Paplašinātā meklēšana

‡ àiztul˜kuôt lĩdz, übersétzen (perfektiv) bis: a. romānu līdz pusei.

Avots: EH I, 59

‡ àiztuntulêt,

1) = àiztuñtuļuôt 1: a. acis;

2) = àiztuñtuļuôt 2. Refl. -tiês, nach saumseliger Vorbereitung weggehen: nu viņi reiz aiztuntulējās pruojām.

Avots: EH I, 59

amutulis, ein alberner, unbedachtsamer Mensch: skrìen, kâ amutulis, tīri bez jē̦gas! (Pampeln).

Avots: ME I, 70

apskàitulîgs: auch RKr. XVII, 75.

Avots: EH I, 112

apskàitulîgs, der leicht in Zorn gerät

Avots: ME I, 121

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127

apstùlbt, intr., blind, verwirrt, betäubt werden: kad tu apstulbtu! Verwünschung. prāti nuo šaušalām apstulbj Aus. I, 83.

Avots: ME I, 127

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

atkritulis der Abtrünnige: tie uzņe̦m visus atkrittuļus, kas patiesībā ir tiešām arī atkritumi Izgl. II, 32.

Avots: ME I, 168

[atstulpe, s. atstuõpe.]

Avots: ME I, 198

attulkuôt, übersetzen: a. ārzemju grāmatas Burtnieks 1934, S. 562.

Avots: EH I, 177

‡ attuñtulêt C., Jürg., Lemb., loswickeln: a. vaļā satītu bē̦rnu.

Avots: EH I, 177

bẽ̦rztuliņš (unter bē̦rzs): auch BW. 2762,2.

Avots: EH I, 217

bitulē̦ns, der Bienenzüchter: ceļaties kājiņas, ve̦ci bišu bitulē̦ni BW. 30427.

Avots: ME I, 302

brutulis,

1) ein unordentlich gekleideter Mensch;

2) einer, der seine Arbeit nachlässig tut
Mar. n. RKr. XV, 108.

Avots: ME I, 340

‡ burtulis, ein grosser, dicker Regenwurm Lettg.

Avots: EH I, 255

butuliņa, das Fläschchen: ņem, lapsī, butuliņu BW. 2008; s. butele

Avots: ME I, 356

‡ čaibstulîgs PV., = ‡ čaîbîgs.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

cìetulis, der Dulder, Notleidende R. SK. II, 131.

Avots: ME I, 397

‡ čīkstulîgs PV., = čīkstîgs I.

Avots: EH I, 292

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;
‡

3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa ² ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416

‡ čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291

‡ *čūkstule oder *čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

‡ čurkstuls Brncken "das männliche Geschlechtsglied".

Avots: EH I, 297

‡ divtulĩba,* = divat(n)e (?): vis˙īslākā d. tuomē̦r ir ļautu vidū Daugava 1934, S, 1060. divtulībai piede̦r nakts Daugava 1928, S. 972. Gebildet nach viêntutība.

Avots: EH I, 323

drãztulis,

1) jem., der hin und wieder schnitzelt
Krem.;

2) = drāztaļa Lös. n. Etn. IV, 18.

Avots: ME I, 495

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

glãstulĩtis ,* fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

[guotuļē̦ns, = Demin. von guovs.]

Avots: ME I, 692

‡ grābstulis,

1) wer lange Finger hat, zu slibitzen pflegt
Diet.;

2) = grābsteklis 2 Pēt. Av. I, 158.

Avots: EH I, 400

‡ grîtuls Nautrēni, etwas radförmig Zusammengerolltes: satīt lûkus, virvi grītulā. suņa g. (ein zusammengerollter Hund) guļ skaidienī.

Avots: EH I, 407

ìetul˜kuôt, tr., hineindolmetschen, hineinschwatzen: ar tulkiem ietulkuoja mani jaunu tautiņās BW. 22885.

Avots: ME II, 84

‡ izkre̦tulât Iw., mit Hüfe eines kre̦tulis 1 aussieben.

Avots: EH I, 458

‡ iztulêtiês, zur Genüge ausgebreitet liegen (vom Flachs) Sessw.: lini labi iztulējušies.

Avots: EH I, 491

[iztulinât (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

iztul˜kuôt, tr., erklären, deuten: tu manas duomas pa+visam nepareizi iztulkuojis. ārste iztulkuoja puisē̦na smiešanuos par raudāšanu Aps.

Avots: ME I, 821

‡ iztulks, wer erklärt, deutet: zvaigžņu i..., var... nākuošus nuotikumus tasīt Pēt. Av. IV, S. 34.

Avots: EH I, 491

[iztuluôt (linus) Lis., Bers., = iztalināt.]

Avots: ME I, 821

‡ iztulzinât (?) Schwanb. "anschwellen machen": i. luopus.

Avots: EH I, 491

iztul`zis (Part. prt., li. = ištulžę̄s), aufgedunsen, angeschwollen: slīkuonis iztulzis. lielam brandavīna mīlē̦tājam vaigi iztulzuši C.

Avots: ME I, 821

‡ I iztulznât,

1) sich mit Blasen, Schwielen bedecken
Nötk., PV., (mit -ât ) Warkl.: ruokas iztulznājušas Nötk. Refl. -tiês,

1) = iztulznât Warkl.;

2) auseitern; auseiterud heilen
(intr.): tai rē̦ta izlulznājas Warkl. auguonis jau iztulznājies AP., Kacēni, PV.

Avots: EH I, 491

‡ II iztulznât (?) Geistershof, Lettihn, Stomersee, iztulznêt (?) Meselau "(sehr viel) austrinken".

Avots: EH I, 491

‡ iztutuļât Bērzgale "= izrikuôt": māte dē̦lu iztutuļāja uz ganiem. sieva vīru iztutuļāja uz patmaļām.

Avots: EH I, 491

‡ iztutulêt,

1) (weich, vorsichtig) loswickein, herauswickein
Bers.;

2) "lutināt" Bers.

Avots: EH I, 491

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

‡ kaitula BW. 26459 var., = kaitule (unter kaitulis).

Avots: EH I, 575

kaitulis: auch (mit ài ² Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 73, kaituls Wessen.

Avots: EH I, 575

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

‡ ķarstula (mit hochle. a aus e, ?) PV. "kas ķarstās".

Avots: EH I, 691

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

[kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kārtula ,* die Regel Dr.

Avots: ME II, 202

kãstulis Siuxt, = kãstava 1.

Avots: EH I, 606

‡ *katuls, erschlossen aus der Deminutivform acc. s. katuľeńi FBR. VI, 45 (aus Cibla), = katls 1.

Avots: EH I, 593

ķirtulis, der Schnepper (beim Aderlassen) N. - Sessau n. U., ķirtuoklis Oknist.

Avots: ME II, 385

klaîstulis ² (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209

kratulis,

1) eine Zitterkrankheit, das Zittern an allen Gliedern
Ar., C.;

2) = režģis C., RKr., X, 2.

Avots: ME II, 261

‡ kre̦tulât, -āju Iw., = kretulît.

Avots: EH I, 650

kre̦tulis,

1): auch Holmhof, Gold., Iw., Nogallen, Schwarden. Siuxt, Strasden, Windau: es šķitu kre̦tuli pie... sienas: tas bija Pēteŗa... kuņģis BW. 20155.

Avots: EH I, 650

kre̦tulis [Wandsen], kre̦tuls [li. krẽtalas] Nigr.,

1) Getreideschwinge, Riegensieb
[s. Bielenstein Holzb. 511]: labību kre̦tulā (kre̦tulī LP. VII, 1196) kre̦tulī, lielā, gaŗā sietā, kuŗu uzkaŗ pie piedarba durvīm Etn. III, 104;

2) ein Nimmersatt, Vielfrass:
tas jau gatavais kre̦tulis: kreš vai aizmigdamies Naud. kas tas kre̦tulis aiz galda sēdēja? Zu krēst, [d. dial. radel "Sieb", ahd. redan "sieben", li. krẽtilas "sito od. plewüu. a., vgl. auch le. kratît].

Avots: ME II, 274

krē̦tulis: auch A.- Autz.

Avots: EH I, 652

krē̦tulis U., = kre̦tulis.

Avots: ME II, 277

kre̦tulît, -ĩju, kre̦tuļuot, kre̦tuluot RKr. XVII, 34, kre̦tuļât, -ãju Gold., ar kre̦tuli sijāt: labību kre̦tulī kre̦tulā Etn. III, 104.

Avots: ME II, 274

kre̦tuls (unter kre̦tulis),

1): auch Frauenb., kre̦tuls BW. 20155 var.

Avots: EH I, 650

‡ ķùrkstulains ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708

‡ kurtulē̦ns Tdz. 51783, ein Jagdhundjunges.

Avots: EH I, 680

kutulis, ‡

2) "ein kitzliger Mensch"
Wizenhof.

Avots: EH I, 681

kutulis, eine Viehlaus. [Nach Būga РФВ‚. LXVI, 224 zu li. kuténties "sich mit dem Schnabel die Federn auflockern"; nach le. knislis "Staubfliege": kniest "jucken" zu urteilen aber eher zu le. kutêt. Vgl. auch skutulis und li. kutulys щекотка".]

Avots: ME II, 330

laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene ² I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]

Avots: ME II, 410

lìetulẽ̦ns Burtn., Dickeln, Roop, Segewold, für lietuvē̦ns.

Avots: ME II, 507

‡ meitulis Anekd. IV, 311, ein Mädchenjäger.

Avots: EH I, 797

‡ meitulītis BW. 8135 var. (aus Annenburg), = mètel(īt)is.

