Paplašinātā meklēšana

apkule, in Adsel für apkale.

Avots: ME I, 96

I ce̦kule (unter ce̦kula): auch (ein Kuhname) Fest., Linden, Ramkau, (= ce̦taļa) AP., Salis.

Avots: EH I, 262

II ce̦kule (unter ce̦kulis 3),

1): eine Kuh mit einem längeren Haarbüschel zwischen den Hörnern
AP.; ‡

2) = ce̦kulis 1: vistas ce̦kulīte BW. 24705 var.; 24792. visiem (= irbem) dailas ce̦kulītes 11111, 5 var.; ‡

3) eine Blume
Linden; Seifenwurzel (saponaria officinalis L.) Oknist.

Avots: EH I, 262, 263

dižce̦kule, die einen grossen Schopf hat: irbes meita, dižce̦kule RKr. XVI, 136.

Avots: ME I, 474

kule: naudas k. BW. 1785, 1 var. pe̦lnu k. 24784, 4. sēņu k. 20909. ubagu k. 34957. man bij laba ganu k.: ganuos gāju. pienu deve, pieguļā cūkas gaļu 29249. tas nuoņēma darba kuli, manu darba nedēliņu 22328, 1. nuostrādāja visu dienu ar savu kuli (der Arbeiter zehrte den ganzen Tag an der mitgebrachten Kost) Warkl.; "re̦snās zarnas gabals, kas nuobeidzas ar aizaugušu galu" Siuxt. bads k. Warkl., ein Geizhals. siekalu kulīte Frauenb., ein speichelndes (geiferndes) Kind. Zur Herkunft dieses Wortes s. auch P. Schmidt FBR. VII, 9.

Avots: EH I, 670, 671

kule, Demin. auch kulitiņa [Salis], ein kleiner Sack, eine Tasche U.: Sprw. kulē bāžams, maisā nelien. ceļa kule, ein kleiner Sack, in welchen Brot und andere Viktualien für eine Reise getan werden; kuli taisīt, den Sack füllen; kulīte, ein Futtersack für die Pferde Grünh.; maizes kule, ein Brotsack; miltu kule, ein kleiner Mehlsack; nabaga kule, Bettelsack. Sprw.: es viņu labākl pazīstu kâ nabags savu maizes kuli. nu ņēma nuo vedēju kules, kuo vedēju tē̦vs bija līdza atvedis BW. III, 1, 53. grūdeņa (tīkla) kule, der Netzbeutel Lasd. lielības kule, ein Prahlhans Purap. nieku kule, jem., der Unsinn spricht: tai jau nevar ticēt, tā ir tāda nieku kule Dond.; mē̦du kule, ein Spötter AP., Smilt. AIs Schimpfwort - etwa: Schachtel: ak tu ve̦ca pupu kule BW. 23438, 5. bē̦rnu preču kulē nest, ein Kind auf dem Rücken tragen. [Nebst li. kulė˜ "Sack" oder kulìs "Sack am Fischergarn"] wohl aus r. куль "Sack" resp. poln. kul "Säckchen am Fischernetz", [vgl. Berneker Wrtb. 1, 642 und Walde Wrtb a 208 unter culleus].

Avots: ME II, 306

‡ *kuldžinât, zu erschliessen aus sakuldžinât.

Avots: EH I, 670

kulenes, der Dudelsack Nerft n. Mag. IV, 2, 124.

Avots: ME II, 306

‡ kulenīca Meselau, ein kleiner Sack (etwas geringschätzig).

Avots: EH I, 671

kulenieki, Fausthandschuhe Lis. n. RKr. XVII, 94.

Avots: ME II, 306

[kulens U., = kulainis II, Blaubeerschnepfe.]

Avots: ME II, 306

kuletĩte, ein Demin. von kule, für kulĩte, das Säckchen, Täschchen: man ve̦cā kuletīte ar visām atslē̦gām BW. 27824, 1.

Avots: ME II, 306

le̦pakule, le̦pukule, ein Starrsinniger, Launischer, Stutzer: bē̦rns, sadusmējies, grib saspītēt ar tuo, ka neē̦d; tē̦vs saka: ja tu ļe̦puosies, tad ne˙kā nedabūsi; le̦pakulēm ne˙kā neduod Hasenp. n. Etn. III, 65. pamanīju, ka šis le̦pukule pret jūsu pati pārāk uzmanīgs Lautb. Wohl zu le̦pns,

Avots: ME II, 452

le̦pukule: uzpūtīga, īstā l. Janš. Līgava II, 280.

Avots: EH I, 734

le̦pukule, s. le̦pakule.

Avots: ME II, 453

liẽlce̦kule, die Grosszopfige, Beiname der Henne, der Eule, des Feldhuhns: vistiņ, mana lielce̦kule! BW. 17653. es savai Laimiņai lielce̦kuli (Var.: lielce̦kuļu) vistu kavu BW. 1140. ai irbīte, lielce̦kule! 2168. pūce, pūce, lielce̦kule 2575.

Avots: ME II, 497

‡ mēļkule, eine Klatschbase Lettg.

Avots: EH I, 806

me̦lukule, me̦lutūķe (aus me̦li + kule, ein kleiner Sack, tūķe, das Tuch), die Lügnerin, Klatschbase: pie tirgus bābām un me̦lukulēm JR. VII, 124. me̦lutūķe - valuodu izne̦sātāja, ciema sluota Grob. n. Etn. III, 66. Vgl. me̦lkulis.

Avots: ME II, 600

uõderkule, = uõdere I 4, der Hafersack der Pferde.

Avots: ME IV, 412

*pinckule od. *pinckulis "?": nuogriež nuo matiem, pieliek zēveli, sataisa pinckuli JK. VI, 45. "muckulī sapinušies mati" Selg.; piñckulis Schibbenhof, pinckule Nötk., = pinkulis 2.

Avots: ME III, 219

puskule, pus˙kules, ein halber Sack: izbira pus˙kules rudzu.

Avots: ME III, 429

‡ sar̂kule̦ns ² Seyershof, rötlich: lašam ir tāda sarkule̦na gaļa.

Avots: EH XVI, 443

I slaikule, die Schlanke: mūsu starpā ir visādas . . ., gan pilnīgas, gan slaikules Janš. Dzimtene IV, 231. brīnums, ka es, tāda slaikule, tev patīku Bandavā II, 126.

Avots: ME III, 913

II slaîkule "eine Faule" Warkl.; zu slaikât(iês).

Avots: ME III, 913

‡ spilˆveņkule ² Siuxt, ein Kissenbezug.

Avots: EH II, 551

‡ trakulene Kand. "vieglprātīga sieviete (rupjā nozīmē)".

Avots: EH II, 690

vē̦rzalkule Dond., ein Quersack.

Avots: ME IV, 569

‡ ẽ̦rkule Pussen, = ẽ̦rkulis 2.

Avots: EH I, 373

àizmā`rša PS., nach L. auch aizmārsis (li. ùžmarša, Vergesslichkeit, vergesslicher Mensch),

1) Vergessenheit:
aizmāršā likt, in Vergessenheit bringen. aizmāršu bē̦rns, ein vergessenes Kind LP. VII, 1, 169;

2) (auch àizmā`rkša Serb., Bers.) der alles leicht vergisst:
tad tik e̦smu aizmārša Purap. kā aizmāršu kule RKr. VI, 1.

Avots: ME I, 39

atklam̃bât Lemburg, langsam, ungeschickt, steif oder hinkend her(an)kommen: pasaku kule jau atklambāja Kaltenbr., Wessen.

Avots: EH I, 148

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547.

Avots: ME I, 173

atliñguôt, intr., herschlendern: dē̦lu māte atlinguoja, raušu kule mugurā BW. 23547

Avots: ME I, 173

àumašām, [aumašiem Lisohn], àumaši PS., aumašiņ Stom., aumašîgi, auch aumaša Mar., gar arg, gar viel, zu viel, sehr: sist aumaši, aumašām, stark schlagen. melderim tagad ūdens aumašām. ņe̦m par zālēm tīri aumašām Sessw. tu pavisam aumašīgi (aumašām) apejies ar darbu, du bist zu flüchtig bei der Arbeit Adsel A. X, 2, 66. kule man aumašiņ spiež muguru Stom. mātei bijusi aumaša mīkstas karašas RA. Vgl. aumež. [-mašāi usw. gehört anscheinend nebst mašs "die Metze (ein Mass) in der Mühle". "messen".]

Avots: ME I, 224, 225

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268

blusa (li. blusà, aksl. блъха), der Floh. blusu kule, der Flohsack, jem., der voller Flöhe ist; n. St. u. U. auch blusu kuņģis; blusu kāvējs, der Daumen (scherzweise); blusa iekuodusi, scherzweise von einer Frau, die in die Wochen kommt St., U. blusu dancis, ein Tanz Upīte, Medn. laiki. Sprw.: tam vairāk stiķu un niķu nekā sunim blusu. tukša blusa augsti le̦c. pie ēdiena kâ blusa, pie darba kâ uts. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 62, Trautmann Wrtb. 35 und Meillet MSL. XXII, 142 f.]

Avots: ME I, 318

I bugurs, ein groses Zugnetz, neliela tīkla kule ar 3 - 4 asu gar"iem spārniem katruos sānuos Konv. ² 2335; [vgl. bogars].

Avots: ME I, 345

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

[ce̦kula,] ce̦kuļa, kule">ce̦kule, Bezeichnung einer Kuh, n. U. einer Kuh, die am Donnerstage gefallen ist (= cetaļa), od. die ein Zeichen an der Stirn hat. [Zu einem * ce̦ka aus poln. cecha "Zeichen, Merkmat"?].

Avots: ME I, 368

ce̦kulis, ce̦kuls, ce̦kula BW. 10635; 11111,

1) der Zopf, Schorf:
tev vizuļi ce̦kulā BW. 6159. klupt kādam ce̦kulā. irbīte savu ce̦kuliņu nuo skujiņas darināja;

2) das lange Haar der Kühe zwischen den Hörner:
guovīm smērēja uz ce̦kula starp ragiem izkausē̦tus taukus Etn. II, 98;

3) der Träger des Zopfes, Epith. der Lerche, des Hunhes (auch der Kuh:
ce̦kule). cīrulītis, ce̦kulītis, tas aliņa brūvētājs. vista, ce̦kulīte BW. 1141;

4) die Troddel, Quaste, der Büschel:
vainaga c. BW. 10635: ce̦pure ar ce̦kulu; priede kupliem ce̦kuliem Apsk. I, 173. zirnīt[i]s auga pākstītē, kaņepīte ce̦kulā BW. 32525,1. man aizjūdza bāleliņš divce̦kulu kumeliņu BW. 16158;

5) der Dachfirst:
ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā;

6) ein kleines Wäldchen auf freier Fläche:
biezā egļu ce̦kulā BW. 11483;

[7) se̦glu ce̦kuls U., der Sattelknopf.
Zu li. kẽkulas "сгусток, ком, жемок" kekė˜ "Traube" u. a. s. Būga РФВ. LXX, 254 f., J. Schmidt Neutra 177 f. und Zubatý AfslPh. XVI, 386].

Kļūdu labojums:
10635: = 10635;

Avots: ME I, 368

‡ II denga, = ‡ dinga I (?): me̦lna cūka jūru brida, dengas kule mugurā BW. 30929. Aus r. деньги "Geld".

Avots: EH I, 315

[drabiņa od. drabiņkule Bers., ein ausgelassenes Mädchen.]

Avots: ME I, 488

draĩskulis [Salis, dràiskulis C.], f. -le, der, die Alberne, Ausgelassene: viņa, bē̦rns būdama, bija īsta draiskule A. XIV, 130.

Avots: ME I, 489

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

gē̦rda, ein wutendes Weib Bers.; eine Leichtsinnige; vieglprātīga sieviete, pa gaisu skrējēja, kuŗai nebūtu pilna prāta Druw.; "gaisīga, nerātna meitene, draiskule" Burtn.

Avots: ME I, 698

izniecava, izniekaļa, izniekala, izniekule, iznikala, izniekul(i)s, izniciņa, eine verachtete Person: izpaliņa mani pēla, izniekaļa nicināja BW. 8707, Etn. IV, 34. [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): [Oder: eine Person, die andere veräctlich zu machen sucht?]

Avots: ME I, 776

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izšņãpât, [Drosth.], izšņāpt Bers.,

1) ausstreichen:
tuo vajag izšņāpāt Poruk;

[2) heimlich entwenden:
izšņāpt naudu nuo kules N. - Peb.].

