Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'tīta' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'tīta' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (37)
kratītavas
kulstītava
kulstītava
mīstītavas
ostītava
uostîtava "?": ja ar pirmējuo līgumu gana netika, tad stiep vien šurp uostītavas! Dok. A.
Avots: ME IV, 422
Avots: ME IV, 422
pusseptīta
septītactiņa
septītais
septît(ai)s (li. septiñtas, ai. saptátha-ḥ), der siebente; septītām kārtām, siebentens Brasche. Vrgl. auch ahd. sibunto "siebenter" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 487.
Avots: ME III, 819
Avots: ME III, 819
šķīstītava
spictītavas
svārstītava
tīta
tīta,
1) comm., "kas tītās" PS.;
2) Plur. tītas, Unarten, Eigensinn bei Kindern
U.: viņam tādas tītas uznākušas U. Zu tītît I.
Avots: ME IV, 206
1) comm., "kas tītās" PS.;
2) Plur. tītas, Unarten, Eigensinn bei Kindern
U.: viņam tādas tītas uznākušas U. Zu tītît I.
Avots: ME IV, 206
tītalas
tītaniski
tītarbiksis
tītarbiksis: "lielīgs, nekārtīgs cilvē̦ks" N.-Peb., Selsau, Sessw.; "ātras dabas cilvē̦ks" Golg., Tirsen.
Avots: EH II, 687
Avots: EH II, 687
tītarbiksis
tītarbiksis Stockm., ein Schimpfname (vgl. tīterbiksis): mans tē̦vs ir kriksīt[i]s, bet tavs ir titarbiksīt[i]s Bārda Zem. d. 107.
Avots: ME IV, 206
Avots: ME IV, 206
tītarene
tītarene: dažas tītarenes un pāris sarkanā dābuoliņa ... galviņas Janš. Līgava I, 12.
Avots: EH II, 687
Avots: EH II, 687
tītarene
tītarens
tītariņi
tītaris
tītarnīca
tītarnīča
tītaroties
tītars
tītars
tītars (li. tytaras "Truthahn"),
1) tĩtars AP., Arrasch, Bauske, Dond., Līn., PS., Ruj., Schujen, Selg., Serbig., Siuxt, Wolm., tìtārs 2 Nerft, tīte̦rs Iw., Jfirg., Salis, tĩteris C., Ruj., tìteris 2 Adl., Bers., Gr.-Buschh., Kl., Los., Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tīteris L. (aus Kurl.), St., U., der Truthahn:
Sprw. uzpūties kā tītars JK. II, 605. plātās kā tītars 606. dumjš kā tītars 607;
2) tīters Mag. XIII, 3, 54, auch titera galva U., ein hasenherziger Mensch, jem., der keinen Unternehmungsgeist besitzt, ein Dummkopf.
Wird gewöhnlich (so von Fick BB. II, 209, Walde Wrtb. 2 777, Trautmann Wrtb. 320 u. a.), indem man tī- als Reduplikation auffasst, zu teteris I gestelit, s. auch Zubaty Sborn. fil. II, 110. Dagegen aber spricht der Umstand, dass der Truthahn erst nach der Entdeckung Amerikas von dort nach Europa eingeführt ist; vielietcht von tītīt(ies) abgeleitet (im suffixalen Teil an teteris angeglichen). In diesem Fall müsste li. tytaras (bei Kurschat nurin Klammetñ wohl aus dem Lettischen stammen.
Avots: ME IV, 206
1) tĩtars AP., Arrasch, Bauske, Dond., Līn., PS., Ruj., Schujen, Selg., Serbig., Siuxt, Wolm., tìtārs 2 Nerft, tīte̦rs Iw., Jfirg., Salis, tĩteris C., Ruj., tìteris 2 Adl., Bers., Gr.-Buschh., Kl., Los., Ogershof, Preili, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., tīteris L. (aus Kurl.), St., U., der Truthahn:
Sprw. uzpūties kā tītars JK. II, 605. plātās kā tītars 606. dumjš kā tītars 607;
2) tīters Mag. XIII, 3, 54, auch titera galva U., ein hasenherziger Mensch, jem., der keinen Unternehmungsgeist besitzt, ein Dummkopf.
Wird gewöhnlich (so von Fick BB. II, 209, Walde Wrtb. 2 777, Trautmann Wrtb. 320 u. a.), indem man tī- als Reduplikation auffasst, zu teteris I gestelit, s. auch Zubaty Sborn. fil. II, 110. Dagegen aber spricht der Umstand, dass der Truthahn erst nach der Entdeckung Amerikas von dort nach Europa eingeführt ist; vielietcht von tītīt(ies) abgeleitet (im suffixalen Teil an teteris angeglichen). In diesem Fall müsste li. tytaras (bei Kurschat nurin Klammetñ wohl aus dem Lettischen stammen.
Avots: ME IV, 206
tītarzāle
tĩtarzâle Erwalen, Wid., tīteru (tītaru LKVv.) zāle U., Schafgarbe (achillea millefolium). tītaru [zâļu] tēja Etn. IV, 119.
Avots: ME IV, 206
Avots: ME IV, 206
tītas
tītava
tītava
tītavas
tîtavas,
1): auch Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit î 2 ) A.-Ottenhof, AP., Frauenb., Ramkau, Seyershof;
2): ietina viņu tītavās Evang. 1753, S. 5; ‡
3) Spinngewebe des Altweibersommers
(mit ī) Siuxt n. BielU.
Avots: EH II, 687
1): auch Fest., Gr.-Buschh., Kaltenbr., Saikava, Sonnaxt, Warkl., (mit î 2 ) A.-Ottenhof, AP., Frauenb., Ramkau, Seyershof;
2): ietina viņu tītavās Evang. 1753, S. 5; ‡
3) Spinngewebe des Altweibersommers
(mit ī) Siuxt n. BielU.
Avots: EH II, 687
tītavas
tîtavas,
1) tītavs St., eine Garnwinde (von der Garn gewickelt wird), Haspel
U., (mit î) A.-Schwanb., Kl., Lds., Selb., Wolm., (mit î 2 ) Dunika, Iw. (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 388); eine Haspel od. Garnwinde, womit das Garn auf die Netznadel gewickelt wird Angern n. Bielenstein Holzb. 646 (mit Abbild. Fig. 571): pinekļu vīšana nuo rupjākām pakulām uz tītavām Etn. III, 104. - mute kā tītavas A. v. J. 1892, S. 67, von einem geschwātzigen Weibe gesagt; e̦nkura tītava, eine Ankerwinde U.;
2) bē̦rna tītavas, Kindswindeln
Manz. Lettus. Zu tît.
Avots: ME IV, 206
1) tītavs St., eine Garnwinde (von der Garn gewickelt wird), Haspel
U., (mit î) A.-Schwanb., Kl., Lds., Selb., Wolm., (mit î 2 ) Dunika, Iw. (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 388); eine Haspel od. Garnwinde, womit das Garn auf die Netznadel gewickelt wird Angern n. Bielenstein Holzb. 646 (mit Abbild. Fig. 571): pinekļu vīšana nuo rupjākām pakulām uz tītavām Etn. III, 104. - mute kā tītavas A. v. J. 1892, S. 67, von einem geschwātzigen Weibe gesagt; e̦nkura tītava, eine Ankerwinde U.;
2) bē̦rna tītavas, Kindswindeln
Manz. Lettus. Zu tît.
Avots: ME IV, 206
tītaviņš
tītaviski
tītaviskis
žaustītava
Šķirkļa skaidrojumā (212)
ačgārns
ačgãrns, ačgãrnisks, verkehrt: šī lieta taču bija pavisam neprātīga un ačgārna A. XII, 489; ačgārniskā jeb piņņu valuoda, verdrehte Sprache mit absichtlich versetzten Silben, z. B. tavastī st. tītavas Etn. I, 71.
Avots: ME I, 10
Avots: ME I, 10
aizbārstīt
‡ àizbãrstît,
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
1) wiederholt streuend schliessen, anfüllen, verunreinigen
(perfektiv): visa klēts priekša aizbārstīta ar graudiem;
2) a. priekšā, hinstreuen vor (für):
a. zuosīm graudus priekšā Bauske.
Avots: EH I, 8
aizkristīt
‡ àizkristît,
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
1) = àizkrustît, (einen Weg) sperren Gr. - Buschh., Oknist;
2) mit dem Zeichen eines Kreuzes bezeichnend versperren:
duravas bija aizkristītas Pas. III, 318 (ähnlich S. 40 und V, 142).
Avots: EH I, 33
aizsprostot
àizspruôstuôt, -ît, tr., versperren: ve̦lns aizspruostuoja izejas durvis LP. VII, 254. upe aizspruostīta baļķiem. vēl vairāk aizspruostuota redze MWM. VII, 406.
Avots: ME I, 52
Avots: ME I, 52
apdrāztīt
apgramstīt
‡ apgram̃stît,
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
1) ringsum zusammengreifen, -raffen:
a. (siena) lielumus Trik. u. a.;
2) ringsum betasten
Frauenb.; apgramstīta meita, ein leichtfertiges Mädchen, das mit mehreren Männern ein Verhältnis gehabt hat Jürg.;
3) (ringsum tastend, greifend) bestehlen:
a. kam kabatas;
4) = apvā`rduôt: kad apgramstīju kāju, tad biju ve̦se̦ls Seyershof. Refl. -tiês, sich einen Diebstahl zu schulden kommen lassen Golg., KatrE., Trik.
Avots: EH I, 83
apgrūstīt
apgūstīt
‡ apgũstît,
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
1) (eine ganze Anzahl von Objekten) fangen, in Gefangenschaft nehmen
(perfektiv): visas lapsas apgūstītas;
2) (eine Anzahl von Arbeiten) eilig verrichten:
a. darbus Golg., Mezküll, Trik.
Avots: EH I, 86
apkramptīt
aplaitīt
aprežģīt
‡ aprežģît verwickelnd umbinden Jürg., Lemburg: a. ve̦zmu ar gruožu (tâ apsiet, ka iznāk it kâ rēžģis). Refl. -tiês, sich unordentlich úmwickeln KatrE.: dzijas (tinuot) aprežģījušās ap tītavu kāju.
Avots: EH I, 108
Avots: EH I, 108
apsvētīt
apsvètît,
1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡
3) beschimpfen
(ironisch) Bers.
Avots: EH I, 118
1): glāzīti apsvētīta ūdeņa Pet. Av. II, 201; ‡
3) beschimpfen
(ironisch) Bers.
Avots: EH I, 118
apvalstīt
apzobe
apžultīt
apžulˆtît, Denom. von žulˆts, tr., vergällen, verbittern: apžultīta mute, giftiger Mund Manz. tu jau man katru maizes kumuosu apžultī Sessw. A. X, 1, 528.
Avots: ME I, 139
Avots: ME I, 139
astīts
astīts, geschwänzt: astīta zvaigzne, der Komet; astīti svārki, der Rock mit einer Schleppe A. X, 1, 528.
Avots: ME I, 146
Avots: ME I, 146
astotais
astuôtaĩs, dial. astûtais, astante̦s Dond., astītais [s. Le. Gr. 337 h], der achte; man astuotā (scil. desmitā), ich bin über 70 Jahre alt Aps.
Avots: ME I, 146
Avots: ME I, 146
atdziedāt
atdziêdât [li. atgiedóti],
1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;
2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.
Avots: ME I, 157
1) entgegensingen:
viņpus Daugaviņas sudrabuoti gaiļi dzied; šai pusē atdziedāja pazeltīta lakstīgala;
2) wegsingen, singend beseitigen, singend herbeilocken:
kurluma slimību atdziedāt LP. VI, 948.
Avots: ME I, 157
auteļi
aũteļi: auteļu ķe̦skas Janš. Mežv. ļ. II 458. (kājas) ar autelīšiem aptītas Līgava I, 216. aũteļus vîstît Gramsden, Unsinn schwatzen.
Avots: EH I, 189
Avots: EH I, 189
bāla
birkstele
birkstele,
1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;
2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]
Avots: ME I, 298
1) die von einem brennenden Pregel abgestossene
(nuobirkstīta) Kohle: kad skals de̦g, tad viņu birkstina, nuobirkstina; šitās nuobirkstītās uogles ir birksteles Tals. n. A. X, 2, 536;
2) der Funke:
uguns dedza, ka birksteles vien lē̦kāja Ruj., Walk. [Deminutiv zu birkstis: vgl. auch dzirkstele.]
Avots: ME I, 298
budēlis
I budēlis,
2): auch Grenzhof; gaļas budẽļi gāja pa dienu ar žagaru ruokā un pēra, lai duod gaļu, bet smalkie budẽļi gāja tik vakaruos un tikai ziņģēja un dancuoja Siuxt. uz lieldienām septītajā nedēļā ir budēļi (= budēļu diena) un katru reizi uotrdienā Siuxt. duodat, meitas, budēlim! BW. 34539.
Avots: EH I, 249
2): auch Grenzhof; gaļas budẽļi gāja pa dienu ar žagaru ruokā un pēra, lai duod gaļu, bet smalkie budẽļi gāja tik vakaruos un tikai ziņģēja un dancuoja Siuxt. uz lieldienām septītajā nedēļā ir budēļi (= budēļu diena) un katru reizi uotrdienā Siuxt. duodat, meitas, budēlim! BW. 34539.
Avots: EH I, 249
buldurēt
I bul˜durêt, buldurêt, - ēju, poltern, kullern, undeutlich reden, radebrechen: dzirdēju pie ārdurvīm bulburējam Janš. tītars bulburē. kuo jūs te tâ bulburējat? Abau n. Lautb. viņš bulburē (pa) vāciski; bulburēt latīņu lūgšanas Klaust. Refl. - tiês, sich umhertreiben, lärmen: kuo tu izgājušu nakti te vienmē̦r bulburējis? LP. IV, 50. [Aus mnd. bulderen "poltern, lärmen".]
Avots: ME I, 348
Avots: ME I, 348
cabuls
cabuls, etwa Grosses, Plumpes: kājas satītas kâ cabuli. zābaks liels kâ cabuls Plm.[Mit hochle a aus e̦? vgl. li. keblùs "громоздкiй".]
Avots: ME I, 363
Avots: ME I, 363
cakiņas
dancītis
dañcĩtis,
1): auch Salis, (mit àn 2 ) Saikava; ‡
2) "spuoļu tītaviņas" (mit àn 2 ) Warkl.
Avots: EH I, 306
1): auch Salis, (mit àn 2 ) Saikava; ‡
2) "spuoļu tītaviņas" (mit àn 2 ) Warkl.
Avots: EH I, 306
dancot
dañcuôt, auch -ât, -āju, -êt Elv., intr., tanzen: dancuo kâ ķipars od. sisenis, kâ tītavas, kâ čigāna zirgs. viņam nauda kabatā dancuo, er hat keine Ruhe, bis er sein Geld durchbringt.
Avots: ME I, 437
Avots: ME I, 437
dārzmala
dēsts
dē̦sts,
1) die Pflanze
L., St., U.;
2) der Setzling:
iedēstītais dē̦sts gan auga, bet pieņēma pie tam tādu veidu A. XX, 762. dārzāji sējami iepriekš lecekļuos un vē̦lāk dē̦stā pārstādāmi sakņu dārzā Konv. 2 512; sīpuola dē̦sts, Brutzwiebel U.;
3) das Mistbeet
[Lis.], N. - Schwanb., Infl.; dafür gew. leceklis.
Avots: ME I, 464
1) die Pflanze
L., St., U.;
2) der Setzling:
iedēstītais dē̦sts gan auga, bet pieņēma pie tam tādu veidu A. XX, 762. dārzāji sējami iepriekš lecekļuos un vē̦lāk dē̦stā pārstādāmi sakņu dārzā Konv. 2 512; sīpuola dē̦sts, Brutzwiebel U.;
3) das Mistbeet
[Lis.], N. - Schwanb., Infl.; dafür gew. leceklis.
Avots: ME I, 464
domāt
duõmât, -āju, tr., intr., denken, meinen: duomāts, darīts. cilvē̦ks duomā, dievs dara. dievs nuolicis satikties, kur ne duomāt neduomā Kaudz. M. duomā lē̦nām (lē̦ni), strādā ātri (drīz). duomāt ar visiem pieciem prātiem, genau überlegen RKr. VI, 626. duomā, kâ tītars uz sūdu čupas uzkāpis, sagt man jemand verspottend. kuo tu duomā savā (s)uomā? so tragt man scherzend einen, der in Gedanken versunken ist. kuo nedzēris duomā, tuo piedzēris runā. ne˙kā ļauna od. ne˙kuo ļaunu neduomāt, nichts Böses denken. kuo tu neduomā? was du wohl nicht denkst LP. V, 196. stīvajam zirģelim tādas kājas, ka jāduomā, dass man sich wundern muss Etn. II, 87 ;
2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;
3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so
(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;
4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;
5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]
Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594
Avots: ME I, 533
2) halten für etw., wähnen:
nu apēda panāksnieki, cāļa gaļu duomādami BW. 19434. lācītis manas auzas ēda, vijgrieziņas duomādams 2220. par pazudušu duomāt, für verloren halten Etn. II, 154. kur tik ze̦ltu duomājām, dažkārt praulu atradām ;
3) denken an etw., wirauf bedacht sein:
sēž sudraba suoliņā, man vietiņu duomādama BW. 9223. duomā dievu, duomā ve̦lnu 7574. duomā māte, kuo duomā, duomā uotra gulē̦tāja Ltd. 1827. Der Akk. u. Gen. bei duomāt kommt so
(3) nur im VL. vor ; in der Prosa werden hier die Präp. par, uz gebraucht: par bēgšanu nebij kuo duomāt Kaudz. M. tu, puisīti, uz manim neduomā, negādā ;
4) mit abhäng. Part., Infinitiv und ka: mednieks duomādams šāvis vilku, nuošauj vilkaci. vīrs duomā zvanu aptaustīt LP. I, 185 ;
5) duomât als Infin. absolutus sehr gebräuchlich: man duomāt, nach meiner Meinung,
kuo duomāt? was meinst du wohl? ja jaunās paaudzes raksturs sakruopļuots, tad jau, man tâ duomāt, tāļi nebūs jāmeklē cē̦luonis A. IX, 2, 604. kad zeme bij radīta, kuo duomāt? tā negājusi apakš debess velves LP. V, 50. tas ne duomāt vairs uz mājām nākt LP. IV, 102. Refl. -tiês, sich vorstellen, dünken, einbilden: tāds spē̦ks, ka tuo nevarēja vis duomāties. smuks puisītis mani ņēma, vēl smukāku duomājuos BW. 12637. prātiņš kāzās duomājās (versetzte sich), krekliņš speltē žāvējās, sagt man von jem., der Luftschlösser baut. Mit abhäng. Part.: viņi duomājas dzīvuojam JR. IV, 163. dažs duomājas satvēris laimi Stari III, 6. duomājās māmulīte jauņuvīti pārve̦dusi BW. 23242. vīra māte duomājās, ka es viņai sagšu segšu BW. 25280, 2. [Nebst li. dūmóti aus slav. dumati ; betreffs des le. uo vgl. die Bemerkumg zu duoma.]
Kļūdu labojums:
2220 = 2290, 1
7574 = 7594
Avots: ME I, 533
dumjš
eiliņa
gabals
gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;
2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;
3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;
4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;
5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;
6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;
7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;
8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;
9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;
10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;
11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,
a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;
b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;
12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;
13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]
Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi
Avots: ME I, 579, 580
galds
galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;
2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:
a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;
b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;
c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;
d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;
e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;
f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;
g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. 2 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;
h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;
3) das Demin. galdiņš,
a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;
b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;
c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;
d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;
e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);
f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";
4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;
5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;
6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;
7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;
8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;
9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 2 (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III 4 , 41 f.]
Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34
Avots: ME I, 589, 590, 591
ganīt
ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡
2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;
3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡
4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.
Avots: EH I, 382
2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;
3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡
4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.
Avots: EH I, 382
grīdinieks
grīzte
grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],
1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;
2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;
3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;
4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;
5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;
6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;
7) ein Bündel:
a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;
b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;
c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1
d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;
e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;
f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;
g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;
8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.
