Paplašinātā meklēšana

àizmugura, -re, das, was hinter dem Rücken ist: nuo klinšu bluķu aizmugurēm kūpēja augšā balti sniega putekļu mākuoņi. Gew. im Gen.: ka tu man vairs šādu aizmuguras (heimlich, unerlaubt) ceļu nestaigā! A. XVIII, 5; aizmuguras oder aizmugurisks spriedums, Verurteilung in contumaciam Str.; cf. aiz muguras aprunāja mani BW. 8815, Adv. àizmuguris, hinter dem Rücken, hinterwärts, nach hinten hin: zuobuojās aizmuguris A. XI, 56. aizmuguris gan šāvis, tuomē̦r nuošāvis LP. II, 19.

Avots: ME I, 41

bal˜tmugara: hinter baltmugurīte zu ergänzen BW. 16464.

Avots: EH I, 202

‡ baltmugara Ulanowska Łotysze 13, = bal˜tmugura.

Avots: EH I, 202

bal˜tmugura, -ure, beliebter Name einer Kuh mit weissem Rücken: zīmaļa, raibaļa, baltmugurīte.

Avots: ME I, 257

mugura: auch Oknist;

1): beigts ar visu muguru, es ist aus mit ihm
Lubn.;

4): das Obere
Diet.; Höhenzug Lubn. n. BielU.; izkapts m. Grob., Heidenfeld, der dicke (obere) Rand einer Sense; "skalu plêšamā kuoka daļa, kas kuokam auguot bijusi pārklāta ar mizu" Siuxt: bē̦rzu skalus plêš nuo muguras. Zur Etymologie s. FBR. XI, 208.

Avots: EH I, 829

mugura, mugara, mugurs [Glück Spr. Salom. 26, 3, Bielenstein Holzb. 651 ^1], Ruj. 26901, 2 [bei Glück III Mos. 3, 9 ein gen. s. mugures, Chron. 29, 6 ein acc. s. muguri],

1) der Rücken:
Sprw. lai būtu kupris mugurā kad tik nauda čumurā. (zirgam) mugura kâ lāva LP. II, 76. man plata mugura, es varu nest BW. 20763. viņš strādājis, tâ sakuot, muguras neatliekdams Niedra. man jau me̦tas slapja mugura. viņi raujas katru dienu slapjām mugurām. kas grib mana daiļa pūra, tam pagriezu muguriņu. aiz muguras, hinter dem Rücken; viens darbs jau aiz muguŗas Lp. VI, 915. tikkuo bij bēŗu māja aiz muguras... Kauz. M. aiz muguras aprunāja... mani BW. 8815;

2) der Rücken, die Hinterseite des menschlichen Körpers erscheint als die Zielscheibe des feindlichen Angriffs, der Schläge:
Sprw. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. tē̦vs šiem tūliņ mugurā LP. IV, 153. dabūsi pa muguru! zvelšu tev pa mugru īstajam bāliņam ar akmeni mugurā BW. 10332;

3) mugurā, tīri salmi vē̦de̦rā. vienas biksas mugurā (gew. kājās) BW. 13109. vairāk nebija kâ tik, cik mugurā Janš. Bei den Verben des anziehens, Steigens u. a. entspricht mugurā in imperfektiver bedeutung den Präfixen

ap-, uz-: viņš ve̦lk kre̦klu, svārkus, kažuoku mugurā, er zieht das hemd, den rock, den Pelz an.
es kāpu, lēcu zirgam mugurā, ich bestig das Pferd;

4) kalna mugura, der Bergrücken;
grāmatas m., der Rücken des Buches; krāsns mugura, der obere Teil des alten Ofens; naža m., Messerrücken;

5) suņu mugura, Hundsfott:
nāciet šurp jūs, suņu muguras! Alm. [mugura assimilatorisch aus mugura; das verhältnis zum gleichbed. li. nugarà (woneben auch dial. juod - nugùris "mit schwarzem Rücken" Jušk. 690) ist unklar. Auf ein kur. * nugara weist das entlehnten ersa - mordw. mukoro Zum Suffix vgl. li. steigara "Glied, Gelenk".]

Avots: ME II, 661

‡ mugurans Salis, uneben, ungleich: mugurana virve.

Avots: EH I, 829

platmugura, comm., ein breitrükkiger Mensch od. ein solches Tier.

Avots: ME III, 322

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

ãderêt, -ēju,

1) zur Ader lassen, meist vom Vieh.
iesārti āde̦rē̦tas uolas, geadert Konv. ² 485;

2) gerben, prügeln:
tiks mugura āde̦rē̦ta BW. 26072.

Avots: ME I, 236

‡ àizbàlzît, zudeckend hinter etwas stecken: a. se̦gu aiz muguras. Refl. -tiês, sich zudeckend, den Rand der Decke hinter den Rücken oder den Bettrand stecken: viņš ir labi aizbalzījies.

Avots: EH I, 7

‡ àizčubinât,

1) verstopfen, zustopfen:
a. siena stirpu (eine herausgenommene Lücke im Heu anfüllen) Bauske. a. (mit Lappen verstopfen) caurumu KatrE., Lems. a. (stecken) apse̦gu aiz muguras Siuxt;

2) sorgsam, hätschelnd fort-, ausbegleiten:
a. bē̦rnu uz skuolu Heidenfeld;

3) langsam fort-, hinfahren:
a. ar ve̦cu zirgu KatrE., Trik.

Avots: EH I, 16

àizglaust,

1) hinter etwas streichen
(perfektiv): a. matus aiz ausīm;

2) heimlich hinter etwas stecken
(mit aũ ) Dunika, Kal., O. - Bartau, Rutzau: a. kuo aiz skapja. Refl. -tiês, sich hinter etwas schmiegen (perfektiv): bē̦rns aizglaudies mātei aiz muguras.

Avots: EH I, 24

‡ àizvīkstît Siuxt,

1) zuwickeln:
aizvîksti ² labi sainīti, ka neizbirst!

2) wickelnd hinter etwas stecken:
a. kam apse̦gu aiz muguras.

Avots: EH I, 64

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

‡ apniẽzêt Ahs., zu jucken anfangen: man visa miesa apniezējusi. Refl. -tiês, für eine kurze Zeit zu jucken anfangen Bauske: man apniezējās mugura.

Avots: EH I, 104

aptaûstît, tr., betasten, befühlen: aptaustījis luopu muguras Etn. II, 89; pulsu. gan es tev lielus aptaustīšu, ich werde dir schon zeigen Alm.

Avots: ME I, 130

‡ apžê̦kš ² AP. (wohl aus *apžē̦rgš). = apzvẽrdzeniski: uzsēsties aitai a. uz muguras.

Avots: EH I, 129

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. ² 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174

atsìet, tr.,

1) losbinden:
kam kājiņas neatsēja? BW. 1361;

2) zurückbinden: ruokas atsiet uz muguras; atsiet zirgam galvu, den Kopf des Pferdem mit der Leine an eine der Femerstangen zurückbinden, damit das Pferd nicht vorwärts gehe;
atsiet zirgam asti BW. 14436. jāatsien kāds zariņš, kas par daudz nuokāries Kundz.

Avots: ME I, 191

atskaluôt, her-, wegspülen: viļņi atskaluoja malku pie malas. Refl. -tiês, her-, weggespült werden: ūdenī vecene atskaluojās nuo kumeļa muguras LP. IV, 36.

Avots: ME I, 191

bàlziêns,

1): auch AP., (mit àl ² ) KatrE., Sonnaxt (hier daneben ein Demin. bàlzienītis ² ), (mit alˆ ² ) Grob., Siuxt, (bàlzìenis ² ) Warkl. n. FBR. Xl, 120, Kaltenbr.: tur balzienus sutināju BW. 34630. balzieniņu samaitāju 35552; ‡

3) ein Teil des Wagens
(mit alˆ ² ) Siuxt; ‡

4) das untere Querholz (das Trittbrett) an der Schaukel
(bàlzìenis ² ) Warkl.: airēm vēl balzieņa nav Warkl. šūpuļa kārtis... saķēris nuostājas... pašā balziena vidū Janš. Paipala 25; ‡

5) ein nur an beiden Enden (horizontal) angenähtes dickes Band auf dem Rücken eines Mantels
Frauenb., Schnehpeln (mit alˆ ² ), Blieden, Luttringen: stipri ne̦sātā pusmētelītī ar balzienu uz muguras Janš. Dzimtene V, 283,

Avots: EH I, 203

I blãva, Demin. blāviņa, ein grosser, durch Schlag verursachter blauer Fleck am Leibe: dabūju tādu blāvu nuo zirga spēriena, ka bail redzēt Naud.; der Fleck [blâva ² Weinsch.], die Lache: kurpnieks gulēja uz grīdas asins blāvā Tēv. ruokrakstā... zinu katru blāviņu. līdz pat mugurai bija viena pati dubļu blāva A. XVIII, 127. debess atspīd purva ūlens blāvā MWM. XI, 223. [tam ģīmī blāva (ein roter Fleck) Nigr. debesīs blāva ("sārtums") Nigr., Ekau. wohl zu blāvs.]

Avots: ME I, 312

buôztiês, - žuôs, - zuôs,

1) sich borsten, sich sträubig machen:
cūkas, suņi, kaķi buožas, t. i. saceļ muguras vilnu uz augšu, kad saskaistas PS.;

2) sich dick vermummen
(= stipri apģērbties);

3) fig. borstig, verdriesslich werden, sich ārgern:
bet kuo nu mēs, draugi, buozīsimies MWM. VII, 141. viņš buozās un kuodīja lūpas. [In der Bed. 1 u. 3 wohl zu an. bágr "verdriesslich", norw. baag "mürrisch", ahd. bāgan "sich zanken, streiten", ir. bág "Kampf" u. a.; s. KZ. LII, 118 f.]

Avots: ME I, 363

ducêt, -u, -ēju. [in Salis dûcêt ^2],

1) intr., brausen, sausen:
viņa galvā ducēja un dunēja Blaum. tā maliņa ducēt duc BW. 16569; dumpf schallen: kam mugura, piesituot, duc Etn. II, 111;

2) tr., vor sich brummen:
dziesmiņu Jaun. Dr. [Refl. -tiês, anhaltend brummen BW. 23401, 3 var.]

Avots: ME I, 509, 510

dze̦lˆte̦nbrũns, gelbbraun: līdakai ir dze̦lte̦nbrūna mugura Sassm.

Avots: ME I, 542

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

grè̦ks,

1) die Sünde ;
asins grē̦ks, die Blutschande ; nuo grē̦kiem atgriezties, sich bekehren ; grē̦kus atmest, von der Sünde lassen ; grē̦kus darīt, padarīt, Sünden begehen ; grē̦ku nest, die Schuld auf sich haben ; grē̦kus pieduot, vergeben ; grē̦ku pelnīt, wegen seiner Sünde Strafe verdienen L. ; eine Sündenschuld auf sich laden U. ; grē̦kus sūdzēt, beichten. Sprw. : grē̦ks grē̦ku dzemdē. pašam grē̦ka maiss uzmuguras, citam kulīti ierauga. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra. nebīsties grē̦ku dēļ, pasaulē rūmes diezgan. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. cik tāļu grē̦ks, nuogriêz ar nazi. ne grē̦kam! auf keine Weise : ne grē̦kam tuo zirgu valdīt, das Pferd ist auf keine Weise zu bändigen U., Sonnaxt, A. -Rahden, Bers., Adsel, Kokn. n. A. XIII, 329. tasnu būtu gluži par grē̦ku, das wäre gerade zu eine Sünde Upīte Medn. laiki 44 ;

2) der Schade :
kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vainadziņš BW. 24419. [grē̦ku maksāt, atlīdzināt U., einen Schaden ersetzen.] tādā laikā meitu paturēt liels grē̦ks Etn. III, 74 ; namentlich der Feuerschade : kuo jūs dīžājiet, kad grē̦ks ārā? Etn. I, 94 ;gewöhnlich dafür uguns grē̦ks ; ūdens grē̦ks, Wassernot Für., U. lai tie grē̦ki paliek pa pusi U., leg du soviel zu, als ich ablasse (oder umgekehrt)! [Nebst li. griēkas und apr. grīka- aus slav. grěхъ dass.]

