Paplašinātā meklēšana

bul˜durmèle, radebrechende Zunge Seibolt.

Avots: ME I, 348

‡ gaŗmèles, Bastschuhe, bei deren Anfertigung man das Ende des Baststreifens an der Schuhspitze zungenartig frei hangen lässt Nerft.

Avots: EH I, 386

‡ guôjmêle ² Pussen, lathraea squamarla.

Avots: EH I, 424

gùovmèle: "miltene, pabāršķis, ein essbarer Pilz" (mit uô ² ) Dond.; imbicatum I, 692 durch imbticatum zu ersetzen.

Avots: EH I, 424

gùovmèle, braune Hirschzunge (hydnum imbicatum) Konv ¹ , 672.

Avots: ME I, 692

lùokamèle: "2886" ME. II; 524 zu verbessern in "2686, 7"; "907" ebenda zu verbessern in "907, 3".

Avots: EH I, 766

lùokamèle, gew. Demin. lùokmèlĩte ("biegsame Zunge"), Beiname der Nachtigall: lakstīgala luokamēle BW. 2886. lakstīgala, luokmēlīte, gruoza savu valuodiņu 907.

Avots: ME II, 524

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mèle,

1) die Zunge:
slimniekam mēle balta, die Zunge ist belegt; anders: tam palika mēle balta, er war auf den Mund geschlagen, konnte nichts mehr antworten. viņu mēle kalst nuo tvīkšanas Jes. 41, 17. suns skrej, mēli iz+kāris. slimnieks rāda mēli ārstam. nerātns bē̦rns rāda lieliem mēli. ēdiens tik gards, ka vai mēli var nuorīt. jupis lai viņa mēli izrauj caur viņa pakausi! möge der Teufel seine Zunge durch seinen Nacken ausreissen - ein böser Fluch Tr. IV, 518;

2) die Zunge als Organ des Sprechens,

a) mit attributiven Bestimmungen: ātra, barga mēle BW. 21706, 2, spitze, scharfe Zunge;
gar,a mēle, eine viel versprechende, auch spöttische Zunge; grūta m., schwere Zunge, ļauna m., eine böse Z., laba, launkana, mīksta, salda, veicīga, veikla m., eine glatte, geschmeidige, linde (gleissnerische), süsse, geläufige, gewandte Zunge. Sprw.: asa mēle ātri atgriežas. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. tam gar,a mēle, visu aizķeŗ. lišķim salda mēle. gan apēdīs ar saldu mēli. mīksta mana mēlīte kâ liepu lapiņa BW. 15342. dunču mēle, eine schneidige, verletzende Zunge; sieta mēle, eine böse, verleumderische Zunge: dievs duod pašu sieta mēli sē̦nalās iesijāt! BW. 8523; skala, skalgana (-nu) mēle, eine beredte, betrügliche Zunge Etn. III, 66; RKr. XVI, 213; BW. 924; 23475; sviesta mēle, glatte, geschmeidige, heuchlerische Zunge; zvana mēle, die alles an die grosse Glocke hängt BW. 22841. mēle kâ lize, šautuve, eine nie ruhende Zunge;

b) als Subj.: mēle nuokauj (nuocē̦rt) mēle pakaŗ, die Zunge richtet viel Unheil an.
mēle maza, bet lielas lietas pastrādā. asa mēle griêž vairāk nekâ nazis. kam mēle, tam pīrāgs, kam ķēve, tam kumeļš. tev deviņas mēles kâ čūskai, von einem bösen, heuchlerischen Menschen. uz šādām niez Kaudz. M. viņš grib zināt, kuo ļaužu mēles par viņu runā;

c) als Obj.: mēli saturēt, savaldīt, die Zunge im Zaum halten, beherrschen;
mēli palaist, der Zunge freien Lauf lassen; mēli deldēt, dzisināt, die Zunge durch unnützes abnutzen. mēles iznē̦sāt, Gerüchte verbreiten Smilt. Sprw.: kas mēli satur (savalda), tam labi iet; kas mēli palaiž, tam slikti iet. jums bij labi klausīties, man mēlīte deldējama BW. 974. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. Oder: labāk iekuod mēli zuobuos (iekuod mēlē oder nuokuod mēlei galu) nekâ kādu nevajadzīgu vārdu izteic! kuo nu klausīties tādās mēlēs!

d) nach Präp.: uz mēles me̦dus, apakš mēles le̦dus, von einem Heuchler.
[ceļu ar mēli trāpīt U., den Weg durch Nachfragen finden.] ar mēli mutē nevar maldīties, mit der Zunge im Munde kann man sich nicht verirren (weil man fragen kann). nuo savas paša mēles izsūkt od. izzīst (me̦lus), (Lügen) aus der Luft greifen, erdichten, Klatschereien machen; nuo mēles (nuo) kasīt, Wind machen L., aus den Fingern saugen U. pa(r) mēli laist, vomieren Grünh.;

e) in Genitiv: mēles galā būt, auf der Zunge schweben:
mēles galā ir, bet izteikt nevar. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl.;

3) die Sprache eines Volkes:
runāt ar citām mēlēm Ap. 2, 4. manā vārdā tie jaunām mēlēm runās Mark. 16, 17. viņš pruot visas mēles Berent. vācu un krievu mēle dzirdama visās ielās MWM. VIII, 30. bibliotēka, kur netrūkst avīzes mēļu mēlēs Kronw.;

4) das Gerede, Geschwätz, die Klatscherei, Verleumdung, gew. Plur.:
[viņam ir visas mēles U., er weiss jedem zu Gefallen zu reden.] nuožē̦luo, ka klausījis raganas mēlei LP. V, 241. mēles iznest [mēli nest L.], taisīt, böse Gerüchte verbreiten. kuo nu būs mēles klausīt U., wer wird auf Klatschereien hören?];

5) zur Bezeichnung einer sprechenden Person:
viltus mēle ienīst tuo, kam pati dzē̦lusi Spr. Sal. 26, 28;

6) etwas Zungenähnliches,
gew. des Demin. - mēlīte:

a) das Zünglein in der Wage;

b) der Klöpfel in der Glocke;

c) die Zunge, der Dorn einer Schnalle;

d) der Drücker am Gewehr;

e) der Drücker an der Klinke
[Drosth.]: viņa saņēma durvju kliņķi un spieda mēlīti uz leju Saul.;

f) das bewegliche Zünglein an einer Pfeife:
svilpes mēlīte;

g) der Bolzen, in dem der Brunnenschwengel ruht
Grünh.;

h) der bewegliche Bart eines alten Holzschlüssels
Biel. H. 43;

i) ein Holz zur Verlängerung des Wagens
Neuhauzen;

j) = libīte Smilt., AP., Lub.;

[k) mēlīte, Zahn des Weberkammes
Bielenstein Holzb. 401;]

7) Bezeichnung einiger Pflanzen:

a) mēlītes, Siebenstern, Dreifaltigkeitsblume (trientalis europaea);
kazu, vilku, zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26; Konv. ² 1664; lauka mēle, Acker - Skabiose (scabiosa arvensis); suņu mēles, Hundszunge (cynoglossum officinale) Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 70; vēršu mēle, Ochsenzunge (anchusa officinalis) Mag. III, 1, 132; RKr. II, 66; guovju mēle, ein Pilz;

8) zirga mēle oder svē̦tbute, ein Fisch
Konv. ² 1920. [Vielleicht (s. Berneker Wrtb. II, 72) zu mal˜t, r. мéля "Schwätzer"; oder (nach Wundt Völkerpsych. I ^3, 1, 346 f.) eine Lautgebärde?]

Avots: ME II, 613, 614

I mẽlene: es nuoaudu villainīti pe̦lē̦kām maliņām; kad uzsedzu mugurā, kâ bajāra mēlenīte Tdz. 39797; "eine dunkle Jacke (?), ein Plaid aus gekauftem Tuch" Gold. n. BielU.

Avots: EH I, 806

I mẽlene [Alschw.], ein dunkelblaues Tuch Gold.: mēlene - zila vilnaine Plutte. uz tumšas villaines, uz tâ sauktās mēlenes A. XX, 376. Im VL. wird das Gefieder der Elster mit mēlene bezeichnet: sīlim sagša, dzenim raibe, žagatai mēlenīte BW. 2693. Vgl. mēles, mēļš.

Avots: ME II, 614

II mèlene: der Wegerich C.

Avots: EH I, 806

[II mèlene N. - Peb., Bers., mèline ² Warkh., Warkl., mēlenīte, eine Art Pflanzen mit zungenförmigen Blättern: tre̦kna auga mēlenīte taukajā dārziņā BW. 35513 var.]

Avots: ME II, 614

mēlenĩca BW. 17029, = mēlene I.

Avots: ME II, 614

mē̦le̦ns: auch Lng.

Avots: EH I, 806

mẽles: Demin. gen. plur. mēliņu BW. 33574, 1; mẽļu drēbe AP., schwarzes (fabrikgewebtes) Tuch, woraus das Stirnband (der Kopfschmuck) der Mädchen angefertigt wird. mēļu zâles, Indigo Dond. n. Baar in seinem Exemplar von U.

Avots: EH I, 806

mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš

I.

Avots: ME II, 614

pamèle, was unter der Zunge ist: pamēles dziedzeris Konv. ² 1114.

Avots: ME III, 70

‡ šķipelmēle "?": šķipelmēli atve̦dam, zvana mēle pakaļ skrien BW. Piel ² . 19141, 1.

Avots: EH II, 637

‡ sķirzatmèle ² Saikava, plantago lanceolata.

Avots: EH II, 638

ugunsmèle, die Feuerzunge: platas ugunsmēles šaudās vis˙apkārt katliņam JR. IV, 70.

Avots: ME IV, 295

‡ vê̦de̦rmēle Bers. "die Milz."

Avots: EH II, 774

vêršmēle ² Ruj., eine Art Pilz.

Avots: ME IV, 567

‡ vìlkmèle ² Auleja "kreimene".

Avots: EH II, 783

‡ žagatmèle ² Auleja "kreimene".

Avots: EH II, 816

zeltmēles, eine Pflanze Selb.: zeltmēlītes, sviķelītes jaunu meitu Jāņu zâles BW. 32367, 4.

Avots: ME IV, 706

àizķer̂t,

1) fassen, ergreifen;
Sprw.: augstus kuokus visi vēji aizķer. tam gaŗa mēle - visu aizķeŗ. māksla aizķeŗ reliģiskās jūtas Vēr. I, 887;

2) antreffen:
viņu vairs neaizķēru mājās;

3) verletzen, beleidigen:
Lavaters savā aizķe̦rtā guodā nesaprata... Kundz. Refl. -tiês,

1) erfasst werden, sich anhäkeln:
man ce̦pure aizķērās aiz (pie) zara un kāja aiz ce̦lma;

2) stecken bleiben:
kur tad tu tik ilgi aizķēries? wo steckst du denn so lange?

3) stocken, entfallen:
ātrumā valuoda aizķē̦rusies LP. V, 102. sarunā reizām tam aizķērās Alm. man aizķērās, nevar atķert AP., es entfiel mir; ich kann darauf nicht kommen. Sibst. guoda aizķê̦rums, Beleidigung.

Avots: ME I, 35

‡ àizlūpe, der Raum hinter den Lippen: puišiem sieta mēle, sietu nesa aizlūpē VL. aus Schujen.

Avots: EH I, 37

àizšaũt, tr.,

1) abschnellen, hinschiessen bis zu einer bestimmten Stelle:
bultu aizšaut līdz mežam;

2) vorschiessen, leihen:
vai tu nevarē̦tu aizšaut [wohl ein Germanismus] kādu varavīksni Vēr. II, 193;

3) schiebend zumachen, zuriegeln, zuschieben, vorschieben:
aizšaut aizšaujamuo, durvis LP. VII, 139;

4) abschnellend ein wenig treffen, anschiessen:
e̦suot aizbraucis, kā aizšauts, un nu tik atminējies kuo aizmirsis LP. V, 252; bultas aizšauts zvē̦rs Apsk. vai viņš kuo nuošāvis, kuo aizšāvis Vēr. I, 410; aizšauts spārns A. XX, 308;

5) intr., sich eiligst wohin begeben:
meita mudīgi vien aizšauj lizei pakaļ LP. V, 36; IV, 200. viņa aizšāva ar uogām uz Rīgu Mag. XIII, 2, 65; in dieser Bedeutung oft das Refl. -tiês: izbijās tautu meita, aizšāvās aizkrāsnē BW. 14379, 2. zirgs kā vējš aizšāvās LP. VII, 481. Auch - sich verriegeln: vai tad durvis pašas aizšāvušās? tikkuo bij mēles galā, bet tagad aizšāvās, es schwebte mir eben auf der Zunge, aber jetzt ist es mir entfallen. Auf die Behauptung man aizšāvies pflegt man scherzend zu bemerken: nu tad šauj vaļā, nun riegele dann auf, d. h. erinnere dich.

Avots: ME I, 54

âkstît,

2): runāsim ... paši savu skaidruo Malienas valuodu . . .; lai āksta viņi, kâ karš grib, savas mēles Kaudz. Izjurieši 232. ā. valuodu Jaunie mērn. laiki I, 94.

Avots: EH I, 193

I ap, 3): die Übersetzung von puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot ist zu verbessern etwa in: von dem (vielen) Reden über die Mädchen hat sich die Zunge des Burschen abgeschliffen (abgenutzt) J. Al.; ‡

4) bezeichnet, dass die Tätigkeit sich auf mehrere Objekte bezieht:
brauce ap visiem dakteŗiem, zu vielen - eig. allen - Ärzten Kaltenbr.

Avots: EH I, 70

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apcìrst:

3) : a. sìena vālu Siuxt; ‡

5) (eine ganze Reihe von Objekten) abhauen:
apcirtis čūskas mēles Pas. VII, 112. apcē̦rt visu mežu 374; ‡

6) beim Holzfällen erschlagen
L.: viņš tika apcirsts. Refl. -tiês, ‡

4) heimlich für sich abhauen
Seyershof: īrenieks bij kungam mežu apcirties; ‡

5) = ìecìrstiês 2, sich worein verrennen Festen.