Avots: ME I, 658, 659
1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;
2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;
3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;
4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;
5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;
6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;
7) ein Bündel:
a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;
b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;
c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1
d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;
e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;
f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;
g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;
8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.
Avots: ME I, 658, 659
iedzert
ìedzer̂t, ‡
3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡
4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,
1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡
2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡
3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.
Avots: EH I, 511
3) anfangen zu trinken:
iedze̦rta tējas glāze Veselis Saules kaps. 165, ‡
4) durch ein Trinkgelage einweihen:
baznīcas tiek iesvētītas, nevis iedze̦rtas Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 67. Refl. -tiês,
1): iedzēries trakuo AP., Auleja, Golg., Kaltenbr:, Strasden, Zvirgzdine u, a.; ‡
2) sich (hin)einsaugen
(nach r. впиваться ) Zvirgzdine. dêle iedzē̦rusies kājā; ‡
3) in sich etwas einsaugen und dadurch schmutzig (flackig) werden
Auleja: kaidas ruokas izdzē̦rušās! ir nuomazgāt nevar.
Avots: EH I, 511
ieklurkstēties
‡ ìeklur̂kstêtiês Saikava, einige glukkende Töne von sich geben: vista, tītars ieklurkstējās.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
ierakstīt
ìerakstît, tr.,
1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;
2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,
1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;
2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.
Avots: ME II, 55
1) einschreiben, verzeichnen:
grāmatiņā ierakstīts: jāj māsiņu apraudzīt BW. 13711. viņa nevainīgais ģīmītis man dziļi sirdī ierakstīts Neik. ierakstīta ruoka, eine im Schreiben geübte Hand Str.;
2) mit Strickerei zu versehen anfangen:
ierakstīta villainīte BW. 29323, 9. Refl. - tiês,
1) sich einschreiben:
grāmatā, biedruos;
2) sich im Schreiben Fertigkeit erwerben:
viņš jau labi ierakstījies.
Avots: ME II, 55
iešķirstīt
iesvētīt
ìesvètît, tr.,
1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;
2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;
3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.
Avots: ME II, 75
1) einsegnen, einweihen, weihen:
biznīcu, kapsē̦tu. visus mācītājs reizā gribēja apstāvēt un iesvētīt A. XVI, 295. es vē̦lē̦tuos iesvētītā vietā dusēt LP. VII, 454;
2) konfirmieren:
mana meita jau iesvētīta. iesvētījamā diena, der Konfirmationstag;
3) den Anfang der Feier machen:
iesvētīt svē̦tkus.
Avots: ME II, 75
ievīstīt
izbakstīt
izbakstît, tr.,
1) ausstechen:
acis;
2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;
3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;
4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.
Avots: ME I, 715
1) ausstechen:
acis;
2) ausstocnen:
nav ne˙kā, ar kuo zuobus izbakstīt Etn. IV, 123. pļavu vien izbakstījis ar kaltu LP. V, 165. izbakstīja pažuobeles VII, 378;
3) stechend hervorbringen, durchstechen:
lai tārpi lapas neē̦stu cauras, kâ ar adatām izbakstītas Etn. II, 37. izbakstīt pastalai uosas;
4) stechend zerstören:
lapsenes punduri, putnu ligzdas.
Avots: ME I, 715
izbliezties
izblieztiês, izbliestiês,
1) dick werden, aufdunsen:
viņš tâ izbliežas Elv.;
2) sich aufrlaustern:
tītars izbliezies Mag. III, 117.
3) sich hinausbegeben:
laukā MWM. III, 585; in dieser Bed. bei Seibolt ein Praet. izbliedās.
Avots: ME I, 717
1) dick werden, aufdunsen:
viņš tâ izbliežas Elv.;
2) sich aufrlaustern:
tītars izbliezies Mag. III, 117.
3) sich hinausbegeben:
laukā MWM. III, 585; in dieser Bed. bei Seibolt ein Praet. izbliedās.
Avots: ME I, 717
izcelt
izcelˆt [li. iškélti], tr.,
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;
2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;
3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];
4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:
5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,
1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;
2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;
3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [
4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]
5) in See stechen
Salis n. U.;[
6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,
1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;
2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.
Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā
Avots: ME I, 720, 721
izklaustīties
‡ izkļaûstîtiês Auleja, = izšķuôbitiês, auseinandergehen; sich - auseinanderschieben (von dem, was nicht fest genug gepackt, gebunden ist) Biel. n. U. (unter kļaustīties): kab taisnai stakles stāvē̦tu, kab neizkļaustītuos Auleja: greizi zuobi, kaî izkļaustījušies ebenda. izkļaustējušas tītavas Kaltenbr.
Avots: EH I, 457
Avots: EH I, 457
izlaistīt
izlaîstît [li. išláistyti], tr., aus-, verspritzen: istabā smirdēja izlaistīta alus smaka MWM. VII, 803. neizlaisti iedams pienu. Refl. - tiês, überfliessen, verspritzt werden: viss piens izlaistās zemē LP. V, 5.
Avots: ME I, 762
Avots: ME I, 762
izlaitīt
izlàitît, tr., verwöhnen, verhätscheln izlaitīta gadījās BW. 22032.
Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)
Avots: ME I, 762
Kļūdu labojums:
verwöhnen, verhätscheln = wohl gleichb. mit izbraucīt 1 (in obszönem Sinn)
Avots: ME I, 762
izlēti
izlūks
izmest
izmest (li. išmèsti, [serb. izmèsti]), tr.,
1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;
2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;
3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;
4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;
5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;
6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,
1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;
2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;
3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;
4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;
5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;
6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;
7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.
Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit
Avots: ME I,
1) aus -, hinaus -, herauswerfen:
tīklus jūŗā, mē̦slus mēslenīcā, grāmatas pa luogu, saimnieku nuo mājas, pirmuo patskani. dievs izmeta cilvē̦ku nuo Ēdenes dārza I Mos. 3, 24. bē̦rnu pirmais izme̦stais zuobs jāaizne̦s uz kapsē̦tu Etn. II, 144;
2) fallen lassen (ein Wort):
muļķis izmeta tuos vārdus LP. VII, 831. Miķelis izmeta vēl dažas zuobgalības Lapsk. viņš izme̦ta pa vārdam, pa teikumam;
3) aufscheren:
dažreiz pievē̦rptas spuoles uzme̦t uz tītavām Vēr. I, 1453;
4) ausmessen:
pūravietu; izmest ar asi, ar suoļiem;
5) austrinken, hastig leeren:
kalējs izmeta visu glāzi cauri. viņš izmeta kâ uz krāsni Birkenhof, er leerte hastig das Glas;
6) izmest lielu līkumu, einen grossen Umweg machen.
viena viņa vairs nespēj izmest mājas suoli, sie kann allein die Wirtschaft nicht mehr besorgen. Refl. - tiês,
1) hinaus -, herausstürzen:
izmetuos mudīgi pa durvīm laukā Plūd.;
2) sich hinlegen, stürzen:
ceļuos, četrrāpus, uz vē̦de̦ru. nuoģē̦rbušies pliki, izme̦tušies uz vē̦de̦riem LP. VI, 358;
3) sich leicht ankleiden, sich der Oberkleider erledigen:
viņš viegli izmeties, er hat sich leicht angekleidet; oft im Lok. mit der Bezeichnung, bis zu welchem Kleidugsstücke die Entkleidung erfolgt: kre̦kluos izme̦tušies viņi sēd MWM. VI, 644. izmetuos vestē MWM. VIII, 53;
4) an Körperfülle zenehmen, dick, fett werden
[Trik.]: sivē̦ns ir tāds izmeties Wend.;
5) izmesties nuo naudas, alles Geld ausgeben, verlieren
Plm.;
6) eine Fehlgeburt tun, abortieren (namentlich von Kühen), [gebären überhaupt
Trik.]: šuos divpadsmit gaduos kazas un avis nav izme̦tušās I Mos. 31, 38. guovs izme̦tusies Etn. II, 119. luopiņš (cūka) izmeties JK. VI, 8;
7) "paļauties, iztikt": nevar ar vienu pāri (cimdu) vien izmesties Vīt. 67.
Kļūdu labojums:
divpadsmit = dividesmit
Avots: ME I,
iznesīgs
iznesîgs, geläufig, gewandt, charmant, stattlich: iznesīga valuoda VL. iznesīgas un c ē̦las meitas Kaudz. M. iznesīgas taujājās, izlaitīta gadījās BW. 22032. tam vajaga pretī tādas iznesīgas līgaviņas 11718.
Avots: ME I, 775
Avots: ME I, 775
izpētīt
izpẽtît, tr., erforschen: daudz zemju šinī pasaules daļā av vēl izpētītas. Subst. izpẽtĩjums, die Erforschung.
Avots: ME I, 779
Avots: ME I, 779
izrakstīt
izrakstît, tr.,
1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;
2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,
1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;
2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.
Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva
Avots: ME I, 789
1) verzieren mit verschiedenen Mustern, aussticken, sprenkeln:
cimdiem rakstus izrakstīju BW. 14529. juostu būs tev ar rakstiem izrakstīt II Mos. 28, 39. pūķēm izrakstīts apģē̦rbs LP. VII, 336. dažas tīnes un īpaši viņu vāki bija izrakstīti BW. III, 1, 52. alu ielej kuoši izrakstītā kuoka kannā III, 1, 96. puiša laiva izrakstīta ve̦ciem prūšu dāldeŗiem BW. 30793, 6. kas tuo manu platu ceļa pakaviem izrakstīja? BW. 14191, 4. izrakstītu duori dēj Bielenstein Holzb. 211;
2) ausschreiben, Auszüge machen:
vārdus, dažus gabalus nuo grāmatas. Refl. - tiês,
1) sich ausschreiben lassen:
nuo pagasta, nuo baznīcas;
2) sich ausschreiben:
jau rakstnieki izrakstās MWM. VII, 621. izrakstĩjums, die Stickerei, Verzierung: sarkanais izrakstījums bij māsas rūpīgais darbs Vēr. II, 221.
Kļūdu labojums:
puiša laiva = puišu laiva
Avots: ME I, 789
izraustas
izraustas, ausgezupfte, ausgerupfte Teile (izraustītas daļas): vārpas šuogad izraustām Peb. n. Etn. IV, 34. "vārpas šuogad izraustām", saka par vārpām, kad tās nuo vietas nav graudu pilnas, bet vietām vien vārpām ir graudi, vietām atkal nav Druw., Dond. n. A. XV, 83.
Avots: ME I, 790
Avots: ME I, 790
izšķelt
izspurgāt
‡ izspurgât, ausfasern (?): izspurgāta drēbe - vairāk reižu pāršūstīta un atārdīta, nesaturīga drēbe Saikava.
Avots: EH I, 482
Avots: EH I, 482
iztecēt
iztukšīt
iztukšît, iztukšuot, tr., ausleeren: iztukšīta, nuopuostīta zeme tev nu taps visai šaura Jes. 49, 19. trīs kaktiņi iztukšīti BW. 18379, 3. bads iztukšīja zemi nuo iedzīvuotājiem St. puišelis iztukšuojis puodiņu ar me̦du LP. VII, 284. glāzes tika iztukšuotas Blaum. Refl. - tiês,
1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;
2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.
Avots: ME I, 821
1) leer werden:
klēts ar˙vienu ātrāki iztukšuojusies Etn. I, 100;
2) sich leer, arm machen:
neiesim jau paši sevi iztukšuoties Grünh.
Avots: ME I, 821
izvētīt
izvẽtît (li. išvėtyti), tr., ausschwingen, auswindigen: labību, miežus, rudzus. nu viena dzīvuošu kâ izvētīta. es tuos ar vētekli pa zemes vārtiem izvētīšu ārā Jer. 15, 7.
Avots: ME I, 828
Avots: ME I, 828
jo
juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
kaist
kàist (li. kaĩsti), - stu, - tu (- su), intr., heiss werden: sausa malka drīz kaist, trockenes Holz brennt leicht und gibt Hitze L., St. Jetzt gew. nur fig., brennen, glühen: tu kaisti kâ ugunīs Degl. man galva kaist nuo ziedu smaršas Vēr. II, 135. zeltenītei kaita vsi vaigu gali Degl. sirds tvīkst un kaist pēc laimes Vēr. II, 604. pūķītes kaitin kaisa (für kaita) Sudr. E. Vēr. II, 654. [Zu apr. ankaitītai "engefochten", acc. s. prakāisnan "Schweiss"; eine Wurzelform kai - auch in ahd. hei "Hitze", an. heitr "heiss", got. heitō "Fieber" u. a., vgl. Uhlenbeck PBrB. XVII, 435 und got. Wrtb. 76, Walde Wrtb. 2 107 unter caelum, Trautmann Wrtb. 113.]
Avots: ME II, 135
Avots: ME II, 135
kakls
kakls (li. kãklas),
1) der Hals;
a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;
b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,
α) den Hals brechen;
β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;
c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;
d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;
2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;
3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]
Avots: ME II, 138
1) der Hals;
a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;
b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,
α) den Hals brechen;
β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;
c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;
d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;
2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;
3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]
Avots: ME II, 138
kams
I kams (комъ "Klumpen"),
1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;
2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]
Avots: ME II, 152
1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;
2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]
Avots: ME II, 152
katrs
katrs (li. katràs), katars LP. VI, 437,
1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;
2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;
3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;
4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]
Avots: ME II, 172
1) als Interrogativpronomen - wer? welcher von zweien:
katra puķe tev labāki patīk, mazā vai lielā? AP. katrās mājās tu biji? Autz. So auch in abhängigen Fragen: iesim, lāci, pie kundziņa, katram auzas piederēs BW. 2290. viņi viens uotrā skatītamies nevarēja zināt, atrs lielākās izbailēs Kaudz. M.;
2) als Indefinitum - jeder von zweien:
ieva zied pret ieviņu, katra kalna galiņā BW. 151. Negiert - weder der (die) eine, noch der (die) andere von beiden: ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709. snauduļa māte, snauduļa meita, ne katra pūriņa nedarināja BW. 6800;
3) jeder (von vielen), jeglicher
(jetzt die gewöhnlichste Bedeutung): pašas kūmas duomājiet, kuo jūs katrs darīsiet BW. 1645. katrs od. katrs cilvē̦ks maldās. In dieser Bedeutung dient zur Verstärkung des katrs oft kuŗš, ik: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. tik gudrs laikam būs kuŗš katrs;
4) als Relativpronomen - welcher
bei Manz. und fetzt noch im Inflänt. BW. 8981: katra meita guoda gaida, tai Laimiņa kruoni pina BW. 6621. [Zu aksl. kotoryjь od. koteryjь "quis", ai. katara-ḥ, gr. πότερος got. ƕaƥar "welcher von beiden" u. a.; vgl. auch Le. Gr. 400.]
Avots: ME II, 172
kledzēt
kledzêt, - ẽju, gierig, hastig essen: kledzē biezputru kâ tītars Grob. n. Etn. IV, 66.
Avots: ME II, 220
Avots: ME II, 220
kluģis
kluģis
2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;
3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter
3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".
Avots: EH I, 621, 622
2): (gaŗkāta izkapts) kreisajam ruokturim galā k. k. - apaļš kuoka klauģis (klucītis), kas ... Kegeln n. Fil. mat. 185; "izkapts ruokturis" Blieden; (kluģītis) Linden in Kurl.; dakšām, šķupelēm, ķellēm ir k. Grob.; "neliels, apaļš kuoks, kuo liek dakšām galā; lai labāk var turēt un ruoku nespiež" Frauenb.;
3): "ein solider Stock
(kūja), auf den man sich beim Gehen stützen kann" (eine Krücke?) Seyershof: iet ar abiem kluģiem; ein gewisser Teil der tîtavas Orellen (kluģītis), Seyershof; nuotinamās kluģu tītavas Janš. Bandavā I, 10. In der Bed. (unter
3) "bei der Garnwinde das krumme Hölzchen, worauf das Garn ruht"
n. Sehwers Unters. 52 aus nd. klugen "das hölzerne Röllchen zum Aufwickeln von Garn".
Avots: EH I, 621, 622
klurkstēt
knabane
I knabene, ‡
3) "?": ak tu, mana knabenīte, kâ tā kuoši nuorakstīta: viņas pašas ruokas darbi ... Tdz. 38723.
Avots: EH I, 626
3) "?": ak tu, mana knabenīte, kâ tā kuoši nuorakstīta: viņas pašas ruokas darbi ... Tdz. 38723.
Avots: EH I, 626
kraķis
II kraķis,
1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;
2) ein Gestell (= zārds) Gold.;
3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;
4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. 2 3528;
5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]
Avots: ME II, 256, 257
1) ein Schargen, Schemel
[Dond., ein kleiner Stuhl, ein Bänkchen N. - Sessau, N. - Autz n. U.]: kraķītis, uz kuŗa pat˙laban sēdējuse, bij pieaudzis miesai LP. V, 200. par kraķi sauc mazu beņķiti, kam vienā galā ietaisīts ruobs B. Vēstn.;
2) ein Gestell (= zārds) Gold.;
3) eine zum Aufwinden des Gespinnstes dienende Vorrichtung
[Neu- Bergfried), eine Garnwinde Wid., Ahs.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķa, nuo kraķa uz šķērkuokiem [s. auch Bielenstein Holzb. 395] Ahs.;
4) die Hörner am Dachgiebel
Ruj. n. U.; ar mašīnas spē̦ku dzīts baļķu uzve̦lkamais jeb tâ sauktais kraķis Konv. 2 3528;
5) kraķītis, ein Stückchen Borke, worauf das Garn geknäuelt wird
Bers., Laud. [Wohl aus dem Germanischen; vgl. mnd. krack "Unterholz" u. an. kraki "Stange mit einem Haken am oberen Ende" und Mikkola IF. XXIII, 121.]
Avots: ME II, 256, 257
kraķot
kraķuôt "mest dzijas uz kraķiem" Gold., Lis.: dziju kraķuo nuo tītavām uz kraķiem un nuo kraķiem uz šķē̦rkuokiem Ahs. Vgl. kraķêt.
Avots: ME II, 257
Avots: ME II, 257
kratīt
kreķis
kreķis, [eine Garnwinde, "tītavām līdzīgs rīks, kuo lietuo aude̦kla apmešanai; dzijas uztinamais" Nerft]: tur arī gulēja tukši dzijas kreķīši Jauns. dzijas tecēja nuo diviem vai nuo trim kre̦kiem, bet ja aude̦kls bij me̦tams strīpains, tad kreķi stāvēja metējai vis˙apkārt kâ ce̦lmi Jauns. [Aus mnd. kreke "das Instrument zum Spannen der Harfe"?]
Avots: ME II, 272
Avots: ME II, 272
krepeči
krepeči,
1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];
2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;
3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]
Avots: ME II, 273
1) = kre̦puči, Schleimauswurf Etn. IV, 98, Fest., [Nerft, krepeči Zb. XVI, 217];
2) allerlei Kram, Abfälle:
trešais stūris bij piekrauts šādiem tādiem krāmiem, krepečiem un ratiņu dreimaņu lietām Latv., Lub. [šur tur starp krepečiem atradās pa sentē̦vu kuoklei Austriņš M. Z. 7;
3) nom. s. krepecis Nerft "tītara apakšējā sekste."]
Avots: ME II, 273
krievs
krìevs, Demin. krievelis auch Tdz. 52918, Pas. XV, 351,
3): mūsu paš latviešu krievs (Soldat)
Janš. Dzim tene I 2 , 290; ‡
5) "ein einfacher, grober Mensch"
Wessen; ‡
6) "ein geschwätziger Mensch"
Frauenb.: šuorī tītars vārās kâ k.; ‡
7) "?": balta krieva (Var.: kriju, kuoka) vācelē BW 29800 var.
Avots: EH I, 658
3): mūsu paš latviešu krievs (Soldat)
Janš. Dzim tene I 2 , 290; ‡
5) "ein einfacher, grober Mensch"
Wessen; ‡
6) "ein geschwätziger Mensch"
Frauenb.: šuorī tītars vārās kâ k.; ‡
7) "?": balta krieva (Var.: kriju, kuoka) vācelē BW 29800 var.
