Paplašinātā meklēšana

dižlaĩva: dižlaivas jeb kuģus Janš. Līgava II, 169.

Avots: EH I, 324

dižlaĩva, das Grossboot Sassm.

Avots: ME I, 475

laĩva: gen. s. laives BW. 30784, 1 var., Demin. laiviņš (Kahn) bei Stobe Latv. g. gr. lV, 21; acc. s. laivīt[i] BW. 11052 var.,

2): lielā l. - auch Linden in Kurl.; (debess) l. = auch Salis; kad ūdens laivas gaisā iet nuo ziemeļiem uz dienvidiem, tad tas uz sausu, bet, kad nuo vakariem uz rītiem, tad tas uz lietu AP.; ‡

5) fig., ein grosses Lebewesen (Mensch oder Tier)
Seyershof: bij jau nu l., nebij` ne˙kāds mazais! Ein li. laiva belegt Skardžius Arch. Phil. III, 51 aus Daukša. Nach Mikkola IMM. 1930 II, 442 und Toivonen FUF. XX, 143 aus dem Finnischen entlehnt.

Avots: EH I, 715

laĩva, verächtl. Demin. laivele,

1) das Boot, der Kahn:
ar puķīti laivu dzinu Ltd. 1815. palika kâ nuo laivas izme̦sts, er war wie aus den Wolken gefallen. mazu laivu stūmējs, ein beschränkter, einfältiger Mensch;

2) bootförmige Wolke
[Kempenhof]: kad gaisa laivas stiepjas nuo dienvidiem uz ziemeļiem, tad gaidāms labs laiks Etn. II, 127. rīt būs lietus, jau lielā nuosmalsti pa˙priekšu savu laivu! Aps.;

4) das Schiff
bei Manz., Glück, besond. liela laiva; dafür jetzt kuģis. [Zu li. laĩvas "Boot", [ein Demin. laivẽle. LChr. 314, 30; vgl. Thomsen Beröringer 193].

Avots: ME II, 414

liẽllaĩva, das Grossboot: staigāja gar klusuo, ar liellaivām pilnuo Lielupi Lautb.

Avots: ME II, 500

strūglaiva D. Goŗkijs 40, = strūga II.

Avots: ME IV, 1097

tvàiklaĩva* das Dampfboot: tvaiklaivas braukāja pa upi Alm. Meitene no sv. 35.

Avots: ME IV, 288

‡ airẽjs, = airê̦tãjs, der Ruderer Festen: airies pate, uošu laiva, tev nevaid airējiņa (Var.: īrējiņa)! BW. 4545 var. lēcu laiviņā pie staltā airējiņa 17988 var. divi simti airējiņu 30691, 1.

Avots: EH I, 5

aĩrêt, Refl. -tiês, ‡

3) rudern
(intr.): (saule) airējas pāri jūŗai Janš. Mežv. ļ. I, 239. (von einem Präsensstamm auf -(i̯)o- ): airies pate (rudere dich selbst), uošu laiva! BW. 4545 var. airies (Var.: iries ) pate maliņā! BW. 30724 var.; vgl. auch nom. s. zem. g. neairama BW. 4712 und II p. plur. aiŗat! 33969, 2 var.

Avots: EH I, 5

‡ àizblūšķêtiês, anfangen (für eine kurze Zeit) zu lärmen, eine ganz kurze Zeitlang lärmen: tikkuo aizblūšķējās, zaķis aizskrēja Schwanb. laivas galā kas aizblūškējās, līdaka pruojām Lubn., Saikava.

Avots: EH I, 10

‡ àizcilât,

1) wiederholt hebend fort-, hinschaffen:
siens jau aizcilāts līdz pļavas malai Warkh.;

2) sperrend (vor etwas) wiederholt hinlegen:
vakaruos puiši šķūnī aizcilāja durīm sienu priekšā. Refl. -tiês,

1) sich allmählich hinbewegen:
laiva pa straumi aizcilājās drusku uz leju Saikava. jis aizcilājās ("uz augšu cilādamies aizgāja") uz mežu Warkh.;

2) sich ein wenig erheben, in die Höhe bewegen:
uz vanaga ligzdas kaut kas aizcilājās Saikava;

3) übersiedeln:
puisis Jurģuos aizcilājās uz kaimiņiem Sessw.

Avots: EH I, 13, 14

àizpludinât, auch àizplûdinât, (und BW. 33625, 10: aizpļundinât), tr., wegflössen, fort-, wegschwemmen: ūdens plūdi aizpludina zemes pīšļus Hiob 14, 19. mežus aizplūdināja uz pilsē̦tu A. XX, 561. un dzeŗuot aizplūdināt rūpes nuost Rain. Refl. -tiês, wegschwimmen: uzvilka laivas priekšgalu sēklī, lai neaizpludinātuos pruom Laps.

Avots: ME I, 44

‡ àizstrĩķêt, zuschmieren Stenden u, a.: a. plaisas mūrī. Refl. -tiês: viena laiva uotrai aizstrīķējās gaŗām Salis, éin Boot fuhr am andern, sich daran retbend, vorbei.

Avots: EH I, 53

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79

apsikt, auch apsīkt Spr., intr.,

1) umfallen, umsinken, versinken:
te apsiku (Var.: apstrigu) ciemiņuos kā ar siena ve̦zumiņu BW. 16825;

2) verdunsten, betrocknen, versiegen, geringer werden, in der Entwickelung zurückbleiben:
ūdens apsīk. zuši apsīkuši ("zaudējuši mitrumu") Bewr. rakstniekam dzīves cīņā spē̦ki apsīk Vēr. II, 105. kad saka:"ūja, cik liels bē̦rns,"tad bē̦rns vairs neauguot, bet apsīkuot augumā Naud. mēs šuogad pavisam darbuos apsikuši, wir sind zurückgeblieben Grünh. apsika nācējs, nemaz vairs nere̦dz Alm. - "Von Fischen: zurückbleiben in einer tiefern Stelle, wenns rund herum ausgetrocknet ist"U. [laiva apsikusi Warkland, Nerft, Kreuzb., ist nach dem Fallen des Wassers auf dem Trockenen geblieben]. Ausserdem gibt es im Lett. ein Präs. apsieku (= li. apsenkù), versieche, werde winzig, lasse nach: sātībniecības aģitācija ātri apsiek Pūrs III, 58. tu sataisies, bet nu tik neapsieci Rain. MWM. III, 94. apsikums, das Nachlassen, Stocken.

Avots: ME I, 119

apsist, tr.,

1) beschlagen:
apsist namu dēļiem; apsist kāpuostus, den Kohl befäusten;

2) umschlagen, umwickeln:
viņa turēja ruokā, ar baltu lakatiņu apsitusi, ne visai jaunu dziesmu grāmatu Kaudz. M.;

3) niederschlagen, niedermetzeln:
krusa apsita visu, kas bij laukā II Mos. 9, 25. viņš citus ve̦lnus apsitis LP. VI, 691;

4) perfectiv: tuornī pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita divpadsmituo nakts stundu Lautb. L. pulkstens apsita vienpadsmit LP. VII, 1277. Refl. -tiês,

1) sich umschlagen, anziehen:
izeju, cieši svārkus apsities Līb. P. 5;

2) ausschlagen, mit einem Ausschlag bedeckt werden:
apsitās kašķis vispār miesām LP. VI, 865. bē̦rns apsitās ar uguns vātīm BW., S. 190;

3) beschlagen (von Fesnstern, Metallen):
luogi apsitušies;

4) dunkel werden:
seja apsitas saulē, vējā Dondangen;

5) umschlagen, anders werden, sich umwenden, umstürzen:
vējš apsitās uz uotru pusi. apsitās daba un liktenis spēji Sudr. E. Dārte ātri apsitās Up. 13. laiva apsitās apkārt.

Kļūdu labojums:
BW.,S. 190 = BW. I, S. 190

Avots: ME I, 120

atbadît, ‡

2) losstossen:
kad aitai atbadīta vai atsista niere, tad aita griežas riņķī Siuxt; ‡

3) = sabadît: lielākais mazākajam vucineņam sānus atbada Warkl. pa rudzaiti (nuopļautu pļavu, akmiņiem) staigājuot, cieši atbada kājas Oknist. ‡ Refl. -tiês,

1) stochernd, stechend, stossend stumpf werden
Schnehpeln, Stenden, Wandsen: īle̦ns atbadījies;

2) auf etwas stossen
(intr., perfektiv): laiva atbadījās pret laipu Salis;

3) sich zerstossen, zerstechen:
kājas atbadījušās Oknist;

4) "gan jau tie vērši atbadīsies" (eine Redensart)
Bērzgale, Kalz., Lubn., Meiran, Saikava, der Gegner wird sich schon rächen;

5) bis zum eigenen Überdruss stossen, stochern, stechen:
badīja, badīja, atbadījās Kaltenbr.

Avots: EH I, 134

baruotans, = baruôts, gemästet, gefüttert [richtiger vielleicht: gefüttert werden müssend, Futter verlangend]: baruotana laiva te̦k, baruotans kumeliņš: baruo laivu priedes sveķi, auzas labu kumeliņu BW. 29623.

Avots: ME I, 265

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

be̦kurs, ein Lappen, mit dem man die Böte beteert, ieplē̦stā kuokā ielikts lupats, ar kuŗu, darvā mērcējuot, smērē laivas Etn. II, 82; A. X, 2, 535; [Bielenstein Holzb. 609].

Avots: ME I, 278

[I blĩnêt Dobeln], blìnêt ² [Bers.], -u, -ēju, sehen, lauern, glupen, gaffen, faulenzen: pamanīja, ka meistars blīn LP. VII, 1157. viņš nuolika maisu zemē un blīnēja, kas tur iekšā VII, 1167. kuo te blīnat; taisāties, ka tiekat pie darba Seibolt. blīn kâ nuo laivas izsviests, saka uz tādu, kas darbdienā guļ Etn. I, 7. [Nach Persson Beitr. 880 zu an. blígia "starr hinsehend" u. a.]

Avots: ME I, 316

blĩvi, blĩviski, blīveniski, fest, zusammengepackt, vollgestopft: kuo spiedies klāt tik blīvi? Aus. laiva kŗauta līdz malām tik blīvi Aus. uguns jau nede̦g tāpēc, ka tu esi malku blīveniski salicis Līniņ Wain.

Avots: ME I, 316

I braģis, ‡

4) "laivas%20t%C4%93vi%C5%86u%20un%20st%C4%ABp%C3%BC">izliekts kuoka zars starp laivas tēviņu un stīpü Salis.

Avots: EH I, 236

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25 und 385, Walde Wrtb. ² 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387

dene (li. denė "Deckbrett des Kahns"), denis (li. dẽnis "Decke eines Kahnes"),

1) das dreieckige Brett im Hinterteile eines Bootes als Sitz für den Steuermann u. zugleich als Behälter
Mag. VII, 1, 124. denes - sēdekļi laivas priekš- un pakaļgalā Etn. II, 167;

2) die Decke der Kajüte:
apakš deņa, in der Kajüte; virs deņa, auf dem Kajütenborde Mag. II, 3, 117. [Nach Fick Wrtb. III ^4, 199, Trautmann Wrtb. 51 und Persson Beitr. 39 f. zu mndl. denne "Verdeck", ahd. tenni "Estrich" u. a.; aber der Bed. wegen eher wohl entlehnt aus dem Germ., woran auch Sommer Balt. 63 denkt.]

Avots: ME I, 455

dibe̦ns, dibins (gen. s. -na, -s, selten -ņa), auch dibans BW. 29212, 1, dubens, [dibuns Bolwen],

1) der Boden, der Grund, die Tiefe:
aizsala jūrīte līdz dibinim (gew. -am) BW. 13282, 7. tukšs mans pūra dibentiņš 7705. ce̦pures, katla, mucas, upes dibe̦ns. kurpītes sarkaniem dibiniem BW. 21613. kuo saldē pa niekiem nagus; laidies tik dibinā. uoša laiva, smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. pateikt dievam nuo sirds dibe̦na od. dibe̦niem MWM. VIII, 284. līdz dibeņiem Aus. I, 5. lietu izstāstīt nuo paša gala un dibe̦na Seibolt. dibe̦nā dabūt, rīt, verschlucken: kumuosu ne˙maz nevaru dabūt dibe̦nā;

2) der innerste od. hinterste Teil eines Raumes:
ciemiņ, bēdz uz dibe̦nu, lai suņi neiekuož kājās, so fordert der Lette den Gast auf, ins Zimmer weiter zu rücken;

3) der Hintere:
uzduod uz dibe̦na un atlaiž LP. VI, 789. gan tu dabūsi pa dibe̦nu;

4) genitivische Verbindungen: maisa dibins, gals, das untere Ende des Sackes;
kambaŗa dibingals, der hinterste Teil des Zimmers; dibens, dibins, dibe̦na, dibina od. dibinistaba, das letzte, hinterste Zimmer; dibe̦na ļaudis, die im Altarchore versammelten Leute; = meža ļaudis Ruj. n. U.; dibinsiena, die hintere Wand. dibindurvis, die hintere Tür Duomas I, 675. [Aus Glücks Bibelübersetzung seien noch folgende Formen hier angemerkt: gen. s. dibiņa, n. pl. dibeņi, dat. pl. dibiņiem.] Wohl [mit ib aus ub nach Le. Gr.§ 18d] zu li. dùgnas, slav. dъno "Boden", [dъbrь "Schlucht", kymr. dwfn, got. diups "tief", li. dùbti "einsinken", daubà "Schlucht" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 238, 242 f. und 246 und Trautmann Wrtb. 46 (über das von Zubatỳ BB. XVIII, 261 und Bechtel BB. XXII, 280 mit le. dibe̦ns verglichene slav. dьbrь s. Berneker l. c. 242)].

