Paplašinātā meklēšana

‡ apakšsvā`rki: ein nom. s. apakšsvârks ² in Kal.; ein Demin. apakšsvārķeļi Janš. Līgava II, 396.

Avots: EH I, 71

apakšsvā`rki, der Unterrock.

Avots: ME I, 74

dižsvā`rki, der Mantel Plutte 76.

Avots: ME I, 476

‡ kažuoksvā`rki, ein Pelzrock: k. mugura BW. 35128.

Avots: EH I, 597

lecensvā`rki, ein Rock, der beim Springen bequem ist: le̦pnie puiši lielījās lecensvārkus šūdināt, lai varēja š,tu lēkt pie kaimiņu meitiņām BW. 20496.

Avots: ME II, 443

naktssvā`rki, der Nachtrock.

Avots: ME II, 691

pārsvārki,* der Überrock: vadmalas pārsvārki MWM. VII, 802.

Avots: ME III, 180

rîtsvā`rki od. rîta svā`rki, der Morgenrock, Schlafrock: vīram uzšūdināja... rītsvārkus Turg. Muižn. per. 51.

Avots: ME III, 541

svā`rki: brūni s. mugurā BW. 21525, 4. Figürlich vom Obdach: vai tu ilgi esi apmeties apakš svārkiem? tie vēl nav tava paša! Seyershof. Der Singular: ve̦lk[u] svārku (einen Frauenrock) uz svārka BW. 24198. baltais s. paliks me̦lns Suitu k. № 139. Zur Etymologie s. auch Kiparsky Die gemeinslav. Lehnw. aus dem Germ. 100.

Avots: EH II, 612

svā`rki (li. švar̃kai "зипун, армяк" Jaunis Perev. gramm. 19; s. auch Bezzenberger BB. XXI, 306 und Fortunatov BB. III, 70), selten der Sing. svā`rks (li. švárkas LitMnd. I, 181, s. auch Lit. Mitt. 1, 235 und Liet. pas. II, 106), ein verächtl. Demin. svārķeļi (svãrķelis Līn.), der Männerrock (Sing. svârks ² Dunika), das Kleid überhaupt U., auch ein Frauenrock, ein Frauenkleid: aud, māmiņa, man (die Sprechende ist ein Mädchen) svārciņus, vienu īsu, uotru garu! BW. 7472. tas par lauku pārtecēja rudajiem svārķeļiem (Var.: svārciņiem) 16083, 2 var. atnes manus krūzu svārkus! 13730, 30. kādi svārki, tāda uodere Br. sak. v. 1243. ļipu svārki Jauna R. IV, 202. nuoplīsis svārks Etn. Il, 33. Das -v- in diesem le. - li. Wort dürfte aus einem andern Wort bezogen sein (Būga KSn. I, 289 denkt an li. švarùs "sauber, rein"), denn daneben hat man li. šar̃kas "ein Kleidungsstück", ksl. cpaкa "vestis", und diese dürften letzten Endes aus mlat. sar(i)ca stammen, s. G. lieyer alb. Wrtb. 400.

Avots: ME III, 1144

zatuorsvārki Bw. 2053o var. (ans Gliebava), zatarsvārki Oknist, zatersvārki Segewotd, BW. 20684, 1 var., zatursvārki Seifert Chrest. II, 172, ein Taillenrock (zatari) Wessen, (zatarsvārki) Alt-Rahden, Bauske, Peb., Smilt.; ein langer Schossrock (zatūrsvārki) Stenden; ein ziemlich kurzer Rock (zatubri) Ahs.: tavu īsu zatuorīšu! vieni paši zatuorīši, tie nuoplīsa dancuojuot BW. 20390, 1 (aus Kabillen). Nebst estn. sater-kūb aus d. dial. Sa(r)turrock bei Frischbier II, 248.

Avots: ME IV, 692

zetensvārki Bw. 15645 var., = zetersvārki.

Avots: ME IV, 714

zetersvārki Ruhental, zetersvārki Drosth., Grünh., ze̦tarsvārki Schibbenhof, ze̦te̦ra svārki Golg., ein Männerrock mit langen Schössen: zetersvārkus šūdināja BW. 15645; 20627,1. Vgl. zatuorsvārki; im Vokalismus etwa durch mnd. seter "ein Baumwollenzeug" beeinflusst?

Avots: ME IV, 714

àizãķêt: ‡ Refl. -tiês,

1) sich
(acc.) zuhaken: svārki nepareizi aizāķējušies;

2) sich
(dat.) zuhaken Dunika, Kal. u. a.: a. sev svārkus.

Avots: EH I, 7

àizbâzeknis Tēv., àizbâzis, àizbâznis, àizbâzs, àizbâža, Demin. -ĩtis, -iņa,

1) etwas, womit man etwas verstopft
(àizbâž): pirtī, pirtī vedīsim (panāksniekus) par luodziņa aizbāžņiem BW. 19132. tie tē̦vam, tie dē̦lam, tie (svārki) pirts luoga aizbāžam BW. 25989. duomāju, gādāju, kur speltes aizbāzs; paķēru meitiņu, iebāzu speltē 20756. vieni kre̦kli mugurā, uotri luoga aizbāžā 27080, 1;

2) Notnagel, Nothilfe:
aizbāžam es turēju kaimiņuos arājiņu 10493, 1. maza mana aizbāžiņa nuo tā viena bāleliņa 13734;

3) d. Pl. aizbāzi,

a) Gaben als Bestechungsmittel
Etn. III, 145,

b) ein zur Schädigung anderer Menschen hingelegtes Zaubermittel,
gewöhnlich nešļavas genannt Etn. III, 161.

Avots: ME I, 18

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

‡ àizdilt,

1) bis zu einer gewissen Stelle verschleissen, abnehmen, kleiner, dünner werden:
aizdiļusi jau līdz pusei Heidenfeld, Lems.;

2) anfangen zu verschleissen, abzunehmen, dünner, kleiner zu werden:
svārkiem e̦lkuoņi jau aizdiluši Bauske, Gr. - Buschh., Warkh. ratiem ass aizdilusi ebenda,

Avots: EH I, 18

‡ àizpluskât, in einem nassen Frauenrock hin-, weggehen Trik. Refl. -tiês, kodderig werden, sich zu zerfetzen (spalten) anfangen Bauske: svārki, mati aizpluskājušies.

Avots: EH I, 43

àizslèpt, tr., verstecken, verbergen: zagtās lietas aiz svārkiem. Refl. -tiês, sich verstecken, sich verbergen: verstecken, verbergen aizslēpuos pie pe̦lē̦ka akmentiņa BW. 8333. kurp tu, kuplasti (Wolf), iesi, tā aizslēpies LP. VI, 260.

Kļūdu labojums:
sich verstecken, sich verbergen = sich hinter etwas verstecken, verbergen
pie pe̦lē̦ka akmentiņa = aiz pe̦lē̦ka akmintiņa
8333. = 8333, 2 var.

Avots: ME I, 50

‡ àizval˜kât,

1) hin-, wegschleppen
Saikava: kaķene bē̦rnus aizvalkājusi;

2) (einen Anzug) zu tragen anfangen
PS., Sessw.: aizvalkāti svārki;

3) a˙svārkus līdz pavasarim Lemsal, einen Rock bis zum Frühjahr tragen.

Avots: EH I, 61

apmẽ̦tât, tr., freqn.,

1) fortgesetzt bewerfen:
panāksniekus kāzenieki apmē̦tā salmiem BW. III, 1, 23; dubļiem, akmeņiem apm.;

2) bewerfen, trakeln:
zīda matauklas bija tikai apmē̦tātas Etn. IV, 107. svārkiem puogu caurumi jāapmē̦tā Duomas III, 2. Refl. -tiês,

1) sich fortgesetzt bewerfen:
apm. dubļiem, eig. u. übertr., sich gegenseitig mit Kot bewerfen, beleidigen, blamieren;

2) sich umherwerfen:
nu šuodien bijis trauku vedējs; - trauki vien apme̦tājušies RKr. VI, 24, eine sprichwörtl. Redensart, angewandt, wenn jem. ein Geschirr zerschlägt.

Avots: ME I, 107

‡ apnasât Cibla, Kaltenbr., Lubn., Oknist, Saikava, = apnẽ̦sât: apnasāti svārki.

Avots: EH I, 103

‡ apskarâtiês, sich ringsum zerfetzen (ringsum zerlumpt werden) Stenden, Wandsen: apskarājušies svārki.

Avots: EH I, 113

‡ apskaris (part. prt. act.), ringsum zerfetzt: apskarusi apkaklīte Daugava I, 992. apskaruši svārki Golg.

Avots: EH I, 113

apšķîst, intr., ringsum fliessen, umher fliegen, sprühen: umherfliegen, sprühen; bespritzt werden abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm Blaum. pārbrauc zili, pārbrauc me̦lni, ar dubļiem apšķīduši BW. 26385. apšķīst... svārki ar... asinīm BW. 34043, 13.

Avots: ME I, 129

[apskuris (= li. apskùre̦s), zerfetzt: apskuruši svārki Bersohn.]

Avots: ME I, 122

‡ apspīlêt, mit Mühe und Not (ein zu enges Kleidungsstück) anziehen: a. sev mazā brāļa svārkus Salis. svārki kâ apspîlē̦ti (umspánnt) Wolmarshof.

Avots: EH I, 116

aptecêt (li. aptekė´ti),

1) intr. u. tr., herumlaufen, umfliessen:
aptecēt ap kalnu. nevarēju pāri tikt, ne apkārt aptecēt BW. 29077. saule kalnu neapte̦k Ar. 312;

2) von der Zeit, verstreichen, vergehen:
gads būs aptecējis Blaum.;

3) begossen werden:
apte̦k... svārki ar asinīm BW. 34043, 23;

4) tr., im Laufen überholen:
ja tu mani aptecēsi BW. 33570 var.;

5) herumlaufend bedienen, pflegen, verrichten:
gan māmiņu aptecēšu BW. 6863. es jūs aptecēšu, apkuopšu uz labākuo LP. IV, 178. jauniem ve̦cie jāapte̦k. aptecēt visus darbus LP. VI, 811, visus sē̦tas suoļus LP. IV, 146, saimniecību R. Sk. 146, alle häuslichen Arbeiten verrichten. Refl. -tiês, übel werden, unwillig werden: apte̦kas dūša, sirds LP. IV, 64; kad sirds ate̦kas ar skumju jūtām, tad vārdi apmirst virs mēles Liev. 71. viņam žults aptecējās, ihm ging die Galle über. uogas apte̦kas, die (abgepflückten) Beeren reifen nach Schrund. - rūtes bija aptecējušās, waren beschlagen MWM. X, 192. [Auch: trächtig werden, nach LKVv. 22.]

Avots: ME I, 130

apval˜kât, freqn. von apvilkt, abtragen: svārki bij stipri apvalkāti Sil. Refl. -tiês, abgetragen werden (von Kleidern).

Avots: ME I, 133

astīts, geschwänzt: astīta zvaigzne, der Komet; astīti svārki, der Rock mit einer Schleppe A. X, 1, 528.

Avots: ME I, 146

‡ atknuõpêt Lemburg, Siuxt u. a., = atkņuõpêt. a. svārkus Laud., Sessw. Refl. -tiês, sich (acc.) von selbst losknöpfen: svārki atknuopējušies Lemburg.

Avots: EH I, 149

‡ atnasât, eine bestimmte Zeit hindurch tragen Oknist: tie bija stipri svārki: trīs gadus tuos atnasāju.

Avots: EH I, 157

atplîst (li. atplýšti), intr., inch., abspalten, losplatzen, abreissen: skaida atplīst nuo malkas; maisa gals atplīst vaļā; liels gabals atplīsis nuo svārkiem.

Avots: ME I, 182

atraût,

2) "anziehen":
viņš cirta atraudams, er zog mit der Peitsche brav an Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

5) a. e̦lpu, Atem schöpfen
Pas. IX, 465. Refl. -tiês,

1): pastalai ielāps atrāvies Siuxt. svārki atrāvušies vaļā ebenda.

Avots: EH I, 161

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173

‡ bezpuõgu (gen. pl.), knopflos: b. svārki Kundziņš Smiltene 35.

Avots: EH I, 215

bruñkas [Wolmar, Burtn.], der Frauenrock: plīsa brunkas plarkšķē̦damas BW. 13139. Aus * brũnkas (zu brũns)? Vgl. brũni svārki im VL.].

Kļūdu labojums:
plaikšķē̦damas = plarkšķē̦damas
Aus = [Aus

Avots: ME I, 340

brũns, braun: brūnas acis, brūni svārki. [Nebst li. brūnas und estn. prūń aus mnd. brūn.]

Avots: ME I, 341

‡ *III bruslaks od. *bruslaka "?": apve̦lk[u] sav[u] bruslak[u] BW. 13250, 35; bruslaks Trik., bruslaki Jürg., Lemburg, Wolmarshof, ein alter Frauenrock; bruslaks, eine gestrickte Frauenbluse ohne Ärmel N.-Autz, ein grauer, langer Männerrock Alschw., Felixberg, eine Arbeitsbluse für mannliche Personen; eine geslickte krùts 4 Schleck. Vgl. li. brùsliotas "veste, svārki" und zum Auslaut le. lindraks.

Avots: EH I, 245

‡ čakiņš, ein Vogel: ekur skaišķi č. dzied ...; čakiņam raibi svārki, stuokai zīda vainadziņš BW. 2655.

Avots: EH I, 283

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. ²
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390

čuokarains: (bē̦rzu) čuokarainām lapiņām A. Brigadere Dievs, daba, darbs 11. - čuokuraini zīda apakšsvārki I, 426 zu ersetzen durch čuokaraiņu zīda apakšsvārku.

