Paplašinātā meklēšana

aplauks Angermünde, Dond. für apluoks.

Avots: ME I, 100

blãuks, blãukš schallnachahmende Interj, bei Fallen, Klopfen: uz reizi blaukš es gar zemi Līb. P. 5. blauks, blauks, blauks, kāds aiz durvīm dauzīja kājas Vēr. II, 324. pirmā dusmīga iegājusi kūtī, de̦vusi guovei ar slauktavu par sāniem - blauks! Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

blaũkstêt (unter blaũkšêt): man sirds sit, ka blaukst Dond.

Avots: EH I, 226

blãukstiens, blaukšiens, der Knall, Schall, ein mit einem Schall verbundener Schlag: tur laikam kas smags krita; juo bija dzirdams liels blaukstiens. pielūkuo tikai, ka neizrausi kādu blaukstienu.

Avots: ME I, 310

‡ izplauksne, = ataûga 2: tuos (= zariņus) tīrīdams un ... nederīgas izplauksnes jeb ataugas nuolauzdams Dārza kal. v. J. 1796, S. 65.

Avots: EH I, 472

‡ izplaukstêt, leicht (nicht ordentlich) durchprügeln: mātes tuos (= bē̦rnus) ne˙kad krietni neizkapā, bet tik tâ izplaukstē vien Dünsb. Bērnu audzināš. 50.

Avots: EH I, 472

‡ kàpuostlaũks, ein Kohlfeld.

Avots: EH I, 602

klaũks! auch: klaukt! Interj. zur Bezeichnung eines hellen Schalles: sasit stelles kliuks, klauks! Kand. sasit spārnus kliukt, klaukt! RKr. VII, 1144. klaukt ar dūri par nazi LP. VII, 229. muca nuiet klaukt pret vienu priedi IV, 42.

Avots: ME II, 215

klaũkstêt, klaũkšķêt, klaũkšêt C., - u, - ẽju, intr.,

1) hell tönen, poltern, klappern:
zābaki klaukst Jan. [tupelēm klaukstuot un klabuot gāja Janš. Bārenīte 3.] viņš kala, ka klaukstēja vien Kand. te uz vienu reizi viens sācis tēst, urbt un dzīt tapas, ka klaukšķ vien LP. IV, 234. suoļi klaukšķēja istabas smagajā klusumā Vēr. I, 897;

2) schwatzen, schwadronieren:
kuo nu klaukšķi kâ suns mēnesnīcā Naud. Vgl. klaudzēt.

Avots: ME II, 215

‡ knĩplaûks ² Dond. n. FBR. V, 129, der Knoblauch.

Avots: EH I, 632

I laũks: lauka [?] BW. 28093 var.,

1): unbewaldeter Boden
Ramkau;

2): iziet uz lauka, zum Besuch, in die Kirche usw. gehen
Sonnaxt. kad nuone̦s virsjaku pa laukiem, tad valkā mājā Seyershof; laukā

a): kad tu saplīstu l˙! dass du zugrunde gingest!
Sonnaxt;

4): viss plašais ūdens l. Jauns. Neskaties saulē 5;

7): pavasaruos viss līcis ir nuoplūdis vienu lauku Siuxt. viss laidars vienu lauku (bildet eine Fläche?):
zirgs vienā galā, uotrā galā guovis ebenda.

Avots: EH I, 723

I laũks (li. laũkas, [apr. laucks "Feld", ai. lōká-ḥ "freier Platz", ahd. lôh "niedriges Holz, Gebüsch", la. lūcus "Hain"]),

1) die Waldblösse, Lichtung, waldlose Fläche im Walde:
re, kāds lauks te mežā Mat.;

2) das Freie, das freie Feld, im Gegensatz des von den vier Wänden eingeschlossenen Raumes, auch des Waldes od. der Stadt:
visu dienu pa lauku skraidīt, den ganzen Tag im Freien, draussen umherlaufen. Sprw.: mežam ausis, laukam acis. laukus ieguodīt, nuokuopt, nuovākt, die Ertne von den Feldern einheimsen. uz trim laukiem zemi apstrādāt. uz laukiem dzīvuot, auf dem Lande wohnen; nuo laukiem pilsē̦tā ienākt, vom Lande in die Stadt kommen. Besonders häufig der Lok. laũkā,

a) hinaus, heraus:
tūliņ pa durvīm laukā! tē̦vs nāk nuo istabas laukā. laukā entspricht dem Präfix

- iz, bezeichnet aber die imperfektive Aktionsart: lai kāpjuot nuo ratiem laukā, möge er aus dem Wagen steigen. Dadzis zuobuo cilvē̦kus laukā, foppt die Menschen Saul. kad puiši neredzēja, ārdīju (das Gestrickte) ārā (Var.: laukā) BW. 7157. saki vien droši laukā! heraus mit der Sprache! tas kumeļš mums gāž sē̦tu laukā, das Füllen zertrümmert unseren Zaun Kaudz. M. kad tu izputē̦tu laukā! dass du zugrunde gingest! LP. VII, 621. Vielfach so elliptisch in Verwünschungen: kad tevi jupis (piķis, ve̦lns) laukā!

b) draussen, im Freien, vor der Tür:
laukā sala kumeliņš BW. 14813. guli, guli, meitiņa, dieniņa laukā 7643. vakars jau laukā LP. Vi, 54;

3) oft promiscue mit tīrums "Acker",
zuweilem jedoch von ihm unterschieden, indem tīrums den Acker, lauks dagegen freie Fläche bedeutet: tev piede̦r purvi, meži, man lauki, tīrumiņi Tr. IV, S. 158. visapkārt upe te̦k, vidū lieli tīrumiņi (Var.: vidū lauka tīrumiņš, der Acker auf freier Fläche, vidū lauki, tīrumiņi) BW. 25917. braukšu lauka tīrumā Zirau. papuves lauks, das Brachfeld;

4) kaŗa lauks, der Kriegsschauplatz,
kaujas lauks, das Schlachtfeld;

5) fig., das Feld, Gebiet:
šuos virzienus, kāduos darbuojas strāvas magnētiskie spē̦ki, nuosauc par magnēt. spē̦ka līnijām, un tās te̦lpas, kuŗās tie darbuojas, par magnēt. spē̦ka lauku Konv. ² 820;

6) das Feld, Gebiet, Fach:
darba lauks, das Arbeitsfeld: dižani strādnieki visāduos darba laukuos Aus. te paradumu tiesībām plašs lauks atveŗas Etn. III, 5;

[7) vienu lauku, über und über, durchweg:
nuopempis vienu lauku, über den ganzen Körper geschwollen U. - Als "Lichtung" eigentlich das substantivierte làuks "blässig", vgl. W. Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, 798 f. Wood AJPh. XXIII, 203, Walde Wrtb. ² 444, Trautmann Wrtb. 151].

Avots: ME II, 426, 427

II lauks Smilt., der Aufseheŗ vagaris. [Zu lũkât.]

Avots: ME II, 427

III làuks (li. laũkas), blässig, mit einer Blässe: lauks zirgs, lauka piere. bē̦rā laukā galva jau parādās aiz kalniņa Aps. [Zu gr. λευχός "weiss", apr. lauxnos "Gestirne", luckis "Kienspan", aksl. luča "Strahl", ai. rōká-ḥ "Licht", rōcá-ḥ "leuchtend", la. lũx "Licht", ir. lóche "Blitz", got. liuhaƥ "Licht" u. a., vgl. Berneker Wrtb. I, 742, Boisacq Dict. 571 ff. Walde Wrtb. ² 442.]

Avots: ME II, 427

[IV lauks U., = làukums, ein Fleck von andrer (gewöhnlich hellerer) Farbe als die Grundfarbe.]

Avots: ME II, 427

laũksàimniecība ,* die Landwirtschat.

Avots: ME II, 427

laũksàimniẽks ,* der Landwirt.

Avots: ME II, 427

‡ laũksar̂dzene Janš. Bandavā I, 321, die Frau eines Feldwächters.

Avots: EH I, 723

‡ laũksar̂gs, ein Feldwächter: muižās lauksargus vairs netur Janš. Dzimtene III ² , 396.

Avots: EH I, 723

laũkskats ,* die Landschaft: laukskatu gle̦znuotājs, Landschaftsmaler.

Avots: ME II, 427

laũkskuõla od. laũku skuõla, die Landschule.

Avots: ME II, 427

laũkskuõluôtãjs, der Landschullehrer.

Avots: ME II, 427

laũkstràdniẽks, der Landarbeiter.

Avots: ME II, 427

mutslaũks (unter mutslauce): auch Sussikas.

Avots: EH I, 837

‡ nùoblaũkstêt Dond., = nùoblaūkšķêt: aizcirst duris, ka nuoblaukst.

Avots: EH II, 32

‡ pazlauks "?": klau, jau p. skan! Ciema spīg. 265.

Avots: EH XIII, 193

‡ *pẽrnējlauks Schlehk n. FBR. VII, 42, Popen (> tahm. pẽre-), Pussen (> tahm. pere-), der Brachacker.

Avots: EH XIII, 229

I plauks! Interj. zur Bezeichnung eines lauten, klatschenden Schalles: ielēcis plauks! upē LP. VII, 428. Vgl. li. pláukšt dass.

Avots: ME III, 325

II plauks, ein Wischtuch, Scheuerlappen Bergm. n. U.

Avots: ME III, 325

III plauks, = plaukts 1: kur tuo liki, kuo tev vakar iedevu? - uzliku plaukā (?) BW. V, S. 226.

Avots: ME III, 325

IV plaûks ² , ein leichtsinniger, nichtiger Mensch Salis: ģe̦ne̦rāļi... dusmīgi raudzījās manī, sak, kuo tas plauks te mums aizvilcies priekšā! Latv. tas jau ir tīrais plauks! (als Schimpfname für Menschen).

Avots: ME III, 325

V plauks, Abgang von Flachs U.; zu plauki.

Avots: ME III, 325

plaũksna, plaũksne Ahs., = plauksta: viņš iesita man ar plauksnu par muguru. ar plauksni situot nesāp.

Avots: ME III, 325

plauksnas, kleinere, dünnere Flachs- oder Hanfsamen Kokn. n. Etn. IV, 165; plàuksnas ² Kl., Kreuzb., Bers. , = blaugznas 1 ; zu plauka 1 ?

Avots: ME III, 325

plaũksnât, -ãju, tr., mit der flachen Hand schlagen Ahs.: māte plauksnā bē̦rnu ar plauksnu par pakaļu.

Avots: ME III, 325

plauksni Manz. Lettas, die Lungen; vgl. plàuši.

Avots: ME III, 325

plaũksnît, -ĩju C., plaûksnît, -nu Golg., = plaũksnât.

Avots: ME III, 325

plaũksta PS., C.; Salisb., Līn., plàuksta ² Kl., plaũkste Bl., U., Manz. Lettus, Glück, L., plauksts, -s U., Spr., plauksts U., plaũksts Ruj., die flache Hand; das Innere der Hand: meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. brāļi lielījušies ve̦cuo uozuolu ar plaukstīm nuocirst VI, 654. plaukstas, plaukstēs U., plaukstās sist, plaukstas sasist, in die Hände klatschen : sit, māsiņ, savas plaukstas (Var.: sit, māsiņ, plaukstiņām; situ plaukstu plaukstiņā), lai skan tavi gredzeniņi! BW. 6377. sasit ruokas plaukstiņās 26541, 17. te kalpam iesitās prātā plaukstis sasist LP. VII, 194. plaukstas (plaukstes U.) platums, pl. platumā, eine Handbreit: svārciņus plauksta platumā gaŗākus uzšūt Stāsti Kraukļu kr. 67. Wohl mit -kst- aus -skt- und nebst plausta zu li. plauskà od. pliaũskė "grosses Holzscheit", r. плюскъ "die plattgedrückte Stelle einer Sache", плюсна "Fusssohle", s. Būga PФB. LXXIII, 338, KSn. I, 276 und KZ. LI, 132; während Persson Beitr. 8781 (s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II 91 und 100) es zu la. plautus "breit, platt" stellt.

Avots: ME III, 325

plaũkstaîņi Bielenstein Holzb. 439, plaukstaini St., U., plaũkstaini cimdi Salis, die Fausthandschuhe.

Avots: ME III, 325

plaukstât, -ãju, plaukstêt Ar., tr., mit der flachen Hand schlagen: plācenītis raudājās, ar plaukstām plaukstājams; kâ maizīte neraudāja, ar dūrēm dūrējama? BW. 2919.

Avots: ME III, 325

plaũksteņi St., Wid., Salis, plauksteni U., = plaũkstaiņi.

Avots: ME III, 325

plaukstes, der Schinn, Schelfer L., U., Manz. Lettus; zu plaukas 3, wenn die Verbindung -kst- ursprünglich ist; sonst zu plauskas.

Avots: ME III, 325

plaukstiņi U., plaukstuoņi St., die Fatisthandschuhe.

Avots: ME III, 325

puslaũks, pus˙laũka, das halbe Feld, die Hälfte des Feldes: ne pus˙lauku nepārjāju, nuokrīt mana ce̦purīte BW. 13730, 3.

Avots: ME III, 429

saplaũksnât, saplaukstêt Ar., tr., tüchtig klapsen: aukle saplauksnāja bē̦rnu pa pakaļu Ahs.

Avots: ME II, 701

saplaukstêt (unter saplaũksnât): ja tu negulēsi, ta[d] es tevi labi saplaukstēšu Dünsb. Bērnu audzin. 40.

Avots: EH XVI, 436

I slauks! slaukš! Interj. (gew. in Verbind. mit sliuks!) zur Bezeichnung eines klatschenden Schalles: sita pa ausi sliuks, slauks! Dond. (sliuks!) slauks! duod... ar milnu pa krusta kaulu (galvas kausu) Pas. II, 164 (aus Kalleten). kâ ar cirvjiem skalda - slaukš! slaukš! Duomas II, 869.

Avots: ME III, 918

II slauks,

1) ein Tuch zum Wischen
Segewold: nuoslaucīja ar mutes slauku (Schnupftuch, Taschentuch) pieri A. XI, 106;

2) Plur. slauki, das Zusammengefegte, der Kehricht:
kur, skuķīte, slaukus (Var.: mē̦slus, gružus) liki, kad slaucīji istabiņu? BW. 24114, 3 var.

Avots: ME III, 918

‡ slàuksnis ² Grawendahl,

1) "ein unsauberer Mensch";

2) "ein Ort, wo sich Unrat (Schmutz) angesammelt hat".

Avots: EH II, 521

šlaukstêt,

1): ja sakustina trauku ar šķidrumu, tad šķidrums, sizdamies gar trauka malām, šlaukst (mit "aû") Aahof, Stom.; ‡

2) plappern
Lubn.