Avots: EH I, 75, 76

apmir̃t (li. apmir̃ti), intr.,

1) hinwegsterben (in grossem Umfange):
radi ir apmiruši Kaudz. M. 17. visas zivis apmira II Mos. 7, 21. raugi, mēs apmirstam, mēs eimam buojā IV Mos. 17, 12. vārdi apmirst virs mēles Liew. 11;

2) betäubt, gelähmt werden:
muskuļi apmiruši Preip.;

3) tr., durch den Tod weihen, sterbend verderben:
triju augumu apmirta sakta Saul. vilnānu drēbi mirējam nelika pagalvī, juo mirējs tuo apmirstuot un tad aitas neizduoduoties. neturēja arī ēdienu istabā, lai mirējs tuo neapmirst, un apmirtu ēdienu vairs neēda BW. III, 3, 865.

Avots: ME I, 107

apsalˆt [li. apšálti],

1) etwas gefrieren, befrieren, vor Frost leiden:
rāceņi apsaluši. ceļš apsalis. lai apsala ļaužu mēles, ap manim runājuot BW. 8866. Ilzei sirds tā kā apsala A. XX, 403;

2) von Frost vernischtet werden in grossem Umfange:
šuonakt visas puķes apsalušas. Refl. -tiês, sich erkälten: ne viņš neapsalstas, pat ne vaidēt neievaidas. apsalums, alles, was von Frost gelitten hat, die Frostbeule. Refl., die Erkältung: Gusts tikai ar vieglu apsalumuos pārlaida šuo gadījumu Aps. IV, 78.

Avots: ME I, 117

apstĩpuôt, -ât, -êt, bebänden, Reifen umlegen: mucu, dzirnavu puses Konv. 2, 709. visi pagalma stabi bij apstīpuoti. mēle kā apstīpuota (apstīpē̦ta), die Zunge bleibt mir im Munde stehen L.

Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. ² 709

Avots: ME I, 126

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

ass, [asrs in Rutzau], scharf: ass nazis; asi kalti kumeliņi BW. 14710; ass liktenis, hartes Geschick Aus. I, 12; ass prāts, scharfer Verstand Pav.; ass skats, scharfer Blick. Sprw.: sveša tē̦va vārds asāks nekā īsta tē̦va rīkste. asa mēle griež vairāk nekā nazis. Zu li. aštrùs [oder ãštras, s. Būga KSn. I, 194, aksl. остръ "scharf", ai. áśriḥ "Kante, Schneide", arm. asełn "Nadel", alb. áϑεtε "herb", gr. ἄχρος "spitz", ἀχή "Spitze", la. ācer "scharf", acus "Nadel", ags. egl "Stachel", aisl. eggja "schärfen", ahd. ekka "Spitze", mcmyr. agalen "Wetzstein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 7 und auch le. asaka, asaris, asmens, asns, aste].

Avots: ME I, 144, 145

atķert, tr.,

1) ergreifend öffnen:
durvis tas nevarēja atķert RA.;

2) einen Gegengriff machen, heilen:
pārēšanuos var vislabāki atķert ar gavēšanu Konv. ² 3020, 3323;

3) auf etw. kommen, verfallen, sich erinnern:
viņa vārds tev mēles galā, tik nevari tuo atķert A. XVIII, 2; Kaudz. M. Refl. -tiês, inne werden, begreifen, sich besinnen, Rat finden: māte tūlīn atķērās Vēr. II, 190. vienmēr viņš pratīs izgruozīties un labi atķerties tā vārduos, kā darbuos JK.

Avots: ME I, 170

atkrist (li. atkrìsti), intr.,

1) abfallen eig. u. uneig.:
kaļķi atkrituši nuo sienas. tur nekāds labums neatkrita, da fiel nichts Gutes ab. Aleksass ir atkritis, ist abgefallen, untreu geworden Rain.;

2) zurückfallen:
tik es sē̦dus neatkritu BW. 10841, atkrist augšpē̦du;

3) sich hinlegen, sich ein wenig aufs Ohr legen:
strādnieki nuogāja atkrist kādu stundu diendusā;

4) fallen, abnehmen:
ūdens atkritis; atkrist lē̦tāki, billiger werden;

5) wieder anfangen zu functionieren,
Gegens. zu aizkrist: balss, mēle pēc ilgas klusēšanas tam atkrīt A. XI, 125.

Avots: ME I, 168

atkuļât, atkũļât, freqn˙von atkul˜t, wiederholt abschlagen, schlagend in den früheren Zustand versethen, schlagend wiederherstellen: vakrā viņa atkūļāja akmeņus un cinīšus - un visi palika atkal par zuosīm Dīcm. I, 28; paņēmis mazu niedriņu un atkuļājis žīdiem mēles LP. III, 109, habe den (stummen) Juden die Sprache wiedergegeben.

Avots: ME I, 168, 169

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

atspuõle, das Weberschiffuhen, Garnspulchen, vielfach als Repräsentant des stets Beweglichen: īkstis šaudās kā atspuole Aps. mēle viņam iet kā atspuole A. XX, 209. [Vgl. Bielenstein Holzb. 402 f.]

Avots: ME I, 196, 197

aûguõnis: auch Bers., aûguôns Salisb.: auguons mēles galiņā BW. 20920, 1; auguons, eine Geschwulst ohne Entzündung Oppek. n. BielU.; miruoņ[a] nuguonis, eine Art Auswuchs am menschlichen Körper ("tāds liels klomzaks ir klāt un karājas, tāds zils, dažam tīri balts, bet nesāp") Salis: maz jau me̦tas tādi miruoņ[a] auguoņi, kādam re̦tam; vai nuo zem[es] dabū, vai kā Salis.

Avots: EH I, 186

bal˜ts,

1): kad būs jaiet pie macītāja baušļus atsacīt, tad stāvēsi ar baltu mēli Azand. 100, Bers., C., Kl., Lemburg, Lubn., Prl., Sessw., Trik. oder tad tev mēle būs balta (d. h., du wirst nichts antwortenkönnen)
Lemburg;

3): tīri balti asenis (reines Blut, lauter Blut)
AP.;

4): raud viena balta gabala FBR. IV, 62;

9): dzelzceļš jau ēda baltu naudu Daugava 1934, S. 486. tuo nevar dabūt pat par baltu naudu Jürg. u. a.; ‡

10) pa (aus par?) baltu ne-, durchaus nicht:
meisargs gan pa baltu negribējis atduot zvejniekiem savu zirdzīnu Pas. V, 31.

Avots: EH I, 202

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

blaužģêt, -žģu, -ēju,

1) intr., summen, knatten, poltern, schallen:
pa ausīm viņam sāka dūkt un blaužģēt Niedra. tâ lai tava mēle blaužģ, kā blaužģ vāle velējuot BW. 22676, 2;

2) schwatzen, plappern:
tādu nieku tu neblaužģi A. XX, 13. viņš blaužģ kâ katls Adsel. [Vgl. blauza.]

Avots: ME I, 310

čauksture, [čaũksture Bixten, Neuenburg u. a.], čauksturis [Alt-Ottenhof, Holzumberge, Auermünde, Stuhrhof, Gr. - Autz], der Backofenquast: Sprw. mēle kâ čauksture [caukstauris Für.].

Avots: ME I, 406

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

čùlât, -āju, čūluôt, auch čūlêt, -ēju, intr.,

1) siepen, wässerig eitern, von Hitz-, Brandblasen bedeckt sein:
mana āda sadzīst un čūlā atkal Hiob 7, 5. vāts čūlā (-uo). ja uz uguni spļaujuot, tad mēle čūlā;

2) schwelen:
malka krāsnî čūlā un čūkst;

3) weinen, flennen:
čūlā vienmē̦r kâ tauka gaļa. es atstāju meitu māti kâ pīrāgu čūlājuot BW. 18289. Mit raudāt verbunden: kaza vilka akmentiņu, čūlādama, raudādama 2223. Refl. -tiês, schwelen: ugunskurs ve̦lgumā čūlājās Poruks. Vgl. sūlāt.

Avots: ME I, 425

čul˜ga [Wolmar, čulˆga Kr., čulˆga ² Salis], čulˆka [Ronneb., Smilt.],

1) die Hitzblase, Schwiele:
ieberzu čulgu Trik. čulgas ar un bez pūžņiem MWM. VI, 248. čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW. 8624;

2) die Geschwulst, der Klumpen:
neberz ādu: jau čùlkas ² ceļas Mar. n. RKr. XV, 111. šļakstuoši viļņi vienuojas kuopā ar mākuoņu čulgām Pump.

Kļūdu labojums:
čul˜ga (čulka, pūte) mēles galiņā BW.8624 = čulgas (pūte, čulka 8424) mēles galiņā BW. 8519

Avots: ME I, 419

III čura, ein unbeholfener, plumper Mensch, comm.: kas tie tādi panāksnieki, čuras vien, čuras vien BW. 19130, vgl. auch 22650. čura, čura, sieta mēle, tu paņēmi manu dziesmu BW. 908, 15665.

Avots: ME I, 422

dàiļš [C., daĩļš Nigr., Ruj., Walk, Neuenb., Tr., Salis], daîļš ² Kand., [Pl.], daĩls [Rutzau n. RKr. XVI, 124 ^2, O. - Bartau], daîls (Linden in Kurl., Ogershof), zierlich, nett, niedlich, anmutig, hübsch, schön: dailu rāvu ābuoliņu BW. 17089. kas... nuo daiļa augumiņa 6559. lai ce̦p daiļi kukulīši 8117. sukā savus daiļus matus 14132. nav ne˙viena daiļa puiša 10983. augat, mani daiļi zirgi 15905, 11. daiļu dziesmu es dziedāju 563. skaista piere, daiļa mute od. daiļa mēle 10975. te nu mana daiļa ruota 15932, 4. aug man daiļa līgaviņa 15905, 4. daiļa, skaista tautu meita 5400, 1. skaista meita, daiļa meita, tā bij puišu vīlējiņa 6885. - daiļam daiļa indeve LP. III, 40. viņa izskatījās daiļa kâ eņģelītis Grünberg. Adv. daiļi, daili: daiļi dziedāt BW. 204, jāt 6646, spēlēt 13646, 17, pastaigāt 6770, tecēt 13730, 27. brūnītis galvu daiļi ne̦s 13838. Nebst li. dailus "zierlich", [neutr. daĩlu, am ehesten zu ai. dīdēti "scheint, leuchtet", gr. δέατο "schien", schwed. tīra "leuchten", (vgl. auch le. dairīties "umhergaffen" ), norw. tīr "Glanz", an. tìrr "Ehre, Ruhm"; dagegen nach J. Schmidt Vok. II, 486 f. und 418 zu ae. til "tauglich, gut", got. gatils "passend" u. a.].

Kļūdu labojums:
dziedāt BW. 204 = dziedu BW.224,11

Avots: ME I, 431, 432

dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),

1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];

2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:

a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;

b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;

c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:

a) mythologische Personen;

b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];

d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;

e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];

f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;

g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. ² 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].

Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 ¹

Avots: ME I, 485, 486

‡ drùonât ² "?": ve̦cākais kumēleņš ... nezviedze drùonājams ² VL. aus Domopol.

Avots: EH I, 338

I duñcis [Ruj., Salis, Schujen, Nigr., Selgerben, dun̂cis ² Dond.], = dūcis, ein dolchartiges Messer, Demin. (verächtl.) dunčelis Kand., Erlaa, Lub.: saimnieks trin dunci, gribē̦dams cūkas kaut. dunču mēle, eine giftige Zunge Tr. 66.

Avots: ME I, 515

durklis,

1): auch: (mit ur̃ ) Salis;

2): guovs mēlei tādi asumi ir virsū, tādi durklīši ar tieviem galiem Seyershof; das Bajonett*.

Avots: EH I, 344

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595

gaŗš,

1) räumlich,

a) lang:
gaŗa bārzda, gaŗi mati, gaŗa kārts, virve, iela. tam gaŗas kājas kâ stārķim, gaŗi zuobi kâ vilkam. tam gaŗa mēle: visu aizkaŗ. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot BW. 1810. ūja, ūja, viens nāk luopuos, liels, plats vīrs, liels, gaŗš vīrs Tr. IV, 440. gaŗie salmi od. gaŗsalmi, Langstroh LP. VI, 174. čūsku vajaguot saukt par gaŗuo putnu od. par gaŗuo MWM. V, 580, JK. V, 144. gaŗi jūgti zirgi, langgespannt;

b) lang mit Massbestimmung
im Akk. od. Gen.: sprīdi gaŗš vīriņš, uolekti gaŗa bārzda (Rätsel); uolekts gaŗa drēbe;

c) fig., Sprw.: tik gaŗš, tik plats od. īss, so lang, so breit, d. h. einerlei.
gaŗām acīm skatīties, mit schläfrigem, unzufriedenem Blick sehen: kruodznieks (ar) gaŗām acīm nuoskatījās Pietuka Krustiņā Kaudz. M. brāļi aizgāja ar gaŗu de̦gunu, mit langer Nase LP. IV, 222. tas ir labs cilvē̦ks, pirksti par gaŗiem, od. tas ir gaŗiem nagiem, er ist ein Langfinger, Dieb. viņš ē̦d tikai gaŗiem zuobiem od. pa gaŗiem zuobiem Degl., er isst ungern, ohne Appetit;

d) lang, weit:
kam man vienas meitas dēļ tādu gaŗu ceļu jāt? Ltd. 1849. [gaŗš ceļš Bergm. n. U., ein langweiliger Weg.] gaŗu ceļu iet, nach Sibirien verbannt werden. māte saka uz dēliņu:" dzen gaŗāki kumeliņu" BW. 27525;

e) lang, dünn:
gaļu vāra dažreiz gaŗā, dažreiz īsā zupā; pārduot gaŗāku pienu;

2) zeitlich,

a) lang, langwierig, lang sich hinziehend:
tagad dienas gaŗākas nekâ naktis. tad se̦kuoja vasaras laikme̦tu svē̦tki," garās dienas" nuozīmē, tagadējie Jāņi Konv. ² 391. gaŗš laiks, lange Weile, Langweile: šim uznāca gaŗš laiks LP. III, 95. viņš tev ies mežā pa gaŗam laikam (pa gaŗu laiku) nižģināties LP. IV, 2. liec, Laimiņ, man gaŗu mūžu BW. 6496. kad vista lietū stāv, tad gaŗš lietus Etn. II, 123. tautām gaŗa valuodiņa BW. 10665. lielas, gaŗas žāvas nāca Ltd. 2290. gaŗais kāsus od. kle̦pus, Keuchhusten. kuo ar tādu gaŗi tiepsies? LP. V, 226. gaŗi juo gaŗi visu izstāstīt. par gaŗu, nach längerer Pause: par gaŗu viņš izrunājās Mar. n. RKr. XV, 129;

b) lang, lang erscheinend:
gaŗus 25 gadus tie duomājuši viens nuo otra LP. VII, 33. es visu gaŗuo dienu kavējuos Blaum.;

c) längere Zeit ausreichend:
kuŗam tas krājumiņš gaŗāks Sil.;

[3) gaŗais vējš, Südwestwind
Sackenhausen n. U. Nach Būga Aist. St. 134 zu li. gar̃garas " sausas, ilgakojis, ilgakaklis arklỹs" , gingãras "долгоногiй человѣк" und (S. 100) zu apr. garian " Baum" u. a. (s. dziŗa I)].

