Paplašinātā meklēšana

‡ baku, in der Verbind. biku baku, Interjeklion: rudenī čuru čuru alutiņš, biku baku balta maize Birk. Sakamv. 86.

Avots: EH I, 200

bakulis, eine Stampfe (zu bakât).

Avots: ME I, 253

bakuôt Ahs., impfen: baku bakuošana, das Impfen SDP. VIII, 67.

Avots: ME I, 253

zàbakuôts, gestiefelt U.: zābakuoti (Var.: zābakaini, zābacaini) pļavējiņi BW. 28585; 5791, 10.

Avots: ME IV, 694

ačka,

3) : ačka, dulla, kustin[i] labuo (sc.: kāju)! BW. 6764 var.; "ein kluget u. geheimnistuerischer Mensch"
Ruj.: redz ar, kur ačka, ka izpinis kurvi!

4) : ačka - auch Urellen, Ruj., Salisb., Serbigal, Wolm., ačkis - auch Serbigal: ačka! kas ta[d] tas? Serbigal n. FBR. IV, 62. uja, ačka! ebenda. kur nu, ačka, dzīsies! ebenda. kas šis tāds ačka (ačkis) nav! ebenda. ačka! nemē̦tā zābakus! Orellen; ‡

5) ačka, das Auge
Pas. I, 172.

Avots: EH I, 3

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

‡ àizšņuõrêt, zuschnüren Dunika u. a.: a. zābakus.

Avots: EH I, 56

apàut (li. apaũti), die Füsse bekleiden: kājas; anziehen, anlegen: apaut kurpes, pastalas, vīzes, zābakus, zeķes. es apaušu (tavas kājas) kurpītēs od. kurpītēm BW. 14778. Refl. -ties, sich die Füsse bekleiden, anziehen, anlegen: apāvuos baltas kājas BW. 4785, 9346. raudādams apavuos baltus piešus kājiņās Ltd. 2372; mit dem Lok.: apavuos kurpītēs BW. 8321.

Avots: ME I, 76

‡ I apgarêt

1) =apgarîtiês Mar.;

2) aushalten
Schwanb.: nevar vairs apgarēt, kâ viņš kliedz Schwanb. Refl. -tiês,

1) erkalten, kühl werden:
ēdiens jau apgarējies, nāciet ē̦stu! Mezküll;

2) sich entschtiessen:
viņš nevarēja apgarēties nuopirkt sev jaunus zābakus Selsau. viņa bija tik skuopa, ka neapgarējas ēst Golg. galds bija tik netīrs, ka nevarēja ne apgarēties ēst (vor starkem Ekel) ebenda;

3) = ‡ apgarêt 2: nevar apgarēties, cik riebīgi viņš izskatījās Golg., Mahlup;

4) gönnen:
viņš nevar uotram ne˙kā apgarēties Adl., Alswig, A.-Laitzen. eku tē̦vs! nevar bē̦rnam tuo nieka kurpīšu apgarēties! Sessw. me̦dus viņam vai cik, bet gaidi, ka apgarēsies tev ieduot! ebenda;

5) "усовѣститься" Nieder-Kurland n. Sudr. E. Sibirijas Cīņa № 44 (647);

6) zuwider werden
Stomersee u. a.: jūsu kliegšana man ir apgarējusies.

Avots: EH I, 81

apgraûzt, tr., ringsum benagen: zaķis apgrauzis kuociņus. žurkas apgrauzušas zābakus.

Avots: ME I, 87

apmàukt,

1) über etw. streifen, anziehen:
zābakus, kurpes kājās, die Stiefel, Schuhe anziehen, cimdus; iemauktus apm., zäumen, den Zaum anlegen;

2) übertr. (= apmāt, apmaut), verblüffen, ausser Fassung bringen, bannen, fesseln:
Radziņš bija nuo brīnumiem kâ apmaukts Purap. prāts tāds kā apmaukts Niedra. viņa gars bija kā apmaukts, sein Geist war wie benebelt Seib. [Refl. -tiês, sich anziehen: apmaucuos kurpītēs BW. 34450].

Avots: ME I, 104

apmaût,

1) a. zeķes, pastalas Rutzau; a. (anziehen)
brunčus Lis., Warkl.;

2): apmauts, betäubt, verblüfft
Bers., Lautb., Renzen, Kr. Rositten, = uzmauts (unter uzmaût I

3) Lubn. ‡ Refl. -tiês, sich anziehen:
a. zābakus Preiļi. apmāvusies ar... strīpainiem brunčiem Azand. 3; sich bedecken: apmāvās ar sedzeni Azand. 5.

Avots: EH I, 101

apmetinât, ‡

2) = apmest 2: apmetina lûciņu ve̦lnam ap kaklu Pas. VIII, 436; ‡

3) = apmẽ̦tât 2, apdiêgt, apšūt 1 Bers.: a. lakatiņam malas; ‡

4) "?": kurpnieks ar tuo apmetināja... ziemas zābakus Janš. Bandavā II, 251. Subst. apmetinãjums, die Einfassung, der Besatz
(?): gar apakšu šiem lindrukiem gāja vis˙apkārt šaurs, sarkans apmetinājums Janš. Nīca 42 (ähnlich 43, Precību viesulis 52, Dzimtene I ² , 21; V, 11, Līgava I, 270).

Avots: EH I, 101

apšļacinât, apšļacît, freqn. apšļakstît, apšļakstinât, bespritzen, besprengen, bespülen: viļņi apšļakstīja viņa zābakus MWM. II, 303. Refl. -tiês, bespritzt, besprengt werden: ar asinīm debess apšļakstījās Vēr. II, 86. Cf. apslacît.

Avots: ME I, 129

‡ aptreĩpt Kal., Rulzau, bestreichen, beschmieren: a. maizi ar sviestu Kal., Rutzau. a. zābakus Kal.

Avots: EH I, 122

apvarzât, tr., netzartig umflechten Spr.; eine Arbeit unordentlich machen: skruoderis apvarzājis svārkus, kurpnieks zābakus, galdnieks skapi un gultu J. Kaln.

Avots: ME I, 134

apvìlkt (li. apvil˜kti), tr.,

1) ringsum ziehen:
apvelci ar krītu gultai riņķi LP. VI, 299. sienas apvilktas baltiem palagiem BW. III, 1, 16. prāts ar tumsību apvilkts, sein Verstand ist verfinstert;

2) anziehen Kleidungsstücke, die man nicht umlegt, sondern eigentlich anzieht:
kre̦klu, svārkus, kažuoku, cimdus, zeķes, zābakus. Sprw.: kādu vīzi apvilcis, tāda jāvalkā. Refl. -tiês,

1) sich um etw. ziehen, spannen:
ap prātu viņam apvilcies it kā tīkls Aps.;

2) sich anziehen:
apvelcies manu kažuociņu Blaum.; apvìlkums, das ringsum Gezogene, eine ringsum gezogene Linie: līdz zuobeņa apvilkumam salmi nuode̦guši Kaudz. M.

Avots: ME I, 136

‡ ãrķelis N.-Bartau "baku%20nuove%CC%A6lkamais">zābaku nuove̦lkamais".

Avots: EH I, 195

atkàusêt,

1): uz uguns nevar luodē̦tu trauku likt, tad var a. luodējumu Siuxt; ‡

2) auf-, lostauen machen
Siuxt u. a.: a. spaini, zābakus. lietus dīķi (zemi) atkausējis.

Avots: EH I, 147

atlùoks und atluõks (li. ãtlankas), atluocis, atluoce, das Zurückgebogene,

1) ein breiter Saum:
kad brunči par gaŗiem, tad par kādu sprīdi nuo lejas malas taisa atluoku Etn. II, 213. bez atluoka vilnainīte BW. 6780. jērene ar ausainiem atluokiem, mit Klappen;

2) piedurkņu atluoks; atluoce Aps. VII, 19, der Ärmelaufschlag,
in Sarnaten dafür atluoks; zābaku atluoks, die Stiefelqtulpe Dr., bikšu atluoki Caun.;

3) Besatz, Bräme:
ce̦pure ar sarkanu atluoku Kaln.

Avots: ME I, 174, 175

‡ atšņuõrêt, losschnüren: a. zābakus. Refl. -tiês, sich (von setbst) losschnüren: zābaks atšņuorējies.

Avots: EH I, 174

‡ atspradzinât Stenden, absprengen; sich loslösen machen: sabristuos zābakus viņs uzlika uz karstas krāsns un atspradzināja zuoles.

Avots: EH I, 169

àut, àunu od. àuju, àvu od. avu (li. aũti, aunù, aviaũ), tr.,

1) die Füsse bekleiden, anztehen, anlegen:
kājas; zābakus, zeķes kājās. aunam piešus, bāleliņi BW. 13597, 3;

2) kājas aut, mit abhäng. Infin., sich anschicken, in Begriff sein, sich bereit machen:
un tūlīn ķēniņš aun kājas savu sievu meklēt LP. IV, 189; VI, 347;

3) kājas aut uz, seine Schritte lenken zu od. gegen jem.:
uz meitām kājas aut Ar. 440, auch uz meitas augumiņa (-ņu) Ltd. 2224, auf die Freie ziehen, ein Mädchen heiraten wollen. visi ļaudis kājas āva uz karuoga nesējiņa Ar. 1955, alle Menschen haben auf den Fahnenträger abgesehen. Refl. -tiês, sich die Füsse bekleiden, die Fussbekleidung anziehen: kur tu iesi, bāleliņ, baltas kājas audamies BW. 13730. aunies baltās zeķītēs 14075, zābakuos Ar. 832. [auties auch im Sinne von kājas aut, sich bereit machen Spr., Nerft, Warkl.]. Subst. àvējiņš, avējiņš, dial. āvājiņš BW. 11077,], fem. avaiņa f. avējiņa, avājiņa BW. 110777, 1, (Erlaa), einer (eine), der (die) Füsse bekleidet. būs viņā saulītē man kājiņu āvējiņš BW. 1289. àviens, aviens, die einmalige Tätigkeit des Fussbekleidens, àvums, avums, die bereits erfolgte Tätigkeit des Fussbekleidens: es puisīti nuolūkuoju vienā kāju āvumā (Var.: avienā) BW. 9335. [Weiterhin zu aksl. obuti (prs. obujo,) "Fussbekleidung anziehen", onušta "Sandale", lat. exuō "ziehe aus", subūcula "Unterkleid", arm. aganim "ziehe mir an", av. aoϑrǝm "Schuh" u. a.; s. Fick Wrtb. I ⁴ , 12 u. 365, Hübschmann Arm. 411, Persson Beitr. 650 ² Walde Wrtb. ² 263 f., Tpautmann Wrtb. 21 f., Hujer LF. XLVI, 343 f.]

Kļūdu labojums:
11077, 1 = 11077, 2

Avots: ME I, 230, 231

âzis,

1): voc. s. āziņ BW. 2221, 7; baltais ā. BW. 13144, 1. sirmais ā. 13143, 2;

3): âzis, der Sägebock
Warkl.; âzis ² Orellen, ein hölzernes Gestell zum Ziegeltragen; âzītis AP. "baku%20ve%CC%A6lkamais">zābaku ve̦lkamais";

5): Demin. âzītis AP., Ramkau, Wessen, Dachreiter; āzis gaŗš dēlis, kas tiek likts salmu jumtu paspārnēs zem salmiem. ā. satur salmus, a. uzsists uz spāŗu apakšējiem galiem un uz tā liek apakšējuo salmu kārtu Siuxt: aizslē̦puse galvu aiz jumta āža, glūn pāri čukuram Janš. Mežv. ļ. I, 16;

6): âzītis ² Seyershof Klötzchen zum Aufhängen der Weberhefteln;

8): diena a., ein Vogel
AP.: dieva ā. skrien murkše̦nādams pa gaisu; ‡

9) âzītis ² Salis, ein in die Schulterpartie eines Männerhemdes eingelassenes dreieckiges Stoffstück.

Avots: EH I, 196

bagâturs. PS., der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: brāļi mani, bagāturi, zābakuos sienu pļāva BW. 3958; entl. aus dem russ. богатырь.

Avots: ME I, 249

bak, baks, baku (vgl. li. bàkš, bàkt) Interj., ein Stossen, Stechen bezeichnend: riju kūlu bika bak (Var.: baks), maizi mīcu biku baku BW. 10444.

Avots: ME I, 252

bakas, die Pocken, Blattern; vēja bakas, Windpocken; [baku pūte, die Blatter, Pocke Spr.]; bakas likt, impfen. [Nebst estn. pokk und liv. bok aus dem Germanischen; Mancelius gibt dafür noch pockas.]

Avots: ME I, 252

[basātnē (= basā kājā) zābaku uzaut Warkhof, den Stiefel auf den blossen (unbekletdeten) Fuss anziehen: damit indentisch ist baskâpeņu Ahs. und wahrscheinlich auch basikņi in] kurpes basikņi uzvilcis Duomas II, 505.

Avots: ME I, 265, 266

‡ basātņi Memeishof Sonnaxt (mit â) Gr.-Buschh. n. PBR. XII, 89, (mit à ² ) Kaltenbr., basàtņu ² Oknist, Adv., = basātnē: iemauc zābaku tâ˙pat basātņu: kuo tur meklēs zeķu! Oknist.

Avots: EH I, 206

bika, biku, Interj., ein Stossen, Schlagen bezeichnend: riju kūla bika, bak(s) od. biku, baku BW. 10444. [maizi mīcu biku, baku 10444, 1 var.]

Avots: ME I, 294

‡ biku, s. ‡ baku.

Avots: EH I, 219

bika, biku, Interj., ein Stossen, Schlagen bezeichnend: riju kūla bika, bak(s) od. biku, baku BW. 10444. [maizi mīcu biku, baku 10444, 1 var.]

