Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'urīt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'urīt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (58)

aizmurīt

àizmurît, tr.,

1) anschneiden, beim Schlachten verwunden:
es negriezu, bet tikai aizmurīju zaru AP. viņš aizmurīja jē̦ru Grünh.;

2) wegbringen, wegtragen mit Müh und Not:
krusttē̦vs tuo aizmurījis uz māju MWM. V, 527.

Avots: ME I, 41



apņurīt

apņurît Ekau, Frauenb., Grünwald, an mehreren Stellen anfressen (benagen): kaķis gaļu apņurījis. maizes galiņš tâ apņurīts, kâ suns būtu grauzis.

Avots: EH I, 104


atmurīt

atmurît, tr., stumpf machen: cirvis pārlieku atmurīts Naud.

Avots: ME I, 179




buburīte

buburīte, das Kügelschen M. [Wohl zu bubulis 3.]

Avots: ME I, 344


čāburītis

čāburītis, der Hahn: čīburīti, čāburīti, kuo tu vedi ve̦zumā BW. 2479. [Vgl. cābulis 1.]

Avots: ME I, 407




čunčurītis

čuñčurītis Grünh., in süssen, heissen Tee gebröckeltes Brot.

Avots: EH I, 295


dukurītis

dukurītis, dukuriņš, Beiname der Kartoffel im VL.: rācenītis dukurītis (Var.: dupurītis; rācentiņš dukuriņš) BW. 2974, 1 var.

Avots: EH I, 340


gaurītes

gaurītes Zehrxten "gaisa zivtiņas" (?).

Avots: ME I, 611


gaurīties

gaurîtiês ("mit aû" ) Salwen "einer Arbeit oder Aufgabe ausweichen".

Avots: EH I, 387


gaurīties

[gàurîtiês (?)"sev vairāk gribēt, par citu nelikties ne zinis" Lindenhof.]

Avots: ME I, 612


gaurītis

[gaurītis (?)"Pfeife (zum Rauchen)".]

Avots: ME I, 612


iemurīt

ìemurît, tr., mit Mühe hineinwälzen, hineinstecken: vīru ratuos; kāju zābakā Seib.

Avots: ME II, 47


izmurīties

izmurîtiês: auch (sich mühsam heraushelfen) Adsel, Smilten; izmurījusies nuo kubla apukšas laukā Pas. VI, 204.

Avots: EH I, 468


izmurīties

izmurîtiês, sich abquälen, sich heraushelfen: viņš izmurījās nuo krē̦sla MWM. III, 595.

Avots: ME I, 774


izurīt

izuŗît, hinausfreiben: izuŗīšu tuo nuo sētas ārā Janš. Bandavā II, 127.

Avots: EH I, 492


ķauķurīte

ķauķurīte "?": sieviņ[a], mana ķ. BW. piel. 2 27231.

Avots: EH I, 691


knaburītis

knaburĩtis, verächtliche Bezeichnung einer Person: tu, tēviņ, knaburīti, kam izdevi tē̦va zemi? BW. 3822.

Avots: ME II, 241


kudurītis

kudurĩtis, eine kleine Scheune šķūnītis, taisīts nuo stāvus slietiem kuokiem un appīts ar žagariem Mar. n. RKr. XV, 120; [eine Hütte Wid.; kudurs Kacē̦ni "ein kleiner Anbau zum Aufbewahren von Spreü. - Zu ahd. hutta "Hütte", gr. χεύϑω "verberge", la. cūdō "Helm", kymr, cûdd "occultum", ai. kuhara "Höhle", mnd. huden "verbergen"].

Avots: ME II, 299





lukturīte

lukturĩte, die Leuchtende, Beiname des Lichts: vai, svecīte, lukturīte! aptec manu galda galu! BW. 19187.

Avots: ME II, 511


murīt

I murît,

1): auch Heidenfeld; "marachen, mergeln"
Für.; bē̦rni sāk kaķi m. A.-Ottenhof, Seyershof; ‡

3) mühsam mit einem stumpfen Messer schneiden
AP. Refl. -tiês: ar tuo darbuojas un murās Dünsb. Maijas Roze 15. ilgi murījies, kamē̦[r] ticis nuo guovs vē, dara laukā Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 833


murīt

I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670


murīt

II murît: zu derselben Wurzel gehört auch pamurums.

Avots: EH I, 833


murīt

II murît, -ĩju, murêt, -ẽju, tr., besudeln Neik. n. U. Refl. -tiês, sich besudeln. Zu li. mùrti "durchweicht werden", [mùrdyti "besudeln", máuras "Schmutz", r. муръ "плѣсень", čech. mour "копоть, сажа" u. a., s. Leskien Abl. 303, Būga PФВ. LXXII, 197 f., Trautmann Wrbt. 172 und auch Petersson KZ. XLVII, 281].

Avots: ME II, 670


nomurīt

nùomurît (unter nùomurinât): bē̦rni kaķi pa˙visam nuomurījuši A.-Ottenhof. Hinter "Manz." ME. II, 823 zu ergänzen "Post. I, 133".

Avots: EH II, 71


noņurīt

nùoņurît,

1): n. (nuomuocīt) bē̦rnu Ruhtern;

2): auch Nötk., N.-Peb., Salis; nevar ar neasuo tute̦nu n. rieciena maizes Tirs. n. RKr. XVII, 70.

Avots: EH II, 73


noņurīt

[nùoņurît,

1) stumpf machen; abquälen
Salis: Kārlim ir tāda galva, ka viņu nuoņurīt pie zemes darbiem ir tīri par grē̦ku! De̦glavs Riga II, 1, 56;

2) mühsam mit stumpfem Messer abschneiden
Kokn., Dickeln.]

Avots: ME II, 826


nožņurīt

nuožņurît Grawendahl, Heidenfeld, Meselau, Zögenhof, = nùožurnît.

Avots: EH II, 111


ņurīt

ņurît,

1): auch (mit stumpfem Messer schneiden)
Grenzhof (Mežamuiža), Kegeln, Lems., Nötk., Sermus, Seyershof, Trik. Refl. -tiês,

1): bē̦rns ņurījas ("ilgi zīž krūti") N.- Bergfried. kaķis ap žulti ņurījas ("?") AP.

