Paplašinātā meklēšana

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49

atsâpes: auch bei St. (unter sāpēt).

Avots: EH I, 164

atsâpes, Nachwehen Grünh.

Avots: ME I, 188

prìekšsâpes* Konv. ² 695, die Schmerzen vor der Geburt.

Avots: ME III, 397

pussâpes, halber, geteilter Schmerz Hen.

Avots: ME III, 434

sâpe: auch (sg.) Auleja (hier der pl. sâpes nicht bekannt), Fest, (mit â ² ) Grob.: s. ceļas, ieme̦tas Sonnaxt. s. ieskrēja sānā Warkl. man tāda s. saskrēja krustuos AP. man sānā iesita s. tâ, ka ne˙maz nevar celties Seyershof. liela s. nuodūra, Magendruck hat mich niedergeworfen BielU. dabūt sāpi Orellen. ruokai s. nuostāja Kaltenbr. ar vienu pašu aci, juo uotra bija iztecējuse kādā ve̦cā sāpē Ciema spīg. 87. galvas s. BW. 25058 var. lai jums sāpes, lai jums bē̦das 8539 var.

Avots: EH XVI, 472

sâpe (li. sópė "Schmerz" Dusetos, Liet. pas. II, 283, LitMnd. I, 47), gew. der Plur. sâpes, sâpas ² PlKur., der Schmerz, die Schmerzen: galvas, kakla, vē̦de̦ra sāpes, Kopf-, Hals-, Bauchschmerzen. man tāda sāpe kreisajā kājā, labajuos sānuos, ein unbestimmter Schmerz. bē̦rnu sāpes, Wehen U. sāpes remdēt, reibīt, valdīt Br. 86, Schmerzen lindern. sāpes vilkt, drückend, massierend Brust- od. Bauchschmerzen lindern od. vertreiben Mar. n. RKr. XV, 134. plāksteris ļuoti derīgs, juo nuoņe̦m (vertreibt) sāpes Etn. IV, 21. sāpes pāriet LP. IV, 30, die Schmerzen vergehen. sāpju vārdi Br., Besprechungsformeln. Sprw.: cita sāpes mazas, andrer Schmerzen kümmern einen wenig. dabūjis krustuos lielu sāpi un dūrēju Upīte Medn. laiki 223. pirtī nuo vienas vietas jānuopeŗas dze̦ltē̦niem; ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. klusa sāpe sirdī truli griežas Vainovskis. nesaveŗuoties uz visu sāpi (ungeachtet allen Schmerzes) Pas. I, 222 (aus Preili). viņš sajuta krūtīs savādu . . . sāpi A. v. J. 1901, S. 123. Wenn von einer Grundbedeutung "Fluss (als Krankheit)" auszugehen wäre (vgl. auch gr. ρ'εῦμα), zu sapuļi.

Avots: ME III, 805

sâpeklis ² Dond., der Schmerz: man iemeties krūtīs sāpeklis Dond. tās būs sāpeklis das wird Schmerz machen Hug. Mag. 11, 1, 72.

Avots: ME III, 805

‡ sâpe̦ns ² Seyershof, = sâpîgs, schmerzhaft: man ir s. mugarkauls.

Avots: EH XVI, 472

sir̂dssâpes: cits a[r] lielām sirdssāpēm speŗ akrimu mugurā BW. 19151; Sing. sirdssāpe Strods Par. vōrdn. 157, Demin. sirdssāpīte BW. 12645.

Avots: EH II, 488

sir̂dssâpes, die Herzschmerzen: es būtu vai galu darījies aiz lielām sirdssāpēm Alm.

Avots: ME III, 845

‡ vê̦de̦rsâpes Pas. XII, 324, Magenschmerzen.

Avots: EH II, 774

‡ àizpãtaruôt,

1) Gebete herleiernd (besprechend) beseitigen (fortschaffen, entfernen):
a. zuobu sāpes;

2) Gebete herleiernd (eine Gardinenpredigt haltend) betäuben:
a. kam ausis Schnehpeln;

3) Gebete herleiernd (scheltend, räsonnierend) weggehen.
Refl. -tiês Bauske, = ‡ àizpãtaruôt 3.

Avots: EH I, 41

àizsmaĩdît, tr., durch Liebkosungen, Schmeichelei entfernen, beseitigen: neviena šīs sāpes neiespēja aizsmaidīt MWM. VIII, 807.

Avots: ME I, 51

‡ apmirdît,

1) beschwichtigen, stillen
(perfektiv) Fest., Warkl.: a. zuobu sāpes;

2) (vor einer Operation mit Chloroform) einschläfern
Kr. Rosiften.

Avots: EH I, 102

apslâpêt, tr., ersticken, dämpfen, lindern, stillen: uguni, sāpes, nemierus, dzirksti Vēr. II, 743.

Avots: ME I, 123

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148

atdzìmt (li. atgim̃ti), intr.,

1) mit dem Lok., nach jem. geraten:
tē̦vā atdzimuse Purap.; dē̦ls, tu esi manī atdzimis Purap.;

2) wiedergeboren werden:
atdzimt uz jaunu dzīvi Vēr. I, 1411. dvēseles sāpes atdzima R. Sk. II, 110. tad mūžam gaisma vairs neatdzims Rain. Refl. -tiês, wiedergeboren werden: atdzimies ir manī Step.

Avots: ME I, 156

atlabuôt, ‡

2) wiederherstellen, auskurieren
Seyershof: kad trūkties dabū, tad me̦tas sāpe iekšā, bet tad atkal atlabuo ar zâlēm.

Avots: EH I, 152

atņemt, tr.,

1) wegnehmen; rauben:
atņemt naudu; bailes, bē̦das, gausu, nelaimi, sāpes; drudzis kā ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. divi nuo pieci atņemt, 2 von 5 subtrahieren. viņam atņe̦mta (gelähmt) labā puse, ruokas, kājas;

2) entgegennehmen:
sienu atņemt; labdienu (od. labudienu), dievpalīgu atņemt, den Gruss entgegenehmen, ihn erwiedern Rsk. II, 123, Etn II, 60; ceļu atņemt Etn. III, 15, den Weg annehmen, dem allgemeinen Gebrauch übergeben;

3) zurücknehmen:
Sprw. izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. ruoku devu un atņēmu, gredzentiņu neatņēmu BW. 15379;

4) wieder, noch einmal nehmen, wiederholen:
5. rindā nav jāatņe̦m"leišuos"vien, bet"vai leišuos" SPD. VIII, 25, in der 5. Reihe muss man nicht bloss das Wort leišuos, sondern vai leišuos wiederholen; jautājumu atņemt, die von einem Anderen gestellte Frage wiederholen Alm.; e̦lpu, dvašu atņemt, Atem schöpfen, atmen: gaŗi Vēr. I, 265; daudz maz atņemt e̦lpu A. XIII. 37.

Refl. -tiês,

1) für sich in Anspruch nehmen:
viņš saimniekam atrunājies un atņēmies dažas dienas sev Jan.;

2) wieder zu sich, zu Kräften kommen, Luft schöpfen, sich erholen:
bagātais nedabūjis ne atņemties LP. V, 262. jau visa istaba ziliem dūmiem smuok, ka nemaz atņemties. pēc laba brīža krūtis vēl reiz gaŗi atņēmās Kaudz. M. pirmāk atņēmās Kurzeme Pav., zuerst erholte sich Kurland;

3) wieder, zu wiederholten Malen eine unterbrochene Tätigkeit energisch, wetteifernd in Angriff nehmen, wieder anheben, ansetzen:
pa vairāk lāgiem atņemties Etn. III, 129. runāja Kalnciemniece, atkal atņē̦musies Apsk. I, 177. dārzā siseņi dzied, viens par uotru (besser: cits par citu) atņe̦mdamies Vēr. I, 189;

4) bis zum Überdruss satt, müde etw. vornehmen, überdrüssig werden:
atņe̦mas jau arī, man wird doch auch zuletzt müde Alm.

Kļūdu labojums:
erwiedwrn = erwidern

Avots: ME I, 180

atskãrst [Salis, Wandsen, Selgerben] oder atskā`rst C. [und in Serbigal] > [atskârst ² in Lemsal und Rujen], -stu, oder -šu, -tu, auch atskãrt, -stu [in Walgalen: atskaŗu], -ru Oppek. n. U., tr., einsehen, zur Einsicht kommen, erkennen, verstehen, sich bewusst werden, gewahr werden: vai tad tas dzē, rumā arī sāpes atskārst? Serb.; pats labi atskārš, ka šī suoļa nespersim Kaln. Refl. -stiês, inne werden, zum Bewusstsein, zur Einsicht kommen: kalps atskārties, ka atruodas mājas ruobežās LP. VII, 969. [Dial. z. B. in Ronneburg, auch ackārst gesprochen. Nach Persson Beitr. 725 zu šķirt, also eigentlich: unterscheiden. Aber der Bedeutung nach passt es besser zu atķerties, früher * at-s(i)kart; die Wurzelform auf -t dürfte dem missverstandenen Präsens atskārstu entnommen sein.]

Avots: ME I, 192

attecêt [li. attekė´ti], intr.,

1) herlaufen, herbei-, forteilen, herfliessen:
iksvētdienas jaunas meitas attecēja kruoņu pīt BW. 13250. atte̦k straume Ar. 233;

2) geboren werden, sich einfinden:
attecēja vienai aitai jē̦rs LP. V, 196.

Refl. -tiês,

1) von der Stelle des Sprungs eine Strecke zurücklaufen, um einen Anlauf zu nehmen:
un attecējies, viņš lēca pāri Etn. I, 24. ave̦ns, labi attecējies, deva ar ragiem tādu drāzienu vilkam pa galvu;

2) sich müde laufen, bis zum Überdruss laufen:
lai tik bē̦rns te̦k, gan jau attecēsies;

3) aufhören, sich bessern:
sāpes, slimība attecēsies Straut. kašķis neatte̦kas. sirds tam drusku attecējās Kav. šie pamirdami var ar laiku attecēties Konv. ² 2904.

Avots: ME I, 204

I bãnis, bãns, der Haufe, Schwarm C., die Reihe St., U.: žagaru, mālu, mē̦slu, siena bānis MWM. VII, 356. vējš griezās ar sniega bāņiem virpulī MWM. II, 461. pāri skrēja bišu bānis. sniegs, lapsenes nāk ar bāni, haufensweise AP., LP. VI, 357. [ar bāni virsū mākties Wid.]. bites bāņiem devās laukā iz struopa LP. VI, 287. [siens savilcināts bāņiem Wandsen. liels bānis (Menge) zâļu Roop, Lemsal.] pilniem bāņiem vējš dzina sniegu acīs. viņš ar bāni gāzās virsū, mit Ungestüm Bers. es divi labus bāņus izgulēju, ich habe zu zweien Malen einen guten Puff abgeschlafen. vienā bānā (bānī U.) jāt, in einem Gliede, einer Reihe reiten St. bāņiem uznākušas sāpes Konv. ² 1043; [bāņiem, ruckweise Dobeln, Siuxt n. U.]; auch bāņām: vējš bānām vien sviež miglu pret sienām MWM, X. 163; Baltp. R. I, 57. [In der Bed."Haufe"vielleicht aus * bānis (zu bērt); in der Bed. "Reihe, Mal" dagegen vielleicht aus d. Bahn.]

Avots: ME I, 272

bè̦dulis (li. bėdùlìs "бѣдняга") fem. -le, C., der (die) Bekümmerte, von Gram Gebeugte, Armselige: nuo gaisa atskan: bē̦duli, tev laime zied, kur neesi Girgenson. viņs bija pūlējies bē̦dulim remdēt sāpes. kur iešu, bē̦dulīte BW. 18067, 3. vaidulītis, bē̦dulītis liela ceļa maliņā BW. 34357. latvieši mūžīgi bijuši tādi bē̦duļi, kas savu prātu ne+būt nespējuši uz augstām lietām cilāt Izgl. IV, 13. Cf. bēdelis.

Avots: ME I, 289

bḕ̦rns (li. bérnas "Knecht" ), mundartlich auch bē̦[r]ns od. bē̦r[n]s gesprochen (Plur. daneben bē̦rni, selten bē̦ri Ruj., Salisb.), Demin. -iņš,

1) das Kind (von Menschen):
bē̦rnu dzemdēt, dabūt, saņemt, auklēt, tīstīt, vīstīt, krustīt, atšķirt; - likumīgs, ārlaulības od. bandu b., ein eheliches, uneheliches K., nelaika b., eine unzeitige Geburt, pieņemts b., oder maizes b. U., das Pflegekind; krusta b., der Täufling; meitas bē̦rns, das Kindeiner Unverheirateten oder (im Gegensatze von puiša bē̦rns) eine Tochter U.; bē̦rnu raizes, sāpes, die Geburtswehen; bē̦rna vājumu gulēt, im Wochenbette liegen; nuo bē̦rna dienām od. kājām, von Kindersbeinen auf, viņš vēl bē̦rnā, er ist noch ein Kind;

2) Sprw.: mazi bē̦rni, maza bē̦da, lieli bē̦rni, liela bē̦da. mazi bē̦rni spiež ceļus, lieli sirdi. kad bē̦rns nuomiris, tad ve̦cmātes gudras. tīri bē̦rns: kuo redz, tuo grib. grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. atraitnis dabū citu sievu, bet bē̦rns nedabū citu māti. bē̦rns rāda, kāds vīram būs tikums. nelabs bē̦rns padara tē̦vam sirmu galvu. slikts bē̦rns tē̦vam rūkts ābuols. ne visi bē̦rni tādi, kādi ve̦cāki. bē̦rns paliek bē̦rns. bē̦rnam bē̦rna prāts. katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod. atduod bē̦rnam mantu, ej pats diedelēt. kas nu duos bē̦rnu, kas nav bē̦rns;

3) im erweiterten Sinne,

a) als liebevolle Anrede an eine junge Person:
kuo gribi, mans bē̦rns?

b) Nachkommen, das Geschlecht:
Izraeļa bē̦rni; uz bē̦rnu bē̦rniem, auf Kindeskind;

c) als Bezeichnung der Zugehörigkeit, des Verhältnisses:
šīs zemes b., ein Hiesiger, svešas zemes b., ein Ausländer, mājas b., Hauskind; - dieva bē̦rni, Gottes Kinder, die Frommen, ve̦lna bē̦rni, Kinder des Teufels, die Bösen: kā gara bē̦rns tas ir? wes Geistes Kind ist er? Jāņa bē̦rni, die das Johannisfest Feiernden; ļaužu bē̦rns, das Menschenkind Ltd. 65. bāra od. drauga bē̦rns, ein Wamenkind, letzteres eig. das Kind des Freundes, das zur Erziehung angenommen ist: ej gulēt, drauga bē̦rns;

4) Junge von allen Tieren:
es nebiju putna bē̦rns, kâ no zara nuoraujams. pīle perina un izved bē̦rnus. bites laiž bē̦rnus, die Bienen schwärmen;

5) (von keimenden, wachsenden Pflanzen) der Schlössling:
rāceņu bē̦rni, kleine, wachsende Kartoffeln;

6) etwas Erzeugtes, Hervorgebrachtes,
übertr.: mani gara bē̦rni, die Kinder meines Geistes. spriguliņ, kuoka bē̦rns Ar. 1440. vai es esmu kāds skalgana bē̦rn? bin ich so verstossen, so nichssadend? atslē̦gas bē̦rns, der Schlüssel. [Zu got. barn "Kind", arm. beṙn "Bürde", gr. φέρμα "Getragenes, Liebesfrucht", φέρω ai. bhárāmi, la. ferō, air. berim "trage", r. dial. берéмя "Bürde" u. a.; vgl. Walde Wrtb. ² 284, Berneker Wrtb. I, 50 f., Reichelt KZ. XXXIX, 20 u. 35 u. a.]

Avots: ME I, 290, 291

bezgalîgs, unendlich: bezgalīgs puosts, bezgalīgas sāpes.

Avots: ME I, 283

caũrdure,

1): càu[r]dure ² Kaltenbr., Oknist, càurdures ² Sonnaxt: caurdures - kâ ar adatām sāpe pārskrien vis gaŗām šur tur Sonnaxt, kad stipri saskrienas, caurdures sānuos duŗ ebenda; ‡

2) das Schlüsselloch
(?): muti pielicis pie caurdures Janš. Dzimtene I ² , 44.

Avots: EH I, 261

caũrdure, [bei Manz. im Lettus dafür cauras sāpes], oft im Pl., Seitenstiche: pret caurduri lietuo baltās driģenes Etn. I, 29; caurdur - od. caurduŗu zāles, Stechapfel (datura stramonium L.).

