Paplašinātā meklēšana

drebeklis,

3): *drebekļa (gesprochen: drèbke̦ļ) smil̃ga Anzen, briza media.

Avots: EH I, 331

drebeklis, gew. Pl.,

2) der Schauder, Schüttelfrost, das Zittern:
man uznāca tādi drebekļi;

2) N. U.: was zum Zittern bringt, Schreckbild;

3) drebeklis Zittergras
Sassm., [Dond.;

4) Gallert
Dond.;

5) drebêklis Lis., ein unruhiger Mensch].

Avots: ME I, 495

dre̦be̦kls Bērzgale "ein lärmender Mensch".

Avots: EH I, 332

dre̦be̦lains, geädert, streifig L.

Avots: ME I, 495

drebelêt, Refl. -tiês: beben, zittern (ein wenig), bebem - zu ersetzen durch "draiskāties, unartig sein" PV.

Avots: EH I, 332

drebelêt, -ẽju,

1) ein wenig zittern, hin und wieder schaudern;

2) unbedacht etwas tun, greifen, reden
Etn. III, 162; [schnell und unachtsam arbeiten Stelp., Lub., Fest.]. Refl. -tiês, beben, zittern (ein wenig), bebern, besond. in der Zstz. mit pa- Tr. III, 1365: [nedrebelējies! stāvi rāms! Fest.]

Avots: ME I, 495, 496

drebelîgs, zitternd, unruhig, hitzig, albern lebendig, unüberlegt: drebelīgas ē̦nas Vēr. II, 1166. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvuojusi, tā par kūtru Blaum. drebelīgs bē̦rns, ein unruhiges Kind, das sich immer bewegt Adsel, Lös. Etn. IV, 18. drebelīgs cilvē̦ks, ein alberner Mensch Mar. n. RKr. XV, 112.

Avots: ME I, 496

drebelis, f. -le, ein Hitzkopf, der schnell und unüberlegt handelt und spricht Lasd. n. A. XI, 761, [Stelp., Fest.; "ein Raufbold" Kursiten]; ein schnelles, flinkes Pferd Krem.; drebele, eine schnell und unüberlegt handelnde und redende Frau Lasd.; eine schnelle, flinke Stute Krem. viņam ir tāda drebele, er ist so albern lebendig Infl. n. U.

Avots: ME I, 496

‡ drebelnieks PV., = drebelis, Hitzkopf.

Avots: EH I, 332

‡ drebeņât Warkl. "zittern, beben".

Avots: EH I, 332

drebene,

1): auch Gold.

Avots: EH I, 332

drebene,

1) Gallert, eine Art Sülz
Etn. I, 42, 57;

2) ein unruhiger Mensch, der kein Sitzfleisch hat
Krem.

Avots: ME I, 496

‡ drebenêt Warkl., zittern, beben. Refl. -tiês Warkl., zittern, beben: d. nuo aukstuma Lubn.

Avots: EH I, 332

‡ drebens, Adv. zur Verstärkung von drebêt, zittern: d. drebi, apšu lapa! BW. 12709 var.

Avots: EH I, 332

drebes, Geäder im Holze L.

Avots: ME I, 496

grebe, eine Höhlung, Vertiefung, Grube überhaupt: baļķim siênā nuo slapjuma izpuvusi g. Druw. kad izbirst krāsnei viens vai divi kieģeļi, tad tādas grebes paliek Erlaa.

Avots: EH I, 401

grebe, ein ausgefahrene Grube auf dem Wege : grebjains ceļš ; nul vienas grebes ārā, uotrā iekšā Sessw., Mag. IV, 2, 117. [Zu grebt 1.]

Avots: ME I, 645

grebeklis, ein krummes eisernes Werkzeug, Messer, mit welchem man Holhlöffel aushöhlt Selg., Gold., Saussen n. Etn. III, 177, Bers., Modohn, Sassm., [Nigr., Wandsen].

Avots: ME I, 645

grebele "?": ve̦lna pesteļus un elles grebeles. Um Wenden, Serben, Schujen, Roop u. a. sei grebele ein alter, untauglicher od. abgenutzter Gegenstand ; in Plahnhof : ein altes Bett, ein altes Weib ; in Rujen : ein alter Holzgegenstand, auch als Schimpfwort gebraucht.]

Avots: ME I, 645

‡ I grebelêt PV., -ēju, = drebelêt 2. Refl. -tiês PV., Ramkau "= drebelêtiês, grābstīties": nerātni bē̦rni vienmē̦r grebelējas.

Avots: EH I, 401

‡ II grebelêt Laidsen, Serben "= grebinât 1".

Avots: EH I, 401

‡ grebelīgs PV. "kas grebelējas" (Adjektiv): g. puika.

Avots: EH I, 401

‡ grebelis,

1) ein bei der Arbeit Übereilter, ein Hitzkopf
PV.;

2) "kas grebelējas" PV.: nerātņi un grebeļi, kas visu rauj un grābj, kuo tik atruod;

3) "ein unschöner, eckiger, zerbrochener oder zerrissener Gegenstand"
Bers.

Avots: EH I, 401

‡ gre̦be̦stât, -āju, beim Dachdecken die gre̦bê̦sti anbringen Auleja: g. klē̦vu. Vgl. li. grebėstúoti "mit Latten beschlagen".

Avots: EH I, 401

‡ grebeža, verächtl. Bezeichnung für ein altes Weib Kalz. n. Fil. mat. 27: ak tu ve̦cā g˙!

Avots: EH I, 401

I grebeze,

2): ein alter Pilz
Wessen.

Avots: EH I, 401

I grebeze,

1) eine stark abgenutzte Sache
Mar. n. RKr. XV, 114, [Oppek. ;

2) eine Pilzart
Welonen ;]

3) in Schwanb., (Welonen, Domopol und Oppek.] Schimpfwort für alte Menschen.

Avots: ME I, 645

II grebeze "?": sieviņ, mana grebezīt! BW. 27228 var. [Wohl identisch mit grebeze I ; vgl. sieviņ, mana grabažiņa. BW. 27227.]

Avots: ME I, 645

iegrebe, eine flache Vertiefung Sermus.]

Avots: ME II, 18

‡ izgrebelêt, = izgrebît: i. kuoka kaŗuotes Laidsen.

Avots: EH I, 449

paskrebelis Strods Par. vōrdn. I31 "?".

Avots: EH II, 173

rebe, gew. der Plur. rebes, (unsolides) Geschäft, Machination: savas netīrās rebes Vēr. II, 670. tikai tâ var iznākt rebes ebenda 1390. Jüdisch.

Avots: ME III, 501

rebeniẽks, s. rebiniẽks.

Avots: ME III, 501

rebes "Verwirrung": tur lielas rebes Siuxt, Matkuln, Kalleten, Rothof, Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 501

rebete, comm., ein unruhiger und unartiger Junge: tas ir liels rebete un caurcaurim bezkauņa Janš. Dzimtene I ² , 45.

Avots: ME III, 501

sadreberêt, tr., bedrohen, durchschelten : es viņu krietni sadreberēju; nu viņš reiz dabūja mācību Dond.

Avots: ME III, 612

‡ sagre̦be̦stuôt "= sagrãbât" Oknist: tis ē̦damais šuodien pusdienā tāds sagre̦be̦stuots: nav ni˙kas taisīts.

Avots: EH II, 409

skrebelêt: eilig und geschäftig hin und her laufen Druw.

Avots: EH II, 508

skrebelêt(iês), etwas schnell und oberflächlich tun Fest.; vgl. skrabêt II.

Avots: ME III, 890

skrebelêt(iês), etwas schnell und oberflächlich tun Fest.; vgl. skrabêt II.

Avots: ME III, 890

skrebelîgs, leichtsinnig, oberflächlich Wid.: Katruks nav . . . mazāk mīļš, bet tik vien skrebelīgs, grūti valdāms Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 109. neesi jel tik skrebelīgs (ātrs)! Zaravič.

Avots: ME III, 890

I skrebelis: "draiskulīgs bē̦rns" Saikava.

Avots: EH II, 508

I skrebelis Fest., Wid., skreblis (f. -le) U., skrebele Fest., comm., ein einfältiger Mensch (einfältiges Weib) U., ein leichtsinniger, oberflächlicher Mensch; ein Jähzorniger (skrebelis) Adleenen, Schwanb. Wohl nebst li. skrebė̕ti "rascheln" zu skrabêt I.

Avots: ME III, 890

II skrebelis: ein alter, abgetragener Pelz Warkl.

Avots: EH II, 508

II skrebelis "ein kleiner Pelz" Borchow; vgl. skreb(l)is.

Avots: ME III, 890

strebeklis,

1): tādu strebekli (eine Speise)
nuo iekšām vārīja Frauenb.

Avots: EH II, 585

strebeklis,

1) das Getränk
Gold. n. Etn. I, 41, ein mit Mehl zubereitetes Getränk Lems., eine flüssige Speise Wid.: dzīru strebeklis bija... siltalus Etn. I, 41 (aus Gold.);

2) ein Windbeutel.

Avots: ME III, 1085

‡ stre̦be̦kls Dunika, = strebeklis 1; "= strèbiêns 2" AP.

Avots: EH II, 585

strebelîgs: "ātrs, nepacietīgs" Taurup.

Avots: EH II, 585

strebelîgs Jürg., Memelsh., strebeļains Meiran, = stre̦buļaîns.

Avots: ME III, 1085

strebelis Jürg., Meiran, Memelsh., = stre̦bulis.

Avots: ME III, 1085

strebenica Wid., eine flüssige Speise.

Avots: ME III, 1085

strebeņķis, ein Stück (Ende) von einem Strick Hasenp., Grob. n. Etn. III, 65: ka dabūtu kādu strebeņķi, es tev rādītu! Etwa aus r. стреньбрень "хлам, всякая ветошь"??

Avots: ME III, 1085

padrebeļuôtiês, ein wenig tollen od. rasen: bē̦rni mīl padrebeļuoties Grawendahl.]

Avots: ME III, 18

àizcìnîtiês, strebend, ringend wohin gelangen: aizcīnījuos līdz akadēmijai Stari II, 19.

Avots: ME I, 21

‡ àizcìstiês, strebend hingelangen: viņš aizcīties līdz profesuoram (hat die Professur erreicht). viņš aizcīties citiem priekšā.

Avots: EH I, 14

‡ àizstuknît, stossend hin-, wegtreiben Jürg., Nötk.: a. puiku uz ganiem. Refl. -tiês, widerstrebend hin-, weggehen Bauske, Selsau: nevar viņš a. vien uz ganiem.

