Paplašinātā meklēšana

‡ izvaļa,

1) die Musse, freie Zeit
AP., Geistershof, Līvāni: izvaļas jeb bezdarba laikā PV. tev tāda i., ka aiz gaŗa laika nezini, kuo iesākt ders. man nav tagad izvaļas; pagaidi! Bērzgale. viņš savā izvaļā daudz kuo saduomājis Bers. slinkums, i., izdzīve Janš. Bandavā I, 51;

2) "saumseliges Arbeiten"
(?) Cibla.

Avots: EH I, 493

nevaļa: auch BW. 34457.

Avots: EH II, 22

nevaļa [slav. nevola "Unfreiheit"], Mangel an Musse, Zeitmangel: Prātnieks gribēja aizbildināties ar nevālu Kaudz. viņa sacīja lielā nevaļā Kaudz. Sudrabu Edžus gebraucht nevaļa [wie li. nevalià] in der Bedeutung "Unfreiheit, Sklaverei": latvietim vajadzēja nevaļā grimt. var nuotikt, ka tautieši dzimteni slēgs pie nevàļas šausmīgā staba A. IV, 611.

Avots: ME II, 738

[nezvaļa, Unfreiwilligkeit Warkl.: man tas bija jādara ar nezvaļu Wessen.]

Avots: ME II, 742

[I nuõvaļas, das mit Rasenstücken od. mit Erde geschützte Fundament: nuovaļas apaugušas ar garu zâli Jürg.]

Avots: ME II, 882

II nuovaļas, ‡

2) "kas pašreiz nederīgs un nuove̦lts nuost" Nötk.

Avots: EH II, 105

[II nuovaļas "washerunterrollt (intr.)"(?) Kursiten.]

Avots: ME II, 882

patvaļa, die Willkür: atstāj mani manā patvaļā Rainis Uguns un nakts 15.

Avots: ME III, 126

I pavaļa: auch Oknist.

Avots: EH XIII, 187

I pavaļa Dunika, die Musse: pavaļas brīžuos (bei Lautb. Luomi 35 pavaļās), in Mussestunden. pavaļā rakstīšu vairāk MWM. IX, 11. pavaļā (Var.: lē̦tumā) uzauguse BW. 3309. papuve jau saarta, un zirgi tagad e̦suot drusku pavaļā Janš. Dzimtene IV, 53. ja tev iznāk pavaļa, atraksti! Fest.

Avots: ME III, 132

II pavaļa, das Fundament, "der ans Fundament zwischen Balken gehäufte Sand, Füllung" U., Mar., eine Sitzgelegenheit rings um ein Gebäude Mar., "ap 3 asis gaŗš baļķis 1-1 ¹ / ₂ pē̦du nuo rijas sienas, kur atsēsties kājas aut" Mahlup: citu gadu (mani) aizprecēs pavaliņu plēsējiņš (Var.: paveļu kašātājs) BW. 15631, 10. vai tie ves namam baļķus, vai rijai pavaliņu? 16286. Zu velˆt.

Avots: ME III, 132

‡ pa˙vaļai "brīvībā" Pilda.

Avots: EH XIII, 187

pievaļa,

1) eine Frist
L., U.;

2) piẽvaļa, Mussezeit
Jürg., C., Salis: tagad tāda pievala (pabrīvs laiks): līst lietus.

Avots: ME III, 308

prizvaļa, ein Zuname Sessw. n. U.; vgl. pazvaļa I.

Avots: ME III, 391

razvaļa Wid.,

1) ein kleiner Schlitten
Kurl. n. Etn. I, 153;

2) razvaļas, ein Gerüst aus gekrümmten Hölzern, welches auf dem Bauernschlitten angebracht wird, um mehr daraufladen zu können
Selb., Etn. IV, 98, Wessen: uz ragavām vajadzēs uzsiet razvaļas, ka var akmeņus vest. Beruht auf r. рóзвальни "просторныя, развалистыя сани".

Avots: ME III, 492

savaļa (li. savalià) U., = savvaļa.

Avots: ME III, 780

savvaļa U., savvaļĩba U., der Eigenwille U.; die Unabhängigkeit, Dienstlosigkeit U.; der Müssiggang U.; die Freiheit, Uneingeengtheit, Ungezähmtheit: raganas, savvaļā dzīvuodamas,... nekalpinātas Etn. III, 152. savvaļībā dzīvuot Kaudz. M. 346. biškrēsliņi aug arī savvaļā (in freier Natur, ohne menschliche Pflege) Konv. ² 377. eļļaskuoks, savvaļā auguot, ir ērkšķains krūms 830. sajuozis svārkus, sacēlis apkakli, lai siltums nestaigā savvaļā Duomas IV, 458. pārme̦zdams viņiem vis˙visādus netikumus: savvaļību, nebēdību... Latvju tauta XI, 1, 69. savaļas "Gerechtsame" Mag. IV, 2, 141. Aus savs . vaļa. Die Nebenform savaļa ist vielleicht (nach Būga KSn. I, 54) haplologisch aus* savavaļa entstanden.

Avots: ME III, 794

vaļa,

1): pa [cietuma] luodziņu iesitās skaļas klaigas nuo vaļas Austriņš Raksti V, 86. v. man šuovasar BW. 180. kad re̦dzē̦tu ..., tad neļautu tās vaļiņas 3036. nuosprāga vīramāte. nu man visas vaļas bija, visas klētes atslēdziņas 23177, 2. tev ceļš uz laimi ir ar vaļu (frei)
Blaum. Raksti V ⁵ (1939), 152. istabiņa ... ir ar vaļu. negadījās šuopavasar ņē̦māja II ⁵ (1939), 152. tis dzīvava pa savai vaļai Pas. XII, 265. vai tu esi pa vaļai (frei von Arbeit)? Saikava. viņa apmetās uz vaļas (= kâ vaļiniece) pie ... kaimiņa Vanagu ligzda 244. nuo cietuma stāvuokļa tās [dienas] šķita vēl ... saulainākas nekâ uz vaļas (auf freiem Fuss?) Austriņš Raksti V, 94;

2): maz jau mums tās vaļiņas Frauenb. tur jau divi tādi vaļas vīri (gemeint sind Bettler)
stāv, katru brīdi gatavi uz pātaru skaitīšanu Janš. Dzimtene V, 232. lai tas mira, kam bij v., man nebija patapiņas BW. 27359;

3): cilvē̦ka dē̦lam v. ir ... grē̦kus pamest Elger (Günther Altle. Sprachd. 1, 198). bites vaļu (Var.: v.) mani dē̦li uozuoliņi; ... manu vaļu (Var.: mana v.) tautu meita BW. 27090. kungam v. vīru rāt, ...; tās vaļiņas (Var.: tā valiņa) vien nebij - bāliņam māsu rāt 3606. v. man alu dzert, v. kanu sadauzīt; tās vaļeņas (Var.: vaļītes) vien nebija - pajimt pašu nesējeņu Tdz. 56691 var. bēdzin bēgu par ruobežu cita kunga valiņā BW. 18082 var. (ähnlich 6003);

5): laika da vaļai (r. довольно) Auleja, Kaltenbr., Oknist.

Avots: EH II, 754

vaļa (li. valià "Wille; [bei Būga KSn. I, 37] Gewalt, Macht", r. вóля "Wille; Freiheit"),

1) die Ungebundenheit, Freiheit
U.: citam vaļu duot L., einem Erlaubniss und Freiheit gestatten. bē̦rnam visa vaļa paļauta Gr.-Buschh. nu viņam vaļa darīt, kuo tik grib: sieva aizbraukusi ebenda. duod man vaļu divi mēnešus, ka es iemu...! (dass du mich lassest zwei Monate) Glück Richter 11, 37, ne savā vaļā būt St., nicht von sich selbst, sondern von einem andern abhangen. savā vaļā dzīvuot, nach Belieben, ohne Beschränkung leben St., U. bē̦rni palika savā vaļā (sich selbst überlassen) D. 330. uz vaļas (Golg.), uz vaļu (Siuxt, Stenden), pa vaļai (Mahlup) dzīvuot, für sich, unabhängig, als Lostreiber leben: kas paliek uz vaļu, tuo sauc par vaļnieku Stenden. viņš jau uotru gadu dzīvuo pa vaļai Mahlup. palicis uz savas vaļas Golg. zirgs ticis pa vaļai (ist [von der Kette] losgekommen) Oknist. pie Jevtus sapulcējās vaļas vīri (lose Leute) Glück Richter 11, 3. vaļas ceļš Weish. Sal. 19, 7. vaļas grāmata St., Freiheitsbrief. darba laikā nav nedz kāda bizenēšana..., nedz citāda vaļuošanās. kas nuo tādiem vaļas luopiem iznāk? Janš. Bandavā II, 12;

2) die Musse
U.: man nav vaļas, ich habe keine Zeit (Musse) U. vai man vaļas ē̦rmus skatīties? LP. IV, 128. vaļa pakaļu dīda, aus Überfluss an freier Zeit werden Unarten ausgedacht Oknist. vaļas diena, ein freier Tag St., U. vaļas laiks, freie Zeit, Musse U. vaļas zirgs, ein Pferd, das (eben) nicht zur Arbeit gebraucht wird St., U. tarkšķ... cauru dienu it kâ vaļas ļaudis (Leute, die nichts zu tun haben) Alm. vaļas sievietes, kam pie lauku darbiem nav ejams Janš. Bandavā I, 239;

3) freie Macht und Gewalt, Willkür
L., die Macht, Gewalt U.: Je̦ruzaleme . . . būs tava vaļā Glück I Makkab. 15, 7. viņam nebij vaļas tuos atkal salasīt 9, 6. viņam tâ˙pat vaļa (Recht?) ir nuo tam . . . maizēm ēst kâ pašiem priesteriem I Sam. 21, 5. dieva vaļā L., in Gottes Fügung. tas stāv jūsu vaļā, das steht in eurer Macht U. viņam liela vaļa ruokās (ruokā Salis) Dond. tu viņam atdevi lielu vaļu ebenda. ja jau tur cita ceļa nav, nu tad lai ar dieva vaļu ("?") Deglavs Rīga II, 1, 497. tas puisis lielu vaļu ("varu") paņēmis Oknist. vēja vaļa, ohne Aufsicht Ahs.: tu visas lietas atstāj vēja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 62. gudrāki tu darītu, ja aple̦nktuo Ciebu laistu vēja vaļā (wenn du die Z. aufgeben würdest) un sviestuos klāt tai uotrai Janš. Līgava I, 56;

4) die Erlaubnis
St., U.: vaļu duot, Erlaubnis geben U., Pas. III, 102. duômu vaļas . . . naudu kalt Glück I. Makkab. 15, 6. viņš deve tam vaļas kara pulkus sapulcēt 10, 6. duod tam cilvē̦kam vaļu nuo visādiem... luopiem ēst I Mos. 9. deve viņam vaļu pret Zaulu celties I Sam. 24, 8;

5) der Wille
(nur mundartlich!) U., Oknist: vaļu ļaut, freigeben, den Willen lassen U. tava vaļa (tu wie du willst)! Golg., Oknist, Sessw. tik ilgi . . . bāba ... muocīja zemnieku, cikām tis piekrita jās vaļai Pas. IV, 381 f. būsi... munas vaļas pildītāja 382. vilks tikai paraudzīja ga ļas, bet lapsa paēda da vaļai Pas. I, 158 (aus Kalupe);

6) ar vaļu, vorbei, verloren, zugrunde gegangen
Infl. n. U.: tā lieta ir ar vaļu U. kai es izgāju nuo sē̦tas, tai viss ai vaļu (dem Schicksal preisgegeben, vernachlässigt) Zvirgzdine. Zu li. vélti "wollen; erlauben" (s. Būga KSn. I, 36 ff.), slav. velěti "wollen, befehlen", lat. velle "wollen", and. williu "(ich) will", ahd. wala "Wahl", ai. vara- "Wunsch", vṛṇāti "erwählt sich, wünscht", av., ap. var- "wählen, wollen", mcymr. guell "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 294 und Trautmann Wrtb. 348 f.

Avots: ME IV, 463, 464

vaļaîns: vaļans Salis "drusku vaļīgs".

Avots: EH II, 754

vaļaîns Mar., Adv. vaļaini Spr., frei, offen: vaļainas durvis Mar. n. RKr. XV, 142. viņam vaļains kakls ebenda.