Avots: EH II, 642

šlaukstêt, = šļaukstêt: ūdens te̦k šlaukstē̦dams Hug. Vgl. slaukš(ķ)êt.

Avots: ME IV, 59

šlaukstîtiês: auch (mit aũ) Mitau.

Avots: EH II, 642

sprākplauks (für *sprākslauks?) L., ein Arschwisch.

Avots: ME III, 1015

tĩrumlaũks Allendorf n. FBR. XIX, 84 "?".

Avots: EH II, 686

zlaũks! Stenden, Interj. zur Bezeichnung des Schalles, der beim Fallen eines schweren Gegenstandes entsteht: nuokrita gar zemi - zlauks!

Avots: ME IV, 745, 746

zlaũkstêt, s. zlaukšêt.

Avots: ME IV, 746

šlaukstitiês Etn. Il, 129, = šļaukstîtiês: visi šlaukstās un gul Latv.

Avots: ME IV, 59

actaîns lauks, actaîna zeme, ein Kornfeld, in dem sich stellenweise unbewachsene Plätze (acis) befinden. Grünh. actains aude̦kls, audums, buntgeköpertes Gewebe = audums ar citas krāsas actiņām; actaini cimdi Grünh.; cf. acains.

Avots: ME I, 9

‡ àizbradât Spr.,

1) hinwaten, fortwaten:
pīlē̦ni nez kur aizbradājuši;

2) zutreten:
guovis aizbradājušas izraktuo grāvi;

3) teilweise niedertreten:
miežu lauks gar ceļu aizbradāts. Refl. -tiês, allmählich zugetreten werden: grāvītis aizbradājies cieti.

Avots: EH I, 11

àizdũmuõt, tr.,

1) mit Rauch vertreiben:
bites Grünh.;

2) beräuchern:
aizdūmuot struopu JK.; auzdūmuots gaiss, räucherige Luft (Wolgunt); auch intr.: viss lauks aizdūmuojis ("hat sich mit blauem Dunst überzogen") Ruhental.

Avots: ME I, 23

àizķer̂t,

1) : nevarēja... ne˙kâ viņu dabūt aizķert Pas. VIII, 442; ‡

4) plaukstu aiz mutes a. priekšā Janš. Bandavā II, 232, mit der Hand den Mund verschliessen.

Avots: EH I, 34

àiztrũkt,

2) : kuo nuo guovs pieslauksi, ka(d) viņa ir aiztrūkuse? Birkert Sakāmv. No 3008 (ähnlich Ahs. und Fil. mat. 62 aus Gr.-Buschh.). guovei sāk piens aiztrūkt Ahs.

Avots: EH I, 59

‡ àizzaļuôt, ergrünen: lauks tikkuo aizzaļuojis.

Avots: EH I, 64

àlksna (Bersohn [hier aus è̦lksna] u. a.), àlksne, alkšņa,

1) Erlenwald, Erlengebüsch, ein mit Erlen bewachsener Ort [li. alksna]
: visas alksnas, purvus izbradājis. alkšņā aug elkšņi N. - Schwanb.;

2) àlksna ^2, aluksna, eine einschiessende, morastige Stelle, besonders im Walde
Mar., RKr. XV, 104 [zu li. alksna "Lache", le. aluogs, aluots, Alûksne oder Aluksne "Marienburg", Alauksts, ein See in Alt-Pebalg. Über weitere Verwandtschaft s. Lidèn Stud. 30 und Walde Wrtb. unter alga.]

Avots: ME I, 67

apkavât [li. apkavóti], behüten, bergen: ja lauks nuo vienas vietas, tad sēju var labāki apkavāt Balss. savas labās ruokas apsējumu viņš rūpīgi apkavāja A. VIII, 1, 356.

Avots: ME I, 93

‡ applikšinât, mit den Händen resp. Füssen leicht schlagend ringsum glätten: maizes kukuli pa˙priekšu (ar plaukstām) applikšina un tad tik šauj krāsnī Kal. a. kalniņu ar kājām gludu Warkl.

Avots: EH I, 105

apredzêt [li. apregė´ti], tr., übersehen, wahrnehmen: un nu sanāk skudru un lapseņu bez gala, ne apredzēt LP. IV, 77; bet šis nav apredzējis, ka dibinā viens dālderis pielipis LP. IV, 80; Part. neapre̦dzams, unübersehbar, unabsehbar: neapre̦dzams darba lauks RKr. VIII, 68.

Avots: ME I, 115

apžņaûgt,

1) tr., zuschnüren, erwürgen (eine grosse Masse): visas vistas;

2) umschnüren:
ar šņuorīti vājā vieta jāapžņaudz LP. VII, 528. labībai kāja apžņaugta, das Würzelchen des Getreides ist (durch die Hitze) verdorrt U., A. X, 1, 528;

3) umfassen:
galvu plaukstām apžņauguse Up. Refl. -tiês, sich umwinden, umschlingen: divas stipras ruokas apžņaudzās ap viņas stāvu Stari II, 335. te druošsirdīgais puisis apžņaudzas ap viņas ple̦ciem RA.

Avots: ME I, 139

atnãkt, intr., her-, herbei-, herankommen, herannahen: nabags, lauks, vakars, ziema, nāve atnāk. aitai atnāca jauni jēriņi LP. VI, 784, wurden geboren, Mit d. Gen. des Zieles: tu atnāksi teļiem siena BW. 1538 (jetzt gew. pēc siena). Refl. -tiês,

1) unwillkürlich wohin kommen:
vai, cik tāļu nu man atnācās tev līdzi! Ach, wie weit bin ich dir, ohne es zu merken, mitgegangen! A. XVI, 298. guovs atnākusies Grünh., die Kuh hat gekalbt. Subst. atnãcējs, der, welcher gekommen ist: ve̦lns atnācējus pieraksta savā grāmatā LP. VII, 30. atnãkšana, die Tätigkeit des Ankommens; atnãkums, die vollendete Handlung des Ankommens: viņai tuomē̦r iznāk atnākšana, es fügt sich dennoch so, dass sie kommen muss; es pateicuos tev par atnākumu, ich danke dir dafür, dass du gekommen bist.

Kļūdu labojums:
lauks = laiks

Avots: ME I, 179

atplaûkt, intr., wieder ausschlagen, spriessen: kailam zaram atplaukst zieds A. XX, 329. Übertr.: dvēseles ilgas atplauka R. Sk. II, 118. viņš bija drusku atplaucis, er war wieder zu Kräften gekommen MWM. II, 484. valsts atkal atplauka Launitz Stāsti 26.

Avots: ME I, 182

atsẽja,

1) auch Frauenb., (mit è ² ) Saikava: šis lauks ir atsējai Frauenb. šie mieži ir nuo atsējas lauka ebenda;

2) auch Grob., (mit è ² ) Warkl.: kad rudenī sēj rudzus tur, kur pavasarī bijuši rudzi vai zirņi, tad saka: šuorudin rudzi atsējā Warkl.; ‡

3) die Beendigung des Säens
(mit è ² ) Pilda; ‡

4) ein beim Säen unbesät gebliebener Streifen
(mit è ² ) Saikava: ka[d] kāda birzs vai birzs gals paliek neapsē̦ts, ta[d] tuo sauc par atsēju. a. ir, kad sējējs neielāgā un paliek kāds gals neapsē̦ts. tu esi pametis mazu atsēju.

Avots: EH I, 164

attâls, attâļš, auch attâlẽjs, attâlīns Livl. Etn. III, 167, entfernt: attāla, attāļa Aps. II, 16, attālēja radiniece Aps. IV, 12; attālins rads Stari II, 208. attāļš lauks Etn. I, 65. reiz saimniekam gadījies uz attāļu vietu jāt LP. III, 93. Subst. attâlums, -ļums, die Entfernung: ieraudzījis attālumā tādu kaudzi Etn. IV, 232.

Avots: ME I, 204

atvẽrt (li. atvérti), tr.,

1) aufmachen, öffnen:
acis, muti, durvis, luogu, vārtus. Übertr.: mans kliedziens atvēra viņai prātus Rain.;

2) eröffnen:
acis, durvis, luogus, sirds atveŗas. mācītājam prāts atvērās, dem Pastor ging ein Licht auf LP. I, 137.

2) sich eröffnen:
jauks izskats Lautb. darbalauks atveŗas Kudz. Subst. atvē̦rums, die Öffnung: balsienu izrunā ar vienu mutes atvē̦rumu Str. tagad pats tas atvē̦rums, jetzt (im Frühjahr) geht eben die Erde auf U.

Avots: ME I, 209

I baîss ² Bauske (li. baisùs "schrecklich") schrecklich, furchtbar, Furcht erregend: baisa nuoslē̦pumainība Vēr. II, 1250. lauks lē̦nām pārgruozās un pieņe̦m arvienu baisāku raksturu Vēr. I, 1354. [Der Bedeutung wegen zu bîties, ai. bhīṣ̌ā "Einschüchterung", vgl. Fick Wrtb. III ⁴ 271; dagegen li. baisioti "нагадить, замарать" wohl zu slav. běsъ "böser Geist" und lat. foedus "garstig", womit Pedersen IF. V, 41, Berneker Wrtb. i, 56, v. d. Osten-Sacken IF.XIII, 378, Walde Wrtb. ² 303 u. a. auch li. baisùs "greulich" und. li. baisà "Schrecken" verbinden.]

Avots: ME I, 251

be̦duklis, die Grube, Gruft: zaļais lauks samīdīts dubļuos, viņa cerības apraktas pakaviem uzkārnītuos be̦dukļuos Kaln. Uo.

Avots: ME I, 277

bìedrĩba (schon bei Elvers 166), die Gesellschaft, der Verein: atturības, dziedātāju, labdarības, lauksaimniecības b.; iestāties biedrībā, in den Verein treten.

Avots: ME I, 305

blãukšêt [C., PS., RUJ., Schujen, Lis.], blãukšķêt, blãukstêt, -u, -ēju, blãukš(ķ)inât,

1) poltern, lärmen:
guovis kūtī ejuot kâ trakas, bīkšuot, blaukssuot un bļaujuot A. XX, 305. viņš iet ka blaukš vien. mežsargs nāk blaukšķinādams tuvāki A. X, 145;

2) einen klatschenden Laut hervorbringen (
z. B. von nassen Kleidungsstücken): slapjās biksas vien ap gurniem blaukšķējušas Upīte, Medn. laiki. (briedis) ar dunduriem kaudamies, savas lielās ausis blaukšinājis Upīte, Medn. laiki.

Avots: ME I, 310

bluzganas, ‡

2) auch sing. bluzgana Dunika, Kal., OB., Rutzau, nom. plur. bluzgani Für. I (unter plaukstes), Schinn: galva pilna bluzganu.

Avots: EH I, 232

I brasls [C., PS., Ruj., braslis Iwanden.], braslājs, auch brasla [Ronneb.],

1) die Furt, die Stelle, wo man durchwaten
(bradāt) kann: nav visur braslas, kur straujš ūdens. brasli izbridām BW. 35440;

2) ein kleiner mit Gras bewachsener Bach, den man durchwaten kann
Naud.;

3) akmeņu brasls, eine lange reihe von Steinen, ein Steindamm:
stiepjas šaurs akmeņu brasls (akmeņu rinda), pa kuru var tālu ieiet kājām Alaukstā LP. VI, 449.

Avots: ME I, 324

brùce PS., [Wolmar u. a.], brûce [Bächhof, Mar.], [bruce L.], Demin. brūcīte, brūtīte [?] Ruj. n. U.,

1) die Schramme, Narbe, Wunde:
brūces dabūt, dziedināt. iegriež visiem tādas brūcītes plaukstās LP. IV, 130; fig.: dvēseles brūces. viņš tādēļ skumst par sava guoda brūcēm Rainis;

2) brūce, die Steppnaht
Tals. Zu braukt li. brũkis "Strich", braukis "Hieb" u. a.; [vgl. Leskien Abl. 293 und Persson Beitr. 783].

Avots: ME I, 341

bum̃bulains, auch bum̃buļains, knorrig, knollig, knotig, mit Buckeln besetzt: adu cimdus bumbulainus BW. 7292; bumbulaina dzija. bumbulaini, grubulaini tautu dē̦la kumeliņi 17160. bumbuļainu linu kre̦klu BW. 25314, 5. [bumbuļains aude̦kls, b - a dzija; b - s (holperig) ceļš, lauks Ruj.]

Avots: ME I, 349

ce̦puruots, mit einer Mütze versehen, reich an Mützen: spurainais lauks pildīsies ce̦puruotām gubiņām Purap.

Avots: ME I, 374

cilains, voller Klumpen (von zum ersten Mal gepflügtem Felde): cilains lauks Vēr. II, 1033.

Avots: ME I, 381

cìrvis, Demin. [cìrvulis, Druw. auch cirvelis], cirulītis N. - Peb.(li. kir̃vis), das Beil, die Axt. Sprw.: labāk cirvis bez kāta, nekā vīrs bez prāta. bez cirvja ne paegli nenuocirtīsi, bez paduoma ne pirti neizkurināsi. kâ ar cirvi aiz - od. nuocē̦rt, redet grollend, zürnend. kâ ar cirvi pa pieri, wie ein Blitz aus heiterer Höhe. dūmi tādi, smaka tāda, tvans tāds, ka cirvi var pakārt od. pakari vai cirvi, von grossem Rauch, Gestank, dunst gesagt. gaidi, gaidi, kad cirvja kātam lapas plauks! von unerfüllbarer Hoffnung, Erwartung. auksts od. salts, ka cirvīšus me̦t, es ist kalt, es friert, dass die Wände platzen. asins cirvītis, der Schnäpper Brsch. [Weiterhin zu r. dial. червъ "Sichel", ai. carvati "zermalmt", gr. χρμα "Schnitzel" u. a.; vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 388, Walde Wrtb. ² 133, Berneker Wrtb. I, 172, Persson Beitr. 786, Güntert Reimw. 21.]

Kļūdu labojums:
aiz"Demin."jāiesprauž (hinter"Demin."ist iezufügen):auch cirvelis

Avots: ME I, 388

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

diñksma, die Fürsprache, Protektorat: mums pašiem nav brīv muižu dīķī zvejuot, bet sarunājām ar lauksargu un tad zvejuojām viņa dinksmā N. - Bartau, Konv. ¹

Avots: ME I, 469

‡ I drĩva,

1): ein Wisch zum Kalfatern
Grobin; 2: "=rieva (piem:, laukstas%20%C4%81d%C4%81">plaukstas ādā)" AP.