Avots: EH I, 658
krija
krija (li. krijà "обечайка"), krijs, krijš [li. krìjas] PS., Smilt.,
1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];
2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];
3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;
4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;
5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]
Avots: ME II, 277, 278
1) [krijis (li. krijỹs) Manz. Lettus], die Lindenborke. Aus der Lindenborke wurden besonders früher verschiedene Gegenstände verfertigt, z. B. Schlitten, Sattel, Aussteuerkasten: kriju kamanas, se̦dli BW. 2303. kriju plēst, pūru šūt 3351. uz lubām klāja krijus Konv˙l 763; [krijs, abgerissene Linden- od. Fichtenborke Wessen, Fichtenborke Nerft];
2) der Bastrand eines Siebes, Riegensiebes;
krija = sieta luociņš, mala; kre̦tuļa virsus, kuŗa apakšējā malā pinums piestiprināts Selg. n. Etn. IV, 98, [Jakobshof];
3) ein Korb aus Lindenborke
Mar.;
4) ein Lindenbrett:
viņus (siekus) pagatavuojuši nuo krijām, t. i. nuo liepas kuokiem plē̦stiem dēlīšiem Etn. IV, 150;
5) der Pl. kriji, eine Art Haspel
[eine Abbildung davon in Latv. Saule 1924, S.164] - cilindram līdzīgs daikts nuo 4 kuokiem, uz kuŗa tin dzijas nuo tītavām, lai labāki varē̦tu uztīt uz šķē̦rumiem Mar. [Zu kriet, slav. krojiti "schneiden", gr. χρίνω "scheide", lat. crībrum "Sieb" u. a., s. Leskien Abl. 275, Zupitza Germ. Gutt. 126, Berneker Wrtb. I, 606 und 620 Persson Beitr. 724 f., Būga. TiŽ.I, 401, Trautmann Wrtb. 141.]
Avots: ME II, 277, 278
krists
krists: auch Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 67, Auleja, Daudzese, Kaitenbr., Liepna, Lubn., N.Rosen, Oknist, Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, (> kriss) Eversmuiža n. FBR. VI, 32,
1): kristiem kalta krievu pils ... caur kristiem saule lēca BW. 31775 var. krista nesējam Tdz. 49656. kristiņa neme̦tusi BW. 8005;
3): nezin, nuo kā man taids k. gadījās Warkl. e̦su ar savu kristu mierā ebenda;
6): kristeņš Kaltenbr. "tītavu veids";
9): krists Auleja, Sonnaxt, kristi N.- Rosen n. FBR. VIII, 28; ‡
11) kristi, Holzkreuze von auf der Kante liegenden Bohlen (Planken), die unter Waschkübel gelegi werden
Infl. n. BielU.; ‡
12) kristeņš, eine Art Quirl mit kreuzförmigem Ende zum Butterkernen
Auleja; ‡
13) die Taufe:
pie krista bē̦rnu nest Gramsden n. FBR. IX, 96.
Avots: EH I, 656
1): kristiem kalta krievu pils ... caur kristiem saule lēca BW. 31775 var. krista nesējam Tdz. 49656. kristiņa neme̦tusi BW. 8005;
3): nezin, nuo kā man taids k. gadījās Warkl. e̦su ar savu kristu mierā ebenda;
6): kristeņš Kaltenbr. "tītavu veids";
9): krists Auleja, Sonnaxt, kristi N.- Rosen n. FBR. VIII, 28; ‡
11) kristi, Holzkreuze von auf der Kante liegenden Bohlen (Planken), die unter Waschkübel gelegi werden
Infl. n. BielU.; ‡
12) kristeņš, eine Art Quirl mit kreuzförmigem Ende zum Butterkernen
Auleja; ‡
13) die Taufe:
pie krista bē̦rnu nest Gramsden n. FBR. IX, 96.
Avots: EH I, 656
kulkt
kulstamnieks
kulstamniẽks [auch Lindenhof und Mar.; assimilatorisch für kulstavnieks] Etn. III, 78, kulstaunĩca Inflänt., kulstava, kulstekle A. XI, 250, kulsteklis, kul˜stîkla [M. Sil.], Naud., [Grünwald, kul˜stîkle Nötk., Kabillen], kul˜stîklis, kulstiklis [Odensee], Mar., kul˜stîtava, C., Lös.,
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
1) [kulstamnieks Welonen], das Gestell, worauf der Flachs beim Flachsreinigen gelegt wird
(kul˜stîkle Grünh., Hofzumberge, kulstīkle N.-Peb., Schrunden, Ober-Bartau]: paņē̦mušas linu brauktuvu ruokā, situši aŗ tuo pa kulstavu LP. VII, 601. sē̦dušās uz linu kulstavu LP. VII, 601. kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352;
2) die Flachsschwinge
(s. Bielenstein Holzb. 523 und 684), der Bleuel zum Schlagen des Flachses, as Schwingholz; in Bers. und Lasd. so kulstītava, bei U. und Spr. kulstava, kulsteklis Paul., [kulstavnīca Welonen, kulstīkle Gramsden, Lettin], kulstîkla Luttr.: dilles tuop kultas ar sprigull un ķimenes ar kulstekli Jes. 28, 27;
3) fig., eine Plappertasche, Klatschbase:
kulstīkla, kas citus aprunā vai visu izpļāpā: iet kâ kulstīkla Etn. II, 62;
4) kulstīklänemierīgs cilvē̦ks, kas kulstās labprāt apkārt" Janš.;
[5) kùlstamnieks 2 Sessw., = kulstavnieks].
Avots: ME II, 307, 308
kulstava
kulstavnieks
kulstavniẽks, einer, der Flachs schwingt, reinigt: kur braukdami, kulstavnieki, kur ve̦zdami kulstītavas? BW. 28352.
Avots: ME II, 308
Avots: ME II, 308
kulstevnīca
kuprs
kuprs,
1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;
[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].
Avots: ME II, 319
1) auch kupris Nigr., der Buckel, Höcker:
sēdi taisni, bāleliņ, nemet kupra mugurā BW. 21339. kaķis aiztecēja, kupru me̦zdams LP. VI, 860. Sprw.: juo kaķi glauž, juo kupru (kupri) ceļ. uz kuŗu pusi kaķim kuprs, nuo tās puses viesi gaidāmi. mugura jau kuprī Stari III, 223, septītais ar kuprīti mugurā LP. V, 42;
[2) höckerig, bucklig
L.: kupru sievu atve̦duši BW. 24051, 1.] Zu kupt "sich ballen" nebst li. kuprà, [ae. hofer, ahd. hovar "Buckel, Höcker" u. a., vgl. Wood IF. XVIII, 29, Fick Wrtb. 14, 27, Persson Beitr. 1044, Berneker Wrtb. I, 646, Boisacq Dict. 536, Walde Wrtb a 213, Uhlenbeck PBrB. XXII, 195 f.].
Avots: ME II, 319
lakata
‡ *lakata,
1) "?": lakatas (Lappen?)
iemē̦rcētas un kājas ar tām aptītas Stobe v. J. 1797 I. S. 97 f.;
2) "?": tu met nuost ... bezdievjus ... kâ lackaties (kann auch zum nom. s. lakats gehören) Geizels Psalmen 109 (bei Glück dafür sārņus "Schlacken").
Avots: EH I, 716
1) "?": lakatas (Lappen?)
iemē̦rcētas un kājas ar tām aptītas Stobe v. J. 1797 I. S. 97 f.;
2) "?": tu met nuost ... bezdievjus ... kâ lackaties (kann auch zum nom. s. lakats gehören) Geizels Psalmen 109 (bei Glück dafür sārņus "Schlacken").
Avots: EH I, 716
lēkša
lêkša, lêkše Smilt., lēkša RA., Bers., lêkšķe 2 Naud., Grünh., lêkšņa C., lēkšķis Etn. I, 90,
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
1) [mē̦slu, vilnas lēkša 2 Nigr., lēkša Bers., lêkšķa Kl., lêkša 2 PS., Wolm., Trik., lêkšņa N. - Peb., Arrasch, lêksis Salis, lêkšķis 2 Lautb., siena lêkšņa Jürg., Lis.], die Verfilzung ein verwühlter Klumpen, die Strähne, Zotte, der Büschel: [sūnu lēkšas Janš. Dzimtene V, 405]; matu, siena, sniega lēkšas AP., Bers.; sniega lēkšķe Naud. lielām lēkšņām snigt Etn. IV, 130. viņš staigāja ar spaļu lēkšķi padusē pa ē̦ku augšām Vēr. I, 1379. lēkša - netīrumu piciņa: viņam lēkša matuos Mar. n. RKr. XV, 123. [apakšējie zari bija... nuokārušies gaŗām, pē̦lē̦kām sūnu lēkšām Janš. Dzimtene 2 I, 158. lêkša N. - Peb., lêkša saikava, ein Kuhfladen.] sūdu lēkška, ein kleiner Kothaufen RKr. II, 57. [lêkše = "ar mē̦sliem saķepējusi vilnas jeb spalvas pinka" PS.; "netīrumu pika" Neu - Wohlfahrt; lêkša "was sich schichtweise gelöst hat, z. B. Dünger, soviel die Gabel gehoben" Kr.; lêkše (um Papendorf), ein Mistklumpen (auch am Körper des Viehs). pieķē̦rusies (eine unangenehme Schwiegertocher) kâ lēkše manam dē̦lam; eine verfaulte und feuchte Heu - oder Strohschicht;]
2) [lêkšķe 2 Kalnazeem, lēkša Janš. Dzimtene V, 225], ein Wollwickel: vilnu kārš platāks vai šaurākās lēkšķēs (lēkšās, lēkšņās) Konv. 2 916. [vilnas lēkšķe U., ausgetockte Wolle];
3) [lèkša 2 Kr.], eine Stute, die springt;
4) der Springinsfeld
Kronw.;
5) eine schmutzige Person
RKr. II, 57, Mar. n. RKr. XV, 123 [lêkša], Lub.;
[6) lêkšķa Saikava, "darbā izjucis, nekārtīgs cilvē̦ks";
7) lêkše 2, eine Wabe: bišu šūnas nuodalās (ve̦cajuos struopuos) pa atsevišķām lēkšēm MSil.];
8) [= lē̦ksti?]: čukurā lubas pārklāja vēl ar kriju kārtu un virs tās uzlika lēkšas Konv. 2 763. Neben lēkša auch lekša: siens sagulējies lēkšās Nigr. lai sapluok pumpums kâ vilnas lekša Tr. IV, 414; kliener Kothaufen
Wid.; lekšis, der Wollwickel: vīkš, vēkš, izme̦t lekši (Rätsel Tr. III, 747) Wid. augstāk attīstītas austruma zemju ganu tautas pārklāja savas teltis ar luopu spalvu un vilnas lekšiem Antrop. II, 49. [In der Bed. 3 und 4 jedenfalls zu lèkt (vgl. auch den Unterschied zwischen lèkša 2 und lêkša bei Kr˙!); sonst aber ist vielleicht von der Bed. "Schicht" auszugehen. In diesem Fall (vgl. d. lage und frz. couche "Schicht") wohl nebst lē̦ksti und li. lė˜kštas "flach" zu einer Wurzelform lēgh - oder lēg
Avots: ME II, 457, 458
lietpratība
luba
luba,
1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;
2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;
3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡
5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡
6) = libis II Salisb.; ‡
7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.
Avots: EH I, 759
1): Rinde, Schale überhaupt (auch diejenige von Kartoffeln)
Seyershof; "der obere, sich absehälen lassende Teil (eines Gegenstandes)" Siuxt; Rinde, Borke Siuxt: kad sadzija, nuogāja l. nuost, un palika ve̦se̦la āda; lubas, verdorrte Rindenstücke Schniekern; abgeschälte Fichtenrinden Frauenb.;
2): auch Iw., Kaltenbr., Oknist, Ramkau, Salis, (lubiņa) Sonnaxt;
3): ein abgespaltetes (nicht gesägtes) Brett
Sonnaxt; ein Regal Iw,; lubas Oppek. n. BielU., Kurmene, die Seitenbretter eines Wagens; lubu rati (mē̦slu vešanai) Dunika, Rutzau; lieluo lubiņu tītavu, kādas vajadzīgas šķeterēšanai ..., vairs nav Janš. Bandavā I, 10; ‡
5) eine kleine, dünne Holzstange
Nautrēni; ‡
6) = libis II Salisb.; ‡
7) ein plumpes, dickes Lebewesen
AP.
Avots: EH I, 759
lūžņa
lûžņa,
1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;
2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;
3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;
4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.
Avots: ME II, 521
1) etw. Gebrochenes, Verwüstetes, der Windbruch, das Fallholz:
tā valsts, kuo viņam sargāt vajadzē̦tu, guļ tukša, izpuostīta tâ kâ lūžņa MWM. III, 405. nuo rīkstes izcēlās liels, biezs mežs ar tādām lūžņām, ka ne cilvē̦ks, ne luops cauri tikt LP. VI, 486;
2) allerlei Kram, Schund, allerlei Abfälle, Unrat, Kehricht
Grünw.: kādu lūžņu bē̦rni te istabā sataisījuši? Frauenb. stumt ar grābekli lūžņu uz laidara priekšu, pabeņkī starp lūžņām mē̦tājas tev ķe̦sas SDP. III, 64;
3) ein Haufe, eine Menge:
ve̦se̦la lūžņa ratu Druva II, 463. viņam tuo darīšanu vai lūžņa DL.;
4) [lûžņa Lis.], eine alte, hinfällige, schwächliche, nachlässige Person
Etn. I, 32. ve̦cā lūžņa, kuo tu gribi? LA. Zu lûzt.
Avots: ME II, 521
maidavas
maidavas,
1) der Tritt am Webstuhle
Widdrisch;
[2) maîdavas 2 Stuhrhof "eine kleine Garnwinde
(nelielas tītavas dzijas satîšanai spuolītēs aûšanas laikā)".]
Avots: ME II, 548
1) der Tritt am Webstuhle
Widdrisch;
[2) maîdavas 2 Stuhrhof "eine kleine Garnwinde
(nelielas tītavas dzijas satîšanai spuolītēs aûšanas laikā)".]
Avots: ME II, 548
māksla
mâksla, mâkslis, auch ein Demin. māksliņš (vgl. li. mókslas "Lehre"),
1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli 2 jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;
2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. 2 2573. Zu mācēt.
Avots: ME II, 579
1) die Lehre, Belehrung, der Kunstgriff, Pfiff, Kniff, das Kunststück:
māte savas meitas māca, es aiz luoga klausījuos. man, māmiņa, tas mākslītis (Var.: māksliņš, tava māksla), ne tavām meitiņām BW. 6660. (nuo tā var mâksli 2 jemt, den kann man sich zum Muster od. Vorbild nehmen N. - Bartau]. tad visu mākslu var izmākt, dann kann man sich jede Geschicklichkeit aneignen Kurisch - Haff. pesteļu māksla, die Zauberkunst LP. III, 106;
2) mâksla* die Kunst:
māksla plašākā nuozīmē ir katra tālāk attistīta spēja un veiklība. māksla šaurākā nuozīmē ir tā sauktā brīvā jeb daiļā māksla Konv. 2 2573. Zu mācēt.
Avots: ME II, 579
mataklas
mesls
me̦sls,
1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;
2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;
3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;
4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);
[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;
6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.
Avots: ME II, 603
1) der Zoll, Schoss, Tribut, die Steuer:
prasīja nuo viesiem savu me̦slu. me̦slus duot, maksāt, mest, schossen, Tribut zahlen: tie padevās viņām uz me̦slu duošanu I Makk. 1, 4. viņi maksāja krieviem me̦slus. tādi me̦sli jāmaksā dabai par viņas likumu pārkāpšanu Plūd.;
2) der Plur. me̦sli, die Würfel, das Los:
tie me̦sluojās un me̦sli krita uz Matīsa Ap. 1, 26;
3) me̦sls, meslis Bers., ein Mondkalb, Poltergeist, Spukgeist, [Zauberei], Possen, eine verächtliche Sache
Bergm. n. U.: kuo nuo tādiem me̦sliem būs bīties? Hr.;
4) meslis, die Fussbank
L. (vgl. pameslis);
[5) me̦sli "lielas tītavas, kur uztin me̦tus aušanai" Ahswikken, Rutzau, Ober- u. N. - Bartau;
6) der Aufzig (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 393.] Zu mest.
Avots: ME II, 603
mest
mest,
1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;
2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;
3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;
5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;
6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,
1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;
2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;
3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;
4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;
5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;
6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;
7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡
9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.
Avots: EH I, 802
1): m. (sienuot) dze̦naušku uz zvendzeļa Saikava. dze̦nauškas vaļā m. (losbinden) ebenda. tev katrā vietā me̦t de̦gunā (wirft vor) Siuxt. m. kaulu pierē (vorwerfen) Seyershof. mani rājusi, pat situsi, bet tevi ne˙kad nav me̦tusi man priekšā Janš. Dzimtene II 2 , 11;
2): tis aizbļāvēs un kai me̦tams pa luogu ārā nuo kambaŗa Pas. XII, 159. m. (= rakt) granti Saikava. mē̦slus me̦t (= liek ar dakšām ratuos) vīrieši Seyershof. guovis ne˙kad neme̦t ragus ebenda. saimnieks vēlējis m. svē̦tvakaru, lai visi tiktu laikus uz pirti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 136;
3): auch Dunika, Orellen, Seyershof; m. kam par slejiem Saikava. m. kam ar dūri par kupri Zvirgzdine. zirgs me̦t (= speŗ) Siuxt. cita guovs tâ me̦t, ka spanni pa gaisu aizme̦t pruojā(m) ebenda;
5): kuo viņš labu pe̦lna, tuo jau viņš me̦t (= žūpuo) Seyershof;
6): Emmai tâ žilba acis, ka tās mela mirgas Janš. Dzimtene V, 374. līdz brucinu (izkapti), līdz (izkapts) me̦t pārasmeņus Janš. Dzimtene II 2 , 175. vājas guovis tik lielu starpu nemete (wo?), waren nicht so lange gelt (keine Milch gebend).
suoļus m. "uotram pakalpuot vai kuo pastrādāt" Seyershof. (kuļammašīna) sāka m. savu smuguo suoli Anna Dzilna 96. m. (=spert) lielāku suoli Saikava. kad būšuot kur me̦tuši mājas (sich niedergelassen) uz palikšanu Janš. Mežv. ļ. I, 72. viņa dvieļus meta gar siênu (vgl. sienas mest ME. II, 605) Linden in Kurl. m. drēbi kre̦klam Seyershof. pūrvietu m., laukus m. uz pūrvietām Siuxt (vgl. asi mest ME. II, 604). svārkus, kas nav nuo austas, ne arī nuo me̦stas (gewirkt?) drēbes Pas. IX, 381. tīklu(s) m. (knüpfen) - auch Salis u. a. puiši meta (knüpften) murdus FBR. XVI, 93. spuoles m. Ramkau "savē̦rptuo dziju nuo ratiņa spuoles satīt uz tītavām". Refl. -tiês,
1): man visi (vārdiem) me̦tas virsū Frauenb. re, kâ viņš me̦tas! es tikkuo tieku līdza Janš. Dzimtene V. 10. ar kādām kauna acīm metīsies (griezīsies) uz mātes māti runāt! Seyershof;
2): m. par sevi Seyershof. kur lai mēs me̦tamies (paliekam) Orellen. vilki ķē̦ruši suņus, tâ ka suņi ne˙kur nav varējuši m. (dēties) Seyershof. šuogad ne˙viens putns neme̦tas pie mājas ebenda. kad knauši metīsies (uzlaidīsies), tad nuoēdīs kājas Frauenb. ja rubenis me̦tas bē̦rza galā, tad būs salts laiks Linden in Kurl. piesaka timā (scil.: kruodziņā) nemesties (einkehren)
Borchow n. FBR. XIII, 35;
3): pavasaŗuos, kad sāk mežā, sniegam kūstuot, me̦lnums m. Seyershof. nuo kā tāda vaiņa (Krankheit)
varēja m. Saikava. sirds le̦pna me̦tas (wird) Dobl. n. BielU. ziemu jau viņš me̦tas gurde̦ns (pflegt schwach zu werden) ebenda. suns tâ metās (uzbaruojās, apvēlās) kâ kumeļš, - spīdēja vien spalva Seyershof. kâ me̦tas (= klā-jas, sviežas)? Baar in seinem Exemplar von U. pa šķietam me̦tas aude̦kls (Passivform zu aude̦klu mest?) Auleja;
4): metīsimies ar kauliņiem, ne uz naudu, bet uz cilvē̦ku dvēselēm Pas. IV, 27;
5): me̦tamies biedrinieki! BW. 20828. ne˙maz nemetēs ar mūsiem; aizgāja gaŗām Ramkau. miltēžuos m., Freundschaft schliessen
Wessen;
6): grīda me̦tas Siuxt. mitrs kuoks me̦tas ebenda, Iw.;
7): izbrauču pa tādu starpiņu, - ni˙viens ritenis nemetēs pie cita ratiem Saikava. ce̦lms meties ritiņuos Kaltenbr. aizgāja, ka kājas pie zemes nemetēs Ramkau. laiva jau me̦tas pie dibe̦na BielU. vārdi viņam me̦tas, er liest falsch
Baldohn n. BielU. balss ne˙maz vairs neme̦tas Daugava 1928, S, 53. izkūlām riju tâ, ka ne˙maz nemetās (ohne Verwickelungen) Seyershof. lai re̦dz Pēteris ..., kâ me̦tas darbi, kad trūkst viņas galvas Delle Negantais nieks 80; ‡
9) sich ankleiden
Saikava: es lieku šai m., bet viņa vēl nav apme̦tuses. meties labi drīzi! ‡ 10) = izmestiês 6 Sonnaxt. ‡ Subst. me̦tājs Orellen, ein Säufer. Zur Etymologie s. auch Jokl WuS. XII, 80 f. und E. Hermann IF. L, 238 f.