Avots: ME I, 365

caũrs (li. kiáuras),

1) ein Loch od. Löcher habend, durchlöchert, durchgerieben, zerrissen:
cauras zeķes, kurpes, biksas. Sprw.: beŗ kâ caurā maisā. cauru maisu nepiepildīsi. tāds draugs kâ caurains trauks. caurs kâ siets od. baznīckungu maiss. caurais maiss od. caurumaiss n. Biel. I, 452. caurumaisis, Nimmersatt: tu caurais maiss, vēl tu neesi pierijies LP. VII, 159. caura zeme, löchenriger Boden, der keine Düngung hält L. caurajā (Var.: caurumainā) istabā BW. 25791, 4; fig. leichvergessend, unbeständig: man galva tāda caura; maz varu paturēt. tev, puisīti, caurs prātiņš (Var.: caura daba, caura duoma) BW. 12398; caurs miegs, Halbschlaf: tādi sapņi ne˙kad nerādās, ja guļam ciešā, maigā miegā, bet viņi ir druoši liecinieki, ka mums bijis caurs, traucē̦ts miegs A. XI, 724;

2) ein Loch am Körper habend - zufolge einer Wunde, wund:
[pirksts ir caurs U., der Finger ist wund; auguons paliek caurs U., das Geschwür bricht auf.] čūska e̦suot dikti laba pret caurām kājām Etn. II, 172;

3) hohl:
uozuola vidus caurs, izpuvis;

4) des Wesentlichen entbehrend, taub:
cauri graudi; [cauri ziedi U., taube Blüten];

5) caurais, auch caurās sāpes, = caurējs, Stiche in der Brust, Seitenstiche:
kad pār ruoku alu lej, tad caurais duŗ Etn. II, 187; caurā zāle, Stechapfel (datura stramonium L.);

6) ganz, ununterbrochen -
zur Bezeichnung einer kontinuierlichen Zeitdauer, besond. im Akk. und Instr.: cauru stundu, dienu, nakti, mūžu pūlēties [ähnlich li. kiáurą nãktį, u. a.]; oft verstärkt mit viss, auguošs, mīļš: visu cauru vasariņu slaucīju tē̦va pagalmiņu. kāzas dzēra cauru auguošu nedēļu. strādāt visu mīļu dieniņu; malt caurām dienām un naktīm; strādāt caurām svētdienām; māņticību piekuopt cauriem gadsimteņiem. [Zu li. kiúrti "löcherig werden", anscheinend auch (s. Uhlenbeck PBrB. XX, 43 und Persson Beitr. 374 f.) zu li. skiaurė˜ "ein durchlöcherter Kahn", mnd. schore "Riss, Bruch" u. a., sowie vielleicht (vgl. Būga KSn. I, 258) zu r. чурка "колода, долбанец, улей" (bei Даль IV, ^3, 1379); über das von Bezzenberger BB. XIII, 299 gleichfalls herangezogene gr. σῦριγξ "Röhre" vgl. Boisacq Dict. 935.]

Avots: ME I, 365, 366

‡ càurskreja ² Oknist, euphorbia helloscopia L. ("dzeŗ, kad sāpe pa muguru skraida").

Avots: EH I, 261

cìenīt, - u od. - īju, - īju, tr.,

1) ehren, schätzen, hochachten, würdigen:
cienī tē̦vu un māti. [cienāmus zemes augļus Glück Jak. 5, 7.] šuo jūsmu un sāpes var cienīt tikai tas, kas tuo izcietis Kaudz. M. 11. laiku, dienas, zīmes cienīt, tagewählerisch sein, auf Zeichen abergläubisch achten U.;

2) cienīt mit dem Obj. im Akk. und folgendem Infinitiv, jem. genügend achten, um zu...: kuo cienīja lūgt par kāzu tē̦vu RKr. XVI, 118. mārte viņu cienī apveltīt krustadvieļiem RKr. XVI, 155; tâ jau viņš cienī darīt U.

Kļūdu labojums:
verbam cienīt arī frāzēs no RKr.XVI, 118 un 155 ir nozīme"pflegen"(cienīt hat auch in den Belegen aus RKr. XVI, 118 und 155 die Bed."pflegen").

Avots: ME I, 394

cìest, ciešu, cietu (li. kę̃sti), tr., intr., leiden, dulden, ertragen, aushalten: Sprw. viens pirksts sāp, visi līdzi cieš. nevar ciest kâ bē̦rns, kam rausis kulē. cieti, zuobus sakuodis. kas ļaunu necieš, tas labu nere̦dz. cieš kâ zuobu sāpes. palīdzi man bē̦das ciest, es tev palīdzēšu me̦du ēst. labāk tev bij vīra ciest (sich gedulden ohne, missen), ne skaistā vainadziņa BW. 24345, v. 1 klusu ciest, still schweigen. muļķis kala bungvāli un meta gaisā, vai cietīs ar LP. VI, 518. Refl. - tiês, sich gedulden, geduldig ertragen: cieties, mana māmuliņa, kâ tu pati zinādama BW. 17330, 4. ve̦lns cieties gan, bet neizcieta LP. VII, 202. ilgāk man ruokas vairs neciešas Rainis, Uguns un nakts, 133. [Weiterhin wohl zu air. céssaim "ich leide" und vielleicht auch gr. πάνος "Leid", vgl. Fick Wrtb. I ^4, 89 u. 383, Windisch KZ. XXIII, 206, Stokes Wrtb. 77 f., Boisacq Dict.766 und Pedersen Vergl. kelt Gr. II, 486.]

Kļūdu labojums:
ve̦lns cieties = ve˙lns cietās

Avots: ME I, 395

dedzîgums, das Feuer, der Eifer, die Brunst: drīz sāpes cēlās nuo jauna un ar lielāku dedzīgumu R. Sk. I, 87.

Avots: ME I, 451

dedzîkla [Autz, Hasenpot], dedzîklis, das Brenneisen: dedzīklis ir rīks, ar kuo izdedzina kuokā caurumus. Kri stīnei bij acis kâ dedzīklis Degl. sāpes reizām urba kâ ar dedzīklu Alm. tavs dē̦ls ir zē̦ns kâ dedzīkla Alm.

Avots: ME I, 451

dergt,

1): balsis skarbi de̦rdz (Infinitivform unbekannt), es ertönen schrille, unterbrochene Stimmen
Bergfried, Ekau, Salgaln;

2) anhaltend schmerzen:
krūtīs derdza sāpes.

Avots: EH I, 316

dergt (auch * derdzêt?), -e̦rdzu, -erdzu (auch -erdzēju?) "?": balsis skarbi de̦rdz Līguotnis. [viņš kasa dzelzi, ka ausis de̦rdz Annenburg. kad krūtīs duobji skan, tad saka, ka tās sāk dergt Grobin.] Kārļa krūtīs derdza sāpes Saul. de̦rdzuoša, sāpīga duoma Vēr. 1030, 1033.

Kļūdu labojums:
Vēr.1030=Vēr.I,1030

Avots: ME I, 457

dzelˆt, [dzel˜t Bl.], dzeļu, dzêlu (li. gélti "stechen, schmerzen"), tr., stechen, brennen, beissen: bites, uodzes, nātres dzeļ. dzē̦lušas Ņūskas meitu, kamē̦r nuodzē̦lušas LP. VI, 829. nedzel mani tu. nātrīte BW. 21686. manu sirdi dzeļ kāds sle̦pe̦ns dze̦luons Kaudz. M. Refl. -tiês, brenne, stechen, stechend, brennend wohin gelangen: sirdī man sāpes dzeļas. viņa stingrie skati dzēlās Dēmons 59. [Zu li. gėlà "Schmerz", aksl. желя "Kummer", aruss. жаль "Leid, Schmerz", ahd. quelan "Schmerzen leiden", quâla "Qual", arm. kełem "quäle, plage", gr. δέλλιϑες "Wespen" u. a.; vgl. Fick BB. II, 208, XVI, 287, Wrtb. I ^4. 404, Meillet MSL. VIII, 165, J. Schmidt KZ. XXXII, 323, Siebs KZ. XXXVII, 315, Hübschmann Arm. Gramm. 459, Boisacq Dict. 118 u. 174, Zupitza Germ. Gutt. 85, Walde Wrtb. ² 805 unter vallessit. Trautmann Wrtb. 83.]

Avots: ME I, 541

dzè̦mdu sāpes, Geburtsschmerzen Apsk. I, 328.

Avots: ME I, 544

[dzerkste Grawendahl "sāpe ruokas luocītavā"; vgl. dzirkste I,]

Avots: ME I, 546

II dziêdêt, - ēju, tr., heilen: plāksteris, kas ve̦lk un dziedē. dziedējamais plāksteris, Heilpflaster. dziedē, kungs, manas sāpes ve̦se̦las. laiks visu dziedē. [Zu dzît.]

Avots: ME I, 561

‡ dziezt : (?) "nuoskārst": nevar ne˙kuo dz., vai sāpes mazākas, vai ne Laud. n. Celm.

Avots: EH I, 365

gauds [li. gaudùs "wehmütig"],

1) betrübend, herb:
nuo tautām gauds vārdiņš BW. 23831. duod dēliņš gaudu vārdu, duod dēliņa līgaviņa 1962;

2) bitter (von Tränen
im VL. sehr beliebt): apbirst manas baltas ruokas gaudajām asarām Ltd. 1529. es nebūtu raudājuse vienas gaudas (Var.: gaužas) asariņas BW. 3500. gauda (= ļuoti stipra) sāpe Schwanb.;

3) kläglich, jämmerlich, trautig:
man bij daudz gàudu ² [Lis.] dziesmu, bet es gaudi nedziedāju BW. 17272, 1. gaudā balsī runāt. Mārīte runāja lē̦nā, saraustītā, gaudā valuodā Poruk III, 184;

4) leid, schmerzlich (synonym mit
žēl): nu man žē̦l, nu man gaud (Var.: gaudi, gauži) BW. 13713. Zu gaust.

Avots: ME I, 610

‡ ģeņ̃ģe Orellen, ein Knochengelenk: ple̦ca ģeņģē sāpe iesitusies. Vgl. ģeñģes 2.

Avots: EH I, 426

I graîzît [Wolm., Arrasch, C., PS., Trik., Jürg., Lis., N. - Peb., Sessau, Kl., Serbigal, AP., Preili, Nerft, Ruj.], - u, - ĩju, graĩzît [Bl., Tr., Līn., Dond., Wandsen, Dunika, Salis, Ohscheneeken], Kand. (li. gráižyti),

1) [raĩzît Nigr.], wiederholt schneiden:
zuobina asminis graizīja pūķa miesas LP. IV, 27;

2) [graîzît ² Nigr.], scharf streichen, züchtigen
(auch fig.: geisseln): tīrumā, klajumā graizu savu kumeliņu Ltd. 1027. viņš graizīja tā laika sadzīves ļaunumus Balt. V. [māte bē̦rnu gana ar rīksti graîzījusi, bet tuomē̦r nelabuojas Nigr. viņam sāpes graîza Nigr.]

Avots: ME I, 636

grũsnẽjs, grũsns,

1) schwer:
pie viņas krūts glaud rūpju grūsnuo galvu! K. Kaln. gūžu sāpes nuo grūsnas dzemdes Konv. ² 1161. tumši, grūsnēji mākuoņi aizsedza sauli A. XVI, 289;

2) trächtig, schwanger:
grūsnēja guovs, aita, sieva. Zu grūts.

Avots: ME I, 668

III gũža [ačech. hýžě "Hüfte"],

1) die Hüfte, Lende, die Keule beim Braten,
gew. Pl.: gūžas kâ krāsns Naud.; gūžu sāpes, Hüftweh: jaunas meitas nedziedāja aiz tām gūžu nelaimēm BW. 839. gūžu puisis od. gūžainis, ein halberwachsener Junge als Fünfter zu vier grösseren Männern bei einer Feldarbeit Essern n. U.; in Autz synonym mit ruokas puisis n. U.;

2) = gurni 2 Lasd.: gūžas - tie divi kuoki, kuŗi izurbti (ratiņa) beņķī A. XI, 83, Adsel A. XIII, 492. [Zu guza (s. dies), npers. gūzak "Fussknöchel"
(nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 145) u. a.]

Avots: ME I, 687, 688

ìedzelksnîtiês, [für eine kurze Zeit zu schmerzen anfangen Bers.]: sāpe iedzelksnījās viņā Latv.

Avots: ME II, 13

ìeguoztiês Trik., = iesakņuoties: sāpes krustuos ma[n uz laikiem ieguozušas Druw. Jancis ieguožas stingrāk uz sēdekļa D. Kleinb. J. 44.

Avots: ME II, 21

ìekrist,

1): hinein-, hereinfliegen (von Auerhähnen)
Stenden: viens gailis jau iekrita pudurā;

2) ‡

d) man iekrita sāpe galvā, ich bekam Kopfweh
Strasden; ‡

5) "gefallen"
AP.: viņa ir visādi vīzīga meita; man viņa vare̦n iekrīt. ‡ Refl. -tiês,

1) = ìekrist 3: vaigi sāk ie. acis iekritušās Jürg. u. a.;

2) ie. tēva (mātes) sejā, dem Vater (der Mutter) ähnlich sein
Ar.

Avots: EH I, 522

ìelèkt,

1) hinein -, hereinspringen:
ielēcu maguonēs BW. 13527. pretinieces viena uotrai gribēja vai asīs ielēkt A. XXI, 757;

2) sich einfinden, zum Vorschein kommen:
man krampis ielēcis kājā. [sāpes ielēca mugurā Dond.; geboren werden: ielēcis kumeļš, jē̦rs];

3) einspringen:
svārki ielē̦kuši, ka nevar mugurā apvilkt. aude̦kls iele̦c, kad tuo slapina Adam. [drēbe veļuot stipri ielē̦kusi Dond.] Refl. - tiês,

1) anfangen zu springen, zu klopfen (vom Herzen):
muļķītim ne sirds neiele̦cas LP. IV, 91;

2) nacharten, gleichen
(mit d. Lok.): bē̦rns ielēcies tē̦vā, mātē Bers., Wend.

Avots: ME II, 38

ìepūšļât,

1) [wiederholt behauchen, zu behauchen anfangen]: paliek sāls iepūšļāts BW. 26063;

[2) = iepūst 3: uguni Mar., Welonen, Serben, Schujen u. a. kuo viņš tur iepūšļāja (hat zaubernd hineingehaucht, hineingesprochen) ūdenī? Fest.;

3) zaubernd behauchen:
kādu kaiti, lai sāpes pāriet Wessen, Mar. Refl. - tês Stenden "pa reizi iepūsties ragā, svilpē vai saujā"].

Avots: ME II, 54

izcìest [li. iškę̃sti], tr., aushalten, ertragen, überstehen: aukstumu, karstumu, bē̦das, bailes, grūtības, sāpes. bajāri lielījās cietu ziemu izcietuši BW. 27957, 6. sarunā katrs tās trīsdesmit naktis izciest, lai kas Etn. IV, 99. Refl. - tiês, viel erleiden, lange leiden: kuŗā (darbā) runā autuora paša izcietusēs sirds Vēr. I, 1164.

Avots: ME I, 722

izdẽdêt, die Lebenskraft verlieren, abzehren, elend werden, verwittern: viņš izdēdējis kâ bē̦rza lapa od. kâ pūpēdis od. kâ dieva kuoks Etn. IV, 40. viņa izdēdējusi, ka tikai vēl ir kauli un āda. izdẽdējušas ruokas MWM. IX, 894. izdēdējis kakls AU. tas mirs, - bail tīri paskatīties kâ izdēdējis. nuo trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza nuoras Hiob 30, 3. [tā sieva izdēdējusi St., ist über die Jahre der Fruchtbarkeit hinaus. izdēdējis kuoks U., ein abgestandener Baum]. kas nu tas par guoda uzvalku, jau izdēdējis, ka vairs knapi kuopā turas Druw. labība ir saules karstumā gluži izdēdējusi Dond. Verwünschung: kad tu izdē̦dē̦tu! sāpes lai izdēd kâ miruonis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 727

izdilt (li. išdilti), intr., abgerieben werden, abzehren, verschleissen, fadenscheinig werden: izdilis kâ kaulu kambaris, kâ lūks, von einem sehr mageren Menschen. lakats ap izdilušiem ple̦ciem tās drēbītes tādas izdilušas A. XX, 651. cimdiem izdila īkšķi A. XI, 477. sāpes lai izdilst kâ ve̦cs mēnesis Tr. IV, 88.

Avots: ME I, 728

‡ izdzēsinât,

1) auslöschen
(tr.) Warkl.: i. ugunskuru PV.;

2) kalt werden machen:
i. istabu Laidsen, Schibbenhof, Schwanb. i. izdedzinātus kaļkakmeņus Druw. i. ūdeni Kacēni;

3) (Schmerzen) stillen
Zvirgzdine: zâles var i. vē̦de̦ra sāpes.