Avots: EH II, 116


ņurīt

ņurît, -ĩju, tr.,

1) [etwas Zähes gleichsam sägend] mit stumpfem Messer schneiden
[Lennew., Grünh., Sessau]: ādu, gaļu, maizi Smilt., Burtn., Lis., Tirs. n. RKr. XV1I, 70, Lös., Gold., Fest., [Salis]: kuo nu ņurī maizi ar tādu tuteni? Naud., Etn. Il, 81; [= ņurinât 4 Lis., Wolmarshof, Ekau, Grünwald, Garrosen, Salgaln, Batdohn, Mitau: kaķis ņurī peli];

2) "?": bērns ņurīja [= kuodelēja, zelēja?] krūtis tâ˙pat sausas MWM. X, 485. Refl. -tiês,

1) "?": smējās, juo tuo varēja zināt nuo savādās šņākšanas un ņurīšanās Zalkt.;

[2) "trödeln"
MSil.;

3) "pluosīties" Ruhental, Drobbusch, Golg., Fehsen: kuce̦ni ņurījas;

4) eine Zeitlang
ņurît 1 Drobbusch, Goig.: kuo tu tur ņurījies, ka nevari ne˙kā nuogriezt? Grünh., Sessau, Nötk.; kaķis ņurījas ap peli Erlaa].

Avots: ME II, 906


ņurītis

ņurĩtis, der Schnurrende, Sptnnende, der Kater Lub. Vgl. ņura, ņurra.

Avots: ME II, 906


pamurīt

pamurît "lē̦nām vārīt uz plīts katlā" Frauenb.

Avots: EH II, 158


paurītis

paũrītis, ein schlecht gewachsener Kohlkopf: kāpuosti nav pade̦vušies: tādi paurīši vien ir Adiamünde. Zu paure 2.

Avots: ME III, 129


pļurīt

pļurît Wid., leeres Zeug schwatzen.

Avots: ME III, 373


samurīt

samurît, tr., zerknautschen, zerquetschen, stark quälen (perfektiv): kumeļš gulējis pasilē samurīts, salauzīts LP. VI, 327. Refl. -tiês, sich eine gewisse Zeit hindurch abplagen: samurījuos ilgi pie sīkiem mājas darbiem, bet daudz ne˙kā nepadarīju Dond.

Avots: ME II, 690


savurīt

savurît, für savu rîtu: savurīt malt jāiet Ahs.

Avots: ME III, 793


skurīt

skurît ausis, die Ohren spitzen, aufmerksam hinhorchen PS. Wohl zu skurināt.

Avots: ME III, 906


spurīties

spurîtiês,

1) sich sträuben:
viņa ūsas spurījās kâ hiēnas krēpes Druva II, 431;

2) schelten, sich zanken
Wid.: viņš iedzēries sāk spurīties Fest. Vgl. spuruôtiês.

Avots: ME III, 1032



taurītes

taurītes L. "Heuschläge an kleinen Bächen" (?).

Avots: ME IV, 140


turīt

turīt Vīt., turit Prl., dort, daheim Prl., "turpat" Vīt.: citi meitieši palika turit Prl. n. RKr. V1, 113. viņš aizgāja uz turieni un palika turit ebenda. es atnācu, viņi palika turīt Vīt.

Avots: ME IV, 271


urīt

uŗît "treiben": ve̦cā māte ies viņas uŗīt un aurēt augšām (sc.: nuo miega) Janš. Dzimtene 2 III, 367. gans uŗī (triec, dze̦n) cūkas augšā Nigr.

Avots: ME IV, 309


uzmurīt

uzmurît,

1) = uzmuocît Arrasch, Drosth.: uz statiņas viņa uzmurīja ratu un tad uzņēmās tuo kukurus nest tāļāk Seibolt;

2) aufwecken
Bers., Drosth.: Māzeris... uzmurīja viņu nuo miega MWM. VII, 883.

Avots: ME IV, 361


vienurīt

viênurît A. Brigadere Sk. v. 18, eines Morgens, an einem Morgen.

Avots: EH II, 797


viņurīt

viņurît Ahs., an jenem Morgen.

Avots: EH II, 786


zaļspurīte

zaļspurĩte, die grüne Flossen Habende (Beiname des Hechtes im VL.): līdaciņa zaļspurīte BW. 30807 var.; 33631.

Avots: ME IV, 687


žēgurītis

žẽ̦gurĩtis, Bezeichnung für ein kleines Kind Trik.: ak tu žē̦gurīti!

Avots: ME IV, 805



žņurīt

žņurît,

1): schneiden, sagen (verächtlich)
Saikava.

Avots: EH II, 821


žņurīt

žņurît,

1) mit einem stumpfen Messer schneiden
Adsel, Aiviekste, Arrasch, Bauske (hier: Fleisch schneiden), Burtn., Erlaa, Grawendahl Heidenfeld, Kalz., KatrE., Lenzenhof, Lubn., Meiran, Prl., Salis (eine Schnuŗ Stoff schneiden) Schibbenhof, Stockm.;

2) töten, schlachten
Grawendahl;

3) (fr)essen:
kaķis žņurī peli Kalz., Lubn., N. - Peb.;

4) (Wäsche) ausringen
Drosth. Vgl. ņurît und žulît.

Avots: ME IV, 826


žurīt

žurît,

1) = žulît, mit stumpfen Messer schneiden Adl., Arrasch, Bers., Heidenfeld, Sessw.;

2) kauen, (fr)essen:
vecis žurīja cietu kumuosu Bauske. kaķis žurī peli AP., Bers.

Avots: ME IV, 833, 834

Šķirkļa skaidrojumā (188)

aiz

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, 5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, 2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, 1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, 5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, 3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17


āmuris

àmuris 2 Kaltenbr., Demin. āmurītis BW. 34203, = ãmars.

Avots: EH I, 193


apčubināt

apčubinât, tr., betätscheln: Jurīti šūpulī Purap.

Avots: ME I, 80


aplipt

aplipt (li. aplìpti),

1) intr., ringsherum kleben bleiben, bedeckt werden:
dē̦ls viscaur aplipa ar ze̦ltu LP. VII, 99. Elza pašulaik bija aplipusi ar skudrītēm R. Sk. II, 159;

2) tr., intr., (umringen), ankleben; sich heften an etw.:
meitas manu ce̦purīti kā bitītes aplipušas BW. 966. bē̦rni aplipa man kā knislīši A. XX, 563.

Avots: ME I, 101, 102


aplocīt

aplùocît [li. aplankýti], tr., freqn., mehrfach umbiegen, biegend umgeben, einkreisen: tautiets savu ce̦purīti zaļu zīdu apluocīja BW. 15221, 2. luoki zirgi... apluocīja tautu meitu BW. 13448, die gelenkigen Rosse kreisten das fremde Mädchen ein; apluocīt sagšas, die wollenen Decken mit einem Rande schmücken BW. 4455.

