Paplašinātā meklēšana

apmale, apmala, apmalis (ap + mala, der Rand), der Rand ringsherum, ein Stück Feldes an der Grenze: kamzuoļi krunkuotām apmalēm Līb., ein Kamisol mit faltigen Rändern. ce̦pure ar caunādas apmalīti. cūka skrēja gar apmalu A. XVI, 499. apmalu jeb kontūru zīmējums MWM. X, 155, Contourzeichnung. lapu apmale Ar. Mit apmaies bezeichnet man in Nauditen Plätze, wo Pflanzen einer bestimmten Gattung zu wachsen pflegen: zemeņu, aviešu apmales, Plätze, wo Erd-, Himbeeren wachsen. apmaļu ļaudis, Leute aus der Umgegend, Nachbarn Burtneek.

Avots: ME I, 104

ceļmale (unter ceļmala),

1): auch Puhren n. RKr. XIV, 48, Gramsden: sēd... ceļmalē BW. 9267 var. akminaina ceļmalīte 18415 var.; ‡

2) = ceļmalīte, plantago major Barbern, Linden, Lubn., Neugut, PV., Ramkau; plantago media Ramkau.

Avots: EH I, 264

‡ cìemale ² Warkl., = ciemaļa 2.

Avots: EH I, 277

dàugavmale od. daugmale, das Dünaufer.

Avots: ME I, 445

daugmale (unter dàugavmale): auch Auleja; gar daugmali BW. 12868, 6 var.

Avots: EH I, 310

‡ dĩķmale Janš. Dzimtene V, 345 u. a., das Ufer eines Teiches.

Avots: EH I, 326

‡ e̦ze̦rmale AP., Auleja; Sonnaxt, Wainsel, Janš. Bāndavā I, 110, e̦ze̦rmale Orellen, = e̦ze̦rmala.

Avots: EH I, 371

gŗavmale, der Rand einer Schlucht Nigr.

Avots: ME I, 673

grãvmale (unter grãvmala): auch Frauenb. (> grāmale), Kaltenbr. (> grùomale). Wainsel n. FBR. XIV, 87 (mit âv ² ).

Avots: EH I, 401

gŗãvmale (unter grãvmala ): auch Puhren n. FBR. XIV, 46, 48, Dunika, Grob.

Avots: EH I, 414

jũŗmale (unter jũrmala): auch Puhren n. FBR. XIV, 48, Rojen n. FBR. XIII, 71, Popen.

Avots: EH I, 569

jũrmale (unter jūrmala; li. júrmalė ): auch (neben jūŗa!) Lesten n. FBR. XV, 20, Blieden, OB., jũrmale Roop n. FBR. XV, 152, jùrmale ² Auleja, Kaltenbr., gen. s. jūrmales BW. 29426.

Avots: EH I, 569

‡ jũrmãle Grenzhof n. FBR. XII, 16, = jũrmala.

Avots: EH I, 569

kalnmale (unter kalˆnmala): Demin. kalnmalītes BW. 381 var.

Avots: EH I, 578

krantmale, der Rand des Ufers: pie baznīcas krantmalē ievienes zied Apsk.

Avots: ME II, 259

‡ kumale Frauenb. "nuomale": kuoki izve̦sti kumalēs.

Avots: EH I, 673

Leĩšmale, die litauische Grenze; das litauische land, Gebiet: mūs[u] māsiņa sērst nāca, kuo aizveda Leismalē BW. 26541, 16.

Avots: ME II, 446

I male [li. malė "Ellritze"], die Blicke (blicca argyroleuca) RKr. VIII, 103; anderswo dafür baltā zivs.

Avots: ME II, 557

II male: lai ceļas meitas malt rītā males ("?") kambariņā ("?") BW. 6710.

Avots: EH I, 780

[II male,

1) = màlis L.;

2) "einmaliges Mahlen in der Handmühle":
gaismai austuot es pabeidzu savu mali Annenburg.]

Avots: ME II, 557

malene, ‡

2) der abgeschnittene Rand einer Kuhhaut:
malenes taisa bē̦rniem pastalās Frauenb: nuopirkās ve̦se̦lu maleni palē̦takas ādas Janš. Bandavā I, 57; ‡

3) der Rand, die Einfassung:
es nuoaud[u] villainīt[i] pelēkām malenēm Tdz. 39814; ‡

4) "die Gegend der Grenze"
Diet.; ‡

5) em Hut rnit breiten Rändern
Frauenb.

Avots: EH I, 780

malene, das Seitenstück: vēl tādas malēnes atlikās BW. 20094, 2.

Avots: ME II, 557

I maleniẽks, der Grenzbewohner.

Avots: ME II, 557

II maleniẽks, der Mahlgast Latv.

I malẽjs [li. malė˜jas], f. malẽja,

1) der (die) Mahlende:
kāds malējs, tāda maize. kūlējiņi, malējiņi, tie gaidīja gaiļa laika BW. 29796. Im VL. malējiņa oft zur Bezeichnung der Schwiegertochter, die früher auf der Handmühle mahlen musste;

2) der Mahlgast.

Avots: ME II, 557, 558

malenisks, ‡

2) auf die Kante gestellt:
kŗautēm pāri cēla istabas durvis, liekuot vienas plakaniski, uotras maleniski Janš. Mežv. ļ. II, 343.

Avots: EH I, 780

malenisks, [malẽnisks Wolm.), dem Wesen, der Sprache eines malenietis entsprechend, läppisch, plump: te vietām valuoda gan˙drīz pa malenisku RKr. IX, 41; runāt maleniski, hochlettisch sprechen.

Avots: ME II, 557

‡ mũrmale, = mũŗa mala: gulēt mūrmalē (= gar mūrīti) Pas. XIII, 56 (aus Trik.).

Avots: EH I, 839

nuõmale (unter nuõmala),

1): nuostājās viena pate nuomalē AP.;

2): auch AP., Dunika, Grob.; ‡

3) "ādas vē̦de̦ra daļa, kas paliek pāri sagriêžuot ādu gaŗās sluoksnēs pastalu taisīšanai" Siuxt: nuo nuomalēm taisīja pastalas bē̦rniem un ganiem.

Avots: EH II, 66

nuõmalene, der Rand der Pasteln Naud.

Avots: ME II, 816

[*padmale od. *padmalis "māla kluona (pada) mala piedarbā; arī labības klājiena malu piedarbā sauc padmali: apgriežat padmales (klājiena malas) uz iekšu, juo ar zirgiem tuvu gar siênu nevar labību izkult! Welonen, Baitinov.]

Avots: ME III, 18

‡ pakšmale "vieta ē̦kas pakša tuvumā" Auleja: nakt pilnas pakšmales ve̦lnu.

Avots: EH II, 145

pamale,

1): der Horizont:
visa p. pietūkuse - būs lietus AP. p. (die Wolken am Horizont) cēlās kâ me̦lna jūŗa Jauns. Raksti VI, 187. vakaruos, kad saulei nuoejuot nuoze̦ltuo p. AP.;

2): atce̦rē̦damās ... Ilzes aizbraucienu svešā pamalē Sieva 180. suns piekauca pilnu visu pamali Druw. visa p. dre̦b, kad pē̦rkūns gràuž Oknist.

Avots: EH II, 154

‡ patmales Auleja, Kaltenbr., Pas. VIII, 395, = patmalas.

Avots: EH XIII, 183

piemale, der Rand: iet gar piemalīti Ar.

Avots: ME III, 270

platmale PS., platmala, platmalene Sadz. viļņi 52, platmalnīca U., platmane LKVv., Kl., platmaņa ce̦pure Mag. XIII, 2, 47, ein breiträndriger Hut: platmales ce̦pure A. XI, 148, platmalu ce̦pure L., platmalas ce̦pure, ein breitrandiger, niedergekrempter Hut St. salmu platmala, ein Strohhut B. Vēstn. n. U.: uzlika galvā salmu platmali MWM. v. J. 1896, S. 591. platmalnīca, ein breitrandiger Filzhut Kokn. n. U.

Avots: ME III, 322

Prūšmale, Preussen: mūs[u] māsiņa sērst brauca, kuo aizveda Prūšmalē BW. 26541, 16 var.

Avots: ME III, 400

pùrvmale (unter pùrvmala): auch Blieden n. FBR. XVI, 99.

Avots: EH II, 330

riķmale, der Raum hart am Sprickenzaun BW. 34456: neziedēja ne nātrīte riķmalē (Var.: žuogmalē, sē̦tmalā) BW. 12076, 5 var. visas kruogu riķmalītes, tās dzē̦rāja guļas vieta 19904, 1.

Avots: ME III, 526

‡ sè̦maļe, ² Warkl., eine hellgraue Kuh.

Avots: EH II, 481

‡ sètiņmale ² Sonnaxt, = sẽ̦tmala.

Avots: EH II, 484

sẽ̦tmale (unter sẽ̦tmala): auch (mit è̦ ² ) Linden in Kurl.; gar bajāra sē̦tmalēm BW. 13245, 3.

Avots: EH II, 484

siênmale (unter siênmala): auch AP., Kaltenbr., (mit iê ² ) Frauenb., (> siêmale ² ) Roop.

Avots: EH II, 495

straũtmale Dond., Nigr., straũtmãlis Siuxt, der Bachrand, das Bachufer.

Avots: ME IV, 1083

sudmalene V., Wid., Janš. Dzimtene V, 327, Bandavā II, 8, die Müllerin. sudmalis Elv., LP. VI, 515, Janš. Bandavā I, 94, Wid., Gramsden, Kalleten, Ahswikken, sudmalnieks Elv., Manz. Lettus, U., der Müller: grib mana meitiņa sudmaļa vīru BW. 33554, 5. sudmalim, vēverim, tiem es duošu sav[u] māsiņu 17608, 5 (ähnlich 12445). sudmalis atradis dīķī zārku LP. V, 264.

Avots: ME III, 1114

‡ *sudmales, = sudmalas: sudmaļu (od. zu sudmalis?) upē BW. 1154.

Avots: EH II, 599

tvārmale Memeishof, = sētmale.

Avots: ME IV, 289

upmale (unter upmala): auch Lesten, Wainsel, BW. I, S. 825, № 381, 3 var. (hier auch das Demin. upmalīte).

Avots: EH II, 713

viênmale: auch Kaltenbr.

Avots: EH II, 796

viênmale, in der Verbind. auzas ir vienmales der Hafer hat einseitige Rispen Gr.-Buschh.

Avots: ME IV, 661

vijmale, der Raum hart am (aus Strauchwerk geflochtenen) Zaun: vijmalē es sēdēju Jauns. Baltā gr. I, 58. ne nātriņas vijmalē (Var.: sē̦tmalē) BW. 9147 var. suņa s . . . . vijmalī (Var.: žuogmalē) 8183 var. atradu buldurjāņus sava tē̦va vijmalē VL. aus Memelshof und Nerft. tre̦knā vijmale (das Gras am Zaun) jānuopļauj Memelshof.

Avots: ME IV, 583

zaļmale AP., ein runder Frauenhut aus Tuch: skaista meita vāiņagā, vēl skaistāka zaļmalē BW. 24807 var. Piebalgā un ap Cēsīm nē̦sāja tâ sauktās "zaļmales", vaiņāgam līdzīgu apaļu, cietu ce̦puri; malas bija zāļas, dibe̦ns... me̦lns A.XX, 790.

Avots: ME IV, 687

‡ zìmale ² Kalupe n. FBR. XVIII, 41, = zĩmala.

Avots: EH II, 810

žuogmale (unter žuogmala): gar visām žuogmalēm Tdz. 59467.

Avots: EH II, 823

‡ lejmale, die niedriger gelegene Seite: ieraudzīja lejmalē klēti Anna Dzilna 17.

Avots: EH I, 732

aina, das Bild, die sinnliche Erscheinung eines Gegenstandes oder malerischen Vorgangs; das Bild, die Arbeit des Malers heisst gle̦zna. aina, ein in neuer Zeit oft gebrauchtes Wort, kommt zum ersten Mal in der Literatur vor in A. I, 528: aina iz se̦najiem laikiem nuo Fr. Mālberģa. jūs par daudz šīs... ainas iztē̦luojat Rain.

Avots: ME I, 13

àizlaîst,

1) : aizlaist niekuos Siuxt, vertändeln;

3) hinter "milchen aufhören" zu ergänzen: lassen;
‡

5) einspritzen hinter (etwas)
Warkl.: a. zâles aiz ādas; ‡

6) hinwerfen:
nevar a. ar akmeni tik tālu Wolm. u. a.; a. akmeni līdz žuogam Dunika, Kal. Refl. -tiês, ‡

2) savai platmalei... bija aizlaidusēs biezu plīvuri priekšā Janš. Bandavā 1, 228, vor ihren Hut hatte sie einen dichten Schleier fallen lassen.