Kļūdu labojums:
īsa ruoka = īsas ruokas
laikme̦tu = laikme̦ta
izrunājās Mar. = ierunājās Mar.

Avots: ME I, 607, 608

grũts, gŗũts,

1) schwer, schwierig, mühselig:
spiest pie gŗūtiem darbiem LP. III, 64. gŗūta guļa od. slimība; gŗūts liktenis, suods. tas sūri gŗūti pelnīts. gŗūti dzirdēt, nuopūsties, nuostrādāties. tas man nav gŗūti izdarāms. gŗuti darīt kumeļam, das Ross beschweren, quälen, Ltd. 2283. grūti kungi, schwer zu befriedigen, streng: vai dieviņ, grūti kungi! BW. 7228. gŗūtas dzirnavas, schwer zu drehende Handmühle Ltd. 2155. grūta sirds,

a) beschwertes Herz:
es negribu tev padarīt sirdi grūtu;

b) das Asthma
(popul.): viņam bij grūta sirds;

2) schwerfällig, nicht geläufig:
gŗūta mēle, valuoda; viņam grūta galva, er ist schwer von Begriffen;

3) schwanger:
Ieva tapa grūta un dzemdēja I Mos. 4, 1. viņa grūts cilvē̦ks od. grūta od. uz grūtām kājām, sie ist schwanger; grūtas dienas

a) schwere, trübselige Tage;

b) die Zeit der Schwangerschaft:
akmentiņš pirtes taka maliņā sieviņām apsēsties grūtajās dieniņās BW. 1083;

4) (lokal) schwer (vom Gewicht für
smags) [Salis]: izņēma ļuoti gŗūtu zuobe̦nu LP. VI, 780. muļķis kala bungvāli, birkavu gŗūtu (= smagu) LP. VI, 518. akmins ir gŗūts un smiltis ir smagas Glück Sprüche Sal. 27, 3; trīs puõdi grūta Offenb. 16, 21;

5) grūta gulta L. "das Totenbett"].
Das Adv. gŗūti bei Manz. Lettus, kaum: grūti ticams U., kaum glaublich; grūti dzirdēt U., harthörig sein. grūti runāt U., unverständlich sprechen. [Anscheinend von einem nom. s. * grūta: ar lielu grūtu Wolm., mit grosser Schwierigkeit, mit Mühe und Not. - Wohl zu ai. gru-muš˙t.i-h. "schwere Handvoll", ir. bruth "Gewicht" und (wenn mit umbr. -samn. b-) la. brūtus "schwer" u. a., s. Fick BB. II, 188und Wrtb. I ⁴ 409, Walde Wrtb. ² 98 u. (unter gravis) 353].

Avots: ME I, 669, 670

‡ īdinât "?": neklausies ļaužu mēles, neīdini paduomiņa! Tdz. 37031 (aus Lubn.). Kausativ zu īdêt 2?

Avots: EH I, 499

ìesvārstîtiês, auf eine bestimmte Art und Weise zu pendeln anfangen: pēdīgi tā (mēle) tuomē̦r iesvārstījās parastā virzienā Duomas I, 373.

Avots: ME II, 75

iñdeve [Tr., Līn., Weinsch., Selg.], inde̦va, indive LP. III, 40, indieva Lennew. n. U.,

1) die Anlage, Disposition, (schlechte) Neigung [?]:
Sprw. smukam smuka indeve [wohl: Unglück]. puisītim viena mēle, trejdeviņa indevīte BW. 12415, 9 [aus Hasenp.];

2) eine (recht böse) Krankheit, Unglück:
kāda indeve, tādas zāles. [Grietiņai... trīs... indevītes: stāvi pupi, sarkans kūsis, nerūgst maize abriņā BW. 35104 aus Kabillen und Alschw.] viņš izteica māsas indevi LP. V, 62. Bei Elv. indive, die fallende Sucht. vēl piemetīsies kāda indeve Wain. [In Dond. (iñdeve) und Kreuzb. (indava) eine schwer zu heilende Krankheit;]

3) Gift
Elv.; [

4) vai tevi pats indeve atnesis? hat dich der Henker hergeführt
U. - Als Kuronismus od. Lituanismus zu li. indėvė "Gift" bei Būga KSn. I, 263, das wohl zu į̃ "in" und dė´ti "legen" gehört; im Le. mag der zweite Teil an devu "ich gab" angeglichen sein].

Avots: ME I, 707, 708

išava ["atspuole", Weberschiffchen Arrasch]: mēle vien kulās kâ ve̦ca išava BW. 19429.

Kļūdu labojums:
19429 = 19424

Avots: ME I, 711

îss (ì,sas, apr. acc. s. īnsan], dial. îkss,

1) kurz,

a) räumlich:
puisīšam īsi mati, trīsdeviņi paduomiņi BW. 12248. gaŗa mēle pasuoluot, īsa ruoka ieduoduot, von einem, der leicht verspricht, sein Versprechen aber nicht erfüllt. mārša man juostu deva, īkstu, īkstu, platu, platu BW. 25386. īsā zupā gaļu vārīt. gaŗi mati, īss paduoms, langes Haar, aber kurzer Verstand. Sprw.: juo īss ir, juo īsāks paliek. te nu bij: tik īss, tik gar,š;

b) zeitlich:
īsa būs šī dieniņa, ši vasara; īss laiks, die Kurzweil: kādu ņēmu, tādu dziedu, īsu laiku kavē̦dama od. īsa laika gribē̦dama. dē̦ls izmauc stabuli, lai īsāks laiks LP. IV, 42. Adv. īsi, kurz: īsi pēc bērēm atraitnim bijis jāiet gar kapiem LP. IV, 235. ķēniņš nuosaka īsi un strupi, kurz und bündig LP. IV, 64;

2) nahe:
viņi īsi rādi Remten. uz īsākā meža braukt Samiten, gew. dafür tuvs.

Avots: ME I, 837

izkàlst, intr., austrocken, trocken werden, izkaltis siens, kuoks. mute, mēle, rīkle izkaltusi; fig., verdorren, mager werden: izkaltušas ruokas. meita gluži izkaltuse LP. VII, 314. zirgi izkaltuši, die Pferde sind durstig geworden Biel. n. U.

Avots: ME I, 747

izkãrstît (li. iškárstyti), freqn., izkãrt [li. iškaárti],

1) aushängen:
izkārstīt, izkārt izmazgātuos kre̦klus pa visu sē̦tu. drēbes būšuot izgrìezusi un izkārusi Blaum. bē̦rzi izkāruši vēdināt savus smalkuos zariņus Niedra. ieva ziedus izkāruse BW. 14022;

2) hervorstrecken, hängen lassen:
stāv od. skrej mēli izkāris. mēli līdz krūtīm izkāris LP. VII, 1204. Refl. - tiês,

1) heraushangen, sich hinausbücken, hervorstehen, hervorragen:
mēle izkārusies lielu gabalu nuo mutes LP. V, 2. viņa izkaŗas par luogu ārā R. Sk. I, 100. akmens izkāries nuo mūŗa ārā LP. VII, 1011. čigānei izkāries nuo sedzenes linu buņķītis Laps.;

2) zur Genüge wornach langen:
izkārstījuos, ne˙kā nedabūju A. XV, 2, 394. [izkārstītiês 2 dürfte zu ķer̂t gehören.]

Kļūdu labojums:
1011 = 1091

Avots: ME I, 750

izkrist (li. iškrìsti), intr.,

1) aus -, heraus -, hinausfallen, verloren gehen:
kad bē̦rnam zuobs izkrīt, tad tas jāsviež uz krāsni BW. I, 184. vai tev par tuo mēle izkrita MWM. VIII, 569. Sprw.: iebāzi labas dienas kabatā, ka neizkrīt. vācietim nuo ratu pakaļas izkritis, er möchte gern den Deutschen spielen. izkritis žīdam nuo ratu pakaļas, ganz untauglich Dond. guovij gre̦muoklis izkritis, die Kuh wiederkäuet nicht;

2) zusammenfallen, abmagern:
trums izkrīt kâ čaumala Tr. 204. [tāds izkritis, ka ne pieēdināt nevar Dond.] viņa sejs bij bāls un izkritis A. XXI, 190;

3) tas tâ vis neizkrita, das verhält sich nicht so, oder: das kommt nicht so zustande
U. Refl. - tiês, zusammenfallen, abmagern, - oft mit dem Lok. miesās: luopi izkrītas acīm re̦dzuot A. XVI, 366. guovis izbuozās, izkritās miesās A. XVI, 364.

Kļūdu labojums:
neizkrita = neizkrīt

Avots: ME I, 754

izsist, tr., aus -, herausschlagen: acis, zuobus. jūriņa nesa, nepanesa, izsit vilnis maliņā BW. 13373. luodes izsit ādā caurumus A. XX, 114. izsist ratus ar aude̦klu, sienas ar skaliem. puiši pa ziemas vakariem savērpjuot valgu vienkāršās kārtās, kuŗas vē̦lāk izsituot striķuos, woraus man Sricke macht Etn. III, 75. Refl. - tiês;

1) Ausschlag, Bläschen bekommen:
man mute, mēle izsitusies, ka ne˙maz nevaru ēst;

2) zur Genüge schlagen:
izsitušies, kamē̦r beigās nuosituši čūsku;

3) sich burchschlagen, durchhelfen
Ar.

Kļūdu labojums:
Sricke = Stricke

Avots: ME I, 797

izšķḕrst (li. išsker̃sti),

1) zerteilen, ausschneiden:
pavārs izšķērž zivi un ķidas izme̦t mēlenīcā LP. IV, 85. kungs nuokauj ķēveli, izšķērž iekšas LP. VI, 304;

2) verschwenden:
savu labumu, mantu, naudu. viņš izšķērda visu laipnību Rainis.

Avots: ME I, 811

‡ l iztutelêt, stammelnd hervorbringen Warkl.: viņam strupa mēle: tulelē, tutelē - ne˙kā neiztutelēja.

Avots: EH I, 491

izvilˆt (li. išvílti), tr., ablocken, entlocken: es izvīlu namniekam raibuo lūšu kažuociņu BW. 28340. kad es gribu, es izviļu visas meitas māmiņai 14737. puisim bija viltus mēle, izvils manu paduomiņu 10098. viņš izvīla pat smaidu uz Marijas lūpām Saul.

Avots: ME I, 829

I kãrstît [li. kàrstyti], - u, - ĩju, tr., freqn. zu kãrt,

1) hängen:
drēbes gar sienmaļiem;

2) behängen, die Hochzeitsgeschenke austeilen, sie dem Beschenkten über Arme und Schultern hängen:
laime man krē̦slu cēla, vizuļiem kārstīdama BW. 17889, 16. dieva dē̦li pūru veda, meža galus kārstīdami;

3) nagus kārstīt [in dieser Bed. zunächst wohl zu kãrstît II], wiederholt nach etwas langen
Lasd., den Fingern freien Lauf lassen, sie nicht im Zaum halten; einen andern hauen: lai nekārsta nagus A. XXI, 403; mēli kārstīt pēc kā, sich nach etwas lecken Grünh.: luopiņi īd un kārsta mēles [Mesoten], Purap. brītiņu viņa kārstīja galvu Purap.;

[4) = karinât I: kad sunim rāda gaļas gabalu un neduod, tad saka:" kuo nu kārsti suni ar gaļas gabalu?" Siuxt]. Refl. - tiês, hangen:
arī pār ģīmi kārstījās viņa mati pinkām vien uz leju LA.

Avots: ME II, 199

kasît (li. kasýti "fortgesetzt gelinde kratzen; чесать, скрести"), - u, - ĩju, tr., freqn. zu kast,

1) kratzen, schaben:
ve̦lns licis zaldātam ķēniņa meitai galvu kasīt LP. VI, 532. Sprw.: labāk labas ziņas lasīt nekâ ņurduot galvu kasīt. vai tu arī jau vē̦de̦ru kasi pēc ēdiena Saul. viņš vēl ilgi pēc tam kasīja aiz auss (aiz ausīm LP. VI, 264) JR. IV, 86;

2) schaben, kratzen, schälen:
kartupeļus;

3) scharren:
lai vista lecekļus nekasītu... Etn. I, 76. Sprw.: kur vista kasa, tur graudu gaida. vista, kas kasa, atruod graudu. divi sirmi auzas ēda, staļļa grīdu kasīdami BW. 15379, 3;

4) harken:
sienu Wolm., [Neu - Rosen, Alsw., Aahof]. ja pirmuo sienu kasuot diviem sasitas grābekļi, tad būs labs siena laiks Etn. II, 75;

5) nuo mēles kasīt, aus der Luft greifen, erdichten, aufschneiden
St., U.;

[6) prügeln:
es tevi kasīšu gan Dond.] Refl. - tiês,

1) sich kratzen, sich schaben:
Sprw. lai kasās, kam āda niez. viņš, galvā kasīdamies, kliedz JU. viņš kasījās aiz ausīm Schub.;

2) zupfen, rupfen:
kad vistas kasās pa spalvu apakšu, tad sagaidāms putenis Etn. II, 71;

3) sich an jem. reiben, Händel suchen:
tas meklē tik ieme̦slu kasīties. viņš sāka kasīties ar savu brāli Latv. ne˙maz jau nekasīdamās gar viņiem Brig. Čaukst. 6. cūka kasās, zirņuos ies, wird gerufen, wenn einer der Geige unharmonische Töne entlockt Seew. n. U.;

[5) (obszön) sich begatten
(um Libau)]. Subst. kasîtãjs, wer kratzt, harkt: siena kasītājs, = grābējs. kad acīs ieme̦tas pučtes un pumpas, bē̦rnu ve̦d pie kasītājas, kas kasa acis JK. VI, 54. S. kast.