Avots: EH I, 335

‡ dùlte ² Saikava, der Stumpf eines Armes: ja kādam nelaimes gadījumā nuocirsti ruokai pirksti (plauksta), tādu ruoku sauc par dulti.

Avots: EH I, 341

dute,

1) der Stumpf:
ruokai plaukste nuorauta, dute vien palikusi Bers.;

2) ein stumpfes Werkzeug, eine stumpfe Waffe:
šis nazis tīrs dute, - ne˙maz nekuož Mar. n. RKr. XV, 113. [dutene L., ein Messer; vgl. tutens U.]

Avots: ME I, 522

gàidît [Plm., PS., Trik., Jürg., Serbigal, AP., C., Wend., Smilt., Blieden, Neuenb., gaĩdît Walk, Nitau, Pl., Tr., Bl., Līn.,. N- Bartau, Dond., Wandsen, Dunika, Siuxt, Widdrisch, Ruj., Salis], - u, - ĩju,

1) warten, harren, erwarten
(mit Akk., Gen. u. pēc od. uz): labs paduoms nāk ne gaidīts, ne ce̦rē̦ts. mācies gaidīt: labs bē̦rns pagaida. ilgi sēdu,guodu (Var.: guoda) gaidu BW. 13245,1. kungi gaida kaŗavīra, tē̦vs māmiņa arājiņa BW. 1897. tik es ve̦ca nepaliku, pēc bajāra gaidīdama 10841. bē̦rnu gaidīt, auf die Geburt des Kindes warten;

2) von sehnsuchtvollem Warten:
es tevis gaidīju kâ siltas maizes Etn. IV, 43. viņi gaidījuši tuo atplē̦stām mutēm;

3) von vergeblichem Warten:
gaidi, gaidi, kad sluotas kātam lapas plauks, kad pūcei aste ziedēs. gaidi, gaidi gaili pautu izdējam. gaidi vien kâ akmenim bē̦rnu;

4) mit der Part.: tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu. izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148 (gew. atskrejam). suolās mani tautu dē̦ls gaidīt lielas uzauguot 7621. es gaidīt gaidīju rītu atnākam. celies agri, man māsiņa, negaidi tautu ceļama 17745, warte nicht, dass du von den fremden Leuten geweckt wirst;

5) mit abhang. Inf. (selt.): gaida māsas ruožu šķīt 13435, 6, warten auf die Schwester, dass sie die Rosen pflücke.
Refl. - tiês,

1) einander warten:
viņi abi viens uotru gaidās;

2) sehnsüchtig warten:
dē̦lu māte gaidījās, lai es viņai sagšu se̦dzu BW. 25279. vai ze̦lta laikus atejam viņš gaidās Plūd. sieva bij grūta un gaidījās I Sam. 4, 49, war hochschwanger;

3) mit ahhäng. Part. Pass.: kāp ārā, tautu meita, negaidies izceļama BW. 18724. grūtu mūžu nuolikuse, gaidies vieglu nicināma (Var.: nicinām, gaidi sevi nicinām) BW. 9267. Zu li. geidžiù "begehre, verlange",
gaĩdas "сильное желанiе" apr. III p. prs. geīde "warten", [sengidaut "erlangen", aksl. žьdati prs. (židǫ) "warten", ahd. gît "Hadgier, Geiz" u. a., s. z. B. Walde Wrtb. ² 363 unter hērēs und 610 unter prehendō und Reichelt KZ. XXXIX, 77].

Kļūdu labojums:
Freiern = fremden Leuten
Sam. 4, 49 = Sam. 4, 19
nicināma... nicinām... nicinām... = vizināma... vizinām... vizinām...

Avots: ME I, 583

ģè̦rbums,

2): vgl. den Gesindenamen Ģê̦rbums ² Lvv. I, 17, den Wiesennamen Ģē̦brums II, 110, 113, 116, 125, 127, 141, 150, Ģē̦rbumi I, 55, II, 72, 109, 112, 121, Ģē̦rbum(a)-pļava I, 57, II, 117, 144, den Waldnamen Ģē̦rbums II, 126, den Feldnamen Ģē̦rbums II, 137, Ģē̦rbum(a)-lauks II, 124, 133; den Hügelnamen Ģē̦rbum-kalns I, 36.

Avots: EH I, 426

glups: (smilšu lauks) put kâ g. Kaltenbr. g. līdz trakamam Oknist n. FBR. XV, 184.

Avots: EH I, 395

grabuoņa, das Rascheln, Prasseln, Klappern: ratu grabuoņa palika ar˙vienu klusāka Saul. grabuoņai pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297.

Avots: ME I, 636

‡ grantijs, grandhaltig Saussen n. FBR. XIV, 71: g. lauks ir neauglīgs.

Avots: EH I, 398

‡ grāvijs Saussen, mit Gräben durchzogen: lauks (tīrums, zemes gabals) ir g., ja tur izrakts daudz grāvju FBR. XIV, 72.

Avots: EH I, 401

I griêzi C., Stoppeln: viņs sadūra kāju uz grieziem, uz miežu grieziem staipījās spīduoši zirnekļu tīkli A. XVII, 291. Der Sing. selten: šis griezs man palicis gaŗš AP. kvietaine ir nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Etn. IV, 99. auzaine ar aple̦duojušiem grieziem Dz. Vēstn. tikai statiņas un baltie griezi rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas druva II, 86. griezu gals, das Schnittende (im Gegtensatz zu vārpu gals) Oknist.

Avots: ME I, 661

gušņaîns, voll mit Disteln: gušņains lauks Ahs.

Avots: ME I, 684

iedē̦sts,

1) die Pflanze
Manz. Lettus, Selb.;

2) "?": (kuoks) nuo ūdens smaršas atkal izplaukst un aug tādā augumā kâ iedē̦sts Glück Hiob 14, 9;

[3) in die Keime gelegtes Saatkorn
Trik.;

4) kāpuostu iedē̦sts Kl., Bers., junge Kohlpflanzen zum Auspflanzen].

Avots: ME II, 9

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

[II ìesirtiês, zu wachsen anfangen (vom Barte): bārda iesiŗas, iesīrusies (sākusi dīgt) Heidenfeld; zu grünen anfangen: rudzu lauks (rudenī) jau labi iesĩries C., N. - Peb.]

Avots: ME II, 63

ìnītis ² [Druw., der kleine Finger; (înītis ² Nigr.) auch als Schimpfname für einen Winzigen]: lauksaimniekuos var būt kuŗš katrs īnītis Karls. [Der Anklang an gr. ῖνις "Sohn, Tochter" (wozu Walde Glotta XIII, 127 ff.) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME I, 836

‡ ĩpašîgi Gramsden n. FBR. IX, 103, Grenzhof (Mežamuiža) n. FBR. XII, 24, Orellen n. FBR. XI, 43, Siuxt, = īpaši: kviešu lauks bija ī.; tie netika pie rudziem sē̦ti Siuxt.

Avots: EH I, 501

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains ²
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

irdza ,* das Rieseln, Rascheln: dzirdu plaukstuošu lapu irdzu Bārda.

Avots: ME I, 709

izplaûkt (išpláukti), intr.,

1) aus schlagen, in Ähren schiessen, aufblühen
kuoki jau izplaukuši. lapas jau pilnīgi izplaukušas MWM. VIII, 288. mieži, rudzi izplaukuši. vēl nav griķi izauguši. jau ziediņi izplaukši BW. 15733. es gaidīju izplaukstuot (puķi) 15862;

2) fig., hervorspriessen, erblühen:
viņu sirdīs viegli un dabiski izplaukst mīlestība Kronw. [bei Glück auch reflexiv: priecājies, tu neauglīgā,... izplauksties! Galat. 4, 27.]

Avots: ME I, 781

‡ izpluotât "ar plaukstu izpērt" Celm.: i. bē̦rnu.

Avots: EH I, 473

izsẽt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479

izsitums, der Ausschlag: pret galvas izsitumiem un plaukstām jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME I, 797

juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô ² Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),

1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;

2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,

a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;

b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;

c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;

d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;

3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;

4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;

5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;

6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;

7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].

Avots: ME II, 124, 125

[juõmaîns, = ruobains: šis lauks ļuoti juomains Stuhrhof.]

Avots: ME II, 127

jukšņaîns, voller Distel: j. miežu lauks Sassm.

Avots: ME II, 116

kaplêt, - êju [Sessau], kaplît, - ĩju [Serben, Treiden], kapļuôt, mit der Hacke die Erde um die Kartoffelstauden ziehen, hacken, locken, reinigen: kad kaplēšanu stipri nuovē̦luo, tad raža krīt Konv. ² 1645. burkānu gabala ravēšana - kaplīšana MWM. XI, 173. tikkuo kartupeļi sanākuši, tâ ka rindas izšķiŗamas, lauks jākapļuo, lai iznīcinātu nezāles un irdinātu zemi A. IV, 619.

Avots: ME II, 159

kâts (li. kótas [plur. kotaĩ]),

1) der Stiel:
āmura, cirvja, grābekļa, izkapts, sluotas kāts, Hammer -, Beil -, Harken -, Sensen -, Besenstiel. kad cirvja kātam lapas plauks, von einem unmöglichen Fall gesagt. makšķeres ķats, das Pfeifenrohr; zeķes kāts, der das Bein umschliessende Teil des Strumpfes: piedarīju zeķīti pie ve̦ca kāta BW. 22138;

2) fam., kāts, der Fuss in der Redensart:
drāzt, laist, likt kātus vaļā, sich auf die Beine machen: laidis kātus vaļā un e̦ze̦rā iekšā LP. VI, 62;

[3) kātiņš, ein Teil des Handschuhs
("nuo me̦tuma līdz īkšķim") RKr. XVII, 32. - Zu kãja "Fuss"?].

Avots: ME II, 205

II klajans (unter klaje̦ns), ‡

2) "= lauks">paklajš lauks, izcirtums" (mit -an-; Adjektiv?) Semershof.

Avots: EH I, 608

klâtais (vgl. klâtâkais ME. II, 219, unter klât II!), der nahe (gelegene): k. lauks Behnen n. FBR. XVI, 156. klātie radi ebenda. ne brāļu, ne māsu, ne arī kādu klātāku piederīgu Janš. Bandavā II, 358.

Avots: EH I, 612

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

kliuks! kliukt! Interj., s. klauks.

Avots: ME II, 230

klukt! s. klauks!

Avots: ME II, 215

kņīdzgât,

1) "mit den Fingern rupfen, zupfen"
Naud.;

2) in Grünh. kņĩdzgât(iês), Brot in den Händen wälzen, eine Speise überhaupt mit den Fingern betasten:
kuo tu tik ilgi kņīdzgājies ap savu maizi!

3) kņīdzgâtiês, sich lange Zeit zindurch erfolglos mit etwas beschäftigen:
rindu diebuma labad ar kapļiem varē̦tu ap tuo vien visa saime kņīdzāties visu vasaru Lauks. kal. 1897. [Vgl. knīdzgât.]

Avots: ME II, 253

krâšmata, krāšmats Altenwoga, ein Steinhaufen PS.: pa labi lauks ar krāšmatu A. XX, 741; s. krâsmata. [š aus dem. gen. pl. von krâsns.]

Avots: ME II, 269

kučkuôtiês, turnen, gymnastische Übungen machen, einen Purzelbaum schlagen: saliek divus krē̦slus ar mugurām kuopā. vingruotājs nuostājas viena krē̦sla priekšā, atstutē galvu uz krē̦sla dibinu, sviež kājas gaisā un me̦tas ar muguru pa˙priekšu pār krē̦slu mugurām pāri, pēc kam nuokrīt sē̦dus uz uotra krē̦sla. viens nuoguļas augšpē̦du gar zemi un izstiepj kājas un ruokas taisnā līnijā ar rumpi. pēc tam jāuzslien abas kājas stāvu gaisā. uotrs viņam uztājas uz plaukstām un atstutējas ar abām ruokām un pēc tarn kučkuojas (ar uotra palīdzību) pār galvu, pēc kam nuokrīt stāvu uz kājām (salto mortale) Etn. IV, 155.

Avots: ME II, 298

[I kukužņi Treiden, Kalzenau, Laud., Sessw., Tirsen, N.-Schwanb., Schonberg, = kukuržņi 1. kukužņains (mit kukužņi bedeckt) lauks Treiden.]

Avots: ME II, 303

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309

kupuôt, intr., schäumen, brausen Mar.: kupuodamu alus kannu BW. 13646, 6. alus lai kupuo! Samiten; [wallen: kur kupuo miežu lauks Dünsb. mākuoņas gan auga, kupuoja un vandījās Janš. Dzimtene IV, 84. Auch reflexiv: viļņu putas kupuojas (schäumen) Dünsberg. - Wohl zu kûpêt.]

Avots: ME II, 320

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351

kvìetaine Bers., = kviesaine, lauks%20ar%20grieziem">nuopļauts kviešu lauks ar grieziem Lös. n. Etn. IV, 99.

Avots: ME II, 356

làukumaîns, laũkumaîns C., làukumuôts,

1) fleckig, blässig:
kakls stipri sasarcis vai laukumains Konv. ² 598. linus var klāt uz atmatām, pļavām, rugājiem, bet ne uz auzāja, juo tas padara linus laukumainus Zemk. rumpja apakšpuse me̦lna un balti laukumuota Konv. ² 2672;

2) ungleich, mit lichten Stellen:
l. lauks, laukumaina labība Mat.

Avots: ME II, 427

lažeji, = laža I 2: lai lažejuos [aus * lažājuos?] nesakrita... linu lauks BW. 33279, 1 var. [aus Kandau].

Avots: ME II, 434

lejš, niedrig gelegen: mums tā zeme lejāka Sudr. E. rāceņi brangi auguši, bet lejās vietās pa lielākai daļai nuoslīkuši B. Vēstn. [lejš lauks Lis., Bers.] Der Komparativ lejâk(i), mehr nach unten, mehr unten, tiefer, tiefer im Tale: īsi svārciņi, kas lejāk par krūtīm neļāvās sapuogāties Saul. es lejāk satiku jaunekļus R. Sk. II, 107.

Avots: ME II, 447

leņ̃ķis "plašs lauks ielejā" Katzd. [Aus li. lékė "Tal".]

Avots: ME II, 452

lidêt, - u, - ẽju, intr., schweben, flattern: zieduošais linu lauks lid kâ zils e̦ze̦rs visū Janš. [Paipala 45]. pe̦lē̦kais vanadziņš lid ap manu vainadziņu; vai lid[i] augstu, vai lid[i] ze̦mu, tu jau viņu nedabūsi BW. 14202, 2.