Avots: EH I, 445

iziet (liii. išeĩti, [aksl. iziti]), intr.,

1) aus -, hinausgehen, abgehen, - mit Angabe des Ausgangspunktes und des zieles der Bewegung und ohne diese Angabe:
viņš izgāja sevis pēc laukā. kaķis iziet uz medībām LP. III, 98. labāk būtu tuo dieniņu ir ganuos izgājuse BW. 15687, 2. iziet uz ciemu, zum Besuch gehen. lai iziet sāpes nuo šī cilvē̦ka miesām Tr. IV, 83. [iziet nuo kāda vidus U., eine Gegend verlassen]. nuo prāta neizgāja jauna puiša mīlestība BW. 12488. le̦dus, mati iziet. nuo Je̦lgavas iziet brauciens četruos pēc pusdienas. tu nuo rāta esi izgājis, du bist von Sinnen Vēr. I, 67. izgājuši pa˙visam nuo cilvē̦ka, sind Unmenschen geworden A. XIV, 9. kad kāds nuo zirgiem izgājis, tad pa˙galam arī, wenn jemand keine guten Pferde mehr hat, dann ist es mit ihm auch aus Sil. pie vīra iziet, tautās iziet, heiraten (von der Frau): pie vīriņa iziedama BW. 21794, 1. ja es pie tevis izietu... Kaudz. M. duod, dieviņ, lietum līt, man tautās izejuot BW. 24223;

29 mit dem Akk. der Zeitbestimmung zer Bezeichnung, dass die Tätigkeit des gehens die ganze Zeit ausfüllt: izgāju trīs gadus par ganu od. ganuos, ich diente drei Jahre als Hirt.
puiša sievai jāiziet 60 dienu, muss 60 Tage Gehorch leisten RKr. XI, 67. skuolā ejamais laiks bij Ģirtam jau aiz muguras: bija izgājis savas dienas;

3) mit dem Akk. der Raumerstreckukng - durchgehen, durchschreiten:
izgāju dižu mežu, bē̦rzu birzi BW. 10981; 22905, 1. izgāju dziedādama bandinieku nuovadiņu 470. baru iziet, die Schwande beenden Degl. iziet skuolu, die Schule durchmachen, absolvieren MWM. X, 434. In dieser Bedeutung auch passiv: visas ielas izietas Vēr. II, 395. iziet puoli, vom Ausführen eines bestimmten Tanzes RKr. XVI, 100;

4) aufgehen, verbraucht werden:
[tur izies visa mana nauda U.] kas tad par tuo, ka drēbes vairāk izgāja Aps. So auch refl.: tur iznāks piecas, sešas mucas, gan tās iziesies, die werden schon ausgetrunken werden LP. VI, 642. vai tev nav kādi mīksti cimdi? vajadzē̦tu; uz jūŗas izietuos man labi: neganti ruokas salst Laiviņš. tev daudz tuo iešanu, tādēļ tev zeķes iziesies Benjamin;

5) vergehen, verstreichen, zur Neige gehen, enden:
man izgāja (Var.: aizgāja) šī vasara treju ziedu meklējuot BW. 6070, 2. nelūkuoji baltu ruoku, ne dze̦ltānu gaŗu matu: iziet dienas sukājuot, balti ruokas mazgājuot. izgāj[u]šu gadu es nuopinu nuo ruozēm vainadziņu 5913. Sehr beliebt der Dativus absolutus in Wendungen wie: dienai, svētdienai izejuot, als der Tag, der Sonntag zur Neige gin, am Abend, am Sonntagabend: pieguļā iesākuši jāt tuo nakti, Jurģu dienai izejuot Etn. III, 87. Zuweilen mit der alten Dativform auf - i, auch in der Schriftsprache, zuweilen mit abgeworfener Endung: ce̦turtdien (= ce̦turtdienai) ize̦juot vai piektdien (= piektdienai) nākuot Konv. ² 392. Statt des Dat. abs. tritt zuweilen izejuot zu einem vorhergehenden Akk. der Zeit: Vandzenē ir ieradums, ka pirmuo lieldienas dienu (auch dienai) izejuot, puiši iet apkārt B. Vēstn. viens rijkuris svē̦tuo vakaru (od. svē̦tam vakaram) izejuot kurinājis riju LP. VII, 455;

6) ausgehen, auf eiw. sinnen, losgehen:
burvis izgājis uz viltu LP. VI, 723, uz viltību III, 75, uz gudrību VI, 705. viņš jau tik iziet uz kaušanuos Kand. abi izejuot uz viņa ādas R. Sk. II, 157;

7) ausgehen, sich verbreiten:
vedējiņu sieviņām slikta slava izgājuse BW. 16327. pa pilsē̦tu iziet ziņa LP. IV, 21. valuodas iziet ļaudīs IV, 22;

8) aus-gehen, ergehen, ablaufen (schlecht od. gut):
kâ tev tur izgāja? tâ tâ, nelabi, čabeniski, plāni, šķībi, greizi, ļuru ļurumis. vai nezināt, cik vāji man šuogad izgāja ar luopiņiem Etn. I, 61. viņš arī neizies sveikā Degl. Refl. - tiês,

1) viel, nach Herzenslust gehen, vielfach mit dem Nebenbergiff der Erfolglosigkeit:
nāks silts laiciņš, vai neiziesies vai? A. XVII, 114. izietas vienā vietā, outrā, trešā, ne˙kur saklaušināt LP. V, 225. bet izgājies, - nevarējis baltiņam klāt tikt LP. VII, 981;

2) aufgehen, s.
iziet 4. Subst. iziešana, das Aus -, Hinausgehen: jaunā gada vakarā sviež kurpi pār ple̦cu. kad pirkstu gals uz durvju pusi, tad iziešana (dann muss man das Haus verlassen), kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 4.

Kļūdu labojums:
bandinieku = rendinieku

Avots: ME I, 743, 744, 745

izrìebt: vor "wegschaffen" ME. I, 792 einzuschalten: durch Besprechen (Zauberei). ‡ Refl. -tiês, eine Zeitlang (zaubernd) besprechen: visādas rìebējas izriebās, bet neattikās Jürg. gan jau devu jaunā mēnesī i. (zuobu sāpes), bet nelīdzēja Zaravič.

Avots: EH I, 477

izsâpêt, ‡

2) sich verlieren, ausklingen (von Schmerzen):
sāpes... neizsāpēs ne˙kad Daugava 1936, S. 145.

Avots: EH I, 478

izskûpstît, tr., wegküssen: iz krūtīm sāpes izskūpstītu Vēr. I, 926. Refl. - tiês, nach Herzenslust küssen, einander küssen: līdz apnikšainai dabū izskūpstīties Janš.

Avots: ME I, 799

izsũdzêt, tr.,

1) aus -, verklagen:
savu kaimiņu pie tiesas;

2) beichten, bekennen:
savus grē̦kus, savas bē̦das, grūtības, dvēseles sāpes. šis izsūdzēja savu vainu LP. VI, 719.

Avots: ME I, 808

juõņaîns, juonaiņš, juõnîgs, stürmisch, eilend, schnell: viņš redzēja juoņainu cīņu pilnu dzīvi JR. III, 55. kaķis, tuo dzirdē̦dams, juonīgi skrej Etn. II, 62. juonīgi aizsita aiz sevis durvis Purap. citreiz sāpes palika tik niknas, juoņainas Vārds 1913, S. 49.

Avots: ME II, 127

karsîgs,

1): karsīga nagu sāpe Pēt. Av. II, īp. pielik. 11.

Avots: EH I, 589

kaũka,

1): lietus lāses par le̦du tiek un ar lielu šņākšanu, kauku un vē̦tru zemē birst Bergm. Saņ. spr. māc. (1795) 276;

2): ein unzufriedener Mensch, der häufig zu weinen und zu klagen pflegt
(mit aũ ) AP.;

6): "kaite mugurkaulā" Meselau: krustuos ieme̦tusies k. (sāpe).

Avots: EH I, 593

kaũls (li. káulas, [pl. káulai, apr. caulan "Bein"]),

1) der Knochen:
pie kauliņa garda gaļa, pie meitiņas silta guļa. dievs zin, vai viņas kauliņi arī nebūs sabiruši Kaudz. M. viņš tik vājš kâ kauli un āda. čīkst tev kauli stai- gājuot BW. 878. lai izrājas, par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs RSk. II, 132. kauli smagi, kâ sasiti (nach schwerer Arbeit). tad es tavus kaulus samalšu, dann werde ich dir deine Knochen im Liebe entzweischlagen Pump. lāpstas kauls, das Schulterblatt. [galvas kauls U., der Hirnschädel.] maitas kauls, Aasknochen: izkurini man pirit, uz lauka ir maitas kauli; tā laba malka LP. IV, 216. veļa, miruoņu k. LP. VII, 1255; nāves k., Knochenauswuchs, das Überbein Mag. XX, 3, 146: kad bē̦rnam veļa kauls, mazgā ar ziepēm, ar kuŗam' miruonis mazgāts JK. VI, 50; Etn. IV, 22; LP. VII, 1255. ziluoņu kauls, das Elfenbein. kauliņš, das erste Glied des Zeigfingers, früher zur Massbezeichnung benutzt;

2) zur Bezeichnung des Steifen:
sasalt kaulā, steif frieren Grünh. tam jau vilka kauls mugurā od. vē̦de̦rā, sagt man von einem Steifen, der sich bei der Arbeit nicht zu bücken liebt;

3) zur Bezeichnung des Geistlosen:
sirsniņ[a] mana, dvēselīte tautu dē̦la ruociņā; kauli vien vazājas pa bāliņa pagalmiņu BW. 10694;

4) Knochen mit Einschluss der fleischigen Teile, der Gelenke und Glieder, vielfach als Sitz des Lebens, als der Träger der Knochen, die Person:
kaulu sāpes, Gliederschmerzen. atlaist, atstiept, izstaipīt, staipīt kaulus, die Gleder ausstrecken, sich erholen. nu˙pat vēl kâ iesāku kaulus pārlīdzināt, kur tad nu iemigu Aps. kam kauli nuoņe̦mti, tie mazgājas ūdenī, kur iebē̦rtas skudras Etn. II, 149. bet kauli viņai pamira, sie wurde ganz starr Vēr. II, 195. es neduomāju, ka būs ve̦cie kauli vēl kād- reiz jāne̦sā pa pasauli Kaudz. M. sieva sirdīgi meta virsū uz kauliem apģē̦rbu, das Weib zog sich energisch das Kleid an A. XX, 643. kungs iedevis tādu ķēvīti, kas ne kaulus panest, das sich nicht schleppen kann LP. III, 44. sajust dzīvību kauluos Kaudz. M. tāds cīniņš meklē kaulus, solcher Kampf sucht das Mark, erfordert die höchste Anstrengung, ist äusserst anstrengend, schwer LP. IV, 27; so namentlich kuost kaulā od. kauluos, ķerties pie kauliem: tas kuož kauluos, das schmerzt empfindlich, das geht durch Mark und Bein. tas vē̦lāk kuodīs kaulā, das wird sich später empfindlich rächen MWM. X, 920. aukstums ķeŗas pie kauliem. dre̦buļi izgāja man caur visiem kauliem, es schauerte mir durch Mark und Bein. man sirds tīri krīt nuo kauliem ārā, das Herz zerspringt mir vor Reue Wain. [kaulus lauž U., es ist wie ein Brechen in den Gliedern.] visi kauli man sāp, ich habe Schmerzen in allen Gliedern;

5) aus Knochen Verfertigtes:
kauliņus mest, mit Knöcheln spielen, knocheln, Würfel spielen; klavieŗu kauliņi, die Tasten;

6) der Stengel.
tabaka kauli, Tabakstengel; lapu kauliņi, Blattrippen U. niedru kaulu klēti cirta BW. 13611;

7) der Kern im Steinobst
(kauliņu augi Konv. ² 1746);

8) die Schale:
pušu kuodu rieksta kaulu (Var.: čaulu 16555) BW. 16564 (Nitau); gliemes kauliņi, die Muschelschale Ruj. n. U.;

9) kauli, die Kalkfelsen in der Düna
Konv. ² 233; [kauls"klints sēkle" Dahlen; so z. B. uozuola kauls U., Duoles kauls, leišu kauliņš bei Dahlen];

10) bot., raganu kauls, Johanniskraut, Johannisblut (hypericum)
RKr. II, 72; vilka kauls, Blutauge (comarum palustre) Buschh.; kaulu zâle, Mauerpfeffer (sedum acre) RKr. II, 78; auch weisswurzelige Maiblume, Salomonssiegel (convallaria polygonatum) RKr. II, 70. [Zu gr. χαυλός la. caulis od. caulus "Stengel", ir. cuaille "Pfahl", ai. kulyam "Knochen" u. a., s. Walde Wrtb. ² 145, Boisacq Dict. 422 f.]

Avots: ME II, 175, 176

klusu, Adv., still, leise: viņš klusu tam kuo iečukstēja ausī. stāvi klusu! sei still! galvas sāpe, paliec klusu! Tr. IV, 107. klusu ciest, still schweigen: bij piespieduši princesi (par tuo) klusu ciest LP. IV, 11.

Avots: ME II, 238

kvèlêt, -u od. -ẽju, -ẽju, kvè̦luôt, [kvē̦lāt L.], intr.,

1) glimmen, glühen, schimmern:
bet galva de̦g, kvēlē kâ uguns Vēr. I, 1305. uogles beidz kvē̦luot I, 1311. aiz bailēm sirds izkūst kâ kvē̦luošs var,š Aps. Fig., glühen: se̦nās sāpes sirdī kvē̦l Krūza. dziļumā dusmas lai kvē̦l Rainis. gurdi rīta blāzma kvē̦l Apsk. kvē̦luošas acis, wie kvē̦luošas uogles ;

[2) brennenden Schimerz verursachen:
zuobi kvēlē U.] Refl. -tiês, glimmen, glühen, schimmern: Rīgas smēde kvē̦luojās BW. 6174, 8. tautu dē̦lu dvēselīte kâ uoglīte kvē̦luojās BW. 5377. ziedi kvē̦luojas MWM. VI, 924. [Anniņai sarkans kūsis, tas zem galda kvē̦luojas (Var.: kvē̦luo) BW. 34621. Vgl. kveldêt.]

Avots: ME II, 353, 354

labā (unter lab): sveces baznīcā jaukuma l. Frauenb. sāpe galvā tuo (ē̦stuo) uogu l. ebenda: tam l., deswegen ebenda.

Avots: EH I, 709

lišķêt, - ẽju,

1) intr., schmeicheln:
viņš lišķēja tiesnesim. līšana un lišķēšana nebija viņa dabā Alm.;

2) falsch sein
U.; lišķē̦tas sāpes, simulierter Schmerz Purkalit.

Avots: ME II, 475

mãja, Demin. verächtl. mãjele,

1) das Bauerngesinde
[in dieser Bed. dialektisch als Plur. tantum]: mūsu ciemā piecas mājas. kungs izdzina saimnieku nuo mājas od. mājām Sprw.: kādas mājas od. kāda māja, tāds saimnieks. pa Jurģiem māju (mājas Kurl.) uzņemt. čigāni iet māju nuo mājas (vgl. RKr. XII, 46);

2) die Behausung im weiteren Sinne, das Haus, die Heimat:
vienā(s) mājā(s) dzīvuojusi bagāta saimniece LP. VI, 140. arī labā mājā neēdis nevar dzīvuot. kāda māja, tāds jumts. tīra māja sievas ruota. vai saimnieks mājās od. mājā? ist der Wirt zu Hause? In Kurl. ist der Plur., in Livl. der Sing. in solchen Wendungen vorzugsweise gebräuchlich. iet uz mājām Kurl. [Dond., Wandsen, Selg., Bauske, Gr.-Essern, Selb.], uz māju Livl. [Wolm., PS., Jürg., Bers., Lis., Drosth., N.-Peb., Arrasch, Jürg., Bers., Salis], nach Hause gehen. mājā od. mājās resp. uz mājām od. uz māju entspricht bei den imperfektiven Verben dem Präfix

pā`r -: ļaudis jau pārnākuši, die Leute sind schon heimgekehrt; ļaudis nāk jau mājā, die Leute kommen schon nach Hause; māju, mājas, duot, ņemt, Quartier geben, nehmen: es tev duošu nakts māju BW. 13276. kur saulīte mājas ņems? 10874. [sveši ļaudis, sveša zeme; kur bij man mājas mest (Var.: māju ņemt)? 19053.] mūža māja, der Sarg, das Grab. es apskatījuos viņa mājas, ich besah sein Gesinde, d. i. sein Haus nebst Zubehör. Durch die Vielheit der Gebäude eines Gesindes ist der Gebrauch des Plur. in den genannten Wendungen bedingt. Ebenso erklärt sich das Schwanken zwischen dem Plur. und Sing. in den genitivischen Verbindungen: mājas, māju baluodis, die Haustaube, mājas od. māju luopi, das Hausvieh, mājas od. māju putni, das Geflügel; mājas kungs, der Hausgeist. Oft verbindet sich mãja mit dem folgenden Wort zu einem Kompositum, wie mājbite;

3) das männliche Glied
L., PS.; mājas sāpes, der Bruch L.; überhaupt die Scham, die männliche und auch die weibliche Livl. n. Mag. IV, 2, 127; die Schamgegend Smilt. [Unklar ist das verältnis zu estn. maja "Haus", finn. maja "Herberge"; Thomsen lässt das finnische Wort Beröringer 198 aus dem Le. entehnt sein, aber der Unterschied in der Quantität des a bleibt dabei unerklärt. Beide etwa aus dem germanischen? Vgl. etwa mnd. mage "locus, ubi cibos ad sumendum accuba mus", ein maye(stede) LivL. Güterurk. S. 763, maye (Ruhepunkt?) Urkundenb. V, 36. Das Wort ist überigens schon in der Chronik Heinrichs von Lettland belegt: ad villam Labbiti, ubi fuerat maia, id est collectio, eorum XV, 7.]

