Paplašinātā meklēšana

dapelis, ein im Herbst geborenes Schaf Kurl.

Avots: ME I, 438

drepelis: ein nicht ernster Mensch Saikava.

Avots: EH I, 333

drepelis [Morizberg], ein unruhiger Mensch, ein Hitzkopf Lasd., Druw. n. A. XI, 761, Etn. IV, 49; ["kas dauzās" Lubn.; "ein Raufbold" Mitau, Kokn.; "aušīgs, nenuoteiktas dabas cilvē̦ks" Laud.; "ja kāds kuo strauji un nepareizi izdara, saka: ak tu, drepel[i]s tāds!" Meiran].

Avots: ME I, 497

‡ izlepelis (li. išlẽpėlis ), ein verzärtelter Mensch, ein Weichling Balt. Zemk. pielik. 1884, S. 190, (mit -el- ) PV.

Avots: EH I, 462

‡ kartpelis, kartpulis (beides mit steigender Intonation gesprochen) Sönnaxt, die Kartoffel.

Avots: EH I, 590

kar̃tupelis: mit ar̂ Mahlup, mit ar̂ ² Strasden; acaini kartupeļi BW. 28574. speltē ce̦ptu kartupeļu 19408 var.

Avots: EH I, 590

kar̃tupelis, kartulis Burtn., kartupulis Spr., [kartapelis, kartapulis, kartupēlis], kartupis, Kartoffel (solanum tuberosum): kartupeļus rakt, maukt Bers., vilkt, Kartoffeln ausnehmen. kartupīt, kartupīt, kâ mēs tevi ēdīsim BW. 2970. [Zu den verschiedenen Formen vgl. Niedermann WuS. VIII, 40 ff.]

Avots: ME II, 165

katupelis Behnen n: FBR: XVI, 139, 143, Grenzhof n. FBR. XII, 14, = kar̃tupelis.

Avots: EH I, 593

ķem̃pelis Ahs., ķem̃pele [Wandsen], Dond., ein Klotz auf dem Schlitten, worauf man das dicke Ende des Balkens beim Balkenführen legt: kad baļķus ve̦d ar ragūm, tad re̦sgalis gul uz ķempeļa, bet tievgalis ve̦lkas pakaļ Dond., Tals., Nigr.

Avots: ME II, 364

[ķepelis Bers.], ķepels [wohl für ķepelis],

1) [ķepelis Kl.], der Schmadderer, Schmutzfink:
kuo tur ķepelējies kâ ķepels AP. ;

2) jem., der sich vergeblich abmüht
Erlaa ;

[3) ķe̦pe̦ls Kurmen "jem., der ungeschickt etwas aus Lehm formt
(ķepē)"].

Avots: ME II, 367

ķimpelis, der Kegel (der Kegelbahn) Lautb.

Avots: ME II, 381

‡ ķirtupelis Preekuln n. BielU., die Spitzmaus (sorex araneus).

Avots: EH I, 704

‡ klêpelis ² Siuxt, Deminutiv zu klèpis 2: pa klēpelim siena Janš. Bandavā II, 220.

Avots: EH I, 616

[knipelis, ein kleiner Junge Dunika. Zu knipis 2.]

Avots: ME II, 247

[krempelis, ein leichter, trockner Husten: man tāds krempelis piemeties, ka vienmē̦r jākremšķina Fest.]

Avots: ME II, 273

‡ krepelis Ermes, Zögenhof, = krepele ‡ II.

Avots: EH I, 649

‡ krupelis Frauenb. u. a., Deminutivform zu krupis, die Kröte.

Avots: EH I, 660

kvêpelis, der Schmutzfink Mar. n. RKr. XV, 121.

Avots: ME II, 354

‡ netãrpelis Dunika, Kal. "netārps cilvē̦ks".

Avots: EH II, 21

‡ pe̦li (li. pelaĩ) Und. Ps. 2, ₁ = pe̦lus.

Avots: EH XIII, 221

peliķas, Drüsen im Fette (von Schweinen, Rindvieh) O.-Livl., Lems. n. U.; vgl. pelītes dass.

Avots: ME III, 197

peliķis Wandsen, = pelēķis: sirmiņam auzas devu, peliķam pe̦lutiņas BW. 29948.

Avots: ME III, 197

peliks (unter pe̦lê̦ks): auch Popen n. FBR. XVI, 114, Rothof n. FBR. VIII, 125, Tdz. 50638, 1, Ugalen n. FBR. VII, 15.

Avots: EH XIII, 221

‡ peliņas, Deminutivform zu paļas (s. paļa I 1): lai peliņas (Var.: paliņas) nedabūju BW. 22519 var. (aus Lubn.).

Avots: EH XIII, 221

pelinât, schimmeln machen: (vaiņadziņu) nerūsini, nepelini! BW. 24642.

Avots: ME III, 197

‡ peline Nerft, artemisia absinthium Oknist n. Ceļi VIII, 234; lauka pelinīte, potentilla tormentilla Oknist n. Ceļi VIII, 236. Vgl. li. pelinos "Wermut".

Avots: EH XIII, 221

‡ peliška Saikava, achillea millefolium.

Avots: EH XIII, 221

pempelis, ein ziemlich dicker, untersetzter Mensch Etn. IV, 164.

Avots: ME III, 199

perpelis: mit er̂ ² Karls.

Avots: EH XIII, 225

perpelis,

1) "ein Mensch od. Tier mit schmutziger Nase resp. Maul"
Nauksch.;

2) per̂pelis, ein hitziger Mensch
Lis.

Avots: ME III, 202

‡ II rèmpelis Smilt., = rempudzis 1: Ješkam, rempelim, kājas tik slaidam braucienam bija par īsām Zeibolts Pirmā ķilda 3.

Avots: EH II, 365

repelis "sīks, greizs un zarains kuoka rezgalis": nav lāga baļķi, ir tikai tādi repeļi Plm. n. RKr. XVII, 75. Zu repeči? Oder als "re̦zgalis" zu re̦pulis?

Avots: ME III, 512

ripeliski Karls., ripeliska RKr. XVII, 145, Adv., rund herum: zaķis apkrimtis ripeliska ābelei Mar. n. RKr. XV, 133.

Avots: ME III, 530

‡ ripspèlis Linden in Kurl., der Rippespeer.

Avots: EH II, 373

sapelinât: sapelināju zirņus, nevarē̦dams tuos ne˙kur izžāvēt Seyershof.

Avots: EH XVI, 435

sapelinât, tr., fakt., verschimmeln lassen, machen Spr.

Avots: ME II, 698

I šēpelis, der Scheffel Brasche; šēpeļa maiss, der Scheifelsack Brasche. Nebst oder durch li. šė˜pelis aus nd. schepel.

Avots: ME IV, 17

II šèpelis N. - Wohlfahrt "eine Hacke (kaplis) zum Aufreissen von Moos".

Avots: ME IV, 17

skapelis (unter skapis): pie sienām karināmie skapeļi Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 43.

Avots: EH II, 501

šķēpelis, ein grosser Spütter Spiess n. U.

Avots: ME IV, 33

šķērpelis, s. šķērpele.

Avots: ME IV, 35

stempelis, der Ladestock St. Nebst estn. tempel dass. aus mnd, stempel "Werkzeug zum Stampfen, Stössel".

Avots: ME IV, 1061

strèipelis ² Fest., ein Tapmelnder: dzē̦rājs streipelis.

Avots: ME IV, 1085

strèipeliski ² Fest., Saikava, Gr. - Buschhof, Adv., taumelnd: dzē̦rājs, cilvē̦ks aiz nespē̦ka iet streipeliski.

Avots: ME IV, 1085

šūpelis: auch (mit ù ² ) Kalupe, Pilda, Warkl.; augstus kāre šūpelīšus Tdz. 53140.

Avots: EH II, 659

šūpelis, s. šūpulis.

Avots: ME IV, 110

svempelis,

1) (f. -le), ein untersetzter, dicker Mensch:
svempies, svempeli (Var.: svempele), nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. meitene kâ svem̂pele Druw. n. RKr. XVII, 80. tādas veselīgas, paze̦mas, pare̦snas svempeles (mit èm Wolmarshof) Janš. Dzimtene V, 11;

2) svempele, eine halsstarsig werdende, leicht stätische Stute
Wid.;

3) "niķīgs, ieduomīgs, uzcirtīgs zē̦ns" (mit èm ² ) Vīt.; f. -le, ein solches Mädchen;

4) svèmpele ² Odensee "ein liederlich gekleidetes, unsauberes Frauenzimmer".

Avots: ME III, 1150

I tempelis,

2): auch Iw.; in der Bed. 2 zu tem̃pt III?

Avots: EH II, 675

I tempelis,

1) = ķem̃pelis, ein auf den Schlitten gebundener, mit einer konkaven Kerbe versehener Klotz, worauf das Fussende des zuführenden Balkens gebunden wird Bielenstein Holzb. 558, Wid., Lieven-Behrsen, (mit em̃) Frauenb., Gaiken, Kurs., Matkuln, Ronnen: man braucuot nuokritis tempelis Kurs.;

2) Plur. tempeļi, die Sparrenstützen am Lubbendach
Bielenstein Holzb. 28 (s. die Abbild. S. 25). Nebst ķempelis dissimiliert aus *pempelis "Klotz" (womit pempelis "dicker Mensch" identisch sein könnte)?

Kļūdu labojums:
zuführenden = zu führenden

Avots: ME IV, 162

II tem̃pelis Frauenb., Gold., ein Tölpel. Dissimitiert aus d. Tölpel, oder identisch mit tempelis "Klotz"?

Avots: ME IV, 162

‡ III tem̃pelis Salis, vier bedachte Pfosten, zwischen denen Heu geborgen wird.

Avots: EH II, 675

terpelis (mit ēr?), ein Pferdearzt Erlaa.

Avots: ME IV, 167

tḕrpelis ² Bers., Schwanb., Sessw., Sissegal, = tērpiķis, ein Pferdearzt. Zu tērpt I.

Avots: ME IV, 174

tiepelis U., = tiepša, ein Rechthaber, ein auf seinen Willen Bestehender (mit iẽ) Nötk. (hier mit verächtlicher Bedeutung).

Avots: ME IV, 211

topelis: auch Popen, Pussen.

Avots: EH II, 688

topelis, die Kartoffel Anzen.

Avots: ME IV, 216

tràipelis ² ,

2) (unter traips): auch (mit aĩ) Ekau, Grünw., Salgaln.

Avots: EH II, 689

tràipelis ² Vīt. (s. auch Etn. III, 169) "wer zu besudeln pflegt (von Kindern gesagt)": zē̦ns jau tāds traipelis, kas nuotraipa visas vietas Vīt.

Avots: ME IV, 218

tupelis Ledmannshof n. Latv. Saule 1924, S. 169, Lennew., = tupulis, die Kartoffel: tupelīšus lasīdamas BW. 34164 Vgl. zur Verbreitung auch Niedermann WuS. V1II, 44 und 55.

Avots: ME IV, 266

‡ upelis Dunika, Demin. zu upe: kalnu u. strauji tecēja Veselis Cilv. sac. 119.

Avots: EH II, 713

I verpelis,

1) der Wirbelwind
(mit er̂ ) Grawendahl, Kr., Saikava, Sessw., (verpels) U.;

2) der Wasserstrudel
(mit er̂ ) Sessw.;

3) wer schnell und viel spricht
(mit er̂ ) Saikava. Zur Wurzet von vḕrpt.

Avots: ME IV, 541

II ver̃pelis (wo?), f. -le "wer spinnt".

Avots: ME IV, 541

III verpelis AP. "ein Milchgefäss (grösset als ein Eimer)"; vgl. vērpele.

Avots: ME IV, 541

vērpelis (unter vẽrpele I),

1) ein hölzernes Gefäss
(mit ẽr) Nötk.; skābas putras v. Austriņš Raksti V, 111; ‡

2) "?": le̦pni ... puiš[i] kâ vērpeļi gruozījās Tdz. 57388; ‡

3) "?": ratinīt, vērpelīt! BW. 7018 var.

Avots: EH II, 777

‡ I rem̃pelis Ramkau "kas ir nelīdze̦ns".

Avots: EH II, 365

‡ àizmizât,

1) ein wenig abrinden:
aizmizātā ābelīte nuokaltusi C.;

2) abzurinden, abzuschälen anfangen (und dann aufhören, es zu tun):
a. kuoku, kartupeli C.

Avots: EH I, 39

àizspuñdêt, tr., verspunden: vērpeli, mucu. Refl. -tiês, sich verstopfen: ūdens nuote̦ka aizspundējās Konv. ² 656.

Avots: ME I, 52

‡ àizur̃dît,

1) anpurrend (ermahnend) hin-, weggehen machen
C.: a. puiku uz ganiem;

2) mit einem Stöckchen bewegend (hinter etwas) hingeraten machen Dunika: bē̦rns aizurdīja (spēlē̦damies) klucīti aiz skapja; mit einem Stöckchen weg oder vor etwas stossen
Dunika: a. nuosprāgušuo peli nuost nuo taka; a. uogles krāsns durīm priekšā;

3) zuscharren, wühlend (stochernd) verstopfen
Dunika: a. pelēs caurumu.

Avots: EH I, 60

‡ apgŗubinât Stenden, = ‡ apgrubinât: a. kartupeli, gaļu.

Avots: EH I, 85

‡ apgurdinât, ermüden, ermatten (tr.): a. līde̦ku. kaķis apgurdinājis peli Salis. tē̦vs apgurdinājis dē̦lu Warkl.

Avots: EH I, 86

‡ aplupinât,

1) ringsum abschälen, abklauben:
a. kartupelim mizu;

2) berauben, ausplündern
Salis, St.: piedzē̦rušu var apsmiet un a. Salasīšana 111.

Avots: EH I, 99

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

atvem̃t, tr., erbrechend ausspeien, von sich geben: pelikāni atspiež knābi pret krūtīm, lai vieglāki varē̦tu atvemt zivis Konv. ² 3133.