Avots: ME I, 103


apmedot

apme̦duôt [li. apmedúoti], tr., mit Honig (me̦dus) bestreichen: vai tā mana ce̦purīte saldu me̦du apme̦duota? BW. 966, 19196.

Avots: ME I, 106


appurvis

appùrvis [in Kalzenau appurve], die Gegend um einen morast (purvs), eine feuchte, niedrige Gegend, die mit Strauch bewachsen ist und zum Weiden dient Salwen n. Mag. IV, 2, 107; oder = apurs: es redzēju par appurvi klibu vilku atte̦kam BW. 10389; appurītis pie ieejas durvīm Alm.

Avots: ME I, 112


apradināt

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113


aprūgt

aprûgt (li. aprúgti "okisnąć"),

1) "подняться (о тѣстѣ)" Spr.;

2) "?": atjāj viens baltu zirgu, aprūgušu (beschimmelt?)
ce̦purīti. saka meitu māmuliņa: tas ar savu raugu nāk BW. 14383;

3) aprûdzis ar netīrumiem "ganz mit Schmutz bedeckt"
Prl.

Avots: EH I, 110


apuris

apuris,

1) ein grosses (namentlich ein rundes) Blumenbeet
Mežamuiža n. Fil. mat. 62;

2) "puduris" Siuxt: ka[d] būtu vis˙caur tāda labība kâ te tai apurītī, ta[d] jau nebūtu kuo bļaut Siuxt n. Fil. mat. 66.

Avots: EH I, 124


apzināt

apzinât [li. apžinóti], tr., etw. mit seinem Wissen umfassen: tuo es labi apzinu; auch mit par: par šuo pusi es apzinu; apzināts pretstats, bewusster Gegensatz RKr. IX, 119. apzināma sirds, das Gewissen; apzināma vieta, ein bekannter Ort, ein Ort, den jeder kennen muss Mag. III. 1, 92. Refl. -tiês, sich bewusst sein,

1) mit Acc.: Jurītis apzinājās savu spē̦ku Purap.; bei der Negation auch mit dem Gen.: mātīte nuodievuojusies, ka nekā ļauna neapzinuoties LP. III, 101;

2) mit abhäng. Part. od. ka: viņa ne- apzinās nekādi grē̦ku darījuse Apsk. I, 243.

Avots: ME I, 137


atbērt

atbẽrt, tr., zurückschütten, wiedergeben, namentlich das aus dem Getreidemagazin genommene Getreide: labību atbērt; übertr., wiedergeben, herleiern, hersagen das Gelernte, Gehörte: kuo skuoluotājs uzdeva, tuo Jurītis kā bērtin atbēra Purap. [Refl. -tiês, durch Wiedergabe der Schulden sich entblössen U.]

Avots: ME I, 150


atraisīt

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184


atslejus

atslejus, zurück, zurückgelehnt, zurückgeschoben: atslejus uzsprausta ce̦purīte Seltm.

Avots: ME I, 193


atspuris

atspuris, diejenige Stelle auf der Haut eines Haustieres, wo das Haar in verkehrter Richtung wächst Siuxt n. Fil. mat. 66: guovīm augšā uz priekšplečiem atspurītis. - atspuŗu cūka Siuxt n. Fil. mat. 66, = atspure; atspuru gailis resp. vista ebenda, ein Hahn resp. ein Huhn, dem das Gefieder nach vorn steht.

Avots: EH I, 170


baltmugura

bal˜tmugara: hinter baltmugurīte zu ergänzen BW. 16464.

Avots: EH I, 202


baltmugura

bal˜tmugura, -ure, beliebter Name einer Kuh mit weissem Rücken: zīmaļa, raibaļa, baltmugurīte.

Avots: ME I, 257


baltseja

bal˜tseja, bal˜tsejis, -e, ein weisses, schöhnes Gesicht habend, Weissgesicht: sīksejīti baltsejīti, tuo vedīšu bāliņam; sīksejai, baltsejai skaista caunu ce̦purīte BW. 12312.

Kļūdu labojums:
skaista = piede̦r

Avots: ME I, 258, 259


baugurs

baũgurs: auch AP. (hier daneben ein Demin. baũgurītis).

Avots: EH I, 207


brilīte

brìlīte 2 Sussei "ce̦purīte". Vgl.brìle und 11. brylius.

Avots: EH I, 242


buldurene

bul˜durene, bul˜durene, buldurītis BW. 32389, buldurīte BW. 32366, bulduriņš Bauske, bulderiņš BW. 32393 var., bul˜durjānis BW. 32393, bundurjānis BW. 32393,7, buldrijāns BW. 32403 var., buldriņi, baldriņi U., Baldrian (valeriana officinalis). [Die Formen dieses Lehnworts mit u sind vielleicht unter dem Einfluss von bulduris entsstanden.]

Avots: ME I, 348


bumburs

bum̃burs,

1) eine harte Hervorragung, Erhöhung, der Höcker, Auswuchs:
uz pieres bumburs uzmeties. uz lapas sāk augt bumburs. guovij bumburs mugurā Bers., Drosth., Peb., kuoks ar bumburiem, ein knoriger Baum;

2) der gefrorene Kot; eine Bergkoppe
A. XI, 166;

3) die Kartoffel
[vgl. Niedermann WuS. VIII, 8 f.] Mag. III, 1, 120;

4) Ball
[bum̃buris Ruj., Salisb.], Kugel, Ballon (zum Spielen); bumbura spēle, Kegelspiel Ruj. n. U.;

5) ein kleiner Junge
(bumburītis U.): puisi, puisi, bumburīti BW. 29154, 2 var.; ein stark in Kleider gehüllter Mensch: ir gan bùmburis 2: i de̦guna ārā nere̦dz Mar. n. RKr. XV, 109. Vgl˙li. bumburas "колѣнце у растенiя, почка (растенiя)" und le. bumbulis.

Avots: ME I, 350


būris

bũris [Nigr.;li. būrys "Menge"], die Menge, der Haufe: apgūlies lielā paparkšu būrī LP. VII, 1277. dzīvuot draudzīgi visi vienā burītī Jauns. Druva I, 388. būrīšuos un pulciņuos Janš. divi puiši sapulcina katrs savu kāzinieku būri RKr. XVI, 252. buris meitu RKr. XVI, 124. Zu būra.

