Paplašinātā meklēšana

‡ àiznadze "das vordere Fleisch unter dem Nagel" Warkl.

Avots: EH I, 40

àiznagluôt, tr.,

1) mit Nägeln versehen, nagelnd verschliessen, zunageln, vernageln:
sietnieks luoga caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liew. nabadzīti iegrūda aiznagluotā mucā LP. VI, 1027;

2) nagelnd verderben, vernageln
(zirgu): aiznagluots kumeliņš BW. 11648.

Avots: ME I, 42

‡ àiznaguôt, hin-, weggehen Planhot.

Avots: EH I, 40

àiznags, das Lebendige im Hufe Preip. 82. Gew. dzīvnadzis.

Avots: ME I, 42

‡ *apznàule ² (gesprochen mit -ļa) Bērzgale, der Strick, mit dem eine znàule ² umbunden ist.

Avots: EH I, 128

‡ beznaģe, eine, die ungewandte oder schwächliche Finger hat: aukle... e̦suot liela b.: viss viņai krītuot nuo nagiem ārā un plīstuot Janš. Atpūla, № 372, S. 6. b. un nevēkle gan bijusi ar ruokām ebenda № 393, S. 4.

Avots: EH I, 215

‡ beznaģĩba, das Abstraktum (als Eigenschaft gedacht) zu ‡ beznaģe Janš. Atpūta, № 372, S. 6.

Avots: EH I, 215

beznaîdĩba, die Neidlosigkeit.

Avots: ME I, 285

‡ beznaûdība,* Abwesenheit von Geld, der Nichtgebrauch von Münzen oder Papiergeld.

Avots: EH I, 215

beznaûdîgs, kein Geld habend, unbemittelt: cilvē̦ks.

Avots: ME I, 285

‡ biêzna ² Bauske, = biezumi, das Dicke, der Bodensatz: "vai tad biezuma te nebūs?" (fragt ein Kafeetrinker.) - "biezums lejā" .... Odums taisās nu pie bieznas Rainis Septiņi malēnieši 23.

Avots: EH I, 225

blàugzna: auch Jürg., N.-Peb., (mit àu ² ) Kalz., Saikava, (mit aû ² ) Lieven-Bersen, Siuxt.

Avots: EH I, 226

blàugzna [C., PS., AP., Arrasch, Lös., Erlaa, Mar. u. a.], blaugzne,

1) der Schinn, Schelfer:
galva pilna blaugznu;

2) das Häutchen, die Hülse des Korns
Grünh., Hofzb., Autz U.;

3) der Schäwen am Flachs,
linu spaļi, kas tīruot neiet laukā Serb.;

4) das farbige Häutchen, die Moosbildung auf eisenhaltigem Wasser
Golg. blaugznu od. blaugznes zāle, Wald-Ruhrkraut (gnaphalium silvatikum) RKr. II, 72. S. blauzga, blauzna.

Avots: ME I, 309

blaugznains, schelferig, mit einer Hülse, Kruste versehen: blaugznaina galva. blaugznainas čūlas LP. V, 9. blaugznaini lini, viel Schäwen enthaltend Golg.

Avots: ME I, 309, 310

blaũzna (unter blauzgas): auch N.-Wohlfahrt (blaũznas), Wolmarshof (blàuznas), Wizenhof.

Avots: EH I, 226

‡ *blìegzna ² (gesprochen mit ī) Mar., = ‡ blìgzna V.

Avots: EH I, 231

[blîgzna "gestielte Rüster" Wid., Selb., Serb., N. - Peb., auch blīzna Bolwen, blīgzne Bers.]

Avots: ME I, 315

I blîgzna: auch (mit ì ² ) Stom.

Avots: EH I, 230

II blīgzna (unter blìgzne ² I): auch Kurmene, (mit ì) Ramkau (hier: salix caprea), (mit ì ² ) Mahlup, Oknist, Saikava, Warkl., Zaļmuiža: lāčam sieksta, briežam b. BW. 2657.

Avots: EH I, 230

‡ III blìgzna ² Warkl., Aufwasser (auf dem Eise).

Avots: EH I, 230

‡ IV blìgzna ² Warkl., comm., verächtl. Bezeichnung für einen faulen Menschen od. ein solches Pferd.

Avots: EH I, 230

‡ V blìgzna AP., (mit ì ² ) Erlaa, = blīgzne II.

Avots: EH I, 230

blīzna (unter blìgzne ² 1): auch Sermus.

Avots: EH I, 230

‡ blugznas, Schinn, Schelfer NB. Vgl. blàugzna.

Avots: EH I, 231

‡ bluzna "liesa luopa gaļä (??) Rutzau.

Avots: EH I, 232

‡ čizna Meiran, tanacetum vulgare.

Avots: EH I, 291

‡ de̦gzna Matkuln (?) "apde̦ga, de̦ga, izde̦ga, svilurns mazākā mē̦rā".

Avots: EH I, 314

dē̦gzna, dēgžņa, etwas Dünnes, Feines: izvērpj tādu smalciņu dziju; diezin, kuo tur izaudīs? - gatavu dē̦gznu. drēbe kâ dēgžņa Naud. [Vgl. dē̦zna.]

Avots: ME I, 461

dē̦zna, etw., was sehr dünn ist: skuops saimnieks duod pastalas plānas kâ dē̦znas Etn. II, 2. [Vgl. dē̦gzna und izdẽzis.]

Avots: ME I, 465

draugzna,

1): der Schmutz (Schinn) im Pferdehaar
(mit àu ² ) Kalz., Lubn.

Avots: EH I, 330

draugzna, drauzna,

1) ein dünnes Häutchen, das beim Heilen der Wunde schwindet
Caunīte;

[2) dràugzna ² Warkh., die (dünnere) Eisschicht, die sich auf dem Aufwasser (über dem Grundeis) gebildet hat].

Avots: ME I, 492

drauzna, = drauza Lasd. n. A. XI, 630; s. auch draugzna.

Avots: ME I, 493

‡ drauznains Warkl. "uneben".

Avots: EH I, 331

‡ draznas Lubn. (vielleicht mit a aus e̦) "drazas".

Avots: EH I, 331

I drē̦gzna [?], = drau(g)zna.

Avots: ME I, 498

[II drẽ̦gzna, kühles und feuchtes Wetter Schujen; ein fauchter Ort M. Siliņš; um Mitau in der letztern Bed. drê̦gzna ^2.]

Avots: ME I, 498

‡ dre̦znas Lubn., = ‡ dre̦zas.

Avots: EH I, 333

drìgzna C., PS., Schicht, Strahl, Schramme; vgl. drīksna.

Avots: ME I, 500

drìgznains, s. drīksnains.

Avots: ME I, 500

‡ drīzna Segew., = drīze̦na (?) : re̦dz augstākās kārtās vēl citas tumšas drīznas (die strahlenartigen, leichtflockigen Wolkenbildungen in den obersten Regionen) Kasparsons Starp zvaigznēm. gaiss iet drīznām (vom Flackern des Nordlichts) Segew.

Avots: EH I, 335

drīznains: d. gaiss Segew. (vom Flackern des Nordlichts).

Avots: EH I, 335

drīznains, s. drīksnains und drīze̦na.

Avots: ME I, 501

druzna: "brūzma" Wessen.

Avots: EH I, 337

‡ dũzna Weissensee "= svītra": visa magura vienās dūznās sasista.

Avots: EH I, 349

I dziezna: die (Abend- oder) Morgendämmerung (mit ìe ² ) Heidenfeld, Warkl.: dz. aust Strods Par. vōrdn. 73. jau dz. aizaususe Heidefeld. dzieznai me̦tuoties es pārnāču mājas Warkl.

Avots: EH I, 364, 365

I dziezna, Röte, Schein am Himmel Lasd., Fest., "vakara saules blāzma" Stom. [Vgl. dziesna.]

Avots: ME I, 563

II dzìezna ^2, der Reif auf den Wänden feuchter Räume im Winter Mar. n. RKr. XV, 113.

Avots: ME I, 563

‡ III dzìezna ² Mahlup "ein gänzlich heruntergekommenes Tier".

Avots: EH I, 365

gle̦zna ,* das Bild, Gemälde: dažas nuo šām dabas gle̦znām ir īsti mākslas darinājumi A. XI, 747. tautas dzejā šādas gle̦znas atkārtuojas dažādi BW.

Avots: ME I, 625

gle̦znaîns ,* bilderreich, gle̦znaina valuoda; gle̦znaini izteikties Klaust.

Avots: ME I, 625

glìznains: auch Ramkau.

Avots: EH I, 394

glìznaîns, glitschig, schliefig: glīznaina maize Mat.

Avots: ME I, 628

gre̦zna,

1) das Prachtkleid, Saatskleid
N. -Bartau ; d. Pl. gre̦znas, der Schmuck, die Zierde, Kleinodien, Kostbarkeiten : māsiņ, gre̦znu nenē̦sā, pie brālīša dzīvuodama! aties tev tā dieniņa, kad tev gre̦znu vajadzēs BW. 5672. [gre̦znā le̦puoties St., stolzieren, prangen] ;

2) der Hahnenkamm :
gaiļa gre̦zna, vistas knābis JK. V, 120 ;

3) der Pl. gre̦znas, die langen Schwanzfedern des Hahnes
Grünh. : stāvēja liels gailis spīduošām gre̦znām LA. [Nach Leskien Nom. 362 zu gre̦zns "schön"; doch gehört vielleicht gre̦zna od. gre̦zns "Hahnenkamm" zu aksl. groznъ "Traube".]

Avots: ME I, 650, 651

I griezna, griezne, grieznis, jem., der sich hin- und herdreht: kas tā tāda grieznas (Var.: grieznes, griežņa) galva? BW. 21231.

Kļūdu labojums:
herdreht = herdreht [?]

Avots: ME I, 661

II griezna U., die Schnarrwachtel.

Avots: ME I, 661

guzna: auch Laidsen, Ramkau, Schujen.

Avots: EH I, 421

guzna, = guza 1, der Kropf Konv. ² 290. Zu guza.

Avots: ME I, 685

‡ I gūzna (um Libau) "= gūza, guzna, der Kropf".

Avots: EH I, 422

‡ II gūzna, = guzma 1: me̦dus tur vajaga būt gūznām Janš. Mežv., ļ. I, 155.

Avots: EH I, 423

‡ III gūzna N.-Peb. "= gũzma".

Avots: EH I, 423

‡. iznagât Lubn., Prl., Saikava "iztvar̂stît": bē̦rni iznagājuši visu plāceni.

Avots: EH I, 468

iznaguôt, tr., mit den Krallen, Nägeln (nags) auskratzen, ausscharren: lecekļa viens gals bija gluži iznaguots A. XVII, 130; XIV, 480. [kūsi iznaguoji BW. 34437.]

Avots: ME I, 775

iznaîduôtiês, einander anfeinden, lange in heftiger Feindschaft leben: iznaiduojas, sadraudzējas atkal.

Avots: ME I, 775

iznarvuôt,

1): auch (mit àr ² ) Lös. - li. išnarvóti ME. I, 775 ist zu streichen.

Avots: EH I, 468

iznarvuôt,

[1) ausnarrieren
Warkh., Kl.];

2) zunichte machen
Karls.; durchschelten, durchschimpfen Spr. Refl. - tiês, einander durchschelten, durchschimpfen Spr. [Vgl. li. išnar̃voti "осмѣять"; išnarvöti "издырявить".]

