Paplašinātā meklēšana

‡ apluocenis "?": vakara krẽ̦slu, kuo sagraizīja apluoceņuos jau aizde̦gtās spuldzes J.Veselis Dienas krusts 98.

Avots: EH I, 100

‡ apricenis Linden, = aprika.

Avots: EH I, 109

aprìecenis, aprìecis Bers., maizes apriecenis Jauns., gleichbed. mit aprika.

Avots: ME I, 116

‡ atlicenis ein Übriggebliebener; Überbleibsel Stelpenhof: šuo sivē̦nu tev dāvinu; tas man ir tāds atlicenis.

Avots: EH I, 153

atruoceniski (unter atruoceņis): auch (mit uô ² ) Salisb.: nuosvied a. smilšu graudiņu! Pas. III, 187.

Avots: EH I, 163

atvilcenis, die Verknüpfung von Fäden zu einer Schlinge, die Schlinge, die Schleife, "mazgs, kas tā sasienams, ka aiz viena gala saņe̦mts atraisās" Etn. III, 146 Lös.

Avots: ME I, 210

atvilceniski siet, zu einer Schlinge oder Schleife verknüpfen, "cilpā siet, tâ ka pave̦lkuot cilpu me̦zgls attaisās" Lauva.

Avots: ME I, 210

bucenis, die Eberesche Konv. ^1, Sehren].

Avots: ME I, 344

‡ II bucenis (mit ũ?) Kremon n. A. XI, 166, ein kleines, teilweise eingestürztes, aber noth bewohntes Häuschen.

Avots: EH I, 248

bũcenis [Grünwald], bùcenis [C., PS., Roop. Salis, Lemsa, Ruj.], eine schlechte Hütte Salisb., Wolm., Trik.: vai tad gan kādu precinieku redzēšuot, ja tādā būcenī dzīvuošuot MWM. VII, 807. tas jau tīri cūku būcenis. kuoka būcenis me̦lnām apkvē̦pušām stenderēm Duomas IV, 127.

Avots: ME I, 357

‡ II būcenis Saussen "ein kleiner Holzblock zum Sitzen oder als Unterlage für irgend einen Gegenstand".

Avots: EH I, 256

cìrcenis,

1): cir̂cenis Jungfernhof, Demin. acc. plur. circeniņus BW. 20376 var., acc. s. circentiņu BWp. 1159, 1; istabiņas circenītis BW. 2740,4. circens dzied aizkrāsnē 2725; ‡

2) circeņi Ostlivland, Fettgrieben.

Avots: EH I, 272

cìrcenis, [circē̦ns Manz. Lettus], circis BW. 2720, das Heimchen, die Grille: circenis dzied, čakst, čirkst aizkrāsnē. viņa parādam ne circenis nedziedās pakaļ. ieskrēja kâ circenis pe̦lnuos. circeņa nauda "einige Schillinge, so die Verlobten, ich weiss nicht wem, hinwerfen" L., St., U. circeņus skaitīt, = gražuojuoties kaktā līst Mar. n. RKr. XV, 109. [Etweder nebst li. kirklỹs "das Heimchen" zu cirkstêt "zirpen", li. kir̃kti, "schreien, kreischen", oder eine unmittelbare onomatopoetische Bildung, wie z. B. d. dial. Zirke, Zirse, Zirpe dass. bei Falk - Torp 971.]

Avots: ME I, 385

dañceniski, dañciski, hüpfend, springend, tänzelnd: viņa danceniski vien gāja. mērnieki sagāja danciski vien klētī Kaudz. M.

Avots: ME I, 436

[ducenis, s. dūcenis.]

Avots: ME I, 509

[dižrãcenis, eine Rübe Dond.]

Avots: ME I, 475

dùcenis,

1) [auch ducenis Wid.], der Lärm, das Getöse;

2) der Brummbär, ein mürrischer, polternder Mensch
Bers.: ne˙kādam dūceņam, asariņu dzērējam BW. 10220.

Avots: ME I, 523

‡ II dûcenis ² Segew. "Klumpen von Hanf und Erbsen".

Avots: EH I, 345

I duncenis (unter duncens): "ein steifer, ungelenker Mensch" VL. n. BielU.

Avots: EH I, 342

‡ ìeliecenis, ein Haken (?): tam (= mietam) galā bija dzelzs ie. tas bija krāsns slaukāmais skruķis Ciema spīg. 71.

Avots: EH I, 527

jucenis,

1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tur izcēlās tāds juceklis, ka nevarēja ne saprast. tu stāvi putu, pē̦rkuoņa un viļņu juceklī Apsk.

Avots: ME II, 115

jucenis,

1) der Wirrwarr, die Wirrnis:
tu mums sataisīji labu juceni Hug.;

2) der Pl.
juceņi - pakaļpalikušie rudzi, kad pļauj ar gaŗkāta izkapti Sonnaxt.

Avots: ME II, 115

juceniski, promiscue: viena teicēja lietuo pat vairāk formu juceniski Petr.

Avots: ME II, 115

kàlcenis ² ,

2): auch KatrE.; ‡

4) die Masche beim Stricken
Fest.

Avots: EH I, 577

kàlcenis ²

1) die Schleife, die Schlinge, die Öse:
valgu izbāž caur kalceni Erlaa, Bers., Lub.;

2) die zum Zuknöpfen des Rockes angelegte Öse, welche die Stelle des Knopfloches vertritt;

3) der Anhänger:
drēbēm pie apkakles ir kalcenis, pie kā tās piekārt Wid. [Zu kalkà "головная повязка из ленты"?]

Avots: ME II, 140

‡ kar̂cenis Saikava, eine Art Setzangel: salikām divdesmit karceņus, bet bij iekuodušās tikai divas zivtiņas.

Avots: EH I, 588

‡ kaucenis Renzen "ein stets unzufriedenes und murrendes (heulendes) Wesen".

Avots: EH I, 593

kùocenis, ‡

2) "= kuociņš" Kreuzb. n. BielU.: saule lēca sarkanā kuocenī (Var.: kuocinā); jāj tautieši... tā kuociņa me̦klē̦dami BW. 33786, 2 var.

Avots: EH I, 685

[kùocenis N. - Peb. "ein Gefäss aus einem Holzklotz"]; kuoce̦ns U., ein hölzernes Gefäss, Futteral.

Avots: ME II, 340

kuorcenis, = baļļa, ein Kübel Irml. n. U. [Wohl mit eingeschaltetem r zu kuocene I.]

Avots: ME II, 347

kraûcenis,

1) en Hüstelnder, ein Brustkranker,
cilvē̦ks, kas nevar labi izkāsēt, slimuo ar krūtīm Erlaa, Etn. I, 34;

2) Teufelsjunge;

3) der Pl. krauceņi, das Ausvomierte (namentl. vom Hunde)
Spr., Lub.

Avots: ME II, 262

krecenis, die Gallerte Oknist.

Avots: ME II, 270

[kūcenis Modohn "ein Anbau für Schweine". - Aus būcenis mit dem -k von kūts?]

Avots: ME II, 332

kulcenis "?": visi sabruka kulceņiem kruogā Wid.

Avots: ME II, 305

[II kulcenis

1) kulˆcenis Bers., ein Holzklotz, der beim Balkenführen auf die
ragus gebunden wird; auch als Schimpfwort für einen kleinen, ungeschickten Menschen;

2) in Baltinov = gulinis oder auch ein Starhäuschen aus einem Holzklotz. - Zu slovak. klč, poln. dial. kielcz "Stock, Klotz" bei Berneker Wrtb. I, 659.]

Avots: ME II, 305

[III kulcenis Modohn "kul˜tene I"; kulˆcenis ² Bauske, eine durchgeschüttelte Flüssigkeit.]

Avots: ME II, 305

[I kùrcenis N. - Peb.], kùrcenis ^2, ein in eine Birke gebohrtes Loch od. eine ausgehauene Stelle, aus der man im Frühling Birkenwasser fliessen lässt Lub., Friedrichswalde, Lös. n. Etn. IV, 99. [Vgl. kurcumi.]

Avots: ME II, 321

[II kur̂cenis ² Bauske, = kur̃ceknis.]

Avots: ME II, 321

[lacenis Ruj., Sessw., Ruhental, Kalz.], lacens Spr., [lace̦ns Alt - Bergfried], die Hundesuppe: [sataisi sunim laceni! Ruj., Schönberg, Bauske].

Avots: ME II, 399

‡ ļaceniski siet Frauenb., = siet ar ļaku (Schleife): pāte̦gu nevajag ļ. s. uz kāta:

Avots: EH I, 768

‡ laprãcenis Postenden, Stenden, die Rübe.

Avots: EH I, 720

[*I  lecenis, der Sprung: zaķis aizskrēja (ar) leceņiem vien Nötk.; lēceņiem U., im Galopp.]

Avots: ME II, 443

[II lecenis Golg., = leceklis I.]

Avots: ME II, 443

leceniski, lèceniskus iet, springend, im Sprunge gehen; leceniski šūt, überwendlich nähen.

Avots: ME II, 443

‡ ļeceniski siet Siuxt, so binden, dass eine ļe̦ka II (Schleife) entsteht.

Avots: EH I, 769

lèceniskus, s. leceniski.

Avots: ME II, 455

[licenis "ein nachgebliebeneŗ zusammengeschabter Teigrest, der zum Einsäuern bis zum nächsten Brotbacken bewahrt wird: Nötk.]

Avots: ME II, 465

iìcenis:

1): "līks slīme̦sts" (mit î ² ) AP.; ein gekrümmtes Schneidemesser mit éinem Griff
(mit î ² ) Ramkau: ar līceni izkasa izcirstu sili; "nazis ar apaļiem zuobiem trauku galdu griêšanai" Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 616; "līks nazis" BW. V, S. 331.

Avots: EH I, 745

lìcenis, auch līce̦ns Gulb.,

1) ein gekrümmtes, zweigriffiges Schneidemesser zum Glätten ausgehöhlter Klötze
Biel. H. 181; [Abblidung 340]. cūkas izskatās kâ līceņi A. XVI, 361;

2) ein Werkzeug zum Abspulen:
jāspuolē ar līceni (sevišķi tam pagatavuotu rīku) Etn. III, 124;

3) ein krummes Trinkhorn;
ik˙katrs dzeŗ nuo sudrabkalta līceņa Lautb. Zu lìkt.

Avots: ME II, 476

lùocenis,* der Bogen, die Arke: gotu stils ar smailām velvēm un smailiem luoceņiem Konv. ² 466, Būvm. 21.; [luõcenis "die bogenförmige Handhabe eines Korbes" Garrosen].

Avots: ME II, 522

‡ maûcenis ² Ramkau, eine Art gestrickter und mit Glasperlen bestickter Manschette.

Avots: EH I, 785

‡ mîcenis ² N.-Peb., Kartoffelbrei.

Avots: EH I, 820

[muceniski ādu maukt, den Balg so herunterziehen, dass er heil bleibt Stelp.]

Avots: ME II, 658

‡ palēcenis, = palēcekne: nevajaga ... ne˙kāda palēceņa, uz kuŗa uzkāpt, palēkties un tad tikt debesīs Janš. Mežv. ļ. I, 240 (ähnlich II, 142).

Avots: EH II, 150

pìcenis Wolm., PS., picene Arrasch, Brei aus Erbsen und Hanf U.; eine aus solchem Brei bereitete Kugel Wolm.; picenis PS. "grūšļa gabals". Nach v. d. Osten-Sacken KZ. XLIV, 45 zu pencis I (vgl. auch pinka I 2; s, auch pika und pīte.

Avots: ME III, 230

pìrcenis, ‡

2) "?": tas viņam nav p. ("tuo viņš izdarīs viegli") Wessen.

Avots: EH XIII, 236

pìrcenis, etwas Gekauftes: iztaustīja pirceņam (dem gekauften Pferde)... kājas Latv. Der Pl. pirceņi Tals., gekaufte Kleider: saimu kūlu vede̦rā, pirceņi mugurā. In Lds. n. Etn. IV, 165 pircens, einer, der sich vom Kriegsdienst losgekauft hat.

Avots: ME III, 222

plãcenis Dond., Wandsen, Bauske, Tr., Ruj., Frauenb., plàcenis N.-Peb., Jürg., Arrasch, PS., C., plàcenis ² KL, Kr., Bers., Sunzel, Schwanb., Saikava, Heidenfeld, Selsau, Kreuzb., plâcenis ² Lautb., Zögenhof, Nauksch., plāciņš BW. 23598, 1; n. pl: plāciņi Pas: III, 236, a. s. plācini Pas. III, 318, plācene Popen, "Uxküll, ein flacher Kuchen, "sklandu rausis" Dond.: placeņus jeb karašas ce̦p gan˙drīz ik˙katrs BW. III, 1, S. 7. ce̦p man mīkstu plācenīti BW. 27621. paceļ man šķīstu pienu; kaņepīšu plācenīti 32581, 2. Vgl. plāce.

Avots: ME III, 328

placeniski, Adv., "mit der flachen Seite zusammengelegt". Zu plakt.

Avots: ME III, 314

plicenis, eine Art Fisch: dīķī bij daudz karūšu un pliceņu Turg. Muižn. per. 84. Zu plicis?

