Paplašinātā meklēšana

‡ àizsmakulis Stelpenhof, jem., der schon seit längerer Zeit heiser ist.

Avots: EH I, 49

‡ akul Fil. mat. 31, = atkal, wieder.

Avots: EH I, 66

atpakuluôtiês, intr., ausfasern: luode... taisīta nuo ve̦sa bē̦rza puna...; samirkusi tā drusku it kâ atpakuluojas Jauns. Balt. gr. I, 197 [zu pakulas].

Avots: ME I, 181

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253

brakulaiņi (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2 var.

Avots: EH I, 237

brakulīši (unter brakalaiņi): BW. 28605, 2.

Avots: EH I, 237

[dakul˜t Drsth., schlagend od. rührend hinzutun: d. uolu pie zupas.]

Avots: ME I, 434

galpakulas, = galenes: māte nuobāla kâ ve̦cs galpakulu aude̦kls A. XVII, 869. galpakulas aude̦kls Karls.

Avots: ME I, 592

izpakuluôt, tr., von der Hede befreien: pavedienu.

Avots: ME I, 777

le̦pakule, le̦pukule, ein Starrsinniger, Launischer, Stutzer: bē̦rns, sadusmējies, grib saspītēt ar tuo, ka neē̦d; tē̦vs saka: ja tu ļe̦puosies, tad ne˙kā nedabūsi; le̦pakulēm ne˙kā neduod Hasenp. n. Etn. III, 65. pamanīju, ka šis le̦pukule pret jūsu pati pārāk uzmanīgs Lautb. Wohl zu le̦pns,

Avots: ME II, 452

pakulaîns, hedicht, voller Hede: pakulaini lini.

Avots: ME III, 50

‡ pakulājs "?": leviņa pakulājiem (aus Hede?) cicīšiem Tdz. 57094.

Avots: EH II, 145

pakulas (li. pãkulos), die Hede; galu pakulas, die schlechteste Hede BW. 25337, 2. viņš pinas kâ vista pa pakulām, er kann nicht von der Stelle kommen. nu bij uguns pakulās od. pie pākulām, nun war Öl im Feuer, nun war er Feuer und Flamme. tās bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. l, 74. Selten auch im Sing. pakula BW. 7011, 2, 3; pakuls L., St., BW. 7011, 5. [Wohl nebst li. nuokulos "die vom Flachs abgedroschenen Teile" und r. пáкля (aus *пакъля) dass. zu le. kult; wenn le. pakulas aus dem Slav. entlehnt wäre, müsste es langes ā haben; poln. pakuły dass. stammt wohl aus dem Li., vgl. auch Potebnja Знач. множ. числа в русск. яз. 24 f.]

Avots: ME III, 50

‡ pakulčinât, ein wenig kulčinât 1: pakulčināšu buteli - var˙būt ka alus vēl ir iekšā Warkl.

Avots: EH II, 145

pakulde,

1) ["papuode" Trik., Schujen]: labāk pirku vaska sveci nekâ skala gabalinu, ne tai dūmu istabā, ne uoglīšu apakšā (Var.: pakuldē) BW. 6948, 1. [virtuvē iemūrē̦ts puôds guovju ēdiena vārīšanai: tā vieta, kur zem šī puoda kurina uguni, ir pakulde jeb papuode Trik.;

2) "kabatas apakša"(?): viņam izplīsusi pakulde Nautrē̦ni.]

Avots: ME III, 50

‡ pakulinis Dunika, = pakùlniẽks 2; pakuliņus (heden) dvieļus Tdz. 48049.

Avots: EH II, 145

pakulis: auch Marienhausen.

Avots: EH II, 145

pakulis, der Iltis Mar. n. RKr. XV, 128, Karls.

Avots: ME III, 50

pakùlniẽks,

2): auch Seyershof.

Avots: EH II, 145

pakùlniẽks,

1) eine Person, die sich mit der Hede beschäftigt, Hede verkauft;

2) ein hedenes Gewebe:
pakulnieks - pakulu dziju aude̦kls Mar. n. RKr. XV, 128; pakulnieka uoderes A. XXI, 164; pakulnīcas (für schriftle. pakulnieces), Hosen aus Hede Lub.

Avots: ME III, 50

pakuluôt, Refl. -tiês: auch (mit -ât-) Linden in Kurl.

Avots: EH II, 145

pakuluôt,

[1) zu Hede machen:
nemākulīgs kulstītājs linus pakuluo Bauske, Sessau, Vīt. kuo tu tuo dziju pakuluo? Jürg.;

2) intr., hedicht werden]:
aude̦kla dzijas jāvelē ve̦cā mēnesī, tad nepakuluojuot Etn. II, 191, [Mar., Sessw., Serben, Segew., Ruj., Lems., N.-Peb., Bauske, Tals. u. a. - Refl. -tiês, hedicht, haarig werden Fest.: aukla sāk pakuluoties Jürg. sausi lini kulstuot pakuluojas Vīt.].

Avots: ME III, 50, 51

‡ pakulpuika Daugava 1936, S. 144, verächtlicher Name (ein Grünschnabel?).

Avots: EH II, 145

[pakulstît, pakul˜kstît ² Dunika, ein wenig (Flachs) schwingen: p. linus.]

Avots: ME III, 50

pakul˜t: jāpakuļ guodam jaunie rudzi Sieva 88.

Avots: EH II, 145

pakul˜t, tr., ein wenig schlagen, prügeln, dreschen, Flachs schwingen: bē̦rnu, rudzus, linus. šim gadam vien pakūlu (kungu riju), mazās māsas žē̦luodama BW. 31568, 1. būtu jel gājis un pakūlis drēbju linus! Kaudz. Refl. -tiês, sich eine Zeitlang durchschlagen, mühsam vorwärtskommen: viņi bija jau labi pakūlušies uz priekšu RA.

Avots: ME III, 50

‡ puspakulnieks Austriņš Raksti VII, 31, eine Art Gewebe.

Avots: EH II, 333

‡ puspakulu (gen. pl.), zur Hälfte aus Hede angefertigt (?): ar p. kre̦klu A. Melnalksnis Mazsalaca 49 (ähnlich Frauenb.). p. lindrakā BW. 23607, 1.

Avots: EH II, 333

rakuliņa, rakulĩte, die Grabende Beiname des Schweines im VL.: cūciņ mana, rakulīte (Var.: rakuliņ[a]), neej drauga druviņā! BW. 29I56.

Avots: ME III, 475, 476

rupjpakulu aude̦kls Dond., ein Gewebe aus grober Hede.

Avots: ME III, 563

sakulakuôt, tr., (tüchtig) mit Fäusten bearbeiten, Rippenstösse versetzen.

Avots: ME II, 658

‡ sakul˜čerêt Frauenb., fertigbuttern.

Avots: EH XVI, 420

sakulcinât: s. (ar karupti sakult) rūgušpienu Ramkau (mit ulˆ ² ).

Avots: EH XVI, 420

sakulcinât Konv. ¹ 864, sakulˆcenêt Bers., sakulčinât Konv. ² 993, (eine Flüssigkeit) schütteln (perfektiv): sakulˆcināts ² šķidrums Bauske. sakulcenēt pienu pudelē Bers.

Avots: ME II, 658

sakulčinât (unter sakulcinât): auch BielU., Grünh.

Avots: EH XVI, 420

sakulderêtiês Vank., = sakultiês 1: krējums ve̦duot gandrīz par sviestu sakulderējies.

Avots: ME II, 658

sakuldinât: sievas ... atraisīja vaļā linu grīztes, sakuldināja ("?") tās, un sprēslenīcu galuos izauga baltas kuodeļas Virza Straumēni ³ 311.

Avots: EH XVI, 420

sakuldinât, tr., durchschütteln (perfektiv): jūŗa ir vē̦tras sakuldināta Latv.; zerprügeln lassen L.

Avots: ME II, 658

sakuldurêt,

1) "umschütteln"; "sajaukt" (mit ul˜ ) Neuhausen;

2) erzürnen
Talsen;

3) zerbröckeln
(mit ul˜ ) Jürg.: s. le̦du. Refl. -tiês,

1) zerbröckeln
(intr.) Jürg.: le̦dus plēve sakuldurējas Plūd.;

2) "salaistīties, sajaukties" Kroppenh. bei Kokn.; "sajukt, sajaukties, saskaluoties": turi tuo piena kannu ruokās, lai nesakuldurējas! Druw.;

3) durch Schütteln in Bewegung geraten:
alus ve̦duot sakuldurējies putās Jürg.

Avots: ME II, 658

sakuldžinât MWM. v. J. 1896, S. 674, = sakulcināt: pudeli.

Avots: ME II, 658

sakuldzurêtiês N. -Peb., = sakulties 1: piens braucuot sakuldzurējies.

Avots: ME II, 658

sakulinât, in Wasser einrühren: s. zirgiem miltus Lis., Bers., Gr. -Buschhof.

Avots: ME II, 658

sakulis, fem. s-le "der resp. die zuerzählen pflegt": saki, saki, sakulīt, kuo redzēji Vāczemē? BW. 2617, 2.

Avots: ME II, 658

sakulˆkstît ² Dunika, = sakulstît.

Avots: ME II, 658

sakul˜stît,

1): (viesulis) sakulstījis labības laukus Bigauņc. 45; ‡

5) (Flachs schwingend) reinigen (perfektiv; namentlich von einem grossen Quantum):
s. daudz linu Wessen, Wolm. ‡ Refl. -tiês "nuo ilgas kulstīšanas satrūkt" Auleja: kāļ dakulstīsi labuo linu saivu, sliktā jū sakulstīsies.

Avots: EH XVI, 420

sakul˜stît, s. sakulˆt.

Avots: ME II, 658

sakul˜t,

1): auch Lng. (unter kult); verprügeln:
s. suni Salis; glattschlagen: citreiz (izmazgātu) lakatu satin un plaukstu starpā sakuļ (ar ruoku izgludina krunkas) Seyershof. s. (ar bungu vāli savelēt) veļu AP.;

2): s. salmus ar zirgiem AP.;

3): durchrühren:
s. (samaisīt) abrā maizi (= mīklu) KatrE. Refl. -tiês,

2): vai man vajadzēja ar tādu gaisa grābsli s. (= apprecēties)! Frauenb.

Avots: EH XVI, 420

sakul˜t, freqn. sakulˆstît, tr.,

1) zerschlagen:
ka tevi pē̦rkuons... sakultu! Mag. XX, 3, 41. viņš ir tas, kas sakuļ bangas, bezdibeņus pārskalda Asp.;

2) fertigdreschen:
tuo (= labību) pa˙visam nesakuļ Jesaias 28, 28;

3) (eine Flüssigkeit) schütteln
(perfektiv): šķidrumu labi sakuļ;

4) fertigkernen, -buttern; zu Schaum schlagen:
sviestu. pret lieku gaļu un pūžņuošanu de̦r... salde̦ns krējums ar cukuru par sviestu sakults Etn. lV, l. Refl. sakultiês,

1) sich (von selbst) fertigkernen:
sviests pats sakulsies Brīvzemnieks Mūsu tautas pas. l, 21;

2) sich zusammentun:
mācītājs bijis sakūlies ar meitu LP. Vll, 450.

Avots: ME II, 658

sapakuluôt,

1) tr., zu Hede machen
Fest.: linu kulstītājs, kas sava darba nepruot, sapakuluo linus Sessau;

2) intr., hedicht werden:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu pamînām un mīdās, tad dzijas (šķē̦ri) sapurājas, sapakuluo Nötk.

Avots: ME II, 696

smakulis, ein Heiserer: aizsmakusi es dziedāju, aizsmakusi gavilēju; vai māmiņa (mani) ielikusi smakulīša (Var.: smakulīti) šūpulī? BW. 436.

Avots: ME III, 950

‡ smalˆkpakulas ² Salis "smalkākās pakulas, kuo dabū pēc galu pakulām". Vgl. smalkpakulu aude̦kls.

Avots: EH II, 533

smalkpakulu aude̦kls, ein Gewebe aus feinem Hedegarn, woraus früher der obere Teil von Weiberhemden genäht wurde Dond.

Avots: ME III, 952

‡ trakulene Kand. "vieglprātīga sieviete (rupjā nozīmē)".

Avots: EH II, 690

trakulĩba Wid., LP. VI, 505, die Unbändigkeit, Wildheit, Tollheit, Waghalsigkeit.

Avots: ME IV, 220

trakulîgs: puisis uz meitu ar ir citreiz t., - grib dabūt šās ar varēm.

Avots: EH II, 690

trakulîgs Wid., unbändig, toll, ausgelassen, albern, waghalsig: trakulīgi smiekli Stari III, 135. upe . . . daudzreiz tāda trakulīga Libek Pūķis 9.

Avots: ME IV, 220

trakulis: trakulītis duorīt[i] dēja liela ceļa maliņā BW. 30414.

Avots: EH II, 690

trakulis, einer, der törichtes, unsinniges Zeug treibt, ein Haselant U., ein Spassvogel; ein Waghals; fem. trakul(īt)e, ein lustiges, ausgelassenes, albernes Mädchen Amboten, Bauske, Bornsmünde, Dunika, Kaipen, Odsen, Ruhental, Schrunden, Serben, Sessau: tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē LP. IV, 138. tur būs visadi ēdēji, dzērēji, daždažādi trakuļi 203. lācis . . . gribēja dusmās nezin kuo izdarīt; tuomē̦r Lāčausis ne˙maz nesabaidījās nuo trakuļa VI, 493. trakuļi pārtrakuojušies 229. kāds piedzēris trakulis salielījies V, 117. tas tāds trakulītis vien ir (ein Spassvogel) Smilt. saka, ka es tāda trakulīte. kā man bij netrakuot nu paša trakuma? BWp. 104. es bij[u] tāda trakulīte, drīz palaidu valuodiņu BW. piel. ² 8401. ar vienu trakuli neej pa ceļu! Glück Sirach 8, 15.

Avots: ME IV, 220

‡ àizbakât, zustopfen Dunika, Kal.: a. šķirbas sienā ar pakulām.

Avots: EH I, 7

‡ àizbikstît, 1) wegstossen, bis zu einem gewissen Punkt hinstossen Kal. u. a.: a. kuo līdz durīm. aizbikstīt uogles krāsns priekšā;

2) hinter etwas stossen, stopfen
(perfektiv): a. cimdus aiz juostas;

3) zustopfen, verstopfen:
pameklē lupatus vai pakulas un ar dūcīti cieti aizbiksti visas starpiņas! Siuxt.

Avots: EH I, 9

àizdrĩvêt, tr., verstopfen: luogu pakulām K.

