varžýti "mehrfach zusammenschnüren", vir̃žis "Strick", aksl. -vrěsti (prs. - vrьzǫ) "binden", r. пáворозъ "Zugschnut (am Beutel)", č. pov(r)islo "Strohband", an. virgill, and. wurgil "Strick", ae. wyrgan "erwürgen", gr. ὀρχάνη "Zaun", ἔρχατος Hes., alb. φραγμός "entwöhne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 272 f., Trautmann Wrtb. 355, Persson Beitr. 505, Torbiörnsson Liqmet. II, 102 f., Būga Aist. Stud. 107. In der Bed. 5 zur Wurzel von virk(s)ne u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 266)?

Avots: ME IV, 481, 482

var̂zât Drosth., Ronneb., (mit ar̂ ² ) Ruj., -ãju,

1) kreuz und quer einflechten
(mit ar̂ ) Kl., Ogershof;

2) verwirren, verwickeln
Spr., Bers., Dickeln, Erlaa, Kalz., Lubn., Meiran, Odensee, Pernigel, Vīt., (mit ar̂ ) AP., Borchow, Kaltenbrunn, Kokenhof, Sonnaxt, (mit ar̃ ) Salis; "samežģīt" Fehteln, Kokn., Stockm.: kuo tu varzā? tin kārtīgi kamuolā! Vīt. dzijs jāsāk varzāt vaļā (loswickeln, entwirren) Golg.;

3) schnell, oberflächlich
(ungewandt Nötk., mit ar̂ ) nähen Memelshof, flicken (mit Zwirn), stopfen Rutzau, Vīt.; nachlässig stricken, flicken (mit ar̂ ) Jürg.: adi kārtīgi, nevarzā! Jürg. varzāju kâ prazdams, bet galīgi neaizlāpīju Vīt.;

4) var̂zât Kr., zusammenkleksen; (eine Arbeit) schlecht machen
Salis n. U., unordentlich, lässig machen Bers., (mit ar̂ ) Nötk.; "unnütz trödeln" Wessen;

5) "savirknēt" Oberland;

6) "schwatzen"
Dickeln; schwatzend umhergehen Kosenhof;

7) "versārī" Segewold: "viņš nuo puikas dienām pa tiesas lietām vien varzājis. Refl. -tiês,

1) sich verwirren, verwickeln
Vīt., Spr.; "režģīties, pīties" Saul.;

2) "pulkā staigāt, klejuot, niekuoties" Wessen; "kustīgi, skaļi ruotaļāties" Preili;

3) sich abplackern, abmühen
Druw. n. RKr. XVII, 85, Kosenhof: varzāties pa tiesām Erlaa;

4) kursieren
Segewold: naudai vajaga varzāties. varzât 1-2 (und 3?) zu varza 1 resp. 3; varzâties 2 wohl zu varza 5 und varzâties 3 zu varza 4. Dagegen varzât 4 wohl aus r. варзáть "дѣлать плохо, как ни попало".

Avots: ME IV, 482

I varžât, -ãju, kreuzweise binden Serben; (aus Garn, Schnüren) flechten, wirken (mit ar̂ ) Blumenhof, Raiskum; "savārstīt pavedienu, valgu sietveidīgi" Ramkau; kreuz und quer zu sammennähen Serben; "saistīt, raisīt, sarežģīta Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran; "ievilkt, režģīt" (auf Stricke bezogen) C. (mit ar̃ ); (in der Eile) oberflächlich nähen Memelshof, (mit ar̃ ) AP., C.; "šâ, tâ saistīt, vārstīt" Ramkau; (ein Loch im Kleid) mit Zwirn stopfen Kosenhof (mit ar̂). Vgl. varažât und varzât.

Avots: ME IV, 482, 483

vasa,

1) Feuchtigkeit des Bodens
Kawall n. Ü. ("scheint in Livl. unbek.");

2) ein Wald mit feuchtem, blauen Lehm enthaltendem Boden
Arrasch; "ein kleiner, gemischter, stellenweise ausgehauener, sonniger, grasreicher Wald" Kosenhof. - Wenigstens in der Bed. 1 nebst ievasa und wohl auch vasa zeme zu ahd. waso "feuchter Erdgrund", and. waso "caespes" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 404, Trautmann Wrtb. 343, Walde Vrgl. Wrtb. I, 308,Petersson Griech. u. lat. Wortst. 28 und Zur Kenntnis 12 f. Būga hat dazu RSI. VI, 16 auch li. Vasintà und Vãsaknas (und Aist. Stud. 18 auch apr. Gwaitewesse pratum) gestellt.