Avots: ME I, 652

gũgât, -ãju, "?": man mugura nuolīkuse, īsus linus gūgājuot BW. 28348 [aus Linden- Birsgaln. Zu li. gùngti "сутулиться" gùnga "горбина"?]

Avots: ME I, 686

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

‡ ìekrikstêtiês Dond., ìekrikšķêtiês Frauenb., einen kurzen, knackenden Laut erzeugen: dakšas kāts iekrikstējās; vai nebūs ielūzis? Dond. kaut kas iekrikstējās un čāpāja viņam aiz muguras Dünsb. Apakš ziemas svētku eglītes III, 140. man mugurā iekrikšķējās kāds kauls Frauenb.

Avots: EH I, 522

‡ ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523

ielun̂cinât ^2: auch Dunika. Refl. -tiês, ‡

2) = ielùocîtiês 3: kad ieluñcinās, tad ir atkal lunkana mugura Frauenb.

Avots: EH I, 528

iemaši, gew. iemati,

1) Saum, Spädel am Hemede, Kleide;

2) die Knöpfe des Rockes auf dem Rücken; die Taille;
iemaši (iemati) ir vieta, nuo kurienes iesākas šķēre uz svārku muguras Wend. n. A. XII, 560. Zu iemest.

Avots: ME II, 43

izdìrât, tr., herausschinden: izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54.

Avots: ME I, 728

izguodît (unter izgùodât ), ‡

7) ausreinigen
(mit uô ² ) Siuxt: ratu smēres mučeles izguodī. zirgiem bij pieputējušas muguras; pa ziemu nevarēja tâ i., bet vasaru izpeldināja.

Avots: EH I, 451

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izrēdît (li. išrėdýti), tr.,

1) aufbieten, bestellen, anordnen, schicken
[Welonen u. a.]: Laima, Māŗa un Saule atnākušas izrēdīt tautas BW. III, 2, 144. saimniece pati vien puišus, meitas izrēda Lubn. n. Etn. I, 59;

2) [izrèdît ² Mar., nach der Qualität aussortieren:
izr. mazuos kartupeļus nuo lielajiem;

3) bei Elv. bezahlen, büssen:
gan viņš tuo izrēdīs. kuo mute pe̦lna, tuo mugura izrēdī. [Aus изрядить.]

Avots: ME I, 791

jâdinât, tr.,

1) freqn. fortgesetzt reiten, abtummeln
[li. jodinė´ti]: kas drīkst manu kumeliņu apse̦dluotu jādināt (Var.: jādelēt) BW. 15502;

2) fakt., reiten lassen
[li. jodìnti]: bē̦rnu uz ceļa, uz muguras.

Avots: ME II, 105

‡ jeģe Frauenb., ein gürtelartiges Gewebe: jeģēs stāvēja se̦dlu kāpšļi. jeģes uzšuva svārkiem uz muguras kâ balzienu.

Avots: EH I, 562

just, jùtu, jutu (li. jùsti),

1) fühlen, empfinden:
viņš piedzēris, ka ne˙kā vairs nejūt. [gan tava mugura tuo jutīs U.] sirmgalvis, juzdams pēdējuo stundiņu LP. VII, 1137;

2) bemerken, wahrnehmen:
vaļā durvis, vaļā luogi, nejūt pašas malējiņas BW. 13646. līgaviņa, miega cūka, nejūt mani pārnākuot 26882. nejūt ganu izdze̦nam 6692. nuo jātniekiem ne jutin nejutuši LP. VII, 1061. kur tā mūsu Jāņa māte, ne nejuta staigājuot BW. 32594. saimnieks bij jutis, kādu paduomu šie de̦vuši Aks. Refl. - tiês, sich fühlen: tu taču vakar vakarā juties tik gurde̦ns Vēr. II, 141. valdinieks, pie beigām juzdamies... LP. III, 76. [Nebst. jaust (wo jau - aus eu - entstanden sein kann), woher das j - in just bezogen sein kann, nach Ehrlich Unters. über d. Natur d. griech. Beton. 27 (vgl. auch Osthoff IFA. I, 82) zu ai. ávati "beachtet" (wenn ai. a - hier auf e - zurückgeht). Über das von Walde Wrtb. ² 810 (unter vātes) herangezogene av. api-aotāt̰ "(sie) begreife" vgl. Meillet Bull. XXIII, 77.]

Avots: ME II, 120

kaķis,

1): Demin, kaķelis Pas. V, 344, kaķitiņš Wainsel n. FBR. XIV, 89; kaķīt[i]s peļu junkuriņš BW. 2251. me̦lni kaķi aizkrāsnē 19830. meža k. 3113, 2; 3): (Bauinstrument)
auch AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis; die Kerbe, die beim "Katzen" in den Balken gehauen wird AP., Orellen, Ramkau, Saikava, Salis: kaķi izkaķē balkas apuškas pusē Saikava. lai baļķis piegulē̦tu labi apakšējam, tad kaķi izcē̦rt pēc apakšējā baļka muguras Orellen; ‡

4) die Schnur zum Hinaufziehen des Schlagklotzes beim Einrammen von Pfählen
Salis; ‡

5) ein Tauende zum Schlagen:
tad katrs virves gals pārvēršas kaķī Valdess Jūŗas vilki, S. 134.

Avots: EH I, 576

kañčuka, kañčuks, kančaka, kañčuklis, die dicke, lederne Kosakenpeitsche: kļūs mugura uode̦rē̦ta deviņām kančakām (Var.: kančukām) BW. 19248. labāk tevi blusas kuoda, ne brāliņu kančukliņš 13697, 3 var. gul manā pūriņā stīgām šūta kančuciņa (Var.: kančukliņa, kančukiņa) 23332. [Nebst kančiùkas (woraus kañčius als vermeintliche Grundform entnommen) und kantsukas] aus r. канчукъ.

Avots: ME II, 154

kañčukât, - ãju, kančukuôt, tr., peitschen, hauen, prügeln: taps mugura kančukuota BW. 21104, 6. tirgū gāja nuopirkties triju pīnu kančuciņu, kančukuot tautas dē̦lu nuo kruodziņa sētiņā BW. 27031, 5.

Avots: ME II, 154

kasẽjs, ‡

2) wer kratzt:
kam mugura niez, tas gan kasēju atruod, wornach einer ringt, das bekommt er Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ringen").

Avots: EH I, 591

kaũlene [Wolm.], die Steinbeere Mag. IV, 2, 49: kauleņu kauliņus savāra un šuo tēju dzeŗ, kad mugura sāp Etn. I, 30.

Avots: ME II, 174

‡ kažuoksvā`rki, ein Pelzrock: k. mugura BW. 35128.

Avots: EH I, 597

kniẽrêt, Refl. -tiês, ‡

2) sich mit dem Schnabel das Gefieder reinigen
Frauenb., Gramsden: vistas knierējas; sich lausen Frauenb. vārnas uztupās aitām ... uz muguras un tur knierējās Dünsb. Bērnu draugs I, 63.

Avots: EH I, 632

[kniẽrêt,

1) mit dem Schnabel (das Gefieder) ordnen:
pīles izpeldējušas malā knierē spārnus Dond.;

2) mühsam (seltene Beeren) sammeln:
tik daudz jāklierē, lai kuo salasītu. visu dienu knierēju uogas, tâ ka mugura sāp Dond. - Refl. kniẽrêtiês, mit der Arbeit nicht vorwärts kommen: neknierējies tik ilgi ar trauku mazgāšanu Sassm.

Avots: ME II, 249

knipis,

1) ein Knippchen, Schnippchen
U. knipi sist, mest, cirst, ein Schnippchen schlagen: mēs te sēžam druošībā un me̦tam viņam knipi aiz muguras Degl. gāju puišus brāķē̦dama, knipjus vien mē̦tādama BW. 9627, 3 var.

2) [ein Knirpes
Nigr.]: mazs, niecīgs vīrelis, tāds knēvelis, tāds knipis Austr. v. J. 1896, S. 106. [Wenigstens in der Bed. 1 aus d. nipp "Schnippchen".]

Avots: ME II, 247

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

krum̃pa C., [Salis, Wolm.], krum̃pe PS., die Runzel, Falte: viņš pieri sarāva krumpās Seib. dziļas krumpas stiepjas nuo viena pieres stūra uz uotru Druva I, 1080. svārkus viņš vēl valkāja tādus garus ar krumpēm muguras pusē MWM. III, 383. [Vielleicht nebst krumpêt zu slav. krǫpъ "klein, kurz", s. Miklosich Etym. Wrtb. 142 und Persson Beitr. 865, der auch li. krumplỹs "Knochel am Fingergelenk" und le. krumslis hierher stellt.]

Avots: ME II, 286

‡ II kuģis,

1) ein zur Scheune herangeschobener Haufen getrockneten Heus
Meselau; (auch kûģis ² ) "ein Bündel zusammengeharkten Getreides (kūlis)" OB.;

2) "liels, sagumzīts drēbju klumšķis" Frauenb.: Līzei uz muguras liels k. nuo lindraku uzsprauduma.

Avots: EH I, 667

I kuĩlis (li. kuilỹs, [apr. cuylis]), Demin. auch kuilenĩtis BW. 29128, der Eber: kuiļuos skriet, sich begatten (von Schweinen), kuĩļa vaina, der Hodenbruch Mag. IV, 2, 123. kuiļa zuobs, Mutterkorn: kad rudzuos daudz kuiļa zuobu, tad tie kaitīgi ēšanai Sassm., C. Das Demin. kuĩlĩtis ("das Eberchen"), der Flussbarsch (perca fluviatilis): kuilītis saceļ muguras spuŗus stāvus, tâ˙pat kâ aizkaitināts kuilis saŗus Sassm. [Wohl aus einem slav. *кыль (vgl. r. килякъ dass.), woher aus späterer Zeit auch le. ķīlis dass.]

Avots: ME II, 300

kukurakâ, = kukaragâs: ragana uzsēžuoties cilvē̦kam kukurakā (kājām gar kaklu nuo muguras puses) LP. VII, 655.

Avots: ME II, 303

I kumpis,

1): tur ir arī tavs k. (gemeint ist ein Pferd)
Janš. Līgava I, 411;

2): auch (mit um̂ ² ) Frauenb.; k. mugura BW. 20258 var. dē̦ls kum̂pi ² meta Ceļi III, 126;

3): ein Dolch
- auch Pas. IX, 542; X, 311, 507, (mit um̃ ) Assiten, Dunika, (kumps) Durben n. BielU.; ein dolchartiges Messer Schwarden, (mit um̃ ) Perkunen; "ein Messer" (mit um̃ ) Līn., NB.;

5): auch Bauske.

Avots: EH I, 674

‡ kungure NB., = mugura">mugura, der Rücken; kungurē od. kungurī um Libau, = kukurē.

Avots: EH I, 675

kupraîns,

1) verwachsen, höckerig, bucklig:
kupraina mugura; kuprains de̦guns; kuprainie sila virži Balss;

2) nach aussen gebogen, konvex:
sagtes bij līdze̦nas apaļas, kuprainas apaļas A. XX, 376.

Avots: ME II, 319

‡ kupre,

1) der Buckel
Dunika, Kal., OB.: k. uz muguras;

2) fem. zu kupris, die Bucklige:
k. dē̦lu māte BW. 23316, 5 var.

Avots: EH I, 677

kupris,

2) (s. unter kuprs 1): auch Oknist, Orellen, Salisb., Sonnaxt, Warkl., Wessen: lielu kupri mugurā BW. 21158, 1. nenes kupri mugura! 24051, 2 var.

Avots: EH I, 677

kuprs,

1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;

[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].

Avots: ME II, 319

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325

I kuza,

1): auch Dunika;

2): "ierauts vē̦de̦rs vē̦de̦rs un lùokā saliekta mugura" Bērzgale: sāk it kâ žņaugt viduklī pret krūtīm, rauj it kâ kuopā, "raun kuzā" Fil. mat. .174, Bērzgale.

Avots: EH I, 681

lãsums [Nigr.], Mat., = lāse 2, der Sprenkel, Tupf, Fleck: mugura un sāni sarkani dze̦lte̦niem lāsumiem Konv ² 3052. nere̦dz vairs ne˙viena sniega lāsuma cirtuma dūmājuos AU. kâ me̦lni lāsumi rē̦guojas sūnu činkuri Upītis Nemiers 75.