Avots: ME III, 343

pulcenis,

2): auch (mit ulˆ) Saikava.

Avots: EH II, 323

pulcenis,

1) pulˆcenis Bers., Lub., pulcenis Bielenstein Holzb., Ruj., Lind. n. U., Mesoten, Laud., Friedrichswald, Warkl., Preili, pulcens Mag. XIII, 2, 47, Demin. pulceniņš BW. 33617, pulciņš Bielenstein Holzb. (hochle.), ein mit Bork überzogener Bienenstock
Elv., Ruj., Lind. n. U., ein in einen Baum hinaufgezogener Bienenstock Mag. XIII, 2, 47, Fangstock von Tannenrinde Bielenstein Holzb. 219: Sprw. pulcenī dundurs nelien un bite lien. ievilka mežuos kādu pulceni, lai ieķe̦rtās bites varē̦tu pārvest savās mājās Plutte 95. tur uzauga uozuoliņš, tur uzvilku pulceniņu,... tur ielīde man bitītes BW. 33617;

2) pulcenis Bers., Laud., pulcins Wessen, ein Starenhäuschen.
Vgl. pulˆcinis.

Avots: ME III, 406

‡ racenis, ein gewisses Fischernetz (= "bradenis") Saikava.

Avots: EH II, 348

rãcenis,

1): die Kartoffel -
auch Alschw., Frauenb., Gudenieki, Iw., Lesten, Lipsthusen, Matk., Nurmhusen, Postenden, Pussen, Schlock, Schnehpeln, Selg., Stenden, Talsen;

2): "grosse, fette Henne" ME. IIl, 494 zu verbessern in "grosse Fetthenne";

3): auch AP., (mit à ² ) Saikava, Sonnaxt.

Avots: EH II, 360

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

raũcenis (unter raũcene),

1): pastalas r. jānuobeidz Pas. XI, 408; ‡

2) "?": viņa (d. h. die Braut)
apvilka rauceņa kre̦klu, kas bija lina ... B. Senkeviča Godi Vidus-Kursā 67.

Avots: EH II, 355

rèceniski ² smiekli, hässliches, lautes Lachen mit weit geöffnetem Munde Lös., Aahof, Golg., Schwanb.: savus rēceniskuos smieklus ("gutturales Lachen" Vank.) smiedamies RA. Wohl zu rēkt.

Avots: ME III, 517

riecenis: auch (mit ìe ² ) Linden in Kurl., (mit iê ² ) Salis: maizes riecenīši BW. 19293, 5 var.

Avots: EH II, 378

riecenis, s. rieciens.

Avots: ME III, 543

rūcenis,

1): rũcenis ir kauliņš ar aukliņu (kauliņā 2 caurumiņi, caur kuŗiem aukliņa izvē̦rta); aukliņu ve̦lkuot, kauliņš griežas uz vienu un uotru pusi un rūc Behnen, Salgaln; ‡

3) die Kanone
(?) Austriņš Raksti V, 9.

Avots: EH II, 386

rūcenis,

1) rùcenis ² Ringmundshof, rûcenis ² Bauske, ein aus den Knöcheln des Schweinefusses (auch aus einem Knopf) angefertigtes Spielzeug
Kurl. n. Celm. (= ūkšķis); eine Maultrommel Dr.; rùcenis ² "kas rūc" Kl.; rūcenis PS., ein Brummbär;

2) eine (Mause)falle:
rudzu ruņģītis peļu rūcenī (slazdā) ielīdis LP. VI, 71.

Avots: ME III, 566

saliecenis: auch (mit iê ² ) AP. - "saliecņa" ME. III, 673 zu verbessern in "salieceņa".

Avots: EH XVI, 426

saliecenis Wid., Poruk III, 88, salieceņa nazis Apsk. 1903, S. 686, saliecņa nazis Aps. VII, 42, saliecains nazis N. -Schwanb., ein (zusammenklappbares) Taschenmesser.

Avots: ME II, 673

slaucenis (unter slaũcene): nāk ar diviem slauceņiem pa laidara vārtiem Sudr. E. Veinu dzinējs (1941), S. 19.

Avots: EH II, 521

šļūceniski (unter šļūcenisks),

1): auch Meiran; "kājas tas vilka gar" ME. IV, 77 zu verbessern in "ejuot kājas vilka pa"; ‡

2) schlecht:
jau dažai tādai netārpei izgājis š. Janš. Dzimtene III, 377.

Avots: EH II, 647

šļūcenisks, Adv. šļūceniski Wid., (mit ù ² ) Fest., Lubn., Stelp., šļūceniskis, gleitend, glitschend, schlurrend: šļūceniski suoļi dzirdējās korridōrā Veselis Daugava I, 429. klusuo, šļūceniskuo gaitu Vesells Trīs laimes. kājas tas vilka gar zemi šļūceniski, gluži kâ slēpes MWM. v. J. 1897, S. 102. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. tie viņu šļūceniski ve̦lk pa nuoru Saul. III, 176. maisu ve̦lk šļùceniski ² Bers., Golg., Ogershof, Saikava, Warkl. es izvilku dē̦lu māti uz šļuze̦nu e̦zariņu,... vilku šļūceniskis (Var.: šļūceniski) BW. 23621, 4 var. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās sļūceniski Fest., Stelp. viens ritenis sameties nuo kalna gāja šļùceniski ^{2 Vīt. 77.}

Avots: ME IV, 77

smacenis, ‡

3) muffig gewordenes Fleisch
Bers., Kalz.

Avots: EH II, 530

smacenis,

1) "?": tuos ķirmuļus, Sarme̦nu ar Jāni - saberzīsi kâ smaceņus! Latv.;

2) = smacē̦ns A.-Schwanb.

Avots: ME III, 946

I smicenis: ja smiceņi lien acies, tas uz lietavām Erlaa. līdzīgi vai neparādās milzī tie (=darbi) kâ smicenī? Asp. Raksti IV (1904), 6.

Avots: EH II, 537

I smicenis Bauske, ein sehr kleines Insekt Stenden; eine sehr kleinen Mücken ähnliche Fliege, die die Pferde belästigt Spiess n. U.; ein kleines, an der Unterseite der Mistkäfer lebendes Insekt: cik viņai (vāmbuolītei) smiceņu pie vē̦de̦ra, tik gadu vēl jādzīvuo LP. VII, 414. purva ūdens pilns smiceņu Stenden. Zu smicis.

Avots: ME III, 961

II smicenis Jürg., = smice̦ns I.

Avots: ME III, 961

šņācenis,* der Zischlaut (š, ž).

Avots: ME IV, 93

‡ šņāceniski, Adv., zischend: dažu balsienu viņa izgrūda pār lūpām š. Sārts Str. 201.

Avots: EH II, 652

šņùcenis ² Sessw., eine Prise, ein Weniges: zināma tautiņu maize: šņūcenis miltu, sē̦nalu guba BW. 19413.

Avots: ME IV, 99

šņuceniski, Adv., schräg, in schrägem Winkel: ruobežu stigas pie kupices saiet šņuceniski Druw. n. RKr. XVII, 82.

Avots: ME IV, 96

sùcenis C.,

1) ein Schwamrn
Jaun. Dr. 1901, S. 125;

2) spiežamais sūcenis Dr., Druckpumpe;

3) s. sūciens.

Avots: ME III, 1129

svecenis, der Februar Gr. - Buschhof.

Avots: ME III, 1146

‡ *tecenis (od. *tecene?), ein gewisses Biergefäss: ne̦sdams miesta teceni Ciema spīg. 236.

Avots: EH II, 672

traũcenis Jürg., ein kleiner holzerner Eimer. Zu traũks.

Avots: ME IV, 223

tûcenis Drosth., = tūcis IV, Kartoffelbrei; tūcenis Kalz., ein Gericht aus Hanf, Erbsen und Bohnen.

Avots: ME IV, 278

‡ uzvācenis,* die Kuppel: mušiņas zem ... stikla uzvāceņa Sudrabkalns V. b. 1. 96.

Avots: EH II, 738

vecenis,

1) ein alter Mann
Wid., Sessw.; ein ältlicher Mensch (häufig ironisch gebraucht) Gr. - Buschh.; "wer klug wie ein alter Mensch ist" Kurmene; ein erwachsener Mann Wid.: kaut būt[u] es vecenis līks, izdzisis Gō"tes dzejas 19; in Gr. - Essern werde der Älteste einer Zigeunerbande vecenis genannt;

2) ein alter Hase
Saikava; ein altes Pferd Sessw.; Plur. veceņi "ve̦cie putni" Saikava: putni teica:"ja mūsu veceņi pārnāks, tie tevi tūlin nuoknābs" Pas. II, 176 (aus Setzen).

Avots: ME IV, 515

I vicenis, eine kleine Weidenrute, Spitzrute U.; eine biegsame Rute Bers.: tāds vicenis vien viņai ruokā bija Bers.

Avots: ME IV, 576

II vicenis: "kautiņš, plēšanās" Orellen.

Avots: EH II, 780

II vicenis, das Raufen (an den Haaren) Lems. n. U.

Avots: ME IV, 576

vīcenis "?"; vai jums bija ielīguot tādā skuju vīcenī (Var.: būdiņā)? BW. 25782.

Avots: ME IV, 634

viceniski: "überwändlich" ME. IV, 576 zu verbessern in "überwendlich".

Avots: EH II, 780

viceniski, Adv., überwändlich (z. B. vom Bewerfen eines Saumes gesagt): viceniski apšūt malu drēbei Frauenb. viceniski apšūt pastalai apkārt ebenda.

Avots: ME IV, 576

vilcenis, ein grosses Zugnetz Oberl. n. Bielensten Holzb. 668.

Avots: ME IV, 585

vìlceniski ² Vīt., Adv., ziehend, schleppend: pacelt nevarēju, vilku pa zemi vilceniski Vīt. kājas ve̦lk vilceniski ders.

Avots: ME IV, 585

I bũcenis: auch (mit ù ² ) Saikava, (mit û ² ) Orellen, Salisb.

Avots: EH I, 256

acuôts, porös: acuots plācenis, acuota maize; mit augenähnlichem Muster: acuots aude̦kls.

Avots: ME I, 9

‡ àizčirkstêt,

1) knarrend, knisternd, knirschend sich entfernen:
ragavas aizčirkst Bauske;

2) aufknarren, -knistern, -knirschen:
iekšā nākuot duris aizčirkstēja Mahlup, Schwanb.;

3) aufzirpen, -piepen:
circenis aizčirkstēja Ekau, Fockenhof, Lubn., Schwanb.

Avots: EH I, 15

‡ àizrūcinât,

1) donnernd sich entfernen:
pē̦rkuons aizrūcināja gaŗām Bers.;

2) (einen rūcenis

1) brummen machen:
a. rūceni Bauske.

Avots: EH I, 46

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atgriêzt [li. atgríežti], tr.,

1) ab-, wegschneiden:
Sprw. atgriezts riecenis vairs nepielīp;

2) abstumpfen, stumpf machen:
dzirkles, nazi, zuobus. Refl. -tiês, stumpf werden: nazis atgriezies.

Avots: ME I, 159

‡ atlupe̦ns Ar., = atluobans: a. rācenis, atlupe̦na miza.

Avots: EH I, 154

‡ atraûtin Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, atraûtiņ Oknist, atraûtniski Sonnaxt und wohl auch atraûtiniski ("?") Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 89, = ‡ atraîtin, ceniski">atvilceniski.

Avots: EH I, 161

atruoceņis PS., atruociņis Trik., ceniski">atruoceniski(s), atruoči, -čus sist, sviest, mit zurückgewandter Hand hinterrücks schlagen, werfen Ent. II, 36, 64; IV, 120. viņš atruočus paķeŗ nuo galda pudeli Druva I, 1098. viņš lej nuo pudeles alu glāzē atruoceniski P., d. h., so, dass die untere (innere) Hendfläche nach oben gekehrt wird.

Avots: ME I, 187

‡ atvilcin, = ceniski">atvilceniski: sien a., lai drīzāk var atraisīt! Kalz. n. FiI. mat. 25.

Avots: EH I, 181

‡ *aucene oder *aucenis "?": lindraki nebij ne˙kas cits kâ viens bezgalīgs maišel[i]s, ar auceni uz vēdera saraucams Mekons Debess vaļā 9.

Avots: EH I, 183

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

‡ bùcenieks ² Prl. "maza pieliekamā mājiņa". Zu būcenis I.

Avots: EH I, 256

‡ II bũris,

1) ein Vogelbauer
U. u. a.;

2) ein Zelt
Golg.; ein schlecht gebauter Anbau wo der Wind durchblasen kann (mit ù ² ) Saikava ("= bū-cenis">cenis"); ein Bretterverschlag für Schweine am Ende des laĩdars AP.; skuju bũris AP., = slietenis 1; eine Laubhütte Lis. (mit ù ² ); žagaru būrī (Var.: būdā) BW. 21285, 1. Aus mnd. bûr "Bauer, Gehäuse".

Avots: EH I, 257

čaũgans,

1): auch AP., Dond., Frauenb., Ramkau, (mit àu ² ) Linden, Saikava, Skaista: č. le̦dus Dond., Linden. čaugana maize Brucken, Ramkau. č. plācenis Saikava; čàugana ² labība Warkl.