Avots: ME I, 813

[iztiks, U.], iztiksme, iztikšana, iztikums, der Unterhalt, das Auskommen: tev jāduod manai mātei iztika uz ve̦se̦liem divi mēnešiem LP. IV, 121. viņa tikai spēja sagādāt savu dienišķu iztiku Kaudz. M. malkas cirtēji atraisa iztikas kules JR. IV, 76. duod maizi, visādu iztiksmi LP. VI, 310. lai manta, kur ma[nta, kad tik iztikšana. būšuot iztikums visiem Janš. [iztikas nav U., es fehlt am täglichen Brote.]

Avots: ME I, 818

ķe̦blaîns,

1) betatzt, tatzig:
čučiet, guliet, lāča bē̦rni, ķe̦blainām kājiņām BW. 2105, 3 ;

[2) an den Beinen befiedert:
ķe̦blainas vistas Grünh., Penkule. - Zur Bed. 2 vgl. ce̦blains und cablains].

Avots: ME II, 358

ķe̦ntrs, geschickt, prächtig: ķe̦ntrs zē̦ns Pe̦nkule.

Avots: ME II, 366

‡ klukstes Patkule, Sessw., = klukuči: kad k. rauj tad kāds lād.

Avots: EH I, 622

I kulainis,

1) der Fausthandschuh
N.-Bartau: šim kulaiņi, tam kulaiņi, brūtgānam pirkstainīši BW. 25507; [3546?]. Zariņš nuorāva savus kulaiņus Saul.;

[2) ein Tarakan (Küchenschabe) mit dem Eiersack
Welonen. Zu kule].

Avots: ME II, 304

II kulainis, Brachvogel, Kronschnepfe, Wettervogel RKr. VIII, 97; n. Elv.: Wasserhuhn. [Für. I schreibt: kullanis, plar. kullani Wasserhühner; Für. - kuleinis, Wasserhuhn. - Vgl. r. кули́къ "Schnepfe", ai. kulīkā "ein Vogel" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 642.]

Avots: ME II, 304

kuļât, kūļât, -āju, freqn. zu kul˜t,

1) wiederholt schlagen, klopfen:
drēbes. viņš kuļā uogles ar bīkšķi, kukulžņus ar kuoku, sniega apķe̦pušās kājas uz grīdas. zaķis kuļā ar ausīm. un (viesulis) nikni kūļā pilnās vārpas AU. kapu kūļāt, den aufgeworfenen Grabhügel mit der Schaufel wiederholt schlagend ebnen, glätten Gold., Wid.;

2) schütteln, rütteln (von einer Flüssigkeit):
šķidrumu pudelē Blaum. Refl. -tiês,

1) baumeln, schlenkern, sich hinund herbewegen, langsam vorwärts kommen:
mēteļa skrandas kuļājās ap kājām Dok. A. kule kuļājas pa muguru. vienstuobrniecei gailis kuļājās, tik˙līdz tuo pakratīja MWM. VI, 28. viņa bija briesmīgi tauka, un krūtis viņai vienmē̦r kuļājās Latv. uz katra suoļa pal sais zirdziņš ļuodzījās un kūļājās pa platuo ilkšu starpu Latv. mēs pa ceļu kūļājāmies tāļāk Vīt.;

2) sich breit machen, sich einmischen:
citām jāja precinieki, es pa priekšu kuļājuos BW. 7918. kuo tu kuļājies mūsu starpā? Subst. kuļâtãjs, kũļâtãjs, einer, der schlägt, klopft: kankalīšu kūļātāji BW. 2664.

Avots: ME II, 309, 310

ķũle,

1) Schlitz am Weiberrock
Dond.;

2) die Keule (bei Vögeln)
Lasd. (s. ķūlis);

3) die Seitenstange an der Egge
A. XI, 170; 250. [Aus mnd. kule "Keule".]

Avots: ME II, 393

‡ kuļene A.-Autz, Schnickern u. a. n. FBR. XVI, 144, Deminutiv zu kule.

Avots: EH I, 672

III ķulis (s. unter ‡ kulene) "?".

Avots: EH I, 707

ķũlis,

1) die Keule, der Stock:
ķūlis - gare̦ns kuoks, kur atspiesties Etn. I, 138. ķūlis - līks kuoks zē̦niem ripu sišanai II, 113;

2) die Keule, das Kniestück
Stelp.: šķiņķi ar visu ķūli atstāja ceļa vīriem Vīt. zinājis dabūt ruokā kādu cāļa ķūli Niedra; auch der Vorderarm des Menschen Lös. n. Etn. IV, 98. ruokām ķūļi jē̦li bijuši nuobraucīti JU.; auch die Schweinsschnauze Freis.;

3) verächtliche Bezeichnung einer plumpen, ungehobelten, verderhten Person, der Plumpsack, Tölpel
AP., C., [Ronneb.], Lasd., Selb., Katzd.: tas ir gatavs ķūlis Naud. redz, ķūlis kāds le̦pns! Purap. eita, ķūļi, auzu sēt BW. 28161. vai manu vīra ķūli BW. 33510, 3 var. ķūlis, einer, der sein Schuhwerk langsam anzieht Spr. ķūļi, [ķûļi Kr.], der Name, den die Marienburger, in Erwiderung der sie mit dem Namen bruoļi bezeichnenden reineren Letten, diesen geben. ķūļu lini, schlechter Flachs; Flachs der ķūļi. ķūļi. ķūļu puse, kur smūdžu valuodu runā Krem., PK. n. U.;

4) der Schlitz am Weiberrock
Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Grünwald. ķūlis ir sieviešu lindruoku atvērtne, kur āķi iešūti Naud.;

5) ein kleiner Heuhaufen:
nuopļautuo saliek ķūļuos;

6) ein kleines Segelschiff
Lasd.;

7) ķūļi, das Gekröse
Burtn.;

[8) ķūlis U., der Riegel. -
In den Bed. 1 - 2 jedenfalls aus mnd. kule].

Avots: ME II, 393

kulitiņa [Salis] od. kulĩtĩte BW 2743, Demin. von kule.

Avots: ME II, 306

I kuls,

1): auch AP., Orellen, Salisb., Seyershof, Stom., Wolm.: ciets kâ k. KatrE.;

2): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Nautrēni, Oknist, Sonnaxt, Warkh., Warkl., Pas. XII, 353 (aus Preiļi in Lettg.); vidin brāļu kuļā gāju, vidin māršu dirveņā BW. 10084, 1. kula vārti 6732, 3. platas bija kula durvis (Var.: lielas durvis piedarbam) 31548, 1. pa kula duravām Pas. XII, 190 (aus Domopol); ‡

3) kuleņš Višķi, das Vorhaus,
= ‡ kulinis Auleja.

Avots: EH I, 671

(kulˆturis ² Ruj., jem., der in der Kirche mit dem Klingelbeutel (kule) herumgeht.]

Avots: ME II, 309

‡ kuļuka Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74, kuļuks Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, Sonnaxt, Deminutiv zu kule.

Avots: EH I, 673

lè̦kulis: (fem.) lē̦kule mūs[u] māsiņa: te bija brāļuos, - ielēca tautās Tdz. 45117.

Avots: EH I, 737

luca: lucas ("?") kule (Var.: de̦sa mulda) mugurā BW. 20867, 1 var.

Avots: EH I, 759

magazĩna, das Magazin (hieraus entlehnt): nuo magazīnas labību ņemt; labību magazīnā atbērt. Sprw.: nemāci magazīnas žurkai graudus ēst, nedz kruodznieka veprim ceļa vīra kules plēst! Etn. IV, 94.

Avots: ME II, 547

‡ *mākuļa, = kule">mâkule: es bij[u] laba mākuļiņa (Var.: strādeniece): par trīs gadi cimdu pāri kâ marguot nuomarguoju BW. piel. ² 10447, 1 var.

Avots: EH I, 790

mãkuļaîns Grünh., [C., PS., Jürg., Salis, Wolmarshof, N. - Peb., Gr. - Essern, kule%CC%A6ns">mâkule̦ns ² Ruj. (-e̦ns vertritt in Ruj. auch schriftle. -ains)], mit Wolken bedeckt, bewölkt, trübe: mākuļains laiks; mākuļaina diena; mākuļains debesis. šuodien saule mākuļuoja (Var.: mākuļaina) BW. 4238.

Avots: ME II, 580

mâkulis, f. mâkule, einer (eine), der (die) seine (ihre) Sache kennt, der Kenner, die - in [Stelp.]: mākulīti dieviņš māca, nemākuli māmuliņa BW. 3035. nāc, mākule, lūkuoties nemākules pūriņā! 25220.

Avots: ME II, 580

mè̦lkulis, f. mè̦lkule, der Lügner, die -in: lakstīgala, me̦lkulīte, saka īsu vasariņu BW. 28159. Sprw.: me̦lkuļa alga pie ve̦lna valga. (Vgl. lielības kule, me̦lu tarba, me̦lukule.)

Avots: ME II, 595

mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,

1):

bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;

2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡

4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡

5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.

Avots: EH I, 809

me̦ts [sloven. mèt "Wurf", li. šáukšto mẽtas "ein Löffelvoll"],

1) ein Heuhaufen
Manz. (eigentl.: der Wurf, das Geworfene);

2) übertr., die Ähnlichkeit, Gleichheit an Grösse, Beschaffenheit, Alter:
visi viņu vienu me̦tu, vienā me̦tā, auch vienus me̦tus, alle sind sie wie aus einem Wurf (bedeutet: sie sind gleich entweder in der Grösse, Beschaffenheit oder im Alter) Gross - Behrsen, Bers., Lub. [bē̦rns ir tuo me̦tu, so gross Stuhrof.] mans zē̦ns jau prāvs nuo auguma, būs tâ tavā me̦tā Naud. šuo Pēteris ir tai pašā me̦tā kâ mūsu Jānis, der Peter im anderen Gesinde ist etwa so gross,wie unser Johann Kaul.; kann aber auch heissen: ist ebenso alt wie A. XII, 749. cilvē̦kam tavā me̦tā (in deinem Alter) gan neklājas tādu darbu strādāt Kaul. Zur Vermeidung der Doppelsinnigkeit: gaduos viņa likās būt vienus me̦tus ar K. Janš. Zur näheren Bezeichnung der Grösse wird oft eine Massbezeichnung hinzugefügt: viņš neļāva ienaidniekam ne pa suoļa me̦tu duoties tālāk A. XIII, 247. viņš izvilka nuo kažuoka kules pudelīti kādā kuorteļa me̦tā Saul. akmens dūres me̦tu, me̦tā, oft in verkürzter Form dūres me̦t, faustgross Bers., Sessw., C. [cik liels tas bija? tā galda me̦t Meselau]. Pēter,a sieva sakrāja stuņģi sviesta, tâ puoda me̦t MWM. VIII, 244; pūr-, stuopme̦t, von der Grösse eines Lofes, Stofes Smilt. [simts suoļu me̦t, an hundert Schritte Lennew. n. U.];

3) der Zeitraum, die Zeit
(li. mẽtas): tâ pagājis mans mūža me̦ts Austr. vajaga sēt tādā me̦tā, kad mēnesis līks, vai nu jauns, vai ve̦cs Tr. IV, 529. tukšais me̦ts, das Altlicht: vēži, kas ķe̦rti tukšajā me̦tā ne+kam nede̦r Frauenb. [kuoku vajag cirst me̦tā (= mēness griežuos) od. vēcā me̦tā (= ve̦cā mēnesī) Gold.] laika me̦ts, laime̦ts, die Periode: juoņuos pāri aizvēlies lielais laika me̦ts Rainis. attīstības... me̦ts MWM. VI, 337; me̦ts (für gads), das Jahr (li. mẽtas) KurischHaff;

4) nur im Plur. me̦ti, dass Grundgewebe, die Kette, das Aufzuggarn [der Aufzug
Bielenstein Holzb. 393]: zīda me̦ti, ze̦lta audi BW. 7474. me̦tus me̦tuot tad iemeta me̦llu vai baltu - tie bija ieme̦stie rinduki RKr. XVII, 28. - [me̦tu dzija, Aufzugkette Bielenstein Holzb. 394.] Zu mest; zur Bed. 4 vgl. li. apmetaĩ "Aufzuggarn".

Avots: ME II, 608

[I miẽsta Pe̦nkule, ein Mörser; wohl kontaminiert aus dem entlehnten miẽzeris und piesta.]

Avots: ME II, 655

‡ mutkulīte Bw. piel. ² 20880, 2 "zirga kule".

