Paplašinātā meklēšana

Añglija, England; añglis, Engländer.

Avots: ME I, 71

blija: Glatteis., die feine, blanke Kruste auf der Schneeflache, die Frost nach feinem Tauregen bildet Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 229

blija, der Reif: blija, blija, rasa, rasa, tās man laba nedarīja; rasā manas kājas mirka, blija vaigus svilināja Naud. [?].

Avots: ME I, 315

‡ galijais Stockm. n. FBR. VIII, 88, Oknist n. FBR. XV, 174, = galējais.

Avots: EH I, 380

I klija: "meža vai lietus putns, kas, lietum nākuot, kliedz" Schwanb.

Avots: EH I, 617

klija, klīja, roter Milan, Gabelweihe (milvus regalis) Natur XXXVII, 16; RKr. VIII, 87; gemeine Raubmöwe (lestris parasita) RKr. VIII, 99. me̦lnā klīja, schwarzen Milan (milvus niger) Natur. XXXVII, 17; eine grosse Möwe L.; ein junger Habicht Bergm.; der Goldregenpfeifer: putni nuosprieduši, ka vāluodzei un klijai nav brīv dzert nuo upes LP. VI, 194. Reimwort zu lija. [Nach Petersson Etymol. Miszellen 34 f. klija "Möwe" zu klienis "Regenvogel". Die Nebenform klīja ist wohl nur dialektisch aus klija entstanden (s. Le. Gr. § 63); oder umgekehrt klija aus klīja (vgl. klijas "Kleie")?]

Avots: ME II, 226

‡ II klija "?": plācenis sakritis kâ k. (= klijas?) Sprūdžs Asaru liekņa 22, Meselau.

Avots: EH I, 617

klijaîns, voller Kleie, mit Kleie vermischt.

Avots: ME II, 226

klijas: auzu klijas sijādama BW. 27983 var. kliju sieku 21456.

Avots: EH I, 617

klijas, klījas, die Kleie: griķu, kviešu, miežu, rudzu klijas. [Nebst estn. (k)lī aus mnd. klîge dass. - Über ij aus īj s. KZ. L, 22 f.]

Avots: ME II, 226

‡ lèllija ² Oknist, die Lille.

Avots: EH I, 732

I lija: auch Kalnemois.

Avots: EH I, 741

I lija [Mar. n. RKr. XVII, 124, Jürg.], die Weihe L., St.; lauku lija, Kornweihe Natur. XXXVII, 20; maitas lija, der Seeadler (haliaëtos albicilla) RKr. VIII, 87: niedru l., Sumpfweihe (circus aeruginosus) Natur. XXXVII, 22; pļavu l., Wiesenweihe (circus cineraceus) XXXVII, 21. Im Konv. ² 2319 wird noch genannt sarkanā und me̦lnā l. lija aus klija (s. dies) im Munde lettifizierter Esten od. Liven entstanden?

Avots: ME II, 467

II lija,

1) sanfter Regen
St.: pār viņām ze̦lta lija lija Rainis;

2) der Strich:
tâ iet liju lijām, so geht es weiter ohne Ende A. XVI, 720. rājas vienā lijā, fortwährend N. - Schwanb. Zu lît.

Avots: ME II, 467

[III lija Biel. n. U., = lize (?).]

Avots: ME II, 467

lijavât, - ãju Lös. n. Etn. IV, 130, = līņât.

Avots: ME II, 467

‡ lijavuôt Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 85, = lijavât.

Avots: EH I, 741

‡ paklija [?j N.-Peb:, = paklâja 2.

Avots: EH II, 142

pasilija, pasaliņa Mag. XIII, 2, 55 (nach dem russ. поселенiе, wobei die Endung -ija durch den dem Redenden vorschwebenden Verschickungsort Sibirija, Sibirien, zu erklären ist, weshalb auch manche Pasilija mit grossem Anfangsbuchstaben schreiben, z. B. MWM. VI, 29), die Verschickung, Verbannung: bet Indriķi ve̦cais pilskungs būšuot aizdzīt uz pasiliju Degl. tevi aizsūtīs uz pasiliju Zeib.

Avots: ME III, 98

I uzplija Bers., Erlaa, Hofzumberge, Kalzenau, Linden (Livl.), Odensee, Rutzau, Saikava, comm., ein Aufdringlicher.

Avots: ME IV, 366

II uzplija "aple̦duojis sniegs" Latv.; "= uzkala (Glatteis)" MSil.

Avots: ME IV, 367

àizlît, impers., beregnen: siens aizlija, das Heu wurde vom Regen benetzt, bevor es eingeführt werden konnte. viss siens ir vaļā, un debess taisās, bail ka neailīst Kaudz. M. kaudze aizlija, die Aufrichtung des Schobers wurde durch den Regen verhindert.

Avots: ME I, 37

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

apgãdniẽks, -niẽce, auch apgãdnis, -ne, der Versorger, die -in, Be-: viņš palika par familijas apgādnieku A. XVII, 122. māte, kas bija vienīgā bē̦rnu apgādniece, bija vājīga un nespēcīga Aps. VII, 31. bē̦rns ve̦cāku apgādnis ve̦cuma dienās Vārpa II, 45.

Avots: ME I, 87

‡ aprìbinât,

1) (eine ganze Gegend) erdröhnen machen:
pē̦rkuons aprībināja visu pamali, bet lietus nelija Saikava;

2) mit Gedröhn umstürzen
(tr.) Trik.: a. mucu.

Avots: EH I, 109

apsprẽ̦gât, intr., freqn.,

1) ringsum platzen, Risse bekommen, bersten:
baļķis pa virsu apsprē̦gājis. ruokas nuo saltuma bij apsprē̦gājušas Aps. IV, 14. guovīm pupi apsprē̦gājuot Etn. II, 35;

2) spritzen (in grossen Tropfen, vom Regen):
lietus vakar apsprē̦gāja, bet līt nelija.

Avots: ME I, 125

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

atkārpît, los-, wegscharren: smiltis; bedri vaļā. Refl. -tiês, sich losmachen, sich befreien: nāk miegs kā lietuvē̦ns; nevar ne atkārpīties Naud. man tik grūti nākas atkārpīties nuo familijas tējas Pur. St. 40.

Avots: ME I, 166

atlît

1): auch Gramsden: pa atlijušuo lielceļu Janš. Līgava II, 285; atlija Doblen, durch Regen ist der gefrorene Boden wieder weich geworden;
‡

3) unversehens ein wenig (von einer Flüssigkeit) verschüttet werden, abfliessen
Siuxt: ne̦suot ruoka ietrīcējās, un nuo pilnas krūzes piens drusku atlija.

Avots: EH I, 154

aûgstcilˆtîgs, von hoher Herkunft, adlig, vornehm: augstciltīga familija A. XIII, I. *

Avots: ME I, 217

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221

[bruõšât PS., zerknittern ]. Refl. - tiês, auch bruošļâties, sich an einem Gegenstand reiben: es dzirdēju viņu pa grīdu bruošājamies MWM. V, 526. Amālija bruošājās nemierīgi pa krê̦slu VII, 808. kuo tâ ar e̦lkuoņiem bruošļājies gar galdu Plm. [kuo viņa bruõšājas ("säumt, mit etwas beschäftigt") tur tik ilgi? PS.]

Avots: ME I, 343

bũķêt, - ēju, bäuchen, die Wäsche in Lauge einweichen, waschen: pameitai katru nakti bijis jāiet pirtī būķēt LP. VI, 825. trešdienā lietiņš lija, tad pie drēbju būķēšanas BW. 973,1. Refl. - tiês, sich mit Frauenarbeit überhaupt beschäftigen: pie tā liepas avuotiņa trīs meitiņas būķējās: viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu šķetināja. Subst. būķētājs, fem. - āja, jem., der sich mit der Wäsche beschäftigt: vakar vedu būķa baļļu, šuodien pašu būķē̦tāju BW. 22866. [Nebst estn. pǖkima aus mnd. būken dass.].

Avots: ME I, 358

I čurêt, -ēju, auch čurât [Wid.], Līniņ Wain.,

1) mit Geräusch fliessen:
lietus lija čurē̦dams. zvirgzdupe čurēja čuru V. Egl. jumti čurēja Jauns.;

2) den Urin lassen (von Kindern).
Vgl. li. čiurúoti "испускать мочу" und [čiurė´ti "струиттся", sowie klr. чурimu "rieseln" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 131].

Avots: ME I, 422

‡ II dalît "līstuot piespiest pie kā" (?) Auleja: lietus dalija, dasita, - tān guļ mieži uz zemes.

Avots: EH I, 305

dasist: dasitis ... sievai uz ple̦ca Pas. VIII, 201. līt[u]s dalija, dasita; tān guļ mieži uz zemes Auleja.

Avots: EH I, 309

debesis (li. debesìs, plur. dẽbesys od. debesiaĩ), Demin. debesītis, auch debestiņš BW. 28659, 2, 27959, die Wolke: saule aizbrida aiz me̦lniem debešiem. labs debesis nuolija, kupls, me̦lns debesis, eine dunkle Wolke. nāk mazs lietus debesītis od. debestiņš ar pē̦rkuoni. debeši staigā, die Wolken ziehen.