Avots: ME I, 294

‡ blīgžêt AP., -u, -ẽju, = blīkšêt: kad lieluos zābakus uzvilka kājā, tad blīgžēja vien, kad gāja AP, pātaga blīgž Warkl.

Avots: EH I, 230

brakalaiņi, auch brakainīši, brakataiņi, brakulaiņi, brakulīši, brākulē̦ni, brākulnieki, brikulē̦ni, brukulaiņi, brūkulaiņi, bukulē̦ni, ein Beiwort der Brüder im VL., synonym mit bramanīši, wohl eine Bildug von der Intjer. briku, braku, buks, nach dem stampfenden Gange der stolzen Brüder, der Stutzer: brāli mani brakalaiņi zābakuos sienu pļauj BW. 3857,2; 3858; 5302. brāļi mani brakalaiņi, visi lūšu kažuokuos; es māsiņa sidrabiņa zābakos 5599. Das unverständliche brakalaiņi ist ersetzt durch brakulaiņi, die

Avots: ME I, 322

‡ brite̦lē̦ni, = brakalaiņi: brāļi mani b. [?] zābakuos sìenu pļāva BW. piel. ² 28605, 1.

Avots: EH I, 242

bruokulaiņi "?": brāļi mani bruokulaiņi (Var.: bruokalaiņi), zābakuos sienu pļāva BW. 16953 var.; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 342

brucêt, ‡

2) (an etwas Hartem) reiben, scheuern:
b. drēbes, grāmatas, jaunus zābakus Siuxt n. Fil. mat. 67.

Avots: EH I, 244

brukulains, brūkulains, liederlich gekleidet Mag. IV, 2, 111, schlotterig im Anzug Bütner. In einem bekanten VL. brāļi mani, brukulaiņi, zābakuos sienu pļāva scheint das Wort Stutzer, Protzen zu bezeichnet; vgl. brakalaiņi.

Avots: ME I, 339

brũžļât: (ab)tragen (?): kuo tu brūžļa zābakus pa istabu ? Bauske; reiben, zerknittern Stenden: kuo brũžļā jaunās drēbes gar siênu?

Avots: EH I, 247

‡ cìnêt ² (mit ei gesprochen), -eju,

1) reinigen
Bērzgale: c. zivis, zābakus Zvirgzdine. c. buļbas Pilda;

2) roden
Nautreni. - Subst. cinējums ² Nautrēni und anderswo in Lettg., das Neuland, die Rodung.

Avots: EH I, 276

‡ dabèigt,

1) beenden
Kaltenbr., Wessen: dabeidžu jumtu jumīt Warkl. tai jis savu mūžu dabeidze ebenda;

2) endgültig abnutzen
Kaltenbr.: pa dubļiem dabeidžu zābakus.

Avots: EH I, 300

dãrs,

1) auch dāre, eine vierkantige Öffnung in der Oberlage der Badstube zum Abzug des Rauches, aber auch zum Hinaufleiten der Wärme in die auf der Oberlage der Badstube befindliche Malzdarre, die auch ihrerseits
in Kand. dārs heisst: uzkāp uz pirti un pa dāres caurumu met tādu garu... LP. IV, 185;

2) das klein Fenster in der Riege zum Abzug des Rauches
Kand., Naud.; dāra rīkle, der Schreihals: mans brālītis zābakuos neņems tādu dāra rīkli BW. 872;

3) die Darre
[dãre Dond.]: kungs kāpj (rijā) pa trepēm uz dāru LP. VII, 273; Pl. dãri [Salis], die Darrbalken in der Heizriege L. [Die urspr. Bed. ist wohl "Darre" ; aus mnd. dare "Darre"; vgl. auch dārnis und dāris.]

Kļūdu labojums:
dāra = dār,a
dāra rīkli BW. 872 = dār,a rīkli BW.872,1

Avots: ME I, 448

deivelêt,

1): an unrechter Stelle, unnütz tragen, benutzen
(mit èi ² ) KatrE.: zābakus jau sāku šur, tur d. jaunuo vāģu gan nevajadzēja d. ebenda;

2) "kalpināt bez īstas vajadzības, grūstīt" (vorzugsweise von Pferden gesagt) Fistehlen.

Avots: EH I, 314

dẽdêt, dẽ̦du, dẽdēju, intr.,

1) quienen, hinsiechen, die körperliche Rüstigkeit und Fülle verlieren, [alt sein od. werden]:
te mē̦s de̦dam un nevaram nuomirt LP. III, 58. tā slimā sieva tur dē̦d Stari I, 231. vaigi dē̦d MWM. IX, 187;

2) sich verliegen, stumpfen, stumpfsinnig und müssig die Zeit verliegen:
labāk spuodrināt zābakus, nekâ dēdēt te pie šīm blēņām. gar ielas malām dēdēja re̦ti luktuŗi U. b. 127, 44;

[3) verwittern
U.; hierher] dēdējuma od. dē̦du kārta, Rohhumus Konv. ² 2331. [Zu slav. dĕdъ "alter Mann, Grossvater", gr. τήϑη "Grossmutter" u. a., s. Mahlow AEO. 11, Trautmann Wrtb. 47, Berneker Wrtb. I, 191.]

Avots: ME I, 461

I dil˜ba [Līn.], Mag. II, 3, 41 u. 116, [dil˜be Dond.], dilbis [li. dilbis], dìlbs ² [Bers.], der Oberarm, das Schienbein [dil˜ba kauls Trik.], ruokas daļa nuo e̦lkuona līdz pašai ruokai, pirkstiem Kleinh.: mana ruoka lai nuolūst nuo savām dilbām Hiob 31, 22. par visu plaukstu līdz dilbim MWM. VI, 795. viņš tādā aukstā laikā iet plikiem dilbiem apkārt. zābaku, zeķu dilba, der Schaft der Stiefel, der Strümpfe Mag. II, 3, 117. [dilbis, Ruderstange Bielenstein Holzb. 612, Ankerschaft 615.] Vgl. de̦lbs und dalba.

Avots: ME I, 466, 467

divai, divaju, wohl ein erst. Nom., Akk. [neutr. gen.; vgl. Le. Gr. 371 und slav. dъvoje], zwei Paare: viņš par gadu nuoplēš divai zābaku. ar divai zeķu, mit 2 Paar Strümpfen Kaul., ar divaju zeķu N. - Schwanb. [priesteris nuoturēja divai dievvā`rdu: rīta un pusdienas Austriņš M. Z. 59.]

Avots: ME I, 471

galˆva (li. galvà, [acc. s. gàlva,]),

1) der Kopf, das Haut (körperlich):
kuo līdz galva bez gudra paduoma. kad galva ruokā, kuo par asti bē̦dā. sadevu, vai acs vai galva. lūpas kâ pastalas, de̦guns kâ ķipis, galva kâ spainis. galva kâ Rīgas ciba Etn. IV, 3;

2) der Kopf als Sitz des Denkvermögens:
bieza, cieta, grūta, viegla galva, ein schwer, ein leicht begreifender Kopf; gudra galva, ein kluger Kopf. ja nav gudras galvas, turi vieglas kājas. viņuos laikuos bij puika ar ļuoti lē̦tu galvu LP. IV, 222. balta galva, ein weisses Kopftuch, das man der jungen Frau um den Kopf bindet, wenn der Jungferkranz abgenommen wird: jauna meita gauži raud, baltas galvas gribē̦dama BW. 11863;

3) das Haupt, hervorragende Persönlichkeit:
Šrekhūbers ir viņu īste̦nais galva Kaudz. M. bijušais pilsē̦tas galva, das frühere Stadthaupt;

4) etwas Rundes, Kopfähliches, so die Saathülsen von Klee und Flachs
ābuoliņu, linu galviņas; cāļa galviņa, Trollblume (trollius europaeus) RKr. III, 73; kāpuostu galva, gew. galviņa, der Kohlkopf; pĩpes galviņa, das Pfeifenköpfchen; (ragavu) galvas, die vordere Krümmung der Schlittensohlen: ragavu priekšējuo, uz augšu izliektuo daļu sauc par galvām A. XI, 171;

5) der wichtigste, auch der oberste Bestandteil eines Gegenstandes:
grābekļa galva das Holz, in dem die Zinken der Harke stecken Etn. [galva, die Spitze eines Teerofens Bielenstein Holzb. 546 ² ]. zābaku galva, Vorschuh: iegrūda basās kājas nuogrieztu zābaku galvās Cālītis. zābakiem galvas pielikt, die Stiefen verschuhen. divus rudzu gabaliņus saliek ar galvām (ruogām) kuopā Etn. III, 73;

6) der Kopf (beim Kartenspiel, beim Schafskopf):
jums jau deviņas galvas, bet mums tikai trīs;

7) zur Bezeichnung einer Person:
celies, galviņ, celies! stehe auf, mein geliebtes Haupt! Degl. atstāj nuost, ce̦ra galva, Zottenkopf;

8) als Subj.: man galva griežas riņķī, dūc, reibst, sāp. viņš strādā, ka vai galva kūp. sirma galva jāguodā;

9) Akk. resp. Gen., ēdis vai neēdis, turi galvu augšā! bāz nu galvu krāsnī, von einem, der Misserfolg gehabt hat.
labāk labas ziņas lasīt, nekâ ņurduot galvu kasīt. galvu ieskāt, lausen. galvu gruozīt, kratīt, purināt, den Kopf schütteln. galvu lauzīt, den Kopf brechen, viel nachdenken. galvu nuodurt, nuokārt, nuolaist, den Kopf hängen lassen, senken; galvu pacelt, den Kopf hoch heben. zeltīte ne galviņas nepagrieza BW. 15280. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht hochmütig, trotzig. galvas sadurt, die Köpfe zur Beratung zusammenstecken. raud galviņu saņē̦musi Ltd. 1230. sastāstīt pilnu galvu LP. II, 54;

10) Instr., pliku galvu staigāt, mit blossem Haupte.
viņš par mums bija visu galvu gaŗāks A. XVII, 717. galvu galvām, im höchsten Grade, sehr, aus vollem Halse: viņš brē̦c, kliedz galvu galvām od. visām galvām PS., A. XXI, 557. visiem bij jāsmejas galvu galvām XVI, 292. galvu galvām brīnīties Seibolt. tâ cilvē̦ki runā galvu galvām (allgemein). pa lielceļu baznīcē̦ni gāja galvu galvām, in langen Reihen, Kopf an Kopf A. XVIII, 133;

11) Lok., viņš sāka aiz dusmām pilnā od. visā galvā brēkt, kliegt, aus vollem Halse
Etn. II, 176; IV, 168. kas nu sumpurņiem galvā? im Schilde führen LP. V, 36. uotrā dienā būtu atkal cits kas galvā IV, 130. viņi vairs nav skaidrā galvā, sie sind nicht mehr nüchtern Kaudz. M.;

13) Prät.; viņš dzīvuo kâ bez galvas, er lebt ohne jegliche Überlegung.
dzied kâ gailis nuo galvas. es mācuos, es zinu tuo nuo galvas, auswendig. viņš tuo izdarīja nuo savas galvas, auf seinen eigenen Kopf. nuo lielas galvas (aus Stolz, Eigensinn) viņš tuo nedara. es pulksteni padzinu nuo galvas, ich rückte die Uhr nach Mutmassung vor. pa kaklu, pa galvu viņš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par galvu, par kaklu über Hals und Kopf, kopfüber. pār (par) galvu laits od. mest (mē̦tāt), ausser acht lassen, in den Wind schlagen: citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. par galviņu mē̦tādama visas ļaužu valuodiņas 17883. vai tu viņam runā pie galvas vai astes (od. priekšā vai pakaļā), tas viņam vien˙alga, du magst ihm sagen, was du willst Mag. XIII, 3, 64. uz manu galvu, auf meinen Kopf, auf meine Verantwortung. viņš vienmē̦r rīkuojas uz savu galvu A. XVI, 365. šis cilvē̦ks ir dzīvuojis... uz lielas galvas. pēc tam sarēķināja, cik dalībnieku, lai varē̦tu maksu izdalīt uz galvām Kaudz. M. [Gleich apr. gallũ resp. galwo, serb. gláva, r. головá dass. am ehesten nach Persson Beitr. 66 f. u. 932 f. (vgl. auch Būga РФВ. LXXXV, 156, Brandt РФВ. XXII, 122, Förstemann KZ. XIX, 355, Fick BB. XXIV, 298, Zupitza Germ. Gutt. 148) zu slav. žely "Eitergeschwulst", klr. жолá "Erdnuss", mnd. kol, an. kollr "Kopf". Anders Mikkola BB. XXI, 224 (zu gals), Lewy KZ. XL, 420, W. Schulze ibid. 424, Berneker Wrtb. I, 324 (zu golъ "nackt" ), Pedersen KZ. XXXIX, 252 (zu arm. glux "Kopf").]

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): balta galva... abgenommen wird:
so das Köpfchen des Klees und die Leinkapsel = so die Saathülsen von Klee und Flachs

Avots: ME I, 596, 597

I gùlbis (li. gulˆbis, apr. gulbis),

1) der Schwan:
gulbis gudzina, guldzina. gulbji atne̦s pavasarī maziem bē̦rniem zābakus;

2) Name einer weissen Kuh
K. [Daneben mit Tenues: obersorb. kołp', kašub. kêłp "Schwan"; vgl. Berneker Wrtb. I, 660 u. 322 und Trautmann Wrtb. 101.]

Avots: ME I, 676

‡ II gur̃kste Schibbenhof, (mit ur̂ ² ) Jürg., ein Stückchen Leder (Birkenrinde Laidsen), das, in einen Schuh gelegt, ihn beim Gehen knarren macht: zābakuos ielikta g, tâ ka zābaki ejuot čīkst Baltinow, Llvāni, Warkl., (mit ur̂ ) Serben, (mit ur̂ ² ) Gramsden.

Avots: EH I, 420

idruôt, idrêt, einen faulen Kern bekommen L., Biel. H. I, 190, alt, faul werden: zābaku... zemē ve̦lkuot, papēdī attrūka kurpe nuo idrējušā stulma Seibolt.