Avots: ME II, 442

lâva (li. lóva "Bettstelle", [slav. lava "Bank"]),

1) die Schwitzbank, Prische in der Badstube:
nabags, pirtī ticis, grib lāvā. In Vergleichen zur Bezeichnung von etwas Breitem, Mächtigem: zirgam mugura kâ lāva LP. II, 77. pati vēl ee̦suot mātīte kâ lāva A. XIII, 2, 130. Fig., ņemt uz lāvu, vornehmen, durchhecheln: lai tik viņš nāk, es viņu ņemšu uz lāvu Etn. II, 188;

2) die Bank an dem Riegenofen
(Selsau) oder auch an dem Stubenofen, die Schlafstelle: tuo dzirdēja kŗācam uz lāvas pie krāsns Vēr. II, 645. kalpi mani, kalpuonītes, mīļi gul lāviņā BW. 31077. dzīvuojuši septiņi brāļi nedzirdē̦tā saderībā: tie vienā lāvā gulējuši LP. V, 413;

3) eine Lage von Stroh oder Baumzweigen unter dem Heu - oder Getreideshober
Biel. H. 103, Wolm., Serb.;

4) drei zusammengestossene Darrbalken bilden eine
lāva Gold. n. Etn. I, 153, A. X, 1. 307;

5) die Länge des Gewebes - vom
krūšu buomis bis zum dziju buomis, in Selsau - die Kette von den Weberhefteln bis zum dziju buomis: aude̦klu riešuot nuo krūšu buomja līdz pakaļas buomim rēķina vienu lāvu A. XI, 84, C. [Vgl. Berneker Wrtb. I, 695.]

Avots: ME II, 442, 443

leñce (unter le̦ñca),

1): auch (die Öse)
Iw.;

2): auch Schnehpeln: maisu lencēs ("?") uz muguras uzsējies Janš. Apskats 1903, S. 83;

3): auch AP., Sonnaxt: dancuoj[a] mans kumeliņš ar visām lencītēm BW. 18683;

4): auch (mit eñ ) Dunika; ņēma līgaviņu ar kurpēm, ar lencēm; ... nuotrūkst lences maltuvē BW. 21522;

7): "tā vieta resp. vadus puse jūŗas krastā, kur sāk vadu mest un kas vē̦lāk, ve̦lkuot vadu, tuvuojas dziļajai pusei" (mit eñ ) Kaugurciems.

Avots: EH I, 733

‡ liẽstiņš, ein vierkantiges Schulterstück an Hemden AP.: ein kleines, längliches Stück Zeug (mit ìe ² ) Sonnaxt; uz muguras bij tādi liestiņi uzšuti.

Avots: EH I, 757

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns ² Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns ² Lautb., lìetuvē̦ns ² Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

I lìkt (li. liñkti), lìkstu, lìku, sich biegen, krumm werden, sinken, knicken: šurpu līka, turpu līka rudzu vārpa tīrumā; uz sētiņu vairāk līka BW. 28124. nu dzied meitas, nu līkst visi meža gali 260. līktin līka vaŗa tilts Ltd. 799. zem me̦lnā krusta viņš līkst Vēr. I, 833. kājas, ceļi, mugura līkst, unter schwerer Last krumm werden, zusammensinken, einknicken: sirds ir gurda, kājas līkst JR. V, 103. ceļi līkst kuopā A. XV, 251. Refl. -tiês, sich bücken: pēc vilnaines līkdamās, iekrīt pati upītē. es vainagu nuoraudāju pie zemītes līkdamās BW. 24533, 1. suoģis ruuokas mazgāt līkās A. XII, 202. Zu lièkt.

Avots: ME II, 487

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

ļiverêt(iês), -ẽju(ôs), = liverêt(iês): galda kāja ļiverē(jas). piegriez skrūvi, lai galds neļiverējas! kas (kāda lupata) man tur aiz muguras ļiverējas? Druw.

Avots: ME II, 541

‡ līvinêt Bērzgale, Warkl., = ļumêt 1, wackeln, beben: zirgam mugura un gurni līvinē, kad tis labi tukls Bērzgale.

Avots: EH I, 751

II luôks ² [Nigr.] (li. lankùs), biegsam, geschmeidig, gelenkig, behende: mazs bērziņš, luoki zari BW. 17179. luoku birzi vējiņš luoka 31341. luoki pirksti LP. VI, 438, luoka mugura VI, 265. tu, lapsīt, luoka sieva BW. 2686. [luoku līgaviņu 22762.] luoki zirgi tautiešam 13448. [šļuoka un luoka kâ izvietē̦ta luba Janš. Dzimtene ² I, 382.]

Avots: ME II, 525

lùoksne, etwas Gebogenes, die Biegung, Krümmung: viņš (pavasaris) dziesmu raķētes gaisā sviež, gan taisni, gan tâ ar luoksni Blaum.; papīra luoksne*, ein Bogen Papier; ein Streifen (= sluoksne): lai izdīrā nuo muguras luoksni ādas LP. VI, 811; pļavu luoksne Duomas I, 69.

Avots: ME II, 525, 526

maksât, -ãju,

1) (be)zahlen:
Sprw. lai maksā tas, kas augšām. kuo mute pe̦lna, tuo mugura maksā. [tas darbu nemaksā U., das lohnt sich der Mūhe nicht.] maksājiet manu skaistu dziedājumu, zahlt fūr meinen schonen Gesang; in der Prosa gew. m. par manu dziedājumu! BW. 974; (mit dem Lok.) cik maksā tagad pīlēs un zuosīs? Mat.;

2) kosten:
cik maksā šis zirgs? šņabis maksājis tik deviņas kapeikas stuopā LP. III, 108. diže̦nais tē̦va dē̦ls maksā sieku pe̦laviņu BW. 988. asaras it ne˙kā nemaksā. In dieser Bedeutung BW. 24702, 1 die reflexive Form gebraucht: cik tā mice maksājas. maksâtiês auch - be-, auszahlen, liquidieren Spr. Subst. maksãjums, die Zahlung; maksâšana, das Bezahlen; auch die Zahlung: man tagad lielas māksāšanas; māksâtãjs, der Zahler, gauss maksātājs, bet cītīgs žūpuotājs.

Avots: ME II, 555

mãnît [Salis, Ruj., Wolm., Ronneb., AP., mànît Serbig.], -u od. -ĩju U., - -ĩju, tr., verblenden, täuchen, betrügen: tē̦vs šuo mānuot vien Upīte Medn. laiki 91. tu tik māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. Refl. -tiês,

1) sich täuschen
U.;

2) lügen, flunkern:
kuo tu te mānies, ve̦cais diedelnieks! JR. IV, 51. Subst. mãnîšana, das Betrügen: sevis mānīšana Vēr. I, 1040, Selbstbetrug; mãnîtãjs, der Trüger; mãnîtãjiês, Betrüger, Lügner, Flunkerer. [Betonung und Bedeutung deuten eher auf Verwandtschaft mit r. мани́ть "locken; zum besten haben" als auf Entlehnung daraus, während die Betonung von li. mõnyti "zaubern" auf Entlehnung weist; falls le. mãnît kein Lehnwort ist, gehört es wohl zu māt, māžs, mādīt.]

Avots: ME II, 582, 583

mèlmeņi [C., Arrasch], melˆmeņi [Lis.], Smilt., melˆmini Mar., [Schwanb.],

1) [melˆmenes ² Widdrisch], das Kreuz des Körpers
[melmeņi Korwenhof], N. - Schwanb.; die Kreuzschmerzen Lös. n. Etn. IV, 146; melmeņu sē̦rga, Kreuz-, Nieren-, Steinschmerzen St.;

2) [melmeņu gaļa Kreuzb.], das Filet
Str.; "me̦ldu jeb salde̦nā gaļa" Lös. n. Etn. IV, 146;

3) die Weichen,
Lendengegend Mitau: vē̦de̦ra jeb melmeņu apgabalā muguras kaulu BW. kārt saviem melmeņiem, um ihre Lenden Füreck.;

4) die Hüften
L.;

5) zwei Muskeln unten am Rückgrat nach den Nieren zu; wenn diese inflammiert werden, verursacht es grosse Pein und eine schwere Krankheit
St.;

6) die Gicht:
lāsti tur krimta kâ melmeņi milzuoņa kauluos Aus. I, 80;

7) melmeņi Mag. III, 1, 132, gew. melmeņu zâle, weisswurzlige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygontum)
RKr. II, 70. [Nebst li. [ melmens "die Lenden"], mélmenys "das an den Nieren liegende Fleisch", melmuõ "Ruckgratt" [von Bezzenberger und Fick BB. VI, 239 (auch Fick Wrtb. I ^4, 109 und Stokes Wrtb. 215) und Foy IF. VI, 335 u. a. zu gr. μέλος "Glied" und ai. marman- "Gelenk"gestellt. Aber semasiologisch ist die Verbindung mit gr. μέλος nicht gerade zwingend, und ai. marman- könnte wegen der Bed. "offene Stelle des Körpers, welche der tödlichen Verwundung besonders ausgesetzt ist; (übertragen) die schwache, leicht verwundbare Seite eines Menschen" zur Wurzel mer- "sterben" gehören (s. Boisacq Dict. 625). Da le. melmeņi auch "die Weichen" bedeutet und auch mit me̦ldu gaļa interpretiert wird, so dürfte dies li. - le. melm- aus meldm- entstanden sein und zu le. me̦ldi (s. dies) usw. gehören; formell lässt sich z. B. (li. rau[d]muõ "Muskelfleisch" vergleichen, hinsichtlich der Bed. z. B. la. rēnēs "Nieren, Lenden". Hierher gehört wohl auch li. melmuõ "Nierenstein, Steinkrankheit", das von Hirt PBrB. XVIII, 296, J. Schmidt Kritik 104, Fick Wrtb. III ^4, 314, Walde Wrtb. ² 492, Bezzenberger BB. XXVII, 171 u. a. zu got. malma "Sand" usw. gestelt ist (dagegen Uhlenbeck PBrB. XXX, 3000), denn die Bed. "Nierenstein" kann sekundär aus Verbindungen wie le. melmeņu sē̦rga "Steinschmerzen" (urspr.: Nierenschmerzen) entstanden sein; vgl. auch la. labōrāre ex rēnibus "Steinschmerzen haben"].

Avots: ME II, 596

me̦l˜ngans, schwärzlich, brünett: mugura viņam (mednim) me̦lngana Konv. ^{2 2672.}

Avots: ME II, 597

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

midzenis, [midzinis Dunika], das Lager eines Tieres: cūku midzenis, das Lager der Schweine. lācis paņēma meitu uz muguras, aiznesa mežā, savā midzenī LP. VI, 1, 493. peles puosta bišu midzeņus J. R. III, 23. Auch fig.: tas neiedruošināsies izbāzt galvu nuo ikdienišķuo rūpju midzeņa Izglītība J. 1910, S. 645. [Um Mitau auch als Schimpfwort ( "Schlafmütze") von Menschen: tas miega midzenis gan vēl šuorīt nav uzcēlies.]

Avots: ME II, 623

mugara Ruj., Salsib., Birzm., [Pas. I, 149 (aus Kolup) und 151 (aus Preili), II, 47 (aus Rositten), BW. 6764, 1 (aus Warkl.)], für schriftle. mugura.