Avots: EH I, 53

àiztikums, die Berührung. Nach dem Volksglauben sind unantastbar viele Gegenstände, so die von einem Zauberer zur Schädigung der Mitmenschen hingelegten Zaubermittel, die in der Erde vergrabenen SchāTze, die der Vergrabende verflucht und deren Bewachung dem Teufel übergreben hat, ferner auch alle auf dem Schlachtfelde befindlichen Gegenstände. Unantastbar sind auch alte Gebäude, in denen böse Menschen, Zauberer u. Hexen gewohnt haben, ferner gewisse bezeichnete Steine, alte Zäune, nachgelassene Felder, heilige Quellen, heilige, zur Darbringung von Opfern dienende Berge, Feldraine, Wege, einzelne Bäume, von der Tierwelt in erster Reihe der Storch, der heilige Vogel (svē̦tputns, svētelis), der Marienkäfer (Coccinella), der Holzbock, der in dem Volksglauben als svē̦tmeita, heilige Jungfrau, erscheint, die in der Wand spinnt (svē̦tmeitas vērpj) Etn. IV, 62. Wer mit den genannten Gegenständen, Stätten, Tieren wissend od. unwissend in Berührung kam, den letzteren Leid zufügte, den traf ein schweres Unglück, der wurde ganz besonders von der durch die Berührung herbeigeführten Krankheit befallen (tam pieme̦tas aiztikuma slimība). Bei einer langwierigen, durch Medikamente nicht bald zu heilenden Krankheit pflegte man zu sagen: te aiztikumi! Am menschlichen Körper wurden einige Wunden, Warzen, Ausschläge für unantastbar angesehen. Wenn ein Mensch, der mit diesen Gebrechen von der Geburt schon behaftet war, geheilt wurde, so musste er sterben Etn. II, 62, LP. VII, 651, 652.

Avots: ME I, 56, 57

atkars (s. unter atkara; li. ãtkaras "widerstrebend"),

1) in stumpfem Winkel befestigt
Assiten, Auleja, Dond., Grob., Iw., Kaltenbr., Oknist, Rothof, Stenden: izkapts ir atkara, ja starp izkapti un kātu ir plats leņķis. tava izkapts par atkaru Dond. atkars cirvis Grob. atkara dakša, šķupele ebenda. vadzis atkars, saita nesatur, šļūk zemē Auleja;

2) "= nuokars" Ewers.

Avots: EH I, 146

atstìept [li. atstiẽpti], tr.,

1) von sich strecken:
kājas Antr. II, 80; lūpas, die Lippen aufwerfen;

2) ausstrecken, ausruhen lassen:
kaulus, luocekļus;

3) mit Mühe herbringen, herbeischleppen:
es atstiepšu bišu struopu ar me̦du LP. V, 175. Refl. -tiês,

1) sich ausstrecken:
sīka ve̦ca dē̦lu māte, gan tā taisna atstiepsies;

2) euphemist. für streben:
puisis kŗauj ar zuobinu, lai atstiepjas; kas atstiepies (tot), tas atstiepies LP. I, 112. In derselben Bed. auch ļipu atstiept LP. VI, 14.

Kļūdu labojums:
sich ausstrecken: sīka = wieder gerade werden:līka

Avots: ME I, 198

bùdzît ² Saussen oder] bûdzît [Bers., Laud.], jemand unablässlich od. mit Mühe antreiben: tik ilgi būdzīja, kamē̦r izbūdzīja gan uz ganiem Fest. Refl. - tiês:

1) sich drücken, drängen, schuppen
Erlaa: še pie šķūņa arī laikam kāds būdzījies Blaum.;

[2) bûdzîtiês, - dzuos, - dzījuos Bers., AP., mühsam (mit einer Arbeit) fertig werden, mühsam vorwärts streben;

3) Hokuspokus machen, Zauberei treiben:
kuo tur būdzies Erlaa].

Avots: ME I, 357

censeklis*, der Streber: nav vēl uzstājušies ļaunprātīgi censekļi Lautb.

Avots: ME I, 372

censība, die Strebsamkeit, das Bestreben: vai mūsu jaunekļu krūtis auklējas censība pēc saskanīgas gara un sirds izglītības? Pūrs I, 26.

Avots: ME I, 372

censlis Vārds, ce̦nsulis Lautb., der Streber *.

Avots: ME I, 372

censt, - šu, - su, (die Sehnen) strecken L.; (den Bogen) spannen (?). Refl. cẽnstiês, [ceñstiês Bl.], - šuos, - suos, auch - tuos, sich anstrengen, sich bemühen, streben: viņš cenšas iegūt slavu. Subst. cenšanās, das Streben, wofür Alm. oft cenša gebraucht: viņa cenšas un bē̦das. tur slēpjas tik daudz cenšu, tik daudz klusumā luoluotu mērķu. bij jāatsakas nuo neapzinīgās cenšas. aizsniedzis savas cenšas nuolūku Kundz., Druva I, 697. [Wohl aus dem KUrischen entlehnt; am ehesten zu cināties "sich erheben, hinaufschwingen" (s. Zubatý AfslPh. XVI, 386 f.), atcināties "sich befreien" und (nach Persson Beitr. 162) vielleicht auch zu gr. χονεῖν· ἐπείγεσϑαι, ἐνεργεῖν, vgl. auch Wiedermann BB. XXVII, 196

Avots: ME I, 372

ciêtiês ² (?), streben Mitau, Gold., Bauenhof.]

Avots: ME I, 396

cìņa,

1) der Kampf:
cīņā duoties, ielaisties; cīņu izcīnīt; dūŗu, vārdu c., Faustkampf, Wortgefecht;

2) das Streben:
un tuomē̦r cīņu nepame̦t, līdz uzrāpjas Treum.

Avots: ME I, 391

cìstiês, cīstuos [doch kann cīstuos auch das Präsen zu cīties od. *cīstēties sein] od. cìšuos, Praet. cìtuos, ringen, streben, trachten, oft mit abhäng. Inf. od. pēc: ka viss, kas apkārtnē re̦dzams un dzīvs, pēc tevis cīstas JK. VII, 46. 8 stundu darba diena, pēc kuŗas tagad cīšas ārzemju fabriku strādnieki Etn. III, 125. cīties skuolā čakli mācīties Kaudz. M. viņš cītās tâ˙pat darīt SDP. V, 56. viņi cītušies savus zemes gabalus paplašināt LP. VII, 48. kas var ar viņiem (saviem tuvākiem) bē̦dāties, priecāties, cīsties, cerēt, ticēt, ja nuo viņiem ne˙kuo nezina? PA. pakaļ cīsties U. b. 93, 26. [Vgl. cīties.]

Avots: ME I, 392

cīties, streben, trachten L., St. (angeblich auch um Wolmar; bloss der Infinitiv cìties ² sei in Praulen üblich); cîties ^2, cîstuos, cijuos, kämpfen, ringen Bielenstein LSpr. I, 379. Wenn die von Stender und Bielenstein gegebene Präteritalform richtig ist, kann cīties nicht mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 f., Fick Wrtb. I ^4, 383, Trautmann Wrtb. 134, Wiedermann BB. XXVII, 196 f. und Persson Beitr. 162 auf eine Wurzelform ken- (in censt, s. dies), sondern nur auf eine Wurzelform kā - bezogen werden (zu ai. kēta-ḥ "Wille, Begierde, Absicht", gr. χοῖται· γυναιχῶν ἐπιϑυμίαι Hes.?). Durch verallgemeinerung (s. Le. Gr. § 619) des - st - (im Präsensstamm) scheint cīstēt entstanden zu sein; das k von cīkstēt stammt vielleicht aus einem Präsensstamm *cīska - (vgl. Le. Gr. § 621). Zu cīties gehört wohl auch cīņa (wovon cīnīties), während cìsties wohl eher zu censties gehört und in diesem Fall ī aus in hat.]

Avots: ME I, 392

‡ drabeņa, ein gehaltloser, leichtfertiger Mensch Warkl.; plur. drabeņas, Treber Kaltenbr., Warkl.; drabeņu vācietis Warkl., = kārklu vācietis?

Avots: EH I, 328

‡ drabines, Treber Rutzau, Zvirgzdine.

Avots: EH I, 328

drabiņi (unter drabenes): verschiedene Abfälle (nicht bloss Treber) Salis; ‡ sing. drabiņš M. Ar. "?": saplīsis, izjucis kâ d. (sagt man von einem schwachen, zerrissenen Gewebe).

Avots: EH I, 328

draņķes (unter draņ̃ķis),

1): Spülicht, eine schmutzige Flüssigkeit
(mit aņ̃) AP., Ramkau;

2) Treber
(mit àņ ² ) Lös.

Avots: EH I, 329

drebêt: ar acīm d., mit den Augen blinzeln Stender Deutsch-lett. Wrtb., dre̦bē̦tāja smil̃ga Pussen, briza media; vgl. drebeklis 3.

Avots: EH I, 332

II drêbt ^2, [drēbju, drēbu um Bauske; der Inf. drēbt auch in Domopol und Zaļmuiža mit einem angeblichen Präs. drāb (sniegs drāb; wohl mit ostle. ā aus ē̦); vgl. li. drė̃bti "Breiiges werfen, dass es spritzt"], schlacken (von feuchtem Schneegestöber). [Zu sladrabs "ein Schlackenwetter", gr. τρέφειν "eine Flüssigkeit dicht werden lassen", an. draf "Abfall", drafli "gekäste Milch", mnd. draf "Treber", nd. drabbe "Schlamm, Bodensatz", norv. drevja "weiche Masse" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 225, Fick Wrtb. III ^4, 202 f. und Boisacq Dict. 353.]

Avots: ME I, 497, 498

dre̦bulis,

1): sasalu, net d. paķēre Auleja. d. pajēme (= sāka trīcēt) Kaltenbr. mani krata dre̦buļi Oknist; ‡

2) plur. dre̦buļi Frauenb., = rebeklis">drebeklis 3.

Avots: EH I, 332

‡ II drepelêt "rebel%C3%AAt">skrebelêt" Druw., nicht im Ernst etwas tun: vder sprechen Saikava; "= dripelêt II (namentlich kritzeln)" Oknist.

Avots: EH I, 333

dzinîgs U., strebsam, strebend: dz. jauneklis, cilvē̦ks.

Avots: ME I, 552

dzìšanâs, das Streben: dz. pēc izglītības, guoda, mantas; dafür jetzt auch dziņa.

Avots: ME I, 558

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

elpêt, - ēju,

1) atmen
U. [el̃pêt, sich erholen: vai ne˙maz nedabūs elpēt Serbigal];

2) Hilfe haben, ausreichen, durchkommen
U.: kâ klājas? elpē gan, es geht schon an, man kann sich schon helfen. tas man gan būtu varējis elpēt, das wäre mir wohl zu Statten gekommen. [viņš var vēl el̃pēt Salis, Bers., sich halten.] gan elpēsim, wir wollen uns schon durchhelfen. Refl. - tiês Adsel, Kokn., Tals., Post. 52 e̦lpâtiês), sich durchbringen: pieci gadi elpējuos, taukuos maizi mē̦rcē̦dams BW. 30499. [In der Bed. 2 anscheinend aus mnd. helpen "helfen". - In Wessen bedeute elpēt: viel arbeiten, in Nerft elpēties: streben, sich abmühen, sich abplagen.]

Avots: ME I, 568

grābslis, ‡

3) "feine Heuüberreste"
Lettg.; ‡

4) = rebeklis">grebeklis Warkl. (mit â).

Avots: EH I, 400

gre̦ba Bers., Lasd., = rebe">grebe.