Avots: EH I, 299

čuokarains, čuokurains, kraus zusammengezogen, zusammengekrollt, verwickelt, faltig: čuokuraina dzija, āda; čuokuraini zīda apakšsvārki Apsk. I, 484.

Avots: ME I, 426

čuõkars [Gr. - Sessau], [čuõkaris Waldeg.], čuõkurs [Lemsal], čuokara Hasenp., čuokura, auch čuokuris, čuoksteris,

1) das Gekroll, Gekräusel, die Verstrickung, Verwickelung im Garn, im Gewebe, die Nappe, die Falte, der Klumpen.
Gew. im Lok.: dzijas same̦tušās, savilkušās, satecējušas od. saskrējušas čuokarā. līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilka čuokurā (Var.: čuokarā, čunkurā, čukurā) BW. 942. čuokaruos uz krūtīm gar,ā bārda nuokarājās Plūd. LR. IV, 63. ādiņa satecēs čuokurā JR. III, 68. mēle tīri čuokarā sarāvusēs Rīg. Av. meita e̦suot sarauta pavisam čuokurī LP. V, 407; III, 1. (svārki) metīsies čuoksterī BW. 20541;

2) ein plumpes, unbeholfenes Wesen, Tier:
tāds čuokara Alm. Vgl. cuokars.

Kļūdu labojums:
dzijas vilka = dzijas rauju
(svārki) = (tāšu svārki)

Avots: ME I, 426

divmuduru svārki A. XIII, 228, [ein Bauerrock mit zweifachen (?) Taillenfalten an beiden Seiten; vgl. muduri].

Avots: ME I, 473

drãna, Demin. (verächtlich) drãnele,

1) das Zeug, der Stoff:
man pietrūka drānas svārkiem;

2) das Tuch, das Kopftuch:
apsiet galvas drāniņu; kakla dr., das Halstuch; rīku drāna, ein Scheuertuch; maizes drāna, ein Tuch zum Bedecken des Brottroges; mutes od. kabatas drāna, das Schnupftuch; bē̦rnu drāniņas;

3) = drẽbes bibl. u. in Kurl., Kleider: vecītis ātri aprauj drānas LP. IV, 191. Sprw.: tas nav tās drānas ielāps, tā spainīša vāciņš, das gehört nicht zum Thema;

4) drānas, die Wäsche:
viņai uz drānām, sie hat Menstruationen; drānas maz gāt, Wäsche waschen. drānu sieva St., Wäscherweib. gultu od. gultas drānas, das Bettzeug BW. 1956, 12, 24982, 2. [Wohl eher nach Būga KSn. I, 228 zur Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a. als zu gr. δρᾶν "machen", δρᾶνος· ἔπγον.]

Kļūdu labojums:
4: 1956,12 = 31906

Avots: ME I, 494

drẽbe,

1) [im Sing.] Stoff, Zeug, Gewand:
svārkiem pietrūka drēbes. kāda drēbe, tāda puoga. bāls kâ drēbe;

2) Pl., die Wäsche:
drēbes velēt, Wäsche waschen; drēbes kult, rollen Mar. n. RKr. XV, 112. tu dzirdi mani runājuot, es tev[i] drēbes velējuot BW. 18132. viņai uz drēbēm, sie hat ihre Menses. viņai vairs nav uz drēbēm, sie ist in Umständen;

3) [im Plur.], das Kleid, Kleidungsstück:
baznīcas, svētdienas, guoda drēbes, Sonntags- Festkleid; darba od. ne̦samās od. valka drēbes, Alltagskleider; mirstamās drēbes, Sterbekleid; kārta drēbju, ein Anzug. [Nebst drābule, drāna und li. drebùžis "Kleidungsstück" wohl von der Wurzel der- "reissen" (in dìrât u. a.); s. Būga KSn. I, 228.]

Kļūdu labojums:
2: rollen = die Wäsche mit einem Bläuel schlagend glätten

Avots: ME I, 497

‡ dveji (li. dvejì); = divēji: viņam d. svārki Saikava; abi d. Schwanb., = abi divi, beide. Auf dveji ist wohl auch ostle. dvaji dass. RKr. XVII; 120 (aus Mar.) zurückzuftihren.

Avots: EH I, 351

‡ II dzer Warkl. n. FBR. XI, 168, Wessen, = ‡ dzar II I: izvērt diegu dz. adatas aci Wessen. slapjums dz. svārkiem gāja cauri ebenda.

Avots: EH I, 355

I ẽcis: auch Hasau, Pussen, Stenden, Ugalen; skuju svārki, ēču (Var.: ērkšķu) biksas BW. 29229 var. (ähnl.: 30562, 5 var.).

Avots: EH I, 371

ē̦rdams: auch (= ē̦rds) Lennew. n. BielU., (locker) KatrE. ḕ̦rdava ² zeme. Adv. ḕ̦rdavi ² Erlaa, frei; ungezwungen: runāja pilnā balsī, ē̦.; svārki stāv: ē̦.

Avots: EH I, 372

gabaluojs, aus Stücken bestehend: svārki gabaluoji RKr. VII, 1345.

Avots: ME I, 580

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689

gũbât, -ãju, gūbuôt,

1) intr., gebückt gehen
Elv., schwerfällig gehen, sich ducken: kad ieraugu vīra māti,šķietu gūbājuot BW. 23441;

2) tr., verbergen, verstecken:
viņš tuo gūbā aiz svārkiem Ermes. Refl. -tiês, sich krümmen, sich bücken, sich verstecken, sich in der Ferne bewegen, sich heimlich drücken: šķietu lapsu gūbuojam tīrumiņa galiņā; tautu meita gūbuojas svilušām villainēm BW. 21569. kuo, zaķīti, gūbājies mana tē̦va tīrumā 2304. [Zu gubt (s. dies), r. гибáть "biegen" u. a.]

Avots: ME I, 685

gubu, gūbu, Adv.,

1) gebückt:
gubu iet;

2) "?":
gubu gubu meitu māte, treji svārki mugurā BW. 23623.

Avots: ME I, 674

gul˜t: prs. gùlstu ² Auleja, Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt,

1): kārkli sāk g. upē Kaltenbr. cūkām tīk g. nedziļā ūdenī Sonnaxt, g. pār slieksni Segew. svārkiem mugura plata, (krūtis) guļ uz pŗiekšu (steht hervor)
ebenda; einsinken: tur zirgs gulstuot (stieguot) vidā (= iekšā) Kaltenbr.;

2) sich stürzen:
Krancis gribēja g. vēršam stilbuos Saikava. g. kam matuos, krūtīs Sonnaxt. guovs gula (lēca) citām mugurā ebenda. vuškas, kâ gula miežuos, tâ nuoēde pamatīgi Auleja. kad gulsim pie pļaušanas, nuopļausim drīz ebenda. Refl. -tiês: mit ul auch N.-Wohlfahrt, Salisb., mit ulˆ ² auch AP., Ramkau,

1): sich legen (z. B. von Wellen)
Segew.; tur guļas viņam labākā zeme ebenda, dorthin erstreckt sich sein bestes Areal. tur viss šis gals guļas pāri ebenda, dort hinüber wird das Vieh aller hiesigen Gesinde auf die Weide getrieben; ‡

2) einsinken
Warkl.: pa pļavu bŗaucuot, zirgs gulās vidā (= iekšā). Zur Etymologie s. auch Būga KZ. LII, 276.

Avots: EH I, 417, 418

gùmbris ² ,

1): svārkiem gum̃bris (= kupris) mugurā Schibbenhof; ‡

2) gumbris Wessen, eine Erhöhung auf einem Floss,wo das Steuer angebracht ist.

Avots: EH I, 419

ìeknaukšķêtiês, ìeknaukšķēties, = ieknakšķêtiês: svārki ple̦cu strpā ieknaukšķas Līv. Brez. un Hav. 244. pēkšņi ieknaukšējās lē̦nas skaņas Druva II, 22.

Avots: ME II, 28

‡ ìekruñkât, ìekruñkuôt, in Falten legen: uz muguras viegli iekrunkuotiem svārkiem A. Melnalksnis Mazsalaca 49.

Avots: EH I, 523

[ìelaide̦ns,

1) = ielaidans: ceļš par stāvu, jāpataisa ielaide̦nāks Ruj.;

2) konkav:
viducis ielaide̦ns Lis.;

3) eingezogen:
svārki ap viduci ielaide̦ni Lis.]

Avots: ME II, 35

ielãpaîns, geflickt, mit vielen Flicken versehen: ielāpaini svārki. skuolā viņu sauca par ielāpainuo, juo apģē̦rbs viņam mūžīgi bija caurumains Latv.

Avots: ME II, 37

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

ìeplîst, intr., eingerissen werden, anfangen zu bersten: trauki, svārki ieplīsuši. Subst. ìeplîsums, das Eingerissene, der Riss, die Scharte.

Avots: ME II, 52

ievicinât, tr., einschlagen, einhüllen: svārki, kur savu pādīti ievicināšu BW. 1488.

Avots: ME II, 88

iezaļgans, grünlich: iezaļganas acis, iezaļgani svārki.

Avots: ME II, 90

izdẽdêt: svārki saulē un lietū izdēdējuši (= izbalējuši) gluži bāli Nötk.

Avots: EH I, 442

izlaîst, tr.,

1) hinaus -, herauslassen:
māte mani neizlaida ne ganiņu pavadīt BW. 13454, 7. luopi nuo kūts izlaisti LP. VII, 318. jāme̦t cimdu pāris, lai attaisītu vārtus un izlaistu cauri BW. III, 1, 62 (hindurchlassen). Laimiņa pakaļ gāja plaši matus izlaiduse (lösen) BW. 1090. es būtu savus gaŗus matus pa vaiņagu izlaiduse 9987. ikrus izlaist, laichen. viņš grāmatas ne˙maz neizlaiž nuo ruokām, er kann sich von den Büchern gar nicht trennen. izlaist, oft mit dem Zusatz tautās od. pie vīra, verheiraten: māte, meitu izlaizdama. izlaist ļaudīs, unter die Meschen schicken, veröffentlichen: ap ziemas svē̦tkiem gribē̦tu grāmatiņu izlaist ļaudīs Kronw.;

2) hervorstrecken:
me̦lns šķielis izlaiž savu diņķi Tr. IV, 84. kaķis izlaiž nagus;

3) auslassen:
ne˙vienu aci adīklī; ne. vienu dienu, ne˙vienu stundu. svārki jāizlaiž; tie drusku par īsiem. izlaist savas dusmas, īgnumu, žulti pret kādu;

4) hervorbringen, von sich geben:
balsis izlaist ne˙maz Kaudz. M. viņa neizlaida ne vārda Latv. cilvē̦ki gan rejuot kâ suņi, gan izlaižuot citādas dzīvnieku skaņas JK. III, 3;

5) ausbreiten:
linus uz pļavas, sienu. siens bij izlaists uz apārda Kaudz. M.;

6) ergehen lassen, verbreiten:
kungs izlaidis tādu ziņu LP. IV, 57. kam, tautieti, slavu izlaidi BW. 8510. tu izlaidi valuodiņas. tie augstie padebeši izlaida pē̦rkuoņus Psalm 77, 18;

7) aushauchen, aufgeben:
garu, dzīvību: tas savu dzīvību (garu) izlaidis LP. VI, 118;

8) aufbieten:
viņš bija izlaidis beidzamuos spē̦kus A. XI, 7;

9) izlaist labi vieglus suoļus, schnell gehen, schnell einen Gang abmachen
Grünh.; izlaist riksi, einen kleinen Spaziergang machen;

10) izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen:
viņš nuo acīm mērķi neizlaiž Teod.;

11) verziehen, verwöhnen:
kādi izlaisti (ungezogen) bē̦rni! MWM. X, 866. tavu izlaist (unverschämt) muti! izlaista audzināšana K. Kundziņš. Refl. - tiês

1) sich auf eine Reise begeben
Spr., hinausfliegen: bites izlaidušās, die Bienen haben geschwärmt

2) unordentlich, nachlässig werden:
tu pa˙visam izlaidies;

3) sich hin -, ausstrecken:
viņš izlaidās piesaulītē visā savā gaŗumā Purap. es izlaiduos zālē gaŗšļaukus; izlaisties krê̦slā;

4) zunehmen, fett, dick werden:
guovs par daudz izlaidusies gaļā Niedra. viņš pārlieku izlaidies vē̦de̦rā, er hat einen gehörigen Schmerbauch bekommen;

5) izlaisties mutē, unverschämt, keck reden, schwatzen:
tas pa˙visam mutē izlaidies;

6) auslaufen, abfallen:
Baišleja ziemeļu pusē izlaižas klajā līdze̦numā.

Avots: ME I, 761

izplenstiês, sich ver -, ausbreiten: tā izplendās pār visu tik bagātuo leišu un latviešu gara mantu RKr. X, 13. milzenim svārki izplendās, cēlās Wid. tie daudz tālāku izplenžas RKr. VIII, 11. drīz viņa (ķilda) izplensies pa visu zemi Lautb. [Vgl. li. išsplendu "werde breiter".]

Avots: ME I, 782

izturîgs, ausdauernd, vorhaltend, dauerhaft, sehr geduldig: stipri un izturīgi cilvē̦ki, luopi, kuoki, svārki. kājām vajaga būt stiprām un izturīgām Aps.