Avots: ME II, 168, 169

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

kaûtra, auch kaûtre C., gew. Pl.,

1) [kàutras ² Warkl.], der Ekel, Widerwille
Lös. n. Etn. IV, 50: man kautras nāca nuo šitā dzēriena Lös.;

2) das Zögern, die Unentschlossenheit:
viņa bez mazākās kautres it jautri iebilda Alm. aiz kautrēm tam vārdi pie mēles kâ piekārušies B. Vēstn. [Zu kavêt, kūtrs? Nach Būga KSn. I, 230 auch zu li. kiútoti" susitraukus sėdėti" u. a. (vgl. auch li. kiautas "замкнутый в себѣ".]

Avots: ME II, 180

I kaza, ein verächtl. Demin. kaželīte BW. 33435,

1) die Ziege:
Sprw. ne kaza bez ragiem, ne meita bez pupiem. vai kaza kāds luops, vai sievišķis kāds cilvē̦ks, vai plikais kažuoks kāda guoda drēbe, od. kas kazu par luopu tur, kas žīdu (sievu) par cilvē̦ku. kas tavu kazu šuovdien uz tirgu jāj! od. kuo tu vedi kazu tirgū! tā ir bez ļipas, so weist man einen ab, der unaufgefordert mitspricht und Ratschläge erteilt. darīt tâ, ka vilks paēdis un kaza dzīva; ve̦cam āzim stīvi ragi, ve̦cai kazai vēl stīvāki; kazas kaut, vormieren Lub. kalna od. kalnu kaza, die Gemse; meža kaza,

a) das Reh
St., RKr. VIII, 83,

b) = ķiku od. pē̦rkuoņa od. sila kaza, die Bekassine
RKr. VIII, 97, Etn. III, 10;

2) in Zusammensetzungen od. genitivischen Verbindungen: kazapiņi od. kazu ap., s. apîņi; kazu lēpe od. kazlēpe, kazu mēle, Teufelsabbiss (scabiosa succisa)
Mag. IV, 2, 26, RKr. II, 77; kazu ruoze, Weidenröschen (epilobium) RKr. II, 70; kazu sieriņš, Mönch (capsella bursa pastoris) RKr. III, 69; in Ahs. kazu siers, Katzenkäse (malva rotundifolia);

3) die Ziege als Repräsentantin der Unruhe, Ausgelassenheit, auch der Magerheit dient zuweilen zur Bezeichnung von ausgelassenen Frauen und magerer Tieren:
māte tāda gaisa (Var.: traka) kaza BW. 7055. nu kaza! auf ein schlechtes Pferd bezogen Vēr. II, 419;

4) Carreaudame beim Kartenspielen; kazu cūciņas, ein Kartenspiel;

5) kaziņas od. aitiņas, ein Spiel
Etn. II, 16; s. aitiņas 3.;

6) mit kaza, namenlt. mit dem Demin. kaziņa werden sehr verschiedene Dinge bezeichnet, die in irgend einer Beziehung an die Ziege erinnern:
kaza

a) = režģis, das Riegensieb
Etn. II, 1;

b) die Sägebank der Säger,
= āzītis 4;

[c) Pfanndeckel an der Flinte
St., Bergm.]; kaziņa,

a) die Bank des Böttchers
[Bielenstein Holzb. 320], Kand., Grünh., N. - Autz., Etn. I, 44;

b) eine kleine Bank
Lind. Mag. XIII, 2, 70, Etn. I, 44;

c) die Bleuelstange am Spinnenrade -
tā daļa, kuŗa paminas minuot, griež rata dzelzi A. XI, 83, Bers., Lasd., Selsau, [Dond.], kaziņas, Pl., die Haspel [Bielenstein Holzb. 387 und 392], Kursiten; eine Vorrichtung am Webstuhl - svārsteklis ar ripiņām, pār kurām pārsien nīšu kuokus, aužuot aude̦klu daudz rūtīs. Mit baltā kaziņa wird von Kaudz. M. der Nachtfrost bezeichnet. [Eher (vgl. li. ožkà und apr. wosee dass.) aus r. козà dass. entlehnt, als damit verwandt; vgl. Berneker Wrtb. I, 596 und Petersson IF. XXXV, 272.]

Avots: ME II, 182, 183

klabiķis,

1) die Klapper, das Klapperbrett
Gr. - Sessau, Biel. H. 163: skaņas ar kuoka klabiņiem Antrop. II, 103;

2) der Klopfer
L., Türklopfen St., U.: mēle pati kâ klabiķis penterēja MWM.;

3) die Plappertasche
Matkuln, f. klabiķe: jūs jau zinait, ka es tāda klabiķe, kas labprāt ar jums pļāpā G. G. IV, 28.

Avots: ME II, 207

klaũdzêt, - u, - ẽju [Jürg., N. - Peb., Dond., Selg., Bauske], C., Kand., klaûdzêt PS., Smilt., [Arrasch, klàudzêt Wolm., Trik., klaûdzêt ² Dunika, Lautb., Gr. - Essern, Salis, Ruj.], intr.,

1) klopfen, klappern, poltern:
kas tur rīb, kas tur klaudz? BW. 16355. klaudz milniņš man maļuot 6869. spriguļi klaudz pa piedarbu Blaum. tīņi vien klaudzēja pa klēti Kaudz. M. klaudzēs pūriņš pa silu ve̦duot BW. 7644. ve̦cajam kūja klaudz 13151. lai tā tava mēle klaudz 22676. pātaga klaudz uz zirgu mugurām A. XIV, 8. zābaki vien klaudz LP. VII, 134. jāj, iet, ka klaudz vien. Sprw.: klaudz kâ izkaltusi vanckare od. kâ redeles. kuniņa rej, zuobiņi klaudz (Rätsel);

2) räsonnieren, schimpfen:
vai tu nebeigsi reiz klaudzēt Mag. XIII, 3, 62. Refl. - tiês, intensiv längere Zeit klopfen, klappern, poltern: kas mežā klaudzējās? BW. 2744. sieki, vāki klaudzējās 8012. klaudzējās, būkšējās sieva ar tīni pakaļā 21083, 2. [Zu li. kliaugė´ti (III kliáuga) " schwatzen", klaũgas " Rohrdommel", s. Leskien Abl. 299 und Būga KZ. LII, 288.]

Avots: ME II, 215

kļũdît, - u, - ĩju,

1) wirklich dasein machen
L., wohin geraten lassen, bekommen, schicken: bij man sniedze audzējama viņā pusē Daugavas; pirku zirgu, daru laivu, tik kļūdīju maliņā BW. 11065, 18322. labi tam, kuo dievs šai pasaulē iekš bē̦du uguns rūda, tāds tuop izmācīts nelaimē, un dievs tam atkal kļūda pēc ciešanas daudz svētības GL.;

[2) zufällig wohin kommen; irren
U.;

3) stammeln
U. mit?] Refl. - tiês,

1) geraten:
tas man sirdī kļūdās, das kommt mit ins Herz, das schwebt mit in Gedanken;

2) umherirren
[Sissegal], ins Wanken geraten, schwanken: pa galvu kļūdījās dažādas duomas Purap.;

3) in die Irre gehen, in Unfall geraten, einen Fehltritt machen, einen Fehler begehen, sich versehen:
kāja kļūdās. Sprw.: mēle melš un vārdi kļūdās. dažās vietās viņš ļuoti klūdījies Paw. viņam kļūdās runājuot, lasuot. uz ve̦cumu visas lietas kļūdās, im Alter wir alles unsicher U. Zu kļũt.

Avots: ME II, 240

klust, klustu, klusu (li. klùsti "начать слушаться"), intr., still werden, schweigen: lai tâ klust ļaužu mēles BW. 8335. ar laiku visas sirdis klust Rainis. klust ratiņš, kāja beidz tuo mīt Anton.

Avots: ME II, 237

kņudêt, - u, - ẽju, jucken: ķaja tâ kâ sala, tâ kâ kņudēja Duomas I, 755. man mēle kņudēt kņud tam uzsaukt Alm. ausis kņud U., es jückt im Ohr. [Zu knūst.]

Avots: ME II, 253

kul˜t (li. kùlti), kuļu, kũlu, tr.,

1) schlagen:
ūdens klusi krastus kuļ Vēr. II, 1029, pate smēju, pate lēcu, plaukstiem (Var.: plaukstas) kuldama BW. 23402, 7. asti kult, den Schwanz wedelnd auf die Erde schlagen (von Hunden) Etn. IV, 99. sviestu kult, Butter (in einer Flasche) schlagen: ik dieniņas sviestu kūlu BW. 28908. maizi kult, beim Einrühren den Teig mit der Hand od. dem Loffel klopfen. putas kult mutē, Schaum schlagen (von Ebern, auch von Menschen): meža cūka piktumā putas kūlusi mutē LP. VI, 378. ce̦puri od. ce̦pures kult, im Übermut, namentl. im Rausch die Mütze(n) schlagen, schwenken, in Herrlichkeit und Freuden leben: dzerce̦puri kuldams, viņi dzēra, ce̦pures kuldami Aps. ce̦pures tie kuļ un kuopā dzer Rainis. dzīruojuši, kâ jâsaka, ce̦pures kuldami Purap.;

2) schlagen, prügeln:
miega dēļ, bāleliņ, nekul savas līgaviņas BW. 21970, 1. tas kuļams, dze̦nams, von einem Faulpelz;

3) dreschen:
ar spriguļiem, zirgiem, ar mašīnu k. kult pēc rakstiem, in bestimmtem Takte dreschen; vienādā rakstā k., ingleichem Takt dreschen; tukšus salmus kult, leeres Stroh dreschen. Refl. -tiês,

1) sich schlagen, sich dreschen:
kulies pati, kunga rija, tev nebija kūlējiņa BW. 6631;

2) schlenkern, sich hin und her bewegen, sich umhertreiben:
mēle vien kūlās BW. 19424. kuļas kâ piektais ritenis. viņi kūlās pa mežu LP. IV, 22. guovs kuļas (ar bulli), die Kuh rindert. meita kuļas ar puišiem;

3) mit Mühe vorwärts kommen, sich plagen:
cik dažādi dievs cilvē̦kiem pieškīris uz priekšu kulties Dok. A, kulies, kâ nu varē̦dams Kronw. Sprw.: kuļas kâ pliks pa nātrēm. ar miegu, nemiegu, parādiem kulties. saimnieks kūlies tukšumā un trūkumā LP, V, 399. pa kājām kulties, im Wege sein, hinderlich sein: bē̦rni, kuo kuļaties lieliem cilvē̦kiem pa kājām?

4) gedeihen, gross werden:
bē̦rns kuļas BW. I, 182, kulties mit d. Lok., zu etwas gelangen: ai vīriņ, ai draudziņ, kuļamies luopiņuos BW. 27079. [Wird gewohnlich zu kalt gestellt; vgl. auch slav. къlъ "Hauzahn" (s. Berneker Wrtb. I, 660 f.) und G. Meyer Etym. Wrtb. d. alban. Spr. 307.)

Avots: ME II, 308, 309

‡ kumēliņš Nerft, infl. kumēleņš BW. 33604, 1 var.; 14000, 20, acc. s. kumèleni ² Zvirgzdine n. FBR. X, 36, = kumeliņš (Demin. zu kumeļš).

Avots: EH I, 674

kumeļš, [kumelis Dond., kumēlis Warkl.] (li. kumelỹs), [kumēļš],

1) das Füllen:
zirgi pa˙visam mums bija četri, trīs strādājami un viens kumeļā Latv. Sprw.: jau ve̦cs od. jau liels cilvē̦ks, bet kumeļa prāts. kas ar kumeļu ar, tam līkas vagas, kumeļš auzās, ein Hahn im Korbe;

2) das Ross, ein stattliches Pferd (in der Poesie):
dieviņš cēla sērdienīti laba puiša kumeļā Ar. 299. visa muiža kumeļā 1992;

3) suta kumeļš, das Dainpfross.
[Der li. Form kumelỹs kann auch infl. kumiels Zb. XV, 190 entsprechen, doch kann hier die zweite Silbe auch ein ē enthalten, vgl. infl. kumēleņš BW. 28120, 1 und 29792, 3. Eher wohl (nach Charpentier IF. XXV, 246 1, KZ. XL, 435, MO. I, 20 ff.) zu ai. kumāra- "Jüngling", als (nach J. Schmidt Kritik 138 und Walde Wrtb 2103) za apr. camnet, slav. котоńь "Pferd". Li. kùmė· "Stute" beruht wohl auf dem deminntivisch aussehenden kumẽlė dass.; vgl. auch Junker KZ. L, 249 ff.]

Avots: ME II, 311

kuņ̃ķis,

1): auch Salisb., Seyershof Ein loc. pl. kuņķīs bei Lange Latv. ārste, S. 18. sārņi pakrūtī un kuņķīs; ‡

3) "?": tev mēle kâ liza, lūpas kâ k. Tdz. 36444.

Avots: EH I, 676

kusmenis, ein Schmeicher, "kam mīksta mēle, kas ar tuo pruot vajadzīguo izdabūt" Etn. IV, 99. [Vgl. kuslis

2.]