Avots: ME I, 358


čauksture

čauksture,

1): auch Briņķi bei Hasenpot, Rudbahren, Wain., (mit ) Schrunden, (mit 2 ) Frauenb., Siuxt: sagriezt čauksturei zarus Janš. Mežv. ļ. II, 309. cits ar kruķi, cits ar lizi, cits ar ve̦cu čauksturīti BW. 19075, 4; ‡

2) "?": sievas tâ sauca - kad tāda trakule: tā tik ir tāda č. Frauenb.

Avots: EH I, 286


čauna

čauna: čaûn 2 NSalis n. FBR. XV, 67, Schlehk n. FBR. VII, 42, Ugalen n. FBR. VII, 23, Wainsel n. FBR. XIV, 86, čaune, čaûns 2 Rojen n. FBR. XIII, 73: tu čaunīte, vāverīte! BW. 30437, 4. čauna ce̦purīte 31107, 2.

Avots: EH I, 286


caunis

caunis, = caûna: caunītis (Var.: caunīte) ar dzelte̦nām kājiņām BW. 30533 var. cauņa ce̦purīte 3810, I.

Avots: EH I, 260


caunots

caunuots, cauņuots, auch caunāts U., mit Marderfell verbrämt: cauņuotas ce̦purītes BW. 20486. ja tu biji sudrabuota, caunuots mans bāleliņš 13899.

Avots: ME I, 364


cepure

ce̦pure: loc. s. ce̦purā BW. 9912, 5 var. (aus Nerft), 12123 var. (aus Usmaiten), Demin. ce̦puriņa BW. 29799 var.; 33507, 2;

2) a): auch AP., Iw., Salis, Warkl., Demin. ce̦purīte Ramkau; ein Hümpel, der der zentralen Stange des Heuschobers aufgesetzt wird, um das Herabfliessen des Regenwassers zu verhüten
Orellen;

3): sarkanā ce̦purīte, digitalis purp.;

4) = ce̦purbaļ˜ķis Ramkau; ‡

5) ce̦purīte, eine Art Pilz
Lubn., Meiran; ‡

6) vārnas c., ein Schimpfname
Warkl.

Avots: EH I, 266


cepure

ce̦pure (li. kepùrė),

1) die Mütze, der Hut, auch die Haube:
puiši sēd ce̦purēs BW. 12242. izvē̦lē̦tā sieva uzlika brūtei ce̦puri BW. III, 1, S. 54 bruņu od. vaŗa c., der Helm; cauņādas od. cauņu c., die Mardermütze, in früheren Zeiten Kopfschmuck eines auf Freirerfüssen stehenden jungen Mannes; kažuoku c., eine Mütze aus Pelzwerk; nagaina od. naga c., eine Mütze mit einem Schirm. rata c. od. gaŗdibene (vgl. tieva, gaŗa ce̦puriņa BW. 33507, 2 aus Goldingen), ein Filzhut. ce̦puri celt, lüften, nuoņemt, abnehman, uzlikt, aufsetzen;

2) zur Bezeichnung der Mütze ähnlicher Gegenstände:

a) die Bedeckung der Garben und der Kornhaufen auf dem Felde zum Schutz vor dem Regen;

b) der Helm auf dem Destilierkessel;

3) cepurīte Glockenblume (campanula L.)
RKr. II, 68. [Am ehesten zu r. чепéц "Haube"; s. Thomsen Ber. 185, Berneker Wrtb. I, 143 f. und Hujer LF. XLII, 23.

Kļūdu labojums:
brūtes ce̦puri BW.III, 1 = brūtei ce̦puri BW. III,1,S.54

Avots: ME I, 373


čiguris

I čiguris "?": tu, gailīt, čigurīt (Var.: ķigurīt, ķikurīt!) BW. 25028, 2 var. [aus Sinolen]; ein čigurs Mar. n. RKr. XVII, 131.

Avots: ME I, 412


cits

cits (li. kìtas),

1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;

2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;

3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;

4) cits cita, citam, citu,

a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);

b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;

5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,

a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;

b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;

6) im temporalen Sinne,

a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;

b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;

[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].

Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1

Avots: ME I, 389, 390


čukurs

čukurs, auch čukuris,

1) ein Büschel, Bündel:
ķēve nuolieca galvu šur tur pie kāda zāļu čukura Blaum. linu čukurs, kas uz rugājiem izstādīts miekšķēšanai Vēr. II, 840;

2) eine Erhöhung, ein Aufwurf, Gipfel
[cukars Für.]: abu vagu starpā pace̦ltuo čukuru (uzvagu) izar, Konv. 2 1645;

3) der Dachfirst:
redzēju nama čukurīti, paša nama neredzēju BW. 10644;

4) der Giebel
N. - Schwanb., Laud.;

5) der innere Raum des Schornsteins:
pakārt kaut kuo čukurā dūmuos LP. VI, 148;

6) = čuokurs: līdz iekāpu aude̦klā, dzijas vilku čukurā BW. 942. Vgl. li. čiùkuras "вершина горы, кровли; гребень кровли, князек; отверстiе в концѣ кровли под гребнем" Jušk.; [ Spitze des Giebels
BB. VIII, 109].

Avots: ME I, 419


čunčure

I čunčure, [eine Saumselige Ekau]: šitī čuru čunčurīte (Var.: čenčerīte) mūsu darba nedarīs BW. 22650 [aus Sessw. Vgl. čunčulêt 2. - Anderswo sei č. eine allzu kompakt gekleidete Person].

Avots: ME I, 421


čunčurs

I čunčurs, [čunčuris Wolm., čun, čure], in Mar. n. RKr. XV, 111 čùņčuris 2, etwas Verwickeltes, Zotteliges der Knäuel (Bixten, Blied., Ruj.), der Klumpen; einer, der sich sehr warm anzukleiden pflegt: čunčurs tup uz vienas kājas RKr. VII, 472. āda savilkusies nejaukā čunčurā Vēr. I, 52. čunčurīti pa čeļu te̦k, visi kārkli līguojas (Rätsel, das Schaf). atņem tam čunčur,am drēbes, citādi viņš nuosmaks Mar. n. RKr. XV, 111. [In Gramsden sei čunčuris jem., dem die Arbeit nicht von statten geht.]

Avots: ME I, 421



dukuris

I dukuris,

1): eine Kartoffelstampfe
Auleja;

2): (eine Stange...)
auch Saikava;

3) (s. unter dukurs I 1): sazvejuoja ... ar sudabra dukurīti BWp. 11511; ‡

4) (vgl. unter dukurs I

3) ein Quirl, Maischholz:
miltus jauca un dukurēja or dukuri Saikava n. Fil. mat. 177; ‡

5) ein Taucher
Libau.