Avots: ME II, 466

lĩdze̦ns,

1) gleich, eben:
līdze̦ns plāns, ceļš, lauks. līdze̦ns kâ plāns. vai līdze̦nas (linu) saujas plūcu BW. 28429;

[2) gleich, ähnlich:
satikušies divi līdze̦ni spē̦ki Rositten. tev būs arīdzan viņa ģīmei līdze̦nam tapt Manz. Post. 67. Adv. līdze̦ni "ordentlich" Manz. Lettus].

Avots: ME II, 480

liẽlgruñtiẽcĩba ,* das Grossgrundbesitzwesen: lielgruntniecība lauksaimniecības kultūras izplaukšanas ziņā vilkusi ievē̦rojamu luomu. Konv. ^2.

Avots: ME II, 498

me̦l˜nzeme ,* der Humus: me̦lnzeme piede̦r pie auglīgākām zemēm lauksaimniecības kultūrā Konv. ²

Avots: ME II, 599

I mikls, feucht L., Depkin n. U., [Lautb., Bauske, Domopol, Warkh.]: ar miklu, smagu plaukstu iesita meitenei pa muti Duomas II, 517. [pirksti sila, piesarka, pieplūda asinīm, tapa mikli un vēl neveiklāki nekâ iepriekš Veselis Saules kapsē̦ta 31. Wohl aus * mitls, vgl. mitrs].

Avots: ME II, 625

I mìlna C., [milˆna ² Līn., mìlns ² Kl.,

1) mìlns Ronneb., [Jürg., Bers., mìlna N. - Peb., Drosth., milˆna ² Nigr., Dond., Bauske, Salis, mìlls ² Lis., N. - Schwanb., Tirsen, Mar., Oppek.], ein (dicker) Stock: re̦sna runga jeb milna Antrop. II, 5. Sprw.: stīvs kâ milna [od. milns Bers.], te vīrelis slauks! duod ar milnu pa galvas kausu JK. III, 1;

2) [mìlna ² Bers., milˆna ² Nigr., mìlns N. - Peb., Lis., PS., milnis Für.], der Mahlstock an der Handmühle [Abbild. bei Bielenstein Holzb. 258]: es savai māsiņai liepas kuoka milnu taisu BW. 3488. malt gāju maltuvē, ne milniņa [Var.: milniju, miliņas (aus Brucken), miliņu (aus Selsau)] klaudzināt 23816. trīc milniņš (Var.: trīcēj[a] milna) man maļuot 6899. [labi, labi, ne tik labi, kad bij dzirnas istabā: es gribēju milnu ķert, saķeŗ[u] puiša labu lietu Nigr.];

3) milns, eine Stange (z. B. um Fischkörbe im Wasser zu befestigen)
Döbner n. U., [Bielenstein Holzb. 672 (mit Abbild.);

4) milnis, milne, ein Besenstiel
Bielenstein Holzb. 298;

5) milna, eine Stossstange um Blockböte in seichtem Wasser fortzubewegen
Bielenstein Holzb. 621 (aus Salisb.). - In der Bed. 2 nebst li. milinỹs dass. und malinỹs "Quirlstange", poln. mlon, r. мéленъ, serb. (čak.) mlán "Griff an der Handmühle" wohl zu le. mal˜t (s. Berneker Wrtb. II, 34); dagegen in den Bed. 1 und 3 - 5 wohl zu le. màltît I (s. dies und Lidén Stud. 88 f.).]

Avots: ME II, 627

namelnieks, der Häusler: citi liek namelniekiem malku vest N. namelnieki, kas vispāri nene̦s un nesajūt lauksaimnieka nastas, šuoreiz zaudē savu agrākuo saimnieka balstiesību B. Vēstn. [kur dzīvuoja vienkāršie ruokpeļņi, sīkie namelnieki un citi mazi ļaudis Janš. Dzimtene V, 197.]

Avots: ME II, 692

‡ nemanîgs, unachtsam (?): ja kāds ... nesauca tuo taisni par lielkungu, ... tad tāds nemanīgais drīz vien dabūja ... labu gāzienu ar plaukstu pa ausi Janš. Līgava II, 200.

Avots: EH II, 15

nùobrâzt: nuobrāzdams (streichend) ar plaukstu sev pār nuosvīdušuo pieri Janš. Bandavā II, 196. lapas n., nuošķīt Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abstreifen"). ‡ Refl. -tiês "?": daļa naudas nuobrāzās nuo luoga Janš. Dzimtene V, 299.

Avots: EH II, 34

‡ nùobriẽzt Dunika, abwischen ("vienā paņēmienā nuoslaucīt"): uz galda izlietuo alu ar plaukstu nuobrieza zemē.

Avots: EH II, 34

nùodigt,

1): mieži labi nuodīguši C.; ‡

2) sich mit spriessenden Saatkeimen bedecken (vom Boden):
kad apsē̦tuo gabalu nuobluķē, tad vienādāk nuodīgst AP. zirnājs nuo vienas vietas nuodīdzis ar zirņiem Ramkau. lauks labi nuodīdzis Trik.

Avots: EH II, 40

nùograûzdinât, nùograûzinât, fakt., abfressen, abgrasen lassen: lauks tīri pliks ar guovīm un aitām nuograuzdināts Sassm., Spr.

Avots: ME II, 786

nuõlaîde̦ns, geneigt, schräge, abfallend [allmählicher als nuokāre̦ns U.]: aiz Daugavas augsti kalni, nuolaide̦ni Var.: nuolaidani 7464 [aus Aahof, also wohl mit hochle. a aus e̦]) tīrumiņi BW. 87915. [nuolaide̦nes lauks U., ein auf einem Bergabhange sich befindendes Feld.] dārzs nuolaidene̦ns pret dienvidiem Dok. A. nuolaide̦ni ple̦ci Apsk.

Avots: ME II, 807

nùopê̦duôt (unter nùopê̦dât): luopi nuopē̦duojuši pļavu Seyershof. zaķu nuopē̦duots sniega lauks Brigadere Dievs, daba, darbs 177.

Avots: EH II, 74

II nùoplienêt: sich verhärten Degunen: lauks nuo liela sausuma tâ nuopliẽnējis, ka arkls neiet iekšā. nuo lietus vai sniega nuoplienējusi zeme bez irdināšanas sējai nav derīga Heidenfeld.

Avots: EH II, 77

nùoràibinât, ‡ Refl. -tiês Saikava, sich bunt machen: lauks var n. dažādām puķēm.

Avots: EH II, 79

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80

nùoriẽtêt, ‡

2) = nùorìest I 1: viņai nuoriet ... ruoku plaukstas Pas. IX; 213; ‡

3) absterben:
kājas jau nuorietējušas, seine Füsse, die vom Frost gerührt waren, sind schon abgestorben Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 82

‡ nùosîcêt, klein (unansehnlich) werden: labība sausuma dēļ apstājas augt un nuosīcē Fehgen (?). lauks pa˙visam nuosīcējis ("vāji audzis") Aahof, Selsau, Sessw.

Avots: EH II, 85

‡ nuošķârdît ² Dunika, Hasenp., Schnehpeln "mit Splittern bestreuen": viss lauks nuošķārdīts akmiņu drumstalām (akmeņus spridzinuot).

Avots: EH II, 94

nuoslàuka, lauks">nuoslauks,

1) ein Wischtuch:
asariņas slaucīdama baltā linu nē̦zdaugā (Var.: nuoslaukā) BW. 13646, 2;

2) der Wischlappen, Gegenstand der Veraehtung:
mēs e̦sam... tapuši visu nuoslauks I Kor. 4, 13. [palikt cilvē̦kiem par kāju nuoslauku U., ganz verachtet und verächtlich behandelt werden.) zvirbulis visiem par nuoslauku Pantenius. nuoslaukas un atšķiras nuo labības, der Ausschuss Elv.

Avots: ME II, 851

[nùovẽtît,

1) durchwindigen
(perfektiv): visa labība jau nuovētīta Bauske;

2) bestreuen (vom Winde):
viss lauks ar lapām nuovētīts Jürg.]

Avots: ME II, 886

nùozelˆt, intr., mit Gras bewachsen, begrünen: papuves lauks vare̦n nuozēlis Kand.

Avots: ME II, 890

nùozibêt: gājiens nuozibēja caur plaukstuošajiem kļaviem Anna Dzilna 165.

Avots: EH II, 109

‡ pagližinât Dunika, = pagludinât: p. ce̦pamuo maizes kukuli ar plaukstu.

Avots: EH II, 133

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pãrbràukt,

1) hinüberfahren:
pār upi;

2) über etwas hinstreichen:
viņš pārbrauca ar plaukstu pār saluocītuo papīri A. XX, 930. [Refl. -tiês,

1) viel fahrend schwach und krank werden:
riteņbraucējs tâ pārbraucies, ka palika grāvī guļuot;

2) unabsichtlich über etwas gefahren werden:
nemanuot pārbraucās par ruobežu. Subst. pãrbràucẽjs, wer hinüber fährt od. gefahren ist.]

Avots: ME III, 151

pãrstèidzîgs, übereilt: jaunība ir pārsteidzīga A. XII, 19. lauksaimnieki iesāk rīkuoties pārsteidzīgi Vēr. I, 359.

Avots: ME III, 178

pasist,

1): pasitu (scil.: līgaviņu) padusē BW. 21292. žigli mutei priekšā pasistā plauksta paglāba nuo ... nuosprausluošanās Upītis Pirmā nakts 36;

3): pasizdama ("?") linus sprēžu, pasizdama - pakaliņas Tdz. 45319. ragana cieši pasita (r. побила) savus zirgus un izlaide tīrumā Pas. VII, 332 (ähnlich XII, 90). pasita, pasita muļķītis zaķi un palaide XII, 281;

4): Jānis e̦suot vakar pasists (nuo sitiena apdullis, paģībis) Kurs. ituo ķēneni cits ķēneņš pasüa (schlug, besiegte in einer Schlacht)
Pas. VIII, 484. visus pasita (erschlug) IX, 110; ‡

6) p. līkumu, eine jähe Wendung machen (?):
tērces liekņa pasit līkumu pret Daugavu Upītis Pirmā nakts 266.

Avots: EH XIII, 171

pašļaucît, ["drusku pastaipīt" Marzen, Lennew.: pašļaûcît kaulus, sich erholen; p. vē̦de̦ru, sich nach dem Essen hinlegen Wolmarshof; "nuo slapjas lupatas izspiest ūdeni" Malta; "pabraucīt" (Plm., N.-Peb., Golg., Alswig, Wessetshof, Ronneb., Tirs.): kad kustuoņi pārē̦dušies, tiem ar plaukstām pašļaũca pieē̦stuo vē̦de̦ru Nötk.; "pamazgāt"; "palaitīt" Warkl.]: viņa apkuops viņu, pašļaucīs A. XX, 85. [pašļàucīt ² rīkli, ja aizrijies Mar. pašļauki man muguru! Schujen, Kalnemois, Meselau, A.-Schwanb., Stomersee. tās drēbes tikai tādas pašļaucītas (pavirši mazgātas) Mar., Sessw., Lös., Lis.; "mazgājuot veļu vai dzijas ūdenī stingri caur ruokām vilkt" Sessw.; pašļaũcît (zâli) Wesselshof "= nùošļuokât 1"; etwas weicher, geschmeidiger machen: nuovītuo virvi vēl vajag pašļàucīt2 Lis.] Refl. pašļàucîtiês ² [Lis.], pašļaukâtiês, pašļaukuôtiês, sich ein wenig rekeln, faulenzen: tad jau kādu pusstundu var pašļaucīties AU. pēc pusdienas pašļaucījās, pagaŗlai kuojās Duomas II, 509. jāatlaižas tâ pat pašļaukuoties MWM. II, 418.

Avots: ME III, 114, 115

‡ pavā`rškas ² ,

1) "kāju plaukstas luocītava" Warkl. n. FBR. X, 103, Skaista n. FBR. XV, 34: kāja sāp pavārškās Warkl. pavārškās zābaks spiež ebenda. kājas mirkst jam līdz pavāršku ("?") vietām Pas. XII, 406 (aus Welonen);

2) "vîzes jeb pastalas malu vidus, kur kājā aunuot krusteniski ieveŗ auklas" Warkl.: vîzei pavārškās uosa pārtrūka Warkl.

Avots: EH XIII, 188

II pavārte (li. pavartė˜), BW. 13380, 31309 ein Lok. pavārtā, BW. 28322 var. auch - pavārtuos, die Gegend unter und an der Pforte U., Bers., Drosth.; lauks, nuorā tūliņ aiz vārtiem Katzd. (pavãrte); "kaimiņa ruobeža, kas tuvu pieiet klāt pie mājām" Selb.; "zemes gabals luopu gatuves galā" Frauenburg: stumdīs un grūstīs kâ bē̦rnu pa svešām pavārtēm Asp. Saulgriezīte 47. pavārte pildās ļaudīm Janš. B. 204. tik tuvu, tâ sakuot mūsu pavārtē Janš. B. 201. dzeni bucīšus tepat pavārtītē! LP. IV, 42. tepat pavārtē pagruozīšu BW. 28843, 3 var.

Avots: ME III, 134

pavediens, pavedenis Glück I Mos. 14, 23, Richter 15, 14, pavedens (?) U., der Faden (vom Zwirn): Sprw. kur pavediens, tur kamuols. kad dienas gaŗas, tad pavediens īss. stāsta pavediens A. v. J. 1893, S. 66. iesāktās valuodas pavedienu ruokā ķert Kaudz. M. 34. atkal duomu pavedienā me̦zgls Vēr. I, 908. dzīves pavediens Kundziņš Ve̦cais Stenderis I. bāŗdu pušķuo jau dažs labs sudraba pavediens Jauna Raža IV, 70. meita bij bez mūža pavedieniem plaukstās LP. III, 83. zirneklis... pavedienus auž LP. VI, 1, 289. tam cauri ve̦lkas šalkas kâ sarkans pavediens Rainis Vēja n. l. 17. Sonderbar ist die ostle. Form pavîdins (mit ī aus ie) Mar. n. RKr. XVII, 129.

Avots: ME III, 135

pìeguodêt,

1 ) die letzte Hand legen an
N.-Peb.: kad lauks aparts, nuoe̦cē̦ts, tad, beidzuot, viņu pieguodē Grünh. (= apkasa ežmalas N.-Peb.);

2) vorsichtig mit etw. umgehen;

3) versorgen, in Obacht nehmen:
nāciet tik iekšā, gan jau zirgus pieguodēs! Alm. Kaislību varā 24.

Avots: ME III, 253

pìeķibt, ankleben (intr.): papīris pieķiba pie plaukstas Rutzau.