Avots: ME IV, 464

vaļàndaris ² N.-Rosen, ein Herumtreiber; vgl. vaļenderis.

Avots: ME IV, 464

vaļans (wohl mit hochle. a aus e̦; vgl. vaļe̦ni) Spr., = vaļaîns, vaļîns.

Avots: ME IV, 464

vaļatĩba U., Lubn., vaļatnĩba U., die Freiheit, Ungebundenheit Lubn.; grosse Freiheit, Ungezügelheit U. Beruht wohl auf einem *vaļata.

Avots: ME IV, 464

vējvaļa, der Müssiggang: bē̦rniem nebūs vairāk bez mācībām vējvaļam jāaug L. Av. 1850, № 1.

Avots: ME IV, 554

I vĩvaļa A.-Ottenhof, Wolm., vīvaļa U.,Bielenstein Holzb. 389, Demin. vīvaliņa Kegeln und Waidau n. Latv. Sau1e 1927, S. 117, vĩvuļa Allendorf, Bauenhof, Burtn., Lappier, Loddiger, N.-Salis, Ramelshof, Ruj., Salisb., Segewold, vīvuļa Bielenstein Holzb. 389, A.-Ottenhof, vīvuļiņa Widdrisch, vĩvulis C.,Ramkau, Salis, Ubbenorm, vivulis ² Saikava, vīvulis Bielenstein Holzb, 389, AP., Bers., Schujen, Vīt., vìvuls ² Druw., vīvuls Selsau, vīvuļš Peb. n. U., vĩvuliņš Orellen, Salis, vìvuliņš ² Heidenfeld, vīvuliņš Erlaa, Grawendahl, vĩvuoļa Burtn., der Laufstock beim Garnwinden, das Garnviolchen: ar vīvuļu tin dziji un diegus nuo šķeterēm kamuoluos A.-Ottenhof. nevar iztikt bez vīvula - traki spaļaina dzijs Selsau, kad dziju tin ar vīvuli, tad viņa paliek gludāka Ramkau. Nebst estn. wīol dass. aus dem Deutschen, s. vijuole

III.

Avots: ME IV, 648

II vīvaļa,

1): "vīvaļina" und "30247" ME. IV, 648 zu verbessern in "vīvaļiņa" resp. "30248".

Avots: EH II, 794

II vīvaļa,

1) Beiname der Biene im VL.: ai bitīte vīvaļina, kur mēs abas vīvinām? BW. 30247;

2) auf ein Mädchen bezogen:
Indriķis ņems Ezernieku ve̦cākuo vīvaļu ("? ") Janš. Bandavā I, 15. nezin, kur Ezernieku lielā vīvaļa tagad vīvaļājas II, I33. māsiņa vīvaliņa VL.

Avots: ME IV, 648

vĩvaļas Wolmarshof, = vīvele

II, Feifel.

Avots: ME IV, 649

[nuõvaļa Bauske, Lautb., Mussezeit LKVv., Wid., Grünwald: savā nuõvaļā Ruj.]

Avots: ME II, 882

aptrìekt, tr., herumjagen: aitas ap kalnu. Refl. -tiês, sich herumjagen, sich gründlich aussprechen: Čībai bija vaļa aptriekties ar Luzi Degl. Cf. triekt, viel sprechen.

Avots: ME I, 131

atiet,

1) herkommen
PIKur. (atiẽti): atgāja pusnaktis Pas. IX, 542 (aus dem Ostle.). kā (weswegen) tu atgāji? VIII, 50 (aus Lettg.). redzēs cilvē̦ka dē̦lu atejuoti Evang. 1753, S. 74; 2): labību vētījuot, visi pīšļi atgāja nuost Siuxt; ‡

5) a. vaļā, losgehen, sich loslösen
Siuxt u, a.: aizsien maisu labi, ka neatiet vaļa! Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum eigenen Überdruss gehen
Bers. u. a.: viņi jau atgajušies teatrī. nedēļām varuot iet un neatieties jaukuo vietu A. Brigadere Daugava I, 1218.

Avots: EH I, 144

atjât, ‡

2) herreiten
(tr.): nebijis pa dienu vaļas viņu (= zirgu) a. Janš. Paipala 50, Salis; ‡

3) geboren werden:
viņam atjājis dē̦ls (aus einem alten Manuskript). Refl. -tiês, ‡

2) hereilen
(pejorativ): gans jau ar guovīm atjājies mājā Trik.

Avots: EH I, 144

atkuôst, [li. atkásti] tr.,

1) abbeisen
(nach Spr. auch atkuodît): gaļu LP. VII, 914;

2) beissend stumpf machen:
zuobus LP. VI, 419;

3) durch einen Gegenbiss

a) einen Biss unschädlich, rückgängig machen, enthexen:
kāds suns iekuož, tāds lai atkuož RKr. VI, 21; atkuošana, das Enthexen LP. VI, 23; cf. atkuodējs,

b) sich rächen:
es viņam atkuodīšu MWM. VII, 881. skaišas... un meklē vārdus, ar kuo atkuost Ziltars Dz. V. Refl. -tiês,

1) stumpf werden:
izkapts cietajā zālē atkuodusies; auch tr.: atkuosties zuobus, sich die Zähne stumpfbeissen;

2) bis zum Überdruss beissen, überdrüssig werden:
Sprw. atkuodies kā sīvā rutkā, ist vollständig überdrüssig geworden. Mit dem Acc.: viņš jau tevi atkuodies Alm., er ist deiner überdrüssig geworden;

3) sich statt beissen, sein Mütchen kühlen, sich rächen:
dabūjuši saimnieka bē̦rnu ruokā, nevariet atkuosties vien Aps. tikmēr nepalika mierā, kamē̦r atkuodās Lasd. nu reiz viņš varēs pie tevis atkuosties Latv. [būtu man vaļa, gan es atkuostuos Manz. Post. I, 31; bez vainas gribēdams atkuosties, atriebties ibid. II, 117].

Kļūdu labojums:
iekuož = iekuodis
ruokā = naguos
Aps. = Aps. IV, 20.

Avots: ME I, 169, 170

atļaut, tr., erlauben, gesatten: bē̦rniem atļaut vaļas darīt, kas tīkas Kundz. Refl. -tiês,

1) sich verlassen, sich ergeben:
dieva varai atļaudamies, es saliku ruokas Apsk. I, 453;

2) nachlassen:
vē̦tra nemaz negribēja atļauties, gew. atlaisties (Girgenson). atļaũjams, statthaft; atļāvums, die Erlaubnis.

Avots: ME I, 175

atlikt (li. atlìkti),

1) tr., weg-, zurücklegen, erübrigen, ersparen:
atliek ratiņu pie malas LP. I, 154. viņdien tam lika uzvilkt tē̦va atliktuo kamzuoli Alm. atlikt naudu nebaltām dienām;

2) intr., übrig bleiben, wobei das Übrigbleibende im Nom. od. Gen. steht:
atlika pūra, pietrūka tautas. atlika veltīšu, pietrūka tautiešu BW. III, 1, 19. stārķis gājis, kad tik tam atlikuse vaļa, uz upi mazgāties Etn. IV, 143. Refl. -tiês, übrigbleiben: es dziedāju cauru dienu, man dziesmiņas (od. dziesmiņu) atlikās BW. 915. nuo pils tikai skurstenis atlicies LP. VII, 646. pēc pašam atlikās astagaļa līgaviņa BW. 22018.

Avots: ME I, 173

bañduôties, bandêties, -ẽjuôs (li. banduótis "получать прибыль съ посѣва"), für sich arbeiten, durch Nebenverdienst erwerben: nu man vaļas banduoties, baŗuot savu kumeliņu BW. 15267, 1.

Avots: ME I, 262

brìdis, Demin. brīdiņš, brīsniņš, brìtiņš, die Weile, kurze Zeit: pēc brīža od. pa brīdiņu, pa brītiņam, nach kurzer Zeit; kādu mazu brīdi, eine kurze Zeit; pašu brīdi, eben jetzt; šuobrīd(i), jetzt, tuobrīd(i), damals, katru brīdi od. ik˙brīdi, ik˙brīžam, jederzeit, šimbrīžam, für den Augenblick, jetzt; grūts, labs, ļauns, pēdējs, pavaļas od. vaļas brīdis, die sczwere, gute, unglückliche, letzte Stunde, die Mussezeit; mirstamā brīdī, in der Sterbstunde. Identisch mit li. brỹdis (zur Wurzelform brid - in li. brìsti, le. brist) "das Waten; [Mal, Weile" Lit. Mitt. I, 16 u. 132; vgl. hinsichtlich der Bed. schwed. gång "Gang, Mal" u. a.]

Avots: ME I, 333, 334

dēņa: "savvaļa, nuodaba" (mit è ² ) Saucken.

Avots: EH I, 319

‡ dižmane, das Femininum zu dižmanis: vaļas kâ jau dižmanītei Janš. Latv. dzejas pag. 167.

Avots: EH I, 324

dzelˆdinât ² [Mesoten], ein Stechen, Brennen verursachen, quälen: kas viņa sirdi krimta, dzeldināja? Līdumnieks. vēl bij man nātrai būt, dzeldināt ravē̦tāju BW. 24548. Refl. -tiês. sich stechen, brennen, versengen lassen: mums nav vaļas pagātnes nātrās dzeldināties Apsk. I, 1.

Avots: ME I, 541

dzîvenieks ² : auch Schnehpeln; liela darba dzīveniece (Var: darītāja) BW. 7149 var. vaļas dzīves dzīveniece. Asand. 181.

Avots: EH I, 363

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

gana (li. ganà),

1) genug:
Sprw. kas dievu lūdz, tam gana būs. māte saka:"gana, gana!"meita saka:"vēl vajag!" BW. 16552. gana uogu, gana sēņu 27282. ne˙kad nav gana dievu slavēt SDP. VI, 52. vēl tev spē̦ka gana Vēr. I, 772. gana izdziedājušies, jaunie gāja mājās Janš. Zur Verstärkung des Adjektivs: redzēšu, vai tu gana stiprs (genügend, gehörig stark) būsi LP. VI, 391;

2) schwankend zwischen der Bedeutung "genug, genügend"
und "wohl, zwar": lai upīte gana strauja, pret saulīti netecēja BW. 11996. jau tuo puišu gana maz, ve̦d kaŗā ve̦damuo 12074;

3) wohl, zwar
(im Nachsatze fehlen im VL. oft die adversativen Partikeln bet, tuomē̦r, tik˙pat): gana svīda, gana gura (kumeliņš), nebij vaļas dusināt. gana hat gewöhnlich die Bedeutung "genug", gan dagegen die Bedeutung "wohl, zwar": nu gan būs gana, nun wird es wohl genug sein N. - Schwnb., Sausen. [Zu li. genė´ aksl. гонѣти "genügen" und weiterhin wohl zu ai. ghaná-ḥ "kompakt", gr. εὐϑένεια "Überfluss" u. a., s. Fick Wrtb. I ⁴ , 40, Bezzenberger BB. XII, 7, Boisacq Dict. 294, Berneker Wrtb. I, 327, Walde Wrtb ² 282 unter fēnus, Solmsen Beitr. 167, Trautmann Wrtb. 77 f.]

Avots: ME I, 599

‡ ìeaûgļuôtiês, sich vermehren (?): kur te ... zâlei var vaļas būt augt, saknuoties un ie. Klēfelda Padoms 92.

Avots: EH I, 502

ieska,

1) das Verlangen, der Appetit
(oft von Sudr. E. gebraucht): viņai pat pazuda ieska uz ēšanu MWM. II, 497. slimam cilvē̦kam, cik tādam liela tā ēstgriba, un ja arī būtu, nav ieskas IV, 929. nuovē̦lu iesku pēc svaiga dūma VIII, 603. uznāk ieska pēc zemenēm Sudr. E.;

[2) ìeska ² Bers., Alswig, Storm., ein Schimpfname für jem., der etwas anscheinend ernstlich sucht, aber doch nicht findet, also etwa ein oberflächlicher, ungeschickter Sucher;
iẽska Nigr., Kratzbürste;

3) "?": nu jau nav vaļas galvu ieskāt; ieska ar izčibējis Ronneb. - In Kalnemois, Bauske u. a. sei iẽska ein Gegenstand,mit dem man ieskāt kann;

4) iẽska Smilt., Bauske, = ieskāšana;

5) iẽska Ruj., ìeska ² Warkh., = ieskâtãjs].

