Paplašinātā meklēšana

‡ àizraũks, eine dünne Schnur zum Flicken der pastalas Ahsw., Bahten, Gramsden, Wain.; vgl. ŗaũks.

Avots: EH I, 45

‡ àizskraũkstêtiês, (Hartes beissend) für eine kurze Zeit zu knirschen anfangen Warkl. u. a.: riekstus kuožuot zuobi mē̦dz a.

Avots: EH I, 48

atsrauks [wohl zu ŗaukt], eine Schnur, mit der man die Pasteln flickt Etn. III, 129 aus Rutzau.

Avots: ME I, 197

ažŗauks Rutzau "auklä.

Avots: EH I, 191

‡ âžraũks ² Gramsden "pastalu lāpāmā aukla tievu galü. Vgl. ‡ ažŗauks; -žr- aus -zŗ- ?

Avots: EH I, 196

braũks, braũkš li. (braukšt), Interj. zur Bezeichnung des beim Brechen oder Fallen oder beim Schliessne der Tür, des Fensters usw. estehenden dumpfen Schalles: krita pa baļķiem briuks un brauks Dünsb. braukš! duvis aizdarās Līg.

Avots: ME I, 325

‡ daraukslis Katzd., = dar̂vakslis 2.

Avots: EH I, 307

dâraukslis ² Gold. n. Etn. I, 105, Katzd., Pergelholz; [für dāruokslis aus dârvuokslis, vgl. darvākslis dass. und dârbuokslis ^2; dāraukolis Etn. III, 1622 (aus Edwahlen) dürfte fehlerhaft statt dāraukslis sein].

Avots: ME I, 447

‡ dze̦raûkslis ² Iw., = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 356

dze̦rauksnis KonV, ² 799. [dze̦rauksts Nitau], = dze̦ruoklis, dze̦ruoksnis,

Avots: ME I, 546

‡ dze̦raũkste AP., = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 356

‡ dzē̦raukstis (nom. plur.) "vieta, kur ir dzeruokļi" Warkl.

Avots: EH I, 356

izkraũkstêt, izkraũkš(ķ)êt, zur Genüge knacken, krachen: tad stipri krata, lai kauli izkraukšķē̦tu, damit das nachen aller Knochen erfolge Etn. II, 148.

Avots: ME I, 754

izkraukstinât, izkraũkš(ķ)inât, knakken machen bis zum Aufhören des Knachens: pirkstus.

Avots: ME I, 754

kraũks! kraũkš! Interj., den Schall beim Zerbrechen, Zerbeissen von etwas Hartem, bei dem gegenseitigen Zusammentreffen zweier harter Gegenstände nachahmend: tas krita tur kriuks un krauks pa baļķiem un rindām Dünsb. kraukš! šķerša kuoks pušu LP. VII, 88.

Avots: ME II, 263

‡ kraũkstêt, -u, -ēju Ahs., = kraũkšķêt: bē̦rni kuož riekstus (zirņus), ka kraukst.

Avots: EH I, 643

‡ kŗaukstêt, = kraũkškêt: e̦suot stingri pasalis: ejuot pa sē̦tu, kŗaukstuot vien Janš. Mežv. ļ. II, 84.

Avots: EH I, 665

‡ *kraukstît, zu erschliessen aus sakraukstît,

Avots: EH I, 643

‡ nuokŗaukstêtiês Frauenb. "= nuokņukstēt".

Avots: EH II, 57

[nùoskraukstinât Alswig "schnell etwas Krachendes aufessen"]

Avots: ME II, 848

nùospraũkstêt, nùospraũkšķêt, nùospraũkšêt, intr., einen prasselnden, knallenden, knisternden Schall von sich geben: re̦tumis nuospraukš pret luoga rūti lietus priekšvēstneši Stari III, 222. viņa rāva uzvalku vaļā - dažā vietā nuospraukšķēja, dažā plīsa AU. Auch refl. -tiês, zur Bezeichnung der Intensität: biksēm puogas nuospraukšējās A. XX, 79.

Avots: ME II, 856

ŗaũks Nigr., die Pastelschnur Lasd.: pastalu raukus un auklas LA. sakruokā ar labi stipru ŗauku N. Bartau. Zu ŗaukt.

Avots: ME III, 587

sakraukstît,

1) "?": viss te tiek saķē̦muots un sakraukstīts Jans.;

2) "etwas Hartes zerbeissen":
s. cietu ādu, garuozu N.-Schwanb., C., (mit aũ) Nötk.

Avots: ME II, 654

saraũks, die Pastelschnur: ja purnā vai papēdī ŗaukums ticis vaļām, tad paņe̦m ziemā nuovītu saŗauku un saŗauc vietu par jaunu Janš. katrā vadzītī piesieta... saitiņa, aukliņa vai pastalas saŗauks ders. Dzimtene ² II, 447

Avots: ME III, 725

saskraũkstinât Jürg., = saskraũkšķinât 1.

Avots: ME III, 733

‡ satrauksme, die Erregung: jutekļu satrauksmē Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2. viņa nuonāca arvien kairākā satrauksmē Sārts Str. 74.

Avots: EH XVI, 457

‡ skrauksnis Bērzgale, ein mit hartgefrorenem Schnee bedeckter Ort, wo der Schnee beim Auftreten knirschend einbricht.

Avots: EH II, 507

skraũkstêt: te sniegs skraukst vien zem kājām Bērzgale.

Avots: EH II, 507

skraũkstêt, knirschen (Hartes beissend; von Zähnen) C., Jürg.; vgl. skraustêt.

Avots: ME II, 888

skraũkstinât: auch (mit au ) Bērzgale.

Avots: EH II, 507

skraũkstinât, Hartes hörbar beissen: s. sukura graudus Jürg.

Avots: ME II, 888

‡ skraukstins Bērzgale "cilvē̦ks, kas mē̦dz kuo skraukstināt".

Avots: EH II, 507

spraũkslât: auch (mit aû ² ) Iw.

Avots: EH II, 557

spraũkslât Arrasch, Warkl., spraukslât, -ãju, = sprauslât: tec, bērīti, nespraukslā! JK. ķēve sprauksļāja Dicm. pas. v. I, II.

Avots: ME III, 1011

spraukstêt, = spraũkšêt: bij tik auksts, ka ... sienas un sē̦tas spraukstēja un ņīkšēja Jauns. B. gr. ³ I, 44.

Avots: EH II, 557

traũks: ja nebūs cita trauka BW. 28915. bē̦rnu trauciņā 32779. Zur Etymologie s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 731.

Avots: EH II, 691

traũks (li. plur. traukai "Gefässe" bei Miežinis), ein Geschirr, Gefäss U., ein Behältnis Biel.: mazgājamais trauks LP. IV, 45. alus darāmie trauki V, 318. Demin. traũciņš "mazs kuoka spainītis" Wolmarshof. putekļu trauciņi Konv. ² 336. Zu ae. ƥrúh "Kiste, Lade" und weiterhin - nach Persson Beitr. 173 als abgespaltetes (und ausgehöhltes) Holzstück zu trũkt "reissen", s. Zupitza Germ. Gutt. 140 und Petersson IF. XXIII, 395.

Avots: ME IV, 224

trauksmaîns,* trauksmîgs* Dr., ungestüm : asiņu trauksmainais nemiers Veselis Daugava I, 423. trauksmīgs nemiers pārņēma dzīvi Druva II, 582.

Avots: ME IV, 224

trauksme,*

1): virzās uz priekšu lielā trauksmē A. Upītis Laikmetu griežos II, 7. laukumuos tagad iemājuoja t. Vindedze 167; ‡

2) Alarm.

Avots: EH II, 691

trauksme*

1) Ungestüm
Dr.; der Drang, der Zug: uzbudināts, ar kaklā kāpjuošu trauksmi A. Brigader Daugava I, 306. cīņā pret latviešu trauksmi uz pilsē̦tu Duomas I, 981. nevarīgas, savā trauksmē apgurušas ilgas III, 1178.

Avots: ME IV, 224

àiztikt, ‡ Refl. -tiês: man trauks aiztikās un apgāzās, unversehens habe ich das Gefäss angerührt und umgestürzt.

Avots: EH I, 58

‡ apakšplàukts, das untere Fach (Abteil) Dunika: trauks nuolikts skapja apakšplauktā.

Avots: EH I, 71

‡ apbir̂zt,

1) ringsum zu zerbröckeln (zerfallen) anfangen
Trik.: apbirzis trauks;

2) unversehens mit fallenden Brocken beschüttet (bestreut) werden:
galds apbirzis ar druskām.

Avots: EH I, 74

‡ apgaidît Oknist, Wessen, = pagaidît: apgaidi, cikam atbrauks māte! Nautrēni. kad nāktuos . . . apgaidīt Juris Brasa 202.

Avots: EH I, 80

apglumt, 1) : trauks apglumis Lis. ‡

Avots: EH I, 82

apkrist,

1): trauks apkritis uz muti Siuxt.

Avots: EH I, 94

apmazgât [li. apmazgóti], tr.,

1) ringsum waschen, bespülen:
Sprw. tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) mit persönl. Obj., jem. bewaschen, für die Bewaschung jem. sorgen:
Aža apmazgāja Miķeli Aps.

Avots: ME I, 105

aprunât, tr.,

1) in üble Nachrede bringen, verleumden:
labāk dziedu labu dziesmu, nekā uotru aprunāju BW. 808. Sprw.: tas trauks vienmē̦r baltāks, kuo apmazgā, tas cilvē̦ks vienmē̦r labāks, kuo aprunā;

2) besprechen
RKr. IX, 14. Refl. -tiês, sich besprechen, beratschlagen: viņi aprunājušies ar zīlniekiem LP. VII, 352.

Avots: ME I, 116

‡ atģaũgtiês Dunika, zur Genüge liebevoll (liebkosend) um jem. herum sein: kad bērni pā`rbrauks, māte nevarēs a. vien gar viņiem.

Avots: EH I, 144

attraukt, tr.,

1) abschütteln, abschlagen:
lē̦ni liecu lazdu krūmu, lai riekstiņu neattrauktu BW. 12582;

2) heftig antworten:
attrauc Ingus JR. IV, 76. Refl. -tiês, von der Aufregung sich befreien, ruhig werden: kā viņš uztraucies, tā viņš attrauksies MWM. VII, 138.

Avots: ME I, 205

‡ II atvāržas,

1) "?": saule jau kuopš dažām nedēļām atradās atvāržās Janš. Dzimtene V, 135. tā (saule) griežas atvāržās Līgava II, 277;

2) = atvãršas (?): brauksim pie viņiem atvāržās Bandavā II, 337. ņems telītes atvāržās BW. 17293;

3) "pastalu sānuos ādas cilpiņa, kur izver auklü Peb., Sessw.