Avots: ME III, 264

II pieknist,

1) "?": pace̦ldama savas pieknitušās acis;

2) sich mit Keimendem füllen:
lauks jau pilns pieknitis MSil. pagalms pieknitis ar jaunu mauru Bers.

Avots: ME III, 258

pìestādinât,

1) hinstellend anfüllen:
viss lauks piestãdināts kuopiņām Dunika;

2) piestādināt laivu pie malas, mit einem Boot landen
N.-Peb.;

3) zur Genüge wiederholt anhalten:
piekusušu zirgu nevar piestâdinât vien Drosth.;

4) hinstellen an:
p. zē̦nu pie ve̦zuma Kl.

Avots: ME III, 296

pļakâtiês, -ãjuôs "laukst%C4%81m%20sisties">ar plaukstām sisties" Plm. n. RKr. XVII, 73.

Avots: ME III, 365

plaũkš! Līn., Salis, Ruj., Serbigal, AP., Interj. zur Bezeichnung eines klatschenden Schailes: sasit spārnus: plaukš, plaukš! RKr. VII, 104. - Vgl. plauks I.

Avots: ME III, 325

I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?

Avots: ME III, 326

plàukts Wolm., Serbigal, plaûkts ² Līn., Salis, Ruj., AP., plàukts ² Preili, Nerft,

1) der Sims, das Regal, Repositorium, ein Ablegebrett an der Wand:
Sprw. kas uz plaukta meklē, pabe̦nķē atruod. nuokrist kâ nuo plaukta. tuo dzirduot, tie nuokrita kâ nuo plaukta (fielen aus den Wolken) Alm. - pie bē̦rniem maize augstā plauktā A. XI, 476. pirmuo gadu, bāleliņi, ciemuoties nenākat: pirmao gadu man maizīte augstajā plauktiņā! BW. 26722;

2) Verschlussbrett des Klotzbienenstockes
Bielenstein Holzb.;

3) die Scheibe unter dem Wagenkorbe, die auf der Achse ruht und durch welche der Bolzen geht
Biel. n. U.;

4) plaukta gre̦dze̦ns, gredze̦ns ar plauktu St., Ring mit einem platten Kopf, ein Siegelring;
es jums uzdāvināšu... plaukta gre̦dze̦nu ar jusu vārdu Janš. Dzimtene V, 101. Kontaminiert ans plauks III (vgl. plaûkt I) und plauts?

Avots: ME III, 326

plàusta ² N.-Schwanb., Bers., Saikava, Mar. n. RKr. XVII, 133, ein Demin. plaustiņa auch bei U., plauksta (s. dies): lācis izle̦c nuo meža rē̦kdams, plaustas sizdams LP VI, 392.

Avots: ME III, 327

II plikstiens, das eininalige Klatschen: laiks aizskrien kâ vēveŗa spuole, kâ plaukstas plikstiens Lub.

Avots: ME III, 345

I pũce Lin., Iw., Salis, Ruj., Serbigal, Wolm., AP:, pùce ² Kl., Nerft,

1) die Eule:
pūce brē̦c, bļauj, kliedz, vaid, die Eule schreit. sirdīgs od. nikns kâ pūce, von einem bösen Menschen gesagt. gaidi, kad pūcei aste ziedēs! od. tas nuotiks tad, kad pūcei aste ziedēs, das wird niemals geschehen. - ausainā pūce, Waldohreule (otus vulgaris L.) Natur. XXXVII, 27; baltā p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; gaŗastes p., Habichtseule, uralische Eule (syrnium uralense Pall.) Natur. XXXVII, 25; meža p., Waldkauz (syrnium aluco L.) Natur. XXXVII, 26; A. v. J. 1899, S. 369; purva p., Sumpfohreule (otus brachyotus Forst.) Natur. XXXVII, 28; strīpainā p., Sperbereule (surnia nisoria Volf.) Natur. XXXVI1, 32; vaimanu p., strix flammea Konv. ² 1881; ziemas p., Schneeeule (nyctea nivea) Natur. XXXVII, 33; zvirbuļu pūcīte, Sperlingseule (surnia passerina L.) Sassm.;

2) Demin. pũcĩte, zur Bezeichnung einiger Schmetterlingsarten:
kāpuostu pūcīte, mamestra brassicae L. Balt. Lauksaimnieks; kviešu p., agrotis tritici L.; priežu p., panolis piniperda Panz.; vasarāju p., hydroecia nictitans L.; zâles p., charaes graminis L.; zirņu p., mamestra pisi L.; ziemāju p., agrotis segetum Hübn.;

3) fig., zur Bezeichnung (vorzugsweise) böser Menschen:
gatava pūce tā bijuse, ne cilvē̦ks LP. IV, 146. tautu meita, dusmu pūce (Var.: nikna p.) BW. 21719, 10. tautu dē̦ls, dusmu pace 10781. ja būs laba vīra māte, tad uzsegšu villainīti, ja būs kāda nikna pūce, ne rādīt nerādīšu 25341, 4. miega pūce BW. 6906, die Schlafmütze. Nebst li. pūcė "Nachteule" (aus dem Kurischen ?) wohl onomatopoetisch.

Avots: ME III, 444

pudžu pudžumis, Adv., eitig, halbstolpernd, ungleichen Schrittes, bepackt Schibbenhof: devās pudžu pudžumis uz istabu Lauks. kal. 1893; viņam gāja pudžu pudžumis (von einer eiligen, unüberlegten, schlecht geratenden Arbeit) Grünh.

Avots: ME III, 402

pum̃purs (li. pum̃puras "die Knospe") PS., C.,

1) eine Erhöhung, ein Buckel, eine Beule:
uz tā ķermeņa parādās viens un dažreiz pat vairāk uzkalnīšu jeb pumpuru Konv. ² 1229;

2) pum̃purs Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Iw., pùmpurs ² Preili, Nerft, Kl., pum̃puris Lin., Lautb., pampuris U. (li. pumpurỹs PFB. LXVII, 244), die Knospe:
pumpuri plaukst (taisās Etn. II, 111), die Knospen springen. puķi pumpurā nuoraut, eine Blume pflücken, bevor sie aufgeblüht ist. uoša pumpuri, Eschenknospen Etn. III, 160. In Erlaa nennt man pumpuri die reifen Samenköpfchen, z. B. an Birken, Ellern, Weiden u. a.; auch unterscheide man da und in Sessw. ziedu pumpurs "Blütenknospe" von lapu pumpurs "Blattknospe";

3) pùmpurs ² Mar. n. RKr. XV, 131, pumpuris, pumpurītis (f. -ĩte), etwas Kleines, nicht Ausgewachsenes, z. B, ein solcher Mensch
(pumpurītis, ein kleiner Junge U.): kur tu, pumpurs tāds, iesi pazudīsi! Mar. n. RKr. XV, 131. nebē̦dā, dē̦lu māte, ka es maza pumpurīte! BW. 23139, 1 var. kādi tavi rācienīši! citi lieli, citi mazi, citi tādi pumpurīši 28579. Wohl zu pumpt und pumpa II.

Avots: ME III, 411

I pum̃purs,

1): Skardžius Arch. Phil. III, 53 gibt ein li. pùmpuras;

2): nuo kuociņa zariņš auga, nuo zariņa pumpuriņš BW. 5559. es gaidīju izplaukstam, cits nuorāva pumpurā 15862 var.

Avots: EH II, 325

pusaûgā, pusaûguos, adverbial gebraucht, halb, zur Hälfte aufgewachsen, halberwachsen: daļa linu pusaugā, un daļa vel dīgst B. Vēstn. tupiņu lauks pusauguos A. Upītis. sirds ir palikusi pusaugā A. v. J. 1896, S. 649. nava puika pusaugā, jau ķēniņa kaŗavīrs BW. 32109, 3.

Avots: ME III, 422

pusbriedā, loc. s., halbreif, in halbreifem Zustande: miežu lauks pusbriedā Duomas I, 115. zirņi bij jānuopļauj pusbriedā.

Avots: ME III, 423

raûdât (li. raudóti "jammern"), -u (-āju bei Glück Joh. 11, 33; Für. I unter kas), -ãju, tr., intr., weinen, beweinen: Sprw. labāk lai bē̦rns tagad raud, nekâ pēcāk raud tēvs, mate. kād kaķis raud, tad pele smej. stipri, skaļi raudāt, laut weinen. raudāt pilnā balsī LP. I, 65. raudāt nuo (gew.: aiz) prieka LP. II, 15, vor Freude weinen. raudāt gaužas asaras, bittere Tränen weinen. iet visā (pilnā Salis) galvā raudādama (laut weinend) Blaum. māte raud galvu saņē̦musi Biel. 1230. laudis raudāja šņukstē̦dami Kra. Vīt. 78. raudāt

a) cum gen., wegen, nach etwas od. jem. weinen, beweinen:
uozuoliņš zīļu raud Ld. 7.552. māte manis žē̦li raud BW. piel. ² 41181, visas meitas vīra raud, visas raud tē̦va dē̦la BW. 10957. kuŗa raud ve̦dama, tā mātes raud; kuŗa neve̦dama, tā vīra raud Biel. 837. es māsiņas neraudātu, kaut tā maza nuomiruse BW. 13713. kuo, māsiņa, tu nu raudi vaira sava vainadziņa? 24418. raudi, raudi, tautu meita, kāda ve̦lna tu raudāji? raudāj[i] tē̦va aizkrāsnītes 21968, 1;

b) cum acc., beweinen, beklagen:
raudu savu arājiņu Ld. 7.612. kuo, brālīši, raudat mani, kuo jūs mani žē̦luojat? paši mani iedevāt raudamā vietiņā (an einen Ort, wo man weinen muss) BW. 17474. vainadziņu tâ raudāju, kâ tētiņu, māmulīti 24536 var.;

c) cum praep. -dēļ, pēc, uz: raudāt pēc pazudušas laimes. cits raud manu darbu dēļ Biel. 1604. raud[i] uz Laimi (klage weinend die
Laima an), tautu dē̦ls, ne uz manu augumiņu! būt[u] Laimiņa vēlējusi, būt[u] es tava līgaviņa BW. 10577. Refl. -tiês, (intensiv) weinen; (weinend) klagen Spr.: uozuoliņš raudājās (Var.: gauži raud), zīles bira upītē BW. piel. ² 2800, 1. zemnieks nevarēs sevišķi raudāties par ce̦nām Latg. 1921, № 50, 22. plācenīt[i]s raudājās, ar plaukstām plaukstējams BW. 2919. dzirnaviņas raudājās: nevienādas malējiņas FBR. IV, 71 (aus Warkl.). brāļu māsa raudājās, krelles kaklu nuogulēja BW. 21523. jaunas meitas raudājās, vainaciņš galvu spiež 24767. kumeliņš raudājās, meitu nesa mugurā, labāk (sc.: būtu) nesis kara vīru 18306. vasariņa raudājās, ka nedzēra alutiņa 19855. dieverīši raudājās, kam pe̦lē̦kus cimdus devu 25430. neraudies tu, celiņ, es tev būšu appuškuot! 1357. raudāties uz, weinend anklagen: uz Laimiņas raudājuos, ne uz savas māmuliņas BW. 9276. var. uz prātiņa raudājuos, ne uz tē̦va, māmuliņas 22858. - Subst. raûdâšana, das Weinen: vīrs raud vienā raudāšanā (in einem fort) LP. I, 78; raûdâšanâs, das Weinen, Klagen; raûdãjums, das abgeschlossene Weinen: asarām vilnainīte vakarēju raudājumu BW. 9257; raûdâtãjs (li. raudótojis) wer weint, der Weinende, Weinerliche. Nebst rūdinat zu li. surúdau "ich wurde traurig", slav. rydati "laut weinen", ačech. ruditi "betrüben", ai. rōditi od. rudáti "er weint", la. rudere und rūdere "brüllen", ae. réotan "weinen", an. rauta "brüllen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 351, Trautmann Wrtb. 239 f.

Avots: ME III, 482, 483

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

rē̦ns, Adv. rē̦ni, mundartl. auch rēņi,

1) rẽ̦ns Nigr., Līn., Zabeln, Dunika, undicht
U., Lubn.: rē̦ni rudzi, undicht stehender Roggen Spiess, Biel. n. U. rē̦ns audums, loses Gewebe. rē̦ni vērpt. viņa ievē̦rusi aude̦klu par daudz rē̦nā šķietā Nigr. mūsu linu lauks šuogad pa˙visam rē̦ns Nigr. caur rē̦nuo mežu ieraudzījis lejā . . . cilvē̦ku Janš. Dzimtene V, 120. mati... stipri rē̦ni Dzimtene ² I, 81. viņš knaibīja savu rē̦nuo pilnbārdu A. v. J. 1900, S. 871. kritušuo rindas palika rē̦nākas Sadz. viļņi 300. gāisa kārta tuop tik dze̦stri rē̦na Duomas I, 1275. rē̦ni apdzīvuoti apgabali MWM. X, 875. nav ne reņi, ne bieži A. v. J. 1902, S. 125;

2) rē̦ns, lau, weich
(fig.), lieblich Dond.: rē̦ns gaiss, vējiņš, laiks, ūdens. silts nakts vējš burās šalc rē̦ni Druwa II, 1395. kâ ilgu ruokas apņe̦m tevi rē̦nas Kurcijs. In der Bed. 1 (vielleicht aus *rē̦dns) zu rē̦ds II u. a. (s. Persson Beitr. 638); in der Bed. 2 vielleicht aus *rē̦mns, vgl. rē̦me̦ns.

Avots: ME III, 520

ruotņa "?": pa zemi sabirst ruotņas lauks Altr. asins zieds 6.

Avots: ME III, 584

‡ rugājans Salis, = rugaiņãjs: r. lauks, vista, kad me̦t spalvu, ir rugājana.

Avots: EH II, 382

sadarinât, ‡

3) zerspleissen:
kad saskaldīja darvaukšļus, tad tuos sadarināja, saplēsa smalkāk ar cirvi un tad tik ar nazi plēsa Iw.; ‡

4) = sadarît; ‡ 6: vezumu var s. viens pats strādnieks Āboliņš Darba rati Latvijas lauksaimniecībā" 36.

Avots: EH XVI, 402

sagrãbas Nigr., Dunika, Fest., sagrābslas, sagrābstas Grünh., Ahs., Wid., sagrābšļi U., Überbleibsel von Heu, Stroh, Getreide, Zusammengeharktes U.: rudzu, miežu sagrābstas Ahs. salmu sagrābstas, Rechstroh. kad labību vadājuot grābj drusku vē̦lāk, kad gabals nuove̦sts, tad sagrābtuo labību sauc par sagrābstām Grünh. lauks rudzu viss jau bija ieve̦sts - pat sagrābu klēpis nebija vairs palicis Janš. Dzimtene ² II, 14. (grāvī) same̦t visādas sagrābstas un saslaukas I, 229. māte visas sagrābstas aizveda Pēterīšam Vit. 74.