Avots: EH I, 797

me̦tule [?], der Kamm des Hahnes; Demin. me̦tulītes gaiļu piesīši, die Kresse Apšciems.

Avots: ME II, 608

‡ me̦tulis, fem. me̦tule Warkl. "eine unbeständige, leichtsinnige Person".

Avots: EH I, 804

mîkstulĩba, die Weichlichkeit: gļē̦va mīkstulība Sudr. E. pavedināt uz mīkstulību Purap.

Avots: ME II, 643

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

[mitulis "miteklis" Lindenhof.]

Avots: ME II, 639

mutulêt, ‡

2) "?": citi pa e̦ze̦ru mutulēja AP.

Avots: EH I, 837

mutulêt, -ẽju, s. mutuļuôt 1.

Avots: ME II, 676

mutulis,

1): auch (mutuls) Schwanb.;

2): auch Golg., Schwanb., Stomersee;

3): ūdens, dūmu mutuļi Oknist: ūdins jau mutuli sit, grìežas augšā mutulī Warkl. ūdens sit mutuļus (siedet)
Kaltenbr. ūdens vāruoties me̦t mutuli Saikava. kad putrai (vāruot) uzšausies kāds mutul(īt)is AP., Frauenb., Mahlup; "eine Welle" Mesoten;

5): pilsē̦tā bij liels m. ("daudzums") bēgļu Kand. kas tai mutulī (Häuflein) ir Lng. savācies kuopām ve̦se̦ls m. zalkšu Grob. uznāk tāds m. strazdu ebenda. knuži iet mutuļuos ebenda.

Avots: EH I, 837

mutulis (li. [mutulỹs "eine Welle, welche kochendes Wasser wirft"], mùtulys "Wasserblase"),

1) einer, der unverständlich spricht, ein Schwätzer, Fasler:
mutulis, kas vārdus pa muti valsta Etn. IV, 147. "ej nu mutuli!" uzsauc tādam, kam mute iet kâ šaudeklis Bers.;

2) die Radnabe
Mar., [Oppek. n. Bielenstein Holzb. 542], Glück I Kön. 7, 33, L. [ratu mutulī BW. 35218];

3) der Sprudel, Wirbel, die Wasserblase, Aufwallung des Wassers beim Kochen:
ūdens pastāvīgi griežas mutulī LP. VII, 492. e̦ze̦rs mutuļu mutuļiem vārijies VI, 757. ūdens katlā vārās mutuļiem. avuotiņš burbuļuojis, burbuļuojis, kamē̦r sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties, I, 143;

4) zur Bezeichnung stöbernder, wirbelnder Massen:
sniega m., Schneegestöber; pe̦lnu, smilšu m., Aschen -, Sandgestöber; dūmu m., die Rauchwolke. sniegs nāk mutuļiem. rūšu atliekās atsitas cietā, sasalušā sniega mutuļi JR. IV, 70. dūmi nāk pa skursteni mutuļiem. nuo pilsē̦tas paceļas dūmu mutuļi A. XI, 757. vējš dzina pe̦lnu mutuļus Vēr. II, 1368;

5) das Gewimmel:
čūskas ejuot... griezdamās mutuļi mutuļiem cita caur citu LP. VI, 229. iztraucē̦tās mušas vandās pa gaisu kâ pe̦lē̦ks mutulis Ve[r. I, 1395. visi nāca vienā mutulī A. XII, 368;

6) fig., der Strudel, Wirbel, Trubel:
visā šai jautrības mutulī Blaum. druoši viņš devās sadzīves mutulī LA. [In der Bed. 2 wohl zu mute; in den Bed. 1, 3 (woraus 4 und 5) und 6 nebst li. mùtulas "impetus" (bei Būga Aist. Stud. 174) wohl auf einer ähnlichen Lautgebärde beruhend wie z. B. la. muttīre "muck(s)en" u. a. bei Walde Wrtb. ² 498.]

Avots: ME II, 676

‡ mutuliski Schwanb., Adv., sprudelnd (?): ūdens varās m. vien.

Avots: EH I, 837

neàizmìrstele, neàizmìrstule, Vergissmeinnicht (myosotis palustris).

Avots: ME II, 706

nepratulis, f. - le, der (der) Unkundige, Unwissende, Hilfslose: es nelaimīga nepratule Lautb.

Avots: ME II, 728

[neprātulis, = nepratulis: ak, mazais neprātulis! Leijerk. I, 128.]

Avots: ME II, 728

nepustulis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch Grob. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 729

ne̦stules: auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH II, 20

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734

‡ nesuntulīgs zügellos (?): n. zieduoņa viesulis Janš. Bandavā II, 180.

Avots: EH II, 20

nesuñtulis ein zügelloseŗ unruhiger, ausgelassener, alberner Mensch: kuo tu te ieskrēji kâ nesuntulis? Nigr. [Kāds te kalngalā viesulis! kâ nesuntulis rauj, plēš un grūž! Janš. Dzimtene V, 404.]

Avots: ME II, 734

‡ nìkstulis ² Warkl., = nĩkulis.

Avots: EH II, 26

‡ nùotùlderêt ² Meselau, nuotul˜durêt Frauenb., (mit den Armen das Gleichgewicht haltend) hintaumeln: nuotuldurēju gan līdz durvīm, bet tālāku netiku.

Avots: EH II, 102

‡ nuotuli, = nuõtaļ: abas dienas cauri n. līst L. Av. n. Diet.

Avots: EH II, 102

‡ nùotùllêt ² Saikava, eine gewisse Zeit hindurch faulenzend (trödelnd) arbeiten: visu dienu nuotullēji, bet ne˙kā nepadarīji.

Avots: EH II, 102

nùotuñtulêt, tr.,

1) vertrödeln:
laiku;

2) vermummen, in viel Kleidungsstücke einhüllen:
bē̦rnu. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, sich vermummen.

Avots: ME II, 878

pãrtul˜kuôt, tr., übersetzen, verdolmetschen: rakstu nuo krievu valuodas latviešu valuodā. Subst. pārtulkuõjums, die Übersetzung; pãrtul˜kuôšana, das Übersetzen; pãrtul˜kuôtãjs, der Übersetzer.

Avots: ME III, 184

pasnatulis, ein einfältiger, dummerhafter Mensch Katzd.

Avots: ME III, 104

[pastulbs, ein wenig od. ziemlich stulbs: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 109

‡ pastule Mahlup, = pastala.

Avots: EH XIII, 177

‡ pasuntuls Lng. (unter "gan") ein Tölpel".

Avots: EH XIII, 177

[patulinât Lis., = patilinât I.]

Avots: ME III, 125

pe̦stulnieks Mag. XX, 3, 59, = pe̦stalnieks.

Avots: ME III, 204

pìetulinât Golg., pietuļinat Warkl., = pietilinât 1.

Avots: ME III, 306

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240

I pìkstulis ² : auch ("ein gewisser Fisch") Fest., Kaltenbr., Oknist; kâ pīkstuļi luocījās BW. 1, S. 945, № 4575, 6 var.

Avots: EH XIII, 240

I pikstulis ² Warkh., Warkl., Saikava, ein aalartiger Fisch U.; der Peizger Bers.; Steinsauger Döbner n. U.; "zivs ar strīpām" Domopol. zu pīkste I.

Avots: ME III, 231

II pĩkstulis C., ein weinerlicher Mensch: pīkstuļu mums ir visai daudz pasaulē Alm.

Avots: ME III, 231

piktulis, f. -le, der, die Böse, Heftige: viņa ātteica pikti.., piktulei nepateicu patiesību Zalktis v. J. 1908, № 4, 112. LP. I, 129: Piktulis, ein Hundename.

Avots: ME III, 213

pinkstulîgs, weinerlich: šis pinkstulīgais cālītis (von einem Kinde) MWM. v. J. 1899, S. 18.

Avots: ME III, 220

‡ piukstulis Segew., ein Küchlein.

Avots: EH XIII, 239

prātula;* das Sinngedicht, der Sinnspruch, die Sentenz: tas viņas kladē bija ierakstījis . . . pašdarinātūs mīlestības dzejuoļus un prātulas De̦glavs Rīga II, 1, 24. man uznāk trīsas nuo viņu sīkajām prātulām uņ patiesībām Zalktis v. J. 1908, S. 133.

Avots: ME III, 383

puntulis, einer, der vor sich hin murmelt, brummt Trik.

Avots: ME III, 413

rakstulis,

1) der Federhalter
Dr.;

2) die Schnauze eines Schweines
Serbigal.

Avots: ME III, 475

rātulis Wid., rātulĩtis U., rātuvĩtis (f. -te), ein Zänker, einer, der gern schilt, tadelt: nerājies, rātuvīte (Var. 1: kuo rājies, rāturti), neb es tava rājamā! BW. 23341 var.

Avots: ME III, 499

ritulis: naudas r. Preekuln n. BielU., eine Geldrolle. vaska ritulīši Janš. Bandavā II, 327, ein gewisses Muster (raksts).