Avots: ME II, 64

izgulêt (li. išgulė´ti),

1): tam ir vaļas i. Tdz. 37045;

4): kumeļš izgulēja ienašus Kand.;

5): visi kalni ... manis vien izgulē̦ti Tdz. 39521, auf allen Bergen habe ich allein geschlafen (gelegen);
‡

8) ausbrüten:
vista izgulēja piecus calē̦nus Strasden.

Avots: EH I, 450

izpiņ̃ķêt, Refl. -tiês, ‡

2) eine Zeitlang sich abmühen:
tu, puisīt, gribi klēpī un atkal zemē un atkal klēpī; tā man nav vaļas ar tevi i. Druw. n. RKr. XVII, 73.

Avots: EH I, 471

[izpist (išpìsti), efutuere: es izpisu jaunu meitu BW. 35198, 2. Refl. -tiês, zur genüge den Geschlechtsakt vollziehen: nebij vaļas siena pļaut, ne ar lāga izpisties BW. 35347, 1.]

Avots: ME I, 780

izsẽt, Refl. -tiês, ‡

2) sich (von selbst) aussäen
Dunika u. a.: ... savvaļas ābuoliņa, kuŗš še gadu nuo gada pāts izsējas un tâ turpina savu augšanu Mazvērsītis Mūsu senču lauksaimn. 9; ‡

3) likties i., sich aussäen lassen:
liecies nu šai laukā i˙! Latv. Av. 1855, № 10, S. 3:

Avots: EH I, 479

[jal Dond.], jala Setzen n. BW. 7697, jale Sackenhausen n. BW. 13670, = jel(e): [lai man vaļa pie māmiņas jale šādu vasariņu BW. 6723 var. aus Hasenp.]

Avots: ME II, 95

II kankalis "?": nu ir vaļa kankaļiem [= kankaŗiem? Var.: nabagiem, plikajiem] alu dzert; bagātie aizbraukuši pār Daugavu be̦ku lauzt BW. 20038, 2 [aus dem Rosittenschen Kreis. - In Kr. - Würzau sei kañkalis gleichbed. mit kankaris, ein Zerlumpter].

Avots: ME II, 155

kankarêt,

1): auch Oknist; ‡

3) "unnütz beschäftigen"
(mit an̂ ² ) NB.: kuo tu mani te kankarē līdz! Refl. -tiês,

1): zerfetzt werden
(mit an̂ ² ) Lems.; ‡

3) "?": meita nevilkusi kukuļus laukā un sacī[ju]si: "man nav vaļas k." Pas. V, 424. Zur Bed. vgl. auch izkankarêt ‡ 3 und ‡ apkañkarêtiês 2.

Avots: EH I, 584

kapât, - ãju (kapóti "hauen, hacken", [slav. kopati "hacken, graben "]), tr.,

1) hacken, klein hauen:
kāpuostus, kartupeļus, lapas, skujas. de̦sas mē̦dz taisīt nuo putraimiem, aknām un kapātas gaļas Etn. II, 137;

2) hauen, schlagen:
dieva dē̦ls kapās jūs ar pātagām Tr. IV, 419. es jūsu miesas kapāšu ar ēršķiem Rich. 8, 7;

3) stampfen:
zirgs iet, kājas kapādams. [meita nāks, kājas kapādama Janš. C'āp. 15.] divi sirmi auzas ēda, stallī grīdu kapādami BW. 13812;

4) zerhacken, zernagen, fressen:
ja žurkas linu gubas kapājušas, tad būšuot dārgi lini Etn. II, 96. uodi kapā drānas. Refl. - tiês,

1) sich zanken, streiten, kämpfen:
nu man vaļas ar puišiem kapāties BW. 897. ūdens gāja ar akmeni svē̦tu rītu kapāties; ūdens cirta akmenim, akmens galvu purināja;

2) stampfen, trampeln:
zirgi nemierīgi dižļājās un kapājās ar kājām MWM. VIII, 290;

[3) sich abmühen, abarbeiten Seew. n. U. - nebst. kaps "Grab", kaplis "Hacke", kapinât "behacken" u. a. und alb. kep "behauen Steine" zu gr. χόπτω "schlage, haue, hacke", χοπίς "Schlachtmesser" u. a., resp. zu gr. χάπετος "Graben, Grab, Grube" u. a., woneben noch npers. kafaδ "wird gespalten" mit f au ph; vgl. Berneker Wrtb. I, 563, Walde Wrtb. ² 864 unter scapulae, Persson Beitr. 884, Solmsen Beitr. I, 196 ff., Boisacq Dict. 408, 492, 870.]

Avots: ME II, 158

kavêt, - ẽju, tr.,

1) [die Zeit] vertreiben, verbringen:
laiku kavē̦t, die Zeit vertreiben. dziedu sirdi re̦mdē̦dama, dziedu laiku kavē̦dama (Var.: īsu laiku kavē̦dama, gaŗu laiku kavē̦dama, die Langweile vertreibend) BW. 126. [viens uotru var kavēt " einer mit dem andern die Zeit vertreiben kann" Für. I.] vari jau pērties, lai velti laika nekavē̦tum, um nicht umsonst die Zeit zu vergeuden LP. II, 13. kuo dzīvuošu tautiņās, vakariņu kavē̦dama BW. 16536. galvas naudas dēļ jau arī negribi kavēt dienas Aps.;

2) aufhalten, verzögern, hindern, stören:
nāc, gaismiņa, lē̦ni, lē̦ni, aust(i), rītiņu kavē̦dama BW. 6784. nekavē ļaudis pie darba! lieta nav kavējama Kaudz. M. lai pieguļniekiem nebūtu miegs daudz jākavē LP. VII, 315. Refl. - tiês,

1) sich aufhalten, verweilen:
tam kavēties nebij vairs vaļas JR. IV, 63. tur brītiņu kavējuos BW. 30461;

2) zögern, zaudern:
ve̦lns kavējās viņai teikt Dīcm.;

3) in die Länge gezogen werden, nicht von statten gehen:
man pašai kavējas ruokas darbi istabā BW. 8043;

4) spielen, tändeln:
puikām tavs revolveris, un ar tuo viņi tagad dārzā kavējas. Blaum. saulītē sē̦dē̦dams ar puķīti kavējuos (Var.: spēlējuos) BW. 11423. Subst. kavẽjums, das Auf -, Hinhalten: kur mātei villainīte par miedziņa kavējumu? RKr. XVI, 210; kavê̦tãjs, jem., der aufhält, stört: ganiņam ganiņuos pulks darbiņa kavē̦tāju BW. 29316. [Am ehesten wohl zu kautra (s. dies) und vielleicht aus zu klr. куняти " schläfrig, saumselig sein", čech. okouněti se " zaudern, zögern, tändeln" u. a. (bei Berneker Wrtb. I, 645). Anders (zu la. cavēre) Persson Beitr. 726.]

Avots: ME II, 181, 182

klẽts (li. klė´tis, slav. klětъ dass.), - s, Demin. klẽtiņa, klētutiņa BW. 24504, 1, klẽtĩte BW. 24504, 4, die Klete: nu man vaļas skandināt visas klēšu atslēdziņas BW 23177, 8;

a) labības klēts, der Kornspeicher:
pamanījis mūs[u] kungam miežus, rudzus klētiņā 31245, 1. klēts jātur vaļā, kad labība zied. dabību klētī beŗuot, nevajaga skaitīt, cik ieber,, tas nav svētīgi;

b) drānu kl., ein Häuschen zur Aufbewahrung der Kleider, des
pūrs des jungen Mädchens: būs māmiņa pamanījuse tukšu pūru klētiņā (Var.: klētītē) BW. 6771. Identisch mit der drānu klēts ist wohl die im VL. genannte dzīparu klēts, der Letten Putzkammer St., der Ort, wo der weibliche Putz und Sczmuck aufbewahrt wird U.: mani[s] māmiņa neielaida dzīpuriņu klētiņā BW. 5337. [Wenn dies balt. Wort aus dem Slavischen entlehnt wäre, so hätte man dafür li. * klietis und * klèts (vgl. serb. klì`jet und russ. въ клѣти́ zu erwarten.]

Avots: ME II, 225

kliẽst: k. grāmatu vaļa OB., ein Buch aufschlagen.

Avots: EH I, 620

[knaušuôtiês, knuosît(iês) (oder: sich der knauši erwehren?): uodi, uodi, knauši, knauši, dziedat vien, nerejat! eit, rejat pieguļniekus, tiem ir vaļas knaušuoties (Var.: knuosīties) BW. 29284, 4 var.]

Avots: ME II, 244

‡ knoblaka; comm., "ein haibwüchsiges Kind (meist ein Knabe)" Seyershof: es biju tāds mazs k. tādiem knoblakām ir vaļa, kad māte nav mājā.

Avots: EH I, 633

knùosît C., knùosît ² [Kr., Kl.], U., mit dem Schnabel im Gefieder knibbern, rupfen, flöhen. [So auch das Reflexivum knùosīties ² Stomersee: visu nakti tautu dē̦ls knuosīties knuosījās;... viņu smagi blusas kuoda BW. 25013. êdat (uodi!) puišus pieguļā! tiem ir vaļa knuosīties 29284. knùrsīties ² Bers., Mar., = knuopêties 1. u. 2; um Lennewarden bedeute kuuosīties: das Jucken zu beseitigen suchen, indem man die juckende Stelle (nicht mit den Fingern reibt, sondern) hin und her bewegt.] Refl. - tiês, in Ruj., [Stenden und Līn.] knuôsîtiês ² [knùosîties ² Stomersee], fackeln, zögern, nicht von der Stelle kommen: kuo tu te knuosies? was knibberst, faulenzest du da? Ruj. n. U. knuosās vien un ne˙kā nestrādā U. aizgāja pirmais uz tīrumu, ja citi pa māju knuosījās Latv. vīrs knousās vienaldzīgi pa mājām Purap. tē̦vs ilgāk neknuosās, - aiziet... LP. IV, 46. [Wohl eher nach Persson Wrtb. 808 und 882, Walde Wrtb. ² 518, Prellwitz Wrtb. ² 230 u. a. zu gr. χυῆν "kratzen, schaben", χνώδων "Zahn am Jagdspiess", ahd. nuoen "schabend glätten", ai. kiknasa-ḥ "Gries" u. a., als nach Būga LM. IV, 438 zu knausis.]

Avots: ME II, 251, 252

knuotêt, beissen (?): tie (gemeint sind Ameisen) knuotējuši šuo LP. VI, 683; knuõtêt, - ẽju, schlagen, peitschen Idwen, Frauenb. - Refl. - tiês,

1) = knuosīt: [tiem ir vaļas knuotēties BW. 29284, 5.] vistas knuõtējas Grünh.;

2) trödeln: gar saviem ruokdarbiem knuotē̦damās Alm. Rud. 53;

3) sich putzen:
meita caurām stundām knuotējas spuoguļa priekšā Grünh. tie tērpās, puosās un knuotējās itin kâ uz kāzām BW. [Wohl zur Wurzel von knuosīt.]

Avots: ME II, 252

‡ knusîtiês, saumselig, ungewandt etwas tun Dond.: tiem (= ve̦ciem puišiem) ir vaļas k. Tdz. 42681 (aus Liepna). Vgl., auch knusinâtiês.

Avots: EH I, 634

kram̃pêt, - ẽju, tr.,

1) krampen, haken:
krampi vaļa kram̃pêt (gew. in d. Zstz. mit aiz-, at-,);

2) stehlen
Kand.; Selg. n. Etn. IV, 97, C., Aps.

Avots: ME II, 257

kŗavât [Dunika, Lautb., kravât Wandsen], kravât, -ãju, tr., freqn. zu kŗaũt, wiederholthäufen, kramen, packen: tas kŗavāja spēļu kārtis LP. VI, 26. pa Jurģiem nav vaļas šādus tādus iebūvie-šus kŗavāt Vēr. Il, 205. Refl. -tiês [li. kriàvoties],

1) sich wiederholt häufen:
padebešiem kravājuoties, pilnais mēness pazūdas;

2) herumkramen, packen:
viņš kravājas kārtīm gaŗa laika pēc LP. VII, 29, viņš kravājās (umgehen) ar saviem zemniekiem kâ ar malku Doku A.