Avots: EH I, 35

àlpa ² (cf. li. al˜pti, verschmachten, ohnmächtig werden [vgl. hinsichtlich der Bedeutung russ. дóхнуть "krepieren"], le. el˜pe, das Luftschöpfen [vgl. Prellwitz Wrtb. ¹ 96 und Būga Šv. d. 1922, 1/2, 87]), bedeutet urspr. wohl den Atemzug als Zeitmass, - Mal, ein Zeitpunkt, Weile: viņš vedināja ve̦lnu uotru alpu spēlēt LP. VII, 202, zum zweiten Male. lietus lija lielu alpu Mar. viņam uznāk slimības alpas Mar. apbrīnuošanas izsauciens un sē̦ru nuopūta vienā alpā A. XII, 652, ein Ausruf des Erstaunens und ein Seufzer der Wehmut vereinigten sich in einem Atemzuge. Besonders beliebt der Instr. Pl. alpām, auch alpiem, zuweilen, auf Augenblicke: dre̦buoņa uznāk alpiem, bet dre̦buoņas nuostāv ilgāk Etn. III, 162; lietus alpiem vien līst Dr. alpām - alpām, auch alpām - tad, bald - bald: viņš skatās laukā, kur lietus alpām stiprāki, alpām lē̦nāki nāk zemē A. XII, 4. laime tam alpām cerību, tad bailes duod Rain. Auch alpī, mit einem Zuge: atmetās, vienā alpī izdzēra Duom. I, 6.

Avots: ME I, 68, 69

am̃pis Keisen Trik., eine Stelle im Flusse, die breiter und tiefer als das normale Flussbett ist (namentlich in Krümmungen) Renzen.

Avots: EH I, 69

ap- (im VL. noch getrennt vom Verbum: vakar bija brāļa māsa, ap auziņu ēdināja BW. 14548). Die mit ap- zusammengesetzten Hauptwörter bezeichnen das, was den durch das Simplex ausgedrückten Begriff ungibt: apauši, die Halfter, eig. was sich um die Ohren befindet, apkakle, der Kragen, apmale, der Rand. Äusserst selten und nur dialektisch kommt ap- in adjektivischen Zusammensetzungen vor und zwar in deminuierender Bedeutung, z. B. aprāms, ziemlich ruhig, aptuve̦ni, ungefähr, eig. ziemlich nah.

In verbalen Zusammensetzungen bezeichnet ap-,

1) dass die im Verb ausgedrückte Tätigkeit das ganze Objekt oder einen Teil desselben umschliesst,
z. B. appīt, umflechten, apsiet, umbinden. Viele intransitive Verba werden durch die Zusammensetzung mit ap- transitiv, z. B. apjāt, so auch viele Verba dicendi und ähnliche, z. B. apme̦luot, verläumden, apzvanīt, ausläuten;

2) ap- bezeichnet eine Drehung des Subjekts (bei intr. und refl. Zeitw.) oder des Objekts (bei trans.) um sich selber, und zwar sowohl eine vollständige, als auch nur eine teilweise,
z. B. apgriezties, sich umdrehen, apgriezt, umdrehen, apritināties, sich ringeln, apritināt, umringeln, apgāzt, umstürzen, apgāzt trauku uz acīm, das Geschirr umkippen;

3) ap- drückt aus, dass die im Verb enthaltene Tätigkeit einen weiten Umkreis von Subjekten oder Objektne erfasst,
z. B. visi cilvē̦ki apmira, alle Menschen straben; apkaut, apslānīt vīrus, (alle) Männer (in dem durch die Situation gegebenen Kreis) töten;

4) ap- bezeichnet, dass die durch das Verb ausgedrückte Tätigkeit nur die Oberfläche eines Umkreises trifft, ohne in die Tiefe zu dringen, hat also deminuierende Bedeutung,
z. B. apsilt, obenhin, etwas warm werden, apžūt, betrocknen;

5) ap- dient zur Bezeichnung der perfectiven Handlung,
z. B. apēst, apdzert, verprassen, apkulties, die Drescharbeit beendigen;

6) vereinzelt u. dialektisch bezeichnet ap- das Erreichnen eines Zieles:
apdzīt māsu, die Schwester einholen. ap- II, unter, ist in solchen Zusammensetzungen erhalten, wie: suns aplīda apakš galda, apbedīt, aprakt, begraben, pils apgrimusi, das Schloss ist versunken.

Kļūdu labojums:
brāļa māsa = brāļu māsa

Avots: ME I, 72

‡ apdumêt, sich mit blauem Dunst beziehen Golg., Selsau: pamale apdumējusi.

Avots: EH I, 78

‡ I apdunêt Bers., Spr., = ‡ apducêt: nuo sprādziena apdunēja visa nuomale.

Avots: EH I, 78

apdùraîns kre̦kls, ein Hemd mit schmalen Querlen Etn. III, 129. S. dùre.

Avots: ME I, 83

‡ apgrâbt,

1) umfassen:
apgrābts nuo muguras puses, nevarēju ne˙kā izdarīt Jürg. (fig.) viņš grib visu pasauli apgrābt Stenden;

2) ringsum abharken, beharken:
a. siena kaudzi Dunika, Stenden. a. grāvmales Dunika, Kal. apgrāb apkārt un nuolīdzini siena tupu! Siuxt;

3) (ringsum etwas) zusammenraffen (z. B. das Mehl rings um die Mühlsteine)
Spr.;

4) (eine ganze Anzahl von Dingen) oberflächlich verrichten:
a. vienā rāvienā visus darbus Bauske.

Avots: EH I, 83

apkrāsuôt, tr., bemalen: durvis, luogus.

Avots: ME I, 95

apliêt [li. aplíeti], tr., begiessen: saknes, puķes, ābeles karstā laikā ar ūdeni, kā apliets suns viņš tagad varēja vilkties uz māju Asp. apliet, im Frühling Menschen mit Wasser begiessen, wenn sie zum ersten Male etwas vornehmen, s. rumelêt: kad gani vakarā pārnāca, tuos apleja ar ūdeni LP. VII, 318.

Avots: ME I, 102, 103

‡ aplutis (part. praet. act.), ringsum schlaff herabhängend: platmale aplutušām malām Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 3.

Avots: EH I, 99

apmàlis PS., eigentlich identisch mit apmale,

1) das zum Trocknen zusammengeführte Heu,
s. plankums: sienu kasa apmāļuos, apmāļus uzcē̦rt Etn. III, 72;

2) apmālis, ein Teil des Gebietes (wohl an der Grenze):
šis apmālis piede̦r pie mūsu pagasta A. X, 1, 308; cf. apmaļu ļaudis;

3) apmāles,

a) Wiesenspitzen, die sich zwischen Feldern oder Wäldern befinden
A. X, 1, 308;

b) [apmālēs sagrābt, Heu zum Trocknen in dichtere Haufen zusammenharken
U.].

Avots: ME I, 105

aprakstît,

1) tr., ringsum ausnähen, sticken, bemalen:
kre̦klus, kamanas;

2) beschreiben, schildern:
nuotikumus, dabas jaukumu. rakstnieks apraksta dažas jūtas A. XXI, 95;

3) voll schreiben:
ve̦se̦lu lapu;

4) ein Verzeichnis machen, aufnehmen (gerichtlich):
aprakstīt mantu Aps.; beidzamuo lietiņu Vēr. II, 529.

Avots: ME I, 113

aprumelêt, tr.,

1) mit Wasser begiessen diejenigen, die im Jahre etwas zum ersten Male vornehmen:
aprumelējiet ganus un luopiņus!

Kļūdu labojums:
1) mit = mit

Avots: ME I, 116

‡ apvãdze "ein zwischen 2 Furchen unaufgepflügt gebliebener (schmaler) Strich Landes" Warkl.

Avots: EH I, 125

‡ aŗamine Auleja, Kaitenbrunn, Warkl., = ‡ aŗamzeme: cik pūravietu aŗamines ir? Kaltenbrunn. aŗamines maleņā BWp. 2447, 1. Beruht vlelleicht (vgl. apr. poadamynan, wozu Studi Baltici IV) auf einem part. prs. pass. *aŗamin(a)s "aŗams"; doch kann es auch eine Ableitung mit dem Suffix -inē- sein.

Avots: EH I, 130

I aši: auch AP., Heidenfeld (hier auch der Sing. ašs), NB., Ramkau; asie aši, equisetum hiemale L. Ramkau.

Avots: EH I, 132

ašķis (zu aste) [s. Bezzenberger GGA. v. J. 1877, S. 1467], gew. Pl. ašķi,

1) die Haare des Pferdeschweifes:
astē viens ašķis būs gaŗāks LP. VI, 913. kad zirga ašķi ietiek ūdenī, tad viņi paliek dzīvi Etn. II, 163. ašķu siets, neben astru (auch ašu, ašču, ašņu) siets, ein Sieb aus Pferdehaaren, Haarsieb BW. 8515. tai bij arī meitai būt, kas caur ašķi (= ašķu sietu) iztecēja BW. 8567, das musste ein (vorzügliches) Mädchen sein, das eine so scharfe Kritik bestehen konnte. ašķu od. astru stīgas, Saiten aus Pferdehaaren Vēr. I, 852;

2) Schachtelhalm (Equisetum),
[s. aši]; asie ašķi, Equisetum hiemale Etn. I, 67; aitu ašķi, Schafgarbe, zirgu ašķis, Kannenkraut, purva ašķis, ūdens ašķis, Equisetum palustre, fluviatile Mag. IV, 2, 68;

3) = astugali, ašķugali, ašči (Plahnen bei Bauske, an der li. Grenze), Achterkorn:
ašķu putra, Grütze von schlechter Gerste BW. 13733; ašķu slimība, Taumelkranhheit, Schachtelhalmkrankheit Preip. 123.

Kļūdu labojums:
BW. 8567 = BW. 8564
Taumelkranhheit = Taumelkrankheit

Avots: ME I, 147

aste [bei Glück mehrfach asta], Gen. Pl. ašķu, ašu, astu, Demin. astĩte,

1) der Schwanz der Tiere, als charakteristisches Merkmal derselben; daher denn die sprichwörtl. Redensart von einem seine Menschenwürde vergessenden Menschen:
jāpieliek aste, jādze̦n mežā. viņš man kā aste pakaļā, er folgt mir stets, sodass ich mich von ihm ebenso wenig befreien kann, wie ein Tier von seinem Schwanze. asti luncināt, vēcināt, mit dem Schwanze wedeln, schwänzeln; asti celt, sich erheben, stolz tun: kas sunim asti cels, ja pats necels, vom Selbstlobe. aiziet asti pacēlis, asti svaidīdams, astē spe̦rdams, geht schnell, frohgemut davon. aiziet asti ierāvis, aiziet kā suns asti nuolaidis, entfernt sich niedergeschlagen. kad būs jādara, tad būs gaŗa (auch līka) aste, wenn es zur Ausführung kommen wird, dann wird die Lust vergehen, sagt man von einem Faulen, der leichtsinnig viel verspricht. aste piesieta, man ist der freiheit beraubt, besonders von Müttern gesagt, die, durch die Geburt des Kindes gebunden, sich nicht mehr frei im Bekanntenkreise bewegen können; [asti piesiet U. (obscön), beischlafen]. bāzi pats savu asti āliņģī, hole selbst die Kastanien aus dem Feuer. viņš apsviež asti uz uotru pusi, er ändert seine Meinung. dabūsi par asti od. dabūsi piparus uz asti, du wirst auf die Schnauze bekommen. viņam nu ir sprunguls astē, er ist jetzt in Verlegenheit. viņam ir uguns pie astes, er ist in der Klemme Mag. IX, 2, 53. tas nuotiks, kad pūcei aste ziedē, od. kad suņi ar astēm ries, das wird nimmer geschehen;

2) ein Anhängsel, eine dem Tierschwanz ähnliche Verlängerung:
līdz muižai verste... ar asti Sudr. E., Duomas II, 130. rutka aste, das untere Ende des Rettigs BW. 15825; tīkla aste, der Netzbeutel; svārku aste, die Schleppe (scherzhaft); pļavas aste, ein schmaler, keilartiger Streifen einer Wald- oder Feldwiese; aste, astes gals, das Ende des Grundgewebes, der Kette; astītes, Schnörkeln Brsche; beim Harken des Heus ein keilartiger, nachgebliebener Streifen Etn. II, 75. siļķe ar piecām astēm, die Ohrfeige PS. kaķu aste, Polygonum orientale Mag. IV, 2, 44. lapsas aste,

1) eine Grasart
(MWM. X, 644; "smilgas veidā, gaŗa, ar baltu, vatei līdzīgu ziedu" in Sessau);

2) ein Spielchen
BW. V, S. 218. astes zvàigzne, der Schweifstern, Komet. [Wohl zu ass "scharf", wie auch slav. ostь (in russ. ость "Granne an Ähren","langes Haar im Pelzwerk" u. a.) und nach Būga KSn. I, 268 li. ãšutas "ein Pferdehaar vom Schweif" resp. (nach Jušk.) ãšatas dass. und russ. осóт "Distel", poln. oset dass. u. a.; s. auch astrs.]

Kļūdu labojums:
sodass = so das

Avots: ME I, 145

‡ atgle̦znuôt,* nachmalen, in einem Gemälde reproduzieren: a. šuo ... skatu Deglavs Rīga II, 1, 11.

Avots: EH I, 142

atgrâbt, tr., wegharken: sienu nuo upmales. Daneben auch eine Iterativform atgrābât.