Avots: ME I, 775

‡ iznasa (li. ìšnaša "das Hinaustragen") Warkl., gew. iznasas Gr.-Buschh., Warkl. "abgetragene Kleider".

Avots: EH I, 468

‡ iznasât Gr.-Buschh.,

1) iznē̦sât 1 Kaltenbr.: zirgi jās (= viņas) iznasāja (zerstreuten tragend)
pa pasauli Pas. X, 69 (ähnlich 28). vējš iznasāja visus miltus VIII, 97;

2) = iznē̦sât 3: vaiņuceņu ar guodiņu iznasāju Atašiene n. Fil. mat. 103 (ähnlich Tdz. 39009). Refl. -tiês Auleja, = nùonẽ̦sâtiês.

Avots: EH I, 468

iznašķêt, tr., vernaschen, ausschnüfeln: gardumus.

Avots: ME I, 775

ķe̦bzna, die Tatze Dond., Tuckum, das Fussblatt Frauenb. [Vgl. ķe̦pa und ple̦zna.]

Avots: ME II, 359

kugzna: auch Blieden, Lesten.

Avots: EH I, 667

kugzna Naud., n. L., St. auch kugznis, n. U. auch kugzne, der Kropf: viņa kugzni ar savām spalvām būs tam atņemt III Mos, l, 16. es tevi pasargāšu savā kugznā LP. V, 180. bitīte varbūt nenesa saldāku me̦du savā kugzniņā Brig. pilna kugzna (Var.: kuzna, guza) kukainīšu BW. 2504. [Wohl zur Wurzel von kudzums.]

Avots: ME II, 300

kuzna, der Kropf [Wain., Līn.], BW. 2426; 2504: vistai pilna kuzna ar miežu graudiem Ahs., Nigr. [Vgl. kuzma und guzna.]

Avots: ME II, 331

laûzna, ‡

2) Bruchholz
N.-Peb. n. Latv. Saule, S. 1043; ‡

3) = lauzne (?): lauznas sitieni Brigadere Skarbos vējos 116; ‡

4) akmeņu l., der Steinbruch
(?): būšu viņu (kāju) iegrūdis kāda ... grāvī, bedrē, akmeņu lauznā Brigadere Daugava I, 1497.

Avots: EH I, 724

[laûzna, eine grosse Menge: ve̦se̦la lauzna uogu Arrasch.]

Avots: ME II, 432

‡ lazna AP. nach PV. "ležņa, neapkuopīga miega pūzne".

Avots: EH I, 725

[lê̦zna ² [um Mitau) "= sauja": puisē̦ns tur lē̦znās naudu.]

Avots: ME II, 465

‡ lûgzna Warkl., = ‡ lûksna.

Avots: EH I, 764

‡ lum̂zna ² Wandsen, Teilchen einer sich teilweise abgeschält habenden Kieferrinde; lùmznas Ermes "drubazas": birdinādamas nuo luogiem stikla lumznas kâ iztecējušas acis A. Jansons Ērglēns.

Avots: EH I, 761

‡ lum̂znains ² Wandsen, sich teilweise abgeschält habend: ve̦cām priedēm lumznaina miza.

Avots: EH I, 761

lūzna,

1) das Fegsel, Kehricht;

2) die Zange
L. Zu lûzt.

Avots: ME II, 520

‡ lūznaine pļava Warkl. "lūžņaina pļava".

Avots: EH I, 765

‡ maznaûda "?": Latvija ir maznaudas zeme (ein geldarmes Land?) Niedra Kristīga tautas balss 1934, № 13, S. 2.

Avots: EH I, 788

nuolē̦zna,

1) eine Stelle, die im Winter nicht zufriert
Selb. n. Mag. IV, 2, 131;

2) eine flache Stelle im Wasser
U.

Avots: ME II, 810

pe̦zna, ein Schimpfwort: tu tik tāds pe̦zna nuo cilvē̦ka Dond.

Avots: ME III, 204

ple̦gzna,

1) Schwimmfuss der Gänse und Enten
U.: putni ar spēcīgām, rupjām ple̦gznām Vēr. II, 1217;

2) Platte der Wollkämmel
Biel. Holzb. 372. - Wohl aus *ple̦zgna; vgl. ple̦zna.

Avots: ME III, 333

pļe̦gzna, die Bärentatze, der Gänsefuss Biel. n. U. Vgl. ple̦gzna.

Avots: ME III, 368

ple̦zna Karls., U., Plattfuss, Schwimmfuss von Gänsen und Enten (Doblen); das Fussblatt Ronneb.; wohl aus *ple̦zdna (vgl. ple̦zda).

Avots: ME III, 338

plē̦zna,

1) das Fussblatt;

2) Schwimmfuss der Gänse und Enten
U.: pīlīt mīļā, kuo liec[i] klāt? - es Iiek[u] savu plē̦znu klāt BW. 2141. In Bauske davon das Demin. plẽzniņas üblich. Vgl. ple̦zna.

Avots: ME III, 343

pluzna,

1) die Faser
Dr.;

2) "nuoplucis cilvę̄ks" Schibbenhof.

Avots: ME III, 360

plūznas "Flachs- oder Hedefasern" Lemburg; plüznas, zottige Fasem Jürg.

Avots: ME III, 363

I pulzna, Spelze: pie auzām pulzna Festen n. Etn. IV, 165.

Avots: ME III, 409

II pul˜zna Arrasch "=tulzna".

Avots: ME III, 409

pusple̦zna, die halbe Schwimmhaut: parastais krupis ar pusple̦znām pakaļkājās Konv. ² 2029.

Avots: ME III, 432

pùzna ² : ein durch einen Splitter verursachtes kleines Geschwür Spr.

Avots: EH II, 345

pùzna ² , Bläschen, Blatter: bē̦rns apmeties ar pūznām Warkl.

Avots: ME III, 453

‡ ràznas ² (mit ā aus ē, ?) Saikava, gewisse Wasserpflanzen (als Mittel gegen Krätze gebraucht).

Avots: EH II, 362

skabārzna: auch Kalupe.

Avots: EH II, 496

skabārzna, s. skabarga.

Avots: ME III, 863

šķauzna Wid., = šķausna, šķautne.

Avots: ME IV, 23

šķiêzna: auch Fehteln, Fest., Heidenfeld, Kaltenbr., Meselau, Oknist, Sonnaxt; (linu) šķiezneņas pielasīju Tdz. 46241.

Avots: EH II, 641

šķiêzna Bers., Gr. - Buschh., KL, Lös. (die Flachsfaser, im Gegensatz zu šķiêdra, Holzfaser), Meiran, Nerft, Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Warkl., šķiezna Wid., Bielenstein Holzb. 521, Memelshof, Wessen, šķiezne 8 St., Spr., Zaļmuiža, = šķiêdra, šķiêsna: šuogad liniem laba šķiezna Gr. - Buschh. bāliņš linus deve puoda šķieznes skaitīdams Domopol n. FBR. IV, 73. es sasprēdu linu sauju pa vienai šķieznītei VL. aus Lubn. gaļas šķieznas Pūrs III, 27. baltie mati šķieznās plivinās caur zaļiem stādiem Stari I, 205. "kuokam ir šķiêzna ² , linam - šķiedra" Bauske. - "sleja": izgriezt kuokam mizā šķiêznu Gr. - Buschhof.

Avots: ME IV, 54

škiêznains: auch Sonnaxt; linus var sēt, kad š. Lasd.

Avots: EH II, 641

šķiêznaîns Gr. - Buschh., Meiran, Saikava, Sessw., šķieznaîns Wid., Memelshof, šķiêznuôts Spr., Gr. - Buschh., Nerft, faserig Spr., fein gefasert Wid., "ar labu šķiedru": šķieznaini (šķieznuoti Nerft) lini Wessen. saule... sāka brist šķieznainuos mākuonuos Jauns. III, 207.

Avots: ME IV, 54

slàugzna ² Warkl., Altenwoga, slaugsna, die Eiskruste auf dem Schnee Wid., "izsalis ūdens": kad sērsnēm, vai arī le̦dum, slaugsnai neiet pa virsu, bet lūst iekšā ... Etn. III, 145. Die Form mit -z- wohl zu služât, r. слузъ "dünne Eisschicht, feuchter, oben befrorener Schnee" u, a. (bei Trautmann Wttb. 306).

Avots: ME III, 918

slê̦gzna Warkl. "=slīksnājs": vgl. slēsne und slēksne.

Avots: ME III, 928

‡ spùrgzna ² Lixna "zivs spura".

Avots: EH II, 564

stre̦gzna, eine niedrige Stelle einer Wiese, wo sich Wasser angesammelt hat Grünwald, Ekau. Zu stre̦gna.

Avots: ME IV, 1085

stre̦zna, eine schmale Regenwolke Gr. - Sessau: pagāja stre̦zna gaŗām, mūs neķēra.

Avots: ME IV, 1086

tē̦zna Konv. ¹ 865 "?".

Avots: ME IV, 179

tulˆgzna ² : *tùlgzna ² (tùgzna) Marienhausen, = tùlzna.

Avots: EH II, 702

tulˆgzna ² Siuxt, tulgzna U., tulgzns, = tulzna: kad ugunī spļaun, tad uzme̦tas uz mēles vai mutē tulgznas RKr. VI, 65. ar tulgzniem apaugt Seifert Chrest. II, 30.

Avots: ME IV, 259

tulˆgznaiņš ² Siuxt, = tulznains.

Avots: ME IV, 259

tùlzna: auch Trik. (eine Brandblase), (mit ùl ² ) Kaltenbr., (mit ulˆ ² ) Seyershof; t. (> tūzna) mēles galiņā Tdz. 59661.

Avots: EH II, 702

tùlzna Arrasch, Jürg., Neuenb., PS., tul˜zna AP., Ermes, Wohlfahrt, Wolmarshof, tulˆzna Adsel, Serbigal, tùlzna ² Adl., Bers., Golg.,Gr.-Buschh., Kl., Los.,Nerft, Pilda, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, tulˆzna ² Bauske, Kand., Kurs., Līn., Nigr., Pe̦nkule, Ruj., Salis, Segewold, Selg., Sessau, tulzna L., tulzne U., tulznis Elv., U., eine Brandblase, eine Blase überhaupt U.; eine Blatter U.: stipri strādājuot dabūju ruokās tulznas Nigr. saspiedu ruoku, iemetās liela tulzna ebenda. maizes tulznis "Brod-Blatterlein" Manz. Lettus. ja saulei kreisā un labā pusē ir tulznas ("?"), tad gaidāms slikts laiks Fest. Zu tulzt.

Avots: ME IV, 260

tulznaîns,

1): auch (mit ulˆ ² ) Dunika, (tulˆznaîņš ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 702

tuzna Serben "wer schwerfällig geht".

Avots: ME IV, 277

uznabaguôt, hinzubetteln: pie nuolīgtās algas uznabaguot vēl kuo virsū.

Avots: ME IV, 361

uznasât Dond., = uznẽ̦sât.

Avots: ME IV, 361

‡ vir̃zna Pussen "?".