Avots: ME IV, 484

vaukšêt, -u, -ẽju,

1) vàukšêt Drosth., vaûkšêt Wolmarshof, vàukšêt ² Kaltenbrunn, KatrE., Sessw., vaûkšêt ² Arrasch, Ruj., Salis, Widdrisch, vaukšêt N.-Peb., Vīt., vaũkšķêt Pankelhof, Salisb., vàukšķêt ² Bers., KatrE., vaûkšķêt ² Bauske, vàušķêt ² Lubn., vaukšķinât Meiran, vaušķīt, -ĩju, bellen;
vaukšêt Oberl. n. U., Kosenhof, vaukšķêt Oberl. n. U., Grünw., N.-Bergfried, ohne Grund bellen; vaûkšêt Wolmarshof, leise bellen; vaukšķêt Sessw. "riet īsiem, spirgtiem rējieniem"; vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., Dickeln, vom Bellen mehrerer Hunde gesagt: suns sāk skaļi vaukšķēt Sessw. tālu vaukšķēja muodrs suns Veselis Saules kapsēta 99. suņi ... vaušķī visu dienu Jauns.;

2) vaukš(ķ)êt Kokn. n. U., stark sprechen;
vaukšêt Sessw., laut reden; vaukš(ķ)êt U., vaukšêt Kosenhof, vom Geräusch, welches das Sprechen vieler Menschen macht; vaukš(ķ)êt Ramkau "truokšņuot ar ve̦ltu runu"; vaukšķêt Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, vaušķêt A.-Schwanb., unnützes Zeug sprechen, faseln; vaukšêt Borchow, Serben, Vīt., (mit àu ² ) Wessen "tukšu runāt"; vaûkšêt ² Bauske, vaukšêt Memelshof "tukši, neskaidri runāt": kuo nu vaukši! Serben; vaũkšêt "lärmen" Nötk.;

3) knarren;
vaukšêt Lös., Odensee, A.-Schwanb., vàukšķêt ² Erlaa, Kl., Kokn., vaukšķêt Bers., Kalzenau, vàušķêt ² Saikava, vaušķêt Bers., Kalzenau, knacken; vaukšķêt Ramkau, Vīt., vaukšêt Wessen, mit Geräusch brechen (intr.); vaukš(ķ)êt Ramkau "pārtrūkt, pārlūzt": vāģi vaukš Ruj. und Salisb. n. U. zari vaušķ, kad zvē̦rs pa mežu skrien Saikava, Vīt. mežā vaukšķ, kas mežā vaukšķināja? BW. 30676, 1. bez mazākā zariņa vaukšēšanas Latv. zari lūst vaukšķē̦dami Ar.;

4) vaukšķêt "knallen":
pirdieniņi vien vaukšķēja VL. aus Lubn.;

5) vaukšķêt Tirs., schreien;
vàukšêt Drosth., vaušķêt A.-Schwanb., weinen (von Kindern gesagt): tas vaukšējis nuo sāpēm kaķa balsī Etn. III, 91. jē̦ri vàukš Mehrhof; vàukšêt Drosth., vaũkšêt Nötk., vaukšêt U., Golg., vaukšķêt U., miauen (in Kosenhof und n. L. und U. auch vom Knurren der Katzen gesagt): kuo tas kaķis vaukš? Golg. Zu li. vaukšnoti "fortgesetzt ein wenig bellen".

Avots: ME IV, 487

vazuôt,

1) = vazât 1: pīlīte... vazuoja kungu gar zemi Pas.IV, 350 (ausN.-Bartau);

2) "darbu strādāt; uz reizu sākt ķadu darbu strauji strādāt" Dickeln. Frauenb., Kosenhof; von einer heftigen, hastigen, unüberlegten Tätigkeit gesagt
Lennew., Sessw.: šie tik vazuo ar pļaušanu Sessw. nu tik sāc vazuot pļaut, lai pakaļējie paliek pakaļā! Frauenb. vazuo vaļā! fang (schnell) an! AP., Erlaa, Selburg, Serben, Siuxt, Wahnen: vazuo vaļā ar siena pļaušanu (fang an zu mähen)! Frauenb. saucienu "vazuo vaļām!" kuo tikai kāršu spē̦lmaņi lietuo savā darbā Janš. Līgava I, 320;