Avots: ME I, 702

‡ ìedañcât Dunika, = ‡ iedejuôt 1 und 2: ie. jaunuo istubu, grīdu, zābakus. Refl. -tiês, tanzend in Schwung kommen: viņi abi tâ iedancājušies, ka grūti tiem nākas apstāties Dunika.

Avots: EH I, 507, 508

ìeiet, hineingehen: kūtī ragi neiegāja BW. 32416. aizpē̦rn iegāji tik trešā gadā LP. I, 82. ieiet sievā, atraitnē Lasd., = ieiet iegātņuos, d. h. sich in den Besitz eines Gesindes einheiraten. cik ieiet, so viel es aufgeht: saē̦das uogas, cik ieiet LP. V, 21. le̦c, cik ieiet LP. IV, 19. ve̦lns aizgāja lamādams, cik ieiet LP. VII, 275. Refl. - tiês,

1) anfangen zu gehen (dabei immer schneller werdend
N. - Bergfried), zu fungieren; ins Gehen kommen: nuo vakardienas gājiena kājas bija gan stīvas, bet kad ieietas, tad paliek atkal lunkanas N. - Bergfried. jaunā mašīna nav vēl iegājusies: iet, iet, - paliek stāvuot Salisb.;

2) [in den Samen schiessen?]: graudiņš uzdīgst, aug un ieietas Zeifert Chrest. II, 208;

3) [zu gehen anfangen]:
kad... būšu meitās iegājies Auseklis, [Nigr.; zu gehen sich gewöhnen: zirgs pa šuo ceļu iegājies Ruj. viņš jaunajuos zābakuos jau labi iegājies Kl.].

Avots: ME II, 22

ìelietât,

[1) benutzend od. tragend bequem od. brauchbar machen:
jaunu drēbi, zābakus, jaunu ieruoci Mar.;

2) zu benutzen anfangen
Fest.].

Avots: ME II, 40

ìeļor̂kstêtiês, einen platschenden Laut von sich geben: brandavīns zābakuos ieļorkstējies LP. VI, 437.

Avots: ME II, 42

ìemàukt,

1) eindrängen, einstecken, anziehen:
kāju zābakuos;

2) anfangen zu graben:
kartupeļus;

3) intr., hinein -, hereinlaufen
Spr.

Avots: ME II, 43

[ìesmirdināt L., einstänkern: viņš zābakus pārāk stipri iesmirdinājis (mit einem stinkenden Stoff eingeschmiert) Ruj.]

Avots: ME II, 68

[I ìešņàukt tabaku, Tabak schnupfen (perfektiv) um Tuckum.]

Avots: ME II, 78

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

[II ìevalks,

1) die Strippe am Stiefel;

2) pavāršķu uosa pastalām;

3) iẽvalks Serben, der beim Spinnen an die Spule angebundene Anfang des Fadens;

4) kāsis zābaku aizpuogāšanai Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 86

il˜gsêdĩte, Demin. von einem ilgsẽde, die Hockerin, namentl. ein Mädchen, das lange unverheiratet sitzt, die Wählerische: sēdi, se(di, ilgsēdīte, zābakuotus gaidīdama; mans brālītis zābakuots, neņems tevi ilgsēdīti BW. 12302, 2; 5912.

Avots: ME I, 705, 706

izasaruôt, intr., zur Genüge tränen, sich der Tränen entledigen: zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izasaruo (eine Heilmethode).

Avots: ME I, 713

izbèigt,

1) vollständig zu Ende führen, beendigen:
lieta od. prāva izbeigta. tīkli izbeidz savu svētību LP III, 406;

2) verbrauchen:
sen jau izbeidzu pēdīguo tabaku Aps. Refl. -tiês, zu Ende gehen, aufhören, aus, zu Ende sein, aussterben: izbeidzas viss, kas ē̦dams A XX, 262. diegs izbeidzies, un dibe̦nu nevarējis atrast. bites mums izbeigušās. izbeigusies visa viņa cilts.

Avots: ME I, 715, 716

izcìrst [li. iškir̃ti], tr.,

1) aushauen:
āliņģi le̦dū; krūmus, mežus; izcirst grāvi, einen neuen, breiten und tiefen Graben ziehen Grünh.; izc. labību, das Getreiden vernichten, indem im Frühling gewisse Würmer die Wurzeln abfressen Grünh.;

2) gründlich ätzen, beissen:
zirgam slimās acīs iepūš tabaku, lai izcē̦rt Naud., Kand. Refl. - tiês,

1) für sich aushauen:
izcērties divi akmeņu galdiņus V Mos. 10, 1;

2) viel und ohne Erfolg hauen:
izcirtās, izcirtās, bet ienaidniekam ne˙kā nepadarīja;

3) viel Karten spielen; sich satt spielen:
ta tad nu reiz labi izcirtāmies.

Kļūdu labojums:
beissen = beizen

Avots: ME I, 721, 722

izdañcôt, zu Ende tanzen: izdancuojuši apaļuo danci, iesāka nabaga danci;

2) durchtanzen:
viņš izdancuojis zābakus caurus. Refl. - tiês, sich austanzen: es izdancuojuos kâ pa tē̦va kāzām Etn. II, 44.

Avots: ME I, 725

izlãpît [li. išlópyti], tr., ausflicken, ausbessern: zābakus, jumtu. pats mē̦ms, pats muļķis, visas pasaules izlāpītājs (Rätsel).

Avots: ME I, 763

izniẽkuôt, tr.,

1) verschmaddern, vertun, verschleudern:
vecis izniekuo tikai tabaku A. XI, 478. jūs ar˙vienu rājāties, ka savu peļņu izniekuoju LP. IV, 86. viņš naudu vien izniekuojis LP. VI, 852;

2) zum besten haen, anführen:
kâ tu mani izniekuoji LP. IV, 134. Refl. - tiês, nach Herzenslust Allotrien treiben, tändeln: jaunekļi izniekuojās šâ, tâ MWM. VIII, 922.

Avots: ME I, 777

izsmẽķêt, tr., ausrauchen: tabaku, pīpi. Refl. - tiês, zur Genüge, nach Herzenslust rauchen: aiziet pie Jānīša izsmēķēties A. XX, 82.

Avots: ME I, 801

izšņaũkât, tr., freqn., izšņàukt,

1) schneuzen:
de̦gunu izšņaukāt, izšņaukt;

2) verschnupfen:
tabaku;

3) ausschnüffeln:
peļu alu MWM. VII, 693. cūka izšņaukā ēdienu C., Bers., Refl. - tiês, zur Genüge schnupfen, schnüffeln.

Avots: ME I, 813

izstīlêt, auspannen Spr., [Bers.: izst. zābakus uz liestes.]

Avots: ME I, 806

izsũkât, freqn. zu izsùkt, mit Unterbrechnung aussaugen Ahs.; tabaku, zuobus RSk. II, 226.

Avots: ME I, 808

iztaũvêt: zābakus taisa nuo me̦lnām, iztauvē̦tām guovju ... ādām Dünsb. Bērnu draugs I, 24. ādu iztauvējis Pas. XII, 106.

Avots: EH I, 488

iztẽrêt, tr., verzehren, verbrauchen: sīknaudiņu iztērēju BW. 15249. iztērēju tabaku A. XI, 478. Refl. - tiês, zur Genüge verzehrt, verbraucht werden: viss siltums iztērējās Pūrs III, 65.

Avots: ME I, 817

iztrĩt, ‡

2) gehörig reiben; einreiben:
raudāva, acis iztrina; sarkanas tān Auleja. i. zābakus ar de̦gutu ebenda; ‡

3) auswaschen
Dunika: i. aves pirms cirpšanas. ‡ Refl. -tiês, sich eine Zeitlang (zur Genüge) reiben; sich reibend besudeln: zirgs krīt zemē, iztrinas uz pļavas Auleja. viss ar dubļiem iztrinies ebenda.

Avots: EH I, 491

‡ izvaržât, (etwas Langes) entwirren Kesenhof: i. pastalu auklas, zābaku šņuores.

Avots: EH I, 494

izzelêt, tr., auskauen: tabaku.

Avots: ME I, 831

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

kad (li. kadà, kàd),

1) wann -
in direkten und indirekten Fragesätzen: kad atnāks mums labāki laiki? diezin, kad tas būs, kad ne;

2) irgend wann, irgend einmal,
ja kad, wennn jemals: diezin, vai kad redzēsimies. re̦ti kad cilvē̦ks mierā ar sav\u likteni. viņš tagad nelaimīgs kâ jeb˙kad, als je;

3) wenn doch, dass doch -
in Wunschsätzen: kad tevi jupis parautu! kad tevi nelaime! Zum Kuckuck! Oft verstärkt mit jele: kad jele viņš nāktu!

4) als unterordnende Konjuktion -

a) temporal - wenn, indem, als, nachdem:
kad es dziedu, kuoši dziedu, kad raudāju, zē̦li raudu. kad bijām darbu pabeiguši, tad devāmies pie miera. viņš nebij vēl ne˙cik tāļu pabraucis, kad jau liels pulks ve̦lnu saradās Dīcm. I, 14;

b) konditional - wenn, falss:
kâ pazītu mani jaunu, kad (Var.: ja) līksmīgi nedzīvuotu BW. 71;

c) konzessiv - wenn auch:
kad arī visi pie tevim apgrēcinātuos, tad tuomē̦r es ne mūžam negribu apgrēcināties. tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 204;

d) kausal - weil; da:
vai tādēļ nedzīvuošu, kad es žē̦li neraudāšu, kad es augu sērdienīte 22;

e) konsekutiv - so dass:
kur tu augi, smuka meita, kad (Var.: ka) es tevi neredzēju? Ltd. 127, 383;

f) final - damit, auf dass:
ej nuostan, ciema puisi, nuo manām kājiņām, kad es tevi nesaminu, dadža krūmu dē̦vē̦dama Ltd. 159;

g) deklarativ - dass:
tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. kad es būtu zinājusi, kad neveiklis lūkuojas.... 309. In den Fälle d - g wird in der Schriftsprache ka gebraucht;

5) meinetwegen, wenn,
auch in elliptischen Sätzen: lai viņš iet kad ratā Saul. jājiet, tautas, kad deviņas, es neiešu šuoruden BW. 14333. lai tad krustmāte le̦c kad uz galda A. XX, 934. tad pin viņus kad ap pirkstu Niedra. lai meklē kad ar uguni Apsk.;

6) Vor einem Partizip in der Bed. einer verallgemeinernden temporalen Relativpartikel: nāc, māsiņa, kad nākdama (wann du auch kommen magst),
nāc raže̦na bāliņuos BW. 17528;

[7) damals
(von dem dabei gemeinten Zeitpunkt ist eben die Rede nicht gewesen, doch setzt ihn der Sprechende als bekannt voraus): vai tu kad aiznesi viņam zābakus? kuo es kad muocījuos! Wolm.

Eher wohl aus urbalt. * kadā`n (worauf ostli. kadù, li. kadángi "weil"
und apr. kadan "als, wenn" weisen) als gleich ai. kadā "wann" und somit wahrscheinlich aus * kadu gekürzt, das in dem kadde alter Texte (s. Le. Gr. § 487) noch vorliegen kann.]

Avots: ME II, 131

kal˜piņš, Demin. von kal˜ps, das Knechtlein, auf Dinge übertragen, die dem Menschen gleichsam Knechtdienste erweisen:

1) der Lichtknecht
Mag. XIII, 41;

2) der Knecht, ein Tischlerwerkzeug:
kalpiņš - galdnieka rīks, kuŗu gaŗākus dēļus ēvelējuot paliek vienam galam apakšā Serb.;

3) der Wabenbock:
par bišu kalpiņu sauc tādu daiktu, uz kuŗa pie truopa uz īsu laiku saliek bišu šūnas;

4) zābaku kalpiņš, der Stiefelknecht;

5) die Masche,
- tā adīkļa cilpiņa, kuŗu aduot me̦t uz irbi: skaistais cimds ta: adāms: pieci kalpiņi, trīs me̦lni divi sarkani Illuxt A. XVI, 284;

6) auklas kalpiņš, die Schlinge
Etn.;

7) dze̦guzes kalpiņš, die Grasmücke
L.

Avots: ME II, 144

kanavãle [C.], kanuvàle Lasd., kaņavāle Kaul., ein Stock, Schlägel C.: še kanavālīte, pamali tabaku LP. VII, 907. kanuvāle - liela kuoka vāle, ar kuŗu malku skalduot sit pa cirvja pietu Lasd.

Avots: ME II, 153

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

klaũkš(ķ)inât,

1) fakt. zu klaukstēt, klaukšķēt, zum Poltern, Klappern bringen:
zābakus;

2) intr., klappern, poltern:
abi zābakiem klaukšināja Sil. kuo tie kraukļi klaukšināja BW. 13063.

Avots: ME II, 215

kleža, kležkãja, comm., kležkãjis [Dond.], f. - je, der (die) Schiefbeinige, Beinwindende: kležkāja nuomin zābaku un kurpju papēžus šķībi Sassm.

Avots: ME II, 224

knaũkšķêt, knaũkšêt, knaûkstêt ² Ahs., auch refl. knaũkšķêtiês, knacken, puffen, knallen, knistern: ragi vien knaukšķejuši LP. VII, 986. nadziņi knaukšķēšuot Zeif. III, 2, 131. dzirksteles sprē̦gāja un knaukšķēja MWM. v. J. 1896, S. 560. staigāja jaunuos zābakuos, ka knaukšēja vien A. XI, 101. sals knaukšķē̦dams spārdās priežu stumbruos Vēr. II, 494. kalējs nuoliek naudu, ka knaukšķas vien Krišs Laksts 66.