Avots: ME I, 645

grebt, -bju, -bu, tr.,

1) mit einem grebeklis, grebis od. greblis schaben, ausscharpen, aushöhlen, eingraben mit einem Grabstichel
Biel. : kaŗuotes, kausu. nuo kuoka gre̦btu sviesta ieliekamuo sauc par bunduli Plutte. laivas gre̦btas vai cirstas nuo viengabala kuoka Antrop. II, 70 ;

2) greifen
N. -Bartau n. Biel. I, 124. [grebt 1 zunächst zu slav. grebǫ (inf. greti) "scharre, kratze, grabe̦" grobъ "Grab", aschwed. grœva, got. graban "graben" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 347 f., während grebt 2 nebst greblis "Harke" und li. grebėzdúoti "хватить ощупью" grė̕bti "захватывать; harken" zunächst zu slav. grebo, "raffe, harke, rudre" u. a. bai Trautmann Wrtb. 95 f. gehört ; jedoch sind beide Bedeutungen vielleicht nach Persson Betr. 728 auf einen Grundbegriff zurückzuführen.]

Avots: ME I, 645, 646

gre̦btuve,

1) = rebeklis">grebeklis Mitau, [gre̦b(s)tuvis Warkh.] ;

2) Hufmeesser
Preip.

Avots: ME I, 646

grepe,

1) eine ausgefahrene Grube auf dem Wege
Naud., Blied. n. Etn. II, 81 (vgl. grebe) ;

2) ein Einschnitt bei Schrauben
Adsel n. A. XIII, 329.

Avots: ME I, 650

‡ gūksnītiês "?": ap dze̦rtuves pakšiem gūksnījās sadzērušies vīri it kâ šuo mīļuo labuo ē̦ku stutē̦dami T. Balss 1922, № 146 (Korresp. aus Fehteln); "= kùksnîtiês ² ; ungeachtet aller Schwäche vorwärts streben" (mit ù ² ) PV. (prs. -nuôs).

Avots: EH I, 422

gunderes, Gundermann, Gudelrebe, Erdepheu (glechoma hederacedum) Mag. IV, 2, 86. [Wohl eine Umbildung von d. Gundermann.]

Kļūdu labojums:
hederacedum = hederacea

Avots: ME I, 682

‡ gūškâtiês PV. "viel zu erlangen (erwerben) suchen (streben)".

Avots: EH I, 422

gũt, [gūnu Mar. u. a.], gũstu, gūju od. guju [Durben], (n. U. auch gūmu?), prt. guvu,

1) tr., fangen, haschen, greifen, erlangen, bekommen:
māk tautietis mani gūt 13532. laiks irbes gūt Ltd. 2252. ja baltās nedabūji, gū(j) tuo pašu pe̦lē̦kuo! BW. 12014. kad vilks sāk kazu gūt BW. V, 237. [zuvis gūt Oppek.] meita gribējusi tādu pašu laimi gūt LP. VII, 1095. [viņš kaŗā iet, lielu naudu gūdams U.] Die preussischen Letten kennen dabūt nicht und gebrauchen statt dessen gūt. dvēseli gūt L., Luft schöpfen.] gūdams, nepagūdams, in der Grössten Eile, hasting: šis tik gūdams nepagūdams ūzas zemē, dieser reisst nur in der grössten Eile die Hosen hinunter;

2) mit abhäng. Inf., bekommen, in die Lage kommen: ne daudzi guva viņā mieluoties Rains. Refl. -tiês, schnappen, haschen, streben nach etw.,
mit d. Gen. od. pēc, ungew. uz: krustdēliņa gū damās jūdzu savu kumeliņu BW. 1328; 1617. viņš guvās pēc gaisa Dok. A. uz tautieša gūdamās, atstāju mazus bāleliņus BW. 26624. [Zu gaut (s. dies), li. guvùs "хваткiй" apr. gauuns "empfangen", av. gūnao ⁱ ti "verschafft", gav(a)- "Hand", gaona- "Gewinn" u. a.; vgl. Lidén IF. XIX, 318 und Arm. Stud. 120, Zupitza Germ. Gutt. 175, Walde Wrtb. ² 853, v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 157.]

Kļūdu labojums:
18449 = 13449
lielu naudu gūdams = lielu naudu gūdams "viel Geld sich holen wollend"
bekomme, in die Lage kommen = genügend Zeit haben (pagūt)

Avots: ME I, 687

‡ iẽgre̦ba Frauenb., = rebe">iegrebe.

Avots: EH I, 514

ìekuôdĩba,

1) [Hartnäckigkeit]:
veini ar lielāku, uotri ar mazāku iekuodību Vēr. II, 59;

[2) "das Bestreben zu schaden (einem Feinde)":
viņam liela iekuodība uz mani AP.].

Avots: ME II, 33

ìeļaũt,

1) gestetten:
kam tu ieļauj bē̦rnam tādu vaļu Lautb.;

2) verzeihen:
šuoreiz es tev varu ieļaut Warkh. Refl. -tiês,

1) "sich einschmeicheln"
Bergmann"Erklärung einiger veralteten... lettischen Wörter" v. J. 1786;

2) "sich einlassen"
Stelp., Wenden: es nevaru uz tā ieļauties Sessw.;

3) nach einigem Widerstreben nachgeben und zustimmen:
mēģināšu izlīgt, ja ieļausies. nevar vis viņam ieļauties; tas ve̦lna vīrs Mar. tuoreiz es ieļāvuos, tagad nuožē̦luoju Fest.]

Avots: ME II, 42

ìevĩst, zu welken anfangen: Rebeka ievīta kâ zieds vāzē Zalkt.

Avots: ME II, 89

izcenst, erstreben, erringen Karls. Refl. - tiês, emporstreben: tiek, kam spē̦ki vira uz augšu izcensties MWM. VIII, 96.

Avots: ME I, 721

izmirinât Bers., ausstreben lassen.]

Avots: ME I, 772

iznĩkt (li. išnỹkti), intr.,

1) ausgehen, vergehen, zu grunde gehen, verkommen, schwinden, verfallen, ausstreben, ruiniert, vereitelt werden:
nīktin nīka un iznīka... ve̦cas meitas BW. 13076. sīkās ē̦nas nīktin iznīka R. Sk. II, 104. bijis jāiznīkst nuo mājas LP. VI, 74. kāzas būtu gan˙drīz iznīkušas Alm. kad pirms Jurģiem ejuot uz uotru māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85. trumi, slimība lai iznīkst kâ uguns dzirkstelīte, kâ pirts gars, kâ lietus mākulis, kâ ve̦cs mēnesis, kâ ve̦cs pūpēdis, kâ rīta salna, kâ zâle ūdenī;

[2) Unsinn reden, fehl gehen in der Rede:
nu tu iznīki ar savu valuodu Janš. Bārenīte 55]. Refl. - tiês, des erquickenden Schlafes etbehren: e̦sam visu nakti iznīkušies.

Kļūdu labojums:
un iznīka = , nu iznīka

Avots: ME I, 776

izran̂tît ² Nigr., Wandsen (li. išrantýti), mehrfach auskreben: izr. kuoku; izr. (uneben schneiden) maizi.]

Avots: ME I, 789

iztiektiês, hinaus -, herausstreben, hinaus -, herausgelangen: bārenīte nu klusi iztiecās ārā Janš.

Avots: ME I, 819

izzinîgs, forschend, nach Wissen strebend: izzinīga prāts JR. IV, 157.

Avots: ME I, 832

kamîtiês: sich bemühen, streben Gr.- Buschh. n. FBT2. XII, 84 (praes. -ījuos), Saucken: kamījās (gab sich Mühe zu gefangen) uz pilsē̦tu Oknist.

Avots: EH I, 582

I kā̀rnît,

1): "schleudern; stürzen
(tr.)" N.-Wohlfahrt;

2): roden
Salis. Refl. -tiês: unruhig hin und her treten und mit den Füssen scharren Seyershof: ērzelis kârnās ² ; "svaidīties" N.-Wohlfahrt; eine Arbeit gut zu verrichten streben Seyershof: kuo viņi kārnījās ar saimniekuošanu!

Avots: EH I, 603

kaŗuôte [Dunika, Gr. - Essern, Selg., Wandsen], der Löffel: ē̦dama kaŗuote, der Esslöffel. atbrauc meitu māmuļīte ar karuošu ve̦zumiņu: sen dzirdēja, znuotiņam navaid putras karuotītes BW. 20718. likt, nuolikt kuŗuoti pie malas,

a) den Löffel weglegen,

b) fig., das Zeitliche segnen, zuweilen sogar von Tieren:
mana saimnieka bēris šuonakt nuoilka karuoti Gr. - Sessau. kâ ar kaŗuoti bē̦rnam mācības ieliet, einrichtern. pūst vienā kaŗuotê, einmütig, das Gleiche erstreben MWM. V, 524. - cūka kaŗuotiņa, plantago. [Aus kaŗuote auch ostle. karûte Mar. n. RKr. XVII, 112. - Nach Bielenstein Holzb. 279 zu ķert "fassen"; aber ein Löffel dient nicht zum Fassen, sondern zum Schöpfen. Nach Jokl Lingu. - kult. Unters. 145 entlehnt aus slav. koryto "Trog, Mulde"; dagegen spricht aber die abweichende Bedeutung. Wohl aber könnte le. kaŗuote (dial. auch karaute) mit slav. kryto verwandt sein; vgl. damit noch slav. koŗ "eine Schöpfkelle" (bei Berneker Wrtb. I, 579), sowie ai. karóti - "Becher, Schale".]

Avots: ME II, 166

IV kasa,

1) = tiepšanās, das Widerstreben, Eigensinnigsein AP.;

2) Steitsucht:
viņam tāda kasa uznākusi Bers. Vgl. kasîgs "rechthaberisch".]

Avots: ME II, 168

I ķizinât, ķizît, -ĩju, tr., jem. etwas Angenehmes zeigen, es aber nicht geben [Dond.], oder es sich nicht gönnen, necken, reizen, zergen, schadenfroh ķiz, ķiz sagen, indem man mit dem rechten Zeigefinger den linken streicht [Dunika]: redz, neģēlis kāds, nuoņēmis gre̦dze̦nu, nāk te sē̦tā ķizināt LP. V, 302. [viņš savu naudu ķizina priekšā U.] kuo tu te viņam ķizī, ka tu viņam neduod Wain. nu tad ēdi vienu (ābuolu)! kuo tu ķizini! LP. VI, 865. [(kurpītis) skaudīgā priekā vīstīja dūres pa gaisu, ķizinādams Ādamam atslēgu Janš. Dzimtene ² I, 52.] mazais viņu ķizināja un teica: ķiz, ķiz, brālīt, man astuoņi zirgi, tev ne˙viena JK. V, 109. saimniece man ķizīja, ka es vīru nedabūju VL. Refl. -tiês,

1) sich necken, charmieren:
ilgi viņi nedabū ķīķēties un ķizināties Janš. [Bārenīte 29];

2) nach etw. streben, verlangen
Lems., Salis n. U.;

3) wiederholt
ķizinât: kuo ķizinies? pietiek jau Dunika.

Avots: ME II, 387

II kreceklis, = krecele II; [nach Lautb. ein Schabeisen, grebeklis].

Avots: ME II, 270

kruota, [die Scheidelinie zwischen dem Uferabhangund derebenen Fläche; der obere Rand eines Gebirges (aus der Ferne gesehen)]: tikai ilgi krasta kruotā meitē̦ns gredzentiņu meklē Duomas I, 878. nu pār kalnu au,gstuo kruota ilgu skatiem raugies mē̦mi Druva II, 427. [P. Rozītis, der Antor dieser Belege, habe dies Wort aus dem Volksmande nicht gehört.]