Avots: EH I, 340


dūkuris

I dũkuris, der Taucher: ruoņi ir lieli dūkuŗi Mag. II, 3. 118. Dazu das Demin. dūkurītis, Zwergsteissfuss (podicipes fluviatilis) Siliņš. [Nebst estn. tūker aus mnd. dūker.]

Avots: ME I, 526


dūkuris

II dūkuris "? ": rācenīt, dūkurīt! iesim abi vienu vietu! BW. 10581.

Avots: ME I, 526


dumpuris

dum̃puris: (fem. -e) augu liela, neizaugu, atmetuos dumpurīte BW. piel. 2 5331, 1 var.

Avots: EH I, 342


dupuris

dupuris,

1) etwas Kurzes und Dickes:
ir gan dupuris šis burkāns Mar. n. RKr. XV, 113. es uzaugu dupurītis BW.;

2) Epitheton der Eiche, der Kartoffel:
rācenīši, dupurīši BW. 2974. uozuolam, dupuram visapkārt saule spīd RKr. VII, 499;

3) dupuŗi, runde, kleine Rüben
Manz.; Mairüben L.;

4) [dupurs], Bruchratte (arvicola amphibius L.)
RKr. VIII, 84;

5) "ein kleiner Kessel, ein kleines Gefäss "
Schwnbg.;

6) "ciņu kaplis (eine Hümpelhacke)"
Jaun-Latgale.]

Kļūdu labojums:
dupurītis BW. = dupurītis BW. 5320

Avots: ME I, 518


enkurs

II e̦ñkurs, (Dunika) e̦ñkuris, der Anker (als ein Flüssigkeitsmass): mazu e̦nkurīti... alus pabrūvēju BW. 19724: uzve̦lk vīna e̦n kurīti BW. piel. 2 32981. Aus nd. anker, s. Zēvers IMM. 1928 II, 206.

Avots: EH I, 369


ēnot

ẽ̦nuot,

1) schatten, beschatten:
ē̦nuotā seja Zalktis 1908, 3, 39;

2) spuken:
sieva ir vīru ieraudzījusi, kâ tas pa kapiem ē̦nuojis JK. III, 3. Refl. - tiês,

1) spuken
Burtn., Wolm., sich zeigen N. - Autz n. U.;

2) ne ē̦nuoties, nicht im geringsten:
viņš tam ne ē̦nuoties nevar pielīdiznāties. negribēja ne ē̦nuoties, er wollte auch entfern darauf nicht eingehen U.;

3) "?" vis meži ē̦nuojās [waren, beschattet?]
apakš tavas ce̦purītes BW. 32908 var.

Avots: ME I, 574


godāt

gùodât, -ãju, guodêt, -ẽju, guodît, -ĩju, schonen, ehren, in Ehren halten: guodā drēbes, drēbes tevi guodās. tâpat grib sveša māte kâ māmiņa guodājama (Var.: guodējama) BW. 23406. ai laimiņa, guoda sieva, guodā (Var.: guodē) manu augumiņu, kâ guodāji (Var.: guodēji) mazu e̦suošu, guodā (Var.: guodē) lielu uzaugušu! 6618. Refl. -tiês, sich selbst ehren, sich schmücken, sich rümen: guodājies, augumiņ, es tev gribu palīdzēt BW. 5420. trīs māsiņas guodījās ar tuo vienu vainadziņu 24378, 1. kuo guodājies? tev nav guoda ce̦purītes 20527, 4. kuo puisīti, guodājies? sen es tavu guodu zinu 20556, 1 [Hierher, wenn nicht mit žem. uo für o, li. guodoti "ehren" bei Valančauskas Pasakojimas Ant. Tretininko 25, 29. - Zu guods.]

Kļūdu labojums:
laimiņa = Laimiņa

Avots: ME I, 688


godīgs

gùodîgs (li. guodìngas "почтенный"),

1) ehrbar, angesehen:
guodīga lielmāte gul ceļa malā uz smiltīm Tr. IV, 407;

2) ehrlich, redlich:
guodīgs suns, ein Hund, der nicht heimtückisch anfällt; tu esi tik guodīgs kâ puodnieka suns Etn. II, 45;

3) anständig, höflich:
kas guodīgs tē̦va dē̦ls, tam guodīga valuodiņa BW. 14933. beidzuot pamāte nedeva ne guodīgas drānas LP. V, 297. nav guodīgas ce̦purītes; [

4) guodīgs kuoks St., Holz, das sich leicht arbeiten lässt, od. ein Baum, der im Felde nicht schadet.
] Das Adv. gùodîgi,

1) ehrlich, redlich, anständig:
es guodīgi samaksāšu;

2) leidlich:
šuoreiz vēl visiem tâ puslīdz guodīgi izgāja LP. II, 324. tu vēl neesi piedzimuse guodīgi, jau jāauž tē̦vam svārki LP. V, 279. meita ne˙maz nepaklausās guodīgi, kuo šis tur vaikstās V, 319. nav guodīgi varējuši uz kājām nuostāvēt Etn. IV, 173. pie tāda tirguotāja, kam nav ne guodīgi kuo paēst... LP. IV, 193. nesaskaņas, par kuŗām pilsētnieks ne guodīgi ausis nepace̦ltu... A. XI, 56.

Avots: ME I, 689


greidi

greidi "?": šķībi stāv ce̦purīte, greidi (= greizi?) sēd (puiši) kumeļā BW. 12718.

Avots: ME I, 647


greits

greits (li. greĩtas "flink"),

1) "mudrs", munter
Rutzau n. Etn. [III], 178, [Lassen] : greita mūs[u] māsiņa BW. 12318 var. [aus Selb. ;

2) grèits 2 Laud. "zornig, grimmig":
viņš šuodien pa˙visam greits Saikava. viņš uzmani palika ļuoti greits Laud.] ;

3) "?": greitas [Var. : greizas] ce̦purītes BW. 9788 var. [aus Selb. Wohl fehlerhaft hier für greizas].

Kļūdu labojums:
fraze no BW. 12318 var. jāpārceļ 2. nozīmes nodalījumā (die Phrase aus BW. 12318 var. gehört zur Bed.2).