Avots: EH I, 286

‡ cìlpeniski ² siet Sonnaxt, = ceniski%20s">atvilceniski s.

Avots: EH I, 271

II circene "= cenis">circenis" (?) Kacēni.

Avots: EH I, 272

circinât, zirpen: circenis ... circināja uz krāsns Veseils Netic. Toma mīlest. 112.

Avots: EH I, 272

cir̃kstêt, - u, - ēju, intr., zirpen, knarren: aiz kuldas circenis žē̦li cirkst MWM. IX, 99. siena āži, durvis cirkst VII, 402. [Vgl. li. kir̃kti "kreischen" kirkščioti "покрикивать" sloven. čŕkati "knarren".]

Avots: ME I, 386

I čir̃kstêt [mit -r̂- C.], -u, -ēju,

1) zwitschern, piepen, zirpen:
trīs putniņi smalki čirkst. circenis, zvirbulis č.;

2) knarren, knistern, knacken, knirschen:
durvis č. smiltis, sniegs zem kājām č. kauli, zuobi č. luopi ē̦d, ka čirkst vien. viņš raksta tik ātri un viegli, ka čirkst vien MWM. X, 489. Vgl. cirkstēt und li. čirkšė´ti "шиипѣть на сковородѣ", [sowie čirkščioti "чиркать"].

Avots: ME I, 414

I čir̃kstêt: auch Iw.;

1): zvirbuļi čirkst un čivina Wessen. uz liêtu kāds putniņš vie˙nādi čir̂kst ² AP. circenis čir̂kst ² , krupis čir̃kst Sessau;

2): čir̂kst ² vien sniegs, kad iet AP.

Avots: EH I, 291

cir̃kstinât, zirpen, Geräusch machen: circenis cirkstina. Vgl. cirkstêt.

Avots: ME I, 386

cir̂pstêt [C., Ruj.], - u, - ēju, zirpen: circenis cirpstēja aizkrāsnī.

Avots: ME I, 386

‡ circinis,

1) = cenis">circenis Elger Dict. 527, BWp. 2734, I, (mit ìr ² ) Baltinow n. FBR. XI, 125, Borchow n. FBR. XIII, 25, Kaltenbr., Lixna, Warkl., Zvirgzdine, (mit ir̂ ² ) Dunika;

2) circiņi ² , gebratene Fleischstückchen, die man zusammen mit dem beim Braten ausgeschmolzenen Fett zur Dickgrütze isst
Kaltenbr.: vajag paspradzināt circiņu.

Avots: EH I, 273

dañciski (unter dañceniski): ērzeļi ... d. vien skrējuši Pas. VII, 217. meitanam kājas d. vien iet AP.

Avots: EH I, 306

dañciski, s. dañceniski.

Avots: ME I, 437

‡ drupačnieks Frauenb. "ar biezpiena drupačām apkaisīts (ce̦pts) cenis">plācenis".

Avots: EH I, 336

I dùcis ² Bers. (zu dùkt), der Brummbart, Polterer (= dūcenis 2).

Avots: ME I, 523

duncens U., ein Lärmmacher, Händelmacher. Vielleicht identisch mit duncenis: vēlīgi man bāleliņi, ne tādi dunceņi (Var.: dusmaņi) kâ sveši ļaudis BW. 20910 [aus Zirau].

Avots: ME I, 515

[duñcē̦ns um Bauske, Lös., duncenis Schujen, Bers., ein Messer.]

Avots: ME I, 515

dziêdât, - u, - āju, (li. (giedóti), singen:

1) dziedu dziesmu, kāda bija BW. 14888 ¹ ; 922 dziedu, dziedu, kuo es dziedu, dziedu savu augumiņu (gew.: par savu aug.) 127. Jēci pašulaik sāk dziedāt, besingen
Aps. (gew.: apdziedāt). vīra balsi es dziedāju BW. 355. dziedamais kambaris, das Gebäude, in welchem die Herrnhuter den Gottesdienst helten. dziedamā balss, die Singstimme, dziedamā stunda, die Gesangstunde;

2) cilvē̦ki, putni, namentlich lakstīgala, zīle, gailis dzied; uodi, circeņi dzied; auch leblose Gegenstände: strautiņš te̦k dziedādams BW. 5137. sievu luste aizgājusi pār kalniem dziedādama. akmens aizgāja dziedādams;

3) daiļi, gre̦zni, jauki, kuoši, skaisti dziedu, ich singe schön
BW. 224, 598, 841. dziedu sīki (smalki), dziedu re̦sni (rupji) 330. dziedu pavilkdams, luocīdams, ar uzviju;

4) Vergleiche: dzied kâ bezdelīga, kâ circenis; dzied kâ gailis nuo galvas; dzied kâ lakstīgala; dzied kâ ve̦ca vista; dzied kâ ve̦ca bāba, wenn cem. Dummheiten spricht;

5) Sprw.: kas nuo rīta dzied, tas vakarā raud. visi dzied tuo pašu dziesmu. kuo nu dziedi, kad nav meldiņa? was sprichst du unvernünftiges Zeug.
Refl. - tiês, im Gesange wetteifern: ja tev tīk, tu puisīti, nāc ar mani dziedāties BW. 863. [Zu li. pragýsti "zu singen anfangen", gaidỹs "Hahn", ai. gāyati "singt", gītá-ḥ "gesungen", aruss. гаяти "krähen"; vgl. Fick Wrtb. I ^4, 33, Thumb KZ. XXXVI, 197, Trautmann Wrtb. 76, Berneker Wrtb. I, 291.]

Kļūdu labojums:
14888 = 14888 ¹ ;992

Avots: ME I, 561

glabât [li. glabóti "(auf)bewahren"], - ãju, [glabuôt Manz. Lettus], tr.,

1) hüten, schützen:
vainadziņu tâ glabāju kâ sirsniņu azuotē. BW. 6547 var. [trauku glabuot Glück I Thess. 4, 4.] meita savu guodu glabāja vairāk nekâ aci pierē LP. VII, 330. [sargi un glabuo tuos allažiņ];

2) pflegen, warten, beaufsichtigen, nähern:
circenis bē̦rna neglabāja BW. 2720. aita glabājuot jē̦ru Etn. II, 122;

3) vergraben, aufbewahren:
kalnā, kur kartupeļus glabā, aturon dažādas monētas LP. VII, 94. nav vairs, kur salmus glabāt;

4) begraben, bestatten:
kur jūs mani glabāsit, žē̦labās nuomirušu?

5) mit
nuost, wegnehmen, wegräumen (vgl. nuoglabāt): ēdienu arī pēc beigtas maltītes neglabājas nuost BW. I, S. 194. Refl. - tiês,

1) sich, für sich bewahren, verwahren:
glabājies nu, māsiņa, kādu bluuķi dabūjusi BW. 21875. vainadziņu glabājuos kâ sirsniņu azuotī BW. 6547;

2) sich aufbewahrt befinden, aufbewahrt werden:
tur tai glabājas karaša BW. III, 1, 62. klētī glabājas drēbes;

3) sich bergen, sich verbergen:
zinu, zinu, re̦dzu, re̦dzu, kur nuo tautām glabāšuos BW. 13388, 7. ap ve̦cuo riju viņi (bē̦rni) bija glabājušies un cits citu ķē̦ruši Jauns. [Zu glâbt (s. dies), apr. III p. poglabū "herzte", poln. (alt) głobić "drücken, zusammenfügen", an. klafi "Halsjoch für Kühe" u. a.; s. Berneker Wrtb. I, 305, Potebnja РФВ. V, 125, Zupitza Germ. Gutt. 146, Persson Beitr. 72, Walde Wrtb. ² 345 unter glēba, Trautmann Wrtb. 91 f.]

Kļūdu labojums:
azuotī = azuotē BW. 6547 var.

Avots: ME I, 621

gleča: plācenis kâ g. Kalz., Meselau.

Avots: EH I, 392

‡ gleķains Meselau, = glečîgs (schliefig), sakrities: g. plācenis.

Avots: EH I, 392

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

gum̃zât,

2): "grossartig essen"
Fehteln. Refl. -tiês,

1): "langsam und ungeschickt gehen oder arbeiten"
(mit um̂ ² ) Siuxt;

3): "sich krümmen (biegen)"
(mit ùm ² ) Erlaa: stingrs valgs, plācenis var g.; gruozus pinuot, skali gumzājas uz vienu pusi, uz uotru.

Avots: EH I, 419

ìečir̃kstêtiês, aufzwitschern, aufpiepen; aufknistern: iečirkstas putniņš A. XX, 266. iečirkstējās circenis Vēr. II, 908. viņas balsī iečirkstējās tāda cietāka skaņa A. XXI, 404.

Avots: ME II, 7

[ìekurtêt, zu kurtêt anfangen: rācenis iekurtējis Nigr., Lis., C., PS.]

Avots: ME II, 32

ìeskrìet, intr., herein -, hineinlaufen, wohin laufen: kas skriešus ieskrien, tas lēkšus aizle̦c. ieskrējis kâ circenis pe̦lnuos. kad tu ellē ieskrietu! krūtīs ieskriet, in die Braust fahren. Refl. - tiês,

1) einen Anlauf nehmen:
labi ieskrējies, viņš pārleca par grāvi;

2) in Bewegung, Schwung kommen:
ragutiņas, ieskrējušās, pāri upei aizslīdēja. zirgi bij ieskrējušies; viņus vairs ne˙maz nevarēja valdīt.

Avots: ME II, 66

izcept [li. iškèpti],

1) tr., ausbraten, ausbacken:
gaļu, maizi. cik ce̦pdama kviešu maizi, tik izcepu kukulīti BW. 9397;

2) intr., ausbacken, ausbraten:
plācenis izce̦p Etn. II, 6. Refl. - tiês,

1) sich sonnen:
nu tik labi izcepāmies saulē;

[2) ohne menschliches Zutun ausbacken
(intr.): man rauši izcepās pārāk ātri Neuenb.].

Avots: ME I, 721

izkur̃cêt, izkur̃têt (am häufigsten d. Part. praet. izkur̃cẽjis, izkurtẽjis, auch izkur̃cis Grünh., izkur̃tis gebrauchlich),

1) schwammig, holzig, morsch, mürbe werden, auswachsen, im Innern verfaulen:
kāļi, rāceņi pa˙visam izkurcējuši (- tējuši). sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. izkurcējis kâ apses malka Naud. sniegs, le̦dus izkurcējis od. izkurtējis Naud., Gold., MWM. VII, 714. krāsns nuo mitruma bij pa˙visam izkurtējusi un taisījās sabrukt A. XVI, 1065;

2) das part. prt. act., verdorben, verjammert, verkommen, nicht recht funktionierend:
man galviņa izkurcējuse (Var.: - tējuse) kâ tam kuoka dzenīšam BW. 31702, 1. izkurtējuši studenti MWM. III, 533. rupja, izkurtusi balss Sudr. E. viņš dzīves baudās ve̦cs jau kļuvis un izkurtējis kārumnieks JR. V, 102.

Avots: ME I, 756

‡ izņukt "sich schlaff öffnen" Zarnikau: mute viņam izņuka un paspīdēja zuobi; izjukt (?): siena ve̦zms izņucis Wandsen. plācenis izņucis Jürg. klaips izņucis ("?") Schwitten.

Avots: EH I, 469

jê̦ls,

2)

c): jē̦la labība, ungenügend getrocknetes Getreide
Linden in Kurl. tik jē̦li dubļi, ka nezini, kur kāju spert Siuxt. rāceņi sapuvuši tik jē̦li (nass), ka luopam pat nede̦r ebenda; ‡

d) jē̦la gaļa, "das sehr zarte Fleisch eines kleinen Ferkels"
Kaltenbr.;

3): rudziem vārpas vēl tīri jē̦las Orellen;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Orellen, Ramkau, Saikava, Seyershof, Warkl., Zvirgzdine: jē̦la virve. jē̦ls pavediens;

6): nicht abgehärtet, zart
Diet.; viņš visuos darbuos j. Heidenfeld. jē̦lam j. darbs ebenda. viņš ne˙kur neķersies ar duku, bet visur tâ jē̦li Orellen. j. cilvē̦ks; ein bei der Arbeit nachlässiger Mensch AP. man tīri jē̦la dūša palika (mir wurde ganz sshlecht, schwach zu Mut), ka tis plācenis nerūga Saikava;

7): jē̦lu laiž nuo mutes ārā, spricht unflätige Worte
Zvirgzdine; ‡

8) undicht (vom Gewebe):
tâ jē̦li nuoausts tas palgs Frauenb.

Avots: EH I, 564

‡ jucikņi Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 69, Oknist, = juceņi (s. cenis">jucenis 2).

Avots: EH I, 566

[kalciņš, ein Knopfloch Wid.; vgl. kalcenis.]

Avots: ME II, 140

I kale ["сумка" Mar. n. RKr. XV, 117], die Tasche [Zempenhof, AP.], C.: plācenis birza kaltītē BW. 31744. staigā, ruokas sabāzis kalēs AP. [Wohl enstanden als die vermeintliche Grundform vom deminutivisch aussehenden kalĩte (aus калитá "Beutel, Tasche").]