Avots: ME II, 577, 578

mâka, das Können, Vermögen, Verständnis, der Kunstgriff: ar gribu un māku strādāt MWM. VI, 377. [vajag tik mākas, tad darbi ies Mar. n. RKr. XV, 125.] pielikusi visu savu māku, lai uzcirtu meitu par kundzeni Stari I, 39. bez mākas nevar ne cūku sapīt Stomersee, Lös., Bers., Aps. zemkuopim vajadzīga arī māka savus augļus labi pārduot A., XII, 166. [ak tavu māku, kâ viņa tuo veikli visu izdara Ezeriņš Leijerkaste I, 244.] viņam ir tādas mākas sāpes ar vārdiem apturēt Tirs. n. RKr. XVII, 68. Zu mâcêt

Avots: ME II, 579

mãkuôņuôtiês, sich bewölken, sich mit Wolken beziehen: uz pieres un vaigiem viņam it kâ dziļas bē̦das un sirdssāpes mākuoņuojas B. Vēstn.

Avots: ME II, 580, 581

malzîtiês,

1) sich jem. mit leerem Geschwätz aufdrängen:
kuo te ap mani malzies! Druw. n. Etn. II, 81;

2) ["ruhelos herumirren"
Saul.]: liesmas plēvināšanās un šaudīšanās malzījās viņa acīs A. v. J. 1896, S. 582. ruokā vēl malzījās sajūsminājums A. v. J. 1896, S. 99; [sich hin und her werfen, sich quälen, "lauzīties": visu nakti malzījuos lielās sāpes Bers. iestidzis dūņās malzījās visādi, bet laukā netika Bers.; "slinkumā guorīties, slaistīties" Sessw., Modohn; malzīties ("maisīties") pa kājām Warkl., Bers.; faulenzen; "gulšņāt (nuo vieniem sāniem uz uotriem)"]; in Schmerzen sich krümmen Bers. n. Etn. IV, 145.

Avots: ME II, 560

miêrinât: m. vīveles nevar, kas nepruot Siuxt. ‡ Refl. -tiês, sich beruhigen: sāpes miêrinājas ² , kad vakars nāk Seyershof.

Avots: EH I, 825

migla [li. miglà, askl. мьгла], der Nebel: Sprw. migla kâ dūmi. lai izzūd sāpes kâ migla vasaras rītiņā Br. 83. migla ceļas, me̦tas, der Nebel steigt auf, fällt U. jūŗa miglu me̦t Aus. I, 99. visi mazi avuotiņu vakarā miglu laiž (Var.: me̦t) BW. 17652. uznāk bieza migla JK. III, 71. zila, zaļa, me̦lna migla priekš acīm. viss tâ kâ migla vien tinas, man kann nicht recht sehen Vēr. v. J. 1904, S. 413. pa meža biezumiem pats nezin kur bij aizmaldījies un tâ apmulsis kâ miglā LP. V, 258. mums jau miglu acīs nelaidīsi, du wirst uns keinen Sand in die Augen streuen Deglavs MWM. v. J. 1896, S. 482. - dirsa miglu metīs, es wird Prügel setzen, der Hintere wird's fühlen U. [Zu ai. mēghá-ḥ "Wolke", arm. mēg, gr. ὀμίχλη "Nebel", ndl. dial. miggelen "fein regnen", r. мжит "es nebelt, regnet fein" u. a., s. Walde Wrtb. ² 486, Bechtel Hauptprobl. 373.]

Avots: ME II, 624

II milˆzums C., [Erlaa], eine an der Oberflāche mit Eiter angefüllte Wunde U., "aizpampums ar pūžņiem" Aps.: auguoņus un milzumus apsmērē ar vāģu smēri Etn. IV, 106. sāpes lielajuos kāju pirkstuos, kur arī ir sarkani milzumi. [kājas papēdī liels milzums Druw.). - Zu milzt I.

Avots: ME II, 629

[mir̃dinât,

1) (er)sterben machen: cilvē̦ku PS., Trik., Jürg., Arrasch; sāpes Bauske; badā mirdināt Drosth., Bers., Dond., Warkh., Domopol;

2) einschläfern, gefühllos machen (einen Kranken, vom Arzt)
Salis.]

Avots: ME II, 631

II mirinât, fact. zu mirt,

1) (eines langsamen Todes) sterben lassen
[Sessw., Tirsen, N. - Schwanb., Fest., Ober - Bartau]: ēst, ēst, māmuliņa! tautas badu mirināja BW. 26401. [tautu meita acīm puisi mirināja um Mitau. mušas mirināt Bers.];

2) für tot halten:
mēs viņu mirinājām, wir hielten ihr für tot N. - Bartau; [ein Gerücht über jem. verbreiten, dass er gestorben sei oder bald sterben werde Libau];

3) "?": dziesmas tuomē̦r velti pa˙visam mirina Pump. Jaun. dzeja 7;

[4) = mir̃dinât

2 Rutzau: zuobu (= zuobu sāpes) Selsau, Odsen;

5) bei einem Sterbenden anwesend sein
Nikrazen].

Avots: ME II, 633

miruonis (f. -ne LP. VII, 198), [miruons Dunika, Bauske, mir,uonis Glück IV Mos. 6, 6 u. 11; 9, 6; Jes. 26, 19; Tobias 12, 11, mir,uons II Mos. 12, 30; Sirach 10, 10; Matth. 28, 7; Markus 9, 26], ein Toter, eine Leiche: nuo miruoņiem augšā celties. Sprw.: kur cilvē̦ki, tur miruoņi; kur luopi, tur maitas. sāpes lai izdēd kâ ve̦cs miruonis Br. 88. miruoņus iezārkuot, apglabāt, sadedzināt. - [miruoņu puķe, linaria vulgaris.]

Avots: ME II, 635

mur̂mulis (li. murmùlis "ein Brummbart"),

1) der Stammler, wer murmelt, stottert, undeutlich spricht, ungewandt in der Rede ist
[Domopol, Serbigal], Selb.;

2) der Tolpatsch, ein unwissender Mensch:
ej tu, murmuli, kuo tu zini?

3) von einem betrunkenen Menschen:
piedzēris kâ murmulis;

4) der Meckerer, Beiname des Bockes:
ai āzīti, murmulīti! BW. 29095. puisīšam tāda daba kâ tiem āžu murmuļiem (Var.: tam āža murmeļam) 12398; auch von der Lerche: cīrulīti, murmulīti! 2611;

5) das Murmeltier
B. Vēstn.;

6) der Pl. mur̂muļi [Kr.], das um einen hineingeworfenen Stein kreisende Wasser; Wasserwirbel
Kokn., Lub.; asins murmuļi, hervorquellendes Blut U.: [tavi asins murmuļi dziedē visas manas sāpes B. W. B.] Singular: nuo ūdens murmulīša BW. 29720, 2.

Avots: ME II, 671

ne-izciešams, unerträglich: neizciešamas muokas, sāpes.

Avots: ME II, 715

nejaûcẽ̦ns, ein Hässlicher, ein Abscheulicher, Niederträchtiger Mat., Peb.: tāds nejaucē̦ns rādās cilvē̦ku acīs A. pats nejaucē̦ns vīriešu ģīmī ir viņš RA. sāpes, kuo tam nuodarījis šis skaistais milzis, šis nejaucē̦ns A. XII, 408.

Avots: ME II, 716

ne-jaukņa

1) "?": nejaukņa ir katra sāpe Rainis;

[2) "ein unangenehmer, gastiger Mensch"
Bers.].

Avots: ME II, 716

niêdre [auch Wolm., PS., C., Schujen, Ruj., Līm., Nigr., Sessw., Fossenberg, Grosdohn, Marzen, Stirniene, Annenhof bei Mar., Schmarden, Ellei, Wirginahlen, Matk., Jürg., Gr. - Essern] (li. nèndre.), niêdra, [niedra Serben, Marzenhof, Plm., Gotthardsberg, Alt - Laizen, Erwahlen, Sackenhausen, Hasau, Kreuzb., Ekau], ņiedra BW. 11059; 15143; 17550, 3, [Lis., N. - Peb., ņiedra Meselau], ņiêdre [Kl., ņiedre Lubn., Bers., Oselshof, Setzen], BW. 4261; 5037; 13234; 28429; [25915], niedrs L., Ruj. n. BW. 26544; BWp. 1217,

1) das Rohr, Schilf (phragmites communis);
kraujas niedre, Uferriedgras (calamgrostis litorea) RKr. II, 68; Vāczemes niedra, spanisches Rohr Mag. XIII, 3, 65. Sprw.: luokās od. šaubīgs kâ niedra. sāpes lai iznīkst kâ purva niedre. es meitiņa kâ niedrīte BW. 10569;

2) niedrs, der Lauf an der Flinte
L.;

3) der Rohrstock, Spazierstock
Stud.: kurpes kājā, niedre ruokā BW. 33636. [Zu ai. nada-h. "Schilfrohr", wenn ai. nad - hier aus nṇd -(?), oder wenn balt. nend - heir (mit Reduplikation) aus nen(e) d - (vgl. zur Reduplikation mir. nenaid "Nessel" vgl. auch Jacobsohn Arier und Ugrofinnen 91).]

Avots: ME II, 749

nùojem̃t,

1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;

2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);

3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;

4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;

5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,

1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;

2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;

3) sich photographieren lassen
Strasden.

Avots: EH II, 49, 50

nùolaîst,

1): kuokus ... nuolaiduši, nuozaruojuši Janš. Mežv. ļ. II, 41 (ähnlich AP., Orellen, Saikava u. a.). n. nuo kājas Seyershof, = nùošaũt 1. n. pluostu Saikava;

2): nenuolaižu (lasse nicht ab verlangend),
kamē̦r šim ieduod Seyershof. n. alu - auch AP., Linden in Kurl. u. a. nuolaistuo (caur separātuoru laistuo) vājpienu ē̦d Sonnaxt;

3): n. (= nuoraut, abnehmen)
zeķi AP. pirstāniekiem (aduot) katru pirstu par sevi nuolaiž AP.;

4): n. (labi nekuopt) cūku Frauenb. zeme ir zemē nuolaista (atstāta atmatā) Seyershof; ‡

6) pusdienā kādu laiku nuolaiž (= nuogul) dienasviduci Seyershof; ‡

7) abschmelzen (trans.)
Auleja: sniegu nuolaide drīž. Refl. -tiês,

1): tē̦va dabā nebij, ka varēja ar bē̦rniem kaut kâ n. ("?") Burtnieks 1934, S. 870;

2): n. (= nuolikties gulēt) dārza malā Salts, Seyershof. dunduŗi tâ nuolaižas (luopam virsū nuo vienas vietas), ka luopu ē̦d pa˙visam nuost Kand.;

3): auch Lng. (unter laîst );

4): mutlos (verzagf) werden
Segew.; nachlässig werden Salis, sich gehen lassen Segew.: nevar n. ar darbu (t. i. nepadarīt visu, atlikt uz priekšdienām) Prl.; ‡

5) feucht werden:
kamē̦r vasarāju save̦d, rudzi nuolaižas AP.; sich lindern, aufhören: vecenīte apvārduoja, un sāpes tū˙līt nuolaidās Orellen; ‡

6) hin- od. wegfliegen:
bezdelīgas jau nuolaižas Frauenb.; hingehen, hinfahren: gribu n. uz tirgu; n. pie meitas Kand.; ‡

7): nuolaidies tâ viss vienāds Linden in Kurl., der Himmel hat sich ganz bewölkt.
kad nuomizuoti ābuoli stāv kādu laiku, tie nuolaižas (werden) me̦lni Frauenb. tesmens guovij nuolaidies tik cîets (= sapampis) ebenda; ‡

8) weichen vor jem.: nenuolaidās (nepadevās) cits citam: visi gribēja smuki ģērbties Seyershof.

Avots: EH II, 60

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826

nuõraga, nuõrags,

1) auch nuore̦gs U., eine Krankheit mit Erbrechen und Ohnmachtsanfällen
Str.; Schmerzen [nuorags Vīt.], gew. Leibschmerzen U. [nuõrags Jürg.]; nuõrags - graizes, Leibschmerzen Konv. ^l 556; ["asas sāpes pakrūtē, Magenkrämpfe (nuõrags)" C.; nuoragas - pamašas Lös. n. Etn. IV, 161;

2) Bibernell (pimpinella saxifraga)
St., Birsm.: uz parastām nuoragām uzme̦tas sēnīte Latv. pret caurduri... ņuoraga [sic!] sakne jāvāra un jādzeŗ Etn. IV, 53;

[3) nuorags "das an der Stelle eines abgebrochenen Horns nachwachsende Horn"
Vank.; nùorags Serben, Peb., = iẽradzis 2; nuõrags AP., Lautb. "der innere Teil des Horns"].

Avots: ME II, 836

[nùoremdinât,

1) beruhigen, mildern, beschwichtigen:
sāpes, sirdi Lautb.; n. ūdeni Warkl., wogendes Wasser zum Stillstand bringen;

2) (kaltes Wasser) wärmer machen:
nuoremdini ūdeni, lai var mazgāties! Bauske.]

Avots: ME II, 838

‡ II nùoriebt,

1) mit Zauberworten besprechend beseitigen
Vank.: lai riebējs man nuoriebj sāpes;

2) behexen
Vank.: n. guovis, ka neduod piena.

Avots: EH II, 81

‡ nùosê̦dums, die Lagerung, der Bodensatz: viņas (= sirds) dziļumuos ir sme̦lgušas sāpes un skumjas kâ mīlas n. Jauns. Neskaties saulē 216.

Avots: EH II, 84

nùostât [li. nustóti] Spr., intr.,

1) stehen bleiben:
zirgi nuostāj Lig. lai kumeļi nenuostāja, smilšu kalnu te̦cē̦dami BW. 27458, 3. [vilks... ilgi nevar nuostāt - sāks kupluo asti mē̦tāt Pas. I, 211]. lielmāte nevar nuostāt ne te, ne tur LP. V, 316. lai nu iet pasaulē, kad nevaruot nuostāt mājā VI, 555;

2) aufhören:
jau nuostāj meža šalka R. Sk. II, 23. (asinis uz reiz nuostātu tecēt De̦glavs Riga II, 1, 245.] meitene nuostāja raudāt MWM. X, 288. nuostāja braucis Subbat n. BD. 22; (3) tr., stillen (?) Manz. Lettus: asinis nuostāt;

4) sich hinstellen:
upes racēji bija nuostājuši rindā Pas. I, 400 (Infl.). jis nuostāja pret raganu un druoši teica Pas. II, 142];

5) müde werden
[?] Spr. Refl. -tiês,

1) sich hinstellen:
kam, sunīti, sīvi rēji pie vārtiem nuostājies? BW. 14409. tiesas vīrs nuostājās rindā Kaudz.;

2) ablassen, aufhören:
putenis, pē̦rkuons, vējš, lietus, sāpes nuostājas. kastruolis lē̦nām nuostājas vārīties Duomas III, 2;

3) abstehen, [sich abliegen, ablagern
U.]: piens, alus nuostajas. piena traukus vajaguot taisīt nuo mātītēm, tad nuostājuoties vairāk krējuma Etn. I, 109;

[4) verrauchen (wie Spiritus)
U.].

Avots: ME II, 858, 859

nùosũkstît, Refl. -tiês: gājuši caur ķēķi un nuosūkstījušies vien, cik tur gardi ēdieni bijuši Pas. IV, 230 (aus Golg.). n. ("sāpes jūtuot kasīties") pēc pēriena Vank.