Avots: ME I, 465

I duonis (li. duonis), gew. Pl. duõņi [Dond., Gr. - Essern], dial. auch duoņas, [duonas Lis., duõnas Kolzen], Schilf, Binsen (juncus und scirpus) Mag. IV, 2, 24, RKr. II, 72 ; in Hasenpot und Libau n. RKr. III, 73 duoņi, Typha: gaŗš tautu dē̦ls, tâ kâ duonis jūŗmalā BW. 13273, 1. silkšu duoņi, Seebinse (scirpus lacustris) Konv. ¹ 438. duonu laiva LP. VI, 846 [aus Blieden. Vielleicht zu gr. δόναξ "Rohr", s. Fick Wrtb. I ^4, 459 und Boisacq Dict. 196].

Avots: ME I, 534

I duriņš [?] Zehrxten "laivas pakaļgaldiņš ".

Avots: ME I, 519

gâza [Kr.], gâze,

1) die Neigung, der Sturz
Spr.;

2) der Wassersturz
[auch gāža St.], Wasserfall Dond., Spr.: ieraudzīja ūdens gāzei iepretim jaunu sievieti šēžam Lautb.;

3) die Brandungs -, Sturzwelle
Fürecker: dažas laivas apkrita gāzēs LA. tuvu pie malas - tâ sauktajās gāzēs LA.;

4) der Guss;
lietus gāze, der Regenguss: šuodien lietus gāzes pastrādājušas lielus zaudējumus B. Vēstn. lietus nāk vienā gāzē AP.;

5) der Abhang
A. XII, 868. Zu gâzt.

Avots: ME I, 619

gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),

1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,

a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;

b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;

c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,

a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;

b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;

2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;

3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]

Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis

Avots: ME I, 690, 691

grañdît [PS., C., gràndît Trik., N. - Peb., Schujen, Jürg., Salis, Arrasch], - u, - ĩju, [auch grandēt U.],

1) tr., mit Lärm rütteln, schütteln, stossen, mit Lärm hinunterstürzen, verfolgen:
sākuši kratīt māju, grandīt visas malu malas J. Up. tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up. dze̦lzasu rati pa akmeņiem stipri granda Fest.;

[2) gran̂dît ² Bl.], poltern, zertrümmern
L., St., U.;

3) [gran̂dît ² Dunika], mit grosser Anstrengung schaben, kratzen:
gr. katlu. Refl. - tiês,

1) sich herumstossen
Fest., Drosth.: kuo tu grandies? laiva grandās, das Boot bewegt sich AP.;

2) mit Lärm niederstürzen, poltern, rollen:
sākuši grandīties pa piedarbu J. Up. pē̦rkuons grandās Dok. A. [Wenigstens in der Bed. 3 als Kuronismus zu li. grándyti "schaben", grę́sti "reiben, scheuern", ae. grindan "zerreiben, zermalmen" d. Grand "Sand" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 315 unter frendō und Berneker Wrtb. I, 356.]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen) tu nu gan vairs medņus negramdīsi J. Up.

Avots: ME I, 637, 638

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė´bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646

‡ grìdkùoks "?": ar kājām laivas grīdkuokuos... atspēries Janš. Tie, kas uz ūdens 14.

Avots: EH I, 406

grimt C., [Schujen, Jürg., N. -Peb., Neuenb.], grim̂t ² Kand., [Bl., Ruj., Pl., Dond., Selg., Līn.], grim̃t PS., [Salis, Wolm., Serbigal], -stu, -mu, intr., sinken, untergehen, zu Grunde gehen : laiva sāka jau grimt. sniegs grima zem kājām Vēr. II, 171. aiz upes saule grima MWM. VIII, 325. ve̦zumi pa˙visam grima nuost Kaudz. M. vai tādēļ zemē grimt, kad nuoņēma vainadziņu BW. 13709, 12. kuģnieks raugās, rūpēs grimis Vēr. I, 1324. [uz mani vien grimst U., man fällt über mich allein her. - Nebst gremdêt zu li. grimstù (prt. grimzdaũ) "sinke", gramzdinti "versenken", aksl. pogre̦zno,ti "untersinken", pogro,ziti "einsenken", vgl. Le. Gr. 582 ¹ , Trautmann Wrtb. 97 f., Berneker Wrtb. I, 350, Agrell Zwei Beitr. 72.]

Kļūdu labojums:
grimt C. = grìmt C.

Avots: ME I, 655

grīzeknis, der Strudel, Wasserwirbel: grīzeknis - vieta starp atvaru un straumi, kur ūdens griežas un mutuļuo; laivas tur iekļuvušas tiek lē̦ti apsviestas Bilst. n. Etn. II, 81.

Avots: ME I, 658

ìeaĩrêt, tr., hinein -, hereinrudern: laiva tika ieairē̦ta ceļā Vēr. II, 1198. Refl. - tiês, sich hineinrudern.

Avots: ME II, 1

iedzīre "?": nuoiet e̦ze̦ra iedzīrē, kur stāvēja.. laiva Rīg. Av.

Avots: ME II, 14

[ìekārêt, (ein Boot) mit den kāri versehen und festigen Nogallen: šī laiva nav labi iekārē̦ta.]

Avots: ME II, 26

ìekšnieks ,* der Insasse: daži nuo laivas iekšniekiem pazuda ūdenī Laubt.

Avots: ME II, 31

ĩriẽns, der Ruderschlag: mums laiva viegluos īrienuos virs viļņiem līguojās Rainis.

Avots: ME I, 837

I ir̃t, iŗu, īru (li. ìrti), intr., tr., rudern: iriet laivu! BW. 14307, 4. kâ var laiva laivu irt 8491. Refl. -tiês,

1) rudern, fahren, sich begeben:
pa e̦ze̦ru laiva īrās Treum. kad dzērves uz dzimteni īrās JR. IV, 190. saule īrās uz jūŗas dzelmēm Kleinb. dre̦bē̦dama viņa īrās debess tālēs JR. V, 101;

2) sich selbst rudern:
iries pati, liepu laiva! [Zu apr. artwes "Schiffsreise", ai. arítram "Ruder", gr. ἐρέτης "Ruderer" u. a., s. Boisacq Dict. 275. f., Walde Wrtb. ² 648 unter rēmus, Trautmann Apr. Spr. 302.]

Avots: ME I, 710

izcìrst, ‡

3) i. sìenu AP., = uzcìrst 6 sìenu: jau divreiz (sìenu) izcirtām, bet vēl būs reiz jācē̦rt; ‡

4) i. gaisā, (aus etwas) emporschleudern:
laiva tapa tīri stāvus izcirsta gaisā Janš. Tie, kas uz ūdens 14. Refl. -tiês, ‡

4) i. cauri, sich durchhauen:
i. biezajam... me˛am cauri Pas. IV, 410; ‡

5) unwillkürlich ausgehauen werden:
dažā vietā izcē̦rtas ruobi Jürg., Kaltenbr.

Avots: EH I, 438

izķe̦parâtiês, izķe̦puruôtiês, herauszappeln: saimnieks paguvis izķe̦parāties nuo laivas LP. VII, 498. viņš izķe̦puruojās nuo tīkla Brig.

Avots: ME I, 759

izlũks, der Kundschafter, Spion: torpēdu laivas bij izsūtītas izlūkuos A. XX, 292.

Avots: ME I, 766

izrakstît, tr.,

1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;

2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,

1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;

2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.

Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva

Avots: ME I, 789

izruotât, tr.,

1) ausschmücken, verzieren:
brāļu laiva izruotāta dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10. izauklējuse, izruotājuse, duod tautām niecināt BW. 17250, 9. sienmaļi, kur sēdēja jaunais pāris, bija izruotāti baltiem palagiem RKr. VI, 110;

2) ["zur genüge und nach Belieben weiden"]: guovis aiz vārtiem izmausies un pa druvu izruotās Janš. Refl. - tiês,

1) sich ausputzen, schmücken:
vārna lūguse nuo citiem putniem spalvas, ar kuo izruotāties Etn. II, 80;

2) sich satt spielen (von Kindern)
Misshof n. U. Subst. izruotãjums, der Schmuck, das Ornament: dažādu izruotājumu paraugi Etn. III, 118.

Kļūdu labojums:
dzīpariņu galiņiem BW. 30973, 10 = vanadziņa nadziņiem BW. 30973, 10 var.

Avots: ME I, 794

‡ izvē̦rte̦ns "izlē̦ve̦ns" Fest.: izvē̦rte̦na laiva. izvē̦rte̦nas kamanas.

Avots: EH I, 495

jũrmala [Nigr., Wandsen, Lautb., Selg.], jũŗmala [Bächhof], - male, - malis [loc. s. jūrmalī Glück Esra 3, 7, jūrmule bei Bezzenberger Spr. d. pr. L. 35], der Meeresstrand: es biju laivas taisītājs, ruokat mani jūŗmalā BW. 30734. pa vasaru mēs dzīvuojam jūŗmalā, an der See. [Lautb. unterscheidet zwischen jũrmale "Gestade" und jũrmalis "ein Grundstück am Meeresufer".]

Avots: ME II, 122

kaba, kabe (li. kabė˜ "Haken"), kabis [li. kabỹs "крючек у застежки"]

1) die Sparre mit einem Abstumpf od. Wurzelende beim Lubbendach
Biel. H. 26, [Dond., Ugalen];

2) ein krummer, schlittensohlenartig gewachsener Baum
Saticken; [kabe Wilzen], eine natürliche, nicht durch Menschenhand hergestellte Schlittensohle [Bielenstein Holzb. 555]; kabe - neizstrādāta ragu sliece Grünh., Siuxt, N. - Sessau;

3) ein Hölzchen zum Befestigen der Bank in den Bööten:
laivas vidū atruodas buŗu suols, piestiprināts ar divām kabītēm pie katras laivas malas Etn. II, 107; n. U. die gebogenen Balken, welche Bööten die Haltung geben;

4) kabe U., [Degunen], ein Watenetz:
par kabi sauc nelielu tīklu, kuŗam spārnu malās atruodas kabes, t. i. sliecei līdzīgi kuoki Kand., Saticken [s. Bielenstein Holzb. 669];

5) kabe, Frosch als Köder
Aps. [Nebst kabinât Zu li. kabė´ti "hangen", kebẽklis "Haken", apr. kabīuns "gehangen", und vielleicht r. кóбень "ein sich krümmender Mensch", кобéнить "krūmmen"; vgl. Berneker Wrtb. I, 535, Trautmann Wrtb. 112, Solmsen Beitr. 205, Fick Wrtb. III ⁴ , 71, Bugge BB. III, 103 unld Petersson Heterokl. 77 ff.]

Avots: ME II, 129

kãjiniẽks,

1): nū paliku k.: ni nū laivas, ni kumēļa BW. 30996, 1;

3): "ein Arbeiter ohņe Pferd"
Zvirgzdine: paliku k., zirgu pārdevu; ‡

5) (fig.). eine Laus
PV.: tuo jau ir kājinieki apstājuši.

Avots: EH I, 599

[IV kama, ein zwei - oder vierrudriges Boot, die Jolle Wid.; ein Wasserfahrzeug U.; kama, ein trogähnliches, aus einem Klotz gehauenes Boot, an dessen Rändern Bretter oder runde Hölzer angebracht sind Mar.; ein Wasserfahrzeug, das aus zwei verbundenen Trögen besteht, an deren äusseren Rändern Bretter befestigt sind Kačanova. kama laiva Schlock.]

Avots: ME II, 148

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba ² Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194

klañdîtiês, -uôs, -ĩjuôs,

1) hin- und herschaukeln:
kâ laiva rati klandās pa ziedu plūdumu MWM. III, 433. dzelsrati klaudzuot klandās MWM. VII, 52;

2) klan̂dîtiês ² , umherirren, umherstreifen
Dond.: laiva viļņuos veļas, klandās Aus. pa jūŗu laiviņa klandās Sudr. E. puiši klandās pa naktīm apkārt pie meitām Ahs. [Vgl. klenderìs und blandîties.]

Avots: ME II, 213

klaũdzinât [Dond., Līn., Selg., Bauske, C., Jürg., N. - Peb., Dunika, klaûdzinât PS., klaûdzināt ² Salis., Ruj., klàudzinât Wolm., Trik., Serbigal, AP., klàudzinât ² Preili, Nerft],

1) fakt. zu klaudzêt, klappern, poltern machen, zum Klappern, Poltern bringen:
man nebija ze̦lta piešu, kuo grīdiņas klaudzināt BW. 24098, 1. mani bē̦ri kumeliņi tukšu sili klaudzināja 31077. es neiešu uz Daugava laivas galu klaudzināt 10904. nāc pie manis, jauna skuķe, šūtu kurpju klaudzināt 14775;

2) intr., klopfen, pochen, poltern:
pie durvīm kāds klusi klaudzināja A. XX, 136. sausā priedē dzenis klaudzina Vēr. II, 1114. Refl. - tiês. intensiv klopfen, pochen, poltern: viņs mācās ar vārdiem klaudzināties, er übt sich im Wortgeklingel A. XII, 18. Subst. klaudzinâšana, das Klopfen, Poltern; klaudzinâtãjs, der Polterer, Klopfer; vārdu klaudzinātājs, der Wortfechter Rainis.