Avots: EH I, 837

‡ mutukle Strods Par. vōrdn. 116 "kule, kuo uzkaŗ zirgam kartupeļus aŗuot". Umgestellt aus *mutkule (vgl. ‡ mutkulīte)?

Avots: EH I, 837

nemâklis, f. -kle, nemâkulis, f. - le oder nemâkuļa, nemâķis, f. -ķe, jemand, der etwas ncht versteht ein Nichtekenner, Ingnorant, Dilettant, Pfusher: kuŗ tautieti, mēs iesim, abi tādi nemāķīši (Var.: nemākuļi)? BW. 22621, 2. kāda darba nemāķe 12212. nemāķis ķē̦muojas īstam vilkatam pakaļ LP. VII, 900. nāc, mākule, lūkoties nemākules (Var.: nemākuļas)pūriņā! BW. 25220.

Avots: ME II, 723

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747

I nùorìest,

1): kāpuosti nuorietuši (verwelkt) Golg.;

2): sijājuot n. kaņepēm gružus Renzen. Refl. -tiês,

1): kuokiem lapas nuorietās bez vēja Jauns. Raksti III, 303. nuosieta kārpa vai pautu kule nuoriešas Renzen;

3): piens guovij sāk n. Vank.

Avots: EH II, 81

‡ nuguôt, "meklēt, lūgt, gādāt, lai būtu" Siuxt: iet nuguodams pa malu malām. nuguoja, kamē̦r sanuguoja pilnas kules un pilnu vē̦de̦ru.

Avots: EH II, 28

I uõdere AP., Iw., Līn., Ruj., Serbigal, (mit ùo ²⁾ Lös., Nerft, Preili, Prl.,

1) uõde̦ra Dunika, uõdere Wolm., das Futter, Unterfutter (an Kleidern)
L., U.: Sprw. kas duos arāja mētelim zīda uoderi! kādi svārki, tāda uodere;

2) der Anputz bei Mauern
U.;

3) das Futter für das Vieh
L.: uoderes kule Memelshof, der Hafersack des Pferdes;

4) ein Futtermass für Pferde
Bielenstein Holzb. 366; der Hafersack für Pferde Linden (mit ùo ² ), Memelshof: auzu uodere, ein Futter Hafer U. pakar zirgam uoderi, lai ieē̦d! Memelshof. ik rītiņu līgaviņa te̦k ar auzu uoderīti BW. 29769;

5) iekšas ùodere ² Mahlup, die Lebensklugheit:
tī sieviete ir ar iekšas uoderi Mahlup. Bei Manz. Lettus noch mit v- (vuoders). Nebst estn. wōder "Futter" aus mnd. voder dass.

Avots: ME IV, 412

pabirt [li. pabirti], intr., ein wenig sich verstreuen, herunter-, abfallen, ausroIIen, herabrollen: te ir gani ganījuši, te ziediņi pabiruši BW. 29528. utu kule pabiruse 20880. lai (zuosis) uzlasa pabirušuos graudiņus Vēr. I, 1393.

Avots: ME III, 8

padzir̃nê, padzir̃nâ, padzir̃navê, padzir̃nî BW. 8036, padziŗnâs, unter der (die) Handmühle: svied tupeles padzirnē (-nās)! BW. 22534. bagāts tē̦vs laisku meitu padzirnē (Var.: padzirnā, padzirnavē) audzināja 7952. pūķīti nuositušas un pame̦tušas padzirnās LP. VI, 67. [naudas kule padzirnavē Pas. III, 490.]

Avots: ME III, 22

paplîst, intr., ein wenig bersten, reissen: blusu kulepaplīsuse BW. 20880.

Avots: ME III, 83

pãrplîst, intr., entzweireissen, entzweiplatzen, entzweibersten: utu kule pārplīsuse BWp. ² 20880. tur jau nuo dusmām tīri jāpārplīst!

Avots: ME III, 170

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

paslavas, Pluderhosen Manz. Lettus; ["Unterhosen" Baltinov; "nuokāries bikšu dibe̦ns": ja biksēm dibe̦ns nepiegul miesai, tad tām pārāk lielas paslavas. viņa paslavas kâ laba kule; tur variebērtsieku rāceņu Alschwangen]. gaiļa paslavas, auch gaiļa bikses, die Schlüsselblume (primula officinalis) Dond. [Etwa aus * pac(i)lavas (zu li. pakilùs "erhaben", le. pacilu)? Zum Suffix vgl. etwa le. ārd(av)s.]

Avots: ME III, 101

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

pìeblĩvêt, dicht zusammenpackend vollstopfen Grünh.: kules pilnas kâ pieblīvē̦tas Kleinb. st. 48. visas malu malas pieblīvējis (ar malku) LP. VII, 774.

Avots: ME III, 239

pìekram̃pêt,

1) zukrampen, zuhaken:
p. duris, slēģus;

2) stehlen:
čigāns piekrampējis vistu Bauske;

3) stehlend anfüllen:
p. pilnas kules ābuolu Drosth.-Refl. -tiês , sich krampfhaft anhalten: vini piekrampējas pie glābēja Arstn. kalend. II, 92.

Avots: ME III, 258

pìemanîtiês,

1) unbemerkt sich nähern, heran-, hinzuschleichen; sich unbemerkt zu nähern wissen:
vēzis bij piemanījies klāt un atpestījis kulei galu vaļa LP. VII, 1167;

2) auf der Hut sein
Wid.

Avots: ME III, 270

pilnai, Adv., zur Verstärkung von pilns: kules tagad... būtu pilnai pilnas Druva III, 803.

Avots: ME III, 215

pinckulis (unter *pinckule): gaļas, vilnas, zemes p. Grünw.

Avots: EH XIII, 234

prẽkšķinât, prēkš, prēkš schreien (von Enten) Bixten, Pe̦nkule, Wirginalen, (mit ẽ̦) MSli.; prẽkšķinât, mit einem Roggenhalm blasen Salgaln; prẽkšķinât, schnell und undeutlich sprechen Erkul; vgl. auch ìeprēkšķināties.

Avots: ME III, 390

I pũce,

1): p. platu galvu BW. 2577. p. lielce̦kule 2575; ‡

4) (umschreibend) das weibliche Schamglied
Frauenb.

Avots: EH II, 340

pūne Infl., Lubn., pùne ² Kl., Kr., Warkh., pûnis ² Bl., pūnis U., Manz., Hasenp., eine Scheune (pùnis ² Gr.-Buschhof); pūne Kokn. n. U., pūnīte Erlaa, pũnĩtis Pe̦nkule, pũnis Bauske, eine Kaffscheune; pūne, ein Anbau an der klẽts Nerft od. (pùne ² ) an der kūts zum Heuaufbewahren Gr.-Buchhof, an der Riege (zum Aufbewahren von Kaff und Stroh) C. (pũnis), Bers.; pūne Lasd., pũnis N.-Bartau, ein kleines, scheunenartiges Gebäude am Meeres- od. Seeufer zum Aufbewahren von Fischerwerkzeugen: vāgūžam lipa klāt ze̦māka būve, kalpu pūnīte Jauns. ieiedams salmu pūnī pēc kaisiem LA. abi ielīda salmu pūnītē un. ļāvās naktsmieram Libek Pūķis 22. ja būs laba vedekliņa, dzīvuosam ustābā; ja būs špe̦tna, ja būs barga, taisīs cepli punītī (Var.: pūnītē) BW. 21749. pūnē guļas vietu pataisīt DL. - Nebst li. pũnis "мякиннмца" Понев. гов. II, 27 und punė "Stall" nach Brückner Die slav. Fremdw. im Lit. 123 und 181 aus r. пуня.

Avots: ME III, 447

pūšpũre (unter pušpũrs): auch Kal., Rutzau: pušpũres kule (ķipis) Siuxt (neben dem nom. s. pušpũris).

Avots: EH II, 337

II pūte Sessau, pũte Udsen, Pe̦nkule, pùte ² Sessw., die Wolke, Regenwolke; pūtas Elv., pūtes, Laufwolken L.: uznāca maza lietus pūte un saslapināja sausuo zemi Alksnis-Zundulis. caur debešu skrejuošām pūtēm mierīgi skatās mēness cauri Rainis. pūtēm līst, es regnet strichweise U., Mag. IV, 2, 126. lietus uziet ar pūtām, die Laufwolken bringen einen Schauer Regen nach dem andern mit Elv.

Avots: ME III, 452, 453

raciknis, öfters racikņi Sauken, = raceklis 2: pļava ir viens raciknis Mar., Pgnkule, Vank.

Avots: ME III, 461

I raĩts Kurs. (hier auch raĩtns), Pe̦nkule, Adv. raĩti N.-Autz, eilig, schnell, fix, hurtig Zeezern, Gothardsberg: raiti strādat Ruhental, Bauske. skrej raiti! N.-Autz. tam raĩti suokas darbs Bixten. darbs . . . caur maniem pirkstiem raiti rit Duomas III, 1234. steigu steidzībā, raitā rīcībā Asp. Saulains stūrītis 40. jauna gaita, straujīgi raita, tev atvērsies Asp. raiti (fliessend, geläufig) lasīt Ar. Zu ritêt?

Avots: ME III, 471

I re̦me̦ns Ahs., Bers., Für. I (unter rāms), FBR. VI, 54, Serben, Neuenb., Bornsmünde, Neuhausen, Autz, Alschw., Pe̦nkule, N.-Peb., = re̦mde̦ns, lauwarm: r. ūdens; = rāms, mierīgs: r. zirgs, cilvē̦ks Wirginalen.

Avots: ME III, 509

I rè̦nkulis PS., rè̦nkulis ² Kl., re̦nkūle U., kule">re̦nkule Mag. XIII, 3, 49, Plur. re̦ñkuļi C., Lemburg, rè̦nkuļi Serbigal, re̦nkūles U., Rennkugel, Rehposten, gehacktes Blei zum Schiessen auf Rehe u. a.: bise, lādē̦ta ar labu re̦nkuli Druva II, 716. ģīmis ir sapluosīts... re̦nkulēm Mācītāja meita 94. Nebst estn. reńńkūľ dass. aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 511

sabliezt,

1) tr., zerschlagen
U.: kungs ...likās dzirdēties lielā aukā un sablieze (sakūle od. sasita) ...lielus kungus Manz. Syr. XLVI, 21. rudzi sabliezti (niedergeschlagen) veldē Dunika;

2) =sabliezêt: slikti ce̦pta maize sabliest (mit "iê") Serben, Serbigal. Refl. -tiês,

1) "schallend zusammenstossen (intr.)"
MSil.;

2) sich dicht aneinander stellen:
cilvē̦ki baznīcā bij tâ sabliêzušies2, ka nevarēja tikt cauri Kursiten;

3) "sašķiebties": malkas strēķis sabliêzies2 Pe̦nkule.

Avots: ME III, 595

saķe̦buruôt,

1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;

2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;

3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";

4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.

Avots: ME II, 662

I salìkt, auch refl. saliktiês, sich krümmen, krumm werden, sich biegen U., sich bücken: viņa salīka pa˙visam, kâ ve̦ci ļaudis Arstn. kal. II, 10. viņš atkal tâ salīkstas kâ uz sēšanuos Vēr. I, 1160. salīcis nuo ve̦cuma Sadz. viļņi 65. bē̦rni stiepj... kules ar sa līkušām mugurām A. XXI, 664. muļķītis smējās sa˙līcis LP. IV, 7. salīkusies, sačurnējusi uz priekšu A. v. J. 1896, S. 885. kura māte sieru deva, lai aug slaiki telēniņi; kura sieru man nedeva, - sakrupuši, salīkuši BW. 32782 var.

Avots: ME II, 673

salmene,

1) die Strohblume
Konv. ² 1302, Dr.; festuca Karls. (sal˜mene), Wid.: nuoplūkuse divas galviņas salmeņu Purap.;

2) ein Strohhut
Purap., Janš.: Hilda atlikusi platuo, baltiem ziediem apkrautuo salmeni koķeti atpakaļ Birzn. Sof.;

3) *salmene od. *salmenis"?": naudas kules sakāruši salmenīšu (Strohdach?) galiņuos (Var.: ģēvelītes galiņā) BW. 28186, 1 (aus Zirau). In der Bed. 3 gehört es wohl zu li. šelmuõ od. šelmenys "Dachgiebei; langer Balken",
šalma "ein langer Balken", čech. slémě "First, Balken" (s. Trautmann Wrtb. 301 f.).