Avots: EH II, 789

I vizna Wid., Plur. viznas Lis., Schwanb., = viza(s), eine dünne Eisschicht auf dem Wasser; viznas, treibende Eisschollen Lennew. n. BielU.

Avots: ME IV, 631

II vizna, = vizma: pēdējās gaisa viznas ap viņu zvalstījās Veselis Saules kapsēta 26.

Avots: ME IV, 631

zlaugzna,

1): le̦dus bijis vēl tik stiprs, ka pārbraukuši laimīgi, neskatuoties uz lieluo zlaugznu Austriņš Garā jūdze 252.

Avots: EH II, 811

zlaugzna,

1) Aufwasser
Celm., (mit àu ) AP., (zlàugzne ² ) Lubn.; zlaugzne) die zweite (obere) Eisschicht, die von der untern durch Wasser oder durch Luft getrennt ist Schwanb˙n. BielU.; die dünne Eisschicht bei gefrorenem Aufwasser (zlàugzna ² ) Erlaa, Golg., Warkh., (zlàugzne ² ) Gr. - Buschh., Lubn., Vīt.; (zlàugzne ²⁾ "ein leerer Raum unter dem Eise" Ludsen; "= slaugzna" (zlàugzna ² ) Pilda, Warkl.: pa zlaugznu braucuot gāja aplūzām, juo bij jau krietni pa virsu uzsalis Vīt. ziemas ceļš beidzies: uz e̦ze̦riem zlaugzna Austriņš. purvainā e̦ze̦rā uz zlaugznas ders. kad ir zlaugzne, tad grūti braukt pāri e̦ze̦ram Lubn.;

2) zlaugzna Sessw., zlaugzne ebenda, ein starker Regenguss, der die Saat ausspült und die Erde hart schlägt:
tuo puostu izdarīja tā lielā zlaugzne Sessw. Ansheinend zu li. žliaũgti "течь, мочить" žlùgti "мокнуть" u. a. (bei Būga PФB. LXVI, 253), wozu Specht KZ. LV, 8 lat. ingluviēs "Gefrässigkeit" stellt.

Avots: ME IV, 745

značka,

1) ein Zeichen, Mal (z. B. auf der Stirn)
Meiran;

2) ein Zettel
Infl. n. U., Lubn., Meiran, Saikava; ein Beichtzeugnis vom Pfarrer Warkh., Zvirgzdine. Aus r. знáчка "зна(чо)к, примѣта, отмѣта".

Avots: ME IV, 747

‡ znàida ² od. znàide ² Marienhausen "wer zu widersprechen pflegt."

Avots: EH II, 811

znaja: auch Saikava.

Avots: EH II, 811

znaja, das Wissen, die Kenntnis: ve̦cajiem ļaudīm jau sava znaja bij Siuxt. Wohl auf r. знаю "ich weiss" beruhend.

Avots: ME IV, 747

znaks, ein Bekannter: mēs... e̦sam ve̦ci znaki Tirzm. 4. viņi ir lieli znaki (gute Bekannte) Golg. Aus znakums abstrahiert?

Avots: ME IV, 747

znakums U., = znaks: viņam daudz znakumu, er hat eine grosse Bekanntschaft U. Aus r. знакомый dass.

Avots: ME IV, 747

znauģis (unter znaûgs): auch Bers., Fest., Lasd., Laud.

Avots: EH II, 811

znaûgs AP. znaûģis Kroppenhof bei Kokn., znàuģis ² Saiakava, znauģis Odsen, = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

znauja,

1): auch Brukna n. Etn. II, 33, (mit àu ² ) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 811

znauja,

1) znàuja ² Domopol, Heidenfeld, Kl., Memelshof, Nerft, Vīt., znauja Jürg., Prl., Zaļmuiža, znàujis ² Saikava, Vīt., znaujis Nerft, znàujs ² KatrE., Saikava, Sessw., znaujs Ar., AP. Memelshof, = snaujis (vgl. auch snauja), eine Schlinge mit einem hölzernen Knebel, womit man einem zu schlachtenden Schwein das Maul schliesst;

2) znàuja ² Vīt., znauja Korwenhof, A. - Schwanb., znàujis ² Vīt., znàujs ² Druw. n. RKr. XVII, 87, Bers., KatrE., die Schnur (der Riemen), die die Kummethölzer oben verbindet:
apskati, vai sakām nav znauja pušu! Vīt. 60. Hierher auch znaule, znaulis II, znauls, znaugs, žņaûgt und li. žnaũklės "eine Schlinges, welche man einem Schwein beim Schlachten um den Rüssel legt" (bei Bezzenberger Lit. Forsch. 203). Neben diesem g̑neu- ein synonymes gneu- in gnauzt I; germ. k- z. B. in norw. knoka "pressen, drücken" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 582) aus g- oder g̑-.

Avots: ME IV, 748

znàujs ² (unter znauja),

1): auch Kaltenbr., (mit aû) AP., Jauns. R., dz. un j. 29;

2): auch Nerft.

Avots: EH II, 811

znàule ² : auch Bērzgale.

Avots: EH II, 812

znàule ² Warkl. n. FBR. XI, 122, = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

I znàulis ² Vīt., eineŗ der sich um nichts kümmert, eine Schlafmütze: kas nuo tāda znauļa lai iznāk par cilvē̦ku! Vīt.

Avots: ME IV, 748

II znaulis Lubn. "womit man Wachs auspresst".

Avots: ME IV, 748

znàuls ² , ‡

2) "Bestandteil eines Pfluges"
Kalupe n. FBR. XVIII, 40.

Avots: EH II, 812

znàuls ² Warkh., = znauja 1.

Avots: ME IV, 748

zvàigzna ² (unter zvàigzne 1): auch Kaltenbr., Oknist; Demin. zvaigzniņas A. Upītis, Laikmetu griežos II, 82; zvaigzneņa BW. 32175 (aus Līvāni).

Avots: EH II, 814

zvaigznaîns U., = zvàigžņaîns.

Avots: ME IV, 762

zvèigzna ² Gr. - Buschh., Oknist, Warkh., zvèigzne ² Gr. - Buschh., = zvàigzne, der Stern: spīduošas zveigznas L. W. 1922, Nr. V, 2 _2.

Avots: ME IV, 768

zvīgzna,

1): mit ì ² Bolwen;

4): peldēs pāri debesīm kâ zelta z. Jauns. Nesk. saulē 27.

Avots: EH II, 816

zvīgzna,

1) die Schuppe, Fischschuppe
Spr., Kokn., Stockm., (mit ì ² ) A. - Laitzen, Domopol, Golg., Heidenfeld, Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb., Sonnaxt: (āda) drupaļainām zvīgznām uz muguras virsus Konv. ² 491;

2) "plēkstīte ābuola serdē" (mit î ² ) Schibbenhof;

3) zvìgznas ² Bers., Mar., Schäwen;

4) ein leuchtender Strich am Himmel
(mit ĩ) Jürg., (mit ì ² ) Golg.: zvaigzne nuokrita, ka zvīgzna vien palika Golg. Wenigstens in den Bedd. 1 und 4 zu zvàigzne.

Avots: ME IV, 779

zvīgznaîns,

1) shuppig
Spr.: zvīgznaina zivs N. - Peb.;

2) voller Schäwen
Memelshof, (mit ĩ ) A. Ottenhof, (mit ì ² ) Bers., Saikava, Selsau, Sessw.: zvīgznaini lini;

3) gestreift
(mit ì ) C., Nötk.; bunt Nötk.

Avots: ME IV, 779

dzè̦zna ² Līvāni "plāna drēbe".

Avots: EH I, 357

‡ sķìrznats ² Kalupe, Lixna, die Eidechse.

Avots: EH II, 638

tulznaîns,

1) tulznaîns PS., tul˜znaîns Wolmarshof, tulzņaîns Vēr. II, 1223, voller Blasen:
tulznainas ruokas Purap. Kkt. 70; A. Upltis JR. IV, 37; Apsk. v. J. 1903, S. 531. nuo zemes sak atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74;

2) "?": tulznainas rīta debesis J. Kļaviņš. aizvien vairāk sabiezēja tulznainas debesis Plūd. LR. IV, 301.

Avots: ME IV, 260

znaõtis (unter znuõts): auch Dond.; plur. znuõši Pussen n. FBR. XX, 22, Roop n. FBR. XV, 152, Wilkenhof n. FBR. XIV, 63. z. mani znuoti sauca BW. 19829 (aus Ermes). In Postenden gebe es den Plur. znuõši neben dem Sing. znuõts (o-St.).

Avots: EH II, 812

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13

‡ akata,

1) die Begierde
Kaltenbr.; der Wille: ka ai akatu strādāsi, tad darbs vessies labi Zvirgzdine. akata vuicēties ebenda;

2) die Jagd:
nuogāja uz akatas Pas. VII, 172 (aus Rēzna). Nebst li. ak(v)atà aus r. охóта "Lust (zu); Jagd".

Avots: EH I, 65

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

aptvars, der Umriss, die Contour, der Umfang: e̦smu jau uzmetis gle̦znas aptvaru MWM. IX, 11. molekulu dzīvā spē̦ka summa līdzīguos aptvaruos dažādām gāzēm vienāda Konv. ² 1736. Auch: Umfassung.

Avots: ME I, 132

atnagluôt, tr., vernageln, nagelverderben: kumeliņš atnagluots BW. 11560; gew. aiznagluots.

Avots: ME I, 179

‡ atziede,* Nachblüte E. Felsbergs Grieķu vāzu gleznas 125.

Avots: EH I, 182

àupuš: a. (mit aû ² gesprochen) saulei tādas kâ tulznas Ramkau: a. sviķeles laida nuost valdziņus ebenda.

Avots: EH I, 187

‡ *bambele od. *bambelis. = bam̃bals: pilna kuzna bambelīšu (Var.: vabuolīšu) BW. 2504, 2 var.; bam̃bele Schlehk "vabuolë.

Avots: EH I, 204

bērnieki (unter bērenieki), ‡

2) Spitzname für Zigeuner
Salisb.

Avots: EH I, 216

bìeze̦ns, dicht: bieze̦nais jeb blīznais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 306

bîtiês, bîstuos, dial. [Ruj.] bîkstuos, bijuos, [dial. auch bīduos],

1) sich fürchten, scheuen vor etw.,
mit dem Gen. od. nuo: Sprw. čaklas ruokas darba nebīstas. ai tautieti,... bīsties mana bāleliņa. bīsties grē̦ka, sveša māte, neraudini bārenīti A. 248. Sprw.: bīstas kâ ve̦lns od. žīds nuo krusta. bīstas kânuo uguns;

2) mit par u. dēļ: Sprw. viņs nebīstas ne par nagiem, ne par ragiem. es ne par kuo nebīstuos. kuo bīsties grē̦ku dēļ, kad sirds tīra? nebīsties nāves dēļ - ellē rūmes diezgan;

3) (mit dem Akk.) Ehrfurcht haben vor jem.:
bīties dievu, ve̦cākus (bibl.) Mag. III, 114 (Die Konstruktion mit dem Akk. ist jüngerer Ursprungs);

4) intr., Furcht hegen, sich scheuen, blüde sein:
zirgs bīstas; neiet pār tiltu. tilts laistās, ka acis bīstas LP. V, 356. uguni vairs (Māŗas dienā, 25. März) nedrīkst dedzināt, ka rudzi bīstas, tie iet ārā Mag. XX, 3,63. bīšanās, die Furcht, Scheu. [Manzel und Glück bieten auch (richtig?) transitive Formen: sieva, bīdama un dre̦bē̦dama Mark. 5, 33; dieu bidama Apost. 16, 14; kâ bē̦rni savu tē̦vu bīstam Manz. Post. III, 114. Nebst baîles, biedēt, baidît zu li. bijótis, apr˙biātwei, aksl. bojati se. "sich fürchten", ai. bhayatē "fürchtet sich", bhiyāna-h. "sich fürchtend", bhīti-h. "Furcht", bhīta-h. "erschrocken" u. a.; vgl. Trautmann Wrtb. 24, Berneker Wrtb. I, 68, Meillet MSL. VIII, 235, Uljanov Znač. I, 24 ² .]