Avots: ME I, 647


grīzte

grìzte C. (li. grįžtė˜ "связка льну"), auch grīzta, grīzts, -s St. [li. grĩ,žtis "связка"],

1) etw. Zusammengedrehtes:
grib sudraba grīzti (ein zusammengedrehtes Band) grìezt apkārt cauņa ce̦purīti BW. 27132. sudrabiņu grīztu (Strick JK. II, 154) griezu gar dze̦ltānu miežu lauku; pakaļ nāca tautu meita pa sudraba griezumiem BW. 28250, 3. audziet mani balti lini, grīztītēs (Büschel) griezdamies (vom üppigen Wachstum) BW. 28282. kurlām grīztēm un puduriem aug vaivarāji Vēr. II, 2;

2) etwas unordentlich Gedrehtes, Zerwühltes, Zerzaustes:
pa laukiem vēlās pūkainas sniega grīztes Upīte Nemiers 98. stipri sabraukts zirgs, kam spalva grīztēm savē̦lusies. mati savē̦lušies grīztē. arī par šâ un tâ sagrieztiem liniem un sagrieztu labību saka: grīztēm vien sagriezti Lasd.;

3) drall, straff gesponnenes Garn
Dond. n. A. XIII, 329;

4) " eine Tocke Garn, aufgewickeltes Garn"
(unb.): grīztes ir gabaliem satītas dzijas;

5) ein aus Baumzweigen gedrehtes Band:
pūķis pavēlējis saimniekam izraut visas grīztes (rīkstes), ar kuŗām bijuši sagriezti kuopā trīs mieti Etn. II, 8. pūķi varuot nuosist ar sē̦tas grīzti Etn. I, 107. paķēris sē̦tā grīzti un nuositis pūķi LP. VII, 767;

6) grīztītes aude̦klā, Streifen im Gewebe
AP.;

7) ein Bündel:

a) linu grīzte, die Knocke:
nuo uotra aizņe̦mtas linu sukas atduoduot, jāapsien ap linu grīzti, lai aug labi lini RKr. VI, 76. ar ilguošanuos viņa gaida, kad linu grīztīšu klētī pie sienas vairs nebūs Jaunsudr.;

b) der Wulst, der Zopf, die Flechte:
matu grīztas Stari II, 904. mati bij sagriezti pakausē skaistā grīztē R. Sk. II, 251. krati mavu baltajām matu grīztēm ierāiē̦tuo galvu! Apsk.;

c) salmu grīzte, ein Strohwisch:
salmu grīzte vē̦de̦rā. grīzte ir salmu kušķis, ar kuo nuoberž baltus kuoka traukus Naud. māte savākuse deviņus ve̦zumus grīztu LP. VI, 832 1

d) siena grīzte, ein Heubündel
(n. U. eine Grieste = 20 U Heu): Jānis ar dakšām siena grīzti pace̦ldams... MWM. V, 19. kājas viņš aptinis piemirkušām siena grīztēm Bārda;

e) sūnu grīzte, eine aus Moos zusammengedrehte Wulst
Saul.;

f) striķu grīzte, ein Knäuel von Stricken
Purap.;

g) vilnas grīzte, zusammengerollte, ausgetockte Wolle
A. XII, 164: izsukātu vilnu sagriež grīztē Lasd.;

8) der Klumpen, Haufen, etw. Zusammengeballtes:
grīztām cēlās mitra migla Egl. caur mākuoņu grīztēm. migla palsām grīztēm tinas ap pe̦lē̦kajām ēciņām Druva I, 49.

Avots: ME I, 658, 659


guņkurs

‡ *guņkuris, = gunkurs: Demin. guņkurītis BW. 30085 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 420


jēraine

jē̦raine Kaudz. Vecpiebalga 20, = jẽrene 1: plucinādams savu jē̦rainītes ce̦purīti Kaudz. Izjurieši 104.

Avots: EH I, 564


junkurs

juñkurs: Demin. junkurīt[i]s BW. 2251 var., gen. plur. junkurīšu 5348, 2 var.

Avots: EH I, 567


Juris

Juris [estn. Juri], = Jurģis; Juŗa diena für Jurģa diena Konv. 2 ; das Demin. jurĩtis,

1) ein schwächlijcher, einfältiger Mensch
Frauenb.;

2) schlechter Tabak:
viņš pīpuo jurīti Gaw., Kand.;

3) der Schnaps
Lieb. P., A. - Rahden, Bers.;

4) der Kaulbarsch
Bers.;

5) der Wolf:
gan tevi jurītis nuoķers A. XV, 2, 76.

Avots: ME II, 120


kamburis

kam̃buris (unter kam̃baris): auch Puhren n. FBR. XIV, 46, Schrunden n. FBR. XIII, 101, Iw., Ramkau, Trik.; maizi slēgt kamburī BW. 21747. dzirnu kamburīti 8061 var. piedzīvuotājiem bij savas klētiņas, tie bij kamburīši. cik pāru dienes[t]nieku dzīvuoja, tik kamburīšu Ramkau; piena kam̃burītis, ein kleines Gebäude eigens zur Aufbewahrung von Milch Ramkau.

Avots: EH I, 581


kārt

II kãrt (li. kárti), kaŗu, kãru, tr., [bei Glück II Sam. 18 auch intr.: paliek pie viena uozuola kāris; so auch Manz. Post. III, 163: Kristus, pie krusta kārdams; und (von einem Präteritum * karu) atkarušas lūpas BW. 20291 "herabhangende Lippen"], hängen, behängen: šķiņķi skurstenī, drēbes pie sienas. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. ve̦cumā kaŗ kuli ple̦cuos. zuobus vadzī kārt, Hunger leiden. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. kar zuobus vadzī, ja negribi strādāt. dvieļus kārt, mit Handtüchern behängen, beschenken: panākstu sievas saraudzīja pūru, un tūdaļ pēc ēšanas bija dvieļu kāršana BW. III, 1, 75. putnus kārt, Vögel mit Schlingen fangen: puikas taisījuši vangas un kāruši putnus. ābuoliņu kārt, den Klee auf ein Gestell zum Trocknen stecken Etn. III, 171. mūžu kārt, das Leben bestimmen, verhängen: kar, Dēklīte, vieglu mūžu, māte vieglu šūpuolīti BW. 1203. ziedus kārt, die Blüten prangen, wallen lassen, blühen: pavasaru, tad velēšu, kad ieviņa ziedus kārs BW. 7221. Refl. - tiês,

1) sich hängen, behängen:
kuo tad sievu sev kaklā kāršuos? Apsk. paliec teju, linu druva, nekaries mugurā BW. 28472;

2) sich aufhängen:
ej kad kārties! A. XXI, 309;

3) erscheinen, kriechen [?]:
kuo tad šis kārsies šurp nakti, kad visu denu nav rādījies? MWM. VIII, 567. [Wohl zu apr. puccaris "Riemen" und vielleicht (nach Zupitza Germ. Gutt. 113) zu ae. heorr und an. hiarre "Türangel"; weiterhin vgl. karinât I.]