Avots: ME II, 660

mute [li. mùtė "Maul" in Dúkštas, Sãlakas u. a.],

1) der Mund von Lebewesen:
kad tava mute tik cieta paliktu kâ šis akmens! Tr. IV, 550. kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu! Oft zur Bezeichnung der durch den Mund gesprochenen Worte oder auch der redenden Person: juo es jums duošu muti un gudrību Luk. 21, 15. tava paša mute pret tevi ir liecinājusi II Sam. 1, 16. Mit Adjektiven und Vergleichen, die die eigenschaft ausdrücken: es ienīstu netiklu muti Spr. Sal. 8, 13. viņs paliek ar platu (atplē̦stu) muti, tīri mē̦ms LP. IV, 159. par bezguodīgu cilvē̦ku saka: tev ir netīra mute Etn. III, 46. neganta mute, ein loses Maul. tev laba mute, du bist nicht auf den Mund gefallen LP. IV, 2. Von einem Grossmaul sagt man: tam mute kâ laidars, kâ vārstuļi, kâ vārti, kâ aulis, kâ spelte; mute līdz ausīm. Sprw.: mute līdz ausīm, darba ne nieka. mēle kâ šautuve, mute kâ vācele. mute, ka nevar ar četriem zirgiem priekšā aizbraukt. tam tāda mute, ka tur var maza bē̦rna autiņus izmazgāt. Als Subj.: kuo mute pe̦lna, tuo mugura dabūn od. maksā. tam mute labā vietā ieme̦tusies, er hat den Mund auf dem rechten Fleck. Als Obj.: muti atplēst, atdarīt, öffnen, auftun, aizdarīt, schliessen, turēt, saturēt, ievaldīt, savaldīt, halten, zügeln; muti palaist, einen losen Mund haben, ein böses Gerücht verbreiten, klatschen; muti aizbāzt, den Mund verstopfen; muti plātīt, [ein grosses Maul haben, räsonnieren U.], den Mund wiederholt öffnen, nach Luft schnappen: kam es iešu par uotru muti plātīt, wozu soll ich für einen andern reden? turi muti, dabūsi pusi! Scherzhaft: saturi muti, uzkuod uti! ļaudīm muti nevar aizbāzt. kam gudra sirds, tas pieņe̦m mācību, bet kas muti palaiž, ies buojā. nedzesini vairs mutes, sprich nicht mehr! A. XI, 180. tur nav kuo muti apsmirdibāt Kav. Genitivische Verbindungen: mutes bajārs, der Maulheld; mutes vārdi, mündliche Antwort. neatbildēšu tev ar rakstu, bet mutes vārdiem od. vārduos. rādās mutes tautieši un vē̦de̦ra patriōti Kronw. Im Dat.: mutei divas sētiņas priekšā: pa vienu laidi, pa uotru saturi! Im Lok.: kas mutē, tas laukā, kein Blatt vor den Mund nehmend. mutē me̦dus, sirdī le̦dus. nav kuo mutē bāzt, er hat nicht zu beissen und zu brechen. [mutē liekamais St., U., Speise]. viņi nedabūja ne˙kā vairāk, kâ tik tai reizei mutē Kaudz. M. ļaužu mutē uzglabājusies šāda teika LP. VII, 371. tas man bija kâ mutē, das war mir wie gerufen Kav. viņš runāja pilnā mutē. [vienā mutē Blaum., Lautb. kaunies tādus vārdus mutē ņemt! cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē, von der Hand in den Mund leben MWM. X m 230. nuo ruokas mutē - nuo mutes vē̦de̦rā Upīte Medn. laiki. Nach Präp.: ar muti Rīgā, Je̦lgavā, ar darbiem aizkrāsnī. viņš ēda maizi ar gardu oder saldu muti, er ass Brot mit dem grössten Appetit. cik ilgi tu ar sausu muti (nüchtern, ohne zu trinken) tâ sēdēsi? Kaudz. M. Ķencis atbildēja ar visu muti Kaudz. M. šie stāv ar platām mutēm brīnīdamies LP. IV, 9. nuo tavas mutes dieva ausīs, den von dir ausgesprochenen Wunsch möge Gott erfüllen. nuo mutes nu uz muti iet, es läuft von Mund zu Munde Ans. sirds aiz dusmām kāpj tīri oder vai pa muti ārā (laukā), das Herz springt vor Zorn schier aus dem Leibe. kam tad nu var pa muti sist? wem kann man den Mund verstopfen? kamē̦r vēl kas būs pie mutes, netrūks tev arī solange wir zu essen haben. wirst du auch keinen Mangel haben Aps. man nav ne˙kas ne pie mutes, ne pie ruokas, ich habe nichts zu beissen und zu brechen. viņš palika kâ uz mutes kritis od. sists PS., A. XI, 104. uz muti od. mutes likt, apgāzt, das Obere nach unten kehren: apgāzt (likt) uz muti (mutes) bļuodu, gultu, katlu,,kuģi, laivu, plāceni, puodu, ratus, ve̦lē̦nas, zārku. malā bijuse laiva uz muti apgāzta LP. V, 262. kad, plāceņus nuo krāsns izve̦lkuot, kāds uzkrīt uz mutes uz aizkura, tad bērēm drīzi jāce̦p Etn. I, 87;

2) ein Mundvoll:
ē̦d kâ badakāsis vienu muti pēc uotras LP. VI, 705. zirdziņš nuoķeŗ pa mutei zāles Dok. A. vēl ne desmit mutes nebij nuokuoduši JR. VII, 148; [mutīte U. "ein Trunk, soviel im Munde Raum hat"];

3) der Kuss:
mutes; nach muti duot, einen Kuss geben, küssen: sniegšu ruoku, duošu mutes BW. 6300. aizbraukdami, bāleliņi, māsai mutes neduodat! 26177. sniedz ruociņu, duod mutīti! Ltd. 2212; so auch muti, tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. mutēm duoties, sich küssen: mēs būt[u] paši nāburdziņi mutītēm de̦vušies Ar. 1000;

4) das Gesicht, Antlitz:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu, baltu muti Ltd. 1014. [tukla mute U. "ein paussbackiges Gesicht"]; raiba mute, sommersprossiges Gesicht: kas bezdelīgai ligzdu izpuosta, tam paliek raiba mute Etn. III, 9. [mute pret muti U., einander gegenübergestellt. mutes lakats U., Schnupftuch.] uz mutes gulēt, auf dem gesicht liegen; mutes (auch acu) ūdens, Wasser zum Gesichtwaschen Lp. IV, 44;

5) ein mundähnliches Ding,
so namentlich bei Personifizierungen: zeme atdarīja savu muti IV Mos. 26, 10; krāsns mute, das Ofenloch: dūmu mutuļi kāpj gar krāsns muti augšup JR. IV, 70; gŗavas mute, der Ausgang, die mündung der Schlucht Duomas II, 1084; so auch upes mute, die Mündung des Flusses Lub.; pistuoles mute Rainis;

6) zur Bezeichnung einer Person, so namentlich in der Deminutivform mutīte, wie mužiņa, das Liebchen, der Schatz:
vai sieviņa, vai mutīte, kuo mēs rītu vārīsim? BW. 27229. kuo tu gāji, me̦lnais mute, jaunu meitu istabā? 11877. [Beruht wohl auf einer"Lautgebärde" mu gleich ai. múkha-m "Mund", ahd. mūla "Maul" u. a. (bei Walde Wrtb. ² 498 f.), s. Wundt Völkerpsych. I ^3, I, 346 f.]

Avots: ME II, 674, 675

nazis, das Messer: liecams od. kabatas nazis, das Einlege-, Klapp-, Taschenmesser, galda n., das Tischmesser; skalu nazis, das Pergelmesser BW. 15998, 2. ass, neass od. truls nazis; nazi atgriezt, asināt, trīt. [nazis atgriêzies U.] nazis labi kuož, das Messer ist scharf. viņam izgāja kâ nazis caur sirdi, es drang ihm wie ein Schwert durch das Herz. zirgam mugura kâ nazis, von einem sehr mageren Pferde. [es tuo meklējis kâ ve̦cu nažu Ruj. n. U.] Sprw.: asam od. ve̦cam nazim plāni zuobi. tas nuoticis pie daža, kam nava sava naža. uz naža galu likt, es sehr genau nehmen; nuogriezt kâ ar nazi, wie mit einem Messer abschneiden, etwas im Nu wegnehmen, beseitigen: kuo tu šuodien liec visu uz naža galu? Latv. ja skaudīgs cilvē̦ks piena slauktevē ieskatuoties, tad luopiem nelabums pielīuot: pienu kâ ar nazi nuogriežuot LP. V, 11. nažus dancināt, die Messer tanzen lassen - ein derber Volkswitz, bei dem der Eingeweihte dem Uneingeweihten das Gesicht mit Russ beschmierte Etn. II, 70. [Wohl aus r. ножъ dass.; zum Auslaut des nom. s. vgl. z. B. le. grasis.]

Avots: ME II, 697

nešļa: viņai liela n. uz muguras ar drēbēm Frauenb.

Avots: EH II, 20

nùobraũņât, tr.,

1) abschaben:
[krāsa stipri nuobraūāta Austriņš Vērpetē 72.] nuobrauņāti zābaki Poruk. nuobrauņāta svārku mugura A. XX. 807. kuoks gāzās un nuobrauņājis sienu nuokrita vārtuos Latv.;

2) sich an etwas reibend die Kleider beschmieren:
kur nu atkal esi nuobrauņājis svārkus? Druw. Refl. - tiês, sich abschuppen, sich abnäuten (von Schlangen).

Avots: ME II, 764

‡ nùobrauņuôt, = nùobraũņât 1: muguras un paslēpenes ir asiņainas nuobrauņuotas situoties un peŗuoties Azand. 49.

Avots: EH II, 34

nùoduôt,

1): n. (samaksāt) simtu latu AP., Ramkau; ‡

3) herab- resp. hinabreichen
Linden in Kurl.: n. (nuo kaudzes) grābekli zemē; ‡

4): "pasacīt" (etwas Unangenehmes?) Strasden: es viņam nuoduodu dažuos vārduos, un diezgan. priekšā viņš labs, bet aiz muguras nuoduod krietni. Refl. -tiês, ‡

4) sich hin- od. weg- begeben, hinziehen
(intr.) Auleja: lietus mākuonis nuodevēs uz tuo pusi; ‡

5) (zu viel) weggeben
(intr.) Frauenb.: viņš par daudz citiem nuoduodas (tâ ka pašam pietrūkst); ‡

6) ergehen, passieren
Segew. u. a.: viņam slikti nuodevies Wolm. kas te nuosidevis (= nuoticis)? Preiļi (Kur. Nehrung); ‡

7) glücken, gelingen
(vgl. r. удаться): pirmuo nakti Ķilpukam nenuosadeve Pas. XlV, 393. paduoms ... nuosadeve VI, 109.

Avots: EH II, 42

nùoģundêt, nùoģuñnêt, verwünschen, verfluchen: tuo aiz muguras lādējuši un nuoģundējuši LP. I, 161. viņš lika katuoļu mācītājam kaimiņu nuogunnēt Siuxt, Mag. XIII, 2, 42.

Avots: ME II, 790

nùoknakstêt, nùoknakšķêt, nùoknakšêt, intr., einen knackenden Laut von sich geben: viņam aiz muguras kaut kas nuoknakšēja A. XX, 936.

Avots: ME II, 799

nùoknikšķêt: dēlis (ielūzdams) nuoknikšķēja; man laužuoties mugura nuoknikšķēja Vank.

Avots: EH II, 54

[nùokrikstêt,] nùokrikšķēt, nùokrikšķêt, einen knackenden, krachenden Schall von sich geben: liek slimniekam celi muguras vidū tuo labi piespiezdams līdz mugurā nuokrikšķ Etn. II, 187. uozuols jau nuokrikšķēja LP. VI, 507. [gulta jau nuokrikstēja, tik daudz sasē̦dušies! Dond.]

Avots: ME II, 802

‡ nùolaidinât, sich hinlegend ausruhen lassen (?): "... atlaidiniet muguras!" muguras nuolaidinājuši gan˙drīz Iīdz palaunaga laikam Pas. XII, 255.

Avots: EH II, 60

nùolàupît,

1): n. svikliem mizu Linden in Kurl. n. griezni KatrE. n. (mit aû ² ) bietes Frauenb. dzirnās n. griķiem sē̦nalas Salis. (uolas,) kuŗas tūlīt ... tika nuolaupītas Jauns. Raksti V, 301. nuo ... muguras n. vienu siksnu Pas. XI, 288. ‡ Refl. -tiès, sich abschälen, sich loslösen
Druw.

Avots: EH II, 61

I nùolìkt, ‡

2) lange Zeit gebückt sein und dadurch müde (steif) werden
Seyershof: man tâ nuolīkusi mugura linus raujuot, ka ne˙maz vairs nevaru luocīties.

Avots: EH II, 63

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nùorast,

1) tr., angewöhnen:
tas man nuorasts darbs Ahs. n. RKr. XVII, 42;

[2) gewohnt und abgehärtet werden:
e̦smu pret salu nuoradis Luttringen. mugura nuoradusi; ne˙maz vairs nesāp Gramsden. kas nav nuoradis maisus nest, tas nevar nešanu ilgi izturēt Vīt., Sessau, Kursiten;

3) sich entwöhnen
LKVv., Wid.: pa˙visam nuo darba nuoradis Vank., Wolgunt, Dickeln, Ar., Pampeln, Alschw.].