Avots: ME II, 215

I krabiķis, eine kleine aus Holz verfertigte Stütze der Böte: krabiķis ir nuo kuoka taisīts daikts ar trim kājām. kad zveju laivas ir uzvilktas malā, tad paliek katrā pusē zem tām vienu krabiķi, kas attur tās nuo gāšanās uz vienu vai uotru pusi Lasd.

Avots: ME II, 255

I laĩda,

1) die Reihe, der Strich, der Streifen, der Haufen:
dūmu mutuļi bija sare̦dzami uz tilta gaŗā laidā MWM. IX, 161. laid linus ne rouzēs, bet laidās, breite den Flachs nicht in Kreisen, sondern in langen Reihen aus Biel. re̦dzama šaura laidiņa nuo korseta MWM. VIII, 289. krāsas saplūst burvīgā laidā A. XX, 661. [mākuoņu laĩda Lautb.] pa lejām vēl tur miglu laidas veļas Lautb. drūzmējas tur ļaužu ve̦se̦la laida Janš. tad viss manā prātā saplūst vienā laidā (fliesst zusammen) Rainis. ē̦nas saplūst vienā laidā Vēr. II, 1242. visi viņi runāja tik ātri un vienā laidā, in einem Strich, ohne Unterklass Kaudz. M. vēlēties tik lielu blāķi labumu uz vienu laidu Seibolt. zemnieks kūpināja vienā laidā savu ļuļķīti Vēr. II, 64. bē̦rns raud vienā laidā, immerwährend AP., C.;

2) der Flug:
vizumā jūŗa spīd, Spīduola pāri slīd liegi lielā Rainis;

3) etw. Eingelassenes, Ausgebreitetes,

a) laĩda Kand., laĩda C., die Gehre, der Keil, Zwickel
[laĩdiņa Stenden, Prawingen] in Frauenhemden Manz., Kand. [oder ander Kleidungsstücken];

b) ein Brett, das in eine ausgefaulte Stelle der Wand eingelassen wird;

c) [die Ruderbank
Manzel n. U.]; laidas, laides, die Bretteŗ welche zur Vergrösserung an den obren Rand eines aus einem Stamme gehauenen Bootes befestig werden: lai pērle (= laiva) būtu dzil,āka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

d) bises laida, der Flintenschaft
Mag. III, 1, 128;

e) zemes laida, die Landzunge:
Dalmacija - šaura, gaŗa zemes laida pie Adrijas jūŗas Konv. ¹ 329. smilts zemes laida, kas iestiepjas jūŗā Konv. ² 1733;

f) die Schicht:
šinīs laidās dabuon dzelzsrūdu B. Vēstn. Zu laĩst. S. auch laids I, laide [und Thomsen Beröringer 193 und Persson Beiter. 711 ^1].

Avots: ME II, 401, 402

‡ laivenīce "?": liela, gaŗa dē̦la māte kâ lielā l.; dievs tuo zina, kur es ņemšu laivai gaŗu villanīti BW. 25304, 1.

Avots: EH I, 716

lãkturis (eig. lākt - turis, aus lākte + turêt),

1) das Gestell, das zum Halten des brennenden Pergels dient, eine in einen Klotz eingerammte Stange, die oben mit einem Haken versehen ist, in welchem der Pergel brennt
[Suhrs, Ronneb.; in Salis, Ruj., Lis. eine Laterne];

2) eine ähnliche Vorrichtung der Fischer am Ende des Bootes
Grob. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu un dabūtu zivis ķert Plutte. Sprw.: tukšs kâ lākturis, sehr arm Grob. tam mute kâ lākturis, von einem Gossmaul Naud.

Avots: ME II, 438

I lãpa, die Fackel, die Kienfackel: lāpa dzisa, ej gulēt! Rainis. lāpa jeb lākturis, kuo iesprauž laivas galā, lai ūdeni naktīs apgaismuotu, lai dabūtu gulēt Plutte. [Zu li. lópe. "Licht; Bündel Leuchtspäne", apr. lopis "Flamme", s. Trautmann Wrtb. 149, Walde Wrtb. ² 431, Holthausen IF. XXXIX, 62 f.]

Avots: ME II, 439

lāsuôt, intr.,

1) träufeln, triefen: asins lāsuo nuo maniem pirkstiem Akur. nuo baltajām kājām pa pilienam asinis lāsuo AU.;

2) schillern, funkeln:
saulē lāsuo pļava Apsk. laiva lāsuot lāsuoja MWM. IX, 149;

3) lāsuots = lāsains

I: lāsuots kukainītis konv. ² 2588;

4) klingen, läuten (wie fallende Tropfen):
nāves zvaniņš lāsuo klusi Stari II, 733.

Avots: ME II, 442

lĩguôt [li. lingúoti "schwanken"], lĩgât, -ãju Mag. XIII, 41;

1) intr., schwanken, sich schaukeln:
līguojuošu (Var.: līguotāju) laipu metu BW. 13445. līguodams miedziņš nāca. līguo, laiva, uz ūdeņa!

2) sich schaukelnd bewegen:
parādies tu, saulīte, kuŗu vidu tu līguoji Ltd. 1786. sietiņš līguoja launaga laikā BW. 3019. līguo saule launagā, nuo launaga vakarā 17500; 26640. redzēju kalpa līgaviņu sudrabā līguojam Ltd. 1838;

3) sich schaukeln, sanft wogen:
upe nesa līguodama baltu linu ē̦rkulīti Ltd. 807. es redzēju nuo tālenes ezeriņu līguojuot (Var.: viļņuojuot) BW. 27975;

4) jubeln, namentl. Johannislieder singen, Johannisfest feiern,
Līgo - Lieder singen;

5) singen (von der Nachtigall)
St.;

6) tr., schaukeln, schaukelnd hin un her bewegen:
līguo vilnis baltu puķi ezeriņa maliņā; tâ līguoja (so schwärmten, schwebten) sveši ļaudis ap tuo manu augumiņu BW. 15697. puķes lē̦ni galvu līguo Vēr. II, 428. līguo saule meža galus BW. 32443;

7) singen:
tautas dziesmas Aus.;

8) eine Arbeit saumselig betreiben:
pieci gadi vienu zeķi kâ līguot nuolīguoju BW. 7276. Refl. -tiês, schwanken, sich schaukeln, vibrieren, watscheln: līguoties līguojas balta puķe e̦ze̦rā BW. 6462. līguojies, āra liepa! 12020. kad es gāju tautiņās, visa zeme līguojās 16697. līka liepa, līks uozuols, tur bij labi līguoties. vaigi vien līguojas, kad iet Latv. Subst. lĩguõjums, das Geschaukelt-, Gesungenhaben: bruokastiņu, māmuliņa, par šā rīta līguojumu! BWp. 972. Subst. lĩguôšana, das Schaukeln, Singen; lĩguôtãjs, der Schaukelnde, Jubelnde: dziedāšanu Jāņuos sauc par līguošanu un dziedātājus par līguotājiem, līguotājām Etn. IV, 71. [Vgl. auch die Belege bei Doebner Mag. XX, 4. 87 ff. - Die Bed. 4 (woraus weiterhin die Bed. 5 und 7) wohl aus dem Refrain lĩguo entwickelt. - Wohl zu le. ļuodzîties, li. lingė "Stange, an der man die Wiege aufhängt"und (s. Būga KZ. LI, 129) liñgė "Milan", r. dial. лягáться "schaukeln, schwanken" u. a., vgl. Osthoff Parerga 342, Mikkola BB. XXV, 75 f., Solmsen KZ. XXXVII, 581 f., Lidén Stud. 46.]

Avots: ME II, 484

ližma, die Aufschrift: kâ tuo lai zina, ka te ir kruogs, kad uz durvīm nav ne˙kādas ližmas. nuo mūsu laivas ližma pa˙visam nuodzisuse N. - Bartau, Janš. [Zu li. lizma "Zahl" ?]

Avots: ME II, 476

IV lûks (li. lùnkas, apr. lunkan), der Bast, die Linden-, Weidenrinde: lūkus plēst, den Bast schälen. tev, alksnīti, trapja miza, tu nederi lūkā plēst BW. 11841. kad laivai virves trūka, te̦k pie liepas lūkus plēst 30795. teci, manu kumeliņ, ar lūciņa pavadiņu! 29989. lūku pametis, meklē siksnu od. lūciņu paņe̦m, atduod siksniņu Tr. II, 644. Der Bast als Bild des Biegsamen, Haltlosen, Schlaffen: piedzēris kâ lūks. nuo kruoga viņš pārnāca kâ lūks. tik˙pat kâ lūks, sagt man von einem Menschen, den man leicht lenken kann Etn. II, 44. mazais augumiņš savijās kâ lūciņš Latv. lūks pilns, das Mass ist voll Dünsb. [zu slav. lyko (serb. lȉko) dass., wenn slav. y hier aus ūn.]

Avots: ME II, 518, 519

malˆceniẽks (unter malˆciniẽks ),

1): malcenieku laivas Bigauņc. 58; ‡

2) fem. malceniece, ein Boot, damit Holz transportiert wird
Bigauņc. 44.

Avots: EH I, 780

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mest,

1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II ² , 11;

2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;

3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;

5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;

6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II ² , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,

1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;

2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;

3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;

4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;

5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;

6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;

7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡

9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.

Avots: EH I, 802

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nārags (li. norãgas "das Jocheisen, die Pflugschar"), [nàrâgs ² Kr.], nē̦rags, nē̦re̦gs Stari I, 38, 43,

1) ein Springstock der Fischer
[Bers., Gr.-Jungfernhof]; ein Senkstein in den Netzen [Bielenstein Holzb. 649], L.; eine Fischerstange, eine Stange zum Stossen, mit einem stumpfen Eisen am Ende Mag. III, 1, 125, [nàrāgs ² Kokn., eine Stossstange mit eiserner Spitze, womit man ein kleines Boot vormwärtsstösst Bielenstein Holzb. 622 (auf der Düna)]. nārags - ķeksis ar āķi Abuls Skuolas Druva II, 175. nē̦rāgu es tveŗu; apstājies, laiva! Duomas III, 67, Etn. IV, 148;

2) ein langes, strusenartiges Boot mit flachem Boden
Mitau, Riga, Rojen, [nãrags Markgrafen, Kalnazeem]: tvaikuonītis, kas vilka gaŗu rindu tukšu nāragu MWM. IX, 622; auch für "Boot" überhaupt: nāc, sēdies manā nāragā! Por. A. XX, 744. [Wohl aus wruss. нагоръ, s. Leskien Nom. 524.]

Avots: ME II, 700, 701

našļi,

1) das Schilf, Rohr
L. (phragmites communis) Wolm., RKr. III, 71: laiva... nuoslīdēja labu pūravietu uz leju našļuos, le̦pu lapās un niedrās AU.;

2) = naši Aps., C., Matk. Zu nest; [so (nach Leskien Abl. 364) jedenfalls in der Bed. 2; dagegen in der Bed. 1 nach Persson Beitr. 139 ^2, 338 und 814 (?) zu ai. nadá-h. "Schilfrohr" u. a.].

Avots: ME II, 694

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

I nùoirt, tr., intr., wegrudern: pluostnieks nuoīra pluostu malā Zalkt. [Refl. - tiês,

1) weggerudert werden:
laiva nuoīrās nuo krasta Lis.;

2) zur Genüge rudern:
es šuodien dūšīgi nuoīruos Salis.]

Avots: ME II, 790

nùomurdêt, intr.,

1) hermurmeln
Spr.: [kāja iešļuka dūņās, ka ūdens vien nuomurdēja Austriņš M. Z. 37];

2) murmelnd, sprudelnd hinabsinken:
kāpēc tās (laivas) nepiesmeļas pilnas un nenuomurd dibe̦nā? MWM. VI, 13.

Avots: ME II, 822, 823

[nùosaudzêt, behüten, (für sich) erhalten: kuŗš cilvē̦ks savu kaklu ir nuosaudzējis! Leijerk. II, 199. laiva, kuŗu... bij izdevies nuosaudzēt zvejai ruobežu tuvuma II, 62.]

Avots: ME II, 843

nùošķiebt, tr., schief hinneigen, hinschieben, schief abtreten: nuošķiebu pe̦lē̦kuo platmali uz vienas auss MWM. VIII, 28. vainaku nuošķieba uz vienu pusi BW. III,1, 35. pastalas nuošķiebtas. zābakiem papēži nuošķiebti [Mesoten.] Refl. -tiês,

1) sich schief hinneigen, schief werden;
laiva nuoškiebās stipri uz sāniem A. XXI, 506. salmu kaudze ar nuošķiebušuos mietu Vēr. II, 53. zābaki sāka nuošķiebties AU. [nuošķiebās petenīte BW. 35757.] ka tiesās nuošķiebušies svaru kausi...;

2) missraten, schief gehen:
[man šuogad mieži nuošķiebušies Infl. n. U.]. kad nuošķiebjas, tad lai es ciešu viens pats Apsk. [alus ir nuošķiebies Anekd. 67.]