Avots: EH I, 179

bàudît [PS., Bächhof, AP., Serbigal, Ermes, Wolmar, C.], baũdît Kand., [Ruj., Roop, Lemsal, Salisb., Salis, Dond., Selg., Līn., Tr.], -u, -īju,

1) prüfen, versuchen, wagen:
ķēniņš... baudīs ar tuo kauties Dan. 11, 25. kas bauda bez laivas braukt, tas nelaimīgi brauks (Wischmann). baudi tikai tuo darīt, unterstehe dich nur, das zu tun (St.). [baudīja... iet Glück Apost. 16, 7]. viņš vēl pasaulē nav ne˙kuo baudījis, er hat in der Welt noch nichts erfahren;

2) kosten, essen, geniessen, schmecken:
vēl ne rasiņas od. miltiņa neesmu baudījis, ich habe noch nichts gegessen. labāk baudāms, nekā redzams. baudīt guodu, laimi, Ehre, Glück geniessen; nebaudāmas uogas, ungentessbare Beeren; gardi baudāms ēdiens, wohlschmeckendes, schmackhaftes Essen; trūkumu, gŗūtības baudīt, Mangel leiden, Schweres erleiden. Refl. -tiê̦s

1) versuchen, die Kräfte versuchen, sich prüfen, sich messen:
[baudās uz tevi kādu vārdu runāt Glück Hiob 4, 2]. lai es jele tikai šim brīžam ar tuo ādu bauduos Richt. 6, 39. iesim baudīties Aufforderung zum Ringen L., St., U. tie baudijās un Jūda tapa kauts Glück; kad tas ar viņu baudījās Glück II Kön. 23, 29.] tad tuo vilku jūriņā pret ziemeli baudīties A. XI, 426;

2) sich zum Wohl geniessen
c. Gen od. Acc.: ēdieties, baudieties dē̦lu mātes barībiņas Ltd. 1429. [Wohl mit Leskien Abl. 294 zu bust "erwachen" u. a.; vgl namentlich gr. πεύϑομαι: "erfahre" und ai. bōdhati "merkt, wird inne, erkennt, lernt kennen".]

Avots: ME I, 266, 267

bijanuos, auf die Frage: kur biji? antwortet man scherzweise: biju bijanuos! mit einem von dem Prät. bija "war" abgeleiteten Substantiv, richtig wohl bijānuos (vgl. die Ortsnamen auf -āni) Stockm. n. Etn. II, 31. In Laud. dafür bujāni: sirādā vie bez apduoma, iebrauksi bujānuos.

Avots: ME I, 294

biktala, die Zigeunenpeitsche: mēle kā biktala Naud. Sprw.: tas ir tâ˙pat, kā čigāns bez biktalas. atbrauks čigāns, likšu tevi ar biktalu nuobiktalāt sagt man, wenn man einenm Kinde Prügel verspricht Alksnis-Zundulis.

Avots: ME I, 295

braukainītis, der Protz, der Polterer [?]: brāļi mani braukainīši (Var.: brakalaiņi, s. dies) BW. 3860; vgl brauks, braukš, braukšķēt.

Avots: ME I, 325

brāzmîgs, ungestüm, stürmisch: pulki trauks ar... brāzmīgumu kaujā A. Grīns Dvēseļu putenis II, 85.

Avots: EH I, 240

briuks, briukt, Interj. zur Bezeichnung eines beim Falle hörbaren Schalles: tas krita pa ridām briuks un brauks.

Avots: ME I, 333

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ cìsts ² ,

1) rein, sauber
Bērzgale, Cibla, Liepna: c. trauks Pilda n. FBR. XIII, 57. cīsta ustaba ebenda. kas ir . . . vis˙cīstākais Pas. X, 238 (aus Lixna);

2) unschuldig, jungfräulich
Warkl.: cīsta meita. Ungewiss, ob verwandt mit slav. čistъ "rein", oder daraus entlelmt.

Avots: EH I, 276

I čun̂činât ^2, trotten, kleinen Hundetrab fahren, laufen: es ar savu ve̦cu ķēvi nuo pakaļas čunčināju. kur, vilciņ, čunčināji BW. 29425 var. gan jau mēs aizbrauksim, lai tik zirgi tâ čunčina Wain.

Avots: ME I, 420

[III čurums,

1) ein nicht wasserdichter Gegenstand;
priekšme̦ts, trauks, kam ūdens... čur cauri Siliņ;

2) ein Mensch, der unnötigerweise alles weitererzählt
Siliņ.]

Avots: ME I, 423

II danga, ein Gefäss für Grütze, putras trauks, kam abuos galuos dibe̦ns Hasenp. n. Etn. IV, 49. [Kurisch.]

Avots: ME I, 437

divriči [Oppekaln, Ruj., Sessw., Wandsen, Angern], zweirädriger Wagen: tas nuotiks tad, kad vārna ar divričiem brauks A. XX, 300. [Als ein Lituanismus zu ritenis?].

Avots: ME I, 473

duobe̦ns, hohl: viņš nuodzīvuoja duobe̦nuos kuokuos Apsk. I, 94 ; (als Subst.) bei Elv. acu duobens [aus * duobenis?] = duobums, Augapfel ; duobens L., duobums, die Höhle ; [duõbens "ein Loch im Baum od. Boden" Schujen, Weissenstein ; in Bers. sei duobens gleichbed. mit dibe̦ns und als Adj. gleichbed. mit se̦kls "untief, flach": d. trauks].

Avots: ME I, 531

dùokšķins ^2, ein kleines Holzgefäss Kl., Salzgefäss ; duokšķins - izgre̦mzts vai vienkuoča trauks RA., Bers.

Avots: ME I, 532

‡ duoškāns "rauks">mazs trauks" Sessw.

Avots: EH I, 350

dràugs,

1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;

2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. ² 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. ² 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].

Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 ¹

Avots: ME I, 492

duidubenis, auch duîdubis ² Paddern, ein Grützspann: duidubenis ir nuo taisniem galdiņiem sastīpuots putras vai piena trauks ar diviem dibeņiem, apakšā platāks nekā augšā Grob., Nigr., N. - Bartau. Katzd.; [vgl. auch Bielenstein Holzb. 329].

Avots: ME I, 511

duzt,

1): auch Līvāni, (praes. dùstu ² , prt. duzu) Kaltenbr., Skaista, Warkl.: māla trauks dūstams (zerbrechlich)
Skaista n. FBR. XV, 48. sme̦ltē̦ti māla puodi tik viegli nedūst Warkl. ‡ Subst. duzums, Stoss an was Zerbrechliches Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Stoss").

Avots: EH I, 345

dzeŗamais,

1) was getrunken werden kann, was getrunken wird:
muca ar dzeŗamuo LP. III, 51. ielika zārkā līdz plāceņus, pīrāgus, dzeŗamuo, kuo ēst un dzert V, 55; dzeŗams ūdens od. dzeŗamūdens. Trinkwasser; dzeŗams upuris, Trankopfer; iekšā dzeŗamās zāles. Medizin zum inneren Gebrauch;

2) der Ort, die Zeit, das Gefäss, wo, womit getrunken werden kann:
dzeŗams trauks, Trinkgefäss; dzeŗama vieta, die Kneipe. dzeriet, brāļi, šuo dieniņu, šī dieniņa dzeŗamā;

3) dzeŗama nauda, Trinkgeld, d. h. das Geld, das vertrunken werden kann.

Avots: ME I, 547

‡ dzē̦rūksts, -s,

1) die Krolle im Garn
(dzè̦rûksts ² ) Warkl.;

2) Plur. dzē̦rūkstis Warkl., = ‡ raukstis">dzē̦raukstis.

Avots: EH I, 357

gabalgabaluôs od. gabalu gabaluôs, in kleine Stücke: trauks saplīsa gabalgabaluos.

Avots: ME I, 579

galdiņa, eine kleine Mulde, muldiņa, siles veida trauks, lietuojams vis˙vairāk bē̦rnu mazgāšanai, grūdeņa niekāšanai, pīrāgu iejaukšanai Grizgaln. [Nebst li. gélda "ein breiter Trog, eine Mulde" u. apr. galdo "Mulde" aus dem Germanischen entlehnt; s. Preilwith Die deu. Bestandt. in den lett. Sprachen 57, Trautmann Apr. Spr. 334.]

Avots: ME I, 589

ģe̦lda, eine Mulde Hofzumberge: ģe̦lda - kuoa mulda, kuŗā sabēra puiraimus, lai viņus atšķirtu nuo sē̦nalām Naud. ģe̦lda - nuo kuoka izgre̦bts trauks, kur zirgņus iebērt Grünh. A. VIII, 156. Aus li. gélda dass., [oder direkt aus d. Gelde?]

Avots: ME I, 695

[glè̦vs ² Lis., Bers., Kr., glê̦vs Kl.], glê̦vs ² Biel., Tr., Dond., Selg., Nigr., Gr. - Essern], glē̦vs Sessw., [gļê̦vs ² Līn., Salis, Segew., Dunika, gļè̦vs Serbigal, glê̦vs Kreuzb., C., Arrasch, Neuenb., AP., Nerft],

1) wie dicker Schleim sich ziehend
U.; weich, schlüpfrig, wässerig: glē̦vs rācenis Katzd.;

2) schlaff, weichlich, gefährlich, zur Erkrangung geneigt:
kungu bē̦rni ļuoti glē̦vi; tikkuo iziet ārā, tūdaļ tie saaukstējas. man kājas glē̦vas Kand. gļē̦vs kâ pauts Kand.;

3) schlaff, indolent, energielos:
man tāda gļē̦va daba, ka nevaru ne˙vienam lūdzējam atsacīt Kand.;

4) zart, gefährlich, zerbrechlich:
ar viņu vajaga gļē̦vi apieties Kand. gļē̦vs trauks Bers.;

[5) glē̦va sirds U., blödes Herz.
Wohl zu glē̦ma 1 und li. glė˜vės od. glė˜mės "слизь" s. Būga РФВ. XVI, 240 und Siebs KZ. XXXVII, 314].

Avots: ME I, 626

glums,

1): sēņu trauks tīri g. pieglumējis AP. mārkā ir tīri g. ūdens ebenda: linsē̦klu pe̦lavas savārītas tīri glumas ebenda. gluma (ļuoti tre̦kna), gaļa nav garda ēst Kaltenbr. g. māls; nevar paiet Zvirgzdine: glumas ziepes Sonnaxt: gluma mute, Mund voller Schleim
(in einem handschriftl. Vokabuaar).

Avots: EH I, 395

gņūzt, [sich (nicht rund, sondern) eckig biegen, zusammenknicken: galva viņam bij nuoreibusi, kājas ceļgaluos gņūza A. Upītis Sieviete 61.] kājas viņam vēl gņūza nuo aizkusuma Duomas I, 456. mugura gņūza, [kājas ļuodzījās Vārds 1913, 54. korsete gņūzdama nuospraukstēja Duomas III, 385. [Wohl zu gnauzt (s. dies), li. gniùžti "гнуться".]

Avots: ME I, 634

gumbaîns: wellenförmig erhöht Spiess, uneben Siuxt: g. skārda trauks, gum̃baina drāna, āda Siuxt. gumbaiņi bē̦rzi Janš. Bandavā I, 31.

Avots: EH I, 418

[ieduobs, konkav: ieduoba vieta, ieduobs trauks Fest. uz kāda... ieduoba akmeņa Austriņ Mār. z. 32.]