Avots: ME II, 328

kutêt, -u, -ẽju, intr., kitzeln, jucken: man pē̦das kut. sargeņģelim nagi vien kutēja A. XX, 135. puiši sēd rindiņā, man sirsniņa kutēt kut BW. 10243. mēles kutēt kut runāt MWM. VII, 409. Vgl. kudêt, kutinât [und Johansson IF. XIX, 126 2].

Avots: ME II, 330

labs (li. lãbas, [apr. labs] "gut"),

1) gut, vollkommen:
ne˙viens nav labs kâ vien vienīgais dievs Matth. 19, 17;

2) gut, sittlich gut, edel:
Sprw. labs cilvē̦ks tālu jāmeklē. labam laba slava. labu visi re̦dz, slikta ne..viens. labs pats nuo sevis labs. esi labs, tad tevi arī turēs par labu. pats labs aiz cita teikšanas. labs, kas labs, tur nav vārdam vietas;

3) gut, tüchtig, gehörig, gewandt:
viņam labas acis, ausis, aitas, lietas. tev laba mute, du hast ein gutes Maulwerk. viņš labs runātājs, dziedātājs. raugat laba tikumiņa BW. 7768. skaista piere, laba mēle drīz dabūja arājiņu 7756;

4) gut, gehörig, tüchtig, dem Mass und der Inten- sität, der Länge nach:
sunīšam maizi devu, labu lielu gabaliņu BW. 14806. pabrauca labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. labs laiks jau aiztecējis LP. IV, 185. pēc laba brīža dauzās atkal IV, 160. bij jau labs vakars. guli... līdz labam launagam BW. 6735. tē̦vs pārbrauc mājās labā nuovakarē Purap. [pašā labā lîšanā U., mitten im besten (stärksten) Regen]. sapļāva labu tiesu LP. III, 89. abi nuolika labus vē̦de̦rus VI, 254;

5) gut, passend, nützlich, dienlich:
auzām labs, ne ceļam trešvasaras kumeliņš. miegam laba, ne darbam jauna ņe̦mta līgaviņa BW. 22051. smalku skuju tā eglīte, tā bij labi dedzināt; bez bāliņa tā māsiņa, tā bij labi rūdināt 13749;

6) gut, glücklich:
vai viņam pašam arī laba diena? Kaudz. M. apsuolu jums labas dienas LP. IV, 26. duot labu dienu, rītu, vakaru. iznes manai māmuliņai simtu labu vakariņu BW. 4834. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs;

7) reich, vornehm, aristokratisch;
labs labam krē̦slu cēla, kas pacēla nabagam? BW. 31224. visi labu ieraudzīja, visi labu bildināja; pavārgušu nabadziņu visi mana kājiņām 31260; 31162; 31243. laba dzimta, gute, vornehme Familie. šuo kafiju dzeŗ ne˙vien vienkārši, bet arī labi cilvẽ̦ki Mat. jau dažam labajam (Var.: bajāram, bagātam) nerūc vairs dzirnaviņas 27907, 3 (vgl. RKr. XVI, 267);

8) dažs labs, labais, so mancher (ursprünglich: mancher Reiche, Vornehme): dažs labs (seltener labais) mē̦dz apmeklēt vai katru teātŗa izrādi;

9) gut, gutmütig, harmlos: viņš laba dzēsele;

10) recht,
im Gegensatz zu kreiss: labā ruoka [vgl. mnd. diu bezzer hant "die rechte Hand"], kāja; drēbes labā puse; labie od. labā puse, die Rechte (im Parlament); pa labuo ruoku, pa labai ruokai od. pa labi ruoki, zur rechten Hand;

11) substantivisch im neutralem Sinn - das Gute, Gut, Eigentum:
kāds labs nuo tā varēja atlēkt Blaum. kādu labu upe deva BW. 17986, 1. zuda man divi labi, es schwanden mir zwei Güter (meitas vārds un vainadziņš) 24492, 5. dieviņš man kuovēlēja visu labu dzīvuojuot 9134. šim nuo guovs ne˙kāds labs nav ticis LP. VII, 812. rij nu manu labu (= labumu)! Aps., Lub., Smilt., Mar. Sprw.: laba daudz nevajag. cita laba nekāruo, sava slikta nesmādē! slinkums laba nemāca. silts nāk ar sildīšanu, labs ar gaidīšanu. Sehr beliebt ist die substantivische Anwendung im partitiven, von einem Fragepronomen od. Frageadverbium abhängigen Gen.: kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? welches Glück ist mir zu teil geworden? BW, 24573. gribēju tikai paskatīties, kuo tādas saimnieces laba bauda LP. I, 168. In vielen der hierher gehörigen Wendungen ist die Bedeitung des Guten mehr oder weniger verblasst: gaidījis, kas labs nuotikšuot, was denn (eig. Gutes) geschehen werde LP. IV, 143. Mit dem part. Gen.: viņa gaidīja, kas vēl laba man sakāms Sil. kuo tu laba teiksi? was bringst du mir Gutes? kuo tu sapņuoji laba LP. VII, 17. kuo jūs laba meklējiet? Ltd. 1183. Mit völligem Schwund der ursprünglichen Bedeutung: kas nu tev labs, zirdziņ, uzgājis? was hat dich denn, Rösslein, angewandelt? LP. II, 77. kur tu laba (dafür auch labi) iedams? wohin gehst du denn? VI, 391. kur tu laba biji? VII, 150. uz kurieni laba eimuot? VI, 453. lai jele pastāstuot, kâ Rīgā laba gājis VI, 345. Als Substantiv ist wohl das Prädikativ labs auch in den Sätzen aufzufassen, in welchen sonst gewöhnlich das Adverb gebraucht wird: tur bij labs (= labums, st. labi) alu dzert BW. 14641, 1. labs ir! schön! gut! Vēr. I, 71;

12) nach Präp.: ar labu, im guten, freundlich, ohne Zwang:
tē̦vs izrunājas ar labu, bet dē̦ls ne un ne LP. IV, 41. sūt[i] ar labu, sveša māte BW. 4270. rādamies ne˙kā neizdarīsi, daudz vairāk ar labu. vai duosi ar labu ze̦ltu? LP. IV, 3. viņš sācis ar labu lūgties VII, 262; vēl ar labuo, noch immer: Liepiņš vēl ar labuo sēdēja cietumā LP. XVIII, 245 [falsch!]. ve̦cajā (kapsē̦tā) vēl ar labuo tika rakts 251; Aps., Lub. ņemt par labu, für lieb nehmen, zufrieden sein: ņe̦mat par labu, kas nu ir, so fordert man den Gast zum Essen auf. ņem par labu, bāleniņ, manu ve̦stu līgaviņu Ltd. 989. diezin, kas mani pieminēja un vai par labu, vai par ļaunu, in guter od. böser Absicht Etn. I, 55. vērst kaut kuo par labu. zum guten wenden;

13) einzelne Redensarten:
kaut kuo nuo laba prāta darīt, etw. aus freiem Antrieb, Willen tun. labu prātu turēt uz kuo, jem. gewogen sein. nav jau labais dievs; nu jau vairs nav labais gals, jetzt ist es nicht mehr geheuer. ar tuo labais guods nebūs, mit ihm wird man ohne Händel nicht durchkommen. Sehr beliebt die Verstärkung mit dem Gen. Plur. labu labais, der beste: tur jau var izmeklēties labu labuo LA. izēdās labu labā, lai tad citi ē̦duši vai neē̦duši Austriņš. labu labā (Gen.) izēdās un izdzērās, er prasste und schwelgte nach Herzenslust (eig., er ass und trank das Allerbeste). [Nebst li. lõbis "Reichtum" u. a. (s. Būga KSn. I, 133 ff.) vielleicht zu arm. lav "besser", s. Hübschmann Arm. Gr. 451. Bei der gewohnten Verbindung mit ai. labhatē "ergreift, erlangt"und gr. λάφῡρα "Beute" bleibt der Unterschied in der Bed. unerklärt.]

Avots: ME II, 397, 398

II laĩda Smilt., Lemsal n. U., ein fauler, nachlässiger Mensch: tāda laidas mēle, manu dziesmu brāķē̦tāja BW. 925, 1. - [Nebst laids und laĩsks zu laĩst (vgl. Thomsen Beröringer 193 und Persson Beitr. 711 ¹ )? oger nebst laĩdaks (s. dies) aus poln. łajda(k) " Lumpenkerl, Halunke"?]

Avots: ME II, 402

laîpsta ^2,

1) der Stock, um welchen das Abzuspinnende geschlungen ist, der Rocken
Ahs., Dond., Sassm., [Bielenstein Holzb. 383; laĩpstiņa "kuociņš, uz kā uzmauc spuoles tīšanai" Bauske];

2) "?": kas tā tāda laipstas mēle, kas parāva manas dziesmas? BW. 925, 2.

Avots: ME II, 410

laiska mēle "?": kas tā tāda l. (Var.: skala, lišķu) mēle, manu dziesmu dziedātāja! BW. 924.

Avots: EH I, 714

I laĩška: likšas mēle, laiškas mēle, kam tu manu dziesmu ņēmi? BWp. 908, 5.

Avots: EH I, 715

lañguõrts "žākle, ar kuo piestiprina pakaļas asi pie ratu mēles" Katzd.; languords "ratu priekšdaļa ar šķērsi" Gold. [Mit kuron. uor aus ur?]

Avots: ME II, 420

laũlabniẽks: auch Orellen, (mit àu ² ) Oknist, Warkl.: laulabnieku kumēleņi BWp. 1384, 1.

Avots: EH I, 723

ļe̦kans,

1) schlaff, schlotternd
C., Smilt., Erlaa, [Fest.], Mar.: ruokas, luacekļi karājas ļe̦kani Sudr. E. [paģībis cilvē̦ks paliek tāds ļe̦kans kâ lupata Stenden, Behnen.] vaibsti ļe̦kani Stari 1, 119. rasas pilnais zieds kļuva ļe̦kans kâ ve̦se̦lu dienu pie ce̦pures nē̦sāts Jauns, uotrai mēle stīvāka, bet trešai atkal pārāk ļe̦kana Latv.;

2) kotig Dickeln
n. U. [Zur Bed. 1 vgl. leceklis; zur Bed. 2 - ļe̦ka I, s. Leskien Nom. 385.]

Avots: ME II, 534

liblaba, libulabu lapsiņa,

1) [liblabiņš Dond.], der Schmetterling Sassm. (in der Kindersprache), [Gipken];

2) comm., der Schmeichler:
tā tik tāda liblaba Dünsb. mīksta mēle kâ libulabu lapsiņai Naud.;

[3) liblabiņi, junge Mädchen mit leichtem Betragen
Gipken. - liblaba 1 u. 3 jedenfalls aus liv. liblaba "Schmetterling"; zur Bed. 2 vgl. noch liberêt und liv. libdi "schmeichelnd".]

Avots: ME II, 465

licka "?": lickas (Var.: liškas) mēle Bwp. 924, 2.

Avots: ME II, 465

liģeris,

1) der Ligger, der in Riga zum Amte der mit dem Belasten der Schiffe Betrauten gehört
U. [aus mnd. ligger "Lieger:];

2) der Kaufmann
Hug.: pašam linu liģeŗam nava linu paladziņa BW. 21318, 7;

3) liģere, Schacherin, Spitzbübin: liģere, liģere vedēja sieva, tā mūsu māsiņu izliģerēja, Spitzbübin ist die Brautführerin, sie hat unser Schwesterlein weggeschwatz
RKr. XVI, 126; BW. 16339. Vom Schwätzer sagt man: tam jau mēle kâ liģere; lai dievs nuo tā pestī katru cilvē̦ku Etn. II, 109.

Avots: ME II, 467

liķêt, -ẽju, tr., lecken Lub.: māte (mēles) galu nuogriezuse, krējuma ķērni liķējuot BW. 20272. [Aus mnd. licken dass.]

Avots: ME II, 470

likšķîgs, heuchlerisch, gleissnerisch: likšķīga mēle, likšķīgs cilvē̦ks Wolm., Erlaa, Lub. likšķīga bē̦rnu māte Blaum. MWM. IV, 246.

Avots: ME II, 467

lipîgs,

1) anklebend, klebrig:
Sprw. lipīgs kâ piķis;

2) ansteckend:
lipīga slimība, sē̦rga. smiekli bija tik lipīgi ka arī viņa sāka smieties Saul.;

[3) scharf:
lipīgs cirvis Stelp.;

4) einschmeichelnd:
lipīga mēle Oppek. n. U.]

Avots: ME II, 474

lirkšķîgs, schatzhaft: tam jau tā mēle bijusi tāda gaŗa un lirkšķīga JU., Allend.; lirkšķīgs suns, ein Hund, der immer bellt Allend.

Avots: ME II, 475

lišķis (f. lišķe, lišķa, liša, liska), der Schmeichler, Lecker: lišķim salda mēle. lišķīte, melīte tā tautu meita BW. 16786, 1. ai meitiņa, lišķes (Var.: lišķas, liškas, liskas [die auch in Kārsava, Mērdzine, Dricē̦ni] mēle BW. 908. [Nebst likstes od. lizas mèle, lizga und r. лесть "Scheichelei" wohl zu laizît; s. Būga РФВ. LXXII, 190.]

Avots: ME II, 475

liza (unter lize),

1): die Brotschaufel
auch Pas. XV, 258; tev mēle kâ l. Tdz. 36444;

2) die Zunge
- auch Pas. IX, 458.

Avots: EH I, 745

lùoce̦ns, biegsam, gelenkig: luoce̦ns kuoks, luoce̦na mēle C. Gew. lùokans.

Avots: ME II, 522

lùnkans [auch PS., Wohlf., Serbigal, Trik., Drosth., Jürg., Wolm., lun̂kans ² Lautb., Nigr., Dunika, Selg., Gr.-Essern, Līn., Dond., luñkans N.-Peb., Salis, Ruj.], lunkaîns Konv. ² 3932, biegsam, schmiegsam, geschmeidig, gelenkig, behend: [lun̂kana ² rīkste, luñkans cilvē̦ks Alt-Salis; lunkana mēle Lautb., Selg.] bet šis, lunkans kâ zaķis, izskrej pa durvīm LP. IV, 118. lai es augu tik lunkana (Var.: luokana) kâ vītuola pazarīte BW. 1711. meitenes lunkainā daba Pump. tev vare̦n lunkana mēle. ve̦lns tik lunkans un glaims, ka brī-numi LP. III, 91. Vgl. luncinât.