3) schnell gehen
(AP., Erlaa, Frauenb., Siuxt), fahren, reiten: vazuo vaļā! fahre schnell! (prahlerisch gesagt) AP. Kristiņa . . . kāpj zirgam mugurā un sāk vazuot uz baznīcu Plūd. LR. III, 60;

4) = vazât 4, (mit etwas Langem, z. B. einem Strick Schibbenhof) schlagen, prügeln Erlaa, Frauenb., Lenzenhof, Lindenberg, Nötk., N.-Peb., Platohn, Raiskum, Ronneb., Rosenberg, Selburg, Serben; "pamudināt kādu, lai sāk kauties" Frauenb. Zur Bed. 2 ("vazuo vaļā!") vgl. das gleichbed. sukā vaļā!

Avots: ME IV, 488, 489

I vìešņava C., (mit ìe ² ) Sessw., Warkh., (mit iê ² ) AP., viešņava Kosenhof, Nötk., Peb., viešņavu tauki Drosth, n. Etn. IV, 32, Saikava, = iešņava, in ein dünnes Häutchen gewickeltes Schweinefett; ein rundes Stück Fett (viešnava) U.: mīkstās tauku viešņavas Upīte Medn. laiki. kâ tauku viešņavā iegrimušās acis Saul. III, 112. (pirksti) paliek kâ tauku viešņavā iespiedušies Vīt. 25. meita kâ tauku viešnava Zaravič. Aus iešņava mit dem v- von viest I?

Avots: ME IV, 672

I vilnît,

1): mit ilˆ Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 (prs. vilnīju), mit ìl AP.; kad sniegs pavasarī kūst, tad reizām te tâ vilnī ² ; liekas, ka e̦zars ir Orellen. rudzu lauks vilnī Linden in Livl. ābuoliņš ... vilnīja tumši zaļgans Vanagu ligzda 56. labība vilnī, arī uguns liesma Kosenhof;

2): (suns) luncinādams asti un vilnīdams pie Annas kājām Anna Dzilna 12. gaŗā bārda vilnīja jau pa vidiem balta Ciema spīg. 6. pāŗi ... griezās un vilnīja Azand. 41. brīžiem ieskanējās ... smiekli, pa vidiem vilnījuot vieglai, dzieduošai teicējas balsij Anna Dzilna 186. uz ... nuoras ... lē̦kāja luopi; gans vilnīja pa vidu ar rīksti un ... suni Daugava 1939, S. 638;

4): klupām ... zirgiem mugurā un vilnījām pruojām Burtnieks 1936, S. 88.

Avots: EH II, 784

vīpsnât, -ãju,

1) vĩpsnât Allendorf, A.-Ottenhof, Dunika, Grobin, Grünh., Grünwald, Naud., Nikrazen, Pankelhof, vìpsnât ² Aiviekste, vipsnât C., Sonnaxt, Stockm., vîpsnât Baltinow, Šķilbē̦ni, vĩpsnât ² Ekau, Essern, Kr.- Würzau, Līn., Schibbenhof, Selg., Siuxt, vīpsnât Bers., Gr.-Würzau, Kalzenau, Lennew., Lubn., Meiran, Memelshof, N-Peb., Rutzau, Sessw., Vīt., vìpsnêt ² Stockm., vīpsnêt Kosenhof, vipsnuôt Stockm., vîpsnuôt ² Wandsen, vìpsnuôt ² Erlaa, Lennew., Ogershof, vīpsnuôt Wid., (ein wenig) ironisch oder verschmitzt lächeln, schmunzeln; vĩpsnât Kurs. "gedankenvoll lächeln"; vīpsnât Vīt., den Mund zum Pfeifen verziehen;

2) (mit den Augen) winken
N.-Peb., (mit ì ² ) Schwanb., (vìpsnêt ² ) Gr.-Buschh.;

3) vìpsnât oder vìpsnêt "prahlerisch, selbstbewusst (etwas) sagen" Nötk. Nebst li. vypsóti "mit halboffenen Lippen hafblachend dastehen" zu vīpnuôt I.

Avots: ME IV, 640

vĩrenĩtis, das Männchen (Koseform): vīru, manu vīrenīti! BW. 9397, 10.