Avots: EH I, 802
mestavas
[me̦stavas Welonen "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem"]; me̦stavas [Warkl.], me̦stuves, Gestell zum Aufscheren N. - Bartau, [Bielenstein Holzb. 393 mit Abbild.; me̦stava (Kammlade?): sāk klaudzēt me̦stava, šķirties nītis, mīties paminas A. Brigader.] Nebst li. mestùvai zu mest.
Avots: ME II, 606
Avots: ME II, 606
meteklis
meteklis U., me̦te̦kla Glück, Füreck., Elv., Manz.,
1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;
2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];
3) = metiens, klājiens Puhnen;
[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;
5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;
6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;
7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;
8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]
Avots: ME II, 606, 607
1) der Tribut, Zoll, Schoss, Zins, die Abgabe:
viņš aizliedz ķeizaram me̦te̦klu (metekli) duot Luk. 25, 2. [ir ze̦lta meteklis (in der neuen Ausgabe: spaidi) pa˙galam Glück Jes. 14, 4.] meteklis [Korwenhof] - me̦sls, nuoduoklis naudā un citā mantā, kâ cimduos, cāļuos, uolās u. c., atskaituot tikai labību. šīs vārds lietuots agrāku laiku garīguos rakstuos, piem. bībeles tulkuojumā Konv. 2 2752;
2) ein angeschweisstes Stück Eisen:
metekļa dzelzs pie lemešiem, dakšām u. c. Nigr., Bers., Lautb. cirvim uzlika kalējs metekli Puhnen, Sassm. [sakala abus galus (metekļa vietā) kuopā Pas. II, 171. meteklis od. (seltener) me̦te̦kla "etwas (zur Festigung) an einen zerbrochenen Gegenstand Gefügtes" Pankelhof];
3) = metiens, klājiens Puhnen;
[4) ein Hindernis,
"kur kas me̦tas" Stelp.: kas tad nu atkal par metekli, ka mašīna jāaptur? Fest.;
5) meteklis od. me̦te̦kla, ein Strick mit einer
"cilpa" an einem Ende, während das andere Ende zugespitzt ist ("tuo izver, cauri ar,amām sakām zirgu arklā vai ecēšās jūdzuot") Kürbis;
6) me̦te̦kls "aušanai satītas dzijas uz šķē̦rumiem Kārsava, Dricē̦ni;
7) me̦te̦kla, eine Setzangel
Warkl., Welonen u. a.;
8) me̦te̦kla Pededze, = me̦tuoles.]
Avots: ME II, 606, 607
mīkstava
mirkšķināt
mir̃kšķinât [Neu - Salis, Ruj., Iw., mir̂kšķinât Kl., Nerft, mir̂kšinât Wohlf., Serbigal, PS., Preili, mir̂kšinât 2 Salis, Līn., AP.], tr. und intr., mit den Augen blinzeln, winken, zu verstehen geben: [kas ar savām acīm mirkšķina, tas duomā pārvērtītas lietas Glück Spr. Sal. 17, 30.] (putni) ļuoti ātri mirkšķināja mazās, me̦lnās acis Vēr. II, 7. viņa mirkšina Grietai ar acīm A. XX, 508. debess augstu, augstu ar zvaigznēm mirkšķināja MWM. VIII, 324.
Avots: ME II, 633, 634
Avots: ME II, 633, 634
muduraiņi
muduraiņi, muduri, muduru od. muduraini svārki,
1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;
2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]
Avots: ME II, 659
1) ein Bauerrock mit Taillenfalten an beiden Seiten
(svārki ar muduriem) RKr. II, 58; Pab., [Mahrzen]: muduri - savādi svārki ve̦cuos laikuos Mar. n. RKr. XV, 127. mugurā viņam bija parastie muduraiņi A. XVIII, 134. abi bij tâ˙pat šūti - muduraiņi RKr. VII, 39. vis˙vairāk izplatītas tiklab Vidzemē, kâ Kurzemē ir bijušas jakas ar kruoķēm sānuos (muduri) A. XX, 68. [ienāca Andrieva māte savuos re̦ti cilājamuos brūtes laiku muduraiņuos Kaudz. Atmiņas I, 69;
2) muduŗi, die Falten zu beiden Seiten der Taille
Wid.]
Avots: ME II, 659
muša
muša [(li. musià) Gudenieki, Altenburg, Dond., Wandsen, Nigr., Alschw., Schrunden, Gr. - Essern, Satingen, Alt- Autz, Hofzumberge, Stenden, Grob., Neuenb., Lesten, Matk., Stelph., Jakobshof, Kurs., Appricken, Hasenp., Fockenhof., Blieden, Bixten, Behnen, Zeezern, Siuxt, Doblen, Ellei, Annenburg, Garosen, Ekau, Mitau, Kand., Kalz., Würzau, Sessau, Odsen, Lös., Mesoten, Misshof, Prawingen, Pampeln, Remten, Rönnen, Popen, Grünh., Samiten, Schlampen, Schmarden, Schönberg, Neugut, Wolgunt, Wallhof, Wainoden, Tuckum, Windau, Hasau, Erw., Selg., Saikava, Schlehk, Ugalen, Taurkaln, Nikrazen, Pabbasch, Holmhof, Schwitten, Salgaln, Laud., Wilzen, Irmelau, Naud., Kalleten, Kurmene, Fehsen, N. -Bartau, Preekuln, Senten, Dunika, Zerrauxt, Schwarden, Zehrxten, Wirginahlen, Kl., Bers., Grosdohn, Marzen, Linden (in Livl.), Kreuzb., Setzen, Sauken, Selb., Jürg., A. - Rahden, Kroppenhof, Treiden, Neu - Burtn., Daugeln, Kegeln, Alt - Salis, Brucken, Thomsdorf, Memelshof, Dweeten, Garsen, Lemburg, Kremon, Sunzel, Kokn.], Demin. verächtl. mušele, die Fliege: istabas muša (muska domestica) izplatīta gan˙drīz pa visu zemi. latviešiem starp citām pazīstamas vēl šādas mušu sugas: mazā muša, aklā m., kuodēja m., mē̦slu m. u. c.; bez tam vēl daudzina kāpuru m., puķu m., ze̦lta m., maitu mušu u. c.; gaļas m., sarcophaga carnaria; kāpuostu m., die Kohlfliege (anthomyia brassiacae); kaulu m.,
a) hippobosca equina,
b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]
Avots: ME II, 673
a) hippobosca equina,
b) melophagus ovinus; lauka m., musca corvina; līķa m., cynomyia radicum; spāniešu m., lytta vesicatoria; zilā m., calliphora erythrocephala Latv.; miežu mušele, hydrellia griscola; zviedru muša, oscinis Frit. Konv. 2 2682. Fig., alus muša, ein Biersäufer.
ak tu dullā muša! ach du verrückte Person! Sprw.: tik kārs od. krīt kâ muša uz me̦dus. kuo dziedi, muša, kad zirgs vēl nav sprādzis? viņš nemāk ne mušas nuodzīt nuo de̦guna (oder nuo de̦guna gala), von einem einfältigen, gutmütigen, faulen Menschen. [Nebst mũsa dass. zu apr. muso, li. musìs (gen. pl. musų̃), serb. mù`ha, gr. μυῖα, la. musca dass., li. mùsulas, r. мóшка od. мши́ца, gotländ. mausa "Mücke", ksl. мышица "ein Holzwurn" u. a., s. Trautmann Wrbt. 191, Bugge KZ. XXXII, 21, G. Meyer Wrtb. 281, Walde Wrtb. 2 503, Boisacq Dict. 649, Petersson Etymol. Miszellen 42.]
Avots: ME II, 673
muzgulas
nātene
nâtene Spr., nâtne, [Pl. nātnes Bielenstein Holzb. 375],
1) die Leinwand, das Leinenzeug;
2) eine leinene Weiberdecke
L., BW. 7650; ein leinener Weiberrock: nuolpīsuse nātenīte (Var.: nuoplīsuši lindraciņi) BW. 23623. būs manā pūriņā pazeltīta nātenīte (Var.: pazeltīti gabaliņi) 28338, 9. tās nātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. nāte̦nas, leinene Fusstücher der Männer Lems. n. U.
Avots: ME II, 702
1) die Leinwand, das Leinenzeug;
2) eine leinene Weiberdecke
L., BW. 7650; ein leinener Weiberrock: nuolpīsuse nātenīte (Var.: nuoplīsuši lindraciņi) BW. 23623. būs manā pūriņā pazeltīta nātenīte (Var.: pazeltīti gabaliņi) 28338, 9. tās nātnītes me̦klē̦dama sudrabiņa ieluokiem 7650. nāte̦nas, leinene Fusstücher der Männer Lems. n. U.
Avots: ME II, 702
nepatika
nepatika,
1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;
2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.
Avots: ME II, 726
1) das Missbehagen:
iekāre saistīta ar patikas, nepatikas jūtām Konv. 2 743. Kaupurs lielā nepatikā šķuobīja lūpas, gruozīja ūsas un raustīja de̦gunu Seibolt;
2) die Unannehmlichkeit:
celsies nepatikas vien LP. VII, 481. viņš laida nepatikas pār galvu Seibolt.
Avots: ME II, 726
no
nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
noglāsīt
nùoglãsît, nùoglãstît, tr., abstreichen, abstreicheln: viņš nuoglāsīja dze̦lte̦nuo bārzdu Saul. viņš nuoglāsīja aprakstītas lapas sev priekšā A. XX, 37. viņš nuoglāstīja viņa vaigu Vēr. II, 144.
Avots: ME II, 785
Avots: ME II, 785
nolocīt
nùolùocît,
1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;
3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡
5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,
1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡
3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.
Avots: EH II, 65
1): n. uz augšu uzluocītas biksas Frauenb. ak tu nuo˙luokāms! Ausruf der Verwunderung
Kurmene;
3): heimlich und flink aufessen Seyershof; ‡
5) "uztīt dziju nuo vērpjamās spuoles uz tītavām" Frauenb.: nuoluoki man šuo spuoli! Refl. -tiês,
1): matu pāzmas ... viņai nuoluokuoties bija izjukušas Apsk. 1903, S. 486; ‡
3) sich eine Zeitlang wiederholt niederbeugen:
šis labu laiku nuoluocījās pa zemi, bet ne˙kā neatrada Saikava. n. (luokuoties nuopūlēties) ar uogu lasīšanu Seyershof.
Avots: EH II, 65
nopostīt
nùopùostît, tr., verwüsten, zerstören, vernichten, zu Grunde richten: nuopuostījuši visus laukus LP. VII, 174. baznīca, pils nuopuostīta līdz beidzamam akmenim. tuos pilsē̦tus tu esi nuopuostījis Psalm 9, 7. izlabuojuši labu daļu nuopuostītā darba LP. VII, 371. Sprw.: viena pakava nagla var zirgu nuopuostīt.
Avots: ME II, 835, 836
Avots: ME II, 835, 836
norakstīt
nùorakstît,
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
1) abschreiben, abspicken:
sliņķis nuorakstījis uzduotuo uzde̦vumu nuo sava biedra;
2) verschreiben, schriftlich vermachen, adoptieren:
tē̦vs ve̦cākajam nuorakstījis visu mantu. viņa nuorakstīta par audzēkni Aps. es tiku nuorakstīts viņam par dē̦lu Austr.;
3) schreibend vertreiben, eig. wegschreiben:
drudži arī tikuši nuorakstīti, t. i. ticis aprakstīts papīra gabaliņš ar zināmiem vārdiem, un tuo tad vajadzējis apēst, tad atstājis drudzis Etn. I, 83;
4) besticken, verzieren, mit Buntwerk versehen:
zīdautiņu, nē̦zduodziņu, cimdiņu, kre̦klus nuorakstīju BW. 29478; 7171; 16190; 24180. kas celiņu nuorakstīja basajām kājiņām? 4568; kuo tā vīze nuorakstīja, tuo pastala līdzināja BW. 33540. pūra vāku nuorakstīt 1107. Subst. nùorakstĩjums, das Abgeschriebene; nùorakstîšana, das Abschreiben; nùorakstîtãjs, der Abschreiber.
Avots: ME II, 836, 837
noramstīt
nùoramstît, tr., stillen, beruhigen: lielajās acīs likās apslē̦pts kluss karstums, kas kâ nuoramstīta kvēle gaidīja nuoderīgas dve̦smas AR. Refl. -tiês, sich beruhigen, sich legen: tikai kuo daudz maz nuoramstījusies jautrība tagad sacēlās juo augstuos viļņuos A. XII, 335; [allmählich zu weinen aufhören AP. n. U.].
Avots: ME II, 837
Avots: ME II, 837
norantīt
nùorantît,
2): lubas bija ... nuorantītas vajadzīgā gaŗumā Janš, Mežv. ļ. I, 203. ar cirvjiem nuorantīdami II, 367. n. ("?") rudzu lauku Ar, n. (mühsam abmähen) pļavu Schnehpeln.
Avots: EH II, 80
2): lubas bija ... nuorantītas vajadzīgā gaŗumā Janš, Mežv. ļ. I, 203. ar cirvjiem nuorantīdami II, 367. n. ("?") rudzu lauku Ar, n. (mühsam abmähen) pļavu Schnehpeln.
Avots: EH II, 80
nospraustīt
‡ nùospraûstît, mehrfach bestecken; n. ceļu ar egļu zariem Mar. tē̦va krāsne nuospraustīta ar ve̦ciėm lupatiem Tdz. 45929.
Avots: EH II, 89
Avots: EH II, 89
nosvētīt
nùosvètît,
2): nedzirdēja ... stāvu dūkšanas ... gulēja kâ nuosvētīta ("?") Vanagu ligzda 152. slimnieks guļ kā nosvētīts (nach der Kommunion)
Lubn. māte bērnu krietni nosvētīja (= sabāra) AP., Hasenp., Heidenfeld., Jürg., Kegeln., Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw.
Avots: EH II, 94
2): nedzirdēja ... stāvu dūkšanas ... gulēja kâ nuosvētīta ("?") Vanagu ligzda 152. slimnieks guļ kā nosvētīts (nach der Kommunion)
Lubn. māte bērnu krietni nosvētīja (= sabāra) AP., Hasenp., Heidenfeld., Jürg., Kegeln., Lemb., Meselau, N.-Peb., Sessw.
Avots: EH II, 94
notīt
nùotît,
1) abwickeln, abwinden, abspulen, abhaspeln:
dziju nuo spuoles, nuo tītavām;
2) bewickeln, umwinden, festwickeln:
puisis paķēris valgu, nuotinis abru LP. III, 42. Refl. -tiês,
1) sich bewickeln, sich vermummen:
divas nuotinušas sievietes Zeltm.;
2) sich abwickeln:
virve nuotīsies nuo trīsuļa Pūrs III, 151.
Avots: ME II, 875
1) abwickeln, abwinden, abspulen, abhaspeln:
dziju nuo spuoles, nuo tītavām;
2) bewickeln, umwinden, festwickeln:
puisis paķēris valgu, nuotinis abru LP. III, 42. Refl. -tiês,
1) sich bewickeln, sich vermummen:
divas nuotinušas sievietes Zeltm.;
2) sich abwickeln:
virve nuotīsies nuo trīsuļa Pūrs III, 151.
Avots: ME II, 875
novētīt
[nùovẽtît,
1) durchwindigen
(perfektiv): visa labība jau nuovētīta Bauske;
2) bestreuen (vom Winde):
viss lauks ar lapām nuovētīts Jürg.]
Avots: ME II, 886
1) durchwindigen
(perfektiv): visa labība jau nuovētīta Bauske;
2) bestreuen (vom Winde):
viss lauks ar lapām nuovētīts Jürg.]
Avots: ME II, 886
novija
pabalstīt
pabalstît, tr., unterstützen, helfen: ābeles zarus. arī viņš un māte bija pabalstījuši tā lūgumu Vēr. II, 212. tuop pabalstīta mākslas skuola II, 244. Refl. -tiês, einander unterstützen. Subst. pabalstljums, das Unterstützte; die Unterstützung; pabalstîšana, das Unterstützen; pabalstîšanâs, das gegenseitige Unterstützen; pabalstîtãjs, wer unterstützt, hilft.
Avots: ME III, 6
Avots: ME III, 6
pagaida
pagaida St., pagaids L.,
1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. 1 139; Konv. 2 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;
2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;
[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].
Avots: ME III, 25, 26
1) nauda par pagaidu, Interessen, Zinsen
L., St. (eig. Geld für das Warten); der Sing. ungewöhnlich, dafür gew. der Plur. pagàidas, pagaidi Elv., das zeitweilige Warten: mē̦dz uz katra atbē̦rta pūra labības uzbērt par pagaidām (für das Warten) lieku lāpstu Konv. 1 139; Konv. 2 209. Aus der Vorstellung naudu par pagaidu, pagaidām ņemt, Geld für das Warten (auf die Zurückzahlung) nehmen, hat sich der Begriff der Zinsen, Prozente entwickelt: Geld als Prozente, Zinsen nehmen. pagaidas - procenti par aizduotas naudas vai labības pagaidīšanu Nigr. [naudu izduot uz pagaidu, uz pagaidiem, uz pagaidām, Geld auf Zinsen geben U. nuo kāda guodīga naudinieka, kur nav jāmaksā lielas pagaidas, aizņemšuoties naudu Janš. Dzimtene IV, 53.] tev nebūs ņemt pagaidas III Mos. 25, 36. [pagaidus plēst Glück Nehem. 5. pagaidus dzīt V Mos. 23. kas savu. mantu vairuo caur pagaidiem Spr. Sal. 28, 8.] pagaidu dzinējs, pagaidu plēsējs, der Wucherer II Mos. 22, 25; pagaidu maksātājs. pagaidu istaba, ein Zimmer zum Warten, ein Wartezimmer; pagaidu vieta, ein vorläufiger, interimistischer Ort: šinī gadījumā debesis nav ieskatītas par laimes vietu, bet drīzāk par pagaidu vietu, kurp jāsanāk visiem Etn. IV, 170. pagaidu kvīte, eine Interimsquittung. cietums ir dažreiz pagaidu suods B. Vēstn. tur bij pagaidu priekšraksti lauku skuolām Kronw. vis pirms jālūkuo pagaidu zārks dabūt LP. VII, 384. pagàidãm, pagaidu, pagaidus B. Vēstn., pagaidiem Golv., pagaižām, einstweilen, interimistisch. vorläufig, aushilfsweise, als Notnagel: Anniņu paņēmās glabāt pagaidām tās pašas sieviņas Kaudz. kaimiņuos turēju pagaidām (Var.: atsakāmu, aizbāžam) arājiņu; kad man dievs citu deva, tam es skaisti atsacīju BW. 10493. ēd, ciemiņ, pagaidām sestdien ce̦ptu plācenīti! rīta agri miltus malšu, tad es tevi pamieluošu 19256;
2) der Notnagel:
ak, tad mēs bijām tie pagaidas! A. XVI, 778;
[3) Frühstück, damit man die Mahlzeit erwarten kann
("wohl mehr lokal und scherzweise") U. - Zu pagaida 1; s. auch Schwabe Latvju kult. vē̦sture I, 1, 243.].