Kļūdu labojums:
28569,2,27959 = 18141,1 var.,debestiņa 21582

Avots: ME I, 449

dùksts, -s Mar., Tirs., Bers., Lasd., Laud., Fest., [Ronneb.], dùkste, Demin. -iņa, -īte BW. 29804 var., n. U. auch -iņš, ein Sumpf, eine Sumpflache, eine morastige Stelle, eine grosse Pfütze: nevar jau vē̦de̦ru par dūksti pataisīt, sagt der Lette, wenn er zum Essen aufgefordert wird, nachdem er schon genug gegessen hat. zirgi dūksti mina pagalmā. aug man bē̦ri kumeliņi, staigu dūkšu bridējiņi BW. 15905, 3. gan zināma ceļa dūksts: te pielija, te izžuva. [dūkstī kāju iemē̦rkuši BW. 22614, 2 var.]. pats labais kumeliņš iegulās dūkstiņā BW. 8789. [Nebst dūksne wohl zu dūkans (s. dies).]

Kļūdu labojums:
iemē̦rkuši = iemē̦rkusi

Avots: ME I, 525, 526

gātis,

1): auch der Sing.: pa apākšzemes gāti Janš. Mežv. ļ. I, 4, 306;

4): gàts ² kakts Erlaa, ein Abguss in der Küchenecke:
g. k. bij ķeķī; tur tāda duobe bija ķēķa kaktā, kur visu, kas nuolija, vai kādas gružas saslaucīja. g. kaktā dažam pasiêna caura; tad uzlej ūdeni, lai iziet;

5): gātis, die Wasserwege für Böte und Fische im Babitsee zwischen dem Schilf
BielU. Zur Bed. 4 s. Zēvers IMM. 1928 II, 306.

Avots: EH I, 390

II gurba [?], der Pilz: kad nuolija lietutiņš, tad gurbiņa galvu cēla Zehrxen.

Avots: ME I, 683

ìelît, ‡

2) anfangen zu regnen
Siuxt: kâ aizvakar ielija, tâ ne˙maz nevar nuobeigt. Refl. -tiês: kad septiņu brāļu dienā ielīstas, tad septiņas nedēļas līst Siuxt.

Avots: EH I, 527

ìelît, intr., hineinregen: lija lietus, nenuolija; vai ielija jūriņā BW. 14155. Refl. - tiês, zu regnen anfangen und dann andauernd regnen: lietus ielijies vairs ne˙maz nebeidzas.

Avots: ME II, 40

‡ *izbļinst, = izblin̂st ² : Jūlijas pasmagā, agri izbļindušā miesa Veselis Dienas krusts 32.

Avots: EH I, 435

izmaĩņa, der Austausch: starp Anglijas un Krievijas valdībām nuotiekuot rakstu izmaiņa B. Vēstn. izcēlās dzīva duomu izmaiņa par tuo A. XIII, 250.

Avots: ME I, 768

izmìrkt (li. išmir̃kti), intr., tüchtig ausweichen, durch und durch nass, durchnässt werden: ceļš pa˙visam izmircis. lietiņš lija, neizmirku BW. 9232. tie izmirkst līdz ādai Kronw. viņas sejs bij asarās izmircis A. XXI, 495. Refl. - tiês, intr., tüchtig ausweichen.

Avots: ME I, 772

iztecêt,

2): tā mirtīte tâ izte̦k Frauenb.;

3): mans kamuols, uz tītavām tiņuot, ātrāki iztecēja nekâ tavs Dond.; ‡

7) ausgespült werden
Frauenb.: ilgi lija; iztecēja lauki; ‡

8) "uztecēt": saule iztecējuse Perkunen; ‡

9) münden:
Kāma izte̦k Volgā Pēt. Av. II, S. 242.

Avots: EH I, 488

klàusît [C., PS., Trik., Walk, N. - Peb., Jürg., Serbigal, Arrasch], klaũsīt Kand., [Salis, Tr., Dond., Neuenb., Līn., Bl., Lautb., Gr. - Essern, Selg., Dunika, Ruj.], - u, - Iju, (li. klusýti),

1) intr., hinhorchen:
sen klausīju, nu dzirdēju nuo bāliņa tuo vārdiņu BW. 7686, 4;

2) gehorchen, auf etw. hören:
kâ katrs klausa, tâ tam maksā Mit dem Dat. und Akk.: Sprw. kas neklausa kungam, tas neklausa pātagai. kas tē̦vam neklausa, klausa mežam od. tam jāklausa patē̦vam. lūdz dievu, klausi kungu od. kungam. klausi saimnieku, kaut kas ar liktu sāli sēt un siļķes stādīt un nepazītu citu putnu kâ tik vāveri Etn. IV, 94. nu bij man... klausīt svešu māmuļīti RKr. XVI, 223. klausi manu vārdu Neik.;

3) gehorchen, Frondienste leisten:
par tuo laiku, kamē̦r Ješkus brūzī klausīja, mājas pārredzēja atraitne LP. VI, 567. dziedādama vien staigāju, sīvus kungus klausīdama BW. 130. darbus kluasīt, die Frondienste leisten: atnāca muižā stiprs puisi darbus klausīt LP. VI, 565; [dienen: man saimniekam jāklausa četras nedēļas par dzīvuokli Dond.];

4) gehorchen, funktionieren, (wohl unter deutschem Einfluss):
acis vairs lāgā neklausīja Aps. Refl. -tiês.

1) hören, anhören, auf etwas hören, zuhören, lauschen
- mit dem Gen., Akk., Lok., uz: klausies abām ausīm, skaties abām acīm. pret vējiņu ausi griežu savmāsiņas klausīties BW. I, 225. vai jums neapnīk manis klausuoties? Aps. es tavu klusuo suoļu klausuos Akur. svētdien gāju baznīcā dieva vārdus klausīties BW. 973. trīs nelieši purvā brida manu balsi klausīties Ltd. 1091. (manas balss BW. 497). tāduos me̦lnuos nav vē̦rts klausīties. klausīties lakstīgalas dziesmā. viņš nebija klausījies tē̦vā Blaum. man izlija vīna glāze, uz tevim (Var.: tavu dziesmu) klausuoties BW. 382;

2) klausīties pēc, sich nach jem. erkundigen:
še nav mana arājiņa, kas pēc manis klausījās BW. 813. man deviņi bāleliņi, kas pēc tevis klausījās 463. Subst. klausīšana, das Gehorchen; klausīšanâs, das Hinhorchen, Horchen; klausîtãjs, das Gehorsame; klausîtãjiês, die Zuhörer, die Lauscher, wer hinhorcht, anhört: mīkstsirdīgi klausītājies aizbāzuši ausis LP. VI, 20. [Nebst apr. klausiton "erhören" zu li. paklùsti "gehorchen", klusùs "обладающiй хорошим слухом". Neben diesem balt. kl(a)us - hat man sonst ein gleichbed. k̑leus -, aber balt. k - kann hier weder mit Fick Wrtb. I ⁴ , 48 durch das u (vgl. sludināt!), noch mit Meillet MSL. XV, 338 f., v. Patrubány IF. XXXII, 328 und Petersson Zwei sprachl. Aufsätze 39 durch das folgendes s (vgl. le. zùoss "Gans"! ) erklärt werden. Man braucht auch nicht mit Hirt PBrB. XXIII, 348 Entlehnung aus dem Germanischen anzunehmen, vgl. Pedersen IF. V, 36 und Walde Wrtb. ² 172. Man kann vielmehr annehmen (vgl. auch Trautmann Wrtb. 308), dass dies kl(a)us - zu kluss "still" und li. klùsas "глуховатый" gehört, und dass z. B. li. paklùsti urpst. etwa " stil werden" bedeutete; vgl. damit semamiologisch li. glusnùs "gehorsam": poln. głuchy "still, dumpft, taub" und ksl. oglъхnǫti "taub werden", worauf auch Būga РФР. LXVI, 236 verwiesen hat, sowie ai. š̍am- "ruhign werden": ni-š̍am - "hören".]

Avots: ME II, 216

II klienis,

1) ein Hagerer, ein Schiefbeiniger; Plumpsack (als Schimpfwort)
Mag. XIII, 2, 50, [Ronneb.];

2) [kliẽnis C.], Flussregenpfeifer (aegialites curonicus)
RKr. VIII, 96; [Pas. I, 398]; Natur. XXXVII, 178. [In der Bed. 1 jedenfalls zu kliens; in der Bed 2 vielleicht (?) zu klija (s. dies).]

Avots: ME II, 232

klīja, s. klija.

Avots: ME II, 230

klijãns, [klijâns Kl.] (auch mit ī geschreiben), der Schreiadler: klijans laižas augsti gaisuos un savādi kliedz Sassm. kuo kliedziet klijāniņi? gana dziļš ezeriņš BW. 3782, 1. tas bijis lietus putns (klijāns, vāluodze) LP. VI, 193. peļu klijāns, Mäusebussarg (buteo vulgaris) Natur. XXXVII, 11. [klijāns Nigr. "der Reiher". - Zu klija.]

Avots: ME II, 226

klījas, s. klijas.