Avots: ME II, 674, 675

salmeniẽks,

1) eine Person, die es mit Stroh zu tun hat
Nötk.: salmenieki, savu ķēvi apraugat! es redzēju rijniekam ķēves kāju kalītē BW. 31621; jem., der beim Dreschen (mit einer Maschine) das ausgedroschene Stroh weg nimmt Pe̦nkule, Schibbenhof; "salmu vedējs (ar mašīnu kuļuot)" Kursiten, Lindenhof, Lubn., (salminieks od. salmieks) Grünhof;

2) "ein Anbau bei der
rija zum Aufbewahren von Stroh" Vank., Jürg., N. -Peb., Mar., N. Schwanb.

Avots: ME II, 675

saluôt, leicht und mit Unterbrechungen frieren Nötk.: kad sniegs ar sauli kūst un naktīm salst, tad saka, ka saluo Pe̦nkule, Stelp. laiks sāks saluot ("viegli, pamazām salt") Nötk., Sessw., Orellen, Schibbenhof. drusku saluo jau trešuo dienu Jürg., N. -Peb.; "leicht, aber eine längere Zeit hindurch ununterbrochen frieren" Sessw., Lös., AP. u. a."

Avots: ME II, 678

sariezt,

1): mūsu suņi astes rieze, jī sarieze ce̦kuleņi Tdz. 57571, 1. sariezta pierīte 57722. guovis sariêž astes i[r] bizinē Auleja; ‡

2) sich werfen (von Brettern)
Kalz. n. BielU. Refl. -tiês,

2): dēlis sariêzies - auch Saikava. stāv sariezies ("greizi") Erlaa; ‡

4) = sariestiês 2 (?): lapas bija sariezušās zaļganuos pumpuŗuos Vanagu ligzda 155.

Avots: EH XVI, 443

sašļũtêt "gleitend zusammenziehen" MSiI., Schrunden, Schnickern: apsē̦ta lauka stūruos rulii pēkšņi sagrìežuot sašļūtēt (savilkt čupā) zemi Pe̦nkule.

Avots: ME III, 758

satūkt, satūkst Spr., satūskt Alt - Kalzenau, satūkšt, intr., anschwellen, verschwellen: kakls bij satūskis Stari III, 22. luoceklis sapampis, satūskis Etn. IV, 117. ruokas satūska Latv. pautiem kule satūkuse (Var.: galva satūskusi) BW. 34969. saimniece satūškuse kâ glāze un nuomiruse Etn. III, 92; LP. VII, 835. - Subst. satūkums Preip. 43, die Geschwulst.

Avots: ME III, 769

satvars,

1) die Grundlage
Mar.: pasaule sadrebēja visuos savuos satvaruos Zalktis I, 125;

2) der Inhalt
Wid., Celm.: tē̦vs saber visu kules satvaru trumulā Duomas IV, 461. runas temats un satvars Kaudz. M. 253. dzīves satvars Sudr. E.;

3) "die Fähigkeit, sich zusammenzuhalten"
Nötk.: tam nav ne˙kāda satvara (von einem charakterlosen Menschen) Sessau.

Avots: ME III, 769

sīkaļa,

1) auch sīkuļa, sīkule, ein Mädchen von kleinem Wuchs:
nebē̦dā tu, tautieti, ka es tāda sīkaļiņa (Var.: ze̦muliņa)! BW. 21460, 3 var. man[a] māsiņa sīkuliņa (Var.: sīkaliņa) 29323, 5. sīkaļiņa (Var.: sīkaļiņa, sīkulīte, sīkuļiņa) ruozes sēja 6490; "ein nicht gehörig ausgewachsenes Tier" (mit î ² ) Bauske;

2) eine Sopransängerin:
soprānistes tika sauktas par sīki ... dziedātājām jeb arī par sīkaliņām A. XX, 470. visas re̦sni dziedātājas, nav ne˙vienas sīkaliņas Ld. 824;

3) eine Kuh mit kleinen Flecken; ein Kuhname
Bers., Golg.

Avots: ME III, 851

siŗa,

1) siŗa Nigr., sira Celm., Serbigal, Alksnis-Zundulis, comm., ein Umherstreifender; ein umherstreifender Bettler
(sira) Schwanb., Aahof; ein unruhiger Mensch Celm.: skraida (siruo Alksnis-Zundulis) kâ sira Celm. es neticu, kuo tāds pasaules siŗa stāsta Janš. Dzimtene IV, 210. šuo leišu siŗu un blēdi Bandavā 1, 147. Plur. siŗi U., siŗas Frauenb., siras Aahof, umherstreifende, feindliche Kriegsvölker Bergm. n. U., Marodeure U. - siruo pils, Raubschloss Für. I (unter sirāt); ²⁾ siŗa, sira, das bettelnde Umherstreifen U.: nabags ir uz siŗu Spiess n. U. viņš aizgāja sirā, er ging, um sich etwas zu erschwindeln Salisb. n. U. čigānietei siras kule Jürg. Zu sirt III.

Avots: ME III, 848

smalˆkredzîgs, fein, gut sehend oder beobachtend Bauske̦Luttringen,Ruhental, Schibbenhof, Saikava, Pe̦nkule, Ronnenb., Drobbusch, Roop, Schwanb.

Avots: ME III, 952

šņucis,

1) = snucis, die Schnauze (li. sniùkis In Kvėdarna): jūsu cūkai gaŗš šņucis Lennew., Kl.-Salwen, Meiran, Saikava, Wessen. cūka ruok ar šņuci Daudsewas. sēdi,... mārša, lielu šņuci (Var. snuķi u. a.) uzme̦tusi BW. 18922 var.;

2) die Schnauze (an Gefässen)
Golg., Lennew.; die tütenartige Ausbuchtung am Sack, die beim Herausschütten des Inhalts entsteht: pa šņuci lej nuo krūzas pienu glāzā Ahs. pa šņucīti ber miltus nuo kules traukā ebenda;

3) der Winkel, die Ecke, die Kante
Spr.: pašā šņucī starp krustcelēm ir mums mazs tīrumiņš Druw. n. RKr. XVII, 82. nuozāģē galdam šņuci! ebenda; die Spitze: kuoka šņucis Gr.-Buschhof;

4) ein kleines Stück (gabaliņš) Nötk. Mit dem š- von d. Schnotz "Schnauze"?
Zur Bed. 4. vgl. šņuks.

Avots: ME IV, 97

suoma,

1): suomu es viņam (scil: vilkam) nuomaukša Janš. Mežv. ļ. I, 66. naudas s. (Var.: kule) mugurā BW. 30906, 3.

Avots: EH II, 610

spalgs,

1) grell
(mit alˆ ² ) Berstlof: vakarā pie... debess spalgi spulguoskaidra zvaigzne Vēr. I,1364. dusētgrib (velītis) tuvu man, caurspīdīgs, spalgs Akurater. līdz zilgumam me̦lnam un spalgam Vēr. 1904, S. 637;

2) schrill
(Serben, Laud., Lasd., Durben), sehr laut Schibbenhof, Irmelau, Mitau, Dunika (mit alˆ), Pampeln, Bixten, Bershof, Pe̦nkule (mit alˆ ² ), Bers., Sehren, Sessw., (mit alˆ) Walk, Ronneb., Raiskum, Warkl.: nuo stacijas piepeši atplūda spalgs svilpiens Skalbe Skaņas izt. 44. kliedza spalgā balst A. 1893, S. 352. spalgas skaņas MWM. VIII, 532, mežā ar spalgu truoksni lūst Druva I, 48. pēkšņi ierībējās spalgi II, 9. spalgāk jau dunēja suoļi Duomas I, 480. spalgs šāviens Serben. suns . . . spalgi aizrejas Plūd. LR. III, 53. sāka knaukšķēt spalgi suņa rējieni Krišs Laksts 52. balss apsīkst spalgajā sunu ņargā Duomas IV, 121. dzirdu spalgu lauska spērienu R. Av. 1912, № 302;

3) sehr kalt Fehsen,
(mit alˆ ) Selsau, trocken kalt (mit alˆ ² ) Salis: spalga ziemas nakts Vēr. II, 771. nāca ziema ar . . . spalgām, lauskuotām naktīm Jauns. III, 314. spalga nakts A. XXI, 26 (ähnlich 297, Saul. III, 95). spalgs ziemas aukstums Saul. III, 85. ziema spalga V. Egl. Eleģ. 93. spalgi salts Jauna Raža Saul. IV, 45. pēc spālga vēja grūdiena Leijerk. II, 62. spalgi iede̦rdzas krūtīs Saul. Meža šalkas 126. Subst. spalgums "?": ziemas pirmajā spalgumā (Kälte?) Jauns. III, 334. Wenigstens in der Bed. 1 nebst spalgât zu spilgts: zur Bed. 3 vgl. spe̦lga.

Avots: ME III, 982

‡ spundenieks Kosenhof, der Inhaber einer spunde ‡ 6; kalpi spundenieki Tdz. 52334 (aus Patkule).

Avots: EH II, 564

stibiķis,

1) ein Stab zum Schlagen
Edwalen n. U., Pernigel, N. - Peb., Wain., Stenden, ein Knüppel Matk., Zerrauxt: paķert kādu stibiķi un ievilkt reiz pa liêliem LP. VII, 1237;

2) "?": nuoskatuoties uz šiem zeķainajiem stibiķiem un muodes pintiķiem Apsk. v. J. 1903, S. 474;

3) jem., der hinkt, weil ein Bein kürzer ist
Schibbenhof, Pe̦nkule;

4) ein steifes, altes Pferd
Pe̦nkule; ein Ungeschickter; (auch in Neuenb.) ein zu gehen anfangendes Kind Fehsen.

Avots: ME IV, 1065

stīdzêt, -ẽju,

1) intr., sich ranken (z. B. von Erdbeeren, wildem Wein)
Schibbenhof (mit - î- ² );

2) stîdzêt Wolm., Ermes, Arrasch, Prl., Peb., Festen, Wohlfahrt, Drobbusch, Mar., Sermus, Jürg., Smilt., Drosth., Serben, Schujen, Nötk., Schwanb., Lis., Golg., Fehsen, Stomersee, Sessw., Adl., Lös., Odsen, Selsau, Lubn., Saikava, Gr. - Buschh., Pilda, Erlaa, Lasd., stîdzêt ² Salisb., Bauske, Pe̦nkule, Roop, Schibbenhof, Matk., Neuhausen, Libau, intr., keimen, Keime treiben, ausschiessen; lang u. dünn auswachsen (z. B. in einem dunkeln Raum ohne Sonne)
Bers., Baldohn, Memelshof, Neugut, Kurmene; verkümmern Bauske: kartupeļi stīdzē. puķe jau sākusi stīdzēt Kurmene. kuoki stīdzē (wachsen nur in die Höhe) Jürg., Drosth., Schwanb., Lis., Lubn., Saikava;

3) tr., keimen machen:
kartupeļus (mit -î-) Lis., Drosth., labību, sē̦klas (mit -î- ² ) Auermünde, Bauske;

4) IIl p. prs. stīdz, sich wie eine Saite oder wie ein Faden in die Länge dehnen:
me̦dus stīdz, ja tuo ņe̦m ar nazi nuo trauka Mar.

Avots: ME IV, 1075

stilpêt, -ẽju,

1) tr., mit Mühe etwas auf-, ziehen, aufstülpen, überstreifen
Sauken, (stilpēt) Ekau, Grünwald, Naud., Nikr., Bixten, Pe̦nkule, N. - und Ob. - Bartau, mit Mühe ein zu enges Kleidungsstück (stil˜pêt Sessau, Alt -. Bergfrled, Neuhausen, Funkenhof, Baldohn, Auermünde, Ob. - Bartau) od. Stiefel (Wid., Memelshof, [ stilpēt ] Sessau, Baldohn, Auermünde, Funkenhof, Siuxt, Wandsen, Wahnen, Dond., Neuhausen, Nigr., Ob. - Bartau) anziehen: st. zābakus kājās. kungi stilpē̦tiem zābakiem BW. 14082, l, 2 var. bij grūti jāstilpē, lai uzmauktu dakšai kātu Ob. - Bartau. - Wenn bei einer Geschwulst (an der Hand) die Haut straff gezogen ist, sagt man: vai, kâ tuo ruoku stil˜pē! Gaicken;

2) tr., schwer, mit Mühe tragen, schleppen:
re, kâ tā stil˜pē ūdeni! Neuhausen;

3) tr., (ein lebendiges Wesen in einem Raum) einsperren
(mit -il˜-) Preekuln; hineindrängen, -stopfen Libau;

4) intr., etwas drücken:
kurpe. pašauri pašūtas drēbes slilpē Gaicken;

5) "(mit Ruten ein Kind) prügeln"
Baldohn. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stulpen "eine stulpe über etwas legen".