Avots: ME II, 12

I ìeduzt: auch Baltinow, Buschh. bei Kreuzb., Kārsava, Līvāni: trauks jau mazliet ieduzis Līvāni.

Avots: EH I, 510

‡ ieiekše̦ns Ar., PV., Stelph., = iekrite̦ns: trauks ie. vien bij ar kartupeļiem.

Avots: EH I, 516

ìeņemt, tr.,

1) einnehmen:
zâles. dēliņš arī pruot ieņemt nuo sūra Blaum. ieņemt mutē (eig. und fig.), in den Mund nehmen: viņš brandvīna ne mutē neieņe̦m. viņa vārdu nee̦smu ne mutē ieņēmis. valuodās, auch mēlēs ieņemt, bösen Leumund machen. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās BW. 8611;

2) einnehmen, besetzen, erobern:
vietu, pilsē̦tu. ienaidnieki ieņē̦muši mūsu zemi;

3) einnehmen, einlösen:
naudu;

4) aufnehmen wohin:
ieņemt kādu klēpī, laivā, ratuos. klibuo ieņē̦muši vidū LP. V, 189. rītu brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē;

5) in sich aufnehmen, einschliessen, fassen, über sich kommen, sich bewältigen lassen, sich angewöhnen:
sviķis liesmu ieņēmis kvē̦luo LP. V, 183. kad tiklas sievietes kādu patiesi savā sirdī ieņēmušas Lautb. ne˙kad viņš neieņēma sirdī skaudību Aps. viņš ieņe̦m tādu žē̦lumu, tādas žē̦labas, tādas duomas, dusmas savā prātā. [ieņe̦mta lieta U., eine Angewöhnung.] bē̦rns ieņēmis niķus, lielu sirdi. viņš tuo vārdu tâ ir ieņēmis, er hat sich das Wort angewöhnt U.;

6) in sein Haus nehmen, heiraten:
jauns ieņēmu jaunu sievu AP.;

7) anfangen zu nehmen, wo noch nichts genommen ist:
sviestu, die Butter anstechen, anfangen zu nehmen von der Butter eines bis dahin unberuhrten Vorrates;

8) empfangen
(bibl.): Kristus svē̦ta gara ieņe̦mts. Refl. - tiês,

1) für sich etwas einnehmen,
(galvā) sich in den Kopf setzen: viņš bij ieņēmies galvā...;

2) erlernen, sich aneignen:
burtus Anniņa ieņe̦mas ātri. neveiklas ātrāki ieņēmās amatā A. XI, 53. ieņemties latviešu valuodā, auch latviešu valuodu. Stenders ieņēmās mācībās Kundz. cits nuo cita ieņe̦mas der eine lernt dem andern ab. skuoluotāji ieņē̦mušies citādās duomās Kronw.;

3) (mit abh. Infin.) sich etwas angewöhnen:
viņš ieņēmies bļaut;

4) zunehmen:
teļš vēl nav ieņēmies Kav.

Avots: ME II, 48, 49

ìepūtinât,

1) Wasser sich ansammeln lassen (in der Stauung) [Sessw.], Spr.;

[2) = atpūtināt, sich erholen lassen:
drusku iepūtinās zirgus un tad brauksim tālāk Kokn.;

3) (ein Pferd daran) gewöhnen, dass man es zu bestimmten Zeiten oder an bestimmten Stellen sich erholen lässt
Nötk.].

Avots: ME II, 54

ìesẽ̦ruôt ,* mit Schwefel desinfizieren: trauks iesē̦ruots A. XX, 592.

Avots: ME II, 63

igvāts, -s, [Weinsch., Bauske, Stelpenh., igvãte Autz], igvate Kalleten,

1) ein hölzerner, dreieckiger Kasten mit durchlöcherten Wänden, um Fische im Wasser abzubewahren, ein Fischkasten
Elv.: igvāts - trauks, kuŗā glabā nuo- ķe̦rtas zivis Dond.;

2) = igvartis 1 Zabeln, [Weinsch.; in Weinsch. sei igvāts, -s auch ein Fass (vāts) zum Heranführen vom Wasser].

Avots: ME I, 702

[izbriêst, intr. anquellen: izbriedis trauks Lis.; izbrieduši mieži Arrasch; izbriedušas (hervorstehende) acis Ruj.]

Avots: ME I, 719

izčaurêt(iês),

1) austrocken:
trauks izčaurējis;

2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 722

izčaurêt(iês),

1) austrocken:
trauks izčaurējis;

2) mürbe, porös werden:
sniegs, le̦dus pavasarī izčaurējis Lös. n. Etn. IV, 34.

Avots: ME I, 722

izdubt [li. išdubti],

1) intr., hohl werden:
uozuola vidus izdubis caurs Lautb.;

2) tr., hohl machen, aushöhlen:
nuo uozuola kuoka izdubts trauks BW. III, 1, 52. zārks bij nuo re̦snas priedes izdubts BW. III, 3, 874.

Avots: ME I, 729

izlē̦ve̦ns,

1) ausgebogen, nach oben breiter werdend, flach:
izlē̦ve̦ns trauks = ar izliektām, lē̦ze̦nām, uz augšu platākām malām Etn. IV, 34;

2) schräge
A. XIV, 479, Bers. Adv. izlē̦ve̦ni, ausgestreckt: atgāzties izlē̦ve̦ni krē̦slā Lub.

Avots: ME I, 763, 764

‡ izšļankât, = ‡ izšķelvinêt: meita ne̦suot izšļañkājuse visu spanni piena Dunika. visa bļuodiņa izšļan̂kāta Nötk. ūdeni mucā vajag šļankāt, kamē̦r visus netīrumus izšļankā PV. Refl. -tiês, = izlaîstîtiês: viss piens izšļankājies nuo spaņņa Dunika, Smilt, ne̦suot trauks izšļan̂kājas Nötk.

Avots: EH I, 486

jûdît Refl. -tiês (mit û ) AP., N.-Peb., -uôs, -ĩjuôs, in der Eile (zur unrechten Zeit) etw. tun, sich abhetzen: suns atskrēja aiz˙elsies, - viņš jau ap vāverēm jūdījās AP. visu vakaru jūdījāmies, kamē̦t dabūjam aitas nuô (weg) ebenda. kuo nu svētdien jūdīsies uz pļavu! brauks pirmdien nuo rīta N.-Peb. jūdies nu svē̦tku vakarā uz pilsē̦tu! ebenda. pa tirgu tirgiem braukdami un jūdīdamies Austriņš Daugava 1928, S. 976.

Avots: EH I, 568

jûdziens: "so viel man in einem Anspann fähret und pflüget" Lange I, 69; vienā jūdzienā nuoskriet (fahrend zurücklegen) Janš. Mežv. ļ. II, 346. brauksim divi jūdzienuos Līgava II, 80.

Avots: EH I, 568

jûgt [li. jùngti], - dzu, tr., spannen: Sprw. kâ jūgsi, tâ brauksi. cieši jūdzu, druoši braucu Ltd. 2126. Refl. - tiês, sich spannen, sich fügen: Pēteris pats arī negribēja nuo jauna jūgties zem meistara pletnes Aps. [Mit verallgemeinertem Nasal (vgl. dazu Le. Gr. 583 ² und 593 ² ) wie in la. jungere "verbinden" zu ai. yunákti od. yun̂jati "spannt an, verbindet", gr. ζεύγνῡμι "schirre an, verbinde", an. yuxtō "angespannt", corn. iou "Joch" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 397 f., Boisaq Dict. 307 f. und Trautmann Wrtb. 109, sowie le. jûgs].

Avots: ME II, 121

jũŗa, jũra (li. júra), jūre [Manz.], Holmhof, Modohn, [jūris Für. I, der Pl. jūras (li. júrios) Preili, KSn. I, 236], Demin. (ungew.) jũrĩte BW. 30851,

1) das Meer:
dievs nuosauca ūdeņu krājumu par jūŗu I Mos. 1, 9. [jūŗas vējš U., der Westwind. ] Sprw.: ve̦ca jūŗa, jauns kuģis, lai tik skrej. arī jūŗa nav bez dibena. kad viens jūŗā nuoklīst, vai tamdēļ tur nebrauks. jūŗa šņāca, jūŗa krāca BW. 30707, 3. [jūre kau Manz. Post. I, 14.] Attribute: bangaina, mierīga jūŗa. [stipra jūŗa Salis, bewegtes Meer ]; in vielen geogr. Namen: baltā, me̦lnā, sarkanā, vidusjūŗa u. s. w.;

2) selten für grössere Wassermasen, obgleich sie eigentlich Seen sind, also für
e̦ze̦rs: es savai māsiņai jūras niedru klēti taisu Ltd. 2716; so auch Galilējas jūŗa (bibl.);

3) übertr., zur Bezeichnung einer wogenden, gefahrvollen Bewegung, einer Fülle, Menge:
dzīves jūŗā laisties Kaudz. M. piens kâ jūŗa un sviests kâ māli LP. VII, 558. [Zu li. jáura "sumpfige Stelle (wo jau - aus eu - entstanden sein kann und wohekr auch das j - von jūr - stammen mag),apr. acc. s. iūrin "Meer" und wurs (wohl aus * ūrs) "Teich", an. úr "feiner Regen", ae. éar "Meer", la. ūrīnor "tauche unter Wasser" u. a., s. Berneker IF. X, 162, Persson IF. XXXV, 199 f. und Beitr. 604, Rozwadowski RSl. VI, 45 f., Boisaq Dict. 729 unter οὐρέω, Walde Wrtb. ² 860, TRautmann Wrtb. 335, Būga KSn. I, 235 ff., Meillet Bull. XXIII, 76.]

Avots: ME II, 122

jũtis,

1): mit û ² auch Salisb.;

4): zirgs pamežģījies jũtīs Siuxt. kur pē̦da nāk, tur pē̦du jũtis Frauenb: priekšas kājām ir ceļu jūtis ebenda; ‡

5) "grāvja krasti" (mit ũ ) Behnen; ‡

6) "rauksme">trauksme" Siuxt: pašās tais jũtīs tâ notika.