Avots: ME II, 296, 297

kul˜t,

1): sviestu k. auch BielU., Siuxt u. a.; miltus klāt k. (hineinrühnen),
lai nav par šķidru AP.; drẽbes k. ar vāli Saikava;

2): auch Orellen, Salis, Seyershof; Wolm. u. a.;

3): niekus k. Siuxt, faseln;
‡

4) dengeln
Warkl.: izkapti kuldams BW. 33612. Refl. -tiês,

1): vàle vàlē jāsit, tad labāk kuļas klājiens Ramkau;

2): jāsāk k. (= braukt): nevaram vairs kavēties Saikava. k. citiem pa kājām Strasden. aitas sāka k. (= kuļāties, spārdīties) pa ratiem ebenda;

3): man sāp kājas, tuomē̦r kuļuos uz priekšu Orellen; ‡

5) (Getreide) dreschen
(intr.) Orellen: kad sāks k., vairs nebūs vaļas; ‡

6) sich mit etwas abgeben:
nav vaļas k. ar taviem zuobiem Pas. VIII, 265.

Avots: EH I, 672

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

laĩks (li. laĩkas "Zeit"),

1) die Zeit,

a) mit Eigenschaftswörtern, Zahlwörtern, Fürwörtern, Partizipien:
ilgs, liels laiks, geraume Zeit: pēc liela laika viņš pārnāca mājās. gaŗš laiks, die Langeweile: palicis (uznācis) dikti gaŗš laiks LP. IV, 103. jauki, laimīgi, priecīgi, bēdīgi, grūti, dārgi laiki, schöne, glückliche, fröhliche, traurige, schwere, teure Zeiten; jauni, ve̦ci laiki, die alten und neuen Zeiten. pirmais laiks, die erste Zeit der Schwangerschaft (die ersten 18 - 20 Wochen), uotrs laiks, die zweite Periode der Schwangerschaft (20 - 22 Wochen dauernd) JK. VI, 19. kāds, savs laiks, eine gewisse Zeit: paiet jau arī kāds od. savs laiks. tāds laiks, laiciņš, eine kleine Weile: man te tāds laiciņs jāpaliek. jauns laiks, Neumond, ve̦cs l., Altlicht. aŗams, kuļams, pļaujams laiks, die Pflug-, Dresch-, Mähezeit; linu plūcams od. raujams, mē̦slu, siena ve̦dams laiks; ē̦dams, gulams od. gulēt ejams, mirstams, sējams laiks, die Ess-, Schlafens-, Sterbe-, Saatzeit;

b) mit vorangehendem Genitiv: baiļu, bē̦du laiks; die Schreckens-, Trauerzeit:
nāk meitām baiļu (Var. bē̦du) laiks BW. 18771; baznīcas l., die Zeit des Gottesdienstes; bizmaņu l., die Zopfzeit, die Zeit der Dunkelmänner; ceļa l. die Zeit, wo die Wege gut sind, namentl. die schöne Schlittenbanzeit; darba, dienasvidu l., die Arbeits-, Mittagszeit; dieva laiciņš,

a) eine Gott geweihte Zeit:
svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. ² 149;

b) die von Got herrührende, schöne Zeit;
gaiļu, ganu l., die Zeit des Hahnengeschreis, der Hütung; gavēņa l., Fastenzeit; klausības od. klaušu l., die Zeit der Frohndienste; lapu od. rudens l., die Herbstzeit: nāk rudens lapu laiks BW. 18771; luožu l., die Zeit der Rekrutierung; mēŗa l., die Pest; pusdienas l., die Mittagszeit; putraimu l., das Jahr 1844 Etn. IV, 152; rīta l., der Morgen: rīta laiks - ze̦lta laiks, Morgenstunde hat Gold im Munde; sējas, skuolas l., die Saat-, Schulzeit; me̦stru, puoļu, spranču, zviedru laiki, die heermeisterlichen, Polen-, Franzosen-, Schwedenzeiten: teļu l., die Zeit des Kalbens, auch die Zeit, wo Kälber geschachtet werden; tirgus l., Marktzeit; vakara l., die Abendzeit: vaļas l., die freie Zeit, Musse; valdības l., die Regierungszeit; veļu l., die Zeit des Erscheinens der verstorbenen Geister; verdzības od. ve̦rgu laiki, die Zeit der Leibeigenschaft; vidus laiks, die Zwischenzeit: pirmāk mice, pēc ce̦pure, vidus laika vainadziņš BW. 24733, 9; vidus laiki, Mittelalter; ze̦lta l., goldene Zeit; ziedu, ziemas l., Blüte-, Winterzeit;

c) mit abhängigem Infinitiv: laiks gulēt iet jau pienācis;

d) mit folgendem Temporalstz: kur jau tas laiks, kamē̦r (kuopš, kad) nee̦sam tikušies;

e) als Subj.: laiks aiziet, aizte̦k, die Zeit vergeht, verrinnt. laiks man iet tautiņās
Ltd. 1197. vēl man laiks, vēl man laiks sav[u] pūriņu pieluocīt BW. 7622. ve̦ci laiki - labi laiki;

f) als Obj., laiku duot, ievē̦ruot, izlietuot, kavēt od. pakavēt, nuogaidīt, nuokavēt, nuopļāpāt, nuolikt, pavadīt, die Zeit gönnen, wahrehmen, ausnutzen, vertreiben, abwarten, versaümen, verplaudern, bestimmen, verbringen;

g) im Dat., laikam,

a) wahrscheinlich, wohl:
tas jau laikam ar samazgām kristīts;

b) gewöhnlich:
runājušies, kâ jau laikam pazīstami; [Instrumental] laikiem, zuweilen; laikiem - laikiem, bald - bald: laikiem līst, laikiem saule spīd; [sen laikiem U., (siet) längst];

h) Akk. [resp. Instrum.] der Zeit:
duod, dieviņ, tâ dzīvuot, kâ dzīvuoja tē̦vu laiku BW. 25748. saimnieks gāja vienu laiku, uotru LP. VII, 617. laiciņu viņš gulēja, eine kleine Weile schlief er. citu gadu šādu laiku tev vīru atvedīšu LP. VI, 195. tuos laikus saimnieks katru Jāņu nakti pārvilcis ačgārniski pīlādzi LP. VII, 694. viņš man visu laiku (immer, unauförlich) bāžas virsū. savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju savu ruožu vainadziņu BW. 5947. ne savu laiku arī nē! nie und nimmer! es neietu savu laiku uz jūrmalu sievas ņemt BW. 30963. pašu laiku,

a) soeben, gerade um diese Zeit:
pašu laiku rietēja saule A. XII, 132;

b) eben recht, passend:
svārki man pašu laiku. nūja bij pašu laiku LP. VI, 487. tē̦vs teic lielu, māte mazu, tautiet[i]s teica pašu laiku BW. 15067, 3. laiku als Adv., früch, frühzeitig: mēs tik laiku sanākušas BW. 19093. kam tik laiku tu nuomiri! 3905, 3;

i) im Lok., laikā, zeitig, rechtzeitig, früh:
rītā jau vīrs laikā ticis debesīs. dienas, nakts laikā, am Tage, in der Nacht; skaidrā dienas laikā, am hellen, lichten Tage LP. VII, 492. saule jau bruokasta laikā VI, 4. tuo savā laikā nee̦smu piedzīvuojis, das habe ich meine Lebtage nicht erlebt. laikā - laikā, bald - bald: laikā lietus līst, laikā jauks LP. VI, 434. ne..kādā laikā, niemals, durchaus nicht. šinīs od. šuos mūsu laikuos, bei jetzigen Zeiten; viņuos, vec,uos, sen se̦nuos laikuos, in alten, uralten Zeiten. laikā od. pašā laikā,

a) zur rechten Zeit,

b) passend, eben recht:
laikā (Var.: laiku [Wessen], laikus) man mātes svārki, laikā mātes villainītes BW. 3198 [in Laitzen dafür laikam: ce̦pure laikam];

j) nach Präp.: ar laiku, mit der Zeit:
gan ar laiku viņš pieņemsies prātā. bez laika, zur Unzeit, vorzeitig: bez laika galu atrast. dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. Sprw.: neiesāc ne˙kā bez laika. nuo šī laika, von nun an. laik(u) nuo laika, von Zeit zu Zeit. nuo laika gala, nuo laikiem, nuo laiku laikiem, nuo se̦niem laikiem, von jeher, seit uralten Zeiten: viņš man nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. pa laikam, nach einiger Zeit: pa laikam iznāca māte Janš., JK. III, 67; pa laikam, = laikam, gewöhnlich: sulainis, kâ jau pa laikam nemierīgs gars, gribējis zināt JK. laiku pa laikam od. pa laikiem, von Zeit zu Zeit: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. brālis arī pa laikiem apraudzīja māsu tautās BW. I, S. 490; [pa laikiem U., von jeher]. pa(r) gaŗu laiku, pa gaŗam laikam, für die lange Weile, nachlässig: jaunākais par gaŗu laiku apsuolījies LP. V, 159. savu darbu tie strādājuši tikai tâ pa gaŗam laikam LA. par tuo laiku, unterdessen: par tuo laiku pārnāca mežsarga trīs dē̦li Dīcm. pēc laiciņa, pēc kāda laika, nach einer Weile; pēc tāda laika, nach einiger Zeit; pēc liela laika, nach langer Zeit. pie laika [wohl ein Germanismus!], beizeiten, rechtzeiting: es pie laika (Var.: laiku, laikus) ceļu griezu BW. 10157. bēdz pie laika siliņā 18857. pret rīta laiku, gegen Morgen. šis nams taisīts uz laiku laikiem. [uz laika U., genau passend];

2) die (grammatische) Zeit, das Tempus:
pabeigti un nepabeigti laiki, vollendete und unvollendete Zeiten;

3) die Frist, der Termin:
zināms, nuolikts laiks, eine bestimmte Zeit. naudu nuoduot uz īsu laiku;

[4) freie Zeit, Musse:
man nav laika, ich habe keine Zeit];

5) das Wetter
[vgl. aksl. годъ "Zeit": r. погода "Wetter", klr. негода "Unwetter"]: jaunā mēnesī laiks mainās. laiks tâ kâ uz mīkstu, taisās snigt. laiks apmācies, aptumšuojies, es ist trübes Wetter; laiks atlaižas, pielaižas, es tritt mildes Wetter, Tauwetter ein; laiks atme̦tas silts, das Wetter eird warm; laiks nuoskaidruojies, das Wetter ist heiter, hell geworden. auksts, karsts, silts, labs, jauks, lē̦ns laiks; bargs laiks, das Ungewitter; duomīgs l., unbestimmtes Wetter; gruozīgs l., unbeständiges Wetter; mīksts l., lindes W., Tauwetter; me̦lns laiks, schneeloses Wetteŗ schneelose Zeit (Herbst und Frühling): kur pavasarī me̦lnā laikā se̦sku ņemsi LP. VII, 1252; skaļš laiks, Frostwetter, wo ein Knacken und Krachen, namentl. in den Wänden, zu vernehmen ist; dubļu, lietus, pē̦rkuoņa, sala, siena laiks, Kot-, Reegen-, Donner-, Frost-, Heuwetteŗ auch Erntewetter: tirgus dienā tirguotājiem siena laiks. Von schlechtem Wetter: suņa laiks, Hundewetter. tāds laiks, ka guodīgs saimnieks ne savu suni nedze̦n ārā. laikam dievs ve̦lnam laiku uz renti izdevis. Von schönem, sonnigem Wetter: tāds laiks, ka saulīte tīri pa zemi rit;

6) der Pl. laiki,

a) Zeiten,

b) auch laika dienas Kav., bestimmte zu beobachtende, auch zu feiernde Tage, Festtage:
laikus turēt, die Tage beobachten, beobachten, was an bestimmten Tagen zu tun erlaubt ist und was nicht. nāc, māsiņa, laikiem (Var.: laikuos) sērst; laikiem gaida bāleniņš BW. 17531. - Wohl zu likt (s. dies), [li. núolaikas "mussig" u. a. s. de Saussure MSL. VIII, 445, Berneker Wrtb. 155, Būga Изв. XVII, 1, 34 und KZ. LI, 110. Ursprünglich vielleicht ein Adjektiv (= gr. λοιπός) mit der Bed. "übrig > müssig"; in diesem Fall als Subst. zunächst mit der Bed. "Musse"].