Avots: ME I, 304, 305

[blaîzît, -u, PS., Wahdsen], blaĩzît (freqn. zu bliezt), zusammendrücken, quetschen; schmettern, schlagen, prügeln, streichen, massieren, reiben: vē̦de̦ru bl. = braucīt. Refl. - tiês, sich abstreichen lassen L., Mag. III, 1, 116. vai pirtī blaizījās BW. 20887. [Zu bliêzt "schlagen", poln. blizna "Narbe", la. flīgere "schlagen"; s. Berneker Wrtb. I, 61 f. und Boisaq Dict. 1031.]

Avots: ME I, 308

blāsnis, der Spitzbube, Schelm Selb. n. Etn. IV, 64. [Wohl entlehnt (gleich li. bloznas) aus r. блáзень "Schlingel", Spassmacher" und daner entweder mit fehlerhaften s statt z - es in Nerft gesprochen wird) oder unter dem einfluss der Formen auf -snis umgebildet.]

Avots: ME I, 311

blaugzne (unter blàugzna): auch Nötk.

Avots: EH I, 226

blauzgains, blauznains [Stomersee], = blaugznains: galva, lini; ja pe̦lnu dienā sukājuot, tad galva tai gadā blauzgaina Etn. II, 36.

Avots: ME I, 310

blauzgas (li. blauzgas "головная плоть") AP., Adsel, Lems., [blàuzgas Ermes, Muremois, Lis., blaûzgas Bächh.], [blaũzna Kabillen], blauznas Erlaa, Serb., [blaûzas Aahof], Schinn, Schefler, Schäwen, Hülse, blauzga Spreu vom Hafer Salisb.: ar mē̦tājamuo sluotu nuoslauka ruogas un blauznas [Nieder-Kurland] nuo labības Plutte 100. [blàuznas ² Bers. "Haferspelzen". Nebst blaugzna (aus *blauzgna), būzga, bluzga(na)s zu li. blùzgana "Schinn"; vgl. Leskien Nom. 225, Būga LM. IV, 435 und KSn. I, 302, sowie Śmieszek Materyały i prace IV, 395 und Berneker Wrtb. I, 61.]

Avots: ME I, 310

blauziens, auch blauziņš Dond., der Hieb, Schlag, Prügel: tas dabūja rungas un blauzienus Dünsb. [Zu sorb. bļuzna "Narbe"?]

Avots: ME I, 310

blauzneji [wohl mit ē], blauzneju zâle, Ruhrkraut (gnaphalium silvaticum) Peņģ. [Als der Name einer Pflanze mit trockenhäutigen Hüllblättern wohl zu blau(g)znas.

Avots: ME I, 310

[blauznuôt (in Livl. gehört), mit sich ablösenden blauznas bedeckt sein: āda blauznuo.]

Avots: ME I, 310

blezne U., für ple̦zna.

Avots: ME I, 314

I blìgzne ² [Bers., Laud.], blìgzna PS., [C., AP., Lis., Mar., Lös., Erlaa, Stockm., Warkhof, Bauske], blīksne, blīzma, blìzna [Ronneb., blîzna ² Treiland Mat. 159], die Lorbeerweide (salix pentandra L.), in Festen n. RKr. II, 77 die Palmweide (salix caprea): sīkstu teicu blīgznas (Var.: blīzmas, blīznas, sogar blīžņa) ce̦lmu BW. 14811, 7. [blīgzna, blīgzne (mit gz aus zg) zu bližģêt; blīzma, blīzna zu blizêt; blīksne (mit ks aus sk) zu blaiskums; vgl. Bielenstein LSpr. I, 279 und Persson Beitr. 880 ² .]

Avots: ME I, 315, 316

blīzma, zna">blīzna, s. blīgzne.

Avots: ME I, 317

blīzns, dicht, fest, kompakt (zu blîzt): blīznais jeb bieze̦nais gaiss MWM. VI, 583.

Avots: ME I, 317

čē̦rmūkša (unter čermaukša): auch Asūne, Bērzgale, Bewern, Cibla, Dweeten, Kaltenbr., Pilda, Rēzna, Setzen, Wessen.

Avots: EH I, 289

cirklas: auch Līvāni, Rēzna.

Avots: EH I, 273

darinât,

1) eine gewohnheitsmässige Tätigkeit ausüben, machen, bereiten, verschiedene Arten des Machens bezeichnend:
darinat alu, sieru, auklas, dziesmas, dzīr,as, kāzas, pūru, cimdus, zeķes (stricken), [raibītes BW. 7434; sedzenītes 7457 var.], sagšas, vilnaines, vaiņagu, laivu; valuodas darināt, bösen Leumund verbreiten; [mēli d., Unsinn schwatzen Wessen]; vārdus d., Worte bilden; dzijas d., Garn färben; linus d., Flachs in Ordnung bringen, zurecht legen U.; šūnas d., Zellen bilden; rikšiem od. rikšus dari nāt, traben BW. 21248. bērītis rikšus darināja BW. 18400 od. kājas vien darināja 1711. darbs meistaru darina. tai galva darināta pēc meitas, sie hat die Haartracht, Frisur eines Mädchens Janš. tē̦va zemi valdīdama vēl lielāku darināšu BW. 16581, 3;

2) bilden, ansetzen, hervorbringen:
uozuolam bieza miza, lē̦ni lapas darināja BW. 12192. ceļa malas ābuoliņ, kam ziediņu nedarini? 2846;

3) kuoku darināt, einen Baum beputzen, die Äste eines Baumes bekappen, abhacken:
priedei, liepai, līkstei zarus d. od. darināt priedi; (nuo)darināt kāpuostus, die losen Blätter des Kohles ablesen; cirvi darināt, gew. pa-, uzd., das Beil schärfen, schleifen Wolm.;

4) schmücken, putzen:
kalpiņš savu līgaviņu kâ puķīti darināja Ltd. 1839. daiļa gāja tā meitiņa, kuo māmiņa darināja BW. 5727. darin daiļi, māmulīte, savas divas zeltenītes BW. 14077, 2;

5) kastrieren:
ērzeli, kuili Dond., Kand., Gold.;

6) singen:
lakstīgala darināja BW. piel. 2697, 4. Refl. -tiês, sich schmücken, putzen: puškuojies, darinies, jauna puiša līgaviņa 17104. diže̦n(u) sevi darinuos 8371. Subst. darinājums, das Gemachte, Produkt, Erzeugnis: šī gle̦zna ir īsts mākslas darinājums. daba nav mūsu darinājums.

Kļūdu labojums:
vēl lielāku darināšu = (pūru) vēl lielāku darināšu
darin daiļi = darin[i] daiļi

Avots: ME I, 440

‡ dē̦zns "?": smaga nuopūta ... laužas nuo viņas dē̦znām lūpām A. .lansons Latvis № 3642. Vgl. etwa dē̦zna.

Avots: EH I, 319

[drâzma Warkhof, = zna">drāzna.]

Avots: ME I, 495

[drẽ̦zgna Daiben, = drẽ̦gzna.]

Avots: ME I, 498

drìksnaîns, driksnains, znains">drīgznains RKr. III, 128, drīksnuots U. b. 110, 10, [drìznains Trik.], strahlig, geschrammt: rūtes ir drīksnainas.

Kļūdu labojums:
drīgznains = drigznains (regelmässig gestreift)

Avots: ME I, 500

dziêsma, dziêsme (li. (giesmė˜) AP., Mar. n. RKr. XVII, 139, [Borchow, Andrepno],

1) das Lied, das geistliche Lied;
dieva dziesmas, auch garīgas dziesmas, seit Stender im Gegensatzt zu blēņu dziesmas, weltliche Lieder, namentlich Volkslieder, die man jetzt tautas dziesmas nennt. Dāvida dziesmas, die Psalmen;

2) jautra, priecīga, sērīga, gaudu, raudu, daiļa, gre̦zna, jauka, kuoša, skaista dziesma;

3) dziesmas dziedāt, sacerēt, tīt kamuolā, Lieder singen, dichten, sammeln;

4) Sprw.: kā maizi ē̦d, tā dziesmu dzied. katram patīk sava dziesma. vienu dziesmu dziedāt, einverstanden sein.
kuo tu dziedi bez dziesmas? was sprichst du für dummes Zeug? tava dziesmiņa skanēs citādi, du wirst anders reden;

5) dziesma für
rīkle, Kehle: grābt, ķerties, ņemt kam aiz (pie) dziesmas, an die Kehle fassen, stramm anfassen: ņem viņam tikai aiz dziesmas. siešu ve̦lnam dziesmu cieti LP. VI, 446. aizņemt dziesmu, ausser Atem bringen. zu dziedât.

Avots: ME I, 562, 563

dzirkstît: auch (mit ir̂) Ramkau, (mit ìr ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 65, Wessen (hier = birkstît): blīgznas malka dzirkstī tâ, ka baile Ramkau. Refl. -tiês (s. unter dzirkstêt): putuojuošais vīns dzirkstījās malām pāri Janš. Dzimtene III ² , 335.

Avots: EH I, 360

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

gle̦zaîns, schliefig: gle̦znaina maize Stelp.

Avots: ME I, 625

gle̦zns (li. glêžnas "schwach"),

1) widerstandslos, empfindlich, schwächlich:
tārpiņš sešām gle̦znām (vārīgām) kājiņām Jaun. R.;

2) zart, nett, zierlich, schön:
gle̦zna tautumeita; gle̦zna dzīve Fest., Fehsen. nuo vaigiem pazūd gle̦znās bedres Adam. dvēseles gle̦znākie ziedi Aps. stādīju šīs gle̦znās ruozes Akur. jaunākā māsa bija sīciņāka, nle̦znāka B. Vēstn. [Zu li. gležnùs "zert, weich, widerstandslos", glèžti "терять смлу" und weiterhin vielleicht zu bulg. gleźъ "verzärtele" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 302.]

Avots: ME I, 626

glīgzda Golg., = zna">blīgzna.

Avots: ME I, 627

‡ glìzns Ramkau, = znains">glìznains.

Avots: EH I, 394

glùzis ² [Warkh.], eine Art Weide blīgzna [Wessen], Illuxt, Infl., Lubahn,

Avots: ME I, 631

‡ grazns, ‡

2) "rot"
Romof: graznas dzijos.

Avots: EH I, 400

greizns, = grèizs, schief : greizna ābalīte BW. 12333 ; 18899 ; 23433, 2 ; 27114. kuo tu nāci greizna galva, pie tā mana bāleliņa?.. BW. 21230, 2.