Avots: ME II, 200


ķeburis

ķe̦buris, ķē̦buris,

1) [ķeburis Dunika, Wandsen, Gr. - Essern, ķẽ̦buris Nigr. (hier dazu auch ein Femininum: ķẽ̦bure priede)], ein Baum mit starken, breiten Ästen ; ein Ast:
[(strazdu mājiņas) karāsies ābelē, katrā galve̦nā ķē̦burī pa vienai Janš. Dzimtene 2 III, 93.] vai māsiņa, vīru tavu, kâ vītuola ķe̦burīti (Var.: ķē̦burīti) BW. 21397, 6 ;

2) ein knolliges, schlechtes Gewächs:
labu rutku stādīju, ķē̦buris izauga BW. 21423, 1 ;

3) ķe̦burītis, ein gegabelter Birkenzweig zum Einrühren
Gr. - Sess. ;

4) ķē̦buris, ein kleiner Pflug
ibid. [Vgl. li. keblùs "holperig, uneben", kė´bla "раскоряка".]

Avots: ME II, 359


ķelle

ķelle (unter ķe̦lla),

1): man bij ķ., āmurīt[i]s BW. 34203. mūrenieka dēliņam ķellīte ruokā 33554, 3.

Avots: EH I, 694


ķencele

ķeñcele [Karls.],

1) Hafersack, der den Pferden umgehängt wird
L., U.; [ķèncele Jürg. "vêžu ķesele]; ein Netzsack, worin die Fischer die gefangegen Fische tun Lasd.;

2) der Quirl:
kam tu mani mazu kūli ar tuo putras ķencelīti (Var.: mieturīti) BW. p. 3049;

3) d. Pl. ķe̦nceles Serb., = ķedeles, Beine;

4) ein oben und unten gleich breites hölzernes Geschirr mit zwei Henkeln
Naukschen;

5) ein schmutziges Geschirr
Salisb., Allend.;

6) Beerenbüschel, Nussbüschel
Oppek. n. U.

Avots: ME II, 365


ķēzīt

ķèzît, [ķẽsît (?) Bl.], -u od. -ĩju, -ĩju,

1) beschmutzen, besudeln, verhunzen:
suņi ķēza ce̦purītes BW. 12236. ķēzīt darbu, verbudeln [Wessen], U.;

2) schmähen, heruntermachen
[Alt - Ottenhof, Wolm.]: ciema kuņas sanākušas, ķēzī manu augumiņu BW. 21147, 2. viņš tuo ķēzīja par mauku, er schimpfte sie eine Hure;

3) vertun, vergeuden:
citādi ne˙viens neķēzītu šāvienus A. XX, 294. Refl. -tiês,

1) sich beschmutzen, seine Notdurft verrichten:
ķēve vienmē̦r ķēzījusies LP. VI, 392. [bē̦rns nevar ķēzīties U., das Kind ist verstopft];

2) schmähen, schimpfen
[Ronneb.]: māsa juo˙pruojām ķēzījās A. XVI, 361;

[3) eine Arbeit verhunzen
Borchow, Welonen, Dricē̦ni].

Avots: ME II, 377


ķiguris

[I ķiguris "?": šis gurķis liels kâ ķiguris N. - Peb.] - ķigurĩtis. Epitheton des Hahnes: ai gailīti, ķigurīti BW. 25028, 2; [in Mezkül (le. Luode) sei ķiguris eine Benennung des Hahnes].

Avots: ME II, 379


ķikarainis

ķikarainis, Beiname des Hahnes: ai gailīti, ķikaraini (Var.: ķigurīti, ķikurīt, ķiķerīti) BW. 25028, 2; 25027; 25029, 1; 6708. ķikaraini, tu gailīti, kam tik agri padziedāji BW. 15075, 2.

Avots: ME II, 379


ķikuris

[I ķikuris, ķikurītis, ein kleines, junges Lebenwesen; auch Kosename für kleine Kinder Mar.]; ķikurĩtis, Beiname des Hahnes: ej gailīt, ķikurīt.

Avots: ME II, 379


klunkurot

klunkuruôt, ‡

2) (sch)wanken, (gerütteit) sich auf- und abwärts bewegen
C.: Jurītis (kas bij kautiņā stipri cietis) klunkuruoja pa ... kuokasniekiem vaidē̦dams ..., kad riteņi dauzījās pa uolnīcas ... grambām Ciema spīg. 223.

Avots: EH I, 623


kopa

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344


kraupe

kŗaũpe [auch Nigr., Dunika],

1) [Schorf Gr.-Essern, Luttr., Wandsen]; auch: kraupe, die Krätze [am Vieh Wirginalen]:
lai tā kraupe nepielipa pie tavām ruociņām BW. 24136 [aus Kabillen];

2) grobe, unebene Rinde:
velc, sērdiene, bē̦rza kraupi! BW., Band V, No 4601 1 [aus Kabillen]. bē̦rza kŗaupes ce̦purīte 30562 [aus Kabillen;

3) kŗaũpes zâle Dunika], kŗaupa [wohl zu kŗaũpis] zâle Mag. IV, 2, 52, der Hahnenfuss (eine Pflanze);

[4) kŗaũpe, ein Schimpfwort
Gr.-Essern.] Zu kŗaũpa.

Avots: ME II, 296


kreimot

krèimuôt, die Sahne abnehmen, schmänden Wolm.: ragana, nevarēdama panest puiša kreimuošanu JK. V,147; krèimuôts, mit Sahne bestrichen, reich an Sahne: tev kreimuota ce̦purīte BW. 20512, 1.

Avots: ME II, 271


kriva

kriva (mit iv < uv?),

1) der Haufe
Oknist n. FBR. XV, 194;

2) "buojājumi kartupeļu mizā, kas ceļas nuo īpašas sēnītes" Geistershof: mums šuodien kartupeļi ir ar krivu;

3) kriveņa "?": kriveņām ce̦purītes BW. 31933, 10.

Avots: EH I, 656


kuburis

kuburis,

1) "?": micīt, manu kuburīt, ik˙dieniņas velējam[a] BW. 24784 var. puķītes piekļāvās katram kuburam Austr.;

[2) "eine nicht gut anliegende Stelle am Anzugu:
viņam mugurā kuburis Dricē̦ni].

Avots: ME II, 297


kudlis

[II kudlis "melis" Wessen. - Vielleicht Zu ai. kuhaka-ḥ "Betüger", das zu gr. χεύϑω usw. (s. le. kudurītis) gestellt wird.]