Avots: ME I, 159

atjàust, tr., durch richtiges Gefühl das Rechte finden, merken, wahrnehmen: zirgs ceļa neatjauš. vai puika atjausīs [für normales atjautīs] laikā pārnākt mājās Nigrand. tai pirmuo reizi atjausa duomas A. XIII, 792, ihr stieg zum ersten Male der Gedanke auf. Die Form mit -s- statt -t- im letzten Beispiel wohl durch Kontamination - auch in der Bedeutung - mit ataust, tagen. Refl. -tiês, sich besinnen: ak, kādi nu prieki! kampšanās un mīlināšanās. bet sulainis drīz atjaušas JK. III, 77.

Avots: ME I, 162

atņēmiens, die Weg-, Entgegennahme, die Wiederholung: grieze vienmērīguos atņēmienuos tarkšķina savas pāri nuotes Plūd. atņēmieniem, zu wiederholten Malen, stossweise: vējiņš atņēmieniem iešalcās kuokuos A. XV, 2, 123. vāveres asie nadziņi atņēmieniem nuočaukstēja uz augšu A. XV, 2, 174.

Avots: ME I, 180

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180

atņe̦mu (at)ņe̦mām, auch atņe̦mu ņe̦mdamiês, zu wiederholten Malen, nachlassend und von neuem anfangend: viss atņe̦mu ņe̦mām apdziedāts mūsu tautas dziesmās A. XII, 156. bija stāstījis atņe̦mu ņe̦mdamies A. XII, 258. vai tur būtu atņe̦mu atņe̦mām kuo runāt? Saulietis.

Avots: ME I, 180

‡ atvādze "ein schmaler, ungepflügter Streifen zwischen 2 Furchen" Warkl.

Avots: EH I, 179

‡ atzîst (li. atžįsti),

1) ab-, wegsaugen (die Portion eines andern)
Iw.: viens jē̦rs atzīdis uotram;

2) lutschend aus der normalen Lage verrücken
(tr.) Kalz.: teļš atzīdis uotram teļam ausi.

Avots: EH I, 182

[aûdine Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel: latgalietes vēl... pruotuot juostas aust; e̦suot arī šaurākas, tā sauktās audines Austr. M. z. 10. In Selburg dafür aûdene.]

Avots: ME I, 215

aûstine [Nerft, Warkl., ein gewebter, schmaler Gürtel; vgl. li. austínis "тканный"]; "diža drāna" in Ober-Bartau RKr. XVI, 215.

Avots: ME I, 229

àuza: Demin, aũželes auch Siuxt, gen. s. auzītes BW. 27638, 9 var., acc. pl. auzītes 473, 1; kviešu a., eine Haferart AP.; le̦dus a., eine Haferart AP.; sniega a. "?" Kaudz. Izjurieši 40; svina a., eine Haferart Kaltenbr.; uzaras a., eine Haferart, die in Sumpfboden gesät wird, langes Stroh und spreuhaltiges Mehl ergibt AP.; vienmales a., eine Haterart ("graudi skarā nuoliekušies uz vienu malü) Kaltenbr.; zaķa auziņas, briza media Ulanowska Lotysze 14.

Avots: EH I, 189

bal˜tenis,

1) weisses Pferd, ein Schimmel
[Wid.]; weisser Borg Sessw.;

2) ein weissgehobelter Stock, mit welchem man spielt, wenn man im Frühling zum ersten Male zur Nachthütung geht
Spr., BW. V, S. 202 ( hier als Benennung eines Spielchens - balteni meklēt).

Avots: ME I, 257

I baņa, eine Pfütze, eine Mistgrube: bē̦rns bija iekritis baņā un nuovārtījies Adsel. [Vgl. pane "Mistwasser" und paņava "Pfütze"; also - an der estnischen Grenze - vielleicht mit hypernormalem b stat p].

Avots: ME I, 263

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

I bucene,

3): auch Alschw., Dond., Iw., Kurmalen, Rawen; ‡

4) ein sehr hartes Sumpfgras
Frauenb.

Avots: EH I, 248

čaĩča, ein unnormaler Mensch Dond.

Avots: ME I, 401

‡ čalatît, viel und laut plaudern AP., Fest.: visa pamale skanēja, kad Anna čalatīja AP.

Avots: EH I, 283

cêliẽns,

1) die einmalige Tätigkeit des Hebens, der Ruck:
puisis raušus izrauj vienā cēlienā visus kuokus LP. VI, 421; fig., vienā cēlienā, uz viena cēliena, mit einem Mal: uz cēliena viņš paliek traks; cēlieniem, zu wiederholten Malen: viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr.II,3;

2) der Stich im Kartenspiel
Spr.;

3) das Aufwecken
Spr.;

4) ein Zeitmass:
dienu iedalījuši 3 cēlienuos Etn. IV, 150: rīta, pusdienas, launaga cēliens, dazu noch als vierte Ableitung: vakara cēliens, vgl. Mag. XX, 3, 71. Auch die Nacht in 4 cēlieni eingeteilt: pirmais nakts cēliens ir vakars Mag. XX, 3, 71. man sajāja treju tautu vienā rīta cēlienā BW. 15166. vai jums vēl būtu kāds cēliens laika A. XV, 119. nepagāja ne cēliens, - kaŗa spē̦ks pa˙galam LP. IV, 71. saaris gaŗu cēlienu un tad tikai atjūdzis zirgu. ganiņam gaŗš cēliens BW. 29309;

5) der Aufzug, Akt eines Dramas (seit Stenders des Jüngeren Zeiten);

[6) die Garbenreihe
U.].

Kļūdu labojums:
piemērs "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" jāpārceļ 4. nozīmes nodalījumā.- Das Beispiel "viņa tur sēdēja cēlieniem Vēr. II,3" ist unter 4) zu versetzen.

Avots: ME I, 377

ceļmala, ceļmalis, ceļmale, ceļa mala, der Rand des Weges: Sprw. ceļmalā cirstai ē̦kai daudz meistaru.

Avots: ME I, 370, 371

celmiens (unter ce̦lˆmājs): mežmales celmiena zâle Janš. Bandavā 11, 4 (ähnlich Mežv. ļ. II, 467).

Avots: EH I, 263

‡ dā`rzmala, dā`male">rzmale, dā`rzmalis ² Atašiene n. Fil. mat. 102, der Gartenrand: zied ruozīte dārzmalā BW. 5474, 1. kâ ieviņas darzmalī 7508 var. kâ liepiņa, nuo meža pārne̦sta un darzmalē iedēstīta Janš. Bandavā I, 74.

Avots: EH I, 312

‡ daugmala Diet., = male">daugmale.

Avots: EH I, 310

‡ dējuots Daugmale, = dêjîgs (li. dėjìngas): ...tad izpe̦rē̦tie cāļi būs ļuoti dējuoti. Umbildung des part. prs. act. von dêt (vgl. vāruots)?

Avots: EH I, 318

‡ dižupmala od. *male">dižupmale Rojen n. FBR. XIII, 77, das Ufer des grossen Flusses (?).

Avots: EH I, 325

driẽpa, driẽpe, das Tau: blankas nuoblīkšķ, driepes spiedz Eglītis. [Mit hypernormalem d- (vgl. drīģele) für das sonstige riepe (aus mnd. rēp "Reif, Tau")?]

Avots: ME I, 502

drĩģele Freiziņ, der Riegel; vgl. aizdrīģêt. [Entweder mit hypernormalem d- auf livischem Gebiet entstanden, oder aber das d ist zuerst in aizdrīģêt zwischen z und r aufgekommen; oder liegt der Einfluss eines sinnverwandten, mit d- anlautenden Wortes vor? Vgl. drīzeklis.]

Avots: ME I, 500

I driksna: auch Lixna, Sakstagals, Warkl.; Baumrinde zum Flicken von Gefässen Warkl.; ein Hobelspan Zvirgzdine: driksniņām, skaidiņām BW. 23617 var.; ein sehmaler Span Zaļm.; "strēmele" Weinsch.; "ein Streif; Strich" Adsel: uz ieplīsušās glāzes ir re̦dzama d. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas.

Avots: EH I, 334

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

I ẽrkšķene,

1) der schmale Fleischstreifen zu beiden Seiten des Rückgrates beim Schwein
Dond.;

2) ein Lederftück, welches man beim Anfertigen von Schuhen über die Leiste legt
Dond.

Avots: ME I, 575

gaŗdibene,

1) ein breitrandiger Filzhut:
uzlika vīriešu ce̦puri (gaŗdibeni) BW. III, 1, 41. viņš lāpīja ar ratu ilksi savu milza gaŗdibeni LP. VII, 476. Auch platmale, ratene, rata ce̦pure genannt;

2) der Cylinderhut:
spuodras gaŗdibenes* galvā MWM. II, 738.

Avots: ME I, 606

‡ gaŗgruoda, ein längliches Feld ("gare̦ns tīrums") Heidenfeld; eine lange und schmale Wiese an einem Fluss Ramkau.

Avots: EH I, 385

I ģerkle,

1) die Kehle, Gurgel
L., Nerft, Kreuzb.: paija pagatavuota nuo zuoss ģerkles Etn. IV, 98;

2) eine schmale Stelle zwischen zwei Wänden
Alt-Rahden, Sonnaxt;

3) die schmalste Stelle eines Flusses
Kokn.;

4) = dzirklis, der Trichter des Fischkorbes
Kokn.; [ "ein kleines Loch" Wessen]. Aus li. gerklė˜ "Kehle".

Avots: ME I, 697

glezniẽcĩba ,* die Malerei: glezniecĩba latviešu starpā jau sāk attīstīties.

Avots: ME I, 626

glezniecisks ,* malerisch: cik tīri gleznieciski ir viņa ražuojumi Vēr. II, 114.

Avots: ME I, 626

glezniķis ,* ein schlechter Maler, Pinsler: nemākuļu glezniķu ruokas Sudr. E. MWM. VIII, 120.

Avots: ME I, 625, 626

gle̦znuôt ,*

1) zart machen
Kronw.;

2) malen:
karuodziņā gle̦znuoti ze̦lta burti Aus. [Wohl aus li. gleznoti "malen" entnommen.]

Avots: ME I, 626

gle̦znuôtãjs ,* der Maler (Künstler): Itālijā radušies vis+lielākie gle̦znuotāji Pūrs II, 12.

Avots: ME I, 626

gùovs, -s, Demin. guotiņa, gùosniņa, guostiņa, guovīte BW. 16484, guoliņa, guoča, verächlich guosnele, guošņele Wain., guotele, die Kuh: tre̦kna, liesa, pinīga, slaucama guovs, fette, magere, milchreiche, milchende Kuh; pirmpiena guovs, eine zum ersten Male milchende Kuh. guovis īd, ņīd, kad grib ēst, brüllen leise; govis mauj, kad meklē citas Etn. II, 51. guovs apgājusies, hat gerindert; guovs atne̦susies, hat gekalbt; g. izme̦tusies, hat abortiert. pati guovs pienu deva, pati izspēra. guovs ve̦lnu nuospē̦rusi RKr. VI, 231. kad guovij astes vairs nav, tad tā tik zin, kam tā derējusi. guovīm piens raguos iet, sagt man von Kühen, die fett, aber milcharm sind. kâ guovi ieslauc, tâ piens te̦k. - Zu ai. gāuh., av. gāuš "Rind", arm. kov "Kuh", gr. βοῦς (dor. βῶς) "Rind", air. bō, as. kō "Kuh", r. говядо "Rindvieh" u. a.; [vgl. J. Schmidt KZ. XXV., 17 ff., XXVI, 9 f. und Neutra 65, Walde Wrtb. ² 94 f. unter bōs, Ipsen in Stand u. Aufg. d. Sprachw. 226, sowie Brückner AfslPh. XXXIX, 7.]

Avots: ME I, 692, 693

grãvmala, male">grãvmale, grãvmalis, gŗãvmala, male">gŗãvmale, gŗãvmãlis Siuxt, der Grabenrand : lai duoduot šurp, kuo gŗāvmalā pats apsuolījis LP. IV, 154. ve̦ci puiši nuosē̦duši gar celiņu grāvmalē BW. 13156. vilks nuosēžas gŗāvmalī pagaidīt LP. V, 173.

Avots: ME I, 645

[ìegņūzt, sich eckig enbiegen: luoks liecuot ieģņūzis, platmale iegņēzusi Üxkül.]

Avots: ME II, 17

iekare,

1): "eine kleine Halbinsel"
Prl., Saikava, ein schmaler Landstreifen, der sich in einen Wald, ins Wasser oder in fremden Besitz hineinstreckt Geistershof, N.-Schwanb.; vgl. iekāre II; ‡

2) "eine Stelle unter dem Abdach zum Aufhangen von Geräten"
Smilten: iekar izkaptis iekarē!

Avots: EH I, 518

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

[ìelìkne ² Mar., eine kleine, schmale Niederung; eine kleine Wiese zwischen Äckern.]

Avots: ME II, 39

iẽmala,

2): Demin. iemaliņa Lettihn, Ludsen; ‡

3) iemaliņa Lettg. "ein schmaler Landstreifen zwischen Wiesen od. ein schmaler Wiesenstreifen im Walde".

Avots: EH I, 528

iẽmala, male">iẽmale [Bauske], iemalis,

1) der Rand;

[2) iẽmale, der Saum eines Kleides
Bauske.]