Avots: EH I, 570

kalˆns (kálnas, pl. kalnaĩ), [Demin. (verächtlich) kal˜nelis Līn.],

1) der Berg:
kalnā bija ma[n muižiņa, lejā luopu laidarītis, aiz kalniņa līcītī dābuolainas ganībiņas BW. 25918. nuovēlās mans bāliņš kâ nuo kalna lejiņā, mein Brüderchen stürzte von der Höhe seines Glückes 21944. Sprw.: vai nu iet kalnā, vai lejā, ob es wohl gelingen oder misslingen wird. kad ņemšu, tad duošu, vai kalnā, vai lejā, ich werde dich hauen, ohne darauf zu sehen, ob ich den obern oder untern Teil des Körpers treffe Etn. II, 31. kādā kalnā es ar tevi cūks ganījis? so fragt der Lette, wenn er von einem Unbekannten gedutzt oder sonst wie respektwidrig behandelt wird. tur kalni jāruok, kalni jau nebūs jāruok, jāgāž, von einer schwierigen Arbeit. kalna gals jau vaļā, būs drīz pavasara, so sagt man zu einem, dessen Kleider einen Riss haben. bļuoda, pūrs, trauks ar kalnu, übervoll, mit einem Haufen, Übermass = ar kaudzi). līdz rītam būs ar kalniņu, morgen wirst du vollständig gesund sein, so pflegt ma[n zu einem Kinde zu sagen, das sich fallend verletzt hat Etn. II, 31;

2) das herrschaftliche Schloss, auch die Wohnung des Wirts:
kalnā vēl uguns, im Schlosse od. in der Gesindestube brennt noch Feuer. Vgl. Biel. H. 139. Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puišiem dzīvuo Etn. IV, 9. senāk daži vecīši dzīvuoja pirtīs. istabu tie sauca par kalnu Etn. II, 184. pēc mičuošanas gāja nuo klēts uz kalnu, t. i. istabu BW. III, 1, 62;

3) kapu, smilšu, auch
veļu kalns, der Kirchhof: nuozviedzās kumeliņš, veļu kalnu (Var.: kapu kalnu) piejājuot BW. 27638, 6. daiļi zied kapu kalni (Var.: kapu sē̦ta) 27627. jāiet smilšu kalniņā 236;

4) kalˆniņš, die Sandbank Nogallen];

5) übertr., ein grosse, erhöhte Masse:
le̦dus kalns, der Eisberg; mākuoņu kalni, berähnliche Wolken. atslēdz, Jēzus, kalna vārtus, von der Gebärmutter Tr. IV, 41;

[6) loc. s.
kalnā als Adv., oben, auf der Höhe. - Nebst kal˜va zu celˆt, la. collis "Hügel", columen od. culmen "Giprfel", gr. χολωνός, ae. hyll, as. holm "Hügel" u. a., s. WAlde Wrtb. ² 150 unter celsus, Boisacq Dict. 487, Trautmann Wrtb. 126, Feist Got. Wrtb. ² 178 unter hallus, Zupitza KZ. XXXVII, 403 u. a.]

Avots: ME II, 143

I karĩte, kariẽte, die Kutsche, Kalesche: rītā brauks lieli kungi, ieņems tevi karītē (Var.: karietē). Zunächst wohl aus d. Karrete.

Avots: ME II, 162

kažãm, vielleicht, wohl: kažām viņš atbrauks AP.

Avots: ME II, 184

ķê̦ls ^2, ķẽ̦ls Dond., schlaff, schwach: ķē̦ls cilvē̦ks, kē̦li nagi, ķē̦la dzija Dond. ķē̦ls trauks, ķē̦la drāna Erwahlen. ķē̦li izvē̦rpta dzija, fein, dünn gesponnen Tals.

Avots: ME II, 373

ķiba Salisb., Ruj., [Alt - Ottenhof], Stom., Mar., BW. 19224; 29348, 5, = ciba; ķiba - gaŗš, patievs trauks ar vāku, pa lielākai daļai nuo me̦lnalkšņa taisīts; viņā uzglabā pienu A. IX, 2, 591.

Avots: ME II, 378

II ķimene, [ķimiene U.], gew. Pl. ķimenes, ķĩmenes Smilt., Lasd., Adsel, [ķimeņduonas U.], ķimenis Laud., ķĩme̦ni C., ķimeņi Konv. ^1, kimiņi, ķimines Glück, die Kimme, der Einschnitt in den Dauben für den Boden: šis trauks laiž ūdeni pa ķimeni. ķimenes griezt, die Dauben ausschneiden. citai (baļļai) stīpas nuokritušas, ķimeniņas nuolūzušas BW. 16328. Fig., der Hintere, Podex: nekrīti sē̦dus, izsitīsi ķimenes Etn. II, 46. es tev ķimenes iegriezīšu, ich werde dir Prügel geben Mag. [Aus mnd. kimme od. kime "margo vasis".]

Avots: ME II, 381

II kuods, mager Infl. n. U.: kuo nu ar kuodu zirdziņu peļņā brauksi! Laud. bija kuoda guotiņa; vairāk par viņu tirguotājs nedeva Laud. kuoda gaļa U. Vgl. kũds.

Avots: ME II, 341

I kuõpa,

1): baltu miltu kuopiņā BW. 8165 var. trauks ir pilns ar kuopu Dunika, Rutzau. iebērām rakandu rāceņu ar lielu kuopu Janš. Dzimtene V, 182. šķupele ar kuopu kuopām piebē̦rta Pas. II, 180; rudzu kuopiņas (Garben)
- auch Behrshof, Dobl., Mitau, Siuxt, Wolgunt; rudzu (pūŗu) kuõpiņa Durnika, Kal., OB., = rudzu (pūŗu) guba;

4): saveda kuopiņā BW. 19726 var. kuopiņā sanākuši 30922;

5): kuopas (so zu lesen für "kuopa" ME. II, 344b) trauks Lis: kuopas pļava ebenda. kas nu par kuopas ("?") vakaru izvērtās! Azand. 158. aužam kuopas villainīti; abas divas segsamies BW. 23660; ‡

6) Gemeinschaft, Gesellschaft
(?): me̦klē̦dama ļaužu valuodas un kuopu Anna Dzilna 51 (ähnlich: 48).

Avots: EH I, 687

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

kuõpãm, Instr. PL. von kuopa, = kuopâ, zuhauf, zusammen: kuopām, kuopām, ciemiņu meitas! RKr. XVI, 184. liek lādē, plīst kuopām BW. 24576. brauksim kādu gabalu kuopām Lautb. viņas staigājušas kuopām ar meitām Jan.

Avots: ME II, 345

kriuks! Interj., s. krauks.

Avots: ME II, 282

kul˜ba,

3): auch Seyershof;

4): eine Art Wagen bei Juden und Zigeunern
Oknist; čigāna kulbas BW. 21122. brauks[i] ar kulbu baznīcā 22730; kulbas (lielus mākuoņi) jau braukā Pas. XIV, 462;

5): ein Schlittenkorb
- auch Dunika, Siuxt; ein Packschlitten Wessen. vairāk kulbu un kamānu Janš. Apskats 1903, S. 97;

6): ak tu nepieē̦dē̦namā k˙! AP.; ‡

8) acu k. Salis. die Augenhöhle.
Zur Bed. 5 vgl. li. kulbės "перекладины саней" Язык и литер. I, 137.

Avots: EH I, 670

lampaîns,

1) aus Lappen bestehend, gewebt:
lampains zirgu deķis, = lampainis 3 Lub.;

[2) "zerschlagen, zerissen":
l. trauks, lampaina drēbe Warkl.].

Avots: ME II, 418

‡ lankšķêt,

1) = lan̂kšêt 1 und 2 (mit an̂ ) Saikava;

2) klunkern
Vank: nepilns trauks kustināts lankšķ.

Avots: EH I, 719

lẽ̦ze̦ns,

1): lê̦ze̦ns ² trauks Seyershof; "lêze̦ns ² MSil." ME. II; 464 durch "lê̦ze̦ns ² MSil." zu ersetzen; ‡

4) niedrig
(mit ê̦ ² ) Frauenb.: lē̦ze̦na vieta.

Avots: EH I, 740

lê̦ze̦ns C., [Bers., Lis., Schujen, Wolmarshof], lè̦zans Smilt., [lê̦zins Kl.], le̦ze̦ns Kand.,

1) [lêze̦ns ² MSil.], flach:
lē̦ze̦na bļuoda, lē̦ze̦ns trauks, šķīvis, krasts;

2) eben, ohne Berge:
lē̦ze̦ns ceļš;

3) nicht steil
[Wessen]: lē̦ze̦ns uzkalnītis Purap. Vgl. lē̦zns.

Avots: ME II, 464

lĩdz

1) a): tāds bē̦rns ir l. ar suni (einem Hunde vergleichbar)
Strasden. bē̦rni. neganti l. vilkiem Seyershof; ‡

d) sofort:
aklie dunduri l. krīt, l. kuož KatrE. l. es prasīju, l. man deva Lesten. l. nuoej un pasaki, kuo gribi, l. tūlin vēlējuši Janš. Mežv. ļ. I, 318; Belege dafür auch ME. II, 478 unter 3a;

2): mit î ² Schrunden n. FBR. XIII, 104;

d): strādā l. beidzamuo (= l. beigām) Siuxt;

e): trauks pilns l. ar malām (neben līdz baznīci trīs verstes) Dunika. N. Joki WuS. XII, 83 stellt hierher auch alb. pëligjë "Vergeltung".

Avots: EH I, 746

‡ lìmātans ² (mit hochle. ā, a aus ē, e̦?) Heidenfeld, limātins ² Pest., (mit hochle. ā aus ē̦?) Saikava, = līmē̦tns: trauks līmātins Fest.; grāvji līmatini ar sniegu ebenda, vai nu purvs līmātans (pielijis)? Heidenfeld.

Avots: EH I, 750

lĩmê̦tns, [lìme̦tns Lis.], = lĩme̦ns: [divi līme̦tnas glāzes Lis.] līme̦tnā e̦ze̦rmalā Egl. A. XV, 257. šiem sapņiem trūks līme̦tnās laimes spārnu un tvīkuma Stari I, 299. In Ost - Livl. besond. gebrächlich das Adverb līmetni, līmeten Spr.: tad ielēja uz buteles vienu mē̦ru. līmetni pilnu, glāzītē Aps. sirds mana - līmetni pārpildīts trauks Egl.

Avots: ME II, 489

livãns, ein Gefäss für Grütze, Milch Kalleten: trauks putras ieliešanai bij livāns RKr. XI, 96. livāns - piena, putras trauks, kuŗam viens gals aizbāžams ar lupatā ietītu spundu Grob. n. Etn. 130.

Avots: ME II, 475

luokturis,

1) die Handhabe
Aahof: trauks nuo dēļiem ar vienu garāku dēlīti, kuo nuo sauc par luokturi Naud.;

[2) Lehne an der Treppe
Für. I. Dissimilatorisch aus ruokturis].

Avots: ME II, 526

‡ lupnît, -īju "smagi krist" Auleja: lupnīšu zemē. pabrauksi i[r] lupnīsi duobē.

Avots: EH I, 763

mãls, gew. Plur. mãli, der Lehm: mālus mĩt, den Lehm treten. ve̦lns e̦suot licis ar zirgu mālus mīt LP. V, 146. In Vergleichen zur Bezeichnung der Fülle: piens kâ jūr,a un sviests kâ māli LP. VII, 558. kreimiņš kâ māliņi Tr. IV, 465. tik ciets mans kreimiņš kâ jūr,as māli 488. Auch in genitivischen Verbindungen wird der Plur. gebraucht: mālu trauks, Lehmgeschirr; mālu minējs, der Lehmtreter. Zu li. mólis dass. [und vielleicht (wenn mit altem ā!) zu slav. malina "Himbeere", s. Berneker Wrtb. II, 12, Loewenthal AfslPh. XXXVII, 380.]