Avots: ME II, 141

I ķirķis,

1) [ķir̂ķis ² Dond., ķir̃ķis Selg.], = cenis">circenis, das Heimchen Kand.: pie skursteņa iesāk ķirķis savu vienmuļīguo čirkstēšanu Duomas II, 5;

2) = ķirmis, ķirpis, ein ganz kleiner Holzwurm, der aber durchdringend Schreit L., St.;

3) ein Insekt, das die Netze zerfrisst
Rojen, Libau, [Dond.]: ķirķis ir mazs, mušas lielumā, iebrūns, plakans dzīvnieks, kas zvejniekiem nuodara milzīgus zaudējumus. tikkuo ūdas jūŗā izme̦stas, tad ķirķis ie klāt un nuoē̦d uz āķa izkabinātuo zivs kumuosu. ķirķis saē̦d jeb pārgrauž pušu tīklu vai ūdu ģīnas Latv.;

4) ķirķis als Repräsentant der Nichtigkeit, Winzigkeit:
zirgs tâ nuodzīts, ka tam beidzamais ķirķis izņemts nuo kauliem Etn. II, 177. kuo tur, saimniece, nuo tāda ķirķa izteikt! A. IX. 2, 139. [tu ķirķi dabūsi U. "du wirst (mit all deinem Schreien) einen Quark bekommen."] iegulies te˙pat manuos ratuos, apsegšu ar svārkiem, nesauodīs ne ķirķis, es wird dich niemand aufpüren LP. V, 166. tur nav ne ķirķis (= ķirķa) iekšā, da ist nichts drin Kand. [In Salis ķir̃ķis, ein magerer, junges Tier, das nicht recht wächst. - Wenigstens in den Bed. 1 - 2 wohl (als ein Lituanismus) zu li. kir̃kti "kreischen."]

Avots: ME II, 384

‡ II klija "?": plācenis sakritis kâ k. (= klijas?) Sprūdžs Asaru liekņa 22, Meselau.

Avots: EH I, 617

I kuocene,

2): ein aus einem hohlen Baum angefertigtes Behältnis für Getreide
(mit uõ ) Stenden; ņem kuoceni (oder zu einem nom. *kuocenis?) ruokā, nuodze̦ries ... alus! Janš. Mežv. ļ. II, 147; 4): auch Libau; ‡

7) eine Stelze:
viņa (= kāja) man pastāvīgi šļūk iz kuocenes ārā Janš. Dzimtene I ^2, 311; ‡

8) eine hölzerne Pfeife:
ņe̦mdams iz kabatas ... mazu kuocenīti (oder zu einem nom. kuocenis?) Janš. Dzimtene I ² , 96; ‡

9) eine hölzerne Ente (zum Anlocken von Wildenten)
am Babitsee.

Avots: EH I, 685

kuoceris: aus kuocenis unter dem Einfluss von Formen auf -eris umgebildet?

Avots: EH I, 685

‡ kreblītis,

1) "= ķeblis 1" Aahof, Ilzene, Jakobstadt, Laidsen, Nogallen, Windau;

2) = cenis">līcenis 1 Druw.

Avots: EH I, 646

kuce̦ns [Wolm., PS., Jürg., Arrasch, Bauske, Drosth., Trik., N.-Peb., Bers., kucē̦ns Gr.-Essern, Nigr., Luttr., Kabillen, Dunika, kucans Lis., Schujen, cenis">kucenis Salis], Demin. auch kucentiņš [BW. 34716], kuce̦lẽ̦ns BW. 16730, kuclẽ̦ns Sassm., kuce̦nẽ̦hs Mat., ein junger Hund, Welpe: Sprw.: pirmie kuce̦ni jāslīcina, aller Anfang ist schwer. es nuokāvu kāzu dēļ savu raibu kucentiņu BW. 19469. kuceniņi, Ackerklee (trifolium arvense) Lös., RKr. III, 73. Zu kuce.

Avots: ME II, 298

kulcens,

[1) ein sehr kleiner Mensch
Lub., Fest.];

2) "kas kulcenē" Lös. n. Etn. IV, 99. [Wohl als kulcenis aufzufassen.]

Avots: ME II, 305

I kur̃cêt: kāļi sāk kur̂cēt ² (schwammig werden) Frauenb., Pankelhof, Wandsen, Zögenhof. kaļi tâ nekur̂cē ² , bet rācenis briesmīgi kur̂c ² Salis.

Avots: EH I, 677

laũceniẽciski, ceniski">laũceniski, Adv., bäurisch, nach Art der Bauern, plump: lauceniski ģērbies A. Allun.

Avots: ME II, 426

lēceņiem, im Galopp U.; vgl. lecenis.

Avots: ME II, 455

le̦pe̦tka, der Fladen, Kuchen: šī le̦pe̦tka te e̦suot plācenis Blaum. [Vgl. lepete.]

Avots: ME II, 452

lìcẽjs Smilt., = lìdzẽjs; [n. U. auch = cenis">lìcenis 1].

Avots: ME II, 476

līcene, ‡

2) = cenis">licenis 1 Zögenhof.

Avots: EH I, 745

I līce̦ns (unter lìcenis),

1): auch Heidenfeld, Meselau, (līcens) Wessen; Demin. līcaniņš BW. 33706 (aus Sinolen).

Avots: EH I, 745

‡ līcins, = cenis">lìcenis 1 (mit ì ² ) Auleja; "lìcenis" Wessen; "vērpjamā ratiņa dzelzs ruociņa, kas ir rata ass pagarinājums un uz kā uzmaukta kaziņa" (mit ì ² ) Kaltenbr.

Avots: EH I, 745

lìcis (li. liñkis "die Biegung"),

1) der Krumme:
līci, luoci, kur tu teci? Biel. R. 743;

2) Beugung, Krümmung: līču līčiem upe te̦k BW. 14359. meža līcis, eine Krümmung am Waldrande, namentlich Uferkrümmung an Bächen:
ilkses tas gāja cirst upes līcī JR. V, 45;

3) die Wiese an der Uferkrümmung eines Baches, auch
līča pļava, gew. Plur.: braukt uz līčiem Aps.;

4) jūŗas līcis, der Meerbusen;

[5) = cenis">lìcenis 1 U.] Zu lìkt.

Avots: ME II, 476, 477

lìecene, ein aus einem Lindenbrettchen zylinderförmig zusammengebogenes Gefäss zur Aufbewahrung der Zukost Starth.; liecenes ciba B. Vēstn. [liecenis Für. I], liecinis, ein aus dünnem Holz zusammengebogenes Külmit L.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 515].

Avots: ME II, 492

‡ lipsītis AP., eine kleine hölzerne Schaufel zum Bestreichen der Oberfläche eines plācenis vor dem Hineintun in den Ofen.

Avots: EH I, 744

‡ me̦kuškiņa Lubn. "sakritis plācenis".

Avots: EH I, 797

mìeles C., PS. [li. miẽlės], Stockm., auch miêlas ² [Ekau, Lautb.],

1) [miêles ² Widdrich, Ruj., Erwahlen, Bl., Bauske, Dunika, Nigr., N. - Bartau, mìeles 2 Nerft, Kl., Lis.], die Hefe, Unterhefe
U.: [nuo vīna, kas nuo mielēm nuolaists ir Glück Jesaias 25, 6. visiem bezdievīgiem virs zemes būs dzert un mieles izsūkt Psalm 75, 9.] plācenis lāgā neizrūga, tur laikam mieles būs vainīgas, Laud., Bers. - vīna mielas, Weinmutter; [mieles, Hefepilz RKr. II, 70. [Hier zu nennen ist auch ein Schimpfwort mieļu tapa L., ein Bierbruder, mieļa tapa Manz. Post. I, 30, II, 289 (anscheinend: ein besoffener Mensch). Nach Berneker Wrbt. II, 48 aus dem Weissrussinchen entlehnt, aber le. ie ist in slavischen Lehnwörtern sehr ungewöhnlich, und ein мел wo e für ě stehen kann) ist anscheinend zwar im Grossrussischen, nicht aber im Weissrussischen bekannt, sodass eher Verwandtschaft mit dem russ. Wort vorliegt (und auch mit nsorb. měl "Kraftmehl", r. мѣлъ "Kreide", aksl. мѣлъ "Kalk" und li. miẽlas "Gips"?); nach Persson beitr. 221 u. 516 zu ahd. meil, ae. mál "Fleck" u. a.]

Avots: ME II, 652, 653

‡ mìezenis AP. "miežu plācenis".

Avots: EH I, 826

‡ mīklu tēviņš, im Rätsel m. t. līkām kājām ("cenis">circenis") M. Ar.

Avots: EH I, 821

[muciskis, Adv., = ceniski">muceniski: muciski nuoplēst ādu Serbigal.]

Avots: ME II, 658

‡ netārpe, die Femininform zu netãrpis: dažai tādai netārpei izgājis šļūceniski Janš. Dzimtene III ² , 377 (ähnlich Līgava I, 421).

Avots: EH II, 21

nīkulis [auch Wohlf., Wenden], f. - le, der (die) Quienende, Hinsiechende, Verkommende, der Krepierling: ja raudzību plācenis labi neizduodas, tad bē̦rns būšuot nīkulis Etn. II, 61. tādi sirguoņas un nīkuļi Duomas III, 202. garīgi nīkuļi A. XI, 50. guovju gani nīkulīši BW. 29352. beidzuot nīkulei ādā ieviesušies luožņātāji LP. V, 183.

Avots: ME II, 747

I pencis Walk, pèncis ² Mar. n. RKr. XV, 130, Kartoffelbrei; n. U. = cenis">pīcenis, Brei aus Erbsen und Hanf; vgl. pinka I 2; pèncis PS., = pe̦ntuogs. Etwa (altsēlisch ?) zu ai. paŋka-ḥ "Schlamm" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 5? oder zu pît?

Avots: ME III, 199

picinis Warkl., = cenis">pìcenis.

Avots: ME III, 211

pīcis U.,

1) ein Sonnenstäubchen;

2) = grūslis: in der Bed. 2 zu picenis.

Avots: ME III, 230

pìedegt, anbrennen (intr.): bieza putra ir piede̦gusi. de̦sas vāruot katla dibe̦nā ieliek salmus vai žagarus, lai nepiede̦g Etn. II, 137. pavāram pavārnīce, lai katliņš nepiedega BW. 29878. Auch übertragen gebraucht: tē̦vs vien bij tâ kâ piededzis pie tā Uoliņa Kaudz. M. 19. Subst. piede̦gumi, das Angebrannte: sāka piede̦gumus izkasīt A. v. J. 1902, S. 131. plācenis bez piede̦gumiem ļuoti glude̦ns LP. V, 367. atkasi nû grāpja piede̦gumus! Wain.

Avots: ME III, 243, 244

pìelipt,

1) ankleben
(intr.): Sprw. nuogriezts riecenis vairs nepielīp. pielīp kâ liepu lapa Etn. IV, 4. apslapinādams (atlupušu cigāru), lai atkārušās tabakas lapās tam pieliptu Alm. Kaislību varā 45. šuo sugai ejuot nauda tīri kâ pielipusi visur līdz Kaudz. M. saimniekam svētība negribējuse pielipt LP. II, 62. kāds mazs grē̦ks tuomē̦r pielipis V. 110. pirksti pielīp (Zalktis I, 116), sagt man von einem, der stiehlt;

2) zugetan werden:
man... bē̦rns bij stipri pielipis un gaidīdams gaidīja uz mani Kaudz. M. 390;

3) anstecken (von einer Krankheit):
slimība pielīp, baciļus nuorijuot SDP. VIII, 62. nēģeriem dze̦lte̦nais drudzis pielīp vis˙mazāk Konv. ² 694.

Avots: ME III, 267

pika Wolm., Burtn., Salis, Drosth., Bauske, Dond., Demin. piciņa u. pikiņa,

1) ein Klumpen, Kloss:
viena pati pika traukā, nuo tās iztaisa vairāk (Rätsel). sniega pika, ein Schneeball. sviesta pika, ein Stück Butter. kruvešu pikas A. XVII, 302. sūdu pika. lauž tad sasalušuo zemi pa pikām vien uz augšu Purap. Kkt. 82. savelties plakanā pikā... kâ vilna, lini, dzijas Etn. III, 161. piena pikiņa, kleiner Klumpen dicker Milch, die beste Milch: es tevi ar piena pikiņām ēdināšu U.; pika visādu lietu, ein Chaos Diez n. U.;

2) der Pl. pikas, eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln
Misshof n. Etn. I, 20: zirņus pikās sapikuoja LP. VII, 289. piciņas, gestossener Hanf Etn. I, 20 (aus Golg.);

3) vienā pikā, in einem fort:
dzeŗ un dzeŗ vienā pikā Purap.;

4) baltā sniega pika, Schneeballrübe
Peņģ. Nach Lidén IF. XIX, 326 (und Petersson Glotta VIII, 71 f.; s. auch Walde Vrgl. Wrtb. II, 70) zu av. pixa "Knoten"; dazu wohl auch (wenn mit altem ī ) le. pīca und pīcenis.