Avots: ME I, 208

bãlis, Demin. bãliņs, bãleliņš, bãleniņš, bãluliņš, bãlītis, bãlelītis, auch bãlelis BW. 22635,

1) der Bruder, das Brüderchen,
meist nur im VL.: [bāliņ mīļais! Manz. Post. III, 125]. lej bālī, tīru ze̦ltu BW. 9407, 3. mazs pūriņš tai māsai, kuŗa bāļu darbiniece 16603. steidzies, mana māmuliņa, nuo druviņas sētiņā; tavs dēliņš, mans brālītis (Var.: bāliņš) gauži raud šūpulī 2094. bāleliņš ist ein beliebtes Epithet des Biers, des Flachses: alutiņ, bāleliņ! liniņam bāliņam ze̦lta puoga galiņā 28338, 6. Die Brüder werden gern mit Schaum, Eichen verglichen: bāliņš putu gabaliņš. tādi mani bāleliņi kā Vāczemes uozuoliņi. palikt sēdēt, dzīvuot ilgi bāliņuos, unverheiratet bleiben (von der Schwester);

2) Verwandter, im Plur. die männliche Jugend des Dorfes und der Umgegend:
bāliņi, bāleliņi, bāleniņi ir kuopvārds, ar kuŗu apzīmēja tuvākuos radiniekus, sevišķi visus viena ciemata jeb tuvākās apkārtnes vīriešus, kas savā starpā mēdza būt rada BW. I, S. 492. brāļi, māsas, bāleliņi, rads radiņa galiņā BW. 3850. es neiešu tautiņās bez trejādu bāleliņu: tē̦va brāļa, mātes brāļa, mana īsta bāleliņa BW. 18037;

3) oft ist liebkosende Bezeichnung der männlichen Jugend überhaupt ohne irgendwelchen verwandtschaftlichen Zusammenhang: visas ciema zeltenītes sauca mani bāleliņu BW. 6370. jauni puiši, bāleliņi, nu man vaira nepeliet 8472. aizupnieki, bāleliņi, ceļat mani pār upīti 9344. zvejnieciņi, bāleliņi, velciet viņu maliņā 30894, 2. [Eine Koseform wie mnd. bōle trauliche Bezeichnung von Verwandten
); vgl. Izgl. min. mēn. 1921, 195 ff. und Berneker Wrtb. I, 46.]

Avots: ME I, 271, 272

‡ bedre̦ns Seyershof, = bedraîns: b. kartupelis.

Avots: EH I, 211

bèmberains, bè̦mbarains PS.],

1) knollig, knotig:
bemberains kuoks AP.;

2) ueben, hümpelig:
pļava, tīrums A. X, 2, 535;

3) kurzstämmig
U.;

4) zottig:
suns U.

Avots: ME I, 278, 279

bļugt: auch Dunika; bļudzējs kartupelis, eine Kartoffel, die leicht auseinandergeht Dunika.

Avots: EH I, 234

‡ burpilis "Segelgiesser" Mag. XVII 1, 81. Beruht wohl auf li. burpelis "Giessholz für Segel" (zu li. pìlti "giessen").

Avots: EH I, 255

čāpains, hümpelig: čāpaina pļava Salis n. U.

Avots: ME I, 408

čimurains, hümpelig: pļava čimuraina.

Avots: ME I, 413

čìnkurains ^2, činkulains Bers. [vgl. cinkulis], knorrig, hümpelig, buschig, abgelumpt: činkuraini viesi BW. 19766.

Avots: ME I, 413

cir̃kstêt: kaķis ē̦d peli, ka cirkst vien Adsel, Bers.

Avots: EH I, 273

‡ cirmains Stender Deutsch-lett. Wrtb., wurmicht Mahlup, N.-Peb., Sessw.: c. rieksts, burkāns, kartupelis.

Avots: EH I, 273

cìrpt, cḕ̦rpu, cìrpu, [in Ruj. cē̦rpu, cērpu, cērpt], tr., scheren: aitas. Sprw.: kam vilna, tas jācē̦rp. bērnam spārnus cirpt od. cirst, einem Kinde die Flügel abscheren (eine altlettische aberläubische Zeremonie). pusgada vai gadu ve̦cam bērnam cirpa pirtī spārnus. tuo darīja tâ: māte vai kāda vecene paņēma bē̦rnu klēpī, uzlika tam uz muguriņu pirts sluotu un ar dzirklēm klaudzinādama cirpa sluotas lapiņas. uotra sieva, kas stāvēja ārā pie pirts luoga vai duuvīm, prasīja:"kuo tu cērpi?"cirpēja atbildēja:"spārnus cē̦rpu" BW. I, S, 183. Subst. cìrpējs, auch cirpelis, cìrpenis RKr., der Scherer; aitu cirpēji, eine Art von Zauberern Etn. III, 153. cirpšana, das Scheren. Zu li. kir̃pti "scheren", r. dial. черпъ "Sichel", ai. kṛpāņī "Schere", gr. χαρπός "Frucht", ahd. herbist "Herbst", ir. cirrim "hauen, schneide; schlage ab" u. a.; s. Fick Wrtb. I ^4, 25, Zupitza KZ. XXXV, 264 und Germ. Gutt. 10 f., Meringer IF. XVI, 130, f., Walde Wrtb. ² 134, Berneker Wrtb. I, 147 und 170 f., Persson Beitr. 861, Reichelt KZ. XLVI, 339 f., Boisacq Dict. 415, Trautmann Wrtb. 129.]

Avots: ME I, 386, 387

‡ dàdas ² Gr.-Buschh. "Unebenheiten (?), eine hümpelige Stelle": brauc kâ pa dādām. (fig.) nū iet kâ pa dādām, es geht nicht mehr ordnungsgemäss her.

Avots: EH I, 311

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580

gaļa, das Fleisch (zum Essen bestimmt): liesa, tre̦kna, zaļa, žāvē̦ta, ce̦pta gaļa, mageres, fettes, rohes, geräuchertes, gebratenes Fleisch; lieka gaļa, wildes Fleisch. aukstā gaļa, Sülze, Gallert Mar., Burtn., AP. aitas od. aitu g., cūkas od. cūku g., jē̦ra od. jē̦ru g., pīļu, zuosu gaļa, Schafs -, Schweine -, Lamm -, Enten -, Gänsefleisch. matu gaļa, das knorpelige und zähe Fleisch der Tiere. sē̦tas gaļa Drosth., sētiņas gaļa Lub., Aps., das Zwerchfell. vilka gaļa, Wolfsfleisch - im VL. auch zur Bezeichnung einer schlechten Person: ja (vīra māte) būs kāda vilka gaļa, tad dabūs sluotas kātu BW. 25293. vienkāju gaļa, der Pilz in der Rätselsprache RKr. XVII, 22. Sprw.: kur gaļa, tur kauli, kur āda, tur spalva. labāk gaļa baļļā nekâ vepris kūtī. [Vielleicht nach Sommer (mit ?) Balt. 47 (als "rohes, nacktes Fleisch" ) zu slav. golъ "nackt."]

Kļūdu labojums:
lieka gaļa = liekā gaļa

Avots: ME I, 598

gaũdenis [Ruj.], der Gebrechliche, Krüppelige, Krüppel: bē̦rni tai abi gaudeņi Aps. gaudeņu nams B. Vēstn. [gaũdenis, ein physisch od. seelisch Leidender Bauske].

Avots: ME I, 610

gaũde̦ns [Līn., Salis, Ruj., AP., gàude̦ns Serbig., C.],

1) gebrechlich, krüppelig:
gaude̦ns cilvē̦ks. nuo mājas es aizeju ve̦cs, gaude̦ns, ar ubaga nespē̦ku. nabadziņš gaude̦ns LP. I, 138;

2) schwach, kläglich (von der Stimme):
viņš iekliedzās gaude̦nā balsī. Pēteris gaude̦ni atkārtuoja A. XI, 98. [gaude̦nu... dziesmu Glück II Sam. 1. Wohl zu gaust I; vgl. ahd. kūme "gebrechlich" neben kūmen "jammern".]

Avots: ME I, 610

gribêt, -u, ēju,

1) wollen, verlangen, wünschen :
labāk duot nekā gribēt. vai gribi, vai negribi, gaspažas duots, jāē̦d. gribēt grib, bet nevar, kâ grib, tad vajag gribēt, kâ var. juo jau labi iet juo vēl labāki grib. gribuot negribuot, unwillkürlich, ob man will oder nicht, wider Willen : meitai gribuot negribuot jājāj līdz LP. VI, 45. tam uznācis snaudiens un gribuot negribuošam bijis zemē jāatgulstas Etn. III, 91. tas kumoss man gribuošam (od. gribīšam), dieser Leckerbissen ist für die Zeit, wenn ich Appetit dazu bekomme. lai taupās gaļa gribīšam Salisb. Was man haben, besitzen will, steht

a) im Gen. od. Akk. : es apņēmu ve̦cu vīru, naudas, mantas gribē̦dama BW. 22053, 2 (Var. : kāruodama). zirgi grib jājējiņu 13645, 4. kuo gribēji, tuo dabūji, kuo pats negribi, tuo nedari uotram. vē̦ders savu tiesu grib. gribuots mani sen gribēja, begehrte mich zur Frau
BW. 15127, 1. meitas gribeēja skaistuo princi kâēst. gribu tavu dē̦lu arājiņu RKr. XVI, 225. izluocīju valuodiņu, kādu pati gribē̦dama ;

b) im Inf. : gribu rītu Rīgā braukt. (Der Inf. ist oft aus dem Vorhergehenden zu ergänzen : viņš dzeŗ negribē̦dams (scil. dzert), er trinkt ohne zu wollen, er zwingt sich zum Trinken) ;

c) im Part. pass. praes., selten praet. : peliet mani, niciniet, es teicama negribēju BW. 8803. daudz(i) meitu māmiņai, visas grib precējamas 11705. visi grib sēdināti 19137 ;

d) in einem abhäng. lai - od. ka - Satz : ve̦cāki gribēja, lai dē̦ls pre̦cas od. ka dē̦ls pre̦cē̦tuos. Mit unpersönlichem Subj. und abgeschwächter Bedeutung : sacēlās briesmīgs viesulis, it kâvai gribē̦tu apgāzt visu pili Dīcm. I, 34. darbs ne˙maz negribēja sekties LP. VII, 972. vēžuošana negribēja lāgā veikties III, 103.
dzeršana negribēja ne˙maz mitēties Kaudz. M. grib zemīte labi aŗama, vēl grib labi ecējama Lt d. 267. Ganz verblasst ist die ursprüngliche Bedeutung in Fällen, wo von einem Wollen eigentlich keine Rede sein kann, sondern von einer aus der Situation notwendig entspringenden Handlung, wie auch im Deutschen wollen gebraucht wird : viņs gribēja aiz smiekliem pušu plīst, er wollte sich totlachen. par tuo žīdiņš gribēja vai nuo ādas sprukt Dīcm. es, pie puikas gulē̦dama, cik gribēju nenuosalt BW. 12554, 3 gribēju gan˙drīz piemirst Asp. Das Part. gribē̦dams vertritt häufig Finalsätze : dē̦ls tâ runāja, gribē̦dams tē̦vam iztapt (= lai tē̦vam iztaptu). Refl. -tiês,

1) von einem Verlangen angewandelt werden, wollen :
juo ē̦d, juo gribas. pašam gribas, uotrs prasa. Der Gegenstand des Verlangens steht im Gen. (selten im Nom.) : man gribas gaļas ; sonst sind die Konstruktioene dieselben wie beim Aktiv : brūtes brālis, negribē̦damies apkŗams RKr. XVI, 146. Es muss noch hier erwähnt werden, dass neben der häufigern unpersönlichen Konstruktion (dē̦lu mātei gribējās) auch die persönliche im Gebrauch ist : dē̦lu māte (Var. : dē̦lu mātei) gribējās, lai es viņu guodināju BW. 23213 ; 9939, 1. nauda gribas skaitāma. gribējās sirmi zirgi miežu salmu streijājam 24939, 2 gribēties gribējās grūtu dzirnu ritināt 8041. gribēt man gribējās Jānīšam mutes duot 20205, 1. man gribas ēst. tāli mani māte deva, tāli man gribējās BW. 18117. Auch das Pass. kommt zuweilen vor : laikam gribē̦ts aplaupīt, wahrscheinlich hat man berauben wollen Aps. Zu greibt (s. dies). griepsta u. a., [s. Leskien Abl. 273 f., Zupitza Germ. Gutt. 176 u. a.].

Kļūdu labojums:
1) wolen = wollen
vīru... gribē̦dama ... (Var.: kāruodama) = sievu... gribē̦dams... (Var. kāruodams).
9939, 1 = 9939
streijājam = streijājami

Avots: ME I, 653, 654

grīlîgs, schwappelig.

Avots: ME I, 656

ìeņirkstêtiês,

1) [ein Geräusch machen, als ob etwas bricht]:
pie pretsienas gulta ieņirkstējās A. Up. Sieviete 122. [kauli ieņirkstējās Druw.;

2) (mit ir̂) "asi, griezīgi ieskanēties (piem. zuobiem smiltis sakuožuot vai uz stikla uzspeŗuot)" Schujen, Serben, Roop u. a.: suns peli tâ nuotiesāja, ka kauliņi vien ieņirkstējās zuobuos Ronneb.; "ieņurdēties, ieraudāties": bē̦rns ieņir̂kstējās, laikam grib ēst Mar.].

Avots: ME II, 49

[ìezaļguôt, teilweise grün werden: kartupelis iezaļguojis Serben.]

Avots: ME II, 90

irbulaîns,

1) ["uneben":
ja lauks uzarts un pēc tam atstāts atmatā, tad tas nav līdze̦ns, bet irbulains. slikti savē̦rpta, nevienāda dzija ar var būt irbulaina Nötk.;] knotig, mit Knoten versehen [?]: ķuņķains = irbulains, nuo ķuņķuotām, nevienādi vē̦rptām dzijām austs aude̦kls Etn. IV, 99; [

2) ìrbulains ²
Mar., gesprenkelt: i. audums, adījums;

1) ir̃bulains "acains, cirmuļains": i. kartupelis Drobbusch; ir̃buļaina maize Schwarden, Gr. -Autz "maize ar tukšumiem vidū."].