Avots: ME I, 821

jaûns (li. jáunas, [slav. junъ]),

1) jung, geringen Alters:
jauns bē̦rns, cilvē̦ks, zirgs, kuoks, jaunā audze, meitene, guovs, puķe, zāle; jauna zeme, erst seit kurzem urbar gemachtes Land. tavs ve̦cākais dē̦ls jaunāks par manu jaunākuo brāli. Doppeldeutig: jauna sieva, eine junge, jugendliche Frau od. eine seit kurzem verheiratete Frau, od. eine andere, zweite Gattin: ķēniņš paņēma jaunu sievu. jauns vīrs, ein junger, jugendlicher Mann od. ein Mann kurz nach der Hochzeit; [ auch: ein anderer, zweiter Gatte.] jauni ļaudis, junge Leute beiderlei Geschlechts od. ein junges Ehepaar, Neuvermählte, auch jaunais pāris; ebenso jauns saimnieks, ein junger, jugendlicher Wirt od. ein Wirt, der eben Wirt geworden ist; [ auch: ein anderer Wirt (viņš sev dabūja jaunu saimnieku);] jauna meita, ein junges, jugendliches Mädchen od. eine eben in den Dienst angenommene Magd, oder auch die jüngste, unverheiratete Schwester od. auch eine nahe Verwandte der Braut: jaunā meita bija neprecējusēs radiniece BW. III, 1, 27; jauns puisis, ein junger, jugendlicher Brusch od. ein eben in den Dienst getretener Knecht, od. auch der leibliche Bruder des Bräutigams: izbrauc katrs (brūte un brūtgāns) savrup nuo savām mājām, katrs sava jaunā puiša (īstā brāļa), savas jaunās meita (īstās māsas) pavadīts BW. III, 1, 19. Sprw.: jauniem ve̦ci jāklausa. jaunam jauns prāts. jauns ar jaunu, ve̦cs ar ve̦cu. jaunam luopam dienas. jauns un traks. jauns strādā, ve̦cs slinkuo. jauns slinkuo, ve̦cs muocies. jauns sliņķis, ve̦cs zaglis. Merkwürdig der Plur. in Wendungen: dievs devis jauns dē̦lus, jaunas meitas, Gott hat einen Sohn, eine Tochter gegeben (geboren werden lassen). jauni dē̦li sabraukuši LP. II, 25. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos; tuo vēl labi nezināju, vai brālītis, vai māsiņa;

2) jung, einem Jungen angehörig:
tev jaunākas kājas: eji tu! nuo jaunām dienām, von Jugend auf. saimniecei jaunās dienās gadījies... LP. VII, 948;

3) neu,

a) anders beschaffen als früher:
jauns zirgs, ein neues Pferd (auch ein junges Pf.). ieiet jaunā dzīvuoklī. ieņemt jaunu piena spainīti, von einem neuen, anderen Milcheimer zu schöpfen anfangen. manam grābeklim zari izlūzuši, paduod man jaunu, gib mir eine andere Harke. jauns ķēniņš cēlās pār Ēģiptes zemi II. Mos. 1, 8;

b) anders und zwar besser:
mēs muostamies uz janu, jauku dzīvi;

c) anders, Früheres ersetzend:
jaunus spē̦kus, jaunu cerību iegūt. vēžiem jau jauna āda;

d) erst seit kürzerer Zeit vorhanden:
jauni draugi, jauni laikraksti, jaunas ziņas; jauni izgudruojumi; jaunākais laiks;

e) seit kurzer Zeit vorhanden und deshalb nicht abgenutzt:
jaunaus drēbes, kamanas, ē̦kas, jauni rati, svārki; [jauns alus U., frisches Bier];

f) in Verbindung mit Zeitbestimmungen - neu: jauns mēnesis, gads, jauna nedēļa;

g) neu, frisch, heurig, (zur Bezeichnung der Produkte des Jahres):
jauni kartupeļi, mieži, rudzi, jauna maize, neues Brot (von diesjährigem Getreide): putraimu putrai neapstrēbsim līdz jauniem Tirs.; jauns piens, Beestmilch; jauna gaļa, frisches Fleisch; jauna nauda, für neues Korn erhaltenes Gend Grünh.;

h) neu, unbekannt:
pateikšu kuo jaunu LP. V, 214. kuo dzird jauna? vai zini kuo nuo jauna? weisst du was Neues? Auf eine solche Frage erfolgt vielfach die scherzhafte, sich reimande Antwort: suns apēd aunu Etn. IV, 42;

i) nuo jauna, pa jaunam, par jaunu, von neuem, aufs neue:
duoties nuo jauna jūŗā LP. III, 76. sāk pa jaunam strādāt LP. VI, 478, 520. māte viņu raidīja par jaunu pasaulē VI, 852; VII, 1008. [Zu ai. yuvan - (gen. s. yūnaḥ, Komparativ yavīyas -), la. juvenis "jung; Jüngling", kymr. iau "jünger", got. juggs "jung" u. a., s. Brugmann M. U. II, 192 ff., Berneker, Wrtb. I, 459, Walde Wrtb. ² 400, Trautmann Wrtb. 106.]

Avots: ME II, 101, 102

‡ jeģe Frauenb., ein gürtelartiges Gewebe: jeģēs stāvēja se̦dlu kāpšļi. jeģes uzšuva svārkiem uz muguras kâ balzienu.

Avots: EH I, 562

kaĩtêt [(li. káitėti "schaden; fehlen") Wolm., C., Salis., Ruj., SErbigal, PS., Jürg., Arrasch, Schujen, Trik., N. - Peb., Bauske, Dunika, Dond., Lautb., Selg., Wandsen, kaîtêt ² Kand., Līn., Gr. - Essern], prs. kaitẽju od. kaišu resp. kaitu, prt. kaitēju, schaden: es nekaišu ne˙vienam, nekaiš mans vainadziņš, kad tik man nekaitē ļaunu ļaužu valuodiņa BW. 8409; 29714; 29715. Besonders gebräuchlich impers. III Pers. kaiš od. kait: kas tev kaiš? was fehlt dir? ne˙kas nekaiš, es fehlt nichts, es ist ganz gut. kas tev par tuo kaiš? was geht es dich an? kas kaiš (Var.: kait) pašu nuovadā līdze̦nā zemītē BW. 9736. kas citiem par tuo kait, ka man svārki zemi slauka? 20445. ja kāds kuo nepatīkamu prasa, tad atbild: kas tavam de̦gunam kaiš? kas tev kait gar manu galvu? was kümmerst du dich um meinen Kopf? RKr. IX, 113. In rhetorischen Fragen mit abhängigem negiertem Infinitiv: kas man kaitē nedzīvuot? BW. 700. Sprw.: kas kait zirgam auzas neēst, kad silē iebē̦rtas. Ohne die Negation: kas kaitēja man dziedāt apaļā kalniņā BW. 68. Mit negiertem kaiš, kait: kas tâ nekaiš dzīvuot?v Zu kaite.

Avots: ME II, 136

kākars,

1) [kàkars ² Kreuzb.], Zierrat, unnützes, überflüssiges Buntwerk:
kākars - kaut kas auklai vai le̦ntai līdzīgs apģē̦rba izpušķuošanai: brūte bija vienuos kākaruos Illuxt. agrāki adīja dūraiņus cimdus lieliem raibumiem, kuo nuosauca par kākara raibumiem Naud.;

2) dünnes, klares Zeug, Flicklappen:
tev tie svārki tīrie kākari; tādi kākara svārki Serb., Bers. visi tavi kākariņi (Var.: kākerīši, kankariņi) uz meitām cilājās BW. 20430; ["Fetzen" Wessen];

3) ein grosser, hagerer Mensch, auch ein hartherziger Mensch
Aps., Sessw. [kãkars "ein beim Arbeiten ungewandter Mensch" Trik.] gaisa kākars, ein eingebildeter Mensch Peb. [Vgl. kaikaris.]

Avots: ME II, 190

kamiêsis: auch (mit iê ² ) Siuxt, (mit ie ) Jumpraweeten n. Diet., gen. s. kamiesiņa BW. 19536: uz kamieša nest Siuxt n. BielU. svārki uz vienu kamiesi BW. 20505.

Avots: EH I, 582

kapata, kapats, kaputs BW. 5726, der Frauenrock mit der Jacke zusammen: dažuos apgabaluos tika brunči sašūti ar jaku (kapatas) A. XX, 69, Serb., Bers., Illuxt n. A. XVI, 475. tur būs mani brūni svārki, sievai zīda kapatiņa BW. 28344. situ ruoku pie kapata, lai skanēja atslēdziņas BW. 31098. [Durch deutsche Vermittelung aus capote "langer Oberrock."]

Avots: ME II, 157

karâtiês [mit r z. B. in Kabillen, Matkuln, Kl., Lis.], - ãjuos, [karēties Glück I Mos. 23, 13], hangen, baumeln: drēbes karājas pie knaģiem. dvēselīte diedziņā karājās BW. 28829. dvieļa gali karājas apakš kreisās ruokas BW. III, 1, 84. kas tev tur pie svārkiem karājas? vīriešiem kaklā karāties, sich aufdrängen. Vgl. kārt und [li. karóti "висѣть"].

Avots: ME II, 161

[katrāds,

1) "jeder Art";
Adv. katrādi, auf jede Art L.;

2) verschieden (?):
katram katrāds amats. katru dienu katrādi svārki. vilnainē katrāds dzīpars Grawendahl, Oppek., Lettihn. u. a. dārzā aug katrādi ābuoļi Neuenb.]

Avots: ME II, 171

‡ II kaulêt, würfeln: par maniems svārkiems kaulējuši Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 143). Refl. -tiês Ev., würfeln.

Avots: EH I, 594

ķel˜deris,

1): ein alter Männerrock
AP., ein kurzes, kleines Kinderröckchen N.-Peb., ein dünnes Kleidungsstück Frauenb., Siuxt; kèldeŗi Saikava "svārki, paltraki"; "sasviluši" ME. II, 362 zu ersetzen durch "nuosviluši"; "25731" zu ersetzen durch "25731, 1 var."; ‡

2) jem., der dünn und unpassend resp. schäbig gekleidet ist
PV., Seyershof.

Avots: EH I, 694

ķepinât, ‡ Refl. -tiês, mit schmutzigen Händen (etwas Reines) betasten Seyershof: ķ. kam gar svārkiem.

Avots: EH I, 696

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

kuõvãrnis: mit âr ² auch Dunika, Kal., OB.; kuovārņam ir me̦lni svārki BW. 2686, 2.

Avots: EH I, 688

krãmêt, - ẽju, tr., kramen: savas grabažas. Refl. - tiês, herumkramen, sich beschäftigen: redzējuši viņu ap apzagtā svārkiem krāmējuoties A. XIII, 2, 127. vē̦lāk viņš ar mājām vairs nekrāmējās MWM. X, 807. Aus dem Deutschen.

Avots: ME II, 266

kratas,

1): nez, kur tie mani ve̦cie kratas (= svārki)? AP.;

2): auch AP.

Avots: EH I, 643

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

krum̃paîns, faltig, runzelig: man vairs nebij jāvalkā garie krumpainie svārki Vēr. I, 1457; krumpaini vaigi C., PS.

Avots: ME II, 286

[kruñķains Jürg.], runzelig, faltig: krunkaini vaigi, svārki; krunkaina piere, ce̦pure.

Avots: ME II, 287

[kruñtaîns,

1) faltig:
kruntaini svārki N.-Peb., Ruj.;

2) quadriert:
kruntaina drēbe Jürg.]

Avots: ME II, 287

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663

‡ krũzulaîns Siuxt, = krũzaîns: krūzulaiņi svārki.

Avots: EH I, 663

kudzulms,

1): tev svārkiem mugurā k. (Buckel)
Bers.; ‡

2) das Genick
AP.: sāku duot ar kulaku par kudzulmu Kaudz. Izjurieši 261.

Avots: EH I, 667

[II kuldains, mit Taschen versehen: kuldaini svārki Warkl.]

Avots: ME II, 305

kuldîgs, ‡

2) "gut passend" (von Kleidern)
Zarnikau: kuldīgi svārki.

Avots: EH I, 670

kurze (unter kur̃za), ‡

2) "?" mūsu kunga gaspažiņai zīda svārki ...; citu kungu gaspažām vīžu k. mugurā BW. 31349.

Avots: EH I, 680

[làikũo ² BB. XII, 233, = laikā, passend, eben recht: svārki laikuo.]

Avots: ME II, 407

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

lam̃pataîns, zerrissen, aus Fetzen bestehend: lampatainie svārki vien pa gaisu nuolē̦kuši JU.

Avots: ME II, 418

lanska, ein Fetzen Infl. n. U.: [viņa svārki vienās lanskās Wessen.] Vgl. lañcka.

Avots: ME II, 421

laũlât, (- u od.) - ãju, - ãju, tr., trauen: pēc dievvārdiem mācītājs laulā jaunuos pāŗus. laulājams (auch laulams, laulāts, laulības) gre̦dze̦ns, der Trauring; derināmas saktas gaidu, laulājamu gredzentiņu BW. 15186. kur laulami (Var.: laulāti, laulības) gredzentiņi? 8610, 13733; laulājamas kurpes, drēbes, Trauungsschuhe, - Kleider LP. III, 33; IV, 124, 125; laulājamie svārki BW. III, 1, S. 43; laulājamais ēdiens, das Essen nach der Trauung III, 1, 19; laulāta draudzene, die Ehefrau, Gattin; laulāts draugs, der Gemahl, Gatte; laulāti ļaudis, Eheleute. Refl. - tiês, sich trauen lassen: Rīgā ņēmu ļaudaviņu, Vāczemē laulājuos BW. 15962. tad brauca uz baznīcu laulāties BW. III, 1, S. 93. Subst. laũlãjums, die Trauung; deŗ die Getraue, der Bräutigam, die Braut: atņe̦m man mīļš dieviņš pirmajuo laulājumu BW. 27837; laũlâšana, das Trauen; laũlâtãjs, wer traut. [Aus liv. loul "singen; trauen"; vgl. Thomsen Beröringer 264.]

Avots: ME II, 428

ļipaîns, kurz geschwänzt: lipaini svārki, der Frack Paw.; lipaini (= ļip.) vamži BW. III, 1, 16; ļipains jaunkundziņš MWM. VIII, 30.