Avots: ME I, 647

gre̦muôt,

1) kauen, nagen, langsam essen :
daudz nuo mūsu brāļiem vēl gre̦muo sē̦nalas Kronw. āžam zuobi nuomizuši, blīgznas mizu gre̦muojuot BW. 15576, 2 ;

2) wiederkäuen :
visus luopus, kas gre̦muo, varat ēst III Mos. 11, 3. gre̦muojamā zâle, Dreiblatt (menyanthes trifoliata) RKr. II, 74 ;

3) fig., säumen
U. gre̦muôtāji, die Wiederkäuer. [Wohl zu gremzt "nagen", gramšļi 2 - 4, li. grémždu "schabe laut" u. a., s. Leskien Abl. 362 und Persson Beitr. 99 ³ u. 466.]

Avots: ME I, 649

I gre̦zns, schön, herrlich, prächtig, üppig, stolz, ["hochfertig" Manz. Lettus] : gre̦znas lietas un istabas ; gre̦znas dziesmas BW. 1048 ; gre̦zni dzīpari, cimdi, mati BW. 9349 ; 7280 ; 14132 ; gre̦znas kurpes 12087 ; gre̦zns puisis ibid. ; gre̦zni dziedāt, gavile(t, spēlēt, herrlich singen, jauchzen, spielen. [gre̦znas (stolzen) sirdis Glück Jes. 46, 12. gre̦znas acis ("die hohen Augen") tu pazemuo Psalm 18, 28. viņš... izkaisa, kas gre̦zni ("hoffärtig") ir savā... prātā Luk. 1, 51. - Nebst grazns und gražuôt II zu li. gražùs od. (Lit. Mitt. IV, 269) grežas "schön" und weiterhin vielleicht (?) nach Stokes BB. IX, 88 zu ir. breg "schön"; ob hierher auch sloven. grózǝn "stattlich, schön?]

Kļūdu labojums:
1048 = 1050

Avots: ME I, 651

[grieči,

1) Werkzeuge, Gerätschaften
U.;

2) Scherzname für Mädchen
Salis n. U.]

Avots: ME I, 659

III griezne, s. griezna I.

Avots: ME I, 661

II grieznis,

1) grìeznis, ein Riegel
PS.;

2) der Drillbohrer
L., St., Konv. ² 4076;

3) = griezne 2 Ahs.;

4) = griezna I.

Avots: ME I, 661

I grîns ² ,

1): auch Līvāni ("mit ī" ), Stenden;

2): auch Frauenb.; nejauka sieva, - tāda ar grīznu izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas mīlestības duomas Līgava I, 338. Aus *grīdns (vgl. grùods II)?

Avots: EH I, 406

grîzns ² , ‡

2) mürrisch
Dond.; tāda ar grīznu ("?") izskatu un grīnu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 444. grīnas un grīznas ("?") mīlestības duomas Līgava I, 338. viņa tālab grīzna (böse, unwillig) nebūs 219.

Avots: EH I, 407

grîzns ² Dond., drall, fest gesponnen, fest zusammengedreht: grīzns pavediens, grīzna dzija, grīzte Dgnd. n. A. XIII,329, Nigr. Zu griezt " drehen".

Avots: ME I, 658

‡ grudinât, rollen (vom Donner) Borchow, Lubn., Zvirgzdine: pe̦rkūns... saka g. Pas. VII, 174 (aus Rēzna). Zu graûst ²

Avots: EH I, 410

I grûds: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 66, Oknist n. FBR. XV, 193, Bērzgale, Borchow, Kaltenbr., Lizna, Memelshof, Pilskalne, Rubinen, Saucken, Sonnaxt, Stirniene, Warkl., Zvirgzdine.

Avots: EH I, 412

guza,

1) der Kropf:
cīrulīšam pilna guza (Var.: kuza, ku(g)zna) BW. 2054, 1 [I, S. 918]. putniņi tukšām guzām, weil sie nicht gegessen haben. [labu guzu pieēsties U., sich mit Essen gehörig vollstopfen];

2) der Steiss, Bürzel
Dr.;

3) der Haufe, die Menge;
guzu guzām, Haufenweise Lub. [Wegen guzums und guzma sit die Annahme (zu der Leskien Nom. 190 u. 227 und Solmsen Beitr. 220 f. geneigt sind), dass guza aus dem Slavischen entlehnt sei, nicht gerade wahrscheinlich, wenigstens nicht notmendig. Eher verwandt (nebst gũža) mit li. gùžas "Knorren", gaužė "Kopf", gaũžitis "sich zusammenknäueln", sloven. gúza "Hinterer, Höckerer", poln. guza "Hinterer", guz "Knopf, Knorren" u. a.; vgl. Būga LM. IV, 483 u. KSn. I, 228, Trautmann Wrtb. 102, Berneker Wrtb. 343 u. 375, Zubatý AfslPh. XVI, 394, Persson Beitr. 114 ² u. 465, Petersson Zur slav. u. vergl. Wortf. 34 f., Zupitza Germ. Gutt. 148.]

Avots: ME I, 685

ìecelˆt,

3): nav ... ilgs laiks, kamē̦r šī ... skuola iece̦lta Pēt. Av. II, S. 129; ‡

4) ie. alu "Bier einsetzen" ("ienest") Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Bier"); ‡

5) ie. vārdu Segew., eine neue Benennung einführen;
ie. kam vārdu ebenda, jem. einen Spitznamen geben. Refl. -tiês,

1): versehentlich hineingehoben werden:
liku, lai maisu ieceļ munuos, bet šam iecēlies paša ratuos Saikava;

2): iecēlās te labākas aitas Siuxt; ‡

4) sich gewöhnen aufzustehen:
kas rītuos pulksten sešuos iecēlies, tas katrreiz tanī stundā atmuožas Ahs.

Avots: EH I, 506

‡ ìekrustît, (beim Taufen) benennen; einen Namen (Spitznamen) geben, taufen: kâ nu iekrustīsim jaunuo teliņu? Frauenb. meitas mani iekrustījušas par Andžu ebenda. bē̦rni iekrustīja ve̦cuo par čāčiņu Strasden. Refl. -tiês, sich einen Namenu geben: tu pats gribi sevi ie. citā vārdā Frauenb.

Avots: EH I, 523

ìekurêt (unter ìekurinât),

1): auch Trekņi n. FBR. IX, 94, Adl., Golg., Gramsden, Lis., Livāni, - N.-Schwanb., Vīpe: ie. krāsni, pirti; ‡

2) intr., = ìekurêtiês: vēl ne˙maz nav paspējis ie., un tu jau liec slapju malku Mahlup. ‡ Refl. -tiês, tüchtig zu brennen (intr.) anfangen (von einem Feuerherd): uguns, krāsns iekurējusies Druw., Gramsden, Smilten u. a. ceplis jau iekurējies Livāni. nepaspēja ne˙maz vēl labi ie. Mahlup. krāsnī malka iekurejās Rēzna. ļaut žagariem labi ie. Frauenb. (fig:) naids iekurējies Schibbenhof.

Avots: EH I, 524

ìelamât, ‡

2) anfangen als Spitznamen (Schimpfnamen) zu gebrauchen
Oknist: tis jam tik tāds ielamāts vārds.

Avots: EH I, 526

ìelamât, tr., einen Spitznamen geben: viņu ielamāja par Klibkrišu. Refl. - tiês, anfangen ein wenig zu schimpfen: meita ielamājās.

Avots: ME II, 36

I ìelangât,

1) Spitzname geben, schimpfen
Lasd., Biel.;

2) (schlecht) läuten:
muižas ļaudis ielangāja pusdienā Wend.

Avots: ME II, 36

iẽrkas [Bauske], Pelzstaaffierung (durch Ausnähen der Pelznaht) L., St.; ierka "aitas vai arī citas ādas sluoksnes, nuoskūtu vilnu; tuo uzšuj plikajam kažuokam spruoslu vietā virsū, lai tas stiprāks. par vāju luopu arī saka: kâ ierka" Nerft. [Aus irka(s); s. dies.]

Avots: ME II, 59

[iesauka, die Benennung mit einem Spitznamen: savu savāduo iesauku šī meža pļava dabūjusi jau sen Janš. Dzimt. ² 134.]

Avots: ME II, 61

ìesaũkât, freqn. zu ìesàukt, benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben: par Dīdekli iesaukāja tuo jaunuo rentnieku A. XX, 721.

Avots: ME II, 61

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

ir̃bulis, irbuls Kursiten,

1) eine runde, einige Fuss lange Spricke (etwas dünner als
riķis): aiztaisi žuoga caurumu ar irbuliem! Kursiten;

2) irbuli, die Stäbe, aus denen das Flechtwerk
(režģis) auf den Schlitten besteht Kursiten;

3) ein Stäbchen zum Aufstecken des Dochtes bei der Verfertigung der Kerzen
Kand.: daktis savēra irbuliņuos, mērca karstajuos taukuos un kāra āra durvīs, lai sastingst Latv.;

4) die Wurstspricke zum Schliessen der gestopften Wurst:
sataisi de̦sām irbulišus! Kand.; auch sonst je ein Stäbchen, ein Pflöckchen, z. B. zum Befestigen der Flachstocke an der Kunkel, ein Zahnstocher, ein Pergel zum Anzünden; [eine Holznadel Bielenstein Holzb. 347, 387, 392, 403, 439;]

5) ein Stäbchen zum Zeigen der Buchstaben beim Lesen
Kand., Bers., Lasd., Fest.;

6) eine dünne Eisenstange, ein Eisenstäbchen:
čūska pārlika tādu dzelzs irbuli krustiem pāri LP. VI, 473;

7) der Griffel (von Blüten)
Konv. ² 230;

8) die sonde Brasche;

9) der Pfriem
L., Biel.;

10) die Stricknadel
L., Biel. I, 270.

Avots: ME I, 709

‡ îsde̦gunis, ein Kurznasiger: īsde̦guņa cuka Popen.

Avots: EH I, 501

istablìetas od. istabas lìetas, das Möbel: viņš sapircis gre̦znas istablietas.

Avots: ME I, 711

izblenzt, gewichtig sagen: viņš neticami ze̦mā basē izblenza ("smagi izteica, izgrūda"): "visu" P. Gruzna Duomas III, 90.

Avots: ME I, 717

izdzìmt (li. išgim̃ti),

1) ausarten, aus der Art schlagen:
jupis zin, kur tāds esi izdzimis Mag. XIII, 3, 61. cilvē̦ks sarūk, izdze̦m tr.;

2) hervorgehen:
vai īstas episkas gle̦znas neizdzimst nuo jūtām? A. IV, 569.

Avots: ME I, 732

‡ izņē̦gât,

1) = izņakât Ahs., Dunika, Gramsden, Schnehpeln (mit ẽ̦ ), = ‡ izņerbinât Schibbenhof, = ‡ znag%C4%81t">iznagāt AP., (mit è̦ ² ) Geistershof;

2) "nekārtīgi sasviest (drēbes)" NB.

Avots: EH I, 469

izstãdît, tr.,

1) hinstellen, aufrichten:
linus ar galiem uz augšu C.;

2) hinausstellen, vertreiben:
pate savu vieglu dienu pa vārtiem izstādīju BW. 17968. visus ļaudis izstādīju, naidenieka nevarēju 26169;

3) auspflanzen:
cik pūru kartupeļu tu šuogad izstādīji?