Avots: ME II, 243

‡ kniete: die Niete (?): apskatīja slidzābakus, pārbaudīdams katru knieti un šuvu J. Veselis Dienas krusts 25.

Avots: EH I, 632

krãģis,

1): ze̦lta galdu sudrabiņa krāģīšiem BW. 32887, 1. galdu var nuoņemt nuo krāģa Linden in Kurl.; ein Schragen samt der Tischplatte
Frauenb.; ein Sägebock - auch Iw.; ein Gestell für den Brottrog - auch Frauenb. (abras k.), Iw. (maizes k.), Dunika, Kruhten, OB.;

2): krē̦slu istabā nav, - tādi krāģi vien ir Strasden; ‡

7) ein dreieckiges hölzernes Gestell, das, am Netz befestigt, beim nächtlichen Fischen als Unterlage für die Laterne dient
NB.; ‡

8) zābaku krãģītis, der Stiefelknecht
Frauenb.; ‡

9) krāģis Gudenieki, krāģa arkls Windau, der Hakenpflug.

Avots: EH I, 644, 645

krāpalainis "?": brāļi mani, krāpalaiņi, zābakuos sienu pļāva BW. 3858.

Avots: ME II, 266

kur̃pniẽks,

1) der Schuhmacher ;
kur̃pniẽce, die Frau eines Schuhumachers. Sprw.: kas duos kurpniekam labus zābakus? kurpniekuos iet, ein Spiel Etn. III, 186. kurpniekam acis izbadīt, ein Volksspiel. Zwei Männer stellen sich mit dem Rücken aneinander und stecken zwischen die Beine einen Besenstiel. Vor dem einen steht eine Flasche, der sogenannte kurpnieks, den der andere mit dem Besenstiel zu treffen versucht, während jener die Hiebe vorbeizuleiten hat Grünh., Frauenb. ;

2) kurpnieks, der Flussbarsch (perca fluviatilis):
kurpniekam muguras spuri kâ īle̦ni ; tāpēc tas nuosaukts par kurpnieku Ahs.

Avots: ME II, 325

‡ ķurulis, ein gewisser Vogel: ķizu, ķizu ķuruļam (Var.: cīruļam, ķiveļam), purvā dzert nedabūsi; citi putni aku raka, tu staigāji zābakuots BW. 2605, 1 var.

Avots: EH I, 708

II ļe̦ka, die Schleife, Schlinge, Ose Naud., Smilt. (vgl. ļaka): nuove̦lk zābakus un pakar aiz viņu ļe̦kām pie naglas Deglavs Riga I, 8.

Avots: ME II, 534

‡ ļur̂kšinât PV., = ļur̂kšķinât: mauc nuost slapjuos zābakus un neļurkšini tik daudz!

Avots: EH I, 775

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. ² 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. ² 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569

mûžîgs,

1): sēja mūžīgās lielās pūrvietas (acc. pl.) rāceņus Salis;

2): sataisīt mūžīgus (sehr dauerhafte)
zābakus Zvirgzdine. smird kâ mūžīga ("?") elle Siuxt. jis bija tīri m. (echt) zemnieks Kaltenbr. tad mūžīgi gāja pieguļā Siuxt. tas mūžīgi (= mûžam) nevar labi izskatīties AP.

3): mūžīgi (sehr)
liels, slims, patikt Sonnaxt. mūžīgi nejauks Seyershof. mūžīgi sadilis Kaltenbr.

Avots: EH I, 839

[ņârkšis ² , das Geknarre (čĩkstuoņa 1): šūt zābakus ar ņārkši Dunika; zu ņar̂kstêt und formell wohl identisch mit ņarkšis.]

Avots: ME II, 897

‡ nemāršnieks "?": duod man tuos zābakus kuo tāpīt un tad runā. n˙! Saul.

Avots: EH II, 16

nẽ̦sât [BB. XVII, 273], -āju, tr., freqn. zu nest,

1) viel oder oft tragen:
man jānē̦sā dienu mūžu smagais akmens ruokās JK. III, 73;

2) tragen (Kleider):
bikses, ce̦puri, cimdus, svārkus, zābakus:

3) Gerüchte verbreiten klatschen:
vai būs tiesa, kuo ļaudis nē̦sā? MWM. X, 586. Subst. nẽ̦sãjums, das Getragene; nẽ̦sâšana, das Tragen: nẽ̦sâtãjs, ne̦sâtãjs, der Tragende: zināju savu arājiņu smalku kreklu nesãtãju BW. 7037. jau es tevi sen zināju valuodiņas nē̦sātāju 8392.

Avots: ME II, 742, 743

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùoàut [li. nuaũti], tr., abziehen (die Fussbekleidung): zeķes, pastalas, kurpes, zābakus, auch kājas. Refl. - tiês, sich die fussbekleidung abziehen: nuo˙avuos baltas kājas BW. 8756.

Avots: ME II, 758

nùobrūžļât,

1) (nùobrūžļât Sergew., Serben, Sermus, Sessau) beschmutzend und zerknitternd schnell und liederlich abtragen (ein Kleid) Neu - Bilskenshof; wischend abreiben, werwischen Mesoten ("mit ū"), Grünwald: tas jaunuos svārkus jau nuobrūžļājis. šis uzraksts tâ nuobrūžļāts, ka nevar salasīt. nuobrūžļāt nuokrāsuotu suolu, nuospuodrinātus zābakus];

2) "?" ve̦se̦li teikumi steigšus nuobrūžļāti dzirdei neaptveŗamā, gļē̦vā veiduojumā Druva I, 645;

[3) abreiben:
n. kastītei vāku (= nuoberzt krāsu) Kalleten. jaunie zābaki vienā dienā nuobrũžļāti Stenden].

Avots: ME II, 766

‡ nuodabuît Oknist, (mit uĩ ) Dunika, Rutzau, = nùodabût,

1): n. zābaku nuo kājas Oknist. Refl. -tiês Dunika, Rutzau,

1) mühsam hingelangen:
n. līdz mežam;

2) mühsam hinabresp. herabgelangen:
n. nuo ve̦zuma.

Avots: EH II, 38

nùodrīskât, abtragen Warkl.: n. zābakus.

Avots: EH II, 41

nùodzer̂t (li. nugérti], tr., intr.,

1) wegtrinken:
nuo galda bij viss nuodze̦rts un nuoē̦sts Aps.;

2) abtrinken:
glāzi līdz pusei; drusciņ od. malciņu nuodzert, abnippen;

3) heruntertrinken:
es nuodzeŗu savu čarku, ka tik bārzda nuospurkš Aps.;

4) vertrinken:
nuodzeŗ savu sīku naudu BW. 26925. dzē̦rājiņa māmuliņa mani mazu nuodzē̦ruse 15526. [zābakus nuo kājām nuodzert.] ve̦se̦lu nedēļu dzē̦rusi un tad vēl visu nenuodzē̦rusi Purap.;

5) im Trinken übertreffen:
visus,;

6) trinkend ein Fest zu Ende feiern:
tur mēs kāzas nuodzērām BW. 13286. precības bij nuodze̦rtas BW. III, 1, 10. Refl. - tiês,

1) (für sich) ein wenig trinken, sich laben -
mit dem part. Gen. od.Akk. oder mit der Präp. nuo, pie: es tā alus nuodzēruos pa mazam malciņam BW. 8758. es salūdzu jaunus puišus salda alus nuodzerties 9423. vienu malku nuodzēruos 3233. zaldāts nuodzērās nuo buteles Vēr. I, 773. pie avuota nuodzērās BW. 29597;

2) durch Saufen verloren gehen, versoffen werden:
tur viņam visa nauda bij nuodzē̦rusies Seib. vai muiža nabaga paliks, ja kāds stuopiņš nuodzersies vairāk? Duomas IV, 241;

3) sich absaufen:
viņš nuodzēries sarkans kâ vēzis.

Avots: ME II, 780

nùomàukt [li. numaũkti], tr., abstreifen, abziehen, abnehmen: cimdus, zeķes, kurpes, gre̦dze̦nu, zirgam apaušus. nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm! Etn. II, 31. Refl. -tiês, sich abstreifen, abziehen, sich befreien: nuomaucies zābakus! zirgs nuomaucies nuo iemauktiem Kand. Subst. nùomàucẽjs, wer abstreift, abzieht; nùomàukšana, das Abziehen; nùomàukums, das Abgestreifte, die Abstreifung: tuo darīja meitu grē̦ki par gre̦dze̦na nuostmaukumu (gew.: nuomaukumu) BW. 6272, 8.

Avots: ME II, 817

nùopucêt, tr., abpufzen, ausstaffieren: sveci, zābakus, meitu. Refl. -tiês, sich ausstaffieren.

Avots: ME II, 834

nùoputinât, tr.,

1) abstäuben:
zābakus; putekļus nuo drēbēm; nuoputināt brunčus;

[2) abschäumen:
gaļa... neir labi nuoputināta Für. I, unter gaļa;]

3) abstümen:
sniegs nuoputinājis laukus un pļavas.

Avots: ME II, 835

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838

nùošķiebt: n. zābakus Sessw. u. a. nuošķiebtiem papēžiem Tdz. 57628. n. ce̦puri Meselau. Refl. -tiês,

1): nuosašķiebuse istabiņa Pas. IX, 484. zā bakam nuošķìebies papēdis Nötk. dēlis nuošķiebies Sehren;

2): tev ar precēšanuos pa˙visam nuošķiebies Grünw. kādreiz var kāds darbs (piem., siera siešana) n. Meselau.

Avots: EH II, 95

[nùošļampât,

1) "vertrödeln":
n. visu dienu MSil.;

2) in der Nässe, im Kot abtragen:
n. zābakus Autz, Luttringen, Sessw., Bers., Tirsen, Fest., Lös., Lis., Selsau, Stomersee, Jürg.;

3) "nuobrist (zâli, labību)" Vank.;

4) "lempīgi padarīt" Kursiten;

5) begiessen
Grünh.,Segew. Refl. -tiês, sich (in der Nässe) beschmutzen Jürg., Gramsden (in Gramsden dafür auch nùošļamparêtiês).]

Avots: ME II,

[nùošļũcinât,

1) hinabgleiten machen:
n. ragavas nuo kalna C., Widdrisch;

2) gleitend od. glitschend g]ätten:
n. ceļu glumu Arrasch;

3) glitschend abtragen, verbrauchen:
n. zābakus Jürg.]

Avots: ME II, 869

[nùošļũkât,

1) = nùobradât: n. zâli Arrasch;

2) sich gleitend, die Füsse am Boden schleppend hinabbewegen:
n. lieluos zābakuos nuo kalna.]

Avots: ME II, 869

nùošļur̃kstêt [MSil., nùošļur̂kstêt Lis., Seppkull, Jürg., ein Schallverbum (ähnlich dem nùošļirkstêt, aber einen dumpferen Laut bezeichnend): viņš izrāpās uz sausas zemes, nuošļurkstēja [Golg.] un nuočurkstēja Dok. A. [kāja iegrima slapjā sniegā, ka nuošļurkstēja vien Lis., Seppkull, Ermes, Jürg. piens izlija, ka nuošļur̃kstēja vien Neu-Bergfried, kâ uzvilka kājā zābaku, kurā bija ūdens, tâ tūlin nuosļurkstēja PS., Grünwald. samirkušām apavām viņš aizgāja, ka nuošļurkstēja vien Selsau, Golg., Tirsen, Schujen, N.-Peb., Meselau, Laud., Druw., Sessw., Erlaa, Drobbusch, Stomersee. kad uzlēcu uz dēļiem, kam ūdens bij apakšā, nuošļur̂kstēja ² vien Salis; nach Vīt. so auch das Reflexiv; "undeutlich (durch die Zähne) sprechen" Malta, Mahlup.]

Avots: ME II, 869

nùospuôdrinât, nùospuôdruôt, tr., rein, blank, glänzend machen: cirvi, traukus, visas lietas, visas malas, sienas, durvis. lika ganu zē̦nam nuospuodrināt zābakus A. XVII, 20. Refl. -tiês, sich rein machen, sich abputzen: Jāņu bē̦rni nuospuodruojās A. XI, 529.

Avots: ME II, 857

nùospuožinât, ‡ Refl. -tiês, (für) sich blank machen (putzen): visi ... zābakus nuospuožinājušies Janš. Dzimtene I ² , 259.

Avots: EH II, 90

‡ nùostil˜pât,

1) (etwas Schweres) hin- od. hinabtragen
Frauenb.: vai tu varēsi viens pats n. maisu zemē?

2) fest zuschnüren
Burtn., Hasenp.: n. nastu, siena ve̦zumu;

3) (mit Mühe) etwas abstülpen, abziehen:
n. zābakus Schnehpeln.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpêt,

1) (mit Mühe) abziehen, abstreifen:
n. zābaku Mesoten;

2) abprügeln:
nuostilpēšu tevi ar smalkiem žagariem Baldohn.

Avots: EH II, 91

[nùotept Nieder-Bartau, Dunika, beschmieren: zābakus nuotepis ar de̦gutu Janš. Dzimtene ² II, 371. Refl. -tiês, sich beschmutzen Warkl.]

Avots: ME II, 874

nùotìekt,

2): "nuopirkt, iegūt" (mit iẽ) Frauenb.: es sev nuotiecu gan šuoruden jaunus zābakus. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich erlangen
(mit iẽ) Frauenb.;

2) heimlich (auf Schleichwegen) herabkommen, -gelangen
(mit iẽ) Dunika: žīds nuotiecās nuo siena panta zemē.

Avots: EH II, 101

nùotĩrît, tr., abputzen, absäubern: zābakus, drēbes. Refl. -tiês, sich abputzen, sich absäubern: puisis nuomazgājas, nuotīras LP. IV, 109.

Avots: ME II, 875

nùoviksêt, tr., abwichsen: zābakus, kurpes.

Avots: ME II, 886

nùozuõlêt, tr.,

1) gründlich besohlen:
visus zābakus;

2) abbleuen, durchprügeln:
krietni mani nuozuolēja MWM. VIII, 761.