Avots: ME I, 23

‡ àizspaîdît, wiederholt zudrücken, wiederholt drückend zudrücken (verstopfen): a. šķirbas ar pakulām Mahlup. a. pudeli Golg. a. vâti, eine Wunde drückend, das Blut gerinnen machen. a. duris ar balstiem Meselau.

Avots: EH I, 50

‡ àizvažât,

1) = àizvaražuôt Ahs., Schibbenhof: a. cauru maisu ar pakulu dziju;

2) mit Ketten (eine Öffnung, ein Loch) absperren (gleichsam zuflicken)
Fest.;

3) "in einer
kul˜ba 4 hin-, wegfahren (tr.), -führen" Wessen.

Avots: EH I, 61

‡ ataudas, = ataûdi 1 (?): kam (scil.: nātna aude̦klam) ataudās (zu korrigieren in atauduos?) bija tikai pakulu dzijas Janš. Līgava I, 428.

Avots: EH I, 133

atbruka, ‡

2) "?": pieļipaini diegi, dzija šūnuot vai aužuot atspurdzējas, savelkas, saveļas, ka nevar ne pavediena adatā pavilkt. ne aust, un šuo sametekļa vietu sauc par atbruku Stelpenhof. dzija aužuot vai diegi šūnuot sāk pakuluoties un savelkas atbrukās jeb iet atbrukām Festen (ähnlich in Erlaa).

Avots: EH I, 136

‡ atpiņ̃ķerêt Dunika, Kal., Rutzau u, a., = ‡ atpèņķêt 2: sapiņķe̦rētuo diegu bija gŗūti atpiņķerēt. Refl. -tiês Dunika, Kal., Rutzau, sich loswirren, -reffeln, -wickeln: kaķe nevar nuo diegiem a. sikspārnis tâ sapiņķerējies pakulu kuodelē, ka nevar a. vaļā.

Avots: EH I, 158

aũpucis, ein Springinsfeld ("trakulis"). Gr. - Sess. [Wohl zu aupētiês.]

Avots: ME I, 225

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

aũšulîgs, albern, ausgelassen: aušulīga trakulība Janš.

Avots: ME I, 230

bãba,

1) altes Weib (verächtlich):
bābu pasakas, leeres Geschwätz. Sprw.: bailīgs kā bāba. dzied od. runā kā ve̦ca bāba, von einem, der Unsinn spricht. ļauna bāba allaž dūmus kūpina. kas bābu klausa, tas pats bāba. bāba rudenī gudrāka nekā vīrs pavasarī. puišu bāba, manntolles Weib: mani sauca puišu bābu BW. 8984. bābu vasara, der Weibersommer (Platonen). sniegu b., der Schneemann R. Sk. II, 253;

2) mē̦slu bāba,

a) eine Hexe, die Kinder austauscht:
kamē̦r jaunpiedzimušais berniņš vēl nav dabūjis svē̦tu kristību, pa naktīm jādedzina pie gultas uguns, lai mē̦slu bāba nepārmij bē̦rnu, neieliek viņa vietā nuo žagariem taisītu bē̦rnu BW. I, S. 192;

b) Göttin des Kehrichts:
mē̦slu bāba priecājās, meitiņām piedze̦muot: kur adīja, kur rakstīja, tur palika dzīpariņi BW. 1171, 1;

3) = lākturis: bābā aizdedzināja skalu LP. VII, 291; 4) eine Winde zum Heben od. Ziehen schwerer Lasten, namentlich zum Herauswinden der Netze;

5) ein mit Hede umwickelter Pregel;
bābiņas dedzināt, eine Art von Orakel: aptin skaliņu ar pakulām, iesprauž istabā pie izejas durvīm un tad aizdedzina. ja de̦guot bābaiņas krīt uz iekšpusi, tad gaidāmais tai vakarā atbpauks, ja uz durvju pusi, tad ne C. - [ve̦cu bābu durt U., ein Spiel, das werzüglich am Weihnachtsabend gespielt wird]. Zu li. bóba "altes Weib", slav. baba serb. бäба u. a.) dass., [vgl. Berneker Wrtb. I, 36 und Walde Wrtb. ² 79].

Avots: ME I, 270

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, akulai%C5%86i">brakulaiņi, akul%C4%AB%C5%A1i">brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

brucinât, fact. zu brukt,

1) abgeben, abfallen machen, brühen, abbrühen:
cūkas. vilks kava sivē̦nu, vilks brucināja BW. 19314; [ fallen lassen: sāc nu bikses brucināt! BW. 35066 var.];

2) reiben, scheuern, arbeiten, abschaben, abtragen:
drēbes [Etn. III, 130], apavus; citas meitas vainadziņu uz ausīm brucināja [hier wohl: liessen sinken]. kuoka apavus pa bruģi brucināja MWM. VI, 322. uz pakulu tautu dē̦ls savus sānus brucināja BW. 24929, v. 1;

3) ausreiben, zerknittern
(= burzīt): mežuoņi izsarga savus ādas apģē̦rbus nuo sakalšanas, tuos ruokās brucinādami Antr. II, 62;

4) schtreichen, schärfen mit dem
brucinuot [auch BW. 35586], darba nekavē;

5) abstreifen
(= braucît): auzas BWp. 2105; stīpiņas BW. 32995. Refl. - tiês, langsam arbeiten: jūs ne˙maz veikli nepļaujat, tik brucinājaties Dond.

Avots: ME I, 338

II bubinât, uneben spinnen (= bubulêt): es pakulas bubināju BW. 7120.

Avots: ME I, 343

bubulêt, - ēju, uneben spinnen: es pakulas bubulēju BW. 7120. [Wohl zu bubulis "Knoten".]

Avots: ME I, 343

II būkšķis, eine gehörige Menge, ein Bündel: pakulu, papīru, salmu, siekalu (Purap.) būkšķis A. XI, 166, LP. III, 94.

Avots: ME I, 358

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit aũ ) Schrunden, (mit aû ² ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286

[I dèĩderis ² Lös., Friedrichstadt "ein besoffener Mensch"]; deiders, jem., der sich umhertreibt Adsel; ein kleines Kind Setzen. pakulu zirgs, deidera kājiņas (Rätsel: Spinnrad).

Kļūdu labojums:
dèĩderis ² = dèderis ²

Avots: ME I, 453

dir̃ša,

1): pruojām, pakulu diršas! BW. 26236; ‡

2) = dir̃sa II Siuxt: bē̦rns, uz tūplīti krizdams, nuositis diršai ūku JK. VI; 51.

Avots: EH I, 322

drēberis,

1) ein schnelles, feuriges Pferd,
ātrs, jauns zirgs, kas skrien dre̦be̦lē̦damies, trakuodams Bers.; ein unbändiges Pferd, ein unbändiger (trakulīgs) Mensch Kokn., Lasd.;

2) ein grosses, mageres Pferd
Nötkensh., Alt- Rahden, A. XI, 761. Aus d. Traber?

Avots: ME I, 497

‡ * dre̦pe̦kls (gespr.: drapakls) Bērzgale "lupataina drēbe, kas ātri var sairt"; dre̦pe̦kla pakalas ebenda "akulas">spaļuojas pakulas, kas neturas kuopā un irst".

Avots: EH I, 332

I drĩvêt, -ēju, kalfatern: šķirbu ar pakulām vai sūnām drīvēt. kâ tad mani ve̦cu veda, pakulām drīvē̦dami BW. 17477. Refl. -tiês, mit dem Schiffe treiben L. [Nebst estn. trīwima "kalfatern"] anscheinend aus mnd. drīven "treiben"; [vgl. cieti nuodzīt "kalfatern" bei Bielenstein Holzb. 631 ^1].

Avots: ME I, 501

‡ dūkšķis "ein von Lumpen od. Hede zusammengewickelter Pfropfen (von grösseren Dimensionen, als ein gewöhnlicher)": duod man vienu dūkšķi pakulu! in einem handschriftl. Vokabular.

Avots: EH I, 347

[I duprs Mar. "grob ": dupra drēbe (= maisu drēbe, rupjš pakulu audums).]

Avots: ME I, 518

‡ *dziļace, *dziļacis oder *dziļacs, -s, "?": kad dzē̦rājs kruogā tuop sakults, tad jāiet mājā ar dziļaci un nuoluobītu pieri Lange Latv. ārste, S. 34.

Avots: EH I, 358

‡ el˜derîgs Kal. "akul%C4%ABgs">trakulīgs": e. cilvē̦ks.

Avots: EH I, 367

ẽ̦rkulis [Nigr., Tr., Dond., Salis],

1) die Spindel
U.: kuo tinies kâ ē̦rkulis Br. 24;

2) das Ärmchen am Spinnrade, darum der Flachs gewickelt wird
U., Dond., RKr. XVII, 39;

3) ein Wickel von Heede
(Mar.), Flachs (Roop), Wolle zum Spinnen: kungs balts kâ vilnas ē̦rkulis Br. 541. kâ pakulu ē̦rkulīti BW. 22845;

4) ein hochzeitliches Musikinstrument
RKr. XVI, 221; [vgl. Bielenstein Holzb. 735;

5) "ein sonderbar angekleideter Mensch"
Friedrichshof bei Ronneb. (in dieser Bed. aus *ē̦rmulis?);]

6) dze̦gužu ē̦rkulis, orchis maculata L. Dond. n. RKr. III, 71. [Wohl aus scwed. dial. erkul "Rockenstock",
s. Lidén Göteborgs högsk. årsskr. XXVI, 97.]

Avots: ME I, 575

‡ ẽ̦rze̦kls Bauske "nekārtīga (akulu">pakulu) kuodeļa".

Avots: EH I, 374

galenes,

1): (=gala pakulas Salisb. oder galu p.) auch AP.; Frauenb., Ramkau; ‡

2) die am meisten entfernten Wiesen
Stuhrhof: mērīja pļavas; man iekrita pašas galenes.

Avots: EH I, 379

galenes, Pl. t., die Hede, "tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē, un kuo salasa un pārmīsta" Siuxt, Salisb.; = galu pakulas, t. i. rupjas, pirmās nuosukātās pakulas Lasd. n. A. XII, 948.

Avots: ME I, 591

grečêt, -ēju, tr., grob spinnen : māmuliņa kaktā sēd, pakuliņas grečēdama BW. 7001.

Avots: ME I, 646

gričît, ‡

2) "?": rateņa spuoli ar pakulu ē̦rkuli kuo šuodien bija sākuse g. Janš. Līgava I, 432; "drehen"
Lieven-Bersen; liederlich spinnen Lemsal.

Avots: EH I, 405

grubinât,

1) nagen, kauen, langsam essen
Selg., Dond., Etn. IV, 33, A. XIII, 492. tārpiņš tevi (ābuoliņu) grubināja BW. 12286;

2) höhlen, aushöhlen
(= grebināt), in der Zstz. mit iz- Bers.;

3) ["kņubināt, knibinâtiês" Saussen n. Etn. IV, 33]; schlecht spinnen
Ahs.: citas meitas vilnu vērpa, es pakulas grubināju BW. 27428, 1. Reimwort zu (s)krubinât.]

Avots: ME I, 664

izgrãbât: oberflächlich auskämmeln Linden in Kurl.: lielās pakulas jau es izgŗàbāju ² .

Avots: EH I, 449

izķedinât,

1): izķedinātu ... pakulu kušķi Kronw. Kopoti raksti un runas 156. izplaisinātuo jeb izķedinātuo mākuoņu krāsas Par piemiņu 1875, S. 389; ‡

4) i. nelietību Diet., ein Vergehen aufdecken, ausspüren;
aus li. iškedénti.

Avots: EH I, 460

izlasa, izlase,

1) die Auslese:
Darvina teōrija par spēcīgākuo izlasi Vēr. I, 1445;

2) d. Pl. izlasas, Abfälle, etw. Minderwertiges, schlechtes Korn
Konv. ¹ 144: Švaukstam arī tādi nieka liniņi bijūsi, nuo pēdējām tirgu linu izlašam sabāzti ar visām pakulām Kaudz. M. neņemšu, māsiņ, izlasas vien BW. 13282, 3; 11890.

Avots: ME I, 762

‡ izpiņ̃ķerêt Dunika, entwirrend herausbekommen: i. dadzi nuo bārzdas. skaidu nuo pakulām.

Avots: EH I, 471

izspīrêt, izspīrît, izspīrinât, tr., ausspreizen, ausspannen: trīs briesmīgi ve̦lni stāv pie tē̦va guļas ar izspīrē̦tiem nagiem LP. VI, 44. Refl. - tiês,

1) sich ausspreizen, sich breit machen:
ve̦lns nuošņācās vien par tādu un izspīrīies klups pamuļķim virsū LP. VI, 522;

2) herauszappeln:
aitas izspīrinājušās nuo ratiem [Lis.], Kaudz. M. cālē̦ns izspīrinājies nuo pakulām Tirs.

Avots: ME I, 802

iztrĩšât, zur Genüge abstreifen: pakulu dziju mē̦dz gar galda kāju iztrīšāt, lai izbirst spaļi Dond.

Avots: ME I, 820

izvḕrpt (li. išver̃pti),

1) ausspinnen:
smalku dziju;

2) verspinnen:
visus linus, visas pakulas, visu vilnu. Refl. - tiês, zur Genüge spinnen: vai tad citā laikā diezgan neizvērpsities MWM. IX, 577.

Avots: ME I, 828

juõle,

1): galu pakulas j. stiprākas Frauenb.; ‡

2) = kaût I 3: j. apavu nav, tad varēja nuotīrīt kājas Frauenb.

Avots: EH I, 570

[II kajaks "aumulis, trakulis": mans puika tāds kajaks; delverēties vien grib Dond.]