Avots: ME IV, 1069

stir̃puôt Nötk., Auermünde, Ruhental, Pe̦nkule, Nigr., Amboten, stir̂puôt ² A. - u. Neu - Bergfried, Salgaln, Mesoten, Lems., tr., (Heu od. Getreide) in eine stirpa zusammenlegen: iesim stirpuot sìenu! A. - Bergfried, Baldohn, Grünwald, Ekau, Sessw.

Avots: ME IV, 1074

sukstêtiês (?) Pe̦nkule "= sūkstîties 2".

Avots: ME III, 1118

suku sukumis, Adv.,

1) gebückt
Schibbenhof: meita skrēja pa kaktu kaktiem suku sukumis ēst rne̦klē̦dama LP. VI, 504;

2) eilig, schnüffelnd; störend dazwischentretend
Pe̦nkule, Bixten, Luttr., Platohn, A.- Autz: iet suku sukumis nuo vieuas matas uz uotru Naud., Neuenb., Gaiken, Grünh.

Avots: ME III, 1118

sumbra,

1) "ein mit Algen bewachsener Sumpf im Wald"
Pe̦nkule;

2) s. sumba.

Avots: ME III, 1120

suska Schibbenhof, Sessau, Neuenb., Salgaln, Pe̦nkule, Rutzau, Dunika, Irmelau, = plukata: kuo es tur tādu susku (auch in Frauenb.) guodināšu? MWM. X, 887. tāds suska muižaskungs A 1892, II, 257 (falsch!). nāc ārā, suska pe̦ska! BW. 16884. susku bārda, kuo tu gribi? RKr. VII, 1243; "ein Verkommener" Altenburg; "ein Liederlicher" Matk.; "ein Tölpel" Pilten (in - Pilten auch suskas "Flachs oder Wolle von geringer Qualität"); ein Mädchen von kleinem Wuchse Bornsmünde;"ein kleines (ungezogenes Schönberg, aufdringlich neugieriges A. - Bergfried) Kind"; "altes Gras" Ruj.; "ein fauler Langschläfer" Aahof; ein schlechtes Pferd Wid. Anscheinend zu sušķis.

Avots: ME III, 1126

III susna,

1) schlechtes Klefetholz
Etn. II, 129, durchnässtes Holz Wid.; aus r. сосна "Kiefer"? Oder zu sust I?

2) "eine schlecht zubereitete Speise, schlechte"Suppe"Fehsen
(vgl. susla 1);

3) "wer sich sehr warm anzukleiden pflegt"
Pe̦nkule; ein Schimpfwort Zerrauxt.

Avots: ME III, 1126

‡ sutņu ("?") kule (Schimpfname für eine weibliche Person) BW. 21225, 5; pirtī ... kavušies ap tuo sutņu ("?") piedurknīti Tdz. 58630.

Avots: EH II, 605, 606

svarîgs, schwerwiegend, (ge)wichtig, gewichtvoll: lini būtu labi un svarīgi LP. Vl, 126. nabagam visas kules svarīgas nuo ze̦lta 600. svarīga lieta, eine wichtige Sache, Angelegenheit. Subst. svarîgums, das Schwerwiegendsein; die Wichtigkeit: rudens bija viņam devis savu svarīgumu Vēr. 1903, S. 19. viņiem izskaidruo žē̦lastības svarīgumu A. 1899, S. 89. šī brīža svarīgums un svinīgums Janš.

Avots: ME III, 1143

II tâmẽ̦t ² Penkule, tãmēt Behnen, Schnickern, = tāme̦t, soweit: tāmēt es iebridu ūdenī.

Avots: ME IV, 147

I tãms Dunika, Līn., N.-Bartau, Penkule, Wain., Wandsen, tãmiņš Frauenb., Nigr., Widdrisch, Wirginalen, tāmu rausis um Talssen, ein Einfältiger, Unverständiger, ein Tölpel; ein Träger N.-Bartau; ein Dümmling, der verworren redet Mag. I1, 2, 32; ein Langsamer (tāmiņš) U. ("scheint in Livl. unbekannt"): tu esi tāds tāms! N.-Bartau. strādā kâ tāms ebenda. Wenn von der Bed. "der verworren redet" auszugehen ist, zu tāms II.

Avots: ME IV, 147

I tapinât Aistern, Amboten, Autz, Baldohn, Bauske, Bilsteinshof, Bixten, Dond., Dunika, Ekau, Erwalen, Gr.Essern, Frauenb., Funkenhof, Garrosen, Grūnh., Grünw., Hasenpot, Hofzumberge, Irmelau, Kabillen, Kand., Kalnazeem, Katzd., Libau, Mesoten, N.Bartau, Nigr., Penkule, Pilten, Planetzen, Rutzau, Salgaln, Saucken, Sessau, Stelph., Wandsen, L. ("tahmisch"), St. ("Livl."), U. ("in Livl. nur in einem Teile W.-Livlands-am Meere"),

1) leihen, borgen einem andern, vorschiessen
Stenden u. a.: kam, brālīti, tapināji tautām savu ce̦purīti? BW. 14406. es viņai savu grāmatu vis netapināšu Janš. Precību vies. 22. kaut vienu rubulīti kāds viņam tapinātu! MWM. VIII, 493;

2) leihen, borgen von jem.
Alschw., Holmhof, Neugut, Neuhausen, Sessau, Stenden, BW. 25608; 30459, 1 u. a.: ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie manim tapināt! BW. 916. kâ brālīt[i]s netapina kumeļam iemauktiņus! 17108. jāt tapinātu kumeliņu 14454. nuo dieva tapināts 32930. es atnācu tapināt 8515, 1. atduot tapinātuo zirgu Janš. Bandavā I, 390. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak, v. 1084. tas jau nuo tapināta vien dzīvuo Widdrisch; dazu ein reflexives Substantiv: zirgu tapinâšanâs lai nu reiz beidzas! Janš. Mežv. ļaudis I, 337;

3) "(pa)taupît" Holmhof. Zunächst wohl in der Bed. I Kausativ zu tapt "gelangen".

Avots: ME IV, 130, 131

tãrmasa Līn., Plur. tārmasas, Geschwätz, Faselei: tās ir tikai ļaužu tãrmasas Janš. Dzimtene ² I, 135. neklausi tārmasas! II, 241. grābstāt tik tukšas tarmasas Mežv. ļ. I, 341. izduomātas tarmasas viņa jums sa-stāstījusi Precību viesulis 32. - tãrmasu kule, wer bis zum Überdruss lange spricht N.-Bartau. Wohl nebst li. tarmà "Ausspruch" zur Wurzel von tārlât.

Avots: ME IV, 149

taũjât, -ãju Bershof, C., Jürg., Iw., Pe̦nkule, Ronneb., Selg., Siuxt, Stenden, (mit àu ²⁾ Golg., Kl., Ogershof, Sessw., (mit aû) Adl., Bers., Gr.-Buschh., Saikava (unbek. in Dond., Dunika, N.Bartau, Nigr., Wandsen), = jautât, fragen, forschen, besorgt, angelegentlich forschen U., sich erkundigen, nachfragen Ronneb., AP.: tev vietiņu taujājuot BW. 6629, 5. taujāt pēc naudas LP. VII, 212. balsis . . . taujā pēc mūsu pašu mākslas A. XX, 67. lē̦nas meitas taujājam lē̦najam dēliņam BW. 14423. ja vietiņas netaujātu 15352 var.; unentschlossen, im Zweifel sein, nicht wissen, was man wählen soll L.; tasten Bl. (mit aũ); "aufrufen; zusammenrufen" Spr. - Refl. -tiês, verlangend fragen, forschen nach: meža es meitiņa, atkal meža taujājuos BW. 1019; 10300. lai bagātas taujājās 9870. līgaviņas taujāties 12106 var.; 13909 var. taujājies . . . līgaviņas 7864. gāju vieglu (dzirnu) taujāties 22483. kunga dē̦la taujājuos 33529, 3 var. kuo tik ilgi taujājies? 8077. Subst. taujâtãjs, der Nachfragende, der Befragende: ōrākulu taujātāji Pūrs I, 110. Leskien Abl. 313 stellt es mit einem? zu taustît u. a., was zuträfe, wenn die von Bl. gegebene Bed. zuverlässig und ursprünglich wäre; Preilwitz Wrtb. ² 458 - zu tautât, tauņuoties. tutinât und gr. τευμάομαι "bereite", τευτάζω "beschäftige mich fortwährend womit", ἐντύ(ν)ω "rüste zu" (worüber ganz anders Boisacq Dict. 259 und 963). Wenn von einer Bed. "ausschauen, trachten nach" auszugehen wäre (vgl. taujs), käme in Betracht als verwandt lat. tuērī "ins Auge fassen, betrachten", wozu nach Fick Wrtb. III ^4, 186 and, thau "Brauch, Gewohnheit" gehört; desgleichen le. taulât, tauļât, tauņât I, taumêt. Wie verhält sich dazu li. taujóti "vagabundieren" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187)?

Avots: ME IV, 135, 136

I tàuriņš Arrasch, Drosth., Ramelshof, Wolm., taũriņš Schlehk n. FBR. VII, 36, Zabeln n. FBR. IV, 63, Selg., Stenden, (mit àu ²⁾ Kl. (hier als Demin. zu taurenis empfunden), Bers., Sessw., (mit aû) Gr.-Buschhof, (mit aû ²⁾ Bershof, Pe̦nkule, Siuxt, Wandsen, taurenis Adl., Golg., Kl., Prl., Saikava, Sessw., Ogershof (mit àu ^2), Spr., Autz n. U., taũre̦ns Dond., der Schmetterling: aizlaidies uz mājām kâ tauriņš LP. III, 43. nuoguruši taureņi Poruk V, 23. balts kâ taurenis Poruk Dzīve u. s. 126. kâ taurenis, kas liduo nuo puķes uz puķi Apskats v. J. 1902, S. 8. nuo drēbju kuodes pazīst tikai viņa taureni A. v. J. 1897, S. 620. Emmiņa liduoja kâ taurenītis A. v. J. 1901, S. 112. visur liduoja taurenīši Vēr. II, 466, prieks par raibu taurenīti Plūd. Llv. II, 341. Eigentlich - ein kleiner *taurs (=li. taũras, s. unter taure), wegen der langen Fühlhörner, s. Būga Изв. XVII 1, 42; tàurs PS. "ein Schmetterling" dürfte auf Grund von tauriņš gebildet sein.

Avots: ME IV, 139, 140

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

tem̃mêtiês Pe̦nkule, Schibbenhof, Siuxt, temêtiês U., -êjuôs, sich rüsten, vorbereiten Kurl. n. U., Grünh.: princese un zaldāts temmējušies uz laulību LP. VI, 337.

Avots: ME IV, 162

I tèmpt PS., Schujen, Serben, tem̃pt Frauenb., Gramsden, tem̂pt ² AP., Dond., Dunika, MSil., Pampeln, Penkule, Schibbenhof, tèmpt ² Adsel, Bers., Vīt., Golg., Gr.-Buschhof, Kl., Marzen, tempt Etn. IV, 166, LP. V, 271, Blieden n. Etn. I, 138, Grünh., Kruhten, Luttr., Mar., Meselau, Naud., Smilt., -pju, -pu, viel (auf einmal) trinken, ohne Unterlass trinken, in langen Schlücken trinken, Flüssiges schlürfen Nötk. (von Menschen und Tieren gesagt): tempj kâ teļš Alksnis-Zundulis, AP., Pampeln. tad ta nu tempj kâ vērsis, duomā, ka nebūtu divi dienas dzēris Naud. tempu, tempu, līdz iztempu visu krūzu Dunika. kuo te nu temp, iztempsi visu! Luttr. sadzeŗas pats, liek zvē̦riem arī tempt LP. IV, 27. temp nu alu! Dond. n. RKr. XVII, 58. tas ķimeii nuo visas blašķes tempa Latv. kad tie kučieŗi sāk tempt, -jūŗu . . . izdzeŗ sausu Alm. - Subst. tempējs, einer, der viel trinkt; ein Säufer Grünh.: lielais tempējs zvilst iereibis gar zemi LP. V, 217. Wohl als ein Kuronismus resp. Lituanismus zu tiept und tempt III; zur Bed. vgl. stiept 4 und li. atsitempt "sich satt trinken" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 187).

Avots: ME IV, 162, 163

Tẽ̦rpata Dond., Drosth., Grünh., Kandau, Pe̦nkule, Selg., = Tē̦rbata.