Avots: ME II, 866, 867

uoļš,

1) Adj., kieselig
Lis.;

2) Subst., eine Masse von Kieselsteinen (kollektiv)
AP., Jürg. (mit ùo), KatrE., Sessw. (mit ùo ² ); mit Kieselsteinen untermischte Erde (mit ùo ² ) Fest., Kl., Lis.: pe̦lē̦kais, me̦lnais, brūnais uoļš Lös. n. Etn. IV, 162: laiva gulēja bālā uoļā Poruk. druoši bridu tuo strautiņu, kas par uoļu ritināja (Var.: kur uoliņas dibinā) BW. 8381 var. sarkanās smiltis līdz ar uoļu birst un veļas lejup Poruk III, 3. uoļa zeme, a) Kieselerde Vīt.; b) kalkhaltige Erde Peb. māla (grants) ùoļš ² od. ùoļa ² māls (grants), mit Kieseln untermischter Lehmboden Vīt. Vgl. uolis.

Avots: ME IV, 419

pagrìmt, ‡

2) teilweise versinken:
pagrimusi laiva A. Upītis Pirmā nakts 110.

Avots: EH II, 134

pãrjùmt, tr., überdachen: pārjumta liellaiva Konv. ² 4055. [Ķikutiņš pārjuma palieveni zirgiem Leijerk. II, 171.]

Avots: ME III, 158

II pēlis: "apses kuoka laivas dibe̦ns" Salis; pẽlītis, ein Boot mit flachem Boden ebenda.

Avots: EH XIII, 227

pìegāzt,

1) hinzuwerfen, -stürzen; anlehnen
(an etw.) Spr.; zur Seite werfen: laiva netapa ne piegāzta, nei apcirsta Janš. Tie, kas uz ūdens 14;

2) vollstürzen, vollgiessen:
nav kuo dzīties tik (vom Regen) piegāztā ceļā Duomas I, 603. piegāzusi vai pus˙steliņa ar sūdiem Pas. III, 221;

3) trunken machen, sich betrinken lassen:
jūs arī nevar piegāzt MWM. v. J. 1898, S. 907. Refl. -tiês,

1) zur Seite stürzen
(intr.), sich zur Seite beugen: klajuotne ve̦lkas maz˙liet uz dienvidiem piegāzusēs Poruk III, 341. sairs, kå piegāzies sniegs Zeiferts Chrest. III, 3, 187;

2) vollstürzen
(intr);

3) sich betrinken: piegāzies tik agri jau rītā MWM. v. J. 1898, S. 685.

Avots: ME III, 250

pìekâpt Spr.,

1) von Einsteigenden gefüllt werden:
laiva piekāpa pilna ar ļaudīm Salis;

2) hinzusteigen.
Refl. -tiês ,

1) zu Kreuze kriechen
U.;

2) nachgeben, ablassen von Anforderungen:
miera labad viņa bij gatava piekāpties tik tāļu A. XX, 127. kad viņš nuoģida, ka sieva sāk skaisties - tas tūliņ piekāpās Jaunā Raža IV, 47;

3) Vergebung, Versöhnung suchen
U.;

4) Ehrfurcht haben
U.

Avots: ME III, 256

II pìelaĩpêt, durch Hindernisse zu etwas gelangen: es pa akmeņiem pielaipēju pie laivas Salis.

Avots: ME III, 264

pìesmadzêt, schwer (smags) werden: nuo ilgas stāvēšanas ūdenī laiva piesmadzējusi, dibe̦ns vietām izdrupis J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 55.

Avots: ME III, 292

pìesumêt, sich mit Algen od. Schleim bedecken N.-Peb., Wandsen: ve̦cas, piesumē: jušas laivas dibe̦nā Duomas II, 258.

Avots: ME III, 298

pìeturs, pietura Wid.,

1) der Halt, die Stütze, der Anhaltspunkt:
kur jūsu balsts un pieturs? Rainis. jāmeklē, vai valuoda pati neduod kādu pieturu A.v. J. 1896, S. 371;

2) pieturs, das Geländer an Stegen, kleineren Brücken und Treppen
Nigr.;

3) pietura Arrasch, C., Wolm., Widdrisch, auch pieturas vieta, pieture Celm., die Haltestelle, Station:
viņš brauca uz dzelzceļa pieturu A. v. J. 1900, S. 501. kāds vīrs e̦suot nuogājis uz laivas pieturas vietu Björnsona raksti I, 72;

4) pieturas zīmes, die Interpunktionszeichen;

5) das Anhalten, der Aufenthalt: tur man iznāca ilga pietura Bers.

Avots: ME III, 306

I plâns (li. plónas "dünn, fein", la. plānus "eben, flach"),

1) flach, eben
("weniger gebraucht") U.;

2) dünn, schwach, nicht zureichend
U.: Sprw. asam nazim plāni zuobi. plānas manas villainītes Biel. 1151. tautu meita ... plānajām lūpiņām BW. 11497. nu ve̦d jaunu saimenieci, ... plānu klaipu cepējiņu 18659. plāns darbs, schwache, unzureichende Arbeit U. plānas laivas stūmējs U. od. plānu galdu (galdiņu) od. plāna galda (galdiņa) urbējs, der nur leichte Arbeit auszurichten vermag U., ein Faulenzer N.-Schwanb.: iegātņi bij plāna galda urbēji Neik. 60;

3) dünn, undicht:
plāni mati, plāna bārda. ja pēc ziemassvē̦tkiem pulka sniega, tad labība būs plāna Etn. II, 73;

4) dünn, flüssig:
plāna putra; plāns alus, schwaches Bier U.;

5) schwach, dumm:
puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva BW. 11841, 2 var.;

6) plāni iet, klāties, schwach, schlecht (er)gehen:
viņam tagad iet pa˙visam plāni Dīcm. pas. v. I, 52. mediniekam vienu laiku pa˙visam klājas plāni LP. VII, 238. ja tev āda mīļa, tad nepūti: klāsies plāni! VI, 258;

7) = smalks: plāni vērpu, plāni audu VL. aus Rutzau;

8) plânie luõki, eine Grasart
Pussen.-Subst. plânums,

1) die Dünnheit, Dünne;

2) "Rippsperre":
žāvē̦tas cūkgaļas plānums Ronneb. viņš nuogrieza gabalu nuo pie sijas pakārtā plānuma A. v. J. 1902, S. 130;

3) das Flache, die Fläche
U. Altes Verbaladjektiv zu plāt.

Avots: ME III, 330

puĩsẽ̦ns, Demin. von puĩsis, der Knabe, der Junge: puisīt[i]s biju, puisēniņš, nu vel vīrs taisījuos BW. 29872, 4. viena laiva meitu nāca, uotra jaunu puisēniņu 30973, 6.

Avots: ME III, 403

‡ ragavire NB. "virve, ar kuo piesien mastu pie laivas priekšas gala".

Avots: EH II, 349

rags (li. rãgas, apr. ragis, slav. rogъ "Horn"), Demin. verächtl. raģelis, raģelītis BW. 15530; 29481,

1) das Horn; das Horn zum Blasen:
Sprw. stīvs kâ rags. viņš nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. iesit tik ragus pierē un dzen mežu! uotram od. citam likt ragus turēt, die Schuld auf einen andern schieben U. vīram tie ragi, sieva tiek slaukta (tu turi ragus, lai cits slauc), der Mann ist ein Hahnrei U. raguos saiet od. saskrieties Ar., sich verzanken, in Streit geraten: ļaudis sagāja raguos, un nu ir karš mājās Dond. - pa ragiem saduot, durchschimpfen; durchprügeln: vē̦lē̦damās savai pretniecei saduot pa ragiem A. v. 3. 1897, 2, 130. ragus aplauzt, zahm, bescheiden werden: vajadzē̦tu gan gādāt, lai tāda ve̦llata aplauž reiz ragus Austriņ. lai viņš plātās lai, tik pat reiz ragus aplauzīs! Krišs Laksts 33. - dzirdama āžu ragu pūšana B. Vēstn. ja nav taures, ņem buļļa ragu! BW. 16393, 1. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta 30523;

2) ein Trinkhorn
Bielenstein Holzb. 317; radziņš, ein kleines Trinkhörnchen für Säuglinge Bielenstein Holzb. 318; auch ein Behälter für Milch überhaupt oder Butter: Anuža ēdināja ar radziņu savu bē̦rnu Kaudz. M. 16. meklēju piena radziņu, ar kuo... Jānīti dzirdīt Plūd. Rakstn. 1, 128. sviestu, ne pieniņu, liec, māmiņa, radziņā! BW. 7052;

3) tabakas rags od. radziņš, ein Kuhhorn als Schnupftabaksdose
(vgl. die Abbildung bei Bielenstein Holzb. S. 351): tabakas ragu aizmirsis mājā LP. VI, 619;

4) ragi od. radziņi, die Schröpfköpfe (früher aus den oberen Enden der Kuhhörner angefertigt):
asins laišanai tiek lietuota banka jeb radziņš Konv. ¹ 132. uzliktu radziņu, nuovilktu nelabās asinis Kleinb. st. 50; ragu laidējs, der Schröpfer U.;

5) ragi, die Handhaben des Backtroges
Grünh., Bielenstein Holzb. 268 (vgl. Abb. S. 269);

6) ragi, die Handhaben des Pftuges
Podsem, Ranken n. RKr. XVII, 38;

7) ragi, die Kreuzhölzer, Dachreiter auf dem Dachfirst
U.; die Kreuzhölzerenden bei der Garnwinde Bielenstein Holzb. 571 (vgl. Abb. S. 570); die an den Einschnitten vorragenden Fassbandenden Bielenstein Holzb. 320 mit Abbild.;

8) die Seitenstützen am Weberbaume
Kurl. n. U., die Vorstützen, hinter welchen der krūšu buomis ruht Bielenstein Holzb. 402;

9) der Steven am Boote
Bielenstein Holzb. 607, das vordere Ende des Bootes Lasd.: div[i] sērdieņi sasē̦duši vienā laivas radziņā Ld. 7.612;

10) ragi, das Degengefäss
U.;

11) pulvē̦ra rags, ein kleines Daubengefäss, als Salzgefäss gebraucht
Bietenstein Holzb. 330 (mit Abbild.);

12) ragi od. radziņi, eine Art Schneckenfrisur:
Rucavā meitas cienī valkāt ragus, t. i. saspraust abas bizes virspus ausīm tâ, ka izceļas paaugstinājums RKr. XVI, 189. mati tâ sapīti, ka nuo bizēm katrā galvas pusē uztaisīts radziņš ebenda 102;

13) radziņš, eine Erhöhung am Brotlaib
Oppek. n. U.; 14) buļļa radziņi, ein Stickmuster RKr. XVII, 33;

15) ragi "die Rosenstacheln"
Für. I;

16) ragi "die Regenstrahlen gegen die Sonne"
Für. I; "Strahlen" L.; ausstehende Äste eines Baumes L.;

17) die Landspitze
U., Lasd.; das Vorgebirge U., die Spitze eines Berges od. Felsens: kad tik neuzskrej kuģis uz klints raga JK. III, 71. milzīgs klinšu rags LP. VI, 214. kalna rags Etn. 1, 53. pretkrastā stiepās gara rinda kailu klints ragu Vēr. II, 152;

18) zur Bezeichnung von etwas Hartem:
sasalt, sacietēt ragā, hart werden, frieren. sals kavējās savilkt zemi ragā A. v. J. 1897, S. 522. dubļi, kas tagad bija sacietējuši ragā Izglītība II, 181. kažuociņš bija salijis un tagad pie krāsns ragā sakaltis JK. kad tur arī nuo raga (būtu), möge dem sein, wie es wolle: mūsu nuoduomam vajaga izduoties, kad tur arī nuo raga būtu. mutes man nuo tevis jādabū, ka tur lai vai nuo raga;

19) ragus valdīt, die Hände abhalten
Elv. L, m. 8; 20) krietnu ragu raut, beim Schlafen laut schnarchen LP. Vl, 755 (aus Adiamünde);

21) baušļu ragi (žīdiem) B. V. aus Kremon, die "Hörner",
die sich die Juden beim Gebet auf die Stirn setzen.

Avots: ME III, 465, 466

I rags,

1): laikam visi vēl guļ kâ laksti? - nē, visi ir kājās kâ ragi PV.;

4): auch (rags) AP.; ragus laist, schröpfen
Salis;

5): auch Frauenb., Iw. (auch sg. rags);

6): ne̦stavu ragi, die Handhaben einer Tragbahre
Ramkau;

9): auch ("laivas gals") NB.; ‡

22) slaucenes r., die Tülle eines Melkeimers
Salis; ‡

23) der Fühler (die Antenne) des Krebses
Seyershof; ‡

24) ragus ietaisīt (Diet.) od. uztaisīt, sich betrinken:
nuo bē̦dām abi uztaisījuši tādus ragus, ka taisni ne˙maz vairs nemāk iet Janš. Apsk. 1903, 32 ; ‡

25) ja laikā nebūtu attapies, maksā ragā (= maksā cieti)! Allasch, C., Siuxt, Trik.