Avots: EH II, 93

I nu (li. nù, [ai. nu, gr. νυ, ahd. nu "nun"]), nun,

1) enklitisch: tas nu viss vēl ne˙kas, bet tumsā atgadās krustceļš LP. II, 32. še nu tev! da hast du nun!
te nu bij! da haben wir's! lai nu kâ, dem sei, wie ihm wolle. kâ jau nu, wie schon nun: uzņe̦m tuos laipni, kâ jau nu ķēniņa dē̦lus LP. II, 50. ja mīklas uzminēsi, tad tiksi laimīgs. ja ne, tad nu gan tâ būs, kâ būs II, 77. kad nu, ja nu, wenn nun: ja nu tâ tu gribi, lai tad iet arī tâ. kur nu vēl od. kur tad nu vēl, wie sollte es denn auch, gescweige denn: ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev, jaunam muļķim? LP. V, 265. neticis ne virsū skatīties, kur nu vēl precēt III, 27. ķēvīte knapi varuot tik vienu pavilkt, kur nu vēl abus I, 181. zur Verstärkung der negation: ne nu (Var.: neba, nele, ne˙vis) lieta mani pēla, ne nu lieta niecināja; izpaliņa mani pēla BW. 8707, 1. Im ersten Teil eines disjunktiven Satzes: vai nu - vai(jeb vai), entweder - oder; ne nu - ne, weder - noch: vai nu suods, vai guods. bet bailīgais ne nu vairs vārda parunāt, ne izkāpt LP. II, 79. Nach dem Imperativ ist das nu enklitisch, wenn auf dem Verbalbegriff der Ton liegt: ej nu, mans dē̦ls! geh nun, mein Sohn! Betont ist es aber,

a) wenn der Zeitbegriff betont ist: ej nu, mans dē̦ls, geh jetzt(in diesem Augenblick), mein Sohn;

b) wenn die Folge der Erwartung nicht entspricht: glāb nu čūsku; gan viņa tev iekuodīs;

2) betontes nu, jetzt:
nu aba, eben jetzt; nu tik, nu vēl, jetzt erst: nu tik viņš pārnāca mājās. [nu tad! U., auf denn, wird`s endlich?] sagrāba meiteni un nu tik bēgt, er ergriff das Mädchen und machte sich jetzt aus dem Staube JK. viņš piekŗauj tādu kâ tik nu, er packt ein ungemein grosses Fuder voll IV, 72. nu kâ, wie denn sonst, natürlich: vai tu arī tur biji? nu kâ. nu, kas nu? nun, was ist jetzt los? LP. VII, 686; nu re (aus redzi) nu, sieh doch nun. Beim Vokativ als Ausrufewort: nu tu mīļais dieviņ! o du mein lieber Gott! In der Frage: vai zini kuo jauna? nu? Wiederholtes nu - mit Betonung des zweiten nu:

a) zur Beruhigung: nu, nu, gan sāpes pāries, lass gut sein, der Schmerz wird vorübergehen:

b) zur Warnung, Drohung: nu, nu, gan dabūsi pērienu, warte mal, du wirst wolh Prügel bekommen.
nu, nu, nu, pa, pa, pa, pasacīšu māmiņai BW. 5561;

c) zum Ausdruck der Indignation: "tu esi mani nelamē grūdis." "nu nu!" das geht doch zu weit.
[Zu apr. "teinünun", la. nudiūs tertius "es ist nun der dritte Tag" u. a., vgl. Persson IF. II, 251.]

Avots: ME II, 752, 753

pacìest [li. pakę̃sti], fr.,

1) ertragen, erdulden;
sāpes, muokas. tuo es ne˙maz vāirs nevaru paciest Dīcm.;

2) leiden:
es tevi nevaru paciest;

[3) = paciesties: jis nepaciete un attaisīja skrīnīti Pas. III, 234.] Refl. -tiês, sich gedulden: kad tev āda niez, tād pacieties vien, gan jau tā tiks pakasīta! princese lūdzas, lai tē̦vs vienu gadiņu paciešuoties ar kāzām un laulāšanu JK. III, 77.

Avots: ME III, 13

padarît [li. padarýti], tr.,

1) eine Zeitlang machen:
pādari brītiņu manā vietā de̦sas!

2) anrichten, antun, machen, bereiten:
kuo tu man padarīsi? BW. 15062, 3. kuo tie ļaudis nepadara ar savām valuodām? pruojām iedami, panāksnieki mēdza padarīt kādu skādi BW. III, 1, 45. padarīt sāpes, kaunu, galu. lai labāk mans dē̦ls tad mirst, ne˙kâ padara man tādu kaunu! LP. N, 41. ve̦se̦lu padarīt, gesund machen, žē̦l padarīt, ein Leid antun: dažam puišam žē̦l padarīju BW. 5327;

3) ausrichten, machen, ausrichten können:
tā taču var kuo padarīt LP. IV, 1. ve̦cs vīrs ar paduomu vairāk padara, nekâ jauns ar spē̦ku;

4) tun, machen
(perfektiv), eine Arbeit beenden, verrichten, vollenden: trīs darbiņus padarīju (Var.: izdarīju) BW. 6796. dieviņš alu padarīja, hat das Bier gebraut 8082. Sprw.: kunga darbs nav padarāms, des Herrn Arbeit ist nicht zu Ende zu bringen. kas padarīts (od. darīts), padarīts, was geschehen, ist geschehen. kas padarīts, tuo nevar atdarīt, das Geschehene kann man nicht rückgängig machen. Refl. -tiês,

1) sich antun, sich bereiten:
viņš sev galu padarījies;

2) von sich selbst machen, ohne fremdes Zutun gemacht, beendet werden:
iesakies tik: "lai nuotiek!" tūliņ darbs padarīsies LP. IV, 76.

Avots: ME III, 15

pakrùts, -s, pakrùte, [pakrūteža Ar.], die Partie unter der Brust, die Magengegend: pūce paknibināja ar knābi sev pakrūtī Vēr. II, 4. sāpes pakrūtē aprima Stari Il, 329. ve̦mas sāk spiest pakrūti AU. pret pakrūts sāpēm RKr. XII, 25. man jāstiepj pašai lielumi, lai vai pakrats trūkst pušu MWM. VIII, 332. pakrūte apņe̦m pasiržus jeb lāmiņu un ribu galu Konv. ² 3037.

Avots: ME III, 49

pamaša,

1) Weise, Gewohnheit
Manz. [Post. I, 410]: kristīga cilvē̦ka pamaša, Sitte, Charakter Manz. ģeķam sava pamaša patīk Manz.; der Sing. in dieser Bedeutung nur bei Manz.;

2) Plur. pamašas, böse Folgen der Behexung Schwanb., verschiedene Krankheiten, Folgen von plötzlichem Schrecken, Seitenstiche, Leibschmerzen [Wessen], Kopfschmerzen, namentlich eine Kinderkr"ankheit, die dem Kinde den ruhigen Schlaf raubt:
par pamašām nuosauc bē̦rnu slimību, kuŗu raksturs nemierīgs miegs RKr. XII, 14. [pamašas - slimība, kas ceļas nuo pārbīšanās Mar. n. RKr. XV, 129]. nakts pamašas, kad bē̦rns pa naktīm bļauj un nemierīgi guļ Etn. IV, 110. pamašas - caurdure, sāpes sānuos vai pakrūtē Etn. IV, 162. liec savus ceļus man pie krustiem un atlāuz pamašas! (Leibschmerzen) Friedrichswald. [pamašas lauž, ja sāp mugura Vank.]. laikam būšuot galvas pamašas A. XXI, 401. Auch verschiedene Krankheiten der Tiere: tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas Etn. II, 98; lai cūkām neme̦tas pamašas II, 24;

3) die Mondsucht:
cilvē̦ku, kam nakts pamašas, nevajaguot vārdā saukt, kad viņš nakts pamašās Naud.; iet kâ pa nakts pamašām Naud.;

4) nakts pamaša, nakts pamaši RKr. II, 78, Konv. ¹ 532, Nachtschatten (solanum nigrum)
Mag. IV, 2, 31. [Nach Leskien Nom. 316 (mit?) und Sommer Balt. 107 zu pamest]; vgl. auch li. pãmėtė "Gicht, Krankheit" [und le. pamešas].

Avots: ME III, 66

pamazinât [li. pamãžinti], tr., verringern, verkleinern, vermindern: izde̦vumus, sāpes. cik necik mēs pamazināsim verdzības sekmes Kronw. Refl. -tiês, sich verringern, vermindern: tam spē̦ki deviņkārt pamazinās LP. IV, 27.

Avots: ME III, 68

‡ II pamègt ² Auleja; wirken; helfen: dancāšana pamēdze - padancāva, i[r] atgājās (sc.: kājas sāpe). Zu mêgt I?

Avots: EH II, 156

panabe, [der dicht unter dem Nabel befindliche Teil des Bauches: sāpes panabē].

Avots: ME III, 74

pãrcìest, tr., überstehen, ausdulden, ausdauern: kaunu, aukstumu, negaisu, sāpes. cilvē̦ks var daudz lielas sāpes paciest un pārciest Lautb. divi lieli lielījās aukstu ziemu pārcietuši BW. 27957, 9. Refl. -tiês, zu vlel ausdulden; badu, sāpes pārciesties, Hunger, Schmerzen überstehend, dagegen gefühllos werden.

Avots: ME III, 152

[paremdêt, ein wenig beschwichtigen, stillen: zâles paremdēja sāpes Lis.]

Avots: ME III, 90

[ paremdinât,

1) = paremdêt: p. sāpes;

2) ein wenig lauwarm machen:
p. Ūdeni.]

Avots: ME III, 90

pãriet, intr.,

1) hinübergehen:
pāriesim par upīti BW. 32873, 2. man pārgāja auksts par kauliem, es überlief mich kalt;

2) vorüber-, vergehen, aufhören, nachlassen:
lietus, negaiss, migla, karstums, aukstcims pāriet. viņam dusmas (dafür sirds V, 25) arī e̦suot pārgājušas LP. V, 154. sāpes pāriet IV, 30. bailēs zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām III, 94. tie (gadi) pāries IV, 180;

3) aufgehen, verbraucht werden.

Avots: ME III, 158

[pãrlaîdãm, pārlaidiņ Warkl., pārlaideņ Warkh., pārlaidus Ruhental, pārlaidņus Bers., pārlaidīm, Adv., abwechselnti, in regelmässigen Zwischenräumen, zeitweise, intermittierend: dze̦mdē̦tājai nāk sāpes pãrlaîdãm Jürg. viņš iet ganuos pārlaidiņ Warkl.]

Avots: ME III, 163

pãrlìeks, übermässig, ausserordentlich: vai jums nav pārliekas sāpes? MWM. XI, 252. kāds pārlieks daiļums tādai var būt? LP. V, 280. pãrliečis PS., pãrliekam, pãrlieku, pãrliekus Bers., Adv., übermässig, über die Massen, allzu: pārliečis skaista viņa ne˙maz nav A. XVI, 300, pārliekam tre̦kns kumuoss LP. VII, 1151, šiem pārliekam gribē̦tuos zināt V, 85. vienreiz pārlieku, uotrreiz ne˙kā. Das Adv. pārliekam, pārlieku mit schwankendem Wortakzent; bei emphatischer Betonung auf der zweiten Silbe, sonst auf der ersten.

Avots: ME III, 164

pãrlît, intr.,

1) sich ergiessen, sich verbreiten:
saules stari pārlija pa zemes virsu līdz mums Astr. 19. sāpes... pārlija pa visu miesu Stari III, 23;

[2) kaut dievs duotu pārlīt, būtu labi, wenn Gott einen gnädigen Regen gäbe, das wäre gut
Für. I, unter kaut. Refl. -tiês, unwillkürlich überfliessen: lejuot piens drusku pãrlijâs.]

Avots: ME III, 164

pãrmitêtiês,

1) "?": grauds mitējas būt grauds,... "pārmitējas"; graudu pārmitējums Pürs III, 94; ["gesetzter, mannbar werden":
jauneklis pārmitējas Segew.; pãrmitẽjums* " climacterium; pubertatis tempus";

2) endgiltig auihören:
man nu lielās sāpes jau pārmitējušās Vank. kaut nu lietus reiz pārmitējies! Oppek., Vit., Selsan, Aahof, Golg., Stomersee, N.-Peb., Rutzau;

3) "eine Zeitlang verweilen"
Mesoten].

Avots: ME III, 167

pãrraût, tr.,

1) entzweireissen, durchreissen, zerreissen, unterbrechen:
diegu, saites; stāsta pavedienu, sakaru. viņa pārrāva dziesmu pašā vidū Kleinb.;

2) schnell hinübetziehen, hinübergleiten lassen:
pārraut kre̦klu pār galvu. viņa pārrauj bāltuo ruoku pār seju Vēr. II, 1407. Refl. -tiês,

1) sich überziehen, sich über-, verheben, sich durch Ziehen, Heben Schaden tun:
pārcēlies vai pārrāvies ir tad, kad ceļuot kādu smagi: nastu palicis itin zaļš priekš acīm, kad iestājušās sāpes viduklī... tautā duomā, ka kāda plēve, kas atruoduoties uz iekšām vē̦de̦rā, un dzīslas e̦suot pārstieptas, tamdēļ vārds: pārrāvies Etn. II, 163;

2) unterbrochen werden, aufhören:
lietus pārrāvās Lub., Bers. aršana līdz 18. decembrim pagājušā gadā nebij pārrāvusēs Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 172

pastiprinât [li. pastìprinti], tr., verstärken: savu kreisuo spārnu... pa nakti bij pastiprinājuši A. XX, 537; pastiprināta apsardztba, verstärkter Schutz. [Refl. -tiês, sich verstärken: vēlāk sāpes pastiprinājās Jürg.] Subst. pastiprinãjums, die Verstärkung; pastiprinâšana, das Verstärken; pastiprinâtãjs, der Verstärker.

Avots: ME III, 108

pestît,

1): pestī ("laid") tik labību mašīnā iekšā! Saikava;

2): šitāds ē̦rms - krustī, pestī - savu mūžu nav re̦dzē̦ts Delle Negantais nieks 31. ‡ Refl. -tiês, sich von etw. befreien; sich erlösen:
vai[r] sāpes nenāk, vai[r] nepestās (beim Gebären) Salis.

Avots: EH XIII, 225

pìerimt, pìerimtiês, sich beruhigen, still werden, nachlassen: truoksnis bij pierimies Upītis Sieviete 83. gaismiņai austuot vējš pierimies A. Up. J. 1. 40. nerimstuošā urga, kas nuo rīta nesās vē̦traini par visu tirgus lauku, ap pusdienas laiku ir kâ pierimusi Druva II, 54. galvas sāpes bij drusku pierimušas A. v. J. 1902, S. 196.

Avots: ME III, 285

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

‡ II ramstît, beruhigen, stillen: r. zuobu sāpes PV.; "pieturēt vai pierunāt, lai paliek mierīgs" Heidenfeld. Refl. -tiês (s. ME. III, 476): auch Heidenfeld (mit àm ² ).

Avots: EH II, 353

rasa (li. rasà, slav. rosa "Tau"), der Tau; der Tropfen; der feine Regen U.: liela rasa, grosser Tau. lai iznīkst sāpes kâ rīta rasa siltā dieniņā Br. 83. esi žigls kâ rasa pār puķēm! 585. nuokalsti kā rīta rasa! 7. izput kā rīta rasa vējā 165. peldēja rīta rasa pa zālītes galiņiem Biel. 2168. tuo nuoņēma dēlu māte, kā saulīte rīta rasu 2419. viņa pierē izsitās sviedru rasiņa. kam tu liji, lietutiņ, kam rasiņu rasi-nāji? BW. 8510. - ne rasiņas, nichf ein Tröpfchen, gar nicht(s): bērniņš tik slims, ka ne rasiņas nav ēdis. bērniņam, kamē̦r vēl ne rasiņu nav baudījis, vaidziņus apmazgā JK. VI, 20. - rasas svētki, die Zeit vom 25. Mai bis zum 25. Juni, da man zu Gott um Regen und Tau für die Felder betete N.-Rosen n. Etn. II, 178. Nebst lat. rōs "Tau" entweder zu ai. rasā "Feuchtigkeit" und ae. rœsc "Regenschauer" (s. Fick Wrtb. III ⁴ , 340, Walde Wrtb. ² 658, Trautmann Wrtb. 237), oder aber (s. Johansson KZ. XXX, 418) zu mir. frass "Regen".

Avots: ME III, 478

rèmdêt PS., C., Walk, Neuenb., rem̂dêt ² Wahnen, rèmdêt ² Kl., -ẽju, fakt. zu rimt,

1) tr., rem̂dêt ² besänftigen
Bl., stillen, beruhigen, dämpfen: sāpes. kāri remdêt DL. dievs, remdē tē̦va dusmas! BW. 3048. es dziesmiņu nuodziedāju, tavu sirdi re̦mdē̦dams RKr. VIII, 49. dziedu sirdi re̦mdē̦dama BW. 126. remdējam bāliņam līgaviņu 22819;

2) intr. (fehlerhaft?):
nav... nedz tādas māsas, nedz radinieces, pie kuras varē̦tu ar savām bē̦dām remdēt (Ruhe finden?) Jaunie mērn. laiki I, 153. Refl. -tiês, sich beruhigen Spr., gedämpft, still werden: bē̦dās remdēties. var˙būt ka rūpes remdējas Libek Pūķis 58. kad jūsmu aukas bij remdējušās Sadz. viļņi 49. skaņi dziedu, lai dzird mans bāleliņš; kad viņš mani neredzēja, lai nuo balss remdējas BW. 496, 1. guotiņ, . . . nāc man līdzi tautiņās! ja būs barga dē̦lu māte, es pie tevis remdēšuos 16434. ai, sīvā dē̦lu māte, kur tu sevi remdēsies (Var.: kur tu tāda galēsies)? 23387, l. - Subst. remdêšāna, das Stillen, Beruhigen, Dämpfen: ciešanu remdēšana JR. 1V, 163; remdẽjums, das einmalige, vollendete Stülen, Beruhigen, Dämpfen; re̦mdê̦tãjs, wer beruhigt, stillt: nāc tu, re̦mdē̦tājs, kad raudu! Gesangb.