Avots: ME II, 514

lunks, = lunkans, luokans, lukns: tās (drānas) tavam lunkam stāvam vēl juo lunkāk apkārt tīsies Duomas II, 482; dies lunks auch IV, 460; [lùnks ² (luokans) kuoks, lunka (izveicīga) mēle Sessw.; lunks"veikls, izmanīgs": l. vīrietis Tirs.).

Avots: ME II, 514

mẽdît [Ronneb., C., Dond., Selg., Wolm., Līn., Bl., Salis, Wandsen, mẽ̦dît Ruj., Alt - Salis, Lautb., Warkh.], -u [od. -ĩju Lis.], -ĩju, spotten, nachäffen, höhnen: apkārt manu ruotu grieza, mē̦da manu valuodiņu BW. 10375. Refl. -tiês,

1) = mēdīt: "ja, ja!" Jānis mēdījās MWM. VI, 507. ja mē̦dās, tad dievs karstu akmeni uz mēles uzliekuot Etn. II, 79. nemē̦dās šie kakti par tavu darbu A. XX, 544;

2) einander verspotten, einander nachäffen:
duj cielavas satikās, viena uotru mēdījās BW. 34184. - Subst. mẽdîšana, mẽdîšanâs, das Spotten, Nachäffen; mẽdîtājs, mẽdîtãjiês, einer, der spottet, nachäfft: mēdītājs bez ļaunas sirds (Rätsel) Sassm. [Zu li. mė´gzdyti "дразнить", mėgdytis "spotten", pamėčioti "nachspotten" (s. Būga РФВ. LXV, 319); vgl. auch li. pamedeimas "gesticulatio", pamedetoias "niekabilis" u. a. bei W. Schulze KZ. XLV, 228. Auf einer Interjektion mē beruhend?]

Avots: ME II, 612

[mē̦le̦ns (žem. mė´lenas), blau. - mēlendzijas "blau Garn" Für. I.]

Avots: ME II, 614

melîgs, lügenhaft, verlogen L., Etn. III, 178: bija viņš diezgan melīgs A. XX, 52. melīgs cilvē̦ks JU. asa, melīga mēle Degl.

Avots: ME II, 595

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

II mèlst, -šu, -su, faseln, schwatzen, Gerüchte verbreiten, flunkern, verwirrt reden, Unsinn schwatzen: ļaudis melsa, ka kaimiņš nee̦suot nācis LP. IV, 79. tām valuodām, kas melsa, ka viņam būšuot jāiziet, bij sava taisnība Kaudz. M. melst niekus, Unsinn schwatzen Grünh. mēle melš un vārdi kļūdās, jeb vai man ausis tik melš? oder täuschen mich die Ohren? Stari I, 140. Refl. -tiês, hartnäcking auf etwas bestehen, faseln; [einen Vorwand suchen Wessen]: ej, kuo nu melsies! kuo viņi tur melšas? [kas jums visām nuoticis? kuo jūs melšaties? Janš. Dzimtene V, 337. saimnieks ieturēja aizduomās kādu sievieti..., sāka uz tās melsties un briesmīgi sasita LW. 1921, № 47, 3 _9.] Zu męli, màldît (s. dies); [vgl. auch Ehrlich griech. Beton. 55 und Boisacq Dict. 122 (unter βλάσφημος).]

Avots: ME II, 599, 600

me̦ndzu mēle, eine listige Zunge: puišel, tev ir me̦ndzu mēle, tu māk [i] meitas viļināt BW. 12429.

Avots: ME II, 601

mentene Biel., meñtne [Bixten, Bielenstein Holzb. 269 mit Abbild.],

1) = mente: ar mazu lāpstiņu jeb mentenīti var mutē uz mēles sataisītas zâles uzsmērēt Preip. meita paņēma mentni un sāka maizi jaukt JK. I, 54, Naud., Siuxt, Samiten, Taurkaln. atnesīšu tikai me̦dus mentni LP. V, 163;

[2) mentne, der Klöppel des Dreschflegels
Bielenstein Holzb. 509. Vgl. meñte.]

Avots: ME II, 601, 602

metinât, tr.,

1) hinzufügen [z. B. eine zweite Sohle an abgenutzte Schlittenschleifen fügen
Bielenstein Holzb. 557, versohlen, eine Stütze geben, eine Anlage machen U.], schweissen, ansticken: braucat, ļaudis, uz Kuldīgu savas mēles metināt! BW 8355. Anniņai īsi svārki, eža ādu metināti 20509, 2;

[2) Geld aufwerfen
St.] Refl. -tiês, sich anticken, schweissen: platīna ļaujas kalties, stiepties un metināties Konv. ² 3198.

Avots: ME II, 607

mežģît, -u (selten) od. -ĩju, -ĩju [li. numezgyti Klaip. 96], tr.,

1) stricken, [flechten
Wessen]: tīklus Bers. zvejnieks mežģī tīklus SDP. I, 92;

2) renken:
kāju, ruoku;

3) verwirren
[Wessen]: nejēdzīgas duomas mani mežģīja Zalkt. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren, verrenkt werden Spr.: pavediens sāk mežģīties par smalku tīkliņu A. XIV, 29. mēle viņam mežģījās, die Zunge gehorchte ihm nicht Lub., AU., Duomas III, 1176. Vgl. megžît und mazgs.

Avots: ME II, 610

mîksts (li. mìnkštas),

1) weich:
Sprw. kad spuoža panniņa, tad mīksts kumuosiņš. mīksts kâ piepe, kâ vilna, kâ liepiņa, kâ liepas sluotiņa, kâ zīda diegs, kâ kūlis, kâ zuosu dūnas, kâ zuosu sūdi. mīksts tavs krekliņš kâ liepu lapa, kâ dūņu kuksītis Br. 9. tik mīkstas ruociņas kâ liepu lapas BW. 11172, 1. miega māmuliņas mīkstajā klēpī LP. III, 108. zirgi jau paliek mīksti, fangen schon an zu schwitzen U. - mīksts ūdens, weiches Wasser: (nuo e̦ze̦ra) ņēma ūdeni tējai, tāpēc ka tas e̦suot "mīkstāks" nekâ nuo akas sme̦ltais Latv.;

2) weich, gelind (vom Wetter):
ja dūmi krīt uz zemi, tad jāgaida mīksts laiks Etn. II, 71. sutīgi mīksts gaiss A. XXI, 401;

3) schwach:
mīksts zirgs, ein schwaches Pferd U. - mīksti ruokā turēt, nachlässig in der Hand halten Nerft n. U.;

4) fig., weich:
Sprw. sievas sirds - mīksta sirds. mīkstiem vārdiem maz taisnības. māmiņai mīksta daba (ein weiches Herz), drīz vēlēja tautiņām BW. 15323, 1. tik mīksts (so wohlwollend) lai paliek uz mani kunga prāts, kâ sluotas lapa Br. 539. - mīksta mēle,

a) eine Zunge, die zu schmeicheln, angenehm zu reden versteht:
lapsiņas mīksta mēle BW. 2686, steht: lapsiņai mīksta mēle BW. 2686 1;

b) eine Schmeichelrede
U. mīkstu mēli turēt, schmeicheln, [liebkosen] Manz. Lettus. Zu mîcît.

Avots: ME II, 643

mižģêt (li. mizgėti) [Wandsen, mižģît Salis, Lis.], tr., verrenken, verstauchen - meist in der Zstz. mit iz-: kāju, ruoku. Refl. -tiês, mižģinâtiês Kand., knicken, fehltreten, stolpern, sich verwirren, stocken, nicht recht funktionieren: mana kāja mižģinās Kand. mēle, prāts mižģējas. [Subst. mižģẽjums U., Verwirrung. - Vielleicht für mežģêt dass. mit dem i von mišu, mist II.]

Avots: ME II, 640

mižģu mežģiem, verwirrt; mižģu mežģiem mesties, sich verwirren, nicht recht funktionieren: lasuot mēle mižģu mežģiem me̦tas Duomas I, 778.

Avots: ME II, 640

muomēlis L., U., ["muõmelis" Gaweesen, "muõmẽle Neu - Platohn], muomēle, die Huk, das Zäpfchen im Halse U. Vgl. li. momelis dass. [und (?) mit Ablaut aruss. момъ"небо в рту" bei Срезневскiй II, 172.]

Avots: ME II, 683

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nùodaũzît, Refl. -tiês,

2): mager werden durch häufige Begattung
Dunika: te̦kulis nuodauzījies; ‡

3) sich abschlagen (sich abschleifen, sich abnutzen)
Linden in Kurl.: pumpu mēles galā saberž ar lindraku stērbelēm un saka: "nuodauzies tâ kâ manas lindraku stērbeles!"

Avots: EH II, 38

nùodilt [li. nudìlti], sich abschleifen, sich abnutzen, abmagern: nazis nuodilis. durvīm malas nuodilušas BW. 12338. tavas drēbes nav nuodilušas V Mos. 8, 4. nuodilst kalti ritentiņi BW. 18090, 2. kad tev mēle nuodiltu! tur jāklausās nuodilušie juoki Alm.

Avots: ME II, 775

nùokā`rtuôt, nùolā`rtât,

1) tr., endgültig ordnen, regeln:
naudas lietas LP. VII, 216. pats spē̦ku nuokārtuojuot A. XVII, 324;

2) intr., streifig werden, belegt sein, (vom Wetter) rauh werden:
mēle nuokārtuojusi Konv. ² 2085. Refl. - tiês:

1) = nùokā`rtuôt 2: seja nuokārtājusies MWM. VIII, 125. ģimis it kâ nuokārtājies VIII, 42;

2) sich regeln:
kamē̦r šai ziņā lieta nuokārtuojas Kundz.

Avots: ME II, 796, 797

nùokasît [li. nukasýti], tr.,

1) abschaben, abkratzen:
mēs jumtu nuokasīsim, tad sniegs iekšā Tr. tā kaķe varēja, kuo gribēja, nuo mēles nuokasīt, sie kann von den Fingern saugen St.;

2) abharken:
lielākie akmentiņi nuokasīti ceļa malā Aps.;

3) durchprügeln:
bē̦rni tik labi jānuokasa Dond. [Refl. - tiês,

1) sich abkratzen:
bē̦rns nuokasījies jē̦ls Bauske. čigāns nuokasījās vien aiz ausīm Bauske;

2) scharrend sich fortbewegen:
ar muokām nuokasījāmies nuo sēkļa Warkl.;

3) (zur Genüge) eine Zeitlang harken:
n. sìenu visu dienu C.;

4) eine Weile zanken:
visu dienu ar viņu nuokasījuos Daugeln;

5) eine Weile vergebens suchen:
nuokasījās vien pēc kāda vārda, bet nebija kuo teikt Lis.]

Avots: ME II, 794, 795

‡ nùolišķêt "?": kas tā tāda lišķa mēle manu dziesmu nuolišķēja? BW. 926.

Avots: EH II, 63

nùopũt [li. nupúti], intr., abfaulen: kad tev mēle nuopūtu! vai tev kājas (ruokas 31175) nuopuvušas? BW.19493.

Avots: ME II, 835

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

nùorĩt [li. nurýti], tr., ver-, herunterschlucken: salda, salda zemenīte, tikkuo mēles nenuoriju BW. 15747. viņš sirdīgi nuorija beidzamuo vārdu Vēr. II, 27. nuorīt dusmas, den Zorn verbeissen Blaum. Refl. -tiês, ver-, heruntergeschluckt werden: būs nuorijies kāds lielāks malciņš Purap.

Avots: ME II, 840

nùošņur̂kt,

[1) (prs. nuošņurkstu) =nùoskumt Lis.];

2) verkümmern, nass werden:
kâ nuošņurka meža irbes, pa krūmiem luožņādamas, tâ nuodila ļaudīm mēles, nuo manim runājuot. Gew. das Part. nuošņurcis, durchnässt, durchgefroren, niedergeschlagen, verdriesslich Ahs. n. RKr. XVlI, 43, Etn. II, 177: viņa bija pa˙visam nuošņurkusi Saul. viņš aizbrauca gluži nuošņurcis A. XX, 207. Vgl. nuoņurkt.

Avots: ME II, 870

nùotrunêt, intr., abmodern, abfaulen: lai mēle tev nuotrun! [nuotrunējis kuoks Erlaa.]

Avots: ME II, 878

nùozinât, oberflächlich wissen, ersehen: varu nuozināt, kads būs rītu laiks. nuo tā tūlīt varuot nuozināt, ka viņa mēle nee̦suot radīta latviešu valuodai Dok. A. [tas nav tuvāk nuozināms Janš. Dzimtene ² II, 121.]

Avots: ME II, 890

pabar̃šķi, ein essbarer Pilz ("= guovmēles, miltenes").

Avots: ME III, 6

paduôt [li. padúoti; slav. podati], tr.,

1) geben
(perfektiv): sakās auzas pade̦vušas; pabeŗ auzu pe̦laviņas BW. 29842. buļļiem siena pametiet (Var.: paduodat)! 28947. padevri vakariņas A. XVII, 933. aizmirsis paduot ēst LP. VI, 108;

2) hinreichen, (hin)geben:
paduodi man krē̦slu! cik ruociņas nepadevu asāriņu dzērējam? BW. 15477, 3. nepaduod tautiņām pirmās reizes nākumiņu! BW. 15082,1. paduod ziņu brālītim 13319. dē̦lam izdevies zīmi paduot LP. III, 25;

3) bieten, erweisen
(perfektiv), auch deminuierend: padevu labdienu, labvakaru, dievpalīgu. gribējis paduot jaunkungam guodu LP. III, 102;

4) untergeben:
gubernātuors paduots iekšlietu ministrijai Latv. Refl. -tiês,

1) sich hin-, ergeben, sich unierwerfen:
tam es pate padevuos ar daiļuo augumiņu BW. 25513, 1. dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai BW. III, 1, 51. viņam ne˙kādā ziņā nepaduošuos,] lai˙tur kas; [2) laulībā paduoties, sich in Ehestand begeben Für. I, unter laulība];

3) gedeihen, geraten, gelingen:
labība, luopi, bites, augļi paduodas. abuoli lai brangi pade̦vušies Purap. luopuos svētība nepaduodas LP. V, 12. ne˙kas laimīgi nepaduodas VII, 68. [maize šuoreiz nav pade̦vusies Dunika]. zveja viņam nepadevās. viņam vācu mēle lāga nepadevās Dok. A. - Subst. padevẽjs; wer hinreicht, hingibt; pade̦vums, die Hingabe, die Darreichung; paduôšana, das Hingeben, Hinreichen; paduôšanâs, das Sichergeben; das Gedeihen, Gelingen.