Avots: EH II, 349

rĩkle,

1): r. izkaltuse BW. 19619, 1. ẽ̦damā r., die Speiseröhre
- auch AP., Frauenb., Ramkau, Siuxt. gaļas r., die Speiseröhre Salis, Siuxt. balsa r. Frauenb., Ramkau, Siuxt, dziesmas r. Frauenb., svētdienas r. AP., vē̦smas r., die Luftröhre; kad kumāss ieskrien svētdienas rīklē, tad dažkārt uz vietas pa˙galam AP.;

3): tilta r. Aps. J. "tilta caurums": tilta r. šaura, nespēj ūdens parīt;

4): auch Ramkau, Serbig., Seyershof, Siuxt, Zvirgzdine (hier auch rìkle ² ): spaļuota dzija iesaspiež rīklītē Warkl.; ‡

5) "gre̦dze̦na veidā saliekta zuoss rīkle samauktiem galiem" Dunika: rīklītē mē̦dz ielikt zirni vai akmentiņu, lai grab; sažāvē̦tu rīklīti lietuo dziju uztīšanai; ‡

6) "ruobs laivas dēļa galā, kuo piesit tēviņam" Salis; ‡

7) kuoka r., ein Schimpfname:
tāds kâ k. r., - kuo tu muldi, ka[d] nezini ritīgi! Seyershof.

Avots: EH II, 375

rìks (li. rỹkas "Werkzeug; Gefäss"),

1) das Gerät, Instrument, Handwerkszeug:
rīki amatnieka kulītē Ld. 10.891. šaujams rīks, ein Schiessgewehr U. kara rīki LP. VI, 780, die Waffen. laivas rīki, was zum Bedarf des Bootes gehört, um es segelfertig zu machen U. rakstāmie rīki, das Schreibzeug, Schreibzubehör (bei Manz. Lettus rakstāma-rīks, das Tintenfass): papīri, spalvas un kas tik rakstāmi rīki Plūd. Llv. II, 298. - dzirdes rīki R. Kam. 40, die Hörorgane. vīra rīki (li. vyriški rykai), die Zeugungsteile U.;

2) das Küchengerät, Gefäss, Geschirr:
nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. kuca rīkus (Var.: traukus) apmazgāja BW. 21940 var.; hierher wohl auch (wenn mit hochle. ei aus ī) maizes reiks "ein grosses Messer zum Brotschneiden" Sauken;

3) Plur. rìki, Pferdegeschirr (und zwar das russische)
U.; das Kummet Kurl. n. U., Bielenstein Holzb. 562, Preekuln (in Kurl.), Kalleten, Ahs., Rothof, Tuckum, Pinkenhof, Lasd.; rīku kuoki, die Kummethölzer Ahs.;

4) genitivische Verbindungen:
rīku (Lasd., LP. IV, 198, rīka Ahs.) drāna od. rīkdrāna Ar., Dond., rīka drēbe U., rīku dvielis U., rīku lakats U., rīka lupata Golg., rīku lupata (rīka lupats Ahs.) od. rīklupata Ar., ein Scheuertuch, Scheuerlappen: paņēm rīkdrānu un nuomazgā galdu! Dond. rīka (rīkas Spr.) od. rīku meita od. rīkmeita RKr. VI, 114, eine Magd Spr., eine Magd, die das Küchengerät säubert: kāzu amatnieki bija: pavārs un viņa puisis, rīka meita, . . . alus uznesējs BW. III, I, 63. rīka sieva, ein Weib, welches das Küchengerät säubert: kur ņemsim rīka sievu? vārna tāda puspe̦lē̦ka, tā būs laba rīka sieva BW. 2686, 11. rīka pūrs, die Morgengabe, die das Weib zum Manne bringt Manz. Lettus: viņš pilda un duod tiems . . . rīka pūru Manz. Post. I, 142. Unsicheres darüber bei Būga KSn. I, 66; nach Leskien Abl. 281 (mit?) zu li. reĩkia "ist nötig" (zu diesem Wort Meringer IF. XVIII, 220). Zu rieči I?

Avots: ME III, 537

rulis,

1) eine grössere Welle Peterskapelle und
O.-Bartau n. U., eine Welle, die sich über einer Sandbank bricht und umstürzt Janš.: lielākai bangai jeb rulim pretim nākuot laiva tapa... stāvus izcirsta gaisā Janš. Tie, kas uz ūdens 14. In Salis dafür rul˜lis;

2) ein rundes Holzstück
Tirsen; vgl. rullis.

Avots: ME III, 557

sabràukt, freqn. sabraũkât,

1) zusammenfahren:
sabrauca precenieki BW. 13385 var. sabrauca sveši ļaudis 13565. krustību svē̦trītā sabrauca kūmas BW. I, S. 178. vakarā sabrauc brūtes pūra vedēji III, 1, S. 78. kāzinieki sabrauca LP. IV, 39. muižā sabrauca ve̦se̦la rinda darbinieku Krišs Laksts 34. - abas laivas sabrauca blakām Apsk. v. J. 1905, S. 548;

2) durch starkes, vieles Fahren strapazieren, verderben
U., überfahren: sabraukt vāģus, Wagen verfahren U. zirgus sabraukt, Pferde herunterbringen U. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīstēm savē̦lusēs Etn. III, 162. ja divi zirgi kuožas, tad sabrauc viņus putās (bis sie schäumen) IV, 119. es tevi sabraukšu dze̦lzu ecēšām Br. 6;

3) längere Zeit fahren:
sabrauc sešas dienas LP. I, 17. viņš sabraukāja ve̦se̦lus 3 gadus nuo ārsta pie ārsta Turg. Muižn. per. 43;

4) fahrend erreichen:
brauc, brauc - ne+maz gala sabraukt LP. IV, 38. nevar sabraukt malu VI, 17. Refl. -tiês,

1) durch Fahren erwerben:
kaimiņš labu naudu sabraucies Ar.;

2) = sabràukt 3: sabraucuos ve̦se̦lu dienu MSil.;

3) übermässig und mit schlimmen Folgen für sich fahren:
velosipedists sabraucies gluži slapjš. puika sabraucies gluži slims Golg.;

4) fahrend zusammenstossen
(intr.): uz upes sabraucās divi laivas Salis;

5) unversehens überfahren werden:
uz ceļa sabraucās jē̦rs.

Avots: ME III, 596, 597

sadragât, tr., zerschmettern, zerstoren: luode sadragājuse mūri LP. V, 387. auka jūrā sadragāja kuģi VI, 862. jūŗa uz reizi sāk trakuot, un kuģi sadragā lupatās IV, 111. sadragāti kauli A. XX, 116. viņš . . . sadragā juodus RKr. VIII, 9. Garšins gāzās nuo trepēm . . . un sadragāts nuomira Konv. ² 1013. mēs neatruodam sadragātu ve̦cuo ideālu Vēr. I, 1444. viņš sadragāja savu spuožuo likteni ebenda 1447. es tīši sadragāju tavu uzticību II, 567. tu sadragā ar paša ruoku savu laimi Puriņš Nauda 43. Refl. -tiês, sich zerschmettern: pie krāces laiva sadragājas MWM.

Avots: ME III, 611, 612

sadums, eine Haltestefle für Fischerböte am Strande Nogallen: laivas jau sadumā. Aus liv. sadamō "Hafen" (: estn. sadam "Landungsplatz").

Avots: ME III, 616

sae̦ñkuruôt, verankern (von vielen Objekten): s. laivas citu aiz citas.

Avots: ME III, 623

saiet,

1): sich treffen, verkehren:
ar Sprici mēs nesaietam Seyershof. vīram nepatika, ka sieva saiet ar citu puisi Pas. XII, 190 (aus Domopol); "saieties, draudzīgi izturēties" Kaltenbr.: jis saiet ar visiem. ar Adumu jis smagi saiet. jis ar kungiem nesagāja pa˙visam;

5): skuoluotājs ..., kuŗš sagājis trijuos sēmināruos Austriņš Raksti V, 179. viņš pieci gadi sagājis (= nuostrādājis) uz laivas Linden in Kurl.;

6): ne˙maz gala s. Brigadere Skarbos vējos 90. kuŗu pūli saiedami Tdz. 40273;

9): smagā, murgainā miegā pavadījis nakti, uotrā rītā viņš jutās pa˙visam sagājies Daugava 1937, S. 108; sagājis, verkümmert Brasche Anl. 402;
‡

10) treffen:
es gribē̦tu Auzenieku s. Gramsden n. FBR. IX, 110; ‡

11) intensiv ertönen
Auleja: blūkšas vien sagāja. sagāja rimas. Refl. -tiês,

5): auch Frauenb., Saikava; ‡

6) sich versammeln (?):
atbrauc nuo baznīcas, sasaiet ap galdu Pas. V, 183; ‡

7) gerinnen:
kad ieskābs piens, tad saietas ziediņuos, kad silda AP. ‡ Subst. sagājējies, Leute, die (im Krug) zusammengekommen sind BielU.

Avots: EH XVI, 413

saļumstîtiês, ins Wankengeraten, das Gleichgewicht verlieren: saļumstījies izkrita nuo laivas ūdenī Saikava.

Avots: ME II, 678

‡ sapelt, = sapelêt: (Jānītis) sapelis, sarūsis Tdz. 59612, 1. lai sapuva uoša laiva, ... lai sapela (od. III p. prs. zu sapelēt mit einem Flickvokal?) tautu meita! BW. 6569.

Avots: EH XVI, 435

sašķiebt Wid., Alschw., tr., stark seitwärts neigen, schief machen, krümmen: vēja sašķiebtais žuogs Vēr. II, 1167. uz saškiebta krusta nuosēdies 24. lūpas saškiebis LP. VII, 328. Refl. -tiês, sich seitwärts neigen: laivas priekšgals nuo meičas svara sašķiebās D. 118, 17. gar sašķiebušuos... vītuolu rindu Vēr. II, 1242.

Avots: ME III, 756

sasper̂t, tr.,

1) (mit den Füssen, Hufen ausschlagend) zerschlagen, zerhauen; vernichten; einschlagend zerstören (vom Blitz):
man bij balts kumeliņš, le̦dus kalna spārdītājs, tas saspēra le̦dus kalnu deviņiem gabaliem BW. 132681, 30. saspert pīšļuos visu dzelzs pagrabu Fr. Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 32. laiva bijuse lupatās saspe̦rta LP. VII, 498. pē̦rkuons saspeŗ uozuolu Kav. viņš stāvēja it kâ nuo zibens saspe̦rts Kaudz. M. 173. fig. līdzcensuoņus, kas mēģināja pretuoties, viņš saspēra Bjernsona raksti I, 24. - In Verwünschungen: ka tevi pē̦rkuons saspe̦rtu! Mag. XX, 3, 41. sasper juods Alm. Kaislību varā 133;

2) an-, aufstemmen:
kaza kārklus grauza abas kājas saspē̦ruse (Var.: atspē̦ruse, piespē̦ruse, pieminuse) BW. 12494. Refl. -tiês,

1) sich an-, aufstemmen:
līdz kuo gribēja sasperties, kājas aizslīdēja R. Kam. 187. āži [pie ratiem piesieti] nezin par kuo saspē̦rušies, un... baltiņš nevarējis spēt vilkt Anekd. 103;

2) sich anstrengen
Erlaa n. U., sich (zu etwas) aufraffen, sich zusammennehmen: dē̦li saspērās laivu gatavuot LP. VI, 633. viņš saspērās un aizbrauca VII, 214. zirdziņš sasperas, parauj kādus suoļus ātrāki un... apstājas A. v. J. 1893, S. 282;

3) einspringen, sich zusammenziehen
Warkl.: aiz kuo manas villainītes nesaspērās velējuot? BW. 7501.

Avots: ME III, 740

‡ sasplĩdêtiês "?": ādas plẽve starp adatām sasplīdējas kâ vēja laikā starp kuokiem un šņuorēm laivas buŗas Siliņš Latvijas zivis 10.

Avots: EH XVI, 449

sašũpuôt, sašũpât Wolm.,

1) schaukeln
(intr.) machen: s. laivu; puiši meitas sašūpuoja (setzten die Schaukel, auf der die meitas waren, in Bewegung);

2) eine gewisse Zeit hindurch schaukeln
(tr.);

3) zu viel schaukeln
(tr.). Refl. -tiês, plötzlich stark schaukeln (intr.): laiva sašūpuojās D. 118, 15.

Avots: ME III, 759

sasvḕrt, tr., (ab)wägen (auf eine grössere Menge bezogen) Spr. Refl. -tiês, sich (seitwärts) neigen: laiva uz laiciņu sasvērās un apstājās D. Goŗkijs 42. Tīrumniece sasvērās uz priekšu MWM. XI, 4.