Avots: ME I, 709

îsredzîgs ,* kurzsichtig, eigentl. u. fig.: tu peli Cēzaru par īsredzīgu ne̦lgu Rainis.

Avots: ME I, 837

‡ izcirmeņuôts N.-Peb., wurmstichig: i. kartupelis.

Avots: EH I, 438

I izduobêt,

1) intr., hohl werden
(li. išduobė´ti): izduobējis uozuoliņš gaida bites atskrejamas BW. 14148. izduobējuši plaisumi Jer. 48, 29;

2) tr., aushöhlen:
ūdens izduobē akmiņus Hiob 14, 19. viņš tad izduobēja lielu kartupeli Dünsb. Subst. izduobējums, etwas Ausgehöhltes, Hohles;

3) izduôbêt ² Dond., Beete
(duobes) anlegen, abbeeten: dārzu; izduobēt lauku, den Acker beetweise aufpfügen, ausfurchen Dond.

Avots: ME I, 730

‡ izmurdzît, knautschend (rüttelnd) aufwecken N.-Peb.: i. kuo nuo miega; oberflächlich auswaschen Smilten: i. veļu; knautschend abquälen Lemsal: kaķis peli izmurdzījis; durch erfolglose Arbeiten abquälen (mit ur̃ ) C. Refl. -tiês Lemb., zur Genüge knautschend (rüttelnd) wecken: gan izmùrdzījuos ² viņam apkārt, bet nevarēju uzmuodināt Saikava.

Avots: EH I, 467, 468

izmurzât,

4): auch ("piemānît") Lubn., Meiran, Prl., Saikava;

5): "izņurcīt": kaķis izmur̃zā peli (wo?); ‡

6) beschmieren
Bērzgale: i. bļuodu.

Avots: EH I, 468

‡ izmužinât Auleja, Bērzgale, = izmuõcît 1: kaķis, izmužinājis peli, atgulās.

Avots: EH I, 468

izpaļas, izpeļas,

1) die Schmähung, der Tadel:
duod, dieviņ, visu labu nuo tām ļaužu izpaļām BW. 8637;

2) ein Gegenstand des Tadels, der Schmähung, eine geschmähte Person:
bij[u] ļaužu izpaļiņa BW. 5026; 1431, 1 izpeļiņa (Var.: izpēliņa, izpaliņa, izpaļiņa) mani pēta 8707. visas ļaužu izpaliņas (Var.: izpaļicas, izpeliņas, izpaļiņas) kļuva manā ruociņā BW. 22033. viņa palika par izpaļu, juo bijusi vairākiem par brūti A. XIV, 480.

Kļūdu labojums:
biju ļaužu izpeļiņa BW. 5026; 1431, 1 = bij[u] Laužu izpaļiņa BW. 21431, 1

Avots: ME I, 778

[izraicît "Furchen ziehen beim Pflügen" Sessw.; Furchen ziehen und sie mit einer Schaufel ausglätten: izràicît ² rudzu tīrumu Lis., Kreuzb.; izràicît ² Druw. "izvaguot": izr. kartupeļus; izr. jauniesē̦tuos rudzus. izraika (3 reizes vasarā) kartupeļus un dārza saknes, kad sākušas augt, lai nezāles nepārņe̦m Heidenfeld. In übertragener Bed. vom Geschlechtsakt: kad atnāca lielipipelis, kâ raicīt (mani) izraicīja BW. 35344.]

Avots: ME I, 788

iztempt (li. ištem̃pti "spannend ausdehen"), tr., austrinken, leeren Naud.: baltais lācis iztempj pārmainītuo vērpeli LP. VI, 520. lielēdējs paliecis tuoveri ieslīpi un iztempis visu putru LP. V, 339. [četras pudeles iztempām Austriņš M. Z. 62.]

Avots: ME I, 817

iztrepêt, ausfaulen: kuoks, kālis, kartupelis iztrepējis Fianden, PS.

Avots: ME I, 820

Jãnis: Demin. dat. s. Jãnelim BW. 12943,

2): Jāņa puķe "?" Strods Par. vōrdn. 87;

4) jãnĩtis,

c): eine gewisse Blume mit roten Blüten
Seyershof; "Jāņu kartupelis" (scherzweise) Iw.

Avots: EH I, 561

II kàitêt ² ,

1): kaķis kaitē ar peli Warkl., Zvirgzdine;

2) auf einem Musikinstrument spielen
(kàitēt ² ) Zvirgzdine. Refl. -tiês: auch Bērzgale, (mit ài ² ) Oknist, (mit aî ² ) AP. skaistie mati, kas ar jums kaitēsies? Kaudzītes Matīsa dziesmiņas 1872, S. 6.

Avots: EH I, 575

kal˜ps, Demin. verächtl. kal˜pelis, kal˜perĩtis BW. 988, 8 [wohl aus * kalpelītis], kalpenītis 988, 8 var.,

1) der Knecht, Arbeiter:
auzai liela sē̦naliņa, kalpam ve̦rga dzīvuošana BW. 9723, 2. kalpa puisis, der unverheiratete, kalpa vīrs, der verheiratete Knecht. tē̦vu dē̦li kalpuos gāja BW. 31137. dieviņš pats kalpiem (Var.: kalpu) gāja 11776; jetzt: par kalpu iet, sich als Knecht verdingen. Sprw.: kas tuo duos kalpam, kas kungam ir. kalps kalpa ve̦lns. cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. tâ dzēra kâ kalpa kāzās, von einem ärmlichen Festmahl. [apkārtējie zemnieki - pa lielākai daļai kalpeļi Janš. Bārenīte 16];

2) dieva kalps, der Diener Gottes, der Prediger,
dieva kalpa kalps, Gottes Dieners Diener, d. i. der Küster; bendes kalps od. ve̦lna kalps, der Henkersknecht BW. 31614; dze̦guzes od. lakstīgalas kalps, die Zaungrasmücke (sylvia curruca) RKr. VIII, 93, Konv. ² 2319;

3) der Bube im Kartenspiel:
pīķa krusta kalps od. kalpiņš. [Aus einem urruss. * хоlpъp > r. холóпъ "Leibeigener, Knecht".]

Avots: ME II, 144

kar̂cenêt,

1): auch Lubn.; aitas cē̦rpuot karcenē Erlaa. dažs, kad nepacietīgs, karcenē ebenda; ‡

2) = kar̂cinât l Kalz.; Lubn., Meiran, Saikava: kaķis kāju vien karcenē (streckt wiederholt aus und zieht wieder zurück), ar peli kūvē̦dams Saikava. zvirbul[i]s guļ paspārnē, abas kājas karcenē Tdz. 42210; ‡

3) "hängen"
Kreuzb. ‡ Refl. -tiês Kalz., = kar̂cinât 3: nekarcenējies, strādā mierīgi!

Avots: EH I, 588

karpeļi: (nebst dem Sing. karpelis) auch Luhde, (mit ar̃ ) AP., Trik., (mit àr ² ) KatrE., (mit ar̂ ² ) Orellen, Seyetshof.

Avots: EH I, 589

kartupis (unter kar̃tupelis): auch (mit ar̃ ) PS., Demin. kartupīši ( verächtlich) Memelshof.

Avots: EH I, 590

‡ kartups (mit steigendem Ton gesprochen) Oknist, = pelis">kar̃tupelis.

Avots: EH I, 590

kaurs, ein Brachfeld oder eine hümpelige Trift Ruhental.

Avots: ME II, 177

[ķe̦burkãja, jem. mit gebrechlichen, krüppeligen Beinen Dunika.]

Avots: ME II, 359

ķem̃pele, ein Klotz auf dem Lubbendache Dond., [Wandsen]: kad pirmā, apakšējā lubu aila bija nuoklāta, tai uzlika pār vidu kārti un tad ķempeli (sluogu), lai vējš nevarē̦tu lubas atcelt Konv. ¹ 763.

Avots: ME II, 364

[ķeperis Bers., = pelis">ķepelis.]

Avots: ME II, 367

‡ ķimengrauze, die Maus: kaķis ar peli spēlējās... ķ.... izlikās pa˙visam nedzīva Pēt. Av. IV, 143.

Avots: EH I, 702

ķinkuraîns, hümpelig Spr. Vgl. činkurains.

Avots: ME II, 382

ķipis,

1): auch Lng. ("Kippe"),
Pilda, Siuxt, (ķips) Wessen, Demin. ķipelis Iw., Siuxt; dižu ķipi gaŗu kātu BW. 19579. nenesa (sc.: ūdentiņu) ne uozuola ķipītī 23093; pušpūres ķipis und sieka ķipis zum Messen und Tragen von Getreide und Mehl (Siuxt); sviesta ķipītis Siuxt, ein hölzernes Gefäss mit einem Deckel, in dem man ehemals Butter zum Markt transportierte.

Avots: EH I, 703

[klamacis " ein rundes Stück": bē̦rns jau ir uzaudzis liels klamacis Wessen; klamācis " etwas Rundes und Weiches": sivē̦ns, kartupelis ir audzis kâ klamācis Erlaa. In Rozentov sei klamācis ein Mensch, der beim Gehen die Füsse schleppt.]

Avots: ME II, 211

‡ II krepele, ein krüppeliger Baum ("caurumains, līks un greizs kuoks") Seyershof: tas nav nekāds kuoks, - tas tāds (sic!) k. ir.

Avots: EH I, 649

kruôplaîns, kruôpļains, verkrüppelt, krüppelig: kruoplaiņi zari MWM. X, 342.

Avots: ME II, 295

kruôplîgs, krüppelig, krüppelhaft: kruoplīgas liepas Konv. ² 4018.

Avots: ME II, 295

kruôpls, [krùopls ² Kl.], krüppelig, krüppelhaft: kruopls cilvē̦ks, kruopla kāja, ruoka.

Avots: ME II, 295

krumslaîns, krumšļains,

1) knorpelig
Smilt., U.;

2) hügelig, uneben:
krumšļains apgabals Erlaa.

Avots: ME II, 287

krùtaîns,

1) brustleidend
[PS.]; engbrüstig: kamē̦r krūtainais... uz sliekšņa nuosēdies... Neik.;

2) starkbrüstig:
krūtains zirgs C., AP., Aps., Smilt.;

3) hümpelig, uneben:
krūtaiņa pļava U.

Avots: ME II, 292

I kumpis [li. kum̃pis "ein geräucherter Schweineschinken"], Demin. verächtlich kumpelis,

1) der Bucklige, Höckerige, Krumme:
kumpi, kur tu teci? Biel. R. 740;

2) der Backel, Höcker
(kum̃pis Ruj.], U.;

3) kum̃pis, der Dolch
RKr. XVI, 155, N.-Bartau, Kalleten, Gold., [Rutzau], Etn. I, 154; III, 65, (LP. VI, 28]: duod kumpi ruokā BW. 18943. ņem, māte, kum̃peli RKr. XVI,155; ein Messer der Imker N.-Kmph.; ein Messer am Pfluge Kalleten;

4) ein krummer Säbel:
viens izrāvis kumpi JK. V, 135; MWM. VIII, 486;

[5) "ein grosses Stück Fleisch"
Bers.].

Avots: ME II, 312

kumuruôt, intr., sich bewegen, zappeln: bet burvei uzbrē̦cuot, nuo jauna kumuruoja A. XV, 194. turē̦dams lauku peli, kas spārdījās un kumuruoja Sudr. E. Refl. -tiês,

1) sich zappelnd bewegen:
pa kreisi kumuruojās grēcinieki Stari II, 822. sakruopluotie... kunkst asins recekļuos un kumuruojas Bārda. kas tur kalnā kumuruojas? DL.;

2) sich langsam vorwärtswälzen, langsam, mühsam gehen:
nabags kumuruojas pa sniegu Aps., Bers., Gsth.

Avots: ME II, 313

lekt: auch AP., Gramsden, Iw., Ladenhof, Linden in Kurl., Nabben, Roop, Seyershof, Siuxt; "pukstêt" Salis. Refl. -tiês: guovis mazam bullītim nejaujas mugurā l. Siuxt; "rasties" Frauenb.: peles ne˙maz tâ nele̦cas (kaķis ne vienmē̦r atruod peli).

Avots: EH I, 732

luõms (unter luõma),

1): zvejniekam luomu spriest BW. 30923. augstais l. ir tāds, kur vadum ir piecas sešas kailes katrā pusē; šuo vadu me̦t tālāk nuo krasta nekâ ze̦muo luomu (tādu, kur vadum katrā pusē divas trīs kailes) Kaugurciems. tur luoma augstumā un platumā ir smilšu jūŗa Bigauņc. 33; "vieta, kur vadu ve̦lk" Salis;

2): kaķim labs l. gadījies: nuoķēris peli Seyershof;

3): labību kulā kraun luômā Oknist; Abteil eines Zaunes von einem Zaunpfahl (resp. einem Paar Zaunpfähle) bis zum andern
(mit uô ) Bērzgale, Heidenfeld, Lubn., Saikava, Warkl., (mit ùo ² ) Meselau, (mit uo) PV., Wessen; "(kuoka) slaidums" (?) Kaltenbr. (mit uô ): cē̦rtuot grābeklim kātu, jāraugās, ka eglītes l. nebūtu līks; "dzijas gaŗums starp diviem me̦siuvju kuokiem" (mit uô ) Kaltenbr.: es jau vienu luômu (= palaidienu 3) nuoaudu Heidenfeld, Lubn., Mesoten, Saikava, Sessw.; ein Stück, Abteil (mit uô ) Sonnaxt: vienu luômu kājām gāju Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; eine Reihe von Gebäuden unter einem Dach Bērzgale (mit uô ): kārmu l.;

4): vienu lõmu spīdējā saule, uotru - lija Seyershof. varēja kādu gaŗāku vai īsāku luomiņu būt mierā Janš. Līgava II, 289;

5): šuodien zvejā nav luôma (Erfolg)
Warkl.; ‡

7) "?": meita nuokrituse nuo luôma Oknist, hat ein uneheliches Kind bekommen.
Zur Bed. 3 vgl. auch li. lúomas Tiž. I, 404.