Avots: ME II, 137

kaķis, kaķe,

1) die Katze:
kaķis ņaud, vēkš, murrā, urrā, kad tuo glauda Etn. II, 51; skrāpē, plēš, kratzt. Sprw.: laizās kâ kaķis. pe̦lē̦ks kâ kaķis. kaķis pieglaudies plēš. kaķis laizās: viesi nāk. kaķis ar cimdiem peles neķeŗ. kad kaķis mājā, tad peles alā. nemāci vis kaķi peles ķert. svied kaķi kâ gribi, uz kājām kritīs. glāb kaķi nuo ūdens, vinš ted ieplēsīs ruokā. juo kaķi glauda, juo kupri ceļ. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies - ne vīrs. ne katrreiz kaķim peles meklēt, citu reiz ir pele pati piete̦k klāt. kas kaķim krāsni liegs, kas puisim meitu. kaķim spēle, pelei nāve. divi kaķi vienā maisā nesatiek od. nesade̦r, od. rejas kâ divi kaķi maisā, namentl. von unverträglichen Eheleuten. kad tik kaķis neaizve̦lk baļķi priekšā, so drückt man seinen Zweifel über das Gelingen eines Vorhabens aus. gul kâ sapuvis kaķis. nepārduod kaķi par zaķi. kaķa lāstus debesīs nedzird. nezin, kas vēl nav piedzīvuots tai kaķa mūžā (in dem kurzen Leben) Kaudz. M.;

2) in genitivischen Verbindungen zur Bezeichnung von Pflanzen:
[kaķa aste, amaranthum caudatus Wid.; kaķa actiņa, die Feuerhelke (lychnis) Wid.;] kaķu mē̦tra, nepeta cataria; kaķu pautiņi, Rainblume, Mottenkraut, Ruhrkraut (gnaphalium avenarium) Mag. IV, 2, 89; kaķu pēdiņas od. kaķpēdiņas,

a) Katzenpfötchen (gnaphalium dioicum) Mag. XV, 2, 89, gnaphalium avenarium Buschh. n. RKr. II, 66, antemnaria dioca; dze̦lte̦nās kaķu pēdiņas, Sonnengold (helichrysum avenarium) RKr. III, 70, Buschh.;

b) ein Muster in Stickkreien, Webereien Kaw.;
kaķu siers (bei Wid.: k. sieriņi], Katzenkäse, rundblättrige Malve (malva rotundifolia) Mag. IV, 2, 57, RKr. II, 74;

3) die Katze, ein Bauinstrument, ein zweizinkiger Haken [Memelshof] (s.
kaķēt); kaķis od. kaķa starpa, die Stelle, wo ein " gekatzter " Balken auf dem andern fest liegt; so auch der Pl. kaķi: pa apakšu pūš vējš cauri un baļķu kaķus iekuostās pakulas lē̦ni kustina Baltp. - kaķītis, ein Instrument der Tischler und Bötscher zum Einreissen der Linien, Streichmass Gold. [Wohl zunächst aus dem Altkurischen entlehnt, wo ein Paradigma nom. s. * katis, gen. s. kaťa > le. kaķa möglich war (s. Le. Gr. § 113). Vgl. katana.]

Avots: ME II, 139, 140

kašeklis,

1) das Schrabeisen
[Nigr.], die Schrape, ein Instrument zum Scharren, Schaben, Kratzen des Teiges aus dem Troge (= abrakasis) [Hasenpot, Kurs.], Grawendahl, Naud., Frauenb., Autz; Schabeisen der Böttcher U.; eine Hacke [Kalnzeem]: ar mazu dzelzs kašekli viņa, iekāpusi le̦ce̦klā, cirta un kapāja Janš. [Bārenīte 76.] kašeklis - rīks, ar kuo ruok rāceņus Kalleten, Rutzau, Etn. II, 17. [man kāsus kâ kašeklis Nigr.];

2) = kasīklis 2, "kuoka, dažreiz arī dzelzs adata, ar kuŗu linu vai pakulu kuodeļu piesprauž pie sprēslīcas" Konv. ¹ 884. Vgl. kasīklis und kaseklis. [kasēklis hat sein š wohl aus kašât bezogen.]

Avots: ME II, 170

kùodaļa [Wolm., C., Jürg., kùodaļa ² Lis., kuôdaļa Arrasch], N. - Sess. n. U., [Lesten], eine Tocke (Flachs); ein zusammengewickeltes Päckchen (Heede u. dergl.): (vilkam) aste kâ kuodaļa BW. 2381 var. ietin savu mīkstu sirdi baltas vilnas kuodaļā BW. 17330 var. (meitas) kâ pakulu kuodaliņas BW. 20313, 1. Vgl. kuodeļa.

Avots: ME II, 340

kùodeļa: auch AP:, (mit ùo ² ) Auleja, Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sonnaxt, (mit uô ² ) Grob., Salisb., Seyershof: pakulu k. BW.34806.

Avots: EH I, 685

kùodeļa PS., [Wolm., N. - Peb., kùodeļa ² Kl., Meselau, Warkl., kuôdeļa ² Ruj., Lautb.], = kuodaļa: ūsas kâ kuodeļas Duomas I, 1038. zirdziņi bijuši kâ pakulu kuodeļas JK. visi trīs pavedieni nāca nuo vienas kuodeļas Vēr. II, 193. mati kâ kuodeļa, dichtes Haar Ruhental.

Avots: ME II, 341

kuodele, = kuodaļa: bezdievīgu draudze ir kâ viena pakulu kuodele Glück Sirach 21, 9.

Avots: ME II, 341

‡ *kuoduoļa, = kùodaļa: pakula kuoduoliņa BW. 21574, 9.

Avots: EH I, 686

kre̦kls, kreklis Kand., Demin. hierzu kreklītis BW. 7377, das Hemd. linu, pakulu, vilnas kre̦kls; besonders gerühmt werden im VL. slēžu kre̦kli, feine (schlesische) Hemden; laulājamais kr., Trauhemd LP. III, 33; mirstamais kr., Sterbehemd: rnirstamuo kre̦klu vilku BW. 30893. laimes kre̦kls, das Glückshemd: dažam e̦suot piedzimstuot vis˙caur tāda nuoņe̦mama plēve, kā ģē̦rbs - laimes svārki od. laimes kre̦kls. laimes krekliņš jāglabā, lai būtu laimīgs mūžs JK. VI, 30. es nebiju apvilkusi laimes kre̦klu mugurā BW. 31201. mūža kre̦kls, das Sterbehemd, das für immer bestimmte H.: vēl tev nav, bajāriņ, mūža kre̦kls mugurā BW. 31172, 2. kre̦klas mazgāt, velēt, Wäsche (nicht nur Hemden) waschen. kre̦kluos od. kre̦klā staigāt, im blossen Hemde umhergehen. ja kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli, tad tas, kam kre̦klu šūn, būs drīzi brūtgāns vai brūte LP. II, 191. Sprw.: kre̦kls tuvāks nekâ svārki. tik vajadzīgs kâ kre̦kls uz muguras. dzīvuo kâ kre̦kls mugurā. nesaki ne savam kre̦klam od. nevar ne pats savam kre̦klam ticēt. Verwünschung: kad tev ne kre̦kla mugurā nepaliktu! - [kre̦kls auch ein Teil des Teerofens Bielenstein Holzb. 546. Wohl zu ae. hŗgl "Gewand", ahd. hragil "indumentum", s. Zupitza Germ. Gntt. 123, Bezzenberger BB. XXIII, 315 und XXVII, 170, Wiedemann BB. XXVII, 250; doch vgl. auch Petersson Vergl. slav. Wortstud. 28].

Avots: ME II, 271, 272

‡ kričât, -āju "langsam spinnen" Behnen, Frauenb.: ve̦cā māte kričā visu augu dienu pakulas.

Avots: EH I, 652

*kulderêtiês, zu erschliessen aus sakulderêtiês.

Avots: EH I, 670

‡ *kuldzurêt, zu erschliessen aus sakuldzurêtiês.

Avots: EH I, 670

‡ *kuldžinât, zu erschliessen aus sakuldžinât.

Avots: EH I, 670

kunkslaîns, uneben, knotig: kunkslainas pakulas Frauenb.

Avots: ME II, 315

kuñkulis, kuñgulis, eine zusammengeballte Masse, [ein rundes Stück Wessen], ein Kloss,

a) ein Klumpen geronnener Milch:
kunkuļi - sarūguša piena gabali Etn. I, 17, [Dond.] viņa balta un apaļa kâ piena kunkulis Kav. lai es augu balta meita līdz tuo pienu kungulīti BW. 2925;

b) ein Mehlkloss, Klümpchen von Mehl:
kunkulīši - ēdiens nuo kviešu vai miežu miltiem Etn. I, 19: tad vāra kunkuļus un gaļu Mag. XX, 3, 61;

c) [kuñkuls PS., Selg.], ein Klumpen, Stück Erde, Fleisch:
viņš pakampj zemju kunkulīti Mag. VII, 33, aruot visi kunkuļi jāsadauza Peņģ., [Mar., Stenden]. metu tam ar sūdu kunkuļiem LP. VI, 57; gaļas kunkuļi Izgl.;

d) der Klumpen im Werg, Knoten im Garn:
lieli, mazi kunkulzši (Var.: kunkainīši) pie pakulu kuodaļiņas, visi gaida darinām BW. 7021. putns ieskrējis dzijā un kunkuļu kunkuļiem tuo sarežģījis R. Sk. II, 62;

e) eine kleine Wolke
Kaul.;

f) jeder Klumpen überhaupt:
viņam tālumā tāds tumšs kunkulītis kâ izliktuos LP. IV, 111. viņa lidinājas kâ kāds balts spalvu kunkulītis A. XII, 651. pēc saŗu izpēršanas bē̦rnam apklātā vilnainā drēbe ir piegājuse pilna ar me̦lniem, asiem kunkuļiem;

g) ein kleines, dickes, rundes Kind
St., U.; kunkulītis als Liebkosungswort: dēliņ, mans kunkulīt, kamdēļ raudi? LP. IV, 19;

h) der Adamsapfel
L.;

i) (in dieser Bed. wohl aus dem Deutschen) ein Büschel Flachs, die Kunkel
U. - Vgl. li. kuñkulas "Wasserblase", kuñkolis "Klunker".

Avots: ME II, 315, 316

kušķis (li. kùškis), Demin. verächtl. kušķelis,

1) der Büschel, eine Handvoll:
puķu, spalvu, matu, siena, salmu, linu, pakulu kušķis. dē̦lu māte istabā, matu kušķi mē̦tājas BW. 23616. cisu kušķis ruociņā 27541, 2; labs kušķis naudas, ein guter Batzen Geld; [ein Päckchen (namentlich von Zerwühltem) U.];

2) der Wisch, der Strohwisch:
[ar kušķi (= nuo saplē̦stiem mašiem satītu vīstuokli) pirtī beržas mazgājuoties Dunika]. meitas berž ar kušķi traukus Kand.;

3) kušķīti (maizi ar cukuru nātnā lupatiņā) JK. VI, 20.

Avots: ME II, 329, 330

le̦pukule, s. le̦pakule.

Avots: ME II, 453

‡ liẽlẽ̦rkulis, ein grosser ẽ̦rkulis 3: ietinu pakulas lielē̦rkulī BW. 6797 var.

Avots: EH I, 754

liñdraki RKr. XVII, 28, [Salis], lindre̦ki BW. 14353, liñdruôki Kand. [liñdruks Dunika, Rutzau], lindruki, ein Weiberrock, Linnenrock (hieraus entlehnt; [vgl. übrigens auch d. dial. lintrock "Rock mit Linten (leinenen Bändern) besetzt" bei Frischbier II, 29]); selten auch der Sing. lindraks, [lintraks Bielenstein Holzb. 427] u˙s.w.: daudz gabalu lindrukam BW. 5687. Sprw.: linu lindraks, pakulu kre̦kls. [lindraki, Unterrock von Frauen Wessen.]

Avots: ME II, 471

‡ mikņîtiês, -ījuos "aizmesties, aizķerties" Lubn.: kad tik drusku mikņājas, tūliņ kâ guns pakulās!

Avots: EH I, 813

nâtans,

1): auch Lubn., Warkl., (mit -an- ) Ramkau, ("leinen")
Sonnaxt, ("linu vai pakulu") Liepna, Mahlup; nâtanas bikses Heidenfeld, nâtana dzija Linden in Kurl. nâtana dr̃ēbe Lös.

Avots: EH II, 8

nâtns,

1): rupjais n. derēja palagiem Janš. Līgava I, 428. senāk ringuotus šuva nuo nâtna ² Grob. nātna (= linu vai pākulu) aude̦kls - auch Grob., Janš. Līgava I, 428. ar ... nātna zeķītēm BW. 20413. man ir nātnu lindraciņš 5173 var. nâtna ² (= linu vai pakulu) spuoli tik pilnu nevar vērpt Siuxt; ‡

3) nâtnā ² biezā putra A.-Ottenhof, eine Speise aus Grütze
(putraimi) und Mehl; nâtna ² (gen. s., oder nom. s. ?) biezputra Frauenb., eine Speise aus Gerstengrütze.

Avots: EH II, 8

neramstîgs, [unruhig, beweglich, unartig Alt - Rahden, Lös., N - Peb.]: tāda pēkšņa, jauja trakulība apdāvināt kādu A. XII, 411.

Avots: ME II, 729

nùobuñgât, ‡

3) mit dem Waschbleuel schlagen
(perfektiv) Seyershof: n. drēbes. pakulu dvielis ir smuks, kad viņš ir nuokults, nuobungāts.

Avots: EH II, 35

I nùogrìezt,

1): lai dievs žēlīgi nuogriež (nelaimi)! Janš. Apsk. 1903, S. 177. liêtu nevar n. Heidenfeld;

3): n. miežus ar sietu Auleja; ‡

4) schief abtreten,
nùošķiebt Sonnaxt: slikta kāja nuogriež kurpes; ‡

5) drehend herstellen (anfertigen)
Siuxt (mit iê ² ): n. valgu nuo pakulām. Refl. -tiês, ‡

3) sich wenden, sich gestalten:
duomīgs laiks; redzēs gan, kâ nuogriêzīsies ² Grenzhof n. FBR. XII, 16.

Avots: EH II, 47

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana, ‡

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49

nuokul˜stas [Stelp., Fest.], nuokulstenes, die Schwingelhede, Flachsschäben, der Flachsabfall (beim Flachsschwingen): nuo nuokulstām mē̦dz zirgu pinekļus vīt Naud. nuoklustenes - pakulas Lös. n. Etn. IV, 161. nuokre̦klu devu BW. 4666.

Avots: ME II, 803

nùolāpuôt, intr., abbrennen: uguns nuolāpuoja pa pakulu riņķiem Vīt.

Avots: ME II, 809

‡ nùoprèst ² Aps., Mahlup, = nùovḕrpt: n. trīs kuodaļas pakulu.

Avots: EH II, 78

nùosùolît, tr.,

1) versprechen:
tuos kāpuostus jau bij Annužai mana māte nuosuolījusi par pakulu verpšanu Kaudz.;

2) meistbietend, als Letztbietender beim Meistbot erlangen, zu etw. kommen:
viņam izduodas mājas nuosuolīt Dz. Vēstn. Refl. -tiês, hoch und teuer versprechen: bārenīte nuosuolās visu uzkuopt Janš.