Avots: ME III, 25, 26
pakurstīt
pakur̃stît [li. pakùrstyti], tr., freqn., pakur̃t [li. pakùrti],
1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;
2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;
[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].
Avots: ME III, 51
1) unten Feuer anmachen:
juo vācietis augsti lē̦ktu, vēl pakurtu uguntiņu VL.;
2) ein wenig anheizen, anzünden:
ne ugune (für uguns) pakurstīta BW. 27222. pakuŗam uguntiņu 32892;
[3) = izkurt" aushitzen":
jau pakurts "es ist schon ausgehitzet" Für. I, unter kurt].
Avots: ME III, 51
pantains
‡ pañtains Iw. "ungleichmässig" : vārpas nav ik gadus viena pilnuma; dažreiz tās ir tādas izraustītas, tādas pantainas.
Avots: EH II, 160
Avots: EH II, 160
parkšķināt
par̃kšķinât [Ruj., Arrasch, par̃kšinât C., PS.], par̂kšinât (Lis.], parkstinât, intr., freqn., wiederholt quarren, schnarren, [schnarren machen Ruj.], schwirren, zirpen, klappern, mit der Jagdklapper Lärm machen Etn. IV, 163. tās ir visas tukšas frazes, kuo tu tur parkšķini Purap. stārks parkšķina [Prawingenod. parkšina Stuhrhof] ve̦ca bē̦rza galuotnē Purap., [Ar.]. tītari, zuosis, pīles parkšķina Dok. A., [Kokn., parkšina PS., C., Lis.]. jaunās ē̦kās, malkas strēķuos dažreiz ķirmeļi parkšķina LP. VII, 647. [(strazds) parkšķinādams... lē̦kā ap būrīti Janš. Dzimtene V, 218. Refl. -tiês, intensiv parkšķinât: tās te parkšķinās kâ negudrs; ne aizklausīties nevar Saļgaln.]
Avots: ME III, 91
Avots: ME III, 91
pārkulstīt
pāršļakstīt
pãršļakstît, tr.; über den Rand eines Gefässes spritzen: muca, gar kuŗu tecēja pāršļakstīta balta krējuma strīpa Duomas I, 738.
Avots: ME III, 181
Avots: ME III, 181
pārsvētīt
pãrsvètît,
1): tuos (Fische vor dem Essen)
viņš ar pārsvētīja (segnete) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 180); Fürbitte mit Handauflegung halten Walk n. BielU. pēc popa pārsvētīšanas ve̦lns palika vēl niknāks Pas. IV, 205. visa zeme pārsvētīta: visu zemi Jezus gāja kristīdams, svētīdams Tdz. 54854.
Avots: EH XIII, 213
1): tuos (Fische vor dem Essen)
viņš ar pārsvētīja (segnete) Elger (Günther Altle. Sprachd. I, 180); Fürbitte mit Handauflegung halten Walk n. BielU. pēc popa pārsvētīšanas ve̦lns palika vēl niknāks Pas. IV, 205. visa zeme pārsvētīta: visu zemi Jezus gāja kristīdams, svētīdams Tdz. 54854.
Avots: EH XIII, 213
pārtecēt
pãrtecêt, tr., intr.,
1) hinüberlaufen, über etwas laufen - mit
pār, pa und dem Akk. der Raumerstreckung: apzeltīta vāverīte pār celiņu pārtecēja BW. I3328. me̦lna uodze pārtecēja pa bāliņa pagalmiņu 12080. pate savu pagalmiņu dziedādama pārtecēju 6882. skudra ceļu pārtecēja 1326;
2) überfliessen:
piens pārtecējis pār trauka malām;
3) ["einen Riss bekommen":
glāze pārtecējusi Celm.];
4) besser laufen als ein anderer
(mit dem acc.). Refl. -tiês, sich müde laufen, laufend sich überanstrengen.
Avots: ME III, 182
1) hinüberlaufen, über etwas laufen - mit
pār, pa und dem Akk. der Raumerstreckung: apzeltīta vāverīte pār celiņu pārtecēja BW. I3328. me̦lna uodze pārtecēja pa bāliņa pagalmiņu 12080. pate savu pagalmiņu dziedādama pārtecēju 6882. skudra ceļu pārtecēja 1326;
2) überfliessen:
piens pārtecējis pār trauka malām;
3) ["einen Riss bekommen":
glāze pārtecējusi Celm.];
4) besser laufen als ein anderer
(mit dem acc.). Refl. -tiês, sich müde laufen, laufend sich überanstrengen.
Avots: ME III, 182
pārvērst
pãrvḕrst, pãrvḕrtît, tr.,
1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;
2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]
Avots: ME III, 187
1) verwandeln, umgestalten, verändern:
ūdeni par vīnu. [ve̦lns meitas pārvērse par ķēvēm Pas. III, 246. viņa sirds lai tuop pārvērtīta Glück Dan. 4, 13. kas par čūsku ir pārvērtīts II Mos. 7, 15.] pie pārvērtītiem tu rādies pārvērtīts Psalm 18, 27. jaunais likums pārvērsa apstākļus B. Vēstn.;
2) hinüberwenden, hinüberziehen:
es būt[u] savus gaŗus matus pār vainagu pārvē̦rtusi! Ltd. 1170. Refl. -tiês, sich verwandeln, sich verändern: par gaismas bē̦rniem pārvēršas GL. sviests pārvērties asinīs LP. VII, 557. Liena pārvērtījās it kâ sakarsē̦ts, sarkans tē̦rauds Kaudz. M. [Bei Manz. in dieser Bed, auch pārvērt(ies) (falsch?); pārvēries par nežēlīgu Post. III, 161. bē̦das taps drīz lielā priekā pārve̦rtas Post. I, 21.]
Avots: ME III, 187
pasūtīt
pasùtît, tr., ein wenig schicken, bestellen [?]: jūs saaicinājāt visu valsti kuopā un pasūtījāt uz šuo dienu šurp jaunu ruobežu saņemt Kaudz. [jī pasūta Veļu Jāni tāļāk uz jaunākuo māsu Pas. II, 134 (aus Rositten).] gadījās liela zivs, kâ pasūtīta LP. V, 316.
Avots: ME III, 110
Avots: ME III, 110
pasvētdiena
pasvètdìena, ein halber Feiertag. Jetzt werden die Heiligentage pasvētdienas genannt Mag. XX, 3, 57. pasvētdienās, kuŗu piemiņa nuo senatnes laikiem atlikusēs, kaunas iet ārpus mājas strādāt Etn. I, 75. abas pirmās ce̦turtdienas jeb kristdienas te pa daļai tiek svētītas nuo se̦najiem laikiem kâ pasvētdienas Etn. II, 179,
Avots: ME III, 111
Avots: ME III, 111
piebārstīt
pìebãrstît, piebārkstît, vollschütten, zuschütten: ābele, sniega vizuļiem piebārkstīta Brig. Vizb. 70. korridori piebārstīti skujām MWM. X, 930. (zirņus) ē̦duot arī uz grīdas piebārstīja Latv.
Avots: ME III, 238
Avots: ME III, 238
piekraistīt
pìekraistît,
1) mit Sahne vollschöpfen:
p. pilnu puôdu krējuma Arrasch, Lin.;
2) besprengen, bespritzen:
grīda piekraistīta ar krējumu, dubļiem Warkl.
Avots: ME III, 258
1) mit Sahne vollschöpfen:
p. pilnu puôdu krējuma Arrasch, Lin.;
2) besprengen, bespritzen:
grīda piekraistīta ar krējumu, dubļiem Warkl.
Avots: ME III, 258
pievērpt
pìevḕrpt,
1) zu-, dazuspinnen:
ve̦cā māte plāni vērpa tumšajā kaktiņā; pievē̦rpuse blusai kāju, circenim de̦guntiņu BW. piel. 2 7003;
2) spinnend, mit Gesponnenem anfüllen:
vai spuolīti nepievērpu par trijām nedēļām? BW. 6912. dažreiz pievē̦rptās spuoles "izme̦t" uz tītavām Vēr. I, 1453. Refl. -tiês, für sich fertig-, vollspinnen.
Avots: ME III, 310
1) zu-, dazuspinnen:
ve̦cā māte plāni vērpa tumšajā kaktiņā; pievē̦rpuse blusai kāju, circenim de̦guntiņu BW. piel. 2 7003;
2) spinnend, mit Gesponnenem anfüllen:
vai spuolīti nepievērpu par trijām nedēļām? BW. 6912. dažreiz pievē̦rptās spuoles "izme̦t" uz tītavām Vēr. I, 1453. Refl. -tiês, für sich fertig-, vollspinnen.
Avots: ME III, 310
pinekls
pine̦kls, pineklis,
1) die Fessel, namentl. die Fussfessel der Pferde:
dze̦lzu pine̦kli, eiserne Fesseln. Sprw.: kad tu pine̦klus sāktu ēst! izstaipa kâ pine̦klu Saul. III, 69. iedevis zirga pine̦klu LP. VI, l, 76. puišiem zirgu pineklīti (Var.: -iņus) BW. 32421 var.;
2) pineklis, eine Art geflochtenes Strumpfband
Bielenstein Holzb. 426 (mit Abbild.);
3) der Pl., ein Fehler am Bein:
bē̦rns, kam vēja pinekļai, iet tītaviskis JK. VI, 41. kad neiet kājām jeb iedams kājas liek krustiski, tad viņam ir pine̦kli BW. I, S. 184. In Lös. n. Etn. IV, 164 pine̦kli: slimība pie maziem bē̦rniem, kuo vecenes ārstē ar zirgu pine̦klu;
4) zaķu pinekļi, vinca minor
Etn. I, 30; saulguozes pineklis, umschreibende Bezeichnung der Schlange Dond. - Zu pît.
Avots: ME III, 219
1) die Fessel, namentl. die Fussfessel der Pferde:
dze̦lzu pine̦kli, eiserne Fesseln. Sprw.: kad tu pine̦klus sāktu ēst! izstaipa kâ pine̦klu Saul. III, 69. iedevis zirga pine̦klu LP. VI, l, 76. puišiem zirgu pineklīti (Var.: -iņus) BW. 32421 var.;
2) pineklis, eine Art geflochtenes Strumpfband
Bielenstein Holzb. 426 (mit Abbild.);
3) der Pl., ein Fehler am Bein:
bē̦rns, kam vēja pinekļai, iet tītaviskis JK. VI, 41. kad neiet kājām jeb iedams kājas liek krustiski, tad viņam ir pine̦kli BW. I, S. 184. In Lös. n. Etn. IV, 164 pine̦kli: slimība pie maziem bē̦rniem, kuo vecenes ārstē ar zirgu pine̦klu;
4) zaķu pinekļi, vinca minor
Etn. I, 30; saulguozes pineklis, umschreibende Bezeichnung der Schlange Dond. - Zu pît.
Avots: ME III, 219
plātīt
plãtît, -u, -ĩju, freqn. zu plèst, tr.,
1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;
2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,
1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;
2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;
3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".
Avots: ME III, 331
1) breit machen, ausbreiten, auseinandersperren:
tu atnāci nuo kruodziņa, vilnānītes plātīdama BW. 9648. dzied[u] ruociņas plātīdama (Var.: mē̦tādama) BW. 98. muti plātīt, das Maul aufsperren U.: dziedi, muti plātīdama BW. 22698. tā baŗas ar māmiņu, visu muti plātīdama (Var.: atplē̦tusi) 862;
2) karašas plātīt, Kuchen mit Sahne oder Ei bestreichen
U. - Refl. -tiês,
1) sich ausbreiten:
pūš vējiņš maguonē; lai maguone plātījās BW. 7803. kâ siltās vasaras naktīs tālumā plātuošās rūsa Vēr. II, 1252;
2) beim Reden mit den Händen fechten
U.: plātās kâ rūsa Etn. IV, 75, zu einem gesagt, der grosstuend stark gestikuliert;
3) sich breit machen, sich bräsen
U.; paradieren, seine neue Kleidung zeigen Mag. XIII, 2, 55; gross tun, prahlen: Sprw. plātās kâ pāvs, kâ tītars. plātās kâ gailis uz sē̦tas, kâ kaķis pa le̦du. ne tā mana līgaviņa, kas pa priekšu plātījās (Var. platījās); tā būs mana līgaviņa, kas nuo manis bēgšus bēga BW. 11341 var. kuo jūs ar naudu plātāties, tas tikai nieks! LP. V, 405. Subst. plãtîšana, das Breitmachen, Ausbreiten, Auseinandersperren; plãtîšanâs, das Sichausbreiten; das Gestikulieren, Grosstun, Prahlen, Sichbreitmachen: viss bija nuoticis bez kādas lielīšanās un plātīšanās Vēr. I, 1304; plãtîtãjs, wer breit macht, ausbreitet, auseinandersperrt; plãtîtãjiês, wer sich breit macht, gestikuliert, der Prahler.- Zum ã vgl. li. plõtis "Breite", plótas "breiter Platz".
Avots: ME III, 331
posteklis
puõsteklis, jem., der alles zerstrirt od. verdirbt Vank., Schibbenhof, Vīt., Palzmar, puostîtãjs: tur re̦dzami puostekļi un nekārtība Latv.; in N.-Peb, dafür auch puostaklis: pùosteklis 2 "izpuostīta vieta" Oppek., Schwanb., Sessw., Odsen.
Avots: ME III, 459
Avots: ME III, 459
postumi
‡ pùostumi 2 Liepna,
1) "nuojaukta, izpuostīta vieta": jie caur tūnas puostumiem laida cauri guovis;
2) "nieki, pļāpas˙° kuo tu tādus puostumus runā? Zu puõsts 1.
Avots: EH II, 347
1) "nuojaukta, izpuostīta vieta": jie caur tūnas puostumiem laida cauri guovis;
2) "nieki, pļāpas˙° kuo tu tādus puostumus runā? Zu puõsts 1.
Avots: EH II, 347
priekšlaik
prìekšlaĩk, priekšlaĩkã; prìekšlaĩku, prìekšlaĩkus, Adv., vorher, vordem, vorzeitig, vor der Zeit, verfrüht: man jau jūsu nauda nuoskaitīta. . varu ieduot jums jau priekšlaik De̦glavs Rīga II, 1, 440. tik tre̦knas neuzbaŗuojuši, . kâ Māŗa priekšlaik LP. V, 413. Visvalds ar savu nāvi ievadītu savus ve̦cākus priekšlaikā bedrē Lautb. Luomi 65. priekšlaikā ne˙kuo neizteikt ebenda 182. ja pats nebūsi priekšlaikā ietaupījis MWM. VIII, 330. ja nauda man priekšlaiku ieduotuos ruokā LP. VI, 1, 222. meita apgalvuoja, lai nepriecājuoties priekšlaiku VI, 611, tuo jau tâ priekšlaiku nevar zināt CTR. I, 58. ve̦lns nevarēja iztlkt priekšlaikus nelūkuojis LP. VII, 1176: brūtgāna māju tuvumā striķus jau priekšlaikus atraisa BW. III, 1, 15.
Avots: ME III, 396
Avots: ME III, 396
priekšraksts
prìekšraksts,
1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. 2 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;
2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.
Avots: ME III, 397
1) das Beispiel, Muster:
burtus vajaga pēc duota priekšraksta jeb manuskripta sastādīt jeb salikt zināmā kārtā Konv. 2 482; prtekšraksti, Vorschriften (zum Nachschreiben) U.;
2) die Vorschrift
(fig.), der Befehl: senāki... tikušas pēc baznīcas priekšraksta svētītas arī citas "Māŗas" dienas Etn. III, 171.
Avots: ME III, 397
puķe
puķe, verächtl. Demin. puķele, ein Demin. puķiņa BW. 10071, 5, bei Manz. auch puķis, Demin. puķītis,
1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,
a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;
b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;
c) anemone nemorosa
Salisb.;
d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,
a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;
b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;
c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;
d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;
e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,
a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;
b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,
a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;
b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,
a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;
b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;
2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;
3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;
4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;
5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.
Avots: ME III, 405, 406
1) die Blume.
alus puķe, die Berberitze (berberis vulgaris L.) RKr. II, 67; auzu puķe, Kornrade (githago segetum) Konv. 1 913; baltā p.,
a) weisse Seerose (nymphaea alba)
Peņģ.;
b) weisse Ackerkamille ( anthemis arvensis
L.) RKr. II, 66, Gr.-Buschhof;
c) anemone nemorosa
Salisb.;
d) Wucherblume (chrysanthemum)
RKr. II, 69; Konv. 1 182: baltā puķe (chrysanthemum leucanthemum) de̦r iegriezumam vai iecirtumam Bers. n. Etn. I, 66; brīnuma p., Wunderblume (mirabilis jalappa) Peņģ.; bults puķīte, polygala RKr. XVI, 15; caurā puķe, prunella vulgaris L. Dond. n. RKr. III, 72; dze̦guzes od. dze̦gužu p.,
a) Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 73;
b) Schuppenwurz (lathraea squamaria
L.) RKr. II, 73; Konv˙l 231; Konv. 2 359;
c) Breitkölbchen (platanthera bifolia Rich.)
RKr. II, 75;
d) Knabenkraut (orchis
L.) RKr. lI, 74;
e) primula officinalis Salis; ežu puķe, achillea millefolium L. Dobl. n. RKr. III, 68; Etn. III, 6; ezeļa p., ononis arvensis Konv. 2 2099; gurķu p., Gurkenkraut (borrago officinalis
L.) RKr. I1, 68; Mag. IV, 2, 28; kviešu p., Kornrade (githago segetum Desf.) RKr. III, 70; Konv. 1 913; laimes p. (erigeron acer) Konv. 2 241; Māŗas (Maures [fūr Māres ?] Mag. IV, 2, 62) p., Massliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; me̦dus p.,
a) galium verum L. Dond. n. RKr. III, 70;
b) alyssum L. Konv. 2 97; meļu p., Kuckucksblume (lychnis flos cuculi
L.) RKr. II, 73; mēr,a p., Schafgarbe (achillea millefolium L.) RKr. II, 64, Kursiten; miruoņu p.,
a) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;
b) sedum acre L. Wenden n. RKr. III, 72; miežu p., githago segetum Desf . RKr. III, 70; pārceļamā puķe, Quellen Ehrenpreis (veronica beccabunga
L.) RKr. II, 80; Pēter,a p., campanula glomerata L. Lös. n. RKr. III, 69; precnieku p., aster salicifolius Schaller Kokn. n. RKr. III, 69; pur(v)a puķe Ruj., Kand., die Dotterblume; puoļu ķēniņa puķe U. (unter puolis), Glockenblume (campanula glomerata); rasu puķīte, alchemilla vulgaris L. Konv. 2 3368; rāva p., brennender Hahnenfuss (ranunculus flammula L.) Konv. 1 532; rudens p.,
a) Einblatt (parnassia palustris
L.) Mag. IV, 2, 38; 80; Konv. 2 3168;
b) aster salicifolius Schaller
Dobl. n. RKr. III, 69; rudzu p., centaurea cyanus Mag. IV, 2, 60, Etn. IV, 1; salaku p., Kuhschelle, Küchenschelle (anemone pulsatilla L.) RKr. II, 66; saules p., Sonnenblume (helianthus annus L.) RKr. II, 72; sviesta p. A. v. J. 1899, S. 98, trollius europaeus PS., Arrasch; tītaru p., Schafgarbe (achillea millefolium) Etn. III, 6; uguns p., scharfer Hahnenfuss (ranunculus acer L.) Konv˙l 532; Etn. II, 135; vīķu p., githago segetum Desf. Fest. n. RKr. III, 70; vīna puķīte, Schattenblume (majanthemum bifolium D. C.) RKr. II, 74; zilā puķīte, Leberblümchen (anemone hepatica L.) RKr. II, 66; ziepju puķe, polygala amara L. Wenden, Trik. n. RKr. III, 72;
2) das Demin. puķĩte als Liebkosungswort (hauptsächl. fūr Mädchen) gebraucht, z. B. in der Verbind.
puķīte, ruozīte! Blümchen, Röschen! U. puķīt[e] mana līgaviņa BW. 17115. tautiet[i]s mani mīļi lūdz: nāc, puķīte, šuoruden! 15044;
3) puķes, Buntwerk
Bergm. n. U.;
4) puķes, der Strumpfzwickel
Bergm. n. U.;
5) kāzu puķe Plutte Katal. 60, = trideksnis, ē̦rkulis. Aus liv. puḱḱ od. puťť "Blume", s. Thomsen Beröringer 274.