Avots: EH II, 374

ritulis (li. ritùlis "Scheibe" Tiž. I, 401) U., Karls., rituls, Demin. auch ritultiņš, etwas Radförmiges od. rund Zusammengerolltes, eine runde Scheibe: tikām liecu bē̦rza rīksti, līdz saliecu ritulā (Var.: ritenī, gre̦dze̦nā) BW. 21827 var. ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu ritulī (ritulā BW. piel. 2 28, 2; Var.: kamuolā) 899, 3. matu bizes rituļa veidā uz galvas saspraust SDP. VI, 34. asti rituļuos mē̦tādams. čūskas rituļa vidū LP. VIl, 485. tē̦vs viņam uzšāva ar gruožu rituli Duomas II, 288. le̦ntas luokanums lauj viņu nuotīt ciešā ritulī Druva Il, 493. puķes griež savu ziedu rituli pret sauli Vēr. II, 412. rituļuos šķelt, in Scheiben teilen. vaska ritulis,

a) eine Wachsscheibe:
bitītēm nevarēju klētei durvu virināt: bij māmiņa ielikusi pūrā vaska ritu-liņu (Var.: ritulīli, ritenīti) BW. 7579. bit[i] ar vasku rituliņu (Var.: ritenīti) 13387, 7. bitiņ[a] (ne̦s) vaska ritulīti 13770, 1;

b) Kosewort :
brālīt, vaska ritulīt(i) (Var.: rituliņ)! BW. 17509: tauku ritulis, eine Talgscheibe N.-Autz n. U. - ritula bē̦rni Br. 687 "runde Kinder". Zu rist II.

Avots: ME III, 533, 534

rituls (unter ritulis): kāpuostiem lapas re̦dz jau griežamies ritulā Janš. Mežv. ļ. II, 484. ap galvu ... apaļuos rituluos satītās ... matu pīnes Līgava II, 156. (dzērves) griezās un vērpās gaisā ... ritulu rituliem Bandavā I, 94. vadmalas r., salmu r. (uz le̦ce̦kla) Dunika. orkāns uz riņķi vien iet un grìež visu ritulā kuopā Salis.

Avots: EH II, 374

‡ ruñtulis Salis "apaļš vīstuoklis": kad drēbe satīta rullī, kuoļi iekšā kâ runtuļi.

Avots: EH II, 385

‡ rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385

rutulis: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; 1): "rullis, iegare̦na bumba" Iw.: tauku r.; "apaļš kuoka gabals" Wessen; bē̦rns kā r. Oknist. rudzīti, rutulīti ("?") Tdz. 40138.

Avots: EH II, 386

rutulis,

1) ein rundes Stück Holz Wessen, ein Balkenende, ein runder Klotz;

2) "?": kuŗai meitai stāvu pupi, tai atjāja zābakiem; kuŗai gulu rutulīši, tai ar kārklu vīzītēm BW. 11982, 1;

3) rudzu rutulītis, = rudzu ruņģītis (s. ruņģis 2): jūs manu rudzu rutulīti nuogalinājušas LP. VI, 66, Etwa zu slav. rъtъ "Spitze, Schnabel, Anhöhe, Hügel"??

Avots: ME III, 565

same̦tulis: tādi same̦tuļi e̦sam, wir sind so viele in einen Raum gepresst Ringen n. U.

Avots: ME II, 684

sastulbuôt, betören: čigāns viņu sastulbuoja Lautb., Saikava.

Avots: ME III, 750

sastulbt, ‡ Subst. sastulbums, Betäubung, Verblüfftsein: neuztraucās par manu, sastulbumu A. Upītis Sm. lapa 114.

Avots: EH XVI, 452

sastulbt, intr., ganz betäubt, verblüfft, geblendet werden Sonnaxt: viņš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. 1I, 31. Maigais tâ sastulba, ka tik... paplēta muti un vairāk ne˙kā A. XX, 49.

Avots: ME III, 750

satulinât Lis., = satalinât.

Avots: ME III, 767

satulkāt "?": man[i] suņi ir apstājuši kâ vienu briežu māti. tie krustā man[i] piespieduši, pēc tā tie satulkāti Diez; "ar dulakām saspaidīt, samīcīt" Nötk. (in dieser Bed. wohl auf r. толкáть "stossen" beruhend).

Avots: ME III, 767

satul˜kuôt, Refl. -tiês: sich verständigen: ar Lušķi nevar ne˙kâ s. Janš. Līgava I, 361.

Avots: EH XVI, 458

satul˜kuôt, tr., übersetzend, (eine Schrift) auslegend zur Erfahrung bringen: policists... nuo Aizupa rakstiem satulkuojis briesmīgas lietas De̦glavs Rīga II, 1, 190. Refl. -tiês, richtige Abrede mit einander nehmen L.

Avots: ME III, 767

‡ satulpîtiês, sich versammeln, sich zusammendrängen: ja baznīcā ir kāda svē̦tku diena, tad uz tuo dienu parasti visi satulpās, bet parastajās svētdienās baznīca tukša N.-Peb. šaurajās ustabās ... tik daudz cilvē̦ku nevar ne˙maz lāga s. Austriņš Raksti VII, 226. te dažreiz satulpījās vai visa klase skuolē̦nu 326.

Avots: EH XVI, 458

satulznât: satulznājusi ruoka C., Prl., Serben, Sessw.

Avots: EH XVI, 458

satulznât, sich mit Blasen bedecken.

Avots: ME III, 767

‡ satulznîtiês N.-Peb., = satulznât.

Avots: EH XVI, 458

‡ satulˆznuôt ² Dobl., (mit ùl ² ) Meselau, = satulznât.

Avots: EH XVI, 458

satuntulêt U., satuntuļuôt AP., Selsau, Kerstenbehm, Golg., satuntuļuot Salis, tr., eintunteln, stark, fest einhüllen, umhüllen U.: savīstīja mani siltās se̦gās, iesēdināja tâ satuntuļuotu kamanās D. Kleinb. J. 76. lakatuos satuntuļuotām dāmām Eglītis Zilā cietumā 33. Refl. -tiês (satuntuļuôtiês Mitau [mit un ² ], Nerft), sich stark, fest einhüllen, umhüllen, sich vermurnmen: es e̦suot satuntulējies kâ ve̦ca bāba. A. v. J. 1896, S. 749.

Avots: ME III, 767, 768

se̦stulis: auch Ramkau.

Avots: EH XVI, 479

se̦stulis C., Bers., Saikava, Lös., Druw., Sessw., Heidenfeld, Schwanb., Stomersee, Aahof, A. v. J. 1901, S. 609, se̦stuls U., ein Getreidemass (1/6 Lof): ļuoti daudz graudu: 3 līdz 6 se̦stuļi D. linu . . . bij izsējis gan˙drīz četrus se̦stuļus plē̦sumā Plūd. LR. III, 74. iemēruojis saimniekam vienu se̦stuli LP. V, 399.

Avots: ME III, 821

se̦stuls, ein Sechstel U.

Avots: ME III, 821

sē̦tulīte "?": zila, zaļa, raiba sētulīte Br. 75.

Avots: ME III, 834

sîkstulĩba,

1) die Zähigkeit:
ar lielākuo sīkstulību pieķerties savai dzīvībai Purap.;

2) der Geiz:
aiz sīkstulības aprakuši naudu zemē LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 853

sîkstulis Prl., ein Karger, Geiziger U.: Sprw. sīkstulis mūžam nabags.

Avots: ME III, 853

sîkstulis: auch Borchow; neskaiti, sīkstuli, kūmiņu naudu! BW. 1780. ,

Avots: EH II, 492

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866

skaitulîgs: ", boshaft, zornig" ME. III, 867 zu ersetzen durch "Lis., jähzornig, aufbrausend".

Avots: EH II, 498

skaitulîgs, boshaft, zomig: ve̦cā lorda skaitulīgais prāts palika arvienu juo nepane̦samāks A. v. J. 1893, S. 212.

Avots: ME III, 867

skaitulis: fem. skaitule BW. 26459.

Avots: EH II, 498

skaitulis (f. -le) Celm., ein schnell Erzürnter, Verärgerter: apskaitus skaitulītis BW. piel. ² 207161.

Avots: ME III, 867

šķīstule, eine Keusche: ak tu, mana stingrā, blēdīgā šķīstule! Veselis Netic. Toma mīlestība 150.

Avots: ME IV, 50

skre̦tulis "ein abgelumpter, verfressener Kerl" Grünh. Nebst *skrast und *skrest wohl zu li. skrèsti "sich mit einer trockenen Kruste beziehen", suskrèsti "sich mit schorfartigem Schmutz bedecken" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 578).

Avots: ME III, 891

I skre̦tulis: "nuoķepis clivē̦ks" Mesoten.

Avots: EH II, 509

‡ II skre̦tulis Granh., = kre̦tulis 1.

Avots: EH II, 509

‡ III skre̦tulis Grünh., ein geschwätziger od. redseliger Mensch.

Avots: EH II, 509

‡ *IV skre̦lulis, = skretele (?): kal man dzelžu skre̦tulīšus (Var: ritenīšus)! BW. 15932, 3 var.

Avots: EH II, 509

‡ skritulaiņi Zvirgzdine, radförmig gemusterte Handschuhe.

Avots: EH II, 510

skritulis: auch Borchow n. FBR XIII, 26, Lubn. n. FBR. XVII, 127, Višķi n. Ceļi IX, 401,

1): auch (Wagenrad)
Auleja, Bērzgale, Kaltenbr., Liepna, Lixna, Pilda, Warkl., Zvirgzdine: par vienu skrituli pus˙uotra dāldera BW. V, S. 224. četri uoša skritulīši Tdz. 54716. brauce ratuos ar kuoka skrituļiem FBR. XX, 157 (aus Līvāni). mun savi zirgi in skrituļi (Wagen) Jauns. Raksti VIII, 318; "ritenis bez luoka apkaluma; nuo viena gabala apliekts bē̦rza kuoka luoks" Druw.; "apaļa ripa, skriemelis" Salis: ratam vidū tāds s., un tur ir rata spieķi iekšā; ein altes od. zerbrochenes Rad (und überhaupt ein "alter" Gegenstand; zuweilen auch ein neuer, aber beschädigter Gegenstand) Seyershof;

2): auch (nur wenig und scherzweise gebraucht)
AP.;

6): ik dziesmiņu izdziedāju, ik satinu skritulī BW. 899, 3;

9): "-wirbel" ME. ul, S94 zu verbessern in "-wirbel";
‡

11) skritulīši "Röllchen, an denen die Hevelten hängen"
BielU.