Avots: ME II, 863

nùostruvêt Tirs. n. RKr. XVII, 70, [Sessw.], nuostrūvêt, intr.,

1) sich beschmutzen, sich besudeln, sich mit Schleim od. etwas Dickflüssigem über-haupt bedecken
Spr. (nùostruvêt): luopu kuopēja nuostruvējusi Druw. bē̦rni skraida ar nuostruvējušiem de̦guniem Druw. riebīgi nuostruvējušas sienas MWM. X, 882. [nuostruvēj(u)ši lindraciņi BW. 34638 var.] tik˙pat nuostruvējušas ir rupjās pakulu biksas un kre̦kls Dok. A. A. VII, 767; aber mit langem u (vielleicht Druckfehler?): varēja parādīties savā... kalēja veidā, t. i. nuostrūvējušām ruokām Dok. A. Krišs Laksts 20 (zum ūv neben uv vgl. auch Le. Gr. § 63;

2) "nùopūžņuot": nabagam acis pa˙visam nuostruvējušas Golg.;

3) "piekust, nuoieties"(?) Erlaa].

Avots: ME II, 861

[nùovīstît,

1) dicht einhüllen, umbinden:
n. kaklu ar šalli. n. bērnu ar lakatu;

2) windend od. flechtend verbrauchen:
n. visas pakulas valguos Bers.;

3) verlegen, hinstecken:
kur tu nu atkal savus cimdus esi nuovīstījis (= nuobāzis)? Widdrisch;

4) wegstibitzen:
čigāns nuovīstījis vistu Behnen. Refl. -tiês,

1) sich dicht einhüllen;

2) eine Zeitlang faulenzend od. andere störend trödeln:
n. bez darba C., Warkl.; n. citiem pa kājām Kl.)

Avots: ME II, 889

nuõzis [Talsen n. U.], nuõza,

1) die Heu-, Stroh-, Kafftrage
Kand., [Autz, Wandsen], Gold., Tuckum: nuozis [Kursiten, Alschw., nuõžis Wirginalen] izpīts nuo grīztēm; iegriež pakulas kažuos un savij saites pa divām kuopā; tādas grīztes iepin rūtītēm starp divām līkstēm; nuozī ne̦s salmus un pe̦lus RKr. XVII, 34; Etn: I, 138; Bl. H. 130. piedarbā metiens tik tāļu nuomīdīts, ka var nuojemt salmus, kas puisim jāne̦s ar nuozi uz tuvējuo pe̦lūdi Etn. I, 103; [nuõzis"salmu nastä Luttringen;

2) ein Päckchen:
izvilka nuo mēteļa kabatas savīstītu nuozi Janš. Bārenīte 51;

3) nuõžis, ein voller Bauch Wirginalen.]
vgl. nuosis.

Avots: ME II, 891

pakãja (li. pakója. "Fussgestell"), pakãje,

1) was unter den Füssen ist;
pakāju gals, das Ende (des Bettes) unter den Füssen: kur likšu pādīti, izdīdījuse? likšu mātes gultā pakāju galā BW. 1572; der Lok. pakājā, pakājē, pakājās, unter den Füssen, im Wege: viņš samīda visu, kas tam pakājē (pakājās) gadās Naud. suns nuogulies pakājā Peb. kāpēc; bē̦rni, jūs same̦tuši savas lietas pakājē? RKr. XVII, 71. paņē̦muse sluotu nuo pakājām un nuolikuse kaktā Etn. II, 23;

2) der Tritt am Webstuhle
[Bielenstein Holzb. 400], Nerft, Sl., Jauns., [pakājas Sussei, Wessen], bei St. und U. pakājis [li. pakojis "подножье"];

3) luopu pakāje - tāda vieta, kur luopi bieži iet, die Viehtrift Grünh.;

4) der untere Teil, der Fuss, Soekel:
met acis uz gāršas apakšu; uz viņas pakāji! Aps. staba pakāje Asp.; statujas pakāje Latv. kad nebūs manis; vieta tukša būs, kâ egles pakāje bez zālītes Rainis. kalna pakāje, der Fuss des Berges RKr. XVII, 69: stikla kalna pakāje Rainis. nuo pašas kalna pakājes sākuot Kaudz.;

5) pakāja Dond., gew, der Pl. pakājas, pakājes, pakāji Nigr., die minderwertige, kurze Wolle an den Füssen der Schafe
Kurs., Dond., Gold.: kuo lai dara ar sakrājušuos vilnu, nuobariņu, pakājiņām? AU. saulīte balināju pakājīšu villai nītes BW, 25337, man pašam pakulas, pakājas mājās 20020. [tā nav ne˙kāda vilna, tāda pakāja vien liekas būt Dond.];

6) linu pakājas "?"Etn. IV, 161; ["ein Gestell zum Flachsschwingen"
Kreuzb.; "beim Flachsschwingen unter die Hede geratene, schlechtere Flachsteile" Grawendahl;

7) pakājas, unten Hinausragendes:
rudzu kulis tâ jāsasien, ka nepaliek pakājas, t. i. ka re̦sgalā neve̦lkas gaŗi: salmi ārā Sassm.]

Avots: ME III, 42, 43

‡ pakalains Heidenfeld, = pakulains: šās linu dzijas ir pakalainas.

Avots: EH II, 139

pakalas BW. 21147, 1; 16872, Holmhof, für pakulas.

Avots: ME III, 38

‡ pakaluôtiês Oknist, Sonnaxt, = pakuluôtiês.

Avots: EH II, 140

pakužu, [Adv., gebückt Talsen, Segew., Serben, Sessw., Lis., Ramkau u. a.]: pakužu, pakužu pie pakulu kuodaļas! BW. 6968.

Avots: ME III, 52

pãrmĩstas, Flachsabfälle: pārmīstu pakulas jeb pārmīstas jeb gālenes ir tie atkritumi, kas mīstuot nuokrīt zemē un kuo salasa un pārmīsta Siuxt.

Avots: ME III, 167

‡ pem̃bele Seyershof "savilkta, satinusies pika": pakulas vērpjuot var savilkt pembelēs.

Avots: EH XIII, 222

I pe̦skas, minderwertiger Flachs ("akuluojas">kas kulstuot pakuluojas") Salgaln; "lini, kas vājā zemē izauguši ļuoti īsi un re̦sni" Grünw., Annenburg; vgl pe̦ska IV.

Avots: ME III, 203

pìeredzêt,

1) (genügend) sehen:
es juk vairs nevaru pieredzēt, ich kann nicht mehr gut sehen Nigr. saimnieks stāstīja vai visu pasauli pieredzējis, als ob er die ganze Welt gesehen hätte LP. VI, 807;

2) erleben:
Vējš bija daudz piedzīvuojis, pieredzējis un sadzirdējis MWM. X, 127. kas viss nav jāpiere̦dz kādreiz! LP. V, 197. ne˙kādu labumu pie saviem luopiem nepiere̦dz VII, 561. tāds trakulis nav piere̦dzē̦ts: pats skrien ve̦lnam rīklē! IV, 138. še tev nepiere̦dzē̦ti brīnumi! V, 308. - Subst. pìeredzẽjums, das Erlebnis: pieredzējumu bagāti cilvē̦ki Izgl. IV, 14. lielskungs apvaicāsies par ceļa pieredzējumiem LP. VII, 1213.

Avots: ME III, 284

pìesprukt,

1) "?": "jums jāpaliek gan", piespruka ir S. MWM. VII, 505;

2) eilig (und ohne Erlaubnis) gelangen
zu : šad un tad dabūja piesprukt pie zemenēm. uguns piespruka pie pakulām;

3) fliehend hinzueilen
Ronneb.; sich flüchten: viņš nezināja vairs, kur piesprukt Annenburg, Bergfried.

Avots: ME III, 295

pìẽšuve C., Burtn., piešuve ² Mar., Neu-Rosen, piešuva U., Salis, piẽšuvis Smilt., piẽšuvs PS., der ausgröberer Leinwand verfertigte untere Teil des Frauenhemdes, das Unterteil des Weiberhemdes U.: piešuvs ir sieviešu kre̦kla apakšgals, nuo pakulu aude̦kla piešūts BW. I, 175. mīļi guldu tautu dē̦lu..., ar sagšiņu pašu se̦dzu, kājas tinu piešuvī BW. 24966. ja nav sagšas, paladziņa, sedz ar kre̦kla piešuvīti! 24883. slaukās meitu piešuvuos 34424 var.

Avots: ME III, 301, 302

pine̦kluôts, knotig: ... kâ mīksts pakulu diegs ar asu drāti savijās pine̦kluotā dīvainā me̦zglā Leijerk. I, 158.

Avots: ME III, 219

pirska, = pir̂slis I: ķēve aizskrēja pa lauku kâ pirska. trakulīga skuke iet kâ pirska Gulben, Römershof; "kas ātri dusmuojas" Aahof, Festen, Golg., A: Schwanb. u. a.

Avots: ME III, 227

plauki,

1) plaûki C., PS., Trik. (li. plaukaĩ "Haare"), plaûki ² Ruj., Salis, = plauka I Spr., Ronneb.: plaûki - tīrākās, labākās pakulas. Mar. n. RKr. XV, 130. par plaukiem Alūksnes pagastā sauc sīkas tinu škiedriņas; was im Weben vom Kamme abfällt U.;

2) Schneeflocken
Wend. n. U.;

3) Schelfer, Schinn
Warkl., (mit aû) Saikava : Māres dienā nedrīkst galvu sukāt, lai plauki galvā neme̦tas RKr. VI, 34;

4) Staub
Ruj. n. U.;

5) Mutterkorn
(auch me̦lni plauki) U. - Vgl. plauka; in der Bed. 5 dürfte es zu plaûkt I gehören (während Persson Beitr. 806 f. plauki 5 von plauki 1-4 und plauka nicht trennt).

Avots: ME III, 324, 325

puõstaunieks, = puõstniẽks Vīt., Golg., Schwanb., Odsen: puostaunieki bāteliņi Biel. 2174; in Bers., Oppek., Treppenhof auch glelchbed. mit "âksts, akulis">trakulis". Eigentlich: puostavnieks.

Avots: ME III, 459

pursa,

1) "?": pursa, pursa, tautu meita ar pakulu lindruciņu BW. 21524, I ;

2) "guovs purns" A.-Schwanb.

Avots: ME III, 419

purtedzine Wessen "uguns liesmas skrejuošā daļa": pakulas aizdegās ar purtedzini; in Gr.-Buschhof dafür pùrtadziêne ² , aber nur in Erzählungen vom pũķis: skatuos: purtadzienē vien nuostiepās, - nuolaidās uz klēts jumta.

Avots: ME III, 420

puspalags, einhalbes (kurzes) Laken: puspalaga (als Akk.) linu šuvu, uotru pusi pakuliņu BW. 7479, 1.

Avots: ME III, 431

‡ III putinât,

1) schäumen (tr.):
ziepes p. ("sakult putās") Bers. kad ziepju puķīti (saponaria) taisa slapju un putina, tad taisni tâ kâ putuo Salis;

2) den Schaum von kochender Fleischsuppe abnehmen
Ramkau.

Avots: EH II, 338

‡ pužis, = ‡ pužs: mani ... ar pakulām sagrāba un iebāza lielgabalā par puži Pas. V, 130 (aus Lubn.).

Avots: EH II, 340

raka,

1) ein mit der ganzen Wurzel ausgegrabener Baum
Wid.; hierher vielleicht auch rakas, die zwei Schaukelstangen, woran man sich beim Schaukeln mit den Händen festhält Ar.;

2) Plur. rakas Gr.-Essern, auch rakas Kurs., die ausgefahrenen Gruben anf dem Wege:
sargājuot ve̦damuo nuo apgāšanās izbrauktajās rakās un grambās Cālītis. ceļā izgrūstas tādas grebles, bedres, rakas Bērziņš. tuvumā jau grabēja rati, atsizdamies uz raku krantiem Cālītis;

3) in der Verbind. mit rika, Interjektion: cūciņ, mana rika, raka (Var.: riku, re̦ku, rakainīte, rakulīte, rakuliņa) BW. 29156, 10 var. Zu rakt.

Avots: ME III, 472

rakainĩte BW. 29156, 10, rakaliņa 29156, 10 var., akul%C4%A9te">rakulĩte 29156, akuli%C5%86a">rakuliņa 29156 var., die Scharrende; Grabende, - Beiname des Schweines: lai dižās, kâ mazās rakainītes (= cakas) skrej uz mājām Lautb. Luomi 190:

Avots: ME III, 472

‡ rakušiņa BW. 29156, 10 var., = rakuliņa.

Avots: EH II, 353

‡ II ràvine ² snātine Auleja "ļuoti rupji pakulu svārki".

Avots: EH II, 362

razîgs "akul%C4%ABgs">trakulīgs, kuodīgs": r. cilvē̦ks. suns Ringmundshof; mit ā (zu rāzēties)?

Avots: ME III, 492

re̦zgalvis (unter re̦zgalis II): auch (> re̦zgâlis) Baar in seinem Exemplar von U.; der Dickkopf, Grobian Diet. pakula re̦zgalve (Var.: ragana), tā pirkstu grauzēja BW. 7114 var.

Avots: EH II, 368

ruocenĩte , Beiname des Schweins im VL.: cūcenīte, ruocenīte (Var.: rakulīte. rakainīte, rakuliņa u. a.), neruoc kunga druviņā! BW. 29156 var. Zu rakt (prs. rùoku).

Avots: ME III, 576

II rubinât, tr.,

1) einkerben, nagen, anfressen, ein Loch machen
U.: smuks, sarkans ābuoliņš, tārpiņš serdi rubināja (Var.: ēda, grauza, krimta, urbināja) BW. 12285, 19. (puiši) skaiņus grabināja, circen[i]s viņus rubināja 12946. (meitiņām) uotru (galu) puiši rubināja (Var.: kņubināja, skrubināja, plucināja, lupināja) 35025 var. rubināt (= urbināt) ar pirkstu ausi Dond. n. FBR. V, 127. putniņš, ... se̦bu cēlies, asti vien rubina Br. sak. v. 981; "kutinât" Frauenb.;

2) aus dem Kartoffelfelde mit der Hand grössere Kartoffeln hervorholen, indem man die kleineren stehen lässt
Hasenpot n. U.;

3) uneben spinnen (?), eigentlich wohl synonym mit kņubinât, lupinât: tu, māsiņa villu (für vilnu) vērpi, es pakulas rubināju BW. 7062. es būš[u] tavas pakuliņas dienu, nakti rube̦nāt (für rubināt) 13015, 1. pirmajam dēliņam slēžu kre̦klu šūdināju; uotram un trešajam nuo pakulām rubināju 3013. Refl. -tiês, etwas nagen, sich mit Nagen zu schaffen machen: kād iebrien ūdenī, tad mailes klāt pie kājām un rubinājas tām apkārt Dond. Zu li. rubinėti "fortgesetzt ein wenig stochern" (Būga LM. IV, 440) und vielleicht (nach Zubaty AfslPh. XVI, 410) zu serb. rbina "Scherbe", sowie vieileicht zu got. raupjan "rupfen" resp. (wenn mit f aus ide. bh ) zu an. rauf "Loch", riúfa "brechen, zerreissen", reyfa "rupfen" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 354 f.