Avots: ME II, 405, 406, 407

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

ļaũt, ļaũju od. ļaũnu, ļãvu, tr., erlauben, gestatten, zulassen, einrümen: sunītis neļauj saimniekam miera JK. III, 67. ļauj svē̦tam garam vietas Tr. IV, 55. Mit abhängigem Infin.: neļauj laimei izbēgt! miegam nākt es neļāvu BW. 13735, 2. vaļu ļaut, einem den Willen, volle Aktionsfreiheit lassen: māte vaļas man neļāva BW. 6769. prātiņš man šurpu, turpu, kad prātam vaļu ļāvu (Var.: devu) 10533. Mit abhäng. Infin.: neļaun vaļas delverēt 27016. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur iz-juks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. Refl. -tiês,

1) aufhören, von jem. od. etwas ablassen, nachgeben:
ēd un ļaunies! ē̦dat, negaušas, ļaujaties! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda BW. 19276. slimais nelabuojas, laikam ļausies, wird wohl sterben. ja viņam maz guoda prāts, tad viņš nuo mānis ļausies Seib. Mit abhäng. Part. od. Infin.: šķiŗamies mēs, māsiņas, ļaunamies runājuot (Var.: ļausimies runāties), wollen wir aufhören zu sprechen! BW. 17603, 2;

2) sich hingeben, sich überlassen:
ne miegam, ne kaunam, ne katram neļāvuos BW. 8709;

3) sich verlassen, vertrauen:
es atstāju tē̦v[u] ar māti, uz tevim ļaudamies; vgl. BW. 22880, 1;

4) sich lassen, mit abhäng, reflexivem
Infin.: puisis neļāvās uzmaukties iemauktus LP. VII, 657. tē̦va dē̦ls ļāvies pierunāties LP. VII, 100, ieteikties I, 168; sevi pielūgties Dīcm. I, 28. Zuweilen mit abhäng. aktiven Infin.: māršiņ mana jaunākā, kam ļāvies pierunāt tādam zē̦na knēvelim? BW. 24547, 4. kungs arīļāvas ierunāt (=ierunāties) Dicm. I, 42. Zu li. liáutis "aufhören", [lavónas od. liavónas "Leiche", apr. aulaut "sterben" čech. leviti, klr. лiвити "nachlassen, nachgeben", got. lēwjan "preisgeben", lēw "Gelegenheit" (vgl. auch le. ļaũns), s. Persson BB. XIX, 279 ff., Wood AJPh. XXIII, 199 f. u. 202, J. Schmidt KZ. XXVI, ll, Walde Wrtb˙z 447, Berneker Wrtb. I, 715, Zubatý Sborn. fil. I, 161 f.].

Avots: ME II, 533

leĩda,

1) [leĩda Trik.], freies, unabhängiges
Leben Aps., Lub.: leida, leida, vaļa, vaļa daugaviešu meitiņām BW. 7536; uz leidas dzīvuot, frei, ohne Arbeit leben;

2) [leide L.], der Zins, die Pacht;
uz ielas ņemt, pachten U. leidas vīrs, ein freier Mann, Pachtbauer: mēs, bāliņi, leidas viri, pirksim leidas lakstīgalu; tā mums skaisti padziedās leidas sila maliņā BW. 13219, 4;

3) der Flügel eines Kahnes:
leida - laiviņas spārns, sastāvuošs nuo nuokaltē̦ta kuoka ārda re̦snumā, kas aizsargā laivu nuo apgāšanās Freis. (Vgl. laide 4 u. 5 und laida I 3 c.)

Avots: ME II, 445, 446

‡ lidinêt Kaltenbr., Oknist,Wessen, = lidinât 1: masaliņa ... vis˙aplīk lidinēja Tdz. 37435. nū man vaļa .. l. 41112.

Avots: EH I, 740

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

liẽverêt, [lìeverēt ² Nerft], lievarêt, lievêt, -ẽju, intr., lavieren, spazieren, sich umhertreiben, [Nächte durchschwärmen U.], wandern: nu es varu, nu man vaļas šuo vasaru lieverēt BW. 10490. ganuos gāju. lievarēju 9915. kungi sūta, man jāiet svešu zemi lieverēt 32131. [St. gibt neben lievēt ein lievu mest "lavieren".1

Avots: ME II, 508

lìkât [N. - Schwanb. ], -ãju, intr., freqn. zu lìkt, sich wiederholt bücken, gebückt gehen Spr.: viņš līkāja ap savu gultu Tirs. Refl. -tiês, sich bücken und aufrichten und abermals sich bücken und aufrichten, in gebückter Stellung sich abplagen: ap malkas zāģējamiem steķiem līkājas kāds vecītis Latv. snaust nav vaļas, jālīkājas Plūd. viņa līkājās pa ķēķa priekšu Blaum. pa dārzu ve̦ca māte līkājas ap siļķēm, kuŗas uz uoglēm čurēja Austriņš M. Z. 73. ]

Avots: ME II, 485

likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,

1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 ^1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;

2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;

3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;

4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;

5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;

7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;

8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;

9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,

1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;

2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;

3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;

4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;

5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];

6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;

7) sich verstellen, scheinen,

a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;

b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;

c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...

d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. ² 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.

Avots: ME II, 467, 468, 469

midzinât [li. mìginti],

1) fakt. zu migt, einschläfern:
miedziņš mani midzināja BW. 6764 var. ej, miedziņ, kammarī, saiminieces gultiņā: saimniecei liela vaļa, tai bij tevi midzināt! Skalbe Āb. 27;

[2) Schnitzel u. dgl. Abfälle fallen lassend gleichsam einen
midzenis herstellen: kuo tu midzini? Gr. - Essern (zu einem Schnitzenden gesagt)].

Avots: ME II, 623

mùrdêt Smilt., [mùrdêt ² Kl.], mur̂dêt C., [Kr., Kreuzb., Prl., Fest.], mur̃dêt Kand., -u, -ẽju [Pixtern], intr.,

1) knurren, brummen, faseln, murren
[Zaļmuiža], Spr., [mur̃fêt Ruj.]: viņi vienmē̦r murd un rūc Vīt. murdēja apjaucis kaut kuo pratī A. XII, 749. tarkšķ un murd cauru dienu it kâ vaļas ļaudis Alm. murdēja padebesis liesmaini karsts Egl.; ["undeutlich sprechen" Wessen];

2) sprudeln
[Kreuzb., ur̃dêt Jürg., Schujen, mur̂dêt C.], rieseln, brodeln Serb.: muca te̦k murdē̦dama BW. 26239. e̦ze̦rs vārījies, murdējis visu dienu LP. VII, 479. nuo turienes nācis ūdens murdē̦dams laukā LP. VI, 302. [akmens murdē̦dams (ar truoksni burbuļus me̦zdams) nuogāja ūdenim dibe̦nā Nötk.] asinis nāca nuo de̦guna murdē̦damas Ramk., Plm.;

3) phantasieren (= murguot) [Kreuzb.];

4) durch die Massenhaftigkeit ein Geräusch erheben, wimmeln
[AP.]: viss e̦ze̦rs murd vien nuo zivīm Wolm. arī kungu bijis, ka murd vien Alm. Refl. -tiês, nicht schlafen, schlaflos, in Phantasien die Zeit zubringen: puisis, visu nakti izmurdējies pa kāzām, grib gulēt Dond. [In der Bed. 1 Reimwort zu ņurdêt (vgl. auch murmêt); in der Bed. 2 (Reimwort zu burdêt) auch Bezzenberger BB. XXVII, 152 zu li. murdýnas, "eine quellige Stelle"; in der Bed. 3 vielleicht aus murguôt und muldêt kontaminiert.]

Avots: ME II, 668

‡ ne-ir, = nav, ist nicht: gaidīt man n. vaļas Janš. Dzimtene II ² , 297.

Avots: EH II, 13

nekad, in Verbindung mit kad: kad nekad (li. kada nekadà), irgendwann: atnāci kad nekad pie manis, kad tev vaļas!

Avots: ME II, 717

nĩcinât,

1): auch (mit ì ² ) Kaltenbr.; katstums nīcina dārzus laukā Sonnaxt. saule sūtīs siltus starus, ziemas spē̦ku nīcinās Kaudz. Dziesmiņas (1872) S. 8. kur viņš (= aukstums) ... var pietikt, tur viņš siltumu nīcina Dünsb. Bērnu draugs I, 18. blēņu dēļ neiešu dienu n. Sonnaxt; "Latv." MB. II, 746 zu ersetzen durch "Jauns. Raksti V, 22"; ‡

2) (bei der Arbeit) stören, authalten, müssiggehen machen:
kuo te nīksti un nīcini cilvē̦kus? Saikava. vai darbdien vaļas zirgu n., pa ciemiem tevi vadājuot? ebenda. tavu mierīgu bē̦rnu: varēji iet un strādāt, - nenīcināja ni Sonnaxt; ‡

3) "verkleinern; verachten",
Lng.(unter nieks).

Avots: EH XI, 25, 26

niẽkvaluôdis. wer dummes Zeug spricht, ein Klatschmaul: nicināt, niekvaluoži, nu jums vaļa nicināt! BW. 4821. kuŗu dienu niekvaluoži gaŗām mani nerunāja? 8827.

Avots: ME II, 751

nùokrist,

1): kad ir vaļa, tad kādu brīdi viņš nuokrīt (nuoguļas) pa pusdienas laiku Linden in Kurl. maguones ātri nuokrīt Kand.;

2): man kakls gluži nuokritis Lubn. n. BielU. man ūkiņš nuokritis (od. nuokrities) Bers., ich bin heiser;
‡

3) sterben:
arī bagātnieki nuokrīt Frauenb. ve̦cais nevarēja vis tik ātri n. Strasden; verrecken Auleja, Frauenb., Siuxt, Weissensee: nuokritis labākais zirgs; ‡

4) ins Unglück geraten
Seyershof: kuo nu maksu nemt tādam cilvē̦kam, kas pats nuokritis; "sich versehen, sich täuschen." Orellen: kas tālu iet sievas precēt, tie visi nuokrīt; "nuoplîst" Ramkau: gluži nuokritušas pastalas. Refl. -tiês: viņš ir pa krietnam nuokrities (= vājāks kļuvis) AP.

Avots: EH II, 56

nùovaĩnuôt, ‡ Refl. -tiês, sich vergehen: "bet es kuo e̦smu nuoziedzies?" - "... nav man vaļas še izmeklēt, kuo nuovainuojies tu° Krilova fābulas ³ 23.

Avots: EH II, 104

paaûgt [li. paáugti "etwas fortwachsen"], intr.,

1) ein wenig wachsen, grösser werden:
gaida mani paaugam BW. 6391. turies, kamē̦r dē̦ls paaugs, sagt man zu einem, der gefallen ist Etn. IV, 40. nevaid vaļas man paaugt Ltd. 1007;

2) wachsen, gedeihen
(perfektiv): tik daudz jau paaugs, ka pašam maize iznāks Janš. tam miezīši nepaaug BW. 19586, 3. uotru gadu nepaaug labība LP. VII, 819;

3) (perfektiv) erwachsen, gewachsen sein:
sen paaudzis tē̦va dē̦ls gaida manis uzaugam BW. 13041, 11. kad paauga rudzi, mieži, nezināju, kādu jemt, als der Roggen, die Gerste gewachsen war... 11444. paaug dē̦ls, pārve̦d sievu, izdze̦n māti eglienā 3336, 2. Refl. -tiês, (mit kaum fühlbarem Unterschiede der Bedeutung von der aktiven Form) ein wenig (sich zum Vorteil) grösser werden, wachsen: pagaidi tak nu, lai paaugas! Blaum. tādam nīkulim vēl kādu gadu tâ˙pat mājā jāpaaugas.

Avots: ME III, 4

pabumbuļuôt, ein wenig klimpern, spielen: vaļas brīžuos tā˙pat pabumbuļuoja Dzimt. Vēstn.

Avots: ME III, 10

[padzejuôt, ein wenig dichten: vaļas laikā viņš mē̦dz padzejuot.]