Avots: ME II, 42

ìesàukt, tr.,

1) hereinrufen:
māte iesauca dē̦lu istabā;

2) einberufen:
rekrūšus;

3) benennen, einen Beinamen, Spitznamen geben:
mazuo dē̦lu iesaukuši par īkšķīti;

4) zum ersten Male aufbieten, proklamieren
L., U. Refl. - tiês, aufschreien, einen Laut von sich geben: nabagais iesaucies: vai dieviņ! LP. IV, 35. kaut kur lakstīgala pa reizei iesaucās MWM. VI, 404. Subst. ìesàucẽjs, jem., der hereinruft, einberuft, einen Spitznamen gibt. ìesàukums, das erfolgte Hereinrufen, die Einberufung, der Beiname, Spitzname: pagasts dabūjis iesaukumu. ìesàukšana das Hereinrufen, das Einberufen, das Benennen; ìesàukšanâs, das Aufschreien.

Avots: ME II, 61

izêst,

1): rāvs izē̦d pirstus: par vienu dienu tie jē̦li Heidenfeld. saule ar savu siltumu izē̦dusi (izkaltējusi) slapjumu ebenda, saule, ūdens izē̦d le̦du Linden in Kurl.; ‡

3) mehrere Male der Reihe nach essen (können):
jaungada naktī vajag divpadsmit reižu i. Linden in Kurl. ziemu ni˙kad četrreiz neē̦d; kur tu četras (reizes) izēdīsi! Auleja. Refl. -tiês,

1): izēdēmēs bruokašķu Heidenfeld; "sabaŗuoties": aitas izē̦das tre̦knas Frauenb. jis izēdies Auleja;

2): krējums izē̦das (wird aufgegessen);
pie sviesta netiekam Linden in Kurl.

Avots: EH I, 446

izgle̦znuôt ,* tr., ausmalen: izgle̦znuota zāle MWM. X, 290.

Avots: ME I, 738

izkrāsuôt, ‡ Refl. -tiês, sich bemalen: dažas sievietes mīl i.

Avots: EH I, 458

izkrāsuôt, tr., aus -, bemalen: istabas, namu. izkrāsuojuši sev ādu MWM. VI, 499.

Avots: ME I, 754

izpizĩt (išpažìnti), tr., kennen lernen, erkennen: mēs e̦sam ļuoti labi izpazinuši viens uotru AU. savus uostmales ļaudis viņš izpazinis vēl tuvāk Duomas I, 658.

Avots: ME I, 778

[izsvītrât, (malend oder sonst irgendwie) mit Streifen versehen: izsvītrāt kamanas Arrasch.]

Avots: ME I, 809

juõnis,

1) die Weile
[Libau, Rönneb]: labs juonis jau pagājis, kamē̦r viņš aizgājis. [pagaidi juonīti! U.] par juoni pienāk Strazdene, Neik. juoņiem (Instr. Pl.) zuweilen; juoņiem - juoņiem, bald - bald: mirušuo dvēseles juoņiem parādās par gulbjiem Pūrs I, 99. juoņiem līst, juoņiem saule spīd;

2) juoņiem, ar juoni, juoņus Ahs., pilnā juonī, in vollem Laufe, mit Ungestüm:
puisis steidzās juoņiem pakaļ LP. III, 84. ieņemt pilsē̦tu ar juoni, im Sturme. viņš ar juoni (mit Ungestüm) devās ienaidniekam virsū. es nuogāju trīsdesmit veršu ar vienu juoni, in einem Striche, ohne Erholung. viņš pacēla ar (vienu) juoni (mit einem Male) mucu alus Bers. [ej vienā juonī U., geh in einem Striche. ar juoni PS. oder uz juoni U., plötzlich;

3) der Anfall
U.;

4) eine Strecke, ein Zug
U. - Aus liv. juoń "Anlauf, Ansatz, Bewegung"; s. Thomsen Beröringer 255.]

Avots: ME II, 127

jumalē̦ns, im VL. ein Kind der jumala und des jumis: jumītis kliedza, jumītis brēca tīrumiņa galiņā; atsaucās jumalē̦ni (Var.: jumaleņi BW. 28532) aruodiņa dibinā Pūrs II, 65.

Avots: ME II, 117

jũrmala (li. júrmala ): gāju jūrmaleņās siena kastu BW. 28594, 1.

Avots: EH I, 569

jũrmala [Nigr., Wandsen, Lautb., Selg.], jũŗmala [Bächhof], - male, - malis [loc. s. jūrmalī Glück Esra 3, 7, jūrmule bei Bezzenberger Spr. d. pr. L. 35], der Meeresstrand: es biju laivas taisītājs, ruokat mani jūŗmalā BW. 30734. pa vasaru mēs dzīvuojam jūŗmalā, an der See. [Lautb. unterscheidet zwischen jũrmale "Gestade" und jũrmalis "ein Grundstück am Meeresufer".]

Avots: ME II, 122

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kalˆnmala, kalnmale, kalˆnmalis, der Rand, Fuss des Berges: ūdens dzied, akmens raud, kalnmaliņa (Var.: kalnmaliņš, kalnmalīša) vizuļuoja BW. 30737.

Avots: ME II, 142

‡ ķamala (mit hypernormalem ķ für č?) Mahlup, = čamala: miežu ķamalas.

Avots: EH I, 691

kam̃bars (unter kam̃baris): ej... kambarā! BW. 14658. males kambariņā 6710.

Avots: EH I, 581

[ķams Wessen "mazu priekšme̦tu sakuopuojums", vīnuogu ķams, Weintraube. Vielleicht mit hypernormalem ķ aus č- ; vgl. čams I.]

Avots: ME II, 356

kapmala, kapmale, akpmalis, der Rand des Grabes: veļu māte priecājās kapmalā sē̦dē̦dama BW. 27538.

Avots: ME II, 159

kãpmala, male">kãpmale, kãpmalis, der Rand der Dünen BW. 30774, 2.

Avots: ME II, 193

kā`rta (li. kartà [acc. kar̃tą] "Lage, Schicht; reihe, Stand; Mal"),

1) eine Schicht, Lage, Reihe:
bij nuosnigusi krietna kārta sniega A. XII, 356. dažādās zemes kārtās atruodam dzīvnieku atliekas. cimdam kārtu nuoadīju BW. 24664. trim kārtām juostu juožu, uz kūtiņu te̦cē̦dama; audzē, dievs, man telītes trim, četrām kārtiņām 28959. kārtu kārtām, schichtweise: kārtu kārtām ruoņu gaļa, dīrātājs gauži raud (Rätsel: Zwiebel). kārtu lauzīt, den zweiten Pflug machen Lind. n. U. [gekürzt aus uotru kārtu lauzīt (zum zweiten mal brechen)?]. viņa, skapi atslē̦guse, ieraudzīja grāmatu vidus kārtā, im mittleren Fach Janš. gada kārta,

a) Jahresring im Baumstamme;

b) das ganze Jahr, der Jahrgang, die Jahresfrist:
labāk gāju pieci gadi laba vīra kalpuonēm nekâ vienu gadu kārtu netiklīša līgaviņa BW. 10100, 4. kruogā (kārtu (eine Reihe) nuodancuojuši, kāzenieki brauc uz mājām RKr. XVI, 111. kārta drēbju, ein zanger Anzug (Hosen, Weste, Beinkleider); guoda, svētdienas kārtu darināt, sich ein Festkleid machen. liela manta vīram jau gan nebija: viena kārta mugurā, uotra kņupītī Degl. vedekliņa man uzsedza vienu kārtu villainīšu BW. 25315, 4. [kārtas, Bootsplanken Bielenstein Holzb. 609]; kārtiņas Etn. II, 107 "laidu malas";

2) eine Schicht der menschlichen Gesellschaft, Stand, Stellung:
[lai ik˙viens turas pie savas kārtas U., ein jeder halte sich zu seines Gleichen.] kalpu, saimnieku, augstmaņu, ze̦ma, augsta kārta. daža daba mātes meita paliek meitu kārtiņā BW. 11700. tā nebija manas kārtas; tā bij le̦pna, tā bagāta Ltd. 2282. Juris nu bija liela puiša kārtā A. XX, 53. viņš augstu kārtu, er ist von hoher Geburt Neuberg. dzīves kārta, der Stand, Lebensstellung, Beruf; laulības k., der Ehestand. gulēt, gulēt, ve̦cā kārta, lai sēd jauni BW. 6945. vīriešu, sieviešu kārta, das männliche, weibliche Geschlecht;

3) die Reihe, die Ordnung in der Aufeinanderfolge:
nu kārta lācim plānā iet BW. 24194. pienāca mana kārta Vēr. II, 1155. pa kārtai, pēc kārtas, der Reihe nach: tad ņem visus pa kārtai apstrādāt LP. II, 71. vedēji apdziedāja meitas un puišus pēc kārtas BW. III, 1, 49. kārtās iet, der Reihe nach zur Arbeit gehen AP. augu, vārdu kārta *, Frucht -, Wortfolge. pirmā, uotrā, trešā kārta od. pirmkārt, uotrkārt, treškārt oder (veraltet) pirman, uotran, trešan kārtan, erstens, zweitens, drittens - zur Aneinanderreihung: tas bij liels dzē̦rājiņš, uotru kārtu netiklītis BW. 9746. kad nāksiet uotru kārtu (zum zweiten Mal; - Var.: uotru reizi), tad tecēs pie vārtiem 26267. savu kārtu, meiner -, deiner -, seinerseits: tagad panāksnieki savu kārtu sargā galdu RKr. XVI, 136. kārtā iet, zur Frohne eine Woche um die andere gehen: sieva gājusi ar uotru meitu uz muižu kārtā Etn. II, 160. kārtā stāvēt, dejuorieren: kārtā stāv kāds mūks Kaudz. M. kārtu kārtām, zu wiederholten Malen: biedri kārtu kārtām dzied Saul. Muozus un pravieši kārtu kārtām atkārtuo Plūd.;

4) die Art und Weise:
tādā, šādā kārtā, auf solche, auf folgende Weise. sacēlies uotrreiz vējš pa˙visam aukas kārtā LP. V, 410. darāmā un ciešamā kārta*, das Aktiv und Passiv. [Nebst li. kar̃tas und aksl. кратъ "Mal" wohl zu cìrst "hauen", wozzu wohl auch ai. sakṛt "einmal" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 576, Trautmann Wrtb. 130 f., Pedersen IF. V, 39 ¹ und KZ. XXXVI, 102, Fraenkel Griech. Nom. ag. I, 37.]

Avots: ME II, 200, 201

ķàuce ^2, die Weberspule, das Weberschiff Mar. n. RKr. XV, 121: ieliek ķauci atspuolē Mar., BW. 7780 [aus Neu - Rosen und Lettin. Mit hypernormalem ķ- statt č- (s. Le. Gr. 133) ; č- noch in čause Warkl. u. a. ; auf r. цѣвка "Spule" beruhend].

Avots: ME II, 357

ķaula, ķaule Selb. BW. 16565, Stockm., Spr., = čaula. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 357

ķaumala Liev., = čaumala. [Mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 357

ķaumalât Spr., = čaumaluot. [Mit hypernormalem ķ- statt č-].

Avots: ME II, 357

‡ ķedît, -īju Oknist, schonen: ķ. ratus, apģē̦rbu u˙c. Wohl mit hypernormalem ķ für č; vgl. das gleichbed, aus dem Slav. entlehnte li. čėdyti.

Avots: EH I, 693

ķe̦rpaka,

1) eine Handvoll
Peb. ;

2) ein Schöpfkescher
Drsth.: ķe̦rpaka ir zvejas rīks, ar kuŗu zivju smuokamā laikā smeļ nuo āliņģa zivis Serb. [In der Bed. 2 mit hypernormalem ķ- (statt č-) auss r. черпакъ "Schöpfschaufel".]

Avots: ME II, 368

ķetri Oppek., Dubena, Illuxt n. RKr. XI, 71, = četri, vier. [Mit hypernormalen ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 372

ķiekurzis Spr., [Treiland Mat., Rätsel 157], = ciekurzis. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-, vgl. čiekurzis.]

Avots: ME II, 390

ķieviẽte [mit hypernormalem ie für ī?], der Kiebitz Nerft: vasarā gavilēja gani un klaigāja talviķi un ķievietes Jauns. ejuot pa pļavas malu, izbiedēju snaudulīgu ķievieti Jauns. - S. ķīvīte.

Avots: ME II, 390

ķigāns Bers., Laud., [Kreuzb.; mit hypernormalem ķ-], = čigāns.

Avots: ME II, 379

ķìkste ^2,

1) wilder Apfelbaum; auch die Frucht dieses Baumes;

2) kāda puķe uz lauka, kuŗai lapas čīkst, ja viņu burza pa pirkstiem Mar. n. RKr. XV, 122. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

‡ ķìkstene ² Sussei, eine Spalte, Ritze. Wohl mit hypernormalem ķ- für č-; vgl. čiêkstene.

Avots: EH I, 705

ķīkstêt, -u, -ẽju BW. 2984 [aus Wessen], 8981 [aus Sauken], für cĩkstêt, čĩkstêt. Refl. ķīkstêtiês [Ilsenberg n. U.], Mag. IV, 2, 121 für čikstêtiês. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-.]