Avots: ME II, 230

klunk! Interj. zur Bezeichnung der Schluckerns in einem umschlossenen Raum: klunk, klunk lija nuo pudeles alus.

Avots: ME II, 235

I krũze: izlija me̦dus k. BW. 382,14.

Avots: EH I, 663

laũkgals, [auch laukgalis], der Rand, das Ende des Feldes: es pārvedu brāļam sievu gar diviem laukgaliem BW. 18687. skarbi, skarbi zīle dzied mūsu brālīša laukgalā 31933, 23. [Emilija... bija aizgājusi uz laukgali zemenēs Veselis Saules kapsēta 72.]

Avots: ME II, 426

lĩdzi,

3): "līdzi" ME. II, 480 ist vielleicht ein nom. pl. zu līdzs;

4): kad vējš pūšuot l. bērniekiem, tad tas aizne̦suot visu laimi l. nuomirējam Salis; ‡

7) sobald als:
l. visi sagula, ezītis nuomete savu kažuoceņu Pas. IV, 490 (ähnlich in Kaltenbr.); ‡

8) gerade:
l. uz ruobeža bija klēts Kaltenbr. l. pus˙trešas dienas nelija ebenda. lieks vai l.? (paar od. unpaar?) ebenda.

Avots: EH I, 747

liêgs ² Ahs., [Lautb.], Karls., [liegvas BB. XXVIII, 272 aus der kur. Nerung] (li. leñgvas),

1) leicht
[Lng.]: saka: tautās liega dzīve BW. 174. lintītēm darināju, vieglu mūžu gribē̦dama 6019. ai manas zīļuotas, liegajas dienas! BW. 24740. liegus darbus vien dzīvuoju 7117. dze̦mdē̦tājai atpina mātus, lai liegāka dzemdēšana BW. I, S. 192. liegi le̦cu kumeļā BW. 17019. liegi (Var.: viegli) durvis virināt 31255. nakti itin liegi, klusu, ka ne dzirdēt, ne redzēt, atlaidies putns LP. VI, 347;

2) sanft, milde, zart, lieblich:
liega vēsmiņa. gaisma liegiem vilnīšiem lija uz zemi Vēr. II, 589. īstais laiks nav klāt, kad puķītes dīgst liegi Rainis. liegi un raibi smaidīja pļavas Vēr. II, 221. viņas liegās sē̦ras un saldā gaida piepildījās Degl. [Zu got. leihts "leicht", ahd. lungar "schnell", an. lunga "Lunge" u. a., s. Osthoff MU. VI, 1, ff. und Walde Wrtb. ² 424.]

Avots: ME II, 493

liêtus [(li. lietùs, acc. lietų); niederle. und teilweise hochle., so in Alt-Kalzenau, Lubn., Schwanb., Taurup, NeuRosen, Alswig], Demin. liêtutiņš, auch liêtiņš, der Regen: lija, lija lietutiņš BW. 28035. kad vistas lietū stāv, tad garš lietus, kad paspārnē, tad ātri pārejuot Etn. II, 123. pēc lietus saule spīd. Mit Eigenschaftswortern: audzelīgs lietus; mīlīgs, silts, smalks lietus. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuona lietus LP. V, 136. lapu lietus, ein starker Frühlingsregen. Vom Staubregen: lietus līņā, mirdzina, rasina, sijā, smildzina. Līst lietiņi marguodami BW. 4582. Vom Platzregen: sāk briesmīgi lietus līt: gāž kâ ar spaņņiem Grünh. lietus iesāk juoņiem šļākties Aus. Lietus nāk kāpē̦dams Ltd. 1297. lietus taisās, perinās, gaisi taisās uz lietu Liev.; es sieht nach Regen aus, der Regen ist im Anzuge. Als Objekt.: vējš aizdze̦n, atne̦s lietu. dievs duod lietu. Oft der Plur. lieti von anhaltendem Regen: līstiet, lieti, labi lieti! BW. 2802. vakar lija silti lieti 1785. uguni nuodzēsa smalki lieti 2221. sniegi sniga, lieti lija 25680. Oft dient der Regen zur Bezeichnung der Fülle: pēriens kâ lietus, es setzt eine tüchtige Tracht Prügel LP. IV, 215; ze̦lta lietus, Goldregen. Sprw.: naudas lietu ne˙kad nesagaidīsi. dārzā ziedu lietus līst JR. IV, 66. ar zvaigžņu lietu mēness nāk Vēr. I, 844. Zu liêt, lît.

Avots: ME II, 507

lît (li. lýti), lîstu od. auch liju Kaul., liju, intr.,

1) sich ergiessen, strömen:
asaras, sviedri, ūdens līst. līst krē̦sla Skalbe. vārdi saldi lija iz mutes Rainis;

2) regnen:
līst[i] līdams, lietutiņ! BW. 8667 (Var.: lij līdams, lietus gaiss! 23317.) līstuoša diena, ein regnerischer Tag BW. 20746. Refl. -tiês, sich ergiessen, strömen: mirgu vizuļi kâ dzirkstu lietus līstas MWM. VI, 402. asaras lijās aumaļām par viņas vaigiem Latv. [Nebst liêt, laistît, apr. praliten od. pralieiton "vergossen", islīuns "ausgegossen" zu slav. liti "giessen" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 710 und Trautmann Wrtb. 156.]

Avots: ME II, 491

lîts: auch Aulela, Borchow, Daudsewas, Fast., Gr.-Buschh.,. Grosdohn, Kaltenbr., Kalz., Kokn., Krāslava, Kreuzb., Laud., Lubn., Marzen, Nerft, Odsen, Pilda, Saikava, Schwanb., Selb., Setzen, Sonnaxt, Stirniene, Welonen, Zvirgzdiņe, (n. Manz. Lettus) Wallhof; in KatrE und Oknist - ein i- Stamm; lîti staigā vis˙aplīk Gr.-Buschh. līteņš lija BW. 19376 (aus Lixna und Višķi). lij, lītiņ! 14371 (aus Odensee). smalka līts pielijuse 3036, 1 var. (aus KatrE.).

Avots: EH I, 751

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo ² ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767

màitêdẽjs, màitêdis, Aasfresser: nāks lijas, suņi, mušas, maitēži Rainis.

Avots: ME II, 552

mãkuļuôt: màkuļuoja ² un lija Heidenfeld (ähnlich - mit -ât Auleja). kad pie debesīm ir atsevišķi mākuoņi, tad saka, ka mākuļuo Ramkau.

Avots: EH I, 790

‡ malijs Auleja, lijais">malijais Oknist n. FBR. XV, 174, Linden in Kurl., = malẽjs II.

Avots: EH I, 781

‡ màlijs ² ,

1) "māla lauki" PV.: sēj kalnā, mālijā (Var.: mālājā)! BW. 28320, 2;

2) lehmhaltig
(vgl. dazu Kauliņš PBR. XIV, 70) Lasd., Prl.: m. tīrums, ceļš, PV. mālija zeme Fest.;

3) lehmfarbig
Gr.-Buschh., Oknist, Sussei, Wessen; "orange" Sonnaxt.

Avots: EH I, 791

I mãlis, [ein Aufdringlicher, "kas maļas, plijas virsū"]: jums, kuo jūgs un tumsas māļi simtiem gadu spaidīja Jaņš. Latv. brīv. 10. [miega mālis, unwiderstehlicher Schlaf: nuo šā briesmīgā miega māļa Jaņš. Dzimtene ² I, 15. miega mālis nīkas... kâ čigāns virsū Dzimtene IV, 16.]

Avots: ME II, 581

mazkàunĩba, die Unverfrorenheit: šuo apstākli Anglijas ar neapruobežuotu mazkaunību izlietuoja savā labā B. Vēstn.

Avots: ME II, 573

meklêt, -êju, suchen, mit dem Akk. und Gen.: lācītis kapa uozuolā, salda me̦dus me̦klē̦dams BW. 2287. te̦ku, te̦ku gar upīti, vainadziņa me̦klē̦dama 13559. lietiņš lija, man dzimstuot, lietiņš - vārda meklējuot Ltd. 2300. meklēt mieru, palīdzību, patvē̦rumu; valuodas meklēt, nach Worten suchen. guovs meklē vēršus, tāds cīniņš meklē kaulus, von einem schweren Kampf LP. IV, 27. ķēniņa meitai tādi pārme̦tumi meklēs sirdi IV, 84. Sprw.: meklē, tad atrasīsi! kuo meklēja, tuo dabūja. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi. tas jau meklē vakarējuo dienu, von vergeblichem Suchen. Zuweilen mit dem Zusatz ruokā: visi meklē puisi ruokā LP. I, 124. Refl. -tiês,

1) für sich suchen:
lai es jāju kâ kundziņš līgaviņas meklēties BW. 12909, 1. nu es tevi meklēšuos 13501. e̦ze̦rs meklējas vietas. vista meklējas dēt, die Henne sucht sich eine Stelle, um Eier zu legen;

2) sein Recht suchen, klagen, prozessieren, Händel suchen:
Spr. par tuo nevar meklēties, darüber kann man sich nicht beklagen. tas jau gar citu meklējas, der sucht Händel mit einem Degl.;

3) eifrig suchen, wühlen, das Oberste zu unterst kehren:
kuo tu te meklējis? Subst. meklẽjums, das Gesuchthaben; meklêšana, das Suchen; meklêšanâs, das Suchen für sich, Prozessieren; me̦klê̦tãjs, der Sucher. [Bezzenbergers Zusammenstellung BB. IX, 134 mit gr. μεταλλᾶν "forschen, fragen"bleibt unsicher. Vgl. li. mėklinti (suchen?) sau tinkamą mergaitę Jušk., SvR. 5.]