Avots: EH II, 510

skritulis (li. skritulys "der Kreis, die Kniescheibe") Karls.,

1) skritulis Deg., Zaļmuiža, Nerft, U., Eversmuiža n. FBR. VI, 32, Bielenstein Holzb. 385, skrituls Warkh., skritelis SDP. III, 19, Glück, skritels Manz., das Rad, Wagenrad:
ratu skritelis Glück Jesaias 28, 27. līkstains skritulis, das Bügelrad Bielenstein Holzb. 543. skrituļa rumbā LP. VI, 68. cik suola par šiem ratiem ar... kaltiem skrituļiem? Janš. Bandavā I, 3. nuogrūde... skriteļus nuo... ratiem (stiess die Räder von ihren Wagen) Glück II Mos. 14, 25. gudrs ķēniņš iztre̦nc . . . bezdievīgus un ve̦d ... skriteli pār tiem (bringet das Rad über sie) Spr. Sal. 20, 26. - (fig.) mēģina pieturēt cilvēces attīstības skrituli Kundziņš Kronw. 147;

2) das Spinnrad
U.;

3) skritelis Glück, die Töpferscheibe
Glück: viņš (= puodnieks) darīja kādu darbu uz . . . skriteli (er arbeitete eben auf der Scheibe) Jerem. 18, 3;

4) Plur. skrituļi, Rollschuhe:
skrituļu skrējēji, Rollschuhläufer Latv.;

5) skrituls Lasd., ein Kinderspielzeug, bestehend aus einer an einem Stöckchen befestigten, sich drehenden Scheibe;

6) auch skritelis, etwas Radförmiges od, rund Zusammengerolltes, (skritulis) die Scheibe Deg.: pārnesis skritel[i] maiz[e]s BW. 2902, ein rundes, radförmiges Brot. atplēš vairāk skrituļu tāšu LA. vaska skritul(i)s,

a) eine Scheibe Wachs;

b) als Kosename:
brālīt, vaska skritulīti (Var.: skrituliņ, ritulīti)! BW. 17509 var. - milzu skrituļiem man lēca čūska klāt Mācītāja meita 50;

7) übertragen, das Rad:
vecene... pruom kâ devītais skritulis LP. VI, 528. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: maisās kâ piektais skrituls Etn. II, 110;

8) Demin. skrituliņš, der Hauslauch (sempervivum tectorum)
U., Mag. IV, 2, 47; sempervivum soboliferum Sims. Kronw, n. RKr. III, 72;

9) skritulis, ein Wasserstrudel, - wirbel
Neuhausen;

10) rullis, Feldwalze
Salgaln. zu li. skritùs "kreisrund", skrýtis "Radfelge", skriẽsti (prs. skriečiù) "im Kreise herumdrehen", apr. scritayle "Felge", an. skriđr "Lauf", ae. skrid "Wagen" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 571; zur Wurzel von skriet.

Avots: ME III, 894

skritulnieks "Rademacher" St.

Avots: ME III, 894

‡ skrituls,

1) ein Wagenrad:
ratiem varbāt kāds s. saplīsis Janš. Dzimiene II, 273;

2) die Locke
(?): augat, mani gaŗi mati, griežatiesi skritulā! BW. 5498 var.

Avots: EH II, 510

‡ skutuliņš Perkunen n. FBR. XVIII, 132, eine Muschelschale. Zu skutuls.

Avots: EH II, 517

I skutulis: ein hölzernes Schüsselchen Iw.; kuo vandi ... viscaur skutuli? Tdz. 56940. nekac[i] ... pār skututim! BW. 35174 var. zupa vien skutulī 19306.

Avots: EH II, 517

I skutulis, s. skutuls.

Avots: ME III, 908

II skutulis Planhof, ein Rasiermesser.

Avots: ME III, 908

III skutulis: svārciņi skutuļu pilni Tdz. 58316.

Avots: EH II, 517

III skutul(i)s, s. skutele.

Avots: ME III, 908

skutuls: eine Schüssel, in der man das Essen auf den Tisch legt Grob.; eine kleine Schüssel Grenzhof (Kr. Mitau); ein beliebiges Gefäss (meist ein kleines) Siuxt; kas manu skutulu izrušinaja? BW. 19320. nekaci ... par skutuliņu! 35174. ar savu skutulu pie visa katla Suitu k., No 327.

Avots: EH II, 517

skutuls U., Manz. Lettus, Rutzau n. FBR. VIII, 141, Nidden, Lasd., skutulis N.-Sessau n. U., Schrunden, skutelis Tahm. n. L., U., eine Schüssel; skutuls Mar., skutuliņa Bērzinš, eine kleine Schüssel; skutulis Manz. Lettus, PlKur., eine breite, flache Schüssel; skutulis, ein Töpfergeschirr überhaupt Schrunden; skutuls, ein hölzernes Schüsselchen, ein kl. hölzernes Gefäss Grünh.; skutelis, skutulis, eine (früher im Gebrauch gewesene) kleine, gedrechselte od. geschnitzte Schlüssel, ein solcher Teller Siuxt, an d. unteren Windau n. Bielenstein Holzb. 283, ein gedrechseltes hölzernes Schüsselchen Edwahlen n. U.; skutulis Kalleten, skutuls Dunika, eine grosse Lehmschüssel; skutuls "ein Behältnis, worin man Butter für den Weg mitnimmt" Katzd.: nuomazgāt skutulus, kannas un citus traukus un rīkus BW. III, 1, 80. skutulā iesmē̦lusi, izne̦s . . . bruokasti Janš. Bārenīte 5. dabuon jel lielāku bļuodu! kâ lai nu izlaista ēdienu pa skutulu skutuliem? Naud. suņi laka skutulā VL. Nebst li. skutùlė "hötzerne Büchse" und skùtulas "lauknešė" (s. Būga KSn. I, 283) aus mnd. schuttet "Schüssel".

Avots: ME III, 908

sliktule, ein schlechtes Weib: Mārtiņš, labs vīrs, gaili kāva vakarā, Katriņa, sliktule, vistu cēla pe̦lnuos BW. 30225 var.

Avots: ME III, 932

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

‡ II šmaũkstulẽ̦ns Nötk. "sīks dzīvnieks, kas šmaukstina".

Avots: EH II, 648

‡ šmukstuls Druw., eine Handspritze aus einem Pflanzenstengel.

Avots: EH II, 649

šmurkstulis,

1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;

2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.

Avots: ME IV, 87

spĩkstulẽ̦ns C., der Piezker Peb. n. U.

Avots: ME III, 1003

spīkstulis,

1): ein aalartiger, im Schlamm hausender Fisch (zum Fangen anderer Fische gebraucht)
AP. (mit ĩ ).

Avots: EH II, 553

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis ² Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

‡ spītulis, ein Trotzkopf: būsim vienu spītuli izmācījuši par cilvē̦ku Sārts Str. 172.

Avots: EH II, 554

spituls, ein Spitzbube Salis n. U.; wohl zu spitālis.

Avots: ME III, 1000

spraustulis Walk n. U., = spraustava.

Avots: ME III, 1014

špurkstuliņš Erlaa n. Etn. I, 46 "ein Mensch, der unnütz lärmt" Kand. n. Etn. I, 58.

Avots: ME IV, 102

stâstulis ² Karls., f. -le, der (die) zu erzählen pflegt; stāsti, stāstulīte, kuo redzēji ganiņuos! BW. 2617, 8.

Avots: ME III, 1051

stulˆbaiņi ² Bauske, = stulpaiņi.

Avots: ME III, 1102

‡ stulbausis A.-Schwanb. "ar stulbām, nedzirdīgām ausīm".

Avots: EH II, 593

stulˆbe ² : zur Bed. vgl. auch akls ‡ 4.

Avots: EH II, 593

stùlbenis ² ,

1): "stulbs (negudrs) cilvē̦ks" Bers., Lubn., Odziena, (mit "ul˜" ) Schujen, Waidau, (mit ùl ) Kolberg, Nötk., (mit ul ) Ermes; s. tāds! cilvē̦ku valuodu nesapruot A. Upītis Pirmā nakts 425; "stulbs zirgs" Bers.; "stulbs dzīvnieks" Kolberg; ‡

2) "?": galms šaušalu stulbenī sastindzis vē̦ruoja Līg. medn. 180.

Avots: EH II, 593, 594

‡ stulˆbêtiês ² Frauenb., im Dunkel arbeiten: kuo es pa nakti stulbēšuos!

Avots: EH II, 594

stul˜binât: (mit ùl ² ) "maldināt, apdullināt" Lubn., "mulsināt" Odziena, (mit ul˜ ) Schujen, Smilten, "stulbu padarīt" (mit ùl ² ) PV., (mit ùl) Nötk.; spuožās vizmas stulbināta, galva nuoslīgst apskurbusi Rainis Dz. un d. III ² , 15.

Avots: EH II, 594

stulbiņi: "Versteckspiel" und "Versteck" ME. III, 1102 durch "Blindekuhspiel" resp. "Blindekuh" zu ersetzen!

Avots: EH II, 594

stulˆbuoņa ² : kas tas par stalbuoņu! Apsk. 1903, 32.

Avots: EH II, 594

stulˆbuoņa ² comm., verächtl. Bezeichnung für einen Kurzsichtigen Nigr.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ùl ² ) Sessw., Golg.

Avots: ME III, 1103

stùlbuôt: zibšņi vairs nestulbuoja acis Jauns. Raksti VII, 119.