Avots: ME II, 628

sakãsêt, eine gewisse Zeit hindurch husten: s. visu nakti. Refl. -tiês, plötzlich husten: Nuorlauks sakāsējās, sakustējās Krišs Laksts 36.

Avots: ME II, 648

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420

salˆns: "hellgrau, bläulichgrau" (von Pferden) KatrE.; "sirms (spalva ar maziem sirmiem un pe̦lē̦kiem plankumiem") Warkl.; rotschimmelig BielU.; "pe̦lē̦ks kâ salna" N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; salnam zirgam ir balti pe̦lē̦ka spalva ar sārti brūniem spalvu galiem Kaltenbr. s. ("bläulichgrau") zirgs AP. salna ("taida bāla, kai ar salnu apkrituse") guovs Auleja; "balts, kam cauri redzama arī apkārtnes krāsa" Nautrēni: viss lauks s., juo šuorīt pasalis. s. dārzs. salna pļava; šķiŗ vēji salnus debešu kalnus Skalbe Raksti I (1938), 302.

Avots: EH XVI, 427

saplaukšķinât, intr., stark in die Hände klatschen, applaudieren: priekšnieks sacīja... runu,... par kuo visi saplaukšķināja Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 78. pavē̦rusî durvis un saplaukšķinājusi plaukstās Janš. Dzimtene V, 376. krîetnî saplaukšķinātu plaukstas Janš. Bandavā I, 38.

Avots: ME II, 701

saplaûkt: mieži jau saplaukuši Pas. IX, 436. kamē̦r lapas saplaukušas XIII, 336. elkšņu nuora saplauka lapās Anna Dzilna 17. ja elkšņi saplaukst bē̦rziem pa˙priekšu Lttic. 652.

Avots: EH XVI, 436

sasist,

1): uz reiz sasituši bungas (haben die Trommel geschlagen)
Pas. XV, 406. s. (zusammenstellen) istabā iene̦stus stāvu kuokus Ar. audums nesasists (mit der Kammlade nicht fest angeschlagen) Saikava;

2): pē̦rkunis sasit ("saspeŗ") Linden in Kurl.; ‡

3) durchprügeln:
paguva mietus un sasita dē̦lu Pas. XII, 442, viņa laikam sasita bē̦rnus, juo tie sāka stipri kliegt Jauns. Raksti III, 83; ‡

4) durch Schlagen bewirken:
paēdis nedrīkst sist karuoti pie bļuodas malas, juo tad var s. badu Lubn. Refl. -tiês,

2): šie nee̦suot vis laulāti, bet sasitušies kuopā dzīvuojuot Sārts Str. 302; ‡

4) sasasitu plaukstiņām BW. 8190, ich schlug (mir) die Hande zusammen;
‡

5) (in einer gewissen Menge irgendwohin) schlagen (intr.):
Mārtiņam asinis sasitās vaiguos A. Upītis Laikmetu griežos II, 166.

Avots: EH XVI, 446

sasist, tr.,

1) zusammenschlagen:
viņa sasita abas ruokas Vēr. II, 573. sasit ruokas, sāk raudāt BW. 15539, 4. Guobzemiene ruokas sasizdama iesaucās Alm. Kaislību varā 20. jaunkundze aiz prieka sasita plaukstas Krišs Laksts 48. skrej, bitīte, sasit spārnus! Biel. 729. nuo dēlēm sasists (zusammengezimmert) galds Kra. Vit. 86;

2) zerschlagen; erschlagen:
sasit sieku, sarauj dzirnas BW. 667. es tevi maitās sasitīšu LP. IV, 11. (fig.) slimnieka sasistie vārdi U. b. 61, 49. Refl. -tiês,

1) sich zerschlagen, sich schlagend beschädigen:
viņa stipri sasitas LP. VII, 215;

2) sich aneinanderschlagen;
fig., aneinandergeraten, sich zusammentun: Sprw. kuoks mežā ar kuoku sasitas, ne vēl cilvē̦ks ar cilvē̦ku. ir gan viena ve̦lla būšana, kad ar tiem meitiešiem sasitas Austriņš. div[i] mušiņas sasitās BW. 35081, 5 var.;

3) schlagend sich überanstrengen:
pieci vienu mušu sita; atsitušies, sasitušies, vēl tā dzīva vazājās BW. 12878 var.

Avots: ME III, 730

saspļaũt,

1) intr., refl. saspļaũtiês, tüchtig spucken:
saspļaut plaukstās LP. I, 185. ve̦lns saspļaujas un ķersies dē̦lam klāt IV, 15. ruokās saspļāvies..., Upmalis mucu bīdīja atkal uz augšu Druva I, 1243;

2) tr., "betragen (wie das Ungeziefer)"
L.: kad mūsas gaļu saspļauj, perina kuodes.

Avots: ME III, 741

sastatît,

1): lejā rudzus nuopļaunam, kalnā kūļus sastatām Tdz. 50252. rudzi ... sastatīti statiņuos Pas. IX, 417. lauks viss ... nuopļauts un sastatīts Janš. Dzimtene II, 19. kārmi ... sastatīti (gebaut, errichtet)
pa lielā ceļa malu Pas. XV. 29 (aus Lettg.); "Borchow" ME. III, 745 zu ersetzen durch "Pas. VII, 402 (aus Borchow)"; ‡

2) = sastãdît 1: tupiņas bijušas sastatītas Pas. VIII, 149 (aus Borchow).

Avots: EH XVI, 451

saviênĩba,* die Verbindung, der Verband (fig.): lauksaimnieku, tirguotāju savienība.

Avots: ME III, 791

sazālêt Nötk., = sazâļuôt ² : maurs sazālējis. lauks sazâlējis ² Siuxt.

Avots: ME III, 795

sazaļuôt Ar., = sazelt I: lauks sazaļuojis.

Avots: ME III, 794

sērsnis: auch Erlaa, Stom.; sēršņa laiks ziemā Sudrabkalns V. b. 1. 116. paķēra plaukstās cietu piku, asu sērsni Ciema spīg. 122.

Avots: EH II, 482, 483

‡ sẽ̦truoze "?": sē̦truozes un sīkruozes ... plaukst un zied Janš. Paipala 45.

Avots: EH II, 484

sil˜dît (li. šìldyti) Wolm., C., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Dond., Līn., Iw., Deg., sìldīt ² Nerft, Prl., Preili, silˆdīt ² Ugalen n. FBR. VII, 27, -u, -ĩju, sildinât L., U., Warkl. (li. sìldinti), wärmen: ar tuo šāvienu tu tik gaisu sildīji Mag. III, l, 130. rudzu lauks lielījās sildīt manu muguriņu BW. 641, puiši silda, ka ar pašiem paliek silti Aps. VI, 8. Sprw.: sildīta putra vairs nesmeķē RKr. VI, 647. ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi 340. kas zuobus saulē silda . . . Br. sak. v. 1546. manu muguru sildīja, ich habe Prügel bekommen Mag. IV, 2, 145. Refl. -tiês, sich wärmen. Subst. sil˜dîšana, das Wärmen: Sprw. labs nāk ar gaidīšana, silts - ar sildīšanu. sil˜dîšanâs, das Sichwärmen; das Aufwärmen von Wasser (fürs Vieh) Etn. III, 74. Zu silt.

Avots: ME III, 838

sitinât,

1): bē̦rns ... plaukstas sitina Skalbe Raksti 1 (1938), 231. Refl. -tiês,

1): sich schnell hin und her drehen
Iw. pa tirgus laukumu sitinājas vairs vienīgi zvirbuļi Delle Venta un Abava 53. (dejuojuot) sitinājās un vicinājās uz visām pusēm Janš. Mežv. ļ. II, 15; ‡

2) "?": maize ... bija tik labi izce̦pusi, ka, uz ruokas lūkuojuot, viegli sitinājās un karsa smaršuoja Aida Niedra Grēka ābols 203.

Avots: EH II, 491

skam̃ba Jürg., C., skàmba ² Mar. n. RKr. XVlI, 114, Warkl., N.-Rosen, Schwanb., Odensee, Kokn., ein (grosser) Splitter, Holzspan Oppek. n. U., N.-Rosen, Alswig, Mar., Schwanb., Laud., Erlaa; ein Splitter überhaupt, ein Bruchstück: kuokam skambas vien grìežas Vīt. 35. akmens skambas Jürg. ar ied,gtu skalu skambiņu Vīt. 74. pē̦rkuonis saspēris kuoku skambu skambās ebenda. asas stikla skambas Upītis Sieviete 241. plaukstas lieluma . . . spuoguļa skambā skatīdamies Veselis Tīrumu ļaudis. ķieģeļu skambas Druva I, 40. klinšu skambas līdzi veļas Skuola III, 226. Nach Leskien (mit?) Nom. 590 (nebst šķembele) zu šķĩt (s. dies). Diese Zusammenstellung wäre möglich bei der Annahme, dass -nb- hier noch vor dem Schwund des tautosyltabischen n zu mb geworden ist; in Formen wie tùopu < *tanpō kann sich n vor dem Labial länger gehalten haben, weil daneben Formen wie *randō > rùodu u. a. waren.

Avots: ME III, 870

skaņš, Adv. skaņi,

1) laut
V., laut schallend, hell tönend U., Deg.: skaņa balss. saimnieks sāka skaņi smieties Alm. Kaislību varā 68. skaņi raudādams LP. IV, 92. skaņa pur[v]a maliņā BW. 14139; skaņi kuoki, schlanke, beim Anschlagen schallende Bäume N.-Schwanb. skaņi degt, prasselnd brennen Neik. n. U.;

2) "?" : birzē skaņi kuoki plaukst BW. 14139;

3) skaņš, leicht zu spalten:
sk. kuoks Bers., Adsel, Selsau, Sessw., N.-Schwanb., Kalz., Neuhausen. - Subst. skaņums, der Klang, Schall U.: atbalsu skaņums Skuola III, 13. skaņš 3 dürfte eher zu skaņš 1 (die unter 1 genannten skaņi kuoki sind ja auch leicht zu spalten), als zu skamba gehören.

Avots: ME III, 872

II šķetêt, heulen (vom Winde) Hug. n. Mag. IV, 2, 142: sniega puteņi šķetēja R. Kam. 79; zankend schimpfen (prs. šķe̦tu) Stenden. Refl. -tiês, sich ärgern, zürnen; toben, rasen, wüten Nigr., zankend schimpfen Golg., Stenden: tas sāka šķetēties un dusmuoties uz sevi De̦glavs Rīga II, 1, 101. velti dusmuoties un šketēties Lauks. kal. 1893. tev ar tīk par katru nieciņu šketēties! neļauj bē̦rnam šķetēties Nigr. kuo tu te šķetējies kâ ve̦lna mātīte! kad nevari ar cilvē̦kiem sadzīvuot, skrej mežā! ebenda. bē̦rnam sasitās bļuodiņa, par kuo saimniece šķetējās visu dienu Stenden. Subst. šķe̦tê̦tājs, wer zu zanken und schimpfen liebt Stenden: viņš jau ir tāds nīgrs šķe̦tē̦tājs. Zu šķest.

Avots: ME IV, 30, 31

I slâpsna ² Bauske, slâpsne Saikava, ein grösserer Fleck, ein Streifen, eine Flache: mežs izdedzis slāpsnām vien Laud. lauks nuosē̦ts slàpsnām ² (in Streifen, strichweise) Kl., Bers., Heidenfeld. labība slāpsnām (slāpsnēm Saikava) sakritusi veldē Laud. klajumuos slāpsnām sniegs nuokusis ebenda. jūras šauruma abās krastmalās jāneitrālizē zināma zemes slāpsna Latv, Zu slâpt 3-4 resp. (wenn mit ps aus bs) zu slābt; zur Bed. vgl. z. B. mnd. lappe "Stück, Lappen", and. lappo "Zipfel, Lappen" : isl. lapa "schlaff herabhängen", nhd. laff "schlaff" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 432).

Avots: ME III, 923

slaukš! s. slauks.

Avots: ME III, 918

šļaukstêt, -u, -ẽju,

1) šlaũkstêt C., PS., schallen;
šļàukstêt ² Bers., Kl., Kreuzb., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., Warkl., rauschen, wie beim Aneinanderschlagen der Wellen U.; plätschern: plūst ūdens rūkdams, šļaukstē̦dams Plūd. Llv. II, 313. ūdens šļaukstē̦dams te̦k nuo jumta Saul. III, 81. viļņi šlaukstē̦dami čaluos Lautb. Vidv. 53. viļņi diktāki šļaũkst Janš. e̦ze̦rā pie krasta vilņi šķīst un šļaukst JR. IV, 24, gāzās ūdens strāvas uz visām pusēm šļaukstē̦damas vien Krišs Laksts 54. dzird laivu ūdenī drusku šļaukstam Lautb. Luomi 112. slapjš meitietis tur ce̦ldamies nuo viļņiem ārā šļaukst Plūd. Llv. II, 314. airu šļaukstēšana A. XXI, 506; šļàukstêt ² Adl., Festen, Meselau, Stomersee, = šļankstêt;

2) plappern
(mit àu ² ) Tirs. n. RKr. XVII, 81. Refl. -tiês, = šļaukstêt 1: vilciņš alu padarīja,... visas purvu purvmalītes šļaukstēt vien šļaukstējās BW. 2394.

Avots: ME IV, 66

slè̦ns ² (Kr.) (li. slėnas "niedrig gelegen") lauks, ein niedrig gelegenes, nasses Feld Nerft n. U., Memelshof. Zu slêne.

Avots: ME III, 928

sliuks! s. slauks!

Avots: ME III, 934

smalganât, fein regnen Hofzumberge n. U.: kad saka smalganāt lietutiņš Lauks. kalend. 1897, S. 4. Nebst smaldzinât, smaldzît, smildzinât, (pār)smilga, smilˆga, pãrsmelˆdžôts zu an. smalke, schw. smoik "Kleinigkeiten", s. Persson BB. XIX, 2683, Zupitza Germ. Gutt. I65.

Avots: ME III, 951

spaiduonis,* Klemme, Not, Zwang Kronw., drangvolle Lage Celm. (s. Kundz. Kronv. 125): dzīves spaiduonis A. XI, 759. izpalīdzēt tautas spaiduonim A. v. J. 1896, S. 143. lauksaimnieciskais spaiduonis (Krisis) B. Vēstn.