Avots: ME II, 837

nùošļùkt, ‡

4) n. nevīžīgu suoli, langsam und schwerfällig hingehen (?):
viņām nuo muguras Babans nuošļūca savu platuo, nevīžīguo suoli Ciema spīg. 266.

Avots: EH II, 97

[nùovelêt,

1) (n. drēbes), eine Perfektivform
zu velêt (drēbes): šuo biezuo aude̦klu vajag krietni nuovelēt Widdrisch, Jürg.; "mit der Kleide Beiche verrichten" (sic!) L.;

2) eine Zeitlang
velêt: meičas nuovelēja visu dienu;

3) durchprügeln:
es tevi krietni nuovelēšu, lai mugura paliek zila Infl., Jürg., Lennew., N.-Peb., Gramsden, C.;

4) "nuodauzīt": n. sakņu duobes Mar. u. a. kre̦klam visas puogas nuove̦lē̦tas (= velējuot nuodauzītas) Salis, Ermes;

5) erschlagen:
n. žurku Pampeln. Refl. -tiês, bis zur Ermüdung velêt: viņa visu dienu nuovelējusies Salis.]

Avots: ME II, 884, 885

nùovībeļuôt,

1) "?": kaunaties jel nuovībeļuotas muguras dēļ smilkstēt! Kaln.;

[2) "schnell und undeutlich sagen"
(mit ostle. ī aus ie?) Domopol.]

Avots: ME II, 888

I uõderêt, -ẽju,

1) (Kleider) füttern
St., U.;

2) (Pferde) füttern (mit Hafer aus dem Sack
Wessen) St., U.: zirgus uoderējuot Janš. Dzimtene ² I, 210;

3) prügeln:
tiks mugura uode̦rē̦ta BW. 26072. Aus mnd. voderen.

Avots: ME IV, 412

I uõksts AP., ùoksts ² Bers., Festen, Golg., Infl., Kaltenbrunn, Kalzenau, KL, Kreuzb., Laud., Lubn., Meiran, Nerft, Oknist, Prl., Saikava, Selb., Vīt., uoksts U., Alswig, Erlaa, Ogershof, Heidenfeldt, Mar., Memelshof, N.-Peb., Selsau, Stockm., Wessen, uoksta Manz. Lettus, U., Wesselshof, ùoksts ^2, -s Selb., uokste, der Hintere Lind. und Oberl. n. U.; "die Vertiefung zwischen den Hüften" (uoksts) Erlaa, die Scham Depkin n. U.: ja darīsi palaidnības, dabūsi pa uokstu! Selb. duos žagariņu pa uokstiņu BW. 2187. meitiņām skudras uokstu izkasīja 34761. vējš pūš uokstē BW. VI, S. 155. uoksts vaļā 160. lapa uokstes platumā BW. 35513, 2. viņām uoksta raunas cieti, er ist frostig, kriecht an den Ofen (ironisch) Seew. n. U. tev (zu einem Unbemittelten gesagt) uokstā kambaris, uz muguras klēts Wessen. pūt nu uokstā! (= kuo tu man padarīsi?) N.-Peb. Etwa nebst uoksts IV als "Öffnung, Loch" zu uosta "Hafen" ?? Vgl. žem. uoksas "Öffnung" bei Geitier Lit. Stud. 99.

Avots: ME IV, 415

uorļât (?): viņš uorļāja tīrumuos caurām dienām, cauru dienu viņa... mugura... slīdēja pa ruokamā grāvja uzmalu uz priekšu Veselis Tīr. ļaudis.

Avots: ME IV, 420

pačabêt, intr., ein wenig rascheln, rauschen: aiz muguras kaut kas pačabēja Vēr. II, 159.

Avots: ME III, 13

pal˜traks, gew. Pl. pal˜traki ein grosser Überrock; Mantel Karls.: paltraks - līdze̦ns biezas pe̦lē̦kas vadmalas mantelis ar lielu apkakli, kas sniedzas līdz pusmugurai, pat līdz juostas vietai; gaŗums līdz puslielu RKr. XVII, 30. uzvelc vēl kādu paltraku, ka nenuosalsti! Matkuln. Aus mnd. paltrock.

Avots: ME III, 63

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

pamisêtiês, [pamisîtiês], sich etwas versehen, misslingen: es tev gribē̦tu lzdarīt pa prātam, bet kādreiz pamisas A. XIX, 27. viņai nez kâ pamisējās, un dē̦lē̦ns nuokrīt nuo muguras ūdenī Dīcm. [ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzuot tuomē̦r iemanījās tik tāļu, ka nemisīja vairs ne˙maz Jaunie mērn. laiki I, 49.]

Avots: ME III, 71

pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. pā`rs ² Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,

1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;

2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME III, 157, 158

pãrlìkt,

1): nesēdi nu pārlīcis! AP. viņš iet tik pārlīcis kâ ve̦cs cilvē̦ks ebenda; ‡

2) allzu lange gekrümmt sein
AP.: muguras bijušas tâ pārlīkušas, ka ne˙maz vairs atstiept nevarējuši. ‡ Refl. -tiês Ramkau, = pãrlìkt 1: pūķis par apcirkņa malu pārlīkstuoties kâ valgs.

Avots: EH XIII, 205

pãrpũlêt, ‡

2) sich anstrengend hinüberschaffen:
kas pūlējās uz muguras saistītās ruokas pārvilkt gaŗajām kājām ... līdz tiešām pārpūlēja ruokas atkal uz krūtīm Atpūta № 648, S. 4.

Avots: EH XIII, 209

pā`rsla, [pãrsla Widdrisch, Bauske, Behnen], pḕ̦rsla,

1) eine Flocke von Schnee, die Eisnadel in der Luft:
virs nuolauztās galuotnes pārslas [Warkl.] birst AU. cik brīnišķīga sniega pērsliņas samērība! Pürs I, 37;

2) eine Flocke von Asche:
labāk man sniegs apsniga lielu ļaužu tīrumā, nekâ man pē̦rslas (Var.: pārslas) bira vāju (aužu namiņā BW. 10118. par pe̦lnu pē̦rslām nuobira zemē Aps.;

3) die Flocke vom Reif:
uzsedzi se̦gu, lai mugura netuop slapja nuo sarmas pē̦rslām! Blaum.;

4) eine Flocke von Wolle:
vilnas pērsiņas Latv.;

5) etwas Winziges, das Jota:
nuo pastāvības jūsuos nava ne pē̦rslas A. XVII, 584. ja ķīniešiem būtu tik pārsliņa dūšas... B. Vēstn. Das ā als Stammvokal nicht nur im hochlettischen, sondern lokai auch im mittleren Dialekt, z. B. in Burtneek. [Nebst pērsêt zu urslav. *porxъ ( serb. prâh " Staub"), čech. prsť Stauberde", prší " es stiebt, sprüht", r. пéрхоть "Schinn", klr. пéрхати "flattern", an. fors "Wasserfall"·( vgl. den le. Flussnamen Pērse; dieser Fluss hat einen Wasserfall), ai. pṛṣ̌atá-m "Tropfen" u. a., s. Persson Beitr. 875 ² , Trautmann Wrtb. 206 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 50.]

Avots: ME III, 176

‡ pãrsūrkstêt, zu schmerzen aufhören: saule mugurai ādu sadedzinājuse? ... gan pārsūrkstēs Vanagu ligzda 42.

Avots: EH XIII, 212

pasainis: auch Pilda n. FBR. XIII, 48, Warkh., (mit aî) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, (mit àI ² ) Linden in Kurl. ("tāds gaŗš p. sē̦tavai, ka var kaklā uzmaukt"), Sonnaxt ("slauktuves p. jeb luociņš"), Warkl. ("nuo auklām savīts ne̦samais kuoka spainim"), (mit aî) Kaltenbr. ("spaiņa saite"), Oknist ("spainim, grezelei"), Zvirgzdine ("spaiņa auklas ruokturis"), (mit aĩ) Tr. ("перевязка"); divas (kules) ..., katra savā sānā, uzkārtas ple̦cuos tâ, ka pasaiņi uz muguras un uz krūtīm zīmēja krustus Jauns. Sliņķu virsnieks 133. Aus pasainis auch ostle. pasańć (die übrigen Kasus vielleicht mit -ain- ?) "spaiņa stīpa" in Eglūna?

Avots: EH XIII, 169

pasere,

1) der Ort unter dem aufgesteckten Getreide in der Riege
(se̦rs) Etn. IV, 163, [Fest., N.-Peb., Wessen, Sussei]: kūlēji nuolikušies paserē gulēt JR. darbs man bija pa lielākai daļai paserē, kur mugura pastāvīgi trinas gar ārdiem Jauns.;

2) "?": zemnieki likās zem paseres [=paserē 1?] gulēt LP. VI, 406 [falsch];

3) der Plur.
paseres, das von den Darrbalken auf den Estrich gefallene Getreide. Bers. [pase̦ra - labība, kas palikusi zem se̦ra jeb paserē Dond.]

Avots: ME III, 97

pelêcis (li. pelė´kis "ein mausfarbiges Pferd"), etwas Graues: es paņēmu pelēcīti pe̦lē̦kām actiņām BW. piel ² 21272. inčam, runčam, pelēčam, pilna peļu vācelīte BW. 7649, 1. sirmīšam auzas devu, pelēčam pe̦laviņas BW. 29949. man aitiņa pelēcīte BW. 25420. vilciņš pelēcītis Plūd. Llv. 184. kumeliņš pelēcītis Stari II, 931. atraka kādu dziļi iegrimušu pelēci (von einem Stein) Latv. jāliec mugura un jāsvīst..., pelēči! (von Arbeitern) Saul. III, 225; eine Art grauer Pilze Seppkull.

Avots: ME III, 196

pèlnît (li. pelnýti), -u, od. -ĩju, -ĩju, verdienen, gewinnen, verschulden U.: Sprw. iet lē̦ti, bet pelnît grūti. sūri, grlīti pelntts. kuo mute pe̦lnā, tuo mugura maksā. kuo pelnîjis, tuo dabūjis. mums jāstrādā un jāpe̦lna maize Rainis Ze̦lta zirgs 18. kâ maize jāpelnī BW. 31864, 5 var. Refl. -tiês, (für sich) verdienen: maizi pelnīties Plūd. Rakstn. I, 114, viņa pūlejās un pelnījās kâ zinādāmā Janš. Subst. pèlnîtãjs, einer, der verdient BW. 7161. pèlnĩjums, das Verdienen, das Verdiente: kāds pelnījums, tāds alguojums Krilova pasakas 83. visa gada pelnījumu pe̦lē̦ka aîtiņa apē̦d RKr. VII, 307. Zu aksl. плѣнъ, r. полонъ "Beute", ai. paņa-ḥ "versprochener Lohn", páņatē "handelt ein", an. falr "verkäuflich" und weiterhin apr. peldīuns "erworben", li. peldė´li "sparen" s. Trautmann Wrtb. 213, Walde Vrgl. Wrtb. II,51, Boisacq Dict. 830.

Avots: ME III, 197

piekta, in der Verbindung lielā piekta, der Charfreitag: lieluo piektu priekš saules jāte̦k ar pīlādžu rungu ap mājām LP. V, 7. lai guovis nebizuotu, tad tām lielās piektas rītā jāberž muguras ar le̦du Etn. II, 120. sveces, kas lieluo piektu uz dievgalda de̦gušas LP. VII, 367.

Avots: ME III, 260

plugata Warkl., Schmutz: plugatu jeb netīrumu kārta uz cūkas muguras Sessw:

Avots: ME III, 354

punna, punne, = puna, puns: tautu meitas mugura punniņu punnēm; tautu dē̦la pāte̦ga deviņiem me̦zgliem, tā tavas punniņas izlīdzinās BW. 21368. sprandas punne, Maulwurfsgeschwulst, Genickbeule Preip. 50. Aus estn. punn "gedrungener, rundlicher Gegenstand"?

Avots: ME III, 413

II pupucis,

1) etwas Kleines, ein Mensch von kleinem Wuchs, ein Knirps:
ira tuo gadiņu jau laba tiesa aiz muguras, bet vēl tāds pupucis Naud. sargies, ka es tev kādreiz nenuokuožu tavu pupucīti (dein kleines Näschen)! Apsk. v. J. 1903, S. 499;

2) ein stark Vermummter, "cilvē̦ks, kas savilcies daudz drēbju, tâ ka izskatās tik garš, cik re̦sns" Stockm.;

3) uneben, knotig gesponnenes Garn
Stockm. Wohl zu paupt.