4) auseinanderpflanzen:
runkuļus izsēt lecektī un vē̦lāk izstādīt Konv. ² 3517;

5) ausstellen:
gle̦znas, augļus, zemkuopības rīkus.

Avots: ME I, 805

izstatît (li. išstatýti), tr., hinausstellen, ausstellen, auseinanderstellen: gle̦znas aplūkuošanai; linus. [Refl. - tiês, sich hinstellen: sisenis, kuŗš uz līkajām pakaļkājām izstatījies... Janš. Dzimt. ² 71.]

Avots: ME I, 805

[izsûlât ²

, 1) reichlich Molken aussondern:
piens izsūlājis Nigr.;

2) alle Nässe absetzen (von Brandblasen):
tulzna izsūlājusi Bauske. Refl. - tiês, zur Genüge weinen Bauske.]

Avots: ME I, 808

juôsta: der Gurf (Güttel) überhaupt; die Windel AP:, Orellen: bē̦rna j. BWp. 817, 4. ne man bija pūra juostu 7870; juostas vieta, die Taille(nstelle); ‡

3) dieva j. Baltinow, Bērzgale, Cibla, Kārsava, Malta, Mar., Mērdzine, Nautrēni, Pilda, Rēzna, Šķaune, Uozuolmuiža, Warkh., Vidsmuiža, Višķi; tē̦va j. Kreuzb., der Regenbogen.

Avots: EH I, 571

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kaũls,

1): skrumslu kauliņš, der Knöchel am Fuss
Orellen; veļu k. Wessen, das Überbein; veļa k. Warkl., veļas k. Siuxt, leļu kauli Grob., ein Knochenauswuchs am Pferdefuss;

4): "1255;" ME. II, 175a unter kaũls 1, Zeile 14 v. u. zu ersetzen durch "1255,"; vairs nebij asinis ķauluos (vor Schreck)
Kalz. n. BielU. daliec nu tuos kristītus kaulus ar klāt! wende mehr Kraft bei der Arbeit an! AP. tie grib kauliņus salikt kuopā, die wollen heiraten Frauenb. tas brē̦c ar visiem kauliem, er klagt über Schmerzen in allen Gliedern Baar in seinem Exemplar von U.;

6): ābula k. Frauenb., pupu k. ebenda. lina k. (kauliņš Iw.) Salis. aviešku k. Sonnaxt. kaņepu kauliņus BW. 2521. nātru kaulu cilmdi 12651, 2 var. (gen, plur.). ruožu kaulu 32080, 2. viršu kauli kājas bada 18272, 9;

9): eine Felsrippe im Strom, wodurch die Stromschnelle entsteht
BielU.; "leišu" ME. II, 176 zu ersetzen durch "Leišu";

10): buku k. "blīgzna" Frauenb.; ‡

11) die Gräte (?):
(gen. s.) laša kaula BW. 33916; ‡

12) vēža kauliņš "kaļķu graudiņš, kas atruodas vēia acī" Salis; ‡

13) smiekla kauleņš Warkl., einer, der oft und ohne Grund lacht.

Avots: EH I, 594

II ķauzis "?": galva kâ ķauzis, t. i. netīra, blaugznaina Serb.

Avots: ME II, 358

kļũt (li. kliúti "hanken od. hängen bleiben" ) [Dond., Līn., Nigr., Ruj., C., PS., Jürg., kļût Mar. n. RKr. XVII, 125, kļût ² Dunika],

1) (unwillkürlich) geraten, gelangen:
nelaimē, guodā. es, ar tevi runādama, kļuvu ļaužu valuodās BW. 8391. atminiet, sveši ļaudis, kâ es tiku (Var.: kļuvu, kļūvu, kļuu) šai zemē 26027. ze̦lta dzīvē kļūsi LP. I, 95. celies agri, bāleliņ, kļūs tavā ruociņā BW. 13323, 2. mēs re̦ti par tuo kļūstam pilnā skaidrībā;

2) werden -
als Hilfszeitwort,

a) das Prädikativ ein Hauptwort: te bij meitiņa, nu kļuva sieviņa BW. 24737. tu vīrs un varuonis kļuvi, kareivis nē Rainis, mit dem Gen. - ļaužu kļūt, in die Reihe der reichen, vornehmen Leute kommen:
dievs duod man ļaužu kļūt BW. 31183. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt, bez māmiņas dzīvuodama Ltd. 3890;

b) ein Eigenschaftswort oder ein Pron.: kļūstiet laimīgi! JR. IV, 217. nu˙pat kļuvis gatavs rakstu krājums Vēr. II, 1254. tuo es gaidu, kuŗš ir mans un savs ir kļuvis Rainis Zelta zirgs 93. tāda kļūt, schwangen werden:
lai tādai kļūstuot ne˙kas neriebtuos RKr. XVI, 99;

c) das Part pass. - zur Bildung des Passivs, häufiger so tikt: Sprw. kas lē̦ti tic, tas pievilts kļūs Tr. II, 1268 (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps). nuo šīs dienas tev, māsiņa, kļūs (= tiks, taps) maizīte nuodalīta Ltd. 1413;

d) das Part. Perf. akt. - zur Bildung des Präteritums: vai jūs tuo kļuvāt (tikāt) redzējuši? LP. VI, 103, habt ihr ihn auch zu sehen bekomen?
[Zu kļaût I (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XX, 164 f. und Wrtb. III ⁴ 113, Persson Beitr. 158, v. Grienberger Wiener SB. CXLII, Awh. VIII, S. 115, Uljanov Znač I, 23, Zupitza Germ. Gutt. 119 und Güntert Kalypso 248 ² .]

Avots: ME II, 240, 241

‡ krive̦sâts (mit iv < uv?) Kaunata, Rēzna, = kruvešaîns.

Avots: EH I, 656

kûpêt, -u, - ẽju ([li. kūpė´ti "sieden"], asl. кыпѣти "wallen, überlaufen"), intr., rauchen, dampfen, qualmen, stäuben: še dūmiņi nekūpēja BW. 6961. skals kūp. biezputra, ēdiens kūp jau uz galda. lietus nāca kūpē̦dams BW. 15745, 3. maza migliņa kūpēja pa viļņiem Skalbe. rudzi zieduot kūp [li. rugiaĩ kúpa]. me̦luo, ka ausis kūp. dē̦ls laiž vaļā, ka kūp vien. melnītis vilka kūpē̦dams BW. 4872. ļaunas valuodas sāka kūpēt pa nāburgiem Neik. spalvas vien kūpēja pa gaisu MWM. X, 357. - Zu kvēpt (s. dies), [ai. kúpyati "gerät in Wallung", apr. kupsins "Nebel" u. a., s. Būga РФВ. LXXI, 54, Walde Wrtb. ² 807 unter vapor, Trautmann Wrtb. 147, Uljanov Znač. I, 29].

Avots: ME II, 337

‡ kurkulīte "?" : cerēja tautu meita trīs gre̦znas lādes; ... viena paša k. ... klētes dibe̦nā, ar vicēm savicē̦ta Tdz. 44207.

Avots: EH I, 678

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

[kuzla Lautb., der Kropf; vgl. kuzna.]

Avots: ME II, 331

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

I lañgât [Nigr., Bauske], - ãju, languôt, tr., schimpfen, Spitznamen geben: piedzēries vīrs langā savu sievu Bers., Smilt., Laud., Lasd., Lub. [langāja mani par re̦snuo... Janš. Dzimtene ² II, 9.] par kruķa ruotu tu mani arī vairs nelangā Alm. Refl. - tiês, heftig schimpfen [Janš. Dzimtene IV, 126], einander schimpfen: kuo nu langājies? Bers., Laud., Essern. vai mēs ļausimies nuo viņa langāties? Grünh. es nenācu ši sē̦tā ar dziesmām languoties (Var.: langāties) BW. 20787. nu var cits citu langāties 21041. [Von Fick Wrtb. I ^4, 537, Osthoff MU. VI, 12, Bechtel Lexil. 120 zu gr. ἐλέγχειν "schmähen, beschimpfen" gestellt; eher vielleicht mit lang - aus lamg - (kontaminiert aus urbalt. lam - in le. lamât und rang - in r. ругать "schimpfen").]

Avots: ME II, 420

‡ II le̦zns AP. ("nur einmal gehört"), unsauber: le̦zna guovs. Vgl. leze 2 und 3.

Avots: EH I, 735

lê̦zns: lê̦zna sile Linden in Kurl. Zur Etymologie s. auch Skardžius Arch. Phil. V, 165.

Avots: EH I, 740

lê̦zns C., PS., [Trik., Drosth., Arrash, Jürg., N. - Peb.], le̦zns [Janš. Dzimtene V, 181, Līn., lê̦zns Kerstenbehm, U.], flach, eben, nicht steil: lē̦zni šķīvji, krasti. man netika purva brist lē̦znajām kurpītēm BW. 15307, 4. [Wolm (ursprünglich: liegend; als Gegensatz zu stāvs "steil") nebst li. lė˜kštas "flach" und an. lágr (wenn das g hier palatal gewesen ist) "niedrig" zu einer Wurzelform lēg̑h - "liegen" (vgl. dazu le. lêkša, laža I und lež (ņ) a, s. Bechtel Lexil. 212 f., Fick Wrtb. III ^4, 358, Bezzenberger BB. XXIII, 301 und bei Stokes Wrtb. 93, Prellwitz Wrtb. ² 262. Zur Bed. noch slav. ležati "liegen": osorb. ležity "flach", serb. prilijègati "sich niederducken".]

Avots: ME II, 465

lũškas, [lùškas ² Lis., Warkl., Bers., Domopol),

1) die Zange
C.: gan es zināšu saņemt karstu dzelzi ar lūškām Kaudz. M. viņš izņe̦m ar lūkšām nuo uguns dzelzs gabalu Plūd. (kulaki līdzīgi smēdes lūškam L. W. 1922, I, 22;

2) lūška "eine Klemme,
kur kurpnieks iespīlē ādu šūšanai" Mahlup. - Nebst lūkšas "Kneifzange" vielleicht auf lūz(s)tj-: lūz(s)k(j)- (zu lûzt) beruhend; vgl. lūzna "Zange".]

Avots: ME II, 520

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

mazisks: maziski saukt, mit einem Kurznamen (Kindernamen) anreden: mēs viņu saukājam m. - par Jaņče̦nu Stenden.