Avots: ME II, 892

‡ ņūkât

"?": bērniņi tabaku ņūkās

Tdz. 46111 (aus Hasau). Aus r. нюхать "schnupfen"?

Avots: EH II, 117

ņuruoņa, das Gemurmel, Gerede: zābaku švīkuoņa, smiekli un ņuruoņa jaucās ar harmonikas kliedzuošām balsīm Zalkt.

Avots: ME II, 907

II pa: pāri pa (od. zu pa I 2?) ielu Janš. Dzimtene V, 61 (ähnlich Dunika, Kal., OB., Rutzau u. a.). viņu var pazīt pa versti Dunika, Rutzau. saskatīt kuo pa lielu gabalu ebenda. še tev šī grāmata pa atmiņu (= atmiņai) ebenda. tas nuode̦r tikai pa redzēšanu (= redzēšanai) ebenda. pārvest kuo pa redzēšanu (= redzēšanai) Frauenb. pa lielību (lai varē̦tu lielīties) viņš pārnesa pūru sāls ebenda. pa gadiem jau viņa nav ve̦ca ebenda. bites pa tabaku nebaidās ebenda. pa sēnēm (= sēņu dēļ) vien viņa tur nepaliktu ebenda.

Avots: EH II, 118

‡ padrellêt Kalz., Lubn. "padrīskāt": puika zābakus jau labi padrellējis.

Avots: EH II, 128

‡ paklum̂zât ² Dunika, (ein wenig) schwerfällig gehen (nach Verben des Könnens): uzavis tē̦va zābakus, bē̦rns nevar p. uz priekšu.

Avots: EH II, 143

pakûpinât, tr., etwas räuchern, paffen: tabaku, pīpi.

Avots: ME III, 52

pamēģinât, tr., intr., etwas versuchen, probieren: pamēginājis (zābakus) uz savu kāju LP. IV, 111. tagad jūs atkal gribiet ar šņabi pamēģināt LA. Refl. -tiês, sich etwas versuchen: ve̦lns vēlreiz grib pamēģināties LP. VII, 1176.

Avots: ME III, 70

‡ paņârkšinât ² Dunika, eine Weile knarren machen: p. jaunuos zābakus.

Avots: EH XIII, 161

I pãrdãvât, tr.,

1) ein erhaltenes Geschenk einem andern übergeben;

2) verkaufen:
N...nieki savas meitas par tabaku pārdāvāja BW. 20955;

[3) zum Kaufen anbieten
Nigr., Warkh.].

Avots: ME III, 153

pãris, pãrs [auch Serbigal, AP.,;Līn. pā`rs ² Nerft, Mar., pãrš Salis], pãra,

1) das Paar:
pāris cimdu, zeķu, zābaku. še, māsiņa, cimdu pāris BW. 25639, jaunais pāris, das neuvermählfe, junge Paar. mīļš pārītis sagul uz buomja (kārts, naža muguras). mana ķēve ar tavu me̦lnuo īsti pārī jūdzami B. Vestn. jumīšus duod aitām, lai aitas ne̦stu jēriņus pārā (paarweise) Etn. II, 115. pa pārai rieksti auga BW. 13777, 3; gew. pāŗiem, pāriem, pārām BW. 8259 (pārims Adolphi), pa pāŗiem, zu Paaren, paarweise;

2) ein paar, einige (indeklinabel):
priekš pāris dienām, vor ein paar Tagen LP. VI, 175: vēl es gŗibu ciema puišus pāra gadu (Var.: gadus) kaiŗināt BW. 24547. viņš nuodzīvuoja kādus pāŗis (pāra, pāri) gadus uz laukiem. ar pāris (pāri, pāra) ŗubļiem (rubļu) te ne+kā nevar izdarīt. dziju nuoraudzēja pāris dienu Etn. III, 58. pāŗis desmit B. Vēstn., = pārdesmit. aug man pāŗa sirmu zirgu Ltd. 236. [Nebst estn. pāŕ und li. póra(s) zunächst wohl aus dem Deutschen.]

Avots: ME III, 157, 158

pãrtikt, intr.,

1) hinüberkommen:
par purvu viņam grūti bijis pārtikt LP. VII, 1318;

2) fig., über Schwierigkeiten hinüberkommen, sich durchschlagen, durchhelfen, auskommen, sein Auskommen, seinen Unterhalt haben, sich ernähren:
kruodznieks izstāstīja, ka vācistabā neviens nevaruot gulēt, bet Jē̦kus atsacīja: lai, lai, gan jau pārtikšuot gan LP. VI, 568. kâ pē̦rn pārtikām, pārtiksim šuogad arī: nuo gaisa vien ne˙viens nevar pārtikt. viņi kuļas ilgu laiku pa mežu, šâ tâ pārtikdami LP. IV, 22. pārticis cilvē̦ks, ein sein Auskommen habender, wohlhabender Mensch. viņi bij labi pārtikuši: bij liels dārzs... LP. V, 374. Subst. pãrticẽjs, wer hinübergekommen ist; pārtikšana,

a) das Hinüberkommen,

b) = pārtika: pārtikšana pa brīžam, bet nauda katru reizi, sagt man von einem Verschwender. kad tik man sava pārtikšana! tās vietiņas vien lūkuoju, kur maizītes pārtikšana (Var.: kur maizīte nepirkama) BW. 9920; pārtikums, = pārtika: šādi, tādi zābakuoti tērē manu pārtikumu BW. 20426. lai netrūktu maizes, ne cita pārtikuma JK. VI, 25.

Avots: ME III, 183

[pašņūkt,

1) = šņūkt nach Ausdrücken des Könnens: nevar vairs (caur de̦gunu) pašņūkt Salis, Bers.;

2) ein wenig šņūkt: p. tabaku.]

Avots: ME III, 116

[paspuodrinât, ein wenig blank machen, putzen: p. zābakus.]

Avots: ME III, 106

‡ pataisinât Kokn., anfertigen: lai kurpnieks pataisina zābakus.

Avots: EH XIII, 180

pìebikstît,

1) schüren (das Feuer); anstossen:
piebāzis pīpīti un tabaku ar īkšķi cietāk piebikstīdams Jaun. Mežk. 1. viņš piebikstīja uogli ar nagu uz pīpītes A. XX, 36. Laime piebikstīja Nelaimei LP. V, 309;

2) anspornen:
jāpiebiksta ar draudiem MWM. X, 153. viena piebikstīja vēl meitai: "nepalaidies!` MWM. X, 587. Refl. -tiês, einander anstossen: (brāļi) piebikstās viens uotram LP. VI, 520.

Avots: ME III, 238

pìešļũkât,

1) = piešļūkt 1: zē̦ns lielajuos zābakuos piešļūkāja pie durīm C.;

2) = nuosliedēt: p. pļavu Bauske.

Avots: ME III, 301

pìesmir̂dinât,

1) vollstänkern:
piesmirdina vaguonu kâ kādu kabaku MWM. VIII, 541;

2) piesmirdināt muti, sehr wenig zu essen geben,
"duot ēst tik daudz, ka tik ir kuo pasmeķēt" Grünh.; vgl. piesmirdēt.

Avots: ME III, 293

piêšuôts, mit Sporen versehen: gan brāļi piešuoti, gan zābakuoti (Var.: gan brāļi piešiem, gan zābakiem ) BW. 16498,1.

Avots: ME III, 302

pìetaũpīt,

1) zurücklegend sparen, ersparen;

2) schonen:
zābakus ne˙vien iegādā, bet māk arī pietaupīt A. v. J. 1893, 5. I41.

Avots: ME III, 302

II pĩpinât,

1) tr., rauchen lassen, zu rauchen geben:
pie mērnieku dzirdināšanas un pīpināšanas Kaudz. M. 6; jem. die Pfeife anzünden Druw., N.-Peb., Notk., Selsau, Schwanb.: zē̦ns pīpināja ve̦ctē̦vu Golg., Druw. viņš pīpināja tuo ar savu tabaku Sessw., Los., Serben, Peb., Sermus;

2) "kūpināt": viņš nepruot uguns iekurt, tikai pìpina ² Selsau.

Avots: ME III, 233

puõte,

1) der Impfstoff, die Lymphe:
par puoti izlietuoja iz čulgām atņe̦mtus pūžņus nuo baku slimuo guovju tesmeņa MWM. IX, 92;

2) das Pfropfreis
U. Aus mnd. pote "Pfropfreis".

Avots: ME III, 460

pušķis, pušks Nigr., ein Demin. pašķiņš BW. piel. ² 4611,

1) ein Blumenstrauss, Bänderstrauss
Bergm. n. U., ein Büschel überhaupt, eine Troddel (der Plur. anch in der Bed.: Fransen): viņš nuopirka mirtu pušķīti Vēr. I, 826. meitas man cimdus ada, trejus pušķus pušķuodamas BW. 11132, 2. ņemiet vienu pušķi! Glück II Mos. 12, 22. tiem sev pušķus darīt būs viņu drēbju staruos IV Mos. 15, 38. - zābaku pušķis, die Stiefelquaste Dr.;

2) der Schmuck überhaupt:
kalpuones... darbuojas ar istabas puškuošanu; ... pie puškiem piede̦r arī rāceņi, kuruos sasprauž ruogas, piekabina tuos . . . pie griestiem Janš. Dzimtene V, 213. Zu pusks.

Avots: ME III, 438

puszàbaks: puszābakus šūdināju BW. 20400.

Avots: EH II, 335

raîbe ² Tr., auch raiba,

1) raibene Ar., ràibe ² Gr.-Buschhof, ein buntes Umlegetuch;
n. U. gew. der Plur. raibes, raibi, gestreifte, bunte Weiberröcke: dievs dē̦lu satina vadmalas baķī; mīļa Māŗa meitiņu raibītē BW. 1129. māmīna raibus auda VL. aus Rutzau. es savu pādi raibā tinu 1501. gudra meita gudri pūru pieluocīja: virsu raibes, apakšā, vidū baltas villainītes 16530. trīs raibītes pūriņā 7876, 3. zīda raibes (raibas 30350,1) mugurā, vaska kurpes kājiņā 18473, 6. Jānīt[i]s pats zābakuos, Jāņa sieva raibītē 32999. māsas raibu audējiņas 27632, 3. es brālīša kumeliņu raibītē ēdināju 16022;

2) raĩbe, eine bunte Kuh
Pernigel.

Avots: ME III, 467

raibē̦ns,

1) "?" : Jāņa tē̦vs zābakuos. Jāņa māte raibē̦nuos BW. 32710;

2) (mit "aĩ") ein buntes, junges Kalb
Neuenb.. Gr.-Autz.

Avots: ME III, 468

raudzêt (tabaku): raudzêt Kaltenbr. "laist, radīt nelielus dūmus". ‡ Subst. raudzē̦tājs, ein Raucher: pīpē̦tāji, raudzē̦tāji mūs[u] māsiņu nuove̦duši BW. 16318, 4 var. (aus Kreuzb.).

Avots: EH II, 356

raûdzêt, -ẽju, säuren, in Gärung bringen: kāpuostus raudzēt, Kohl einmachen, säuern. ādas raudzēt, Felle beizen, gären lassen: jauņuvīte tev uzsedza neraudzē̦tu teļu ādu BW. 25296. vilks izvilcis aitas ādu nuo raudzējamā trauka (aus dem Lohekübel) LP. V, 190. raudzē̦ti (reibinuoši) dzērieni Antröp. II, 84. vilkatas grib labprāt nuo pļāvējiem dabūt raudzē̦tu maizi (gesäuertes Brot) LP. VII, 913. tabaku raudzēt, Tabak präparieren Erlaa, Oppek. n. U. Refl. -tiês, gären: trīs gadiņi nāburgam vīna blašķe raudzējās BW. 22830, 2. Zu rûgt, raûgs.

Avots: ME III, 485

raudzêt tabaku Warkl. "=baku">rauguot tabaku".