Avots: ME II, 388

‡ ķîkstinât Kaltenbr., = čĩkstinât, schlecht geigen. Wohl mit hypernormalem ķ für č.

Avots: EH I, 705

‡ ķ ìkstine ² , sedum purpureum Oknist, eine gewisse Pflanze Gr.- Buschh. Wohl mit hypernormalem ķ für č, vgl. čīkstene 1.

Avots: EH I, 705

ķīpsla, die Faser beim gespaltenen Holz Spr. [Wohl mit hypernormalem ķ- für č-; vgl. čīpsla.]

Avots: ME II, 389

I kliẽdiņš, ‡

2) "luoga vai duru apmale" Siuxt.

Avots: EH I, 620

knâpe ² , ein schmaler Streifen Wald: tur viņā knāpē ieskrēja zaķis Punien.

Avots: ME II, 244

‡ knubis Stenden, eine Sense (auch ein Beil u. dergl.), die einen spitzen Winkel zum Stiel bildet, ein Messer, dessen Klinge einen unnormalen Winkel zum Stiel bildet.

Avots: EH I, 633

kuozuls (im Stiehwort k zu ersetzen dureh k !),

1): ein Bienenstock
- auch Lixna, (mit ùo ² ) Marlenhausen, Nautrēni, Saikava, Warkl.: simtu bišu kuozuliņu BW. 32857 (aus Lös.); ein Käfig für Stare - auch Lixna; kur tu skriesi, vanadzeņ ...? skriešu... savu bē̦rnu apvē̦rtuos: cits sēdēja kuozulā ("?"), cits kuozula maleņā Tdz. 37389. - Die Bed.

3) ME. II, 350 ist ganz zu streichen.

Avots: EH I, 688

krâsmata, krâsnmala, - male">male, - malis, der Ofenrand, die Ofenfläche: ja tautiņas pūra prasa, lai prasīja krāsmalai BW. 7633.

Avots: ME II, 267

krāsuoklis ,* ein Pinsel (des Malers): katram krāmuokļa vilcienam Zeltmatis Stari III, 211.

Avots: ME II, 268

kràsuôt, tr., färben, malen: ni vaskuots, ni krāsuots (galds) BW. 1422. asinis krāsuojušas e̦ze̦ra ūdeni gluži sarkanu LP. VII, 1022. Refl. - tiês, prangen, sich färben: viss, kas priekš viņa acīm mīlīgi krāsuojās... Poruk.

Avots: ME II, 268, 269

kràsuôtãjs, der Maler, Färber Vēr. II, 1452.

Avots: ME II, 269

krastmala, - male, - malis, der Rand des Ufers: parādīju raibus cimdus krastmalē stāvē̦dama BW. 12060. siļķes sāk krastmalā nērst.

Avots: ME II, 260

Krìevmala, male">Krìevmale, die Grenze der Russen, Russland: bāliņš savu zuobeniņu Krievmalē (Var.: Krievzemē) balināja BW. 32155. nu nāk sērst tā māsiņa, kuo aizveda Krievmalē BW. 26564 (Krievmalā 22466).

Avots: ME II, 284

krũmmala, male">krũmmale, krũmmalis, krũmmãle BW. 517, Rand eines Gebüsches: nesēdēju krūmmalē BW. 7360. visus viņa krūmalīšus telītēm ēdināju 29332; 29550.

Avots: ME II, 292

ķukurs Oppek., Kokn. n. U., = čukurs. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 391

‡ III kummis, eine kleine Schüssel Anzen, Schlehk, Ulmalen, Windau.

Avots: EH I, 674

kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,

a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;

b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 313, 314

kursma Grünh., Nigr., kur̃sme Sackenhausen, [Bers., kur̃sms Dunika, Dond., kursmis Für. I],

1) das Quantum Brennholz, das mit einem Male in den Ofen gesteckt wird:
iemet labu kursmu malkas krāsnī. krāsns šuodien ļuoti silta, juo mēs divas kursmas izkurinājām Janš.;

2) die Heizung:
ar tuo pašu kursmu varē̦tu izvārīt vai ve̦se̦lu vērsi. Alm.

Avots: ME II, 325, 326

kurtums, ‡

3) "die Höhlung, die sich in einer Kartoffel oder Gemüsewurzel gebildet hat"
Allasch, Alschw., Ihlen, Kurs., Sessatz, Serbig., Ulmalen, Wandsen, (mit ur̃ ) C., (mit ùr ) Ermes.

Avots: EH I, 680

ķūska Bers., Laud., Oppek., = čūska, die Schlange. [Wohl mit hypernormalem ķ- statt č-.]

Avots: ME II, 393

‡ kvakât, schallnacnahmendes Verbum: kvaku, kvaku, raudivīte, ai tuo kaula de̦guneņu: tu kvakāji e̦ze̦rā, es e̦ze̦ra maleņā Tdz. 37444.

Avots: EH I, 689

II lãga (li. lóga "Mal"), lãgs, lãgus,

1) Schicht, Ordung:
pirmā, uotrā u. s. w. lāgā, zum ersten, andern u. s. w. Male St., U. pa uotram lāgam, zum zweiten Male [Salis]: saimnieks aizbrauc pa uotram lāgam pie mācītāja JK. III, 74. lāgām, lāgiem [Fest.] od. lāgu lāgām, lāgiem, zuzeiten, ein Mal über das andere: lielskungs lāgu lāgam vaicājis Neik. viņš slimuo lāgiem C. lāgu lāgiem viņš ar visu spē̦ku skrēja pret riņķi LP. VII, 189. pa deviņi lāgi (neunmal) tie jāē̦d V, 57. [uz trīs lāgi jāduod bruokasts Fest.] te uz vienu lāgu (auf einmal) pamanījis jau tuorņus VI, 344. viņa gribēja pa trešuo lāgu (par trešam lāgam LP. II, 58) izrauties iz Mārtiņa ruokām Poruk. svece nuoplivinājas vairākus lāgus Vēr. II, 1313. citās lāgās Launitz Stāsti 39. lāgā (lāgu 20013), brāļi, netiksim ar dzeršanu, dziedāšanu, trinkend und singend werden wir auf den grünen Zweig nicht kommen BW. 20014. negājis ne˙kādā lāgā ne ar kustuoņiem, ne ar citu saimniecību Etn. III, 141. viņš runājis arī vācu valuodu, nez vai nu par lāgu, vai arī tâ˙pat, kâ jau dažs labs kārklu vācietis, ich weiss nicht, ob richtig JU. šī komisija vēl pa lāgam nebija sākusi darbuoties, diese Kommision hatte noch nicht ordentlich angefangen zu arbeiten Plūd.;

2) die Tüchtigkeit, Tauglichkeit, der Nutzen:
nava lāga (Var.: lāgas 12752), nava lāga tuos nabaga puisē̦nuos BW. 20279. nava lāgs, nava lāgs nuo tiem ciema puisīšiem 20278. [pie viņa ne˙kā lāga U., der ist nicht zu brauchen. tas nebūs pa lāgu od. neies lāgu resp. lāgā U., das wird nicht gut, recht ablaufen.] tur ne˙kāda lāga nee̦suot Kaudz. M. nee̦suot ne˙viena luopiņa par lāgu, kuo uz priekšu audzināt Etn. I, 74. kas nu tas par lāgu Lautb. Besonders beliebt ist der attributive Genitiv lāga, auch lāgas, selten lāgus: lāga vīrs, puika, ein tüchtiger, braver Mann, Bursche; lāga od. lāgas mieži, gehörige Gerste; lāga vieta, eine gute Stelle; lāga paduoms, ein guter Rat. nava lāga arājiņš BW. 26807. nav ne˙viena lāgas puiša 20256, 4. lāgus meitu neredzēju 20258, 4. tev nav lāga ce̦purites 12974. vai tev ir lāga zirdziņš, kuo braukt, vai kāda lāga lietiņa JU. In manchen Gegenden, z. B. in Kandau, ist aus diesem attributiven Gen. ein Adjektiv lāgs entstanden: lāgi ļaudis u. dazu das Adverbium lāgi, tüchtig, gut, brav: kuo tu dziedi, bezdvēsele? tev jau lāgi (st. lāgā) neskanēja BW. 869. Vgl. kuo tu dziedi, bezdvēsele, tev lāgā neveicas Var. 2; tev jau lāga (sic!) neskanēja 875, 1, 2; 870; Burtn., Lub., [Salis]. ne lāga nemācēja cūkai sili pataisīt 21908, 2;

3) die Einsicht, der Sinn:
ar lāgu likt, im Sinn behalten, sich merken, beachten, sich einprägen [Fest.], Lös. n. Etn. IV, 129. šis nelicis ne˙kuo lāgā. [Wohl zu r. лáгода "Ordnung, Harmonie", vgl. Zubatý AfslPh. XVI, 397 und Būga P"B. LXXI, 54; wie li. lóga zeigt, ist von der Bed. "Ordnung, Mal" auszugehen (vgl. die Bedeutungen von le. kā`rta und reĩze).]

Avots: ME II, 436, 437

lagzda [N. - Bartau, Ober - Bartau, Dunika, Schwarden, Kegeln, Daugeln, Tummen, Schnehpeln, Tadaiken, Pormsaten, Perkunen, Aistern, Lipsthusen, Vaddaxt, Senten, Kurs., Planetzen, Wormen, Kurmalen, Grikken, Wahnen, Gaweesen, Angern, Nogallen, Dond., Selg., Wandsen], [lagzds [Paddern, Lubessern, Lautb.], lagzde [apr. laxde] Mag. IV, 2, 65, gen. pl. lagžu BW. 29316, der Haselnusstrauch (corylus avellana): liepa auga ar uozuolu vienā lagzdu (Var.: lagzdas, lazdas, le̦gzdu, le̦zdu, lagžu 29316) krūmiņā BW. 22418. [Vgl. lazda und FBR. V, 172 f.]

Avots: ME II, 399

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3): ‡

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711

lapa, Demin. verächtl. lapele,

1) das Blatt:
lapas darināt, Blätter treiben: bērziņš lapas darināja Ltd. 1386. In Vergleichen zur Bezeichnung

a) des Lieblichen, Weichen, Sanften:
tik mīksts, tik mīlīgs kâ liepu lapa,

b) des Hinfälligen, Vergänglichen:
izdēdi, nuobaõi kâ lapa. Sprw.: cilvē̦ks mirst, kâ lapas birst. viņš trīc od. dre̦b kâ apšu (auch bē̦rza) lapa. asins lapas, chrysanthemum leucanthemum Etn. I, 30, Latv. lapās laisties, sich davon machen, das Hasenpanier ergreiten. baltās lapas, Torfmoss (sphagnum Ehrh.) Konv. ¹ 182; buku od. guoteņu l., Schlangenkraut (calla pallustris) RKr. II, 68; Ackerlauch (scabiosa succisa) Dond. RKr. III, 72; dze̦gužlapa, Orchis Mag. IV, 2, 63; ceļa, ceļmale, celmeņu od. dzīslu lapa, Wegerich (plantago) RKr. II, 75, Birsm.; kruoku l., alchemilla Mag. IV, 2, 76; pamāšu, trumu od. tūsku l., Huflattich (tussilago fatfara) RKr. III, 73, Mag. IV, 2, 89; piparu l., Haselwurz (asarum europaeum) Mag. IV, 2, 47; pupu l., Dreiblatt (menyanthes trifoliata) Mag. Iv, 2. 30, RKr. II, 74; saltās lapas, petasites tomentosus RKr. III, 71; saules lapiņas, malva sylvestris Konv. ¹ 785; vāluodžu lapas, tussilago farfara Lös. RKr. III, 73; vīrceļu lapas, Leinkraut, Löwenmaul (linaria vulgaris) RKr. II, 73; ze̦lta lapa, Färberscharte (serratula tinctoria) Mag. IV, 2, 60, RKr. II, 78;

2) das Blatt im Buche, im Heft:
grāmatā viņš izplēsis daudz lapu; lapu od. lapas puse, lappuse, die Seite;

3) der Pl. lapas, Blätter,
Laub; die Zweige, mit Blätter bedeckte Äste, welche unter Heuhaufen gelegt werden, wenn diese an die Scheune oder von nassen Stellen auf trockene Plätze geführt werden: slapjās pļavās savilcina sienu uz lapām LP. V, 290. [lapu mēnesis, der Maimonat; lapu diena, der erste Mai; lapu lietus, ein starker Frühlingsregen U.: lapu reņģes, Strömlinge, die im Mai gefangen werden und besonders fett und gross sind Mitau. n. U.];

4) ein Muster:
cimdā lapiņas ieadīt A. XIII, 226; RKr. XVII, 27. - Zu li. lãpas, [sorb. łopjëno, sloven. lèpen "Blatt", r. лепёха "flacher Fladen", slav. lopuхъ "Klette" u. a., s. Persson Beitr. 197, Grünenthal Изв. XVIII, 4, 147.]

Avots: ME II, 421

laũkmala, male">laũkmale, laũkmalis, der Feldrand: uogu, uogu, sēņu, sēņu bāleliņu laukmalē BW. 25931; laukmalī 31304.