Avots: ME II, 594

[mìrkā,] mir̂kā ^2, durch und durch nass: [drēbes vienā mirkā Drosth., Bauske.] siens salija vienā mirkā [Jürg.], Dond. [Vgl. li. mirka "Flachsröste".]

Avots: ME II, 633

nâve,

1) der Tod;

a) mit vorangehendem Attribut:
jauka, laimīga, mierīga, viegla nāve, ein schöner, seliger, ruhiger, sanfter Tod; briesmīga, piepēža, rūgta n., ein schrecklicher, plötzlicher, bittrer Tod; likta od. dabiska, nelikta od. nelaba od. nedabiska n., natürlicher, unnatürlicher Tod; me̦lnā nāve, der schwarze Tod, die Seuche; garīga, laicīga nāve, geistiger, leiblicher Tod; muocekļu n., der Märtyrertod; muoku n., qualvoller Tod; krusta staba nāve, der Kreuzestod;

b) als Subj.: nāve nāk, tuvuojas, uzbrūk. nāve jau zuobuos [oder zuobu galā U.], der Tod sitzt schon auf der Zunge.
nāve nāk negaidāma. viņš plijas kâ rūgta nāve virsū man tas Kaspars nepatīk kâ rūgtā nāve Kaudz. M. nāve tuvāk kâ kre̦kls. nāve zuobuos neskatās od. nāve neprasa pēc gadiem;

c) als Obj.: nāvi gaidīt, meklēt; nāvi darīt, jemand den Tod antun:
lai viņai nāvi daruot JK.; sev pašam nāvi darīt, sich entleiben;

d) im Lok.: vieglā, piepēžā nāvē mirt oder aiziet, eines sanften, plötzlichen Todes sterben.
kaut viņa nelaimīgā nāvē nuomirtu! LP. IV, 217. biju kâ nāvē piemirsi, ich habe das in den Tod hinein (vollständig) vergessen Vīt.;

e) abhängig von Präp.: ar nāvi cīnīties, mit dem Tode ringen;
nuosuodīt cilvē̦ku ar (uz LP. II, 60) nāvi, zum Tode verurteilen: ve̦cais tē̦vs licis gudruos brāļus nuosuodīt ar nāvi LP. IV, 653. bez nāves ir uods nemirs. nebīsties nāves dēļ! ellē rūmes diezgan. uzticīgs līdz nāvei, treu bis in den Tod Aus. I, 23. līdz nāvei nuoskumis, bis zum Tode betrübt; līdz nāvei ienīsts, bis in den Tod verhasst. nuo nāves, zu Tode fürchten, fliehen. pie nāves, zu Tode aufs äusserste: citādi ve̦lns muocuot pie nāves LP. VII, 1116. saimnieks mani kultu pie nāves VII, 1139. tē̦vs pie nāves slims, der Vater ist zu Tode erkrankt, ist totkrank V, 359. medinieks pie nāves nuokusis, todmüde VI, 286; pie nāves od. pie dzīvās nāves, od. auch pie nāves suoda piekuodināt, nuoteikt, bei Todesstrafe, aufs äusserste einschärfen: piekuodinādami pie nāves, lai meita sakuot tē̦vam LP. VI, 549. nuoteikusi pie dzīvas nāves, lai stāvē̦tu kâ saslause III, 70. nuoteicis pie nāves suoda saviem ļaudīm par tuo gādāt, ka kuģis negrimtu V, 115. kāds ķēniņš guļ uz nāvi cīnīties, auf Tod und Leben kämpfen;

[f) genitivische Verbindungen: uz nāves gultas od. uz nāves cisām U., auf dem Sterbebette;
nāves zâles, Gift; nāves celiņš, die blaue Ader über der Nase bei Kindern, welche ein fatales Zeichen sein soll U.];

2) kaņepju nāve, Orobanche.
[Nebst nāvīties zu li. nowies kaułs "навья кость" bei Микуцкiй Извѣст. II, 380, nõvyti "guälen, töten", apr. nowis "Rumpf"(wenn es den toten Leib bedeutet), aruss. навь, got. naus "Toter", ačech. unavitì "töten", r. ныть "dumpf schmerzen; sich ängstigen, schwermütig werden" u. a., s. Mikkola Urslav. Gramm. 112 f., Walde Wrtb ² 512, v. Grienberger Wiener Sitzungsber. CXLII, Abh. VIII, 164, Hoffmann BB. XXv, 107, Pogodin Слѣды 221 f., Trautmann Wrtb. 201 f.]

Avots: ME II, 703, 704

‡ nevĩšus Jürg., Schwitten. Zögenhof, = nevilšus: man n. izlija piens. Aus nevīžus + nevilšus?

Avots: EH II, 23

nùolît,

3): nuolijis kâ gans, - kur ieej, tur te̦k Frauenb. kaķi, nuolijušu un nuosalušu Pas. VII, 143. ārpusē vārpas rudziem tādas nuolijušas, me̦lnas palikušas Seyershof; ‡

4) regnend verderben
(trans.), vernichten (?): lietus ... lija visu vasariņu, nenuolija bitei spārnu, ne māsai sedzenītes Tdz. 51724.

Avots: EH II, 63

nùolît [li. nulýti], intr.,

1) herab -, abregnen:
lietus lija, trīs lāsītes vien nuolija VL. lija lietus, nenuolija BW. 14155. kam, lietiņ, smalks nuoliji? 8510, 2; [fig.: istabā nuolija klusums Leijerk. II, 135];

2) sich abregnen, aufhören (vom Regen):
lietiņam nuolīstuot (Var.: nuolijuot), se̦dzu baltu villainīti, als der Regen aufgehört hatte, als es sich abgeregnet hatte BW. 14258;

3) beregnen, (vom Regen) benetzt werden:
lietus lija, nenuoliju BW. 9232. balti vaigi asarām nuolijuši BW. 15687. nuolijuši Jāņa bē̦rni Jāņa zāles lasīdami BW. 33152. [Refl. - tiês, unabsichtlich ausgegossen werden: man nuolijās putra uz galda.]

Avots: ME II, 812

[ņorkšķêt, -u, -ẽju "in schwierigen Verhältnissen arbeiten": lietus tâ lija, ka mums bija tikai jāņorkšķ Dond.]

Avots: ME II, 904

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

‡ nuostāja, die Stellungnahme, Position, die Einstellung: Francijas un Anglijas n. Jaun. Ziņas 1938, № 159. Annas n. pret pasauli, pret saimi Jauns. Augšz. 207.

Avots: EH II, 90

pal˜ts [Bauske, pàlts ² Kl., Warkh.], -s, pal˜te [Serbigal], palts [Glück], L., die Pfütze, Lache; der Regenbach L.: cūka palti sajaukuse BW. 13765. ceļa palti sen zināju, drīz pielija, izsusēja 10987, man[i] māmiņa pirtī pēra, paltī smēla ūdentiņ[u] 1275. lai kājiņas neieminu asariņu paltītē (Var.: paltiņā 9208; 15477,

3) BW. 18813. uz ielām bija neskaidra ūdeņa paltis Vēr. I, 678. [viņas paltis Glück Ezech. 47, 11. pārvērtīs par sāls paltu Sirach 40, 30. par ūdens paltiem Jes. 14, 23. palts vielleicht (s. Petersson Etym. Misz. 38) aus *palcs (zu palce), worauf palte neben palts entstehen konnte; allerdings findet man eine"syppe"Lele palte schon in den Livl. Güterurk. I, № 683 v. J. 1500.]

Avots: ME III, 63

papasu Kurl. n. U., papasus, wiederholt hintereinander, nacheinander: divi svētdienas papasus gājis uz baznīcu LA. lietus lija divi dienas papasu Grünh. divas dienas papasu bijām mežā Grünhof. [papasu (abwechselnd, hintereinander, aber nicht gleichartig) strādāt MSil. Vielleicht zur Präp. pa und le. pastars, wenn in papasu das s auf sk̑ (vgl. apers. pasā "nach") zurückgeht.]

Avots: ME III, 80

pãrlît, ‡

3) zu regnen aufhören
Saikava: pagaidi! var˙būt pārlīs; Perfektivform zu lît: pārlija un nuostāja Oknist; ‡

4) "krietni salīt" Kaltenbr.: ceļa braucējs pārlijis; ‡

5) "etwas regnen"
(?) Diet.; ‡

6) überströmt werden:
viņš redzēja viņas bāluo seju vispār pārlīstam kâ ar sārtu blāzmu Janš. Līgava I, 14.