Avots: ME III, 405, 406
raķis
I raķis,
1) die Garnwinde
Sassm.: dziju tin nuo tītavām uz raķīša. bet nuo raķīša uz šķē̦rkuokiem; "ein Gerät zum Anfertigen von Štricken" Siuxt; auf d. Rocke(n) beruhend?
2) raķi, Holzkreuze, welche das Netz spannen und die Enden mit der Strömung in die Tiefe ziehen
Etn. II, 107, Bielenstein Holzb. 653;
3) naudas raķis, ein langer Geldbeutei
Linden n. U., Mag. XIII, 2, 62;
4) "?": māte lika raķi [vaķi?] griezt BW. 24126.
Avots: ME III, 476
1) die Garnwinde
Sassm.: dziju tin nuo tītavām uz raķīša. bet nuo raķīša uz šķē̦rkuokiem; "ein Gerät zum Anfertigen von Štricken" Siuxt; auf d. Rocke(n) beruhend?
2) raķi, Holzkreuze, welche das Netz spannen und die Enden mit der Strömung in die Tiefe ziehen
Etn. II, 107, Bielenstein Holzb. 653;
3) naudas raķis, ein langer Geldbeutei
Linden n. U., Mag. XIII, 2, 62;
4) "?": māte lika raķi [vaķi?] griezt BW. 24126.
Avots: ME III, 476
rakstīt
rakstît, -u, -ĩju, tr.,
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;
2) zeichnen
U.;
3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;
4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;
5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;
6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,
1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;
2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;
3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,
1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;
2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.
Avots: ME III, 473, 474
runtulis
‡ ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.
Avots: EH II, 385
Avots: EH II, 385
rustēt
rustêt U., Karls., -ẽju, rustît, -u (Druw.) od. -ĩju (U.), -ĩju, rustuôt, tr.,
1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;
2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.
Avots: ME III, 564
1) rustêt Nauksch., Alksnis-Zundulis, rustît Nauksch., rustuôt Dr., beizen, lohen:
rustītas un mītas pastalas Plutte 74.; rustêt, gerben: nuodzen ādai vilnu, lai var likt rustēt! Lievenbersen;
2) rustêt Adiamünde, Treiden, rustît Freiziņ, Celm., rustuôt Kursiten, (mit Ellernrinde
Celm.) färben; die Grundfarbe geben Druw. (rustît): pirms deva vajadzīgo krāsu, iepriekš nuovārīja alūna kausējumā, kuo sauca par rustīšanu Druw.
Avots: ME III, 564
sadabūt
sadabût, sadabuĩt Dunika, tr., mit Mühe aufsuchen, finden, bekommen; zusammenbekommen, zusammenschaffen: zvē̦ri sadabūjuši lāču pienu LP. IV, 51. ve̦lns sadabū cirvi IV, 78. ratiņu un tītavas tē̦vs Vāczemē ātri sadabūja V, 212. kur tu nu tagad kādu ē̦ku sadabūsi! A. XX, 402. nabadziņš nevar ne kūmus sadabūt, pēc sadabūtām ziņām izrādās... Krilova pas. 72. cik nebij kaŗa, kamē̦r rekrūšus sadabūja kuopā Kaudz. M. 105. ienaidnieks sadabūjis vēl lielāku kaŗaspē̦ku LP. IV, 67. sadabūt jaunus spē̦kus II, 30. nevarējuši nuoliktā skaita ne˙kādi sadabūt VI, 162, izmeklējies pēc pūķiem šur, tur ne˙kur sadabūt! VII, 754. - sadabūts bē̦rns Sudr. E. MWM, v. J. 1898, S. 816, ein uneheliches Kind. sadabût uozuolu drumslâs, die Eiche zu einem Haufen von Spänchen zusammenschichten Le. Leseb.
Avots: ME II, 607
Avots: ME II, 607
sadurstīt
sadur̃stît, tr., freqn.,
1) (mehrfach) zusammenstechen:
sadurstīt drēbes kniepadatām;
2) (mehrfach) zerstechen, zersticheln:
vilkaci sadursta ar dakšām LP. VII, 857. misiōnārs, kuŗu pagāni sadurstījuši MWM. VI, 274. saskrambāja un sadurstīja kājas ebenda S. 16. manas ruokas sadurstītas Vēr. II, 975.
Avots: ME III, 617
1) (mehrfach) zusammenstechen:
sadurstīt drēbes kniepadatām;
2) (mehrfach) zerstechen, zersticheln:
vilkaci sadursta ar dakšām LP. VII, 857. misiōnārs, kuŗu pagāni sadurstījuši MWM. VI, 274. saskrambāja un sadurstīja kājas ebenda S. 16. manas ruokas sadurstītas Vēr. II, 975.
Avots: ME III, 617
saime
‡ II sàime Nötk. "sasiešana ar saitiņu" (?): spuoles tinuot uz tītavām, ar saitiņu (saimi) vairāk reizes pārsèja, nuo kā radās nuodalījumi; dzijas tinuot vaļā, bieži vien saimes vietā ietrūka pavediens.
Avots: EH XVI, 412
Avots: EH XVI, 412
sajēga
sajẽ̦ga, auch sajēgsme* Wid., der Verstand, das Verständnis, der Begriff, die Vorstellung: skaita pātarus visu nakti, it kâ bez pilnas sajē̦gas Kaudz. M. 127. Raudupiete it kâ bez sajē̦gas atkārtuo Blaum. atraduši vīru puspaģībušu, bez sajē̦gas LP. III, 108. mākslas sajē̦ga A. XI, 746. attīstīta skaistuma sajē̦ga Alm. Kaislību varā 103. prāta sajē̦ga A. XI, 743. Ķencim nav par kūrātōrijumu sajē̦gas Kaudz. M. 196. man arī sajē̦ga tādās lietās D. Goŗkijs 50. jums . . . par tādām lietām nav ne mazākās sajē̦gas A. v. J. 1896, S. 811, man jūtas un sajēgsmi atmiņas sien JR. V, 170. pie mūsu sajēgsmes ruobežām Asp.
Avots: ME II, 640
Avots: ME II, 640
sakārstīt
sakãrstît, tr., freqn., (hin und wieder) hängen, aufhängen, zusammenhängen (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen) Spr.: pie sienām visādas izruotājumu skrandas sakārstītas Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 26. Refl. -tiês, (mit jem.) anbinden Spr.
Avots: ME II, 648
Avots: ME II, 648
salaistīt
salaîstît, tr., freqn. zu saliet,
1) (wiederholt) zusammengiessen:
ēdiena atliekas kādā samazgu spannī salaistījusi JR, VII, 72;
2) (wiederholt tüchtig) begiessen:
vakariņas bija salaistītas ar miega zālēm Pas. IV, 10. Refl. -tiês, sich (wiederholt tüchtig) begiessen: labi salaistās ar uožamām zâlēm LP. I, 84.
Avots: ME II, 665, 666
1) (wiederholt) zusammengiessen:
ēdiena atliekas kādā samazgu spannī salaistījusi JR, VII, 72;
2) (wiederholt tüchtig) begiessen:
vakariņas bija salaistītas ar miega zālēm Pas. IV, 10. Refl. -tiês, sich (wiederholt tüchtig) begiessen: labi salaistās ar uožamām zâlēm LP. I, 84.
Avots: ME II, 665, 666
salaitīt
salaitît,
1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡
2) verprügeln
Saikava: s. puiku.
Avots: EH XVI, 423
1): ešu salàitīta 2 vēl slimāka Saikava; ‡
2) verprügeln
Saikava: s. puiku.
Avots: EH XVI, 423
samastīt
samastît, tr., zusammenflechten, verstricken: kam tu duru netaisīji?... man ruociņas samastītas BW. 3462.
Avots: ME II, 681
Avots: ME II, 681
saraustīt
saraûstît, freqn.,
1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;
2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;
3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,
1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;
2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.
Avots: ME II, 713
1) tr., (mehrfach) zerreissen, entzweizerren, auseinanderzerren:
zirgi... saraustīja ze̦lta gruožus BW. 33693. pavada bij saraustīta Krišs Laksts 47, ķēniņš liek... viltnieku sagrābt un četriem me̦lniem zirgiem saraustīt LP. IV, 281. kad bē̦rns žaguo, tad saka, ka viņš saraustīšuot visas savas iekšiņas Etn. II, 163. saraustījuši visus dzelžus (Gitter) LP. VI, 217. dusmās saraustīji būrīša drātis Niedra. vaga izskatās saraustīta, izplūkāta Stari III, 225;
2) Part. saraûstîts, fig., kurz, abgebrochen, unvollständig, undeutlich, verzerrt:
viņa sāka saraustītuos teicienuos Asp. 9. saraustītiem vārdiem... tē̦luoja Alm. Kaislību varā 114. Mārtiņš runā... saraustīti, neskaidri A. Upītis J. l. 8. nav nedz gaišs, nedz tumšs, bet ir kaut kas nenuoteikts, saraustīts JR. V, 96. saraustītie murgi MWM. XI, 114;
3) tr., intr., stark zerren
(perfektiv): ve̦lns... saraustīja ple̦cus, un nuobrīnuojās Pas. III, 236 (aus Bikava). Ješkam patīkas, kad Laimiņa sarausta aiz auss Krišs Laksts 57. Refl. -tiês,
1) sich überheben, sich überanstrengen:
sieva caur un caur sevi saraustījusēs pēc gŗūtiem darbiem Sassm., Ahs. n. RKr. XVII, 50;
2) sich plötzlich (eine kurze Weile) bewegen:
uola saraustās JK. V, 1. 44.
Avots: ME II, 713
sasaistīt
sasaistît,
1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas 2 (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡
2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.
Avots: EH XVI, 445
1): ve̦l[n]s kārkluos lûkus plēsa, dzīrās mani s. (Var.: cieti siet); sasien[i] pats savu sievu! Tdz. 55256. sasaîstītas 2 (mehrfach zusammengebunden)
dzīstiņas Seyershof; ‡
2) durch Binden erzeugen (hervorbringen):
čigāns mans tē̦vs bija, čigāniete - māmuļiņ[a]; čigāns mani sasaistīja nuo kažuoka lupatām Tdz. 54567, 4 var.
Avots: EH XVI, 445
sašaust
sašàust, freqn. sašaustît L., tr., geisseln (perfektiv): jātnieks bij švītras mugurā sašautis LP. VI, 685. miesa tapa asiņaina sašausta Asp. mana sirds ir upuru bultām sašaustīta Stati I, I 15.
Avots: ME III, 754
Avots: ME III, 754
saskalas
saskalas: auch (Spülicht) AP., C., N.-Peb.; Spülicht vom Spülen von Milchgefässen Serben; Spülicht vom Spülen von Milchgefässen und Biertonnen Lubn.; "salaistītas atliekas" Lub., Meselau, Prl., Saikava, Wolmarshof; pie ļaužu ēdienu atliekām piešļākdama kādas saskalas Janš. Līgava I, 401.
Avots: EH XVI, 447
Avots: EH XVI, 447
saslaistīt
saslaistît, tr., aufstellend, aneinanderstellend anfertigen: tautu dē̦la istabiņa žagariem saslaistīta BW. 25831, 2. atradu (sc.: istabiņu) skangaliem saslaistītu 25816, 2. Refl. -tiês, sich in die Höhe heben: matu palieki gar galvas sāniem saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134.
Avots: ME III, 735
Avots: ME III, 735
saslapēt
saslapêt Wid., Dr., tr., saslapinât, nass machen, benetzen, durchnässen: akmeņus vajaga labi saslapēt Būvmācība 37. Lietus pa˙visam saslapējis manus papīrus, meine Papiere sind ganz beregnet Dr. saslapināts dvielis Straut. Vesel. 48. saslapināt ūdenī Konv. 2 1816. jāuzskatās, ka ķieģelus pienācīgi saslapinātu Būvmācība 19. Refl. -tiês, durchnässt werden: jūsu drēbes ir saslapējušās Apsk. v. J. 1905, S. 335. tiklīdz (sc.: tītari) dabūjuši saslapināties, tad nuosprāguši LP. VII, 473.
Avots: ME III, 735, 736
Avots: ME III, 735, 736
sašļaukt
sastatīt
sastatît,
1): lejā rudzus nuopļaunam, kalnā kūļus sastatām Tdz. 50252. rudzi ... sastatīti statiņuos Pas. IX, 417. lauks viss ... nuopļauts un sastatīts Janš. Dzimtene II, 19. kārmi ... sastatīti (gebaut, errichtet)
pa lielā ceļa malu Pas. XV. 29 (aus Lettg.); "Borchow" ME. III, 745 zu ersetzen durch "Pas. VII, 402 (aus Borchow)"; ‡
2) = sastãdît 1: tupiņas bijušas sastatītas Pas. VIII, 149 (aus Borchow).
Avots: EH XVI, 451
1): lejā rudzus nuopļaunam, kalnā kūļus sastatām Tdz. 50252. rudzi ... sastatīti statiņuos Pas. IX, 417. lauks viss ... nuopļauts un sastatīts Janš. Dzimtene II, 19. kārmi ... sastatīti (gebaut, errichtet)
pa lielā ceļa malu Pas. XV. 29 (aus Lettg.); "Borchow" ME. III, 745 zu ersetzen durch "Pas. VII, 402 (aus Borchow)"; ‡
2) = sastãdît 1: tupiņas bijušas sastatītas Pas. VIII, 149 (aus Borchow).
Avots: EH XVI, 451
sastatīt
sastatît, tr., zusammenstellen, nebeneinanderstellen: meitas stāvēja sastatītas eiļā Borchow. tādās šķirās sastata arī tuos citus vārdiņus Kronw. Refl. -tiês, sich zusammenstellen, sich nebeneinanderstellen.
Avots: ME III, 745
Avots: ME III, 745
saulrīts
šausmības
šàusmības 2 : auch Singularformen: drīz paradīzes gaismas tīta, drīz dziļu nakšu šausmības Fausts (1936) 66.
Avots: EH II, 623
Avots: EH II, 623
savārtīt
savā`rtît, hin und her wälzend unsauber machen Spr., sich wälzend verwühlen Salis: savārtītajiem sāniem Zalktis 1, 101. visas pa putekļiem savārtītas A. XX, 649. (pumpurs) smiltīs savārtīts 225. puisis ar meitu plē̦sdamies savārtījuši gultu Ahs. Refl. -tiês, sich hin und her wälzend unsauber werden.
Avots: ME III, 783
Avots: ME III, 783
savīstīt
savīstît U., (mundartl. mit eingeschobenem k) savīkstît, tr.,
1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;
2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;
3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;
4) = atluocît: savistît 2 bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.
Avots: ME III, 790
1) zusammenwickeln
V., zusammenfalten; einwindeln U., einwickeln: Dīdeklis paņe̦m... drēbes, savīsta muskulī A. XX, 723. savīkstīts drēbes gabals Stari II, 360. karuogs savīstīts MWM. VIII, 43. tā... saķēra sava vaļējā kre̦kla apkakli, tuo cieti savīkstīdama Alm. Meitene nuo sv. 57. savīstīja mani siltās se̦gās D. Kleinb. J. 76. savīkstīja bē̦rnu lupatiņās Fas. IV, 116 (aus Domopol). tēja savīkstīta sarkanā papīrītī Turg. Muižn. per. 66;
2) dūres savī(k)stīt, die Fäuste ballen;
3) = samîcît, salùocît, saspiest: kad viņš man ķērās pie rīkles, tad viņu savīkstīju De̦glavs Ve̦cais pilskungs 23;
4) = atluocît: savistît 2 bikses līdz ceļiem Dunika. Refl. -tiês, sich einwickeln: savīstījusies vecene Ezeriņš Leijerk. I, 264. savīkstījies paunās (ve̦cās drēbēs) Nerft.
Avots: ME III, 790
sažņirgties
sažņir̂gtiês,
1) krampfhaft und knirschend zusammenstossen
(intr.) Mar., Vank., Sonnaxt: pie katra plēsiena zuobi sažņirdzās Duomas I, 1029;
2) "das Gesicht verziehen"
Nötk., (zum Weinen) Mahlup;
3) "sich fest zusammenziehen":
ap paku aptīta aukliņa var sažņirgties tâ, ka grūti atraisīt Laud.
Avots: ME III, 800
1) krampfhaft und knirschend zusammenstossen
(intr.) Mar., Vank., Sonnaxt: pie katra plēsiena zuobi sažņirdzās Duomas I, 1029;
2) "das Gesicht verziehen"
Nötk., (zum Weinen) Mahlup;
3) "sich fest zusammenziehen":
ap paku aptīta aukliņa var sažņirgties tâ, ka grūti atraisīt Laud.
Avots: ME III, 800
sedzene
sedzene Wid., Friedrichswald, Plur. sedzenes Sessw. n. U., sedziens, sedzeniņš, sedzeniņa, ein Umschlagetuch (n. U. Plur. sedzeniņi, sedzenītes, Decken, Tücher): gribē̦dams apsegt Andŗa tē̦vu ar mīkstu sedzeni Aps. kas manu sedzeni nuoņēma, lai nāk viņu uzsegt! LP. VI, 37. kumeļā naudu devu, ne ļaudavas sedzenē BW. 21541. nava brūtes sedzeuiņa (Var.: sedzieniņa, sedzeniņas, sedzenītes, villainītes) 21525. es iesāku sedzeniņus (Var.: sedzenītes, sedzieniņus) darināt 7457. tai (= meitai) kuplāki sedzieniņi 5636. mākuoņi apklāja debesis kâ ar vienādu sedzeni D. Goŗkijs 47. gar upi pļavas kâ sedzenes izklāstītas Krišs Laksts 61. Zu segt.
Avots: ME III, 811
Avots: ME III, 811
sega
I se̦ga: ein wollener Shawl Peb. n. BielU; pazeltīta linu s. BW. 28338, 5. var. dziesmu s. (Var.: deķis) mugurā 46 var.
Avots: EH XVI, 474
Avots: EH XVI, 474
seģene
seģene U., Freiziņ, Karls., Smilt., Ronneb., Ruj., Neuermühlen, seģenis, seģenītis Salisb. n. U., eine Decke, ein grosses Tuch U.: sagšas, vilnaines, seģenes Plutte 68. māsiņ[a] ada seģenīti baltām linu šķiedriņām BW. 7436. māte steigšus apmetās seģeni A. XVI, 361. seģent ruokas tâ bija ievīstītas, ka (viņa) nespēja ar tām ne˙kā darīt Janš. Dzimtene V, 57. kalpiņš guļ ar kalpuoni apakš vienas segenītes BW. 12484. - segene, ein alter Mantel Allend. n. U. Etwa aus *segnene?
Avots: ME III, 813
Avots: ME III, 813
senlaiki
se̦nlaĩki: nuo senlaikiem viss stāv grāmatā pierakstīts Sonnaxt. uogas piedēstītas nuo sen˙laikiem ebenda. nu jau senlaikiem (längst) tādu nav ebenda. tis jau nav smagi senlaikuos (ist nicht sehr lange her) ebenda. luopi kūtī jau senlaikiem (seit langem, von alters her) Siuxt.
Avots: EH XVI, 477
Avots: EH XVI, 477
skaidrs
skaĩdrs,
1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;
2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":
3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;
4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;
5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;
6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡
7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡
8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡
2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.