Avots: ME III, 552

I rûkt ² Selg., rùkt Wolm. (li. rūkti "brüllen"), rùkt ² Kl., Prl,, rûkt ² Karls., ŗūkt U., Glück, ŗùkt Neuenb., rûkt ² Līn., Iw., Dunika, Frauenb., Nigr., Gr.Essern, -cu,

1) ŗûkt ² B1., intr., brausen, sausen, rauschen, brüllen, tosen, kollern
U., brummen, knurren: lācis, lauva, vilks, cūka, dundurs, rubenis rūc. pē̦rkuons rūc, der Donner rollt. pē̦rkuons rūcis ar˙vienu tuvāk LP. IV, 210. Sprw.: rūc kâ pē̦rkuons, kâ lācis, kâ ūpis, kâ lapseņu pundurs. kur rūc, tur speŗ (wo es blitzt, da schlägt es ein). vē̦de̦rs ŗūc U., der Bauch kollert. vējš od. vē̦tra rūc pa mežu U. brauc pa tiltu, ka ŗūc vien U. (dass es nur so dröhnt). ilkšu zvans rūc Aps. kâ atbalss baluodis rūca MWM. VIII, 321. me̦lnais nācis žīdiņam rūkdams, šņākdams virsū LP. III, 109. spuole rūc ratiņā BW. 6810. nerūc tavas dzirnutiņas 6732. rūcin rūca dzirnaviņas, kā tās rūca, kā nerūca? vai tās rūca tīru rudzu, vai diže̦nas malējiņas? 8175. - viņa man ŗūkusi virsū U., sie hat mich angefahren. - Das Part. praes, pass. rùcamais, der Hintere U.;

2) tr., spinnen:
sprēžam, meitas, rūcam, meitas, visas kunga pakuliņas BW.6965, 1. sprēžu, sprēžu, rūču, rūču piecas spuoles vakarā 7102, 1 var.;

3) still und emsig arbeiten;
rùca ^{2 visu rītu} Golg. - Subst. rùkšana, rùkšana, das Brausen, Sausen, Tosen, Brummen, Knurren; rûkums, ŗùkums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Brausens, Sausens, Tosens, Brummens, Dröhnens: vilka kaukums, lauvas rūkums BW. 2141. duod pē̦rkuonam par vasaras rūkumiņu Pūrs II, 64 (VL. aus Sunzel); rùcẽjs, ŗùcẽjs, wer brummt, knurrt. Zu r. рыкáть, serb. ru'kati, ae. rýn "brüllen", ahd. ruhen "rugire" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 351.

Avots: ME III, 569

rnmpača,

1) rum̃pača Nigr., bei Wid. der Plur.
rumpačas, grobes Gewebe Sessw., Selsau: es atradu savlu] pādīti rumpačās ietīstītu: še, pādīte, linu kre̦kls, svied rumpačas aizkrāsnē! BW. 1809. tu izdevi savlu] dēiiņu par pakulu rumpačām (Var.: par nuobaras villainīti) 25266, 2;

2) wer ein grobes Gewebe anfertigt
(?): pumpača, rumpača gaidiņa galā: sīkvērpis, piänvērpis aizkrāsnē BW. 7016. rump- rump- etwa kontaminiert aus rup- (in rupjš u. a.) und pump- (in pumpača u. a.)?

Avots: ME III, 559

‡ rumpuce, = rumpača l (?): pādi satinuši pakuliņu rumpucē Tdz. 36991 (aus Dunika).

Avots: EH II, 383

‡ rupača (Druckfehler für rumpača?), = rumpača 1: rupjās pakulu rupačas vietā es dabūnu ... smalku kre̦klu Janš. Līgava I, 189.

Avots: EH II, 385

rupjš (li. rupùs "grob, uneben"), auch rups N.-Rosen, Kl. (li. rupas "rauh, holperig"), grob (eig. und fig.): rupjš audums, grobes Gewebe; rupja maize, Schwarzbrot, Roggenbrot; rupji milti, Roggenmehi; rupjā gaļa, finniges Fleisch L., Ronneb., grossfaseriges Fleisch Ar.; rupja mute L. "ein pockengrübigt Gesicht"; rupja nauda, hart Geld U., grosses Geld (in grösseren Scheinen od. Münzen). rupji samalt, schröten. Sprw.: pliku re̦dz tālu, rupju tuvu. rupjš kâ pe̦lavu maiss Erm es. rupjš vārds sāp ilgāki nekā pliķis. viņa vērpa rupās pakulas Jauns. vērpiet, meitas, kunga linus pa vienai šķiesniņai;... kungi rupa nene̦sā BW. 6966. man uzsedze māmuliņa rupākuo villainīti 5630. bij man nauda, bij man sīka, bij man rupa 19886. daža laba nuo šīm dziesmiņām bija it rupja un bezkaunīga BW. III, 1, 76. Subst. rupjums, das Grobe; das Grobsein, die Grobheit; der Plur. rupjumi, das nachbleibende Grobe von etwas Gesiebtem, Geläutertem L.; U.; Gries; rupumi Dunika, = putraimi: rupuma zupa. Zu raupjš (s. dies); vgl. auch Fick KZ. XLII, 296, Froehde BB. XVII, 309 f. und Persson Beitr. 288 ^1.

Avots: ME III, 563

sabuņķêt,

1): zerklopfen
(sakult, sasist) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 398

‡ šacis Grob., eine zweizinkige Holzgabel: pakulas vērpa uz tādu šaci. Vgl. šaķis.

Avots: EH II, 621

saduôt,

1) tr.; zusammengeben, vereinen;

2) geben (auf eine grössere Menge resp, eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): pamāte sade̦vuse ve̦se̦lu puodu pakulu vērpjamā līdz LP. VI, 811. uotrus piecsimti par iemauktiem saduod I, 118. jau sadevu divi simti (sc.: mārku) BW. 13595, 15. viņa sadeva tiem vārdus A. Brigader. visi vārdi jau citiem bē̦rniem saduoti LP. I, 80;

3) intr., tüchtig schlagen, prügeln
Etn. II, 86, aufs Korn nehmen: par nagiem saduot RKr. VI, 510, auf die Finger schlagen. saduot pa nāsīm, ka rads rada nepazīst. tam . . . uz ādu ir jāsaduod brangi Lapsa-Kūmiņš 14, man... gribējās saduot dažiem par purnu Apsk. v. J. 1905, S. 61. es gribu saduot bagātiem krietni virsū Kaudz. M. 221. - (lietus) krietni sadeva, es hat stark geregnet. Refl. -tiês,

1) einander geben, reichen:
saduoties ruokas od. ruokām, einander die Hand (die Hände) reichen: kūmas sasveicinājās un sadevās ruokas ar bē̦rna ve̦cākiem BW. I, S. 180. satikās brāļu bē̦rni, sadevās ruociņām BW. 29385. sagājās Jāņa bē̦rni, sadevās ruociņām 32885. saduoties (sc. ruokas), wetten, den Handel od, die Verabredung schliessen Kronw. saduoties lab(u)rītu, lab(u)vakaru, dievpalīgu etc., einander begrüssen (d. h. den Morgen-, Abendgruss u. s. w. bieten): labu rītu sade̦vušies, sākām sarunāties A. v. J. 1897, S. 474. dē̦ls tâ˙pat kâ ar pirmām meitām sadevās dievpalīgus LP. VI, 536. saduoties mutes, einander küssen: saimniece sadevās mutes ar meitām A. Upītis;

2) sich begeben (von einer grösseren Anzahl von Subjekten ausgesagt): klausītāju miljuoni dieva namā saduodas Jaunības dzeja 24. uz šuo tirgu tirdzē̦ni bija sade̦vušies paprāvā skaitā B. Vēstn.;

3) sich (zu etwas) vereinen
U. (oft mit kuõpâ): ūdens sadevās kuopā, un Kriša vairs ne redzēt Krišs Laksts 54. - strādnieki sākuši saduoties sabiedrībā Japana 56. sirds saduodas ar sirdi Plūd. Rakstn. II, 319.

Avots: ME III, 619, 620

sadrellêt,

1) zerreiben
Malta, Schwanb., Golg., Sessw., Laud., Los., Festen: striķi A. XI, 761. ratiem sāni sadre̦llē̦ti (ritenu nuobe̦rzti) Saussen; "übermässig dünn drechseln" Vank.;

2) "ausschelten"
Vank.;

3) = nuodzìt 4, nuobeigt 2 A.-Schwanb.: s. zirgu. Refl. -tiês,

1 ) sich zusammenkrollen:
ja bē̦rni kāpj uz steļļu paminām un mīdās, tad dzijas pārmīdamās sapurājas, sapakuluo, sadrellējas Nötk.;

2) "sadilt": kuoka asis ar laiku sadrellējas Schujen;

3) "saburzīties": drēbes var sadrellēties Schujen u. a.

Avots: ME III, 613

šagalis, ein alberner Mensch Smilten, draiska, āksts, juokuotājs, ģeķis PS., Drosth., Golg., Wolmarshof, trakulis, vieglprātiņš Mar., auša, karstgalvis Serbigal; ein schlaffer, furchtsamer Mensch. Etwa aus r. щóголь "ein Stutzer, Modenarr"?

Avots: ME IV, 1

sagreņît, tr., grob spinnen (perfektiv): vecenīte sagre̦nījuse pakulas auklas re̦snumā Druw.

Avots: ME II, 629

‡ sagričît, schlecht spinnen (perfektiv): rupjās pakulas ... kaut kâ sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH XVI, 410

sagročât, tr., grob spinnen (perfektiv): vērpēja sagročā pakulas Dond.

Avots: ME II, 630

sakuļinât,

1) in Widdrisch, Lautb., = akulin%C3%A2t">sakulinât;

2) = sakuļât: s. zâles Jürg.

Avots: ME II, 658

salaîst,

2): pa dienu var pie simts pluostu s. lejā Saikava. tik liela maize! nevarēs ne˙maz krāsnī s. AP.;

5): salai[dī]sim! drīzāk tiksim sē̦tā Kaltenbr.; ‡

6) eine gewisse Zeit hindurch (gehen) lassen:
divus gadus tad salaidām tur (scil.: mācībā) Janš. Dzimtene I, 170; ‡

7) = savèrpt Seyershof: lai salaiž pakulas; ‡

8) "sakausēt" Auleja; ‡

9) Schläge verabfolgen
AP.: s. kam pa biksēm. salaid labi tam zirgam! ‡

10) (Bäume) fällen
Dunika: s. mežā kuokus krustām šķē̦rsām. Refl. -tiês,

1): kad piens stāvēja dienas divi, tad tas salaidās ("saplūda kuopā") pēc rūgšanas Siuxt; ‡

6) benachbarte Herden zusammentreiben; nebst den Herden zusammenkommen (von Hirten):
mēs salaidāmies kuopā triju māju gani Jauns. Raksti III, 109 (ähnlich in Saikava). gani visi kruoņa mežā salaidušies Linden in Kurl.; ‡

7) = sataisîtiês 1 Pas. IX, 278 und 317 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 423

šal˜deris Smilten, (mit àl ² ) Selsau, Sessw., N. - Schwanb., Sauken, Saikava, Lubn., ein oberflächlicher Mensch (Kalz., Daudsewas), Windbeutel U., = draiska Memelshof u. a.; wer in der Eile etwas falsch tut Serben, Sermus, Lennew. ("mit âl"). Aus mnd. schaller "herumstreifender Possenreisser". U. gibt auch ein darauf beruhendes Adj. šalde̦rs (?), flatterhaft, ausschweifend, wild, und auch aus Lubn. wird šàldars ² (= trakulīgs) zirgs mitgeteilt, wo das suffixale a aus e, entstanden sein kann.

Avots: ME IV, 2

‡ samašînêt ² Dunika, = sakul˜t 4: s. sviestu (sviesta kuļamā mašīnā).

Avots: EH XVI, 429

samudzinât Spr., Bers., Erlaa, tr., verwühlen, verwirren, verwickeln: linus, pakulas, vilnu, matus, dziju Bers. samudzināts - kamuols A. XI, 311. kaķis meņģē̦damies samudzina dziju Erlaa. sajaukta galviņa, samudzināta BW. 25071.

Avots: ME II, 689

sapḕrt, ‡

3) zu Boden schlagen, niederschlagen, zerschlagen:
liels lietus sapēris linus Linden in Kurl. krusa var s. vasarāju Kaltenbr. ķēve sapē̦ruse prieškas ritiņus ebenda; wund schlagen (?): netikās tālāk iet: kājas bij sapē̦rtas uz akmeņiem kā rīkstes Skalbe Raksti IV (1938), 75; ‡

4) durchrühren
(sakul˜t): s. uolas baltumu baltās putās AP. kaļķi jāsapeŗ, kamē̦r pie šķipeles neturas klāt Orellen. s. de̦sas (Eingeweide) ar sāli AP. ‡ Refl. -tiês. sich übermässig od. stark (in der Badstube sich waschend) mit dem Blätterquast schlagen: viņš ... stipri sapēries uz lāvas Pas. XIV, 116. laikam vakar pārāk sapēries Orellen.

Avots: EH XVI, 435

‡ sapestîtiês, sich verwickeln: cālis sapestījies pakulās Dobl. n. Baar in seinem Exemplar von U. viņš tavā valuodā sapestījies BielU. "er hat sich in deine Rede verwickelt".

Avots: EH XVI, 435

sapinckâtiês, sich verwühlen: galva, mati pakulās sapinckājušies Sassm. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 699

sapît, tr.,

1) zusammenflechten:
matus, vaiņagu. galvu sapīt BW: III, 1, 21. Adams un Ieva sapina vīģes kuoka lapas un darīja sev priekšautus I Mos. 3, 6;

2) (mit Hilfe der Fussfesseln) anbinden, fesseln:
sapinuši zirgus LP. VII, 75. Sprw.: nemāk ne cūkas sapīt;

3) verzwicken, verschlingen, verpinkern:
pats ar visiem vāģiem un zirgu sapīts un satīstīts kārklu krūmā Etn. III, 109. Refl. -tiês,

1) (für) sich (zusammen) flechten:
sapinuos gludu galvu BW. 14088, 1 var.;

2) sich verzwicken, verhaspeln, verwickeln, verpinkern:
raibaļa sapinusēs savā valgā A. XX, 305. sapīsies kūmas tavas kâ vistiņas pakulās BW. 1527. vedējiņi sabraukuši pinkainiem kumeļiem; cik gribēja riņķi griezt, tik pinkās sapinās BW. 17211. - (fig.) viltnieks, nevarē̦dams mēles uzrādīt, pats sapinās LP: IV, 54;

3) fig., sich zusammentun, sich verbinden:
kad nu Izraels ar Bual - Peoru sapinas (maukuojas) IV Mos. 25, 3. ka jūs visi pret man[i] sapinušies (dass ihr euch alle verbunden habt gegen mich) Glück I Sam. 22, 8.