Avots: EH XIII, 205

pãrlît, intr.,

1) sich ergiessen, sich verbreiten:
saules stari pārlija pa zemes virsu līdz mums Astr. 19. sāpes... pārlija pa visu miesu Stari III, 23;

[2) kaut dievs duotu pārlīt, būtu labi, wenn Gott einen gnädigen Regen gäbe, das wäre gut
Für. I, unter kaut. Refl. -tiês, unwillkürlich überfliessen: lejuot piens drusku pãrlijâs.]

Avots: ME III, 164

pel˜ce: auch Schrunden n. FBR. XIII, 106, Kl.-Roop, OB., (mit èl ² ) Linden in Kurl., ("?") Plvv. I, 87 (aus NB.): gan zināma ceļa p., drīz pielija, drīz izžuva Tdz. 41716; eine Urinpfütze Dunika, Frauenb., OB.

Avots: EH XIII, 220

pìedergt,

1) mit unangenehmem Gerede vollschwatzen
Bers., Sessw.: Emilija pieder̂dza tai pilnas ausīs Saul. III, 108;

2) "verunreinigen (eine Speise, ein Getrank od. Gefäss)"
Ekau.

Avots: ME III, 244

pìelît, vollregnen, vollfliessen, auch fig.: dīķis pielijis līdz malām pilns. tur raud smalka lietus pielijuse priede Vēr. I, 1182. rudenīgā nakts gulēja tumša un pielijusi Ezeriņš Leijerkaste II, 175. ceļa pančka drīz pielija, drīz atkal izsusēja BW. 10987. piens pielijis, - netīrumi iepilējuši pienā. ceļš aiz viņa pielīst saules Vēr. II, 257. mana sirds pielija pilna ilgu Skalbe.

Avots: ME III, 268

pìeviênuôt, tr., hinzutun, mit etw. vereinigen: Lietavu līdz ar Rietumkrievijas apgabaliem pievienuoja Puolijai MWM. VIII, 48. miruoņi tuo nuonāvējuot un pievienuojuot savā pulkā LP. VII, 71. Refl. -tiês, sich hinzutun, hinzugesellen: Radziņš viņiem pievienuojas Pasaules lāpītājs 6T. visi iemītnieki pievienuojās uz reizi manam priekšlikumam Vēr. II, 66. pie šiem pirmajiem mēģinājumiem drīzumā pievienuojās citi Vēr. I, 1443.

Avots: ME III, 311, 312

plãteniski Mesoten, Gr.-Sessau, plātiski Golg., mit der Fläche, auf der Fläche U., mit der flachen Seite, "ar platuo pusi": drānu plāteniski izklāt Grünh. mazuo galda plātni var nuolaist plāteniski Dz. V. kad miltainu iebāž mutē un izve̦lk tuo caur tad klijas gul plāteniski uz pirksta Mesoten. ar līneālu plātiski mit der Fläche des Lineals schlagen Oppek. n. U. Zu plãtît, li. plõtis "die Breite"?

Avots: ME III, 331

plîtiês Neuenb., C., Arrasch, plîtiês ² Karls., Dond., Līn., Bl., Kandau, Selg., Dunika, Bauske, Ruj., plìties ² Golg., Selsau, Saikava,. Gr.-Buschhof, plĩtiês N.-Peb., plijuôs, gew. plītiês virsū, sich aufdrängen, beharrlich verlangen, fordern: plijas virsū kâ piede̦ga, kâ miegs Laud. ķēniņiene plljās ķēniņam virsū kâ rūgta nāve LP. VI, 832. kruoga papus tuomē̦r neplijas tik karsti virsū Pasaules lāp. 44. viņš man tikām plljās virsū, līdz palienēju vienu rubli Kursiten. neduod pienu dzert, lai plijas, cik grib LP. V, 11. plīties pēc tē̦va mantas, pēc piesuolītās naudas Janš. Vielleicht (nach Petersson PBrB. XXXVIII, 316 f ) zur Wurzel von and. flīt "Eifer", ae. flítan "streiten".

Avots: ME III, 350

raduone Salisb. n. U., auch raduoņa A. Brigader Apsk. v. J. 1903, S. 404, die Verwandte, Verwandtin: satiktu radus, raduones Plūd. LR. III, 263. dzīrēs ņēma dalību gan familijas radi, gan raduones, gan arī draugi un draudzenes Purap.

Avots: ME III, 463

rasinât, tr., intr., tauen U., mit Tau bedecken; befeuchten; staubregnen U., Lis. n. FBR. I, 30: kad uzlika galviņā, (rasenīšu vainadziņš) rasināt rasināja BW. 5846. ik˙katrs ruožu krūms vai vientul[i]s stāds juo rūpīgi . . . rasināts Juris Brasa 89. lietiņš lija, rasināja BW. 26777, lietus līt nemācēja, rasināt rasināja VL. aus Edwahlen. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasināji? BW. 8510. debess slīka rasināt smalku lietutiņu Vēr. II, 304. Subst. rasinātājs, feiner Regen Ar.

Avots: ME III, 478

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

sakars, der Zusammenhang, die Berührung, die Beziehung: īpašnieks nāca pastāvīgā sakarā ar tirgu A. XI, 475. ar vispārējuo cilvēces attīstību stāv familijas dzīves attīstība tikai aplinkā sakarā A. v. J. 1904, S. 659. viņš stāvējis sakarā ar gariem LP. VII, 221. viņai nepatīk mūsu sakars MWM. XI, 227. vīrs... piekuopj... sakarus ar kādu jauku radījumu RA.

Avots: ME II, 645

sakur̃t, freqn. sakur̃stît, tr.,

1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;

2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;

3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 659

sālijs Spr., Wid., Dunika, KL, Ledmannshof, sàlijs ² A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, Prl. n. FBR. VI, 94, Lis., Saikava, Selsau, Bers., Gr.-Buschhof, sālījs Erlaa, sàlijš Serbigal n. FBR. IV, 55, sàlĩjš C., PS., sālejs, sàļejs ² Eversmuiža n. FBR. VI, 38, salzig; salzhaltig KL: salda bija ceļa zâle, sālijs ceļa ūdentiņš BW. 29000. ūdens, pa sāts daļām vilkdamies, tuop sālijs A. XI, 691. azaids par daudz sālijs XXI, 415. dzert gribu, sāleju ēdu BW. 19620 (aus Zierau). - sālija piens, die Butter (in der Kindersprache) Upīte Medn. laiki 232.

Avots: ME III, 802

salît, ‡

3) reichlich regnen:
ne˙cik nesalija tas ūdens nuo tā mākuoņa Seyershof. ‡ Refl. -tiês, = saliêtiês: vaguonu jumti, saules apspīdē̦ti, salijās par šauru strīpu Jauns. Raksti VI, 404.

Avots: EH XVI, 426

salît, intr.,

1) verregnen, vom Regen durchnässt werden:
atnācis... vilks pie duobuma un piespiedis asti, lai tā ne salītu LP. IV, 163. kad (sc.: kažuociņš) salija (Var.: samirka), tad smirdēja BW. 20450. lietiņš lija Jāņu dienu..., salij[a] mana Jāņu ruota 33151;

2) hinein-, hereinregnen (fig., auf eine grössere Anzahl von Subjekten bezogen):
visi saules dārgumi ir salijuši viņas dārzuos Vēr. II, 261.

Avots: ME II, 673

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

I saŗũcinât, = sarucinât ² : pē̦rkuons saŗūcināja, bet lietus nelija Dunika.

Avots: ME III, 726

sašļaukât (mit aû ² ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,

1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;

2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;

3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;

4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû ² ) Schwitten.

Avots: ME III, 757

segt,

2): "schnallen; zuschnallen, losschnallen" ME. III, 812 zu ersetzen durch "heften";
saktu s. - auch AP.;

3) = sekt 1 Auleja: seņāk ne meitu sedze, a pamiliji: ka[d] laba pamilija, tak i[r] jēme; ‡

4) behüten:
sedz (Var.: glabā, glāb, sargj[i]), meitiņa, pate guodu! puis[i]s par guodu nebē̦dāja BW. 6585, 3. Subst. sedzẽjs: "wer deckt, bedeckt" ME. III, 812 zu verbessern in "1) wer (be)deckt;

2) = secẽjs"; se̦gums,

2): puikam katru nakti viss s. pa zemi AP.; ‡

3) die Deckung:
parādam nav se̦guma.