Avots: ME II, 581

mazmãra, Mariä Geburt (8. Septembr): brauksim uz Mazmāras tirgu Dond.

Avots: ME II, 573

mežinieks,

2): auch Kaltenbr., Oknist, Sonnaxt;

2): pārbrauks... mežinieki, nuolijuši, nuosaluši BW. 2271.

Avots: EH I, 804

Miķelis, Miķielis, Michael; im VL. der Pferdepatron: ai Jurģīti, Miķelīti, baruo labus kumeliņus! BW. 30052. - Miķeļi, Miķieļi Spr., Miķelis, Miķeļa diena, der Michaelitag, 29. September: nuo Jurģīša līdz Miķeļam slauku tīru pagalmiņu BW. 14087, 6. Miķelene, [der Michaelitag?]: visi te̦k skatīties, kad atbrauca Jāņa māte̦... tad es iešu skatīties, kad atbrauks Miķelene BW. 33076. Miķelu mēnesis, der September. -"Miķelītis nāk", teic par maziem bē̦rniem, kad tiem nāk miegs Etn. III, 63.

Avots: ME II, 626

muôšķis Spr., [Erlaa], muôkšķis, muôkšis, fem. muôšķene,

1) muôkšis Plm. n. RKr. XVII, 68, ein betrügerischer, der in seiner Arbeit nicht vorwärts kommt, ein Geck Smilt., Erlaa, Lasd., Laud., Lub., Bers. Etn. IV, 147, Spr.: kuo tu kâ muokšis mujies ar šuo aude̦klu jau divas nedēļas? RKr. XVII, 69;

2) das Gespenst
[muošķis Kreuzb.], ein Trugbild, ein Unhold: nuošķis - mānis Etn. IV, 98; iztīri zemi nuo muošķiem! Rainis. sāks visādi muôšķi [Linden in Livl., Kokn.] rādīties LP. VI, 221. trauks sadrupa un muokšķis nuozuda JR. V, 35;

[3) muokšķis Erlaa, ein Zauberer,
"kas uolu jeb citu kuo nuolicis uotra mājā biedēt ar buršanu";]

4) der Plur. muošķi,

a) der Betrug
Spr.;

b) die Zaubermittel
Etn. IV, 162: burvis... liek savus muošķus vīzē II, 67;

c) Jux, Tand, Blech:
vai šis par tādiem muošķiem iešuot naudu zemē mest A. XIII, 526.

Avots: ME II, 684

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. ² muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664

murcavka,

1) eine Speise:
murcavka - biezs sildīts piens ar aukstu ūdeni sajaukts; mē̦dz arī pielikt sīpuolus Etn. I, 112;

[2) murcauka Apšciems, ein Gefäss für Viehfutter,
luopu barības trauks, kur linu palus turēja iekšā Edwahlen].

Avots: ME II, 667

nā`rstît, nārstuôt, oft refl. nā`rstîtiês, nā`rstuôtiês, intr., freqn., laichen, sich begatten: e̦ze̦ra malās zivis nārstuojas Latv. ja februāŗa mēnesī zaķi nārstuojas, tad marta mēnesī brauks ar ragavām Etn. II, 25.

Avots: ME II, 701

nemaņa: zirgs sāka skriet nemaņā (viel zu schnell, rasend schnell) Frauenb. tu nuoplês nemaņā par daudz (allzu viel) ziedu ebenda. triekt vistu nemaņā (dass man nicht weiss, wo das Huhn bleibt) ebenda. kad porcelāna trauks kritīs nemaņā ("nēziņā"), tad saplīst tâ˙pat kā prastie trauki ebenda.

Avots: EH II, 15

nùobràukt

2): n. zirgu nuost nuo ceļa. ragavas nuobrauc paspārnē AP.;

3): n. ar ruoku pa vē̦de̦ru Dunika, Rutzau;

4): viņas māti ... nereizē nuobraucu Atputa № 639, S. 10. kad tuos vāģus nuobrauks, jaunus vair nedabūs Salis;

7): zirgs tāds skrējējs, ka nuobrauc katru Saikava; ‡

8) fahrend töten, überfahren:
viņu nuobrauca vilciens Linden in Kurl. Refl. -tiês,

1): saiminieks bija stipri nuobraucies, pārbraucis vairāk kai sešdesmit verstes Pas. XII, 134; ‡

3) hinfahren:
nuosabraucu ... da baznīcu Tdz. 55804, 4.

Avots: EH II, 33

[nùoglumt, schleimig od. glatt werden: nuoglumis trauks, nuoglumusi gaļa Arrasch. ceļš nuoglumis Ruj.]

Avots: ME II, 785

nùogrûšļât, tr., abstossen: trauks, kuŗā nuogrūšļā graudus grūdenim Konv. ¹ 303.

Avots: ME II, 787

[nùoskràustināt ² Mar., = raukstin%C3%A2t">nùoskraukstinât.]

Avots: ME II, 849

nùoslìkt, auch nùoslīgt, intr.,

1) nieder-, herab-, hinab-, versinken:
pāris altāŗa priekšā nuoslīga ceļuos Vēr.], 50. veseris šļaugani viņiem nuoslīka gar sāniem A. XX, 952;

2) ertrinken, zugrunde gehen:
kad kāds jūrā nuoslīkst, vai tādēļ tur nebrauks? tur nuoslīka visa mana nabadzība. [dzīvuošana nuoslīka ugunī U., das Wohnhaus brannte auf.] citiem tagad lalība nuoslīkusi, andern ist der Roggen durch Nässe zugrunde gegangen LP. V, 146. ugunī nuoslīkt, im Feuer aufgehen, verbrennen L., U.

Avots: ME II, 852, 853

‡ nuotel˜derêt Schrunden; herabrutschen, -gleiten: ja braucuot ratuos ir trauks ar vāku un ja vāks nuoiet nuost, tad saka, ka tas ir nuotelderējis.

Avots: EH II, 100

nuõtùmsa, nuotumse, die Dämmerung, Dunkelheit: bet pa nuotumsu atbrauks viņš Latv. cik varēju nakts nuotumsē nuojaust Druva III, 853.

Avots: ME II, 878

pãrpil˜ns, übervoll, überreichlich, überzählig: pārpilns mē̦rs, trauks. vasaras parks bija pievilcis pārpilnu skaitu apme̦klē̦tāju Asp. pārpilns kausējums, übersättigte Lösung Konv. ² 1692.

Avots: ME III, 170

‡ pastùmdelis ² Auleja, ein träges (od. auch dummes) Lebewesen, das immer angetrieben werden muss: ar ituo pastumdeli ni˙kur nenuobrauksi: cik stumsi, tik ir ies (von einem Pferd).

Avots: EH XIII, 177

[patĩrs, ziemlich rein: p. trauks.]

Avots: ME III, 122

pavads (li. pãvadas "ein Mittel als Führer zum Zweck", r. пóводъ "Zügel"),

1) gew. der Pl. pavadi, das Geleite:
māsai gāja pavaduos BW: 20154, 5. braucis nuo rīdzinieku pavadiem uz mājām LP. VII, 243. biju līķa pavaduos un izvaduos Etn. IV, 34. pavada vārdi, die Begräbnisrede A. v. J. 1901, S. 332;

2) der Begleiter:
ganiņam sviests, maizīte, kas ganiņa pavadam? BW. 28871. vai tu viens pats brauksi nuo mājas, vai ņemsi pavadu līdz? Vīt. 27;

3) pavadi, Futterfuhren, welche die eigentlichen, weiter gehenden Fuhren eine Strecke begleiten
U.;

4) der (Pferde) Zügel
U.

Avots: ME III, 131

I peksis, ‡

2) "ein kleines Fuder"
Seyershof: tāds p. bij karpeļu, - ne˙kāds ve̦zums nebij. kuo ar tādiem peksīšiem brauks tik tālu ceļu!

Avots: EH XIII, 219

pèļņa Wolm., PS., peļ˜ņa Līn., Bauske, Gr.-Essern, Dunika, auch peļņi St., U., Glück Sirach 15, 10, der Verdienst, der Gewinnst: Sprw. kur darbs, tur peļņa. peļņā (od. peļņuos U.) iet, auf Verdienst, Erwerb ausgehen: (uzturu) nuope̦lna peļņās jeb algādžuos iedami Etn. III, 134. pa ziemu brauksim peļņās Apsk. v. J. 1903, S. 530. viņš staigā ar cirvi... peļņā Jaunā Raža IV, 74. braucis tā pat ar peļa,nas ve̦zumiem Upīte Medn. laiki 47. mēs atme̦tam lielāku peļņu (geben mehr zu verdienen) LP. V, 132. peļņu dzīt Aus. II, 5, auf Gewinn bedacht sein. peļņas vīrs U., ein Mann, der, als Knecht einem Bauernwirten zugeteilt, für diesen zum Dienste in der Stadt abgegeben, Geld verdiente. - lieki peļņi, Accidentien L., St., Bergm. n. U. Zu pèlnît.

Avots: ME III, 198, 199

pìeķebêt, = pieķepêt 2: pieķebējis trauks Bers.

Avots: ME III, 263

pìemudêt, einen schlechten Geruch annehmen: trauks piemudējis.

Avots: ME III, 274

piẽpešs, piẽpēšs, piẽpežs, piẽpēžs, plötzlich; eilig U.: piepeša nāve, plötzlicher Tod; piepešas nāves diena, der Georgitag (Aberglaube) Oppek., Bergm. n. U. Nuo ātriem, piepešiem e̦lpas vilcieniem krūtis augsti viļņuoja Alm. Kaislību varā 108. kungs uz piepēžu padebesi brauks Manz. Post. I, 104. piepešu zâle, Medizin, Kraut für plötzliche Zufälle Harder n. U. - Adv. pildīsies Kaudz. M. vai pa˙visam reiz piepildīsies viņa jaukais sapnis? A. XX, 504.

Avots: ME III, 278, 279

pìepũdêt,

1) lange stehend mit Geruch anfüllen:
trauks piepūdē̦ts Schujen, N.-Peb., Bers., Segewold. linu zaglis! cik cietumu jau nav piepūdējis! Latv.;

2) ein grosses Quantum faulen machen:
viņš piepūdejis tik daudz lapu, ka pietiks (mē̦slu) visiem dārziem Vank.;

3) auch refl., lange stehend verderben
(intr.), grau werden: biezpiens stāvē̦dams piepudēji(e)s Vank.

Avots: ME III, 281

pìesêdêt,

1) beisitzen
Spr.;

2) sich setzen
(?) U.;

3) sitzend erreichen:
"pabrauksimies", viņš saka: "kuo nu tâ mierā piesēdēsim?" Ezeriņš Leijerkaste II, 43;

4) sitzend hier und da niederdrücken od. Spuren hinterlassen:
bē̦rni piesēdējuši kaņepes PS. - Subst. pìesê̦dê̦tãjs, der Beisitzer, Assessor U.: tiesas piesē̦dē̦tājs Sadz. viļņi 113. pagasta piesē̦dē̦tājs Zeif. II, 182. zvērināts piesē̦dē̦tājs Konv. ² 385.