Avots: ME III, 21

[palunkans, ziemlich lunkans: p. spieķis; palunkana mēle Bauske.]

Avots: ME III, 63

pamèļuôt, etwas schwatzen, faseln, klatschen: vēl šuo, tuo pamēļuojis, viņš izstāstīja lietu A. XIII, 952. kad mēle mutē, tad pamēļuo Kaudz. Refl. -tiês, untereinander schwatzen: gājēji tâ savā starpā pamēļuojās JR. V, 61.

Avots: ME III, 70

pasacît [li. pasakýti], tr., sagen, zuraunen, mitteilen: lai izpuva kalpa mēle, kas mātei pasacīja! BW. piel.2 126I7. Refl. -tiês,

1) sagen, mitteilen:
pasakies tu, puisīti, kādu guodu še atnāci! BW. 35250;

2) danken:
viņš pasakās par tuo paduomu LP. VI, 1055; ungew. für pateiktiês.

Avots: ME III, 93

pask, paska, verkürzt aus paskat[i], sieh mal: pask, tagad arī viņi deldē savas mēles gar mani A. XI, 478. tâ tik mēs nicināt mākam tuo, bet paskat, paskat, kas par ruokas darbu tādai! LP. V, 277.

Avots: ME III, 99

[pašļupstêt, ein wenig lispeln: uodam mēle pašļupstēja Pas. I, 407; lispeln (nach Ausdrücken des Könnens): nuosalušais nevarēja pašļupstēt Dunika.]

Avots: ME III, 115

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106

paštàisnîgs, paštàisns, selbstgerecht: jaunās, paštaisnās mēles mē̦tāja Lienu ar akmiņiem Kaudz.

Avots: ME III, 117

peñterêt C., -ẽju,

1) verreffeln
Berent n. U., verknoten Gold:, Gr.-Essern, Lesten, Ulpisch, Ruhtern; flechten BW. 6867 (vīzītes penterēju);

2) (eintönig und schnell) sprechen, schwatzen, gedankenlos und unverständlich beten
Seew. n. U., eine Sprache kläglich sprechen Balt. V. n. U.: mēle pate kâ klabiķis penterēja MW. dzē̦rāji palika kruogā penterējuot Ulpisch. muļķīga vārdu penterēšana A. XXI, 264. penterēt vienā gabalā MWM. v. J. 1896, S. 802; "jaukt, neskaidri runāt" Wessen; "schnell und dumm sprechen" Kaugershof. Wohl als ein Kuronismus od. Lituanismus zu pît; zur Bed. 2 vgl. li. niekus pinti "Unsinn reden" und pinklis "albernes Zeug" Lit. Mitt. I, 231.

Avots: ME III, 200

pìecgalˆvis, wer 5 Köpfe hat: (kambarjunkurs) pārspēja arī šuoreiz briesmīguo piecgalvi un, visām piecām galvām izgriezis mēles, paglabāja tās Pas. II, 160 f.

Avots: ME III, 241

pìetūkt, anschwellen: alus pietūkuse seja Baltpurviņš I, 4. mēle pietūkuse Stari III, 221. mē̦dz iekaist un pietūkt tie dziedzeŗi . . . A. XX, 90.

Avots: ME III, 306

pĩkstis, ‡

2) eine Art Gepiepe
Mekons Zelta mājas grm. ³ 309 (wo die mit einem p. verbundene Erscheinung folgendermassen beschrieben wird: siltu, mīkstu maizi un neatdzisušu kartupeļu biezputru ē̦duot. vistām nāsis aizķep ...: tām nu dvaša jāve̦lk caur muti ar svilpuošanu, pīkstēšanu, pie kam mēle tiek apme̦sta ar cietu ādu).

Avots: EH XIII, 240

plaûkšas ² Arrasch, Wandsen, plaukši U. Manz. Post. III 175, = plaušas, die Lungen plaũkšêt C., plàukšêt ² Tirs., plaukškêt, -u, -ẽju, auch plaušķêt, -u, -ẽju, plaũkšinât Karls., plaukšķinât,

1) plaušķināt Bers., einen klatschenden, laut schallenden Ton von sich geben
(plaũkšêt Dunika), (in die Hände) klatschen (plaũkšinât Dunika), patschen: lai tā tava mēle plaukš (Var.: plaušk) kâ plaukš vāle velējuot! BW. 22676 var. griezās nu divi pāŗi basām kājām, tâ ka grīda vien plaukšķēja Janš. Dzimtene IV, 10. plaukšķē̦dami viļņi sita gar tvaikuoņa sāniem Ze̦ltmatis. putra vārās plaukšē̦dama Tirs. n. RKr. XVII, 73. brunčiem ap kājām plaukškuot JR. VII, 99. Sprw.: plaukšķina kâ zivs pa sausu zemi. ruokas plaukšķinât Kaudz. M. 193. publika visiem spē̦kiem plaukškināja (applaudierte) Alm. es izdziedu piecas dziesmas, tu tik lūpas plaukšināji BW. 877, 1. dagla cūka aizgaldē ausis vien plaukškināja BW. 22832 var. baznīcniekiem pa priekšu jāja aulekšus, ar... pātagām plaukšinādami, brūtgāna un brūtes brālis BW. III, 1, S. 58;

2) plaukšķêt. plaũkšêt PS., plàukšêt ² Tirs. n. RKr. XVII; 73, plappern, klatschen:
kaut tā plaukša neplaukšēj[u]se, ka es rupju dziju vērpju! BW. 8402, 12 var. Refl. plaukšêtiês, schallen: vakar šāvu vāverīti, šuodien krita, plaukšējās BW. 30527. Zur Interj. plaũkš.

Avots: ME III, 325, 326

plekšķenīca, plekšķenīce A. v. J. 1897, S: 522, die Schwätzerin, Plappertasche: tāda bija vedējīša, tāda bija ve̦damā: plekšķenīca vedējiņa, zvaņa mēle ve̦damā BW. 22841.

Avots: ME III, 335

pļugava Tauerkaln n. U., comm., pļugavs Wessen (= "nelāga"), Jauns., Oberkurl., Infl., ein Lump, Schwätzer, liederlicher Mensch: nuokuļas kā pļugava ar niekiem. vārās kā pļugava. pļugavas mēle kā guovs aste dauzās pa sūdiem Alksnis-Zundulis. ak tu pļugavs nuo bābas! Jauns. diezi, kur tie pļugavi ir palikuši? sūti nu tādus! Jauns. Entlehnt (s. Wolter Разысканiя 145) aus dem Russischen (vgl. wr. плюгаво "мерзко", klr, плюгава "негодница" ).

Avots: ME III, 372

prasît (li. prašýti "fordern, bitten", slav. prositi "bitten"); -u (od. -ĩju BW. 7088 var.), -ĩju, tr., intr.,

1) fragen;
(Pilskalne im Kr. Illuxt) bitten (mit dem Dat. der Person): Sprw. kuo nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram! prasi suņam de̦su! vai auns prasīs vēzim vilnas? nāve neprasa pēc gadiem, der Tod fragt nicht nach dem Alter. prasīts makā ne˙krit. paduomu, atbildi, gala vārdu prasīt. ceļu prasīt, sich nach dem Wege erkundigen. atļauju prasīt, um Erlaubnis bitten. uz manim (gew.: man) māte prasa, vai ir laba sveša māte BW. 23171. ja gribat, ņe̦mat mani, pēc pūriņa neprasiet! BW. piel. ² 4945, 2. prasīt prasu kaimiņam, nesēj zirņu ceļmalā! BW. 29119, 1;

2) fordern:
prasi nuo brāļa savu daļu, verlange vom Bruder dein Teil! U. prasīt savu tiesu, sein Teil fordern: vē̦de̦rs prasa savu tiesu LP. IV, 6;

3) bitten, laden, einladen, auffordern:
uz kāzām prasīt BW. V, S. 216. mūsu saimnieki arī bija kāzās prasīti Jauns. Vārds v. J. 1913, S. 22. Refl. -tiês,

1) für sich bitten:
vai ar naudu es nuopirku [mūžu], vai nuo dieva prasījuos BW. 9241;

2) verlangen
(intr.): viņš sajūt uz mēles kaut kuo, kas prasās uz āru Duomas IV, 365. par gada laiku dē̦ls atkal prasījās iet pasaulē LP. VI, 391. bē̦rns prasās Ar., das Kind will auf den Topf. bē̦rns prasās laukā, das Kind bittet um Erlaubnis, hinausgehen zu dürfen. lai prasuoties uz darvas katlu, er möge um Erlaubnis bitten, zum Teerkessel zu gehen LP. VII, 101. - Subst. prasîšana, das Bitten, Fragen, Fordern; prasĩjums, das einmalige Bitten, Fragen, Fordern; die Frage, die Forderung: gribē̦dama atsvabināties nuo zē̦na prasījumiem un stāstījumiem Kaudz. M. 12. apmierituzt mūsu prasījumus Latvju Tauta XI, 1, 5; prasîtãjs (li. prašýtojis), wer fragt, bittet, fordert, Anforderungen stellt. Nebst pirslis zu ai. praš̍ná-ḥ "Frage", pṛccháti "frägt", arm. harc̣, ahd. forsca "Frage", la. precārī "bitten", procus "Freier", g. fraíhnan "fragen", fragiƥ "πειράζετε" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 44.

Avots: ME III, 377

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383

pulkstiens (unter pùlkstenis),

1): auch BW. 8680, 1 var., Kal., NB.; vīra māmiņai p. mēles galiņā Tdz. 46677 (aus Felixberg). izdzirda pulkstiena skanēšanu Pas. XIV, 392 (aus NB.).

Avots: EH II, 324

purvisks "?": tāda mēle tautiešam, kâ tam purva strazdiņam: dzied purviski, dzied āriski, man[u] māsiņu pievildams BW. 600.

Avots: ME III, 420

I pūte Elv., Manz., U., pùte C., PS., pûte ² Līn., Iw., Dond., pùte ² Kl., pùts ² , -s Warkh., Gr.-Buschhof, Warkl., pūts (i-Stamm?) Wessen, eine Blase; eine Blatter: Sprw. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas. nuo mazas pūtītes izceļas liels auguons. re̦dzam lāsē it kâ pe̦ldam mazu pūtīti Vēr. II, 1058. tâ strādāju, ka dabūju pūtes ruokā Dond. uz afrikāņa ādas nere̦dz ne˙vienas pūtītes A. v. J. 1899, S. 149. tu ieraudzīsi uz pamātes krūtīm baltu pūtīti LP. VI, 791. puns tavā pierītē, pūte (Var.: auguons) mēles galiņā BW. 20920. kad kāda cilvē̦ka miesas ādā... viena balta pūtē me̦tas Glück III Mos. 13, 2. tiem būs... par trumiem tapt, kas izsitas ar pūtēm II Mos. 9, 9. nuomete... putni savus karstus sārņus man acīs, tâ ka baltas pūtītes manās acīs uzlēce Tobias 2, 10. pūtis (n. pl.) "verheilte Wunden, Geschwüre" Sermus. pūtes od. pūtis, feine Ausschläge Adsel. Zu pùst.

Avots: ME III, 452

‡ pùtēle ² Auleja, Kaltenbr., Oknist, = pūtele 1: pūtēl[e] mēles galiņā BW. 8424, 1. būs tev(i) p. ("?"), ne mūsu Ane Tdz. 58671.

Avots: EH II, 344

rabu, Interj., in Verbindung mit ribu: ribu, rabu rīta rasa pa uozuola lapiņām, tâ rībēja ļaužu mēles pa manim runādamas BW. 8831.

Avots: ME III, 460

ribu, auch in der Verbindung mit rabu, rubu, Interjeklion zur Bezeichnung eines polternden, dröhnenden Schalles: ribu, ribu (Var.: rību, rību) mans pūriņš atpakal bāliņuos BW. 23061. ribu, rabu rīta rasa pa uozuola lapiņām; tâ rībēja (aužu mēles, par manirn runādamas 8831. bungas rīb ribu, rubu Rainis.

Avots: ME III, 522

‡ II rīdât "bē̦dāties" (?): trīs dienas panāksnieces r. rīdāja. sudraba mēlenes me̦klē̦damas Suitu k., № 312 (ähnlich Tdz. 58551).

Avots: EH II, 375

I rinkt, -kstu od. -ku, -ku,

1) sammeln,
(riñkt), "gūt, manguot" Nigr.: kāzu tē̦vs ar šķīvi ruokā rink naudu RKr. XVI, 147. nuo sē̦tas vez sē̦tas šķindama, rinkdama (rindama [?] BW. 1459) VL. aus Nigr.;

2) prs. riñkstu Amboten, Assiten, riñku Rutzau, Dunika od. riņ̃ķu Kalleten, Wain. (an diesen 2 Orten auch prt. riņ̃ķu), "(nuopļautu labību) grābekļiem sagrābt klēpjuos (Kalleten) jeb savelt klēpīšuos" (Amboten, Rutzau, Assiten), "ritināt, velt" Nigr.: meitas aizgāja auzas riñkt. lai druvā auzas vai mieži ritināmi: viņa riñkst savu spaili līdza Janš. Dzimtene V, 256;

3) riñkt, -kstu, -ku, frieren, frierend erstarren
Salgaln, Sessau, Bornsmünde: jūsu mēlei luocīties, kalst un rinkt! De̦glavs Rīga II, 1, 164;

4) riñkt, -ku, "(die Därme eines geschlachteten Tieres) reinigen"
Wirginalen: tīrījamās de̦sas uzmauc uz kuociņa un apgriež uotrādi; īsti šuo apgriešanu sauc par rinkšanu. In der Bed. 1 aus li. riñkti "auflesen", woher wohl auch riñkt 2. Zur Bed. 3 vgl. riñgt.