Avots: EH XVI, 475

sijât, -ãju (li. sijóti "sieben, sichten"),

1) sieben, beuteln:
sijā pate... savu... malumiņu! BW. 22542 var. sijā auzas! 17224 - 5, kad izauga kvieši . . . , cep maizīti sijādāma! 27160. sijādama, niekādama met saujinu maliņā! 8184. tie viņu aizsūta sijāt cūkām pe̦lus JKr. V, 1, 32. (übertragen) mēness sijāja savu bāli ziluo gaismu purva brūnajā krē̦slā Vēr. II, 3;

2) sichten Brasche, prüfen, kritisieren:
ņem . . . astru sietu, sijā ciema zeltenītes! Biel. 1949. kur iedama, sveša māte sietu nese padusē; kuŗu ciemu daiedama, sijā manu augumiņu BW. 4801. sijāts darbs, sijāta maize K. Müller R. kr. 202;

3) fein regnen:
sijādams lietiņš lija BW. 18158, 2. lietus sāka sijāt biezāki Austr. v. J. 1897, S. 795. Refl. -tiês,

1) sich ausstreuen:
pār viņu mirdzē̦dama sijujās mēnesnīca Saul. III, 133;

2) ganz kurze Strecken hin und her fliegen, schweben oder schwimmen:
kad uodi sijājas pavasaŗuos uz mē̦slu čupām, tad e̦suot laba reņģu zveja Etn. II, 108. dvēselīte vidū gaisa sijājās (Var.: lidināja) BW. 31583 var. mazās zivtiņas sijājās pa ūdens virsu Jaunsudr. Subst. sijâšana, das Sieben, Sichten: atme̦zdama sijāšanu Duomas II, 1001. sijãjums, das abgeschlossene Sieben, Sichten: par tuo auzu sijājumu būsi mana līgaviņa BW. 14557. sijâtãjs, der Siebende, Sichtende: mana guoda sijâtājs BW. 8524, 6. - Nebst siêts (s. dies) zu urslav. *sějǫ "slebe", wozu wohl auch gr. ή˚ϑω "siebe", ι'μαλιά Hes., kymr. hidl "Sieb" u, a., s. Persson Beitr. 362, Boisacq Dict. 315, Būga KSn. I, 261, Trautmann Wrtb. 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 459.

Avots: ME III, 836, 837

I škērdele,

1) ein Lappen
Bergm. n. U., Golg., (mit ḕ ² ) Saikava, Selsau, Warkl., ein der Länge nach abgerissener Fetzen (mit ḕ ² ) Druw.: puika bikses sapluosījis šķērdeļu šķērdelēm Druw. viņam pakaļā svārkiem liela šķērdele Saikava;

2) ein ahgespaltenes Stück Holz
Peb. n. U.;

3) ein im Zuschnitt verdorbenes Stück
L.;

4) ein Wasserstrahl
(mit ḕr) Jürg., (mit ḕr ² ) Saikava: ūdens sāka skriet šķērdelēm Jürg. uzlija kāda šķērdele (šalte) ūdens Saikava. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 33

šļakata Bers., Bershof, C., Ermes, Fest., Golg., Lennew., Lub., Lubn., Mar., Nötk., Siuxt, Smilt., Schwanb., šlakata, šļakate Saikava, der Tropfen, der Spritzer, der Strahl (einer Flüssigkeit): ūdens šļakatas, kas atsitas Bers. u. a. ūdens šļakatas nuošļakatājās pa gaisu Kleinb. st. 10 (ähnlich MWM. v. J. 1896, S. 919). nuo visas šalts mani ķēra tik neliela šļakata Fest. baltas putas pār galvu man šlakatas šļāc Sudr. E. (meiča) krita... baseinā, un šļakatas uzmirdzēja gaisā Veselis Tīrumu ļaudis, kamē̦r līķis mājās, nedrīkst velēties, juo šļakatas krītuot līķim ģīmī BW. III, 3, 862. zapts nuogāja (izlija nuo trauka) šļakatēm Saikava.

Avots: ME IV, 61

I šļanka,

1) ein Tropfen, ein Weniges (von einer Flüssigkeit)
Fest. (mit àn ² ): kartupeļi piedegs, apakšā bij tik maza šļanciņa ūdens Fest. viena šļanka ūdens uzlija uz kājas ebenda, Smilten. vai mēs kruoga vietā... nee̦sam ieme̦tuši pa šļankai? Jauns.;

2) "Boden, der Wasser durchtässt"
Wid.

Avots: ME IV, 63

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929

slīt, sliju "?": bērniņi tai pakaļ slija V. Eglītis. slijuot dienu dienā parastās darba gaitās Austrinš M. Z. 91. migla slija pār ielejām Druva II, 1175. Wenn zuverlässig (nicht willkürlich gebildet), etwa identisch mit li. šlyti "sich neigen, nach vom od. zur Seite sinken" (zu le. slìet)?

Avots: ME III, 937

I smèltne ² : "klijas; dažādas maliena atbiras" N.-Peb. n. Latv. Saule 1043; Abfall beim Grützemachen in der Mühle Erlaa: kad taisa putrāmus dzirnavās, tad tīk s. (mit el˜ ) Ramkau. cepe karašu nuo labās smel˜tnes AP. smalku smeltņu šķipsnis Sudr. E. Apsk. 1903, S. 222.

Avots: EH II, 536

I smidzinât: auch Dunika, Gold., PV., Rutzau; lietus lija, smidzināja Tdz. 43066 var. ‡ Refl. -tiês, spritzen (intr.), sprühen: runādams ar ... sparu, tâ ka siekalas vien smidzinājās Līg. medn. 90.

Avots: EH II, 537

I smilˆdzinât Golg., Saikava, Selsau, Mar., N.-Peb., Festen, Gr.-Buschhof, Schwanb., Stomersee, smildzināt ² Katzd., Dond., Wandsen, Seemuppen, smildzinât Dunika, Rönnen, Selg., Bornsmünde, Stenden, staubregnen U., Spr., Römershof, Sessw., Ermes, Nigr., Kandau, Meiran, MWM. X, 162, Vēr. II, 659, Apskats v. J. 1903, S. 672, LP. VII, 103: lietiņš lija, smildzināja BW. 14812, 1 (ähnlich 14156). Refl. -tiês, nur ein wenig (etwas) tun, geizen: kuo tu tur smildzinies ar dzeršanu? kad met, tad met! Mar. Zu smalganât.

Avots: ME III, 962

spuñde Wolm., Ronneb., AP., Ekau, Grünwald, spùnde ² Prl., Lös., spuñda Serbigal, Salis, spùnda ² Nerft, spuñds Līn., Iw., Dunika,

1) spunde U:, Bielenstein Holzb. 323, spunda Manz. Lettus, spunds Wid., das Spundloch, der Spund:
Sprw. acis kâ spundes (von hervorstehenden Augen) Birk. Sakāmv. 32. vai tu biji mucā audzis, vai pa spundu ēdināts? BW. 13148; ein Loch: drebei izplêst spùndi ² Gr.Buschhof;

2) spunde Bielenstein Holzb. 323, Dr., spunds Nigr., der Spundstöpsel:
braucuot dujdubenim izkrita spunds, izlija putra Nigr. Sprw.: ze̦ms, re̦sns kâ spunde Birk. Sakāmv. 32;

3) spuñdīte, ein (spundstöpselförmiger) Knappkäse
Drosth. Nebst estn. punn "Spund" aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1029

stara,

1) der Strich, die Strecke
U.; mežam liela stara izcirsta, ein grosser Strich Waldes ist ausgehauen U. ziedi, rudzu vārpa, deviņām stariņām (Var.; aitiņām, rindiņām)! BW. 28128 var. jūŗā iestiepušās kalnu staras Konv. 1 919. lietus stara, eine Regenwolke U., Strichregen V., Karls.; nebija jau ne˙kāds gaŗais lietus, tāda stara vien nuolija Salisb. krusas stara, eine einzeln ziehende Hagelwolke, ein Strich Hagel U.;

2) der Fetzen
U.; svārku stara Festen, ein Fetzen vom Rock U.;

3) der Ast, die Zinke
A. - u. N. - Schwanb., Mar.; dakša ar trim starām N. - Schwanb. dzelža sakumus ar četrām starām Pas. IV, 175 (aus Jāsmuiža). kāzu lukturis ar četrām starām priekš četrām svecēm BW. III, 1, 25. asi mieti, vienā galā ar divi starām Etn. I, 105 (aus Gold.) bē̦rzs ar divi starām RKr. VII, 927. ne̦suši bogiem dāvanas un likuši uozuola starās Etn. III, 90. zâle trīs starām BW. 29371 var. vīšu pīcku trim starām 11058; 21721. Jāņa māte sieru sēja deviņām stariņām (Var.; deviņiem stūrīšiem) 32314, 3 var.;

4) (bikšu) stara, das Hoseribein
N. - Rosen n. FBR. VIII, 30; suņi abas bikšu staras saplēsuši Saikava. akmiņus viņš nesis ar bikšu starām LP. V, 416. piebāž bikšu staras pilnas salmu Pas. III, 501 (aus Lubri.). Nebst stars "Sonnenstrahl" zu slav. prostorъ "Ausdehnung", ai. stara-ḥ "Schicht", r. простерéть, aksl. prostrěti (prs. prostьrǫ) "ausbreiten, ausstrecken", gr. στόρνῡμι "breite aus", lat. sternere "hinbreiten", av. staraiti "sternit" u. a., s. Persson Beitr. 449 und 787, Būga KSn. I, 286, Trautmann Wrtb. 287 f., Walde Vrgl. Wrtb. II. 636 ff.

Avots: ME III, 1045

I talēt,

1) soweit:
cik daudz nuo aude̦kla nuogriezi? es talēt nuogriezu. cik augsti bikses uzruotīji? talẽt uzruotīju Grünw., Ekau;

2) talēt Bershof, = taleit U., (mit kurzem e) Laiden, ("mit ē̦") Mesoten: kalēt tu gulēji, talēt uzlija lietus Grünw., Ekau. kalēt (Var.: kamērt) kāzas turēsim, talēt (Var.: tamērt) mīļi dzīvuosim BW. 13017, 8 var. Vgl. taleit und Le. Gr. 821.