Avots: EH I, 767

ļumîgs, schaukelnd, wackelnd (vor Fett), quabbelig, schwappelig [Fest.]: ļumīgas miesas. paspert ar kāju jūsu ļumīgai dzīvei A. XX, 947.

Avots: ME II, 543

I mats,

1) das (einzelne) Haar
mati, die Haare (gew. nur von Menschen gebraucht): balti, brūni, dze̦ltāni, gaiši, mīksti, sarkani, sirmi, tumši, spruogaini, izpūruši, savē̦lušies mati, weisses, braunes, gelbes, helles, weiches, rotes, graues, dunkles, lockiges, zerzaustes, verfilztes Haar. lai stāv mani vasku mati BW. 6570, 3 var., von blonden Haar. mati kâ sari, von struppigem Haar. mati me̦lni kâ čigānam Etn. IV, 3. Sprw.: gaŗi mati kâ leišam. lai pūst mati, kad nav tē̦vam ce̦pures. gaŗi mati, īss paduoms. aiz dusmām vai mati stāvu ceļas. mati ceļas stāvus nuo bailēm JK. III, 79. kas ve̦lnam vienu matiņu atļauj, tam viņš rauj visu galvu Plūd. Rakstn. I, 150. ņemt pie matiem Dīcm. pas. I, 59. matus apgriezt, nuogriezt, dzīt, sukāt, das Haar beschneiden, abschneiden, in Unfrieden leben. bijušas, kur nebijušas - matuos! un tad auļiem vien pie kunga Alm. Kaislību varā 128. - mati sāp, es ist Katzenjammer da Biel. n. U.;

2) das Haar, als Verkörperung des Kleinen, Unbedeutenden, eines äusserst geringen Abstandes, der Genauigkeit;
so häufig in der Verbindung uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. I, 66. vīrs tâ izdarījis uz mata tiesu nicht um ein Jota, gar nicht: par mata tiesu ar nav pārkāpis matā (pünktlich) četruos. matā ap tuo laiku, kad mē̦slu vešana muižā bij pašā spē̦kā Seib. nu tā tas gāja matu pa matam (in genauer Reihenfolge) tāļāk Alm. dē̦ls nuolēcies tē̦vā mats matā, ist dem Vater auf ein Haar ähnlich Mar.;

3) in genitivischen Verbindungen: matu gaļa, das knorpelige, sehnige, weisse Fleisch der Tiere
Lind. n. U.; matu zâles, Storchschnabel, Geranium L., U., fumaria officinalis. [Zu mest zur Bed. vgl. etwa r. мотáть "aufwickeln, aufwinden") als irgendwie geordnetes Haar?]

Avots: ME II, 566, 567

miekšêt,

1): pupas (acc.) miêkšē ² (= mērcē) dienas divas AP.; 3): sievu m. (schlagen)
Pas. III, 43; ‡

5) = mìrkt Seyershof: kar[tu]pelis miêkšē ² un laiž slapju puvumu, slapjā vietā būdams.

Avots: EH I, 824

‡ mîkstans ² (vielleicht mit a aus e, ) AP.; ziemlich weich: m. kartupelis.

Avots: EH I, 821

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

I milˆzis [auch Kl., Wolm., PS., Lis., Drosth., Jürg., Serbigal, AP., Nerft, milˆzis ² Līn., Salis, Ruj., Dond., Bauske, mil˜zis Bl., Nigr., bei Glück dat. pl. milziem V Mos. 2, 11; Josuus 13, 12], auch milzu vīrs U., f. milzine LP. VI, 1, 28 (aus Ober - Bartau), der Riese (bibl. auch: der Tyrann): re̦sni kuoku milži JR. IV, 29. - der Gen. milža zur Bezeichnung von etwas sehr Grossem, Riesigem: milža ķēve LP. I, 89. kaķis nuoturējis vilku par milža peli III, 98. [Auf einem nom. s. milzs (s. auch Le. Gr. 51) deuten auch Verbindungen wie milˆza mežs Jürg., Arrasch, milˆzu kuoki PS. (neben daudz milˆžu!), milzu priede LP. V, 412, milzu čūska und der Name Milˆzu kalns (auch nach Lautb. nom. milˆzis, gen. milˆza). Nebst li. mil˜žinas "eine Riese" wohl zu le. milzt "schwellen" (s. dies und Wiedemann BB. XIII, 305); vgl. auch milns I.]

Avots: ME II, 628

mur̂dzinât Blied., [Erlaa, Jürg., mur̃dzinât N.] Peb., C., Wolmarshof, Salis, Karls.], mur̂dzît [auch Nötk., PS., C., Jürg.], -u od. -ĩju, -ĩju Stn., Dnt., tr., quetschen, knautschen, quälen (namentlich kleine Tiere): kaķis murdzina peli. [bē̦rns mur̂ga kaķi C., PS.] bē̦rni mīl mur̂dzīt ² [Salisb.] mazus luopiņus Dnt. sāk viņš mani murdzināt BW. 6568. [nemùrdzini ² (wecke nicht) bē̦rna! Lös.] par velti man būtu viņu murdzīt au gša, vergebliche Mühe hätte ich, ihn aus dem Schlaf zu rütteln Seib. [kuo viņš tuos ļaudis mur̃dzina? C. (lässt lange warten od. quält unnütz arbeiten lassend). Zu murgt.]

Avots: ME II, 668

I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670

mušît, -ĩju, tr., quälen, würgen, töten: kaķis mušīi peli [PS.], Smilt., Nerft, Gr. - Essern, Trik., Bers., Druw. Subst. mušîšana, das Quälen, Töten; mušîtãjs, der Quäler, Töter: bē̦rnu mušītāja, Kindermörderin Latv. Vgl. mužinât, mužît.

Avots: ME II, 673

‡ mužļât,

1) (etwas Zähes) lange und langsam (wiederholt) beissen;
kuošļât Bērzgale, Rositten, Welonen;

2) quälen
Bērzgale: kaķis mužļāja peli.

Avots: EH I, 837

ņir̂kstêt: paspaiduot ņir̂kst vieta, kur džerkste Vaive. kakis nuoēda peli, ka ņirkstēja vien Ą.-Schwanb. tiem (zābakiem) zuoles jautri ņirkstēja Dziļleja Bundiņa ganu dienas 56 (ähnlich AP., Bauske mit ir̂ ² , Trik. mir ir̂). kuo tie bē̦rni (resp. sivē̦ni) ņir̃kst (quarren)? Trik.

Avots: EH II, 114

‡ nùobul˜durêt, eine Zeitlang undeutlich sprechen: karsts kartupelis mutē un nevar it ne˙kuo izkliegt, tikai nuobuldurē vien Kaudz. Izjurieši 216.

Avots: EH II, 35

nùokrapšķêt, intr., [einen knarrenden, knisternden, knasternden Laut von sich geben Jürg.]: gāja, ka zābaki vien nuokrapšķēja. [duris aizvērās, atslē̦ga nuokrapšķēja. N. - Peb., Jürg. smiltis uzkuožuot (ē̦duot), nuokrapšķ; kaķim peli ē̦duot kauliņi nuokrapšķ Schwanb., Aahof, Lis. kaķis uzskrēja pa pakšķi, ka nuokrapšķēja vien Vank., Naud.] Relf. -tiês,

1) "?" vīrs ienācis ka nuokrapšķējies vien Etn. III, 16; [2)"sich räuspern (beim Beginn einer Rede)"
Behnen].

Avots: ME II, 801

[nùoluncît,

1) durchprügeln
(nuopērt) Wark., Jürg.;

2) eine Zeitlang wedelnd bewegen:
suns nuoluncīja asti un iegāja krūmuos Jürg.;

3) "nuomušīt" N. - Peb.;

4) "gierig auffressen"
Dreylingshof, Neu - Bilskenshof, Serben, Segew., Mitau, Peb.: kaķis nuoluncīja peli N. - Peb., Nötk. Refl. - tiês,

1) sich schlängelnd weggehen:
čūska nuoluncījās N. - Peb.;

2) "sich anstellen, als ob man viel arbeite, in Wirklicheit aber beinahe nichts zustande bringen":
visu dienu nuoluncījies, bet ne˙kā nepadarījis Naud., Grünwald; hier und in Kursiten werde ähnlich auch die aktive From (mit trans. Bed.) gebraucht: nuoluncījis visu dienu;

3) "sich einzuschmeicheln versuchen".]

Avots: ME II, 813

[II nùomudît,

1) "eilig beenden (eine Arbeit)"
Vank.;

2) "eilig verstecken"
Neu- Sackenhof;

3) wiederholt mahnen, anspornen
Bers.: nevarēju viņu nuomudīt vien, lai puożas Vīt.;

4) "eilig erfassen, fangen":
kaķis nuomudīja peli Serben, Sermus; n. zivis Autz, Grünh. - Refl. - tiês "sich eilig verstecken, verschwinden" Neu - Sackenhof.]

Avots: ME II, 822

nùoņurcît, tr., abquälen, zu Tode quälen, zerquetschen: kaķis peli nuoņurcījis.

Avots: ME II, 826

nùoriêt,

1): das Zitat aus LP. V, 9 (ME. II, 840) ist zu streichen; ‡

2) fangen:
vai tu peli vari n.? (zu einer Katze gesagt) Grenzh. n. FBR. XII, 23; ‡

3) zerbeissen
Dunika: bē̦rns blusu nuoriets; ‡

4) behexen (?):
ragana nuorējuse kaimiņa sievai vepri: e̦suot vazājies pusdzīvs, un spalva vienuos sānuos pa˙visam atsutuse, - blaugznainas čūlas vien rē̦guojušās LP. V, 9.

Avots: EH II, 82

nùoskraũkšķêt, nùoskraukšêt, [nùoskraušķêt Golg.] nuoskrauk,šķêtiês, [ein Schallverbum MSil. (mit aû ² ); (berstend) erkrachen Jürg.]: atbalss nuoskraukšējās Duomas I, 372. [zirgs apēda sausuo maizes duoniņu, ka nuoskraukšķēja vien Bers., Kalz., Jürg. tase nùoskraũkšēja od. nuoskraũkšējās vien, kad tai uzmina PS. pārkuoda riekstu, ka nuoskraũkšķēja vien C., Grünh., Neuhausen, Autz, Kerstenbehm, Grünwald. atslē̦ga nuoskraukšēja N.-Peb. kaķis apēda peli, ka kauliņi vien nuoskrauškēja Golg.1

Avots: ME II, 848, 849

nùostreipuļuôt,

1): tad tik vien tu varēji, kâ n. visu tāpeli ar tādiem līkāniem! Druw.

Avots: EH II, 91

nùožulinât,

1) [nùožulît Salis, Widdrtsch, Wolmarshof, C., Selg., Nigr.], tr., mit stumpfem Messer abschneiden:
es tautu kuniņu nuožu lināju, ich habe den Behälter des Mahlstockes abgeschnitten BW. 25597; [2) "samaidzît; beschmutzen": kakē̦ns spêlējuoties peli pa˙visam nuožulina Alswig.]

Avots: ME II, 894

nùozurinât, tr., abquälen, zu Tode quälen: kaķis nuozurinājis peli Sassm.

Avots: ME II, 892

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906

[ņur̃rîtiês "?": kaķis ņurrījas peli ē̦duot Pampeln.]

Avots: ME II, 907

padul˜ls, [padulns], rappelig: pārvedu... pagaŗu, padullu BW. 21289.

Avots: ME III, 19

pajukt,

1): auseinandergehen:
ni jis (= kartupelis) miltāts, ni jis pajūk Kaltenbr. jāpielāpa pajukušas pudamentes (Fundamente) Jürgens 22; auseinander stieben Saikava: pajuka tirdzē̦nu kâ me̦lnais debesis; ‡

3) verworren (fig.) werden:
viņš atstāja gaisīga, pajukuša cilvē̦ka iespaidu Austriņš Raksti IV, 504; ‡

4) durch Geburt entstehen:
nuo viņa jau agrākuos laikuos bē̦rnu pajucis vai biezs Azand. 11. ‡ Subst. pajukums, die Menge (eig.: die auseinandergestobene Menge): kur tāds liels p. precinieku, tur meitai nav viegla lieta izmekleties ... īstuo Janš. Bandavā II, 115.

Avots: EH II, 138

pakâpiens, eine Vorrichtung zum Steigen, eine Leiter, Treppe, Stufe, Sprosse: augsta piesta, augstas dzirnas, visur vajag pakāpienu(s) BW. 9409; 32239. paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. galdam līdzās ir trepes pieciem pakāpieniem VII, 356. uz trepju aug šējā pakāpiena sēdēja Jancis A. XX, 106. pamata, pārākais, vis pārākais pakāpiens Positiv, Komparativ, Superlativ.

Avots: ME III, 43

[paķirinât, eine Weile ķirinât: p. peli aiz astes, siļķi aiz žaunām Dunika.]

Avots: ME III, 53

pãls,

1): auch (mit à) AP. (nicht von Menschen),
(mit à ² ) Lubn., Meselau, Saikava, Sessw.; ‡

2) hellrosa
(mit à) AP.: p. kartupelis.

Avots: EH XIII, 195

‡ pārkvēlinât "?": ja pārgrauzdējam jeb pārkvēlinām kartupeli Pēt. Av. IV, 132.

Avots: EH XIII, 204

parpala,

2): auch (mit ar) Dobl., Ellei, Kr. - Würzau, Pankelhof, Schwarden, Sessau; u li. párpeliai od. par̃paliai Arch. Philol. III, 51;

3): Fetzen, Lumpen Kr.-Würzau, Neuenb., Reņģe: tam tādas parpalas vien ir mugurā; ‡

4) "eine Klatschbase"
Heidenfeld.

Avots: EH XIII, 168

[paspaîdît, wiederholt ein wenig drücken: p. kartupeli.]

Avots: ME III, 104

pelane Birsman, pelene(s) Wid., artemisia absynthium. Nebst li. pelinos "Wermut" wohl aus dem Slav. (aruss. пелынь ); doch vgl. auch le. pelẽjumi und Преображенскiй Слов., unter полынь.