Avots: ME II, 700

sar̃zis, serzis, eine Art Leinwand U., "akulu%20audeklis%20baltiem%20%C5%A1%C4%B7%C4%93%CC%A6riem">trinīša pakulu audeklis baltiem šķē̦riem, ziliem audiem Freiziņ: sar̃zī (Salisb.), serzī (Schujen) aust. Direkt oder durch r. саржа aus frz. sarge, serge.

Avots: ME III, 725

‡ sašàutêt ² Sawensee "sakult": s. sviestu ar sukuru. s. uolas.

Avots: EH XVI, 453

sasitinât, ‡

2) "saluocīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: s. drānu. s. ē̦rkuli od. s. pakulas ē̦rkulī Grob. s. tīklu un nuolikt klētī ebenda.

Avots: EH XVI, 447

sašķelverêt Golg., sašķèlvinât ² Saikava, A.-Schwanb., tr., (etwas Flüssiges) durchschütteln: šķidrums jāsašķelvina jeb jāsakulcina Konv˙l 864.

Avots: ME III, 755

sašļūkt,

1) ) tr., fertigspinnen, abspinnen:
savērpu, sašļūcu (Var.: nuošļūcu) sev pakuliņas BW. 704 var.;

2) die Füsse am Boden schleppend zusammenkommen:
meitas sašļùca (ar kuoka kurpēm) nuo kūts istabā Wolmarshof.

Avots: ME III, 758

sastruõķêt, tr., grob, uneben spinnen pertektiv): ve̦cmāte pakulas, linus, vilnu tikai sastruoķēs Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 750

sastrolêt, tr., grob, uneben spinnen (perfektiv): meitene vēl nemāk vērpt, pakulas tikai sastrolēs Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 749

satrunêt Naud., Drosth., Dond., intr., verfaulen, vermodern, mürbe, morsch werden: kuoks ātri satrun un sabirst Konv. ² 769, Golg. ve̦cu, satrunējušu mājas pakši Etn. II, 95. pa satrunējušuo krustu drumstalām Vēr. II, 29. satrunējusi skaida MWM. satrunējis dzelzs šķirstiņš LP. I, 179. pakulas nuo ilgas stāvēšanas satrun Dond. (fig.) sabiedrības kārtība ir satrunējusi, izvirtusi Vēr. II, 585.

Avots: ME III, 766

savāļât,

1) (hin- und herwälzend) besudeln
Spr.;

2) s. (= sakult) miežus, lai nuobirst akuoti N. - Peb. savāļuôt,

1) durchprügeln
Nötk.: (tē̦vs) savāļuo Pēterīti Latv.;

2) = sabradât 1: savāļuot labību Koddiack; 31 (Heu) zusammenhäufen (zum Trocknen oder Zusammenlegen) Pilten (mit ã).

Avots: ME III, 782

skapsna Wid., Spr., Wessen, skapsne U., so viel man mit den Fingern fassen kann Biel. n. U.: linu skapsna Wessen. linu skapsne lielāka nekâ sauja Kronw. n. U. Pēteris nuolika pakulu skapsnu pie malas Blaum. Zu li. skabýti "pflückend brechen", le. skabrs (s. dies)? Oder vielmehr zu li. skẽpsnė "Stück Stoff", skẽpeta "skara", le. šķēpele (s. dies) u. a. bei Būga KSn. I, 282?

Avots: ME III, 872

I šķeteklis "kuoka daikts, akulu%20kuodelu">ar kuo šķetī pakulu kuodelu" Bauske.

Avots: ME IV, 29

skuja,

1): liesmas ... trīsēja ... pieskardamās zaļajai ... skujai Anna Dzilna 179, kas var skujas izskaitīt BW. 14983, 6. s. tīri nuobirusi 1855?. liekat skuju (den Zweig eines Nadelbaums?)
kād[u] likdami, priedes skuju neliekat! ja jums nav egles s., liekat smalku paegliņu! 18552;

4): skujiņās austas pakulu ūzas Jürgens 11. kad trinīti veŗ, tad jāskaita, lai tā s. (Sing˙!) iznāk Grob.

Avots: EH II, 514, 515

slampu, in Verbind. mit slimpu, Interjektion: slimpu slampu tautu meita ar pakulu lindrakiem BW. 21524, 2.

Avots: ME III, 915

šļûdêt AP., Bers., C., Drosth., Jürg., Kalz., Kl., Lasd., Laud., Lennew., Lis., Lubn., Nötk., Odsen, PS., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., Serben, Sessau, Schujen, Schwanb., Wenden, Wolmarshof, (mit û ² ) Grünw., Salisb., Selg., Schibbenhof, -u, -ẽju, intr., gleiten, ausgleiten, rutschen Adl., Alswig, Kokn., Mar., Meselau, N. - Peb., Ramkau, Smilten, Stomersee: kāja sāka šļūdēt Adsel, Erlaa, Fest. te nest nav viegli: kāja drīzi šļūd Juris Brasa 340. tas debesis ne˙maz nevaruot paiet - šļūduot LP. V, 58. šļūdēt nuo zirgā uz leju Libek Pūķis 36, krasts šļūd uz leju Schibbenhof, Wolmarshof. sausā laikā pastalas šļūd Jürg. kad pakulu zeķes adījām, tad adatas šļūdeja tīri stāvu laukā AP. ātrāk viļņi šļūd Apsk. v. J. 1903, S. 226. daudz jūŗā gulbju šļūd Stari III, 114, ve̦zums sāka šļūdēt uz leju pa gluduo slīpumu Bers., Drobbusch, Druw., Fehsen, Lös., Sessw, gar sārtajām puķēm izkapte šļūd MWM. v. J. 1896, S. 650, šļūd- für šļūz- (vgl. služât) nach slîdêt, oder aber zu einer Wurzelform sleu-d(h)- neben sleu-g̑-, sleu-b-. Analog ist wohl auch slude̦ns zu beurteilen.

Avots: ME IV, 78

smalˆcinât,

1) fein oder klein machen
U.: Jē̦kabs sāka tuo (tabaku) smalcināt Up. st. 62. kas tuo naudu rupu meta, tam slavīte tāļu gāja; kas tuo smalku smalcināja (wer Kleingeld gab), tam sabira pagaldē BW. 25675, 1;

2) verfeinern:
kur vēl kāds tautisks uzvalks paradās, tur tas ir smalcināts jaunlaiku garšā Kundziņš Smiltene 35. pasaule ar saviem smalcinātiem jēdzieniem Alm. Meitene nuo sv. 38. smalcināt prastus cilvē̦kus Pārticībā un nabadzībā 6;

3) dünne Fäden ziehen
L., U.: vērpu, vērpu, smalcināju, smalku kre̦klu gribē̦dama BW. 7343, 1. smalki vie[n] smalcināju vai linīšus, pakuliņas 7031;

4) fein regnen
L., U. - Refl. -tiês, sich verfeinern: viņa ierašas smalcinājās Berl. Māte 92.

Avots: ME III, 951

smalkulis, f. -e, wer fein geartet ist: rīklīt[e] mana, smalkulīte (die fein Singende? oder fehlerhaft für smakulīte?), aizsmakuse vien stāvēja Ld. 10831.

Avots: ME III, 953

snāt (mit à ² Kr., Kl.), snāju,

1) locker zusammendrehen
St., U., Kr.-Würzau, z. B. spinnend (mit à ² ) Erlaa: vērpjati, snājati, kaķīšu meitas, lai runcis negul bez balta palga! BW. 1, S. 910, .№ 2275, 7 (mit der Notiz: snāt "taisīt pavedienu vērpjuot, vai kāšuos griežuot"; im allgemeinen gebrauche man snāt nur vom Flechten, nicht vom Spinnen. Und in Lasd. - vom Strickewinden mit einem Rad, nicht mit Händen!). vērpu, snāju... precenieku gaidīdama BW. 7107. steidzu, snāju... savu linu kuodeliņu 7907 var. snāšu (Var.: vērpšu) linus, pakuliņas 13015 var. pakulas snājuot (Var.: vērpjuot) 18850, 2 (ähnlich 26971). jaunām drēbēm snāju dziju Pēt. Av.;

2) hinpfuschen, (eine Arbeit) unordentlich, ohne Interesse verrichten
Kronw. n. U., Nerft: ve̦se̦lu nedēļu snāja vienu zeķi, aude̦klu, bet nenuosnāja Nerft;

3) snât Selsau, snât ² Grünh., snàt ² Golg., mit einem Male abhauen
(snãt) Sessau, mit einem Male abschneiden (mit einem Messer) Etn. II, 129, hauen, schlagen Memelshof, pļaut, plūkt: snãj (sit) viņam! Alm. kuo tu tur snāj kâ zuostēviņš? sage ein Wirt zum Knecht, der Heu mähend hohes Gras zurücklässt, cilpuo Alm. vai snāj ar rungu, vai ar stibu? Druva I, 414; "ar zuobiem kampt" (von Pferden) Grünh.; "carpere (lanam, linum)" Elger Dict. 96; zirgs snàj2 (verstreut mit dem Maule schnappend) sienu Kl.;

4) eilig gehen
(snât) Saikava, (snàt ² ) Gr.-Buschhof, eilig sein (auch beim Essen; snãt) Bauske, schleppend oder so, dass sich die Füsse verwickeln, gehen (snãt) AP., (snàt ² ) Bers., gehen: snāju gar rudzu malu Erlaa, Bers., Laud. par velti ik svētdienas šurp nesnāj A. v. J. 1893, S. 43; "klīst, staigalēt" (snât) Saikava, (mit à ² ) Erlaa; laufen Bers.: viņš par daudz snāja pakaļ Blaum. Pie skala ug. 165; vgl. auch iesnāt; snāja, snāja briežu māte biezajā e̦glainē; nuoies mani bāleliņi, apgāzīs (wohl = nuocirtīs e̦glaini) snājamuo BW. 30576 (aus Eilaa);

5) aufdecken, umnehmen (um die Schultern;
mit ã ) Smilten (vgl. apsnāt). Refl. -tiês, sich hül1en Ar. Subst. snājums,

1) "eilig und unordentlich Zusammengeworfenes"
Bauske: ve̦se̦ls snãjums salmu Bauske. piegāzts nu ir tuo nuopļautuo auzu kâ snājums Latv.; ein Wirrwarr (besonders von Fäden): tev jau viss sarežģījies kâ snājums Adsel;

2) Tölpel
Kronw. n. U.; plur. snājumi,

1) Hede oder Hanf, zum Strickedrehen in die Länge gezogen
U., Edwahlen n. Biel., Kr.-Würzau: virve sastāv nuo pieciem snājumiem Gr.-Sessau (mit ã ), Sunzel, Lubn. (vgl. dazu izsnàt ² );

2) Pfuschwerk
U.;

3) Nachbleibsel vom Langstroh
(mit ã ) Alm. Auszugehen scheint von einer Bed. "(hervor) ziehen (vgl. snãjumi

1) und locker zusammendrehen"
(wie beim Spinnen); die Bed. 3 und 4 könnten auf der Bed. "ziehen" beruhen, und zur Bed. 5 vgl. ai. snāyati (mit mehrdeutigem ā ) "umwindet, bekleidet". Neben diesem snä- ein ide. snē- in gr. ἔννη "nebat", mir. sníid "spinnt; dreht sich" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 694 f. und Persson Beitr. 576 und 813 f.); zweideutig ist der Wurzelvokal in r. снасть "вервь, шнур" (von Potebnja PФB. VIII, 212 zu le. snāt gestellt), air. snáthe "Faden", ae, snód "Kopfbinde".

Avots: ME III, 974, 975

snāte, snātene U., (mit à ² ) Kr., Bers., (mit ã ) Bauske, eine leinene Decke Adsel, ein in steife Falten gelegteš leinenes oder Cambric- Umschlagetuch der Weiber Kremon n. U.; snãtene, ein leinenes Umlegetuch mit Fransen, das mit einer Spange untėrm Kinn festgesteckt wird Karls.; snàtene ² Selb., schlechtes Gewebe; ein Lappen Spr.; snàtene ² Saikava, ein aus 2 Teilen ("Schürzen") bestehender Weiberrock; snātene, eine Decke zum Tragen (von Gras oder Mist) Selb.: vasarā nenē̦sāja... vilnaines un lakatus, bet tikai vienu snāteni. Etn. IV, 108. snātene (Var.: snātnīte, nātnīte) balināta BW. 32364, 1. man pakulu snātenīte 5079. es (izaudu) pakulu snātenītēs 7120 Var. Zu snāt.

Avots: ME III, 975

snātane, = snãte(ne): ar pakulu snãtanīti (Var.: snātenīti) BW. 17079, 1 (aus Smilten). ne snātanes balinãtas BW. V, S. 692, № 2360, 1.

Avots: ME III, 975

spĩlas, was beim Spinnen von Flachs od. Hede abfällt: pakulas vērpjuot spillas paliek pāri Dond. Wohl aus spil˜vas "Flocken".

Avots: ME III, 996

sprèst ² Prl., Lös., Saikava, Selsau, Schwanb., Warkl., sprēst Wessen, Lasd., Plm., Infl., -žu, -du, = prèst (mit der Spindel U., Blelenstein Holzb. 380, Dr.) spinnen: vilnu, linus, pakulas. vakarā vilnu sprēda (Var.: prēda, vērpa) BW. 6889, 2. sprēžu... paladziņu 2276 var. Refl. -tiês, sich (von selbst fertig-) spinnen: sprēdies (Var.: vērpies, prēdies), mana kuodeliņa! BW. 6988, 1 var. Subst. sprēšana, das Spinnen, sprē̦dums, das vollendete Spinnen; das Gesponnene; sprēdẽjs, sprē̦dājs, wer spinnt: ja... sprēdēja izsprē̦stu... tik daudz... Austriņš M. Z. 8. tautiņas aizveda sprē̦dājiņu (Var.: vērpējiņu) BW. 18210 var, ratenītis viegli te̦k, sprē̦dājiņa jauki dzied 705 var.

Avots: ME III, 1018

spulkste "?": jāuztaisa divasspulkstesnuo pakulām LP. V, 34; = pulksts 3?