Avots: EH II, 497
1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;
2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":
3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;
4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;
5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;
6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡
7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡
8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡
2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.
Avots: EH II, 497
šķērkoks
šķē̦rkùoks,
1) ein Querholz
Bielenstein Holzb. 491; das Querholz unter dem Wagenkorb Spr.;
2) ein Gestell zum Aufscheren
U.; Plur. šķē̦rkuoki, Scherhölzer Bielenstein Holzb. 3951; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 391, 393, 3951, "lielas tītavas, kur apšķērē audekli" (mit ẽ ) Dond. In der Bed. 1 dissimiliert aus šķē̦rskuoks?
Avots: ME IV, 34
1) ein Querholz
Bielenstein Holzb. 491; das Querholz unter dem Wagenkorb Spr.;
2) ein Gestell zum Aufscheren
U.; Plur. šķē̦rkuoki, Scherhölzer Bielenstein Holzb. 3951; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 391, 393, 3951, "lielas tītavas, kur apšķērē audekli" (mit ẽ ) Dond. In der Bed. 1 dissimiliert aus šķē̦rskuoks?
Avots: ME IV, 34
šķērslis
šķḕrslis,
1): auch (mit êr 2 ) AP.; šķēršļi BielU., Verbindungshölzer der vier Pfosten des Webstuhls;
‡
5) "?": š. ieme̦tas aude̦klu me̦tuot, ja kādu līkumu izme̦t, - piem., dziju nuo pirmā līkuma pārme̦t tūlīt uz trešuo, izme̦tuot uotru Sonnaxt. šķêršļi 2 ir - uz tītavām dziju tinuot - nepareizi pavedieni, kas nav uz kādu radziņu uzlikti Frauenb.
Avots: EH II, 634
1): auch (mit êr 2 ) AP.; šķēršļi BielU., Verbindungshölzer der vier Pfosten des Webstuhls;
‡
5) "?": š. ieme̦tas aude̦klu me̦tuot, ja kādu līkumu izme̦t, - piem., dziju nuo pirmā līkuma pārme̦t tūlīt uz trešuo, izme̦tuot uotru Sonnaxt. šķêršļi 2 ir - uz tītavām dziju tinuot - nepareizi pavedieni, kas nav uz kādu radziņu uzlikti Frauenb.
Avots: EH II, 634
šķērsu
šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.
Avots: ME IV, 37
Avots: ME IV, 37
šķeteris
šķiebt
I šķìebt, Refl. -tiês,
1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;
2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.
Avots: EH II, 639
1): papēži šķiêbjas AP. purvciemieši jau šķiebās pie malas, arī lapmuižnieki bij sabijušies A. Upītis Laikmetu griežos I, 64;
2): brāļam sieva šķiebusies (der Bruder hat sich hinsichtlich der Frau verrechnet):
izveicīgas lūkuojās, izlaitīta gadījās Tdz. 45855.
Avots: EH II, 639
šķirste
šķīsts
šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts 2 Iw., šķìsts 2 Lös.,
1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;
2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;
3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;
4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;
5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),
1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;
2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".
Avots: ME IV, 49, 50
1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î 2 ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;
2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts 2 lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;
3) rein
(šķîsts 2 Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;
4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î 2 ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;
5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),
1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;
2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".
Avots: ME IV, 49, 50
skraģis
skraģis: viņam tas jumta s. pazudis, kur skaidas liek virsū, kad sit jumtu Seyershof, kamuola tinamām tītavām ir skraģītis apakšā ebenda; "tītavu veids" Kaltenbr.
Avots: EH II, 506
Avots: EH II, 506
skrīpot
snātine
snàtine 2 : auch Kalupe n, FBR. XVIII, 38; ein leinener Frauenrock, ein weibliches Gewand ("kleita") Auleja, Kaltenbr., Warkl.; ze̦mijā s. Auleja, der Unterrock; ravē̦tāja ... snàtini 2 pārvilkuse BW. 28196, 1. rakstīta snātiņa Tdz. 37395 (aus Silajāņi). caura tava snātinīte 57964. nuo me̦lnās snātinītes Pas. XIII, 70. snàtinīle 2 ("?") ... tī dublīšu bridējeņa; atraitīte, ..., tī asaru traucējeņa BW. 4262.
Avots: EH II, 542
Avots: EH II, 542
šņipis
šņipis,
1) = snipis 1, die Schnauze (eines Gefässes) Bershof, PS., Selsau, Sessw.: abi lej nuo krūzas pa šņipi glāzā Ahs. n. RKr. XVII, 57; eine scharfe Ecke MSil.;
2) die Nase
MSil. Bewersh.;
3) *šņipis od. *šņipe "?" : ļaujuot . . . augšgalam ar šnipi nuokrist uz pieri Konv. 138. meita ar tītara šņipi uz de̦guna JK. VI, 2. Aus d. Schnippe
(woraus auch estn. nipp "Spitze" ?).
Avots: ME IV, 95
1) = snipis 1, die Schnauze (eines Gefässes) Bershof, PS., Selsau, Sessw.: abi lej nuo krūzas pa šņipi glāzā Ahs. n. RKr. XVII, 57; eine scharfe Ecke MSil.;
2) die Nase
MSil. Bewersh.;
3) *šņipis od. *šņipe "?" : ļaujuot . . . augšgalam ar šnipi nuokrist uz pieri Konv. 138. meita ar tītara šņipi uz de̦guna JK. VI, 2. Aus d. Schnippe
(woraus auch estn. nipp "Spitze" ?).
Avots: ME IV, 95
spīgot
sūds
sũds (li. šúdas "der Scheiss"), meist sũdi, Mist, Dünger, Exkremente, Dreck, Unflat; Eiter U. (in der gebildeten Sprache als unfein verpönt): sūds! Dreck, nicht der Rede wert! U. sūdu dievi Ezech. 20, 16. ve̦lna sūds Br. 436. jūras sūdi Salis, der ans Ufer ausgespülte Seetang. sūduos braukt, zur Düngerfuhr fahren Mag. XIII, 3, 51. sūdu zeme, gedüngtes Land U. sūdu rati Grünh., ein einfacher Bauerwagen. sūdu rausis (Mistkuchen), ein Schimpfwort Lettg. n. U. Sprw.: kâ nuo sūdiem taisīts (schwächlich) Etn. II, 188. tas jau ne siltā sūdā nekuož (ist ganz stumpf) ebenda. sūds pa[r] kaķiem, kad tik lieli luopi ve̦se̦li RKr. VI, 283. nuo sūda nevar vasku izspiest 784. kas sūdiem apkārt mē̦tā, tam ruokas netīras 785. ja sūdus nekuopsi, tad pats par sūdu paliksi Celm. sūds sē̦ts, sūds aug RKr. VI, 787. juo sūdu glauda, juo viņs plešas 788. tik maz, kâ ve̦lna sūds pa[r] vērdiņu Br. s. v. 107. kur nav sūds, tur viss sūds 1173. tik mīksts kâ zuoss sūds Br. 911. iznīkst kâ cūkas sūds 163. tik šķīsts kâ tītara sūds 211. sēdi kâ sūdu čupa! 569. sūdu muiža, lubu jumts Kav. sūdus vest pa kalna vārtiem, vomieren Celm. - spīganu sūds, der Hausschwamm Salisb. Am ehesten wohl nach Fick Wrtb. I 4 426 zu gr. χυϑώδης· δύσοσμος und υ'σχυϑα· υ'ός ἀφόδευμα Hes. Anders (zu li. šiáudas "Strohhalm" u. a.) Pedersen IF. V, 61 und Berneker X. 160 f. und (zu ai. š̍ūdrá-ḥ "Mann der 4. Kaste") J. Schmidt KZ. XXV, 165 2
Avots: ME III, 1130
Avots: ME III, 1130
tieku
tieku tiekām, = tiku tikām, zur Genüge, vollauf: tieku tiekām šī lieta jau apskatīta DL.
Avots: ME IV, 210
Avots: ME IV, 210
tīteris
trapjš
II trapjš: trapja ("īsa, saraustīta") valuoda Nigr. Zur Etymologie s. auch Fraenkel IF. XLIX, 216.
Avots: EH II, 691
Avots: EH II, 691
trepains
trepains (so ist das Stichwort ME. IV, 231 zu lesen!): trepaiņas ("izraustītas") rudzu vārpas Frauenb. Vgl. ‡ trepjains.
Avots: EH II, 693
Avots: EH II, 693
uz
uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),
1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;
2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;
3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;
4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;
5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;
6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),
a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;
b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;
c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;
7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.
Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314
1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;
2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;
3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;
4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;
5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;
6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),
a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;
b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;
c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;
7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.
Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314
uzpūst
uzpùst (li. užpũsti "hinaufblasen"),
1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;
2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;
3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;
4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,
1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;
2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;
3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.
Avots: ME IV, 369, 370
1) auf etw. (hin)aufwehen, -blasen, -hauchen:
nav ne vēja vēsmiņas, kas uzpūstu daudz maz spirgtuma Aps. IV, 6. vējš uzpūtis smiltis uz paluodzi;
2) aufblasen
L.; aufblähen: zeltis uzpūta uguni LP. V, 227. (kalējs) uogles ugunī uzpūš Jesaias 54, 6. uzpūsts ziepju burzguls. bada uzpūsts cilvē̦ks. uzpūstām miesām Poruk Dzīve un s. 65. šķīsta piena neduodat! tas uzpūta vēderiņu BW. 32803, 1 var. (fig.) Ančītes palikuši bagāti, tâ kâ pūšus uzpūsti JK.;
3) ein wenig blasen, wehen, hauchen:
mazākai vēsmiņai uzpūšūot Pūrs III, 121;
4) (auf einem Blasinstrument) aufspielen:
jandaliņu uzpūst LP. IV, 42. uzpūt kādu krietnu gabalu - vai nu sudmaliņas, vai šļūci! Janš. Bandavā II, 46. Refl. -tiês,
1) sich aufblasen
U., sich aufblähen: vē̦de̦rs uzpūšas Pūrs III, 31. vārgulītim vēderiņš uzpūties Nigr. Sprw.: uzpūties kâ pūslis Birk. Sakāmv. 64. uzpūties kâ pūpēdis JK. II, 433. uzpūties kâ tītars 605;
2) pe̦lni uzpūtās ēdienam Jürg., die Asche wurde versehentlich auf die Speise geblasen;
3) hochmütig sein
U., hochmütig werden Spr.; zornig werden: viņš staigā uzpūties (zornig) Sessw.; uzpūties, stolz LKVv.
Avots: ME IV, 369, 370
uzstatīt
uzstatît, aufstellen: uz plauktiem... bija uzstatītas... figūras Janš. Bandavā I, 202. tas bija uzstatīts palejā MWM. X, 130. stenderes... cieti uzstatīt un nuostiprināt Būvmāc. 56. u. kuo uz kājām, uz ceļa; u. statiņus.
Avots: ME IV, 384
Avots: ME IV, 384
uztīt
uztīt, aufhaspeln LKVv., aufwickeln Ahs. u. a.: uztīt dziju uz tītavām. Refl. -tiês,
1) sich aufwickeln:
čūska uztinusies uz ce̦pures;
2) (auf) sich aufwickeln:
viņa uztinusies sev lieluo lakatu.
Avots: ME IV, 392
1) sich aufwickeln:
čūska uztinusies uz ce̦pures;
2) (auf) sich aufwickeln:
viņa uztinusies sev lieluo lakatu.
Avots: ME IV, 392
vainags
vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags 2 Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags 2 Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks 2 Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags 2 Erlaa, Prl., vaîņags 2 Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks 2 Golg., Lös., vaîņaks 2 Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks 2 Zvirgzdine, vaîņuks 2 Kalleten, vàiņugs 2 Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,
1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;
2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;
3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;
4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".
Avots: ME IV, 438, 439
1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. 2 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;
2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;
3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;
4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".
Avots: ME IV, 438, 439
valcīt
I valcît (r. волочи́ть "ziehen, schleppen"), -ku (Alswig, Borchow, KatrE., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, N.-Laitzen; Ramkau, Sessw., Vīt.) od. -cĩju (C., Druw.),
1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl 2 ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;
2) strecken
(mit àl 2 ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;
3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt 2 (mest) uz tītavām Ramdam;
4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al˜) Ramkau, (mit àl 2 ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;
5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al˜ ) AP.;
6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al˜ ) Ramkau, (mit àl 2 ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;
7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al˜) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl 2 ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;
8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja 2 N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās 2 visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 450, 451
1) mehrfach ziehen, schleppen, führen
Schwanb., Tirsen, (mit àl 2 ) Alswig, Korwenhof, Mahlup, Mar., N.-Laitzen: valcīt malku nuo meža. valcīt bē̦rnu ratiņuos pa istabu Mahlup;
2) strecken
(mit àl 2 ) KatrE.; (etwas Zähes, z. B. Teig, Lehm) knetend ziehen, strecken Schrunden: nevajag valcīt diegus uz katras nagliņas, - ka nepietrūkst! KatrE. valcīt galdautu aužuot vai šujuot ebenda. valcīt (streckend einfädeln) auklas gultas rāmī KatrE., Mahlup;
3) (das Gewebe) aufscheren
Borchow; dziju vailcīt 2 (mest) uz tītavām Ramdam;
4) Flachs streckend, glättend und zusammenbiegend die Tocke bereiten
Druw. n. RKr. XVII, 85, Ascheraden, Bers., Kalzenau, Lubn., Meiran, Modohn, Schwanb., Sessw., (mit al˜) Ramkau, (mit àl 2 ) Vīt.; (ein grösseres Stück Stoff) zusammenbiegen Vīt.: linus vērpšanai valcīt kuodeļā Vīt.;
5) "Flachsabfälle (Schäwen) aus einem Strick (streichend) herausfallen machen, abstreifen"
(mit al˜ ) AP.;
6) das halbausgebackene Brot aus dem Ofen ziehen und, die Plätze der einzelnen Brotlaibe wechselnd, wieder hineinschieben
Ascheraden, (mit al˜ ) Ramkau, (mit àl 2 ) Golg., Sehren: kad stundu nuoce̦p, tad maizīte jāvalka Ramkau;
7) prügeln, schlagen
Druw, n. RKr. XVII, 85, A.-Schwanb., N.-Peb., (mit al˜) Nötk., (mit àl ) C., (mit àl 2 ) Erlaa, Sessw., Vīt.: valcīt ple̦cus ("mit einem Riemen durchwalken") Celm. valcīju ar ganenīcu gar visu sleju Vīt.;
8) sich schleppen:
meita mūsiem līdza vàlcīja 2 N.-Laitzen. Refl. -tiês, sich herumtreiben, -schleppen: viņš vàlkās 2 visu dienu apkārt Mar. n. RKr. XV, 142. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 450, 451
valgs
I val˜gs,
1): Demin. valdziņš BW. 16457. pātagas v. Siuxt "tā pātagas daļa (tuvu pie kāta), kur pātagas aukla salikta vairākam kārtām";
2): kâ zaglis un slazda v. Veselis Cilv. sac. 155. ne ... gūstīta, ne citā valgā ņe̦mta Vindedze 122.
Avots: EH II, 752
1): Demin. valdziņš BW. 16457. pātagas v. Siuxt "tā pātagas daļa (tuvu pie kāta), kur pātagas aukla salikta vairākam kārtām";
2): kâ zaglis un slazda v. Veselis Cilv. sac. 155. ne ... gūstīta, ne citā valgā ņe̦mta Vindedze 122.
Avots: EH II, 752
varagāt
varš
vaŗš (li. vãrias, apr. wargien "Kupfer"), Kupfer U., Bers., Dond., Dunika, Frauenb., Kaltenbrunn (hier kapars "Kupfer" unbekannt), KL, Lubn., Memelshof, Oknist, Sonnaxt, Stenden, Wandsen; Erz U.; Metall U.: ze̦lts un sudrabs un vaŗš Glück II Mos. 25, 3. seši galdiņi vaŗa, septītais sudraba RKr. VII, 749. vaŗa ce̦pure" ein Helm U. vaŗa kalējs, ein Rotgiesser Elv. vaŗa katliņā BW. 8758. Erinnert an čerem. vörģene, s. Feist Kultur 202.
Avots: ME IV, 484
Avots: ME IV, 484
vārtīt
vā`rtît,
2): suns jau nevārtīta neē̦d Ramkau; ‡
3) sich wälzen:
dubļuos vārtīdami (richtig?) Manz. Post. I, 15. Refl. -tiês,
1): acis lē̦nām vārtījās pa saviem duobumiem Jauns. Raksti IV, 277.
Avots: EH II, 765
2): suns jau nevārtīta neē̦d Ramkau; ‡
3) sich wälzen:
dubļuos vārtīdami (richtig?) Manz. Post. I, 15. Refl. -tiês,
1): acis lē̦nām vārtījās pa saviem duobumiem Jauns. Raksti IV, 277.
Avots: EH II, 765
velki
vè̦lki AP., Arrasch, Jürg., Schujen, vè̦lki 2 Mar. n. RKr. XV, 142, Bers., Erlaa, Fehteln, Fest., Golg., Grawendahl, Kalzenau, KatrE., Kl., Linden in Livl., Lis., Lubn., Meiran, Meselau, Ogershof, Schwanb., Selsau, Seltingshof, Stomersee, Vīt., ve̦lki Kokn. und Sessw. n. U., L., Adsel, Memelshof, Nötk., Plātere, das Aufschersel, die Aufschur: ve̦lki un audi Izgl. gada grām. II, 23. es vērpju dziji ve̦lkiem Vīt. saimnieki izdeva savilktus ve̦lkus līdz ar... audiem uz nuoaušanu ārpus... mājām Kaudz. Vecpiebalga 57. salaida dzijas nuo tītavām lielās spuolēs... ve̦lkiem jeb šķē̦riem 54. nuo pusvadmalas ar vilnainiem audiem... kuokvilnas "diedziņu" ve̦lkuos 39. ve̦l˜ki 2 nuo tīru linu Janš. Dzimtene V, 116. suņa vilna ve̦lkuos vilkta BW. 25309. Zu vìlkt.
Avots: ME IV, 531
Avots: ME IV, 531
veltīt
vèltît C., (mit èl 2 ) Bers., Fest., Golg., Kl., Saikava, (mit elˆ 2 ) Arrasch, -ĩju,
1) Brautgeschenke verteilen
Spr.; (mit den Brautgeschenken) beschenken L., U.: brūte veltī jeb apdāvina brūtgāna tē̦vu BW. III, 1, S. 12. ve̦de̦kla iepirkās jaunajā radniecībā... radnieku veļus veltīdama Pūrs I, 108. kad cilvē̦ki apveltīti, tad veltīja... vietas BW. III, 1, S. 45. visas māsas apveltītas, brāļa māsa neveltīta BW. 25417. visi gaida veltījam 25631. dievs... brauca zemi veltīdams Etn. II, 80;
2) schenken; widmen:
brūte veltīja pūra vedējam... pa cimdu pārim BW. III, 1, S. 16. brūtes māte veltī preceniekam cimdus 26. A. veltījis direktuoram... gre̦dze̦nu MWM. VIII, 50. veltīt kam dzejuoli. Subst. vèltîšana, das Verteilen der Brautgeschenke, das Beschenken; das Schenken, Widmen: veltīšana bija... kāzu ieradums BW. III, 1, S. 7. ... veltīšana, kur brūte izdalīja savas dāvanas 11; vèltĩjums, das einmalige, beendete Schenken, Verteilen der Brautgeschenke; das Geschenk; die Widmung: dārgs būs svē̦tku veltījums Vēr, II, 91; vèltitãjs, wer (be)schenkt, widmet; f. vèltitãja, die Verteilerin der Brautgeschenke (die Braut) Spr.