Avots: ME III, 194

pele (li. pelė˜),

1) Demin. peliņš BW. 2077, 7, verächtl. pe̦lē̦ns, die Maus:
Sprw. pieē̦dušai pelei milti rūgti. ne katrureiz kaķam peles medīt: citureiz ir pele pati piete̦k klāt. mazai pelītei arī ausis. pele pīkst, spiedz Etn. II, 51. visi palika klusi kâ pelītes Kav. rītā pilns zābaks ar pe̦lē̦niem LP. VII, 674. peļu tiesa, der Mäuseanteil, was über das gestrichene Mass an Korn im Lofe, Scheffel sich befindet (scherzhafter Ausdruck) U.;

2) peles (li. pẽlės), Fiebelkrankheit bei Pferden
U.; eine Viehkrankheit St.;

3) peles, fleischige graue Klumpen im Fette des Viehs
Erlaa, Lems. n. U., PS.;

4) peles od. peļu zirnis, vicia cracca Mag. IV, 2, 59; peļu zâle, Gurkenkraut (borago officinalis L.)
Peņg.;

5) peļu dīrâtājs, ein Schimpfwort
Infl. n. U. Als "die Graue" nebst pe̦lê̦ks, pelêt, palss zu li. pìlkas "grau", apr. pele "Weihe" peles (Plur.) "Armmuskel", pelemaygis "Rötelweihe", aksl. peless, gr. πολιός od. πελιτνός "grau", πέλεια "wilde Taube", ai. palitá-ḥ "altersgrau", av. paouruša- "grau", arm. alik "welsser Bart", la. palumbēs "Holztaube" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I1, 53 f., Boisacq Dict. 762, Lidén Stud. 90, Trautmann Wrtb. 212.

Avots: ME III, 195, 196

pe̦lê̦ks (li. pelė´kas), peliks">peliks Dond., Schlehk, grau, aschfarbig, mausfarbig: pe̦lē̦ks kâ kaķis. redzēt pašu nāvi pe̦lē̦kā zirgā LP. V, 7. pe̦lē̦ks akmens LP. VII, 231. pe̦lē̦ka diena BW. 29740. pe̦lē̦kais, der Wolf: luopi pa gabalam sauož, kad pe̦lē̦kais tuvuojas LP. VII, 873. Subst. pe̦lē̦kums, die graue Farbe U.: dzīves pe̦lē̦kums MWM. VII, 575. ikdienišķības pe̦lē̦kums A. XX, 944. Ableitung von pele.

Avots: ME III, 196

peļuôt (li. peliáuti), Mäuse fangen Etn. IV, 164, Duomas II, 65.

Avots: ME III, 199

pempele "?": velcies, pempele (Var.: pesele), pār nama slieksni! BW. 18831 var. es būt[u] tādu pempelīti (Var.: vēdzelīti, neveiklīti, svilpastīti, snaudulīti u. a.) uz krijiņa atvilkusi BW. 21225, 8 var. Wohl das Femininum zu pempelis, vgl. auch pempis.

Avots: ME III, 199

pe̦ntups, die Kartoffel U., Preekuln (in Kurl.), Gramsden. Vielleicht durch Metathese aus *pe̦mputs (vgl. le. pampaļi. pimpuļi und zum Suffix li. pumputis dass.; in Betracht kommt auch le. kar̃tupis dass.), wobei dies pe̦ntups als das vermeintliche Stammwort einem deminutivisch aussehenden *pe̦ntupelis (vgl. kar̃tupelis) entnommen sein kann.

Avots: ME III, 200

‡ pîčîi ² , -īju Lems., (wiederholt) quetschen, drücken: kaķis pīčī peli. puika, ticis pie baļļas, pīčī ar abiem nagiem mutē iekšā skābuos kāpuostus.

Avots: EH XIII, 240

pìešvĩkât PS., = piesvītrât: p. tāpeli.

Avots: ME III, 302

pipele, das männliche Glied. Der Pl. pipeles "Fiesel" L., "Fieselkraut; wohl phallus impudicus" Mag. IV, 2, 70. Nebst li. pìpelis "pēnis" (bei Būga Aist. Stud. 156) zu *peipulīte.

Avots: ME III, 221

pirska: vgl. dazu li. pirdskus bei Šlapelis Rus. liet. k. žod. I, 171 unter išdvērarūris.

Avots: EH XIII, 238

I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,

1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;

2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;

3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;

4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,

1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;

2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;

3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,

1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;

2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,

1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;

2) der Riss;

3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,

1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;

2) ein Raufbold
U.;

3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;

4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.

Avots: ME III, 340, 341

puõčas Autz, puôčas ² MSil., die Ruine; "zerfallene Hütten" Tals.; Stelle, wo früher ein Gesinde stand Autz n. U., Neu-Bergfried: es darīšu jūsu pilsātas par puočām III Mos. 26, 31. pretim Kuokneses pils puočām Konv. ² 453. izrakumi puočās izdarīti ebenda 1390. bezdelīga nuolaidās zemē, palika par peli, iespruka puočās Pas. III, 397. Dissimilatorisch aus *puoščas (< aruss. пуща, woher auch li. pūščià "Wüste")?

Avots: ME III, 454

prìekš,

1) Präposition, regiert den Gen., vor,

a) lokal: priekš tiesas (gew.: tiesas priekšā), vor dem Gericht
U. priekš tiesas iet, vor das Gericht gehen. priekš... duru BW. 3719. priekš dieviņa (vor Gott) apņēmuos nuoskumuši nedzīvuot BW. 96. peliet mani, neteiciet priekš (Var.: pret) tautām, bāleliņi! 8807 var. nepadari sev kauniņu priekš jauniem puisīšiem! 10642, 3;

b) temporal: priekš nedēļas, mē neša, gada, vor einer Woche, einem Monat, Jahr.
priekš svē̦tku (Wolm. u. a.) od. priekš svē̦tkiem, vor dem Fest, vor den Feiertagen. priekš Jāņu (Wolm.; Wenden, Segewold, Bauske u. a.) od. priekš Jāņiem, vor Johannis. priekš kāzu Alm. od. priekš kāzām, vor der Hochzeit. nuo rītiņa priekš gaismiņas (vor Sonnenaufgang) se̦dluoj[u] savu kumeliņu BW. 13266, 1. lai mana pādīte priekš gada (vor Ablauf eines Jahres) staigā 1391; 2; in nachlässiger Sprache (als Germanismus) auch in der Bed. des d. far (zu);

2) Adv., papriekšu, vor: priekš kulš[u] savu tē̦va suni, pēc kulš[u] savu arājiņu BW. 21828. Vgl. dazu Le. Gr. § 566.

Avots: ME III, 393

‡ pũgulis Siuxt, eine Art Deckenschmuck: p. ir kartupelis ar iedurtiem salmiņiem un spalvu kušķīšiem jeb papīrīšiem galuos vai tukšas uolu čaulas ar caurumiņuos sadurtiem papīrīšiem u. t. t.; pūguli kāra kâ gre̦znuma lietu pie griestiem.

Avots: EH II, 341

pusgaude̦ns, halbwegs gebrechlich od. krüppelig: p. cilvē̦ks Ahs.

Avots: ME III, 427

raũpains, schorfig, grindig, uneben: r. kartupelis Jürg., Bauske.

Avots: ME III, 488

rẽ̦paîns AP., uneben; vēja aprauts; schmutzig: ar ruoku, kuŗas rē̦painie pirksti vairs neatliecās Veselis Tīrumu ļaudis. vecīga meita, . . . darba saliekta, rē̦paina un apaļa ebenda; "iesprē̦gājis" Schwanb. (von der Haut): r. kālis Vank.; rē̦pains ("ar izsitumiem") suns; bemoost: r. akmens Hofzumberge; grindig, krustig: rẽ̦paini kartupeļi Jürg. rẽ̦paina (uneben) miza N.-Peb., Arrasch; "kārpains": r. kartupelis Stomersee.

Avots: ME III, 520, 521

‡ rìdêtiês ² Liepna, = rĩstîtiês: guovs, ierijusi kartupeli, rīdejās.

Avots: EH II, 375

rùobît C., Wolm., Neuenb., ruôbît ² Līn., -u od. -īju, ruôbuôt ² Salis, Wid., tr., kerben, eine Kerbe hauen U.; höhlen U., in Stücke hauen: paķēris šķipeli un sācis klintī ruobīt pakāpienus LP. IV, 202. sācis mūru ar zuobina asminu ruobīt V1, 1064. ruobīt sieru ar cirvjiem III, 100. kungs... sizdams bij ruobus ruobījis II Sam. 6, 8. malku gabaluos ruobīt, Holz in die Quere klein spalten Für. I. nevar cirvi nuoturẽt, kuo malku ruobīt Līguotnis; niederhauen, fällen (einen Baum) Ledmannshof. vgl, rùobs I.

Avots: ME III, 575

rûsinât ² ,

1): nerūsini, nepelini (vaiņagu)! Suitu k., № 480;

2): cilājās pē̦rkuoņa lieti, un pa naktīm rūsināja Jauns. J. un v. 138.

Avots: EH II, 389

saglūnêt,

1): kaķe saglūnēja gan peli Dunika. glūn vēl ar˙vien un nevar s. mani Dünsb. Od. 207.

Avots: EH XVI, 409

sâkt: prs. sâcu - auch Auleja, Marienhausen, Zvirgzdine, prs. sâkstu. Auleja, prt. sâcu Marienhausen, Oknist, Višķi, Zvirgzdine,

1): apgudruodami, kuo pirmā sāktā darīt Ciema spīg. 194. sāka grimt, sākuot ļuoti ātri, bet tad lē̦nāk Jauns. Raksti V, 149. Refl. -tiês, ‡

2) = stâtiês I Pilda: meitiņa sācas pi darba Pas. V, 330; ‡

3) = sektiês (?): sāc, māsiņa, tu dziesmiņu, tev sācēs, tev veicēs; es būtum iesākuse, aiz valuodu nevarēju Tdz. 36024. Subst. sâcẽjs: dziesmu sācējiņa BW. piel. ² 2922. Vgl. noch li. šoksime dirbtų Šlapelis (unter iššvē̦sti) und Fraenkel IF. IL 203 f.

Avots: EH XVI, 470

I sala (li. salá "Insel"),

1) eine Insel, ein Holm;

2) eine Höhe im Morast
U.: ne tev bija ielīguot tādā purva saliņā! BW. 24212, 1;

3) "meža zeme, nuo mājām tālu atstāvuošs zemes gabals" Freiziņ;

4) saliņa "ein Fichtenoder Kiefernwäldchen"
Mar.; apšu sala, eine Espenwaldung Lubn.; bē̦rzu sala, ein abgesondertes Birkenwäldchen im grossen Walde U. Rozwadowski bezieht es Mater. i prace II, 348 f. (s. auch Walde Wrtb. ² 388 unter insula) auf eine Verbalwurzel mit der Bed. "schütten, werfen" und verweist auf li. ãtsala (so Jušk.; nach Šlapelis atsalá) "Sandbank". Aber für eine Wurzel sel- mit der Bed. "schütten, werfen" fehlt es an sichern Belegen, und statt des einfachen sala wäre eine präfigierte Form zu erwarten. Li. ãtsala aber bedeutet auch (oder eigentlich?) "sinulus aquae stantis, incisus in fluminis ripam" (so nach Būga KSn. I, 279) und gehört nach Būga zu li. sálti "fliessen" und selė´ti "citissime accurrere", sowie apr. salus "Regenbach" (wozu wohl auch gr. ἄλλομαι und la. saliō "springe" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 505); zur Bed. des li. atsala vgl. le. attaka 4 und 5. Auf dasselbe li. sálti "fliessen" bezieht nun Būga l. c. auch li. salà "lnsel", aber das nicht präfigiette salá kann in diesem Fall unmöglich von Anfang an diese Bed. gehabt haben. Man erwartet dafür vielmehr ein *ap(i)sala, indem salá (wie slav. ostrovъ, s. Meillet Rev. d. ét. slaves VII, 8) ursprünglich wohl eine Flussinsel war und etwas "Umflossenes" war. Sollte salá für ein *ap(i)sala eingetreten sein (vgl. etwa le. viņā saulē, in jener Welt, für viņā pasaulē), als das zugrunde liegende Verbum nicht mehr allgemein bekannt war und die Bed. des ap- daher hier missverstanden werden konnte? - Vgt. auch Thomsen Beröringer 214.

Avots: ME II, 664

samužinât Kārsava, = samuocît: kaķis peli samužinājis.

Avots: ME II, 691

‡ sapelt, = sapelêt: (Jānītis) sapelis, sarūsis Tdz. 59612, 1. lai sapuva uoša laiva, ... lai sapela (od. III p. prs. zu sapelēt mit einem Flickvokal?) tautu meita! BW. 6569.

Avots: EH XVI, 435

sarûst ² (unter sarūsêt): sarūsti, sapeli! Tdz. 59612. sapelis, sarūsis 59612, 1. luocekļi sarūst Rainis Tāl. nosk.7 80. sarūsis nazis Dunika.

Avots: EH XVI, 444

sašļuncinât, tr.,

1) (eine Flüssigkeit) durchschütteln, in Bewegung bringen:
putras vērpeli pa˙priekš sašļuñcina, lai biezumi nepaliek dibe̦nā Ahs. pasitis asti, sašļuncinās ūdeni LP. V, 97. pratis šuo ūdentiņu līdz dibe̦nam sašļuncināt, dugaiņu sajaukt A. XI, 55;

2) besudeln
Wid.

Avots: ME III, 758

satrupt, = satrupêt: satrupis kuoks Salis, Ermes, Wandsen; satrupis kartupelis Lis.

Avots: ME III, 766

‡ saušņājs Bērzgale, = sàusnējs 1: s. kartupelis.