Avots: ME III, 212, 213

III pîte Kr.,

1) pîte ² BL, ein Kloss, ein Klumpen:
zemes pīte, der Erdenkloss Manz. Lettus. Ādams kļuva nuo zemes pītes... radīts Glück I Mos. 2. saistīts pie zemes pītes A. v. J. 1896, S. 70. tavas acis redzēja... vēl neiztaisītu pīti Glück Psalm 139, 16. graudi ir apakš pītem satrūdējuši Joel 1, 17. būs manām kumeļam pītes mest pakaļā BW. 26800. sniega pītes 29962; 29826. putu pītes sīc Stari II, 417. tādās pītēs LP. VI, 22. mālu pīte, dūņu pīte Mar. Auch als Schimpfwort: vīra māte, dūņu pīte BW. 25273, 5 var.;

2) pîte ² Bauske, Widdrisch, Adiamünde, ein Brei aus gekochten und gestossenen Erbsen
Mitau, Ruhental; pītes, Klosse aus gestossenen Erbsen mit Zwiebeln und Salz Lems., Jakobshof; eine Speise aus gestossenen Erbsen, Zwiebeln und Hanf Selg. n. Etn. IV, 164, aus Roggen, Weizen, Buchweizen, Gerste, Erbsen und Bohnen Etn. I, 3, aus Erbsen, Bohnen und Hanf Konv. ² 2641, Mag. XX, 3, 61, Kürbis (am Martinitag gegessen), Mesoten; Klosse aus gestossenen Erbsen, Bohnen, Kartoffeln und Hanf (am Palmsonntag gegessen) Nerft; eine Speise aus gestossenen Erbsen und Kartoffeln, die man mit Fett od. Milch vermischt Ruhental n. Etn. I, 20; miltu pîtes ² Treiland nar. p. 341; in Brucken und (mit î ² ) Ellei pītes = kami Etn. I, 20, Grünwald (pîtes ² );

3) "in die Nierenhaut gewickelter geräucherter Schweinespeck"
Tals. Trotz Lidén (der es IF. XIX, 326 zu li. pìtas "rund" und le. pika stetlt) doch wohl (nach Leskien Nom. 547) eher zu pît; vgl. wruss. пну "drücke, presse", sowie le. pìcenis, pīcis 2, piñka I 2 und pencis I.

Avots: ME III, 235

plàce C., plàce ² Kr., plācis,

1) das Schulterblatt
U.;

2) plàce Drosth., Jürg., Arrasch, N.-Peb., plàce ² Neu-Rosen, Lis., Golg., plāce Würzau; Laud:, Lub., Schwanb., A.-Ottenhof, plâce ² Jakobshof, plãcis Neuenb., plâcis ² Naud., Überachse Bielehnstein Holzb. 547, der Klotz oberhalb der Wagenachse, worin die Seitenstütze des Wagens steht Kurl. n. U.; vāģu plâce ² , das Wagenkissen Karls.;

3) Holz über der Handmühle, darin das Triebholz läuft
U. (Abbildung bei Bielenstein Holzb. 258): krupis tup uz plāci (dzirnavas) JK. V, 148; LP. VII, 730;

4) plàce Smilt., PS., plàce ² Mar: n: RKr. XV; 130; Lis., Golg., eine junge Schote;

5) plācis U., = cenis">plācenis;

6) plàce Wolmarshof, plàce ² Selsau, Golg., = blaka Neu-Rosen. Nebst plācenis, plākans, li. plokas "Estrich" zu plakt (s. dies).

Avots: ME III, 328

plade,

1) der Fladen
Depkin n. U.: tūlīt plade (Var.: plācenis) ruokā! JK.;

2) auch
mātes plade, Mutterkuchen bei der Nachgeburt St., U. vgl. plada.

Avots: ME III, 314

I plaînis ² "ein plācenis von Grobbrot mit einem Hering darauf" Bauske.

Avots: ME III, 315

pļur̃ciski, Adv., ungeschickt; liederlich Hofzumberge; "unschön; nichtig" Saul.; man izdevās pļurciski, es gelang mir nicht Fest., Stelp., N.-Peb.; in Kandau dafür pļur̂ceniski ² , in Lemburg - pļur̃ceniski.

Avots: ME III, 373

puosejāds "puosas tīkatnē" (?) Lös. n Etn. IV, 166, "puosai 1 = puosam?) līdzīgs" cenis%20ir%20puosej%C4%81ds">izkurtêjis rācenis ir puosejāds Vīt.

Avots: ME III, 457

pucene Alschw., Rothof, Schnehpeln, Paddern. Wormen, Perkuhnen, Popen, Hasenpot, Sackenhausen, Hasau, Nikrazen, Schlehk, Kalwen, Planetzen, Grikken, puce̦ns um Windau, pucens Hasenpot, Lipsthusen, cenis">pucenis Janš. Dzimtene ² I, 151, pucans Anzen, Popen, Demin. pucentiņa BW. 11916, 4 var., die Eberesche (sorbus aucuparia L.) Mag. IV, 2, 49; RKr. II, 78. Nach von Grienberger Wiener Sitz.-Ber. CXLII, Abh. VIII, S. 76 "vielleicht" zu li. paũkštis und got. fugls "Vogel"; kaum aber zu trennen von bucene I (s. dies.)

Avots: ME III, 401

pulˆcinis: auch Borchow n. FBR. XIII, 25 ("= pulcenis"),

1): auch Auleja (ein aus éinem Klotz angefertigter Bienenstock)
Oknist, Skaista: tē̦vs ... staigājis ... ap pulciņiem Ceļi VIII, 2763 (aus Gr.-Buschh.);

2): in der Bed. von pulcenis 2 auch Oknist, Skaista, Warkl.

Avots: EH II, 323

pulˆcinis Gr.-Buschhof,

1) (auch in Warkl.) = cenis">pulcenis 1;

2) ein Insektenbau (z. B. ein Wespennest, ein Ameisenhaufen).
Etwa nebst pulcenis identisch mit li. pulkìnis "eine Schar (pulks) betreffend" ? In Gr.-Buschhof gebe es freilich daneben das Demin. pùlciņš (zu pulks) mit ùl, aber ein pulˆks wird auch RKr. XVII, 108 aus Mar. bezeugt; pulˆcinis Warkh., = cenis">pulcenis 2.

Avots: ME III, 406

pulciņš, s. pulcenis.

Avots: ME III, 406

pulcis Kav., = cenis">pulcenis, ein in einen Baum aufgezogener Bienenstock.

Avots: ME III, 406

pusrieciens Erlaa, cenis">pusriecenis, pusrieciņa BW. 18952, 3 var., pus˙rieceņa usw., eine halbe Schnitte (Brot): bāliņš man ēst deva pus˙rieceņa (Var.: pus˙rieciena, pus˙riciņas, pusrieciņas) dieniņā BW. 18952.

Avots: ME III, 433

‡ rācenīgs, einem rãcenis 1 ähntich (rundlich): pie viņas rācenīgā auguma Jauns. J. un v. 279.

Avots: EH II, 360

rācienis (unter rãcenis 1): auch (die Rübe) BW. 12949, 2 var. (aus Fehteln), ("?") BW. 28579 (aus Salisb.).

Avots: EH II, 361

rãcinis (unter rãcenis 1): auch (mit à ² ) Borchow n. FBR. XIII, 26, 1): die Kartoffel - auch Frauenb., Rutzau; die Rübe - auch Pas. VII, 254, (mit à ² ) Auleja, Kaltenbr., Kalupe. Oknist; rāciņi Lng., Rüben; rācinīšu duobītē Tdz. 54457; ‡

2) ein Teil des Spinnrades
(mit à ² ) Auleja, Kaltenbr.; ‡

3) das Reservoir einer Petroleumlampe
(mit à ² ) Kaltenbr., Oknist, Warkl.

Avots: EH II, 360

rãciņš (unter rãcenis 1): auch (die Kartoffel) Puhren n. FBR. XIV, 46.

Avots: EH II, 360

II râicît ² , -ku, -cĩju Saikava, Kreuzb., Furchen ziehen Druw. n. RKr. XVII, 75, Lis., Laud.; > mundartlich roicît U.; die Erde auflockern: auguošiem kartupeļiem mē̦dz pāris reizes pieart jaunu zemi pie lakstiem, ar kuo arī iznīcina auguošās nezâles; tuo sauc par raicīšanu Laud. Woht iaentisch mit II. raikýti "(Brot) mehrfach in Schnitte schneiden"; vgl. le. rika. riecenis und rìekt ² "(Brot) schneiden; zum ersten Mal pflügen".

Avots: ME III, 469

I ŗauceklis, ŗaucene, raucene Grünh., Kav., raũcene Jakobshof, cenis">raucenis, ŗaucis, die Schnur an der Pastel: vai ŗaucenes nuoviji? man tik pastalas raucenis jānuobeidz JK. III, 3. Sprw.: sarāvies kâ ŗaucis. - Vgl. ŗauks.

Avots: ME III, 587

raũcene, cenis">raũcenis Bauske, s. ŗaucene; raũcene, ein Riemen oder eine Schnur zum Zusammenziehen der Spitze einer pastala N.-Bergfried.

Avots: ME III, 481

ŗaucene (od. *ŗaucenis?), ‡

2) "?": ŗauceņu kre̦kls ir ar garām, ar linu diegiem izrakstītām piedurknēm un augstu apkakli Suitu k., S. 33.

Avots: EH II, 394

raũdzĩbas C., Karls., Salis, Smilt., Besuch bei einer Wöchnerin, raudzībās iet, einen solchen Besuch abstatten: radinieces sagādā vājniecei kādus gardākus ēdienus un iet ar puodiņu raudzībās BW. I, S. 172. kad aiziet bē̦rna raudzībās, tad jāsteidz kukuļa aizsaini ātri attaisīt Etn. II, 143. raudzību plācenis, der Kuchen, den man der Wöchnerin hinbringt : ja raudzību plācenis labi izduodas, tad tic, ka bē̦rns augšuot liels un dūšīgs Etn. II, 61. raudzības auch: Brautschau Oppek., Sessw., lnfl. n. U. - Vgl. raugi.

Avots: ME III, 485

rieciens Karls., Erlaa, LP. V, 13, rìeciens C., N.-Peb., riêciens ² Ahs., Wandsen, Dond., Dunika, Salis, Widdrisch, rìeciens ² Kl., Lis., riecienis MWM. VIII, 303, cenis">riecenis C., (mit ìe ² ) Golg., riecenis Etn. IV, 151, Karls., U., cenis">riêcenis ² Bl., Līn., riêce̦ns ² Iw., Nigr., Selg., Angern, riecins BW. 29252, Demin. auch riecentiņš, eine Schnitte (Brot), "virsas jeb apakšas mala, gar visu kukuli nuogriezta" Erlaa: nuogriezts riecens vairs nepielīp, abgeschnitten Brot klebt nicht mehr. baltas maizes riecieniņš BW. 29348 var. sniedz maizītes riecentiņu 4429, 1. man smeķē riecentiņš MWM. VI, 171. ik˙dienas viens maizes riecenis duots Glück Jerem. 37, 21. kreisā ruoka ar maizes riecieni... trīc Purap. Kkt. 2. Zu rika (s. dies), und zwar nebst riekums II von riekt abgeleitet.

Avots: ME III, 543, 544

rika U., Karls., Serbigal, Erlaa, Laud., Wolm., Lasd., Bers., Fest., Schwanb., Annenburg, Mitau, Wain., Schwarden, Dond., Salis, riks L., Lind. n. U., Serbigal, Ronneb., Golg., Mar., Neugut, eine grosse (rund um den Laib geschnittene Mag. XIII, 2, 67) Schnitte Brot U., Spr., Mar.; "puse nuo aprikas" Erlaa; ein Butterbrot Spr.; Brot mit Butter und Milch bestrichen Kokn. n. U., "ar pavalgu apsmē̦rē̦ts maizes gabals" Serbigal, Laud., Lasd., Bers., Fest.: ganuos gāju, rikus (Var.: rikas) ēdu BW. 9914, 2 var. nu ve̦d... saimenieci,... plāna rika (Var.: plānas rikas) griezējiņu 18659, 3. kalst maizes riciņš neapē̦sts MWM. XI, 214. brūte pasniedz par uzkuožamuo riku plāceņa BW. III, 1, 23. sniega rika, Schnee und Eis zusammengebacken, der im Pferdehufe eingeklemmte Schnee Bergm. n. U. Nebst riksna I, raicît, riecenis, raika, raiks, *reika II, riekt ² , cymr. rhwyg "Bruch", ahd. rīga, mhd. rīhe "Rinne, Reihe, ahd. riga "Linie", norw. reig "Zeile" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344 zu gr. ἐρείχω "zerbreche" resp. ai. rikháti "ritzt", rēkhā "geritzter Strich"; vgl. auch Persson Beitr.839 f., Boisacq Dict. 274 und Būga KSn. I, 66.

Avots: ME III, 524

ripa,

1): das Rad am Spinnrad
Siuxt; = rãcenis 3 AP.; ripu kuoks BielU., das Holz über dem Webstuhl, an dem die Räder für die Schnüre der nĩtis befestigt sind. ripu rùls ² Lubn. n. FBR. XVII, 123 "dzelzs šķīvju rullis".