Avots: ME III, 288

pìeskapstêt, sich mit Grünspan bedecken: vaŗa trauks pieskapstējis Jürg.

Avots: ME III, 290

pìesmult, besudelt werden: trauks piesmulis Dunika.

Avots: ME III, 293

pìestrukt (prs. -strùku), volltröpfeln (intr.): trauks piestrucis pilns ar lietus ūdeni Dond.

Avots: ME III, 298

pìeubêt, sich mit Fäulnis füllen: trauks pieūbējis Lis., Golg.

Avots: ME III, 307

pìevārgt,

1) erschöpft, müde werden:
ceļinieks tāds pievārdzis;

2) auf die Dauer leiden, quienen; leidend, quienend erlangen:
kuo mes te pievārgsim? brauksim tik pruojām!

Avots: ME III, 309

‡ II pile Kaltenbr. n. FBR. XVII, 59, Orellen, BW. 32614 (aus Selg.) u. a., = pils: brauksim Rīgas pilītē BW. 2418 (aus NB.).

Avots: EH XIII, 232

piltuve,

1) auch piltuvis LKVv., piltava MWM. v. J..1899, S. 639, der Trichter;

2) (Saugheber),
vidū re̦snāks bleķa trauks, ar pagaŗu trubi uz apakšu, ar kuŗu uzpilda mucas Tirs. n. RKr. XVII, 73. Vgl. li. piltuvas od. piltavas "Trichter".

Avots: ME III, 217

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233

II pum̃pa,

1): "Beule"
- auch Wolm.; me̦lna pumpe od. nāves p., schwarze Blatter (in einer Handschrift); mēŗa p., eine gewisse Krankheit ("eine blaue Beule"), an der man bald stirbt Frauenb.;

2): auch Schnehpeln, (mit um) Salisb.;

3): "Vorhängeschloss"
- auch Diet., Siuxt; ‡

5) die Knospe:
nuopļaut veldrē sakritušu ābuliņu, kamē̦r tas vēl pumpās AP. jurģinēm ... jau bij sariestas ziedu pumpas Jauns. J. u. v. 138; ‡

6) Demin. pum̃piņa, eine Art hölzernes Gefäss
("apaļš vienkuoča trauks") Seyershof: p. plāna bij, saulē un vējā nevarēja likt, tad plīsa pušu.

Avots: EH II, 324

pušaîns, U., Serbigal, Salis, Mar. n. RKr. XV, 132, zerbrochen, zetrissen, mit Brüchen, Rissen versehen: pušains apģē̦rbs, trauks Salis. kurpnieks, uz pušainiem zābakiem gaidīdams Dz. V.

Avots: ME III, 437

put! (li. pùt), Interjektion, Lockruf für Hühner: put, vistiņa, put, gailīt, brauksim miežu dārziņā! BW. 2469, 2.

Avots: ME III, 439

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

I rãms,

1): rāmi (langsam)
iet Frauenb.; langsam Grob.: kad rāmi brauks, kad tad pā`rbrauks? ‡

2) "re̦mde̦ns" Warkl.: r. (mit à ² ) ūdins.

Avots: EH II, 361

‡ raška Bērzgale "kuoka trauks".

Avots: EH II, 355

II sadusinât,

1) sich lagern machen
(von mehrern Objekten): gans sadusināja guovis Dond.;

2) verschiessen (Atem schopfen) lassen eine längere Zeit hindurch:
cik ilgi tâ zirgu sadusināsi? brauksim tālāk! Dunika.

Avots: ME III, 617

II saduzt U., N.-Peb., auch sadūzt, intr., sich zerschlagen Infl. n. U., zerbrechen L.: saduzis puodiņš Lettg., H. Lieventhal, Trik. uoliņa nuokrita zemē un saduza Pas. I, 339 (aus Kolup). sviede (sc.: miruoņa) galvu zemē, un tī galva saduza III, 451. akmins piepēži saduzīs un sasprē̦gās Ve̦cā dz. gr. meteōrs sadūzis vairākuos gabaluos MWM. VI, 950. trauks sadūst Ruj.

Avots: ME III, 618

sagaidît, tr., (mit Erfolg) erwarten: vārna gaida silta laika, tautas mani uzaugam; vārna siltu sagaidīja, tautas mani nesagaida BW. 10910 var. gaida, gaida, nesagaida 13156. stāvē̦dama sastāvēju, gaidīdama sagaidīju 25946. es nemāku darbinieku izvadīt, sagaidīt 9568. es tautiņas gaidīdama sagaidīju bāleliņu 14140. sēdi, gaidi, baltgalvīte, kādu kungu sagaidīsi! 15259, 1. laba guoda sagaidīja nievātāja mātes meita 15401, 1. gadu gadiem gaidi un nesagaidi Kaudz. M. 12. še tuos sagaidīja brūtgāna tē̦vs . . . un nelaida panāksniekus sē̦tā BW. III, 1, 44. gani laiž luopus vakarā uz mājām, saimniece un māju meita tuos sagaida BW. IV, S. I29. sagaidīt beigu gan nevarēšu Kaudz. M. 7. tievs un gaŗš, ka ne gala sagaidīt A. XX, 209. Refl. -tiês, einander erwarten: mežasargs apstājies . . . tai vietā, kur nuorunāts ar Cimbulu sagaidīties Upīte Medn. laiki. nuoliktā dienā pie . . . kruoga sagaidīsimies un nuo turienes brauksim kuopā RA.

Avots: ME III, 623, 624

sakŗavât Dunika, sakravât, freqn., tr., (unordentlich Dunika) zusammenpacken, zusammenlegen: malkas cirtēji sakravāja savas lietas Jaun. mežk. 63. man vēl jāsakravā mantas MWM. IX, 936. es tiltiņu sakravāju nuo ve̦ciem dāldeŗiem BW. 31199. Refl. -tiês,

1) mit dem Gepäck Platz nehmen:
tūlīt sakravāsimies kulbā un brauksim pruom Jaun. mežk. 153;

2) sich reisefertig machen.

Avots: ME II, 657

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts ² , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl ² ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte ² iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts ² , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte ² ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4

sapilt ² , vom Tröpfeln (intr.) sich anfüllen: sapila pilns trauks ar ūdeni Dond., Dunika.

Avots: ME II, 699

sauļa Warkl., Demin. sauliņa, mundartlich (in Lubn.) für sauja, die hohle Hand: sauļā (Var.: saujā) brauksi asariņas BW. 23367, I var. (ähnlich 203). cisas nesu sauliņā (Var.: saujiņā) 25109, 1 var.

Avots: ME III, 774

‡ savu˙dḕņ ² Auleja, von selbst: trauks s. pārplīsa.

Avots: EH XVI, 467

se̦kls: s. trauks Seyershof. tāt ziemas se̦klākas (weniger schneereich); tuoreiz cieš dziļas ziemas bija Auleja. Subst. se̦klums (li. seklùmas): vor "die Oberflächlichkeit" ME. III, 814 ist "2)" einzufügen; vor "eine seichte" ebenda ist "3)" einzufügen; upei gulta dziļumā, man nevaida se̦klumā BW. 4319. Zur Etymologie s. auch Wood Post-conson. w in Indo-eur. 43 f.

Avots: EH XVI, 476

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skubinât (li. skùbinti "beeilen"), skubinêt Warkl., tr., antreiben, ansputen, fördern U., aufmuntern (zu etw.), beeilen; rasch vollenden: zirgu Kaudz. M. 173. "brauksim tūliņ!" Priedainīte skubināja Alm. Kaislību varā 20. skubināt uz krāpšanu Austr. kal. 1893, S. 37. (bārenīte) darbiņu skubināja BW. 6885 var. pate iešu druviņā, māku darbu skubināt 15436. Refl. -tiês,

1) sich anspornen, antreiben, zu etw. aufmuntem:
skubinies, bārenīte! nav māmiņas, kas skubina BW. piel.2 4736;

2) wiederholt anspornen, antreiberi, aufmuntern:
meitene ņēma puisē̦nu pie ruokas un devās... pruojām skubinādamās: "steigsimies, steigsimies...!" Janš. Bandavā II, 85. "tâ, tâ, bārīt", skubinājās saimniece viņai pakaļ Bārenīte 5;

3) eilen, sich sputen
U.: Priedaiši sāka skubināties uz mājām Alm. Kaislību varā 36. skubinies, sieviņ, ar bruokastīm! Seibolt. Nebst skuba, skubît I, skubrs, skubt, li. skubýti "eilen", skubùs "eilig" zu got. afskiuban "wegschieben" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 556.

Avots: ME III, 901

I slacît, -ku, -cĩju,

1) tr., nass machen, besprengen
U.; wässern V.; spritzen, sprengen: cits . . . ar asarām jau mutes autu slaka Jaunības dzeja 81. jāslaka auksts ūdens ģīmī Konv. ² 1043. slakāms trauks II Mos. 38, 3, das Weihgefäss; slakāmais, der Sprengel, Sprengwedel Dr.;

2) intr., fein regnen
U. Refl. -tiês, spritzen (intr.); sich besprengen: rājainais ūdens slakās A. v. J. 1901, S. 872. viļņi, uostai pāri slacīdamies... Duomas II, 481. Zu slaka I.

Avots: ME III, 912

slapijs: auch Adl. (mit -īj- gesprochen), Ceraukste, Kurmene; dvieli saslauka slapiju Linden in Kurl.; in Serbigal n. FBR. IV, 55 nur von Menschen und dabei angeblich nur in kurzen Sätzen (z. B. viņš salijis slapijš, aber: ceļš ir slap[j]š). ‡ Subst. slapijums Linden in Kurl., = slapjums.

Avots: EH II, 520

I smelˆt, smeļu, smêlu, schöpfen (etwas Flüssiges): kas labi smel, tas arī labi var liet LP. IV,1. smeļamā vieta, die Schöpfe Brasche. smeļamais (zum Schöpfen) trauks Etn. III, 41, smeļamais kauss Brasche; uz ūdens smeļamās laipas MWM. VI, 30. sataisīju... cūkām draņķa smeļamuo BW. 15649. brāgu smeļamais 20500, 5. (übertragen) bagātību un spē̦kus smelt SDP. I, 9. spē̦ku sme̦ldama Mērn. laiki 244. priekus smelt Aus. I, 2. Refl. -tiês, für sich schöpfen: pie viņas bite me̦du smēlās A. XXI, 138. lai... sme̦ltuos nuo viņa paduomu De̦glavs Ve̦c. pilsk. 31. Subst. smê̦lums, einmaliges, beendetes Schöpfen: ūdens ar reizas smē̦lumu jāiesmeļ spannī BW. I, S. 177. smêlẽjs, f. smêlẽja, wer schöpft: pie akas, kad... smēlējas ārā nāca I Mos. 24, 11. Vielleicht eine ursprachliche Erweiterung der Schwundstufe (sm-) zu sem- (in li. sémti "schöpfen"; etwa von einem *s[e]melo- "Schöpfer, Schöpfgefäss" [vgl. z. B. gr. πτερόν "Flügel": πέτομαι "fliege" ] abgeleitet; li. smelti bei Miežinis ist wohl aus dem Le. entlehnt).