Avots: ME IV, 641

I vir̃gât C., Serbigal, (mit ir̂ ) Ronneb., Smilt., Trik., (mit ìr ² ) Lis., -ãju, raufen, reissen, zupfen Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Golg,, Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Vīt.; reissen, zerreissen, abtragen Sessw.: kuce̦ns virgā grāmatu, papīru, lupatu Golg. virgāt matus, linus Vīt. sīkstu ve̦lē̦nu aruot bij gan, kuo virgāt ders. saknes jāvirgā gruoziem Serben. meitu mātes pakaļiņa kâ virgāt izvirgāta (Var.: sukāt izsukāta) BW. 23618 var. kāds sāka virgāt harmōnikas Saul. I, 211. Refl. -tiês, sich, einander beissen, raufen, (scherzweise Lubn., Meiran) zanken Plm. n. RKr. XVII, 86, Adl., Grawendahl, Kosenhof, Meselau, Peb., Ogershof, Schwanb., Sessw., Vīt., (mit ir̃ ) Nötk., Drosth., Gotthardsberg; albern, lärmen Lubn., Meiran: virgājās kâ suņi Grawendahl. mūsu un viņsē̦tas suņi briesmīgi virgājās Sessw. bē̦rni virgājas Schwanb. zēni sāka matiem virgāties (einander die Haare raufen) Vīt. tad ta tie virgājas! Lis., Nötk. Zur Wurzel u̯er- "aufreissen, ritzen" (bei Walde Vrgi. Wrtb. I, 286)?

Avots: ME IV, 604, 605

vīrulis,

1) das Männchen
(Kosename): vīru, manu vīrulīti (Var.: vīrelīti )! BW. 9397, 4 var.;

2) Beiname der Lerche im VL.:
cīruli, vīruli, kad ņemsi sievu? BW. 2611; 2612; 2613, 2. In der Bed. 2 zu vīrinât II?

Avots: ME IV, 642, 643

zaķene,

1) die Häsin
Bauske, C., Jürg., Laud., Nötk., Pormsaten, PS., Sessw., Stenden, Vīt.: lai gādājuot zaķenes pienu LP. VI, 761. īsts mednieks labprāt nešauj zaķeni Vīt.;

2) eine Mütze aus Hasenfell
Adiamünde, Adsel, A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Assiten, Autz, Bauske, Bers., C., Dickeln, Drobbusch, Drosth., Dubena, Ellei, Erlaa, Fockenhof, Frauenb., Gilsen, Grawendahl, Grenzhof, Heidenfeld, Jāsmuiža, Jummardehn, Jürg., Kalnemois, Kalzenau, KatrE., Kokn., Kosenhof, Krohten, Laud., Lennew., Lubn., Mar., Meiran, Meselau, Mesoten, Naud., Neuhausen, Nötk., N.-Peb., N.-Schwanb., Pankelhof, Pormsaten, Preiļi, Pussen, Ruba, Rutzau, Schibbenhof, Schlockenbeck, Schnehpeln, Schwarden, Semershof, Sermus, Smilt., Stenden, Stom., Trik., Ubbenorm, Ukri, Vīt., Wohlfahrt, Wolgund, Würzau, Zebrene: zaķene galvā RA.

Avots: ME IV, 682

zaķuôt,

1) Hasen jagen
U., AP., Bers., Frauenb., Gilsen, Golg., Grenzhof, Kalzenau, Kl., Kosenhof, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Nötk., N.-Peb., Saikava, Stom.: puisis aizgājis zaķuot AP. taksis nav ne˙kas par ganu suni, cauru dienu skrien tikai zaķuot Frauenb.;

2) (fliehend) laufen
Lubn., Meiran; fliehen Laud.: zaķuo vaļā! laufe! Neuhausen;

3) ej zaķuot! geh zum Teufel!
Lubn., Meiran.

Avots: ME IV, 683

žaudzîtiês, -guôs, -dzĩjuôs,

1) sich aufdrängen; liebevoll um einen herumsein, liebkosen,
Annenburg, N. - Bergfierd, umarmen, küssen (hauptsächl. von kleinen Kindern gesagt): kuo tu žaugies? vai tev rūmes nav? Līvaine n. DL. kuo nu žaũgies? tu jau mani pa˙visam nuomuoki tâ spiezdams, apkampdams Ruhental;

2) einander liebkosen
N. - Bergfried. Etwa zu li. džiaũgtis "sich freuen"? Oder zu žauties 1?