Avots: ME II, 426

laũkskats ,* die Landschaft: laukskatu gle̦znuotājs, Landschaftsmaler.

Avots: ME II, 427

ļebene,

1) eine Wintermütze aus Lammsfell
Sld.; [eine alte Mütze Serbigal; "ce̦pure ar nuolīkušām malām; platmale" Trik.];

2) Schamlippe, Schamlefze
Naud.

Avots: ME II, 533

ļe̦gans [PS., Dond.], ļē̦gans I].,

1) nicht genügend fest, schlaff, weich:
luoceklīši tik ļe̦gani Druva I, 339. [piebē̦rts maiss ir ļe̦gans, ja tas nav ar auklu labi nuosiets Morizberg.] ļe̦gana platmale A. XII, 28. ļe̦gana maize, ļe̦gans cilvē̦ks, zirgs Mat. ļe̦gana virve Dr. izdziedātas, ļe̦ganas balsis Kaw. sapinušies dzīves me̦lu režģuos vai nu mazliet ciešāk, vai arī ļe̦ganāk Druva III, 90;

2) quabbelig, quabbelicht, quabbig, quatschelig:
tā bija mīksti ļe̦gana Latv. ģīmja panti bija ļe̦gani MWM. III, 102. Nebst ļagans [wohl zu ir. legaim "löse mich auf", lecht "Tod", logaim "faule", mnd. lak "schlaff" u. a., s. Persson Beitr. 130 ff.; zu le, ļ- für l- vgl. Le. Gr. § 91 c.]

Avots: ME II, 534

‡ Leĩšmala, = male">Leĩšmale: ceļmalā, Leišmalā BW. 12409, 9 var.

Avots: EH I, 731

liẽkne ["bezgalīgs pļavu plašums pa visu upmales līdze̦numü um Gold.]; s. auch liẽkna.

Avots: ME II, 495

I liêsa: iedeva zeķenes kâ teļa liesu BW. 25378. zirgam l. (eine Krankheit) Liepna. l. (Kolik, Milzbrand) pieme̦tas cūkām re̦ti, vairāk zirgiem Siuxt. Figürlich: ein schmaler Streifen Land: mums iemērīja šituo liesu AP. (ähnlich. Bērzgale, Ermes, Heidenfeld, Meselau, Sessw.). šaurs kâ l. Kegeln. tāda l. vien te ir C.

Avots: EH I, 756

liêt (li. líeti), leju, lêju, tr.,

1) giessen:
ūdeni, pienu; - garu, laimes; asaras liet, Tränen vergiessen. es neriestu (Var.: nelietu) mūžiņā vienas gaužas asariņas BW. 3500. (tauku) sveces liet, Talglichte machen. pret dieva dāvanu, vai nu viņa lejama, vai griežama. nevajaguot lepuotoes Kaudz. M. kur jau slapjš, tur vairs liet nevajaga;

2) giessen (von Metallen, namentlich Zinn):
alvu. brāļi visi tādi kâ liets, die Brüder sind einander ähnlich wie ein Ei dem andern;

3) de̦sas liet, Würste machen
Mar., Stom.;

4) fig., kâ lej vien, wie geschmiert:
viņam gāja aršana, ka lej vien LP.;

5) hauen, schlagen:
kāds viņam tumsā e̦suot lējis vien, lējis vien pa kaklu Kaudz. M. Refl. -tiês, einander mit Wasser begiessen, rummeln, wenn eine Arbeit zum ersten Male im Jahre vorgenommen wurde. Subst. liêšanâs, das Rummeln. [Zu lît (s. dies).]

Avots: ME II, 505

‡ lĩgmane NB., ein bis zum Rande gefüllter Krug". Aus *lĩgmale?

Avots: EH I, 748

ligzda [Arrasch, Pampeln, Gudenieki, Steden, Wadsen, Dond., Matkuln, Memelshof, Schwitten, Schnehpeln, Turlau, Gaiken, Planetzen, Kremon, Sunzel, Wormen, Kurmalen, Morizberg], ligzds, das Vogelnest: sīki putni ligzdu dara (Var.: taisa; ibid. ligzdu griezt, vīt) BW. 4478. jautra, jautra lakstīgala, ligzdiņš zara galiņā BW. 9216. Sprw.: nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. S. lizds.

Avots: ME II, 466

‡ līkņa, = lìkšņa I (?): e̦ze̦rs bijis daudz lielāks, kâ ... vē̦ruojams nuo... plašajām līkņām un liekniem, kas, ... uzejuot tur cilvē̦kam virsū, šūpuojas un līguojas Janš. Nīca 9. pļaujuot un grābjuot e̦ze̦ra līkņu mežmale Bandavā I, 69 (ähnlich auch Dzimtene III 27 2 , 401 und Mežv. ļ. II, 341, 359).

Avots: EH I, 749

I luga, luģis, lugus,

1) Mal:
uz trim lugiem Mat., lugām, luģiem, zu dreien Malen U.; lugu lugiem, zu wiederholten Malen, oft Kaul., [Salisb.] viņam uznāk lugu lugiem kle̦pus Mat.;

2) Zeit:
es uz kādu lugu pie tevis aiziešu Mat. viņi jau vienu lugu strādājuši, sie haben schon eine Zeitlang gearbeitet M. vienā lugā murguot, in einem fort phantasieren A. VIII, 1, 22;

3) viņa ir uz uotru lugu, sieistschwanger
Arrasch n. U.;

4) Anzahl: jau vienu lugu nuodziedājuši, eine Anzahl Lieder haben sie schon gesungen
U. (eine gewisse Zeit Mat.);

5) eine Melodie
(?) U.;

6) luga*, das Drama
Kronw.: bē̦du, juoku luga, Tragödie, Komödie;

7) = luča: nu tik zagļiem luga Mat. gaŗnadžiem nu bij luģis B. Vēstn. tur man bija labi lugi, da hatte ich gute Zeit U.;

8) luģis Grünh., luģe Sessau, der Haufe:
salmu luģis, lube Dond., Strohhaufen: suns ielīda salmu luģī Grünh.;

9) der Anfall:
kad trakam sunim uznāk lugus (oder lugi), tad viņš sāk skriet un kuost Salisb. viņam uznāca tads lugus, er bekam einen solchen Anfall Ruj., Salisb. n. U. [In den Bed. 1-5, 7 und 9 aus estn. lugu "Mal; Zahl; Lied, Musiltstück; Zustand", s. Thomsen Beröringer 266.]

Avots: ME II, 510

mač (aus maģš), gen, maģa, klein Sarnaten, [Grob., Preekuln, Dunika, N.-Bartau, Ober-Bartau, Alschw., Aistem, Durben, Gramsden, Kurmalen, Paddern, Kalleten, Gaweesen, Medsen, Krotenl, Rutzau, Tadaiken, BW. 2051; 6080; 7364; 16603, 1; s. auch maģš. [Wohl zu got. magus "Knabe", air. mog "Sklave"; zum für dz s. Izgl. Min. Mėn. 1925 II, S. 95 f,l

Avots: ME II, 546

màisît [auch Jürg., Arrasch, Trik., N.-Peb., PS., C., Serbigal, maĩsît Salis, Salisb., Ruj., Dond.,Wandsen,Gr.-Essem, Selg., Bauske, Wolmarshof, Līn., Tr., maîsît ² AP.], -u, -ĩju (li. maišýti, (slav. měsiti "mischen"]), tr.,

1) umrührend mengen, mischen:
putru, luopu ēdienu; maisīt sienu ar salmiem; maisāmais, das Rührholz: vakar mani māte kūla ar tuo puoda maisāmuo BW. 14341. paņēma krāsns maisāmua dzelzs kruķi, er nahm die eiserne Ofenkrücke LP. VI, 987;

2) zum zweiten Male pflügen
Buschh., Oppek.: maisīt zemi [Lis.]. Refl. -tiês,

1) sich mischen
[maĩsîties Iwanden]: nemaisies ar saviem stāstiem vidū! Kaudz. M.; cita darīšanās maisīties Kaudz. M.;

2) sich herumtreiben:
nu kuo tu maisies kâ ve̦ca nauda pa tirgu? vai dē̦ls, kur tad tu tik ilgi maisies? LP. IV, 153. - Subst. màisĩjums,

1) das Gemengte, Gemenge;

2) der zum zweiten Male gepflügte Acker;
màisîšana, das Mischen, Mengen; màisîtãjs, wer mengt, mischt. [Nebst mist "verwirrt werden", mistrus u. a. zu apr. maysotan "gemengt", ai. mēkšayat, "mischt", norw. meisk "Mischung", ahd. miscan, la. miscēre (part. perf. pass. mixtus) "mischen", ir. mescaim "mische" u. a., s. Bemeker Wrtb. II, 53, Trautmann Wrtb. 175, Walde Wrtb.2 488, Boisacq Dict. 637 f,l

Avots: ME II, 551

mãlderis, der Maler. Dafür jetzt krāsuotājs, der Zimmermaler, gle̦znuôtãjs, der Kunstmaler. [Nebst est. māl (d) er aus mnd. maler; zum d s. Le. Gr. 178.]

Avots: ME II, 581

malêniẽtis [C., malẽniẽtis Wolm.],

1) der Grenzbewohner;
(im Plur.) die ostlichen, den hochlettischen Dialekt sprechenden Letten: es neāvu baltu kāju maleniešu puišu dēļ BW. 9693;

2) ein einfältiger, plumper Mensch:
Brencis ir īsts malenietis Vēr. I, 1446.

Avots: ME II, 558

‡ mãlêt, -ēju Siuxt "traipīt": brida pa peļķi, kāmē̦r sāka viens uotru ar dubļiem m. caurumus grīdā mālēja ar māliem pilnus. Refl. -tiês "triepties" Siuxt. mālējās gar me̦dus pundulu un sviesta bļuodu. Aus d. malen.

Avots: EH I, 790

[malnieks L., U., = malenieks">malenieks II.]

Avots: ME II, 558

mal˜t (li. málti), -ļu, lu,

1) mahlen:
rudzus, miežus, labību, miltus; linus malt, Flachs brechen. Sprw.: kur maļ, tur birst. nemal vienu miezi od. nemal vienmē̦r tuo pašu, singe nicht das alte Lied! kas pirmais brauc, maļ pirmais. beidz nu reiz niekus malt! hore auf, Unsinn zu schwatzen;

2) drehen:
vilkacis malis asti riņķī vien kâ spriguli LP. VII, 892. mātes sēdās gar galdiem, bēŗu dziesmas dziedādamas un ar pudeli pa galda virsu maldamas LP. VII,398; BW.III,3, 876;

3) schnurren:
kaķītis lē̦nām mala JK. V, 56. Refl. -tiês,

1) für sich mahlen:
viņreiz biju malties Aps.;

2) sich hin- und herdrehen, sich drehen und wenden, albern, tollen, sich umhertreiben, sich wühlen, sich aneinander reiben, zerreiben
U.: kuo tu te malies, was kriechst du hier unter die Füsse? Mag. XIII, 2, 61. plunčuojas, maļas, pe̦ld šurpu turpu LP. V, 358. sunītis ieķer mute, un nu abi maļas nuo prieka IV, 85. kâ nu ar tādu patīkamu ābuolu malties? II, 22. man jau jāmaļas virs zemes apkārt. duomas maļas mazajā galviņā Brig. Subst. mal˜šana,

1) das Mahlen; Brechen (des Flachses):
Ruoga sāka duomāt uz linu malšanu Wilibald Kas uzvarēs 155;

2) das Drehen.
[Zu mil˜ti, apr. malunls "Mühle", mellan "Mehl", serb, mljȅti, r. молóть, got. malan, la. molere "mahlen", ir. melim "mahle", arm. malem "zerstosse", alb. mjeł, ahd. melo "Mehl" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 36, G. Meyer Alb. Wrtb. 282 f., Walde Wrtb˙a 492, Boisacq Dict. 649 f., Giintert Reimw. 52, Trautmann Wrtb. 168.]

Avots: ME II, 559

maudakas, lange, schmale Waldwiesen od. ausgerodete Stellen im Walde, wo die Waldschnepfen sich gern aufhalten Apšciems.

Avots: ME II, 568

mežmala [Arrasch, Bers., Domopol], mežmale [Lautb., Dunika, Wandsen, Selg., Bauske, Gr. - Essern, N. - Peb.], BW. 5590 var., mežmalis [Lis.], der Waldrand: es dziedāju, man skanēja visi purvi, mežmalīši BW. 875. [mežmalis Lautb. "ein kleines Stück Wald."]

Avots: ME II, 610

II muklãjs (unter muklaîns): auch Heidenfeld; muklāja e̦ze̦rmale FBR. XIV, 74.

Avots: EH I, 830

‡ nāraga Daugmale, eine Stange zum Vorwärtsstossen eines Bootes.

Avots: EH II, 8

‡ neatmaņa,

1) die Bewusstlosigkeit:
atdzīvuojās nuo ... neatmaņas Veselis Tīr. ļaudis. gulēja nāves neatmaņā Daugava 1928, S. 433. iegrimst pilnīgā neatmaņā Jauns. Mana dzīve ³ 103;

2) "neattapība, nespēja atminēties" Heidenfeld: nav jāduomā, ka tas viss ... maleniešiem nāktu nuo neatmaņas, nē ... ! tur viņiem ... bij savs skaidrs ... aprēķins Kaudz. Izjurieši 50;

3) "neattapīgs, aizmirsīgs cilvē̦ks" Heidenfeld.