Avots: ME II, 541

mẽles (li. mėlės "ein gewisses Kraut"), eine Farbpflanze, wohl der Waid, Färberwaid (isatis tinctoria) U.; die daraus bereitete blaue Farbe: kam tie mieži līdumā, kam tās mēles maliņā? BW. 28226. palīdiet līdumiņu, kur māsiņa mēles sēs! 26020, 1. mēļu puķei sīva lapa 29068. meitas, mēļu knābt! 7136. (māmuliņa) mēles drāza, sagšas auda 4369. viņa mēļu dārziņā Ltd. 1102. mēļu vilnaine, = mēlene, im VL. oft gerühmt BW. 941; 3550; mēļu (Var.: mēļi, zili) svārki, blauer Rock 1491. Zu mẽļš

I.

Avots: ME II, 614

I mẽļš Gold. n. RKr. XVII, 27, [Tr., Dond.], mḕļš ² Erlaa, dunkelblau Gold., violett Wid., "zili me̦lns" Windau: plandāties, mēļi svārki! RKr. XVI, 231. liepai mēļas villānītes Ltd. 1293. [mẽļi mākuoņi Alschw., Kabillen. pirksts sadaudzīts zili mẽļš Kabillen.] mēļa linu druva BW. 22454; [28026]. siliņam mēļi ziedi 5640. [mēļi zied linu druva 4123.] me̦tat me̦dzami mēneša naudu! ne mūsu veltītes bez mēļas dzijas RKr. XVI, 146. vedējiem bija mugura mēļais mētelis BW. III, 1, S. 87. netīri mēļš ir zemes netīrais vaigs A. XX, 882. mēļas acis, trübe, müde Augen. bē̦rnam acis me̦tas mēļas, jāliek gulēt Ahs., Sassm. - Nebst mēles zu me̦l˜ns [und li. mėłas ("?") łaivùžis Jušk., SvD., S. 156?].

Avots: ME II, 615

mẽ̦re̦ns: varēja ... zvanīšanu dzirdēt gluži skaidri, kad bij vien ar cik m. laiks Kaudz. Reinis Burtnieks 1934, S. 800. bulli ar˙vien turēja mājās: viens lielāks, viens mē̦re̦nāks (kleiner); kad lieluo izdeva, tad mazais tā vietā Iw.; "recht" Stender Deutsch-lett. Wrtb.: svārki neir mē̦re̦ni, das Kleid steht nicht recht.

Avots: EH I, 808

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mẽ̦tât [slav. -mětati], -ãju, [me̦tāt geschr. mettaht) Für.], tr., fortgesetzt werfen, hin- und herwerfen [abwechselnd mit beiden Händen werfen (z. B. Flachs od. Getreide in die Maschine) Welonen, Baltinov]: tur ēda mūlīte, brīžiem asti mē̦tādama MWM. X, 4. dzīvē viņš bij diezgan mē̦tāts un mācīts A. XXI, 352. viņš mē̦tāja ar gruožu līkumu zirgam pa muguru A. līdaciņa... aizne̦s manu vainadziņu burbulīšus mē̦tādama BW. 13595, 23. starp kalniem straume te̦k, līkumiņu mē̦tādama Tr. VI, 267. gāju ceļu dziedādama, par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas BW. 8444. ķēniņš jau aplinkus mē̦tā vārdus LP. V, 323. citi tikai pusvārdus savā starpā mē̦tāja Neik.; labību mē̦tāt, mit Bechern spielen U. rausta stangu iemauktiņus, mē̦tā (schmettert) manu līgaviņu BW. 4515. mē̦tāt bedeutet auch das zauberische Antun eines Übels, das mē̦tāšana genannt wird Neik. n. U. asas bultas ievainuotus luocekļus nedziedinās ne mē̦tājumi, ne vārduojumi Aus.; [hähend bewerfen (trakeln) Borchow, Welonen]: svārkiem puogu caurumi jāmē̦tā, müssen getrakelt, genäht werden Duomas III, 2. Refl. -tiês, sich umherwerfen, sich wälzen: Sprw. mē̦tājas kâ ve̦ca nauda. grāmatas mē̦tājas apkārt. viena ruoka viņam mē̦tājas pa gaisu. meita sāk raustīties un mē̦tāties pa gultu LP. V, 261. Subst. mẽ̦tãjums, das Hin- und Hergeworfene, Geworfelte; mẽ̦tâšana, wiederholtes Werfen, Schleudern, Zaubern; mẽ̦tâtãjs, der Worfeler, Verschleuderer, Zauberer U. - Nebst li. mė´tau "werfe fortgesetzt" zu mest.

Avots: ME II, 621, 622

metinât, tr.,

1) hinzufügen [z. B. eine zweite Sohle an abgenutzte Schlittenschleifen fügen
Bielenstein Holzb. 557, versohlen, eine Stütze geben, eine Anlage machen U.], schweissen, ansticken: braucat, ļaudis, uz Kuldīgu savas mēles metināt! BW 8355. Anniņai īsi svārki, eža ādu metināti 20509, 2;

[2) Geld aufwerfen
St.] Refl. -tiês, sich anticken, schweissen: platīna ļaujas kalties, stiepties un metināties Konv. ² 3198.

Avots: ME II, 607

me̦ts,

2): svārki pašūti pašu me̦tu Dunika. vai miltu nav par daudz? nē, pašu me̦tu (gerade so viel, als nötig)
ebenda. nesauciet vis manu līgavu par atraitni, bet gan, pēc pilsē̦tas me̦ta, par ... dzimušu ... Ciema spīg. 46. abi vienus me̦tus, - viņš tikai pāra gadu ve̦cāks Janš. Apskats 1903, S. 14;

3): tukšais m. ir saimniekam pavasaris Frauenb. laika m. Siuxt, = svē̦tki. vēl tik jauniņš, nu tik desmituo me̦tu (Jahr) Janš. Līgava I, 254; ‡

5) eine Anzahl von drei (Balken):
cik kuoku pavisam jums muižai jāizve̦d ... ? - katrai sē̦tai jāizve̦d četri me̦ti ... - tas ir līdzīgi viens ducis ... - kâ tad! ... ducī iet četri me̦ti Janš. Mežv. ļ. II, 85. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 79.

Avots: EH I, 804

mîkt C., mīkstu, mīku, weich werden L.: nuo asins viņa svārki mīka Dēmons 29. [Vgl. atmīkt.]

Avots: ME II, 644

mucĩši, ein Kinderrock: mucīši ir vienā gabalā šūti bē̦rnu svārki Mag. III, 1, 91. Zu mukt.

Avots: ME II, 658

mudurains (unter muduraiņi): muduraini svārki auch AP., Saikava, Schwanb. muduraina jaka Lubn.

Avots: EH I, 828

muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,

1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;

2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]

Avots: ME II, 659

muduris (s. muduraiņi 2),

1): die Quetschfalte, Taillenfalte:
svārki ar muduriem Lubn.; mudurs Schwanb. "die Taille"; ‡

2) "ielāps" Warkl.

Avots: EH I, 828

neḕ̦rts, unbequem, knapp: neē̦rti zābaki, svārki.

Avots: ME II, 711

nelãgā (unter nelãga): man iet pa˙visam n. Linden in Kurl. ai, vācieti, nu tu iesi n. (Var.: tu aiziesi nabaguos; nu tu būsi neziņā): vieni paši ... svārki, tie nuoplīsa kaunuoties BW. 20390 var.

Avots: EH II, 15

ņe̦r̃maîns [Salis], zerfetzt: ņe̦rmaiņi rīta svārki A. VIII, 1, 358. [Zu ņe̦rma.]

Avots: ME II, 901

nùobrucinât, tr.,

1) abreiben, ab-schaben:
[nuobrucināt ādu ruokām piesituoties pie kāda priekšmeta Kreuzb.] slipsis bija stipri nuobraucināts Lapsk. [viņam svārki gluži nuobrucināti (= nuovalkāti) Dond.];

2) abbrühen
Wessen]: kājas, cūkas.

Avots: ME II, 765

nùobružât, nùobružît, nùobružinât, nùobružgât Paul., tr., weg-, abreiben, abshaben Ringmundshof: nuobružāti svārki Stari I, 131; nuobružīti suoli AU. [ģē̦rbs bija labi vien nuobružāts Veselis Saules kapsē̦ta 19.] viņš izlasīja nuobružātu parakstu zem bildes AU. viņš nuobružāja sev nuo pieres uodu Egl. kad mazi bē̦rni kraucenējuot, tad vajaguot ar miruiņa pirkstu nuobružāt Etn. I, 111.

Avots: ME II, 766

nùodēlît, tr.,

1) abnutzen, abbrauchen, abtragen:
viņš manu nazi nuodēlījis Etn. II, 97. svārki jau pa˙galam nuodēlīti II, 81. puika tē̦va nazi tâ nuodēlījis, ka ne˙kam vairs nede̦r Druw.;

[2) abquälen:
drudzis viņu nuo dēlīja Nerft n. U. (unter dēlīti)].

Avots: ME II, 774

nùodrīksnât, tr., abschaben, [nùodrīsnât Bers.], abschrammen: nuodrīksnātie rīta svārki A. XII, 94.

Avots: ME II, 777

nùodriskât, tr., zerfetzen, abtragen, abnutzen: uzvalku, drēbes, kažuoku; nuodriskāts, nuodriskājies, zerfetzt, zerlumpt, verwittert: nuodriskāti svārki, čukuri Sil., krē̦sli Vēr. I, 1274; nuodriskājušās ē̦kas Purap.; nuodriskājies šunelis Vēr. II, 1235. [nuodriskāti zābaki Planhof.]

Avots: ME II, 777

nùodrīskât, tr., abschaben, [nùodrīsnât Bers.], abschrammen: nuodrīksnātie rīta svārki A. XII, 94.

Avots: ME II, 777

II nùoirt [li. nuìrti], intr., abtrennen Druw. [Ähnlich auch das Reflexiv: zeķei valnis nuoiries Ruj., Bauske. apkakle var viegli nuoirties nuo svārkiem C., Bers.]

Avots: ME II, 790

nùolãpît, tr.,

1) beflicken:
svārki labi nuolāpīti;

2) abprügeln:
tuo ar pīcku nuolāpīju LP. VI, 97;

3) das Part. nùolãpãms, nùolãpîts, verflucht (eig.: wer Prügelstrafe verdient; geprügelt):
nedē̦ļu vē̦lāk tāds nuolāpāms skauģis iečukst ķēniņam LP. V, 208. ak tu nuo˙lāpīts puika, ka neklausa Kand. kad tevi nuolāpāmais! hol dich der Teufel! LP. VI, 368.

Avots: ME II, 809

nùoplũkšķêt, nùoplũkšêt, einen dumpfen Schall von sich geben: svārki vien nuoplūkšķēja kâ vējdzirnavu zēģeles vējā Austr. viņa iesvieda grāmatu, ka nuoplūkšķēja vien Kaudz. nuoplūkšķ korķi, kurus izve̦lk nuo pudelēm A. XVII, 315.

Avots: ME II, 832

[nuôrîdzêt ^2, mit einer Steppnaht versehen: laiž mašīnu vaļām, un... svārki gatavi: visas vīles sašūtas un tâ nuorīdzē̦ts, ka ar ruokām būtu ve̦se̦lu dienu kuo strādāt Janš. Dzimtene ² I, 69.]

Avots: ME II, 840

I nùorìest [li. nuriẽsti "abwickeln"],

1) intr., sich abtrennen, sich ablösen, abfallen:
svārkiem piedurknes ple̦cuos nuorietušas A. XV, 83. vistai viena kāja nuorietusi, der Henne ist ein Fuss abgefault L. nags pirkstā nuorietis, der Nagelistabgeschworen, abgegangen St.;

2) tr., abtrennen
Spr.: apin[i]s ziedu nenuorieta! BW.13781, 3. gaužas asaras nuoriest, bittere Tränen vergiessen L. nuoriešam asariņas nuorietnīšu kalniņā BW. 4216, 1. Refl. -tiês,

1) sich abtrennen, sich loslösen, abfallen:
auglis, kuŗam visādā ziņā jānuoriešas un jānuokrīt Vēr. II, 738. tad ve̦lns ar varu rāva pirkstus laukā, bet pirksti nuorietās LP. VII, 203;

2) dünner, kürzer, schwächer werden:
pavediens nuoriešas Druv. II, 50. kad mazam bē̦rnam mēles gals nuoriešas, tad tas liels būs dikti melīgs JK. II, 77. aude̦kls nuorieties. diena jau sāk nuoriesties. sakne iet kâ mietu sakne stāvu zemē; vārpstējādi nuoriezdamas, t. i. uz leju pamazām tievāka palikdama Konv. 305;

3) stocken, nachlassen, abbrechen, aufhören:
saruna nuorietas pa˙visam Saul. III, 160. kuģniecības kustība Rīgas uostā sāk jau nuoriesties B. Vēstn. streiku dēļ rūpniecībā manāma nuoriešanās B. Vēstn.

Avots: ME II, 840

nùoskarbalâtiês, intr., abfasern, zerfetzt werden: svārki nuoskarbalājušies Etn.II, 177.

Avots: ME II, 847

nùošķîst, intr.,

1) davonstieben:
dubļi vien tik nuošķīst Janš. ceļš augstākās vietās jau nuošķīdis, der Weg ist an höher gelegenen Stellen schon trockener geworden R. Sk. II, 140;

2) hinsprühen:
zibenis, dzirksteles, ugunis vien tik gar acīm nuošķīda;

3) bespritzt werden:
man nuošķīda brūni svārki ar tām ve̦lna asinīm BW. 34043, 7. [pa˙visam me̦lli nuošķīduši ar dubļiem Pas. 1, 394 (aus Ronneb.).]