Avots: EH II, 594

stùlbuôt C., blenden, betäuben, verblenden, dumm machen L., U.: dāvanas stulbuo vis˙gudrākuos Lapsa = Kūm. 182.

Avots: ME III, 1103

I stùlbs,

1): auch AP.; guotene palika stulˆba ² , - ne˙maz nevarēja redzēt Frauenb. skrien stabam virsū kâ s. (mit ulˆ ² ) Strasden. pustumša istaba ar stulbiem luogiem Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. stulbais (der geblendete)
brālis Pas. VIII, 360 (aus Sassm.). zirgus mainījām: ... stulbus uz redzīgiem Tdz. 54593. stulbu kuili 44158. akli, stulbi BW. 2453 var.; ‡

2) "?": Stulˆbais ² e̦ze̦rs Plvv. I, 123, 199, 209, 233, Stulbais dīķis 149, (mit ulˆ ² ) 159, Stulˆbā ² ace (bezdubenis) 158, Stulbais valks 141, Stulbais lauks 143, Stulˆbā ² dim̃žava (eine Wiese)
174, Stulˆba ² pļava 221, Stulˆbais ² kakts 229, Stulˆbais ² lĩniņš 266; vgl. auch Stulˆbe̦ze̦rs ² 185. Zur Bed. vgl. Aklais e̦ze̦rs Lvv. I, 76 u. a.

Avots: EH II, 594

I stulbs C., Neuenb, stul˜bs Serbigal, stùlbs ² KL., Lös., Nerft, die Blindfliege Dunika. pa stulˆbuo ² pusi sviest, von der unsichtbaren Seite werfen Wahnen. pa stulbuo pusi tuo dabūju. juo viņš nāk ve̦cāks, juo paliek vienmē̦r stulbāks MWM. v. J. 1897, S. 102. tu esi tīri stulbs, ka visu raksti, kuo mēs te pļeperējam Saikava. stulbā de̦sa Frauenb. der Blinddarm. Dieses stulb- (wozu auch stulbs II - IV und slav. "Pfahl") aus stelb- (in stilbs u. a.). stub- (in stuburs u. a.)? Oder (s. Trautmann Wrtb. 290 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21, Persson Beitr. 426 f., Būga KSn. I, 264 und 285 f.) ist -ul- aus ide. -ol- reduziert?

Kļūdu labojums:
Frauenb. der Blinddarm = Frauenb., der Blinddarm

Avots: ME III, 1102, 1103

II stulbs,

2): ruokas s. (Unterarm)
Kurmene;

3): auch Dobl. (mit ul˜ ), Aahof, Pinkenhof; zeķes s. jeb stulbiņš Kurmene.

Avots: EH II, 594

II stulbs (li. stulˆbas, slav. stъlbъ "Pfosten"),

1) ein Pfosten
Kaltenbrunn n. U.;

2) das Schienbein, die Wade
(mit -ulˆ ² ) Bauske;

3) ein Stiefelschaft
(mit ul˜ ) Neuenb. Zu stulbs I; nur in der Bed. 1 vielleicht nebst estn. tulp (gen. tulba) "Pfosten" aus aruss. стлъбъ "Pfosten" entiehnt.

Avots: ME III, 1103

III stulˆbs Saikava, ein Haus ohne Dach; wohl zum Vorigen.

Avots: ME III, 1103

IV stulbs, lahm (?) VL. n. U.; zu stulbs I.

Avots: ME III, 1103

štulˆbs ² : auch (mit ul) Frauenb.

Avots: EH II, 656

štulbs ² Dunika, = stulbs I: vai tu štulbs! (Ausruf der Verwunderung) Dunika. va štulbs, kas par auku! Janš. Dzimtene V, 407.

Avots: ME IV, 104

stùlbt: auch (mit ul˜ ) PS.

Avots: EH II, 594

stùlbt C., stulbstu, stulbu, blind werden U.; betäubt, verblüfft werden U., LKVv.: man visi prāti stulbst Asp. Zu stulbs I.

Avots: ME III, 1103

stulbums, die Blindheit; die Betäubung, Verblendung U.

Avots: ME III, 1103

stulburis, ein Stolperer LKVv.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ul˜ ) Grünwald; zu stulbinâtiês.

Avots: ME III, 1103

stulbur˙uôt, stolpern Wid.

Avots: ME III, 1103

‡ stùlčuks ² Kalupe, Warkh. n. Ceļi VIII, 226, eine Art Kuchen aus Erbsenmehl.

Avots: EH II, 594

‡ stulˆdza ² Neuhausen, (mit ul ) Alschw., = stulˆdze ² .

Avots: EH II, 594

stuldzaîns, = tulznains: stuldzainas ruokas Dond.

Avots: ME III, 1103

stulˆdze ² : auch Pussen, Rojen.

Avots: EH II, 594

stulˆdze ² Matkuln, Turlau, Dond., Wandsen, Neuhausen, stuldze Etn. IV, 38, häufiger der Plur. stuldzes Pilten, Kabllen n. U., Libau, Frauenb., = tulzna; die Eiterbeule V.: es tâ strādāju, ka man stuldzes plaukstas Dond. mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvē̦kam nav jāduod uguns, lai bē̦rnam neme̦tas uguns stuldzes BW. I, S. 192. Vielleicht (nach Leskien Nom. 257) zu 11, stulgùs "länglich rund" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 645).

Avots: ME III, 1103

stuldzums, = studzulms 2: jāņuoglāju ve̦cie stuldzumi Baltpurviņš Zalktis I, 114. Dürfte eher aus studzulms umgestellt, als mit mengl. stalke "Stengel, Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) verwandt sein.

Avots: ME III, 1103

‡ stulmaiņi, Schaftstiefel (?): stulmaiņu nuomaukšana un ... kurpju uzaušana A. Upītis Sm. lapa 309.

Avots: EH II, 594

stulmājs, ein hoher Baumstumpf Wid.

Avots: ME III, 1103

stulmenis, ‡

2) "ein kleines, längliches Stück von einem Schinken"
(mit ulˆ ) Bers.; ‡

3) der Stiefelschaft
(mit ulˆ ² ) Schibbenhof, (mit ùl) Nötk.; der Schaft eines Strumpfes (mit ùl ² ) Bewershof; "adīta uzmava, kuo uzmauc uz stulmä (mit ul˜ ) PV.; "adīts ruoku stilbu sildītājs" N.-Peb.; Schaftstiefel Bers., (mit ul˜ ) Schujen, (mit ùl ² ) Grawendahl, (mit ulˆ ² ) Widdrisch; ‡

4) Schimpfname für einen Lümmel
Widdrisch.

Avots: EH II, 594

stulmenis "?": jūs ar saviem bezspē̦ka stutmeņiem apsviedīsiet galdu Purap. 106.

Avots: ME III, 1103

stulˆmis ² (unter stulˆms): Beinknochen des Pferdes BielU. (mit ul ); Stiefelschaft; "rumpis, stāvs" Nötk. (mit ùl ); zeķes s. Kalupe.

Avots: EH II, 594

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ulˆ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ulˆ ² ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594

stulˆms Kl., C., Kr., Smilten, stulˆms ² Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stulˆms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. ² 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ulˆ-) PS., Ermes, Jürg.; stulˆms Saikava, Warkh., stulˆmis ² Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ulˆ- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ulˆ-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ulˆ- ² ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stulˆms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stulˆms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104

stulpača, comm., einer, der unbeholfen geht: stulpača, kur nu čāpā! Alksnis - Zundulis. Zunächst aus d. Tolpatsch.

Avots: ME III, 1104

stulpačât, -ãju, unbeholfen gehen: stulpačā kâ kliba vista Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1104

stùlpaiņi ² : auch Bers., Fehteln, Kalz., Lubn., Meselau, Sessw., (mit ulˆ ² ) AP.; möglich ist auch der Sing. stulpainis für éinen Schaftstiefel.

Avots: EH II, 594

stùlpaiņi ² Golg., Lis., Saikava, stùlpaiņi zābaki Jürg., Schaftstiefel: apvilkt stulpaiņus kājā Ar.

Avots: ME III, 1104

stulpe,

2): lielu, pliku kaulu - visu guovs stulpi Pas. IX, 425. (zirgam) aste nuogriezta līdz stulpei A. Upītis Pirmā nakts 241; "kājas stilbs, kam pē̦da amputē̦ta" (mit ùl ² ) Gr.-Buschh., Pilda, Warkh.; ein Arm, dessen Hand amputiert ist
(mit ùl ² ) Gr.-Buschh., Pilda, Warkh.: jī gūn bē̦rnu ar tām pašām stulpēm, te uz reizes ruokas jai ataug Pas. IX, 205 (aus Lettg.);

3): auch Pilda; ‡

4) stulˆpīte ² AP. "nuo vilnas dzijas adīts uzmaucamais ruokas stilbam".

Avots: EH II, 594

stulpe,

1) "?": galda stulpe bija ve̦cuos laikuos labi pagarš kuoks, pie galda gala stāvu pietaisīts BW. I, S. 193;

2) der mittlere Beinknochen (mitsamt dem Fleisch) bei Tieren
Wessen: cūkas stùlpi ² putrā izvārīt Gr. - Buschh.; "= stelpe" (mit -ùl- ² ) Warkh. Pilda, Zvirdzine;

3) = zeķes stulms 4 Peb. Zu stulps.

Avots: ME III, 1104

stulpane, die Päonie (paeonia officinalis) Mag. IV, 2, 51 aus Preekuln, U. Nebst (oder durch?) li. tulpona aus d. Tulipan "Tulpe".

Avots: ME III, 1104

stulpeniẽks,

2): auch (mit ùl ² ) Bers., Kalz., Stockm.; ‡

3) jem., der Schaftstiefel anhat
(mit ùl ² ) Lubn.