Avots: ME II, 295

krujâtiês, -ãjuos, krujuôtiês,

1) plump, mit Mühe sich vorwärts bewegen
Lasd.;

2) sich wohin wenden, streben, sich bemühen:
vēl tie prāti krujuojās uz tām ciema meitiņām BW. 13009. viņš ne˙maz nekrujājas Aps. asni jau sāk krujāties, schon fangen die Keime an hervorzubrechen Los. n. Etn. II, 98.

Avots: ME II, 286

kruķêt, -ẽju, kruķuôt, tr., mit der Krücke schieben, stossen: viņš kruķē uogles nuo krāsns laukā. ar kruķīti kruķuojam savu māsiņu tautiņās BW. 18185, 1. Refl. -tiês, sich mit Krücken forthelfen, mühsam vorwärts streben Lind., Kand.

Avots: ME II, 286

kūdîtiês: mühsam vorwärts streben Saikava.

Avots: EH I, 681

kūsnîtiês, -ĩjuôs, kūsnuôt,

1) sich regen (vom Verlangen),
etw. zu erstreben suchen: prātiņš vien kūsnījās uz jaunām meitenēm Etn. IV, 98;

[2) kûsnîtiês, eilen:
zirgs kūsnījās uz mājām Kreuzb.] Vgl. kùksnîtiês und kûsât I.

Avots: ME II, 338

lavît, - u od. - ĩju, tr. fangen, greifen, nachstellen Spr.: pūš vējiņš, čaukst lapiņas, lavī mani sveši ļaudis BW. 13316. tas (vilkacis) drīkstējis tik lavīt (aitas) klajā dieva laukā Etn. II, 86. Refl. -tiês, lavēties Glück, [Manz.],

1) nach etw. für sich haschen, sich heimlich erstreben:
[vanags lavījas uz vistām, vilks - uz luopiem U.] vakar tu zirņus sēji, šuodien pākšu lavījies; vgl. BW. 31356. [glūnēsim ar viltu uz asinīm, lavēsimies veltīgi uz nenuoziedzīgu Glück Spr. Salom. I, 11];

2) sich heimlich anschicken:
pūķītis zagt lavījas BW. 8169;

3) lavieren
L., heimlich irgend wohin zu gelangen suchen: svētdienām tā lavījas kâ kāds zaglis pruojām A. XX, 86. nuost ar pate lavījās BW. 25000. dzē̦rājs klātu lavījās 10133. visas manas dziedātājas pie miedziņa lavījas BWp. 813 ^2. tad raganas vis˙vairāk ap luopiem lavuoties Lp. V, 11;

[4) umherschleichen, lauern
U. - Wohl aus. r. лови́ть "fangen" entlehnt und durch d. lavieren beeinflusst; vgl. v. d. Osten - Sacken IF. XXXIII, 220].

Avots: ME II, 433

‡ lĩdzībnieks, wer in Gleichnissen redet (?): kāzās ... ielūgtais ve̦cākais ... brūtes pāri ... līdzināja pēc bībeles Rebekas un Rutes stāstiem ... kad līdzībniekam kur kļūdījās, tad jaunajiem uznāca smiekli Kundziņš mana mūža gājiens 7.

Avots: EH I, 747

liêgt, liêdzu,

1) versagen, verweigern, verbieten:
tai bij arī mātei būt, kas man savu meitu liedz BW. 13910, 1. kas bitei ziedus liedza 11217. Sprw.: kas ubagam slieksni liedz, nepe̦lna dievpalīgu. grib bāliņi mani liegt nuo tīkama tē̦va dē̦la BW. 14903. visi mani radi liedz, pie kalpiņa nelaizdami 22339. Sprw.: kas kungam tuo var liegt, ar cimdiem blusas ķert. Mit abhäng. negiertem Infin.: man bāliņš liegtin liedza, nevīt apšu vainadziņu BW. 6837, 5;

2) leugnen, verneinen:
nevar liegt, ka šinī ziņā jau nebūtu spe̦rts dažs suolis Aus. neliedzama patiecība, unleugbare Wahrhreit;

[3) abraten].
Refl. -tiês,

1) leugnen, in Abrede stellen, verneinen:
barga biju, neliedzuos, aiz visām māsiņām BW. 6630. Mit abhäng. Part. prät.: zellis liedzās tuo darījis LP. VII, 216, der Geselle leugnete, es getan zu haben. saimnieks neliedzās Ažu grūdis Aps.; mit folgendem negiertem Satz: kalpi liegušies, ka nee̦suot pie zirgiem ne+˙maz bijuši, die Knechte hätten geleugnet, bei den Pferden gewesen zu sein LP. VI, 90; 253;

2) widerstreben, sich weigern:
nāciet, tautas, nu es iešu, nu es vairs neliegšuos BW. 14042. Mit abhängigem

a) Infin.: vedēji liedzās maksāt tādu dārgu naudu BW. III, 1, 21;

b) Part. prät.: neliedzuos negājis, ich weigerte mich nicht zu gehen
BW. 1294. Subst. liêgšana, das Abraten, Versagen, liêgšanâs, das Leugnen, Verneinen: pavārs re̦dz, ka liegšanās vairs nepalīdzēs JK. III, 78. [Zu laigât; und (urspr.: binden ?) weiterhin zu klr. залигáти "in Banden schlagen, schnüren" und (wenn mit velarem g) la. ligāre "binden", obligāre "einschränken", mnd. līk "Band" u. a. bei Walde Wrtb. ² 429 und Berneker Wrtb. I, 717 ?]

Avots: ME II, 493, 494

liẽlpràtîgs, auf Grosses denkend, nach Grossem strebend U.

Avots: ME II, 500

luõžis, = luõža; meža luoži. Schlangen Tr. IV, 520. sē̦tas luoži. [luõžņi Dond.], Gundermann, Gundelrebe, Erdepheu (glechoma hederaceum) Mag. N, 2, 86.

Avots: ME II, 529

màkt: nuogaidīt, kad būs visi darbi apdarīti, lai kāzu ne˙kas nemāktu Jauns. Raksti III, 107. Refl. -tiês,

1): pašām bij jāmācas, lai dabū vīrus Orellen; ‡

3) streben, zu gelangen versuchen
Salis: mācas kâ uz piķi tur pruo. blusas māksies augšā, kur grīda ir.

Avots: EH I, 790

màldu uguns od. màlduguns, -s, [auch malduguņa], das Irrlicht LP. VII, 452; 976: kad nakts satumst, tad dejuo sīki purva gari drebelīgu malduguņu izskatā Vēr. II, 1158. [bāli spuožumi kâ malduguņas blāvuoja miglā Ezeriņš Leijerkaste II, 183.)

Avots: ME II, 557

minêt, -u, -ẽju [li. minė̕ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,

1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;

2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,

1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;

2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]

Avots: ME II, 629, 630

mudît, - u od. - ĩju, tr., anspornen, antreiben, anpurren, ermuntern Lös. n. Etn. IV. 147: mudī viņus uz darbu! Mar. n. RKr. XV, 127. viņš mudīja arī citus pie darba ķerties JR. VII, 121. Refl. - tiês,

1) sich beeilen
[Lis., Jürg.], sich eilig begeben, streben, emsig sein: es muldījuos uz mājām Mar. n. RKr. XV, 127. draudzes dze̦nas un mudās uz lielajiem kuokiem aiz izcirtuma Blaum. lai katrs savuos darbuos muduoties BW.;

[2) nach etwas verlangen
AP.] Vgl. das üblichere mudinât.

Avots: ME II, 659

muduôtiês U., sich zu etwas erwecken, nach etwas streben.]

Avots: ME II, 660

pakaļdzìtiês, nachjagen, verfolgen, nachstreben.

Avots: ME III, 39

pẽtît, pètīt ² Kr., Nerft, -u od. -īju, -īju,

1) Verlangen wonach haben, Appetit haben
Salwen, Nerft n. U.;

2) tr. und intr., fragen, nachfragen, nach-, ausforschen, forschen:
pē̦ta kungi: kur, meitiņa, tādu ņēmi? BW. 5779, 2 var.;

3) pètît ² , bitten
Skaista. Refl. -tiês,

1) ausfragen
Spr.;

2) trachten, streben:
nuost... pate pētījās BW. 25000 var. Subst. pētîšana, das Fragen, Forschen; pẽtĩjums, die vollendete Tätigkeit, das Resultat des Fragens, Forschens: zinātnieku pētījumuos pieminē̦tas Etn. II, 145; pẽtîtãjs, der Fragende, Forschende, der Forscher. Wohl zu la. petere "verlangen", ai. pátati "fliegt, fällt", pāta-ḥ "Flug", gr. πέτομαι "fliege", air. én, cymr. edn "Vogel", ahd. fedara "Feder" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 19 ff.

Avots: ME III, 211

‡ piedricinât Dunika, Rutzau, (etwas Widerstrebendes) gewaltsam heranziehen: p. āzi pie vārtiem. p. zarainu kuoku pie ragūm.

Avots: EH II, 248

pìeplakt, sich (an etwas) audrücken, sich zusammendrücken, zusammenkauern: stiprais spiež nespēcīguo pieplakt pie zemes. kas tur tāļumā paceļas, pie pašas debess malas pieplacis? Vēr. II, 1289. jumti kâ pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas Vēr. II, 527. kad liesma drusku pieplaka, baltas plēnes nāca zemē Vēr. I, 1156. luopiņi trīsē̦dami piepluok Vēr. II, 1397. - Refl. -tiês, platt auf piẽpeši, pìepêši ² Kr., pìepèši ² Adsel, piẽpêši, piepieši MSiI., piẽpeži, piẽpêži C., N.-Peb., Lis., Behnen, Bauske, Ahs., Wandsen, plötzlich; sehr eilig U.: pe̦lus, kuo viesulis piepeši izputina Glück Hiob 21, 18. piepeži viens nuo viņiem ieteicies... LP. VII, 892. Älter ist wohl die Aussprache mit š, vgl. piepētība, piepētīgs und pēši ( s˙dies); zum ž aus š s. Le. Gr. § 119a. Ursprünglich also etwa wie la. appetēns -hinstrebend, losgehend auf, woraus "eilig"; das kurze e kann entweder (z. B. in Ruj. und Salis) aus ē gekürzt sein, oder aber die alte Wurzelkürze fortsetzen; im letztem Falle könnte das ē aus pēši bezogen sein. die Erde fallen L. Subst. pìeplakums, die Plattheit, Plattgedrückfheit: zemes pieplakums MWM. IX, 373.

Avots: ME III, 279, 280

‡ pìespiêšus, Adv., zwangsweise, zur Verstärkung von pìespiêst: p. licis mugurā vilkt... drebes Pas. VI, 154.

Avots: EH II, 272

pìetìektiês, (zu etwas) hinzu-, heranstreben; sich heranschleichen: tiem, kam mākslas problēmi bija tikuši par pē̦tāmuo priekšme̦tu, vajadzēja pie Götes pietiekties Vēr. I, 1177.

Avots: ME III, 304, 305

pretẽjs, entgegenstehend (eig. und fig.), widerstrebend, widersprechend, gegnerisch: pretējā siena. nerauguot uz piekritēju pretējiem apgalvuojumiem Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 301.