Avots: EH II, 372

ruõmis Jürgensburg, ruômis Tirs., rùomis ² Golg., Sessw., Heidenfeld, Selsau, ruôme Kr., ruome U., Bielenstein Holzb. 87, der Kamin (in der Riegentenne U., Selsau): krāsns ruomītī sāka čirkstināt circenis Saul. III, 37. Es dürfte ruomis aus ruovis umgebildet sein (vgl. z. B. pruomêt für pruovêt); s. auch Būga KSn. I, 14.

Avots: ME III, 581

rũceklis Ruhental, Pussen, = cenis">rūcenis 1, ūkšķis (auch aus einem skals); rūceklis Sassm., = dūceklis I; rûceklis ² Ruj., der zu brummen pflegt.

Avots: ME III, 566

ŗũce̦kls Līn., Nigr., = rūceklis, cenis">rūcenis 1.

Avots: ME III, 588

rūcene,

1) = rūcenīca: priekšā šļācene, pakaļā rūcene BW. 34463;

2) rùcene ^2, eine alte Flinte
Selsau, Golg., rùcene C., rûcene2 Karls., die Flinte Purap.;

3) rûcene ² Dond., = cenis">rūcenis 1 LKVV. Zur Bed. 1 vgl. li. rukinė "After" bei Geitler Lit. Stud. 107.

Avots: ME III, 566

rukts Gr.-Essern, ruktus, = rutks: ruktus [?] biju, ne rācenis, kam jūs mani mizuojat? BW. 21031. Durch Metathese aus rutks.

Avots: ME III, 557

rungulis, ‡

3) "rācenis" Luhde. - "sprunguli, runguli" ME. III, 562 zu verbessern in "sprunguļi, runguļi".

Avots: EH II, 384

ruñkulis Wolm., Salis, Serbigal, AP., rùnkulis ² Prl., Preili, ruñkuls Ruj., Ronneb., rùnkuls ² Nerft, auch runkuļbiete Wid., cenis">runkuļrācenis U., die Runkelrübe: tu iesēsi runkuļus tīrumā A. v. J. 1897, S. 230. runkuļu dārzs Stari III, 225. padzirdīšu ar kapātiem runkuļiem Sniega pārslas - mamuta runkuļi Peņģ. Sakņu dārzs 40, eine Art Beeten. Aus d. Runkel.

Avots: ME III, 562

‡ sagletêt,

1) = saglecêt: maize sagletējuse Kalz. n. Fil. mat. 29. sagletējls plācenis Kalz.;

2) "ilgi ēst" (?) Kalz. n. Fil. mat. 29: gletē vien, kamē̦r sagletēsi!

Avots: EH XVI, 408

sagumzât, tr.,

1) zerknittern, verknüllen
Sissegal;

2) schnell, gierig aufessen
Erlaa: Refl. -tiês, misslingen: kad plācenis, kliņģeris ir sabuojājies u. t. t., tad saka - sagumzājies Erlaa.

Avots: ME II, 633

sakapât, tr., zerhacken, zerschneiden, zerstücken, zernagen: sakapāju (Var.: sašķaidīju) tautu galdu deviņiem gabaliem BW. 13602. upuri būs sakapāt gabaluos II Mos. 1, 6. lai lasītāju sakapājuot gabalu gabaluos LP. VII, 525. circenis sakapā drānas Etn. II, 124. ja circeņus dedzina, tad tie zeķes sakapā ebenda. kuodes tuos sakapās kâ vilnu Jesaias 51, 8. - sakapāta gaļa, Hackfleisch.

Avots: ME II, 645

sakrist, intr.,

1) zusammenfallen, verfallen, einfallen,
(fig.) mager werden: ala... sakrīt LP. I, 66. sē̦ta bij sakritusi Stari I, 132. sakritušas ē̦kas Pasaules lāpītājs 19. sakrita par pe̦lnu čupiņu JR. III, 68. sakrīt mieži līdumā BW. 33197. sakritusi maize, nicht gut ausgebackenes, schliefiges Brot. ja kāzu plācenis sakrīt, tad jaunajiem būšuot nelaimīga dzīvuošana Etn. II, 61. nuotiesātais stāvēja bāls un sevī sakritis Sadz. viļņi 60. mans spē̦ks... sakritis Psalm 31, 11. kai ragana cē̦rt, tai jauneklis sakrīt zemē līdz ceļiem Pas. II, 142. - zirgs sakrīt, das Pferd wird mager. sakrituši vaigi, eingefallene Backen Ahs.;

2) auf einen Haufen fallen; zusammen über etwas herstürzen
U.: meitas gar sē̦tmalu sakritušas BW. 35245. precenieki pie mielasta sakrita tūdaļ Odiseja II, 35. cūkas sakrīt pie siles, die Schweine stürzen über den Trog her U.;

3) niederkommen, gebären:
sieva sakritusi, das Weib ist niedergekommen. pirts viņam būs sakritusi, sein Weib wird wohl niedergekommen sein (aus der Umgegend von Talsen);

4) übereinstimmen, zusammenpassen:
diezin, vai mēs sakrītam kuopā! Poruk. sakrīt (Var.: sade̦r, saiet) dziesma mums dzieduot, i[r] valuoda runājuot BW. 317, 3. duomas arī viņiem sakrita Dok. A. vîņam nesakrita ar tiem Valdis Stabur. b. 314. Refl. -tiês, zusammenfallen, verfallen: sakrītas viss vienā galuodiņā Vīt. 54. naudas maks sakrities Austr. K. Glūns 98. izskaties gan drusku bāls, sakrities MWM. IX, 406.

Avots: ME II, 655, 656

saliecaîns, s. saliecenis.

Avots: ME II, 673

‡ salìecinis ² Kalupe n. FBR. XVIII, 38 ("?"), Kaltenbr., Warkl., = saliecenis.

Avots: EH XVI, 426

saliektnis Warkl., = cenis">saliecenis.

Avots: ME II, 674

sarecêt U., intr., gerinnen, sich gallern: sarecējušas asinis, sarecējis piens Serb., Oppek., Kokn., Sessw, n. U. sarecējuse zupa, gegallerte Suppe Mag. XIII, 2, 57. sare̦cuot nuo piena sūkalām atdalās siera plācenis MWM. IX, 522. - Subst. sarecẽjums, das Geronnene, das Gerinnsel, der Gallert: citi fermenti sarecējumu atkal izkausē Vēr. lI, 219.

Avots: ME II, 714

sašaũt, tr.,

1) zerschiessen, verwunden
U.: sašauj... svētelim spārnu LP. I, 174. šaut man šāva, nesašāva (Var.: šautin mani nenuošāva) BW. 30747 var.;

2) schiessend erlangen; erschiessen (auf eine grössere Menge bezogen):
stiprais sašauj divas mucas putnu gaļas LP. IV, 13;

3) schnell schiebend stossen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen; perfektiv): lai sašaunuot maizi krāsnī LP. VI, 840; 4j zusammenfügen: galdi (Bretter) še ir sašauti L.;

5) intr., einen tüchtigen Hieb versetzen:
Homs sašāva zirgiem Pasaules lāpītājs 251. Refl. -tiês,

1) sich zerschiessen, sich schiessend verwunden;

2) hesein-, hineinschiessen, -stürzen:
asaras viņai sašāvās acīs A. XX, 122. sārtums sašāvās vaiguos B. Vēstn.;

3) zusammenfallen:
plācenis... sašaunas kuopā Etn. II, 61.

Avots: ME III, 754

saũle (li. sáulė, apr. saule),

1) die Sonne:
saule le̦c od. uzriet(ē) U., die Sonne geht auf; saule nuoiet, nuoriet (nuorietē U.), grimst (Lāčpl. 6), laižas (U., Mag. XX, 3, 69), brien jūŗā, iet pie dieva od. dievā (Mag. XX, 3, 69, RKr. XIII, 94), iet līksmītē (Mag. XX, 3, 69), die Sonne geht unter. saule atle̦c, ist in der Sonnenwende U. saules atle̦cama diena, die Sommersonnenwende U. saule sviežas uz uotru pusi, ist in der Wintersonnenwende U. saule ik˙dienas kāpj par vistas suoli atpakaj, die Sonne tritt täglich um einen Hühnerschritt zurück U. saule dubļus brien, die Sonne kämpft mit den Wolken Mag. IV, 2, 140, U. aizbridās saulīte (ging in Wolken unter) A. XXI, 783. saulīte iebrida vakaruos asiņu jūŗā Niedrīšu Vidvuds. saule spiež U., ce̦p, dedzina, die Sonne sticht, sengt. saule vakarā, die Sonne wird bald untergehen: viesuojās, kamē̦r buteles bija tukšas un saule jau vakarā BW. III, 1, 61. jau saulīte bruokastā (es ist schon Frühstückszeit; Var.: azaidā, launagā, pusdienā 22592) BW. 6729 var. saule bij jau lielā... gabalā LP. VII, 1169, die Sonne war hoch, es war spät am Morgen. saulīt[e] mazu gabaliņu (Var.: jau saulīte ze̦mu, ze̦mu) BW. 28891, die Sonne geht bald unter. laikākis, saulei "vēl labā drusciņā" e̦suot (wenn die Sonne noch ziemlich hoch am Himmel steht, d. h. früh am Abend) me̦t nuo darba mieru Etn: III, 124. jau saulīte tai laikā, kâ vakar atgājām Biel. 860, es ist ebenso spät, wie gestern, als wir herkamen. vakars bij pienācis un saule uz iešanu (dem Untergang nahe) Kaudz. M. 118. saul(īt)ē, am hellen, lichten Tage: nevienam tas nekait, ka es malu saulītē BW. 8041, 1. ka tu, kuņa, nakti brauci, ka nebrauci saulītē? 14405. ka tuo saulīte varēja saņemt (so lange die Sonne noch nicht untergegangen war) LP. VI, 130. ar sauli izbraucu, ar sauli pārbraucu, mit Sonnenaufgang fuhr ich aus, mit Sonnenuntergang kam ich zurück U. gaidu saules nuoejuot; ja pāriešu ar saulīti (solange noch die Sonne scheint), sūtīs māte guov[j]u slaukt BW. 6905 var. bez saules, die Zeit, da keine Sonne scheint, d. h. früh morgens od. spät abends: bez saules, tas ir vai nu vē̦lu vakarā, vai agru rītā Etn. ruozes seja bez saulītes vakarā BW. 6490 var. bez saules sē̦tas kaņepes putni neē̦d Etn. II, 74. bez saules cēlies A. XI, 467. kad tik varam līdz saulei (bis Sonnenaufgang) mežam cauri tikt LP. IV, 49. - rīta, vakara saule, die Morgen-, Abendsonne. saule ar zuobiem Kav., Sonnenschein bei Frostwetter. Sprw.: krāšņai saulītei arī salnas zuobi. - čigānu saule, der Mond (scherzweise) B. Vēstn. saulīti svētīt, bei Sonnenuntergang die Arbeit aus der Hand legen St. Genitivische Verbindungen: saules apakša Karls., Wid., Dond. n. FBR. IV, 68 (erschl. aus dem loc. s. soũl's - apše̦), die Dämmerung nach Sonnenuntergang; saules aptumsums, aptumšuošanās, die Sonnenfinsternis; saules diena, ein sonniger Tag: kādā jaukā saules dienā izgājuši LP. V, 128; saules gaisma, das Sonnenlicht; saules gruoze, Sonnenblume (helianthus annuus) U.; saules lapa, Wald Malve (malva sylvestris L.) RKr. II, 74, Karls.; saules lietus, Regen bei Sonnenschein Wid.; saules mēnesis, der Sonnenmonat Brasche; saules puse, die Sonnnenseite, die Südseite Karl., Wid.; saules rācenis, gladiolus imbricatus L. Stockm. n. RKr. III, 70; saules riẽtenis, sempervivum Karls.;

2) die Welt
(gew. pasaũle); šī saule, diese Welt, die Erde; viņa saule, das Jenseits: laidus[i] ir man[i] Laimiņa šai baltā saulītē BW. 9212. miruoņi vairs nenāk šai saulē LP. VII, 388. viņš cildina aizgājušā... laimīguo dzīvi viņā saulē 382. mīlē man šī saulīte, viņa saule nemīlēja: šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma BW. 27370. stārastam, vagaram šai saulē laba dzīve; jau viņā saulītē elles durvis virināja 31493. nemira... labdaris..., bet tik aizgāja citā saulē Niedrīšu Vidvuds. dievi steidzas citā saulē Aus. I, 3. līdz saulei, bis ans Ende der Welt St. Zu gr. att. ή'λιος, hom. ἠέλιος, dor. ά'λιος (mit langem α' -), la. sōl, cymr. haul, got. sauil, an. sól, aksl. slъnьсе, ai. sũr(y)a-ḥ "Sonne" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 446, Trautmann Wrtb. 251.