Avots: EH II, 594

stulpeniẽks,

1) ein 2 Lofstellen grosses Feldstück, das mit Pfosten
(stulpiņi) begrenzt ist U.;

2) ein Schaftstiefel
(mit -ùl- ² ) Sessw., Golg., Schwanb.

Avots: ME III, 1104

štulpẽ̦ts, mit Stulpen, hohem Schaft versehen: Rīgas kungi štulpē̦tiem zābakiem BW. 33350.

Avots: ME IV, 104

stulpiņš, s. stulps.

Avots: ME III, 1104

stulpnieks, ‡

2) ein Schaftstiefel
(mit ùl ² ) PV.

Avots: EH II, 594

stulpniẽks "столбник" Wid.

Avots: ME III, 1104

I stùlps ² ,

1): "stabs" Auleja, Kaltenbr., (mit ul ) A.-Schwanb., Lixna, Pas. VIII, 395 (aus Izvalts), IX, 537 (aus Višķi); "vārtu stabs" Aahof: "re̦sns miets" Liepna; mūŗa stulpā apmūrē̦ts Pas. VII, 482 (aus Preiļi in Lettg.); stulpiņi "die Pflöcke od. Stützen, die vom Innem od. vom Äussem des Wagens die Seitenbretter stützend halten" Oppek. n. BielU.;

4): das untere (dünnere) Ende einer Schweinekeule
(mit ul) Kurmene; der Teil des Beines vom Knie bis zum Fuss Saikava;

5): zābaka s. (mit ulˆ ² ) AP., (mit ùl ² ) Fehteln, Heidenfeld, Kokn., Linden in Livl., Marzen, Meselau, Schwanb.; der Schaft eines Strumpfes
Fest., Saikava, (mit ulˆ ² ) Ramkau; "adīts ruoku stilbu sildītājs" (mit ul ) N.-Peb.; ‡

7) stulˆpiņš Strasden, eine Kartoffelstampfe.

Avots: EH II, 594, 595

I stùlps ² (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi ² Prl.,

1) stùlps ² N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps ² Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu ² zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi ² (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- ² ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl ² ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104

II stulps BW. 16421, 1 var. aus Lettg., = stuõps, Stof; hypernormal für ostle. *stuu̯ps < stūps < stuops, wie małka Zbiór XV, 193 für mauka "Hure" oder syłnys für syu̯nys < sūnas u. a. Le. Gr. 146.

Avots: ME III, 1104

stulˆte Lub., stul˜te Mat., der untere Teil des Hinterbeines; stùlte ² Odensee (in Sawensee und Kalz. angeblich: štùlte ² ), der untere Teil vom Bein eines geschlachteten Tieres. Aus stelte dass. mit dem u von stulms 3?

Avots: ME III, 1104

‡ stùltes ² Izvalts n. Ceļi VIII, 226, eine gewisse Speise (eine Art Kuchen) aus Erbsenmehl.

Avots: EH II, 595

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145

svè̦tulĩba,* die Scheinheiligkeit, Bigotterie, Frömmelei V., Dr.

Avots: ME III, 1156

svè̦tulîgs, scheinheilig: svē̦tulīga izlikšanās Kaudz. M. 66.

Avots: ME III, 1157

svè̦tulis,

3): auch (mit ê̦ ² ) Frauenb., Pinkenhof.

Avots: EH II, 617

svè̦tulis, f. -le,

1) ein Scheinheiliger
Wid.: bij palikuši par svē̦tuļiem, kuriem galve̦nā lieta bij ārīgā izlikšanās Latvju tauta XI, 1, 39. nevajaguot... cilvē̦kam būt tādam svē̦tulim Saul. Purvā 24;

2) der Betbruder
U.;

3) der Storch
Erlaa, Grünh., Kreuzb.

Avots: ME III, 1156

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662

švīkstulis* Wid., = šņācenis, ein Zischlaut.

Avots: ME IV, 119

svipstulis* A. v. J. 1887, S. 139 "sibilans".

Avots: ME III, 1160

‡ tan̂tulêt ² Seyershof, wanken, schwanken, taumeln: galvas vien tantulē pa vāģiem.

Avots: EH II, 666

I tītulis,

1) = tīsteklis 1 (mit î) Nötk.;

2) ein hölzernes Werkzeug, womit Garn aufgewickelt wird
Alksnis-Zundulis; ein dünnes und glattes durchlochertes Hölzchen, das beim Zwirnen gebraucht wird (mit ĩ) Schibbenhof;

3) die Rotunde
Grünh. (nur einmal gehört).

Avots: ME IV, 208

II tĩtulis, einer, der sich oft ärgert Walk; ein widerspenstiger, eingebildeter und schnell verärgerter Mensch Wrangelshof; "kas tītās" Widdrisch.

Avots: ME IV, 208

truntulains, truntuluots, masericht VL. n. Ar.

Avots: ME IV, 247

trùntuls ² Selsau "īss un re̦sns satīts priekšme̦ts": bē̦rns satīts kâ truntuls Druw. n. RKr. XVII, 83.

Avots: ME IV, 247

‡ tula AP. "tīteris" (ziemlich selten gebraucht).

Avots: EH II, 701

tulaîns "?": tulainie vīri Latv.

Avots: ME IV, 258

‡ tulapītis AP., ein kleiner, runder Pelz.

Avots: EH II, 701

‡ tulaps Sonnaxt, ein grosser, breiter Pelz. Vgl. talups und ‡ tulups.

Avots: EH II, 701

tulas, tulīte, der Urin (in der Kindersprache).

Avots: ME IV, 258

‡ tulât "?": kuo, zaķīt, tu tulā munas šņuores rugājuos? Tdz. 37241.

Avots: EH II, 701

tulbārds U., tulbārts Bielenstein Holzb. 610, der Dollbord des Bootes; tulbārts, die Dollen am Boot (?) L.

Avots: ME IV, 258

tùlcêtiês ² : auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 701

tùlcêtiês ² Nerft "sich ansammeln". Reimwort zu pùlcêtiês.

Avots: ME IV, 258

tulcis,

1) tulcis U., (mit ulˆ) Lennewarden,
(mit ulˆ ² ) Katlekaln, Üxküll ("zivs pare̦snu, strupu augumü), eine Art Fisch (Alant?), ein kleiner Alant Holmhof n. Etn. II, 113, Gründling Kurl. n. U.;

2) Demin. tulcītis, ein kleiner, untersätziger Kerl
U., Mag. XIII, 2, 49. Wenn mit ul aus reduziertem ol, etwa (vgl. auch tuļķis) zu russ. тóлокъ "Stampfe" u. a. (bei Ttautmann Wrtb. 321 unter tilkō "stosse").

Avots: ME IV, 258

tulˆderêt: auch (mit ùl ² ) Kalupe n. FBR. XVIII, 48 "?"

Avots: EH II, 701

tulˆderêt Meiran "undeutlich sprechen".

Avots: ME IV, 258

tulders, in der Verbind. tuldera valuoda, die Kindersprache Austr.; tulˆderis Meiran "wer undeutlich spricht".

Avots: ME IV, 258

‡ tulˆdêt ² , -u, -ēju Frauenb. "muldēt" (z. B. im Fieber) Diet.

Avots: EH II, 701

tulˆdinis, ‡

2) "šļupstē̦tājs" (mit ùl ² ) Oknist.

Avots: EH II, 701

tulˆdinis, einer, der sich nicht zurechtfinden kann, ein Unverständiger Gr.-Buschh.: palaiduši tādu tuldini uz pilsē̦tu, - kazi kur vēl paliks! vai tad šis pratīs ceļa paprasīt! Gr.- Buschh.

Avots: ME IV, 258

‡ tul˜durêt(iês) Frauenb., vom rechten Weg od. von der Furche (beim Pflügen) abweichen: kur tu eji? sāksi atkal tuldurēties bez ceļa!

Avots: EH II, 701

tule, die Tülle (an der Schaufel): šķipelei kātu iestiprina tulē Gr.- Sessau. Zu tulle II.

Avots: ME IV, 258

tule, s. tulle.

Avots: ME IV, 258

tulējs (mit ū ? ), = tuvẽjs: es dzīruos tālu iet. vējš iepūta, ve̦lns iegrūda tulējuos nāburguos BW. 16827.

Avots: ME IV, 258

tuleniẽks (mit ll?), ein Zollner Riga n. U.; tulenieka vieta, die Schösserei Brasche, - Vgl. tulleniẽks.

Avots: ME IV, 258

‡ tuleris Seyershof, eine runde, hohe Kopfbedeckung (aus einem Tuch angefertigt); ein hoher Hut.

Avots: EH II, 701

‡ tulêt, geweichten Flachs ausbreiten Diet. Refl. -tiês (s. ME. IV, 259): auch Auleja.

Avots: EH II, 701

tulêt (mit ll?), (mit Kraftmehl) stärken: vīriem ar apaļām, tulē̦tajām apkaklēm. kas stāvēja baznīcas luoguos Latv. Vgl. tullêt I.

Avots: ME IV, 258

tulêtiês Golg., = tulinâtiês I: lini tulējas.

Avots: ME IV, 259

tulˆgzna ² Siuxt, tulgzna U., tulgzns, = tulzna: kad ugunī spļaun, tad uzme̦tas uz mēles vai mutē tulgznas RKr. VI, 65. ar tulgzniem apaugt Seifert Chrest. II, 30.

Avots: ME IV, 259

tulˆgznaiņš ² Siuxt, = tulznains.