Avots: ME III, 753

sàukt (li. šaũkti "laut rufen, schreien"), -cu, tr.,

1) rufen; nennen:
ļaudis laivas sauc, aiz upītes stāvē̦dami Biel. 811. palīgā saukt, zur Hilfe rufen. it kâ saukts, wie gerufen, gerade richtig, zur rechten Zeit. pie atbildības saukt, zur Verantwortung ziehen. vārdā saukt, beim Namen nennen, rufen. kâ viņu sauc? wie nennt man ihn, wie heisst er? viņu sauc (par) Pēteri, er heisst Peter U. ja tu mani meitu sauksi, es tev[i] saukšu māmuliņu BW. 23152;

2) proklamieren (in der Kirche)
U. (gew. uzsàukt);

3) wählen
U.: saukt par tiesasvīru, zum Richter wählen U.;

4) laut singen, vor(an)singen:
lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. vedējene gāja pa˙priekšu, dziesmas saukdama RKr. XVI, 200. Refl. -tiês, sich nennen, heissen (intr.); einander rufen, nennen: mēs māsiņas saucamies (Var.: māsiņām saucamies 6517) BW. 6515, 4, wir nennen uns Schwestern. - Subst. sàukšana, das Rufen, Nennen; sàukšanâs, das gegenseitige Rufen, Nennen; sàukums, das einmalige Rufen, der Ruf: uz viņu saukumiem atbildēja tik... vējš Pas. II, 158. saucu pilnu saukumiņu (Var.: pilnā saukumā; mit lauter Stimme) BW. 24481. saucu lielus saukumiņus 25943. - saukums zemes, so weit die Stimme reicht U.: viņš stāvēja vienu saukumu zemes nuo manis Oppek. n. U. - Plur. saukumi, ein Aufgebot in der Kirche: aizej līdz baznīcai uz saukumiem Austr. K. Glūns 19. upuŗa nauda un saukumu jeb aizlūgumu pimbeŗi Kaudz. M. 105; sàucējs (li. šaukė˜jas),

1) ein Rufender
U.; saucējs putns, ein Lockvogel St., Bergm. n. U.;

2) ein guter Sänger, der Vor(an)singende:
vīriešu starpā re̦tumis atgadījās kāds labs dziedātājs (saucējs) RKr. XVI, 133 (aus Ranken). vedējene bija dziesmu saucēja 200;

3) der Nenner (in der Arithmetik)
Konv. 2 522. Vielteicht (als ein Reimwort zu kàukt gebildet) zur Wurzel von slav. sova, čech. sýc, ahd. (wenn mit haus k̑-) hūwo "Eule", abret. couann "noctua" u. a., s. Lidén AfslPh. XXVIII, 37, Petersson KZ. XLVII, 241, Bezzenberger BB. XVI, 120.

Avots: ME III, 771, 772

sazvalˆstît,

1) regellos hinwerfen od. anlehnen:
s. kuokus gar siênu Saikava;

2) mehrfach schwenkend neigen:
s. laivu uz vienu pusi Dond.;

3) Schläge verabfolgen:
s. kam krietni pa muguru C. - Refl. -tiês, ins Wanken geraten: klints siêna piepēši sadre̦bē̦tuos, sazvalstītuos Plūd. Llv. II, 261. laiva sazvalstījās Dond.

Avots: ME III, 798

se̦dums Popen, die Meeresbucht U., Bielenstein Holzb. 618; ein kleiner Hafen Markgrafen, U., V.; die Stelle, wo man die Netze auswirft A. XI, 425; JR. IV, 117: stūrmanim sešas laivas se̦dumā BW. 30932. Nebst sadums livischen Ursprungs, s. Thomsen Beröringer 278.

Avots: ME III, 811

I sẽklis Lindenhof, Wolmarshof, Ruj., Widdrisch, C., PS. sèklis Ranzen, Drosth., sêklis ² Ekau, Selg., Zögenhof, Jürg., Nigr., Bauske, Matkuln, Windau, sèklis ² Kr:, sēklis Spr., Lennewarden, Ringmundshof, sêkle ² Sassm., sēkle Dahlen, eine Untiefe, Sandbank, die Flusswate: laiva uzskrēja (uzmetās, uzdūrās, uzķērās) uz sēkļa Lennewarden, Ringmundshof. ūdenis, kur . . . trūd . . . neskāitāmi sēklī uzgājuši kuģi A. XX, 886. izvilkuši savas laivas iz jūras sēklī A. v. J. 1896, S. 132. viņa sēklī pārbrida pār upīti A. XX, 164. (fig.) svešā pilsē̦tā kâ uz sēkļa izsviests A. v. J. 1897, S. 656. viņš materiālā ziņā bija gluži uzskrējis sēklī A. XI, 258. Zu se̦kls.

Avots: ME III, 825

sēkme "?" : uz sēkmes (= sēkles?) laiva pēšni skrēja A. v. J. 1897, S. 639.

Avots: ME III, 825

še̦ks, die Dolie, der Zapfen (für das Rude r am Boot: airi, kurus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs (še̦kuos) Antrop. II, 73. Zum Vorigen?

Kļūdu labojums:
Rude r = Ruder

Avots: ME IV, 14, 15

I skaluôt (li. skalúoti "spülen" Lit. Mitt. I,135), tr., intr., spülen: vara trauku tev būs ar ūdeni skaluot III Mos. 6, 28. kur ūdens vairāk skaluo A. XX, 138. rīkli skaluot, gurgeln, saufen U. Refl. -tiês,

1) (für sich) spülen
(tr.): skaluojuos, velējuos straujas upes maliņā BW. 13595;

2) spülen
(intr.): ūdens tikkuo dzirdami skaluojas ap laivas priekšgalu D. 118, 14. Zu an. skola "bespülen", norw. skvala "plätschern, spülen" und (?) ai. pra-kṣ̌āláyati "spült ab", s. Zupitza Germ. Gutt. 47 und Walde Vrgl. Wrtb. lI, 599 f.

Avots: ME III, 869

III šķērêt,

1) (einem Boot) plötzlich eine andere Richtung geben
Spr.; "sich quec wenden": laiva šķērē (sagriežas ar priekšgalu uz krastu) Selburg;

2) "?". strazdu daudzums šķērēja pa gaisu CTR. 29; kad putns laižas pret vēju, viņš šķērē gaisu Stockm.; ohne Not hin und her gehen, schlendern (mit
ẽ ) AP. In der Bed. 2 aus mnd. scheren "gehen, eilen, sich schwebend bewegen"; in der Bed. I wohl aus mnd. keren "kehren.

Avots: ME IV, 34

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

‡ skulêtiês "?": kad laiva straumes vidū iepeldēja, tad uzskrēja uz ūdens skrituli, kur skulējās uz bezdibeni strāva Dünsb. Krista gājiens II, 189.

Avots: EH II, 515

šķupele: auch Grob., Kal., Rutzau; pajēmis nuo ķēniņa šķupeli (laivas smeļamuo kausu) Pas. X, 79 (aus NB.).

Avots: EH II, 641

šļakstêt, -u, -ẽju Wessen, platschen, plätschern U.; spritzen Allunan n. U., Spr.; schmatzen (namentl. von Ferkeln) U.; vom Schall, der beim Waten durch Kot od. beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk entsteht Wahnen: šļakst... ūdens Vēr. II, 1213. brien kâ lācis, dubļi vien šļakst Nötk., RKr. VI, 372. laiva šļakstē̦dama liduoja uz priekšu Jaun. mežk. 87. šļiekas vien šļakst Niedra Kad mēnesis dilst 39. zvē̦rs vēl trakāki vepri kuodis - tâ kuodis, ka tik šļakstējis vien Upīte Medn. laiki; von schallendem Schlag: vai acs, vai galva, šļakst vien tik nūja virsū JIgRKr. III, 73. Refl. -tiês, plätschern Dr., spritzen: ūdens šļakstas Dr. viļņi šļakstas līdz pat kuoku galiem Pas. IV, 88 (aus Selg.).

Avots: ME IV, 62

sliñks: auch AP., Grob., (mit ìn ² ) Linden in Kurl., Saikava; slinka kâ laiva Saikava. s. kâ vilnas buomis ebenda. Subst. sliñkums: tâ viņš ir, kad tie slinkumi māc Seyershof. muižas meitas paradušas slinkumuos (Var.: slinkumā ) BW. 12132, 1.

Avots: EH II, 526

smagrs Peb., Salisb. n. U., Zirsten, Lis., Golg., Jürg., PS., Wenden, Walk, Serbigal, Lös., Sessw., Bers., Arrasch, Ermes, Burtn., = smags, schwer: atraitnim smagra ruoka BW. 9778, 2. uoša laiva smagra bija 13595, 28 var. smagrs mans vainadziņš 24809, 6. smagri (wuchtig) laidu (Var.: sviedu; scil. kre̦klu) pūriņā 7403 var. kalējs... uzkalis lielu, smagru kūju Pas. II, 217 (aus Ronneb.). mākuoņu pūļi, kas vēja smagri, gausi slīd uz priekšu A. XI, 466. smagri iet (von einem übelgebauten Schlitten) Mag. IV, 2, 147. e̦smu tāds smagrs uz skriešanuos Uptte Medn. laiki. In Lis. hat man smagrs "schwerfällig" (iet smagriem suoļiem; smagra ruoka) neben smags "schwer (von Gewicht)", während PS. für beide Bedd. nur smagrs kennt.

Avots: ME III, 948

smẽrêt, -ẽju, = zìest, tept, schmieren: juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej RKr. VI, sak. v. 676. kad nesmērēsi zābaku, smērēsi kurpnieka īle̦nu Br. sak. v. 1471. smērē laivu priedes sveķi BW. 29623 var. Refl. -tiês, sich (be)schmieren. Subst. smẽ̦rê̦tājs, wer schmiert, Schund schreibt Stari I, 185. Gerundiv smē̦rē̦tans, zu schmieren, geschmiert: smē̦rē̦tana laiva te̦k BW. 29623 var. - Aus mnd. smeren.

Avots: ME III, 960

smilktene Schlehk n. FBR. VII, 41, ein loc. s. smilkte̦nā, = smilktaine: man jāiet smilktenē (Var.: smilktienē), ich muss in den Kirchhof (um dort bestattet zu werden) BW. 27325, apstājies, uošu laiva, nuo ūdeņa smilktenē! 22884 var. baltā smilkte̦nā (im Kirchhof) 7216, 1.

Avots: ME III, 963

smilktiens Kronw., Heniņ, (mit ilˆ ² ) Dunika od. *smilktiena, smilktienis, smilktiene, = smilktaine: baltā smilktienā (im Kirchhof) BW. 7216 var. šuodien (mani) veda smilktienā 1043, 2 (ähnlich 27476 var.), smilktienē 1470, 3. apstājies, uošu laiva, nuo līdeņa smilktienī! 22884 var. man jāiet smilktienē 27325, 1 var. smilktienai ratus grieza RKr. XVI, 84.

Avots: ME III, 963

spaile,

1) spaĩle Gramsden, Dond., Gold., Iw., Lin., Dunika, Wandsen, Nigr., Frauenb., Gr.-Essern, spaile Samiten n. U., Luttr., Kalleten, LievenBersen, Hasenpot, Lasd., spailis L., U., um Tuckum, Talsen ("in Burtn. unbek."), der Strich, die Schwade (vāle) des Mähers (spaīle) Rutzau, . (spaĩlis) Bl.: spailes gali Tr. nar. p. № 97. meitas ārda spailes Dunika. priekšpļāvēja spaile bija platāka kâ citiem Dunika. tiem ar savu spaili... pa priekšu ejuot Lautb. A. v. J. 1892, S. 305. stāties spailes galā Upītis St. 11. kādu platu spaili viņš pļauj! Stenden, Spahren. šinī pļavā krietna zâle, - redz, kādas platas spailes! Dond. dieva dē̦ls sienu pļāva; spailes gali Daugavā BW. 33764. tevis gaida pie auzu spailītes 22627. auzu spaiļu ritinātāji Janš. Bandavā I, 195;

2) = spaiglis, Stecken, an einem Ende gespalten, um etwas einzuklemmen (z. B. eine Schlange) U., Bielenstein Holzb. 681, (mit ai) Kr., C.; spailes, Werkzeuge zum Fangen von Tieren Lemsal n. U., Bielenstein Holzb. 599 (spaile, spailis); Tortur, Falter ("scheint nicht gebräuchl.") U.; die Klemme: kas kait tev . . . ? kādas . . . spailes? Kril. pas. 59. glēvības spailēs Rainis Götes dzeja 47. apaž nelaimes spailēm spaidītam tapt Manz. Post. I, 376. mūsu spailes (Bedrängnis) ir stiprākas kâ duomājām Antonijs un Kleop. 91. tautas daļa iekļuva grūtās spailēs Tēv.; Maulkorb des Hundes: spailes galvā maukt A. VIII, 132; Scheren der Krebse: spailēs ir smalkāka gaļa Konv. ² 2984; spailes ² , eine Zange Bauske; izkapts spailis ² ("?") Bauske;

3) auch spailis U., ein Setznetz
U., Bielenstein Holzb. 653, 670, (spailes) Wandsen, allerlei Fischergeräte zusammengefasst Lasd. ("hier in der Intonation von spaile 1 unterschieden"), (spails ² ) N.-Bartau: zvejuojam ar ciemiņu uz pusēm: mums pašiem nav spaila N.-Bartau. mums ir pilnīgs spails ² (N.-Bartau): laiva, vadus, . . . tīkli un visi citi zvejas daikti Janš. Dzimtene IV, 165. zvejnieks rādījis uz visu savu spaili LP. VI, 168. rītā (zivju) pilna spaile 1011. uz jūru ar spailēm tēvs . . . iet Jauna Raža IV, 117. nakts-spaile jeb lašu tīkli Etn. II, 107. dārga zvejas spaile R. Av. 1912, № 34. spaile, Setzangel Freizirl;

4) spailītes Talsen, = sienavāles 2. A1s das Ausgespreitete (in der Bed. 1 eigentlich wohl die Spannweite des mähenden Armes) nebst spīle, spīlis "Zwicke, Holzgabei" zur Wurzelform spei- "sich ausdehnen" bei Walde Vrgi. Wrtb. II, 656 ff., s. auch Persson Beitr. 397.