Avots: ME IV, 173

II tẽ̦rza Bauske "kule">ubagu kule".

Avots: ME IV, 175

II test, -šu, -su, schwer atmen, keuchen U. (unter tuost), Aahof, Frauenb., Geistershof, Gr.-Sessau, Nötk., Ogershof, Segew., Stom.; slark huslen Frauenb., Freudenberg, Kalleten, Ligat, N.-Wohlfahrt, Odsen, Pampeln, Pe̦nkule, Ruj., Salis, Schujen, Serben, Sermus, Sessw., Smilt.: kuo nu tes cauru nakti? neļauj ne gulēt! Pampeln. Aus tust + dvest?

Avots: ME IV, 168, 169

tiêkãm C.,

1) tiekam, tiekams, Adv., so lange; unterdessen
Manz. Lettus: paturi tuo āzi tiekams, kamē̦r es atkal atiemu Manz. Lettus. tiekam ēd[u], tiekam dzēr[u], li māmiņ[a] guit[u] tais[a] BW. 13250, 35. tiekams (Var.: tikām) situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte 26293 var.;

2) tiêkām Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35, Drosth., tiekam Wid., tiekāms, tiekams L., St., U., (mit iê) Kr., (mit iê ² ) Pe̦nkule, Salis, Konj., bis, solange
U., bevor: tev būs tuo maizi ēst, tiekams tu atkaļ par zemi tuopi Glück I Mos. 3, 19. citi nāvi nebaudīs, tiekams viņi re̦dz... cilvē̦ka dē̦lu nākam Matth. 16, 28. guliet, mani linu kre̦kli,... tiekam (Var.: cikam, kamē̦r) man gadījās pa prātām valkātājs BW. 10148, I var. nedz arī... gribējās ēst, tiekāms saulei nuoejuot iejāju mājā atpakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 66. Vgl. Le. Gr. 4651.

Avots: ME IV, 209

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe ² ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

I tielêt, -ẽju,

1) auf jem. etwas schieben, ihm etwas zurechnen, aufbürden
L., St., U.;

2) überreden
Wessen, Wid.;

3) ahdingen, erfeilschen
(mit ìe ² ) Saikava: saimniece sāka tielēt nuo žīda duci adatu Saikava;

4) widersprechen, in Abrede stellen
Wessen. Refl. -tiês, sich streiten, unverträglich sein Bergm. und Seew. n. U., Spr., N.-Peb., (mit iẽ ) C., Jürg., Pe̦nkule, Ramkau, Siuxt, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., hartnäckig auf etwas bestehn, sich steifen Serben n. U., Mag. XIII, 3, 51, Bers., Sessw., (mit iẽ) Nötk., (mit ìe ² ) Lubn., Meiran, (mit iê) Bers., Kalzenau; feilschen Meselau, N.-Peb., Ruj., (mit ìe) Weissenstein, Wenden, (mit ìe ² ) Bers., Lubn., (mit iê) Bers., Kalzenau, Stom.; sich zieren (mit iẽ) Bauske, Grünw., Jürg., Libau, Nötk.; stolz tun, sich brüsten Wid.; hartnäckig widersprechen Lennew., (mit iẽ) MSil.: duod, māmiņa, meitu savu! kuo tik ilgi tielējies? BW. I32681 (ähnlich: 14710, 1 var.). netielējies tik daudz un sit saujā! Grünw. netielēšuos ar jums par tuo. sāks šī tielēties ar sulaini LP. VI, 1008, tielējušies, kamē̦r atdevis spieķīti 1022, tirgū kaulēties un tielēties ar zirgu mietniekiem RA. strādnieks tielējas algas dēļ Schibbenhof. tielējas kâ žīdi Ramkau. talka tielē jas (ziert sich) nākt pie galda Bauske. Subst. tielêšana L., St., die Beschuldigung; tielê̦tā]s L., St., wer andern gern was zur Last legt. Wohl von tielis resp. tiele abgeleitet, das nebst tieņus zur Wurzel von tītīt(ies) gehören könnte; anders (zu osset. telun "schütteln, erschüttern") Petersson Etymol. Miszellen 8.

Avots: ME IV, 210

tiẽpša Bauske, C., Dunika, Grünh., Iw., Jürg., N.-Wohlfahrt, PS., Pe̦nkule, Ronneb., Segew., Siuxt, Stenden, Wahnen, Wolmarshof, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., G.-Buschh., Kl., Kr., Marzen, Schwanb., Selsau, Sessw., tiepša Dond., Nötk., Zirsten, comm., ein Rechthaber, ein auf seinem Willen Bestehender L., St., U., ein ziinkischer Mensch, ein Streitsüchtiger Mag. XIII, 2, 70; 3, 56: tas tiepša tautu dē̦ls suolīja vairs negaidīt BW. 7410, 1 var. viņi ir vienpusīgi tiepšas Zalktis I, 156. ej nu, neesi tāds tiepša! Blaum. Skala ug. 11 7. Zu tiept(ies); vgl. Sommer 108.

Avots: ME IV, 211

tiẽpums Iw., Kand., Līn., Salis, Selg., Stenden, tiêpums ² Frauenb., Līn., tiepums Kav., Grünh., tiepuma de̦sa LKVv., Grünh., Wahnen, tiepuma dirsa Kav., tiepuma kule Karls., = tiepša: kuo tu ar tiepumu darīsi kas jau ir, ir! LP. V, 375. dē̦li - lieli tiepumi - ar tuo nav mierā VI, 687.

Avots: ME IV, 212

II tikt: prs. tīku Alswig, Borchow, Erlaa, Heidenfeld, Kaltenbr., Liepna, N.-Laitzen, N.-Peb., Ramkau, Sessw., Warkl.,

1): auch Alswig, Blieden, C., Dunika, Heidenfeld, Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw., Smilt., Stenden, Wolm., Zögenhof; jai tika salts un baist Pas. IX, 328. guovs tika slaucama Sonnaxt. suņus nuomērdē, kad ve̦ci tīk ebenda. daudz tika duots ebenda, Kaltenbr. kad aitas tiek bre̦ngas Salis. ve̦se̦ls t. Kaltenbr.;

2): auch Behnen (neben tapt, werden);
t. kam klāt AP., Kaltenbr., Siuxt, Sonnaxt. valuodās t. Seyershof, a) zum Objekt von Gesprächen werden; b) sich zu unterreden anfangen. ar me̦liem tālu netīk Ramkau. vai luopus badā mērdēsi? tiec savā suolī! Vanagu ligzda 140. 30 gadus bij ticis (dzīvuojis) pēc tē̦va nāves Frauenb, līdz 50 gadu tika, tad nuomira ebenda. gailis (vai kāds cilvē̦ks) tika nuost (= nuobeidzās, nuomira) Seyershof;

3): kas tad pašam tīk? Erlaa. kad laiks (das Wetter)
pretī netiek ("nepiemē̦ruojas"), tad ne˙kas labs nuo labības neiznāk Seyershof. kad tika karpuļi (Kartoffeln), cūkas ēda tuos Sonnaxt. man pļaušana vēl tâ netika (nevedās), juo nemācēju vēl izkapti strīķēt Seyershof. brāļam netiek (neve̦das iegaumēt mācības vai darba), lai mâcās kâ grib ebenda;

4): kad piena netika Seyershof, Sonnaxt. mums tiks visa kā Kaltenbr. var˙būt tā sluota tiek (iztur), kad slauka Frauenb. cik ilgi tad tas tiek (dauert, besteht)?
Siuxt;

5): kas tev tika, ka taids bailīgs? Auleja. kas tai kājai tika? Kaltenbr.;

6): ar tuo maizi varēja kādu laiku t. Kand. jātiek tâ˙pat, kâ ir ebenda. kad tagad būtu jātiek tâ, kâ mēs e̦sam tikuši Siuxt. mātei bij jātiek nuo daļiņas Frauenb. t. nuo paša kules, auskommen, seinen Unterhalt haben
Diet. ‡ Refl. -tiês, auskommen Kand.: ar tuo sviestu var vienu nedēļu t. tie jau ar tik tâ tiekas, kâ var.

Avots: EH II, 681

tīminât Pe̦nkule, Schibbenhof, sehr fein spinnen. Vgl. tīmeklis.

Avots: ME IV, 201

I tipa, der Eiszapfen Bershof n. U., Pe̦nkule.

Avots: ME IV, 193

I tipinât, freqn. zu tipât, mit kleinen, unsicheren Schritten gehen, trippeln Adl., AP., Bers., Dond., Druw., Golg., Gr.-Buschh., Grünw., Jürg. (von Pferden gesagt), Kalnazeem, Ligat, Lubn., Mar., Marzen, Meselau (von alten Menschen gesagt), Nötk., Ogershof, Pe̦nkule, Raiskum, Ruj., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Trik., Wahnen, Wandsen, Warkl., Weissenstein: tipina kâ ve̦ctē̦vs, suoli pa suolīšam lē̦nā gaitā Peb. kur tad tu nu tâ tipināji? (zu einem kleinen Kinde gesagt) Druw. viņš tipināja uz pirkstu galiem Bers. zirgs tipināja pa gluduo ceļu Jürg.

Avots: ME IV, 193

tir̂dît Adsel, Bers., C., PS., Saikava, (mit ir̃) Kand., Selg., Siuxt, (mit ìr ² ) Adl., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Marzen, Ogershof, Schwanb., Selsau, Warkl., (mit ir̂ ² ) Bauske, Pe̦nkule, Ruj., Wahnen, -u, -ĩju, auf jem. mit Fragen eindringen, peinlich verhören U., Grünw., Kalz., Lennew., Nötk., N.-Peb., Wessen, (mit ir̂) Jürg., Mar., Raiskum, (mit ir̃) AP., (mit ìr ² ) Bers., (mit ir̂ ² ) Dunika, MSil.; beunruhigen U., Bērzpils, Druw.; (mit bösen Worten Erlaa) quälen, peinigen Nötk., schelten N.-Peb.; zureden Nötk.; anfechten Elv.: tiesa tirdīja zagli ilgu laiku Jürg. kuo tu mani tik ilgi tirdi par vienu un tuo pašu! Dunika. vīrs neatlaidies, tirdījis . . ., kamē̦r sieva beidzuot ar pateikusi Pas. IV, 274. es sacīju, ka tie ir tik meļi, kaut gan mani ļuoti tirdīja Kaudz. M. 342. Eigentlich woht: sprechen machen. Nebst aptirām, tirt und li. tárdyti "forschen" und tirti "erfahren" zu le. tārlāt und terêt, s. Leskien Abl. 350 und Būga KZ. LII, 275.

Avots: ME IV, 194

tirkšêt, -u, -ẽju,

1) (mit der Schnarre
U. [tirkšêt]) schnarren (tir̃kšēt) AP., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Orellen, Salis, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh., Sessw., (tir̃kšķêt) Bauske, Pe̦nkule, Selg., Stenden, (mit ìr ² ) Kl., rasseln, klirren: vērpj meitiņas, tirkš ratiņi BW. 7073. tirkšēj[a] (Var.: čīkst) ... ratenīši 700, 1. tarkšķa puiksteņi tirkš R. Sk. II, 24. sabuojātais pulkstiens tirkšēja, līdz apstājās Dunika. vāģi braucuot tirkšķ Kl., Sessw. ar... raganu gaisa vāģiem, kas iet tirkšē̦dami Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 119. zuobeņi... tirkšķēja Asp. IV, 28. visi trauki tirkšķ Druva I, 1099; vom Geräusch, das beim Entzweireissen eines Kleiderstoffes entsteht (tir̃kšêt) Dunika: kuo tur nu tâ plēš, ka tir̃kšķ vien? in Wain. gehört;

2) zirpen
Wid., (tikšķêt) Wahnen: sienāži tirkšķ Wahnen;

3) "?": vienumē̦r ar lūpām tirkšējis it kâ zirgus turē̦dams Etn. II, 156;

4) lange und schwer verständlich sprechen
(tir̃kšêt) Dunika, (schnell) dummes Zeug sprechen (tir̃kšêt) AP., C., faseln (tirkšķêt) V.: kuo tu te tirkši tik daudz? Dunika u. a. Zu terkšêt.