Avots: ME III, 21

paiêt [li. paeĩti, slav. poiti], intr.,

1) ein wenig gehen:
pagājis mazu gabaliņu, viņš apstājās;

2) vorwärts kommen, gedeihen:
aizgavēņuos de̦sas un kājas jāvāra, tad cūkas paejuot Etn. II, 24. kad gribuot, lai bites labi paiet... II, 6. lai tie (zirgi, guovis) labi paietu II, 117. piektdienās ne˙maz nedrīkstuot villas cilāt, juo citādi aitas nepaiemuot Etn. I, 74. pagājis, heruntergekommen (schlecht vorwärts gekommen): viņš pa˙visam pagājis;

3) weggehen:
gaidi, gaidi, netiklīti! jau meitiņas sen pagāja (Var.: aizgāja) BW. 12892;

4) die Fähigkeit zu gehen besitzen, gehen können (besonders nach einem Zeitwort des Könnens):
viņš nevar paiet, jāve̦d vešus LP. IV, 7. ar kājām nepaiet, ar acīm neredzēt BW. 29266;

5) vergehen, verfliessen, verstreichen:
tâ paiet savs laiks LP, IV; 119, paiet daži gadi IV, 54. pagãjis, vergangen, verflossen: pagājušu svētdienu, nedēļu, mēnesi. Refl. -tiês, für sich gehen, einen Gang oder Gänge machen: man maz vaļas, vēl jāpaietas pilsē̦tā A. XVI, 301. viņš pagājās klusām uz kaudzes pusi Niedra. ne˙viens nepagājās viņam pretim Vēr. II, 1108. viņš pagājās līdz krastam MWM. VIII, 415.

Avots: ME III, 35, 36, 37, 38, 39, 40, 41, 42, 43, 44, 45, 46, 47, 48, 49, 50, 51, 52, 53, 54, 55, 56

paļaũt [li. paliáuti "aufhören"], tr., einräumen, gewähren, gestatten, erlauben, zulassen: bē̦rniem vaļu. prātam vaļas nepaļāvu BW. 29892. kam tas man nepaļāva vainadziņu nuovalkat? 24551, 8. kâ dieviņš tuo tâ paļaujuot? LP. VII, 104. [tē̦vs nuo iesākuma gan negribēja atļaut, bet pēcāk tak paļāva Pas. II, 158 (ähnlich III, 273).] Refl. -tiês, sich verlassen: mēs paļaujamies uz dieva palīgu. Subst. paļaũšana, das Gewähren, Gestatten, Erlauben; paļaũšanâs, das Sichverlassen.

Avots: ME III, 64, 65

palùocît,

1) tr., etwas biegen, nicken:
nevaru vairs pirkstus paluocīt. cik vējiņš paluocīja (bē̦rza galuotni), tik es gauži nuoraudāju BW. 9318. viņš paluocīja galvu. nevaid vaļas man pūriņa paluocīt, ich habe keine Zeit, mich mit der Aussteuer ein wenig zu beschäftigen Bl. 1007;

[2) eine fremde Aussprache haben
U. (unter luocît)]. Refl. -tiês, sich ein wenig biegen, sich verbeugen: sulainis paluocījās un aizgāja Dok. A.

Avots: ME III, 64

pamukt,

2): auch PlKur.; laupījums mežā pame̦sts, un zaglis pamucis Daugava 1933, S. 195, Stenden. tuo teicis, kučieris pamucis Pas. XII, 461. cūka pamūk vaļam, un nevar vai[rj dabuot ruokā Iw.

Avots: EH II, 158

[papist, ein wenig pist: papisuši (pežiņu), atduodat! BW. 34611, 1. Refl. -tiês, ein wenig zur Befriedigung den Geschlechtsakt vollziehen: ne nu vaļas pasapist BW. 35347, 1 var.]

Avots: ME III, 81

patapa, [patapas (?) U.], die Musse L., [Manz.]: kādā patapā jūs apciemuošu Naud. dienu vest nav (= nav) patapas BW. 18411, 2. lai tas mira, kam bij vaļa! man nebija patapiņas 27359. tiem nebij vis patapas ēst Glück Markus 6, 31. [lē̦ni, lē̦ni, patapiņu vedu laisku druviņā Lubn. nav man patapas baznīcā iet Manz. Post. I, 66.] Zu patapt.

Avots: ME III, 118

patvaļĩba, = patvaļa: izme̦sti likteņa patvaļībai Vēr. II, 1314. plašā patvaļībā aukas pluosās Asp. R. VII, 34.

Avots: ME III, 126

‡ *pavale, = pavaļa II (?): es būt[u] tādu izrakusi nuo zem pirts paval[īt]es Tdz. 45399.

Avots: EH XIII, 187

pavaļuôtiês, dann und wann müssig sein: jauns cilvē̦ks, - pavaļuoties vajaga Saul. I, 190. kad Anna pārnāks nuo stundām, kuopā pavaļauosimies Stari III, 115.

Avots: ME III, 133

paveļa Alt-Ottenhof, = pavaļa II, 1: kādu māju paveļās e̦suošu peļu alu MWM. VII, 693. vis˙apkārt paveļām stāv suoli Jaunības dzeja 79.

Avots: ME III, 135

paviļa PS., = pavaļa II, 1: kad cūkas ap paviļām ruok, tad tas uz miršanu Etn. IV, 173. izkasuši.. kūtīm paviļas Upīte Medn. laiki. latviešu mājas jau sen ir tikušas būvē̦tas uz akmeņu paviļām PS. RKr. XV, 26. sieviņa gājusi uz paviļu LP. VI, 42. paviļas, Holzblöcke Bielenstein Hohb. Zu velˆt.

Avots: ME III, 138

pìemanîtiês,

1) unbemerkt sich nähern, heran-, hinzuschleichen; sich unbemerkt zu nähern wissen:
vēzis bij piemanījies klāt un atpestījis kulei galu vaļa LP. VII, 1167;

2) auf der Hut sein
Wid.

Avots: ME III, 270

pìemĩļuôt, lieb, freundlich sein mit Bers.: direktuors nabaga ļaužu bē̦rnus labprāt piemīļuoja Lautb. Luomi 144. kuo, bē̦rns, varu tevi piemīļuot, kad nav vaļas? Bers.

Avots: ME III, 274

pìestaĩgât,

1) mehrfach zu jem. od. etw. hingehen, hinzugehen:
tu jau biežāki pie zirgiem piestaigāji nekâ es Plūd. LR. III, 349;

2) zur Genüge, zum Überfluss gehen; gehend (etw.) erreichen, erlangen:
nav jau vaļas te ne˙vienam piestaigāt Duomas III, 206. kuo tad tu nu piestaigāsi, meitiņ? iztieci vien kâ nu redzi! LP. VII, 520.

Avots: ME III, 296

pìẽvakare Dunika, piẽvakars C., Salis, pievakars Arrasch, N.-Peb., Widdrisch, der späte Nachmittag, die Zeit der Abenddämmerung: pievakare arī bija tik klusa MWM. VIII, 731. pievakares pavaļas brīžuos A. XI, 466. pievakarā Krieviņ 24, pievakarē, pie pievakares Vīt. 32, gegen Abend: Miezis aizgāja kādā pievakarē uz kruogu MWM. X, 810. mūža pievakarē A. v. J. 1896, S. 243, im Alter, am Abend des Lebens.

Avots: ME III, 307

pùst,

1): kulā viens strādnieks pūte ar ruokām rudzus Pas. XII, 353;

2): viņš tâ iekuodies mantā, ka nevar atkratīties, kamē̦r pūšamais ārā (= bis er stirbt)
Seyershof;

5): auch (mit ù ² ) Linden in Kurl., (mit û ² ) Salis;

6): tas nu var gan p. Orellen. niekus p. Kand.;

7): pūtām (= braucām) iekšā Rīgā, ka nuorīb vien Austriņš Raksti VII, 170. vai nepūtīsim mājā? Jauns. Raksti V, 294; ‡

8) p. vaļā (vaļām), anfangen:
pūtu es vaļā skriet Sonnaxt; anfangen zu singen: pūt tik vaļā, tâ ka lai visa Kursa trīc! Janš. Dzimtene V, 476. viņš tad arī ... pūta vaļam I, 487; ‡

9) = pìepùst 2: kad guovs negre̦mā, tad juo pūš. Refl. -tiês,

2): atmen
- auch Auleja: sāk un sāk dzist ārā, kamē̦r nepūšas vair Salis. cau[r]dure duŗ sānā, kâ pūties Kaltenbr. jis vēl pūšas Lixna; sich blähen: rupucis pūšas, kad tuo aizkaŗ Sonnaxt. nuo ābuliņa guovis pūšas AP. maize ceplī smagi pūšas Kaltenbr.; sich erholen - auch AP., Saikava, Salis, Skaista, Sonnaxt, Spr.; = nùopùstiês: kuo tu grūši nuosapūti? - kai man grūši ne-sapūst ... Tdz. 53038; ‡

4) schmollen (?):
tu, cilvē̦ks, ne˙maz neatjēdz, kuo esi nuodarījis, bet viņš jau pūšas Jauns. J. un v. 212. viņš sēdēja ievilcies vaguona stūrī un pūtās pats uz sevi A. Brigadere Daugava 1928, S. 314. Subst. pùtẽjs,

1): nav raga pūtējiņa BW. 3330 var.;

2): auch (mit û ² ) Salis; ‡

3) der Atem :
tâ skrien, lai koč p. iziet pa muti laukā Saikava. lai koč man p. iziet, ar darbiem ņe̦muoties ebenda.

Avots: EH II, 343

rakuocis "?": nu vaļa milnam. nu vaļa dzelžam. nu savu rakuoci [?] pie ma1as nuoliku BW. 8150.

Avots: ME III, 476

rãms (li. romas "ruhig"), Adv. rãmi, kirre, zahm, still, fromm (nicht religiös) U.: Sprw. stāvi rāmi, - būsi kungs! ē̦dat rāmi, manas guovis, man nav vaļas jūs ganīt! BW. 29315 var. kur jāsiet, rāmas tautas....? rāmu meitu lūkuoties Biel. 718. tik vien vainiņas, ka rāmi staigāja 704. - bijis rāms laiks (stilles Wetter) LP. VII, 794. Subst. rãmums (li. romùmas), die Zahmheit, Ruhe: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad paņemsi, tad atrasi manu lielu rāmumiņu BW. 10857, 8 var. viņš teica ar sevišķu rāmumu A. XX, 649. Zu ramaņas, ramît.

Avots: ME III, 496

raũcene, ‡

2) "ar kuo kaut kuo sarauc" (mit au) Grünh.: ūzes bij bez kņuopēm, bez klapēm; r. vien tās valdīja Mekons Debess vaļa" (1873), S. 9; ‡

3) raucenes Segew. "Beinkleider".

Avots: EH II, 355

razuole,

1) = razvaļa(s) 2 Heidenfeld;

2) ein Schlitten od. Wagen mit einer Vorrichtung zum Sitzen:
divzirgu razuole Janš. Dzimtene ² II, 291.

Avots: ME III, 492

razvajas Saul. "ragavas ar atzveltni"; vgl. razvaļa.

Avots: ME III, 492

‡ razvalis Linden in Kurl., = razvaļa 2.

Avots: EH II, 360

razvalkas Kurl. n. Etn. I, 153, = razvaļa I.

Avots: ME III, 492

‡ razvàļņas ² Kaltenbr., = razvaļas 2.

Avots: EH II, 360

‡ razvuļi Gr.-Buschh., = razvaļas 2.

Avots: EH II, 360

I rē̦kuôt, intr.,

1) rẽ̦kuôt Nigr., rechnen, schätzen, meinen, mutmassen Biel. n. U.: es rē̦kuoju, iesim vēl vienu baru cauri Janš. Dzimtene ² I, 373. lai Anetes kundzenīte daudz ne˙kuo nerē̦kuojuot un tik sakuot jāvārdu II, 31. vai tu rē̦kuo, ka viņai tagad vaļas uz tevi skatīties? Dzimtene IV, 170. es jau biju rē̦kuojusi, ka laba nebūs V, 371;

2) sich gegenseitig beraten
Kurl. n. U. Zu got. garēhsns "Ratschluss", rahnjan "rechnen" und slav. račiti "wollen"? Oder eher aus rãkuôt "rechnen" PlKur. aus li. rokúoti < poln. rachować dass.?