Avots: ME III, 958

šnudaũks Salis, šnudrauks Ogershof, = šņudauks, das Taschentuch: vajaga . . . tautiešam šnudauciņa (Var.: nē̦zdaudziņa) BW. 7056.

Avots: ME IV, 89

šņurdauks BW. III, 1, S. 26, (mit ùr ² ) Warkl., = šņudaugs: abi slaucījās brūtes šaurdaukā BW. Ilf, 1, S. 33. vienam duošu šņurdauciņu, uotram linu paladziņu BW. 30894, 8. Aus *šņudrauks (vgl. šņudrauts)?

Avots: ME IV, 98

strìķis ² ,

1): auch Pilda;

2): liet strĩķī Frauenb., bis zum Rande vollgiessen.
trauks strîķī (bis zum Rande voll) Siuxt. negrāb tik pilnu! grāb strĩķī!

Avots: EH II, 589

I staņķis,

1): "ķērnei līdzīgs tievs un augsts kuoka trauks" (mit àņ ² ) Linden in Kurl.;

5): ein Vielfrass
(mit àņ ² ) Linden in Kurl.: putras s. tāds!

Avots: EH II, 570

stiêpiņuôs ² (loc. pl.), im Galopp: brauksim... viņam pakaļ un laidīsim tâ, kâ viņš laidīs. ja vajadzīgs, lai iet arī pilnuos stiepiņuos! Janš. Bandavā II, 299.

Avots: ME IV, 1079

‡ strīķētin,

1) bis zum Rande:
s. pilns trauks. piebērt trauku s. Ekengraf, (mit ē, ) Warkl.;

2) strīķē̦tin Warkl. "?": zirgs liek kājas s. (mit éinem Fuss an den andem anschlagend?).

Avots: EH II, 589

‡ sutràucis ² Saikava "rauksme">trauksme, uztraukums"; izcēlās liels s.

Avots: EH II, 606

I tùolis: "kuoka trauks ar platāku augšü (mit uô ² ) Seyershof; tuôlītis "piena raudzējamais trauks" Orellen.

Avots: EH II, 709

tràucinis ² Warkl. "pamazs trauks".

Avots: ME IV, 224

*trauka od. *rauks">trauks, der Schlag: trauku dabūt Kalleten. Zu traukt.

Avots: ME IV, 224

tràusls (serb. trȕo, fem. trȕ(h)la, "morsch") PS., Schujen, Wolm., (mit àu ² ) Adl., Adsel, Bers., Fest., Golg., Gr.Buschh., Kl., Ogershof, Prl., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit aû) Sunzel, Warkl., (mit aû ² ) AP., Arrasch, Bauske, Gr.Essern, Jürg., Kand., Nigr., Orellen, Salis, Siuxt, Wandsen, Widdrisch, traûšļs ² Stenden, leicht brechend, sprode, zerbrechlich, brockelig U., Kalz., N.-Peb.: sausi skali ir trausli N.-Peb. tev, alksnīti, trausla (Var.: trauša, trusa u. a.) miza BW. 21706 var.; 10809. izkapte ir trausla, die Sense ist sprdde Mag. XIII, 3, 50. ar dze̦lte̦niem, trausliem zariem Konv. ² 860. vājš un trausls trauks MWM. XI, 301. traušļi skalgani Zeltmatis Sark. lilijas 173. sirds trausla kâ izkurtējis rācenis MWM. VI, 224. trausla atbalss (schwaches Echo) atskanēja Druva II, 714. - Subst. tràuslums, die Zerbrechlichkeit, Sprodigkeit U. Nebst traušs. trus(l)s, trust "struppig werden" u. a. zu li. traũšti "brechen (intr.)", traũšiai oder trùšiai "equisetum", slav. trъstь "arundo phragmites", r. труха "zerriebenes Heu", poln. truskać "zerschmettern", klr. потрух "Moder" u. a., sowie vielleicht gr. ϑρύον "Binse", s. Būga PФB. LXXV, 151, Johansson IF. XIV, 320 und Scheftelowitz KZ. LVI, 172.

Avots: ME IV, 226

truopaîns,

1) = puosmaîns Gr.-Buschh., Meiran, Warkl: (mit ùo ² ), knorrig, abwechselnd dünn und dick U., Wessen: tas kuoks tāds truopains U. tie zirņu pāksti ir truopaiņi Kremon n. U. guovs . . . gaŗiem, truopainiem ragiem Jauns. III, 278; truôpains ² kuoks Segewold, ein Baum mit abgebrochenen Ästen;

2) porös,
(mit ùo) Rentzen, (mit ùo ² ) Kl.-Salwen, (mit uô ² ) Ekau; "caurumains" (mit uô ² ) Lems.; ausgewachsen, (innen) ausgefault (mit ùo) Rentzen, Serben: truopains kuoks, akmens, māla trauks, korķis Kl.-Salwen u. a. truopainas saknes Rentzen. truopaina vārpa, eine Ähre, in welcher Körner fehlen Gr.-Buschhof, (mit ùo ² ) Pilda, Warkl.

Avots: ME IV, 253

I trucis,

1) auch trucītis, ein Tönnchen, ein Anker
Aahof, Bers., Drosth., Druw., Erlaa, Fest., Heidenfeldt, Laud., Lis., Nötk., Saikava, Schwanb., Selsau, Sermus, Sessw., Sinolen, Stomersee: kārtuosim alus tručus BW. 26435; "rauks%20sk%C4%81bputrai">trauks skābputrai" Üxküll;

2) ein dickes Kind Fehsen; ein kurzer und dicker Mensch
Nötk., Pe̦nkule: ir gan tas Ancītis tāds kâ viens trucis Fehsen; etwas Kurzes und Dickes überhaupt (z. B. ein Holzblock) Pe̦nkule. Zu traũks?

Avots: ME IV, 244

trūkt [li. trúkti "reissen, brechen, platzen"] (in Grundsahl angeblich so in der Bed. 2, in der Bed. I dagegen trùkt; Rosenberger unterscheidet Mag. IX, 2, 16 trũkt "mangeln" von trûkt ² "reissen"), -kstu, -ku (eine reflexive III p. prt. trūcēs Zbiór XVIII, 271),

1) entzweigehn, reissen
(intr.), brechen (intr.), auseinanderspringen U.: striķis trūkst (pušu), der Strick reisst U. izkapts trūkst (pušu), die Sense bricht U., Bers., Gr.-Buschh., Marzen, Saikava, Warkl. glāze trūkst (pušu), das Glas springt entzwei U. ātri rāvu . . . dzirnus, lai tās trūka (Var.: plīsa) gabaluos BW. 22478 var. pavediens negribējis un negribējis trūkt LP. IV, 216. ieskanējās trūkdama klavieŗu stīga A. XX, 953. man sirds trūkst, mir bricht das Herz U., Bauske, PS., Saikava, Selsau, Stenden. man(im) sirds par viņu pušu trūkst, er jammert mich Brasche. vēru durvis, spēru kāju, trūkst (verstummen, horen auf) ļaudim valuodiņas BW. 8603;

2) mangeln, fehlen
U.: man trūkst naudas, veselības, druošības, mir fehlt Geld, Gesundheit, Mut U. trūktin trūkst tev, māmiņa, trūkst trijās vietiņās: stallī guov[j]u, klētī pūra, kambarī malējiņas BW. 18379 var. Sprw.: putna piena vien trūkst Br. sak. v. 976 (ähnlich: LP. VI, 858). kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu! 671. daudz vairs netrūka, kad bija beigts RKr. VI, 550. vai tam daudz trūkst nuo kunga (ist er nicht beinahe ein Herr)? Alm. Kaislību varā 127. tik jau manis tur trūka Etn. IV, 43. tā tik vēl trūka, ka jūs būtu neguodīga tē̦va dē̦li Rainis Zelta zirgs 53. ne˙kas tiem netrūka Pas. III, 467;

3) zusammenfahren, erschrecken
(intr.) U. (unter trukt). Refl. -tiês, erschrecken (intr.) AP., Bauske, Drosth., PS. (mit ũ ), Kl. (mit ù ² ), Spr., Wessen, erschreckt auffahren U., scheu werden U.; (schnell) aufstehn, aufspringen: lai nuobēdza baidiklīši, lai māsiņa netrūkstas BW. 26178, 7. sit pie vārtu stuburiņa, lai trūkās Jāņa māte 32638, 1. trūkās mans kumeliņš nuo pe̦lē̦ka akmentiņa 15932, 4. trūksties, manu kumeliņ, kad es gruožus kustināju! A. 913. zirgs trūkstas Kaudz. M. 236. viņa gulēja netrūkdamās tālāk Janš. Mežv. ļ. I, 15. kad bē̦rna lakatus mazgājuot sit jeb plīkšķina gaisā, tad bē̦rns trūkstas nuo miega BW. I, S. 182. trūkties nuo gultas augšām Etn. I, 56. trūkās augšā, cik ātri varēja JR. IV, 156. tūlīt trūkstas abi nuo gultas ārā BW. III, 1, S. 97. zē̦ns trūkās kā putniņš tē̦vam nuo ruokām Krišs Laksts 50. kājās trūkties, blitzschnell aufstehen Infl. n. U.: meita trūkās kājās Pas. IV, 283 (aus Atašiene; ähnlich: Zbiór XVIII, 473; LP. V, 29). jis trūkās un saka: "ai, cik ilgi es nuogulēju!" Pas. III, 385 (aus Bikava). sunītis trūkās nuo suola ze̦maškas Pas. IV, 384. - Subst. trũkšana,

1) das Entzweigehen;

2) das Fehlen, Mangeln;
trũkšanās, das Erschrecken (intr.), das Aufschrecken (intr.); trũkums,

1) das abgeschlossene Entzweigehn; der Bruch
St., U.; das Resultat des Entzweigehns -

a) die Spalte, der Riss:
maizes kukulim ir rieva (trūkums) RKr. XIX, 97;

b) der Bruch:
nabas trūkums, der Nabelbruch (hernia umbilicalis) Preip. 56; vē̦de̦ra trūkums, Flankenbruch, Bauchbruch (hernia ventralis) 55; trūkuma kaite (Wid.) od. tr. valna (Bers., Smilt.), der Hodenbruch. - trūkuma puķe Gr.-Buschh., eine Art Blumen; trũkuma zāle Gr.Buschh.,

a) Wolverlei, Arnika (arnica montana
L.) U., Mag. IV, 2, 61; 89; RKr. II, 67: trūkuma zāļu tēja nuoderīga, kad pārcēlies Etn. II, 150;

b) geranium silvestre
Grünh.;

2) der Mangel
U.; die Armut: trūkumu ciest, Mangel leiden, darben U. nespējīgs vecītis, lielu trūkumu ciezdams LP. IV, 191. izdara nuoziegumu . . . nabadzības vai trūkuma spiesti Vēr. I, 1259. kaujamies... ar savu trūkumu Aps. Bag. radi 15. Sprw.: kur nauda, tur nav trūkuma JK. II, 372, bads māca lūgties, trūkums diedelēt. darbu trūkums A. XI, 98;

3) das einmalige Erschrecken
(intr.), Aufschrecken (intr.): satrūkās ciema suņi; pa tam suņu trūkumam izte̦k ciema dze̦ltanītes BW. 13250, 6. Zu traukt, trauks s. diese und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 731, Reichett KZ. XXXIX, 64, Hirt Abl. 8, Scheftelowitz KZ. LVI, 172.'