Avots: ME IV, 259

tu˙lìn (mit kurzem i) PS., Widdrisch, Wolmarshof, tu˙līn Bauske, (mit ĩ ) Dunika, tu˙līt Bauske, tuliņ. tulīņe̦s (mit betontem lī?) Rothof n. FBR. VIII, 129, tu˙lĩtâs Dunika, Adv., = tūliņ, sogleich, sofort: tad viņš tulin re̦dzē̦tu. kas tie devēji Alm. Kaislību varā 69. tu- wohl proklitisch aus tū- gekürzt.

Avots: ME IV, 259

‡ tulinâs Roop n. FBR. XV, 157, sofort.

Avots: EH II, 702

‡ tu˙lĩnās Puhren, Roop, sofort.

Avots: EH II, 702

‡ tuklinât, feist werden machen: kas juo tuklu tuklināja Tdz. 57117.

Avots: EH II, 700

I tulinât: auch Weissensee.

Avots: EH II, 702

I tulinât Fehsen, Fest., Geistershof, Kalz., Selsau, Sessau, Sessw., Vīt., = tilinât I 1: kad laukā linus pārāk ilgi tulina, lini sapakuluo Sessau. lini . . . jānuoguodē mārkā, lai tad pēc ar tulināšanu iet kâ iedams Vīt. 65. Refl. -tiês, ausgebreitet liegen (vom Flachs) Fehsen, Fest., Geistershof, Vīt.: linus izklāj laukā tulināties. lini tulinājas uz tula Vīt. Wenn mit u aus reduziertem o, zu tale II.

Avots: ME IV, 259

II tulinât Stockm., = tilinât II: bē̦rnu.

Avots: ME IV, 259

‡ III tulinât "?": tulks tulināja ilgu laiku, bet laikam maz kuo varēja izdabūt A. Upītis Laikmetu griežuos I, 91.

Avots: EH II, 702

tulis: izkaptes t. jeb ruokturis Grob.; pāte̦gas t. (das untere Ende des Stieles); dakšas t., šķupeles t., ilkses t.; vē̦rstuves t. ("dzelzs gals, kas uzmaukts uz vē̦rstuves kuoka") ebenda.

Avots: EH II, 702

tulis, ein knopfartiger Griff Jürg.: īle̦na kātam tulis. Vgl. tuļa 1.

Avots: ME IV, 259

‡ tu˙lite̦nās Roop, sofort.

Avots: EH II, 702

‡ tulĩte̦nās (wohl mit Betonung der 2. Silbe) Kand., sofort.

Avots: EH II, 702

‡ tulĩtis AP. "tīte̦rē̦ns" (selten).

Avots: EH II, 702

‡ tulka Strods Par. vōrdn. 177 "?".

Avots: EH II, 702

tulkât,

1) = tutkuôt 1: Tabita, tas ir tulkāts stirna Glück Apostelgesch. 9, 36. iekš citas valuodas tulkāta Apokr. S. ?9;

2) zu erschliessen aus satulkât.

Avots: ME IV, 259

tulkatnis L., Wid., = tulks.

Avots: ME IV, 259

tul˜kuôt, ‡

3) übersetzen.

Avots: EH II, 702

tul˜kuôt (li. tulkúoti "dolmetschen"),

1) tùlkuot (neben tul˜ks) N.-Wohlfahrt, dolmetschen, erklären
U.;

2) ausforschen, inquirieren
W.-Livl., Erlaa und Pussen n. U. Refl. -tiês, verabreden, unterhandeln U.

Avots: ME IV, 259

tulˆks, ‡

3) jem., der einem andern mit Tat od. mit Rat einen Dienst erweist
Seyershof. Vgl. zu diesem Wort auch Senn Observations on German loanwords in Lithuanian 2 (aus den Monatsheften für deutschen Unterricht 1938).

Avots: EH II, 702

tul˜ks,

1) der Dolmetscher
U: siržu tulks Kārstenis Gāju p. 61;

2) ein Kundschafter
(?): uz tulkiem es raudāju, ne uz īstu precenieku: kad tie tulki iztulkuoja, tad precēja precenieki BW. 23111. Wenigstens in der Bed. 1 wahrscheinlich nebst li. tùlkas und estn. tulk dass. aus aruss. тълкъ "Dolmetscher" entlehnt.

Avots: ME IV, 259

I tulle,

1) tulle Spr., Wid., (mit ul˜ ) AP., Arrasch, Dond., Drosth., Grünh., Jiirg., PS., Schibbenhof, Selg., Stenden, (mit ùl ² ) Bers., tule U., tullis Wid., tulla V., der Zoll (Abgabe);

2) tulle V., (mit ul˜) AP., (mit ùl ² ) Golg., tule U., tulis U., der Zoll (Mass).
Nebst estn. toľľ aus mnd. tol(le) "Zoll".

Avots: ME IV, 259

II tulle, die Tülle (z. B. an Mistgabeln u. a.) Stelp. Aus mnd. tulle "Röhre".

Avots: ME IV, 259

‡ III tulle, = tùole I (?): viena (scil.: meita) radze, uotra - t. (Var.: tuole, lauce) BW. 18314. 5.

Avots: EH II, 702

tùllenieks ² Sessw., der Zöllner.

Avots: ME IV, 259

tul˜les "eine Rüsche an Hauben" | Bauske. Wohl aus nd. tolle "Quaste, Krause" (bei Frischbier II, 405).

Avots: ME IV, 259

I tul˜lêt Schibbenhof, (mit ùl ² ) N.-Schwanb., (mit Kraftmehi gestärkte Halskrausen u. a. mit Hilfe einer Brennschere) falten, in Fatten, Falbeln legen: tullē̦tas apkakles Schibbenhof; tùllēta (zusammenrollen) papīru Golg.; tulˆlêt Kand., Stenden, (das Haar mit der Brennschere) kräuseln: tullēt matns. Aus nd. tullen "die Bänder und Spitzea einer Haube runden und steifen" (bei Frischbier II, 415).

Avots: ME IV, 259

II tullêt,

1) verzollen
(mit ul˜ ) Schibbenhof;

2) tr., Zoll zahten
Wid. Aus mnd. tollen "Zoll zahlen".

Avots: ME IV, 259

III tùllêt ² Saikava, arbeitend faulenzen.

Avots: ME IV, 259

‡ tùlliņa ² Saikava, eine kleine Tülle (?): akļiem ir tādas t., un bites ar me̦du sūc.

Avots: EH II, 702

I tul˜lis Bauske, Nogallen, der Ruderpflock, die Dolie: ieliec aires tulļuos! Bauske. Zunächst (wegen des t- ) wohl aus liv. toľľ "Ruderpflock".

Avots: ME IV, 259

II tullis, das breite Ende des Ruders, der Schaufel L. Aus liv. toll "Holz am Steuerruder".

Avots: ME IV, 259

tul˙lītās Remten, Talsen, Adv., = tu˙lin, tūliņ.

Avots: ME IV, 259

tùllīte ² Golg. "Unterarm ohne die (verlorene) Hand". Vielleicht mit ll aus ln; vgl. tulms und tulna I.

Avots: ME IV, 259

tullūzis, das Zolthaus Mag. XIII, 2, 59. Aus einem nd. *tolhūs.

Avots: ME IV, 259

tulmis RKr. III, 134, der Stummel.

Avots: ME IV, 259

tulms,

2): (jē̦ram) tādi tulmiņi (stulmiņi) vie[n] palikuši Pas. XV, 176.

Avots: EH II, 702

tulms,

1) der Rumpf ohne Glieder
Freiziņ;

2) ein Stumpf:
virskuoku galus jeb tulmus nuogludina A. XXI, 444; tulˆms C. "= stulˆms 1, tullīte".

Avots: ME IV, 259

tulmuîns "?": katru dziedzeri var salīdzināt ar tulmainu maisu.

Avots: ME IV, 259

I tul˜na Bauske, Kurs., Frauenb., das dünne Ende des Schinkens, der Schweinefuss; der Schenkel, das Bein überhaupt (verächtl.) Kurs.: rītvakar vārīsim tulnu Kurs. tulnu vakars, der letzte Abend vor Beginn der Fastenzeit, wenn tulnas gegessen werden Frauenb. - es tev tās tulnas nuositīšu! Kurs. Etwa zu alb. tuľ "Fleischstück ohne Knochen, Wade" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 709)?

Avots: ME IV, 259

II tul˜na (?) Rentzen, = tulzna.

Avots: ME IV, 259

tuluôt Bers., (Flachs) zum Bieichen aus breiten. Refl. -tiês Bers., Kl., = tulinâtiês I.

Avots: ME IV, 260

tulpa kažuoks Kaudz. Izjurieši 272, ein grosser, dicker Pelz Kronw. n. U. Beruht auf r. тулýп "Schafpelz".

Avots: ME IV, 259

tulpaîns,

1) befiedert:
tulpaiņas kājas, dick befiederte Füsse (bei Hühnern) Kronw. n. U.;

2) tulpains kažuoks "ein breiter, mit einem Gurt zu umgürtender Pelz"
(?) U.

Avots: ME IV, 259

tulpiņš,

2): auch (mit ul˜) AP.; ka neizbisē ar tiem tulpiņiem kādu luogu Austriņš, Raksti VII, 97.

Avots: EH II, 702

tulpiņš,

1) = vīvaļa, der Laufstock heim Garnwinden, Violchen;

2) ein Holzpflock (etwa ein Fuss lang) mit spitzen Enden, der beim "kačka" -Spiel gebraucht wird Gr.-Buschhof (mit ùl ² ). Vgl. stulps I.

Avots: ME IV, 259, 260

tulpis, in der Verbindung gailis ir tulpis, der Hahn ist ohne Schwanz Kronw. n. U.