Avots: ME III, 415

raibaļa,

1) raibaļa U., raibaļa ² Ruj., raĩbaļa Ekau, Dond., raĩbala PS., Wolm., ràibala C., raĩbuļa Kand., Lautb., ràibuļa ² Prl., raibule, Demin. auch raibuļīte, raibelīte, raibalĩte, eine bunte Kuh (meist wohl als Eigenname):
ganīja guovis (raibalas, ziedaļas, baltmuguras) LP. V, 238. guosniņ mana, raibuliņa (Var.: raibuļiņa, raibaliņa, raibaļiņa, raibulīte, raibuļīte, raibelīte)! BW. 29167. pavaicāju mīļai Marai, kâ būs saukt raibu guovi. kuŗa raiba - raibalīte (Var.: raibaļiņa) 32422, 7. šuogad māte vārdu lika pē̦rnajām telītēm: kuŗa raiba raibaļiņa (Var.: raibuļiņa) 32422, 8. atnāk mana raibaliņa par āriņu mauruodama 28897. guovganam nabagam raibuļiņas (Var.: raibulītes) bizenēja 29353. maksā, tautieti, ... jaunajai masiņai guov[i] raibuļiņu (Var.: raibuliņu)! 13662. ej staltī, rādi man triju gadu raibaliņu (Var.: raibuliņu)! 25288. tev aitiņas, tev kaziņas, tev telītes raibuliņas 28867. ganu div[i] guosniņas raibulītes; dievs duod man simtu simtu nuo divam raibulēm! 28978. puiši dzina bē̦rus zirgus, es dze̦n[u] raibas raibelītes 30178, 4. nes manā laidarā, duod manām raibuļām! 32431, 1;

2) raĩbala, die Elster
Karls.

Avots: ME III, 467

rãvinât Dond., Ruj., rāvinât Biel. n. U., rãvêt Dond., tr., färben: dzijas, vilnu. me̦llu villu - ne rāvinātu, bet kâ nuo muguras je̦mtu JR. VI, 49. Zu rāva I.

Avots: ME III, 500

rîdze ² Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze ² Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi ² jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene ² II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536

riñgalts N.-Bartau, Sassm., ringuts Popen, der Sattel-, Rinngurt (hierauf beruhend): ar riñgalˆtu apsien zirga deķi zirgam uz muguras, lai nekrīt zemē Sassm.

Avots: ME III, 528

ringuts (unter riñgalts): "iejūga daļa, kas iet pāri zirga mugurai" (mit iñ ) Dunika: ringuta apakšā ir divi spilventiņi, lai zirgam neatspiež muguru.

Avots: EH II, 372

ruõgaîns, mit Ähren vermischt, voll Ähren U.: salmaina mugura, ruogaina galva BW. 20196, 6.

Avots: ME III, 577

sabuôzt, tr., sträuben, sträubig, borstig machen: sarus sabuozis, . . . viņš (= vepris) devās saimnieku baltajam virsū Seibolt. viņu (= viļņu) platās, balti sabuoztās muguras Vēr. I, 1406. Refl. -tiês,

1) sich tüchtig borsten, sträuben, sträubig machen, sich widersetzen:
. . . šāvis tuo, bet putns sabuožas; šāvis uotrreiz, putns sacēlis spalvas LP. VI, 624. augšpus straumes ūdens sabuožas MWM. X, 637. Part. sabuôziês, sträubig; erbost (vom Truthahn und Hund) W.Livl. n. U.: (bites) nikni sabuozušās spalvas JR. IV, 96. slimais nuoglaudīja mazās sabuozušuos matiņus A. v. J. 1900, S. 727;

2) fig., borstig, verdriesslich werden, sich ärgern :
sievas ļuoti sabuozās ... un nuosprieda bezdelīgu nuogalināt JK. V, 1, 13. Gew. das Part. sabuôziês, ärgerlich, verdriesslich, erbost: viņš ir sabuozies, er ist ungnädig, ärgerlich Mag. XIII, 2, 47. diez kas nu saimniecei, vai nu ar pašu saķilduojusēs?... sabuozusēs vien staigā Etn. I, 31. jau nuo paša rīta . . , tāda sabuozusies Vēr. II, 1209. ienāca Pietuka Krustiņš, - sabuozies un ar lielām paģirām Kaudz. M. 124.

Avots: ME III, 600, 601

‡ sačiknîtiês Saikava,

1) sich übermässig anstrengen:
tâ sačiknījuos ("sastīvējuos"), ka visa mugura sãp;

2) sich eine längere Zeit hindurch anstrengen:
zirgs ilgi sačiknījās, līdz izvilka smaguo ve̦zumu nuo dūksts.

Avots: EH II, 400

saklupt,

1): zirgs saklūp uz priekšu Linden in Kurl.;

3): Mārtiņam mugura sagņūza, viņš saklupa A. Upītis Laikmetu griežos II, 177. ar tuo ... slapjuo rudeni auzas nuorūsējušas, saklupušas 200.

Avots: EH XVI, 417

sakrustuôt, tr.,

1) kreuzen, kreuzweise zusammenlegen:
sakrustuot ruokas uz muguras, pār krūtīm;

2) sakrustît, in Unordnung bringend kreuz und quer legen:
kas tuos manus ruožu krūmus krust[u] krustiem sakrustīja? BW. 6455;

2) auch sakrustît, (mehrfach) mit dem Zeichen des Kreuzes versehen:
raganas aizdze̦nuot nuo mājām un nuo luopu kūtīm, kad visas ē̦kas un kūtis sakrustījuot (sakrustuojuot LP. VIl, 594) Etn. III, 53. Refl. -tiês, sich kreuzen (auch fig.): apstākļi var pa˙visam greizi sakrustuoties Etn. lI, 19.

Avots: ME II, 656

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

‡ sapnība,* das Träumerischsein: sapnības gadi mums ... abiem aiz muguras Almanzors Rudens ziedi, S. 80.

Avots: EH XVI, 438

sar̂kme, die Röte, ein rötlicher Schein: muguras vītnēm mirkst papīru ruožu sarkmē Duomas IV, 232, sarkme māķuoņuos rādīja, ka tālumā ugunsgrē̦ks Jürg. vaiguos viņam tikai tāda sarkme palikusi N. - Peb.

Avots: ME III, 721

sasâpêt, intr.,

1) längere Zeit schmerzen:
ruoka man vēl ilgi nuo tā sitiena sasāpēja LP. VII, 982. sasāpējuse vāts J. Kļaviņš;

2) schmerzhaft werden:
mugura sasāpējusi, nevar izstiept Dunika.

Avots: ME III, 727

saskrãpêt, saskrābât Vank., saskrãbêt Neuhausen, tr., zerkratzen: zari saskrāpē acis LP. I, 103. kaķis saskrāpējis ruoku. Refl. -tiês, sich zerkratzen; zerkratzt werden: mugura saskrāpējas asiņaina A. XX, 559.

Avots: ME III, 733

sastudzinât,

1) festdrücken:
puisis, mĩdams siena ve̦zumu, tuo krietni sastudzināja Nigr., Dond. puisis, apķēris meitu nuo muguras puses, tuo sastudzināja den Geschlechtsakt nachmachend) Nigr.;

2) = savicinât: s. kūju Saikava. Refl. -tiês, sich hastig zurechtmachen: sastudzinājāmies iet tirgū Nigr.

Avots: ME III, 750

siksna (li. šikšnà "feines, gegerbtes Leder zum Riemenzeug"), siksns Manz., siksne Glück, L., U., (sikniņām BW. 29940 var. wohl fehlerhaft für siksniņām), der Riemen: tam izdīrāja siksnu nuo muguras Etn. IV, 54. kurpes siksnus atraisīt Manz. Post. I, 28; 37. satina baušļu siksnas Vēr. II, 855. visiem viena siksna ple̦cu spiež Duomas IV, 237. siksniņām (Var.: siksnītēm), sprādzītēm jauna puiša kumeliņš BW. 29940 (ähnlich 13910). viņš par tuo dabūja siksnas (Prügel) Vēr. v. J. 1904, S. 410. Sprw.: siksnai divi gali J. Kr. II, 325. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak. v. 1084. - Die Verbindung mit ai. š̍ikya-m "Schlinge, Tragband" und gr. χισσός "Epheu", χίτταρις· διάδημα (bei Persson Beitr. 148) bleibt deshalb zweifelhaft, weil für das balt. Wort wahrscheinlich zunächst von der Bed. "Leder" auszugehen ist (vgl. auch sikspārnis); und der Bed. wegen scheint auch Būgas Zusammenstellung PФB. LXV, 304 mit ksl. sьcati "harnen" u. a. unannehmbar. Wenn das "Leder" als etwas "Zähes, Hartes" aufgefasst ist, zu sîksts.

Avots: ME III, 837

‡ silusks (Adj.) "?" Heidenfeld; Adv. silusku, = uzkumā (?): kuŗa izkapts bija s. - mugura augstāki kâ zuobi - tij ne˙maz nelīde Heidenfeld.

Avots: EH II, 487

šķausns, = šķaut(n)aîns: nuokrita uz šķausnām blankām Jaunais Vārds 1915, No 97. vājam zirgam šķàusna ² mugura Bers.

Avots: ME IV, 22

šķautra,

1) "?": baskājam uz muguras karājas tikai vēl kādas šķautras un vīles:

2) ein ftacher und dünner Steinsplitter
Bers.;

3) eine scharfe Kante
(mit àu ² ) Sessw., N. - Schwanb., Tirsen;

4) ein Holzstück zum Schleudern
(mit àu ² ) Bewershof.

Avots: ME IV, 23

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

skrìemelis C., Neuenb., skriêmelis ² Ugalen n. FBR. VII, 18; Schlehk n. FBR. VII, 46, Iw., Līn., skrìemenis ² KL, Lös., skrieminis Zaļmuiža, Demin. auch skriemeltiņš, skriementiņš, skriemistiņš,

1) skriemelis, skriemens, eine runde Scheibe, ein Rad
U.;

2) skriê-melis ² Karls., skrìemelis Wolm., skriemelis Bielenstein Holzb. 376; 385, Ronneb., Nigr., Freiziņ, skriemenis Lasd. n. A. XI, 83, Lubn., Plm., Wessen, Selb., skriemens Bielenstein Holzb. 376, skriemanis Spr., der Spinnwirtel, eine kleine Scheibe am Spinnrad neben der Spule, worauf die zweite Schnur läuft;
Demin. skriemeltiņš, das sich mit drehende (aus Stein gedrechselte) Gewicht an der Spindel U.: vērpu deviņiem skriemeļiem (Var.: skriemeņiem) BW. 25436. nete̦k vārpstīte bez skriementiņa (Var.: skriemelīša, skriemistiņa) 24610. skriemeni vajaga labi stipri piegriezt, lai spuole vienādi te̦k Selb. sprē̦zdama bārenīte iesviede akā skriemistiņu Ludsen. dreijā vienu skriemelīti (Var.: skriemeltiņu, skriemenīti)! BW. 22610. - Fig.: acis kâ skriemeļi Ld. 10913; LP. VI, 755, wie sich drehende Scheiben U.;

3) Demin. skriemeltiņš, ein Kreisel
U.;

4) skriemelis U., skriêmelis ² Karls., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Dr., skriemens U., der Wirbel (des Hauptes
U., des Rückgrats Karls.): mugurkauls sastāv nuo kaulu riņkiem jeb tâ sauktiem skriemeļiem Māc. p. dz. 44. ribas atruodas ne˙vien pie muguras, bet arī pie kakla skriemeļiem Konv. ² 2021;

5) skriêmelis ² Suhrs, Karls., skriemelis Manz. Lettus, U., Ronneb., skriemels Manz. Lettus, skriemenis Wessen, skriemens Manz. Lettus, U., skriemanis Spr., die Kniescheibe;
skriemanis Spr., Demin. skriemeltiņš Lind. n. U., der Knöchel am Fuss;

6) skriemelis, skriemens, ein Strudel im Wasser
U. zu skrìet.