Avots: EH I, 788

mèle:

Demin. mēliņa

BW. 15342 var. (aus Sassm.),

1): nāve mēles galā, der Tod sitzt auf der Zunge
Diet.;

2)

a): "zvana mēle" zu verbessern in "zvaņa mēle";

c): mēli piedurt, Klatschereien machen
Diet.;

3): vajag zināt daudz mēļu Kaltenbr.;

4): mēles nest Lng. "Mährlein sagen".
tī tik zina mēles taisīt Sonnaxt. vadā mēles (verbreitet Gerüchte) Pas. XIV, 280, Kaltenbr. mēļu nebija ni˙kādu Kaltenbr.;

6)

e): "durvju aiztaisāmā dzelzs daļa" (mêlīte ² ) Siuxt; "kuoka vai dzelzs aizbīdnis pie durvīm" (mèlīte) AP.;

5

i): nuo ... nuolūžušas ratu mēles ("?") Delle Negantais nieks 32;

j): auch AP. (sulu mèle), Ramkau (mēlīte);

k): auch (mêle ² ) Frauenb.; mèl(īt)e AP. "izliekta dzelzs, kas piestiprināta pie blankas un ar vienu galu ieķeŗas šķīveņa zuobuos, lai tas nevarē̦tu kustētiês": pagrìez šķīveni, lai mēle aizme̦tas! PV.; ‡

1) mēlīte, die Zunge einer Netznadel
(saiva) Kaugurciems; ‡ m) derjenige Teil eines Pergelhalters, den man heben und senken kann Iw., ‡

n) der (längliche) Hackenteil eines Strickstrumpfes
Kaltenbr.; ‡

o) ze̦lta mēlītes, ein gewisses Stickmuster
Janš. Bandavā II, 327; ‡

p) "?": ar skaļu blīkšķi viņš pārme̦t mēli nuo laivas uz malu Daugava 1934, S. 578;

7): čūskas m., orchis latifolius Warkl.; kazu mēles, plantago lanceolata Oknist; vērša m., ein gewisser Pilz
AP.; vilka m., succisa pratensis Saikava; knautia arvensis Coult. Oknist; scorzonera humilis Laud.

Avots: EH I, 806

mest (li. mèsti, [slav. mesti "werfen"]), me̦tu, metu, tr.,

1) werfen, mit Angabe der Richtung, eigentlich und bildlich:
akmeni upē, laipu pār grāvi, tīklus jūr,ā mest, nuoziedznieku cietumā mest. Sprw.: met, met ve̦lnam ar kaulu pierē, kad ve̦lns tev tik neme̦t ar akmeni! mest cilpu kaklā, diegā. acis mest, die Augen, den Blick auf etw. werfen: ej, mārša, iekšā, met acis griestuos! Ltd. 1451. uz kājām acis meta 1075. spēru kāju istabā, metu acis dibinā BW. 27233. dažs uz mani acis meta 9448. [acis pie zemes mest U., die Augen niederschlagen]. duomas, ē̦nu mest uz kuo, Verdacht, Schatten auf etw. werfen: nebij ne+viena cilvē̦ka, uz kur,u varētu mest zādzības duomas Kaudz. M. [vainu mest uz citu U., die Schuld einem andern zuschieben]. zemē mest, auf den Boden werfen: naudu; fig., hinter sich als etwas Minderwertiges werfen: puika arī nebija zemē me̦tams, der Bursche war nicht von Pappe, war nicht zu verachten LP. VI, 388. pie malas mest, bei Seite werfen: met pie malas savu tērzēšanu! Kaudz. M. [acīs mest U., vorwerfen.] jaunuo pāri pār kanceli mest, ein Brautpaar von der Kanzel werfen, proklamieren; pār galvu mest od. laist, in die Winde werfen, nicht beachten: viņš tē̦va labuos paduomus me̦t od. laiž pār galvu. viņš me̦t uodziņu uz kārā zuoba MWM. XI, 276;

2) werfen, ohne Angabe der Richtung:
[zirgu apkārt mest., das Pferd tummeln]. mest ar acīm, ar ruoku, mit den Augen, mit der Hand ein Zeichen geben, winken: gudrie me̦t muļķītim ar acīm. Sprw.: putniņus neķersi ar ruoku me̦dzams. ādu, spalvas, zuobus mest, den Balg, die Federn, Haare, Zähne wechseln: čūska me̦t ādu, putni spalvas. Sprw.: suns me̦t spalvu, zuobus neme̦t od. bet ne dabu. vilks me̦t spalvu, bet ne tikumu. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, jung gewohnt, alt getan. naudu mest, Geld zusammenschiessen, spenden (bei Festlichkeiten): panāksnieces meta jaunam pārim kāzu naudu, kuo dzīvi iesākt BW. III, 1, 11. kas meta rubli, dabūja kre̦klu RKr. XI, 79. Oft mit Weglassung des Objekts: šai sē̦tā bija panāksniekiem jāme̦t BW. III, 1, 28. Gaben, namentlich die Brautgaben geben, verteilen: Laima me̦tuot savas dāvanas Etn. II, 35. brūtei me̦t cimdus, zeķes, galdautus, villaines BW. 16019. vispārīga kāzu ieraša vēl bija tâ sauktā ziedu mešana. brūte meta pie katra ciema cimdu pāri, katrā upītē naudu, pie kāzu māju vārtiem cimdus BW. III, 1, 59. kauliņus mest, Würfel werfen; dieva me̦sts od. laists e̦ze̦rs, ein natürlicher See; mieru, mierā mest, aufhören etwas zu tun, sich befriedigen, beruhigen, Ruhe, Frieden finden: lai me̦tuot mieru malšanai LP. VI, 76. strādnieki meta tīrumā darbam (darbā Alm., nuo darba Etn. III, 124) mieru Aps. met darbu mierā! met prātu ar mieru! tröste, beruhige dich! Etn. II, 30. sveši ļaudis, sveša zeme, kur bij man mieru mest? BW. 31910. kuo tu vienmē̦r dievu meti? wozu führst du immer den Namen Gottes im Munde? Nerft. kad es dievu me̦tu, tad tak var ticēt ib.;

3) hauen, schlagen, ursprünglich wohl nur von einer Wurfwaffe, jetzt allgemein:
izcēlis zuobiņu un metis šim pa kaklu LP. V, 46. kāda nuo saimnieka guovīm meta Celmenes guovij ar ragiem MWM. XI, 263. met par lūpu, stich! (beim Kartenspiel scherzend) Etn. II, 32; [krusa me̦t, es hagelt Manz. Lettus];

4) zu Boden werfen, besiegen im Ringkampf:
tas meta visus puišus, kas tik vien ar viņu cīkstuojās Lautb.;

5) eins trinken:
met trīsreiz, lai vē̦dērs nesāp!

6) werfend etwas erzeugen, hervorbringen:
mutuļus, viļņus mest, Blasen, Wellen werfen, dzirksteles, uguni mest, Funken sprühen, miglu mest, Nebel erzeugen, zibeņus mest, Blitze werfen, blitzen; rūsu me̦t, es wetterleuchtet: gaļa katlā vārās mutuļus me̦zdama Purap. māk rudzītis vilni mest BW. 28112, 2. kālab mani brūni svārki vilni meta pakaļā? 10013. juodi kaujas, dzirksteles me̦t (Rätsel). lai tas (kre̦kls) man guni meta, svešu zemi staigājuot BW. 7372. avuotiņi ik vakarus miglu meta 12467. zibeņus meta allaž biežāk MWM. X, 242. kādēļ mans vainadziņš rūsi (= rūsu) meta galviņā? BW. 6094. salst, ka cirvīšus me̦t, es friert, dass die Wände krachen. cilpu od. cilpas mest, einen Haken werfen, machen; līkumu, auch riņķi mest, eine Krümmung bilden, einen Umweg machen: me̦t cilpas kâ zaķis. me̦tu lielu līkumiņu BW. 20796, 3. kūkumu, kumpumu mest, einen Katzenbuckel machen: kaķītis, kūkumus (kumpumus) me̦zdams, drīzi skrien sunītim pakaļ LP. IV, 85. kūleņus mest, Purzelbaume schlagen. cirta aunam ar kāju, ka tas nuogāja, kūleņus me̦zdams, dažus suoļus nuost Kaudz. M. knipjus mest, Schnippchen schlagen; krustu mest, auch refl. mesties, ein Kreuz schlagen, sich bekreuzen. Sprw.: muļķis nezina, ar kur,u ruoku krustu mest; garu, siltumu mest, Wasser auf die glühenden Ofensteine werfend begiessen, um Dampf, Hitze zu erzeugen Etn. II, 30. kad jel dievs siltumu (St.), siltu laiku (U.) me̦stu, wenn doch Gott warmes Wetter gäbe. asi mest, einen Faden messen L.; kaudzi mest, auch kaudzē mest mit einem Obj. z. B. sienu, salmus,

a) einen Haufen werfen, machen:
me̦tam siena kaudzi od. me̦tam sienu kaudzē;

b) übervoll werden:
tev spuolīte (puriņš) kaudzi me̦t BW. 6977; 15054, 2. liesmas mest, flammen Bers., Lub., Smilt.: pumpurus m., Knospen gewinnen, stuobru m., einen Stengel treiben, zarus m., sprossen St. acis mest od. mest allein, die Maschen beim Stricken aufwerfen: dziedādama cimdus metu, dziedādama nuoadīju BW. 76. kad puiši redzēja, tad metu, adīju 7157. aude̦klu m. od. mest allein, das Grundgewebe auf den Webstuhl bringen, die Weberkette aufziehen: es mācē̦tu plānu vērpt, gar,u mest audekliņu BW. 28325. māte meta, māte auda 7324. Sprw.: pats me̦t, pat auž, selbst fragt er, selbst antwortet er; tīklus mest, Netze stricken Aps.; sienas mest, Garn an der Wand aufscheren St.;

7) krümmen:
jau pūriņš vāku meta BW. 7732;

8) sich begeben, gehen, schieben:
Uozuoliņš me̦t vai ik+naktis pie Almas klētiņā MWM. VIII, 329. Refl. mestiês

1) sich werfen, stürzen:
tad viņš,... kunga priekšā pie zemes (= zemē) me̦zdamies, tuo pielūdza I Mos. 24, 52. metuos pate kaņepēs BW. 14491. spuoks metās pa durvīm ārā JK. V, 47. zivis me̦tas, die Fische erheben sich über die Oberfläche des Wassers. viņš metās man ap kaklu. ve̦lns meties virsū LP. VII, 951. suns ar zuobiem me̦tas tam klāt. maizīti mīcīju, ceļuos metuos Ltd. 1489. e̦smu meties pats air,uos LP. VI, 167. meties nu, kundziņ, deviņuos līkumuos! A. XX, 725. puiši metās krūtīs (beim Ringen) Lib. viņš man metās palīgā. ķēniņš meties kājās (kājuop), sich auf die Beine machen: briedis ātri me̦tas kājās St. meties nu uz aci od. gulēt, lege dich sofort schlafen! Grünh. meties nu drīz augšā, stehe nun bald auf! Kaudz. M. nemeties tūlīt uz derēšanu! Neik. [zâle cauri me̦tas St., die Arzenei schlägt durch, wirkt]. uz vienu ruoku mesties, sich zusammentum, sich verbinden: vēji metās ar putekļiem uz vienu ruoku Pantenius. starpā, pulkā, runā mesties, sich dazwischenwerfen: sieva, kur,a visu laiku bija rīstījusues, metās starpā A. XXI, 757. "lauj jel bē̦rnam izrunāt", māte metās pulkā Alm. tam saimnieks metās runā MWM. VII, 416. [dzirkstele me̦tas U., der Funke fängt Feuer];

2) sich niederlassen:
[citur mesties U., sich anderswohin begeben; jaunā dzīvē mesties U., sich an neuer Stelle niederlassen.] kūkuodama dze̦guzīte metās kuoku galiņā BW. 17484. lai bitītes neme̦tas manā matu galiņā 30330. kâ putniem, tâ ir cilvē̦kiem ne visur patīk mesties Spr.;