Avots: ME IV, 195, 196

I tĩtît Bielenstein LSpr. I, 395, -u od. -ĩju, -ĩju, trotzen U.; reizen U., Ruj., (mit ĩ) Siuxt; zörgen (mit ĩ) Bl.; verdriessen, Vorwürfe machen Alksnis-Zundulis; drohen Boses zu tun (mit ĩ) MSil.; drillen, vexieren Für. I: dziedādama vien staigāju ļaunu dienu tītīdama BW. 108. sē̦ri dzied mātes meita sērdienīti tītīdama (Var.: sēr dienei spītē̦dama) 146. ēd, māmiņa, cukuriņu tētiņam tītīdama! 2371. brālītim tītīdama (Var.: spītē̦dama) trīs pūriņus tautās vedu 16584, 3 var. gulu, snaužu ... miedziņam tītīdama 7648. saimeniece man tītīja, ka es vīra nedabūšu 22338, 1. bārenīti kaitinādama un citiem tītīdama Janš. Bārenīte 66. "tuo viņai arī vajagä, ļaužu pūlis tītīja MWM. X, 890. Kristaps viņu tītuoši uzlūkuoja Deglavs Rīga II, 1, 102, tâ viņš tuo tīt[a], so drillt er ihn Für. I. Refl. -tiês, sich eigensinnig zeigen U., Ramkau, Ruj., (mit ĩ) C., Ligat, MSil., Nötk., Pe̦nkule, PS., Raiskum, Ruj., Salis, Salisb., Segew., Siuxt, Weissenstein, Wenden, (mit ì ² ) Adsel; feilschen (mit ĩ) Siuxt: bē̦rns tītās PS., Salisb. bē̦rns tītās pret māti, ist gegen die Mutter widerspenstig mit trotzigem Heulen U. bē̦rns tītās uz māti, will durchaus zur Mutter U. tītīties pret tē̦va nuolē̦mumu MWM. v. J. 1897, S. 530. kuo tur nu tik ilgi tīties, - saki, kas jāsaka! Nötk. "nu Miķel!" labinājās pate, "kuo nu tīties!" MWM. VII, 848. Wohl nebst tītinât I zunächst za li. titinti "ptahlen" (bei Bezzenberger BGLS. 332), titinoti(s) "btavieren, gross tun" und (vgl. auch tīdît und tīšām) weiterhin etwa - mit "gebrochener" Reduplikation - zu le. tielêt I und tievêt "nach etwas trachten" und russ. затѣя "Vorhaben, Einfall", затѣвать "vorhaben, im Schilde führen" ?? Die Bed. "necken, reizen" könnte auf det Interjektion tī beruhen.

Avots: ME IV, 208

‡ treikuli, = ‡ treikalas Bērzgale; zvaneņi, treikuleņi Tdz. 44055. Wohl mit ostle. ei < ī, vgl. ‡ trìkalas.

Avots: EH II, 692

trenêt (li. trenė´ti "modern" bei Büga KSn. I, 294) U., Frauenb., Kurs., Stenden, Praes. tre̦nu (Bauske) od. trenu (Adsel, Gr.-Buschh., Pe̦nkule, Siuxt, Wandsen), Praet. trenẽju, = (sa)drenêt, modern, verwitteni: sāk aiz ve̦cuma trenēt Siliņš 10. Dazu li. trendė´ti oder trandė´ti "von Würmern gefressen werden" und slav. *trǫdъ "Zunderschwamm", vgl. Trautmann Wrtb. 328 und Poržezinskij Kistor. 109.

Avots: ME IV, 230

tre̦pe̦ns Pe̦nkule, Siuxt, tre̦pans Oppek. n. U., = irde̦ns, trapans, mürbe.

Avots: ME IV, 231

II tresêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) sprechen
Enchiridion; Vnd. Psalmen 39; Konv. ² 2196; schwatzen, räsonnieren L., Depkin und Lems. n. U., Meiran, Sessw., Tirs.: sievietes ilgu laiku tresēja Tirs.;

2) Vorschriften machen, kommandieren, belehren
Autz, Salis, Smilt.; schelten Pe̦nkule: viņi mani par daudz tresē, man beurteilt mich zu streng Salis n. U., man belehrt mich zu viel Autz. In der Bed. 1 vielleicht zu li. treškùtis "Plaperer", treškė´ti "prasseln", poln, troskot "Krachen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 329); hierher auch apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel"? In der Bed. 2 durch d. dressieren beeinflusst resp. (mit liv. t- für d-) daraus entlehnt?

Avots: ME IV, 231, 232

I trìept (li. triepti "beschmieren"), -pju, -pu,

1) trìept Arrasch, Jürg., (mit iẽ) Bauske, (mit ìe ² ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Grawendahl, Gr.-Buschh., KL, Meiran, Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê ² ) AP., Kurs., Pe̦nkule, Segew., Siuxt, (be)schmieren, (be)streichen, träufeln
L., U.: krāsas, mālus, sviestu N.-Kurland. raudzīja nāvīgu zāli, ar kuo varē̦tu triept viņš bultas Odisēja I, 19. žurnālists pār[i]s se̦klu rindu trieps Latv. kuo tā vēl man netrieps vaigā! Alm.; triêpt "schreiben" Sussei;

2) "?": tē̦vam naudas kâ ve̦lnam pe̦lu, - triep tik vaļā! Alm. Kaislību varā 41. Refl. -tiês "?": sudrabs līdz kalngaliem triepjas Austr. Vgl. treipt und Walde Vrgl. Wrtb. I, 754.

Avots: ME IV, 244

trikãjis (li. trikójis "ein Dreifuss") Bauske, Dunika, Pgnkule, Siuxt, Stenden, = trijkāja: uz trikāja uzliktā grāpelī vāra rāciņus Dunika.

Avots: ME IV, 235

I trucis,

1) auch trucītis, ein Tönnchen, ein Anker
Aahof, Bers., Drosth., Druw., Erlaa, Fest., Heidenfeldt, Laud., Lis., Nötk., Saikava, Schwanb., Selsau, Sermus, Sessw., Sinolen, Stomersee: kārtuosim alus tručus BW. 26435; "trauks skābputrai" Üxküll;

2) ein dickes Kind Fehsen; ein kurzer und dicker Mensch
Nötk., Pe̦nkule: ir gan tas Ancītis tāds kâ viens trucis Fehsen; etwas Kurzes und Dickes überhaupt (z. B. ein Holzblock) Pe̦nkule. Zu traũks?

Avots: ME IV, 244

truksnis,

1) ein Päckchen, ein Bündel
Bauske, Jürg., Naud., Pe̦nkule, Siuxt, (truksnītis) L.; ein Ränzel, Mantelsack (truksnītis) Biel. n. U.: sasien vilnu truksnī LP. V, 286. viņš sasēja visas savas pudas truksnītī Naud. ne̦sdamas lielās baltās drānās sasietuos trukšņus PIūd. LR. III, 273;

2) die Flachsknocke
Depkin n. U. (truksnītis);

3) eine Knuppe
(truksnītis) L., der Zulp für Säuglinge (truksnītis) Schibbenhof: iebāz bē̦rnam truksnīti mutē!

4) ein Stückchen, ein Wenig
(truksnītis) Gramsden, Naud., Schrunden: ieduod man kādu truksnīti tabakas! Naud.;

5) = trucis I, ein Tönnchen N.-Peb.: nuopirkām brūzī truksnīti N.-Peb.;

6) "eine grosse, leere Tüte"
Jürg.;

7) ein untersetzter Mann
N.-Peb., ein solcher Mensch überhaupt A.-Laitzen, Drosth. Leskien Abl. 332 stellt es in der Bed. 1 nebst li. trùkšmas "Zug, Menge" zu trūkt. Zur Bed. liesse sich teilweise ahd, thruken "zusammendrängen" vergleichen.

Avots: ME IV, 245

truls,

1) stumpf
Arrasch, Bers., Dond., Gold., Gramsden, Kand., Ligat, Mitau, N.-Peb., Nötk., Pe̦nkule, Saikava, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Mag. IV, 2, 164: truls nazis, cirvis, īle̦ns. nuovīlē̦ta trula vīle, ein abgelebter stumpfer Kerl U.;

2) fig., stumpf, stumpfsinnig
Adsel, Jürg., Nötk. u. a.: sirdī sme̦ldz trula sāpe Vēr. II, 770. cilvē̦ks ar trulām jūtām Konv. 1800. ļaudis . . . truli, vienaldzīgi Vēr. I, 1308. Subst. trulums, die Stumpfheit (eig. und fig.), der Stumpfsinn: prāta (gara A. v. J. 1897, S. 936; Vēr. II, 667) trulums Konv. ² 1703. dzīves jautrība necieš skābuo trulumu Vēr. II, 119. sabiedrības muļkību un trulumu I, 1278. Zur Wurzel von trunêt, aksl. tryti "reiben", gr. τρῡ´ω "reibe auf, erschöpfe" u. a. (bei Watde Vrgl. Wrtb. I, 730 f.) ?

Avots: ME IV, 245

tūba (li. tūbà, apr. tubo "der Filz"),

1) der Filz
Spr., V., A.- Rahden n. U., Ronneb., (mit ũ ) Jürg., (mit ù ² ) Kl., (mit û ² ) Bauske, Pe̦nkule, Siuxt; dicker, hausgewebter Wollstoff Setzen n. BW. II, 317; der Filz zwischen dem Kummet und dem Hals des Pferdes U., (paugu tūba) Wid.: villainītes savēlās tūbiņā BW. I300. aitai vilna apvē̦lusies it kā tāda tūba ² Siuxt. tūbas zābaks Jūrg. kad . . . pastieptu, - izple̦stuos kā ve̦ca tūba Jauns. III, 136;

2) ein Filzmantel
Manz. Lettus, U.; ein Regenmantel Manz. Lettus;

3) "?": tūba brauca par kalniņu vadmaliņas me̦klē̦dama BW 7494. Der Annahme Bugges BB. III, 111 und Mikkolas Berühr. 29, dass dies baltische Wort (im Li. daneben auch tūbas dass.) aus einer germanischen Form mit o entlehnt sei (vgl. an. ƥófi "Filz"),
widerspricht, wie Bezzenberger KZ. XLIV, 331 hingewiesen hat, das ū statt des zu erwartenden und in le. tuoba wirklich vorliegenden uo. Die Schwierigkeit ist durch Būga KSn. I, 294 keineswegs beseitigt (wann ist denn dem Baltischen das b fremd gewesen?). Eher also woh1 aus einem spätgotischen Wort mit ū aus ō; vgl. die Notiz zu ĩle̦ns.

Avots: ME IV, 277

tùlzna Arrasch, Jürg., Neuenb., PS., tul˜zna AP., Ermes, Wohlfahrt, Wolmarshof, tulˆzna Adsel, Serbigal, tùlzna ² Adl., Bers., Golg.,Gr.-Buschh., Kl., Los.,Nerft, Pilda, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, tulˆzna ² Bauske, Kand., Kurs., Līn., Nigr., Pe̦nkule, Ruj., Salis, Segewold, Selg., Sessau, tulzna L., tulzne U., tulznis Elv., U., eine Brandblase, eine Blase überhaupt U.; eine Blatter U.: stipri strādājuot dabūju ruokās tulznas Nigr. saspiedu ruoku, iemetās liela tulzna ebenda. maizes tulznis "Brod-Blatterlein" Manz. Lettus. ja saulei kreisā un labā pusē ir tulznas ("?"), tad gaidāms slikts laiks Fest. Zu tulzt.

Avots: ME IV, 260

tùmst Adsel, Kl. (mit ùm ² ), Bauske, Pgnkule, Siuxt (mit um̂ ² ), Praes. tumstu, Praet. tumsu, dunkel werden: me̦lna nakts starp kuokiem tumst Plüd. še i[r] mana diena ausa, še i[r] tumsa vakariņš BW. 15710. laukā sāk tumst Aps. V, 28. tumst ve̦cais, drūmais sils A. XX, 220. mākuonīši arī sāka tumst Niedra Bār. 14. acs pēkšņi tumst Rainis Gals un sākums 54.

Avots: ME IV, 262, 263

tũplis C., Karls., Līn., Pe̦nkule, PS., Selg., Sessau, Siuxt, Stenden, Widdrisch, (mit ù ² ) Prl., Sessw., das Gesäss Aps., U.; Hinterteil des Vogels Kokn. und W.-Livl. n. U., Grtinh., (mit ũ ) Drostenhof, Salis, Ubbenorm: krītuot bē̦rns var nuosist tūplīti JK. VI, 52. - tūpļa de̦sa (Dond.) od. t. zarna Preip. 20; Konv. ² 749, anus. Zu tupêt.