Avots: ME III, 520

riẽtêt (li. rietė´ti "rollen", prs. rietù Büga KSn. I, 261) Karls., Lin., Iw., rietêt ² Kl., Kr., -u od. -ẽju, -ẽju,

1) intr., rollen
Biel. n. U.: asariņas rietēt riet Plild. Rakstn. II, 256; meldija vairs neriet, die Melodie gelingt, fliesst nicht mehr Kronw. n. U.;

2) wälzen
Bielenstein Holzb. 399;

3) tr., voller machen
Biel. n. U.;

4) voller werden;
(riẽtêt) zufliessen Bl., C., PS., zuschiessen (auch fig.): piens rietē U., die Milch schiesst zu. guovs neriet U., die Kuh gibt keine Milch, guovij tesmins riet (füllt sich mit Milch) Grünh. riet guovs rītā, riet vakarā BW. 29525. rieti, rieti tu, guosniņ, man nav vaļas rietināt! 29526. par tesmenaiņām, rietuošām guovīm RKr. IX, 15. jauns spē̦ks man riet un sparība iz brīvas pasaules Rainis;

5) riẽtêt PS., hervorkommen, hervorbrechen, aufgehen
U.: gaisma rietē, das Licht bricht an, es wird Tag U. mana laime rietē, mein Glück blüht auf St.;

6) riẽtêt PS., rìetêt C., untergehen (von der Sonne):
jauks vakars, saule aiz priediena riet Janš. saule taisījās rietēt Vēr. v. J. 1903, S. 52. kam, saulīte, spuodra lēci, kad tik spuodra nerietēji? BW. 6556. nav saulīte rietējuse, jau rasiņa ābuolā 8704, 2 var. riet saulīte vakarā, meža virsus puškuodama 33879 var. riet saulīte rietē̦dama, ze̦lta zarus zaruodama 33879, 4. Zu rist II, riest II und III; anders (zur Wurzel von rîts) Persson Beitr. 769 f.

Avots: ME III, 549, 550

risinât: pina un risināja savas bizes vaļam Janš. Mežv. ļ. II, 68. r. zarnas vaļā Iw., Salis.

Avots: EH II, 374

‡ *rūcīte od. *rūcītis "?": na vaļa milnam, nu vaļa dzelžam; nu mes rūcīti pie vietas likām Tdz. 49617.

Avots: EH II, 387

savvaļĩba, s. savvaļa.

Avots: ME III, 794

savvalnes Lubn., savvaļņi, savalnes U., Lubn., Laud., Bers., Adsel, savàlnes AP.,

1) Nebenfelder, Felder, die nicht der Wirt besät, sondern der Knecht
U., ein besonderer Teil an Land und Aussaat, das der Knecht vom Wirt bekommt (savalnes Golg.) Mag. IV, 2, 153; = bandas U.: savalnes... apzīmē atsevišķi nuodalītu zemes gabaliņu dažu pūrvietu lielumā, kuŗu atduod sēt un pļaut saimnieku ģimenes luoceklim vai kalpam Dz. V. vienā stūrī mazs savvaļņu tīrumiņš Saul. III, 51. puišiem ir bandas, savvalnes Lubn. uz savalnēm dzīvuot Vank., statt des Lohnes savalnes bekommen. savalnes sēt N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, Bers., etw. (z. B. Flachs) für sich, extra säen. savaļņu (Adsel, AP., savàļņu Drosth., savàļņu ² Erlaa), savvaļņa (Stomersee) od. savalnes (Lubn.) lini od. savàļņi ² Stom., in einem übriggebliebenen Felde od. an einem Feldrande zuletzt gesäter Flachs, den der Knecht für sich behalten darf. savàlnēm iesēja linus AP.;

2) Nebenverdienst
U.; "kaut kas pašam par sevi" N. - Peb.: viņš jau savalnēs vien visu gaļu apēda, saimē ne˙kā nedabū AP. paēdis pie saimes galda, saimnieks savā galā vēl ē̦d savalnes N. - Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378. - paturēt kaut kuo iegūtnēm jeb savalnēm, als Übergewinn behalten;

3) savaļņu baznīca, eine Filialkirche
U. Zu savs . vaļa.

Avots: ME III, 793, 794

sleñderêt Dond., Ahs., -ẽju, intr., schlendern, bummeln U.: kâ tev tâ vaļas apkārt slenderēt? Ahs. bez darba slenderēt Duomas IV, 3. kam, tautieti, tu slenderē (Var.: vazājies) te pa mūsu ganeklim? BW. 29506, 1. Aus nd. slendern.

Avots: ME III, 925

sprukt (li. sprùkti Tiž. I, 323, 330, Lit. Mitt. III, 107, Bezzenberger Lit. Forsch. 175), praes. sprùku Serbig., Wolm., Neuenb., sprùku ² Laitzen n. FBR. V1II, 25, Nerft, Lös., Preili, sprûku N.-Rosen n. FBR. VIII, 25, sprûku ² Ruj., Karls., Salis, Lin., AP., praet. spruku" intr., sich lösen, losgehen (von Festem, Gebundenem) U.; entwischen, entgleiten U., fortlaufen: žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dicm. pas. v. I, 37. nāve, sprukuse nuo rieksta čaumulas" . . . grieza ļaudis Pas. IV, 52 (aus Rositten). sprūk laiviņa nuo ņiedrītes" nuo auziņas kumeliņš BW. 13280. nezin kur bēgt, kur sprukt LP. VII, 488. vaļā sprukt" losgehen (von einem Knoten, Strick, Band U.). nagi spruks vaļā Aps. III, 25. "blēņas!" tam beidzuot spruka vaļa Vēr. II,1201. Nebst spruksts 2 zu spraukt(ies) I (und II?) und vielleicht mhd. sprugel "Schnellbogen"; dies spru-k- neben spru-g- (in spruga u. a.), s. Walde Vrgl. Wrtb. II" 671.

Avots: ME III, 1024

stèidzams, Part. praes. pass. von stèigt, eilig; steidzi, māsiņa! steidzama lieta BW. 14490. steidzams darbs LP. VI, 174, eine schnell zu verrichtende Arheit. steidzama darba laikā bē̦rni palika savā vaļa D. 330. steidzamas ziņas Lapsa - Kūm. 164. naudu būšuot citā reizē dabūt - tā nee̦suot tik steidzama LP. VI, 421. kur tik steidzami, dē̦ls? LP. V, 252, wohin so eilig? Zur Verstärkung von stèigt; vēstnesis aizsteidzās steidzamuo pie dieva VII, 1180,

Avots: ME III, 1058

svabadĩba, die Schlaffheit (von Stricken), Ungebundenheit, Losgebundenheit; Freiheit U.: šīs visas būs vaļas un svabadības dienas Glück 1 Makk. 10, 34.

Avots: ME III, 1139

svĩbulĩte Nötk., = vīvaļa, der Laufstock beim Garnwinden, Violchen.

Avots: ME III, 1162

te̦rgavât, -ãju, tergavuôt, schwatzen (te̦rgavāt) Wid., (te̦r̂gavât ² ) Schibbenhof, Siuxt, (ter̂gavuôt ² ) Bauske, (tè̦rgavuôt ² ) Gr.-Buschh., (tergavuôt) Tals., sich (laut und lange [ter-gavāt] Gramsden) unterhalten (ter̂gavlt) Wolmarshof, (tè̦rgavât ² ) Golg. Saikava, Sessw.: kuo nu te̦rgavā niekus! tagad man nav vaļas tergavuot Vīt. 31. viņas laikam te̦rgavuo A. v. J. 1892, 1, 67. ne˙kad nevajaga gari te̦rgavuot A. v. J. 1893, S. 140. Vgl. targavât, targavuôt; mit e̦r aus ar? Das e, (für a) könnte auch aus te̦rgât stammen, falls dies zur Wurzel von terêt gehört.

Avots: ME IV, 166

I ter̂velêt C., (mit er̂ ² ) Segew., (mit er̃) Gotthardsberg, (mit èr ² ) Adsel, Fehgen, Geistershof, Lubn., N.-Schwanb., Stomersee, Tirsen, -ẽju, viel und schnell, aber dabei undeutlich und unzusammenhängend sprechen (besonders von Kindern gesagt) Drosth., Erlaa, Selsau: bē̦rni, sanākuši pulciņā, vare̦n tervelē Drosth. kuo tu tik daudz tervelē? Gotthardsberg. neliec vaļas tervelēt ar citiem terveļiem! BW. 27016, 3 var.

Avots: ME IV, 167

tervelis, ein Schwätzer (?): neliec vaļas tervelēt ar citiem terveļiem! BW. 27016, 3 var.

Avots: ME IV, 167

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe ² ] Lös., [mit iê ² ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì ² ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185

tulpiņš,

1) = vīvaļa, der Laufstock heim Garnwinden, Violchen;

2) ein Holzpflock (etwa ein Fuss lang) mit spitzen Enden, der beim "kačka" -Spiel gebraucht wird Gr.-Buschhof (mit ùl ² ). Vgl. stulps I.

Avots: ME IV, 259, 260

tvirt "?": drūmā Erebā būs vaļa visiem ilgus gadus tvirt Latv.

Avots: ME IV, 291

ùima ² Saikava, der Wunsch, Trieb, Drang: nu man liela uima padzīvuoties kādu laicinu uz vaļas Saikava.

Avots: ME IV, 296

I urva,

1) "vīvaļa" (mit ur̂ ² ) Rutzau n. FBR. VIII, 141, "kuņiņa" (mit ur̂ ² ) N.-Bartau;

2) ur̂va ² Nigr., urve, eine Vorrichtung zum Anbinden von Kühen - ein hölzerner Pflock, dessen ein durchlochtes Ende vermittels einer Weidenrute an einen Pfahl gebunden wird, während am andern die Fessel, die der Kuh um den Hals gelegt wird, angebracht ist: guovis . . . piesietas nevis virves saitēs, ... bet ... ar urvām Janš. Dzimtene ² III, 127.

Avots: ME IV, 308

vaļām,

1): auch Schrunden, Smilt., (vaļam) Iw., Puhren; priekš Juŗa v. tikšanas Apsk. 1903, S. 31; bei Lng. unter vaļa dafür noch vaļams "frei";

2): v. (Var.: lē̦nam, patapu) staigājuot BW. 3745, 1 var.

Avots: EH II, 754

II vaļât: regieren, zähmen, im Zaum halten Lng.; darbs nav tik lē̦ti ... vaļājams Pas. XI, 397 (ähnlich Janš. Apsk. 1903, S. 113). Refl. -tiês: vaļa bija v. pie ... māmuleņas: var miedzeņus izgulēt Tdz. 37718. ‡ Subst. vaļâtājs, der Beherrschende: es brālīša vaļātāja (Var.: valdītāja) BW. 3486, 1.

Avots: EH II, 755

II vaļât (li. valióti "vermögen; bezwingen"), -ãju, seiner Macht und Willkür unterwerfen L.; behetrschen, zügeln, bändigen, bezwingen; "vermögen" Ahs., Frauenb.: viņš nav vaļājams, er ist nicht zu bändigen Salisb. n. U. spēja jaunās ķēves vaļāt un cieti turēt gruožuos Janš. Čāp. 22. B. bija viņu jau vaļājis un nākuošā acumirklī nuostiepa gulus Janš. Bandavā I, 151. vīriešu darbus vaļāja Ernestelis II, 352. Ernestelis... sāk jau arklu vaļāt Dzimtene IV, 198. es brāliņa vaļātāja (ich beherrsche, leite den Bruder) VL. n. U. viņš nezin, kur savus nagus vaļāt Stenden. Refl. -tiês, = vaļuôtiês: kuo tu vaļājies? nāc labāk sienu pļaut! Dunika. kur lai vaļājas visu vakaru? iesim kārtis spēlēt! Stenden. Zu vaļa; s. Būga KSn. l, 36 f.

Avots: ME IV, 464

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât ² Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à ² ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â ² ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

valatĩba U., der Mutwille, die Kinderei. Auf estn. wailatus "Mutwille" (worauf schon U. verweist) beruhend, oder aber in vaļatība zu korrigieren ?

Avots: ME IV, 450

II vale: ar valīti (zur Bed. vgl. vaļa 6) visa mūsu tē̦va zeme: ve̦ci zirgi neklausīja, jauni brāļi nemācēja Tdz. 37881 (aus Liepna).