Avots: ME IV, 260

tul˜pîtiês AP., Nötk., -uôs oder -ĩjuôs, -ĩjuôs, sich häufen U., sich ansammeln N.- Peb.: ap tuo vietu sāka cilvē̦ki tulpīties Sessw. kâ tagad uz galvas . . . pilsē̦tām visas zemes jaukums un gre̦znums tulpās, . . . J. Zvaigznīte 121. Anscheinend nebst li. tùlpinti "Raum schaffen" (bei Būga KSn. I, 264) zu russ. толпиться "sich häufen" (wenn nicht hieraus entlehnt), толпá "Haufe" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 317).

Avots: ME IV, 260

‡ tulˆpītis ² AP., ein Pelz.

Avots: EH II, 702

tul˜pši Ruj., die Stulpen, Manschetten.

Avots: ME IV, 260

tulpsis, der Stumpf (?): kājas nuosaldējis, ka tikai tulpši palikuši RA.

Avots: ME IV, 260

tuls "?": lini tulinäjas uz tula Vīt.; liniem ir labs tuls Kl., Bers., der Flachs ist gut gebleicht.

Avots: ME IV, 260

tul˜lšķẽres: n. Sehwers Unters. 146 aus mnd. tullschere.

Avots: EH II, 702

tul˜lšķẽres Schibbenhof, die Brennschere. Zu tulles.

Avots: ME IV, 259

tulsnaîns U., = tulznaîns, voller Blasen, Blattem.

Avots: ME IV, 260

‡ tulˆstpuķe ² Pussen, silene vulgaris.

Avots: EH II, 702

tulsums U., = tulzums, die Geschwulst.

Avots: ME IV, 260

tulū, Interj. zum Zusammenrufen des Rindviehs: tulū, guovis! tulū, vērši! Grünwald.

Avots: ME IV, 260

tulukšêt Salis, tulukšuôt ebenda, Fische (in der Nacht bei künstlicher Beleuchtung mit dem Fischeisen) stechen. Aus estn. tulu(k)sel käima "mit Feuer fischen".

Avots: ME IV, 260

‡ tulups Wessen, ein grosser Pelz. Aus r. тулуп.

Avots: EH II, 702

tuluzêt Stockm. n. Etn. I, 137, undeutlich sprechen, lallen (von Kindern gesagt).

Avots: ME IV, 260

tùlza: auch (mit ulˆ ² ) Zögenhof, (mit ul) Fehteln.

Avots: EH II, 702

tùlza AP., (mit ulˆ ² ) Segewold, = tulzna.

Avots: ME IV, 260

tulznaîns,

1) tulznaîns PS., tul˜znaîns Wolmarshof, tulzņaîns Vēr. II, 1223, voller Blasen:
tulznainas ruokas Purap. Kkt. 70; A. Upltis JR. IV, 37; Apsk. v. J. 1903, S. 531. nuo zemes sak atluobīties tulznainas pluoksnītes Būvmācība 74;

2) "?": tulznainas rīta debesis J. Kļaviņš. aizvien vairāk sabiezēja tulznainas debesis Plūd. LR. IV, 301.

Avots: ME IV, 260

tulˆze ² , ‡

2): = tùlzna Perkunen.

Avots: EH II, 702

tulˆze ² PlKur., die Galle; vgl. tulzt.

Avots: ME IV, 260

tulˆzenis ² Salis, = tulzna.

Avots: ME IV, 260

‡ *tulzinât, zu erschliessen aus ‡ iztulzinât.

Avots: EH II, 702

tulzis U., tulsis L., = tulzna.

Avots: ME IV, 260

tùlzna: auch Trik. (eine Brandblase), (mit ùl ² ) Kaltenbr., (mit ulˆ ² ) Seyershof; t. (> tūzna) mēles galiņā Tdz. 59661.

Avots: EH II, 702

tùlzna Arrasch, Jürg., Neuenb., PS., tul˜zna AP., Ermes, Wohlfahrt, Wolmarshof, tulˆzna Adsel, Serbigal, tùlzna ² Adl., Bers., Golg.,Gr.-Buschh., Kl., Los.,Nerft, Pilda, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., Zvirgzdine, tulˆzna ² Bauske, Kand., Kurs., Līn., Nigr., Pe̦nkule, Ruj., Salis, Segewold, Selg., Sessau, tulzna L., tulzne U., tulznis Elv., U., eine Brandblase, eine Blase überhaupt U.; eine Blatter U.: stipri strādājuot dabūju ruokās tulznas Nigr. saspiedu ruoku, iemetās liela tulzna ebenda. maizes tulznis "Brod-Blatterlein" Manz. Lettus. ja saulei kreisā un labā pusē ir tulznas ("?"), tad gaidāms slikts laiks Fest. Zu tulzt.

Avots: ME IV, 260

tulznaîns,

1): auch (mit ulˆ ² ) Dunika, (tulˆznaîņš ² ) Frauenb.

Avots: EH II, 702

tùlznât ² Warkl., = tulznît I.

Avots: ME IV, 260

‡ *II tulznât, zu erschliessen aus ‡ iztulznât II.

Avots: EH II, 702

tulznene, silene inflata Sem. Lub. n. RKr. III, 72.

Avots: ME IV, 260

‡ *tulznêt, zu erschliessen aus iztulznêt (unter ‡ iztulznât II).

Avots: EH II, 702

tulznît, -ĩju,

1) sich mit Blasen
(tulznas) bedecken (mit ùl) Jürg., (mit ùl ² ) Saikava: grūtā darbā ruokas sāk tulznīt Jürg. kad nātres sadzeļ ruoku, tad ruoka tulznī Saikava;

2) eitern
Gr.-Buschh. (mit ùl ² ): man izcelās auguonītis, un tas nu tulznī un tulznī Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 260

tulznuôt "?": kâ sasāpējuse vāts tulznuoja debesis tvīkdamas J. Kļaviņš.

Avots: ME IV, 260

‡ tulˆzuons ² Salis "tulzna".

Avots: EH II, 702

tulˆzuôts ² PlKur., gallig.

Avots: ME IV, 260

tùlzt: auch (mit ulˆ) Saikava. "ul ² " ME. IV, 260 zu verbessern in "ulˆ ² ".

Avots: EH II, 702

tùlzt (li. tul˜žti "weich werden, aufschwellen") AP., (mit ùl ² ) Golg., Gr.-Buschh., Sessw., Warkl., (mit ulˆ ² ) Segewold, -stu, -zu, schwellen. - Subst. tùlzums ² Sessw., Warkl., (mit ul ² ) Salis, Segewold, die Geschwulst U. Nebst tulzna, li. tulžìs "Galle" zu russ. тóлстый "dick" u. a., s. Būga KSn. I, 295, Trautmann Wrtb. 331 f., Prellwitz KZ. XLVII, 295 f., Torblsrnsson Slav. Bldrag 12 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 710.

Avots: ME IV, 260

tulžu ruoze, eine Krankheit Etn. II, 165.

Avots: ME IV, 260

‡ tùntula ² Nautrēni, eine kleine, feuchte Blase (Hautausschlag): tev piere pilna tuntulu.

Avots: EH II, 703

tuntulêt: auch (mit uñ) Salis, ("vairākkārt tīt") Seyershof. Refl. -tiês: "tūļāties" Seyershof. Was den Ursprung betrifft, verweist Sehwers Unters. 146 auf nd. tunteln "verwickeln ...; langsam und träge in der Arbeit sein, zaudern" (Versuch eines bremisch-niedersächs. Wörterbuches V, 132).

Avots: EH II, 703

tuntulêt, s. tuntelêt.

Avots: ME IV, 265

tuntulis,

1): ein unordentlich zusammengewickeltes Bündel, verwühlte Hede u. a.
(mit uñ) Seyershof; zusammengewickelte Kleider Sermus; ein eingewickeltes Kind ebenda;

2): ein Knoten im Garn
A.-Schwanb.;

5): "tūļīgs cilvē̦ks" (mit uñ) Seyershof; ein Dummkopf
um Talsen.

Avots: EH II, 703

tuntulis,

1) etwas Eingehülltes, ein Bündel Vīt., (mit uñ) Nötk., Ruj., Salis, Segewold, (mit ùn ² ) Schwanb.; ein (in viele Kleider) eingehüllter, eingemummter Mensch
U., Morizberg, (mit uñ) Arrasch, Bauske, Jürg., Ruj., Schujen, Widdrisch, Wolmarshof, (mit ùn ² ) Adsel, Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau: mazs bē̦rns satīts kā tuntulis Notk. ievainuotam kājas satuntulē̦tas tuntulī Vīt. savilcies, sasējies kārtu kārtām kā tuntulis ders.;

2) ein Klumpen, Kloss
(mit ùn ² ) Sonnaxt: putrā ir tuntuļi; ein Klumpen, Knoten im Garn BW. 25314, 12;

3) eine Beule:
tuntulis galvā nuo sitiena LP. VII, 201. viņam pierē tuñtulis Siuxt;

4) der Senker am Netz (ein mit Leinwand benähter Stein)
Bielenstein Holzb. 654;

5) ein Trödler, wer etwas ungeschickt, langsam tut
(mit un`) Bauske, Dond., Drosth., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Stenden, Wandsen, (mit ùn ² ) Adl., Bers., Gr.Buschh., Saikava, Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl.: stāv kâ tuntulis Jauns. III, 49; "ein (in sich) Verschlossener" Gr.-Buschh.: nuo tā tuntuļa par visu dienu labi ja kādu vārdu dzirdēsi Gr.-Buschh.; "wer eilig, ein wenig wackelnd geht". In den Bedd. 2-3 zu li tuntas "Haufe" (wohl mit nt aus mt)?

Avots: ME IV, 265