Avots: ME III, 387

pretestĩba,

1) das Widerstreben, Widersetzen, der Widerstand:
neskatuoties uz luterāņu pretestību, iert kuoja Vidzemē dažas katuoļu skuolas Latvju Tauta XI, 1, 16. uz tādu izskaidruojumu skatās kâ uz atklātu pretestību un nepaklausīšanu saimniekam Etn. III, 171. pretestība pret ierastuo baznīcas mācību Kundziņš Kronv. 53;

2) der Widerspruch:
atbilde mūs ņuove̦d pie nepārvaramām pretestībām A. v. J. 1898, S. 183. nuotikuse liela gaumes maiņa, kas stāv vis˙asākā pretestībā ar dievinātuo rakstnieku virzienu Brunhilde.

Avots: ME III, 387

pretī Lieven-Behrsen, pretĩ Wolm., pretî C., N.-Autz n. Bielenstein, preti, pretim, pretīm Sessau, pretiem Selg., pretin Lindenhof,

1) Präposition, = pret, gegen: preti kalnu ritināt Biel. 1837. kam tā sē̦ta pretim kalna? BW. 3687. spīdi, ... mēnestiņ, pretim manu ... luogu! 6827 var. atsasēdu ... pretīm manu pē̦lājiņu 8337. sniedz, meitiņa, savu ruoku pretim daiļu tē̦va dē̦lu! 11809, 6. es neņēmu kviešu klēti preti vīra paduomiņu (ich tauschte nicht . . .); iztērēju kviešu klēti, mūžam vīra paduomiņš 22911. es nejemšu ne zeltetu [autu] pretīm savu vainadziņu Biel. t. dz. 755 ;

2) Adv., entgegen, gegenüber:
pretī iet, nākt, braukt, entgegengehen, -kommen, -fahren. K. gāja laipni viņiem pretī A. XI, 560. viņiem pretī brauca Juris iz dzirnavām MWM. v. J. 1896, S. 592. pretī turēties, likties U., widerstreben. pretī runāt, widersprechen: kas tev ir kuo pretij (= pretī) runāt, was hast du einzuwenden? Kl. ne˙viens ij ne vārda pretī neptkstējis LP. VI, 740. Sprw.: rej kâ suns pretī. pretī celties, sich gegen etwas erheben, empören U.: dieva vārdam preti celties Kaudz. M. 26. pretī darīt, (etwas) gegen jemandes Willen tun: preti daru bāliņam BW. 6065. pretī būt, gegen etwas sein, dagegen sein, nicht einverstanden sein: tē̦vs ne˙būt nav pretim LP. IV, 187.

Avots: ME III, 388

pretîgs,

1): Jancis bij briesmīgi p. (ungehorsam, widerstrebend)
savai mātei Orellen.

Avots: EH II, 315

pretîgs,

1) entgegenstehend, widerstrebend, gegnerisch
U., feindüch gesinnt: pretīgs vējš U., konträrer Wind. viņai (= biedrībai) pretīgie ļaudis šuo ģēveles luogu arī zuobuoja De̦glavs Rīga II, 1, 180;

2) widerlich, Ekel erregend:
pretīga garša, smaka.

Avots: ME III, 388

pretnis*, wer od. was widerstrebend od. widerlich ist: ve̦cam pretnis, jaunam labs Rainis Spēlēju, dancuoju.

Avots: ME III, 389

pretspè̦ks, eine entgegengesetzte, widerstrebende Kraft, die Gegenkraft, das Gegenmittel: spē̦kam strādā pretim pretspē̦ks Pūrs I, 31. saimniecisks pretspē̦ks pret feodāļiem Konv. ² 961. bezgala pretspē̦ks tevī dveš Duomas I, 1097.

Avots: ME III, 389

pum̃buļains C., Ruj., pumbuļuots Lettg., pùmburaîns ² Sessw., uneben, knotig Tirs.: aude̦kla virsa ir nelīdze̦na, pumburaina Druw. pumbuļaina dzija; pumbuļuota drebe; pum̃buraina nūja Peb.

Avots: ME III, 409

rebiniẽks, rebeni%E1%BA%BDks">rebeniẽks (f. -niẽce), wer sich mit unsoliden Geschäften, Spekulationen abgibt: nemākuļi un rebiniẽki Stari III, 274. aprēķinātājiem rebeniekiem MWM. XI, 195. literāriskais rebinieks Vēr. II, 235.

Avots: ME III, 501

rùoka,

1): ruokas palaist Wessen, stehlen.
kad viņam pilna r. ir (wenn er reich ist), tad var duot Frauenb. kam tā r. (= rùocĩba 1) ir; tas nabadzībā nepaliks ebenda. bē̦rniem bij visi raksti ruokā (verstanden zu lesen und zu schreiben), kad gāja skuolā Seyershof. kad pilsē̦tā dzīvuo, tad tik nuo ruokas jāuztur luopi (dann muss man alles Futter fürs Vieh kaufen) Kand. pa ruoku galam ("neapzinīgi") kuo darīt Wessen. man iznāca pa ruoki FBR. XVI, 145. man nav pa ruokai nuo šās puses naglu dzīt Saikava. ja bij pa ruoku (gelegen, bequem) ebenda. ruoku pa ruokai. von Hand zu Hand Diet.;

2): piešūt uzvalkam ruôku ² Puhren, Siuxt; ruôciņa ² Salis, Seyershof, der Pulswärmer;

3): die Strebe (beim Bauen)
Iw. (mit uô ² ); puôda ruoku (acc. s.) Pas. XV, 26. (ratiņa) ruoka (Siuxt) od. ruociņa (Frauenb., Orellen, Saikava, Salis, Seyershof, Sonnaxt) od. ruoceņa (Warkl., Zvirgzdine); pa pumpja ruoku ūdens te̦k ārā Orellen; par ruoku sauc arī steļļu stabu turpinājumu augšējā daļa Seyershof; ruôciņa ² ir linu kulstāmais daikts, ar kuo sit pa liniem Iw., Siuxt;

5): dieva od. ve̦lna ruociņa Salis, orchis incarnata (od. militaris). - Kuryłowicz stellt Mél. ling. off. à Vendryes 205 f. dieses Wort zu gallo-rom. branca "Pfote".

Avots: EH II, 391

sabuntuôt, sabuntavuôt, tr., aufwiegeln, emporen Spr. Refl. -tiês, sich emporen, rebellieren Spr.

Avots: ME III, 599

I sadrebt, = sadrebēt Nötk., N.-Peb., Vank., (prs. -drebj) Gr.-Buschhof: sasalu, sadrebu gaidīdama BW. 18509. visa zeme sadrebe (III p. prt.), kad izšāve Gr.-Buschhof.

Avots: ME III, 613

sakstît: s. pē̦das Livl. n. BielU.; guodu, mantu s. (erstreben) Für. kad mes juo sakstītum (= viņam se̦kuotum) FBR. XVIII, 189.

Avots: EH II, 420

sakstît, -u, -ĩju "Verlorenes suchen und gewöhnlich nicht finden" U.; "= pē̦das šukāt" Planhof; mantu sakstīt, nach Schätzen streben Depkin n. U. Zu sekt.

Avots: ME III, 657

savirskât ² Gr. - Buschhof, Warkl., (mit ir̂) Golg., zerreissen, zerfetzen: s. drebes. Refl. savir̂skâtiês,

1) auch savir̂šķâtiês Saikava, "sanākt naguos" Celm., Warkl.;

2) "savilkties, sarežģīties": dzijas savir̂skājas ² Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 788, 789

sir̂dê̦sti ² (nom. pl.) Iw., sirdē̦sti U., Spr., sirdsē̦sti U., sirdsē̦das St., Dr., selten der Singular, ein loc. s. sirdēstī BW. 13250, 42, Herzenskümmernis, nagender Kummer; Gewissensbisse U.: puisīšam brālīšam div[i] sirdsē̦sti (Var.: sirdē̦sti) gadiņā: ņe̦m līgavu, tā nenāca, sēj miezīšus, tie neauga BW. 12916. pie māmiņas uzaugdama sirdsēstiņus neredzēju 23997. bij man vienas meitas dēļ turēt lielu sirdēstiņu (Var.: sirdsēstiņu, sirgastīti) 11068. gaŗa bija tam naksniņa, kas gulēja sirdē̦stuos (Var.: sirdsē̦stuos) 24937. nedari jel man sirdsē̦das! St. tu esi man palīdzēj[i]s nuo muokām un sirdsē̦dām Gesangbuch. Rebeka daudz sirdē̦stu piecieš Glück I Mos, 27. viņš izdalīs tiem sirdē̦stus Hiob 21, 17. sirdsē̦du asaras Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 17. aiz sirdsē̦dām prāts samulsis Kaudz. M. 109.

Avots: ME III, 842

skreblis (li. skreblỹs "Filz"),

1) ein alter, hinfälliger Mann,
(f. skreble) eine alte Jungfer od. Frau Mag. XIII, 2, 62; wer unsaubere u. zerfetzte Kleider an hat Gr.-Buschh.: nu tu izskaties kâ skreblis! ne viņam kauna ne+kā - iet kâ skreblis baznīcā;

2) auch skre̦bulis, ein alter Pelz
(Mar. n. RKr. XV, 135, Wessen), der durch Nässe hart geworden ist Kurl. n. U., Alksnis-Zundulis; ein kurzer Frauenpelz ohne Oberstoff Saikava: kad skreblītis mugurā, tad par saltumu nav bē̦da Saikava. kažuociņš skre̦bulītis, tas man krūdu padarīja: cik pie meitām lavījuos, kažuociņš grabējās BW. 20451, 2. grab kâ skreblis Alksnis-Zundulis;

3) ein Jähzorniger
Golg.;

4) = abraskrãpis Saikava;

5) s. skrebelis I. Nebst skreb(el)is und li. skrèbti "trocken werden"
zu skrabêt I.

Avots: ME III, 890

skubinât Refl. -tiês,

3): auch Erlaa, Salis, Seyershof; "eine Arbeit schneller zu beenden streben"
Kaltenbr.; ar agru sēšanu jāskubinās RKr. XXII, 137. puisis negrib s. da darba Zvirgzdine. cūkas iz (= uz) vakara pusi taî i[r] skubinājas, kab jās laistu iz (= uz) sē̦tu ebenda. Zur Etymologie s. auch Wood Post-consonantal w in Indo-Europ. 119.