Avots: ME III, 509

rèmdinât C., rem̂dinât ² Siuxt, tr., freqn. zu remdêt, stillen, beruhigen, besänftigen, zum Aufhören bringen: sāpes. es savas asariņas dziesmiņās remdināju BW. 130. viņš ... prata remdināt un maidzināt kaislības Vēr. v. J. 1904, S. 373. remdināt suodu Konv. ² 156. - rem̃dinât (lauwarm machen) ūdeni C., Siuxt. remdinâtãjs, der Dämpfer am Klavier Konv. ² 3622.

Avots: ME III, 509

režģît Karls., -u, -ĩju, režģêt, režguôt, režģinât U., režģinêt Wessen, tr.,

1) flechten
U. (režģît, režģêt), Bielenstein Holzb. 359 (režģêt), Spr., Bauske (režguôt), verwickeln, verwühlen U. (meist in der Zstz. mit sa-): nav viegli kuopā sadzīt... pavedienus lietā režģītā Juris Brasa 180. dzīvības pavedieni režģīti Asp.;

2) režģêt, režģinât L., mit dem Riegensiebe sieben
U. (režģît, režģêt), Bielenstein Holzb. 506, (režguôt) N.-Peb., (režģuôt) C., auf dem Roste das Korn aus dem Stroh scheiden Spiess n. U., N.-Peb. (režģuôt): četri pūriņi apcirknī iebē̦-ruši režguotu (nevētītu) rudzīšu Upīte Medn. laiki. Refl. -tiês,

1) sich verwickeln:
diegs režģās MWM. IX, 391. suoļuos pīdamies un režģīdamies Latv. virsuotnes režgas ar de̦be̦su mākuoņiem Rainis;

2) irre, verrückt werden:
vai tik viņš nav režģījies? Vīt. iztaisa uotram liekas sāpes un pats kâ režģījies par tuo priecājas Vīt. 65.

Avots: ME III, 516, 517

II rìebt PS., C., N.-Peb., Jürg., rìebt ² Druw., Neugut, Golg., Kl., riêbt ² Selg., Dond., Wandsen, Salis, riêbt Prl., Lis., -bju, -bu, tr., intr., vertreiben, wegschaffen U., (durch Besprechen) heilen, Schmerzen vertreiben Spr., Ronneb., Adsel, Wessen: riebjami vārdi, Zauberworte, die man beim Heilen gebraucht. sāpes riebt, Schmerzen (durch Besprechen) wegschaffen U. dziedina . . . kaites ar zâlēm, riebjuot, spaiduot u˙t.t. Etn. III, 50. kad ar vienu gre̦dze̦nu trīs pāŗus salaulā, tad ar tuo var riebt RKr. XlI, 20. - Subst. riebšana, das Heilen mit Hilfe von Zauberworten: Zaļuo tē̦vs e̦suot labākais ārsts, vai nu ar riebšanu, vai dievvārdiem Aps. V, 32; riebẽjs, einer, der mit Hilfe von Zaubermitteln heilt B. Vēstn. n. U., Ronneb.: riebējs, t. i. vainas riebējs, raibītājs Konv. ² 162. Wenn von der Bed. "reiben" auszugehen ist (vgl. apriebt und raibît "riebt, slimuo vietu apvalkāt ar ruoku" Wessen), zu mnd. wriven, ahd. rīban "reiben", und weiterhin - wenn man dabei Kreise beschreibend (drehendl rteb - zu mhd. rīben "sich drehen", le. rèibt (s. dies).

Avots: ME III, 543

‡ rìmdêt ² (wohl für *rimdît ) Zvirgzdine, = rimdinât I: zuobu sāpes jau uotru dienu nevar r.

Avots: EH II, 371

sabraũcît,

1) freqn. sabraũcinât, tr., zusammenstreichen, zurechtstreichen:
sabraucīja matus Seifert Chrest. III, 3, 202. Bundulis ūsu sabraucījis II, 219. sabraucīs sakaltušas lapas ve̦se̦lu sauju LP. V, 17;

2) wiederholt reiben, streichen Dunika:
sabrauki man vē̦de̦ru, tad sāpes pāries! Rutzau.

Avots: ME III, 596

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

sakuôst, tr.,

1) zusammenbeissen:
zuobus. ciet zuobus sa˙kuodis! halte aus! viņš sakuož zuobus par manim, (der mir gram ist), beisset die Zähne über mich zusammen Hiob 16, 9;

2) zerbeissen:
Sprw. labāk sakuod mēli zuobuos nekâ pļāpā! maizīti sakuoduši A. XX, 231. visus... viņš saspēra un sakuoda Björnsona raksti l, 24;

3) verbeissen:
tā sakuoda sāpes Poruk.

Avots: ME II, 661

II samist(iês),

1) samist Spr., sich verwühlen, sich verwirren, sich verwickeln; unklar werden:
tie cimdiņi bāliņam, kuriem raksti samisuši (Var.: sajukuši) BW. 25487, 1 var. brāļam devu tuos cimdiņus, kur samisa (sajuka) pāradiņi 25488, 1. samisusi (Var.: aizsmakusi) valuodiņ[a],... dievs šķirs manu valuodiņ[u] 16923. samisās (Var.: aizmirsās) man dziesmiņa 909, 1 var. samisuse upe te̦k, samisuse Daugaviņa 6599, 5;

2) samist, (fig.) verwirrt werden, den Verstand verlieren
Gr. -Buschhof: staigā kâ samisis!

3) samist Spr., Wid., samisties Für. I, traurig sein, zagen, verzweifeln: nesamisat (Var.: nebē̦dājat) jūs, brālīši, ka es ilgi vaiņakā! BW. 6602, 2. Part. samisis, niedergeschlagen, ohne Freudigkeit, verzweifelnd U.: juo man sē̦ri, juo man grūti, juo raže̦ni padziedāju, lai nesaka sveša māte, darba dēļ samisusi (Var.: nuoskumusi) BW. 619, 11. stāvēja samulsusi un samisusi LA. - Subst. samisums,

a) die Verwirrung;

b) die Verzweiflung:
samisums un sāpes raksturuo šuo laikme̦tu Teodōrs.

Avots: ME II, 686, 687

sapũt, intr., verfaulen: sapuvuse bē̦rza siekste BW. 27675, 3. sapuvušu bē̦rza ce̦lmu ar kājiņu izspārdīju 15097, 1, liniņi... sapūst žuoga maliņā 17390, 1. lai sapuva tautu dē̦ls kâ sluotiņa sē̦tmalā 14087, 6. kad tu sapūtu laukā! (ein Fluch) Grünh, lai sapūst sāpes (die Schmerzen mögen vergehen) kâ kārklu lapa! Br. 414.

Avots: ME II, 710

sasaistît, tr., binden, zusammenbinden, verbinden (eig. und fig.): zārku... ar trim bē̦rza klūgām bija sasaistījuši un saklūguojuši Pas. III, 67. sāpes sasaista luocekļus Vēr. II, 810. pluostu sasaistījumi Kleinb. st. 8. tu esi sasaistīts ar savas mutes valuodu Spr. Sal. 6, 2. Refl. -tiês, sich binden (perfektiv).

Avots: ME III, 726

sašaũt, Refl. -tiês,

2): sāpes sašāvās ruokā Morizberg; ‡

4) "saskrieties" Lubn.: viņš sašāvās ar mani; (während eines Gespräches) in Konflikt geraten
Lasd.; zusammenstossen (intr.) Taurkaln: viņi sašāvās durvīs; ‡

5) sich (als Freunde) zusammentun
Jürg.

Avots: EH XVI, 453

sažmaugt, tr., zusammendrücken, zusammenziehen Spr.: vē̦de̦ru var pārāk sažmaugt ar īsu bikšu juostu N. - Peb. kad siena ve̦zums ar buomi stipri sasiets, tad saka: rau jau ve̦zums briesmīgi sažmaugts Launkalne. (fig.) sāpes sirdi sažmaudz Celm. Refl. -tiês, sich zusammenziehen, zusammendrükken Spr.

Avots: ME III, 800

sir̂dît Golg., sir̂dît ² Behnen, -u, -ĩju, tr., erzürnen: tie mani kaitina un sirda MWM. XI, 22. gribē̦dams slēpt, ka tuo nesirda vis sāpes Vēr. II, 1198. Refl. -tiês (li. šir̃dytis "zürnen"), sir̂dēties ² Sussikas, böse werden, sich ereifern, sich erzürnen U.; böse sein, zürnen: uz kuo tu tik visai sirdies? Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 113.

Avots: ME III, 843

skarpija U., skarpis, der Skorpion: kâ skarpji sāpes Juŗam sirdī dzeļ Juris Brasa 344.

Avots: ME III, 874

skaudrs (li. skaudrus "scharf" Niemi 348), scharf Mag. IV, 2, 145, U. (eig. u. fig.); schmerzhaft, unangenehm Erlaa: skaudra bults Zalktis II, 29, (mit àu ) Arrasch. tē̦rauda nevar lē̦ni dzisināt, ja grib iegūt skaudru asmeni A. XX, 93I. bīdamies skaudrā dūča Pas. II, 165 (aus Kaleten). nuo skaudrā zuobeniņa BW. 32013. ratiem skaudri tē̦raudzuobi Stari II, 503. skaũdrs (scharf, kühl) vējš Dunika, (mit àu ² ) Selsau. rīta vējš pūš skaudri Erlaa. skaudrs un briesmīgs pē̦rkuona spēriens Daugava 1928, № 1, S. 15. skaudra balss MWM. XI, 48. truoksnis nuo ielas šuodien bij nedzirdē̦ti skaudrs A. v. J. 1899, S. 345. sniegs skaudri čirkstēja Veselis Saules kapsē̦ta 189. hiacintu skaudrā smarša Vēr. II, 685. sāpes kļuva aiz˙vien nepane̦samākas, skaudrākas Saul. III, 78. skaudrās muokas Vēr. v. J. 1904, S. 547. skaudras skumjas durstīja te še, te tur Veselis Saules kapsē̦ta 45. skaudra atbilde Erlaa. skàudrs ² cilvē̦ks Golg. In der Bed. "scharf" nebst skaudre und (?) skauds zu li. skudrus "scharf", worüber Walde Vrgl. Wrtb. II, 553; vgl. auch Johansson IF. XIX, 127.

Avots: ME III, 876

skremstele,

1) skrem̃stele Drsth., Jürg., Mesoten, (mit èm ²⁾ Lis., Golg., Saikava, Adleenen, der Knorpel Tirs. n. RKr. XVII, 77; N.-Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411; MW. n. U.: labās auss skremstelē sāpes... iedzeļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 214;

2) skremste Wid., die Luftröhre
Tirs. n. RKr. XVII, 77, Fest.: saņemšu aiz skremsteles Fest.;

3) skrem̃stelīte "ein kleines Stückchen"
Drsth.: skr. gaļas. Vgl. kremstele resp. (wenn mit x aus ks-) r. хрящъ "Knorpel".

Avots: ME III, 891

smeldzêt,

1): smeldzēja vie[n] - tāda tā sāpe, ka var paciest Orellen; ‡

4) schmerzen machen
(?): uormaņu dārdi aizdūca ausis un smeldzēja ne̦rvus A. Upītis Sm. lapa 324.

Avots: EH II, 535

smèldzîgs C., (mit èl ² ) Festen, unablässig schmerzend: smeldzīgas sāpes.

Avots: ME III, 957

sme̦lga "?" : sāpju sme̦lgā MWM. VI, 686. aiz sāpju sme̦lgas Rainis MWM. v. J. 1898, S. 82. lūpas raustījās aiz sle̦pe̦nsāpju sme̦lgas VI, 323. sme̦lgu sāpes 1897, S. 15; vgl. smeldze 3.

Avots: ME III, 957

sme̦lgs: kas katrā duomā sme̦lgas gara sāpes ... kalis Domas I, 1173.

Avots: EH II, 535

smelgt, -dzu (das prs. sme̦ldz [li. smel˜gia "stichelt" KZ. LII, 253] kann auch zu smeldzêt 1 gehören),

1) schmerzen
(mit el˜) Bl. (namentlich von Zähnen): zuobi sme̦ldz Memelshof, Lubn. dikti vairs nesāp (nach einem Schlag); tik tâ drusku vēl sme̦ldz Naud. sirdī atkal klasi sme̦ldz vâts A. kājas viņam sāka sāpēt un smelgt Turg. Pav. ūd. 57. izmežģītā kāja smagi sme̦ldz (sāk smeldzin) Saikava, Luttringen. sirdī sme̦ldz sāpes Vēr. I, 695. roze sme̦ldz Br. 182. kas viņus aizkar tam sme̦ldz R. Sk. II, 79. klusi sme̦ldzuošas sāpes A. Up. J. I. 38. uz sāpēm asām, sme̦ldzuošām Apskats v. J. 1903, S. 150;

2) smelˆgt ² Bornsmünde, sich sehnen, dürsten, gelüsten
(vgl. li. smelgti "jucken"): sme̦ldz dūša pēc zivīm Balt. Vēstn. 1901, No 83. pēc brandvīna tev rīkle sme̦ldz Alm. Balt. Vēstn. man dūša vien sme̦ldz tev kraut pa ausi! Nebst smildzêt 2 und smelkt I zur Wurzelform smel- "schwelen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691)?

Avots: ME III, 957

šmelgt, = smelgt: šme̦ldzuošas sāpes Stari II, 55.

Avots: ME IV, 84

I smèlkt C., (mit èl ² ) Selsau, Festen, Lis., Bers., Warkh., Warkl., Saikava, (mit elˆ ² ) Ruj., -cu (li. smélkia "stichelt" KZ. LII, 253), ( andauernd, nicht stark Tirs. n. RKr. XVI1, 78) schmerzen (namentlich von Zähnen) U., "lāgu lāgiem sāpēt it kâ iedurdamies un atkal atlaizdamies" Freiziņ: zuobi sme̦lc ² KL., Erlaa, Römershof. drusku gan vēl sme̦lc Seibolt Mājas naids 8. sme̦lcuoša ² sāpe kauluos Vīt. kas sirdī de̦g un sme̦lc Druva I, 455. Vgl. smelgt.

Avots: ME III, 958

šņir̂kstêt Saikava, šņir̂kstêt ² (daneben das Praesens šņir̃kst) Schibbenhof, -u, -ẽju, = snirkstêt, ņirkstêt, knirschen U. unter snirkt: zuobi sacirtās, šnirkstēja kâ zvē̦ram A. Brigader Daugava I, 837. aiz dusmam (sāpem) zuobus griež, ka šņirkst vien Fest. šņirkst sniegs zem kājam Saikava, Sessw. pa šņirkstuošuo sniegu Veselis Saules kapsē̦ta 193. šnirkstuošiem . . . zābaciņiem pa grantē̦tuo .., ceļu aizgājusi 71. nazis šņir̂kst gar akmeni ve̦lkuot Mar. izkapts šņirkst zemē Laud. zem zābakiem šņirkstēja kluona zvirgzdi Jauns. III, 41, Lennew., Wessen, (mit ir̂ ) Bers. suoļi . . . šņirkstēja uz sasalušā, sniegainā ielas bruģa Saul. Zalktis II, 42. viņa ēda, ka šņirkstēja (mit ir̂ Bers.) vien Saul. I, 57, maizē smiltis, zuobuos šņirkst Alswig., Fest., Smilten, Odsen, Salisb., Sermus, (mit ir̂ ² ) MSil. gaļa vēl nav gatava (ist noch nicht gar), šņirkst pa zuobiem Schibbenhof. stikls šņirkstē̦dams pārgriêž . . . kurpi Vēr. II, 1412, Ruj., Schwanb., Selsau, (mit ir̃ ) Grünw., (mit ir̂ ) Nötk., (mit ir̂ ² ) Stenden. šņirkstē̦dams pluosts piespiežas pie tilta A. Upītis J. 1. 34. kāpuostu un runkuļu lapu šņirkstēšana MWM. VIII, 594. sāk ravēt, pļauj ka šņirkst ² vien Stenden. Vgl. ņirkstêt.