Avots: ME II, 866

nùoskrìet [li. nuskriẽti "mit dem Zirkel eine Kreisfläche abreissen"],

1) intr., hinlaufen, weglaufen, hinab-, herablaufen, verlaufen, abfliessen:
nuoskriet uz mežu, nuo kalna. tuo dzirduot, viņam nuoskrēja za jš gar acim. (es nevaru ni˙kur nuoskriet Pas. II, 72.] putni nuo zariem nuoskrien Dan. 4, 1 l. vai ūdeņi jau nuoskrējuši nuo zemes virsus? I Mos. 8, 8;

2) überströmt werden:
man nuoskrēja brūni svārki... asinīm BW. 34043, 11;

3) tr., ablaufen, eine Strecke laufend zuīücklegen: es nuoskrēju divi verstes vienā skriešanā;

4) abjagen, abrennen:
nuoskrej tē̦va kumeliņu BW. 12965, 1. zirgs nuoskriets putās Etn. II, 33;

5) im Laufen übertreffen, überholen:
tu jau nevari manu divi gadu ve̦cuo brāli nuoskriet LP. VI, 376. Refl. -tiês,

1) verlaufen:
nuolēmu nuogaidīt, kamē̦r ūdeņi nuoskrienas Latv.;

2) Gberströmt werden:
vīrs nuoskrējies ar asinīm Degl.;

3) sich ablaufen, sich die Beine ablaufen:
nuoskrējies kâ suns. man ve̦cam cilvē̦kam ik˙dienas jānuoskrienas A. XIII, 41;

4) um die Wette laufen:
iesim uz nuoskriešanuos! Kursiten.

Avots: ME II, 849

[nùošũdinât,

1) fertignähen (lassen):
svārki labi nuošūdināti Arrasch. tē̦vs nuošūdinājis bē̦rnam svārkus par maziem Wolm. (hat nähen lassen);

2) nähend versehen od. besetzen mit:
svārki nuošūdināti ar zīlēm, vīlēm, strīpām.]

Avots: ME II, 871

nùošvĩkstêt, nùošviukstêt, nùošviukš(ķ)êt, nùožvikstêt, intr., dahinsausen, dahinrauschen, einen knallenden, rauschenden Schall von sich geben: pātaga asi nuošvīkstēja gar zirga sāniem Vēr. II, 423. te pār galvu viņam nuošvīkst spārni JK. III, 75. es atvedu tautu meitu, krūmi vien nuošvīkstēja BW. 17183 (krūmi vien nuožvīkstēja A. XX, 491). aizgāja, ka svārki nuošvīkstēja vien. nuošviukš drēbes Duomas II, 1025. žvīks, žvīks, nuožvīkstēja vice MWM. X, 4. vējš vien nùožvīkstējis gar ausīm LP. V, 60.

Avots: ME II, 871

*uočas resp. *uoces od. *uoči "?": skuju bikses, uoču svārki,... tāšu ce̦purīte BW. 20414, 1.

Avots: ME IV, 412

I uõdere,

1): auch (mit ùo ² ) Sonnaxt; nepiede̦r tiem svārkiem tā uo. BW. 20640, 1. villainīte deviņām uoderēm 18152. pirkta uoderīte 20640,1 var.;

2): auch AP.; krāsnīm iekšpusē mūrēja uõderi Orellen;

3): auch Frauenb., (mit ùo ² ) Sonnaxt;

4): ein Hafersäckchen für Pferde Ascheraden; ein geflochtenes Gefäss, in das man für Pferde Hafer od. Mehl schüttet
Siuxt; uõderīte Iw., eine kleine Kiste, in die etwa eine Handvoll (Mehl) hineingeht.

Avots: EH II, 742

I uõdere AP., Iw., Līn., Ruj., Serbigal, (mit ùo ²⁾ Lös., Nerft, Preili, Prl.,

1) uõde̦ra Dunika, uõdere Wolm., das Futter, Unterfutter (an Kleidern)
L., U.: Sprw. kas duos arāja mētelim zīda uoderi! kādi svārki, tāda uodere;

2) der Anputz bei Mauern
U.;

3) das Futter für das Vieh
L.: uoderes kule Memelshof, der Hafersack des Pferdes;

4) ein Futtermass für Pferde
Bielenstein Holzb. 366; der Hafersack für Pferde Linden (mit ùo ² ), Memelshof: auzu uodere, ein Futter Hafer U. pakar zirgam uoderi, lai ieē̦d! Memelshof. ik rītiņu līgaviņa te̦k ar auzu uoderīti BW. 29769;

5) iekšas ùodere ² Mahlup, die Lebensklugheit:
tī sieviete ir ar iekšas uoderi Mahlup. Bei Manz. Lettus noch mit v- (vuoders). Nebst estn. wōder "Futter" aus mnd. voder dass.

Avots: ME IV, 412

[paģḕrbt, unter etwas anziehen (von Kleidern): p. zem svārkiem kuo siltāku apakšā.]

Avots: ME III, 33

pa-îss, ziemlich kurz: paīsi svārki A. XX, 46.

Avots: ME III, 35

pajaûns, ziemlich neu, jung: pajauni svārki; pajauns cilvē̦ks.

Avots: ME III, 36

[pajuôzt,

1) unter etwas gürten:
p. suomu zem svārkiem Bauske;

2) gürtend ein wenig aufschürzen:
p. svārkus augstāk;

3) p. gaŗām, chnell vorbeieilen.]

Avots: ME III, 37

pakaŗams, Part. praes. pass. von pakãrt,

1) was angehängt wird, angehängt werden kann:
pakaŗama atslē̦ga, das Vorhängeschloss Etn. II, 100;

2) wer aufgehängt werden muss:
pakaŗamie nuoziedznieki;

3) woran angehängt werden kann, das Anhängsel:
svārkiem pakaŗamais pārtrūcis. skapī pakaŗamie nuolūzuši. [pakaŗamais, der Kesselhaken Bielenstein Holzb. 274 (mit Abbild.).]

Avots: ME III, 41

paldaîns,

1) faltig, faltenreich:
paldaini svārki, der Faltenrock Vēr. II, 905; auch als Subst. paldaiņi BW. 24062, paldafiņu svārki Druva I, 51.

Avots: ME III, 57

‡ pallaîns, faltig, faltenreich (von Kleidern): sievām pallainie svārki Vanagu ligzda 144.

Avots: EH II, 152

papĩris (unter papĩrs): ar papīri uode̦rē̦ti (svārki) BW. 20598.

Avots: EH XIII, 163

par, Praep., gew. mit dem Akk.-Instr.,

1) räumlich - über, hinüber", herüber:
tiltu par Daugavu pārtaisīt BW. 40. par tevim bites skrēja 2796. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuolinu Spr. 9. aiz kalniņa jē̦ri brēca, par [jenseits] upīti ve̦cas meitas BW. 13017, 8 (in der Schriftsprache wird in dieser Bedeutung von vielen Schriftstellern pār statt par gebraucht);

2) mit pa konkurrierend - auf, über:
ja nāk vēzis, duod par (Var.: pa) ļipu BW. 2708. saduod viņam par (gew.: pa) ragiem!

3) als
- nach dem Komparativ, auch nach dem Positiv, so namentlich im VL.: nauda stiprāka par taisnību. balta zied ābelīte par visiem kuociņiem BW. 4503. es bagāta, es bagāta par citām meitiņām 7603. es uzaugu netikuse par visām meitiņām 14224. cīrulītis jauki dzied par visiem putniņiem BW. 697. šuorīt agri saule leca par visiem rītiņiem 5012. nu laiž, kuo māk, viens par uotru, nun eilen sie, der eine mehr als der andere LP. IV, 91. ļaudis steidzas cits par citu AU.;

4) temporal,

a) während, im Laufe, binnen:
par nakti bagāta, par dienu nabaga (Rätsel) RKr. VII, 545. par tuo laiku vilks nuosprāgst LP. IV, 42. par divi dieni (Akk. Dual.) svārki bij gatavi VI, 262. bet par visu tuo laiku brāļa zvē̦ri... LP. VI, 762. par nedēļu sieku malu BW. 4732, 1. vai aude̦kla nenuoauda par trijiem gadiņiem? BW. 6912. māsiņa neuzauga par deviņi vasariņi (Akk. Dual.; Var.: par deviņu vasariņu, par deviņas vasariņas, par deviņām vasarām) BW. 2848, 2;

b) zur Zeit, zu:
kad ņemsi sievu? rudeni par (Var.: pa) miežu laiku BW. 2546; par Jāņiem, zu Johanni;

c) nach: par trīs gadi (Akk. Dual.), ce̦tuortā, tad es tevi aizvedīšu BW. 13299. Jānītis nāca par gadiņu 32938. gads par gadu (Var.: par gadskārtu) Jānītis nāca 32937. par labu iaiku tas bijis klāt LP. VII, 908. In dieser Bedeutung auch mit dem Dativ: par mazam brītiņam ritēs pate adītāja BW. 16722. par brīdim Plušķis izbāzis galvu LP. VI, 444;

5) über, von, an, um (nach den Verben sprechen, denken, urteilen, wissen, sich freuen, sorgen u. a.):
kuo nu par tuo velti runāt? par puišiem es dziedāju, duomāju. jau visi ciemi priecājās par rudens bagātību. es par bē̦du nebē̦dāju BW. 107. viņš nebīstās ne par nagiem, ne par ragiem. par tuo ne˙kas, das hat nichts zu sagen;

6) durch, nach, gemäss:
par varu, vari, varēm RKr. XV, 129. tē̦vs gribēja par varu tikt dē̦lam klāt LP. VII, 189. par Laimiņas likumiņu (nach der Bestimmung der Laima) tas būs mans arājiņš BW. 10714; 331 (vgl. pa). par (pa BW. 20696,

3) laimi, glücklicherweise;
par nelaimi, zum Unglück. kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1. kâ par brīnumu (brīnumiem I, 163) nāk ve̦cs vīriņš JK. III, 70. es par savu tē̦vu, māti būt[u] nelieša iīgaviņa, was meinen Vater und meine Mutter betrifft BW. 15215. par tāļumu nava tāļu 26453. par mani (pa manim Kav.) dari, kuo gribi, was mich betrifft, meinetwegen;

7) statt, zum Nutzen, zum Heil:
ej par mani parunāt! Ltd. 1004. lūdzu savu bāleliņu, lai par mani gavilē BW. 322. ik naksniņās es aizgāju par brālīti pieguļā RKr. I, 55. kaŗuot par brīvību, mirt par tē̦vzemi. Kristus cietis par mums. agrāki es biju pret viņu, bet tagad par viņu; 8) par als Stütze des prädikativen Instrumentalš: māsa jau ir man par saimnieci, die Schwester spielt bei mir die Rolle der Wirtin LP. IV, 185. raganas meita aizskrēja par žagatu, die Tochter der Hexe lief als Elster davon IV, 32. mūsu pilsē̦tam jāduod katru gadu viena cilvē̦ka dzīvība pūķim par mielastu LP. IV, 27. zirgs tai pašā brīdī sabiris par naudas kaudzi LP. VI, 226. es savai māmiņai par sirdē̦stu vien uzaugu BW. 1679. par meitiņu dzīvuodama par Laimiņu nebē̦dāju 1099. ē̦rze̦lē̦ns izaudzis par lielu, vare̦nu ērzeli LP. IV, 89. par muļķi e̦sat izaudzi nājuši mani, par muļķi pasaulē vazāšuos IV, 40. pats arvienu vēl gāja kāˆ gājis par mežsargu Aps. par labu neturu, bet par ļaunu arī neņe̦mu Etn. II, 109. l ai viss izduodas par jauku, par labu Grünh. rītu mani cels par skrīveri. [iedeva gre̦dze̦nu pa[rj atmiņu Dunika];

9) kas par, was für ein:
kas tad tas par kalnu? LP. IV, 140. kas par vīru, nedzeŗ alus? BW. 775. kas tai meitu māmiņai par raže̦nu dzīvuošanu! 383, 3. brīnījās, kas par lielu ve̦zumiņu 2460. kas par miežiem saņē̦mušies (lokal der Nom. hier nach par: kas tie par cilvē̦ki statt cilvē̦kiem) Bl.;

10) für
nach Verben des Kaufens, Verkaufens u. a.: es nuodevu par ce̦puri ve̦se̦lu rubuli. pats par savu naudu dzeru. izbārstīt naudu par sievišķiem LP. IV, 38. nuomirt viņš ne par kuo nevarēja LP. VII, 133 ;

11) wegen, zufolge:
strazdiņš jēma dzeņa meitu par raibuo kažuociņu (Var.: dēļ tā raiba kažuociņā) BW. 2535. par lielu draudēšanu zaldāts pāteica JK. V, 60. ne+viens nezinājis, par kuo viņai tās čūskas LP. VII, 556. par kuo tad nu viņa nenāks? A. XI, 107. gailē̦ns par tuo nieka sitienu nuosprādzis LP. VI, 1, 60;

12) unter, von:
viens par di viem: vai Trīne mirs, vai pirts degs RKr. [sic!] 659; 13) par mit dem Akk.-Instr., selten Nom. eines Adjektivs in der Bedeutung zu, allzu: nūja... vēl par vieglu LP. IV, 4. viņš par lieku dusmīgs, er ist gar böse. viņam tās drēbes par vienkāršām LP. III, 1. viņš par jauns vēl, gew. par jaunu. par daudz, zu viel: tu biji tiešām par daudz laba Latv. vinš par drīzi aizmiga DL. Statt des Positivs zuweilen der Komparativ: tas satrūkās, ka par ilgāk nuogulējis Etn. II, 176. vai tas nebūs par vairāk? MWM. VIII, 722. In vielen Gegenden fällt das r in par ab, sodass par und pa dort zusammenfallen. Zufolge dieses lautlichen Zusammenfalles ist ein Schwanken im Gebrauch von par und pa eingetreten: pa (ungew. par 16796,

5) ļaudīm es dzirdēju, unter den Menschen habe ich gehört
BW. 15277. pa gabalu (par gabālu 318, 11) es pazinu. [var redzēt pa (= par) versti Dunika]. pa abiem, pa diviem neben par abiem, par diviem, zu zweien, beide zusammen; pa, par visiem, alle zusammen: viņi par abiem ve̦lnu samina čupā LP. IV, 19, V, 218; VI, 703. par visiem trim nuocirtuši ve̦lnam gālvas VI, 513. [gaļa bija vairāk pa redzēšanu nekâ pa ēšanu Dunika]. pa tiesu neben pār tiesu, in der Tat, wirklich, ernstlich: sak[i], pa˙tiesi (Var. 1: par tiesu, Var. 2: pa tiesu), tautu meita! BW. 14801. viņš mani par nepatiesu (neben pa nep., mit Unrecht) nuorājis. jauni puiši sasēžas savrup un meitas par sevi Etn. I, 116, neben pa sevi, für sich abgesondert. [Zu li. par̃ (dialekt.), per̃, apr. per, urslav. *per, got. fair- lat. per u. a., s. Le. Gr. 517 ff. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 29 ff.]