Avots: ME III, 772, 773

sir̂ds,

1): s. jātur ar ruoku Lubn. n. BielU., das Herz tut mir weh.
"virs" ME. III, 843b (3. Zeile v. u.) zu verbessern in "vīrs"; "zināma sirds" ME. III, 893b (9. Zeile v. o.) zu ersetzen durch "zināma sirds U. u. a." - tīk (= tiek) pamātei s. (Ärger, Zorn), ka tī atgājuse ar ze̦ltu Pas. V, 323. man bij liela s. uz tuo puiku, ka viņš ... Salis. liela s. - Übermut, Eigensinn Diet. sacīt kuo bež sirdi (ohne zornig zu sein) Salis. viņiem bij s., ka cits var labāk dzīvuot Seyershof. pašam citreiz uznāk tā ātrā s., un kauj tuo zirdziņu ebenda. devis sirdij (= dusmām) vaļu Auleja. pl. t. sir̂dis Auleja, Warkl., der Zorn: pa sirdīm kas zin kuo var uotram padarīt Auleja. nuo siržu Auleja, Pas. V, 152; IX, 199; XI, 364; XII, 209 (aus Lettg.) od. nuo (lielām) siržām Pas. X, 239 (aus Lixna), vor Zorn, Ärger. sirdīm (vor Ärger) sviežu linu kre̦klu dziļi tīnes dibe̦nā Tdz. 43603. nu tādu siržu (= tādas dusmas) man! Linden in Kurl. (vgl. li. iš širdiẽs. vor Ärger Arumaa Lit. mundartl. Texte 24 ¹ ); ‡

3) "Fuss der Spule am Spinnwocken"
Lettg. n. BielU.; "ratiņa rācenis" Auleja, Saikava, Warkl. Zum Genus dieses Wortes vgl. Specht KZ. LX, 256 ff.

Avots: EH II, 488

skaļš, Adv. skaļi,

1) helltönend, laut, deutlich hörbar
U.: skaļa balss Karls. od. skaļa rīkle U., eine laute Stimme. skaļi smieties LP. I, 145. bijās skaļi runāt Vēr. I, 1238. kālabad tu tâ skaļi brēc? Dīcm. pas. v. I, 45. skaļa, dze̦dra valuodiņa BW. 9509 var. skaļš vārds, ein laut gesprochenes Wort Ronneb.;

2) klar (von der Luft), den Schall weit tragend
Golg., Arrasch, Salis: ja ir jauks un skaļš laiks, . . . tad uz desmit verstīm apvadē var dzirdēt Janš. Bandavā II, 170. bija jauks, skaļš rudens rīts . . . varēja dzirdēt visu tik skaidri, tik tāļi vis˙apkārt Bārenīte 6. skaļš gaiss Jürg., DL.;

3) genau, deutlich
U.: skaļi runāt, deutlich reden U. avīm ir skaļas (gut hörende) ausis Für. I. skaļi dzirdēt, scharf hören U: - skaļi gulēt, einen leisen Schlaf haben St., U.;

4) skaļš rutks, ein herber, barscher Rettig
U.;

5) spröde
U., Arrasch;

6) leicht spaltbar
U., Golg., Fehteln, Bers., "trausls" Freizirl, Wallhof: skaļa malka Karls., Lieven-Bersen. ja skalu malka bij laba, skaļa, tad skali plīsa paši nuo sevis Vēr. I, 1453. skaļš kuoks Kokn. n. U., Deg., Ronneb., Erlaa, Arrasch, Nötk. "skaļi" ir zaļi kuoki, kas skalduot neplīst nuo viena gala līdz uotram, bet uz malu, pie kamšķilas pat atlūst: ē̦nā audzis alksnis ir skaļš kâ rācenis Wirginalen. skaļš, līdze̦ns bē̦rzs LA.;

7) skaļi kāļi, Schnittkohl, der nicht holzig, nicht faserig ist;

8) skaļš mežs, ein Wald mit gutem Echo
Lieven-Bersen, Arrasch. - Subst. skaļums,

1) die Lautheit, Deutlichkeit, Helltönigkeit:
tavai balsij par daudz liels skaļums Sassm.,

2) die Leichtspaltigkeit
Kokn. n. U. - In der Bed. 5, 6 (und 4?) nebst li. skalùs "sich leicht spalten lassend" zu šķelt. In der Bed. i, 2 und 8 nebst skalds (vgl. auch skalbs

2) und atskalas zu li. skalìkas "ein fortgesetzt bellender Jagdhund",
apr. scalenix "Vorstehhund", čech. skoliti "belfern", ahd. scellan "schallen", an. sko,ll "Bellen, Lärm" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 959 und Persson BB. XIX, 275 f.

Avots: ME III, 869, 870

III skripsts, uneigentlich für circenis, das Heimchen: (pele) prasī[ju]si circeņam: skripst, vai kūkums (= kaķis) mājā? Pas. I, 390. Zu skripstêt?

Avots: ME III, 894

slaũcene Siuxt, Gr.-Essern, Wandsen, Ruj., Selg., Adiamünde ("Melkeimer"), Karls., Wohlfahrt, Ahswikken, Gramsden, Wain., PS., Wolm., Bahten, slàucene ² Fehteln ("Melkeimer"), Saikava, (mit aũ) Salis, Jürg. ("Milcheimer, in den man die noch ungeseihte Milch zusammengiesst"), slaucene U., Bielenstein Holzb. 324 f., Memelsh., LievenBersen, Papendorf, slaucenis U., (mit àu) C., slauca Tē̦va draugi 243, slauce U., Bielenstein 1. c. 325, slaucīte U., Bielenstein 1. c. 325, slaucis U., slaũcis ("Melkeimer") Wolmarshof, slaucītis AltOttenhof, slaucenieks Blaum., der Melkeimer, Milcheimer (s. Abbild. bei Bielenstein 1. c. 325), ein Kübel V.: piena vienmuļīga čurkstēšana slaucenē RA. spuodri nuobe̦rzta slauca Tē̦va draugi 243. agrāk lietuoja piena atnešanai nuo kūts īpašu spanni - slauceni Etn. II, 137.

Avots: ME III, 918

slẽpeniski C., Ruj., Salis, (mit è ² ) Lis., Adv., schleppend; gleitend: es izvilku dē̦lu māti uz slide̦na le̦dutiņa; kamē̦r vilku slēpeniski (Var.: šļūceniskis, šļūteniski u. a.), līdz dēliņu apsuolīja BW. 23621, 2 var.

Avots: ME III, 929

I sluokatnis Uodziena n. Etn. I, 43, AP., Erlaa, Fest., Laud., sluôkatne Vīt., sluokatne Lös., eine Art grösserer Fladen aus grobem Gersten- od. Buch- weizenmehl mit einer Einlage aus gehacktem Fleisch und Zwiebeln (auch Hanf u. a. Saikava): sluokatnis ir plācenis nuo miežu vai griķu miltiem, vidū pildīts ar smalki sagrieztu gaļu un sīpuoliem BW. I, S. 187. galds bij piekŗauts pilns ar maizi, karašām, sluokatņiem III, 1, S. 46. mušas staigā pa sluokatņiem (pīrāgiem) JR. III, 43. ej ar dievu, metenīti, ar tuo savu sluokatnīti! atnāks mūsu lieldieniņa ar baltuo piena rausi BW. 32213, 2. Vielleicht Umbildung eines *sluokata "Fläche, Ebene, Flaches, Ebenes" (zur Bed. vgl, plãcenis), und dies zu *sluoks "flach, eben", wozu vielleicht sluokât II, wenn eigentlich: breitschlagen.

Avots: ME III, 944

šļūciniski BW. 23621, 7 var., Adv., šļūceniski.

Avots: ME IV, 77

šļùciski ² Fest., Stelp., Adv., = ceniski">šļūceniski: viņš sāka šļūkt šļūciski uz priekšu Fest. nuo ve̦zuma nenuolēca, bet nuolaidās šļūciski ebenda.

Avots: ME IV, 77

šļûdeniski Arrasch, C., Ogershof, Golg., Saikava, Sessw., (mit û ² ) Siuxt, Adv., = ceniski">šļūceniski, šļūteniski: izvīlu dē̦lu māti uz slide̦nu le̦dutiņu,... vilku šļūdeniski (Var.: šlūceniski) BW. 23621, 5.

Avots: ME IV, 78

šļūteniski Spiess n. U., Annenburg, (mit ũ) AP., C., (mit ù ² ) Bers., Saikava, Sessw., Adv., = ceniski">šļūceniski: dē̦lu māti... uz le̦du izviļāju,... vilku šļūteniski (Var.: šļūceniski, šļūdeniski) BW. 23621, 7. vilcis šļūteniski gar zemi LP. V, 75. ve̦lns izrāva bē̦rzu un šļūteniski aizvilka pruojām VI, 461. Jānis šļūteniski nuobrauca pa kalnu lejā Salis.

Avots: ME IV, 79

smicis,

1) eine sehr kleine Mücke
Raiskum, Grünh., Schibbenhof, (hier auch smicumiņš) Gr.-Sessau: daudz smiču saulguozē Alksn.-Zund.; smiči C. "mudži";

2) der Löffelstint
Livl. n. Heniņ;

3) von einem Knaben:
augšā... gulēja Griša, bet nuo pretējā suola spīdēja uotra tāda paša smiča priecīgās acis A. Brigader Daugava I, 1201. Nebst smicenis, smikuči, smikulīši (und smice̦ns I?) vielleicht zu gr. σμῑχρός "klein", lat. mīcidus "winzig", mīca "ein Krümchen".

Avots: ME III, 961

smidzenis, eine Art kleiner Fliegen Erlaa; vgl. smicenis.

Avots: ME III, 961

šņākulis* Wid., Etn. III, 101; Plūd. Llv. II, 205, = cenis">šņācenis, der Zischlaut (š, ž).

Avots: ME IV, 93

‡ šņùcìenis ² Auleja, = šņùcenis ² .

Avots: EH II, 654

spurgulis,

5): "straujš, dusmīgs cilvē̦ks" (mit ur̃ ) Seyershof; ‡

8) "?": dzija savē̦rpta spurguļu spurguļiem, tâ ka ir pa˙visam negluda Frauenb.; ‡ 9) "pagale ar nenuocirstām atvasēm" Tals.; ‡

10) "ziemsvē̦tkuos istabas izgre̦znuošanai (senāk) lietuots zaļš rācenis, kam apkārt apdurti rudzu salmi un krāsuoti papīŗa gabaliņi un kas tad pakārts pie vē̦rbaļķa dzijā, kur tas tad pats griezies nuo vienas puses uz uotru" (mit ur̃ ) Frauenb.

Avots: EH II, 564

stùmt Drosth., Arrasch, Jürg., Schujen, stum̃t (li. stùmti "schiebend, stossen") Bl., PlKur., Bershof, PS., Wolm., Salis, Bauske, Grünh., Kurs., Selg., Wandsen, Dond., Suhrs, Līn., Iw., stumt ² Widdrisch, Siuxt, Salisb., Ligat, stùmt ² Kl., Prl., Lös., Praes. stumju, Praet. stūmu Selsau, Kl., Bers., Lubn., Saikava, Warkh., Gr. - Buschh., Memelshof, Bauske, Siuxt, Kurs., Bershof, Selg., Wandsen, Dond., Salis od. stumu PS., Wolmarshof, Arrasch, Drosth., Schujen, Jürg., Lis., Golg., Widdrisch, tr., stossen, schieben U.: stumt pie malas Kundziņš Ve̦cais Stenders 7. ar kruķi stumjams, ar kāsi ve̦lkams Etn. IV, 121. pie darba vīrelis... bijis... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot BW. 15215. stumjamais krē̦sls Jaun. mežk. 29, der Rollstuhl. Refl. -tiês, sich, einander stossen, schieben: mākuoņi stūmās uz ziemeļiem Niedra. kājas šļūceniski stumjas uz priekšu A. Upītis J. 1. 25. zvirbulīši skrien pa gaisu stumdamies (den coitus ausübend) BW. 35153. Am ehesten wohl (so nach Wood IF. XXII, 148 und Walde Wrtb. ² 747 f.) zur Wurzel steu- "stossen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 615). Anders (mit um aus reduziertem ide. om) Bezzenberger KZ. XLII, 192 und Watde Vrgl. Wrtb. II, 626 (zu stuomlties, got. stamms "stammelnd" u. a.).

Avots: ME III, 1106

sûciens ² Kandau, Pilten, Valgāle, Dond., sūcens Mag. IV, 2, 149, U., Bielenstein Holzb. 386, cenis">sūcenis Wid., sûce̦ns ² Wandsen, sûcans ² Dond., a. s. sūceni Plūd. Rakstn. I, 64, gesponnener Faden (sūciens Dünsberg) Hug. n. U., ein kurzer Garnfaden Spiess n. U., der Faden der Spinne: laidu garu sūceniņu (Var.: pasūciņu) BW. 7009, 1 (aus Sassm.). duod man vienu sūcienu dzijas! Dond. šis sūciens ļuoti sanazguojies ebenda. Wohl zu sukt I.

Avots: ME III, 1129, 1130

sûlâtnis Gr. - Buschhof, was Nässe absetzt; Buchweizenmehl und Fett, womit die Oberfläche eines plācenis bedeckt ist.

Avots: ME III, 1132

‡ svecinis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, Oknist, = cenis">svecenis.