Avots: ME III, 1029

spurgulis,

1) = spurgala U.;

2) Beiname des Hopfens im
VL.: apenīt spurgulīt (Var.: spurgalvīti u. a.)! BW. 19523, 3 var.;

3) spur̃gulis Ruj., ein munteres
Wesen; spurguls Ruj. n. U., ein kleines, munteres Kind.;

4) "?": kâ spurguļi (Var.: sprunguļi, strunguļi u. a.) arājiņi BW. 9763 var.;

5) spur̃gulis, ein Zorniger
Ruj.; ein Nichtiger, ein Verwahrloster Nigr.;

6) spur̃gulis, eine Schnarre
Wandsen;

7) pakulu spur̃gulis, eine Hedeflocke
Bauske. In der Bed. 3 zu spurgt I.

Avots: ME III, 1032

staipikņi,

1): Bärlapp
Bers., Kalz., (mit ài ² ) Atašiene, Odsen, Skaista, Warkl., (mit aî ² ) Erkul, Ramkau; "eine (gewisse?) Pflanze" Oknist; Schlingpflanzen Mar. (mit ài ² ), Raiskum; "vijīgi augi vai tuo salmi (zirnāji, kaņe̦pāji, pakulas), kas karājas nuo priekšme̦tiem uz lejü Römershof; "?" Ellei, Lasd., Linden in Livl.; ‡

2) "Spinnen"
(??) Skaista (mit ài ² ).

Avots: EH II, 568, 569

sukât,

1) bürsten
U., Bielenstein Holzb. 706, striegeln U., kämmen U., hecheln U., Bielenstein Holzb. 373, Ronneb., (Wolle) kämmeln Bielenstein Holzb. 373; reinigen Wessen; durcharbeiten Mag. IV, 2, 149: galvu manu sukājat! BW. 16908. sukājiet, pucējiet, vediet drīzi istabā! nesukātas... nevediet! 16896. svārkus sukāt A. XX, 372. puišiem jānuosukā (jānuotīra nuo puogaļām) 2000 šauju par dienu Etn. III, 89. sukât (= nuo pakulām tīrīt) linus Dunika. Dazu das nomen actionis sukâšana (linu sukāšana Etn. III, 89) und das nomen acti sukãjums (par galviņas sukājumu BW. 4384, 8 var.);

2) prügeln
Ronneb., Salis, Wolm.: es tevi sukāšu LP. III, 99. sukā tam par muguru Memelshof. vīrs sukājis (sievu) un sacījis Etn. IV, 171. tuos sukā par abi gali I, 112;

3) tüchtig essen
Kav., Ronneb., Salis: kuo gaidīt, - sukā nuost! LP. IV, 6. tu jau sukā labi ilgi; vai nebiis par grūti? Saikava; saufen A. 1897, S. 481: bet tad sukāja krietni Aps. J. III, 27;

4) rasch gehen
U., Ronneb.;

5) sich energisch an etwas machen:
sukāt ar pļaušanu, ēšanu Memelshof. nu tik sukā iet LP. IV, 9 (ähnlich II, 19). sukā tūliņ art Kav. sukājam pūst, kuo tik var Janš. Bandavā II, 37. sukāsim nu vaļā (= sâksim)! Dunika;

6) intensiv bearbeiten
Nigr.: sukāt tē̦va tīrumiņus VL. Refl. -tiês,

1) sich kämmen
Spr.: saules meita sukājas sudrabiņa suseklīti BW. 33817. piektdien matus nesukāju...; piektdien Māŗa sukājās 34145; 2 einen Streit, Prozess führen Spr. Subst. sukâšanâs, mühseliges Fahren auf schlechtem Wege Seew. n. U. Vgl. li. šukúoti "kämmen".

Avots: ME III, 1117

suknas,

1): linu nuomīstas, rupjās pakulas un citas šādas tādas suknas un sumpatas ... sagričī dzijās Janš. Līgava I, 60.

Avots: EH II, 601

supu oder supu supumis Migr., Adv., schwerfällig; supu, supu, dē̦lu māte, treji brūni mugurā; mindžu, mindžu meitu māte ar pakulu lindrociņu Rönnen n. Latv. Saule No 55 / 56, S. 620.

Avots: ME III, 1124

suseklis: auch Skaista,

1): galvas s. AP., Kaltenbr., Sonnaxt, Warkl., BW. 26287; linu s. AP., Saikava, Salis, Sonnaxt, Warkl., (kulstītu linu sukāšanai) Kaltenbr.; uz linu susekļa liniem nuosukā puogaļas, un ar citu susekli izpaisītuos linus iztīra nuo spaļiem un pakulām Ramkau; linu susekļi (pl. t.) un vilnas susekļi (pl. t.) Mahlup; vilnas suseklītis AP.; linu aude̦klu gludina ar susekli - drēbju sukai līdzīgu daikta Siuxt;

2): auch Frauenb.; pa susekļam "sanīdušies" Druw.

Avots: EH II, 604

svalbans, locker, lose ("vaļīgs, ē̦rts"): nepiebāz tuo maisu tik cieti, lai labāk paliek svalbanāks! Ruhental und Blieden n. Etn. I, 58. ņem vīkstuoklīti pakulu un apvīksti tuo puslīdz svalbani ap kāsīti! Langvits Ziediņi 99. kāts... sluotā stāv gluži svalbans Druw. n. RKr. XVII, 80. Zu svalbs.

Avots: ME III, 1142

III tapât: grābekļam zarus t. (ielikt) Smilt. mucu t. ebenda. baļļu t. (ar pakulām aizbāzt šķirbas) Fehteln.

Avots: EH II, 667

tausts,*

1): vai tad viņas bij nuo kuoka, pakulu ne̦rviem un aplauztiem juteklības taustiem? A. Upītis Ģertr. 52; ‡

2) = taustiņš Veselis Cilv. sac. 13.

Avots: EH II, 669

tepeklis: auch ("?") Kalupe, Nerft, (ein Schimpfname) Sonnaxt; ‡

4) "mentīte ratu smērēšanai" Oknist; "pakulu vīšķis, ar kuo ziež pannü Lettg.

Avots: EH II, 676

‡ tik˙patīnās, = tik˙pat 1: Klāvam t. kâ uguns pakulās Pas. XII, 123.

Avots: EH II, 680

tît (li. tìnti "schwellen") KL, Lös., Nerft, Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, Wolm., (mit î ² ) AP., BL, Iw., Līn., Ruj., tĩt Salis, tīti PlKur., Praes. tinu od. tiņu (Adsel, Siuxt, Stenden u. a.), Praet. tinu, winden, wickeln, flechten U.: dziju Grünh. u. a. meitene tina dziju gabaluos Dtcm. pas. v. l, 62. tīt bē̦rnu, ein Kind in Windeln wickeln. sniegā tīti krumi Vēr. l, 1297. visums bija tīts... tumsībā SDP. VllI, 97. Refl. -tiês,

1) sich winden, sich wickelu, sich einwickeln:
tinies... zīda ritultiņā! Br. 1. tinies ze̦lta rultītī! 34. kuo tinies kâ ē̦rkulis! 24. tinies kâ pakulu kuodaliņa! 34. kâ vista tinas pa pakulām RKr. VI, 1015. čūska riteņu riteņiem tīdanuīs LP. VII, 485. liepa auga ar uozuolu zariņiem tīdamies (Var.: grìezdamās) BW. 22417. man izauga gari mativizbulē tīdamies 5498 var. tīties skrandās Kundziņ Vecais Stenders 8. še jums apse̦ga, tinaties, raustāties ar tuo! LP. V, 10. (fig.) miegs tinas ap acīm;

2) pa kājām tīties, im Wege sein:
Ķencis uzkliedza, lai netinuoties pa kājām Kaudz. M. 146;

3) mit jem. Umgang haben, sich mit jem. einlassen
U.; sich mit etwas abgeben, beschäftigen Celm.: meitiņ..., ar puišiem netinies! BW. 6596. apsuolies ar viņu vairs netīties! Blaum. kad tu vairs ar neskaidriem cilvē̦kiem netītuos Neik. 30. gar puišiem tīties LP. 11, 69, es netinuos gar uotru MWM. tie vīri ir avju gani, juo tie ir vīri, kas ar luopiem tiņas (die mit Vieh umgehen) Glück I Mos. 46, 32. tinās ar viltību (gehen mit Lügen um) Jerem. 23, 14. es vairs ar mē̦liem netīšuos Blaum. Subst. tîšana, das Winden, Wickeln bē̦rnu tīšanu Janš. Mežv. ļ. II, 390; tîšanâs,

1) das Sichwinden, Sichwickeln;

2) das Sichabgeben (mit etwas), Verkehren;
tinums, das einmalige, vollendete Winden, Wickeln; das Resultat des Windens, Wickelns; tinẽjs,

1) wer windet, wickelt;

2) ābuoļu tinējs, carpocapsa pomonella; plūmju tinējs, carpocapsa funebrana; riņķu tinējs, gastropacha neustria Balt. lauksaimnieks. Nebst tanis, tina I, tiņa, tìkls, tiêvs und li. tãnas "Geschwulst"
zu slav. teneto "Netz", ai. tanōti "dehnt (sich), spannt, zieht auf (ein Gewebe)", npers. tanīδan "drehen, spinnen", gr. τείνω, lat. tendō "dehne, strecke", got. ƥanjan "dehnen", ahd. donēn "sich spannen", ae. ƥindan "schwellen", gr. τόνος "Spannung", τάσις "Dehnung", air. tan "Zeit", lat. tenus, ai. tánti-ḥ "Schnur" u. a., s. Lidén IF. XIX, 332, Persson Beitr. 412 f, und 870 2 , Boisacq Dict. 947 f., Walde Wrtb z 771 f., Trautmann Wrtb. 323, Būga KSn. I, 293.

Avots: ME IV, 205, 206

tîtavas,

1) tītavs St., eine Garnwinde (von der Garn gewickelt wird), Haspel
U., (mit î) A.-Schwanb., Kl., Lds., Selb., Wolm., (mit î ² ) Dunika, Iw. (s. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 388); eine Haspel od. Garnwinde, womit das Garn auf die Netznadel gewickelt wird Angern n. Bielenstein Holzb. 646 (mit Abbild. Fig. 571): pinekļu vīšana nuo rupjākām pakulām uz tītavām Etn. III, 104. - mute kā tītavas A. v. J. 1892, S. 67, von einem geschwātzigen Weibe gesagt; e̦nkura tītava, eine Ankerwinde U.;

2) bē̦rna tītavas, Kindswindeln
Manz. Lettus. Zu tît.

Avots: ME IV, 206

trakuôtnis Bers., Laud., Saussen, = akulis">trakulis: šis, trakuotnis, e̦suot nuominis viņas ratiņam paminu Druva I, 1339.

Avots: ME IV, 220

trešdižais "trešais lielais" Dond.: šis man trešdižais pakulē̦rkulis nuovē̦rpts Dond. n. RKr. XVII, 59.

Avots: ME IV, 232

I trusls,

1) faul, vermodert
Erwalen;

2) = trausls, leicht brechend, spröde, bröcklig U., Alswig; Bauske, Bers., Dunika, Gr.- Buschh., Gr: Würzau, Kurs., Lennew., Lub., Mesoten, Mitau, Nigr., Odsen, Peb., Pernigel, Platohn, Ringen, Römershof, Salis, Schibbenhof, Schujen, Schwitten, Segewold, Sessw., Stenden, Wandsen: sapuvis kuoks ir trusls Romershof. kuoks ar ļuoti trusliem zariem Konv. 1532. tev, elksnīt, trusla miza, tu lūkam nederēji BW. 11521. neizkustini man kāpšļus rāduot..., cik viņi ir trusli! Rainis Visja n. 1. 23. kâ uzsit pa pakulām, galuotnītes tŗusli sašķīst gabaluos Pas. V, 447 (aus Gotthardsberg); "quabbelicht" L.;

3) scheu
Alswig;

4) faul, träge
Nötk.;

5) = truls, stumpf: trusla izkapts Grawendahl;

6) kurz und dick (von Menschen)
Aahof, Selsau;

7) "klein, winzig (von Lebewesen)"
Bauenhof. Zur Bed. 3 vgl. traušs 2 und traušāties.

Avots: ME IV, 248, 249

I tulinât Fehsen, Fest., Geistershof, Kalz., Selsau, Sessau, Sessw., Vīt., = tilinât I 1: kad laukā linus pārāk ilgi tulina, lini sapakuluo Sessau. lini . . . jānuoguodē mārkā, lai tad pēc ar tulināšanu iet kâ iedams Vīt. 65. Refl. -tiês, ausgebreitet liegen (vom Flachs) Fehsen, Fest., Geistershof, Vīt.: linus izklāj laukā tulināties. lini tulinājas uz tula Vīt. Wenn mit u aus reduziertem o, zu tale II.

Avots: ME IV, 259

III tutinât, eine Arbeit obenhin, schlecht machen Lems. n. U.; uneben spinnen: citas meitas villu vērpa, es pakulas tute̦nāju (Var.: bubināju, rubināju) BW. 7120 var.

Avots: ME IV, 275

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

uzkàlst,

1) auf etw. trocken werden und ankleben
(perfektiv): slinkajai meitai vakarējā mīkla uzkaltusi uz e̦lkuoņa;

2) trocken werden, verdorren
(perfektiv): kad uzkaltušus (sc.: linus) mīsta, daudz pakulās krīt Kaudz. Izjurieši 214;

3) von neuem, noch trocknen
(intr.): lai sìens vēl uzkalst!

Avots: ME IV, 339

uzkratît, ‡

5) "?": kuļuot rijā labības metienu ar kuoka dakšām cauri uzkrata Frauenb.; ‡

6) "kratuot uztīt" Frauenb.: kad grib u. ē̦rkuli, tad pakulas vēl jāizkrata. ‡ Refl. -tiês,

1) unversehens aufgeschüttelt werden
Meselau u. a.: pe̦lavas uzkratījās uz graudiem;

2) sich jem. aufdrängen:
viņš man uzkratījies kaklā; ne˙kâ vaļā tikt.

Avots: EH II, 725

uzkul˜t,

3): klājienā palikušās ruogas vēl ar spriguļiem uzkuļ AP.; ‡

4) über etwas hinzurühren:
kad vārīja me̦lnuo sulu, beigās uzkūla miltus virsū Siuxt. kad biezputra iznāk mīkstāka, tad uzkuļ miltus AP.; ‡

5) u. sviestu Frauenb. "sakult mazu daļu sviesta sākumam"; uzkuļamais ebenda "ein Stückchen Butter, das man in die Sahne legt, um schneller kernen zu können".
Refl. -tiês,

1): auch Druw., Kand.; ‡

3) emporkommen, sich emporarbeiten:
uzkūlušies par saimniekiem Sudr. E. Velnu dzinējs (1941), S. 7.