Avots: ME III, 84, 85, 86

pãrvìlkt, tr.,

1) herüber-, hinüber-, überziehen:
mēteli pār svārkiem. viņi nuo savas pasaules tiek pārvilkti mūsējā Rainis. es tev pārvilkšu ādu pār acīm, ich werde dir das Fell über die Ohren ziehen;

2) überziehen:
aude̦kls pārvilkts ar kādu krīta vai eļļas krāsu Konv. ² 1055. saulē luogi laistās kâ ze̦lta pārvilkti Aps.;

3) umziehen, umkleiden:
es ne savu lindraku neietu pārvilkt LA.;

[4) = pãrval˜kât N.-Peb.: p. maizi]. Refl. -tiês,

1) sich überziehen:
putra pārvilkusies ar plēvi;

2) übersiedeln, umziehen:
kad ar luopiem pārve̦lkas uz jaunu dzīvi... Etn. II, 119;

[3) ziehend sich überanstrengen:
zirgs pārvilcies].

Avots: ME III, 187, 188

pastuõte: auch Dunika, OB., (mit ùo ² ) Saikava; svārki ar sudraba pastuotīti BW. 32718 (pastuotiņu 32659 aus Kand.).

Avots: EH XIII, 177

I paustiês, -šuôs, -suôs, sich anschicken Dricē̦ni, Biržgalis, Birsen, sich schmücken: baznīcā nācis paušas ar jauniem svārkiem Manz. Post. I, 70. Zu pušķis?

Avots: ME III, 129

‡ peisāki,

1) lange Haarsträhnen als typisch jüdische Haartracht
Wessen, (mit èi ² ) Oknist;

2) "stērbeles, ve̦ci svārki" (mit eĩ) Dunika: žīda p.

Avots: EH XIII, 218

‡ pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl. ‡ *pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220

pìekampt, vollschnappen (tr.): p. pilnu muti. Refl. -tiês,

1) sich (saufend) anfüllen:
viņš tâ piekampās alus, ka netika vairs mājās Janš.;

2) sich anfassen an:
viņš man piekampās pie svārkiem.

Avots: ME III, 255

pìeraûstît,

1) wiederholt pflückend ansammeln:
bē̦rni pieraustījuši plavā daudz puķu;

2) zerren, reissen:
p. pie svārkiem Widdrisch;

3) lose Hängendes abreissen:
p. siena ve̦zumu, das nur locker und lose Anliegende vom Heufuder abreissen;

4) lose an- oder zusammennähen:
p. ielāpu Jürg.; p. caurumu biksēs Serben.

Avots: ME III, 283

plañdît Bauske, Behnen, Wandsen, -u, -ĩju,

1) tr., breit machen
U., ausbreiten, aufbauschen AP.: vējš planda uguņus JR. IV, 159. vēji lē̦nāk māsu buŗas plandīs U. b. 93, 69. ruokas, kājas plandīdama BW. 34487;

2) (von einem
*plandēt?) schweben: tauren[i]s ... pār druvu pland (?) klusi Druva I, 1210. krē̦slas debess ze̦mu pāri pland(?) Duomas III, 46. Refl. plandîtiês Lin., plàndîties ² Warkl.,

1) sich breit machen, sich bräsen:
ne tā mana līgaviņa, kas priekšā plandījās; tā bās mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēdza VL. aus Durben. citām jāja precinieki, es priekšā plandījuos BW. 7918 var. - In Gr.-Essern plandīties , priekšā kaut kam stāvēt";

2) plandîtiês Turlau, sich blähen, sich ausbreiten, wallen, sich bauschen (von Gewändern)
Neu-Wohlfahrt, Dricē̦ni, Grünw.: debess malās klusi plandījās sārts atspīdums Vēr. I, 63. pūt, vējiņ, maguonēs, lai lapiņas plandījās! BW. 13490. luogs stāv atviru, un aizkars viegli plandās MWM. VI, 836. plāndāties, mēļu svārki! BW. 1491. Als ein Lituanismus resp. Kuronismus nebst plenst zu li. išplindęs "dünn" (vgl. auch išsplenda "wird breiter", wozu Leskien Abl. 339) und (wenn mit d aus dh) mhd. flander, schwed. flundra "Flunder", ndl. vlonder "dünnes Brett".

Avots: ME III, 318, 319

plañkumaîns C. u. a., plànkumaîns PS. u. a., fleckig: dzilna - sarkani plankumaina LP. VII, 1164. plankumaini zuobi MWM. VI, 143. aiz plankumainajiem svārkiem varēja redzēt līdz pēdējam sasekšušu veļu Vēr. I, 1040. - Subst. plankumaînums, die Fleckigkeit: plūmes ... pie mums bieži slimuo ar brūnuo lapu plankumainumu.

Avots: ME III, 319

plūksnuôts, gefiedert: vāji plūksnuotas lapas Konv. ² 1699. plũksnuôts kuoks "ein ästiger Baum" (?) Mitau. plūksnuôti svārki "ein mit Hede behafteter Rock" Neuhausen; ausgefasert Vank.

Avots: ME III, 361

pol˜les, Faiten Dond.: svārki ar pollēm pakaļā, Faltenrock, Schössenrock.

Avots: ME III, 375

poņ̃č[i] "svārki" Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: ME III, 376

poņ̃č[i] "svārki" Suhrs n. FBR. VII, 35.

Avots: ME III, 376

puņ̃ķaîns,

1) auch Dunika, Rutzau; ar puņķainu de̦guntiņu Tdz. 45474; ‡

2) schmutzig
Seyershof: puņ̃ķe̦ni svārki.

Avots: EH II, 326

I pure̦ns: auch (Dotterblume) Heidenfeld, Ramkau, (purens) Adl., Sonnaxt, (purans) Linden in Kurl.; "sviestene 3" AP.; âriskie od. âru pure̦ni Meiran "trollius europaeus"; sarkanais p. AP. "?"; saules purens Sonnaxt, sviesta p. Ramkau, trollius europaeus; ņipra kâ p. Ērglis Pel. bar. vect. 75. īsi svārki, gaŗi mati kâ tam sila pure̦nam BW. 20490, 1.

Avots: EH II, 327

pute (?) "?": tautiešam le̦dus svārki, man bij putes (?) villainīte (Var.: man tās sniega villainītes) BW. 21637 var. (aus Schlehk, wo die Vokale der Endsilben geschwunden sind, so dass hier für das e getrost a eingesetzt werden kann; in diesem Fall also: puta, der Schaum. . Vgl. aber auch Le. Gr., S. 336 ff.).

Avots: ME III, 440

rankaîns,

1) uneben, faltig
Sassm. (mit -añ-), zackig, gekerbt Wid., Siuxt: ve̦ciem ļaudīm ir rankaina piere Sassm. bē̦rzi rankainām iapiņām VL. nav ne˙viena uozuoliņa rankaiņām (Var.: rūtainām, krūzainām, burtainām, ruobainām u. a.) lapiņām BW. 10337 var. rankains (= blacains) aude̦kls Hen.;

2) rañkains Gr.-Essern, Līn., Katzd., auch rankuôts, gestreift (schwarz mit weiss
Katzd.); quergestreift Līn.: rankainas zeķes, rankaini cimdi, svārki. bandenieki rankuotiem (Var.: riņķuotiem) kažuokiem BW. 14425, 3 var. viens tāds raibs un rankains ("horizontal gestreift"), gaŗš un glude̦ns ze̦ltnesis Janš. Dzimtene IV, 98. tur luodāja uodzes, zalkši rankaiņiem kakliņiem BW. 25794, 2.

Avots: ME III, 477

‡ II ràvine ² snātine Auleja "ļuoti rupji pakulu svārki".

Avots: EH II, 362

re̦ntapakaļas (?), eine Art Kleidungsstück - "gludie svārki" Dobl.

Avots: ME III, 511

rūzaîns, rùzans ² (vielleicht mit hochle. a aus e̦) Selsau, Sessw., Heidenfeld, Ge.Buschhof, rùzans ² Warkl., rūze̦ns Jürg., rùze̦ns ² Bers., Meiran, rùzins ² Bers., KL, Saikava, = rūsains, rostfarben, rötlich, gelblich braun: aitiņa rūzainām kājiņām BW. 7905, 2 var. spalva īsa un rūze̦na Bračs. ar tē̦va rūzanuo mėteli Zalktis. ar salāpītajiem, rūze̦najiem svārkiem Vēr. II, 905. rūzans suns A. v. J. 1896, S. 754. rūze̦nas smilgas V. Eglītis. ielēca rūze̦ns, ielēca pe̦lē̦ks BW. 19126, 1.

Avots: ME III, 574

III šabraki (unter šabraks): "svārki, lindraki" (scherzweise) Siuxt; ein langer, faltiger, altmodischer Frauenrock Pampeln, Schnikkern.

Avots: EH II, 621

sabur̂zît,

1) auch saburznît, tr., zerknittern, zerknillen, zerreiben: viņš saburzīja papīru MWM. VII, 333. tu esi saburzījusi apģē̦rbu Stari I, 164. saburzītas skrandu se̦gas Vēr. II, 522. kādu saburzītu zīmīti viņš tai iespieda ruokās A. XVII, 488. priekšauts, kuru ... puika bij saburzījis XX, 482. cik saburzīta tā (=ce̦pure), sašļukuse, izbalējuse Vēr. II,1236, Dunika. saburznītuo platmales dibe̦nu Dz. V. - mēs tâ kâ saburzīti U., wir sind in Streit geraten;

2) sich abstrapazieren
(?) Bergm. n. U. Refl. -tiês, sich zerknillen, zerknittern, zerreiben: matu palieki... saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134. Gaisiņš sāka salīdzināt saburzī jušās ūsas JR. V, 61. viņam virssvārki bij saburzījušies Kaudz. M. 236, Dunika. saburzījies kaķē̦ns Seifert Chrest. III, 3, 145.

Avots: ME III, 599

saderglît, tr., zerreissen, zerspleissen: skala kuokus saderglī darkslēs AP. saderglīti svārki Kokn., ein stark abgetragener, zerrissener Rock.

Avots: ME II, 610

I sadiêgt, tr., zunähen, zusammennähen, mit Zwirn etwas befestigen U.: viņš bija par laisku sadiegt izgrieztuos gabalus MWM. VI, 199. ... jērenīcu, sadiegtu nuo daudz maziem gabaliņiem Druva III, 595. villānes uzsedza pa˙priekš brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, 1, 27. sadiedz manas vilnainītes! BW. 17023, 2. pie aizkaru malas, divu aude̦klu sadieguma vietā Veselis Saules kapsē̦ta 177. šie svārki man steigā sadiegti (eilig und oberflächlich genäht) Festen.

Avots: ME III, 611

sakrūzulêtiês, sich kräuseln (perfektiv): svārki slikti uzšūti: pakaļā savilkušies, sakrūzulējušies Stenden.

Avots: ME II, 656

sakuburuôtiês, nicht gut anliegend sich in Falten legen: viņam mugurā svārki sakuburuojušies Dricē̦ni.

Avots: ME II, 657

salaps U., salabi, salops U., ein Überrock Neik, n. U.; die Saloppe ein Damenmantel U.: kupli tavi salabiņi (Var.: ieluociņi, brūni svārki u. a.) BW. 17875, 6. Vgl. auch salube.