Avots: EH II, 613

švīkstulis* Wid., = cenis">šņācenis, ein Zischlaut.

Avots: ME IV, 119

‡ *talcene (od. *talcenis?), der Trödelmarkt (?): nuopirk[a] (sievu) Rīgā talcenē. VL. Vgl. r. толкучка dass.

Avots: EH II, 665

tikām Arrasch, Bauske, Bers., Drosth., Jürg., KL, Ogershof, PS., Saikava, Selsau, Wolmar, tikām Adsel, Gr.Buschh., Nigr., Schwanb., Warkl., ^tikam U.,

1) derweile
U., unterdessen: es pārduomāju tuo tikām St. n. Plūd. Llv. II, 170. es tikam palikšu šeit apakš kuoka Lapsa-Kūm. 257. tirguotāja dē̦ls tikam zārk,ā iekšā JK. III, 72;

2) während:
tikam citi zirgus sēja, es par sē̦tu sẽ̦tsvidū BW. 16237;

3) tikām - kamē̦r, tikām - līdz, tikām - cikām, so lange - bis:
vilks tikam klaasās apakš mūzikantu galda, kamē̦r uz reiz pūš līdzi LP. VI, 257. brūte tikam ne˙kā neē̦d, kamē̦r nav atve̦sts ... brūtgāns BW. III, 1, S. 23. kamē̦r Tenis brauca, tikam Kaspars gāja ... pretim Kaudz. M. 173. tikām situ tautu galdu, līdz atlēca škēpelīte RKr. XVI, 255. tikam (Var.: tikmē̦r) liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī; tikam rāju tautu dē̦lu, līdz es viņu uzvarēju BW. 21827. tikām vilku (sc.: dē̦lu māti) šļūceniskis, līdz dēliņu apsuolīja 23621, 4 var. tikām dzēru rūgtu alu, cikkm bite me̦du nesa 12661;

4) bis:
cērt, cērt, tikam nuocērt! BW. I, S. 183. guli, līdeciņa, ezeriņa maliņā, tikām (Var.: kamē̦r) mani bāleliņi žeberkliņu kaldināja BW. 2709 var. dzēris, tikam pārsprādzis LP. VI, 621. Vgl. tiekams.

Avots: ME IV, 182

trapans,

1) trapans Wilzen n. Etn. I, 106, Aahof, Alswig, Daudsewas, Kl.Salwen, Meiran, Memelshof, N.-Laitzen, Römershof, Salis, Sauken, Serbigal, Sessw., Warkl., Wessen, St., trapans Gr.-Buschh., trape̦ns Kokn., Adj., morsch, verwitternd, brüchig, brockelig:
elksnis ir trapans kuoks Memelshof. trapani kliņģeŗi ebenda. tē̦rauds ir trapans Romershof. kauli paliek trapani Veselis Tīrumu ļaudis. tam (= vītuolam) bij tik trapani zari, ka paši nuo sevis bira nuost Jauns. Baltā grām. I, 15. trapans māls Wilzen n. Etn. I, 106, Alswig. trape̦na zeme Gr.-Buschh. trape̦na ve̦lē̦na ebenda. trapans biezpiens, siers, plācenis Aahof, N.-Laitzen u. a.;

2) Subst., ein morsches, verwittertes Holzstück
Alswig, Assiten, Mar., Serben; bröckliges Brot Bornsmünde;

3) "?": kas tev, tādam trapanam, tur nekait? Alm. meitai bij atsūtīts pakaļ kāds ve̦cs trapans B. Vēstn. Zu trapjš I.

Avots: ME IV, 222

tràusans ² Bērzpils, Fehgen, Lenneb., Lös., Lubn., Mar., N.-Schwanb., Selsau, Vīt., trausans Daudsewas, Heidenfeld, Kl.-Salwen, Lubn., Memelshof, N.-Peb., tràusins ² Kalz., = trausls: sasalis kuoks ir trausans N.-Peb. trausani žagari ebenda. nuokaltuši, sausi zari ir trausani Lubn. siers, kas vienādi neturas kuopā, ir trausans ebenda. miežu plācenis šuogad stipri trausans Heidenfeld. cirvim trausani zuobi, zaruos cē̦rtuot birzin izbirst Vīt.

Avots: ME IV, 226

tràusls (serb. trȕo, fem. trȕ(h)la, "morsch") PS., Schujen, Wolm., (mit àu ² ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Golg., Gr.Buschh., Kl., Ogershof, Prl., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit aû) Sunzel, Warkl., (mit aû ² ) AP., Arrasch, Bauske, Gr.Essern, Jürg., Kand., Nigr., Orellen, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, traûšļs ² Stenden, leicht brechend, sprode, zerbrechlich, brockelig U., Kalz., N.-Peb.: sausi skali ir trausli N.-Peb. tev, alksnīti, trausla (Var.: trauša, trusa u. a.) miza BW. 21706 var.; 10809. izkapte ir trausla, die Sense ist sprdde Mag. XIII, 3, 50. ar dze̦lte̦niem, trausliem zariem Konv. ² 860. vājš un trausls trauks MWM. XI, 301. traušļi skalgani Zeltmatis Sark. lilijas 173. sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. trausla atbalss (schwaches Echo) atskanēja Druva II, 714. - Subst. tràuslums, die Zerbrechlichkeit, Sprodigkeit U. Nebst traušs. trus(l)s, trust "struppig werden" u. a. zu li. traũšti "brechen (intr.)", traũšiai oder trùšiai "equisetum", slav. trъstь "arundo phragmites", r. труха "zerriebenes Heu", poln. truskać "zerschmettern", klr. потрух "Moder" u. a., sowie vielleicht gr. ϑρύον "Binse", s. Būga PФB. LXXV, 151, Johansson IF. XIV, 320 und Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: ME IV, 226

tribinât, (jemand) beunruhigen, (fig.) rütteln, (mit jemand) prozessieren Gr.-Buschh.: tribini savu brāli, lai šis nenuolaitas kâ vecenis! Gr.-Buschh. tâ tribināja, ka lai dievs neduod ebenda.

Avots: ME IV, 233

‡ trusinis Auleja "cūkmidža un miežu miltu plācenis".

Avots: EH II, 699

‡ tūcins Stom., = tûcenis, tūciens.

Avots: EH II, 707

tupenis,

1) die Kartoffel
RKr. II, 78, Bers., Bewershof, Kalzenau, Laud., Lös., Lub., Saussen, Smilt., Sunzel, Tals.; die Knolle: Sprw. tupenis nav ābuols RKr. VI, 915. tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. II, 74. gani cepa tupeņus LP. VI, 626. ai, sūrais tupenīti (Var.: rācenīti), kā es tevi apēdīšu? BW. 21653: sakņu un tupeņu augi, kā kartupeļi . . . Konv. ² 305;

2) auf ein kleines Kind bezogen:
žē̦luodama mazuo tupenīti A. Brigader Daugava I, 826. Zur Bed. 1 vgl. Niedermann WuS. VIII, 45 f. und 55 ; tupenis 1 wohl aus tupelis . rācenis.

Avots: ME IV, 266

II tur̃nis: auch ("rācenis") Smilt., (Turnips) Wizenhof.

Avots: EH II, 705

II tur̃nis Wrangelshof, (mit ùr ² ) Geistershof, Gitsen, Stom., Turnip(s) Mar.; "cenis">rācenis" Grundsahl, N.-Peb., Wohlfahrt. (mit ur̃) Rentzen, Sepkull, Sermus, (mit ùr ² ) Stnolen.

Avots: ME IV, 272

ur̂ķis Arrasch, C., Dunika, Jürg., Karls., Mesoten, Nigr., Pe̦nkule, PS., Ruj., Salisb., Schujen, Segew., Selg., Siuxt, Widdrisch, Wirginalen, (mit ùr ² ) Prl., (mit ur̂ ) Adsel, Gr.-Buschh., Kr., (mit ur̂ ² ) Bl., Dond., Stenden (in Saikava und Warkl. unbek.),

1) ein Spitzes Stück Holz od. Metall
Lind. n. U., Mag. XIII, 2, 45, Brucken, (mit ur̃) Salis, Wolm.; ein Pfriemen, Griffel Kokn. n. U.; ein Strunk Ronneb.; ein spitzer Stock zum Kartoffelgraben U., Bielenstein Holzb. 486; ein Stückchen Holz zum Zeigen beim Lesen (urķītis) Mag. XIII, 2, 45; eine Stange zum Umrühren des Ofens Grünh., eine Ofengabel U., Brucken, Mitau; Aschenbrödel Biel. n. U.; eine Gabel Manz. Lettus, Mistgabel Elv., Mistforke Bielenstein Holzb. 504; ein Pllug mit ēinem Eisen zum Aufreissen neuen Landes Druw. n. RKr. XVII, 84: krāsns urķis LP. IIl, 40. stādāmie urķi (puļķi) Konv. ² 515, Planzstocke. alā iebāž maisu, izpleš galu, apsprauda ar maziem urķīšiem Upīte Medn. laiki 151. gribēja jau ņemt kādu urķi un tam saduot pa muguru Alm. Kaislību varā 27, iegrūdis mātītei urķi sānuos LP. VI, 529. velns ar savu urķi tâ iekrāvis šim pa nagļem VII, 1050. iet mežā pēc sē̦rmukšju urķiem Etn. II, 123. kad gribējuši mājā vest žagarus vai malku, tad iz meža ārā bruucuot jāsviež atruoceniskis viens urķis mežā 36;

2) wer wühlt, stochert
(z. B. ein Jungschwein Kl. [mit ur̂ ], Stockm. n. Etn. I, 46); ein Wühler, Intrigant U.; einer, der (zur Arbeit) anzuspornen, anzustacheln pflegt Dond.; ein fleissiger (aber schlecht gekleideter Kand. n. Etn. l, 58) Arbeiter Lems. n. U.; ein unruhiger Knabe Stockm. n. Etn. I, 46, Brucken; Schimpfwort Brukken: kurmis - zemes urķis LP. VI, 193. šis saimnieks ir īsts urķis: pie viņa nedabūsi pastāvēt brīvā ne brītiņu Dond. Nebst estn. woŕk "spitzer Pflock; Mistgabet" aus mnd. vorke "Gabel".

Avots: ME IV, 306, 307

‡ valˆdzîgs AP. "weich": v. plācenis; valdzīga zeme.

Avots: EH II, 752

I valkans,

1) val˜kans Dond., Kalnazeem, Katzd., vàlkans Nötk., valˆkans ² Gaiken, Gold., Kluostere, Kurs., Matkuln, Neuhausen, Nikrazen, Salis, Schlehk, Schlock, Stenden, Wain., valkans U., Dr., Erlaa, Fehteln, Frauenb., Kalzenau, Neuenb., Rutzau, Santen, Schwanb., Tirsen, Wirgin., sich ziehend (wie Leder, Brotteig)
U., dehnbar Dr., zäh und elastisch Wahnen, "luokans" (mit alˆ ² ) Līn.: valkana mīkla Kalnazeem, Matk., Salis, Schlehk, Wirgin. u. a. valkani māli Gold., Wain. u. a. valkans vasks Gaweesen; Wirgin. valkana ķite Katzd., Stenden. izmē̦rcē̦tas pastalas ir valkanas Schlock. valkans kuoks Neuenb. izvietē vices, lai paliek valkanas, ka var savicēt! Kurs. valkana dzelzs Stenden. vara drātis ir valkanākas nekâ dzelzs vai tē̦rauda drātis Rutzau. valkani paklausīga viela Janš. lubas plīsa tik viegli un valkani, ka prieks bija skatīties Janš. Mežv. ļ. II, 410. valkanām, luokanām vielām Vēr. II, 722. āda vis˙caur pa ķermeni ļuoti valkana Vidiņš Pasaules zīd. kust. 36. (fig.) tam zirgam gan ir valkanas kājas (das Pferd läuft gut) Gaiken. tas ir valkans puika! ebenda. pirtī labi izpēries saka: e̦smu nu tik valkans kâ čigāns Frauenb.;

2) weich
Heidenfeldt, (mit alˆ ) Golg., Saikava, (mit alˆ ² ) Gaweesen, Gudenieki, Wandsen, (mit àl ² ) Sessw.: valkana maize Golg., Saikava, Sessw. valkans plācenis Heidenfeldt. valkans biezpiens ebenda. valkans sviests Gold., Gudenieki, Matk., Schlehk u. a. valkans siers Heidenfeldt, Gudenieki, Wain. valkans māls Gudenieki, Wandsen. valˆkana ² meita Nigr., Wahnen, ein molliges Mädchen;

3) schlaff
Erlaa (mit àl ² ), Rentzen (mit nichtgedehntem Ton): valkans striķis;

4) "rund und glatt"
Bers., Stockm. - Subst. valkanums, die Zähigkeit V.; die Elastizität: šķiedras tuop bluožas un zaudē savu valkanumu Vēr. II, 42. In der Bed, 1 (und 3?) zu valks IV ; in der Bed. 2 zu valkans II?

Avots: ME IV, 455

vecinis Oknist, Sussei, = cenis">vecenis l, ein alter Mann.

Avots: ME IV, 515

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592