Avots: EH II, 514

sniêgt Wolm., Arrasch, Saikava, Gr.-Buschhof, Selsau, Warkl., Ermes, Jürg., C., AP., Serbigal, Prl., Lös., Preili, PS., Lis., Druw., Bers., Fehgen, Heidenfeld, Lindenhof, Schwanb., Golg., Freudenberg, Kr., sniêgt ² Budberg, Grtinh., Dunika, Lemburg, Ruj., Sessau, Bauske, Baldohn, sniẽgt Tr., Bl., Selg., Siuxt, MSil., Bershof, Wandsen, Tuckum, Mitau, Zirolen, Ekau, Lemsal, Līn., Iw., Widdrisch, Zögenhof, Gr.-Essern, Edwalen, Schlehk, Stenden, Kremon, Laddiger, Neuermühlen, Salis, sniegt` Nerft, KL, sniegt Annenhof, Marzenhof, Gotthardsberg, Meselau, Oselshof, Marzen, Grasdohn, Kreuzb., Fossenberg, Kr.-Würzau, Schmarden, Matkuln, Erwalen, Sackenhausen, Nigr., Alswig, Fehteln, Lixna, Schlossberg, sniedzu, tr., intr., reichen, geben (Saikava), langen, hinreichen: sniedz (reiche) ruociņu! Biel. 2212 (ähnlich 668). liekdams un it kâ sniegdams ausi Plūd. LR. III, 7. kuo šais rakstuos var sniegt, kuo ne Jauna R. IV, 165. sniegt mācību Kundz. Ve̦c. Stenders 60. bē̦rnam vēl sniedz pienu MWM. 1897, S. 334. slienat mucas, taisāt beņķus! nesniedz (sie erreicht nicht sonst, reicht nicht hinan) daiļa augumiņa BW. 24699 var. ķēde sniedza (erreichte, langte bis) dibinu LP. VI, 518. ne ar garākuo kārti dibinu nesnieguši VII, 1097. ka vēl sniegtu (erreichen würde) tē̦va mājas Lautb. mēs sniegsim tāles, kur saule aust Rainis Tālas n. 115. var bulta viņu sniegt Vilh. Tells 94. būs sniegta (erreicht) tā vieta Rainis Tie, kas neaizm. 72. nesniedz (lange nicht nach) . . . tik tāļu bļuodu (Var.: vispāri bļuodai)! BW. 19369, I. viņš man sniedze ruoku duot (langte aus, um mir die Hand zu reichen) 13594. ar uotru ruoku pēc šņabja sniegdams (langend) Purap. Hum. 1. tā (sirds) pēc dieva sauc un sniedz Plūd. Llv. II, 72. valdniekam garas ruokas, tāļu sniedz Br. sak. v. 1322. mazam divi lietas grūt: augsti sniegt un dziļi brist JIgRKr. lI, s. v. 322. Refl. -tiês, einander reichen; langen wonach, sich strecken, streben (auch mit pēc): es uzaugu ar tautieti ruociņām sniegdamies BW. 22417. nu meitene sniegusies akā LP. VII, 1194. viņas sniedzas padebešuos Vēr. I, 1355. lai Saulzibu apkamptu, (viņš) sniedzās A. XXI, 601. galuotne . . . kuokam sniegusies ltdz mākuoņiem LP. IV, 18. jūra līdz šai vietai sniegusies VII, 1096. vainadziņa sniedzuoties BW. 13559. gredzentiņu (acc. s.) sniegdamās (langend nach) 33625, 11. pēc gre̦dze̦na sniedzuoties 33625, 7 (ähnlich 13373). Vielleicht (nach Flck Wrtb. 1114, 522) zu an. sníkja "trachten nach", ae, snican "schlelichen", nir. snighim "ich krieche".

Avots: ME III, 978, 979

spars (li. spãras "подпорка" bei Būga PФB. LXXIII, 338), Energie, Schwung, Wucht: ar sparu uz priekšu dzīties U., mit Schwung vorwärts streben. čūska ar visu sparu spiedās virsū LP. VI, 783. es bij[u] meita, man bij spars BW. 13186 var. krāsns de̦g pilnā sparā, ka sprakš vien Vīt. 30. aizgrābīgu sparu Pūrs I, 46. jaunekļa krūtīs dēstīja sirdības sparu Od. I, S. 20. Zu sper̂t.

Avots: ME III, 986

I spiêst, -žu, -du,

1) drücken, pressen:
vainaciņš galvu spiež BW. 24767. naudiņa spiež māciņā Manz. Post. I, 325. spiežāmais, ein Drücker U.; das Petschaft U.;

2) fig., drücken:
sauie spiež, die Sonne sticht U., Spr. karstums spiež, die Hitze ist drückend U.;

3) drängen, zwingen, (zu etwas) anhalten
U., nötigen: pie dārba spiest, zur Arbeit anhalten U. ir citu viņš pi dzeršanas spiež Manz. Post. II, 198;

4) auch rakstuos spiest U., drucken;

5) fangen
Bielenstein Holzb. 670. Refl. -tiês,

1) sich (zusammen) drücken, - zwängen
Spr.; sich drängen U.: ļaudis pi... kungu (acc. s.) spiedēs Manz. Post. II, 96;

2) mit Eifer wonach ringen; sich befleissigen
U.: spiesties pie mācīšanās, eifrig im Lernen sein U. pie darba spiesties St., fleissig arbeiten. spiesties pēc guoda panākšanas, nach Aus-zeichnungen streben U. - Subst. spiêšana, das Drücken, Pressen; das Drängen; spiêšanâs, das Sichdrücken; das Sichdrängen, das Gedränge; das Ringen, der Eifer, Fleiss; spiêdums, das einmalige Drücken; der Druck; spiêdẽjs,

1) ein Drücker
U.; ein im Innern, z. B. im Magen gefühlter Druck U.;

2) ein Drucker
U. Gewöhnlich (so von Persson Beitr. 393, 399, Walde Vrgl. Wrtb. II, 658, Trautmann Wrtb. 274) in den Bedd. 1-4 nebst (und vielleicht wegen) spaîdît zu gr. σπιδνόν· πυχνόν, πεπηγός Hes., la. spissus "dicht, kompakt", le. spiets "Bienenschwarm", li. spiẽsti "schwärmen" u. a. gestellt; was weder semasiologisch, noch formell (le. spiêst mit dem Akut neben zirkumflektiertem li. spiẽsti!) einleuchtend ist. Eher dürfte daher le. spiêst nicht bloss in der Bed. 5, sondern auch in den Bedd. 1-4 identisch sein mit li. spésti "Fallstricke legen" (so anscheinend schon J. Schmidt KZ. XXVI, 378 und Būga KZ. LI, 115), wozu weiterhin li. spanskus "eng, drückend" Lit. Mitt. I, 391 le. spuôsts "Fallstrick" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 661). Auszugehen ist dabei von der Bed. "spannen", die in li. spandyti noch vorliegt. Zur Bed. vgl. weiterhin aksl. pǫditi "drängen": pe̦dь "Spanne", sowie d. zu einer Arbeit anspannen. Aus der Bed. "drängen" hat sich nachher die Bed. "drücken" (auch physisch) entwickelt, vermutlich im Zusammenhang damit, dass. *spļaužu "drücke" < *speudi̯ō (li. spáudžiu "drücke", gr. σπεύδω "treibe an") an. spļaudīt "speien" erinnerte und daher unbequem wurde, wobei auch der Einfluss von spriêst 2 mitwirken konnte. Das iterative spaîdît aber ist eine leichtbegreifliche Neuerung für *spuodît (dies erinnerte an spuods "glänzend" und war also unbequem) nach dem Vorbild von svaidît: sviest u. a.

Avots: ME III, 1006

spĩre Gr.-Sessau, das Strebeholz (z. B. in Scheünen); Plur. spĩres, Spieren, Schiffsmasten Ahs.: spīres lietuo kuģu mastiem. Nebst estn. pīre "Spiere" aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1004

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015

‡ spudîtiês, = sprūdītiês (?): Īkšķītis gribējis s. nuo de̦sas ārā Pas. IX, 140. Falls nicht fehlerhaft, zu li. spáudžiu "ich drücke", gr. σπεύδειν "streben" u. a. bei Walde Vgl. Wrtb. II, 659.

Avots: EH II, 563

spuñde Wolm., Ronneb., AP., Ekau, Grünwald, spùnde ² Prl., Lös., spuñda Serbigal, Salis, spùnda ² Nerft, spuñds Līn., Iw., Dunika,

1) spunde U:, Bielenstein Holzb. 323, spunda Manz. Lettus, spunds Wid., das Spundloch, der Spund:
Sprw. acis kâ spundes (von hervorstehenden Augen) Birk. Sakāmv. 32. vai tu biji mucā audzis, vai pa spundu ēdināts? BW. 13148; ein Loch: drebei izplêst spùndi ² Gr.Buschhof;

2) spunde Bielenstein Holzb. 323, Dr., spunds Nigr., der Spundstöpsel:
braucuot dujdubenim izkrita spunds, izlija putra Nigr. Sprw.: ze̦ms, re̦sns kâ spunde Birk. Sakāmv. 32;

3) spuñdīte, ein (spundstöpselförmiger) Knappkäse
Drosth. Nebst estn. punn "Spund" aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 1029

I spur̂gt ² Lin., spurgt U., Praes. spurgstu od. spurdzu, Praet. spurgu od. spurdzu,

1) prs. spur̂gstu ² Selg., Bauske, Arrasch, (mit ùr ² ) Lis., Gr.Buschhof oder spur̂dzu ² Dunika, (mit ur̂) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Warkl., prt. spur̂dzu ² Selg., Bauske, Arrasch, Dunika, (mit ur̃) Adleenen, (mit ur̃) Wandsen, Ruj., (mit ùr ² ) Lis., Gr.-Buschhof, Warkl., auch spurdzêt, -u, -ẽju, schwirren
U.; sich in der Luft drehend (u. dabei einen gewissen Laut von sich gebend) leuchten, glänzen (spur̃dzēt) Dunika: zīlīte spurdz, das Meischen läuft und schwirrt mit den Flügeln U. zīlīte spurdzēja pa zariem MWM. VI, 120. pār tevi zvirbulis spurdz IX, 855. spurdz cīrulis Apsk. v. J. 1903, S. 220. baluodīši spurdz ap viņa... galvu U. b. 85, 11. aiz ple̦ciem spārni spurdza ebenda. kalpuonītes... spurdza atpakal kruogā Seibolt. spurdzeklis spurgdams riņkī griežas Lasd. gane vērpj, ka spurdz vien JK. V,143; Pas. IV, 419 (aus Gramsden);

2) das Wasser aus dem Munde spritzen
U.; spritzen (intr.), prusten: ģīmi mazgādams viņš spur̂dza ² tik dikti, ka bē̦rni... atmuodās Janš. Dzimtene ² I, 80; pār uoļiem spuožas lāsas spurdz MWM. IX, 101. Refl. -tiês in pretī spurgties, widerstreben, widersprechen: par ezi... saucam katru, kas tūdaļ jau mīļuo pretī spurgties uotram Etn. III, 181. In der Bed. 2 wohl zu li. sparginù "duodu spraginė̕ti" (bei Būga KSn. I, 106), mnd. sparken "Funken sprühen" u. a., vgl. Persson Beitr. 868 f. und Bezzenberger BB. XVII, 214. Hierher am Ende auch spurgties, wenn etwa von der Bed. "zappeln" auszugehen ist, vgl. auch spurga 3, spurdzinât(iês). Zu spurgt 1 vgl. spurdeklis, sowie die Bemerkung Waldes Vrgl. Wrtb. II, 673 (wo spurgt fürs falsche spargt einzusetzen ist).

Avots: ME III, 1031, 1032

spuruôt,

1) fasern, ausfasern
U., sich fasern Dr.;

2) sich eilig vorwärts bewegen:
viņš ātri spuruoja pruojām Nigr. Refl. -tiês, schelten, sich zanken, widerstreben, sich sträuben Wid.: "nē, nē!" spuruojās tas MWM. VIII, 505. Zu spurs.