Avots: ME III, 485

raũdzît Ruj., Salis, Wolm., Ronneb., Karls., Zögenhof, Lin., Tr., BL, Bauske, Dond., Selg., Lautb., Iw., Preekuln (in Kurl.), ràudzît Serbigal, C., Peb., Arrasch, Jürg., ràudzît ² Kl., Prl., Nerft, Preili, -gu, -dzĩju, tr., intr.,

1) sehen, schauen, prüfen, acht geben auf etw., beachten:
smiekliņiem pasmējuos, uz līgavu (Var.: līgavā) raudzīdams BW. 1054, 2 var. gan˙drīz raudzīt ieraudzīja, ka ir gan tâ Ezeriņš Leijerkaste II, 29. jānāk jel raudzīt tuo jaunuo kaimiņu Kaudz. M. 17. tautas mana darba rauga, neraug[a] mana augumiņa BW. 6895. puiši rauga meitu guodu 6587. es neraugu ļaužu paļas 8775 var. ņemiet mani, ciema puiši, skaistumā raudzīdami! Biel. 2311. tautu dē̦ls nakti guļ, man[u] augumu raudzīdams BW. 10212, 17. es neraugu mantas tavas, raugu tavu tikumiņu 5119, 1. es neraugu mūžu labu, kad tik labs mūža draugs Biel. 687. es neraugu, tautu dē̦ls, tava daiļa augumiņa 1182. neraugāt (beachtet nicht) raudas manas! 1196. apustuļi un ve̦cajie sapulce̦nājās pār šuo vārdu raudzīt (diese Rede zu besehen) Glück Apostelgesch. 15, 6. - nerauguot (gew.: nerauguoties) uz..., ungeachtet wessen: nerauguot uz viņas bezbēdību De̦glavs Riga II, I, 212. - raugāmi vārdi Wid., Besprechungsworte, Besprechungsformel;

2) mit d. Infinitiv, versuchen: raugi celt, bāleniņ, vai ir grūta ve̦damā! BW. 18740. nuo dze̦guzes raug(a) izzināt, vai kāds slimnieks mirs vai dzīvuos Etn. III, 10. tas raudzīšuot piekļūt pie mežkunga Alm. viņš raudzīja jēriņu saņemt Kaudz. M. 12. - Zu dieser Bed. wohl auch: tabaku raudzīt Kreuzb. n. U., Tabak rauchen;

3) suchen, sich nach etw. umschauen, zusammensuchend herbeischaffen:
es tev saku, māmujiņa, raugi uotru gulē̦tāju! BW. 11092, 5. raugāt, māte, citu ganu, es ganuos vairs neiešu! 29524. māsiņai vietu rauaau 15349. saiminiece, raugi siltu launadziņu! 19414, 1. bruokasts ne vārīts, ne raudzīts LP. III, 79. Refl. -tiês,

1) hin sehen, schauen, zuschauen, beobachten:
nedrīkstu ne˙vienam kriet-nam cilvē̦kam vairs acīs raudzīties Alm. Kaislību varā 113. neduomā tu, tautieti, ka uz tevi raudzījuos! BW. 10635, 1. kad es būtu zinājuse, ka nelietis raudzījās (Var.: lūkuojās), es būt[u] savus gaŗus matus par vaiņagu pārlaiduse 9987 var. kas tas tāds par zirgu zagli, kas aiz krūma raudzījās? 13427. es neēdu, es nedzēru, apkārt vien raudzījuos 13250, 5. uguntiņas raudzījās pa luogiem iekšā Vēr. II, 142. - šķībi raudzīties St., schielen;

2) erscheinen, scheinen
U.: tâ raugās, it kâ gribē̦tu līt, es scheint regnen zu wollen, sieht nach Regen aus U. šis cilvē̦ks nuo virsus labs raugās, bet sirdī nelabs in blēdīgs Für. I, unter daba. - Subst. raudzîšana, das Sehen, Schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîšanâs, das Schauen, Zuschauen, Beobachten; raudzĩjums, das abgeschlossene (Hin)sehen, -schauen, Prüfen, Versuchen, Suchen; raudzîtãjs, wer (hin)schaut, prüft, versucht, sucht; raudzîtãjiês, der Zuschauende, Schauende, der Beobachter. Nebst raûgs II wohl zu r. на-рýжу "nach aussen", ружь "облик, лицо, зрак, физiономiя, внѣшность, образ", s. Zubaty AfslPh. XVI, 410 und Grünenthal Изв. XVIII, 4, 142, sowie Petersson Vergl. slav. Wortstudien 48.

Avots: ME III, 485, 486

‡ raugât "rauchen" (??) IMM. 1931 I, 290. Vgl. dazu BW. 34333 und ràuguôt ² (in Warkl. kann eine solche Form aus *raugât entstanden sein). Sollte tabaciņu rauga BW. 34333 var. wirklich "raucht Tabak" bedeuten, so dürfte rauga eher zu raũdzît gehören (unter raũdzît 2 ist tabaku r. "Tabak rauchen" angeführt).

Avots: EH II, 357

ràuguôt ² (Warkl.) tabaku, Tabak rauchen Kreuzb. n. U.

Avots: ME III, 487

I repis: auch Zvirgzdine, BW. 12784 (repītis), 27824, 4, Tdz. 49670; r. izgatavuots nuo pagaŗas ādas strēmeles, kam viens gals atšūts atpakaļ. tur ieliek tabaku, un pāri palikušuo ādu aptin tam apkārt. visu tuo vēl aptin ar diegu, un iesprauž arī adatu, ar kuo pīpi izbadīt Fest. pirku ruoņu repi...; tur glabāju, savas šķēres, tur arāja tuteniņu BW. 35420. - tabakas r. Schujen,

Kļūdu labojums:
Schimpfname für jem., der allzu viel raucht

Avots: EH II, 366

rûdzinât Warkl., rûdzinât ² Sassm., Dond., Adiamünde, auch rūdzît U., rûdzinêt Warkl., tr., fakt. zu rûgt, säuern, gären lassen: kas varēja, tas rūdzināja arī miestiņu RKr. VI, 85. rūdzināt pienu, alu, maizi Sassm. tabaku rūdzīt, Taback präparieren Kokn., Erlaa n. U.

Avots: ME III, 567

saàut, (die Füsse) vollständig bekleiden: kājas saāvis Seifert Chrest. III, 2, 235. Refl. -tiês, sich (die Füsse) vollständig bekleiden: vai zābakuos jau saāvies? Kleinb. st. 7.

Avots: ME III, 590

sabrist,

1) tr., watend besudeln, durchnässen:
nu tu esi sabridis kājas MWM. X, 335. es zâlē... sabrienu savus zābakus A. Brigader. viņš paķēra sabristu zābaku A. XX, 125;

2) intr., zusammen hinein waten:
zuosis sabrida auzās Seifert Chrest. III, 2, 237. Refl. -tiês, (watend) sich besudeln, durchnässt werden: ja sabridīšuos, kājas sasildīšu cirtumuos Janš. lietus sagāzis, - sabridusies JR. IV, 122.

Avots: ME III, 597

‡ sabūkšinât "?": viņš sabūkšināja uz grīdas savus velteņa zābakus A. Upītis Ģertr. 357.

Avots: EH II, 399

‡ sadañcât Dunika, tanzend abnutzen: s. zābakus.

Avots: EH XVI, 402

sadrumzêt, sadrum̂zît ² Sassm., sadrum̂zinât ² Dond., tr., zerbrockeln; zerstoren : piparus sadrumza miezerī smalkās druskās Sassm. cvībakus var viegli sadrumzināt Dond. grūti darbi sadrumzēja Luteŗa veselību Dünsb. Bazn. vē̦st. 125. kuo tu runā tādus tracīgus vārdus un māci, kâ sadrumzêt būs mūs! Dünsb. Od. 2, 21.

Avots: ME III, 614

saķe̦ñgât,

1) verderben, verhunzen:
s. ēdienu C., Jürg. kurpnieks saķe̦ngājis zābakus Siuxt, Frauenb. saķe̦ngājis labu vārdu Bauske;

2) verunglimpfen:
s. valuodniekus.

Avots: ME II, 662

saķèzît, tr., beschmutzen, verhunzen, ruinieren U.: vilks, nevarē̦dams zābakus uzvilkt, saskaistas: tik daudz ādu, tik daudz luopu saķēzījis, un tuomē̦r ne˙kas gudrs nee̦suot izjucis LP. VI, 263. daudz drēbes būs saķēzīts MWM. VI, 200. daži sāk tâ runāt, ka saķēzī valuodu Plūd. Rakstn. I, 199. cilvē̦ki, sabūvējuši pilsē̦tas, sakēzī tikai zemi D. Goŗkijs 13. Refl. -tiês, sich beschmutzen, besudeln, verhunzen.

Avots: ME II, 663

saļe̦kât,

1) knetend mit Wasser vermischen:
s. mālus Wrangelshof; zusammenkneten, -quetschen: s. uogas Lenzenhof;

2) "sabradāt": s. zābakus Mar., Smilten, Allendorf, Salisb. u. a.; s. kājas Dunika; mit unsaubern Füssen besudeln: peles saļe̦kājušas pienu netīru Nötk. bē̦rni saļe̦kājuši sedzeni Wolmarshof;

3) zahlreiche Spuren hinterlassen:
te laikam daudz zaķu, ka tik daudz pē̦du saļe̦kāts Vank.

Avots: ME II, 678

‡ *sasējs, ein Schnürsenkel: zābaku sasējiem Jauns. Raksti IV, 357.

Avots: EH XVI, 446

saslam̃pât, tr., schmutzigtrampeln Dunika, (mit Kot) besudeln: kājas, zābakus Ruhental.

Avots: ME III, 735

sašļucinât, sinken machen, hinunterschieben: s. zābaku stilbus; dūšu Salis.

Avots: ME III, 757

sašļūkât,

1) = sašļuokât Warkl.;

2) dem Boden entlang schleppend beschmutzen oder beschädigen:
puika sašļũkājis tē̦va zābakus Jürg.;

3) eine gewisse Zeit hindurch mit Schneeschuhen laufen
Arrasch (mit ũ ), Gr.-Buschhof (mit ù ² ).

Avots: ME III, 758

sasmẽrêt, tr., tüchtig bestreichen, bcschmieren, besudeln, einschmieren, -salben: sasmērēju saldu kreimu BW. 33494, 4. zābakus sasmērēt Kaudz. M. 152. mati bij sasmē̦rē̦ti ar eļļu Krišs Laksts 4. ja kāds nuo skuolniekiem... burtnīcu sasmērēja Latv. lai arī tie (= ražuojumi) būtu nezin cik nejēdzīgi sasmē̦rē̦ti Ver. II, 1390. Refl. -tiês, sich einschmieren, einsalben; sich beschmieren, besudeln.

Avots: ME III, 739

sašņàukt,

1) schneuzend, schnupfend beschmutzen:
s. lakatiņu netīru Golg.;

2) schnupfend verbrauchen:
s. nedēļas laikā daudz tabakas;

3) zerschneiden:
s. pirkstu Wolmarshof. Refl. -tiês tabaku Ar., reichlich Tabak sehnupfen.

Avots: ME III, 759

saspîdinât, blank abputzen: s. zābakus Bauske.

Avots: ME III, 741

saspuodrinât, blank putzen: s. zābakus.

Avots: ME III, 744

sasur̂ķêt, rauchend verbrauchen (verächtlich): s. visu tabaku Golg.

Avots: ME III, 751

sasvêpt,

1) russig werden:
skurstenis sasvēpis Lis.;

2) vollqualmen
(intr.): istaba sasvē̦pusi ar tabaku Ermes;

3) ersticken
(intr.; von mehrern Subjekten): e̦ze̦rā sasvē̦pušas zivis Saikava.

Avots: ME III, 753

savìlkt, tr.,

1) zusammenziehen:
braucēji savilka gruožus stingrāki A. v. J. 1893, S. 346. viņa savilka lūpas MWM. VIII, 567. skābu ģīmi savilkt Kaudz. M. 75. ģīmi uz smiekliem savilkt DL.;

2) zusammenschleppen:
skudras pūli savilkušas Cnp. 87;

3) (eine grössere Menge) ziehen, aufzeichnen:
savilcis pa... istabas sienām krustus LP. VII, 763;

4) savilkt gar ausi, eine Ohrfeige geben
Hug. Zemn. un liģ. 23. Refl. -tiês,

1) sich zusammenziehen, sich krampfhaft zusammenziehen
U.: pikā savilkties SDP. I, 29. uzacis save̦lkas Vēr. I, 1394. mākuoņi savilkās JK. ne˙kur nesave̦lkas negaiss Bešina pļava 1;

2) sich verzögern:
ne˙viena darba nevar padarīt savā laikā, viss savilksies rudenī Vīt. 9;

3) viele Kleider anziehen
U., Mag. XIII, 3, 53; etwas anziehen; sich anziehen: kur ta[d] nu tu iesi tâ savilcies? wohin wirst du nun so dick und schwer angekleidet gehen? Mag. XIII, 3, 53. biezas drēbes savilcies N. - Peb., PS. savilkušies mēteļus un paņē̦mušies ce̦pures Janš. Dzimtene IV, 98. kažuokā savilcies Kaudz. M. 20. reizēm pat vēl zābakuos savilcies Vēr. II, 902. savelcies un nāc! Valdis Stabur. b. 36;

4) sich vollsaugen; sich volltrinken
N. - Peb.: savilcies kâ uods Blaum., ganz besoffen;

5) gerinnen:
piens savilcies Saikava;

6) sich verzanken; einander (spottend) aufziehen
Saikava.

Avots: ME III, 787

sazekšķêt,

1) auch sazekšêt AP., durch Schmutz schwarz, hart und stänkrig werden
Schibbenhof, Serben, Mag. III, I, 92 (vgl. sasekšķêt): tev zeķes gluži sazekšķējušas Peb.;

2) schmutzig waten
(sabrist): s. zeķes, zābakus Nötk.;

3) "?": ja veldē sagāzta labība sāk pūt, saka, ka labība sazekšķē Sessw.;

4) "?": tu jau tuo veļu esi sazekšķējusi vien (von schlecht gewaschener Wäsche)
Kl. - Dselden.

Avots: ME III, 795

I saziest, tr.,

1) einschmieren, einsalben:
ar kuo tu savus matus saziedusi? Blaum. zābakus vairāk saziest id. MWM. v. J. 1897, S. 665;

2) beschmieren, besudeln:
nesaziest skaistuo svārku Pas. I, 400. man kājas taidas dubļuotas, grīdu vēl saziedīšu III, 244 (aus Rositten). Refl. -tiês, sich einsalben: kai tev asnis netecēja? saziežuos ve̦cu sviekstu BW. 33494, 2.

Avots: ME III, 797

sazuolêt,

1) (viel) versohlen:
s. visus zābakus;

2) verprügeln
Nigr.;

3) aufessen
Nigr., Frauenb. - Refl. -tiês LP. VI, 1005, Frauenb., sich sattessen.

Avots: ME III, 797

sekšêt, -ẽju,

1) sekšēt Wid., sekšķēt U., tr., beschmutzen, besudeln;

2) intr., schmutzig werden
PS., Fest. (sekšēt); sich schweinisch halten U. (sekšķēt): zeķes zābakuos savilgst un sasekšē Fest.;

3) plappern, schwatzen
Etn. IV, 165. Wohl zu ai. š̍ákṛt und gr. χόπρος "Mist"; über li. šikti "schefssen" vgl. Symbol. gramm. in hon. J. Rozwadowskf II, 15.