Avots: ME III, 896

skrĩpsts Jürg., skrìpsts ² Saikava, Golg., Gr.-Buschh., Kl., Fehteln, Nerft, skrīpsts Peb. n. U., Bielenstein Holzb. 284; 340, Spr., Memelshof, Wessen, Selsau, Selb., Demin. skrīpstiņš Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 48, ein krummes Messer, um Holzlöffel zu schneiden, Schrapmesser (Abb. bei Bielenstein Holzb. 340): jāatne̦s skrīpsts - tē̦vs iztaisīs karūtes Gr.-Buschh. (mugurai) abi gali līka kuopā kâ karuošu skrīpsts Vīt. 24. Wenn mit altem p, nebst skripste, skripsts II, skripta zu skrĩpa; wenn mit ps aus bs, (nebst skribinât u. a.?) zu lat. scrībere "mit einem Griffel graben" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 586) und li. skriẽbti "Striche ziehen".

Avots: ME III, 896

skruķis: auch BW. 20929 (aus Lettin und Līvāni), 23334, 4 (aus Ruj.), Alswig, AP., Borchow, C., Daudsewas, Fest., Gr.-Buschh., Kalupe, Kegeln, Lemb., Liepna, Lubn., Marzen, Nerft, N.-Peb., Oknist, Ramkau, Selb., Sessw., Smilt., Trik., Wessen, Višķi,

1): auch Kaltenbr., Seyershof, Sonnaxt, Warkl.;

2): ve̦lna skruķi (auf Räuber bezogen)
Pas. XV, 285 (aus Sessw.); "ve̦cs, neveikls kustuonis, cilvē̦ks, lieta" Seyershof; ‡

3) ein Gerät (ein etwa 2 Fuss langes und ¹
/ ₂ Fuss breites Brettchen mit einem Stiel in der Mitte) zum Abscharren des Weges od. Hofes od. zum Zusammenscharren des ausgedroschenen (noch nicht gewindigten) Getreides Nötk.; ‡

4) die Krücke
Lettg. n. BielU.: klibais uzkāp[j] aklajam ar visiern saviem skruķiem uz platās muguras Bankins Šis un tas I, 1. kab tu sazaliektib kai s. (poln. "jak hak") Ulanowska Łotysze 11.

Avots: EH II, 513

šļaubans,

1): auch Sonnaxt (mit àu ² ); zirgam var būt šļaubana mugura Meselau.

Avots: EH II, 644

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

sle̦pe̦nkuôdis, ein verstohlen, tückisch Beissender: nuo muguras kâ sle̦pe̦nkuodis suns Fr. Adamovičs Jūl. Cēzars 85.

Avots: ME III, 926

slìet,

1): status s. Lubn. rudzu kuopiņas s. statiņās AP. kad slies, tad uzslies Upītis Pirmā nakts 229; ‡

3) schlagen
Iw.: bezguožu gani ar kuoku slej aitām virs[ū]. Refl. -tiês,

1): "nuostāties atbalstuoties pret kādu priekšme̦tu" Auleja; vor "sich bäumen"
ME. III, 940 ist "2)" einzuschalten; vai tu sliesies (= celsies) ar...! stārasta tē̦vs jau sen kājās A. Upītis Pirmā nakts 229. zirgs slienas uz pakaļas kājām Saikava. jumts caurumains, ... pa muguras virsu slējās piesluoga krusti A. Upītis Pirmā nakts 185. ceļš .. sāka lē̦ze̦ni s. kalnup 23.

Avots: EH II, 528

šmīks! Interjektion: šmīks!... uolekts šņāca uz Jēča muguras Tirzm. 6. tuvumā iespēra . . . šmīks-draks! Vēr. I, 1168.

Avots: ME IV, 85

spicrĩkstes U., Spitzruten: cūkai mugura tik vāja kâ spicrĩkstes Dond.

Avots: ME III, 994

sprangs,

1): uzmaukuši tam (scil. sunim) sprangu uz asti Brasche Kâ Paleijas Jānis 282. paņēma... liepas sprangu Pas. XIV, 174 (aus NB.); ‡

2) ein Pflöckchen, das an Kleidern einen Knopf vertritt
(mit añ ) Dunika; ‡

3) "juostiņa uz mēteļa muguras" (mit añ ) Dunika.

Avots: EH II, 556

spunnis (unter spunis), ‡

2) "maizes šķēlē izgriêzts vadžveida kumuosiņš" Siuxt: izgriez nuciņā spuñnīti un ieliec sviestu iekšā! ‡

3) "maza četrstūŗaina lupatiņa, kuo iešuj krekla padusēs tâ, ka viens stūris iznāk paduses priekšpusē, uotrs - muguras pusē; sievietēm spuñnītìs tikai padusẽs, bet vīriešu kre̦kliem katrā pusē pie kakla iešuj pa vienai spunnīša pusei" (meist das Demin.) Siuxt.

Avots: EH II, 564

sũkstêt C., Jürg., Arrasch, Bauske, Gramsden, Dond., Līn., Iw., (mit ù ² ) Mar. n. RKr. XVII, 133, Kr., KL, Lis., Golg., Schwanb., Lub., -u, -ẽju, = sũ(r)stêt, brennend schmerzen Stom., Kortenhof, Adl., Aahof: ai vai, kâ sūkst! Janš. Dzimtene V, 228. sasprē̦gājumi sūkstēja MWM. X, 13. mugura tâ knieš un sūkst VI, 812. sirds krūtīs sūkst Vēr. II, 1261. bē̦dās jums sirdis sūkst Zeif. III, 3, 17. tam sūkstēja ple̦cuos rē̦ta A. 1896, S. 139. sūkstuošām acīm J. R. VII, 152. tas... sāp un sūkst V, 76. sūkstēs (Var.: sūrstēs) tavi vaigu gali BW. 23344. Ursprünglich vielleicht: siepen (wie bei Quetschwunden); s. Le. Gr. 587.

Avots: ME III, 1131

svē̦drains, gemasert L., von Adern durchzogen (vom Holz) U., Dr., geädert (von Steinen) Dr., fladerig Dr.; gestreift Lis.: svē̦draini ziedi Konv. ¹ 720. svē̦drainas uoliņas Konv. ² 4022. šuos brunčus sauca... par svē̦drainiem jeb strīpainiem lindrukiem Janš. Nīca 42. gaišpe̦lē̦ki svē̦drainuo apakšsvārciņu Bandavā l, 54. vestei bija dze̦lte̦ni zaļi svē̦draina mugura Dzimtene ² I, 81. svē̦draini zirņi, grosse, graue Erbsen St.

Avots: ME III, 1152

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149

tuoties(u), daher, dafūr: bet tuotiesu kuo priekšā slavējuši, aiz muguras lādējuši LP. I, 161. dzīvības strāva te̦k . . . tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6. tuoties tad bij uzietamas tādas zivis, kādas tagad pat sapnī neredzēsi Akmenogles 15.

Avots: ME IV, 287

tuoties(u), daher, dafūr: bet tuotiesu kuo priekšā slavējuši, aiz muguras lādējuši LP. I, 161. dzīvības strāva te̦k . . . tuoties ar divkāršu ātrumu JR. IV, 6. tuoties tad bij uzietamas tādas zivis, kādas tagad pat sapnī neredzēsi Akmenogles 15.

Avots: ME IV, 287

‡ trijžuburnīca "?": it kâ ... trijžuburnīcu jau sajustu sev uz muguras lē̦kājam Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 245.

Avots: EH II, 694

tur˙pat, ‡

2) beinahe:
man jau būs t. 70 gadu uz muguras AP.

Avots: EH II, 705

tuvu U., Golg., Gr.-Würzau, BW. 22410-22414, tuvi Eversmuiža n. FBR. VI, 41 (erschlossen aus ťiv́i), Salis, tivu Pas. IV, 207 (aus Smilt.), Prl. n. FBR. VI, 113, Golg., Karls., Kl., Pabbasch, Pēternieki, tivi Spr., Aahof n. FBR. IV, 45, N.-Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 39, Salis, tivji A.-Laitzen und N.-Rosen n. FBR. VIII, 39, Adv., nahe: ej, māsiņa, tuvu, tāļu! BW. 13708,2. tuvu nava labu ļaužu 12446, 3 var. tik... tuvu kā... mans kre̦kls uz manas muguras Br. 79.

Avots: ME IV, 276, 277

uzkubeklis Dunika, uzkubeklis N. Bartau, Ob.-Bartau, Wid., uzkube̦kls RKr. XVI, 101, Dunika, ein Umlegetuch Dunika; ein weisses Tuch, das die Braut über dem Kranz trägt N.-Bartau, O.-Bartau: vaiņagam pāri lika uzkube̦klu; tas bija smalka, balta aude̦kla gabals, kas nuokarājās ir uz muguras, ir priekšā lejup, atstādams tikai nesējas seju svabadu Janš. Nīca 43. pār visu apģē̦rbu, nuo vainaga sākuot, uzģērbj baltu, nuo smalka aude̦kla taisītu uzkubekli BW. III, 1, S. 73; uzkubeklis LKVv., ein Schleier.

Avots: ME IV, 345

uzkùmpt, krumm, buckelig werden (perfektiv): mugura uzkumpusi. sēd uzkumpis (gebückt, krumm).

Avots: ME IV, 346

I uzmala,

1) der aufgebogene Rand, der Aufschlag (bei Kleidern)
Bers.;

2) "?": viņa... mugura.. slīdēja pa ruokamā grāvja uzmalu uz priekšu Veselis Tīr. ļaudis;

3) ar uzmalām, übervoll:
glāze pielieta ar uzmalām Saikava.

Avots: ME IV, 355

uzsìet,

1) (hin)aufbinden
U. (unter siet), LKVv.: kur tu jāsi,... ķēvei asti neuzsējis? BW. 14434 (ähnlich 14435 - 9; 18554; 19062 var.). u. lakatu uz galvas, u. tomātus pie mieta;

2) festbinden, anbinden auf, an:
u. zirgu labākā zâlē. u. zeķi ar prievīti;

3) u. pātagu, am Peitschenstiel die Schnur bindend befestigen.
Refl. -tiês,

1) sich
(dat.) (hin)aufbinden: uzsējusēs tuo (nastiņu) sev uz muguras Janš. Mežv. ļaudis I, 28;

2) man lakats uzsējies greizi, ich habe mir unversehens das Tuch schief aufgebunden.

Avots: ME IV, 377

uzsviêst,

1): u. uz muguras un aiznest Ramkau u. a.

Avots: EH II, 735

uzvìlkt (li. užvil˜kti "hinaufschleppen"),

1) (hin)aufziehen
L.: užvilkt kalnā. uzvilkt kuo kam virsū;

2) (einen Mechanismus) aufziehen:
uzvilkt pulksteni: uzvilkt bisei gaili;

3) (einen Strich) aufziehen; aufschreiben, notieren
U.: uzvilkt svītras (strīpas). ar zuobinu krustu sev aiz muguras uzvilkt Pas. IV, 11;

4) aufschärfen, -schleifen:
bārdas nazi uzvilkt uz siksnas Stenden. jāuzve̦lk izkaptij zuobi Janš. Dzimtene ² II, 175;

5) anziehen
L.: uzvilkt drēbes;

6) einen Schlag versetzen:
uzvilkt kam ar siksnu! Bauske. uzvelc zirgam! gib dem Pferd einen Schmiss! U.;

7) uzvelc dūmus! rauche einmal!
Seew. n. U. (ähnlich: Janš. Bandavā II, 64);

8) anstimmen:
uzvilkt sē̦ru meldiņu; uzvilkt meldiņu "weinen";

9) auf(er)ziehen
U.: bē̦rnu uzvilkt, ein Kind auferziehen U.;

10) aufziehen, verspotten
(dazu das Subst. uzvilcẽjs, wer aufzieht, verspottet) AP., Golg.: u. uotru uz zuoba Ar. Refl. -tiês,

1) sich (hinauf)schleppen
(auf etw.) Spr.: uzvilkties augšā. uzvilkties uz ceļa;

2) (sich) anziehen
Spr.: kre̦klu uzvilkties Janš. Bandavā I, 23.