Avots: ME III, 980

spèjš Peb., (mit è ² ) Kr.,

1) spèjš Drosth., spẽjš Salis, Ruj., Bershof, Siuxt, rasch, plötzlich, unvorbereitet
Kl. (mit è ² ), U.: spējš (jäh) pē̦rkuoņa graudiens Mērn. laiki 24. spējā nāvē nuomirt Balt: Vēstn. atraduši spēju nāvi A. 1896, S. 150. spēja aizceļuošana Sadz. viļņi 282;

2) "?" mērnieks bij īgns, pikts un spejš (heftig?)
Mērn. laiki 139. dze̦nulis savas atziņas vairuot tik spējš (stark Warkl.) Pūrs III, 85. veča cirtienus pavadīja spējš (stark, laut?) "hē!" elsiens Jaun. mežk. 3. - Adv. spèji C., plötzlich, jäh: sp. mirt K. Müller. puisis spēji iekliedzās Mērn. laiki 22. acis spēji uzzibēja A. XX, 492. spēji kuo izstāstīt Peb. n. U. lauku tre̦knums spēji nuokrita Lauks. kal. 1897, S. 36 (in Burtn. "unbek."). šie vārdi spēji ("?") iedūrās viņam sirdī Sadz. viļņi 298. Uoliņiete... devās vēl spējāk ("?") vidū Mērn. laiki 99. Subst. spējums, Eile, Übereiltheit: spējumā atbildēt Mērn. laiki 156 (ähnlich 129). Nebst li. spėrus "schnell" u. a. (s. Būga KSn. I, 33) zu spẽt.

Avots: ME III, 991

spīle: spìles ² Erlaa n. FBR. XI, 11;

1): die Krebsschere
(mit î ² ) Seyershof; spîles ² Salis, eine zweizinkige Holzgabel zum Strohheben; kājas ieliek spìlītēs AP.; spìlīte AP., ein dünnes Pflöckchen mit spitzem Ende, gebraucht zum Befestigen der Leinwand beim Bleichen; ar spīlēm (Var.: spīlīti) guovis slauc BW. 22580 var.;

5): auch (mit ĩ ) Nidden; ‡

6) spîles ² Salis, die Kummethölzer für Ochsen;
‡

7) eine Art Wagen
("raspuska") Orellen und Raiskum n. Āboliņš Darba rati Latv. lauksaimn. 16; akmeņu ve̦damuos ratus sauc par akmeņu spīli ebenda 28 (aus N.-Salis).

Avots: EH II, 553

‡ II spilgt, erglänzen: debess tālumi klusā ze̦ltā spilgst Skalbe Raksti I (1938), 289. nuo uguns puķe plaukst un zied un sārkst, pret nakti spilgst Rainis Dz. un d. III2, 343. viņa slava juopruojām spuožāka spilgs Austriņš Aizsaulē 130.

Avots: EH II, 550

spirgši, Adv., = spirgti: Nuorlauks bij spirgši atbildējis Krišs Laksts 33.

Avots: ME III, 999

spuraîns,

1) faserig, struppig, sträubig, zackig
U., Spr.; mit Flossen versehen; stoppelig: spurainie zvirbuļi Zalktis. sē̦tas gali stāv spuraini, die obern Enden an den Zaunpfählen sind ungleich, einer kurz, der andere lang L. sieva nuogriêza kurvjam spurainuos gaius Stāsti Kraukļu kr. 97. ielāpi iznāca . . . spuraini A. v. J. 1904, S. 4. spuraiņuo zivju saimi Aps. Vl, 8. spuraina bārzda Lub., Stelp. (ähnlich: Lapsa-Kūm. 149). tumšas, spurainas sejas De̦glavs Rīga II, 1, 247. spurains lauks Vēr. I, 1132;

2) sich widersetzend, zänkisch:
sp. cilvē̦ks Stelp., Lub. arī lē̦nais briedis palika spurains A, v. J. 1897, S. 138.

Avots: ME III, 1030

stādeklis,

1) Setzling, Steckling;
jāņuogu stādekļi stādāmi Lauks. kal. 1893;

2) Plur. stādekļi, der Lattenzaun
Rutzau n. Etn. I, 105.

Avots: ME III, 1049

staîgnis ² Karls., der Morast, die quebbige, einschiessende Stelle U., der Sumpf Brasche: pats staignī tu stiedz MWM. VI, 342. (fig.) iz tumsas staigņa diena plaukstuot veras Asp.

Avots: ME III, 1039

stāvausis, ‡

2) "?": aizade̦ga stāvaušam žagariņu ustabiņa; sasitās vāverīte abejām plaukstiņām Tdz. 37201. (kāzās) aizveda stāvausi (anscheinend zum fem.
stāvause, eine mit in die Höhe stehenden Ohren) aiz galda 45338.

Avots: EH II, 573

stiêgrains Lis., Golg., sehnig: stiegraina ruoka Ezeriņš Leijerk. lI, 231 (ähnlich: Niedra Zemn. dē̦ls 74; Plūd. Rakstn. II, 310; Aps.). stiegraini pirksti Niedra. stiegrainās, sutā izbriedušās plaukstas Duomas IV, 355. briesmīgi stāvi - stiegraini, dzīslaini A. v. J. 1896, S. 753. izdilis, stiegrains vecis Ezeriņš Leijerk. II, 7. Andrejs slaids, sausnēji stiegrains Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME IV, 1078

struņ̃ķis C., strùņķis ² Prl.,

1) ein Strunk
U. (Kohlstrunk), (struņ̃ķis) Dunika, Kandau, Selg., PS.; ein kurzes Stück (von etwas Biegsamem Mar. n. RKr. XV, 138), ein rundes Stück Dond.: de̦sas struņķis Plm. n. RKr. XVII, 79, Mar., (mit -uņ̃- ) Dond., Iw. struņķis striķa Plm. n. RKr. XVII, 79. tam lineļi kâ struņķē̦ni (Var.: tam neauga gari lini) BW. 32231, 1. asti... kâ struņķi... izrāvu Lapsa - Kūm. 249;

2) ein kurzer Ast
Blieden n. Etn. II, 49: meitas tuos (= puišus) struņķiem (Var.: strubiķiem) nuomē̦tāja BW. 13082 var.;

3) struņ̃ķis Serbigal, Grützwurst;

4) struņ̃ķis Dond., Schnittkohl:
lauks ar struņķiem nuostādīts Dond. n. RKr. XVII, 54;

5) ein längliches Stück Schweinekot
Spr.: cūku struņķis (Var.: stapars) BW. 29348, 5 var.;

6) ein kleiner, dicker Mensch
U. S. strunks 1.

Avots: ME IV, 1095

stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; "ästig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.

Avots: EH II, 592

I stùlbs,

1): auch AP.; guotene palika stulˆba ² , - ne˙maz nevarēja redzēt Frauenb. skrien stabam virsū kâ s. (mit ulˆ ² ) Strasden. pustumša istaba ar stulbiem luogiem Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. stulbais (der geblendete)
brālis Pas. VIII, 360 (aus Sassm.). zirgus mainījām: ... stulbus uz redzīgiem Tdz. 54593. stulbu kuili 44158. akli, stulbi BW. 2453 var.; ‡

2) "?": Stulˆbais ² e̦ze̦rs Plvv. I, 123, 199, 209, 233, Stulbais dīķis 149, (mit ulˆ ² ) 159, Stulˆbā ² ace (bezdubenis) 158, Stulbais valks 141, Stulbais lauks 143, Stulˆbā ² dim̃žava (eine Wiese)
174, Stulˆba ² pļava 221, Stulˆbais ² kakts 229, Stulˆbais ² lĩniņš 266; vgl. auch Stulˆbe̦ze̦rs ² 185. Zur Bed. vgl. Aklais e̦ze̦rs Lvv. I, 76 u. a.

Avots: EH II, 594

stulˆdze ² Matkuln, Turlau, Dond., Wandsen, Neuhausen, stuldze Etn. IV, 38, häufiger der Plur. stuldzes Pilten, Kabllen n. U., Libau, Frauenb., = tulzna; die Eiterbeule V.: es tâ strādāju, ka man stuldzes plaukstas Dond. mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvē̦kam nav jāduod uguns, lai bē̦rnam neme̦tas uguns stuldzes BW. I, S. 192. Vielleicht (nach Leskien Nom. 257) zu 11, stulgùs "länglich rund" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 645).

Avots: ME III, 1103

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ulˆ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ulˆ ² ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594

‡ IV stùris ² Linden in Kurl., die Tour eines Tanzes ("tāda dejas daļa, kuŗā dejuošanas paņēmieni atkārtuojas rēgulāri"): kad sasit plaukstas, tad tas s. ir beigts un jāsāk atkan cits. Mit sekundärem s-.

Avots: EH II, 597

svẽres (li. svė˜rės "Hederich") Bauske, Sessau, (mit è ² ) Saikava, Sussei, ein Unkraut in der Gerste Memelshof, erysimum officinale Wid.: viss lauks nuosē̦ts tādām kâ svērēm A. Upītis J. I. 26. rudzu puķes, svēres, lē̦cas... Rainis Karalis Līrs 87.

Avots: ME III, 1153

svikls, die Beete, die rote Rübe (beta vulgaris) U., RKr. II, 67, Dunika, Rutzau, (sviklis) Üxküll, (sviklis) Peņģ. Sakņu dārzs 39; die Runkelrühe U., V.: sviklu lauks ravējams Janš. Dzimtene ² II, 276. rāva sviklus un burkānus Veselis Netic. Toma mīlest. 23. Nebst oder durch li. sviklas aus poln. čwikła dass.

Avots: ME III, 1157

švīkuoņa, = švīkstuoņa 1: spārnu švĩkuoņa Vēr. I1, 58 und Janš. Mežv. ļaudis II, 354. meijas sacēla savādu švīkuoņu Poruk Dzīve un s. 110. pātagas švīkuoņa Jauns. I1I, 72. egles (zaru) . .. švīkuoņa MWM. v. J. 1899, S. 19. zābaku švīkuoņa Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3. dzirdama švīkuoņa nuo daudzām kājām A. XX, 857. švīkuoņai . . . pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297. tā pārvilka ātri švīkuoņu pār klavieru kauliņiem Deglavs Rīga II, 1, 455.

Avots: ME IV, 119

svil˜pêt PS., Gr. - Sessau, Salis, Wolm., svilpêt U., -ẽju, svilpjuôt Nigr., Wid., svilpuôt Bl., (mit ìl ² ) Nerft, svilpuôt (li. švilpuoti) U., pfeifen (mit dem Munde od. mit einer Pfeife U.): me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51, Nigr. svilpēj[a] irbe siliņā Ld. 10840. (lakstīgala) dziedāja svilpjuodama BW. piel. ² 24991. Sprw.: svilpuo kâ ve̦lna saukdams RKr. VI, 965. svilpuo ziemelis Vēr. II, 139. viesulis svilpē Aus. I, 49. pār viņu sasitīs plaukstes un svilpēs pār viņu Glück Hiob 27, 23. ja tagad nenāksi, pēc varēsi svilpjuot! Nigr. Zu svelpt.

Avots: ME III, 1158, 1159

svìlta ² : meža sviltas lielie priežu ce̦lmi Ciema spīg. 121. lauks bija aiz sviltas Azand. 89.

Avots: EH II, 618

tam̃buores rati Nigr., Alm. Kaisl. varā 17, tambuoru rati Austr. kal. v. J. 1893, Siliņš 4 und 16, tambuora rati Lauks. kal. v. J. 1897, S. 9, ("in Kurland") Pluttes k. 102, tam̃buorrati Bershof, eine Art Wagen ("Federwagen"). Wohl auf d. dial. Tambour "feste Lederdecke an Halbwagen" (Frischbier Wrtb. Il, 393) beruhend.

Avots: ME IV, 128

I tā`rps, Demin. verächtl. tārpelis MWM. X, 522, ein Wurm, eine Raupe U.: tu dzīvuotu... kâ tārps pa speķi Alm. Meitene nuo sv. 97. kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962, 1. tārpa (ēdēja) vārdi Br. IV, XXXI. zuobu tārpi 117; tārps Sussei n. FBR. VI1, 145, Borchow, Warkh., cē̦rtamais tārps Lixna, garais tārps Etn. I, 51, Ronneb., Smilt., die Schlange; tārps ar trejām galvām Pas. IV, 19 (aus Ružina), ein Drachen; Jāņa tārpiņš, das Johanniswürmchen, Glühwürmchen; kuoku tārps; die Raupe U.; mēles tārpi, linguatulidae Konv. ² 2686; 3663; rudzu tārps, agrotis segetum Balt. Lauksaimnieks; salnas tārps, geometra brumata ebenda; saules tārps (tārpiņš Blieden, Mitau), eine glänzende Raupe U., = dievsunītis. Am ehesten wohl als der "Zerbohrende" nach Persson Beitr. 858 und Būga KSn. I, 292 (s. auch J. Schmidt Voc. II, 331 f.) nebst li. tárpas "Zwischenraum" (eigentl.: *Loch ) und ksl. trapъ "Grube" Zur Wurzel ter- "(zer)reiben, bohren" in lat. terere "(zer)reiben", aksl. trěti (prs. tьrǫ), r. терéть "reiben" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 324 f.; dazu auch gr. τερηδών "Holzwurm"). Anders Krček Grupy 71 ff. und Štrekelj AfslPh. XXVIII, 503.

Avots: ME IV, 150

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

I trĩceklis Wandsen, = drīceklis, wilder Rosenstock Kurl. n. U.: trīcekļu lauks Lautb. Ind. un Ar. 82.