Avots: ME III, 814, 815

I šķìebt Arrasch, Jürg., Nötk., (mit ìe ² ) Bers., Gr. - Buschh., Golg., Kl., Kr., Lubn., Saikava, Selsau, Sessw., (mit iê) Ermes, Schujen, Wolmarshof, N. - Wohlfahrt, (mit iê ² ) Bauske, Bershof, Bl., Dond., Dunika, Gramsden, Grünw., Salis, MSiI., Siuxt, Schibbenhof, Stenden, šķiebju, šķiebu, schief neigen, kippen U., Drobbusch, Druw., Festen, Lös., Prl., Meselau, Oppek., Schwanb., Sessw., Stomersee, Odsen, Wessen, schief machen Mar.; (das Gesicht) verziehen Adsel, Schibbenhof, Wolmarshof: es šķiebu trauku pie zemes Gr. - Buschh. šķieb ķipi slīpāk, lai piens labāk līst kāstuvē! Fest. šķiebtas lūpas BW. 23302. acis šķieba Zuobgal. kal. v. J. 1904, S. 80. viņš šķiebj kājas uz āru, un tādēļ viņam nuošķiebjas papēži Üxküll. nelīdze̦ns ceļš šķiebj zābakus Blumenhof; schief zuschneiden: šķiêbti ² lindraki, ein Rock, der unten breiter ist als oben Siuxt, Stenden. Refl. -tiês,

1) schief werden; sich ausbeugen, aus der geraden Lage hinaustreten (von Wänden
z. B.), ausweichen U.: zābaka papēdis šķiebjas Saikava. ve̦zums šķiebjas uz grāvja pusi Aahof u. a. tuornis ļuogās un šķiebjas kâ uz krišanu Etn. I, 81. nams jau sāce šķieblies St. pakši šķiebjas A. XI, 125. (krūze) it kâ pate jau šķiebjas pretī dzē̦rāja lūpām Austriņš M. Z. 81. mute škiebās uz irōnisku smaidu MWM. X, 271. (fig.) tam, rasi, prātiņš šķiebies! VI, 490. ceļš šuo ziemu ne˙maz nešķiebās, der Weg ist diesen Winter garnicht abgegangen Livl. n. Mag. IV, 2, 142;

2) sich verrechnen
Spr. Falls ìe älter ist als iê (vgl. šķìbs), könnte iê aus dem Reimwort viêbt bezogen sein. Doch wohl zu šķībs und (trotz šķuobît) mit ie aus ei; li. skiêbti "auftrennen" gehört wohl eher zu šķibit I (s. dies).

Avots: ME IV, 50, 51

skuopuļuôt Wid., auch refl. -tiês, geizig sein: viņas pūlējās, skrēja, skuopuļuoja Druva II, 273. . . .zābakus, pie kuŗiem vecis nebij skuopuluojies ar smēri Jaun. mežk. 183.

Avots: ME III, 910

I skraba,

1) die hartgefrorene Schneekruste
Gr.-Buschhof, Glatteis Stelp., "die Erdkruste nach starkem Regen od. Hagel" Gr.-Buschhof: sāka salt; uz drēbēm bij skraba Vīt. man tâ kâ skrabas truoksnis ieskrabēja ausīs, t. i., it kâ kāds ietu pa skrabu Stelp. pa šitādu skrabu zābakus plēš Gr.-Buschhof. vai tādā skrabā vairs kas augs? ebenda;

2) "?": kāju skrabas, plīsumi Etn. I, 67;

3) skrabas "Hügel und Täler, ein unebenes Feld"
Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617. Zu skrabêt I.

Avots: ME II, 884

skrāpsnaîns, mit hartgefrorenem Schnee bedeckt: ceļš bija skrāpsnains, tāpēc ejuot zābakus stipri apberzēja Druw.

Avots: ME II, 890

II šķūtêt: š. (energisch und in grossen Mengen stopfen) tabaku pīpē Bers., Kalz. (mit ù ² ), Smilt.; š. (mit ũ; stopfen) tabaku makā, vilnu maisā Schujen.

Avots: EH II, 641

II škūtêt, anhaitend rauchend (die Pfeife) saugen Bers.: vairums šķūtē pašaudzinātuo tabaku MWM. VII, 802; gierig essen, schlingen: putru iekšā šķũtēt Bauske. viņš šķũtē kâ pie bada bijis Siuxt. Identisch mit šķũtêt I?

Avots: ME IV, 56

šļargzdêt, ‡

2) = šļan̂kstêt: kad zābakuos iegājis ūdens, tad ejuot tie šļàrgzd ² (wo?).

Avots: EH II, 644

šļerkstêt,

1) rasseln, klirren
Arrasch: nuo dzelzs pinekļu šļerkstēšanas Apsk. v. J. 1903, S. 513;

2) plappern
Arrasch, AP. (mit er̃), Sessw. (mit èr ² ), Golg., Saikava (mit er̂); undeutlich sprechen Bauske, (mit er̂) Bers.; Unsinn reden Adsel, Bers.;

3) plätschern (vom Wasser)
Bauske.; šļurkstêt (cauruos, slapjuos zābakuos ejuot) Schibbenhof, (mit er̃) N. - Peb.; von andem Lauten: ar kāju piemīta varde šļer̂kst ² Stenden.

Avots: ME IV, 70, 71

šļirkstêt, -u, -ẽju, spritzen Dond., mit Geräusch herausschnellen (von einer Flüssigkeit) Dickeln, (mit ir̂ ² ) MSil.; "durch die Zähne spucken" Alswig; "= šļurkstêt" Smilten, (mit ir̂ ² ) Grünw.; vom Schall, derbeim Spritzen (Fest., Lennew., Wessen) od. Herausschnellen einer Flüssigkeit [Stenden (mit ir̂ ² ), Spr., Schibbenhof (hier ein Infin. šļir̂kstēt ² neben dem Praes. šļir̃kst)] entsteht Sessw.; knirschen: jāspļauj caur zuobiem tâ, ka lai šļirkst Bers., Krišs Laksts 66. dubļi šļirkst cauruos zābakuos Bers., Nötk. (mit ir̂), Alswig, Schibbenhof, Infl. jumts ir caurs, ūdens nāk cauri šļirkstē̦dams Fest. klausies, kâ piens ķipjuos šļirkst A. v. J. 1893, S. 549. slapjais smilšakmens grìezās šļirkstē̦dams MWM. VIII, 244.

Avots: ME IV, 72

šļukât, -ãju,

1) schleppend gehen:
šļukāt ar tupelēm pa plānu Dunika;

2) wiederholt hin und Zurück gleiten
Bers.: lieluos zābakuos kājas šļukā. riteņa rumba uz ass šļukā;

3) mit Schwierigkeiten auf schneearmer Schlittenbahn fahren
Grünh.;

4) mit stumpfem Hobel hobeln
Grawendahl. Refl. -tiês, schleppen (intr.): tev tie zābaki taču ir lieli: viņi jau šļukājas Waln. Zu šļukt.

Avots: ME IV, 74

šļurkstêt, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum (= žļurkstêt, ļurkstêt 1), bezeichnend den Schall, der beim Herausschnellen oder Rieseln einer Flüssigkeit, beim Waten durch Dickflüssiges, beim Gehen mit nassen Stiefeln oder in nasser Kleidung entsteht Ahs., Jürg., N. - Wohlfahrt, PS., Selg., Grünwald (mit ur̃), Adl., Stockm. (mit ùr ² ), Mar., Nötk., Kl., Kalz., Saikava (mit ur̂), Stenden (mit ur̂ ² ), Spr., Bers., Adsel, Alswig, Fest., Golg., Kroppenh. bei Kokn., Nerft, Sessw., Ramkau, Ruj., Meselau, N. - Peb., Lennew., Lasd., Laud., Erlaa, Drosth., Wessen, Smilten, Schujen, Sermus, Salisb., Druw., Selsau, Adl., Odsen, Oppek., Warkl.; schlürfen Mar.: ūdens cauruos zābakuos šļurkst Mar. u. a. gāju ar cauriem zābakiem, ka šļurkstēja vien Fest. zābakuos piegāja ūdens, un tie staigājuot sāka šļurkstēt Saikava. dūņas šļurkstēja pie katra suoļa A. v. J. 1898, S. 162. brauc, ka šļurkst vien (über mit Wasser bedecktes Eis) N. - Wohlfahrt. ūdens sagāja zemē šļurkstē̦dams Kroppenhof (bei Kokn.). pavasaŗa ūdeņi te̦k šļurkstē̦dami Jürg. ja tīkls bieži austs, tad ūdens brāzdamies pa actiņām šļurkst Golg. juo spēcīgāki savilka, juo pīpīte vairāk sāka šļurkstēt A. v. J. 1893, S. 422; šļur̃kstêt, laut schlürfen MSil.

Avots: ME IV, 76

šļurkstinât, (den betreffenden Schall hervorrufend) saugen (an der Pfeife): pīpi šļurkstinādams MWM. VI, 658; beim Schlürfen gewisse Töne hervorbringen: viņš strebj šļur̃kstinādams AP., C., Dond., Stenden, (mit ùr ² ) Golg.; den durch šļurkstēt bezeichneten Laut hervorbringen: kuo tu te šļur̂kstini (cauruos, slapjuos zābakuos iedams)? Saikava; geräuschvoll spritzen (intr.): ūdens zem kājām šļurkstina Warkl.

Avots: ME IV, 76

slũtêt Siuxt, Selg., Wandsen, -ẽju, tr., die Füsse längs der Erde ziehen, schlurren; (schlurrend) die Füsse od. das Schuhwerk besudeln: iet kājas slūtē̦dams. kuo tu slūtē par velti zābakus? Wenn echt le., zu *slautêt (s. dies).

Avots: ME III, 943

smalˆcinât,

1) fein oder klein machen
U.: Jē̦kabs sāka tuo (tabaku) smalcināt Up. st. 62. kas tuo naudu rupu meta, tam slavīte tāļu gāja; kas tuo smalku smalcināja (wer Kleingeld gab), tam sabira pagaldē BW. 25675, 1;

2) verfeinern:
kur vēl kāds tautisks uzvalks paradās, tur tas ir smalcināts jaunlaiku garšā Kundziņš Smiltene 35. pasaule ar saviem smalcinātiem jēdzieniem Alm. Meitene nuo sv. 38. smalcināt prastus cilvē̦kus Pārticībā un nabadzībā 6;

3) dünne Fäden ziehen
L., U.: vērpu, vērpu, smalcināju, smalku kre̦klu gribē̦dama BW. 7343, 1. smalki vie[n] smalcināju vai linīšus, pakuliņas 7031;

4) fein regnen
L., U. - Refl. -tiês, sich verfeinern: viņa ierašas smalcinājās Berl. Māte 92.

Avots: ME III, 951

smẽrêt, -ẽju, = zìest, tept, schmieren: juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej RKr. VI, sak. v. 676. kad nesmērēsi zābaku, smērēsi kurpnieka īle̦nu Br. sak. v. 1471. smērē laivu priedes sveķi BW. 29623 var. Refl. -tiês, sich (be)schmieren. Subst. smẽ̦rê̦tājs, wer schmiert, Schund schreibt Stari I, 185. Gerundiv smē̦rē̦tans, zu schmieren, geschmiert: smē̦rē̦tana laiva te̦k BW. 29623 var. - Aus mnd. smeren.

Avots: ME III, 960

‡ šņaucinât A.-Schwanb., (Tabak) schnupfen machen: š. uotru ar savu tabaku.

Avots: EH II, 651

šņūkât, -ãju,

1) freqn. zu šņùkt Lasd., Ruj., Wessen, schnauben, durch die Nase ziehn
Wid., Fest.; beim Weinen schnucken Fest.: de̦gunu šņūkât (bieži šņaukt) AP., Drosth., Dunika, Gramsden, Jürg., MSil., Ruj., Salis, Stenden, Wandsen, (mit ù ² ) Bers., Gr.Buschhof, Lubn., Ogershof, Saikava, Selsau, Sessw., Sonnaxt, Warkl., tabaku šņūkât Salis, Stenden, (mit ù ² ) Bers., Lubn., Saikava. nemitīgi šņūkādams pārsalušuo de̦gunu Daugava I, 677. kāju šļūkāšana un šņūkāšana A. XXI, 3;

2) = šņukât 1 Nötk. (mit ũ ). Refl. -tiês Dunika, = šņūkât 1: Ķīsis... slaucīja asaras un šņūkājās Latv., Stenden.

Avots: ME IV, 99

spaile,

1): auch (mit aĩ ) Grob., Pussen, Strasden (s. auch die Belege bei Buga Liet. k. žod. CXVI); rudzu spailes (Var.: bara) galiņā BW. 12120. pazinu... siena pļāvējiņu: ... locās spaiļu galiņā 28670. ņemsi Pēterim spaili Janš. Mežv. ļ. II, 339; brūtgāna s., die Doppelschwade
Iw.;

2): ar spàilēm ² samiedz Saikava. zābaku liek spàilēs ² izplèšanai ebenda. tad biju gan spaîlēs (in Bedrängnis)
AP. tāda spàile ² , ka nezinu kur dēties Saikava; "Tortur, Falter" ME. 111, 981 zu verbessern in "Tortur, Fouer";

3): "Setzangel"
Salis; "15-20 gaņģu ūdu" NB.; "tīkli, kas jūŗā me̦tuot sasieti kuopā, viens uotram galā" Salis; ein Komplekt Fischergeräte: ar kādu spaili tu šuodien zvejuoji? - es biju ar undām (ar vadu) Salis. zvejnieki ... ieradīsies saņemt savu pazaudē̦tuo zvejas spaili un laivu Kurzemes Vārds v. 20. IV 1933. tuos (= zvejas piede̦rumus) vis˙pirms izsniedz tiem zvejniekiem, ... kuŗiem s. pazudusi jūŗā Tēvija v. 27. XI 1941; ‡

5) "vieta jūŗā, kur ielikti 15-20 gaņgu ūdu" NB.