Avots: ME II, 666

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671

samest,

1) tr., zusammenwerfen, zusammenlegen, auf den Haufen werfen, aufeinanderwerfen:
sienu (LP. I, 115.) od. kaudzi (N: -Peb.) samest, Heu in einen Haufen zusammenwerfen. samest naudu, Geld zusammenwerfen, spenden. same̦stuo naudu saņēma jaunais vīrs BW. III, 1, 11. saule same̦t visus dārgumus tur Vēr. II, 261. (svārkiem) āķīši šķībi same̦sti Plūd. LR. III, 80;

2) tr., aufwerfen, krümmen:
runcis same̦t kumpumu LP. IV, 120. astes gre̦dze̦nā same̦tuši Seifert Chrest. III, 2, 134. nuo viņas le̦pni same̦stajām lapam Pasaules lāpītājs 61;

3) verbinden
Bielenstein Holzb. 564;

4) garu, siltumu, sutu samest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfen, um Dampf und Hitze zu erzeugen:
sameta garu, pasutināja LP. V, 214. (fig.) tam same̦stu sutu (in eine schwierige Lage bringen), ka bārda tam sviltu Lapsa - Kūm. 125;

5) tr., das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen
(perfektiv). zīd[u] ar ze̦ltu same̦tusi (Var.: apme̦tusi), sudrabiņu ieaudusi BW. 7474, 1 var.;

6) tüchtig saufen:
visi tie jau bij labi same̦tuši; un jau galvas bij siltas A. v. J. 1897, S. 386. Refl. -tiês,

1) sich zusammenwerfen; sich zusammentun, sich vereinigen:
čūskas same̦tušās pūlī LP. VI, 203. bites same̦tušās kuokā Dond., der Bienenschwarm hat sich auf einen Baum gesetzt. māsa sametās ar laupītāju LP. VI, 761. pa param jaurti ļaudis rudeņuos sametās (Var.: pāruojās, precējās) BW. 13777 var. duj mušiņas sametās (Var.: sakampās, saķērās u. a.) 35081 var. atlaidās vaļā,... tad sametās kuopā Brigader Vizb. 72. mēs jau varē̦tu samesties vairāki kuopā A. XXI, 556. man nav kāju un jums nav ruoku; mums jāsame̦tas kuopā, tad iztiksim LP. VI, 313. samesties uz vienu ruoku, sieh zusammentun. drauguos od. pa draugam samesties, Freundschaft, Kameradschaft schliessen: ķēniņš sameties ar runci drauguos LP. V, 87. kēve ar lāču māti sāme̦tas drauguos un dzīvuo vienā alā VI, 559;

2) sieh zusammenziehen, sich krümmen, steif werden
U.; sich werfen (von Brettern) U.: sīks, sameties ģīmītis Stari II, 813. vīram same̦tas kājas, un tas apveļas visā savā garumā Purap. Kkt. 23. stāvs bij sameties uz priekšu (vornübergebeugt) Alm. Kaislību varā 112. mugura sametas urbjuot der Rükken wurde steif im Bohren Misshof n. U. jaunais galds sameties, laikam taisīts nuo nelabi izkaltušiem dēļiem Dond.;

3) einander zuwerfen, einander zuzwinkern:
abi same̦tas viens uotram sapruotamus skatus Jaun. mežk. 185. Duņa aizgriezdamās samētās ar Līzi acīm A. v. J. 1900, S. 869;

4) zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen, werden:
same̦tas nakts Stari II, 662. vakars jau bij sameties Zalktis same̦tas dusmas pašam uz sevi Dz. V. sametās ļuoti tumšs A. XX, 252. nakts same̦tusēs tik tumša kâ diena Krišs Laksts 10. debess jau tik zils sameties ebenda 11. ziedu pumpuri bij re̦sni same̦tušies ebenda 61. man luopa sametās tik žē̦l (fing an leid zu tun) Jauns. Ilzei laikam sametās drusku žē̦l Kaudz. M. 57. beidzuot same̦stuos pašam bail (es würde einem angst werden) Kaudz. M. 104. viņam sametās salt Austr. K. Glūns 49. puisē̦nam sametās dairi un auksti Vēr. II, 222;

5) sich antrinken, vollsaufen:
viņš bija krietni sameties B. Vēst.;

6) sich verknüpfen, sich anhäkeln:
dzijas same̦tušās Ewers.

Avots: ME II, 683, 684

sãns (li. šónas "Seite") Wolm., Salis, . sā`ns ² Kl., Prl., Nerft, Druw., Preili, sānis Ruj., Karls., Biel., L., U., meist. der Plur. sãni (li. šónai) AP., Serbigal, Līn., Iw., sāņi U., die Seite: ustablņa bija ... ve̦ca un gāzās jau uz sāna Pas. IV, 168 (aus Rositten). duj kluči sānā, trešs pagalvī BW. 24865, 2. es nuoplēsu klaipam sānus 9342. dē̦ls nuoplēsa . . . svārkiem vienus sānus LP. VI, 578. zuobens sānuos Kav. nu tevi vedīs netikļa sānuos BW. 16837. Prātnieks bij muižā jau nuo paša rīta, kad vēl, kâ saka, mērnieks griezās tikkuo uz uotriem sāniem (d. h., eben erst zum erstenmal aufgewacht war, um noch weiterzuschlafen) Kaudz. M. 132. - cūkas sāns, ein Seitenstück vom Schweinefleisch Druw. n. RKr. XVII, 76. - blakus īstajai laulātai draudzenei turēt vēl citas sāņu sievas SDP. VI, 35. Wohl (nach Zubatý AfsIPh. XVI, 411, Потебня Значенiя множ. ч. въ русскю языкѣ 18 f.) zu r. сáни "Schlitten"; Urbedeutung (nach Zubatý): Rippe (zur Bed. vgl. la. costa "Rippe, Seite").

Avots: ME III, 804, 805

sants: auch (mit añ) AR, Ermes, Lemb., Ramkau, Serbig., Smilt, Veļķi, (mit àn ² ) Daudsewas, Heidenfeld, Linden in Livl., Nerft, Oknist, Saikava, Selb.; santa svārki BW. 34117 var. santa bikses 34180 var.

Avots: EH XVI, 434

saskrandât, tr., zerfetzen: tuo tas skranda saskrandāja Siuxt. Refl. -tiês, zerfetzt werden: svārki jau saskrandājušies Nigr.

Avots: ME III, 733

sasprandzêt: svārki ... sasprandzē̦ti ap ... vē̦de̦ru A. Brigadere Dievs, daba, darbs 106.

Avots: EH XVI, 450

sastukât,

1): auch Kal., OB., Turlau; svārki sastukāti nuo deviņiem gabaliem Kr. Hasenpot. sastukāti ("salaisti") grīdas dēļi Telssen.

Avots: EH XVI, 452

satecêt, intr.,

1) zusammenfliessen; zusammenlaufen:
divi strauti satecēja kuopā Puriņš Nauda 10. siekalas sate̦k mutē Konv. ² 776. vistas... satecēja kaņepēs BW. 13530. meitas satecēs... raudzīties 7200. ļaudis satecēja nuo tiem namiem II Mos. 3, 18;

2) sich zusammenziehen:
ādiņa satecēs čuokurā JK. III, 68;

3) zusammenpassen:
mums brīnum sate̦k valuoda Janš. Dzimtene ² III, 297;

4) vollfliessen:
sate̦k mani brūni svārki ar tiem lāča aseniem BW. 34043, 3;

5) längere Zeit fliessen, laufen:
trīs dieniņas zvirgzdupīte dūniņām satecēja (Var.: satecēja sajukuse) BW. 13630 var.;

6) tr., fliessend; laufend erreichen, erlangen:
tec[i], upīte, sīkus līčus, satec[i] manu līgaviņu! BW. 11524.

Avots: ME III, 761

satrĩt, tr.,

1) zerreiben
Wid.;

2) tüchtig schleifen, wetzen, schärfen
Wid. - Refl. -tiês,

1) geschleift zerrieben werden:
nazis satrinies Warkl.; gerieben od. sich reibend beschädigt werden: braucuot svārki satrinušies gar riteni Nigr.;

2) sich verfeinden
Ar.: viņi tâ satrinušies, ka viens uotru vairs nesveicina Saikava;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit einander verkehren, zu einander enge Beziehungen haben:
viņi ilgi satrinušies, bet nav sanaiduojušies Nigr.

Avots: ME III, 766

saval˜kât,

1): savalkāti svārki, abgenutzter Rock
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "abnutzen"). tuos (scil.: cimdus) es pati savalkāju, kult iedama, malt iedama BW. 7280, 2.

Avots: EH XVI, 463

še̦braks,

1): ein (altes
Alt-Bergfried. Würzau) Kleidungsstück (verächtlich) Bixten; ein alter Frauenrock Schnickern; "ve̦cs puskažuoks vai vatē̦ti svārki" (mit "e" ) Odziena;

2): ein nachlässiger, ungewandter, schwerfälliger Mensch
(mit "e" ) Mar.

Avots: EH II, 624

II šìlka ² : "svārki, mētelis" Heidenfeld; grābj sev pie vē̦de̦ra - jūt citu šilku, ... - nu kļuvis pats par vilku J. Medenis Sējējs 1939. S. 4.

Avots: EH II, 626

sìmts (li. šim̃tas),

1) substantivisch gebraucht, das Hundert:
viens simts, kāds simts Lis. n. RKr. XVII, 102. trīs raudiņas vien pietrūka, simtiņā rēķinuot BW. 30818. simtā tādu nedabūja, kâ mēs divi jau(n)brālīši 33641. simtiņš manu bāleliņu Ld. 7535. šie simti pasaku A. v. J. 1899, S. 126. lūgties simtiem lietu MWM. v. J. 1896, S. 868. simtiem bē̦r[u]s kumeliņ[u]s Etn. IV, 125. sanāca cilvē̦ki simtiem un tūkstuošiem Dīcm. pas. v. I, 24;

2) auch simt U., simtu, hundert:
simtu gadu še gulēju LP. VI, 234. simtu bē̦ru kumeliņu pie vienas silītes Br. m. 191. svārki simtu stiķiem 394. viņš bij aizdevis ve̦salus simtu rubļus Aps. VII, 33. Auch adjektivisch: nes manēju māmiņai simtus labus vakariņus (Var.: simtu labu vakariņu, simtiem lab[u]s vakariņ[u]s)! BW. 4384, 9 var. tie mani apbēra ar simtām laipnībām Asp. Zu ai. š̍atá-m, av. satǝm, gr. ε'-χατόν, lat. centum, ir. cét, got. hund u. a., s. Le. Gr. § 335 und Walde Wrtb. ² 152.

Avots: ME III, 841

‡ skar̂bana ² NB., ein zerfetztes Kleidungsstück, ein Fetzen: svārki skarbanās.

Avots: EH II, 502

šķẽ̦raiņi AP., = šķēraini svārki.

Avots: ME IV, 33

šķẽ̦raîns Drosth., scherenartig Mar.: šķē̦rainas kājas (die Rede ist von Krebsscheren) cilādami R. Kam. 104. šķē̦raini svārki A. XX, 209, "Schösenrock" AP.

Avots: ME IV, 33

I škērdele,

1) ein Lappen
Bergm. n. U., Golg., (mit ḕ ² ) Saikava, Selsau, Warkl., ein der Länge nach abgerissener Fetzen (mit ḕ ² ) Druw.: puika bikses sapluosījis šķērdeļu šķērdelēm Druw. viņam pakaļā svārkiem liela šķērdele Saikava;

2) ein ahgespaltenes Stück Holz
Peb. n. U.;

3) ein im Zuschnitt verdorbenes Stück
L.;

4) ein Wasserstrahl
(mit ḕr) Jürg., (mit ḕr ² ) Saikava: ūdens sāka skriet šķērdelēm Jürg. uzlija kāda šķērdele (šalte) ūdens Saikava. Zu šķḕrst.

Avots: ME IV, 33

I šķẽrêt,

1): auch Seyershof u. a.; ‡

2) "tît" Seyershof. "šķērē̦ti svārki" ME. IV, 34 gehört unter šķẽrêt II 4. ‡ Refl. -tiês Seyershof "tīties": lai dzīve (Garn) nešķērējas vaļā.

Avots: EH II, 633

I šķẽrêt, -ẽju, (Garn) aufscheren U.: diegus, dzijas AP, rīks aude̦kla šķērēšanai N. - Peb. šķē̦rēti svārki Kaudz. M. 14; Poruk III, 19; MWM. VI, 28. Aus mnd. scheren.

Avots: ME IV, 34

II šķẽrêt,

1): š. (= cirpt) aitas Ramkau; (mit einem Messer) fein zerschneiden Salis;

3): auch Salis, Seyershof, (mit è ² ) Mahlup, Sonnaxt;

4): dažam bē̦rnam šķē̦rē̦ta lūpa AP. (bezdelīgai) šķē̦rē̦ta aste Pas. XIII, 178. šķē̦rē̦ti svārki ME. IV, 34 (unter šķẽrêt I). ‡ Refl. -tiês Seyershof, sich hobeln lassen (vom Kohl):
kad neasa ēvele, tad kāpuosti nepar˙kuo nešķērējas.

Avots: EH II, 633, 634

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

šķīvele: "iegriezums svārkiem mugurā" (mit "î" ) Laud.

Avots: EH II, 639

sklīme̦sts,

1) "?": svārki ar sklīme̦stu pakaļā A. XI, 104 ;

2) = slĩme̦sts (ein Böttcherwerkzeug) Wirginalen (mit ĩ);

3) "ein Faulpelz"
(mit ì ²⁾ Selb., Prl., Kalz., Erlaa.

Avots: ME II, 883

skuõla,

1): skuolas bē̦rni (Schüler)
BW. 3050;

2): priede, egle ... ! vai tev tāda s. bija? vai bij ziema, vai vasara, - zaļi svārki mugurā BW. 2817.

Avots: EH II, 517

skùotele ² KL, Prl.,

1) skuõtele Salisb., Adiamünde, skùotele ² Saikava, Korwenhof, Stomersee, eine Schürze
Smilt., Ronneb. n. MWM. VIII, 793, Mar., Adsel, Adleenen, Selsau, Saussen, Kroppenhof, Sissegal, Ekau, Grünw., Dobl., Ruhental, Linden (in Kurl.); ein Schurzfell U., Bauske, Deg., Annenburg, Wandsen (skuõtele), ein Lederschurz Bielenstein Holzb. 652, ein Männerschurz U., N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; eine unsaubere Schürze Naud.; eine Kinderschürze Nigr.: priekšautu sauc par skuoteli Plutte 71. ķēkša pastāvīgi valkā baltu skuoteli Dobl. apsien skuoteli, lai nenuosmērējas svārki un biksas! Mar. gar uguni te̦kājuot skuotelīte (Var.: pus[e] priekšauta) nuosviluse BW. 25731,1;

2) ein Frauenmieder, Leibchen
(skuõtele) Nigr.;

3) skùotele ² Memelshof, Sussei, Selb., Gr.-Buschh., Ekengraf, Unguri, die Tasche (am Kleide)
Kreuzb., Selb., Setzen, Wessen, Dubena, Nerft, die Hosentasche Sauken (skùotele ^2): es pudeli iebāzu bikšu skuotelē Jauns. lai pelēja vaŗa nauda ve̦cu vīru skuotelē BW. 1776. gan gribēja meitu māte skuotelē glabājama. ne man tādu svārku bija, ne svārkiem skuotelītes 23572;

4) ein kleiner Hafersack
Kokn. n. U., Mag. XX, 3,222. Entweder aus skuortele, oder aus mnd. schôtvel "Schurzfell".