3) sich auf etwas werfen, auf etw. fallen, sich einfinden, zum Vorschein kommen, auftreten, entstehen:
viņam jau bārda sāk mesties. migla, rasa, krusa me̦tas. Sprw.: kur augsta sē̦ta, tur sniegs me̦tas. pumpuri me̦tas, die Knospen setzen an. lapas kuokiem jau me̦tas. zirņi pākstīs sāk mesties; [par tiesnesi mesties U., sich zum Richter aufwerfen; stiebruos mesties, zu schossen anfangen St.; tūkums me̦tas St., eine Geschwulst entsteht; (von Insekten, Würmern, vom Ungeziefer u. a.): kāpuostiem (uz kāpuostiem 52) kustuoņi me̦tuoties (jā Mār,as dienas vakarā uguni dedzinuot) Etn. II, 76. tārpi me̦tas ābuoluos; (von Krankheiten) befallen, zum Vorschein kommen: kašķis, tulznas, asins vaina, visādas slimības me̦tas LP. VI, 143; Etn. II, 119; III, 11. kur pilīte pil, tur pūtīte me̦tas Tr. IV, 608; (von Affekten) anwandeln, befallen: man tīri bailes, kauns, slikta dūša me̦tas; (von der Zeit) anbrechen, einbrechen, eintreten: vakars, nakts, krē̦sla, tumsa, diena, siltāks laiks me̦tas; in Verbindung mit einem Prädikativum sinkt mesties zu einem Hilfsverb (tapt, werden) herab: [par bezkauņu mesties St., ganz unverschämt werden.] man me̦tas bail, mir wird bange. jau sāk mesties auksts, silts, karsts, gaišs, tumšs. [paklausīgam mesties U., gehorsam werden]. sirds me̦tas auksta kâ le̦dus gabals Neik. viņam me̦tas nelabi ap dūšu od. ap sirdi. [nu jau (ar vāju) me̦tas labāki, es wird jetzt schon besser (mit dem Kranken) U.] viņa me̦tas bāla LP. VII, 40. kāpēc Grietiņa sarkana me̦tas? BW. 20180. kājas sāka mesties gurde̦nas Vēr. I, 1037. viņš jau me̦tas sirms. dienas me̦tas gaišākas, bet manas acis tumšākas. [mežs zaļš me̦tas U.] rudzi, zāle zaļi me̦tas. man zils gar acīm me̦tas. ai Andriņ, ai Andriņ, kâ man tevis žē̦l me̦tas, wie tust du mir leid! BW. 20107, 2. Ähnlich: meties mierā! beruhige dich, sei ruhig! meties, manu kumeliņ, pupu ziedu raibumā, werde, mein Rösslein, bunt wie die Bohnenblüten!

4) einander etwas zum Austauschen in die Mütze werfen, namentlich
nažiem mesties, Messer austauschen, ohne vorher sie gesehen zu haben Lind., AP.: mainītāji, kad bij nuorunājuši uz kuo mesties vai pīpēm, vai nažiem, nuoņēma ce̦pures un iemeta tur nuorunātuo lietu Kaw. šķiltavām mesties Spr.;

5) sich anschliessen, verkehren, umgehen, sich mit jem. ins Einvernehmen setzen einig werden, entgegenkommen:
rijeniek, bāleliņ, mesimies vienis prātis! BW. 31598. [pie citiem mesties, andern beistimmen L.]. meties biedru (Instr.) ar manim, werde mein Freund! 14820. Jetzt gew. mit prädikativem Nom.: ne ar mans draugs metās BW. 25000, 1. nāburgi ar Puriņiem vis labprāt neme̦tas U., sie lässt sich mit den Leuten garnicht ein (vornehm tuend).] tik tā nu ne˙maz nemetās, sie kam ihm (dem Bewerber) garnicht entgegen MWM. XI, 267;

6) sich werfen, krümmen:
kuoks, durvis, dēlis, [galds U.] me̦tas;

7) hapern, anstossen, nicht glatt von statten gehen:
[še me̦tas St., hier stösst es an]. tais [i], tautieti, dēļu tiltu, lai kājiņa neme̦tas! BW. 1082, 4. [te ritenis me̦tas U., hier hapert es.] bet tuo vien jūs pieraugāt, ka jums kur neme̦tas! Kaudz. M. lasuot metās un metās kâ ce̦lmuos Saul. uzlēcis tam (zirgam) mugurā, ka ne metin nemeties JK. III, 6. viņam ne krūmuos, ne žagaruos neme̦tas, er kommt allenthalben glatt durch;

8) scheffeln:
rudzi neme̦tas, der Roggen scheffelt nicht Büttner Mag. IV, 128. graudi bagātīgi me̦tas Konv. ¹ 245. [Nebst mẽ̦tât, pamats zu apr. pomests "unterworfen", metis "Wurf"; vgl. Berneker Wrtb. II, 41, Stokes Wrtb. 200, Trautmann Wrtb. 183 f.]

Avots: ME II, 603, 604, 605, 606

mežs;

4): meža Miķelis Diet., ein ungehobelter Mensch.
me̦ža tē̦vs (der Bär) Apsk. 1903, S. 13; ‡

5) der Baum:
cilvē̦ks, gaŗš kai m. Pas. II, 144 (aus Weloņen). kas tē̦vam neklausa, klausa mežam (d. h. Ruten) RKr. VI, 900; Bauholz (nach r. лѣс dass.) Auleja, Pas. X, 240 (aus Lettg.); vgl. auch den Spitznamen Mesepoute FBR. X, 96. Zu li. mẽdžias s. auch Specht KZ. LVI, 121 f. und Fraenkal Balticoslav. II, 100 f.

Avots: EH I, 805

minêt, -u, -ẽju [li. minė´ti "gedenken, erwähnen", slav. manēti "meinen"], tr.,

1) erwähnen, gedenken:
Sprw. kas daudz zin, tas daudz min. ietin iešu tautiņās, minēs manu gājumiņu BW. 9595. minē̦tā dienā arī nuotika... Aus. II, 4. kungs nuogāja pie minē̦tā saimnieka Dīcm. pas. v. I, 39. dievu minēt, Gott zum Zeugen anrufen, schworen U.: tautiet[i]s, dievu minē̦dams, dzīrās mani sagaidīt BW. 10771, 5 var. ticiet mani, neticiet, dievvārdiņa neminēšu 7367;

2) raten:
un minē̦damas viņas min: viņš mīl, - viņš nemīl, - kas tuo zin? RSk. II, 242. Refl. -tiês, sich zu erinnern versuchen; hin- und herraten: viņš minējās, bet nevarēja atminēties JR. V, 85. un gudruo un minas nu pērtiķis Zuobgala kal. 1904, S. 96. "bet nuo kam tas gan cēlies?" minējās viņa biedri Vēr. II, 1426. - minams, mlnamais,

1) der (das) zu Erwähnende, des zu gedenken ist;

2) das zu Ratende, das Rātsel: uzmin[i] manu minamuo (Var.: atmini manu minējamu [sic!])! JK. - Subst. minẽjums, das einmalige Erwähnen, Raten:
mūsu ieduomas un minējumi par dabu Vēr. II, 1366; minêšana, das Erwähnen, Raten; minê̦tājs, einer, der erwähnt, gedenkt, rät. [Nebst manît (s. dies) zn apr. acc. s. minisnan "Gedächtnis", li. miñti "gedenken, raten", mintis "Gedanke", slav. раmętь "Gedächtnis", ai. manyatē "meint, gedenkt, erkennt", mánaḥ "Sinn", mati-ḥ "Andacht", gr. μέμονα "gedenke", μένος "Streben", la. meminī "erinnere mich", mēns "Gemüt", commentus "erdacht", ir. menme "Geist", air-mitiu "reverentia", got. man "meine", munan "βουλεύσϑαι", gamunds "Andenken" u. a., s. Trautmann Wrtb. 180f., Walde Wrtb˙a 474 f., J. Schmidt KZ. XXXVII, 44, UIjanov Znač. I, 29 f.]

Avots: ME II, 629, 630

mizêt,

1): auch (prs. miz ) Saikava; ‡

2) gefrieren
Warkl.: ūdens miz jau: saltums ir klāt; ‡

3) = mizât 1: āžam zuobi nuomizēj[u]ši, blīgznas mizas mizējuot Tdz. 42234 (aus Schujen).

Avots: EH I, 820

mìzt (li. mį̃žti), [mìezu (li. mę̄žù) Salisb. u. a.], mìeznu od. mīžu, prt. mìzu, intr., harnen, pissen: [mieznat, meitas, rindiņā! BW 35003. Vgl. dazu Le. Gr. 563 f. mit Literaturngaben, Walde Wrbt. ² 486, Boiasacq Dict. 700, Trautmann Wrbt. 185 f.]

Avots: ME II, 650

‡ muzulis Zvirgzdine, = zna">tùlzna. Wohl aus r. мозоль "Schwiele".

Avots: EH I, 837

nauja, naujus Sil., eine mit Filz bedeckte Schnur, die die oberen Enden des Kummtes zusammenhält Gold., Wid.; in Kursiten dafür naûjamais. ² [In livischem Munde aus snauja resp. znauja entstanden?]

Avots: ME II, 696

‡ III naũjums (?) Frauenb. "zirga rīkiem augšas daļa iekšpusē". Vgl. znauja 2 und snaujs (unter snaujis ).

Avots: EH II, 6

‡ nevēklība "?": par tādu nevēklību un beznaģību Janš. Atpūta № 372, S. 6.

Avots: EH II, 22

nẽ̦zdaũgs auch PS.], nẽzdaũks, [nāzduogs BW. 25084, 7 var. aus Üxkül], nẽ̦zduõgs, ne̦zdaugs, ne̦zduõgs C., [Arrsach], Demin. auch nē̦znaudziņš BW. 12215, nē̦znauciņš 14268, 1 nē̦znuociņš nē̦zdautiņš BW. 34015,

1) das Nastuch, Nasentuch, Schnupftuch:
tu ganīsi, es rakstīšu bāliņam nē̦zdaudziņu (Var.: mutautiņu) BW. 28847. abi divi slaucījās vienā zīdu nē̦zduogā (Var.: ne̦zdaugā 25084. vienam duošu slēžu kre̦klu, uotram zīda nē̦znuociņu 30894, 6;

2) das Tuch, Kopftuch
Edwahlen. So häufig im VL.: es duomāju šuorudeni pirkties jaunu vaiņadziņu; patraucas tautu dē̦ls, nuopirk zīda nē̦zduodziņu 24654. kad vaiņagu uz balta šķīvja, ar baltu autu apse̦gtu nuo klēts ne̦s (tad dzied): mīļa Māŗa man vaicāja, kuo es ne̦su nē̦zdaugā (var.: nē̦zduogā, nē̦zduogā, nē̦zdaukā). [Aus mnd. nesedôk "Schnupftuch".]

Avots: ME II, 743

nùoriêt,

1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen; ‡

2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡

3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets; ‡

4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.

Avots: EH II, 82

[nùoskurt,

1) Federn verlieren:
vistai aste nuoskurusi Warkl., Kleuzb.;

2) verstümmelt werden:
gailim gre̦zna nuoskurusi Bauske.)

Avots: ME II, 850