Avots: ME IV, 790

II zedenis Spr., AP., Bers., Bewershof, Borchow, Burtn., Butzkowsky, Drosth., Festen, Gilsen, Gotthardsberg, Heidenfeld, Jürg., Kalnemois, KL, Kosenhof, Lennew., Lis., Lös., Lub., Lubn., Meiran, Meselau, Nötk., N.Peb., N.-Schwanb., Odsen, Ramelshof, Rengenhof, Ruhental, Saikava, Schujen, Selb., Selsau, Sessw., Stockm., Stomersee, zedinis Lub., Mar., zediņš Wid., = vab(iņ)a, riķis, ein Zaunstecken (gew. ein Fichtenast): kuo stāvi kâ zedenis Saikava. slinks kâ zedenis Meiran. izkaltis kâ zedenis Nötk. utu zedenis (Schimpfname für einen sehr abgemagerten Menschen) Nötk. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās? Birk. Sakāmv. 102. - zedenis, ein ästiger Pfahl, daran man Leinsaat trocknet Brucken. - zedeņi AP., Bers., Drosth., Erkul, Gaigalava, Gilsen, Grawendahl, Kokn., Korwenhof, Linden(in Livl.), Lös., Lubn., Meselau, N.Peb., Ruhental, Schwanb., Serben, Sessw., zediņi Bers., Fehsen, Golg., Kalnemois, Kokn., Lis., Mar., Odsen, Orellen, N.-Schwaneburg, Rengenhof, Selburg, Selsau, Semershof, Siuxt, Smilten, Stomersee,

a) Plural zu zedenis resp. zedinis (oder zediņš?);

b) ein aus
zedeņi resp. zediņi hergestellter Zaun (Abbild. s. auch Bielenstein Hol2b. 177, Fig. 95): zedeņu (Lubn., Meiran, Nötk.) oder zediņu (Adsel, Autz, Bers., Borchow, Erlaa, Golg., Holmhof, Kalz., KatrE., Kokn., Mahlup, A.-Ottenhof, Schwanb., Warkh., Widdrisch, A. Melnalksnis Mazsalaca 47) sē̦ta (gleichbed. mit zedeņi

b). iedrāzies zedeņuos Austriņš Nop. vējā 64. gar ruobežas zedeņiem 91. stabi kâ zedeņi slaistās P. W. Šis ar mani tiesāties? 6. gar zedeņ[u] malu (Var.: gar sē̦tmalām ) BW. 20577 var. kurzemnieki savas meitas sapinuši zediņuos I2862. Etwa Ableitung von einem *ze̦da (oder *ze̦ds) "Tor"
< "Loch, Öffnung" (und in diesem Fall zu li. pryžeda "Backofenloch", wofür auch prieždà LChr. 359,22, an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572)? Oder zu aschwed. gadder, ahd. gataro "Gitter" u. a. (bei Walde 1. c. 531 f.)?

Avots: ME IV, 701, 702

zediņš: auch Kosenhof, Orellen, Schujen, Sermus; zediņi, b): auch A.-Schwanb., Fest., Gr.-Buschh., Kosenhof, Schujen, Sermus.

Avots: EH II, 803

zeĩris Nötk., Serbigal, ein Gefäss zum Bierbrauen (ein Seihfass?) Drosth., Gotthardsberg, Koseuhof, Ronneb., Schujen, Smilten; zeieris L. "der Stelküwen". Aus d. Seiher "zum Seihen dienendes Werkzeug".

Avots: ME IV, 703

zîžļât AP., Burtn., Drosth., Kosenhof, Schujen, Sermus, zĩžļât Frauenb., Schibbenhof, Schnehpeln, Stenden, zîžļât ² Ruj. - Thorney, zīžļât Grünh., Grünw., -ãju, = zîžļât: bē̦rns zīžļā knupi Schibbenhof. jūrnieks zīžļā tabaku aiz lūpas Grünw. mazie teļi laiza un zīžļā, kur tik vien tiek klāt AP.

Avots: ME IV, 737

zikte,

1) das Visier auf der Büchse
U., Burtn., Drosth., Golg., Kosenhof, Lappier, Mar., Memelshof, Nötk., Ramelshof, Schujen, Stomersee, zikts, -s Gr.-Buschh., Jürg., Saikava, Sessw.;

2) ein Neugieriger, der zu spähen liebt
Aiviekste. In der Bed. 1 vielleicht aus schwed. sikte dass.; doch deutet estn. siht dass. auf ein deutsches Original.

Avots: ME IV, 718