Avots: ME III, 981

I spā`rns (li. spar̃nas), spārna Manz. Lettus, dat. -instr. pl. spārņiem Post. II, 369 (neben spārniem I, 361), Dem. (verächtlich) spārnelis Stari II, 584, der Flügel, Fittig: spārnuos skriet, fliegen U.: meitas atskrien spārnuos, nuolaižas Pas. IV, 275 (aus Dricē̦ni). spārnuos es laistuos R. Kam. 53. sliktas (valuodas) vēja spārniem skrien RKr. VI, sak. v. 935. uodzes . . . spārniem aizgājušas pruojām LP. VI, 69. putns... spārnus nuolaiž RKr. VII, m. 125. ruokas . . . kâ divi spārnas izstiepis Manz. Post. I, 361. pacēlās spārnuos J. R. IV, 25. kāzenieki cejas spārnuos (machen sich auf die Beine) BW. III, 1, S. 22. visa . . . valsts stāvēja cauru vasaru kâ spārnuos pacē̦lusies (war höchst gespannt vor Aufregung) Mērn. laiki 181. visa muiža bij kâ spārnuos sacē̦lusēs Krišs Laksts 75. ķēniņš apsuolījis savu meitu duot, tad puisis bijis spārnuos LP. III, 74. latviešu. lasītāji bij kâ spārnuos Kronv. 29. sadzevē spārnus cilāt Sadz. viļņi 4. cilā dvēseles spārnus Vēr. I, 1329. vēcinādams savus dvēseles spārnus Saul. R. I, 189. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. T. dz. 729. neskrien gaisā, iekam spārni nav izauguši! Br. sak, v. 373. - spārnu ciršana, abergläubiges Kurieren einer angeblichen Kinderkrankheit, bei welcher die Schultern anschwellen sollen U. kad bē̦rns ir pārāk nemierīgs, un kad tam nav manāmā ne˙kāda cita slimība, tad tam ir spārni (kās jānuocē̦rt) Etn. IV, 117 (ähnlich LP. V, 35). bē̦rnam cirpa (cirta) pirtī spārnus BW. I, S. 183. - plaušu spārns (lobus) MWM. VI, 366. - vārtis ar diviem spārniem, Tor mit 2 Flügeln Manz. Lettus. - armijas spārns A. XX, 296. - laiva ar laidām jeb spārniem (Seitenbretter an Blockböten Ekengraf n. Bielenstein Holzb. 621; s. laida I 3 c) Bers. - tīkla spārnu sagrābt steidza A. XI, 484. - vienādspārnu trīsstūrim ir divas vienādas malas (spārni), ein gleichseitiges Dreieck hat zwei gleiche Seiten Būvmāc. - In Bers., Lasd., Laud., Festen, Saikava, Lös., Plm., Salisb., Kabillen sei spārns (Plur. spārni Bielenstein Holzb. 385 ) auch derjenige Teü des Spiunrads, in den die Spule gelegt wird, s. auch A. XI, 83. Vgl. daneben ohne s- ai. parņám "Flügel, Fittich, Feder", ahd. farn "Farn", slav. pero "Feder" u. a. Das baltische s- hier ist vielleicht aus Formen der Wurzel sp(h)er- "zucken" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668 f.) bezogen; vgl. auch Persson Beitr. 129, 349, 417, 644.

Avots: ME III, 987, 988

stakle (li. atãklė "Risse von Leiterwagen", apr. stacle "Stütze"),

1) auch staklis L., U. (stakle Wolm.), ein gabelförmiger Ast U., Kurs.; die Gabelung (z. B. eines Baumes); ein zackiger Pfahl U.: beē̦rza staklē ietupiem Upīte Medn. laiki 91. agrāki visi aruši ar paegļa stakli 130; stakle Janš., ein Buchzeichen;

2) die Zacke, Zinke
(staklis) U.: dakša ar pieci stakļiem, ein Gabel mit fünf Zinken U.;

3) ein gabelförmiger Schwanz;
ķikutam ir gaŗa stakle VL.;

4) die Dolle am Boot;
aiŗi, kuŗus ieliek laivas malās iedzītās staklītēs Antrop. II, 73;

5) staklis Mag. IV, 2, 148, U., (bikšu Karls.) stakle Wolm., Etn. IV, 151, der Schluss bei Hosen, die Stelle zwischen den Beinen
U., die Gabelung der (Hosen)beine;

6) ceļa staklis (Mag. IV, 2, 165, U., Brasche) od. stakle, die Stelle, da der Weg sich gabelt, der Scheideweg;
ceļa staklē bijuse viena liepa LP. VI, 920;

7) Plur. stakles Karls., Saikava, das Gerüst, die Stützen;
linu suseklis atbalstās uz staklēm Saikava, šūpuolēm divi stakles, kas apakšā sastiprinātas ar balzienu ebenda. lāvai sauc par stakli mietu, uz kā lika lāvu N. - Schwanb. Indriķis lai pacē̦rtuot stakles, kur katlu pakārt Aps. VI, 11. īpašu krāgu galdiem nebij, tāpēc nuocirta mežā stakles Kaudz. M. 258. pie... galda, kas bija... nuostatīts uz stiprām staklēm Janš. Bandavā I, 15; staklis, das Gerüst einer Heukuije U. gultas stakle, das Bein des Bettes, der Bettpfosten; gultai četras stakles Saikava. manai gultai nuopuvuse stakle Kurs. gultu taisu uz uozuola staklītēm BW. 8722. stakle od. staklis, jeder der 4 Eckpfosten des Webstuhls Bielenstein Holzb. 398; 406. stakle, das Holz am Webstuhl, darauf der krūšu buomis ruht U., Mag. XX, 3, 223 (nach Bielenstein Holzb. 402 heissen stakles od. stakļi 2 Einschnitte in den vorderen Pfosten des Webstuhls, darin der kr. buomis ruht);

8) stakles (li. stãklės) Rutzau n. FBR. VIII, 141, Dunika, Bielenstein Holzb. 398, V., stakle Lixna, auch stakļi Bielenstein I. c., der Webstuhl;
prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs Plutte 73;

9) stakļi, senkrechte Zaunhölzer
Bielenstein Holzb.;

10) staklis, Stelze
Bergm, n. U.; stakļi U., stakles, die Beine; viņam gaŗi stakļi U. viņš stiepa savas me̦lnās, strupās stakles Alm.;

11) bada stakle (Etn. IV, 146) od. staklis, verächtliche Bezeichnung für einen Nimmersatt;

12) stakļa mēle, Zweizüngigkeit
U. Wohl mit -kl- aus -tl- und zur Wurzel von stāt, s. Trautmann Wrtb. 283, Walde Vrgl. Wrtb. II, 606.

Avots: ME III, 1041

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

I steķis, Plur. steķi U., Salis, steķes U., eine Unterlage, ein Gerüst Spr.; ein Holzklotz, auf dem man die Hufe eines Pferdes beschlägt Bers., Lasd.; die Sägeböcke, auf denen die Sägebalken ruhen U., Selb., Selsau; Klötze unter Tonnen U.; Stützgerüste unter Brücken U., Bielenstein Holzb. 715; ein Steg, eine Anlegebrücke Salis, Pernigel; Baugerüste U.; der Umlauf, auf welchem die untersten Lubben des Daches ruhen U.; "ein dickes Brett auf 4 Beinen" Freiziņ; kreuzweise miteinander verbundene Stangen od. Bretter, die durch ein horizontales Holz verbunden sind Konv. ² 4010; der Steg an der Violine Dr.; Uosis atsē̦stas uz malkas zāgējamā steķa JR. IV, 87. uzliktu... muciņu uz steķiem MWM. VII, 86. glābšanas laiva, kas atruodas uz ratiem līdzīgiem steķiem Jaunības Draugs 1902, S. 334. nuo steķēm nuolaist, vom Stapel lassen U. laiva atstāja nuo steķa Purap. raisīja kuģi nuo steķa Dūnsb. vai diegu nebalēja steķēs Plūd. Rakstn. I, 64. garām kajām, - tāds kâ steķis! Selb. piedzēries kâ steķis, steif getrunken U. Aus mnd. stech (steck) "Steg".

Avots: ME III, 1059

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strekken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME IV, 1079, 1080

stũrmanis, der Steuermann: stūrmanītis gudrs vīrs, tas sēž laivas galiņā, kur vējiņš laivu pūta, tur pagrieza zēģelīti BW. 30860. Aus mnd. stûrman.

Avots: ME III, 1110

svalˆstît Sermus, Lennew., (mit alˆ ² ) Schibbenhof, Südkurl.,

1) = zvalstît, valstît, schaukeln, hin und her bewegen Mor.: pārē̦dušuos guovi svalsta Schibbenhof. sv. laivu, ve̦zumu Sermus. kâ es tuo svalstītu A. v. J. 1896, S. 139;

2) prügeln
C. (mit alˆ), Bauske (mit alˆ ² ), Sessw., U. Refl. -tiês, sich schaukeln (nicht fest aufliegend), schwat. ken, taumeln, (Kl., Sessw., mit àl ² ) faulenzen U., sich wälzen von einer Seite auf die andere Schibbenhof: nuo prieka svalstās U. b. 42, 61. kuo šis svalstās? RKr. VIlI, 78. kuo tu svalsties pa gultu? Schibbenhof. uz laivas apaaāztās kad atbalstās, tā svalstās, grimst Juris Brasa 110. svalstît 2 vielleicht zu svelt (vgl. svelmêt). Sonst wohl nebst svelstêt und svelties am ehesten zu svalms, svalbs I, svalbuôt und (nach Leskien Abl. 349) li. šuiluoli "schwanhen" (und švelnùs "weich"?). Anders Fick Wrtb. IIl ⁴ 551 f. und Bezzenberger (bei Stokes Wrtb. 324, wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 300 und II, 518 zu vergleichen ist). - Reimwort zu zvalstît.

Avots: ME III, 1142, 1143

svḕrt (li. sver̃ti "wägen") Wolm. u. a., sver̂i ² Salis, Widdrisch, sver̃t Ruj., svert U. (neben svērt), Glück Sps. Sal. 16, 11, Bielenstein Holzb., sveŗu, svēru,

1) tr., mit dem Hebel heben
U., Bielenstein Holzb. 126: baļķi ar buomi svert L., U., den Balken mit dem Hebel heben;

2) tr., we"gen:
svērt kâ vaskus, genau wägen Celm. kad cilvē̦ks snaužuot klanās ar galvu, tad mē̦dz teikt, ka tas tabaku sveruot Etn. III, 63. kuoku svērt St., heim Abhauen sehen, auf welche Seite der Baum überwichtig ist und fallen wird;

3) intr., mit dem Gewicht drücken, überhängen
U.: kuoks sveŗ uz labu pusi L., U., hängt rechts über;

4) intr., wiegen:
cik puodus tas sviests svèr? U., wieviel Liesspfund wiegt die Butter? sudrabs svēre smagu svaru BW. 5598 var. (fig.) mēs piedzimām bez grē̦kiem un tuomē̦r grē̦kuos iekritām, tas sveŗ citādi (das heisst etwas anderes, das wiegt schwerer) LP. VII, 646. Refl. -tiês,

1) = svērt 3: kâ svina pielieta uz krūtīm galva sveras Plüd. LR. IV, 255. ze̦māku... priekškars sveras A. XX, 232. laivas mala lē̦ni... viļņuos sveras R. SK. I, 31; "balancieren" L.;

2) sich wägen.
Nebst svars, sviris, svirte u. a. zu ahd. swār "schwer", got. swērs "geehrt", gr. έ'ρμα (wenn mit ε'ρ- aus su̯er-) "Schiffsballast", (nach Potebnja PФB. IV, 198 ff.) r. осверъ "Hebel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 265, Trautmann Wrtb. 296.

Avots: ME III, 1154

I sviêst: sievietes ... svieda (= ģērba) tuos (scil.: brunčus) nuost Janš. Nīca 33. svied acis (schau schnell hin), i[r] redzēsi! Auleja. divi stakanus (alkohola) sviede (trank), i[r] piedzēries ebenda. Refl. -tiês,

2): cik viegli dzīvuot sviežas (wie leicht sich's leben lässt)
Fausts (1936), 144;

3): tâ šūpājuot laiva sviežas (= gāžas) aplīk Saikava; ‡

4) um die Wette werfen
Saikava u. a.: uzaicinājis puisi s. Pas. XI, 77; ‡

5) = šūpatiês Warkl.: nevaru augsti s.: galva reibst; ‡

6) anziehen, umnehmen (ein Kleidungsstück)
Auleja: sviežuos kaidu skareņu i[r] nuoiemu da baznīcai; ‡

7) plötzlich (in einer andern Richtung) zu laufen od. schnell zu gehen anfangen:
zirgs tīri labi gāja pa vagu, bet sabaidījies sviedēs uz uotru pusi Kaltenbr., Saikava; ‡

8) s. (kam) klāt, sich anzufreunden versuchen:
s. klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56. sviežuoties viņam par draugu Dzimtene V, 215. Miķelis nu ir atkal sviedies pie Aijas Jauns. Raksti III, 91. Subst. sviêdums: pa tam šautru sviedumam BW. 13250, 6. par šautriņa sviedumiņu 33844. Subst. sviêdējs: svieżat mani, sviedējiņi! BW. 32285 var.