Avots: ME IV, 95

spèjš: auch Smilt., (spèjs ² ) Oknist,

1): auch Jürg., (mit ẽ ) Dobl., Kolberg, Lems., Morizberg, Schwitten; uznāce spējas sāpes AP. vakars... tumsa s. un dziļš Anna Dzilna 159;

2): heftig
Jürg. Adv. spēji: s. (plötzlich) palika slims Ramkau. spèji ² ("ātri") rāve ve̦zumu, tâ ka pārlūza ilkss KatrE. atāls s. (bald, schnell) dze̦nas ārā AP. "rīts ir labs...", labrītu atņe̦muot s. teic kāds... P.W. 1.

Avots: EH II, 549

‡ II staigs "?": kas jūt staigas kaulu sāpes Pēt. Av. IV, 102.

Avots: EH II, 568

stât (li. stóti, slav. stati "treten"), -ju,

1) stellen (?)
U., Bielenstein Holzb. 28;

2) sich stellen;
vērsis stāj pie staba Pas. I, 244 (aus Baltinava). vilks... stāja pie luoga 302 (aus Rositten). izvilka ūdeni, salēja tuo gruozā un tad stāja ar... basuo kāju iekšā Jauns. tāda var jau sievas gaitās stāt Janš. Bandavā I, 128. vai tu izmācīsi manu dē̦lu par kalēju?... lai stāj un sāc strādāt Pas. III, 424 (aus Atašiene). viņš kâ stâja pie galda, tâ vêl tagad ē̦d Gr. - Buschhof. pie darba stât ² Bauske. klāt stāt, sich herzustellen U. pretī stāt, sich entgegenstellen; ar gudrību ve̦lnam pretī stāt LP. VI, 433. virsū stāt, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U.; sieva stājuse virsū, lai teic LP. VI, 187;

3) sich lassen, sich bergen
Wid.;

4) stehen bleiben; aufhören;
vijies gaŗu pātadziņu, lai nestāj (Var.; neapstāja, nenuostāja) līķa zirgi! BW. 27458, 1. sirds aiz līksmas vai stāja Kārstenis Gāju p. 61. vai nevarat reiz stât pļāpāt? Arrasch. tu nestāji, tu nerimi BW. 15319;

5) beginnen
U.; viņš stāj bļaut, rakstīt, er beginnt zu brüllen, zu schreiben U. Refl. -tiês,

1) sich stellen;
stājies, pate, māmuliņa, pie lieluo dzirnaviņu! BW. 8221. stājies man pakaļā (stell dich hinter mich)! 24596 var. iecirties ze̦lta drēbēs un iztaisījies tāds, ka... ķēniņš ne˙maz nevar ieduomāties blakus stāties (sich nebenan stellen; sich vergleichen) LP. IV, 108. klāt stāties, sich herzustellen U., virsū stāties, zu Leibe gehen, bedrängen (mit Bitten, Forderungen, Drohungen) U. saziņā stāties ar kādu SDP. VIIl, 14, sich mit jem, verständigen, in Verbindung treten;

2) bleibenden Aufenthalt, Ruhe gewinnen
U.; kur stāšuos, kur palikšu? wo soll ich ein Plätzchen zum Bleiben finden? U. diez, kur tāds visu nakti stājies, kur ne? Jaun. mežk. 59;

3) stehen bleiben; aufhören;
stājās laiva Daugavā, piekusuši stūrmanīši; stājās dzirnus maltuvē, piekusušas malējiņas BW. 8220. teci, kumeliņ, šai ciemā nestājies! 14000, 23 var. stājieties, grūtas dzirnas! gan bijāt tecejušas; stājieties, labi ļaudis! gan bijāt runājuši 8921. stājaties, darba ļaudis! jau saulīte nuogājuse BW. piel. ² 31704. sirds stājās pukstēt aiz prieka Austr. kal. 1893, S. 32. gausāk sit riteņu takts. liekas, nu˙pat jau stāsies Druva II, 906. sāpes... pamazām stājās Ezeriņš Leijerk. II, 69. truoksnis stājās Jaunības dzeja 36. vējš stājas U. bārenīte strādāt stājas Treum. Sap. un sm. 49. vai tu reiz nestāsies? wirst du nicht einmal aufhören, wirst du nicht einmal mich in Ruhe lassen? Mag. XIII, 3, 64. Nebst apr. postāt "werden", stānintei "stehend" zu ai. ásthām, gr. dor. ἔστᾱν "ich trat", lat. stāre, slav, stojati "stehen", av. II p. s. stayata "stellte an als", air. donessa "betritt", alb. štoraze "aufrecht", arm. stanam "erstehe". got. stōƥ "stand", av., ap. stāna- "Standort" u. a., s. Trautmann Wrtb. 281 ff. und Walde Vrgt. Wrtb. I, 603 ff.; vgl. auch le. stdvêt und stats.

Avots: ME III, 1051, 1052

stiknît, -ĩju,

1) tr., intr., mit Mühe ziehen, anziehen, (her)ausziehen:
zirgs tâ stiknī, bet nevar izstiknīt ve̦zumu nuo dūksts Saikava. kuo tu tik ilgi stiknījies ap kāju aušanu! ņem labi sparši un stiknī tik kājā! ebenda. stiknī, stiknī kāju nuo māliem, bet nevar izvilkt Bers., Drosth.;

2) nachlassen, zeitweilig aufhören:
lietus sāka stiknīt; sāpe negribēja ne˙maz stiknīt Sessw. Refl. -tiês,

1) sich abmühen:
tu te vari stiknīties da rītam, tâ˙pat ve̦zumu neatgāzīsi Saikava. kuo tu stiknījies? fragt man jem., der vergeblich etwas aufzuheben versucht Smilt.;

2) stehen bleiben
Lis.; aufhören: vējš stiknījās Lis., Golg., Selsau. putenis sāk jau stiknīties Golg. stiknît(iês) 2 vielleicht zur Wurzel von stikālis.

Avots: ME IV, 1067

strāve: auch (mit à ) Smilt; sāpes (Wehen) nāk strāvēs: kādu laiciņu pāriet un tad nāk atkal Orellen.

Avots: EH II, 585

sve̦luôšs, heiss, kochend Ruhental n. Etn. I, 90, Naud.; scharf, durchdringend Wid.: sve̦luošs ūdens Naud. sve̦luošās sāpes MWM. VI, 117. sausais un sve̦luošais vējš Vēr. I, 1387. - sve̦luoša nauda, zu teuer bezahltes Geld Gr. - Sess.; "wichtig, dringlich, energisch" Nötk. - Adv. sve̦luoši, heftig, stark: sve̦luoši ar kančuku uzcirst Ruhental n. Etn. I, 90. nū gan ir sve̦luoši jākliedz: ak krusts un mugura! Saikava n. FBR. IV, 70. sve̦luoši me̦luot Lis., unverschämt Iügen. Eigentlich gleich sve̦luots das part. prs. act. zu svilt.

Avots: ME III, 1149

svēšs, stark, eindringlich: krūtēs svēšas sāpes jūt Poruk V, 45. Neugebildet zum Adverb svēši,

Avots: ME III, 1154

svè̦ts,

1): tas ... villainītes svē, tām naktēm sagulēja BW. 6305 tavu nabadzībū! tavu svē̦tu tukšību! Delle Neg. nieks 28. ir bez mācītāja svē̦ti nuomiršu Pumpurs Raksti II, 165;

2): svē̦ta sāpe A.-Schwanb. s. nazis BielU., ein sehr scharfes Messer.
svē̦ti ķe̦ngāt ebenda, lästern und fluchen. Subst. svè̦tums,

1): tā ar savu svē̦tumiņu BW. 843.

Avots: EH II, 617

‡ sviliens Allend. n. FBR. XIX, 82, eine einmalige svilšana; tad nu gan bij s. ("svilīgas sāpes"), kad uguns tika klāt pie matiem Seyershof.

Avots: EH II, 618

svilinât (li. svìlinti),

1) sengen, versengen (auch vom Brennen der Nesseln
U.): skrējis ar uguns pagali pakāļ un... svilinjis krauklim spārnus LP. IV, 141. es avinu svilināju BW. 11587, Saikava. svilinātu labību Glück II Sam. 17, 28. saule dedzināja, svilināja MWM. VII, 745. karstums svilina LP. II, 83. viņš... zemi svilina dienasvidus bulā Hiob 37, 17. aukstais vējš svilinādams ķeras klāt Aps. IV, 91. seju svilina ziemelis Vēr. II, 138. svilinuošās sāpes 809;

2) kâ svilums svilināt, svilina, von einem heftigen, jähzornigen Menschen gesagt
Lubn.

Avots: ME III, 1158

trācis,

1) ein Trupp, ein Schwarm Reiter
U.: viss trācis griezās atpakaļ LP. VI, 702. aizvilkus bļaudams viss trācis uz mājām Lapsa-Kūm. 110. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās 199. kam ar dažs kāreivju trācis jau bija 110;

2) = tracis, der Skandal (mit ã) Nikrazen (von lautem Sprechen und Lachen gesagt), Stenden: sieva izdzirdējuse trāci LP. VI, 32. nu īsti trācis iesākas Lautb. Luomi 189;

3) "?": siržu sāpes rūpju trācī ... aizmirst liec! Janš. JR. IV, 26.

Avots: ME IV, 227

truls,

1) stumpf
Arrasch, Bers., Dond., Gold., Gramsden, Kand., Ligat, Mitau, N.-Peb., Nötk., Pe̦nkule, Saikava, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Mag. IV, 2, 164: truls nazis, cirvis, īle̦ns. nuovīlē̦ta trula vīle, ein abgelebter stumpfer Kerl U.;

2) fig., stumpf, stumpfsinnig
Adsel, Jürg., Nötk. u. a.: sirdī sme̦ldz trula sāpe Vēr. II, 770. cilvē̦ks ar trulām jūtām Konv. 1800. ļaudis . . . truli, vienaldzīgi Vēr. I, 1308. Subst. trulums, die Stumpfheit (eig. und fig.), der Stumpfsinn: prāta (gara A. v. J. 1897, S. 936; Vēr. II, 667) trulums Konv. ² 1703. dzīves jautrība necieš skābuo trulumu Vēr. II, 119. sabiedrības muļkību un trulumu I, 1278. Zur Wurzel von trunêt, aksl. tryti "reiben", gr. τρῡ´ω "reibe auf, erschöpfe" u. a. (bei Watde Vrgl. Wrtb. I, 730 f.) ?

Avots: ME IV, 245

tukšmaņi, die Weichen: tukšmaņuos sāpe dursta kâ ar īkšiem Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 103. iespēra Rakstiņam (Hundename) tukšmanuos ar kāju Izjurieši 219.

Avots: ME IV, 256

vaiņaguôt, vaiņakât Bielenstein LSpr. I, 385, Borchow, vaiņakuot Rkr. XI, 83, bekränzen; krönen: galvu vaiņaguodams MWM. VI, 878. ar ze̦lta kruoni vaiņaguota R. Sk. II, 109. tur gul meitas vaiņakuotas (mit der Mädchenkrone versehen) BW. 27631, stars apspīd viņa . . . galvu, tuo vaiņaguodams it kâ ar svē̦tspuožumu Asp. VII, 39. ziedi vaiņaguo ik augu Latv. (fig.) sāpes, kuŗas vaiņaguoja viņas seju Duomas II, 1391. Refl. -tiês "?": pāri man tās vaiņaguojas Akurāters Astras 69.

Avots: ME IV, 440

I vārstît (li. várstyti "mehrfach einfädeln; mehrfach die Türen öffnen und schliessen") Karls., (mit ā`r ² ) Kl., -u, -ĩju,

1) reihen, anreihen
U.;

2) flechten, nähen
U.; schlecht (in Eile, mit grossen Stichen u. s. w.) nähen Stenden (mit ãr); "dažādi savērt, sapīt" Wessen: vīzes vārstīt, Bastschuhe flechten U., Bers., Salis, Sessw.; Pasteln mit Schnüren versehen Spr.;

3) vãrstît Frauenb., Orellen, Wolm., (wiederholt) auf- und zumachen; riegeln
U.: nevārsti durvis par velti! Frauenb.; muti vārstīt Ar.;

4) "?": man sāpes vārsta ruoku Wessen. Refl. -tiês, sich (wiederholt) auf- und zumachen:
durvis vārstās. vãrstîties pa durvīm Segew. "wiederholt aus und eingehen". vārstās debesis Neuenb., es wetterleuchtet. Zu vẽrt.

Avots: ME IV, 510

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

*vē̦ra Etn. II1, 179 "?": nuo augšējā vē̦ru (Belehrung?) sev smel! RA. lelus uz viņu muti vē̦ru turēja (hatte Eli acht auf ihren Mund) Glück I Sam. 1, 12. vè̦rā (Arrasch, A.-Ottenhof, C., PS., Trik., Wolm., vè̦râ ² Bl., Behnen, Salis, Pankelhof, Schnehpeln, Selg., Siuxt, Widdr., Zögenhof, vē̦rā AP., Dond., Dunika, Jürg., Stenden, Wandsen) likt, ņemt, beachten, wahrnehmen, zu Herzen nehmen U. (unbek, ist vē̦rā in Bers., Dunika, Golg., Lubn., Mahlup, Oknist, Sessw., Warkh., Zvirgzdine): es e̦smu viņu sāpes vē̦rā ņēmis Glück II Mos. 3, 7. ņemiet... vē̦rā un redziet, kâ šis ļaunu meklē! I Kön. 20, 7. ņemt ve̦rā savu gaitu Kaudz. M. 12. vai ieliki vē̦rā, kur viņš taisnību darīja? Lapsa-Kūm. vē̦rā turēt, beachten, in acht haben: es tuo ļaužu valuodiņu daudz ve̦rā neturēju BW. 8443. te mums... jāpatur vē̦rā, ka . . . Latvju tauta XI, 1, 53. Nebst ahd. wara "Aufmerksamkeit" u. a. zu vērtiês "schauen", s. Fick Wrtb. III ⁴ , 392 f., Boisacq Dict. 709 f., Lidén MO. V, 202, v. d. Oslen-Sacken IF. XXXIII, 267, Walde Vrgl. Wrtb. I, 284.

Avots: ME IV, 560

ve̦se̦ls (slav. veselъ "froh") Glück, Dond., Frauenb., Lemsal, Pankelhof, Rutzau, Schujen, ve̦sals Glück, U., Arrasch, C., Dunika, Jürg., Kaltenbrunn, Kl., Lubn., Meiran, Memelshof, Ogershof, Peb., PS., Saikava, Segewold, Sehren, Selg., Sessw., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zvirgzdine,

1) gesund:
ve̦se̦ls kâ rutks Br. sak. v. 1049; Etn. IV, 77; LP. II, 55; VII, 328, Grünh., Salis. ve̦se̦ls kâ ābuols. ve̦se̦la kâ biete Kaudz. M. 61. ve̦se̦lu padarīt LP. III, 38. dziedē tās sāpes ve̦se̦las Br. 129. ņemi ve̦se̦ls! LP. II, 9; V, 104. valkā ve̦se̦ls! Gļiebava. sargā ve̦se̦ls! LP. VI, 666. lai ņe̦m ve̦se̦ls šuo mantu Etn. I, 115. ēdi viņus ve̦se̦ls! LP. VI, 362. sveiks, ve̦se̦ls! (Begrüssung) Br. 72. dzīvuo ve̦se̦ls! lebe wohl! U. ve̦se̦li! lebt wohl! adieu! U. (Antwort) paši ve̦se̦li! lebt ihr auch wohl! U. ve̦se̦li mūs apraudzījuši! St., lebt wohl, nachdem ihr uns besucht habt! ve̦se̦li ē̦duši! gesegnete Mahlzeit! U. ve̦sals! sagt man zu einem, der schnuckt Etn. I, 113. - viņš ir ve̦se̦ls, ihm ist wohl (er ist gestorben) Biel. n. U.;

2) ganz, heil, unversehrt
U.: ve̦se̦ls kâ pauts Etn. IV, 77; LP. IV, 42, Grünh. ve̦se̦ls kâ dzimis Br. 206. ve̦se̦ls kâ pimbers Etn. I, 98. ve̦se̦la āda, eine heile Haut U. ve̦sals mēnesis (vgl. li. vesulỹs oder veselinis "September" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 197), dei September Etn. IV, 100. dzīve ir viens kuopējs ve̦se̦ls (ein ungeteiltes Ganzes) Domas II, 1285;

3) ganz, voll:
ve̦se̦ls rubulis, ein ganzer Rubel U. ve̦se̦la pudele alus, eine ganze (volle) Flasche Bier. ve̦salu jūdzi iet Frauenb. ve̦se̦ls gads ebenda. ve̦se̦lu augu nakti A. v. J. 1896, S. 733. māsām, kuru bij mājās ve̦se̦las divas (ganze zwei) Purap. Subst. ve̦se̦lums, das Gesundsein U.: tur ne˙kāda ve̦se̦luma nav, da ist nichts vOn Gesundheit U. Wohl zu ide. *u̯esu-s "gut" (zur Bed. vgl. d. wohl), got. wizōn "schwelgen", ai. vástō "vor dem Fressen" mir. feis "Essen" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 307 f.; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 267).