Avots: ME IV, 399

I veldze, veldz ^{2 Ugalen n. FBR. VlI, 15,}

1) eine Pfütze auf einer überschwemmt gewesenen Wiese
(mit elˆ ² ) Schibbenhof;

2) die Feuchtigkeit
(mit elˆ ) Bers., Jürg., Kalzenau, Meiran, Nötk., Vīt.; die Kühle, der Schatten Lemburg, Etn. Il, 49; die Abkühlung Wid.; die Erfrischung Wid., (mit elˆ ) Smilt., (mit elˆ ² ) Grünw.; der Genuss, Wid.: zemei maz veldzes, stādi sāk vīst Erlaa, Jürg., Wessen. smalkais, lietus bij laba veldze izkaltušiem asniem Vīt. mugura bij slapja, galva vienā veldzē ders. izkaltušajās debests krājas veldze J. R. V, 92. piesien teliņu apakš vītuoliem; tur laba veldze nuo saulītes Dobl. n. Etn. Il, 49. brūces dzesināt ar... aukstuo veldzi MWM. VllI, 92. veldzes kausu... iztvīkušām lūpām sniedz Asp. VII, 21. sērdienim... sniedzi savu veldzi Rainis Gō"tes dzeja 73. (saule) veldzi laista... vātīs Ave sol 21. dvēseles viena uotru ar savu veldzi veldzināja R. Sk. Il, 105.

Avots: ME IV, 527, 528

velêknis Kaugershof, Wolmarshof, veleknis U., Karls., Salis, velêkne PS., velekne Mahlup, Mar., Schwanb., Segewold, veleknīte Smilt., velekņu beņķis U. ve̦lē̦kns A. - Ottenhof, velēksne L., U., Bauenhof, Lemburg, Lenzenhof, Linden in Livl., Nötk., Seltingshof, veleksne Bielenstein Holzb. 440, velēksnis Lenzenhof, Nötk., Wolmarshof, die Waschbank: uz ve̦lē̦kna velē veļu ar vālēm A. - Ottenhof. viņas luoka tuo (= palagu) uz velêkni Janš. Bandavā I, 118. veleknei kāja nuolūzusi Mar. Rungulis velēja viņam pa muguru kâ pa velekni MWM. Vll, 883. tu... gaidīji kâ veleknis, lai klibais duod ar vāli virsū Plūd. Rakstn. I, 119. mugura kâ velekne (ein breiter Rücken) Mar. zīda kre̦kli, ze̦lta vāle, sudrabiņa veleknīt[i]s BW. 2592 var.; veleknis Ar., die zu waschende Wäsche.

Avots: ME IV, 528

vērpete,

1) der Wasserwirbel
(mit ḕr ) Peb., (mit ẽr ) Grünw., (mit ḕr ² ) Golg.: raustīja uz visām pusēm kâ mutuļuojuošais atvars vērpetē iegrìeztu lāsi Kaudz. Izjurieši 155. gružainā vērpetē (Wirbel im Fluss) Austriņš Vērpetē 54;

2) = vērpata 2 N.-Peb.; eine zusammengedrehte, verwühlte Stelle im Getreide Zaravič: dzīvniekiem (sunim, guovij) uz muguras spalvas saaugušas vērpetē AP., N.-Peb. vērpetēm vien rudzi Zaravič. grūti tādā vērpetē pļaut ders. Nebst li. verpetas "Wasserstrudel" (bei Mikuckij Извѣст. IV, 403 und Miežinis) zu vḕrpt.

Avots: ME IV, 564

vilnaine Spr., Erlaa, (mit ìl ² ) Bers., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Meiran, Sessw., villaine A.-Ottenhof, C., Trik., (mit ìl ² ) Schwanb., Selsau, villaine U., vilnāne Sessw. n. Bezzenberger Le. Di.-St. 179, Kaltenbrunn, Memelshof, Warkh., (mit ìl ² ) Erlaa n. FBR. XI, 9, vil˜lāne Behnen, Blieden, Dunika, Frauenb., Jürg., Pankelhof, PS., Ramkau, (mit ìl ² ) Meselau, villāne Bielenstein Holzb. 413, vilnane Zvirgzdine, villane U., vilnatne, villatne Lös. n. Kav., villene Dond., Stenden, Wandsen, (mit ìl ² ) A.-Schwanb. n. FBR. V, 152, gen. plur. villanu BWp. 935, 2, villaniešu BW. 18154, 8 var., Demin. villainiņa, vilnaniņa BW. 7416, 1, villaniņa 9045, villeniņa, gen. s. villainīša BW. 33606, 4, die wollene Weiberdecke U., ein wollenes Umlegetuch (unbek. in Adiamünde, Oknist, Salis, Wolmarshof, Zugenhof): baltas villainītes (Var.: vilnainītes, vilnanītes, villanītes, vilnatnītes) BW. 1966, 1. balta villenīte 7424 var. baltajā villainē (Var.: villatnē) 40651. kas grib baltu villainīšu, lai dze̦n aitas pieguļā 32455. mēļu vilnānīte 3550 var. pe̦lē̦ku villainīti (Var.: vilnainīti, vilnanīti u. a.) 12764. ieluokainu vilnainīti (Var.: vilnatnīti u. a.) 4477. bez ieluoka villainīti (Var.: villenīti u. a.) 6780. guļamas villanītes 7761. man nav lietus villainiņa 14177. marguo mana villaniņa 7435. kam nesedzi villenīti (Var.: villainīti, vilnainītes u. a.)? 29243 var. nuosedzu nuo muguras villeniņu 25549, 1. apsedzu ar raibām vilnatnēm 15705, 18, liec... vilnanītes pūriņā! 33521. ar vilnānes ieluokiem 29082, 3. villaines ar izšūtiem rakstiem Plutte 68. Sprw.: kâ villaine tiek, tâ se̦dzas Br. sak. v. 1405 od. tâ jāse, dzas, kâ vilnaine sniedz JK. II, 511 od. kâ villane, tâ būs segties U., man muss sich nach seiner Decke Strecken. Vgl. über das ll FBR. XI, 197.

Avots: ME IV, 593

II vira,

1) die Türklinke Lennewarden;
Plur. viras,

a) "bluķis ar caurumu vidū, kur griežas vārti" Illuxt;

b) eine Art Türhängen
Adamovič; eine Art Hängetür Oberkurl. n. Bielenstein Holzb. 35;

c) "?" : tagad durvīm piesit eņģes, senāk vis˙garām bija, kâ vēl tagad re̦dz pie kūtīm, vienīgi viras, t. i. durvju mugurai piesists vertikāli vienā malā miets, kas ielaists augšā un apakšā ieduobumuos RKr. XI, 86;

d) "kas veras" Nötk.;

2) comm., einer, der oft und ohne Grund die Tür auf- und zumacht
(pejorativ): tāds kâ vira! kuo tu virā (virini) durvis? Grawendahl. Zu vērt.

Avots: ME IV, 602

žņaûgt (li. žniaugti "žņaugt" Miežinis), žnaûgt Salis, -dzu, würgen, knebeln, zuschnüren L., U., stark drücken; ausringen U.: gribējuši šuo žņaugt ar žņaugu LP. VII, 72. iemautiņi ruokas žņaudze BW. 14528. piedurknes žņaudz St., die Ärmel spannen sich. milzis žņaudz visus Vēr. II, 1136. krūtis žņaudz Aus. I, 4. ruokas žņaugt Aus. I, 21; LP. V, 62, die Hände ringen. gaļu žņaudza saujiņā BW. 19310. Refl. -tiês, sich würgen, sich ein-, zuschnüren Spr.: sirds man žņaudzas Vēr. I, 803. - Subst. žņaûgšana, das Würgen, Knebeln, Zu-, Einschnüren, Ringen; žņaûgšanâs, das Sichschnüren; žņaûgums, das einmalige, vollendete Würgen, Knebeln, Schnüren, Ringen; žņaûdzẽjs,

1) wer würgt, knebelt, schnürt, ringt:
šai mājā katru nakti... nāk zņaudzēji. te jau kādi desmit cilvē̦ki ir nuožņaugti Pas. IV, 64;

2) Magendrücken
AP., C., Dunika, Sessw.; Drücken, Beklemmung in der Brust Etn. II, 166: kad vē˙de̦rā žņaudzējs, tad jāizlauza mugura ar sluotas kātu Etn. III, 174. ja krūtīs tāds žņaudzējs, tad ar braucīšanu vien neiztiek Jaun. mežk. 225. krampīgs kāss ar žņaudzēju Vēr. I, 801. spaidīsies ar žņaudzēju pasirdī Vīt. 59. man žņaudzējs žņaudz krūtis, sirdi Ahs. n. RKr. XVII, 66;

3) ābuoliņa žņaudzējs, cuscuta Stenden. Wohl zur Wurzel von znauja (s. dies) mit dem g von zmaugt und li. smàugti. Anders (umgestellt aus gņauzt) Zupitza Germ. Gutt. 148.

Avots: ME IV, 824, 825

zvejuôt,

1) fischen;
tu... māni citus iz e̦ze̦ra laukā un pats aiz muguras zvejuo Kaudz. M. 44. (fig.) zvejuoja ar kaŗuoti bļuodā Kārstenis. nezvejuo viens pats visus biezumus nuo putras ārā! Frauenb. māti, kas zvejuoja znuota Seibolt;

2) schlagen
Celm.: sācis ve̦lnu zvejuot LP. VI, 984. - Subst. zvejuôtãjs, wer an der Fischerei teilnimmt Frauenb., der Fischer.

Avots: ME IV, 769

zvīgzna,

1) die Schuppe, Fischschuppe
Spr., Kokn., Stockm., (mit ì ² ) A. - Laitzen, Domopol, Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt: (āda) drupaļainām zvīgznām uz muguras virsus Konv. ² 491;

2) "plēkstīte ābuola serdē" (mit î ² ) Schibbenhof;

3) zvìgznas ² Bers., Mar., Schäwen;

4) ein leuchtender Strich am Himmel
(mit ĩ) Jürg., (mit ì ² ) Golg.: zvaigzne nuokrita, ka zvīgzna vien palika Golg. Wenigstens in den Bedd. 1 und 4 zu zvàigzne.

Avots: ME IV, 779

zvĩna C., zvìna ² Kl., Plur. zvĩņas (li. žvýnios Kurschat D. - li. Wrtb. unter schuppenartig) N. - Wohlfahrt, zvìņas ² Nerft, Prl., zvîņas ² Ruj., zvìņi Serbigal, zvĩņi Iw., Līn.,

1) zvīna Wid., (mit ĩ ) PlKur., PS., zvìne ² (li. žvỳnė) Sessw., zvĩnis Bl., Stenden, gew. Plur. zvīnas L., U., AP., Gotthardsberg, Linden, Linden in Livl., Memelshof, Smilt., Vīt., (mit ĩ ) C., Nötk., (mit ì ² ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Oknist, Schwanb., zvìnes ² Lös., Saikava, Sessw., zvīņas Kokn., (mit ĩ ) A. - Ottenhof, AP., Arrasch, Burtn., N. - Salis, Ruj., Schnehpeln, Wolm., zvīņi L., St., U., (mit ĩ ) Dond., Frauenb., Nötk., Stenden, Wandsen, (mit ì ) PS., (mit ì ² ) Kr., die Schnuppen, Fischschuppen:
siļķu zvīņu BW. 30709. zuvju zvīņu 30709, 1. zvejniekam zvīņu kre̦kli 9546. jāme̦t zvīnas kaudzītē 10377. ieraudzījis upē.. zivtiņu spuožām zvīņām LP. VI, 482. vēdzelei nav zvīņu Vīt. raga zvīniņas Māc. p. dz. 17. ieduod vienu zvīnu Pas. VII, 334. zvīņu bruņas Kra. Vīt. 12. lapas līdzīgas biezām zvīņām Konv. ² 359. uz muguras zvīņas tām MWM. VII, 702. naudu skaituot šis tas pielipis pirkstiem, un tās tās saucamās zvīņas LP. VII, 1038. zvīņas nuokasīt, schuppen Brasche. nuokrīt kâ zvīņas (zvīņi VII, 242; Pas. IV, 254; zvĩnes Nötk.) nuo acīm LP. II, 1, er wird sehend, begreift;

2) zvĩna PS., Plur. zvĩnas PS., zvīnes U., (mit ì ² ) Kr., zvīņas Konv. ² 2665, (mit ĩ ) Burtn., (mit ì ) Wolmarshof, zvīņi Burtn., Schinn, Schelfer: zvīna(s) ir galvā PS. Zu zivs (zuvs), s. Leskien Nom. 411, Lohmann KZ. LVII, 241, Trautmann Wrtb. 373.

Avots: ME IV, 780, 781