Avots: ME IV, 535
1) Brautgeschenke verteilen
Spr.; (mit den Brautgeschenken) beschenken L., U.: brūte veltī jeb apdāvina brūtgāna tē̦vu BW. III, 1, S. 12. ve̦de̦kla iepirkās jaunajā radniecībā... radnieku veļus veltīdama Pūrs I, 108. kad cilvē̦ki apveltīti, tad veltīja... vietas BW. III, 1, S. 45. visas māsas apveltītas, brāļa māsa neveltīta BW. 25417. visi gaida veltījam 25631. dievs... brauca zemi veltīdams Etn. II, 80;
2) schenken; widmen:
brūte veltīja pūra vedējam... pa cimdu pārim BW. III, 1, S. 16. brūtes māte veltī preceniekam cimdus 26. A. veltījis direktuoram... gre̦dze̦nu MWM. VIII, 50. veltīt kam dzejuoli. Subst. vèltîšana, das Verteilen der Brautgeschenke, das Beschenken; das Schenken, Widmen: veltīšana bija... kāzu ieradums BW. III, 1, S. 7. ... veltīšana, kur brūte izdalīja savas dāvanas 11; vèltĩjums, das einmalige, beendete Schenken, Verteilen der Brautgeschenke; das Geschenk; die Widmung: dārgs būs svē̦tku veltījums Vēr, II, 91; vèltitãjs, wer (be)schenkt, widmet; f. vèltitãja, die Verteilerin der Brautgeschenke (die Braut) Spr.
Avots: ME IV, 535
vērkulis
vē̦rkulis: "rīks pakulu vērpšanai (pakulas tam aptin apkārt; mit ẽ̦r)" Siuxt; "vērpšanai uz čači uztītas pakulas" (mit ê̦r) Schwarden. vē̦rkulītis (Var.: vārpste) ceļu te̦k, vērpējiņu me̦klē̦dams; krīt[i], vē̦rkuli, ceļmalā! BW. 6973 var.
Avots: EH II, 776
Avots: EH II, 776
vija
I vija,
1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. 2 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;
2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. 2 20511, 1;
3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.
Avots: ME IV, 582
1) die Ranke; das Gewinde, die Guirlande; "skara" Ramkau; Plur. vijas, Hopfenranken Oppek, n. U.: puķu vija V. pupu vija BW. 9397, 3 var. ruožu viju 5804 var. apīņu vijas Arrasch, Lubn., Sessw. apiņam gara vija BW. piel. 2 45661. sudrabiņu (sc.: pinu (Var.: viju]) vijinā (Var.: vīnītē) BW. 5530. pārtrūkušas pērļu vijas Asp. Ziedu klēpis 90. mežs . . .. atšķetina miglas viju Latv. pārtrūkuse duomu vija Asp.;
2) ein von Strauch geflochtener Zaun
St., U., Wallhof n. Manz. Lettus, Kaltenbrunn, Memelshof, Nerft, Selb., Sonnaxt (Abb. s. Bielenstein Hulzb. 173): ē̦kas šķir vija, kas vīta nuo žagariem Plutte 72. kur vija (sēta) ne-ir, tur kļūst ... manta izpuostīta Manz. Syrach 37, 27. cūku. dārzam ir aptaisīta stipra vija, tuo cūkas nevar izlauzt Selb. sīku kārklu viju viju, lai suvē̦ni neluodaja BW. 22316. aiz Daugavas gari kārkli, tie būs labi viju vīt 21414, l. augstu viju vīt (Var.: sē̦tu pīt) 33639 var. (ruoze) iet pa viju (Var.: sē̦tu) . . . uotras sē̦tas dārziņā 6427, 2, īsi svārki . . . , ka varēja viju lēkt BW. piel. 2 20511, 1;
3) kazu vija, convolvulus arvensis L. Lös. n. RKr. III, 70. Zu vît.
Avots: ME IV, 582
viļaka
viļaka,
1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;
2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;
3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;
4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.
Avots: ME IV, 597
1) viļāka U., C., Nötk., Ronneb., Smilt., viļaks U., Karls., viļâklis Nötk., viļaklis Nerft, viļakls Lubn., viļāknis Golg., Grawendahl, Meselau, Nötk., Peb., Plm., Ramkau, Sessw., Stomersee, viļākns, viļakns, Plur. viļakņi Meiran, viļākņi Bers., Erlaa, viļakņi Peb. n. U., der Platz im Getreide, wo ein Pferd (od. ein anderes Tier) sich gewälzt hat;
viļaka Ronneb., viļāknis Gr.-Buschh. "labības sakritums veldē": ja zirgs viļājies, tad paliek viļāknis Grawendahl. zirgi uz tīruma izviļājuši vairāk viļākņus Plm. n. RKr. XVII, 86. zirga viļaklis Lubn. tāds kâ zirga viļāknis, von besonders gutem od. schlechtem Getreide gesagt Sessw. iešu miežus iz viļāšu deviņiem viļākņiem VL. aus Meselau. mazs gabaliņš linu - kâ labs zirga viļāknis Ramkau. cūku vilākņi Kaudz. Izjurieši 241. plē̦sums viss vienuos viļaknuos B. Vēstn. miežus izviļāšu deviņiem vilākniem VL. aus Lös. bij re̦dzams kaņepēs liels viļaknis (eine verwühlte Stelle, wo ein Mensch geschlafen hat) Kaudz. M. 146. rudzu stiebri bijuši ... save̦lti viļakā Janš. Mežv. ļ. I, 233. zâle žuogmales ežā nuovārtīta viļakā Līgava I, 409. liniem viļaka ("?") virsū; luopiņi, lūk, saguldināti uz badu Plūd. Rakstn. I, 109. viņa sakasuse... krietnu viļaku ("?") MWM. VIII, 332;
2) viļāknis, ein Mensch, der sich im Gras od. im Bett gewälzt hat und eine unordentliche, verwühlte Stelle zurücklässt
Grawendahl; vilākņi, Ferkel, die sich im Schmutz wälzen Ramdam;
3) viļakņi, Klötze, womit man den Flachs in der Weiche be schwert
Meiran;
4) viļâkņi "siena grīztes" Golg., Sessw. Zu viļât I.
Avots: ME IV, 597
vīta
vīta, eine Ranke: vītas Lng., Ranken am Hopfen. vīnuogu vītas apkārt tiem tītas Fausts (1936) 117.
Avots: EH II, 793
Avots: EH II, 793
vizulis
I vizulis V., gew. der Plur. vizuli L., vizuļi, auch gen. pl. vizulu BW. 23126, 4, Demin. vizulīte, gen. s. vizuliņa BW. 33889, Flitter, Goldlahn U., Dunika, Salis, Stenden, Wandsen, Widdr. u. a.; vizulis, der Glanz, Schimmer: vizuļu vainadziņš BW. 5954. bez vizuļa villainītes 7674. villainīte vizulītes nepanesa 5682, 1. nevar galvas pagruozīt aiz lieliem vizuļiem 5696. māsiņas dancuoja, vizuļi bira BW. 24153. pa kuoku zariem birst uz leju mēnesnīcas vizuļi Saul. Vēr. 1, 1166. e̦ze̦ra līmenis sniedza savus vizuļus līdz sē̦tai MWM. VI, 785. saules staru vizuļi Seifert Chrest. 111, 320. kâ tīrs saules vizulis šai tumšajā kaktā ir Miniņa Doku A. ābele sniega vizuļiem piebārkstīta A. Brigader Vizb. 70. lazda vara pakariem, ieva ze̦lta vizuļiem BW. 2776. sapņu vizuļi Stari III, 97. raibi savē̦rti vārdu vizuļi Rainis Tie, kas neaizmirst 7. Zu vizêt I.
Avots: ME IV, 632
Avots: ME IV, 632
zaigot
zaiguôt, leuchten, scheinen, (in Schujen in mehrern Farben) schimmern, flimmern Erlaa, Lub., Lubn., Meiran, Nötk., Schujen, (mit aĩ ) Assiten, Burtn., Fockenhof, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, N.-Peb., Ruj., Schibbenhof, Schwarden, Schwitten, Smilt., Trik., Ukri, Windau, Wirgen, (mit ài 2 ) Bers., Lennew., Vīt., (mit aî ) Fehgen, Kokn., Laud., (mit aî 2 ) Grenzhof: e̦zars zaiguo Bers., Trik., ūdens zaiguo (von stehendem Wasser gesagt) Ruj. ūdens zaiguo, ja viņā iespīd saule Neuhausen. debess zaiguo Schwitten. zvaigzne krīt zaiguodama N.-Peb. sniegs zaiguo Assiten, Fockenhof u. a. le̦dus zaiguo Lubn., Ukri u. a. apzeltītais baznīcas tuornis sauli = zaiguo Vīt. zīda audumi zaiguo Lennew. apsarmuojušuo kuoku zaruos sāka zaiguot... dzirksteles Saul. JR. IV, 49. nuora balti zaiguo rasas putekļuos Vēr. I, 1157. marguojat, zaiguojat,... viļņi! JR. IV, 142. spilgtā gaismā acīs sāk zaiguot N.Peb. acis zaiguoja vien Saul. I, 140. vaigi... zaiguoja zilgani sārtās krāsās III, 102. brauksim tâ, ka lai visi meži zaiguo! (d. h. sehr schnell) Frauenb. (fig.) humōrs zaiguo Vēr. I, 694. Refl. -tiês, schimmern, leuchten, flimmern Lems. n. U., Nötk., (mit aĩ ) Ruj., (mit ài 2 ) Vīt., "durch etwas hindurchschimmern" (mit aĩ ) N.-Peb.: dārgakmeņa gre̦dze̦ns pirkstā zaiguojās vien Vīt. tâ ka zaiguojas priekš acīm, so, dass es vor den Augen flimmert U. vizulīši krāsu krāsās zaiguojas Apsk. v. J. 1903, S. 300. gaisma zaiguojas caur luogu N.-Peb. ruoze smaržā un krāsās zaiguojas, mirdz MWM. v. J. 1899, S. 345.
Avots: ME IV, 681
Avots: ME IV, 681
zāle
I zâle,
1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu 2 z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma 2 z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma 2 z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku 2 z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;
2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.
Avots: EH II, 802
1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu 2 z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma 2 z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma 2 z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku 2 z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;
2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.
Avots: EH II, 802
zeķe
zeķe, der Strumpf, die Socke: diega (Var.: vilnas, nātna, saru) zeķes kūjiņā BW. 20536. rakstītas zeķes 2236. piedarītas (Var.: pieadītas) zeķes 25329. Nebst li. žẽkė aus einem nd. söcke.
Avots: ME IV, 703
Avots: ME IV, 703
zeltīt
zèltît, -ĩju,
1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;
2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);
3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;
4) schmähen, schimpfen
Drosth.;
5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.
Avots: ME IV, 705
1) vergolden
U., Bers., Dweeten, Kalzenau, Lubn., Meiran, PS., Selb. u. a.: tie jau ir tik zeltīti, bet ne ze̦lta gre̦dze̦ni Vīt. bez zeltīta gredzēniņa RKr. XVI, 77;
2) prügeln, schlagen
Bauske, Bers., Drosth., Jürg., Kalnemois, Kalzenau, Lappier, Lubn., Mar., Meiran, Nötk., Selsau, Sessau, Smilten, Stomersee: sāka viņu zeltīt Jürg. kučiers sācis ar pātagu zeltīt... zirgu Pas. IV, 162 (aus Smilt.);
3) küssen:
zeltīt cienīgtē̦vam ruoku Golg.;
4) schmähen, schimpfen
Drosth.;
5) trocknen, dörren (Strömlinge, sodass sie glänzen)
Lennew. Refl. -tiês, golden leuchten: pirmajā lapas pusē... zeltījās... svētība Austriņš Nopūtas vējā 129.
Avots: ME IV, 705
zliņa
zumot
zvaigzne
zvàigzne,
1) zvàigzna 2 Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. 2 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;
2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;
3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").
Avots: ME IV, 762
1) zvàigzna 2 Warkl., acc. s. zvaigznu Glück Apostelgesch. 7, 43, gen. plur. zvaigznu Hiob 22, 12 (neben zvaigzne II. Petrus 1, 19, dat. - instr. pl. zvaigznēm Daniel 8, 10), gen s. zvaigzna BW. 9087 var., dat. - instr. plur. zvaigzniem (?) Manz. Post. I, 12, 14, der Stern:
spuodra zvaigzne debesīs BW. 34004. ze̦lta zvaigzne 33664, 4. rīta zvaigzne 33854. vakara zvaigzne 10485. astes od. astīta (U.) zvaigzne, der Komet. gāju zvaigzne, der Planet U.: Neptūnam jeb pašai tāļākai saules valsts gāju zvaigznei Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 164. stāvu zvaigzne, der Fixtern U. dažādas zvaigznes tuop re̦dzē̦tas Manz. Post. I, 16. tev tik daudz grē̦ku kâ debesīs zvaigžņu Br. 391. tē̦va palags zvaigznēm austs (Rätsel: der Himmel) P. Brik. 8. kumeļam zvaigžņu (Var.: zvaigzņu) deķis mugurā BW. 30006. daži... līdz zvaigznei (bis zum Aufgang der Sterne?) neē̦d ne˙kā RKr. XI, 82. zvaigžņu cienītājs, ein Sterndeuter U. zvaigžņu raudzītājs, ein Sterngucker U. zvaigžņu zinātnieks, pratējs, ein Astronom U. - zvaigznes diena, der Heiligdreikönigstag U., Konv. 2 391; fig. von einem Loch: viņam zvaigzne (= caurums) dibinā Lubn.;
2) die Kokarde
Infl. u. a. n. U.;
3) zvaigznīte, trientalis europaea L. Trik. und Fest. n. RKr. III, 73; dze̦ltē̦nās zvaigznītes, Huflattich
Alswig. zvài(g)zne ist wohl zunächst aus zvai(g)zdne entstanden, indem älteres zvai(g)zde etwa nach lauksnas (= apr. lauxnos "Gestirne" ) durch -n- erweitert ist. zvaigzde aber kann nebst zvaidzeņa (s. dies) u. a. zu gr. φοῖβος "leuchtend" gehören (so, aber sonst abweichend auch Pedersen La cinq. dēcl. lat. 74). Etwa nach dem Muster der Wurzel von gàišs (s. dies) und li. gaĩsas ist nachher vielleicht neben zvaig- (li. žvaig-) ein synonymes zvais- (li. žvais-), und nach dem Muster etwa von gaid- (in li. gaidrùs u. a., s. unter dziedrs I) ein neues zvaid- (li. žvaid-, vgl. le. zvaidrīt) aufgekommen, worauf durch Kontamination zvaizd- (li. žvaizd-) und weiterhin zvaigzd- (li. žvaigzd- < žvaigžd-) entstehen konnten; ähnlich scheint ja auch li. gaĩzdras "Lichtschein am Himmel" aus gais- und gaid- kontaminiert zu sein. Li. žvaizd- (in žvaizdė˜) kann übrigens (s. Slblt. Et. 111 ff.) wahrscheinlich auch auf žvaižd- zurückgehen; in diesem Fall läge eine Wurzelvariante auf -g̑(h)- vor. Urslav. gvězda "Stern" mag, wenn nicht etwa (s. Berneker Wrtb. I, 364 f.) eine Metathese vorliegt, durch Kontamination der Wurzeln von li. gaidrùs und žvaigždė˜ entstanden sein. Anders Trautmann Wrtb. 373 f., Loewenthal AfslPh. XXXVII, 382 (verweist zur Bildung auf gr. λύγδος: λευχός Agrell Zwei Beiträge 22 und Petersson Ar. u. arm. Stud. 71 f. (stellt hierher und zu zvaigst- in zvaigstīties und apr. swāigstan auch ostosset. äwzīst "Silber").
Avots: ME IV, 762
žvakstēt
žvakstêt, -u, -ẽju Kl., Stom., Wessen,
1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;
2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;
3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.
Avots: ME IV, 840, 841
1) = zvakstêt; schwirren U.: (metala) nauda kabatā vai makā (kratīta) žvakst Adl., Arrasch, Bolwen, Bauske, Dunika, Fehsen, Fehteln, Fockenhof, Golg., Heidenfeld, KatrE., Kreuzb., Lemsal, Lettihn, Lubn., Ludsen, Meselau, Mahlup, Peb., PS., Ruj., Ramkau, Schibbenhof, Schujen, Schwanb., Selsau, Sessw., Setzen, Spr., Stenden, Tirsen, Trik., Vīt., Wessen u. a. jāj, ka (zirgam pakavi vai īkstis) žvakst vien Jürg., Nötk. pakavi žvakst LP. I, 135. pulkstenis iet, ka žvakst vien Kosenhof. ķēdes kustinātas žvakst Fehteln, Kalz., Kokn., Kosenhof, Kreuzb., Stockm. iemaukti čigānam braucuot žvakst Fehteln, Kreuzb. ar dazādiem sīkiem, cietiem priekšme̦tiem pildītas kabatas skrienuot žvakst Bers., Nötk. žvakst sē̦rkuociņi, tē̦rauda spalvas, nepilnu kastīti kratuot, arī maguoņu galviņā gatavās sēkliņas (kratītas) Bers. žvakst (es schallt) vien, kâ cē̦rt N. - Peb. dancuo, lai kauli vien žvakst Plūd. LR. III, 48. zuobe̦ni nu žvinkst un žvakst Lautb. Ind. u. Arija 26. dzirdēja guovju žvakstuošuo ("?") ēšanu Veselis Saules kaps. 107. kupla mums pļauja; lai žvikst un žvakst! Deglavs Rīga II, 1, 163;
2) = zvakšêt 2: smagas ķēdes zemē sviestas žvakst Burtn., Druw., Erlaa, Gotthardsberg, Grünw., Launekaln, Lennew., Mar., Marzenhof, Schrunden, Serben, Sermus, Smilten, Wessen. ābuoli krita nuo ābeles žvakstē̦dami Lems. žvakst pupu kule, kad krītuot atsitas pret zemi Bers., Preekuln; krachen (wie gefällte Bäume) U., Warkl. duod par muti, lai tik žvakst U.;
3) = zvakšêt 3 Frauenb., Plm., U. Refl. -tiês, = žvakstêt 2: žvakstējās tautu meita, kad iesviežu kamanās BW. 17977.
Avots: ME IV, 840, 841
zvēdrains
zvẽ̦drains C., PS., zvè̦draîns Smilt., = svē̦draîns, geädert V.; maserig U., (mit ê, ) Arrasch, (mit è, 2 ) A. - Laitzen, Bers., Golg.; streifig, gestreift N. - Peb. (nur von Katzen gesagt), (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Segewold, Wesselshof; bunt (mit ẽ, ) Luhde, Nötk., Wesselshof; "zvaigžņaini mirdzuošs" Nötk.; "īpašas lāsainas krāsas apzīmējums" Irmlau, Neuenb.: zvē̦draina spalva Segewold. zvē̦draina debess Smilt. zvē̦draina (gemustert, geblümt, bunt) drēbe Nötk., Segew. lapiņa zvē̦draiņi izrakstīta Kronw. n. Seifert Chrest. III, 145. zvē̦draiņi zirņi, eine Art Erbsen von lehmiger Farbe U. pe̦lē̦kie zirņi ir zvē̦draini PS. zvē̦draina (schillernd) čūska, se̦skāda Segew. zvē̦draina (buntfarbig) puķe, uguns Segew. zvē̦draina (gesprenkelt) vista Segew. zvē̦drains lūsis Segew. zvē̦draina (die sich bunt herausgeputzt hat) meita Segew. zvē̦draini (rosig schimmernd, im Farbenschmelz schillernd) mākuoņi Segew. zvē̦draina (mit hell funkelnden Schuppen) zivs Segew.
Avots: ME IV, 771, 772
Avots: ME IV, 771, 772
žverkstēt
žverkstêt,
1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;
2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;
3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.
Avots: ME IV, 844
1) = čīkstêt 1, knarren, knirren: durvis žver̂kst Bers., Kalz. nesmē̦rē̦ti vāģi žverkst Vīt. aizlūzusi vāģu ass žverkst Vīt. kamanas žverkst aukstā laikā braucuot pasniegu Bers.;
2) = čīkstêt 2: (harmonikas plēšiņas spēcīgi raustītas) kauc un žverkst kâ kuļami kuce̦ni Baltp. sivē̦ni žverkst Vīt.;
3) "aplam runāt" Vīt., für andere unangenehm oder zur Unzeit, unpassend redden Bers.: nežverksti! Blaum. Paz. dē̦ls 16. Vgl. zverkšêt.
Avots: ME IV, 844