Avots: EH XVI, 462

savs (li. sãvas, av. hava-, gr. ε'ός, alat. sovos),

1) reflexives Possesivpronomen für alle 3 Personen - mein, dein, sein, unser, euer, ihr: Sprw. katram sava kaite (vāts) sāp, cita kalps, pats savu maizi ē̦zdams. katram savs krusts jāne̦s. katrs savu preci slavē od. katrs teic savu. tagad abi nuo viena, vē̦lāk katrs nuo sava Etn. II, 63. aizgājuši savu ceļu (sind ihres Wegs gegangen)
LP. III, 90. ūdeni sme̦ldama pasmēlu pādi, pasmēlu pādīti savā vārdā (sagt die Taufmutter, die das Patenkind nach ihrem eignen Namen tauft) BW. 1153, 1. - verächtlich: liec nu man mieru ar savu asiņu laišanu! Kaudz. M. 61;

2) eigen:
Sprw. viens kartupelis, vai divi, - kad tik uz sava galdiņa! labāk mani tautas rāja, nekâ savi bāleliņi BW. 1010. (ļaudis) nevar manis pabaruot; sava ruoka, sava kāja, tā galviņu pabaruoja 9027. - dzīvuoja "uz saviem" jeb "uz savu ruoku" JK., für sich, (von andern) abgesondert, selbständig. - viņa ar tiem saviem nuomira, sie ist am verhaltenen Wochenfluss gestorben Mag. IV, 2, 141, U.;

3) ein besonderer:
līdz šim pe̦lnrušķe apkuopa sliņķi, bet... šuovakar sava lieta (heute ist es anders, ist was Besonderes) LP. V, 296. - tas ir uz savu! Zaravič, Trik., Aahof, Grundsahl, uz savuo Modohn, Adleenen, Tirs., Sinolen, das ist ein ahnungsvolles Zeichen, das hat etwas Besonderes zu bedeuten. viņš veda divas guovis, savu pie katras ilkses piesietu Kaudz. M. 30;

4) ein gewisser; ungefāhr:
savu laiku ievas zied, savu laiku ābelītes; savu laiku es valkāju... vainadziņu BW. 5947. savā ziņā (in gewisser Hinsicht) līdzināties mātei SDP. VIII, 41. gan jau savu tiesu (eine gewisse Menge) rakstīts par tuo. tas tev savā reizē (irgendwann einmal) nuoderēs LP. II, 53. kamē̦r visus apmierina, paiet ar savs laiks (eine gewisse Zeit, eine gute Weile ) JK. III, 23. tu vēl druoši dzīvuosi savus gadus trīs 79. zē̦ns ap saviem 18 gadiem (ungefähr 18 Jahre alt) A. v. J. 1896, S. 387. būs mazākais savi simts gadi LP. V, 76. gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu 130. iztempis visu putru, apmē̦ram savi nēši divi. 339. liela, naudas čupa, savs sieks drouši VI, 49. vēja dzirnavas ir arī atkāpušās savu versti Aps. III, 6. vgl. dazu Walde Vrgl. Wrtb. II, 454 ff. und Le. Gr. §§ 357 - 8.

Avots: ME III, 792

sažanglêt, zernagen, zerbeissen: kaķis sažanglējis peli Dond. n. RKr. XVII, 51.

Avots: ME III, 799

saziedinât, ‡

2) = sapelinât Wolmarshof: s. (mit iê) maizi.

Avots: EH XVI, 468

skapis, verächtl. Demin. skapelis Pas. III, 319 (aus Kruhten), der Schrank. Nebst li. skãpas und estn. kapp aus mnd. schap dass.

Avots: ME III, 872

šķèmpele ² Saikava, = šķembele, ein Splitter Druw., Golg., Lis.: plānu akmeņa šķempeli ar asām škautnēm Plūd. LR. III, 60. Aus šķembele . šķēpele?

Avots: ME IV, 27

šķēpelêt, -ẽju,

1) (Splitter, Späne, šķēpeles) (ab)hauen, (ab)spalten, zerspalten, zerhacken
Amboten, Durben, Fest., Lennew., (mit è ² ) Bers., Holmhof, Lubn., Prl., (mit ẽ) Kudum, Nötk., Rosenbeck, Salis, MSil., Stenden;

2) "ar šķēpeli ecēt" Wolmarshof;

3) "mit einer Schaufel graben"
Holmhof: šķ. grāvi.

Avots: ME IV, 33

šķẽrpele Bauske, šķẽrpele ² Dond., ^šķērpele W. - Livl. n. U., pelis">škẽrpelis Salis, = šķēpele: kur malku skalda, tur atle̦c šķērpeles Dond. n. RKr. XVII, 55. šķelt šķērpelēs Celm. kausa šķērpele LP. VII, 85. lai uzmeklējuot nuo krusta tādu šķērpeli 54. situ tautu galdu, līdz atlēca šķērpelīte BW. 26294 var. Nebst šķērpis, škērpēt, skārpīt und (wenn mit ide. p) šķirpta zu gr. σχορπίος "Skorpion", ahd. (wenn mit b aus ide. p) scirbi "Scherbe", scarbön "zerschneiden", ae. (wenn mit f aus ide. p) sceorfan "schürfen", scyrft "das Schneiden" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 456 f., Zupitza Germ. Gutt. 155, Reichelt KZ. XLVI, 337, Persson Beitr. 861, Walde Vrgl. Wttb. II, 581 f., Būga KSn. I, 290.

Avots: ME IV, 35

šķipele Bers., Kalz., Stelpenhof, Walk, Wolm., auch šķipelis U., = lāpsta, die Schaufel: lai šķipelis maksā L., lass es der Totengräber bezahlen! "liekšķerīte" Zaļmuiža n. Latv. Saule S. 168. Nebst estn. kühwel aus mnd. schuffel.

Avots: ME IV, 42

šķuõlêt Salisb., -ẽju, schneiden, schälen (?): tu kartupelim briesmīgi lielas mizas, maizei lielas garuozas šķuolē Salisb.; vgl. etwa ķuolêt 2.

Avots: ME IV, 57

skraũkšêt Zögenhof, Lemburg, Wolm., Ermes, C., PS., Arrasch, Ruj., (mit àu ²⁾ Schwanb., Golg., Adleenen, Lis., Druw., Selsau, Sessw., Lös., Lüdern, Geistershof, Meselau, Fehsen, Fest., Lettg., skraukšķêt Fest., Grünwald, Neu-Wohlfahrt, (mit aũ ) Bauske, -u, -ẽju, rasseln, knirschen: kaķis ē̦d peli, ka skraukš vien. suns grauž kaulu, ka skraukš vien Fest.,N.-Peb. "skraukšķ" arī sausi žagari lūstuot, kad tiem uzkāpj virsū Grünwald. ... arkla zuoba skraukšķēšanu, griežuoties gar akmeņiem Latv. - Vgl. skraustêt und kraukš(k)êt.

Avots: ME II, 888

skremsteļaîns, knorpelig: zivis ar skremsteļainuo skeletu Akmeņuogles 13.

Avots: ME III, 891

skrìpsti ^2, knorpeliges Fleisch Schwanb.; nebst skripsts I zu skripstêt?

Avots: ME III, 896

šķupele: auch Grob., Kal., Rutzau; pajēmis nuo ķēniņa šķupeli (laivas smeļamuo kausu) Pas. X, 79 (aus NB.).

Avots: EH II, 641

‡ slags (mit hochle. a < e̦?) "gle̦ts, ūdeņains" Festen: s. kartupelis; "smags" Bers.: slagi lini.

Avots: EH II, 519

šņirkât,

2): auch (mit ir̃) Salis; "mit einem stumpfen Gerät schneiden"
(mit "ir̃") Bixten u. a., (mit "ir̂ ² ") Nigr. u. a.; hörbar zerbeissen (wo?): kaķis šņirkā (mit "ir̂") peli.

Avots: EH II, 653

snirkstêt Warkl., sņirkstêt LKVv., snirkšêt, snirkt, knirschen U.: luopi ē̦d, ka snĩkš vien Ruj. kaķis ē̦d peli, ka sņiŗkst vien Nigr. sniegs snir̃kš Ruj., (mit ìr ² ) Schwanb. smiltis zem kājām snìrkst ² Bers. Zu an. snǫrgla (wenn mit g aus k! ) "röcheln", s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 698 f. und Persson IF. XXXV, 210.

Avots: ME III, 977

spuraîns,

1) faserig, struppig, sträubig, zackig
U., Spr.; mit Flossen versehen; stoppelig: spurainie zvirbuļi Zalktis. sē̦tas gali stāv spuraini, die obern Enden an den Zaunpfählen sind ungleich, einer kurz, der andere lang L. sieva nuogriêza kurvjam spurainuos gaius Stāsti Kraukļu kr. 97. ielāpi iznāca . . . spuraini A. v. J. 1904, S. 4. spuraiņuo zivju saimi Aps. Vl, 8. spuraina bārzda Lub., Stelp. (ähnlich: Lapsa-Kūm. 149). tumšas, spurainas sejas De̦glavs Rīga II, 1, 247. spurains lauks Vēr. I, 1132;

2) sich widersetzend, zänkisch:
sp. cilvē̦ks Stelp., Lub. arī lē̦nais briedis palika spurains A, v. J. 1897, S. 138.

Avots: ME III, 1030

stempele: "zum Vorigen" ME. III, 1061 zu ersetzen durch "wohl mit prothetischem s- zu tempelis I 1".

Avots: EH II, 576

stempele Katzd., = pelis">ķempelis; zum Vorigen.

Avots: ME IV, 1061

strazds (li. strãzdas "Drossel") Burtn., Ruj., Peddeln, Wolm., Muremois, Serbigal, Smilt., Salis, Seppkull, Lems., Widdrisch, Kürbis, Erkull, Segewold, Lindenhof, Schujen, Arrasch, Jürg., Fehsen, Römershof, Lennewarden, Setzen, Stelp., Kurmene, Zohden, Bauske, Schönberg, Sessau, Zerrauxt, Bergfried, Grünh., Dobl., Mitau, Amboten, Kl. - Salwen, Salgaln, Daudsewas, Siuxt, Lieven - Behrsen, Kurs., Schlockenbeck, Naud., Pampeln, Pankelhof, Rönnen, Neuhausen, Neugut, Rutzau, Funkenhof, Nigr., Hofzumberge, Schnickern, Schrunden, Bershof, Zirsten, Frauenb., Luttr., Matk., Kalleten, Nikrazen, Assiten, Uxri, Dond., Wandsen, U., die Drossel U.; mazais (od. purva Natur. XXXVII, 108) str., die Singdrossel (turdus musicus L.) U., RKr. VIII, 92; Natur. XXXVII, 108; me̦lnais str., der gemeine Star (sturnus vulgaris L.); die Amsel (turdus merula L.) U., Natur. XXXVII, 112; pe̦lē̦kais str., der Kramtsvogel (turdus pilaris L.) Natur. XXXVII, 110, U.; lielais pe̦lē̦kais str., die Misteldrossel (turdus viscivorus L.) Natur. XXXVII, 111; ziemas str., bombycilla [ ampelis ] garrula L. Konv. ² 3636: me̦lnais strazds svilpuo Etn. II, 51. pe̦lē̦kais strazds terkšina ebenda. dzīvs un jautrs kâ strazds Latv. Daneben ohne s- (vielleicht dissimlliert; vgl. le. strads) apr. tresde, an. ƥrǫstr "Drossel", mir. tru ⁱ d "Star" und mit d- slav. drozdъ "Drossel" vgl. Solmsen IF. XIII, 138, Boisacq Dict. 920, Walde Wrtb. ² 799, Suolahti Die deutschen Vogetn. 52 f., Trautmann Wrtb. 327.

Avots: ME IV, 1083

strũglaîns Dunika, geschichtet U.; streifig Dunika: str. kartupelis, auguons, debess Dunika.

Avots: ME IV, 1097

stupele,

1) = tupele, die Pantoffel U., Assern, Slate n. FBR. VII, 139, Gr. - Buschh., Wessen, Saikava, BW. 7273, 2 var.: tā vilka stupeles uz savām kājām Glück Judith 10, 4. nesatvēris... kāju, bet kuoka stupeli vien LP. VII, 1037;

2) Schimpfwort Kurs.

Avots: ME III, 1107, 1108

I sukît, -u oder -ĩju, - ĩju, wittern U., schnüffelnd suchen: suns sukī pē̦das U., Vīt., Kalz., Odensee. suns sukī ("uostīdams salasa") nuokritušas ēdiena drumslas Vīt. suns peli suka Oppek. n. U., der Hund gräbt nach einer Maus. Abgeleitet von suk?

Avots: ME III, 1117

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

šũpulis Autz (daneben der Loc. s. šũplī), Bauske (daneben der Gen. s. šũpļa), C., Salis, Salisb., Stend., Wolm., šùpulis ² Schwanb., šūpulis U., Mag. XIII, 2, 68, šùpelis ² Zaļmuiža n. Latv. Saule 1924, S. 168, šùpuolis ² Bers., Gr.-Buschh., Kl., Lös., Meiran, šūpuolis U., Pas. IV, 271 (aus Ruj.), šũpuols Ugalen n. FBR. VII, 18, šũplis Bershof, Kand., Karls., Salisb., Selg., Siuxt, Wandsen, šūplis U., šūp-n-, die Wiege: es vēl biju šūpelī Pas. IV, 321. krija šūts šūpulis Mag. XX, 2, 87. ja tautiņš mās[a]s pras[a], mās[a] maģ[a] šūpenē; ja tautiņam ze̦lta naud[a], ņem ar visu šūpeniņ[u]! BW. 14510, 2. šūpuļa gulta LP. I, 184. šūpļa ratuos iesēdinās Apsk. v. J. 1903, S. 660.

Avots: ME IV, 110

svempele (unter svempelis),

3): ein unartiges Mädchen
(mit èm ² ) Lubn., N.-Schwanb.; eine untersetzte, dicke und dabei bösartige weibliche Person (mit em̂ ² ) OB.

Avots: EH II, 614

I švem̃pele Sassm. n. RKr. XVII, 57, Katzd., = vērpele; ein Tönnchen bis 30 Stof : izdzēra švempeli alus.