Avots: ME III, 1033

stenkties, streben Lng., Für. I: dieva prātam nebūs mums pretin stenkties Für. I. Wohl phonetische Schreibung für *stengties (li. sténgtis "sich widersetzen"); zu ste̦ngrs.

Avots: ME III, 1062

stiept (li. stiẽpti "recken"), stìepju, stìepu,

1) tr., recken, strecken, dehnen, ausspannen
U.: dzīrās miezis ar apini garām suolu mani stiept BW. 19643. stiep garu lūpu! RKr. XVI, 128. dzelzs stiepjuot... stiprāka par kuoku Konv. ² 685. Sprw.: daudz suņu drīz zaķi stiepj. (fig.) stiepjams teiciens MWM. VI, 20, ein dehnbarer Begriff;

2) tr., schwer tragen, schleppen; führen:
vīrelis stiepis naudas puôdu laukā Pasaules lāp. 89. laiva jāstiepj... pa sausumu Antrop. II, 71. ve̦lns stiepj atspēries šķirstu LP. IV, 182. kur tas saimnieks tuo zē̦nu stiepj? III, 96;

3) intr., gestreckt, eilig laufen:
dē̦ls... stiepj uz mājām LP. IV, 46. zaķis sāk stiept vēl ātrāki Plūd. LR. III, 72;

4) trinken:
stiep cauri līdz dibinam! būs kurāža Alm. Kaislību varā 82. Refl. -tiês,

1) sich strecken
U., sich dehnen; in die Höhe schiessen U.: augumā stiepties St. abpus... gravai stiepjas kalnu rinda LP. VI, 206. viņas lūpas stiepās katram pretim Krišs Laksts 3. savārījums nuo pētersīļu sē̦klām paliek glums un sāk stiepties, kad maisa Etn. I, 84. piens tikai stiepjuoties vien LP. VII, 572. zils un zaļš vien gar acīm stiepās Baltpurviņš I, 26. tu vēl stiepsies garumā un re̦snumā Alm. Kaislību varā 20;

2) gestreckt, mit Anstrengung, Eile laufen
U.: zaķis stiepjas St., der Hase nimmt Reissaus. pruojām stiepties, sich davonmachen U. zirgs pa[r] grāvi stiepjas St., das Pferd setzt über den Graben. ar zaķu ādas pastalām pruojām stiepties, ängstlich davonlaufen Br. sak. v. 1488;

3) sich bemühen, streben
U.: gan es vēl turpmāk stiepšuos St., ich werde mich noch wohl weiter behelfen. - Subst. stìepšana,

1) das Recken, Strecken, Dehnen;

2) das Schleppen;
stìepšanâs, das Sich - Strecken, Sich - Dehnen; stìepums,

1) das beendete Strecken, Dehnen; das Gestreckte, Ausgedehnte;
lietus līst vienā stiepumā, es regnet in einem fort Celm.;

2) das beendete Schleppen
Spr.; das Geschleppte; stìepẽjs,

1) einer, der
(sich U.) streckt, reckt; Recken und Dehnen in den Gliedern U.: man tāds stiepējs kauluos U.;

2) ein Schleppender;
stìepẽjiês, wer sich reckt, streckt, dehnt. Nebst stàipît nach Zubatý Bähm. Sitzungsber, 1895, XVI, 19 und Trautmann Wrtb. 287 zur Wurzel von stiprs. Zur Bed. vgl. li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten": le. stibt "betäubt werden" u. a.

Avots: ME III, 1079, 1080

stipe̦ns,

1) die Stütze der Schlittensohle:
es nuolauzu ragavām trīs stipe̦nus Römershof (vgl. auch Bezzenberger Lett. Di. - stna. 176);

2) der Schlüssel
L., Bielenstein Holzb. 40, Wenden, Lemburg, Nitau n. U., Schujen; eigentlich ein Pflock, s. Bielenstein l. c.;

3) "ein Stück, Teil vom Ganzen (meist vom Zeug, Strick oder Garn)":
drēbes, diegu stipe̦ns Stomersee, N. - Schwarib. Wenigstens in der Bed. 1 und 2 nebst li. stipìnis "Stütze an einer Schleife" und stipinas "Knüttel" zu lat. stīpes "Pflock", stipa "Strebe zur Stütze der Amphoren", stipula "Halm", mnd. stīvele "Stütze", mhd. stīf "steif" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 646 f.); vgl. auch stiprs; in der Bed. 3 zunächst zu stipans.

Avots: ME III, 1071

straujuôt, intr.,

1) strömen
Celm., rasch fliessen: upe stràujuo ² Saikava, Lubn.;

2) ungestüm vorwärts streben:
muožas gars un straujuo prāts Zvanpūtis.

Avots: ME III, 1082

streîpulis Drosth., Golg., Jürg., Arrasch, Selsau, Adl., strèipulis ² Fest., Lubn., Gr. - Buschhof, einer, der unsicher geht, taumelt Freiziņ: mazs bē̦rns nepruot vēl iet, ir tik tāds streipulis. Nebst straipalêt und li. stripailuot dass. Liet. pas. II, 275 etwa zu mnd. strēf "straff, steif", md. strīben "streben, streiten" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633), sowie (nach Leskien Abl. 285) li. straipsnis "Sprosse einer Leiter", stripinis "Knüttel" (vgl. auch apr. acc. s. streipstan "Glied") u. a.

Avots: ME III, 1086

strè̦pât ² 2 erschlossen aus ostle. stràpuot ² Warkl., Pilda, Zvirdzine, eilen, eilig sein: ar zemes lietām nedrīkst strē̦pāt Latg. 1922, VI, 2. Etwa zu mhd. streben "streben, sich abmühen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 633)? Oder verwandt zunächst mit strē̦puļuot? Daneben mit ā strāpât, li. stropùs "fleissig".

Avots: ME III, 1089

‡ strẽve NB. "liela (istabas) spilla". Aus mnd. streve "Strebe(pfeiler)".

Avots: EH II, 587

streves "zāģeŗu stutes": aus mnd. streve "Strebe(pfeiler)".

Avots: ME III, 1086

stum̃dît (li. stùmdyti "hin und her stossen") PS., Wolmarshof, Arrasch, Bauske, Kurs., Selg., Wandsen,Dond., Borshof, stum̂dî ² Widdrisch, Salis, stu`mdît ² Prl., -u, īju, stundêt St., tr., freqn. zu stumt, hin und her stossen U.: visi tevi stumda un gumda Purap. Kkt. 27. stumdīja viņu pa durvīm laukā Dr. viņš stumdīja savu cȩpurīti gan uz vienu, gan uz uotru pusi Jaun. Dr. v. J. 1902, S. 328. Refl. -tiês, sich, einander stossen: Rebeka tapa grūta, un tie bē̦rni stumdījās viņas miesās I Mos. 25, 22.

Avots: ME III, 1105, 1106

šùldurs ² : "drebelīgs, neapduomīgs, kustībās neapvaldīgs cilvē̦ks vai kustuonis" (šuldurs) Druw.

Avots: EH II, 657

I ticinât, fakt. zu tikt,

1) gew. in der Zstz. mit àiz-, zufrieden stellen, befriedigen
(imperfektiv): ticini cik gribi, caurgaļa neaizticināsi Fest.;

2) besser werden
(attikties

4) machen:
ticini kā gribē̦dams! ir tad tu viņa neatticināsi Vīt. Refl. -tiês,

1) = tiektiês, (nach etwas) streben Wid.;

2) sich einschränken, sparsam sein
Dond.: saimniece ticinās ar pavalgu Ahs. n. RKr. XVII, 58. skuopulis ar tiem taukiem ticinājies, knapinājies ve̦se̦lu gadu Stenden, ticinies, kâ gribi! pārtikas šai ziemai neiznāks Dond.

Avots: ME IV, 180

tiecĩba*, das Streben, Verlangen: cilvē̦kam.., ir... savas ieduomas savas tiecības Deglavs Rīga II, 1,212. viņs neizrādīja ne mazākuo tiecību, ka gribētu... zināt 150. viņa... nuoteic visu viņa prāta un gara tiecību A. v. J. 1901, S. 86.

Avots: ME IV, 209

tìekavât ² , -ãju,

1) beobachten, auflauern, aufpassen
Gr.-Buschh. (auch tiekavuôt ² ), Wessen: tiekavā ganus, vai tie nenuoģana labību Gr.-Buschh.;

2) (nach etwas) streben (auch
tiekavuôt ² ) Gr.-Buschh.: tiekavā pēc mantas, naudas Gr.-Buschh. Zu tīkât.

Avots: ME IV, 209

tiekt, -cu, hinzugelangen L., St., erreichen, überholen, verschaffen, zuwege bringen Für. I; es bis auf einen gewissen Punkt bringen (machen, dass es dazu kommt) L., St.; auflauern (mit iẽ) Rutzau; stehlen Dressel; "tīkt" Wessen; "(ver)suchen" Brasche Kā Palejas Jānis: nevarēji tu tuo tiekt, konntest du es nicht überholen Für. I. pirmā dienā bij tas jātiec, musste man's verschaffen ebenda. tiecu šaut tuo irbīti, kam gre̦znāks ce̦kuliņš BW. 11111, 9. zini, ka man vajag Nekti tiekt Lautb. Vidv. II, 53. Refl. -tiês (Li. *tiektis, erschlossen aus Mozuray tikies ysz wysos gales i kary bei Daukantas Darbay sen. Lit. yr žem. 17),

1) streben, trachten, (nach etwas) verlangen
U., (mit ìe ) C., (mit iẽ ) Dunika, PlKur., Tr., (mit ìe ² ) Bers., Kl., Marzen, Saikava, Sessw., (mit iê ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Līn., Pe̦nkule, Salis, Siuxt: kaķis tiecas pēc putniņa, die Katze sucht das Vogelchen zu erlangen U. es tiekšuos meiteni nuotvert LP. IV, 169. ja kāds tiektuos tev zaķus atņemt 223. kāds tiecās nuoraut . . . ābuolu Dīcm. pas. v. I, 63. izlien lācis... tiekdamies pie zirgiem LP. VI, 518. pēc tiesneša guoda . . . nebiju ne˙kad tiecies A. XXI, 51. - Dazu das Subst. tiekšanâs, die Bestrebung, das Verlangen: izglītība mūs neatsargā nuo nuoziedzīgas tiekšanās Vēr. II, 83. neapspiežamuo tiekšanuos pēc skaidrākās mīlestības 103;

2) sich heimlich heranstehlen (um zu erhaschen)
Dunika (mit iẽ). tiekties und tiekt "(ver)suchen; auflauern, tīkt" zu tīkât; tiekt "verschaffen, zuwege bringen" ist wohl identisch mit li. tiẽkti "patare" (bei Būga KSn. I, 100 f.), s. unter têikt; die übrigen Bedeutungen von tiekt sind viel leicht nur ersch1ossen, vgl. auch ietiekt und nuotiekt.