Avots: EH II, 726

uzsukât,

1) aufbürsten
Dr., aufkämmen: u. matus Japana 16. ūsas nesējs arī bij uzsukājis A. XX, 221;

2) u. kam, jem. Prügel verabfolgen
Memelshof, Ruj.;

3) über das verabredete Gewicht hinaus hecheln (Flachs):
u. linus pāri nuorunātam svaram Lubn.;

4) ein gewisses Quantum (Hede, Flachs) hecheln:
u. pakulas auklu vīšanai Saikava. Refl. -tiês, sich aufbürsten, sich aufkämmen Spr. Subst. uzsukãjums, das abgeschlossene Aufkämmen, das Aufgekämmte, die Frisur: meitas augstiem matu uzsukājumiem Skuju Fridis.

Avots: ME IV, 386

I valcît,

4): auch (prs. val˜ku) AP., (prs. vàlku ² ) Druw., Fehsen, Golg., Kalnemois, KatrE., Saikava, Sonnaxt, Stom.;

5): linus v. (mit ài ² ; "sukāt"), pakulas atsukājuot Lubn.;

7): auch (prs. vàlku ² ) Saikava; sāka v. (schlagen?)
visus juodus ... pa istabiņu Pas. XIV, 174; ‡

9) "energisch etwas tun"
Druw.; līdz pusdienai kā v. nuovalcīju (= nuopļāvu) visu pūravietu.

Avots: EH II, 751

vē̦rkulis: "rīks pakulu vērpšanai (pakulas tam aptin apkārt; mit ẽ̦r)" Siuxt; "vērpšanai uz čači uztītas pakulas" (mit ê̦r) Schwarden. vē̦rkulītis (Var.: vārpste) ceļu te̦k, vērpējiņu me̦klē̦dams; krīt[i], vē̦rkuli, ceļmalā! BW. 6973 var.

Avots: EH II, 776

vḕrpt (li. vẽrpti), -pju, -pu (unbek. in Golg., Laud., Saikava, Schwanb., Sessw., Warkh., Zvirgzdine, wo dafür (s)prēst),

1) spinnen:
linus, pakulas, vilnu. vērptin vērpju... linu kuodeliņu BW. 7907 var. vērpjamas meičas L., Spinnmägde; vērpjamas ziņges L., Liederchen beim Spinnen. vērpjamais ratiņš, Spinnrad. vērpjamais, Spinnstoff;

2) hin und her drehen:
zirgs vērpj asti Nigr. Refl. -tiês,

1) für sich spinnen;

2) sich (von selbst) spinnen:
vērpies, villī! Pas. VI, 215. tādu ratiņu, kas pats vērpjas IV, 441;

3) sich winden, sich drehen um:
(cīruļi) vērpās augšup . . . gaisā Janš. Mežv. ļ. I, 16. (dzērves) griezās un vērpās gaisā Bandavā I, 94. griezas tarkškis ... iet vē̦rpdamies, vīdamies pār . . . lauku Baltpurviņš. vērpties ap skrūvi Frauenb. saules pavaduones ap sevi vē̦rpdamās griežas ap sauli K. Kasparson. - Subst. vḕrpšana, das Spinnen: pie vērpšanas, pie aušanas BW. 6874; vḕ̦rpums,

1) das einmalige, vollendete Spinnen;

2) das Gespinst, das Gesponnene:
jūrmale, kurā iznākam . . . bez tē̦rpuma un vē̦rpuma Vēr. I, 1361. trūka mans vē̦rpumiņš BW. 7058. gada vē̦rpumiņš .., vienās biksītēs 9464; vḕr-pẽjs (li. verpė˜jas), vḕ̦rpãjs,

1) wer spinnt:
es bij[u] laba vērpējiņa BW. 10448. ciemu auga vē̦rpājiņa (Var.: sprē̦dājiņa) 28292. es būt[u] smalku vē̦rpājiņa 28302. vērpēju ziņģes, Spinnrockenlieder U.;

2) vē̦rpājs, ein Tümmler (eine Taube)
U.;

3) vêrpējs ² Stenden, eine Raupe;

4) ein Holzwurm (Totenschmied, Totenuhr):
vērpējs vērpj miruoņa kre̦klu Rodenpois. Nebst vē̦rpata 1, vārpsta, virpeles u. a. zu li. virpėti "beben", apr. powiērpt "verlassen", powīrps "frei", r. вóропъ "вóротъ" ai. várpaḥ "List", gr. ρ'άπτω "nähe zusammen" u. a., s. Potebnja PФВ. IV, 161 ff., O. Schrader KZ. XXX, 481, Meringer IF. XVII, 157, Walde Vrgl. Wrtb. I, 276 f., Persson Beitr. 498 f.

Avots: ME IV, 564, 565

vickulis Stenden, vickuls Frauenb., Nigr., eine Menge Frauenb.; ein dichter Wirrwarr Frauenb., Nigr., "save̦lts muckulis" Stenden: siena, matu vic kulis Stenden. lini savē̦lušies tādā vickulā, ka nevar ne izsukāt Nigr. dzijas samudžinājušās visas vienā vickulā ebenda. strazds iestiepa īstu vickulu pakulu burķinā ebenda. vilnas vickuliņu Janš. (lūkus) savicināšu vickulā Janš. Mežv, ļ. I, 71 (ähnlich II, 349). kādu paunas vickulu Dzimtene ² I, 315. miglas vickuliem Dzimtene IV, 34. dūmu vickuļi JR. VII, 1. nuokrīt pa uguns vickuļam zemē Upītis St. 35. bites sacēlās vienā vickulā Frauenb. Zur Form vgl. muskul(i)s I.

Avots: ME IV, 577

vīkšis, ein Bund, Bündel (mit î) Pilda, Zvirgzdine, (vīkšķis) Dr.; "bē̦rna knupītis; iesêjums lakatā" Zaļmuiža; ein Strohbündel zum Dachdecken (vīkšķis) U.; ein Heu-, Stroh-, Lappen- od. Papierwisch (mit î) Mar., (vîkšķis ² ) Frauenb., Siuxt; ein Strohwisch zum Scheuern (vîkšķis) Drosth., Lub., Smilt., Stom.; ein Wischlappen (mit î ² ) Jürg., (vīkšķis) U., (mit î) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Lubn., Meiran, (mit î ² ) AP.; soviel (Heu, Stroh, Hede u. dergl.) man in einer Hand fassen kann (vîkšķis ² ) Frauenb. (unbek. in Dond. und Nigr.): pakulu vīkšķis Antrop. II, 88. sūnu vīkšķis Kaudz. M. 96. lūku vīkšķi A. XX, 347. salmu vīkšķis Blaum. samirkušu spalvu vīkšķi A. XI, 464. beržamais vīkšis 112. piena traukus ar vīkšķi berzt Vēr. v. J. 1904, S. 404. lapu vīkšķi Vēr. II, 520. kādu vīkšķi drēbju LP. VI, ;19. lapsa paje̦m vīkši ar plācini Pas. I, 358 (aus Rositten). ne̦s cisu vīkši VI, 267. visu tuo sapikuo vīkšķī Seifert Chrest. III, 2, 135. vilna savē̦lusies vîkšķu vîkšķiem (in Klumpen) Arrasch, C., KL, (vîkšu vîkšiem) Golg., Schwanb. Zu vīkstît.

Avots: ME IV, 637, 638

I vīkstît, -u, -ĩju,

1) = vīstît, wickeln, zusammenbinden U., (mit î ) A.-Ottenhof, C., Golg., Gr.-Buschh., Kalzenau, Lös., Lubn., Mahlup, Mar., Meiran, Ogershof, Ramkau, Schwanb., Selsau, Warkh., Zvirgzdine (mit î ² ) AP., Arrasch, Jürg., Mezküll, Pankelhof, Segewold, Siuxt: vīkstīt priekšauta stūri pirkstuos Sudr. E. diez kuo tur vīkstīja saujā? Ramkau. vīksti mani, mamulīte (Var.: tin, māmiņa, sedz, māmiņa), tautu dē̦la kamanās! BW. 17949. vīkstīt dūres Alm., die Fäuste ballen;

2) viel und eilig essen
AP.: vīksta gan viņi tuo plāceni bez savas je̦gas AP. Refl. -tiês,

1) sich verpacken
U., sich einwickeln (mit î ) Stockm., (mit î ² ) AP., Mezküll, Siuxt, (mit ì ² ) Sessw.: gan es biju vīkstījies (Var.: vīstījies) ar kažuoku ieļāpiem BW. 16362. viss miglā vīkstās MWM. X, 69;

2) sich anschicken
L., sich langsam, saumselig anschicken, vorbereiten (mit ĩ ) Adl., Golg., Gr.Buschh., Lubn., Meiran, Schwanb., (mit î ² ) AP., Pankelhof, (mit ì ² ) Erlaa; zögernd tun N.-Bartau, beim Ankleiden trödeln (mit î ² ) Frauenb.: vīkstais drusku ātrāk! es nevaru sagaidīt AP. vīkstās uz ceļu Skolas Dorzs 74. kuo tu vîksties tik ilgi, ka nevari sataisīties? Golg. vīksties jel ātrāki, juo zirgs laukā nestāv! Frauenb. nez kuo tur pa guļamistabu iļgi vīkstījies Latv.;

3) "gruozīties" Schibbenhof; hinderlich, im Wege sein U.; aufhalten U.: kuo tu tur vīksties pa gultu? Schibbenhof. kuo tu te pa kājām vīksties? Schwanb. citām jāja precenieki, es pa˙priekšu vīkstījuos (Var.: vīstījuos, gruozījuos) BW. 7918, 4 var.;

4) "?": ciema puiši . . . kā pakulas vīkstījās (Var.: tīstījās) BW. 20995, 2. zutils vīkstas pa ruoku L. "der Aal schlängelt sich mir um den Arm".
vīkstît (wegen an. visk "Bündel" wohl mit vīkst- aus vīskt-) und vīkstîtiês I und 4 wohl für vīstît(ies), während vīkstīties 2-3 wohl zu vīkst I gehört, doch lassen sich beide Verba nicht genau von einander abgrenzen.

Avots: ME IV, 637

virmulis, = mutulis 3-6 (?): šalciens kâ nuo virmuļuos sakultas milzīgas jūras A. Upītis J. 1. 37. seja . .. pazuda truokšņainā, drūzmaiņā virmulī Domas III, 659. nuo . .. virmuļa, kas smadzenēs maisās, viņu . . pārņe̦m . . . dullums A. XX, 169. ūdens gājis virmuļiem ² (wirbelnd, sprudelnd) Erlaa.

Avots: ME IV, 608

virpinât,

1) kreisen lassen, drehen
(mit ir̃ ) Frauenb.; zwischen den Fingern drehen, rollen (mit ir̂ ² ) Selg., (mit ir̃ ) Stenden, Wandsen; von einer Spule, einer Garnwinde (etwas Rundem überhaupt) abwickeln (mit ir̂ ² ) Schibbenhof; wirbeln: viņš pajēma diegu un virpināja Selg. saslapināja zābaku auklu un galu virpināja pirkstuos Jaun. mežkungs 183, virpinādams pirkstuos ... zariņu A. Brigader Daugava I, 1208. gre̦dze̦nu virpināt LP. lV, 84; VI, 855. irbu galus virpinādami (riņķī ātri griezdami, ritinādami) Populāra astronomija 22. rūķīši stiepa un virpināja un vērpa Kurbads. virpinādami ar vārpsti starp pirkstiem garu, smalku sūcienu Janš. Mežv. ļ. I, 382. virpinuot ar vārpsti pakulas Il, 97. vējš virpina putekļus B. Vēstn.;

2) zittern machen
Rutzau. Refl. -tiês, sich drehen, kreisen, wirbeln (intr.): tâ virpinājās viņa duomas A. Brigader Daugava I, 1208.

Avots: ME IV, 609

‡ vir̃pis Ahs. "daikts valgu vīšanai": ar virpi savērpj pakulas pine̦kliem, linus - gruožiem.

Avots: EH II, 787

zaķis,

1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,

a) fallen
RKr. VI, 834;

b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;

2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;

3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,

a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;

b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?

Avots: ME IV, 682, 683

I žicka "strauja, akul%C4%ABga%20sieviete">trakulīga sieviete" Ronneb.

Avots: ME IV, 809

zils (li. žìlas "grau [von Haaren]"),

1) auch ziļš L., St., blau
U.: zilu aci sist U., ein blaues Auge schlagen. ka nedabūjam zilu muguru Poruks Dzīve un s. 40. zilais ūdens U., Scheidewasser. zilā vārna, die Mandelkrähe. zila žagata Br. 75. zila gaisma ausa BW. 816, 1 und 8810. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578, lecekts de̦guse zilās ugunīs LP. VI, 108. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. zili dūmi 209. zilais trums 198. zila ruoze 146. zils kâ ve̦lns 536. zila, me̦lna vabuolīte Br. p. 20. zila, me̦lna tautu meita Biel. 1438. nuobāli kâ zila drāna! Br. p. 31. zili brīnumi LP. IV, 21 und 145. zila (wässerig) putra Lubn. zils un me̦lns sakults U. "braun und blau zerprügelt". tīri zils, me̦lns nuo dusmām Dienas Lapas piel. v. J. 1891,N 191, S. 89. zils nuo (aiz LP. II, 60) dusmām LP. I, 129 und IV, 220. nuo piktuma zils LapsaKūm. 121. zils un me̦lns nuodusmuoties Blaum. Pie skala ug. 276. pēc tā vārda ķēniņš zils un me̦lns LP. V, 323. zili me̦lns saslimis Etn. III, 131. lietus nāk me̦lnum me̦lns, zilum zils augšā. pameita zila nuosaluse LP. IV, 217. gluži zils sademējis Etn. III, 162. zilie (Fünfrubelscheine) un sarkanie (Zehnrubelscheine) Siliņš 1. 4. lai zils gar acīm me̦tas LP. III, 90;

2) = sirms, grau (von Haaren): zili mati U., Nigr., kurische Nerung. Subst. zilums (li. žilùmas "das Graü),

1) das Blau(e), die Bläue:
tumšajā zilumā spīguļuo zvaigznes E. Veidenbaums. kâ zvaigznes debess zilumā LP. IV, 176. nuozuzdami gaisa zilumuos 134; der gekürzte instr. s. zilum(u) auch als verstärkendes Adverb vor zils: zilum zili meži LP. I, 140;

2) ein blaues Mal, ein blauer Fleck
(vom Hieb) St., LP. III, 23: tu esi dabūjis zilumus Salisb. Nebst li. nom. pl. žalì (= žilì) bei Bezzenberger BGLS. 341 und (nach Zubatý AfslPh. XVI, 420) slav. zola "Asche" entweder zur Wurzel von zelt (s. dies), oder aber zu gr. γελεῖν· λάμπειν Hes. u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 623.

Avots: ME IV, 720

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723