Avots: ME IV, 115

I svempt, svempju, svempu,

1) unbeholfen gehen um
Libau;

2) unbeholfen und schwer schlagen:
svemp pa ģēveli, lai iet reveļu reveļiem grāvī! Fest. Refl. -tiês Stuhrhof, Bauske (mit em̂ ² ), sich schwer bewegen Wid., (mit em̂ ² ) Ahs., Wilzen, plump gehen (mit em̂ ² ) Selg., Schibbenhof (hier hauptsächlich von gemästeten Schweinen gesagt), "smagi pārkļūt" (mit em̂ ² ) MSil., mit Mühe einsteigen Wid.: (sievas) laidās... žuogiem... pāri sve̦m̂pdamās ² ... uz jūŗu Janš. Tie, kas uz ūdens 6. nuobaruots suķis svempjas kâ svempis Schibbenhof. svempies, svempeli, nuo ratiem laukā! BW. 18730, 3 var. (ähnlich: Ahs. n. RKr. XVII, 55; Janš. Bandavā I, 27). sadzē̦rusēs svempjas vien pagaldē Alksn. - Zund. (bē̦rns) svempjas lejā (= gāžas?) uz krē̦sla De̦glavs Rīga II, 2, 942. Erweiterung der Wurzelform s em- "sich bewegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. 11, 524)?

Avots: ME III, 1150

I tãpiņš Dond., Frauenb., Kurs., N.-Bartau, Nigr., Siuxt, Stenden, Wandsen, (mit à ²⁾ Kr., Halbbier V., Dünnbier U., Dr., Bielenstein Holzb. 2981, Anzen, Gold., Katzd., Selg., Sessw., Windau, Tafelbier (??) Mitau n. U.: tas jau nav ne˙kāds alus, tikai tāds tāpiņš Kurs. Jē̦kus jau nav kalpu kārtas, kas ar tāpiņu apradis Alm. Kaislību varā 40. nuobālējis kâ tāpiņa sadzēries Alksnis-Zundulis. dūša kâ tāpiņš ders. Etwa Ersatz für ein deminutivisch aussehendes *tāpelis (das auf d. Tafelbier beruhen könnte)? Dafür spricht auch tãps.

Avots: ME IV, 148

II tãpiņš Frauenb., Kurs., Stenden, Wandsen, ein Einfältiger, Unverständiger, ein Tölpel Anzen: tu nu gan esi tāpiņš! Kurs. tas jau ir tik tāds tāpiņš! uz tuo nevar daudz klausīties Anzen. dažs tãpiņš duomā, ka latviešu rakstniekam neklājas rādīt . . . pagātnes . . . romantiku Janš. Bandavā II, 264. Etwa durch ein *tāpelis aus nd. taper "ungeschickter, unbeholfener Alensch" (bei Frischbier II, 394) umgebildet?

Avots: ME IV, 148

I tā`rps, Demin. verächtl. tārpelis MWM. X, 522, ein Wurm, eine Raupe U.: tu dzīvuotu... kâ tārps pa speķi Alm. Meitene nuo sv. 97. kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962, 1. tārpa (ēdēja) vārdi Br. IV, XXXI. zuobu tārpi 117; tārps Sussei n. FBR. VI1, 145, Borchow, Warkh., cē̦rtamais tārps Lixna, garais tārps Etn. I, 51, Ronneb., Smilt., die Schlange; tārps ar trejām galvām Pas. IV, 19 (aus Ružina), ein Drachen; Jāņa tārpiņš, das Johanniswürmchen, Glühwürmchen; kuoku tārps; die Raupe U.; mēles tārpi, linguatulidae Konv. ² 2686; 3663; rudzu tārps, agrotis segetum Balt. Lauksaimnieks; salnas tārps, geometra brumata ebenda; saules tārps (tārpiņš Blieden, Mitau), eine glänzende Raupe U., = dievsunītis. Am ehesten wohl als der "Zerbohrende" nach Persson Beitr. 858 und Būga KSn. I, 292 (s. auch J. Schmidt Voc. II, 331 f.) nebst li. tárpas "Zwischenraum" (eigentl.: *Loch ) und ksl. trapъ "Grube" Zur Wurzel ter- "(zer)reiben, bohren" in lat. terere "(zer)reiben", aksl. trěti (prs. tьrǫ), r. терéть "reiben" u. a. (bei Trautmann Wrtb. 324 f.; dazu auch gr. τερηδών "Holzwurm"). Anders Krček Grupy 71 ff. und Štrekelj AfslPh. XXVIII, 503.

Avots: ME IV, 150

traips, Demin. verächtl. tràipelis ² Vīt., = traipeklis: asins traips MWM. IX, 666. taukaini traipi Konv. ² 869. uz grīdas palika nejauki traipi A. XX, 858. neguoda traipus Apsk. v. J. 1903, S. 160. nevar nuomazgāt ik˙katru traipu Blaum.

Avots: ME IV, 218

I trùops Nötk., PS., Serbigal, Wolm., (mit ùo ² ) Bers., Kl., Lös., Marzen, Prl., Saikava, (mit uô ² ) AP., Arrasch, Jūrg., Dunika, = strùops 1, der Bienenstock (beim Hause) U., Aps. III, 23, Bers., Erlaa, Fesf., Landskorona, Lasd., Laud., Meiran, N.-Peb.: kā nuo truopa bites līda BW. 8313. uz bišu truopiem LP. VII, 365. - (Demin.) strazdu truôpelis ² Dunika, das Starhäuschen.

Avots: ME IV, 253

trũkt,

1): kaistuošas ... acis, kuŗas draud aiz sāpēm ... t. nuo pieres Jauns. Raksti V, 199;

2): vai tev trūka sāls, maizīte? BW. 26867. pa˙visam četri vīri trūka Pas. VIII, 136. trūks kāda cūka 350 (vgl. li. jiems niekad netrūksta šieno Jablonskio Raštai IV, 10); ‡

4) "weniger (Milch) geben" (von Tieren;
mit ù ² ) Auleja: guovis maz piena duod; trūkst; ‡

5) intensiv beginnen
Auleja: trūka ² smieties; emporströmen (z. B. von heftigem Nasenbluten gesagt) ebenda: (asinis) trūkst pa nāsi. Refl. -tiês: auch (mit ù ² ) Kaltenbr,; "baidīties" (mit ù ² ) Saikava; vējš trùkās ² (= sācēlās) Auleja, Malta. cūka trùkās ² ("piepeši sāka") skriet Sonnaxt. trūcēs ve̦lns kājās Pas. XI, 55, Subst. trũkams, 1 b): ar trūkumu vaidēt Kalz. n. BielU., am Bruch leiden;

3): ārstēt trūkumus (se̦kas nuo pārbīšanās) Seyershof. pelines ... dzeŗ del trùkuma ² Ceļi VIII, 234; ‡

4) Urinverhaltung
(mit ù ² ) Auleja. ‡ Subst. trũcējs Seyershof, der (das) Fehlende: nevaru uzminēt, kas tas t. dārzā (die Rede ist von gestohlenem Gemüse). Zu diesem Verbum stellt Lane Language XIII, 27 f. auch kymr. trwch "broken, maimed".

Avots: EH II, 700

trusans: auch Heidenfeld; t. ("vārīgs") cilvē̦ks Warkl.; t. ("tikai drusku apvārīts, tikai drusku mīksts) kartupelis Bērzgale.

Avots: EH II, 699

tupenis,

1) die Kartoffel
RKr. II, 78, Bers., Bewershof, Kalzenau, Laud., Lös., Lub., Saussen, Smilt., Sunzel, Tals.; die Knolle: Sprw. tupenis nav ābuols RKr. VI, 915. tupeņi jāstāda pūļa vējam pūšuot Etn. II, 74. gani cepa tupeņus LP. VI, 626. ai, sūrais tupenīti (Var.: rācenīti), kā es tevi apēdīšu? BW. 21653: sakņu un tupeņu augi, kā kartupeļi . . . Konv. ² 305;

2) auf ein kleines Kind bezogen:
žē̦luodama mazuo tupenīti A. Brigader Daugava I, 826. Zur Bed. 1 vgl. Niedermann WuS. VIII, 45 f. und 55 ; tupenis 1 wohl aus tupelis . rācenis.

Avots: ME IV, 266

tupuļaîns "mit kleinen Kartoffeln bewachsen": tupuļains kartupelis Schwanb.

Avots: ME IV, 268

‡ tūteniski "?": griêzt kartupeli t. ("gareniski"; mit ũ) Siuxt. iet t. ("saliecies"; mit ũ) Burtn. (lakats pār aubi) sarauts t. pāri acīm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 139.

Avots: EH II, 709

‡ ūdukšņains A.-Schwanb., Feuchtigkeit enthaltend, wässerig: ūdukšņaina maize ū. (kas vārīts nav sauss) kartupelis.

Avots: EH II, 741

unda Peterskapelle n. Bielenstein Holzb. 456, Plur. uñdas Salis, Sussikas, undes Peterskapelie n. U., uñdi (?) Salis, lange Leinen mit 100 od. mehr daran befestigten Angelhaken (Vorrichtung zum Fischen) Bielenstein Holzb. 656: migliņus izlietuo kâ ē̦mu pie undu āķiem Salis. Wohl aus liv. ūnda resp. estn. und "Angel"; vgl. dazu Thomsen Beröringer 821.

Avots: ME IV, 299

upis (li. upys Daukša Post. 198, ₉ ) Jozefovo, auch ein Demin. upelis (li. upelis bei Miežinis), ein Bach, Bächlein Druw. (hier meist in Komposita: Egļupis, Alkšņupis u. a.); eine sumpfige Niederung im Wald, durch die Wasser rieselt, ohne sich zu einem Bach zu vereinigen: starp abiem upjiem A. 1899, S. 119, upīši urdzēja visu cauru vasaru 108. upītis (li. upytis bei Miežinis) burbuļuo Kra. Vīt. 79. tik upeļa malā grīslis U. b. 61, 50; upelis, ein im Sommer versiegendes Bächlein Dunika; in Dunika auch Bachnamen wie Rũdupis, Laũkupis, Sil˜kupis, Me̦dupis u. a. und die Wiesennamen Brizgu upji und Ratinieku upji.

Avots: ME IV, 300, 301

uzdrepelêt Meiran, durch unbedachte, jähe Bewegungen aufstürzen (tr.), aufgiessen: māte, ne̦sdama putras bļuodu, saka uz zē̦na, kas ir kāds drepelis:"kuo nu tik daudz drepelē! uzdrepelēsi vēl man putras bļuodu virsū".

Avots: ME IV, 325, 326

uzgrust,

2): (kartupelis) drusku ciešāki uzgruzdis Pas. XIII, 190. iesalu (kaltējuot) uzbeŗ uz krāsns malas, lai uzgrūst Ramkau.

Avots: EH II, 723

uzkacît, = uzkasît: suns uzkacījis peli Wainsel.

Avots: ME IV, 338

uzkast,

1) auf etw. scharren, kratzen
(perfektiv): dēšanai beidzuoties vistas uzkaš uz uolām labu kārtu lapu Pūrs I, 34;

2) kratzend, scharrend zum Vorschein bringen:
uzkast peli AP.;

3) aufharken:
uzkast sìenu PS., Smilt.

Avots: ME IV, 340

uzuostît, riechend, witternd auffinden: uzuostīt peli.

Avots: ME IV, 396

I vâcele Bers., Drosth., Kl., Kr., Prl., Sessw., Sunzel, vâcele ² Dond., Iw., Karls., Tr., vācele Bolwen (unbek. in Dunika, Kaugershof, Ruj., Salis, Widdrisch),

1) ein Gefäss aus Baumrinde, Kober
U.; ein Paudel aus Birkenrinde Nigr.; ein geflochtenes Gefäss Plm.; ein geflochtener Korb Stelpenhof, (mit â ) PS., Smilt., (mit â ² ) Stenden; ein geflochtenes Gefäss mit einem "luoks" Frauenb. (mit â ² ); ein viereckiges aus Pergeln geflochtenes Körbchen Rudbahren; ein Körbchen zum Kartoffeltragen (mit â ² ) Talsen; ein Körbchen zum Tragen von Mehl N.-Schwanb. (mit â ), Stürzenhof, zum Tragen von Getreide Zaļm.; eine Art hölzerner Eimer mit Deckel, worin flüssige Speisen aufs Feldgetragen werden (mit â ² ) Gramsden; "ein deckelförmiges Gefäss" (mit â) Nötk.; "ein hölzernes Kistchen" (mit â ² ) MSil.: vācele se̦nuos laikuos derējusi arī ē̦damu lietu glabāšanai PS. kriju vācele, ein Gefäss aus Borke Bielenstein Holzb. 354, 356. ganu vācele, ein Frühstücksbehältnis für den Hirtenknaben 343. linu sē̦klu vācele, ein Behältnis für Leinsaat 343. miču vācelīte, eine Haubenschachtel 354. miltu vācele, ein aus Kiefernwurzeln geflochtenes Behältnis für Mehl Stürzenhof. viegla vācele, ein leichter Korb Bielenstein Holzb. 353. me̦ldiem šūta vācelîte BW. 16793. edz, kur nāca al[u]s vācele! 19639, 3. krējuma vācelīti 31038 var. gul... kâ bunduls vācelē 29258 var. četras uolas vācelā 30068. ieliec, meit, lakatus vācelē! Plm.;

2) ein Getreidemass ( ¹ / ₃ Lof) Zvirgzdine (mit â );

3) eine Art Hut
Kundziņš Smiltene 35;

4) fig., salašņu (Sessw.) od. te̦nku (Memelshof) vācele, eine Klatschbase; ein Schimpfname (für ein Frauenzimmer)
Frauenb. (mit â ² );

5) "ein kleiner Deckel"
(?) Nötk. (mit â ). Dazu li. dial. acc. s. vokelâiti (-i aus -į oder -ę) "ein geflochtenes Körbchen" bei Arumaa Lit. mundartl. Texte 10. Nach Zubatý BB. XVIII, 244 zu vâks, wozu und gleichzeitig zu vākt es auch Bielenstein Holzb. 343 stellt. Wenn vâks 3 aus dem deminutivisch aussehenden vācelis I abstrahiert ist, gehört vācele formell wohl zunächst zu vākt; zur Bildung vgl. le. tēsele, šūpelis u. a. Le. Gr. § 172a.