Avots: EH II, 752

valkât, -âju, valkuôt L.,

1) hinund herziehen, -schleppen
Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.: ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134. viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb. mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.: vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341). biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178. vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411. maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau. "meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni). viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;

2) auch valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist): valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.: valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58. valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644. valkuo (Var.: valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);

3) auch valkuot, (ge)brauchen St.: valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6. mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12. kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31. dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2. ticību mutē valkāt Klaust. 63. valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš. grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen
U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine: ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt. bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb. čūskas uz lietu valkājas KatrE. valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128. ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne). valkāties par kapsē̦tu VI, 361. ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.). ta ta nu ubagi valkājas! U. kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist. valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine. dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda. čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52. kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178. kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3. lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.: vazāties) 8998, 2 var.;

2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81. kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;

3) einander ziehen, schleppen:
pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.: vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;

4) sich tragen
(lassen [von Kleidern]): drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a., die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst. val˜kâšana,

1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;

2) das Tragen (von Kleidern);
val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,

1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;

2) wer (Kleider am Leibe) trägt:
zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;

3) wer (ge)braucht:
dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56; val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.

Avots: ME IV, 456

vaļuôt,

1) intr., frei sein, frei, müssig leben
Lubn., Spr., Fest., Schwanb., Sessw.: diezgan vaļuots; jāsāk strādāt Vīt. vaļas raud... līgaviņa. liku vaļu, lai vaļuoja BW. 27251;

2) tr., freigeben, loslassen
Bers., Nötk., Rite;

3) = vaļât, bewältigen, beherrschen, bezwingen: v. kādu darbu, zirgu MSil. nepruot savu jautruo prātu vaļuot Siliņš 38. Refl. -tiês Bers., frei, müssig leben Frauenb., Lubn., N.-Peb., Rite, Sessw.: diezgan e̦smu vaļuojies; tagad atkal jāķeras pie darba Sessw. saimnieka dē̦ls var vaļuoties, tuo ne˙viens nedze̦n Frauenb. nu būs vaļa vaļuoties lēnejai ve̦de̦klai BW. 27755. nevarēs vis tâ vaļuoties Austriņš Vērpetē 27. siruo apkārt un vaļuojas kâ dieva luops Janš. Bandavā I, 149, nuomuodā vāļājies un vaļuojies Mežv. ļ. II, 391. slinkums un vaļuošanās Tie, kas uz ūdens 9. diezgan vaļuojies un pacierējies A. XX, 643.

Avots: ME IV, 466

var̂zuôt, ‡ Refl. -tiês, = var̂zâtiês 3 (?): nebij jau ne˙vienam vaļas ar mani v. Jauns. B. gr. ³ I, 136.

Avots: EH II, 759

II vãvulis N. - Peb., = vīvaļa, der Laufstock beim Gamwinden. Woht zur gleichen Wurzel wie vāvulis I, denn der Laufstock gibt beim Winden gewisse Töne von sich.

Avots: ME IV, 513

I velte, velša V., das Geschenk, das Angebinde; A velte L., U., Spr., (mit elˆ ² ) Bl., velˆša ² Dond., velša U., Demin. veltiņa BW. 25380, gew. Plur. veltes U., (mit èl ² ) Fest., Golg., Kl., vè̦ltas ² KatrE., veltis Mag. XX, 3, 194, velˆšas ² Stenden, die Geschenke, welche die Braut bei der Hochzeit verteilt: ziemsvē̦tku veltes Plūd. velša uz vārda dienu V. sūtīti lāgt ar vārdiem un bagātām veltēm A. v. J. 1897, S. 374. saule un lietus neaizmirst duot savas veltes Veselis Trīs laimes. kažuoku, kurpes... iedāvinājis... kad tādas velˆtes ² duod... Janš. Dzimtene V, 91. kādu velšu tu gribēji ? BW. 1141. es, māsiņa, nebē̦dāju par tavām veltiņām (Var.: veltītēm) 25380. kad bērēs (arī kāzās) vedējs nedabū veltis, tad zirgam ļaunums Etn. IV, 174. puisis, kas brūtes velšu pūru veda BW. III, 1, S. 6. brūtgāna brālis ar velšu pūru (tīni) 88. bāliņš ne̦s velšu pūru BW. 25250. sīku velšu mans pūriņš 16710, 6. uotrā dienā (am zweiten Hochzeitstag) ... meta velšu naudu BW. III, 1, S. 89. me̦tat, tautas, velšu naudu! BW. 25696. man palika dieveram velšu kre̦kls nerakstīts 25442. Wohl als "Gunstbezeigung" oder als "Erwünschtes" zu li. velmi (bei Būga KSn. I, 36) "gönne" (s. Petersson Ar. u. arm. Stud. 128), ai. vṛtá-ḥ "erwünscht", vára-ḥ "Wunsch, Gegenstand des Wunsches, Geschenk", lat. velle, got. wiljan, aksl. voliti "wollen", le. vaļa (s. dies) u. a.

Avots: ME IV, 533, 534

veruoklis Pilda, vīvaļa, der Laufstock beim Garnwinden. Vgl. vijuorklis.

Avots: ME IV, 542

III vijuole, - vĩvaļa, das Violchen, der Laufstock zum Garnwinden St., U., Bielenstein Holzb. 389 (mit Abbild.); das Weberschiffchen Bielenstein Holzb. 402. Nebst vīvaļa und estn. wīol aus d. dial, vi(j)ole "Wickelholz zum Garn winden" (im Grimmschen Wrtb. aus Hupels Idiot.).

Avots: ME IV, 583

vilˆbinât ² (li. vilbinti "locken" ) Dond., , Sassm., = vilināt, locken, verführen, lüstern machen: puisis vilbina cūkgani, lai iet dārzā zagt ābuoļus Sassm. n. RKr. XVII, 63. Nebst gr. ἔλπω "lasse hoffen" u. a. zur Wurzel von vaļa.

Avots: ME IV, 585

vil˜cinât (li. vilkinti KZ. LII, 267) AP., C., Iw., Līn., N.-Wohlfahrt, Ruj., Serbigal, (mit ìl ² ) Nerft, Preili,

1) freqn. zu vilkt, ziehen, schleppen:
ar vil ce̦klu vilcināju brālītim līgaviņu BW. 22046, 1. sienu vilcināt pie šķūņa Dond., Kand., .Wandsen, Heuhaufen auf belaubten Ästen vom Heuschlag zur Scheune schleppen. (fig.) vilcināt dzīvi (das Leben fristen) ar jē̦lu gaļu Kra. Vīt. 63;

2) in die Länge ziehen, verzögern
U., Dr., (mit il˜ ) C., Frauenb., Wolm. u. a. (unbek. in Siuxt): ilgi vilcināju BW. 15864, 6. negribam vilcināt lietu Vilibalds Kas uzvarēs 121. kuo nu vilcini, teic...! MWM. v. J. 1896, S. 401. attīstīšanas procesu vilcina Stari I, 54. teica vilcinuošā balsī (mit zögernder Stimme) Kaudz. M. 98. Refl. -tiês,

1) zögern
(intr.) : vecene . . . vilcinās duot JK. V, 135. šie liedzas un vilcinās duot gala vārdu BW. III, 1, S. 415, viņa vilcinājās duoties uz tiesas namu Upītis St. 23. nevilcinies! man nav vaļas MWM. v. J. 1896, S. 603;

2) sich verzögern:
kāršana vilcinājusēs, juo nebijis ne˙vienas virves LP. III, 101. kommisijas sasaukšana vilcinājās Konv. ² 2247.

Avots: ME IV, 585, 586

II vilˆt (li. vìlti "trügen" Būga KSn. I, 37, Daukša Post. 28, ₂₈ und 33, ₁₅ ) Kl., Prl., Wolm., vil˜t A.-Ottenh., Salisb., Zögenhof, Praes. viļu oder (s. Le. Gr. 591) *veļu, Praet. vîlu Wolm. u. a., (mit ì ² ) Kalzenau, KatrE., Kl., Saikava, (mit î ² ) Salisb. od. vilu Dobl., Dond., Kab., Lfn., Mahlup, Nerft,

1) trügen, betrügen
U: vilšus, tautas, neviliet! BW. 13504, 2; viļama diena St. der erste April;

2) (ungewöhnlich) lockend bitten:
meita atkal vīluse muļķītim pa sacīt taču taisnību LP. IV, 69. Refl. -tiês,

1) sich täuschen, sich versehen
U.; irre gehen: nu bijāt vīlušies: saņē̦muši vara naudu preti rudzu malējiņu BW. 13652. viņas bez ceļa... viļas Dz. V. (unpers.) tev viļas, du bist im Irrtum U.;

2) = vilˆt: viņš tevi viļas un piesmejas tevi Glück Syrach 13, 6;

3) sich einschleichen"
L., St. - Subst. vilšana, das Trügen, Betrügen; vilšanâs, das Sichtäuschen, die Täuschung: piedzīvuot vilšanuos; vīlẽjs, wer trügt, betrügt; wer (mit Trug) lockt: puisīt[i]s meitu vīlējiņš (Var.: smē jējiņš) BW. 12779 var, meitenīt[e]... puiša vīlējiņa 33088, 6. daudz man tādu vīlējiņu, kad es būtu gājējiņa 14875. veļu māte vīlējiņa mani jaunu pievīlusi 27536, 6. Wohl nebst vilties "hoffen", vilbinât, vildît(ies) und apr. prawilts "verraten" (nach Būga KSn. I, 37) zur Wurzel von vẽlêt 1, vaļa (s. dies) und li. vélti und in diesem Fall wohl zu trennen von gr. ου̊˜λος (dazu gestellt von Fick Wrtb. I ⁴ , 551 und Bechtel Lexil. 259 f.), sowie von ir. fell "Falschheit" (dazu gestellt von Strachan KZ. XXXIII, 304 und Walde Vrgl. Wrtb.I I 298) und arm. gałt "heimlich", goł "Dieb" (dazu gestellt von Meillet MSL. IX, 150 und Esquisse 22). Da im Baltischen die präsenti schen i̯o- Stämmen meist transitiv und öftters geradezu kausativ sind (s. Le. Gr. 590),so konnte neben dem ererbten *uelmi "ich will" ein u̯eli̯ō oder u̯ili̯ō "mache wollen (wünschen)" "mache lüstern" > "locke" > "trüge" aufkommen. Vgl. auch Bezzenberger BB. IV, 314.

Avots: ME IV, 596

visai (li. visài "gänzlich"), in Festen u. a. mit Nachdruck gesprochen auch vi˙sai, Adv., gar sehr, durchaus U.; gänzlich U., ganz: es... nevaru... nest, juo tas ir man visai gŗuts Glück IV Mos. I1, 14. lai bij grūti, kam bij grūti, ganiņam visai grūti BW. 29274, 3 var. visai daila tē̦va dē̦la 10373. kuo darīšu visai barga uzauguse? 6630 var. visai daudz ēst nedeva 16097. tas raudāja visai gauži 17452. ne visai ilgi LP. VII, 17. visai muļķīgs Kaudz. M. 57. visai puostā aiziet IV. Mos. 29, 20, tas... mani visai sadragās, un es būšu uz vietas beigta Janš. Bandavā II, 171. krieviem . . Volgas upe visai piede̦r Launitz Stāsti 31, vaļa tev, tautieti, ne visai tava vaļa: vaļa tevi agri celt, nava vaļas rūdināt BW. 26071, 5. ābels kuoka tā laiviņa, tā iet visai (Var.: visu) neairama; bārenīte tā meitiņa., tā iet visai (Var.: visu) nesūtāma 4712. iesācis savus... smieklus visai smieties Kaudz. Izjurieši 22. ne visai St., nicht gar sonderlich. Vgl. Le. Gr. 466.

Avots: ME IV, 621, 622

vīvaļâtiês -ājuôs "?": nezin, kur Ezernieku... vīvaļa tagad vīvaļājas (= vīvaļuo

I 2?) Janš. Bandavā II, 133.

Avots: ME IV, 649

II vīvaļuôt Vīt., mit Hilfe des Violchens (vīvaļa

I) wickeln.

Avots: ME IV, 649

III vivaļuôt ² Kreuzb., "die vīvaļas (Feifel) besprechend kurieren".

Avots: ME IV, 649

vĩvuoļa, s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 650

I vīvuļa, s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 650

vĩvulis, vīvuliņš, vīvuls. s. vīvaļa

I.

Avots: ME IV, 649

vīvuļš (unter vĩvaļa I): mit ĩ AP.

Avots: EH II, 794