Avots: ME III, 911

slaũcît (li. šlaukýti "fegen, wischen") Dond., Selg., Wandsen, Gr.-Essern, Dunika, Siuxt, Adiamünde, Wolm., Jürg., Karls., Ruj., Wohlfahrt, Salis, Līn., Iw., Bl., slàucît Walk, Neuenb., Serbigal, Ronneb., Drosth., slaûcît ² AP., slàucît ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, -ku, -cĩju, tr., wischen, fegen U.: traukus, istabu. asaras slaucīt, in Tränen sein U.; Tränen trocknen: slanka gaužas asariņas sidrabiņa nē̦zdaudziņā RKr. VIII, 5. ne tur gŗūtums sviedrus slauka Vēr. II, 10. Sprw.: kur slauka, tur mē̦sli ruonas. man svārki zemi slauka BW. 20445. slaukāmais, ein Wisch, etwas, damit man wischt, fegt U. uz od. pie sevim slaucīt St., an sich raffen. Refl. -tiês,

1) sich (ab)wischen:
baltas ruokas mazgājuot, zīd[a] dvielītē slaukuoties BW. 15799, 4. abi divi slaucījās vienā linu nē̦zduogā 25084, 1 var.;

2) "убираться" Spr. Subst. slaucîšana, das Wischen, Fegen;
slaucîšanâs, das Sichwischen; slaucĩjums, das einmalige Wischen, Fegen; slaucîtãjs, wer wischt, fegt: zābaciņu slaucītāji BW. 20899. Zu slàukt.

Avots: ME III, 918

smečka, smečkis Druw., ein unsauberer, schmutziger Mensch, Schmutzfink Grosdohn n. Etn. II, 49, Festen, Saikava, Druw.; ein besudelter Gegenstand Druw.: kur tu, bērniņ, esi tāds nuotašķījies kâ smečkis! Druw. n. RKr. XVII, 78. tavi svārki tagad kâ smečki ebenda.

Avots: ME III, 956

šnuõrêt Dond., Kandau, Ruj., Selg., Stenden, = šņuorêt: šnuorē̦ti svārki BW. 14703, 2.

Avots: ME IV, 90

spîdîgs, glänzend, strahlend U.: spīdīgi ze̦lta gabaliņi MWM. v. J. 1899, S. 354. spīdīgu vaiņadziņu BW. 5963. spīdīgas le̦dus pērstiņas JR. IV, 45. svārki spīdīgām puogām A. v. J. 1896, S. 357. spīdīgiem zābakiem Janš. ģīmis palika spīdīgs un gluotains R. Sk. II, 143. spīdīga ķirzate Purap.

Avots: ME III, 1001

spur̃ga Karls., spùrga ² Kl.,

1) spùrga ² (li. spurga "škipsna, kušķis" Miežinis) Mar., die Faser, der Fetzen Wid.: svārkiem spurgas vien le̦c Mar. n. RKr. XV, 137;

2) spùrgas ² Warkl., spur̂gu ² spalvas Bauske, sträubige Federn:
mīļi nuogludina (putniem) spurgu spalvas A. XX, 516;

3) der Tropfen, der Spritzer:
apšļāktām tumšsārtām asins spurgām MWM. VI, 485;

4) iemest vienu spurgu, einen Schnaps (eigentlich wohl: einen Tropfen) trinken
Kaudz., Celm.;

5) vērša spurga, Schimpfwort:
tu, puisīti, vērša spurga, tu meitiņas nepazīsti BW. 6414 var.; spur̂ga ² , ein borstiger, verdriesslicher Mensch Bauske;

6) spurgas, Blütenköpfchen vom Hopfen
Latv. Saule 1927, S. 617. In der Bed. 1 zur Wurzel von spurt? In der Bed. 3 und 4 (vgl. auch spurdze

2) zu spurgi I 2. Zur Bed. 5 vgl. purga 6. In der Bed. 6 zu spurdze 1; vgl. auch li. spurga "Gekräuseltes"
bei Bezzenberger Lit. Forsch. 175.

Avots: ME III, 1031

spurt (li. spùrti "отдираться, лупиться" bei Būga PФB. LXV, 322), spurstu, spūru, ausfasern L., U., (mit ur̂ ² ) Bauske: svārkiem jau spura mala Memelshof. Hierher gehsren wohl spurs, spura, spuris, spurêt, spurinât, spurîtiês, und von einer erweiterten Wurzelform - spurga 1, spurgala 1, spurgulis 1, li. spurgùoti "отдираться" (bei Būga l, c.); zu vergleichen (nach Persson KZ. XXXIII, 293 f., Prellwitz Wrtb. ² 424 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 509) mit an. sporđr "Schwanz", gr. σπαρτός "Pfriemengras" u. a.? Oder vielmehr zu an. spiǫrr "abgerissener Streifen Tuch", gr. σπάραγμα "abgerissenes Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 668)? Vgl. auch le. izpurt.

Avots: ME III, 1033

stãvêt (li. stovė´ti "stehen"), -u, -ẽju,

1) stehen;
Sprw. stāv kâ mē̦ms Aus. I, 20, kâ miets LP. I, 126, stāv kâ gailis, spārnus nuolaidis Br. 372. tev būs stāvēt kâ bluķim 577, kâ kuokam 574. lai viņi stāv kâ auni 579. stāvi savā vietiņā, kâ grāmatas rakstiņš! 29. stāv kâ nuo laivas izsviests Etn. II, 110. stāv kâ muižu (preci) pārdevis Etn. IV, 75 od. stāv it kâ tē̦vuzemi būtu pārdevis, von einem in Gedanken Versunkenen gesagt. stāv kâ uz uoglēm JK. II, 391, von einem unruhig Stehenden. mierā stāvēt, still stehen Br. 282. palikt stāvuot Dīcm. pas. v. i, 39, stehen bleiben;

2) sein; stehen
(fig.), bestehen; bleiben,"dauren, währen" L.; laiks stāvēja vēl itin silts Kaudz. M. 267. tas stāv uz salšanu St., es sieht aus, als wenn es frieren wollte. saimnieki stāvēja tē̦va un mātes guodā Neik. 15. stāvu ar ve̦lniem biedrībā Pas. II, 516. zaķītis mājā nestāv ne˙maz LP. IV, 94. mātei prāts nestāv mierā ne˙maz Blieden. prāts stāv uz meitām Kav. dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. dīkā stāvēt LP. IV, 15, leer stehen od. ohne Beschäftigung sein. naudā stāvēt, in (hohem) Werte sein; tad es viņas (= caunītes, lapsiņas) medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv (Var.; kad ādiņas dārgas bij) BW. 30531. kuoki stāvuot mūžam zaļi Vēr. II, 5. tas stāvēs dažu gadu, das wird manches Jahr bleiben, dauern U. mīkstu darbu vien darīju, lai ruociņa mīksta stāv BW. 7117 var. tas stāv uz man[i], das beruht auf mir, das geht mich an U.;

3) sich aufhalten, wohnen;
kur jūs Rīgā stāvit? Gramsden, Kalleten, Rutzau;

4) sich halten;
kâ ābuoļi pa ziemu stāvējuši? Dond. kartupeļi stirbā stāvējuši labi ebenda. kur jājiet, bandenieki? rudzu, miežu raudzīties, kâ stāv rudzi, kâ stāv mieži, kâ stāv mēļa linu druva? BW. 28026;

5) dienu stāvēt Kaudz. Jaunie mērn. laiki IV, 116, sich einen Tag zum Dienst stellen, dienen;

6) passen, anstehen;
zē̦nam stāv... svārki it kuoši un glīti Lautb. Luomi 1;

6) mit dem Gen. od. mit līdz konstruiert, gleich sein, sich vergleichen, messen lassen;
citi kungi šādi, tādi, mūsu kunga nestāvēja BW. 32739, 4. nestāv mans arājiņš līdz manam bāliņam 21399. līdz pusīti nestāvēja pretī tavu augumiņu 21434. grib ar mani zirgiem mīt, izve̦d raudus, izve̦d bē̦rus, ne˙viens līdza nestāvēja 33610, 1;

7) wert sein
(infl.); Sprw. kas uotru apsmej, tis pats tā nestāv Birk. Sakāmv. 126. kas kapeikas netur par naudu, tis pats kapeikas nestāv 124. - Subst. stãvêšana, das Stehen; das Sein, Bleiben; stãvẽjums, das einmalige, beendete Stehen; stãvê̦tãjs, wer steht; Plur. stāvē̦tāji, Kirchenstand, Bank L., U. Nebst slav. staviti "stellen" und ae. stówian "zurückhalten" zur Wurzel von stât, s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 607 f., Boisacq Dict. 902 f., Bezzenberger BB. XXVII, 179 ff., Zubaty BB. XVIII, 247, Reichelt KZ. XXXIX, 14 und 43 f., Fortunatov KZ. XXXVl, 45.

Avots: ME III, 1053

sterbeļaîns, mit einem Schoss, Stoss versehen U.: sterbeļaini svārki,

a) der lange, altmodische Rock
Salis n. U.;

b) ein zerrissener Rock
Ruj., Allend., Salisb. n. U.

Avots: ME IV, 1062

stērbelaîns Wid., stērbele̦ns Ruj., zerfetzt: stērbele̦ni svārki Ruj. se̦gts... stērbelainiem kankariem Bārda Zem. d. 219.

Avots: ME IV, 1063

‡ stèrbelêtiês Wolmarshof, = saskrandâtiês: svārki jau sterbelējas.

Avots: EH II, 577

‡ strāvi svārki Tdz. 58566 (aus Rutzau) "?".

Avots: EH II, 585

strĩpainis (f. -ne), wer (was) gestreift ist: nebij zīda svārki ģē̦rbti,... tādi paši strīpainīši (ein gestreifter Rock) BW. 18462, 6. es pielecu caku stalli, dievs dev[a] mazus strīpainīšus (gestreifte junge Schweinchen) 33455, 1. lec, rude, pa˙priekšu, pelēķe pakaļ, visu+pakaļ ielēks strīpainīte RKr. XVI, 124.

Avots: ME IV, 1092

II stugs, kurz (?): brālītim stugi (Var.: īsi) svārki mugurā, tie bij labi žuogu lēkt BW. 20511 var. Vgl. studzulms und stuģis; daneben mit k li. stukas "kurz, gestutzt".

Avots: ME III, 1101

stugu! Interjektion: stugu stugu, skrundenieki, stugu svārki mugurā RKr. XVI, 113 (ähnlich: Janš. Bandavā I, 70).

Avots: ME III, 1101

stugu svārki RKr. XVI, 113, stugu lindraciņš Janš. Bandavā I, 70, = stugi svārki.

Avots: ME III, 1101

šũdinât (li. siúdinti "nähen lassen") Wolm., šùde̦nât ² Prl., fakt. u. freqn. zu šũt, nähen lassen U.; nähend anfertigen: gribu šūdināt zaļu zīļu vainaciņu BW. 6029. kre̦klu šūdināju 7351. kumeļam zvaigžņu deķi šūdināju 29651, 2. augstas kurpes šūdināja 5700. pūru šūdināja BWp. 3417 (ähnlich: BW. 7909, 2.). smalki vērpu, vēver[i]s auda, pa vāciski šūde̦nāju BW. 7037, 1. sakas šūdināju Aus. II, 1. nuo vadmalas šūdināti svārki Libek Pūķis 28.

Avots: ME IV, 108

I suĩti,

1): suitu puiši man patika, suitu svārki nepatīk BW. 20559, 1. gar tuo suitu istabiņu RKr. XX, 52; ‡

2) kleine Ferkel
NB. (die Leute von NB. kaufen sich Ferkel angeblich meist bei den suĩti 1). Eine sehr fragliche Etymologie von s. (von poln. świta "Suite") wird Suitu k. 7 gegeben.

Avots: EH II, 600

šuva, šuve Dr., die Naht: svārku šuva Aps. Pie pag. tiesas 11. aizdiedz svārkiem šuvi Puriņš Nauda 1. pārtrūka brunču šuva BW. 382, 13 var. maisam palikuse šuva vaļām LP. V, 388, māte tāda lāpītāja, ka tik ar pūlēm var atrast ielāpu šuves RKr. VIII, 73. kažuoks nuošūts pa šuvju vietām ar me̦lnām siksnām Kaudz. M. 17. galvas kausa kaulu savienuojumus sauc par šuvēm Māc. p. dz. 44. Zu šũt.

Avots: ME IV, 108

švīkš(ķ)êt, -u, -ẽju, = švīkstêt: zīda svārki staigājuot švīkšķ Lennew. ja būs rudzi, tad švīkšēs (Var.: svīkšķēs, švīkšķēja) BW. 25853, 1. iet, ka švĩkšķ vien Etn. IV, 76. klase . . . sāka kustēties, ņirbēt, švīkšēt Upītis Nemiers 3. vārnas ... gaisā švīkšē̦damas... 75.

Avots: ME IV, 119