Avots: ME IV, 490, 491

I vaisls,

1) = vàislîgs Spr.: kartupeli, tavu vaislu dabu! pa pieci, pa seši zem viena laksta BW. 28575;

2) Begattung
(apvaisluošanâs) Nötk. (mit ài): vaisla laikā; nuopirkt cūku vaislam N.-Peb.

Avots: ME IV, 444

van̂tinât ² ,

1): ēdina un vantina kâ lelli pa savām netīrām ruokām Janš. Līgava II, 254. tuo nu spaida un vantina kâ kaķis peli 133.

Avots: EH II, 756

vãrdzinā`t (li. várginti "quälen") AP., Arrasch, C., Frauenb., Jürg., Pankelhof, Ramelshof, Salis, Siuxt, Widdrisch, Wolm., (mit ā`r ² ) Kl., (mit âr ² ) Dond., Selg., Siuxt, Wandsen, quälen, abmergeln, herunterbringen, Herzeleid antun U.: ne es ietu sav[u] mūžiņu pie nelieša vārdzināt BW. 10125. ai, kundziņ, tu mūs grūti vārdzināji 608. kunga rijas vārdze̦n[a] man[u] bāleliņ[u] 31542, 1. bē̦rni... dziesmu vārdzināt vārdzināja: ielikuši vīzītē pa istabu vizināja 1016. kaķis vārdzina peli Dond. Janci, kamdēļ kaķi vārdzini? ebenda. ka dievs viņu nevārdzinātu (siechen lassen) ilgi, bet sauktu pruojām! Frauenb. Refl. -tiês, sich quälen, sich abmergeln: šuo grūtu dar buošanu ir dievs... cilvē̦ku bē̦rniem uzlicis, ka... būs vārdzināties Glück Pred. Sal. 1, 13.

Avots: ME IV, 502, 503

vempele,

1) der Wimpel
L., U. ("scheint in Livl. nicht bekannt");

2) (oder *vempelis ?) das männliche Glied
Anekd. IV, 255.

Avots: ME IV, 536

I vẽrpele Līn.,

1) vẽrpele Bl., C., auch vērpelis, Demin. vērpeliņa, eine Vierteltonne
L., U.; eine 25 Liter fassende Tonne (mit ẽr ) Dunika; eine Tonne von geringer Grösse Bielenstein Holzb. 328, Lasd., Rutzau, (mit ẽr ) Dond., Līn., Nigr., Stenden, (mit ḕr ² ) Kalnemois, Lis., Stomersee, Sessw., (vẽrpelis) Bixten, (ver̃pele) MSil.; ein Fass (mit ẽr ) Frauenb.; ein tonnenähnliches hölzernes Gefäss, darin man Grütze aufs Feld mitnimmt (mit ẽr ) Iw.; ein hölzernes Geschirr (namentl. für Butter), das ein Viertel genannt wird U.; ein Butterspann Bielenstein Holzb. 328; "kubuliņš" (mit ḕr ² ) Saikava; ein nicht grosser, länglicher Zuber (vērpels) Spr.; ein rundes Holzgefäss (mit ẽr ) Wolmarshof, Jürg. (grösser als ein Eimer), (auch vērpelis) Vīt. (grösser als ein staņģis, kleiner als ein tuoveris, ohne Deckel), (vẽrpele) ein aus einem Baumklotz ausgehöhltes Gefäss mit eingefügtem Boden: es ielaistu saldu alu vienu mazu vērpelīti. VL. aus Rönnen Latv. Saule 1927, S. 621. brūvē ... alu divas mazas vērpeliņas BW. 9423, 1. vērpelei (Var.: vērpelim, mucai) spundu spert 19527. putriņas vērpelīte 2167. verpelī palicis maz ūdens Saikava. pušpūra prievitu, vērpele gradze̦nu BW. 3000. dziesmu vērpelīte 916, 1;

2) ein Bündel, das man auf der Schulter trägt Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617;

3) verächtl. Bezeichnung für ein Mädchen:
visas ciemu vērpelītes aiziet . . . tautiņās BW. 18277. nesauc meitu vērpelīti! 10568; ein 3-6 Jahre altes, ziemlich dickes Mädchen Nigr. (mit ẽr); (puņķu Stenden, U.) vērpele, der Rotzlöffel, die Rotznase V.; salašņu vērpele Sessw., eine Klatschbase. Nebst li. vérpelė (bei Būga KSn. I, 10, Lit. Mitt. II, 243 und III, 112, Jušk. 656 unter iš-ũžti, Jušk. SvR. 74 u. a.) wenigstens in den Bedd. 1 und 3 aus dem Germanischen (vgl. schwed. värpill "kleines Tönnchen").

Avots: ME IV, 563, 564

vibra Lubn., Meiran "pelis">drepelis".

Avots: ME IV, 575

I zmiegt, -dzu,

1) = miêgt, stark drücken, würgen Linden (in Kurl.), (mit iê ) AP., Bers., Golg., Lennew., Saikava, Trik.: peli, vardi Lennew. zmiedz viņu nuost! Bers.;

2) stibitzen
(mit iê ) Trik.;

3) laufen
(mit iê ² ) Wandsen.

Avots: ME IV, 747

žņerkstêt (auch mit -gst- geschrieben), -u, -ẽju,

1) knirschen
(mit er̂ ) AP., C., Schwanb., Setzen, (mit er̃ ) Schibbenhof: smiltis žņerkst zuobuos Schibbenhof. žņerkst stikla vai dzelzs gabali, vienu gar uotru trinuot Setzen. zņe̦rkstuot... tās (važas) muodina mani Druva II, 754. kaķis peli ē̦d, ka žņe̦rkst vien Frauenb. ja ruokā džerkste, tad tuo luokuot luocītava žņe̦rkst C.;

2) weinerlich, unruhig sein, murren
Bauske, Vīt., (mit er̃ ) Grünw.: bē̦rns šūpulī žņe̦rkst Bauske. sivē̦ni žņe̦rkst pēc ēšanas Vīt. Vgl. šņerkstêt.

Avots: ME IV, 825

žņe̦rkstuoņa,

1) das Knirschen, ein knirschendes Geräusch
Vīt., (mit e̦r̂ ) AP., Golg., KatrE., Saikava, Schujen, (mit e̦r̃ ) Kegeln: pagrabā dzirdama žņe̦rkstuoņa: kaķis tiesā peli Saikava;

2) comm., = žņe̦rksts 1.

Avots: ME IV, 825

žņir̂kstêt Adl., Burtn., C., (von einem kurzen Geräusch!), Erlaa, Golg., Heidenfeld, Jürg., Kalz., KatrE., Kegeln, Kl., Lenzenhof, Lubn., Mar., Marzenhof, Meselau, N. - Peb., Prl., Saikava, Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) C. (von einem andauernden Geräusch!), Fockenhof, Kegeln, Lems., Salis, (mit ir̂ ² ) AP., Arrasch, Grünw., = šņir̂kstêt, knirschen Bērzgale, Grawendahl, Kokn., Makašē̦ni, Ružina, Warkl., Vīt.: ja maizē smiltis, tad ē̦duot zuobi (zuobuos) žņirkst Panemune u. a. aiz dusmām grìež zuobus, ka žņirkst vien. kaķis ē̦d peli, ka žņirkst vien. kad ar ragavām brauc pa granti, vai nazi uz akmens vai ķieģeļa trin, tad žņirkst. plāns le̦dus žņirkst pāri staigājuot Saikava. slieces žņirkst sniegā A. Upītis J. l. 22. žņirkstuot spiežas dzelzs caur miesu Druva II, 392. grāba grantē̦tuos celiņus, ka žņirkstēja vien Jaun. mežk. 79.

Avots: ME IV, 826

žņur̃gât Ahs., -ãju, quälen: kaķis žņurgā peli. Refl. -tiês,

1) mit Mühe, kauend essen
(mit ùr ² ) Golg.;

2) ungeschickt, langsam eine Arbeit verrichten
(mit ùr ) AP., (mit ùr ² ) Kalz.

Avots: ME IV, 826

žņurît,

1) mit einem stumpfen Messer schneiden
Adsel, Aiviekste, Arrasch, Bauske (hier: Fleisch schneiden), Burtn., Erlaa, Grawendahl Heidenfeld, Kalz., KatrE., Lenzenhof, Lubn., Meiran, Prl., Salis (eine Schnuŗ Stoff schneiden) Schibbenhof, Stockm.;

2) töten, schlachten
Grawendahl;

3) (fr)essen:
kaķis žņurī peli Kalz., Lubn., N. - Peb.;

4) (Wäsche) ausringen
Drosth. Vgl. ņurît und žulît.

Avots: ME IV, 826

zùoss (li. žą̄sìs, ahd. gans) Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Golg., Gr. - Buschh., Heidenfeld, KatrE., Kl., Lubn., Oknist, Prl., Saikava, Sessw., Warkh., (mit uô ² ) Arrasch, Bauske, Jürg., Wandsen, zuoss Memelshof, zùose ² Erlaa, (mit uô ² ) Dond., Iw., Līn., Schnehpeln, Stenden, Demin. zùostiņa, die Gans (unbek. in Dunika u. Rutzau): zuosis gāgā, klē̦gā, klaigā Grünh. n. Etn. II, 51. tik mīksts kâ zuosu dūnas (sūdi 211) Br. 195. Sprw.: nuo zuosu tēviņa nevar auzas pirkt RKr. VI, 883. zuosu (Var.: zuošu) draudze BW. 17605. man iedeva zuostiņu 2144. - baltgalve zuoss, die Blessgans (anser albifrons Penn.) Natur. XXXVII, 219; dieva zuoss U., RKr VIII, 98, = meža z.; dūnu zuoss, die Eidergans (anas mollissima) Konv. ² 714; guzes (kuzes RKr. VIII, 99) z., der Pelikan (pelicanus onocrotalus L.) Fr. Siliņš Balt. putni; mazā guzes z., kleiner Pelikan (pelicanus minor) ebenda; karuošu z., Löffelgans, weisser Löffler (platalea leucorodia L.) RKr. VIII, 98; kruoņa z., die Laus (scherzweise) Celm., Plur. kruoņa zuosis, Ungeziefer (scherzweise) Bauske n. U.: aplaidies ar kruoņa zuosīm Etn. IV, 79; lauku z., die Ackergans (anser arvensis Naum.) Natur. XXXVII, 222; me̦lngalve z., die Ringelgans (anser brenta Pall.) Natur. XXXVII, 223; meža z. U., RKr. VIII, 98; Natur. XXXVII, 221, graue Gans (anser cinereus); sējas z., die Saatgans (anser segetum Gm.) Natur. XXXVII, 220. Zu apr. sansy, ai. ham`sī, gr. χήν (dor. χᾱν) "Gans", air. gèiss "Schwan" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 536, Boisacq Dict. 1058, Trautmann Wrtb. 365 f., Walde Lat. et Wrtb. ³ unter ānser.

Avots: ME IV, 760

žulnît, -u (z. B. in Druw., Kurs.) od. -ĩju, -ĩju,

1) = žulît 1, mit einem stumpfen Messer schneiden Kaugershof, Vīt., (mit ùl ) Drosth., (mit ùl ² ) Golg., (mit ulˆ ² ) Ahs., Frauenb., Kurs., N. - Bartau: meitene žulnī maizi ar neašu nazi Ahs. n. RKr. XVII, 67. kuo nu žulni maizi! duod, es nuogriêzīšu! Kurs. žulnī nu ātrāk! Vīt.;

2) = žulît 2, kauen Kosenhof, N. - Peb., (mit ùl ) AP., C., Trik., (mit ulˆ ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Schwanb., (mit ùl ² ) Adl., Golg., (mit ulˆ ² ) Bauske; "zelēt" Lis. (mit ùl ² ); "sasiekalāt" Golg.; gleichsam ohne Zähne essen, im Munde hin und her wälzen Mar. (mit ulˆ ), Marzenhof, Luttr., Schrunden, Schujen, Smilten, Sinolen: kaķis, nuozadzis gaļas gabalu, tikai sācis žulnīt Golg.;

3) (etwas Feuchtes, Weiches
Druw.) lange, ungeschickt drücken, kneten, knutschen Aahof, Adl., Golg., Kokn., Kortenhof, Schwanb., (mit ulˆ ) Stom., (mit ul˜ ) Nötk.; knillen (mit ulˆ ² ) Bauske: kuo tu tuo kaķi žulni? Aahof u. a. kaķis peli ilgi žūlnīja un nevarēja nuoēst Nötk. žulnīt burtnīcu Bauske;

4) "lange, unnütz waschen"
Kalz., Lubn.; liederlich waschen Adl., Kokn., Ramkau, Schwanb., Tirsen;

5) "laistīt" (mit ulˆ ) Gr. - Buschh. Refl. -tiês, längere Zeit mit einem stumpfen Messer schneiden Vīt.; lange, erfolglos kauen, im Munde wälzen Nötk., (mit ùl ² ) Selsau; ohne rechten Appetit essen (mit ùl ² ) Lubn.; "sich träge, unwillig mit etwas Weichem und Feuchtem befassen" Druw.; (längere Zeit) drücken, knutschen (mit ùl ) Jürg.; etwas Unzweckmässiges treiben (mit ùl ² ) Golg.; ungeschickt, träge, ohne Erfolg etwas tun N. - Schwanb., (mit ulˆ ) C., (mit ulˆ ² ) Bauske; "bez vajadzības, ilgi mazgāties" Kalz., Lubn.: ja žulnīsies, ņemšu ēdienu nuost! Nötk. tu tikai žulnies vien ap tuo darbu N. - Schwanb. kuo tu žulnies pa ūdeni? Jürg. kuo tu žulnies ap veļu visu dienu? Bauske. kuo tu tur žulnies? tev jau nemirst (saka, kam cūku kaujuot) N. - Peb.

Avots: ME IV, 831