Avots: ME IV, 127

te (li. tè "da"), hier, da: Sprw. te bij, te palika RKr. VI, 571. te bij meita, kur palika . . .? Biel. 875. te jau nebūs. iesim labāk tāļāk! Dīcm. pas. v. I, 57. putniņa nav ne te, ne tur LP. VI, 59. te klāt, hierbei B. Vēstn., dazu: te klāt varam paziņuot, te nu, te nu (da hast du nun) tev, māsiņa, šīs vasaras teicamais! BW. 21257, 4 var. te nu (in Wessen) bija! sagt man, wenn etwas Vorgenommenes nicht gelungen ist Neugut, Stockm. Spw.: te nu bij! tik īss, tik garš (nichts hat sich geändert) Br. sak. v. 125. te tev nu bija pa(r) tavi septiņi zeseŗi! RKr. VI, 853. te nu biji, pārbrauci mājās JK. II, 304. - te, = tad, dann erst: te (Var.: tad) palaižu valuodiņu BW. 18912, 1. - te - te, bald - bald: zināma ir ceļa dūksts: te pielija, te izžuva BW. 10987, 1. te bij saule, te pazuda me̦lnajuos mākuoņuos 18376. īsa Jāņu nakts . . .: te satumsa, te izausa VL. te viņš jums bļauj, te neē̦d LA. kaiju ē̦nas . . . te zud, te . . . iemirdzas Vēr. II, 851. te knapi bij izteicis, te vīrs klāt LP. I, 93, kaum hatte er es gesagt, da war der Mann da. Vgl. Le. Gr. § 487 c mit Literaturangaben.

Kļūdu labojums:
Spw. = Sprw.

Avots: ME IV, 151

te̦kums, = tecẽjums: suņu te̦kums St., ein Stück Weges, soweit Hunde zu laufen pflegen. smilts te̦kums, graudu te̦kums Anzen. viņam labs valuodas te̦kums (viņš labi runā) Laud. valuodas te̦kumā Rozālija pieminēja mācītāju Kaln. Ozolk. m. 39. pazīst kunga braucumiņu, dze̦lza ratu te̦kumiņu (Var.: tecējumu) BW. 13481 var. sudrabs te̦k te̦kumā 31012, 6. Zu tekt; wie verhält sich dazu formell li. tekùmas "das Laufen"?

Avots: ME IV, 159

tràusls (serb. trȕo, fem. trȕ(h)la, "morsch") PS., Schujen, Wolm., (mit àu ² ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Golg., Gr.Buschh., Kl., Ogershof, Prl., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit aû) Sunzel, Warkl., (mit aû ² ) AP., Arrasch, Bauske, Gr.Essern, Jürg., Kand., Nigr., Orellen, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, traûšļs ² Stenden, leicht brechend, sprode, zerbrechlich, brockelig U., Kalz., N.-Peb.: sausi skali ir trausli N.-Peb. tev, alksnīti, trausla (Var.: trauša, trusa u. a.) miza BW. 21706 var.; 10809. izkapte ir trausla, die Sense ist sprdde Mag. XIII, 3, 50. ar dze̦lte̦niem, trausliem zariem Konv. ² 860. vājš un trausls trauks MWM. XI, 301. traušļi skalgani Zeltmatis Sark. lilijas 173. sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. trausla atbalss (schwaches Echo) atskanēja Druva II, 714. - Subst. tràuslums, die Zerbrechlichkeit, Sprodigkeit U. Nebst traušs. trus(l)s, trust "struppig werden" u. a. zu li. traũšti "brechen (intr.)", traũšiai oder trùšiai "equisetum", slav. trъstь "arundo phragmites", r. труха "zerriebenes Heu", poln. truskać "zerschmettern", klr. потрух "Moder" u. a., sowie vielleicht gr. ϑρύον "Binse", s. Būga PФB. LXXV, 151, Johansson IF. XIV, 320 und Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: ME IV, 226

trešdìena: trešdienā lietiņš lija BW 973, 1.

Avots: EH II, 693

tureklis, die Handhabe, der Griff: durvju tureklis Upītis Sieviete 233. spieķa tureklis 269. zvaniņa tureklis Zeltmatis Sark. lilijas 13. braģītis ar skaistu kaula turekli Janš. Bandavā I, 284. turēja stūres turekli D. Goŗkijs 46. mašīnas turekli A. v. J. 1902, S. 202. sveces de̦guot ze̦lta turekļuos (in goldenen Leuchtern) LP. VII, 620. Vgl. li. turẽklė "ein Geländer".

Avots: ME IV, 268

uzkucis, Part. praet.,

1) auch refl. uzkuciês, s. *uzkukt;

2) "?": kuo tu nu esi tâ uzkucis kâ uz evaņģēlija? was bist du so eifrig (versessen) wie beim Evangelium?
Mag. XIII, 2, 61.

Avots: ME IV, 345

uzlît,

1) sich auf etw. ergiessen
(perfektiv): man uzlija ūdens. sieva nuoslaucīja uzlijušuo putru MWM. XI, 87;

2) regnen
(perfektiv): lietus uzlijis.

Avots: ME IV, 353

uzšaũt,

1) (auf etw.) (hin)aufschnellen
(tr.): uzšāvis asti tik stāvu gaisā kâ vangali Etn. II, 77. saules vaigs kad nua austruma stariņus uzšauj pār... zemi Dünsb. Par. 75;

2) einen Schlag versetzen
Sassm. u. a.: uzšāvis ar pātagu meļļiem Pas. IV, 162 (ähnlich: LP. IV, 207; Blaum. Pie skala uguns 3). uzšaut zirgam pāra krietnas pātagas par mācību Aps. III, 19. uzšauj (uzsit) viņam kādu, lai paliek mierīgāks! Tals.;

3) aufgiessen:
uzšāva Nauģim kâ vāruošu ūdeni virsū Libek Pūķis 48. tad ta lietus uzšāva (strauji uzlija)! Ar.;

4) = uzdzert: še, uzšauj un tad uzdzied[i] vēl! Jaun. mežk. 190;

5) hinauflaufen:
uzšauj un nuones man grāmatu! Tals. Refl. -tiês, (hin)aufschnellen (intr.): uzšāvusies uguns liesma Pas. V, 443. liesmas uzšāvās augsti. viņš uzšaujas augšā LP. VI, 796. puiši uzšāvās stāvus Alm. Kaislību varā 70 (ähnlich: Janš. Bandavā I, 66). ubags uzšāvās kājās A. XXI, 31 (ähnlich: Vēr. II, 1301). pusnaktī meita uzšāvusēs un atvē̦ruse luogu LP. III, 91. uzšaujas, pieskrien tam klāt Janš. Precību viesulis 60. nuo krē̦sla uzšaudamies Alm. Meitene no sv. 76.

Avots: ME IV, 388

uztvin̂cinât ² Stenden, = uztvèicêt 1: saule pēc pusdienas tâ uztvincināja. ka sviedri vien lija Stenden.

Avots: ME IV, 395

vaîgs,

1) die Wange, Backe:
sārti (sarkani) vaigi, rote Backen. uzpūsti vaigi, Pausbacken St., U. tam apaļi vaigi, der ist frisch und gesund U. vaigi bāli kâ drēbe. vaigi sarkst, tvīkst, die Wangen röten sich. vaigi svilst LP. IV, 21. mani . . , gredzeniņi tavus vaigus svildināja (tveicināja 1495) Biel. H. 1609. karsts gar vaigiem nuolija Neik. 8. vaigi niez, būs jāraud JK. II, 636. kad vaiga gali niez, tad dabūjuot smieties Etn. II, I10. vaigu bārda Saul. I, 165, der Backenbart;

2) das Gesicht, Angesicht
L., U., Rutzau, Zaļmuiža: Sprw. tē̦va vaigs, bet ne tē̦va paduoms RKr. VI, 899. vaigs spīd kâ Muozum Birk. Sakāmv. 31. vaigs apskaidruojas Kaudz. M. 62. slikts nuo vaiga Kav., mit magerem Gesicht. brangs vaigā Kl. viņš palicis svešs nuo vaiga, hat sich verändert Arrasch, Drosth., Golg., Segewold. svešs od. lieks vaigs, die Larve St., U. nikns vaigs, die Ungebärde St., U. ve̦cāki tuos saņēma ar laipnu vaigu BW. III, 1, S. 99. māsas aizbē̦gušas nuo brāļa vaiga LP. III, 85. bij savu vaigu nuogrìezuši, ka tē̦va . . . miesas neredzēja I Mos. 9, 23. visi krīt uz sava vaiga Vēr. II, 967. vaigā od. vaigu vaigā redzēt, von Angesicht sehen : (viņi) bij redzējuši vaigā Kaudz. M. 80. re̦tam izdevās viņas vaigu vaigā redzēt LP. VII, 336. skatīs savu pestītāju vaigu vaigā R. Sk. II, 137. piederīgie tās nepazīst vaigu vaigā (von Angesicht) Vēr. I, 966. es viņu vaigā pazīstu Peb. tauta sāka iepazīties ar viņu vaigu vaigā Vēr. II, 1225. vaigu uzlūkuot (biblisch), parteiisch sein. mēs vaigu vaigā ("en face") runājām Bers., Fest., Golg., Kl., Sessw.;