Avots: EH II, 544

sparîgs,

1) eifrig, energisch
B. V. n. U., schwungvoll: rakstījis sparīgus rakstus Konv. ² 853. aizsviež (zābaku) tik sparīgi uz pili LP. VI, 484.

Avots: ME III, 986

spuôdrinât, spuodrêt, -ẽju, tr., rein, hell, blank, glänzend machen: meitene... spuodrina luoga rūtis Saul. I, 3. zābakus spuodrināt. es spuodrēju kumeliņu ar sudraba sprādzītēm BW. 16893. (fig.) latviesi spuodrinājuši un attīstījuši labakās īpašības Bjernsona raksti I, S. V, Refl. -tiês, sich reinigen, sich blank, glänzend machen, sich schmücken: spuodrējies, tautu meita! BW. 16893. (fig.) gaismu, kurai dievs licis latviešiem atspīdēt, lai viņu prāts spuodrinātuos Latvju tauta XI, l, S. 45. mūsu valuoda spuodrinājas un kupluojas Etn. III, 113.

Avots: ME III, 1034

II stàvs (serb. stâv "Garbenhaufen", čech. stav "Stand. Gestalt"),

1) der Wuchs, die Gestalt
U.; liels stāvā, gross von Gestalt U. kuoku re̦snie stāvi Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 328. bē̦rzu balti stāvi Vēr. I, 1286;

2) der Rumpf
U. (z. B. ein Haus ohne Dach, Rock od. Hemd ohne Ärmel L., U. u. dergl.); kre̦kla stāvs Karls. nuo tās drēbes tu stāvu gan dabūsi, bet piedurknes nebūs Harder n. U. krē̦sla stāvs A. XXI, 388;

3) die Taille
U.;

4) das Stockwerk, die Etage;
piecu stāvu nams. dzīvuot uotrā stāvā;"gaņģis" Karls.;

5) Hochwald, im Gegensatz zum Anwuchs
Biel. n. U.;

6) die Breite in FrauenkIeidern
U., KarIs.; ar trim stāviem pietiks, drei Breiten werden genügen Biel. n. U. trim stāviem lindraciņi BW. 23608 var.;

7) der Stiefelschaft;
zābakus ar atluocītiem stāviem Kaudz. M. 51, (mit à) AP., Arrasch, (mit â ² ) Bauske. Nebst li. stovâ und ae. stów "SteIe" u. a. zu stāvêt.

Avots: ME III, 1055

I stibît, -ĩju,

1) prügeln, schlagen (Tiere
Dond., Swehthof; hauptsächlich Kinder Hofzumberge, Schnikkern) Funkenhof, Ermes;

2) gehen (mit grossen Schritten
Bers.) Drosth., Lems., N. - Laitzen, unbeholfen, mit Mühe gehen Schibbenhof, Ukri (nur von alten Menschen gesagt; in Sessw. und Selsau nur von kleinen Kindern), steif, aber nach Möglichkeit schnell gehen Bauske, mit kleinen Schritten gehen, trippeln Erkull, Fehteln, Kürbis, Stelp., Amboten, eilen Memelshof: kur nu ve̦cais tē̦vs tâ stibī? Schibbenhof. stibī tik vien uz mājām! N. - Laitzen. stibī nu, stibī, lai tiec man līdz! Erkull. dabūju stibīt (tüchtig gehen) visu ceļu kājām Golg., Saikava, Jürg.;

3) stibīt pie darba Meiran, Saikava, zur Arbeit antreiben;

4) = stiept U., (etwas Schweres mit Mühe) tragen, schleppen, ziehen C., PS., Aahof, Lös., Raiskum, Drobbusch, Wolm., Serbig., Smilt., Planhof, Serben, Nötk., Walk, Selsau, Sessw., Golg., N. - Peb., N. - Wohlfahrt, Ermes, Wrangelshof, Karkel, Burtn., Auermünde, Widdrisch, Schujen, Sunzel, Grundsahl, Schwanb., Stomersee, Lennew., Kl. - Roop, Horstenhof, Mar., Lubn.: maisu. stibī nu tuo lieluo nastu! Horstenhof. stibī tuo bluķi nuost nuo ceļa! Wolm.: stibījis naudas skasti laukā Pas. V, 32. stibīt zābakus kājā. Lis., Stiefel mit Mühe anziehn;

5) (Aste) brechen oder (b)schneiden
Ermes. Refl. -tiês, tragend oder ziehend sich anstrengen Bershof. Zur Wurzel von stiba.

Avots: ME IV, 1065

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs ² Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs ² Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris ² Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. ² 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078

stilpêt, -ẽju,

1) tr., mit Mühe etwas auf-, ziehen, aufstülpen, überstreifen
Sauken, (stilpēt) Ekau, Grünwald, Naud., Nikr., Bixten, Pe̦nkule, N. - und Ob. - Bartau, mit Mühe ein zu enges Kleidungsstück (stil˜pêt Sessau, Alt -. Bergfrled, Neuhausen, Funkenhof, Baldohn, Auermünde, Ob. - Bartau) od. Stiefel (Wid., Memelshof, [ stilpēt ] Sessau, Baldohn, Auermünde, Funkenhof, Siuxt, Wandsen, Wahnen, Dond., Neuhausen, Nigr., Ob. - Bartau) anziehen: st. zābakus kājās. kungi stilpē̦tiem zābakiem BW. 14082, l, 2 var. bij grūti jāstilpē, lai uzmauktu dakšai kātu Ob. - Bartau. - Wenn bei einer Geschwulst (an der Hand) die Haut straff gezogen ist, sagt man: vai, kâ tuo ruoku stil˜pē! Gaicken;

2) tr., schwer, mit Mühe tragen, schleppen:
re, kâ tā stil˜pē ūdeni! Neuhausen;

3) tr., (ein lebendiges Wesen in einem Raum) einsperren
(mit -il˜-) Preekuln; hineindrängen, -stopfen Libau;

4) intr., etwas drücken:
kurpe. pašauri pašūtas drēbes slilpē Gaicken;

5) "(mit Ruten ein Kind) prügeln"
Baldohn. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stulpen "eine stulpe über etwas legen".

Avots: ME IV, 1069

stĩvêt,

2): s. (mit ì ² ) zābaku kājā Warkl.; ‡

3) steif werden
(mit ì ² ) Zvirgzdine: ruokas sāk s. Refl. -tiês,

1): auch Saikava; s. (mit ì ² ) ap sìenu Auleja.

Avots: EH II, 582

stūķêt,

2): s. kuo mutā Salis (mit ũ );

4): s. (mit ũ ) zābakus kāja Seyershof. Refl. -tiês, ‡

3) "?": grē̦ku plūduos kalns ar kalnu stūķējās Mekons Trīsreiz par velti visl. joks (1875) 5.

Avots: EH II, 597

stulˆms Kl., C., Kr., Smilten, stulˆms ² Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stulˆms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. ² 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ulˆ-) PS., Ermes, Jürg.; stulˆms Saikava, Warkh., stulˆmis ² Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ulˆ- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ulˆ-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ulˆ- ² ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stulˆms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stulˆms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104

I stùlps ² (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi ² Prl.,

1) stùlps ² N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps ² Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu ² zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi ² (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- ² ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl ² ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104

sũkât Neuenb., C., PS., Jürg., Arrasch, Selg., Siuxt, Dond., Bauske, Līn., Iw., Widdrisch, (mit ù ) Ermes, (mit ù ² ) Lis., Kl., Kr. u. a., leckend saugen (z. B. die Finger) Freiziņ: sūkāt pirkstus LP. I, 147. vēl rītu, parītu būs, kuo sūkāt BW. 2016. sūkāt cukurgraudiņu R. Sk. II, 138. sūkāja bonbonus Stari lI, 419. tabaku sūkāt Mērn. I. 37, U., Tabak kauen. pīpi sūkādams MWM. VI, 29. Refl. -tiês, leidtun, bedauern Spiess, Lemsal, Peb. n. U., sich beklagen Freiziņ: vaina, par kuo varēja sūkāties LP. VI, 493 (ähnlich 389 und IV, 92). tik tuo sūkājies, ka kungs pa˙galam e̦suot izpuostījis viņu IV, 165. sūkājuos, ka man netaisnība nuotikusi A. XI, 52. "kad tevi pats nelabais!" Ansis sūkājās LP. IV, 10. "sasitu uz ce̦lma nejauki gūžu,"lācis sūkājies 229 (ähnlich VI, 284). baluodis briesmīgi sūdzējies (sūkājies) VI, 242. milzis nu sūkājās pēc zižļa:"... kas lai sakaļ man zizli?" Pas. II,171. Zu sùkt 1.

Avots: ME III, 1131

suļ˜ķêt Arrasch, (mit ùļ ² ) Adl., suļˆķêt Dubena, Saikava, Goig., Lubn., -êju Erlaa und Gr.-Jungferh, n. U., sulķît, -ĩju Laud., rauchen: tabaku sulķē Druva 11, 770. namiķis suļķēja kaļķi MWM. VI, 658. Reimwort zu ļuļķêt und tuļķêt. Vielleicht aus suķêt + tuļķêt oder luļķêt; oder nebst ahd. swelhan "verschlucken" u. a. zur Wurzel su̯et- (unter sulpīt)?

Avots: ME III, 1120

II svaĩdît Tr., svaîdît ² Bl., Salis, Wandsen, svaîdît Kl., Sessw., Golg., Schwanb., C., -u oder -ĩju, -ĩju, salben, schmieren Brasche: rati jāsvaida Manz. kas labi svaida, viegli brauc Br. sak. v. 1242. zābakus svaidīt (schmieren) Kaudz. R. svaĩdīt sviestu uz maizi Dunika. svaidīts ar zâlēm LP. II, 38 (ähnlich VI, 856). svaidāmas zāles U., Spezereien zum Salben. miesu svaidīja ar eļļu Konv. ² 1047. es, dieva svaidītais Zalktis II, 75. svaidītā (salbungsvoll) balsī Vēr. v. J. 1903, S. 47 und A. XX, 801. miera svaidīts nuogurums Vēr. II, 770. ziedu laiks, tu atkal nāc smaršām gaisu svaidīt Jaunības dzeja 33. Refl. -tiês, sich salben. Subst. svaidîšana, die Salbung Brasche, Vēr. II, 1074, Schmiererei Brasche. svaidĩjums, die (abgeschlossene) Salbung: saņē̦muši gara augstākuo svaidījumu Plūd. Llv. II, 245. svaidîtãjs, der Salbende, der Schmierer Brasche. Zunächst jedenfalls zu sviêsts "Butter", li. svíesti "schmieren" (s. Būga KSn. 1, 288 f.) und weiterhin vielleicht (nach Leskien Abl. 286 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 520) zu svīst "tagen", li. svidė´ti "glänzen" u. a.; oder (nebst sviêsts) vielmehr (vgl. zur Bed. z. B. afries. smîta "schmeissen, werfen": got. gasmeitan "schmieren") identisch mit svaidît I?

Avots: ME III, 1140, 1141

svḕrt (li. sver̃ti "wägen") Wolm. u. a., sver̂i ² Salis, Widdrisch, sver̃t Ruj., svert U. (neben svērt), Glück Sps. Sal. 16, 11, Bielenstein Holzb., sveŗu, svēru,

1) tr., mit dem Hebel heben
U., Bielenstein Holzb. 126: baļķi ar buomi svert L., U., den Balken mit dem Hebel heben;

2) tr., we"gen:
svērt kâ vaskus, genau wägen Celm. kad cilvē̦ks snaužuot klanās ar galvu, tad mē̦dz teikt, ka tas tabaku sveruot Etn. III, 63. kuoku svērt St., heim Abhauen sehen, auf welche Seite der Baum überwichtig ist und fallen wird;

3) intr., mit dem Gewicht drücken, überhängen
U.: kuoks sveŗ uz labu pusi L., U., hängt rechts über;

4) intr., wiegen:
cik puodus tas sviests svèr? U., wieviel Liesspfund wiegt die Butter? sudrabs svēre smagu svaru BW. 5598 var. (fig.) mēs piedzimām bez grē̦kiem un tuomē̦r grē̦kuos iekritām, tas sveŗ citādi (das heisst etwas anderes, das wiegt schwerer) LP. VII, 646. Refl. -tiês,

1) = svērt 3: kâ svina pielieta uz krūtīm galva sveras Plüd. LR. IV, 255. ze̦māku... priekškars sveras A. XX, 232. laivas mala lē̦ni... viļņuos sveras R. SK. I, 31; "balancieren" L.;

2) sich wägen.
Nebst svars, sviris, svirte u. a. zu ahd. swār "schwer", got. swērs "geehrt", gr. έ'ρμα (wenn mit ε'ρ- aus su̯er-) "Schiffsballast", (nach Potebnja PФB. IV, 198 ff.) r. осверъ "Hebel" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 265, Trautmann Wrtb. 296.

Avots: ME III, 1154

švīkuoņa, = švīkstuoņa 1: spārnu švĩkuoņa Vēr. I1, 58 und Janš. Mežv. ļaudis II, 354. meijas sacēla savādu švīkuoņu Poruk Dzīve un s. 110. pātagas švīkuoņa Jauns. I1I, 72. egles (zaru) . .. švīkuoņa MWM. v. J. 1899, S. 19. zābaku švīkuoņa Zalktis v. J. 1908, No 3, S. 3. dzirdama švīkuoņa nuo daudzām kājām A. XX, 857. švīkuoņai . . . pa vidu jaucās plaukstu sitieni MWM. VII, 297. tā pārvilka ātri švīkuoņu pār klavieru kauliņiem Deglavs Rīga II, 1, 455.

Avots: ME IV, 119

‡ svilpîgs "?": bargs sals ..., kad zem pastalām un zābaku zuolēm sniegs tâ svilpīgi (gleichsam pfeifend?) čirkst Veldre Dižmuiža 8.

Avots: EH II, 618

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. ² 244.

Avots: ME IV, 143, 144