Avots: ME IV, 543, 544

viduklis, ein Mittelding L., das Mittelstück Wid.; der Rumpf, Bauch Wid.; die Taille C., G.-Buschh., Memelshof, Mesoten: ganam siera viduklītis (Var.: viducītis) BW. 32314 var. es gribu gaļu nuo vidukļa griêztu Frauenb. paķēris vidukli gaļas LP. V, 94. apēdis . . . vidukli gaļas LP. VI, 413. iestājušās sāpes viduklī Etn. II, 163. sievas vidukli apkampt Purap. J. str. 59. kad mani kāds par vidukli pārķe̦rtu Pas. 1V, 350 (aus N.-Bartau). cūkas viduklis Gr.-Buschh., Memelshof, Siuxt.

Avots: ME IV, 580

II viest (??), Praes. -šu (?) od. -žu, Praet. -du (?) U., sehen Kremon n. U.; wahrnehmen: stars nuo tikkuo viešamās... gaismas Austriņš M. Z. 33. cauri muokām... laimi viest (Reim 1) Druva II,45. es sāpes viešu Kārstenis. In Drosth. kenne man nach C. ein Part. vìešams (= manāms, wahrnehmbar): gaisma tikkuo vìešama. Das prs. vìežu kann zu viedêt (s. (s. dies) gehören.

Avots: ME IV, 670, 671

I vilcîgs,

1) zäh, dehnbar
U., Bers., Lubn., N.-Peb., (mit il˜ ) Frauenb., Schibbenhof, Sehmen, (mit ìl ² ) Mahlup, (mit ilˆ ² ) Bauske, Swehthof: me̦dus ir vilcīgs Bers., Nötk. jārauga, vai ir jau piens vilcīgs Frauenb. vilcīgu mīklu Izgl. III, 16;

2) andauernd, gedehnt, gestreckt:
sāpes nav asas vairs, bet... dziļas un vilcīgas Domas III, 456. (duomas) bija neatlaidīgas, vilcīgas kâ bezgalīgi garas čūskas Veselis Saules kaps. 25. ārs liesmuoja dunē̦dams vilcīguos graudienuos Tīr. ļaudis;

3) "sich ohne Widerstand zie hen lassend" (von Stricken)
Wessen;

4) gut ziehend (von Pferden)
Pilten (mit ilˆ ² ),Ahswikken (mit il˜): v. zirgs;

5) gierig
(rijîgs) Sessw., habgierig Kalzenau; diebisch (mit ìl ² ) Saikava. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 586

vìlkt,

1): kartupeļus v. Oppek. n. BielU., Kartoffeln (im Herbst) abnehmen.
aude̦klu v. (aufscheren) AP. tur ruok (ve̦lk) grāvjus Dünsb. Bērnu draugs I, 10. v. ("taisīt") taisni ceļu Frauenb.;

2): darba. v. (in die Länge ziehen)
Mag. V 1-2, 155, citam ve̦lk ("sāp" [?]) tādas sāpes ve̦satu nedēļu Orellen. šī šuos gan maziņus e̦suot vilkuse ("kuopusi, audzinājusi") Heidenfeld;

5): vējš vilka pa˙visam nuo pretējās puses Jauns. Raksti V, 200. vējš vilka pretim Kaltenbr. lai neve̦lk vēju virsū (damit es nicht zieht)
Orellen. nu jau sāk pa krietnam v. (sagt man, wenn im Winter der Frost an Stärke zunimmt) Frauenb.;

8): (līnis) nuosvē̦rts vilka ve̦se̦las sešas mārciņas Jauns. Augšz. 25;

9): ar akmini vilku par sānu Kaltenbr.;

10): rakstuos v. Mag. V 1-2, 156, Schriftzüge machen;

14): gehen, laufen:
Miks ve̦lk lejup, taisni purvā. skrienuot viņam nuokrīt ce̦pure Jauns. B. gr. ³ II, 145. saķērām savas mantas un vilkām katrs savu malu I, 195. vai duot labu dienu ... stāvuošiem vai v. (gehen) tâ˙pat gaŗām Raksti III, 128. puisis ik vakaru ve̦lk uz brūti Saikava. v. vaļā Frauenb., anfangen zu laufen od. eilig etwas zu tun. - ve̦lkamais, d) tam ir labais v. (das männliche Geschlechtsorgan) BW. 34434. Refl. -tiês,

1): mums jau rudzi tâ lēņi vilkās (= auga) AP.;

2): drēbei diegi ve̦lkas ārā Orellen. tā drēbe ve̦lkas ("gandrīz = ārdās") ebenda;

3): ve̦lkas, ka ne˙maz nevar pie vākšanas tapt Frauenb.;

4): pieguļnieki ... vilkušies ar apaušiem, kuŗš kuŗu pārraus pār kalnu Austriņš Raksti V, 237. kaķi taču nevar iet v. ar ... lāčiem (gemeint sind schwache und starke Pferde)
A. Upītis Pirmā nakts 136;

5): v. tīru kre̦klu AP., Frauenb. u. a.;

6): auch Kaltenbr.; juo smalkāk sieva ve̦lkas, juo vīriem labāk patīk Sprūdžs Asaru liekņa 58;

7): auch Saikava (auch von Kühen);
kad dzīvniekiem iet ve̦cā spalva nuost, tad saka, ka spalva ve̦lkas AP. vistas ve̦lkas Kaltenbr.; ‡ 8) sich bewölken Heidenfeld: nu ve̦lkas, - būs lietus. Subst. vilkums: kuo maksāsi par vilkumu? BW. 30894, 2. Subst. vìlcējs,

1): saņemt pretī krietnu darba vilcēju (ein Pferd?)
Vindedze 103. gar krastmalām, kad cilāja staigādami ieliktuos vilcējus ("?") un murdus 90.

Avots: EH II, 783

I zâle (li. žolė˜ [acc. žõle̦] "Gras, Kraut"),

1) loc. plur. zālīs Glück Markus 6, 39, zāļuos U. (apr. soalis "Kräuticht"
), Demin. acc. s. zālteņu BW. 12359, das Gras; das Kraut; das Unkraut Manz. Lettus; Demin. zālīte, der Rasen Mar.: purva, meža, dārza zāle, nach dem Orte, wo das Gras wächst U. zemes zāle, gutes, nicht auf nassem Boden gewachsenes, feines Gras U. āra zāle, Angergras U. ne tie ēda purva zāles,... tiem vajaga āra zāles BW. 33773, 1. zaļa bija pļavas zāle 29241. celiņš nuozaļuoja ar tuo zaļu maura zāli 9231. purvā auga zaļa (Var.: purva, ciesas, liela, gara) zāle 12254. telītēm purva (Var.: me̦ldru) zāle 16515, 12. tai pļavā dze̦lzu (Var.: dze̦lza, grīšļa, cieta) zāle 28666, baltābuola zāle bija 28586, 2 var. grīsla zāle 11599, 1. sūra bija jūras (Var.: krasta) zāle 31833, 1. kusti, ūdens zāle! ūdens tevi kustināja 12808. re̦ta (Var.: maza) zāle 16749. Jāņu (Jāņa) zāles, zu Johanni gepflückte Kräuter: visa laba Jāņa zāle, kuo rauj Jāņa vakarā: vībuotnīte, papardīte, sarkanais ābuoliņš BW. 32402. nikna zāle, Unkraut U. Sprw.: niknas zāles visur ielasās Br. sak˙v. 1492. vai zāle augtu, kad lietus nelītu? RKr. VI, 841. kāda zālīte dīgusi, tāda nuokalst. zāles iet, Gras pflücken (raufen) gehen: uz Rites mežu mēs gājām zālēs Jauns. Baltā grām. I, 204. iet uz purvu ciņu zāles Aps. Pie pag. tiesas 27. zāļuos būt, auf der Weide (in der Grasung St.) sein U. uotrā zāle, aufs andere Jahr St.,U.- apdziru zāles RKr. XII, 10, tycopodium selago; asins zāles Konv. ¹ 643, hypericum; atāla zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; blaugznēju zāle Peņģ., Ruhrkraut (gnaphalium sylvaticum); ciņu zāle"?" Konv. ² 2323; de̦guma zāle Kronv. n. RKr. III, 71, lysimachia nummularia L.; de̦su zāle Birsman, satureja hortensis L.; drudža zāle

a) Mauerpfeffer (sedum acre L.)
Mag. IV, 2, 46; RKr. II, 78; Nitau n. Etn. I, 84;

b) linaria vulgaris L. Stockm. n. RKr. III, 71;

c) Tausendgüldenkraut (erythraea Rich.; erythraea centaureum Pers.; gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 77; RKr. II, 71; Konv. ¹ 381; dze̦gužu zāle, Hungerblümchen (draba L.; draba verna; draba muralis L.) RKr. II, 70; Mag. IV, 2, 56; Konv. ¹ 384; dzelzes zāle Mag. IV, 2, 90, die Schafgarbe (achillea millefolium L.;) dzelža z. Konv. ¹ 386, Eisenkraut (verbena officinalis L.); ežu zāle "?"Siuxt; guovju zāle,

a) Ackerskabiose (scabiosa arvensis)
RKr. 1I, 77; Konv. ² 569;

b) Laserkraut (laserpitium latifolium L.)
RKr. II, 73; Konv. ² 358; graizes zāle Konv. ² 3036, Milzkraut (chrysoplenium alternifolium L.) Etn. I, 29; griezuma zāle,

a) scabiosa arvensis Wenden n. RKr. III, 72;

b) Mannstreu (eryngium amethystinum)
Konv. ² 3644; griežamā zāle "?" Konv. ² 2322; kaislu zāle Mag. IV, 2, 28; RKr. lI, 79; Konv. 1536, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); kaltuna zāles Ulanowska Łotysze 100, veronica officinalis; kamuola zāle Konv. ² 3528; Mazvērsītis Lopkopība III, 50, dactylis glomerata; kašķu zāle Mag. III, 1, 131; IV, 2, 41, 81, Grindwurz (rumex acutus); kaulu zāles Konv. ¹ 860, cerastium Dill.; kaušļu zāle Konv. ¹ 861; Konv. ² 1691, lithospermum arvense L.; kazu zāle Konv. ² 3368, alchemilla vulgaris L.; kārpu zāle RKr. II, 71, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia L.;) kustuoņu zāle RKr. II, 72; Dr., Gundermann (glechoma hederacea L.); kušņa zāles Ulanowska Łotysze 100, echium vulg.; lapsu zāles, Krähenaugen U.; Siegwurz (gladiolus L.) RKr. II, 72; Etn. I, 28; maura zāle RKr. II, 75, jähriges Rispengras (poa annua L.); maures zāle Mag. IV, 2, 24, agrostis canina; mātes zāle,

a) gentiana centaureum Mag. IV, 2, 29;

b) fumaria officinalis L. Birsman;

c) pyrola umbellata L. Riga n. RKr. III, 72; me̦dus zāle (holcus lanatus) Mazvērsītis Lopkopība III, 49, 50; melmeņu zāle, Salomons Siegelwurz (convallaria polygonatum)
Mag. IV, 2, 40; 81; meža zāle, lycopodium selago Dond. n. RKr. III, 71; LP. VII, 671; mēra zāle(s) Mag. IV, 2, 90; Konv. ² 3131, die Schafgarbe (achillea millefolium); miru zāle RKr. II, 77; Konv. ² 569, Ackerskabiose (scabiosa arvensis); miruoņu zāles,

a) ononis Kav.;

b) ledum (sedum?) acre Etn. II, 150; miega zāle,

a) m. zāles RKr. II, 78; Konv. ¹ 205; 532, m. zālītes Etn. 1, 29, schwarzer Nachtschatten (solanum nigrum L.);

b) Tausendgüldenkraut (gentiana centaureum)
Mag. IV, 2, 29; 77;

c) m. zālīte, polygala amara L. Fest. n. Rkr. III, 72; pabrīņa zāles Ulanowska Ło-tysze 97, anchusa officinalis; pārceļamā zāle RKr. III, 73, veronica beccabunga L.; Pētera zāle Konv. ² 3503, parnassia palustris L.; pīļu zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; rasas zāle Mag. IV, 2, 76, alchemilla; rudzu zāle, der junge, grüne Roggen
AP.: zaļa, zaļa rudzu zāle BW. 28118; saldā zāle, festuca fluitans Mag. IV, 2, 26; glyceria fluitans Wid.; salmu zāles RKr. II, 72, Gräser (gramineae Juss.); sāpes zālīte Fest. n. RKr. III, 70, erythraea centaureum Pers.; spranču zāles U. (unter sprancis), alchemilla vulgaris; susekļu zāle Mazvērsītis Lopkop. III, 50, cynosurus cristatus; sviesta zāle, a) Königskerze (verbascum thapsus L.; verbascum nigrum) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 80; Konv. ² 587, Karls.;

b) ranunculus ficaria L. Lös. n. RKr. III, 72; tabakas zāle,

a) Rauchgras (anthoxanthum odoratum)
Mazvērsītis Lopkopība III, 50; Konv. ² 4095;

b) Waldmeister (asperula L.)
Konv. ² 2682; tauka zāle Mag. III, 1, 131, Fettwurzel; taukota zāles Ulanowska Łotysze 102, symphytum officinale; tīteru zāle U. (unter tīter[i]s), Mag. IV, 2, 62; RKr. II, 64; Etn. II, 165, Schafgarbe (achillea millefolium L.): pret diluoni lietuo tīteru zāļu sulu Etn. II, 165; utu zāle Mag. IV, 2, 55, pedicularis palustris; ūdens zāles Mag. IV, 2, 15, die Halbgräser, Juncagimen, Nymphaeen; vanaga zāles RKr. II, 72, Habichtskraut (hieracium L.); vemjama od. vē̦de̦ra zāle RKr. II, 74, Morchel (morchella Dill.); vējluodes zāle Wenden n. RKr. III, 72, pinguicula vulgaris L.; zuobinu zāle Mag. IV, 2, 24, iris germanica; zuobu zāles Konv. ² 4057, Schellkraut (chelidonium majus);

2) Plur. zāles, Kräuter
U.; Gewürze U.; Arznei U., Medizin: Sprw. nelīdz ne zāles, ne plāksteris, - ne lāsti, ne pātari RKr. VI, 842. juo rūgtas zāles, juo salda veselība. stipruma un nestipruma zāles LP. II, 52. spē̦ka un nespē̦ka zāles III, 81. puisim e̦suot čakluma zāles LP. III, 88. šķaudāmas zāles 40. dze̦namas, skrejamas, laižamas zāles, Abführungsmittel U. vemjamas zāles, Brechmittel U. (unter vēmeklis). iemidzināmas zāles LP. VII, 611, Schlafmittel. vē̦de̦rs sāp vē̦de̦r[a] zāļu gribē̦dams BW. piel.2 2911. brauc[u] uz Rīgu zāļu pirkt, puišiem sē̦rga Vidzemē 12752. gūžu zāļu nedabūju BW. 20294. iekšā dzeramas zāles LP. VI, 602. de̦vuši... glāzīti sūruo zāļu Upīte Medn. laiki 10, zāļu devējs, ein Arzneiverständiger U., Frauenb. zāļu buode, eine Gewürzbude U. zāļu nams, die Apotheke U. zāļu zīme, das Rezept U. zāles vārīt, Kräuter, Arznei bereiten U. zāles dzert, Arznei nehmen U. zāļu kārtā Salis, zāļu tiesai LA., als Arznei: šņabi iedzert zāļu kārtā. - acu zāles, weisser Vitriol U.; me̦lnuma zāles, Eisenvitriol Etn. IV, 21, U.; miega (oder guļamās) zāles, das Schlafmittel: iede̦vušas pavāram miega zāles: tas aizmidzies LP. IV, 228. pasāve kalpam pi de̦guna guļamuos zāļus (für zāļu?) Pas. VI, 247 aus Makašāni; nāves zāles, Gift U.; ziepju zāles, Seifenstein; ziluma zāles, Indigo U.; žurku zāles, Rattengift, Arsenik U.;

3) in genitivischen Verbindungen: zāles blakts Karls nibis ferus; zāles puķe Glück Jak. I, 10, die Blüte;
zāļu diena, der Tag vor Johannis JK. VI, 29; Konv. ² 1417; se̦gluoj[u]... kumeliņu zāļu dienas vakarā BW. 13290; zāļu vakars, der Kräuterabend (vor Johannis); zāļu nams, das Treibhaus Infl. n. U. Nebst apr. acc. s. salin "Kraut" zu zaļš.

Avots: ME IV, 696, 697, 698

‡ II zvilinât Grawendahl, = zilinât II: nātres, sāpes zvilina.

Avots: EH II, 815