3) das Vorderteil eines Dinges
U.; akmiņam labs vaigs, hat eine gute, glatte Vorderseite U.;

4) die vorstehende Fläche des Balkens an der Norkenstelle Döbner
n. U.: ietest ar cirvi vaigu (lēģeri) baļķim, lai tas tēšuot nekustē̦tuos Gr.-Sessau. pakšiem vaigu tēst Bielenstein Holzb. 12, die Balkenenden flach behauen;

5) die Wange an der Flinte
U., A. XI, 535; die Wange einer Axt Stenden; der beschlagene Teil des Griffes am Revolver Stenden; vaigi, die beschlagenen Enden des Taschenmessergriffes Stenden. Wie d. Wange als etwas Gebogenes aufgefasst wird (s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 218), so könnte auch le. vaîgs zu sloven. vệg "gebogen", ae. wác "weich, biegsam", an. veikia "biegen" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 338 und Walde Vrgl. Wrtb, 1, 234 f.) gehören; vgl. auch Būga KSn. I, 73.

Avots: ME IV, 435

vāla,

1) vāla Wolmarshof, vâla ² Kaltenbrunn, Oknist, Zvirgzdine, vàle Arrasch, C., Jürg., vāle Ruj., Salisb., Segew., vâle ² Mar., Ogershof, Saikava, Sehren, Sessw., vàle ² Karls., Selg., Widdrisch, vāle Manz. Lettus, U., vâlis C., vālis Blumenhof, Rentzen, vālis Wid., vāls Iw., Nötk., Salis, Siuxt, vā`ls PS., Smilten, vā`ls ² Erlaa, KL, Lubn., Zvirgzdine, vāls ² Stenden, vāls U., die Heuschwade;
vālis Gold., Iw., Līn., vāls Dunika, Gramsden, vāls Nigr., zum Trocknen zusammengeführtes (dicht ausgebreitetes) Heu (= apārnis): pļavmalā žūst siena vāli Krūza Zelta laipa 56. izārdītie siena vāli Plūd. Rakstn. II, 384. vālī sagrābtu sienu Etn. III, 103. vai izpļāvāt katrs pa vālai? Jauns. III, 50. izpļauj manu vāles galu! BW. 26091. (upe) aizne̦s dažu siena vālu (Var.; vāli) 17986, 3. me̦lnu vāli griezt, das Gras bis auf die Wurzel abmähen U. trīs vālus siena nuo gubām izlaidām; divus vālus izžaudējām un pārvedām, trešais vāls aizlija Nigr. vāliņš siena gulēja gar zemi LP. VI, 514. ieritinājās grīšļa vāliņā Janš. Bandavā I, 80;

2) vāla Spr., vāle, vālis, vāls, der Streifen, Strich
(fig.) Spr.; der Sturz; die Welle Spr.; Zusammengeballtes: izauga raže̦ni pūŗi, visi vienā vālā ("?") vien Dīcm. pas. v. I, 75. migla pāri upei vālēs viļņuoja MWM. X, 1. caur miglas vāliem Skola III, 228. vē̦tra grūda biezus sniega vāļus Asp. sarkst mākuoņu vāli Vēr. 132. dūmi veļas vāļiem (= lieliem klumšķiem) Frauenb. tvaiku vāls MWM. IX, 185. ē̦nas saplūst vienā vālē Vēr. II, 1474. vē̦tra viļņus vāluos veļ Latv. ja dzīvs esi, tad atej piena vāla (vilnis), ja nedzīvs, atej ašņa vāla! Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). - vālām Kokn. und Lems. n. U., Bolwen, Memelshof, Pilda, (mit à ² ) Oknist, Zvirgzdine, vāliem Bolwen, (mit à ² ) Bers., vāļiem Wid., ar vālu Kronw. n. U., Grünh., (mit à ² ) Kreuzb., (mit â ² ) Bauske, ar vāli, - aumaļām, mit Macht, in grosser Menge; "rindām" Memelshof: liet[u]s vālām . . . iet Pilda. sviedri vālām vien iet Oknist, Zvirgzdine. vējš dze̦n mākuonus vālām Memelshof. pa ...luogu ...vāliem plūst iekšā .. . smarša Deglavs Rīga II, 1, 604. ūdens vāļiem gāžas Bers. ūdens nāk nuo trūbas ar vālu Grünh. sāks upē ūdens ar vālu gāzties LP. VI, 508. ar vālu... krīt uz leju Kav. valuodas un triekšana... skanēja pretim ar vālu Deglavs Rīga II, 1, 21. gaiss plūda viņam ar vāli pretī Purap. Wohl nebst li. võlas (wenn es kein Slavismus ist!) "grosse Wasserwoge; Unterlageholz", volai "wallartige, lange Reihen, in welche auf den Wiesen das Heu zusammengeharkt wird", serb. vâl "Welle", r. валомъ "in Menge" (anders darüber Walde Vrgl. Wrtb. I, 296) u. a. zu velˆt "wälzen", s. Leskien Abl. 354, Thomsen Beröringer 235 f., Trautmann Wrtb. 349.

Avots: ME IV, 496, 497

vējeklis,

1) der Fächer*
Zeltmatis Sark. lilijas 199;

2) ein Flattergeist
(mit ẽ ) Segew.

Avots: ME IV, 551

II vèlce ² Golg., Mar., der Augenblick, die Weile; eine Strecke (zumal eine schmale, von Zeit oder Raum) U.: šai velcē; in diesem Augenblick Golg. lieti lija lielu velci Mar. n. RKr. XV, 143. līdz vakaram vēl laba velce, kuo strādāt Mar. kādu velci padzīvuosim tâ˙pat bez darba ebenda. vienā velcē bē̦rns jau bija kâ uz miršanu, eine Weile über war das Kind schon wie im Sterben U. tur vēl ir tāda velce, da ist noch ein schmaler Strich (Heuschlag z. B.) Oppek. n. U. Nach Leskien Abl. 354 und Nom. 266 zu vilkt.

Avots: ME IV, 526

vijîgs,

1) biegsam, schmiegsam, nachgiebig, elastisch:
vijīgas lilijas Vēr. II, 941. vijīguos lùokuos Rainis Götes dzeja 17. vijīgs piens, weiche, nicht bröckelnde Käsemilch Ramkau. (fig.) melōdijā daiļa un vijīga Zalktis II, 130. viņā vijīgais gars se̦kuo katrai dvēseles kustībai A. v. J. 1897, 11, S. 143. glaimuoja tām, lai padarītu viņu mīkstu un vijīgu A. v. J. 1900, S. 187;

2) "?": juokuodams ar vijīgajiern suņiem A. XVII, 394. Subst. vijîgums MWM. VI, 845, die Biegsamkeit, Schmiegsamkeit, Nachgiebigkeit, Elastizität.

Avots: ME IV, 583

I vira: "gaŗa (maz tauku) zupa" Sermus; ielikt viru katlā Vindedze 83. lai v. nelija Suitu k., № 543.

Avots: EH II, 786

‡ virene, = vira I: izlija v. Suitu k., № 539. ar kaŗuotēm ... smē̦luši tikai vireni S. 38.

Avots: EH II, 787

II žaut, Praes. žaunu, Praet. žāvu,

1) schlagen
(mit aû ) Adl., AP., Arrasch, Bers., C., Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Schwanb., Sessw., Warkh., Warkl., (mit aû ² ) Bauske, einen starken Schlag versetzen Spr. (unbek. in Dunika, Selg., Wolm.): es tev žaušu pa žaunām Drosth. ja mutes neturēsi, tad žaušu Bauske, Drosth. es tev ka[d] žaušu par kaklu, tad aizskriesi krista ne˙metis Warkh., Warkl.;

2) "durchstechen"
(mit aû ) Warkh., Warkl.;

3) giessen
(mit aû ) Adl., AP., C., Golg., Heidenfeld, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Sessw.: žaun kubulā ūdeni! Saikava. žaun nu viņam (ūdeni) virsū! C., Golg. žaun nu rīklē! Sessw.;

4) giessen, stark regnen
(mit aû ) Kl., Meiran, Saikava: lietus žaun Kl. šuorīt nelija, bet nu˙pat sāks žaut kâ negudrs Saikava;

5) "grūst, gāzt" (mit aû ) Golg., Gr. - Buschh., Schwanb., Sessw.: kur viņš žaun tik daudz naudas? Gr. - Buschh.; zerschlagen Celm. Wenigstens in den. Bedd. 3 - 4 vermutlich zu ai. juhōti "giesst ins Feuer", hōman-, av. zaoϑrā "Opferguss", arm. joyl "gegossen", gr. χέω "giesse", lat. fundere, got. giutan "giessen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 563 ff.). Zu den Bedd. 1 und 5 vgl. die Bedd. von gâzt und liêt.

Avots: ME IV, 793