Avots: EH II, 620, 621

tazi oder (C., Orellen) ta˙zi, aus ta[d] zini (dann weisst du), darnach versteht es sich: tazi, ka viņai bija guovis kâ laivas Upīte Medn, laiki; ta˙zi "vielleicht" Bauske.

Avots: ME IV, 142

tecêt: ein part. prs. tecējuot Tdz. 38303,

1): te̦kamu (= te̦kuošu) ūdeni Getzel Psalm 23;

4): (sievas) tecēja uz ceļiem Glück II Makk. 3, 19. senāk ļaudis vairāk tecēja (= gāja) uz baznīcu Frauenb. visi ceļi tecēja pilni ar zirgiem (braucuot) Salis. lai blusas te̦k ārā nuo kre̦kla Seyershof;

5): spuolīte, kamuolis te̦k (= risinās, tinas) Saikava. dzija, diegi labi te̦k (rit, risinās) Sonnaxt. kâ te̦k aude̦kls? kad rē̦na dzija, tad daudz nete̦k, tad iznāk maz puosmu Frauenb. tā saite te̦k kuopā (= savijas), kad grìež (vij) ebenda. gurķi rankuo, t. i., tie te̦k gar zemi Iw. pa priedes kaļļiem laiva labi nete̦k (= neslīd) Kaugurcierns. Refl. -tiês,

1): auch Saikava. Subst. tecêšana: kūtram kūtra t. BW. 832. nerimās suoļu t. Vindedze 78; tecẽjums: par savu tecējumu (= pakalpuojumu) naudu ņemt Frauenb.; te̦cê̦tãjs: tad nuogāja ... te̦cē̦tāji ar grāmatām Glück II Chron. 30, 6. meža t. BW. 30557 var. upīte te̦cē̦tāja 14946. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 715 f.

Avots: EH II, 672

tilaudas Lasd., Libauer Strand, Riga, (mit aû ² ) N.-Bartau, Ar., tilaudi Ar., (mit ll ) Mag. III, 1, 124, tilandi U., Bielenstein Holzb. 715, tillandas ebenda 611, tillaudas Sarreiken n. BielU., tiluodas Ar., Kalnazeem, Edinburg, die Bretter, welche die Diele eines Bootes bilden; tilandes N.-Bartau n. Etn. I, 121, das Bootsgerippe; tilandi Etn. II, 107, tillandi Bielenstein Holzb. 6I1, tillandas ebenda, die Ruderbānke im Boot: ar kājām laivas grīdkuokuos un tilaudas atspēries Janš. Tie, kas neaizmirst 14. laivā ietaisīti tilandi, dēļi, uz kuo braucējs sēž Etn. II, 107. Zu tale II, s. Būga KSn. I, 262 u. a. Wenn die Form mit n zuverlāssig ist, stammt sie aus dem Kurischen (zum Suffix vgl. etwa apr. abskande "Erle" ); in diesem Fall ist -uo- aus urbalt. -an- entstanden, und zum au neben uo s. Le. Gr. § 213.

Avots: ME IV, 186

timermanis C., PS., timmermans Elv., der Zimmermann: es bij[u] laivas timermanis BW. 30734 var.; 27399, 1. Aus mnd. timmerman.

Avots: ME IV, 191

timuôt Laud., = timst, timt: drīzi vairs nevarēs redzẽt, sāk jau timuot Laud. jau timuo (es bewölkt sich), būs lietus ebenda. rīt būs lietus, jau lielā laiva timuo ebenda.

Avots: ME IV, 192

tukte Bielenstein Holzb. 608, Domopol, Laud., Meiran, tukta Domopol, Kokn., Lubn., Meiran, Stockm., Warkl., tukts, -s Spr., ein krumm gewachsenes Knieholz im Innern des Bootes; Plur. tukti, das Bootsgerippe Stockm. n. Etn. II, 17: par tuktēm sauc nuo dēļiem taisītām laivām tuos luokus jeb ribas, pie kuŗām ir pienagluoti visi laivas dēļi Laud. uoša kuoka laivu daru, ze̦lta tuktes tuktē̦dams BW. 30684, 3. sākdams izliet starp tuktīm sakrājušuos ūdeni Stari I, 41. Vgl. etwa li. tukta "дверной крюк" bei Miežinis.

Avots: ME IV, 258

ubadzîgs: auch Sonnaxt (mit ì ² ); ubadzīga laiva Austr. 1900, S. 530. ‡ Subst. ubadzìgums ² Sonnaxt "nabadzība".

Avots: EH II, 711

‡ uñgurkuoks Salis "stūres vadāmais kuoks zvejas laivai".

Avots: EH II, 713

uzgrimt, auf etwas versinken, zu Grunde gehen (perfektiv): laiva uzgrima uz akmens.

Avots: ME IV, 334

I uzir̃t, hinaufrudern (tr.), stromaufwärts rudernd hinschaffen: Laivu uzirt pa straumi uz augšu. Refl. -tiês (li. užsiìrti "sich hinaufrudern"),

1) hinaufrudern
(intr.), stromaufwärts rudernd hingelangen: ar muokām uzīrās pret straumi līdz tai vietai. ar laiviņu uzīruos silienē irbes šaut BW. 11111, 5 var.;

2) man laiva uzĩrās uz akmens, beim Rudern stiess mein Boot versehentlich auf einen Stein.

Avots: ME IV, 336

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzsêst (li. užsė´sti, ksl. vъ[z]sěsti "sich setzen auf"), sich aufsetzen Dunika: u. (figürlich) kam uz kakla Bauske. māte uzsē̦duse... kalna galiņā BW. 13268, 21. uz... jumta uzsē̦da (gespr. ostle.: izsāda) krauklītis Pas. III, 318. Refl. -tiês, sich aufsetzen: vecītis uzsēdies uz laivas malas LP. VII, 614. uzsē̦stas kaudzei jāšus Vagn. Jaun. R. 3, 6.

Avots: ME IV, 376

uztecêt,

1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;

4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡

5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡

6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.

Avots: EH II, 736

II vads L., U., Dond. n. RKr. XVII, 61, PlKur., Adiamünde, Angern, Bauske, Fest., Grünw., Lennew., Loddiger, Neuermühlen, Nogallen, Pabbasch, Pernigel, Salis, Schlock, Umgegend des Stintsees (bei Riga), vadus St., U., Karls., Kaugurciems (bei Schlock), N.-Bartau,Zarnikau, das(grosse)Zugnetz; vads Burtn., Libau, = iemetnis; vads Raiskum, Wolm., der Flügel eines Zugnetzes; Demin. vadiņš Adiamünde, Kaugurciems, Markgrafen, Zarnikau, vadutelis Janš. Mežv. ļ. II, 11, ein kleines Zugnetz: pilnīgs spails: laiva, vadus, maģie tīkli . . . Janš. Dzimtene IV, 165 (ähnlich Mežv. ļ. II, 11). vadu ve̦lk Salis. ar vadu neve̦lk reņģes vien, bet arī citas zivis ebenda, laivas ve̦lk vadu Nogallen. mieti, uz kuriem izžauj tīklus un vadus Etn. II, 108. nāc, menciņ, tai vadā, kur dzird mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var. bušu od. lestu vads, ein Zugnetz für die Flunder Bielenstein Holzb. 651. lašu vads, ein Lachsnetz 647. reņģu vadi Etn. II, 106, Strömlingsnetze. vadus reņģes, Frühjahrsströmlinge, die mit dem Zugnetz gefangen werden U. Wenn nicht entlehnt aus mnd. wade resp. aus liv. vada "Zugnetz" (vgl. Leskien Nom. 241 und Thomsen Beröringer 234), zu li. vadai "Waddegarn" (Bezzenberger GGA. 1885, S. 942) und (?) vedėjà (ob nicht dissimiliert aus *dve-dėjà ?) "ein zweipersoniges Fischnetz", sowie zu schwed. vad "Zugnetz" und slav. nevods "Netz", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 17.

Avots: ME IV, 430, 431

‡ valdans Bērzgale, leicht zu lenken ("viegli valdāms"): juo mazāki viļņi e̦ze̦rā, juo valdanāka ir laiva. aŗuot vagu tis zirgs ir v.

Avots: EH II, 751

‡ valˆde̦ns ² , sich hin und her wälzend Holmhof: (laiva) bija valde̦na, viegli gāzās Bigauņc. 56.

Avots: EH II, 751

I valgums,

1) eine Anfurt
Elv., L., U., Holmhof bei Riga, (mit al˜ ) Rutzau; die Landungsstelle für Fischerböte Bielenstein Holzb. 618, Lasd.; ein bestimmter Fischerplatz (PlKur., mit al˜ ) am Meer für die einzelnen Fischer Kurl. n. U.; ein Tal, Pass zwischen den Dünen zum Meer hin Petkunen: zveju laivas val˜gumā Janš. Nīca 5. kur būs man laivu dzīt, ne savā valgumā? BW. 22744, 1;

2) malkas valgums, ein Holzstapelplatz
U. Wenigstens in der Bed. I aus liv. vālgam "Landungsplatz", s. Thomsen Beröringer 285.

Avots: ME IV, 455

valšķis,

1) val˜šķis C., Dond., N.-Bartau, Nigr., Selg., Siuxt, Wandsen, valˆšķis Bers., Golg. Meiran, Ogershof, Saikava, Sessw., valˆšķis ² AP., valšķis L., U., Mag. XIII, 41, val˜kšķis Frauenb., valkšķis St., U., valkšis U., ein Falscher, ein Betrüger, ein Heuchler:
viņš darīs par valšķiem ar mīkstiem vārdiem tuos, kas bezdievīgi pret . . . derību turas Glück Daniel 11, 32. gudram vīram ... bauslība neriebjas, bet kas valšķis ir, tas iekš tās līguojas kâ laiva iekš vē̦tras Sirach 33, 2. Sprw.: pat valšķis ruokas nuomazgā JK. II, 638. jūs pruotat cilvē̦kiem galvu sagruozīt. jūs e̦sat.., liels valšķis Deglavs Riga II, 1, S. 88. valkšķi tādi un skauģi Blaum. St. 19. valšķu (Var.: blēņu) valuodiņa BW. 87321 var.; 10081 var.;

2) ein Schwätzer
(valˆšķis) Saikava. In der Bed. 1 zu valšķs, wobei das alˆ vielleicht aus valˆšķis 2 übernommen ist, das vielleicht zur Wurzel von valuoda "Sprache" gehört.

Avots: ME IV, 460

I vante,

1) vañte Adiamünde, Markgrafen, vañta PlKur., das Seil
(vante) Bielenstein Holzb. 612, Spr., (vante) ein Schiffstau L.; Plur. vantes U., Seifert Chrest. III, 2, 114, vañti Salis, die Taue am Mast, die Schiffstakelage U.: vantes ir trīs: viena nuo masta augšējā gala līdz laivas priekšējam tēviņam, pārējās divas nuo masta augšējā gala tiek piestiprinātas pie laivās sāniem; in Kreuzb. sind vàntes ² die Seile, mit denen beim Balkenführen der grosse Schlitten mit dem kleinen verbunden wird;

2) der Anker (?)
Bergm. n. U. Nebst estn. wańt "Halttau am Mast" aus nd. want "Tauwerk".

Avots: ME IV, 473

vēdeklis, ‡

2) "?": uz ... laivas vēdekļiem Bigauņc. 42.

Avots: EH II, 774

vêderîgs, volleibig St., U.: v. trauks PS. vēderīga (mit breiter Mitte) laiva Adiamünde, Salis. vēderīga meita Salisb.

Avots: ME IV, 548

I vẽ̦luogs Schnehpeln, vēluogs St., U., vēluoks V., Windau, = vāluogs, vē̦rluogs, die Wind-, Wetterfahne; vēluogs Celm., das Segel: laiva nāca deviņiem vēluogiem (Var.: vēluokiem) BW. 14278. nepūšat, sīvi vēji, sudrabiņa vēluogā! 5169, 2. gruozās kâ vēluoks Alksnis-Zundulis. laime viržas tam kâ vēluoks jumtā Lautb. Indulis un Arija 26. Nach Būga LtT. II, 13 gehört veluogs (aus *vējalangas) zu li. vė´langė "Wetterfahne" und lingúoti, dagegen vēluoks zu lùoks, li. lankas.

Avots: ME IV, 559

‡ *vērstene od. *vērstenis "?": sarīkuot lielu laivas braukšanu. viņš varuot dabūt nuo kaimiņa lielu vērsteni Jauns. Raksti IV, 130.

Avots: EH II, 778

viênkuocis, der Einbaum, ein aus einem Baumstück gefertigtes Gefäss L., U., Gr.-Buschh., Sissegal, Smilt., Warkl., Wessen, ein solcher Eimer Lis., ein solches Honigbehältnis Oberl. n. Bielenstein Holzb. 338, Bers., Laud., ein solches Salzbehältnis Oberl. n. Bielenstein Holzb. 339, ein solches Boot Lubn.: viņš sniķerēja nuo elkšņa gabaliem karuotes un vienkuočus Stāsti Kraukļu kr. 102. māte pielika divus brangus vienkuočus ar me̦du Gr.-Buschh. vienkuoča sile Konv. ¹ 914; Konv. ² 1787. vienkuoča laiva.

Avots: ME IV, 660

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592