Avots: ME IV, 251, 252

II tui, Interjektion,

a) bezeichnend, dass elne Tätigkeit in starkem Masse ausgeübt wird:
duošu par galvu, ka tui (ich werde sehr stark schlagen) Gr.-Buschh. brauksim, ka tui (wir werden sehr schnell fahren) ebenda;

b) šis suni atlaidīšuot vaļā un sakliedzuot "tui!" Upīte Medn. laiki 193.

Avots: ME IV, 254

tukšrùocis, wer leere Hände hat: atbrauks mans puisītis kâ tukšruocītis, kā kankarītis Vēr. II, 318.

Avots: ME IV, 256

II tūlu, Interjektion: tūlu, tūlu, tallalā, rītu brauksu Duobelē BW. 2196. tūlu, tūlu, medenieki, pūšat ratu rumbiņā! 21109.

Avots: ME IV, 281

tumaka Alksnis-Zundulis, eine Tüte von Bork U. - Vgl. tumbaka, tum̃maks; tumaka "trauks, trauciņš" Nötk.

Avots: ME IV, 261

‡ uzjundît, erregen: viens vārds uzjundīja vis˙tumšākās dziņas Tēvija vom 24. Januar 1942. šīs vare̦nās (scil.: dziesmas) uzjundīja cilvē̦kā vis˙apslē̦ptākuos spē̦kus Sārts Str. 206. atrisinājums ... uzjundīja trauksmei pēdējo ne̦rvu saiklīti Druvas san 89.

Avots: EH II, 723

uztraukt,

1): spieķa cirtiens pa ple̦ciem ... viņu acumirklī uztrauca (riss empor?)
kājās A. Upītis Kailā dzīvība 123. Refl. -tiês,

2): uztrauksies tracis Rainis Tālas nosk. ⁷ 116. Subst. uztraukums: nuo lieliem uztraukumiem Pas. XIV, 332.

Avots: EH II, 737

vaļîns: auch Lasd. u. a. n. FBR. IX, 137, Fest., Gr.-Buschh.,

1): auch Saikava; vaļīna izkapts Oknist. v. apgē̦rbs Sonnaxt. v. zuobs Saussen. kumeļš te̦kā v. (unbehindert)
mātei līdz ebenda;

2): auch Saikava, Weissensee; nu˙pat ir vaļĩnāks laiks AP. visu dienu bija v. Saussen. dzirdē̦dams ... vaļīnuo bē̦rnu kliegšanu Vanagu ligzda 46. maksu duodams, saimnieks teica, ka tagad es v. (von der Stelle entlassen)
Saussen;

3): v. trauks Saikava. v. (unbedeckt)
piens Sonnaxt. vaļīnām acīm P. W. Šis ar mani tiesāties? 20. tagad kuoki nuocirsti un skats uz baznīcu v. Saussen.

Avots: EH II, 755

vê̦de̦raîns Vīt., dickbäuchig: (fig.) vē̦de̦rains trauks MWM. X, 600, Arrasch, Dond., Golg., Jürg., Lubn., Oknist, Schujen, Schwanb., Sessw., Stenden, Wandsen. vē̦de̦raina krūzlte A. XX, 644. siena kaudzes, tādas vien vē̦de̦rainas Niedra Bār. 60.

Avots: ME IV, 548

vêderîgs, volleibig St., U.: v. trauks PS. vēderīga (mit breiter Mitte) laiva Adiamünde, Salis. vēderīga meita Salisb.

Avots: ME IV, 548

‡ III vērpis Blieden n. Etn. II, 177 "alus trauks".

Avots: EH II, 777

vienmulis, was oben und unten gleich breit und dick ist Elv., U.; "nuo viena gabala, apaļš un re̦sns" Celm.; ein Klumpen (Erde, Eis); vienmulis trauks, ein oben und unten gleich breites Gefäss DL. Wohl aus vienmalis unter dem Einfluss der vielen Nomina auf -ulis umgebildet.

Avots: ME IV, 661

vìetraũgas, eine alte Sitte, gemäss der vor der Hochzeit von Seiten der Braut die Wohnung resp. der Hof des Bräutigams besichtigt wurde Frauenb.; vietraugās (Doblen) od. vietrauguos iet, eine solche Besichtigung unternehmen: pate iešu vietraugās BW. 15351. tevi sūtu vietrauguos 16689. Ķirmgrauži aizbrauks ar meitu tur vietrauguos Janš. Dzimtene ² II, 39. precībās un vietrauguos braucuot Čāp. 54. e̦suot jau vairāki bijuši vietraugās Jauns. III, 264.

Avots: ME IV, 674

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku ² ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592

viņmāja: auch Fest.; viņmājas (= viņmāju ļaudis, kaimiņi) ar brauks uz Cesveini Saikava.

Avots: EH II, 786

žagars, žagara BW. 27136 var., Demin. žagariņa Biel. t. dz. 2389, žagarītis BW. 1711, 1 var., die Rute; der (dürre) Ast; Plur. žagari, Ruten (zum Brennen und Schlagen U.), Reisig, Strauch(werk); Zaunholz V.: liepiņas žagariņu BW. 1711, 2 var. vītuola žagariņu 3045. uozuola žagariņš 4589. bē̦rza žagariņš 10717. ērkšķu žagariņu 6621, 5. sluotu žagariem 1149 var. krūma žagarus 33517. rīkstes žagariņus 35330. aiz tā sausa žagariņa 13734 var. maza aizvējiņa nuo tā viena žagarīša 13734 var. kâ zīlīte žagarā 14212 var. žuburaiņu žagariņu 31021. izluocīju bē̦rzu birzi pa vienai žagarai 27136 var. ņem... rīksti, dzen miedziņu žagarā (in den Strauch?) Biel. t. dz. 797. kas tu par ganu, ka tev ne žagara nav ruokā! Frauenb. žagarus dzīt LP. III, 44, Reisig führen. brauksi žagaruos (Reisig holen) BW. 14787. žagaru kaudze, blāķis, ase (Frauenb.), ein Reisighaufen. žagaru gubiņa Br. 143. žagaru cirvis, ein nicht scharfes Beil zum Reisighauen Frauenb. žagaru klēpis, nasta, nuozis (Frauenb.), neslis (Frauenb.). žagaru klucis, ein Klotz, worauf Reisig gehauen wird. žagaru malka, aus Ästen und Baumkronen bestehendes Brennholz. žagaru mežs, ein junger Wald Frauenb. žagaru vīri, Arbeiter, die Reisig hauen ebenda. žagaru žuogs, ein Zaun aus Strauchwerk ebenda. žagarus duot, Ruten geben, (mit Ruten) prügeln. žagarus dabūt, Ruten, Prügel bekommen. Wegen des ž- (für z- ) anscheinend entlehnt aus li. žãgaras "ein dürrer Ast", wozu die Notiz unter zagata und auch Schnetz Idg. Jahrb. XVI, 257.

Avots: ME IV, 785, 786

zaiguôt, leuchten, scheinen, (in Schujen in mehrern Farben) schimmern, flimmern Erlaa, Lub., Lubn., Meiran, Nötk., Schujen, (mit aĩ ) Assiten, Burtn., Fockenhof, Frauenb., Gotthardsberg, Neuhausen, N.-Peb., Ruj., Schibbenhof, Schwarden, Schwitten, Smilt., Trik., Ukri, Windau, Wirgen, (mit ài ² ) Bers., Lennew., Vīt., (mit aî ) Fehgen, Kokn., Laud., (mit aî ² ) Grenzhof: e̦zars zaiguo Bers., Trik., ūdens zaiguo (von stehendem Wasser gesagt) Ruj. ūdens zaiguo, ja viņā iespīd saule Neuhausen. debess zaiguo Schwitten. zvaigzne krīt zaiguodama N.-Peb. sniegs zaiguo Assiten, Fockenhof u. a. le̦dus zaiguo Lubn., Ukri u. a. apzeltītais baznīcas tuornis sauli = zaiguo Vīt. zīda audumi zaiguo Lennew. apsarmuojušuo kuoku zaruos sāka zaiguot... dzirksteles Saul. JR. IV, 49. nuora balti zaiguo rasas putekļuos Vēr. I, 1157. marguojat, zaiguojat,... viļņi! JR. IV, 142. spilgtā gaismā acīs sāk zaiguot N.Peb. acis zaiguoja vien Saul. I, 140. vaigi... zaiguoja zilgani sārtās krāsās III, 102. brauksim tâ, ka lai visi meži zaiguo! (d. h. sehr schnell) Frauenb. (fig.) humōrs zaiguo Vēr. I, 694. Refl. -tiês, schimmern, leuchten, flimmern Lems. n. U., Nötk., (mit aĩ ) Ruj., (mit ài ² ) Vīt., "durch etwas hindurchschimmern" (mit aĩ ) N.-Peb.: dārgakmeņa gre̦dze̦ns pirkstā zaiguojās vien Vīt. tâ ka zaiguojas priekš acīm, so, dass es vor den Augen flimmert U. vizulīši krāsu krāsās zaiguojas Apsk. v. J. 1903, S. 300. gaisma zaiguojas caur luogu N.-Peb. ruoze smaržā un krāsās zaiguojas, mirdz MWM. v. J. 1899, S. 345.

Avots: ME IV, 681

zeģêt, sich mit einer Schmutzschicht bedecken Golg.: galds, trauks jau sāk zeģēt. Hinsichtlich des ģ wohl als ein Lituanismus zu li. žàgti "unrein machen", wozu auch le. zagt.

Avots: ME IV, 702

zvaukšêt,

1) zvaũkšêt Nötk., PS., Salis, Trik., Wolm., (mit àu ² ) Sessw., zvaukšêt U., Bewershof, N. - Peb., Stockm., Vīt., zvaũkšķêt AP., Arrasch, Bauske, Schnehpeln, Wandsen, (mit àu ² ) Erlaa, KatrE., Lubn., Meiran, -u, -ẽju, schallnachahmendes Verbum, einem starken, ungewohnten Laut bezeichnend
N. - Peb. (z. B. den Lärm, der beim Aushauen einer Eiswuhne entsteht Nötk., den Lärm beim Worfeln des Kornes U.); tosen (vom Winde) U.; knallen (von der Flinte, der Peitsche gesagt) U.; "vaukšêt" Vīt.: kuoka trauks zvaukš, kad pa tuo sit PS. viņš cē̦rt malku, ka zvaukš vien. le̦dus zvaukšķ Lubn. briedis skrēja pa mežu, ka sausie zari vien zvaukšēja Vīt. vējš pūš, ka zvaukš vien U.;

2) plappern
Bewershof; lügen Stockm.

Avots: ME IV, 766, 767