Avots: EH II, 9

‡ nē̦ruogs (mit hypernormalem ē, für richtiges ā ?), = nārags 1, eine Stange zum Fortschieben kteiner Boote Fehteln (?).

Avots: EH II, 24

nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),

1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;

2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;

3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,

a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;

b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;

c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;

d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;

4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;

5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;

6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;

6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;

7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;

8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix

nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix

nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,

a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;

b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;

c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;

d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;

e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;

f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;

g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]

Avots: ME II, 755, 756, 757

nùobîtiês,

1) sehr erschrecken
(intr.): lielskungs jau nuobijies kâ kaļķis Asp. [auch ein Praet. - duos: Latvju tauta nenuobīdās nuo saviem pretniekiem Latg. 1921, № 46, 1. šitā nuobīdās ilūkstieši 1921. № 51, 2 _3. vardes, kuŗas uz krastmales sildījās saulītē, nuosabīda gaŗauša Pas. I, 185;

2) sich versehen (von schwangern Weibern)
U.]

Avots: ME II, 762

nùoģīmêt, tr., abkonterfeien, abmalen, abzeichnen Spr., Refl. - tiês, sich photographieren, abkonterfeien (lassen) Spr., Subst. nùoģīmẽjums, das Abbild, die Photographie, das Portrait: tagadēju laiku etnografija izrāda šuo laiku tautas dzīvē nuoģīmējmā Etn. IV, 135.

Avots: ME II, 790

nùogle̦znuôt ,* tr., abmalen, abbilden, darstellen: augstākās aprindas nuogle̦znuotas gaiši Janš. Subst. nùogle̦znuõjums, das Abbild, die Darstellung; nùogle̦znuôšana, das Darstellen, Abbilden; nùogle̦znuôtãjs, der Abbildner, Darsteller.

Avots: ME II, 785

II nùogruzdinât, abnagen, abfressen: laukmale pa˙visam plika ar guovīm nuogruzdināta Ahs.

Avots: ME II, 787

nùokrāsuôt, tr., bemalen: visu iežuoguo brūni nuokrāsuota sētiņa A. XII, 134. Refl. -tiês, sich färben: viss ir nuokrāsuojies zils MWM. IX, 902.

Avots: ME II, 801

nùoļekt, schlaff werden, schlaff herabhangen: puķes aiz karstuma nuoļe̦kst [Stelp. cilvē̦kam dūša nuoļe̦kusi Stelp.] cūkai ausis stāv nuoļe̦kušas Lös. n. Etn. IV, 130, [Mar.] staigā ausis nuoļe̦kusi (transitiv!) BW. 12844. nuoļe̦kuse platmale A. XX, 649. luocekļi jau nuoļe̦kuši Stari II, 233. [kupli nuoļe̦kušas ūsas Leijerk. II, 85.] slapjš izmircis, tâ ka nuoļe̦kst Etn. IV, 129.

Avots: ME II, 814

nuõmala, nuõmale, nuõmalis,

1) ein abgelegener Ort, Winkel
[nuomala U.]: es brāļiem viena māsa, neduos manis nuomalē (Var.: nuomalā) BW. 10453;

2) nuomalis [Siuxt, Mitau, Gr.-Memelshof, nuõmala U., Wohlf., nuõmale PS.], ein Schalbrett, die Schalkante, das von der Seite des Balkens abgesägte Brett
Nigr., Kand., Bers., Laud.: dedz, skaliņ, nuomalīti, kad es tevi dedzināju! BW. 26689;

3) nuomalīte, ein unbedeutendes Frauenzimmer
BW. 19774, 3.

Avots: ME II, 816

I nuomelis,

2): auch Zabeln n. FBR. IV, 64,. Degunen; nav n. labs skalinš Tdz. 55753 (aus Kurmalen). Die Bed. 3 ME. II, 818 ist zu streichen: statt nuomeli spreche man in Bers. nuome̦li, das auf nuomali zurückgeht.

Avots: EH II, 67

nùopālêt, intr., abbleichen, sich abtragen, verkommen: platmale saulē nuopālējusi gluži pāla Druw. n. RKr. XVII, 71. tāds nuopālējis izskatījās MWM. XI, 193. nuopālējuši un izdēdējuši drēbes gabali A. XV, 261.

Avots: ME II, 827

nuõrmala, male">nuõrmale, nuõrmalis, der Rand einer nuõra: guovis nuormalī sastājušās Saul.

Avots: ME II, 841

‡ nuoskliẽst Dunika, = nùokliest: visas gŗāvmales nuoskliestas ar linie̦m.

Avots: EH II, 86

‡ nùostìebruôt "ar stiebriem pienest": visa laukmale nuostiebruota Baldohn.

Avots: EH II, 91

‡ nùostilpt, = nùostãvêt 1: tu nevari n. Daugmale, Mar., Oger. tas vairs nevar istabā n. Ekau, Grünw. tas jau ne savā ādā nevar n. ebenda.

Avots: EH II, 91

nùostruvêt,

1): iet nuostruvējis (sehr schmutzig)
Lis. netīrumiem nuostruvējis bē̦rns Bers. mē̦sliem nuostruvējusi guovs ebenda; ‡

4) = nùole̦duôt Daugmale.

Avots: EH II, 92

‡ nùour̃rât,

1) "?": pēc nuoplaukšķināšanas un nuourrāšanas Janš. Līgava I, 390;

2) eine Zeitlang hurra schreien:
nuourrāja tâ, ka visa pamale atskanēja;

3) n. jumtam kruoni Mesoten, nach der Bedachung eines Gebäudes mit Hurrageschrei auf dem Dachfirst einen Kranz anbringen;

4) mit Geschrei (vom Katheder) verjagen:
n. runātāju nuo katedras.

Avots: EH II, 103

uõstmala, male">uõstmale, der Rand, das Ufer des Hafens: Pompējs draud ar saviem pulkiem Ruomas uostmalām Rainis.

Avots: ME IV, 422

[paķāblītis "das jüngste und kleinste Küchlein einer Henne" Wessen; wohl mit hypernormalem ķ für č, vgl. čābulis I und pačābuls.]

Avots: ME III, 53

palãse, palase, nach U. auch palāsa,

1) [palases Salisb.], herabfliessender Tropfen, herabfliessendes Wasser, die Traufe:
lietus plīkšē̦dams gāzās palasēm nuo jumta Aps. nuoglaudīja bārzdu, kuŗā žvadzēja par le̦du pārvē̦rtušās palāses A. XIII, 2, 130. [palāsas te̦k nuo jumta U.] palases te̦k nuo platmales RA.;

2) der Ort, wohin das Wasser fliesst
Freiz.

Avots: ME III, 57

pamala, male">pamale,

1) der Saum des Randes, der äusserste Rand:
gul pamalē mākuoņu siena Vēr. II, 9. tālāk debess pamalā Sil. tur pamalē kūp rīta dūmi A. XXI, 65;

2) die Gegend, Umgebung:
visa pamale trīcēja A. XIV, 56. meitenes klŗedzieni atskan visā pamalē Aps. [pārnācu nuo sādžas visu pamali lādē̦dams Leijerk. II, 120.] Der Plur. visas pamalas, die entlegensten Gegenden, alle Ecken und Kanten: visas pamales sauc pēc darba Blaum. kâ tad zibēja visas pamalas! Kārst.; [pamale Ar. "nuomale"]; pamaļu ceļi, Nebenwege Konv. ² 152;

3) ein Schalbrett
Mar. n. RKr. XV, 129 (gew. nuomalis);

[4) pamala, eine Konkubine:
divi vistas gaiļa īstās gaspažas, tās citas tādas pamalas Für. I unter mala].

Avots: ME III, 65

‡ pamiza AP., Bērzgale, Grawendahl, Pankelhof, Ulmalen "der untere Teil der Rinde": apakš mizas ir p. un apakš tās gre̦mzdi Tas Latv. dr. 1841, № 30, S. 151.

Avots: EH II, 156

pārsmilga, die schmale Verbindung zweier Äcker, Wälder u. s. w. Oppek. nach U. Vgl. smildzināt, smalganāt; [s. auch Leskien Nom. 523.]

Avots: ME III, 177

pãrstiguôt,

1) intr., auf einem schmalen Stege hinübergehen:
sisenis varbūt, pie mieta turē̦damies, vārēja pārstiguot Por.;

[2) eine gerade Linie von neuem ziehen
od. durchhauen (von Feldmessern) Jürg.].

Avots: ME III, 179

pãrvā`rte,

1): linus ... sēj tautieša pārvārtē Tdz. 50127; "juosla vis˙apkārt kāda īpašumam" Ulmalen.

Avots: EH XIII, 215

‡ pastunkât,

1) "ein wenig stampfen"
Schwarden;

2) "eine Weile langsam gehen"
Ulmalen.

Avots: EH XIII, 177

pāte̦ga: auch Ahsw., Auleja, Dond., Edw., Gramsden, Gr.-Essern, Hasenp., Irmelau, Kroten, Kurs., Matk., Neuenb., Pormsaten, Postenden, Puhren, Remten, Rutzau, Saka, Schnehpeln, Schwarden, Siuxt, Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Zebrene.

Avots: EH XIII, 217

patēvis: auch AP., Dunika, Ekau, Golg., Heidenfeld, Īslīce, Kaltenbr., Linden in Kurl., Mesoten, Ruhental, Salgaln, Schwitten, Selb., Serbig., Sonnaxt, Thomsdorf, Ulmalen, Warkh., Wolgunt, Würzau, Zvirgzdine; reizā ar patēvi Janš. Apskats 1903, S. 83. Demin. patēvītis BW. V, S. 506, № 4900, 1.

Avots: EH XIII, 182

pātît: auch (mit â ² ) Ulmalen.

Avots: EH XIII, 217

‡ pa-uknît (?) Reņģe, Ulmalen "pašūpuot (bē̦rnu)".

Avots: EH XIII, 184

pavādze, ein schmaler, nicht aufgepflügter Streifen zwischen zwei Furchen: ari nuotuļ, ka nepaliek pavādze! Wessen.

Avots: ME III, 133

‡ II pavît ² Rutzau, besiegen, bewältigen, "padarīt" Kal., Kalvene, Ulmalen: vai tu varēsi viņu p.? - pavīšu gan! viņš tuo varēs labāk p. Kal. vai varēsi līdz launagam gabalu p.? Kalvene. Refl. -tiês, vonstatten gehen Zabeln: tev jau ne˙kas nepavijas.

Avots: EH XIII, 191

pêķuôt ² auch Edwalen, Schnehpeln, UImalen: kuo tu tur tik daudz pēķuo? "viel und lange (bis zum Überdruss) von ein und derselben Sache sprechen" NB.: zē̦ns pēķavis pēc jaunas ce̦pures.

Avots: EH XIII, 227

picka,

1): auch A.-Rahden, Fockenhof, Gr.-Essern, Iw., Kal., Siuxt, Ulmalen, Wolgunt; pickiņu tauku Apsk. 1903, S. 97. pickiņa maizes Talssen. nuo mālu pickiņas saviļiņātu BW. 20161, 2. sniega p. Preekuln n. BielU., eine Schneeflocke.

Avots: EH XIII, 230

pika,

1): auch Amboten, AP., Dobl., Dunika, Edwalen, Ermes, Erwalen, Fehsen, Glūda, Gramsden, Gr.-Autz, Gr.-Würzau, Grünh., Hasenp., Ihlen, Irmelau, Jürg., Kal., Kegeln, Lemb., Linden in Kurl., Mitau, Pankelhof, Posendorf, Preekuln, Ruj., Salisb., Schwarden, Serbig., Stenden, Stuhrhof, Ulmalen, Waidau, Wilzen, Zebrene;

2): kaņep[ju] p. BW. 29348 var.; pikas "sagrūsti zirņi ar gaļu" Baldohn.

Avots: EH XIII, 230

pilsāts: auch Plvv. I, 75, 79, 91, 94, 127, 151, 196, Gr.-Autz und Neuenb. n. BielU., Edw., Grenči, Ihlen, Pankelhof, Rönnen, Schlagunen, Schwarden, Spahren, Stuhrhof, Trekņi, Ulmalen, (mit ã) Gramsden n. FBR. IX, 92, Behnen, Blieden, (mit il˜ ² und â ² ) Dunika, Frauenb., Hasenp., Kal., OB., Perkunen, (mit a) Popen, Pussen, Siuxt, BW. 13270 und 33624 (aus Kabillen); ein Demin. pilˆsâtelis ² Frauenb. Vgl. zu diesem Wort auch Mag. II, 2, 183, wo nur pilsāts od. pilsats als bekannt behauptet wird (während pilsē̦ta nirgends gebräuchlich sei!)

Avots: EH XIII, 233

pirmekļi, die zum ersten Male zum Abendmahie Gehenden, die Konfirmanden N.-Sess. n. U.

Avots: ME III, 226

platmala,

1) ein breiter Rand
U.;

2) s. platmale.