Avots: ME IV, 209, 210

tiepa,

1) tiẽpa AP., Arrasch, Matkuln, Mitau, Neuhausen, Nötk., Ramkau, Salgaln, Schujen, Walk, Zirsten, (mit ìe ² ) Adsel, Bers., Fehgen, Kalzenau, Kl.-Salwen, Lds., tiepa Daudsewas, Meselau, Neugut, Widdrisch, comm., = tiepša;

2) der Eigensinn
Celm., Dr.; das Hartnäckigsein, das Widerstreben Vīt.; die Nücke N.-Peb., (mit iẽ) Arrasch, Jürg., Notk.: bē̦rnam tiepa jāizdze̦n Jürg. tavas tiepas nevar pārvarēt Notk. lai jau bē̦rns raud! tā jau tāda tiepa vien ir N.-Peb. viņš atkal iesācis savu tiepu Vīt. tu vari palikt pie savas tiepas Blaum. viņš bij nepierunājams savā varuonīgā tiepā Stari II, 737. Zu tiept(ies).

Avots: ME IV, 211

tikât (li. týkoti "lauern") Bl., Kabillen, Karls., Līn., tīkât L., U., -ãju, tĩkuôt Arrasch, C., Jürg., Neuenb., Peb., Selg., tìkuôt ² Adsel, Gr.-Buschh., Kl., Kr., Marzeu, Ogershof, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tìkuôt N.-Wohlfahrt, tikuôt ² Segew., tīkuôt U.,

1) (auf etwas) lauern
Biel. und N.-Peb. n. U., Spr. (tīkuôt), Wessen (tīkât): apduomīgi un ar ziņu viņš glūnēja un tīkāja tur iekšā A. v. J. 1896, S. 735;

2) (nach etwas) trachten
(tìkāt ² Kr.), verlangen PS. (tīkuôt), U., streben (tīkât) Siuxt: ne tur kuo gaidīt, ne kuo tīkāt LA. kaķis tīkāja žurku tiesāt LP. VI, 363;

3) = vervēt, werben V.;

4) tīkāt L., zielen;
tīkuot pēc kā St., auf etwas seine Augen richten. Refl. -tiês,

1) (lange und heimlich) einander anblicken
(tĩkâtiês) Dunika: puisis ar meitu ilgi tīkājas viens uz uotru Dunika;

2) (nach etwas) trachten
Spr. (tīkuôtiês). Nebst tīkt II, tiekavât und tiekties zu ksl. tikъ "speculum" und (wenn dies kein Lituanismus ist) westruss. тикаться "высматривать, подстерегать".

Avots: ME IV, 200

trelliņš "der Querstab im Geländer, im Gitter" Spr.; der (gedrechselte) Geländerpfeiler Wid. - Plur. trelliņi Mag. XIII, 2, 47, Celm., N.-Peb., (mit èl ² ) Bers., (mit el̃) PS., Wolm., treliņi Dunika, Nötk., Salis, treliņi U., das Gegitter, Geländer U.: tilts ar dimanta trelliņiem (treliņietn Dīcm. pas. v. I, 25) Pas. IV, 494 (aus Leegen), piespiests barjē̦ras trelliņiem A. Brigader Daugava I, 1200. pārgāzās par treliņiem pāri Dunika. Entlehnt nebst estn. treľľing "Gitter"; vgl. tral(l)iņi und (zum e) frz. treille "Rebengeländer".

Avots: ME IV, 230

triektiês, = tìektiês, streben, trachten Spr.

Avots: ME IV, 244

trĩt (li. trìnti "reiben"), prs. trinu Wolm. u. a. oder triņu Adsel, Siuxt, Stenden, Wandsen, Zabeln, prt. trinu Wolm. u. a. oder trĩnu Kabillen, Ruj., reiben, schleifen, schärfen U.: acis trīt U., die Augen ausreiben (vom Schlafe). zuobus trīt U., mit den Zähnen knirschen. aitas trīt U., PS., Schafe (vor dem Scheren) waschen. galvu trīt L., Bergm. n. U., PS., den Kopf (die Haare) waschen. juo trin, juo spuodrāks Birk. Sakāmv. 75. gan mazgājuši, gan trinuši, lai visa ādiz nuolūp LP. III, 43. viņa drebelīgi cilā un trin kājas Vēr. I, 1168. viņš saķēra savu mitruo pieri un trina ar ruoku J. Kļaviņš. trīt (schleifen, schärfen) nazi, izkapti. Refl. -tiês, sich reiben, sich schuppen: triņas kâ asaris pa uolām Sassm. n. RKr. XVII, 59. kuo tas zē̦ns te trinas (ist unruhig)? vai nevar mlerīgi nuosēdēt? Dond. skuoluotāji sāka trīties uz saviem krē̦sliem A. XX, 29. trinas kâ pliks pa nātrām Etn. II, 109. trinas kâ kašķaina cūka (von einem Streitsiichtigen) IV, 42. Reinītis visādi trinās un gruozījās Krišs Laksts 50. upe, gar kuŗas krastu jūs tik nuobijušies trinaties A. XX, 947. gar žīdu un sīkajiem precinleklem trīdamies, iekrājis trīsdesmit rubuļu Janš. Bandavā I, 8. gar debesīm mākuoņi trinas Jauna R. IV, 192. Subst. trĩšana, das Reiben, Schleifen; trinums, das abgeschlossene Reiben, Schleifen: izkapts ar ... šauru trinuma sluoksniņu A. XX, 860. trinējs, wer reibt, schleift: baltu piešu trinējiņš BW. 13595, 23 var. Abgeleitet von der Wurzelform ter- in aksl. trěti (prs. tьrǫ), lat. terere, gr. τείρειν "reiben", wozu auch gr. τετραίνω "bohre" u. a., s. Traatmann Wrtb. 324, Walde Vrgl. Wrtb. I, 730, Reichelt KZ. XXXIX,. 23.

Avots: ME IV, 242

tūkât: t. (mit û ² ) drebes čupā Waidau.

Avots: EH II, 707

uzcìstiês, wohin streben L., sich beeifern: vajag vairāk uzcīsties.

Avots: ME IV, 321

I uzdzìt (li. užgiñti "hinauftreiben"), uzdzĩt, antreiben, auftreiben Für. I, hinauftreiben, -jagen, in die Höhe treiben (perfektiv; eig. und fig.); treibend, jagend zum Vorschein kommen, erscheinen lassen: lemešus uzdzīdams (die Pflugscharen auf die lemesnīca auftreibend) Seifert Chrest. III, 2, 121. pē̦rkuons martā uzdze̦n sniegu Etn. I, 77. nuospiestā auss uzdze̦n kājās (veranlasst aufzustehn) MWM. VIII, 540. pats nelabais uzdzina tuo Bālu Puriņš Nauda 32. atradu še... vairāk atmatu nekâ aramas zemes, bet... manā vadībā viss uzdzīts (auf den Höhepunkt [der Entwicklung] gebracht, verbessert) un iedzīvuots Janš. Bandavā I, 95. Refl. -tiês,

1) sich hinaufbegeben
(perfektiv); (mit Mühe) hinaufgelangen: puika (aiz palaidnības) uzdzinies uz jumta Golg. ve̦zums jau uzdzinies kalnā Stenden;

2) cirvis kātam aplam uzdzinies, das Beil ist versehentlich falsch auf den Stiel getrieben worden;

3) anschwellen:
guovs uzdzinusies Bauske;

4) streben
(perfektiv); (mit Mühe etwas) erreichen Kalleten: var˙būt viņš uzdze̦nas un tiek citiem garām A. v. J. 1897, S. 476. uzdzīties par lielu vīru (nach mühevollem Streben zu einem bedeutenden Mann werden) Bers.;

5) überreden, auf etwas bestehen; in jem. dringen:
māte jau gan negribēja, bet tē̦vs uzdzinās MWM. IX, 656. kad man tâ uzdzinās, man jādara vien bij Segewold.

Avots: ME IV, 329

uzpũlêt, mit Mühe hinaufschaffen: uzpūlēt baļķi augšā Golg. Refl. -tiês, mit Mühe hinaufgelangen (eig. und fig.): uzpūlējies ar nastu kalnā. viņš uzpūlējies uz augšu (ist nach mühevollem Streben wohlhabend geworden) Golg. viņš uzpūlējies ģenerāļa ce̦nā Nigr.

Avots: ME IV, 369

viêntrêb ² Dond., viêntrẽbe ² oder vientreĩbe Stenden, einsam, abgesondert, für sich (allein): mēs dzīvuojam tâ vientrēb Dond. n. RKr. XVII, 63. šī māja atruodas vientrēb Dond. viņš ir vientreibe (allein) Stenden. vientrēb (falls mit ererbtem ē !) zu osk. triibúm "domum", umbr. trebeit "versatur", acymr. und abret. treb "Wohnung", ir. treb "Wohnsitz", ae. -(rep "Dorf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 757). Unklar ist das ei in vientreibe (falls urspr. mit eî , vielleicht aus ē nach Le. Cu. § 58; doch nennt Fr. Adamovič FBR. III, 98 aus Dond. auch ein ķeid aus ķẽde) und das ie im folgenden vientriebu.

Avots: ME IV, 667

‡ vĩnaugs, (wilde) Weinrebe: pie vīnaugu lapenes Janš. Dzimtene I, 221.

Avots: EH II, 793

‡ vĩnsula Fausts (1936) 117, der (ausgepresste) Rebensaft.

Avots: EH II, 793

vîtuõls Wolm. u. a., vîtuõlis ² Bl., PlKur., vîtuls (li. vytulas "ein Bund", serb. vìtao "Garnhaspel" ) Preili n. Preili n.FBR. VIII, 11, (mit î ² ) AP., vîtuls ² Ruj., vītals L.,Demin. vītuolītis BW. 26540, 7 var., die Weide (salix L.): sudrabuoti vītuoliņi BW. 30401. pie kupla vītuoliņa 29756,10. nevijies, vītuolīti! 12175 var. vijiet... vītuoliņa vainadziņu! 6209. vītuola žagariņš 3045. smuidri, gari vītuliņi 12344. - buku vītuols, die Korbweide (salix viminalis L.) RKr. II, 77; kazu vītuoļi U. (unter kaza), Bandweiden; purva v., die Lorbeerweide (salix pentandra L.) RKr. II, 77; Konv. ¹ 254; sē̦tas v. RKr. II, 77 od. trauslais v. U., RKr. II, 77, die Bruchweide (salix fragilis L.); upmaļu v., die Bachweide Brasche. Zu vîte nebst apr. -witwo, r. ветла, poln. witwa, ahd. wīda, gr. 'ῑτέᾱ oder ἴτυς av. vaēiti- "Weide", ai. vēta- "Gerte", lat. vītis "Rebe", air. féith "fibra" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 224 f., Petersson Zur Kenntnis 58 f., Trautmann Wrtb. 347.

Avots: ME IV, 648

zeija,

1) ein Küfen beim Bierbrauen, daraus das Bier läuft
St. (zeije); ein Gefäss zum Blerbrauen Bielenstein Holzb. 297 (mit Abbfld.), (zeijas baļla) 303, Spr., (mit eĩ ) Siuxt, (mit èĩ ) Selburg, (zeja) Oknist: se̦sks dara alutiņu; piecas mucas stipra alus, zeija krāca krācamā BW. 2324. kubuls rūga, zeija te̦k BW. 19612;

2) eine schwache, dünne Suppe mit wenig Zukost
Naud. In der Bed. 1 aus d. Seihe (im Grimmschen Wrtb, unter Seihe z. B. hoppen-seige, wein-seyhe );in der Bed. 2 aus mnd. sei(g) "beim Bierbrauen übriggebliebene Malztreber"?

Avots: ME IV, 703