Avots: ME IV, 239

ûdens, -ns (nach Biel. gen. comm. [?]) od. -ņa, bei Glück als maskul. i- Stamm (daneben aber auch gen. s. ūdena Joh. 5, 4, ūdeņa Offenb. 21, 6. nom. pl. ūdeni II Mos. 15, 8; Offenb. 17, 15, dat.-instr. pl. ūdeniem II Mos. 8, 6 u. a.). ûdenis Nötk. (neben ûdens), ûde̦ns ² Sessau, Siuxt, ûdins Nerft, ûdins ² Rutzau, -ņa, ūdinis PlKur., (mit û ²⁾ Dunika, Rutzau, tahm. *ûdiņš ² (> ûdiš) in Dond. u. a., Demin. ûdentiņš, ūdeniņš BW. 28902, 1 var., ūdesniņš BW. 11913, 2, ūdisniņš, das Wasser: Sprw. ūdens taukiem nepe̦ld pa virsu Br. Sak. v. 1286. kur dziļāks ūdens, tur vairāk zivju 1289. kur ūdeņa daudz, tur ūdens piete̦k 1280. kas ūdeni sēj, tas vēja pļauj 1282. izlietu ūdeni nevar sasmelt JK. II, 624. tik skaidrs kâ jūras ūdentiņš Br. 72. ūdens skaidrs kâ zītars. akas, avuota, upes, jūras ūdens, Brunnen-, Quell-, Fluss-, Seewasser: nesit (2. pl. imper.) akas ūdesneņu! BW.12693. dzēra strauta ūdisniņu Pas. I, 244 (aus Biržgalis). dzeŗam(ai)s ūdens, Trinkwasser: labs dzeŗams ūdens SDP. VIII, 63. acu, mutes mazgājamais ūdens, Wasser zum Waschen: rītā agri iene̦s... mutes ūdens LP. V, 332. meitām vajadzēja acu ūdeni ienest VI, 818. liels ūdens, tiefes Wasser (im Fluss) Grünh.; mazs ūdens, seichtes Wasser ebenda. dzīstuošs ūdens LP. III, 82, Heilwasser. pie ve̦lna e̦suot mirstamais ūdens un dzīvības ūdens V, 265. ūdens kāpj, das Wasser steigt; ūdens krīt, das Wasser fällt (nach der Überschwemmung, wenn Hochwasser geweserä ist). apgādāt, ka ūdenis ir atkal upēs JK. V, l, 30. nuogrimuši... vare̦nuos ūdenīs Glück II Mos. 15, 10. ūdenis tapa aizturē̦ti Ezech. 31, 15. darīšu es viņu ūdenis skaidrus 32, 14. padebesis bez ūdenim Judas 12. meitiņ[a] te̦k uz aku ūdenī (nach Wasser) BW. 5477, 1. ļaudis mani slīcinava ūdentiņa kanniņā 8629, 1. vai (pietrūka) jūŗā ūdesniņa (Var. ūdentiņa)? 30974 var. ūdens cauri netecēs 14762; 25002. apaļš tautu kumeliņš, ūdens virsū nestavēja 5077 var. ūdeņa (ūdiņa Latv. Saule 1927, S. 619 [aus Ob.-Bartau]) burbulīt[i]s 15950, 1. rudzu lauks kâ ūdenis līguoja 9388, 1 var. (pazudis) kâ ūdenī iekritis, wie im Wasser verschwunden Dr.: pazudis - tik˙pat kâ ūdenī vai ugunī iekritis LP. VII, 644. zuobins kâ ūdenī iekritis 525. zvē̦rs nuozudis kâ ūdenī III, 61. Krišs stāvēja kâ ar ūdeni apliets Krišs Laksts 6. viņš palika . . . kâ ar ūdeni apliets A. v. J. 1896, S. 749. viņš gribēja mežā tikt kâ zivs ūdenī (von grossem Verlangen gesagt) Kra. Vit. 115. dzīvuo (jūtas) kâ zivs ūdenī (Wohlbefinden ausdrückend). - ūdeni nuolaist, Wasser abschlagen. - Plur. ūdeņi, Gewässer U. (daher abstrahiert ūdenis "Gewässer" neben ūdens "Wasser" Lennew.) ūdens rijēji (um Wenden), Bodenvertiefungen, die schnell Wasser aüfsaugen Ar. Nebst li. žem. unduo und apr. unds (wundan) "Wasser" zu lat. unda "Woge", ai. undáti "benetzt". Vgl. daneben einerseits li. vanduõ "Wasser" und andrerseits ai. ud(a)n-, gr. ύ'δωπ, ύ'δος, slav. voda, got. watō "Wasser", arm. get "Fluss" u. a., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 252 ff., Trautmann Wrtb. 337, Boisacq Dict. 998 f., Johansson BB. XVIII, 10, Reichelt KZ. XXXIX, 68, Meillet MSL. XXI, 253.

Avots: ME IV, 404, 405

ujât, -ãju,

1) auch ujinât Peb. Und Westlivl. (Salis) n. U., Ruj., Salisb., Segew., Widdrisch, = uijât 1, (andern Hirten) zurufen, uja! rufen: luopus, kad ies uotru tiesā, ne˙kas . . . neujās, neļīlās Janš. Mežv. ļ. I, 182. ņēmuos vēl labi ujāt un kaunināt, līdz. . . abi (vilki) palika . . . sēduot 199. "uja, pagāns! uja, bezkauņa!" kliedza Paula, un uotra meita ujināja tâ, ka viss mežs skanēja Veselis Saules kapsēta 7. (bērns) sit plaukstas un ujināt ujiua Latv. e̦glājā skanēja klaigas, ujināšana Veselis Saules kapsēta 6. iesākās uzdzīve ar dziesmam, ujināšanu un līksmu auruošanu Daugava I. 432;

2) hunzen, schimpfen, heruntermachen
Katzd.: ujā kâ suni. viņa tās dažādi sunīja, ujāja, rāja un kaunīja par katru nieku Janš. Mežv. ļ. II, 476.

Avots: ME IV, 296

Ūsiņš,

1) der Bienengott
St., (mazais Ūsiņš) Krönw. n. U. (aus Kurland);

2) eine Art Pferdepatron:
Ūsiņam (Var.: Jurīšam) gaili kāvu . . ., lai tas manus zirgus gana BW. 30057, 1. ei, Ūsiņ, labais vīrs, jāj ar mani pieguļā! 30054. par kalniņu Ūsiņš jāja ar akmiņa kumeliņu 30063;

3) Ūsiņi Südlivland bis Kreuzb. n. U. und Mag. XVI, 2, 8, Etn. II, 82, (mit û) Annenhof (bei Mar.), Golg., Kr., Sessw., Ūsiņš Laud., Ūsiņa (mit û Annenhof [bei Mar.], Golg., Sessw.) diena Etn. II, 82; BW. III, 1, S. 319, der Georgitag (23. April);
Ūsiņdiena (mit û- ) Saikava, der Tag vor Georgi: nuo Ūsiņa līdz Miķeļa BW. 14087, 9. atnāca pie mums Ūsiņuos (zu Georgi) Sessw. u. a. Ūsiņu (mit û-) mieži Kalz., Kreuzb. "Georgi- Gerste". Nach L. ist Ūsiņs (sic!) St. Jürgen (Georg). Das hier vorliegende Material spricht fūr die Angabe Langes, dass Ūsiņš der heilige Georg ist. Dass er ein Pferdepatron ist, kommt wohl daher, dass man am Georgitag die Pferde zur Nachthütung zu bringen anfängt, s. BW. IV, S. 292. Und falls die Letten den heiligen Georg mit einem Schnurrbart dargestellt gesehen haben (einen Schnurrbart hat er z. B. bei W. Auer Heiligen Legende2 S. 228), so dürfte J. Müthel Recht beha1ten, wenn er (s. Mag. XVI, 2, 10 und XX, 3, 5 und 71 Ūsiņš (Ūsenis, Ūsainis) als den "Schnurrbärtigen" deutet; zur Bildung vgl. plaukstiņi (plauksteņi, plaukstaiņi) "Fausthandschuhe" (cimdi ar plaukstām). In diesem Fall muss dle Ansicht (s. RKr. XIV, 134 ff.), dass Ūsiņš auf dem r. Усень beruhe, aufgegeben werden. Wenn in Golg, u. a. Ūsiņš mit û- neben ùsas ² "Schnurrbart" gesprochen wird, so ist entweder das ù ² eine Neuerung für û, oder man hat ehedem *ūsās mit betontem, akutiertem ū neben *Ūsinīs mit betontem ī gesprochen. Am ehesten ein "Schnurrbärtiger" ist auch der Gesindename Ūsiņš Lvv. I, 67 und 68 (mit û), II, 6 und 25 (mit û ^2), I, 79 (mit ù ^2), 45 und 71.

Avots: ME IV, 409, 410

uzbliêzt,

1): u. (mit iê ² ; hinauflaufen)
kalnā Lemb.; ‡

2) "krietni uzsist" (mit ie) PV.: ar pātagu labi u. niķīgam zirgam PV. uzbliežu ar plaukstu virsū A. Upītis Pirmā nakts 20. nikni uzbliezdams āmuru Laikmetu griežos 45; ‡

3) "?": viņš nekautrējas u. uz ātru ruoku "vē̦sturisku romānu" Daugava 1937, S. 76.

Avots: EH II, 718

uzplaûkt, aufblühen, erblühen (eig. und fig.): tik bē̦rzam jaukumiņa, pavasari uzplaukstuot BW. 15071, neuzplaucis pumpurs JR. III, 11. pilsē̦tā uzplauka amatniecība Japana 86. lirika uzplauka Vēr. I, 1187.

Avots: ME IV, 366

uzšļakstêt, (auf etw.) aufspritzen (intr.): ūdens uzšļakst gaisā Biaum. Pie skala ug. 243 (ähnlich: A. Upītis J. l. 35). man uzšļakstēja ūdens. daža... pilīte uzšļakstēja it kâ plaukstām situot... līdz... Liepavuotam Valdis Stabur. b. 15. viņš svieda kaļķus tâ, ka lai tam uzšļakstē̦tu Baltpurviņš I, 47; schallend emporspritzen (intr.).

Avots: ME IV, 389

vasara (li. vasarà), dat. s. vasaram (?) Glück Spr. Sal. 26, 1, der Sommer: vasaras lauks, das Feld mit Sommergetreide U. vasaras svē̦tki, Pfingsten. vasaras laiks, die Erntezeit des Sommergetreides Ruj., Bergm. n. U. Zu gr. ἔαπ, slav. vesna, ai. vasantá- "Frühling", av. vaŋri "im Frühling" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 310 f., Trautmann Wrtb. 356, Hübschmann Arm. Gramm. 432 f., Boisacq Dict. 209 f., Bartholomae BB. XVII, 118, Johansson BB. XVIII. 6 f., Lohmann Zeitschr. f. slav. Phil. VII, 374 und (zur Bed.) Brugmann Sächs. Ber. LXIX, 21.

Avots: ME IV, 484

velˆde (li. veldė "velde" Miežinis) AP., Arrasch, Bers., C., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Mahlup, Ogershof, Oknist, PS., Saikawa, Schujen, Schwanb., Wolm., velˆde ² Bl., Segewold, Stenden, Wandsen, vèlde ² KL, velde L., U., Spr., Frauenb., Meiran, N. - Peb., Prl., veldes St., velˆdre ² Mitau, Pankelhof, Selg., veldre U., Meiran, Sehren, das gelagerte, von Regen und Wind niedergeschlagene Korn (unbek. in Dond. und Salisb.): veld(r)ē gulēt, gelagert liegen U.: man rudzīši veldē guļ BW. 28050. veld(r)ē krist, lagern (intr.): lai veldītē nesakrita... linu lauks 33279, 1. kupliem miežiem veldrē krītuot Lautb. Lomi 104. augdama kritīšuot veldē un sapūšuot Etn. II, 139, veldē (veldēs L., St.) iet, sich lagern (vom Korn) U. veldē rudzi, veldē mieži, veldē guoves laidarā,... veldē bē̦ri kumeliņi BW. 33192. labība salikta veldē Golg. veldes iet smagi pļaut Frauenb. le̦dus puķes... bij sagulušās uz vienu pusi, veldē vien. Zu velˆt, got. waltjan "sich wälzen" u. a., s. Persson Beitr. 543, der schwed. säden ligger som vältad "das Korn liegt wie gewälzt" vergleicht.

Avots: ME IV, 526, 527

vēlinât (li. vė˜tinti "verspätenmachen") "?": kas vēl tik vē̦li vēlina, kur lauks un mets jau apklusis? Asp. Ziedu klēpis 78; vgl. pavēlinât.

Avots: ME IV, 557

vẽris: "mitrākās vietās sastuopams lauks, kas pārvē̦rsts par pļavu" Prl.; es dziedāju, v. (Var.: vērīt[i]s) skan BW. 220. purviņuos, vēriņuos I, S. 915, № 2444, 1 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 776

viênmuļš,

1) = viênmulîgs 1, einförmig: vienmuļš kuoks Jürg.;

2) eintönig, monoton
(eig. und fig.): vienmuļa valuoda Kaudz. M. 307. vienmuļā balsī A.v˙j.1896, S. 97. nuogurusi nuo... skaitļiem vienmuļiem JR. IV, 64. vienmuļa vieta Segewold. vienmuļš lauks. vienmuļa dzīve. zil vienmuļi debesis tālās Kārstenis Gāju p. 32. cilvē̦ku dzimums ir ļuoti vienmuļš Rainis Vertera cieš. 7. - Subst. vienmuļums, die Eintönigkeit, Monotonie: stepju kūtrais vienmuļums Domas II, 1163.

Avots: ME IV, 662

viesuļuôt: jau viesuļuo viss lauks Virza Kar. Nameitis (1939) 52.

Avots: EH II, 798

viļņaîns, wellenreich, wogend; wellig: viļņains e̦ze̦rs, labības lauks. viļņaini izkapts zuobi Frauenb, viļ ņains aude̦kls ebenda.

Avots: ME IV, 598

I vilnît,

1): mit ilˆ Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148 (prs. vilnīju), mit ìl AP.; kad sniegs pavasarī kūst, tad reizām te tâ vilnī ² ; liekas, ka e̦zars ir Orellen. rudzu lauks vilnī Linden in Livl. ābuoliņš ... vilnīja tumši zaļgans Vanagu ligzda 56. labība vilnī, arī uguns liesma Kosenhof;

2): (suns) luncinādams asti un vilnīdams pie Annas kājām Anna Dzilna 12. gaŗā bārda vilnīja jau pa vidiem balta Ciema spīg. 6. pāŗi ... griezās un vilnīja Azand. 41. brīžiem ieskanējās ... smiekli, pa vidiem vilnījuot vieglai, dzieduošai teicējas balsij Anna Dzilna 186. uz ... nuoras ... lē̦kāja luopi; gans vilnīja pa vidu ar rīksti un ... suni Daugava 1939, S. 638;

4): klupām ... zirgiem mugurā un vilnījām pruojām Burtnieks 1936, S. 88.

Avots: EH II, 784

viļˆņuôt C., Schwanb., viļnuôt Wolm., viļņuôt U., auch refl. -tiês Frauenb., wogen, Wellen werfen U.: e̦ze̦rs, rudzu lauks, zâle, dūmi, ļaužu masas viļņuo. tādi rudzi šuogad, ka viļņuot viļņuo (von gut gediehenem Roggen gesagt) Frauenb. kartupeļu tīrumi viļņuot viļņuojas Kaudz. Izjurieši 5. skrullainie mati kuplās pāsmās karādamies viļņuoja lejup Janš. Līgava I, 400.

Avots: ME IV, 598