Avots: ME IV, 282

turelis,

1) turelis Pe̦nkule, turēlis Lubn., = tureklis: izkaptīm, arkliem, lāpstām ir tureļi Pe̦nkule. spīdekli, kas nuo kakta leņķa ar izliektu tureli liecās pār galdu A. Brigader Daugava 1. 569. turelis nuomaukts un lākturis pagultē Vizb. 70. sāls buncim ir turelītis Siuxt;

2) (f. -ele) "ein Kind, das gern, um Erwachsenen zu helfen, etwas ha1ten (reichen) will"
Laud.: ej nu pruojām, turelis tāds! Laud.

Avots: ME IV, 268

I tûska A.-Laitzen, (mit û ² ) Bauske, Pe̦nkule, Sessau, Widdrisch, tûsks Bers., Kl., Kr., Sessw., die Geschwulst (tūska) U., (tūsks) L., St., Altenwoga, (tûskis) Golg., (tûskis) Kalzenau, (tūskis) Spr., (tùsks ² ) Meiran, (tûskus ² ) Siuxt; Wassersucht (tūska ² ) Behnen, (tūska) Wid., MWM. Xl, 318, (tûskis) Lub., Nerft, Sonnaxt, (tūskis) Seew. n. U., (tûskus ² ) Gr.-Behrsen: pret tūsku de̦r uošu lapas Etn. IV, 115. ar tûsku nuomdra Sunzel. plaušu tūska Konv. ² 200. tesmeņa tūska, Euterentzündung (mastitis) Preip. 56. nuosiešu... pē̦du, tūskis kad būs laidies Juris Brasa 351. tūska vārdi Br. p. p. 11. - tūsku lapas,

a) Huflattich (tussi- lago farfara
L.) St., U., RKr. II, 80;

b) asclepias vincetouicum Wid.;

c) chelidonium majus Wid.;

d) cochlearia Wid.; tūsku (tūska L.) zâles,

a) Bachbunger (veronica beccabunga)
St., U.;

b) Braunwurz (scrofularia)
Mag. IV, 2, 87;

c) Schellkraut (chelidonium majus)
Etn. III 6; Konv. ² 4057. Vielleicht aus *tūkska; jedenfalls zur Wurzel von tûkt: s. Persson Beitr. 980. f.

Avots: ME IV, 282, 283

tvārstît (li. tvárstyti) Dond., Kand., Pe̦nkule, Segew., Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ā`r ² ) Gr.-Buschh., -u, -ĩju, = tvar̂stît, (wiederholt) greifen, haschen, fangen St.: zē̦ns tvārstīja durvis Schwitten. tvārsta - nevar nuoķert LP. VI, 997; nach etwas verlangen Mag. IV, 2, 152.

Avots: ME IV, 289

II um̃mas Pe̦nkule, die Wut, der Zorn, das Bösesein: viņam uznāca ummas; umas, Streit aus nichtigen Gründen Hofzumberge n. U.

Avots: ME IV, 298

upe̦nājs Pe̦nkule, Smilten, Sonnaxt, Wolmarshof, upenājs Adl., Adsel, Arrasch, Bers., Drosth., Marzen, Meiran, Ruj., Schujen, Schwanb., Sessw., upinājs Gr.-Buschhof, Kl., PS., Warkl., der Bocksbeerenstrauch; sarkani upenāji U., "Johannisbeerenstrauch".

Avots: ME IV, 300

ur̃dît C., -u oder -ĩju, -ĩju,

1) (bis zum Überdruss) antreiben
U., anpurren, anspornen, (mit ur̃) Arrasch, Jürg., PS., Smilten, Wolmarshof, (mit ùr ² ) Adl., (mit ur̂) Adsel: citu urda, pats guļ Br. sak. v. 1302. puisis . . . tikai urda savējus, lai brauc pruom LP. VI, 302; jem. (mit acc.) keine Ruhe lassen Gr.-Buschh., Stürzenhof, (mit ur̃) Drosth., Salisb., Schujen, (mit ùr ² ) Adl., Marzen, Ogershof, Saikava, Warkl., (mit ur̂) Adsel, (mit ur̂ ² ) Pe̦nkule; "aiztikt" Saikava; bei der Arbeit abquälen, zuviel beschäftigend Erlaa; hetzen, aufwiegeln Burtn.: saime . . . iesāka Juri urdīt Druva II, 784;

2) wecken
N.-Bergfried, (mit ur̃) Dunika, PS., Salisb., Widdrisch, Wolmarshof, (mit ur̂ ) Adsel: urdīja augšā Toru Jansons Fauni v. klauni 44;

3) "urrr machen, womit der Schreier Abends auf der Weide das Signal gibt, heim zu laufen
(mit ur̃) Bl.;

4) schelten
Peb. n. U., grundlos schelten (mit ùr ² ) Golg.: kuo tu viņu urdī;

5) sticheln, stochern
(bakstīt) Elger Dict. 142, (mit ur̂ ² ) Segew. ("rakņāt"), (mit ur̃) Bauske ("rušināt"): kniebt un urdīt MWM. X, 808. ùrdīt ² auguonu ar adatu Ogershof; (mit einem Stock etwas) bewegen Dunika;

6) rütteln
(mit ur̃ ) Salisb.;

7) "jaukt, vandīt" (mit ùr ² ) Birsgaln;

8) (hinaus) treiben (mit
ur̃) Dunika, (mit ùr ² ) Warkl.: u. kuo ārā nuo istabas, nuo grāvja. Refl. -tiês Schwanb., = rakņāties: viņš urdījās duomās A. XXI, 660. Subst. urdîtājs "kas urda": tu esi nelabuojams urdītājs MWM. v. J. 1897, S. 353. Zur Bed. 4 vgl. allenfalls Solmsen KZ. XXXV, 484 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 182. Ableitung von urr?

Avots: ME IV, 303

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr ² ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ ² ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. ² 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

uzdarît,

1) (fertig) machen, anfertigen
(perfektiv): uzdarīt (lielu) sìena ve̦zumu Adsel, AP., Drosth., Golg., Saikava. uzdarīt pastalas C., Pe̦nkule. uzdarīt zeķes Mesoten. uzdarīt alu C., Kl., Schwanb., Sessw.;

2) ein Übriges hinzutun
Für. I;

3) aufmachen, öffnen:
duris Schwanb., Sessw. uzdari nu labāk savas... ausis! Kaudz. Izjurieši 232.

Avots: ME IV, 323

uzme̦duôts Bauske, Nigr., Pe̦nkule, uzme̦dâts U., Part. praet. pass., auf etwas versessen, erpicht, nicht ablassend, obgleich abgewiesen U.: viņš uz viņas ir kâ uzme̦dāts, er ist mit seinen Liebesanträgen zudringlich Seew. n. U. kâ uz tevi krita puišeļi! kâ uz˙me̦duoti Janš. Dzimtene ² I, 437. ve̦cākie kungi uz tādām... knīpām ir kâ uz˙me̦duoti Dzimtene V, 33. (meitene) kâ uz˙me̦duota uz Lapiņa Paipala 8.

Avots: ME IV, 357, 358

uzsiruôt, umherstreifend sich einfinden bei: mums atkal uzsiruojuši (uzklīduši) čigāni Drosth., Penkule.

Avots: ME IV, 377

uzslànît,

1) aufschichten:
u. pārāk biezu kārtu mē̦slu; aufladen: u. sēņu kulei lielu akmeni virsū;

2) Schläge verabfolgen:
u. kam krietni pa muguru. Refl. -tiês, sich aufschichten über: māli uzslānījušies smiltīm.

Avots: ME IV, 379

I vaikât, -ãju,

1) vaîkât ² Amboten, Funkenhof, Neuhausen, Nigr., jagen, treiben
Wid., Gaiken; (jem.) verfolgen, aufpassen Funkenhof, "die Spur verfolgen" Kluostere, abwehren, wegjagen (v. luopus nuo labības) Frauenb.: redzēja viņu zuosis, vai cūkas vaikājam pa tīrumu Janš. Dzimtene ² II, 290. Pe̦nkulene . . . nevaikāja... vistas nuo... graudiem nuost Dzimtene V, 198. bradāju . . , pa dīķi vaikādama . .. zivtiņas Bandavā I, 188. luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas nevaikās Mežv. ļ. I, 182. vanags vaikā vistas Nigr. mežsargs vaikāja ganus ebenda. nevaika zirgus! ebenda. mednieki viņus iesāka vaikāt MWM. VI, 78. vējš svilpuoja vaikādams lietu A. v. J. 1900, S. 874. viņš mani pastāvīgi vaikā (passt mich auf) Funkenhof;

2) "plātīties ruokām" Gaiken. In der Bed. 1 zu li. vaikýti "scheuchen; umherjagen"; Iterativform zu vèikt? Oder zur Wurzel von vajâi? In der Bed. 2 (zuverlässig?) zu vicinât?

Avots: ME IV, 436

III vaļât, ‡ Refl. -tiês, = gaĩņâtiês 1 (?): šuoruden ... nuo tautām vaļājuos; nu jau vaira nepatveŗas ne telīte kūtiņā Tdz. 44335 (aus Patkule).

Avots: EH II, 755

I valgs (li. valgas "valgs" Miežinis) AP., Frauenb., Iw., Līn., Ruj., Salis, Salisb., Serbigal, Wolm. u. a., (mit àl ² ) Kl., Nerft,

1) ein Strick, eine Schnur
U., Ascheraden, Wolm. u. a. (unbek. in Dond., Stenden, Wandsen); ein kürzerer Strick, um etwas anzubinden Bielenstein Holzb. 570; ein Viehstrick U., (mit al ) C., Mitau, Ramkau, Riga, Salis, Salisb., Wolm., (mit àl ² ) Golg.; der Zaum Kl.: nuopina nuo liepu lūkiem valgu LP. VI, 581. pietaisīju kulei stipru valgu Seifert Chrest. III, 3, 79. aptiniet labi ar valgu! Vīt. valga auklu un... ādas auklu pastalas A. Melnalksnis Mazsalaca 50. Sprw.: zaglis dabū savu algu - savā kaklā citu valgu RKr. VI, 829. kāšu valgs, ein gedrehtes Seil U., eine Gabelschnur Bergm. n. U. es neietu, kad lai mani valˆgā (Var.: ar valgu) ve̦stu BW. 9763, 11. panāksnieki valgus vij, lai varē̦tu kazu ķert 842, 1. guosniņām baltābula valgu (Var.: saiti) viju 28880, 2 var. guovju valgi 20536, 6 var. valgā! Salis, valgā, guovis! C., se vàlgā ^2! Golg., ruft man beim Hineintreiben der Kühe in den Stall. Sprw.: vienu valgu vilkt RKr. VI, 934, in ein Horn blasen U. (fig.) tumsas valguos... viņi smaks Vēr. II, 86. ve̦rgu valgā Salisb.;

2) valgs Dunika, die Schlinge
Bielenstein Holzb. 599, 618; Plur. valdziņas, valdziņi, Fallstricke Manz. Lettus, St.: ar valgiem irbes ķert Dunika. irbītei valgu taisa BW. 11197. putni (tuop) valdziņās dabuiti Manz. Post. I, 28. kāpēc liec tu tad manai dvēselei valgus (warum willst du denn meine Seele in das Netz führen)? Glück I Sam. 28, 9. skaudnieki valgus pasle̦pe̦n liek Lapsa-Kūm. 210. tas man tik pat kâ slazda valgs, sagt man von einer bevorstehenden Schwierigkeit Salisb. valgu spiešana, Schlingenstellung auf der Jagd Bielenstein Holzb. 578;

3) valgs Bielenstein Holzb. 438, (mit ã Dunika, valdziņš St., Bielenstein Holzb.599, Dr., Lieven-Behrsen, Memelshof, Rite, (mit al˜ ) C., Ramkau, (mit àl ² ) Fehteln, Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kreuzb., Sessw., valdzītis (?) Peb. n. U., val˜dzītis (?) AP. (sonst gilt in Peb. valdzīc die Masche (beim Strickzeug):
cimda valdziņi A. v. J. 1897, S. 232. pasprucis valdziņš adīklī Saul. III, 127;

4) eine beim Ziehen sich leicht auflösende Verschlingung
(vàlgs ² ) Kaltenbrunn;

5) in genitivischen Verbindungen: valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube
L.; valgu sē̦kla, der Hanf Trik.;

5) valdziņi L., Schlangen.
Wohl zu ai. valgā "Zaum, Zügel"; s. Bezzenberger BB, XII, 241, Liden Stud. 48 und Arm. Stud. 100, Walde Vrgl. Wrtb. I, 304, wo es zur Wurzel von velˆt "wälzen" gestellt wird; vgl. valdzēties.

Avots: ME IV, 453, 454