Avots: ME III, 528, 529

I rist (li. rišti "binden"), praes. risu U., Kl., ristu St., rîstu ² Līn., prt. risu,

1) tr., prs. u. prt. risu Nerft, binden
Biel., Kalzenau, Schujen, Nerft n. U:; risamais, das Band Wallhof;

2) tr., auftrennen
St., Bergm. n. U.;

3) (prs. rîstu ² Bixten, Degunen, Dond., Bauske, Windau, ristu Lautb., Salis, Adiamünde, N.-Peb., Bers., Kreuzb., Laidsen, Wirginalen, Assiten, Alschw., risu Neugut; in Windau sei das iz auch ins Präteritum eingedrungen), intr., "voneinander gehen, wie eine Naht od. Haarflechte"
Dressel, (prs. ristu, prt. risu) MSil., Nötk.; sich abwickeln Kl.; sich lösen (eig. und fig.): kamuols sāk rist. cieti savas kājas āvu,... lai nerisa visu mūžu BW. 16988. cimds rîst ² Frauenb. nuo sarkanām ruozcm lapas rīst Asp. saite pēc saites rīst Rainis. nuo manas mēles bij risušas pamiruma saites Vēr. II, 941. mākslas sakari ar dzīvi rīst MWM. XI, 194. pavedienu jau jūtu risam Vēr. II, 796. asaras rīst Stari I, 150. arājiem darbā sviedri rīst JR. VII, 76. stikla zīlītes nu rīst Stari II, 491. risīs ēnas tev nuo sejas III, 30, lai dzelži mīksti tuop un rīst Rainis. drīz dzīvība risīs Vēr. I, 1223. vaļā risīs lāsts U. b. 93, 66. rīst ilgu vaiņags nuo galvas MWM. VII, 772. risīs visa sāpju vara... it kâ sniegs vlegli rīst nuo kuoka zara... Asp. - Das prs. ristu resp. rīstu dürfte zur intransitiven Bed. (3) entstanden sein. Die Bed. 2 kann in der Verbindung mit at-, iz-, nùo- sich entwickelt haben. - Nebst raisît, apr. perrēist "verbinden", senrists "verbunden" wohl zu ae. wrīon "einhüllen", mhd. rigel "Kopfbedeckung, die man umwindet", la. rīca "Kopftuch" u. a., s. Bezzenberger GGA. 1874, 1247, Trautmann Wrtb. 246, Lidén Anlautges. 5 ff., Persson Beitr. 343 f., Froehde BB. XVII, 307, Walde Wrtb.2 652.

Avots: ME III, 531, 532

runiķis , ein Schwätzer: mūsu runiķiem mēle niez Latv. Zu runât.

Avots: ME III, 562

sačunkuruôt, sačunkurêt,

1) tr., zusammenschrumpfen lassen, zusammenziehen;

2) intr., sačuñkarêt Dond., zusammenschrumpfen:
ve̦cmātes ģīmis sačunkarējis. Refl. -tiês, zu sammenschrumpfen, einschrumpfen, sich zusammenziehen: sačunkuruojās mēle Latv.

Avots: ME II, 606

sagram̃stît, tr., zusammenscharren, zusammensuchen, aufsuchen, zusammentasten: sagramstīt siena, salmu, skaidu atkritumus Ronneb. kabatā sagramstīju dažas kapeikas ebenda. lāga siena nedabūju, tikai šādus, tādus gružus sagramstīju Adiamünde. sagramstīja rūsu un žagarus Etn. II, 67. kungs sagramstīja kādu . . . apkaklīti Vēr. lI, 67. viņš gramstās apkārt ar ruokām, kamē̦r beidzuot sagramsta lielas dze̦lzu duris Pas. II, 218 (aus Ronneb.) - niekus, kas uz mēles sagramstāmi Seibolt.

Avots: ME II, 627

saĩte Bl., PS., Karls., Līn., Iw., Tr., Wohlfahrt, C., sàite ² Kl., Gr.Buschh., saĩta Bauske, sàita ² Sussei n. FBR. VII, 140, Zajmuiža, Warkl:, saits (li. saĩtas "ryšỹs, kuriuo karves riša tvarte" in Dusetos; auch bei Būga Aist. Stud. 87) Manz., Ruj., Bewern, auch saitis Glück, das Band, die Fessel (auch fig.), die Schnur U. (saite): man pārtrūka brunčiem saite (Var.: aukla) BW. 382, 9 var. es savām telītēm ābuoliņa saiti (Var.: saitu, valgu) viju 28880, 1. saits (viņa mēles) tapa svabads Manz. Post. II, 203. citi ir... cietuši . . . saites un cietumu (Bande und Gefängnis) Glück Hebr. 11, 36. dievs . . . eņģeļus, kas apgrē̦kuojušies... nuodevis . . . saišiem (tumsības) (Ketten der Finsternis) II Petri 2, 4. pieminiet manu saišu (gedenket meiner Bande)! Koloss. 4, 18. sarāvis saites ar pagātni Vēr. I, 1411. viņa stāv saitē ar . . . mūžīgu dzīvību Kaudz. M. 57. ap dvēseli vijušās saites Vēr. I, 1038. - balss saites, die Stimmbänder. ce̦pures saite, die Hutschnur U. kakla saite, der Schlips, die Krawatte: apkaklīte un raiba kakla saite A. Upitis Ragana 5. nabas saitīte JR. VI, 22, der Nabelstrang. saišu audi, Bindgewebe MWM. IX, 420. zu sìet.

Avots: ME II, 637

I sakarinât, stark reizen, ärgern: slima mēle ir daudz sakarinājusi Glück Sirach 28, 14.

Avots: ME II, 645

‡ *salauskât (erschlossen aus ostle. salouskuôt Liepna, wo ou auch aus ū entstanden sein kann!), = sasprē̦gât 1: mēles virspuse ir tāda kâ salauskājuse, tāda kâ rupja.

Avots: EH XVI, 424

salˆds (li. saldùs, acc. sáldų), süss (auch als Gegensatz von salzig od. sauer; eig. und fig.): salds kâ sukurs, kâ me̦dus. salds piens, süsse (frische) Milch. salds miegs, süsser (fester u. ruhiger) Schlaf. salds vīns, süsser Wein; Sekt Brasche. Sprw.: me̦dus salds, miegs vēl saldāks. juo rūgta zâle, juo salda veselība. lišķim salda mēle. lulināt saldā miegā Kra. Vīt. 79, in süssen Schlaf einlullen, einschläfern. galvas izsitumi jāiesvaida ar salda sviesta (ungesalzene Butter) maisījumu Etn. II, 10. vārdi tik saldi kâ me̦dus Br. 547. dzirdu dažu saldu vārdu čukstam Aus. I, 100. tik salda mutīte kâ me̦dutiņš BW. 11172, 1. vīrs ar saldām acīm Turg. Muižn. per. 14. salˆdie âbuoli, Äpfel Mar. n. RKr. XV, 134. - Subst. salˆdums (li. saldùmas), die Süssigkeit, Süsse. Nebst iesals "Malz"und li. sálti "süss werden" zu aksl. sladъkъ "süss", r. солоди́ть "süss machen", сóлодъ "Malz" und wohl auch zu got. salt "Salz" usw., s. J. Schmidt Neutra 182, Bloomfield AJPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 249, Walde Vrgl. Wrtb. II, 453.

Avots: ME II, 669

salùgt, tr.,

1) zusammenbitten, einladen
(auf mehrere Objekte bezogen): salūgt bēriniekus LP. IV, 7. par viesiem brūte salūdza savus radus BW. III, 1, 26. es salūdzu (Var.: sasaucu, saaicinu) jaunus puišus salda alus nuodzerties BW. 9423, 4. mīksta mēle salūdzuot, īsa ruoka mieluojuot 28512;

2) bittend erlangen:
jau biju salūgta, sade̦rē̦ta BW. 24046, 1. Refl. -tiês, eine bestimmte bezw. längere Zeit bitten: ilgi salūdzies LP. VI, 84. salūgušies līdz pusnaktij VII, 143.

Avots: ME II, 677

samistrêt, samistrît Nötk., samistruôt, tr., vermischen, durcheinandermengen, verwirren: viņš pie tiesas tuo lietu tâ samistrīja, ka nevarēja ne gudrs tikt Nötk. samistruota laulībiņa Zalktis l, 21. Refl. -tiês, sich verwickeln, sich verwirren: mēle samistruojas Etn. III, 140. samistrîtiês "sarežģīties, kļūdīties" Warkl.

Avots: ME II, 687

sanīdināt,

1) verhasst machen
Für. I (unter nīst);

2) (mit î) verfeinden
Walk, Nötk., Mar., Schwanb., Lös., Druw., Sessw., Bolwen: ļaunas mēles gribēja mūs sanîdinât Jürg., Fehsen, Schibbephof, Bers., Dunika, N. -Peb., Neuhausen. sanīdināt (aufhetzen) arī meitu pret saimnieku Mitau, Ligat.

Avots: ME II, 693

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

satît, tr., zusammenwickeln; einwickeln, einhüllen: kalējs... iztinis pulku baķu audekļa, kamēr varējis... raganu satīt kâ mazu bē̦rnu LP. IV, 167. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwickeln; sich einwickeln; sich verwickeln
U.: viņa satinās se̦gā. viss satinies pe̦lē̦kā miglā Aps. V, 27. e̦smu satinies kâ muša zirnekļa tīklā Neik. 40. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķī griezt, tik pinkās satinās (Var.: sapinās, saķērās) BW. 17211 var.;

2) stolpern:
mēle satinas Krišs Laksts 32. man... satinās Libek, Pūķis 13, ich habe mich versprochen;

3) Umgang haben
U.: nav labi ka tu ar Jēci satinies Plūd. Rakstn, I, 123.

Avots: ME III, 764

sàudekle ² Kl., Bers., Warkl., Nerft, Saikava, Spr., Buschh., Kreuzb., saûdekle Laud., saudīkla Landskorona, das Weberschiffchen; fig.: etwas, was sich schnell hin und her bewegt: tam mēle iet kâ saudekle Laud. tur zivtiņas kâ saudeklītes skrej Juris Brasa 6; auch: einer, der sich um andrer Leute Angelegenheiten kümmert Laud., Bers.: kuo tu maisies uotra lietās kâ saudekle? Nebst li. šaudyklė "Weberschiffchen" zu saut, šaut.

Avots: ME III, 770

šaũdît C., Jürg., -u, -ĩju,

1) wiederholt (hin und her) schnellen:
guovs šaudīja mēli Krišs Laksts 52. čūska... dze̦nuliņu vien šaudīja BW. 26051;

2) wiederholt oder viel schiessen (mit einem Schiessgewehr):
tē̦vs šaudīja... rubeņus Mērn. laiki 238. uzcēla karuogus un šaudīja ar plintēm BW. III, 1, 82. vedējus sagaidīja taurē̦dami, šaudīdami, kliegdami 87. sāka puoļi šaudīt LP. VII, 153;

3) Backenstreiche geben
Neik. n. U. Refl. -tiês,

1) einander beschiessen;

2) wiederholt hin und her schiessen
(intr.), fahren (intr.), schnellen, zucken, huschen: visu nakti tur šaudījâs. citām jāja precinieki; es priekšā šaudījuos BW. 7918 var. (zirgs) kâ burbulis šaudījās 29720 var. pa gaisu šauduoties... spīganas LP. VII, 592. Šļupstis... vairs tâ pa mežu nešaudīšuoties Upīte Medn. laiki. šaudās palsi zibeņi Asp. R. VII, 56 (ähnlich LP. IV, 135). upē uguns šaudās Jaunības dzeja 59. uguns de̦g un izdzisdama šaudās MWM. VI, 334. uorīte šaudījās pa ceļu kâ atspuole Aps. III, 20. skanē̦damas šaudīsies... izkaptis Vēr. I, 1132. ķermeņu daliņas šaudās uz visām pusēm Pūrs III, 61. bites... šaudās pa kārklu krūmu Upītis St. 26. zivtiņas šaudījās pa akmeņu starpām Zemn. dē̦ls 63. bezdelīgas vidžināja šaudīdamās pa gaisu A. XX, 245. kad bē̦rns šaudās, nav mierīgs JIgRKr. VI, 45. acis viņam gruozās un šaudās A. XX, 82. mēle tev arī šaudās kâ atspuole Jaun. mežk. 89. viss manā sirdī ir šaudījies augšup, lejup Rainis Ģēte VI, 74. Nebst li. škudyti "mehrfach schiessen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 6

šautra, šåũtęr Schlehk n. FBR. VII, 45 < šautra oder *šautre,

1) ein hölzerner Pfeil
Skuolas dr. II, 149, Freiziņ: dāvināšu katram pa šautrai un luokam Pas. IV, 318. laide nuo luoka asas šautras III, 313. mēle... savilkās smaila kâ šautra IV, 415;

2) (s. auch šautrs I) ein Stock, Knüttel Wessen,
(mit aû ² ) Tr., (mit àu ² ) Kalz.: nāca... raganas šautrām LP. I, 145. kam šautra, tam ābuols Br. sak. v. 1072; ein Holz, worauf Strömlinge zum Räuchern gelegt werden Adiamünde; eine dünne Stange, eine grosse Rute (mit àu ² ) Stomersee;

3) ein Türriegel
(mit aû ² ) Raiskum;

4) = liekšķere Memelshof; die Brotschaufel (lize) GrawendahI (mit àu ² );

5) šautras stiebris Freiziņ, eine Art Sumpfpflanzen;
vgl. šautru sakne. Wenigstens in den Bedd. 1 - 3 zu šaut.

Avots: ME IV, 10