Avots: ME III, 322

pļavmala Spr., male">pļavmale Nigr., pļavmãlis C., Wolm., der Wiesenrand: pļavmalā ganīdama sedzuos zaļu villainīti BW. 29241. pļavmalītes, druvmalītes guosniņām nuoganīja 18245. pļavmalā sprausluo zirgi, zâli grauzdami Dz. V. nācis uz pļavmali skuju cirst Upīte Medn. laiki 35.

Avots: ME III, 367

plīzde, eln Malerstefn U.

Avots: ME III, 351

I plùkt Neuenb., Wolm., plùkt ² Kl., Kr., plûkt ² Karls., Lin., -cu, tr., zupfen, raufen, reissen, pftücken, schleissen: plūkt kaņepes, zâli od. zâles, puķes, sūnas. linus plūkt (raufen) Drosth., Ronneb., Plm., N.-Peb., Gotthardsberg, Marzen, Bers., Serben, Mar., Sessw., Lubn., Annenhof (Kr. Walk), A.-Laizen, Alswig; Lemburg, Kremon, Fossenberg, Kreuzb., Altenwoga, Grosdohn, Fehteln, Setzen, Memelshof, Ekau, Kr.-Würzau, Doblen, Schmarden, Oselshof, Erwahlen, Wahnen, Alschw., Sackenhausen, Selg., Nigr., Gold., Hasau, Lixna, Dagda, Meselau, Roseneck, Marzenhof, Baldohn. plūkt matus od. aiz matiem, die Haare raufen, an den Haaren zerren, zupfen. spalvas plūkt U., Federn schleissen. Sprw.: kas grib linus plūkt, tam nevajaga greču sēt. pakalnē kādreiz sieva zāles plūkuse Etn. III, 91. mežsargs tūliņ plūc pīli nuost (rupft der Ente die Federn ab) un nu ceps LP. IV, 22. (linu) plūcamais laiks, die Zeit der Flachsraufe: plūcamā laikā vīrs skubinājis sievu, lai sieva iet linus raut LP. VI; 36I. Refl. -tiês,

1) für sich raufen, pflūcken, schleissen;

2) sich; einander raufen, zupfen; streiten:
Sprw. kuo ar muļķi runāt, kuo ar pliku plūkties! divi zē̦ni atkal plūkušies līdz asinīm LP. IV,124, žurka ar ērgli iesāka savā starpā plūkties VI, 288. tikmē̦r rīdījis, kamē̦r naudinieki sākuši plūkties VII,76;

3) um die Wette raufen:
iet liniem plūkties Ar. - Subst. plùkšana, das Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; plùkšanâs, das gegenseitige Raufen, Zupfen, das Streiten, der Streit, die Prügelei; plùkums, das einmalige Zupfen, Raufen, Pflücken, Schleissen; das Resultat des Zupfens, Raufens, Pflückens, Schleissens: kas nuo mana plūkuma iznāca? plùcẽjs, wer zupft, rauft, pflückt, schleisst: linu plūcējas Bers. n. Etn. III, 89. daiļā ruožu plūcējiņa Mācītāja meita 9; plùcẽjiês, wer sich zupft, rauft; prügelt, streitet: abi plūcējies iepīkuši LP. V, 51. - Entlehnung aus d. pflücken (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 97) ist aus formalen Gründen ganz unwahrscheinlich. Die faliende Intonation von plūkt deutet auf ein Paradigma prs. *plucu, prt. plúcu, inf. plùkt, und dies *plucu ist die aktive Form zum intransitiven plukt (pts. plùku < *plunkõ), vgl. anch Persson Beitr. 238 f. und 806 f.

Avots: ME III, 362

prievīte Bers., Meiran, U., Selb., Laud., Bielenstein Holzb. 416, prieve Aus. I, 119, prìevîts Jürg., C., PS., N.-Peb., (neben prieviets) Kaugershof, priẽvîts Kursiten, priêvîts ² Zirolen, prievītiņš Schrunden n. Bielenstein Holzb. 408, priêvits ² Lautb., prievits Nigr. (neben prievîts), plur. prieviti Biel. n. U., priêviêtša Rutzau, Dunika, priêve̦ts ² Iw., prieve̦ts JK. VI, 18, acc. s. prievetiņu Treiland nar. p. № 88, prieve̦ta BW. 25170, 2 (aus Zirau), prieve̦da (Demin. prievedīte) 25170, 1, prievats BW. 7305 (aus Alschw.); 1597, 2 (aus Neuhausen), prieviete, prievietis LP. I, 141, Mar., Aahof, prieviets Lasd., prieviets RKr. XVI. 147, priêviêts ² Līn., plur. prievieti N.-Peb., Gaweesen, Demin. prievietiņa Karls., prievietiņš BW. 7575, 3, priêvīte ² Wandsen, Gr.-Essern, (mit gekürztem i) Widdrisch, priẽvīte Bauske, prìevĩte Arrasch, priêvitis ² Salis, prìevis ² Golg., prievitelis BW. 29323, 10,

1) das Strumpfband, welches von buntem Wollengarn breit geflochten oder in einer eigentümlichen Art gewebt wird
U.; Wickelband für kleine Kinder (priêvīte ² Dond., prieviets Lasd.); Hosenband Dr. (prievīte); ein geflochtenes, buntes Wollband zum Tragen der vācele Bielenstein Holzb. 365 (prievīte); ein schmales, buntes Band überhaupt: prievītes un juostas auda īpaši tam nuolūkam ierīkuotās staklītēs. prievītes lietuoja zeķes apsienuot Plutte. nule audi linu dvieļus, nule audi prievitiņus BW. piel. ² 16356.1 ap zeķēm bijuši apsieti sarkani prievieti LP. III, 108. bē̦rna māte apdāvināja dažus māju ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievitus BW. I, S. 191. brūtei nuo baznīcas braucuot uz krustceļa jānuome̦t gariem prievieti RKr. VI, 50. apveltīja katru precenieku ar cimdiem, zeķēm un prievietiem BW. III, 1, 42. kāzu rītā brūte... deva katram pa prievitam ebenda 82. zirga luoks bija aptīts ar dvieli un apsiets ar austu prievitu ebenda 84. villaines ar piešūtām prievītēm pie malas Plutte 68. gar kaklu zīda prieviete LP. I, 130. kungs jums atņems... ce̦pures un prievītes (Gebräme) Jesaias 3, 20. smalkajam kārkliņam apzeltīti prievetiņi BW. 33804. - prievieša raksts, das Strumpfbandmuster: balts krekliņš ar raibiem prievieša rakstiem iekantē̦ts De̦glavs Rīga II, 1, 22;

2) prievīši N.-Schwanb., zaķu prievīši Oppek. n. U., zaķa prievietiņas Alswig, = staipekņi, eine Art Schlingpflanzen (wohl der Bärlapp). Wenigstens in der Bed. I zu li. priẽ u. a. (s. prieds) . le. vît. prieve resp. prievis ist woht als das vermeintliche Stammwort zum deminutivisch aussehenden prievīte resp. prievītis gebildet; -ve̦t (> -ve̦d-), woraus weiterhin -vat-, dürfte rein phonetisch hier aus unbetontem -vit- entstanden sein.

Avots: ME III, 399

purmala, male">purmale, purmalis, purmãlis C., = purvmala, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: ariet, muni bāleliņi, visas purva purmalītes! BW. 27933. kuo tie mūsu suņi rēja, gar purmali staigādami? 23509, 2. visas tautu purmalītes sīkajām skaidiņām 30251. purmalīša arājam dancuotāja kumeliņš 29979. pirms apsītes atsarks purmalā A. XXI, 438.

Avots: ME III, 418

pùrvmala, male">pùrvmale Nigr., pùrvmalis, der Rand des Morastes, die Gegend am Moraste: zinu purva purvmalītes, staigumiņa nezināju BW. 10644, 7. pieci ce̦lmi purvmalā 28683. purvmalīšu arājam dancuotāja kumeliņš 29979 var.

Avots: ME III, 421

‡ pusķùķis ² Mahlup, = pusčūčis. Mit hypernormalem ķ statt č.

Avots: EH II, 332

‡ II pūtelis "die Eberesche" Ulmalen n. Latvis № 2966.

Avots: EH II, 344

putra (li. putrà),

1) die Grütze (Gries), der Brei
U.: Sprw. kāda putra, tāds mieturs, wie die Grütze, so der Quirl, wie der Ast, so der Quast St., Manz. kādu putru izvārīsi, tādu izstrēbsi. vārās kā putras katls. tas vairs putras nestrēbs, sagt man von einem Verstorbenen, putra rītā, vakarā, rudzu putra launagā, - so sagen die Knechte vom schlechten Essen, das sie beim Wirt bekommen Etn. IV, 76. bieza putra, dicker Brei, Dickgrütze; plāna od. šķīsta (Salis) p., dünne Grütze, Grützsuppe; miežu, auzu p., Gersten-, Haferbrei od. -grütze; iejavu (Grünh.) od. iejava (N.-Bartau) p., ein aus Brotteig gekochter Brei; mīknas p., ein Brei aus Brotteig; se̦sku putra, eine halbdicke Gerstengrütze, mit Schaffleisch gekocht Windau; tauku p., eine mit Fett od. Fleisch gekochte Grützsuppe Etn. I, 17; uogu p., Beerensaft St., Bergm, n. U. plāna putra vāciešam, soll heissen: für den Deutschen gut genug U. bre̦ndvīnu iz putras laist, Branntwein zum ersten Male abziehen Bergm. n. U.;

2) fig.: ātra (U., Mag. XIII, 2, 54) od. karsta (Grünh.) putra od. karstas putras strēbējs, ein Hitzkopf;
teļa p., Schimpfwort: tu, puisīti, teļa putra, tu meitiņas nepazini BW. 6414;

3) genitivische Verbindungen: putru baļļa, ein Schimpfwort U.; putru bārda, ein Milchbart
U.; putras bikse, ein leichtsinniger Mensch Wessen; putru muižnieks od. putru vācietis, verächtliche Bezeichnung unbedeutender, armer Deutscher und Edelleute U.; putru vē̦dars, ein Schimpfwort U. Da das Wort auch im Li. sehr verbreitet ist, wo sonst sichere Lehnwörter aus dem Finnischen nicht aitgemein üblich sind und anscheinend aus dem Li. auch ins Weissr. und Kleinr. eingedrungen ist, so ist Entlehnung (s. BB. XXI, 121) aus dem Finnischen nicht wahrscheinlich, und das Wort wohl echt baltisch (zu li. pùsti "schwellen" gehörig?), s. Thomsen Berörtnger 210, Persson Beitr. 2431. Gegen Entiehnung zeugen auch li. pùtera (= putrà) und pūtelis "avižinis valgis", s. Būga PFB. LXVI, 245 (nach ihm bedeutete das Wort ursprüngüch etwa eine flüssige Kotmasse).

Avots: ME III, 442

rakņât, -ãju, tr., intr., rakņâtiês, -ãjuôs, wühlen (von Ochsen U.), scharren, (oft, hin und wieder ein wenig) graben: bē̦rni rakņā smilktienā, cūkas rakņā grāvmales. kurmji rakņāja pļavu Nigr. slieka mīl rakņāties mitrā zemē J. R. III, 15. viņš rakņājās pa ze̦lta gabaliem Niedra Zemn. dē̦ls 77. sāka rakņāties pa kabatām Jaunais mežkungs 1. kuo tu rakņājies kâ cūka pa manu guļu, skapi? Ahs. n. RKr. XVII, 48. Zaļums rakņājas atkal pa klēti A. XX, 161. rakņājusies, rakņājusies atraduse nuo visa ve̦lna tikai vienu zuobu LP. IV, 143. - rakņātāju pele, die Wühlmaus (arvicolida) Konv. ² 376. Zu rakt.

Avots: ME III, 472, 473

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize ² Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. ² 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. ² 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel ² 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507

rene,

1) reñnis Karls., die Rinne; die Brunnenröhre
Bergm. n. U.: jātaisa būs rene, ka var ūdeni nuo akas ielaist stallī Selb. ūdeņa izlaižamā rene Jaun. Dr. 1902, S. 36. brangam zirgam rene pār krustiem Tirs.;

2) rene Tirs., renīte Druw. n. Etn. II, 33, ein schmaler Wiesenstreifen, der sich zwischen Feldern hindehnt, Heuschlag zwischen zwei Feldern
Biel. n. U. Nebst estn. reńń "Rinne" aus mnd. renne "Renne, Kanal".

Avots: ME III, 511

reñstele, rènstele ² Prl.,

1) auch renstelis, der Rinnstein, eine Gosse, eine Pfütze
Bergm. n. U., ein kleiner Bach AP. n. U.: e̦smu gulējis grāvī un renstelī A. XX, 945;

2) eine niedrige Stelle im Walde, die nur bei nassem Wetter Wasser enthält
U.;

3) ein kleiner, niedriger Heuschlag mitten zwischen Feldern
U., ein schmaler Wiesen streifen, der zwei grössere Wiesen verbindet Mar.: šuorīt mēs pļāvām Aža purva rensteli Mar. Auf mnd. rennestên "Rinnstein" beruhend.

Kļūdu labojums:
reñstele, s. enstere

Avots: ME III, 511