Avots: ME II, 299


kudurs

kudurs (unier kudurītis),

1): kuduriņi Saikava "sakritušas mājiņas".

2) kudurs, ein entlegener Winkel in einem Gebäude
Saikava: ne˙maz nezinl, kuŗā kudurā lai meklē.

Avots: EH I, 667


kupare

kupare Dobl., Naud., kupure, kupars Sassm., Ahs., kupurs Kand., ein Koffer (hierans entlehnt), ein hölzerner Kasten mit einem runden Deckel Etn. I, 121: tu pārne̦stu manai meitai pūru: ze̦lta kuparu (šķirstu ar apaļu vāku) LP. V, 41. viena ve̦ca kupurīte brāļa klētes dibe̦nā BW. 7882.

Avots: ME II, 317


kupls

kupls (li. kuplus "dicht"),

1) dicht, dichtbelautit, dicht gewachsen, buschig: kuokiem kuplas lapas. mežā kupli kuoki, tīrumā kupla labība; kupli mati, dichtes Haar.
saglaud savus kuplus matus BW. 14132. [kupli debeši U., dicke Wolken], kupls dūms, eine dichte Rauchwolke: kuplu dūmu od. kuplus dūmus laist, raut, vom Raucher;

2) dicht bewachsen, namentlich von dichtwolligen Schafen:
kuplas auga avitiņas BW. 1318, 3. viena pati man aitiņa kuplajām kājiņām Ltd. 1901;

3) gehörige Fülle habend, vollkommen, gehörig weit (von Kleidungsstücken):
kupla caunu ce̦purīte BW. 14425, 3. kupli tavi ieluociņi Ltd. 1433. vilku kuplu kažuociņu BW. 1318, 3. aud, māmiņa, man juo kuplu rinduciņu 7478. būs kuplāka sedzenīte 15050, 1. juo es savu vainadziņu vēl kuplāku darināju 8473;

4) dick, umfangreich, stattlich:
grūti mani maldinaja, kuplu mani darinaja BW. 7995;

5) gesegnet, üppig, prächtig, herrlich:
kupls gads, kupla vasara. liec, Laimiņ, man mildiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu BW. 1207. kuplas bēres, kuplas kāzas dzert Walk. dzīvuojis kupli juo kupli LP. VII, 1033. Zu kupt "sich ballen."

Avots: ME II, 318


kurināt

kurinât [od. kurīt L. (li. kurinti Liet. pas. IV, 263)], kũrinât Rutzau, N. - Bartau, tr.,

1) heizen:
krāsni, pirti. Sprw.: ne katrs, kas pirtī dzimis, māk pirti kurināt ;

2) viel rauchen:
cigārus, pīpi,

3) fig., anfachen, stiften:
nemierus Kundz. Subst. kurinãjums, die Heizung ; kurinâšana, das Heizen: kurinâtãjs, f. -ja, der Heizer, die Heizerin: ļaudis pateicās kurinātājai par pirts kurinājumu.

Avots: ME II, 322


kursts

kur̂sts 2 Salis, ein Wäldchen (meža pudurītis): meža kurstiņš. Wohl aus estn. kurst "Bündel".

Avots: EH I, 679


lauris

làuris 2,

1) ein Mensch, der schlaff, mit verwirrten Haaren und unordentlich in der Kleidung umhergeht
Druw.;

2) zur Bezeichnung des Hasen:
tauri, lauri, litaurīti, kam gulēji saulītē BW. 2318.

Avots: ME II, 430


lēktavas

[lè̦ktavas N. - Peb.], lè̦ktuve, ein Gestell zum Springen, = lē̦katnes Smilt., das Sprungbrett; lē̦ktuvītes, die Stäbchen im Käfig, worauf der Vogel im Käfig auf - und abspringt: putnē̦ni lē̦kāja pa burīti ietaisītām lē̦ktuvītēm Baltp.

Avots: ME II, 459


letausis

le̦taũris, ļe̦tauris,

1) der graue Hase:
le̦taurīt, kam gulēji siliņā? Dond. aizgāja kâ le̦tauris, von einem Eilenden gesagt Kand.; in einem VL. auf einem Auerochsen bezogen: auru kriku, le̦taurīti, kam gulēji silienā? nu būs tavi balti ragi bajāram alu dzert BW. 30493;

2) ein plumper Mensch
Spiess n. u.; ein ungewandter, nachlässiger Mensch [Wessen]: tas gatavs le̦tauris Sld., [Gudenieki]. Aus d. Litauer [unter dem Einfluss von ļe̦tausis?] umgebildet?

Avots: ME II, 454


linšot

linšuôt, tr., mit Bändern (lintām) schmücken: kālabad ciema meitas linšuo manu ce̦purīti BW. 11214. citas meitas nedabūja linšuotiem vaiņagiem 589.

Avots: ME II, 472


linta

linta (unter linte),

1): lintām kāra ce̦purīt[i] BW. 10790 var.,

2) das Hynen
Diet.

Avots: EH I, 743


linte

linte, linta St., tahm. n. U., ein Band (zum Schmuck): zibiņa stars kâ linte nācis taisni uz zemi LP. VI, 58. tautas dē̦ls manis dēļ lintēm kāra ce̦purīti BW. 15220, 2. lintītem (Var. lentītēm), bantītēm nere̦dz manu ce̦purīti BW. 13910, 1. Im VL. wird vielfach gerühmt der linšu vainadziņš, der mit Bändern geschmückte Kranz BW. 5317; 5903. [Nebst li. linta und estn. lińt "Zierband" aus mnd. lint "Band".]

Avots: ME II, 472, 473


locīt

lùocît [li. lankýti "besuchen", slav. lǫčiti "biegen; trennen, verbinden"), -ku od. -cu [Dond., Salis], BW. 4902, ĩju, tr., freqn. zu lìekt,

1) wiederholt biegen:
kuokus, zarus, galvu, ceļus (pret augstiem, pret dievu), aude̦klu, lakatu. tautas luoka zaļas birzes BW. 13315. priede luoka, egle luoka, bē̦rzs i(r) luoka savu galuotnīti 12225. izmeklēju ruožu dārzu, visas ruozes luocīdams 13254. tautietis luoka zaļu zīdu apkārt savu ce̦purīti 15220. [acis luocīt, die Augen niederschlagen Nerft n. U.];

2) fig., wenden, bewegen, rühren, lenken:
prātu, sirdi. ak kungs, kâ tu luoki cilvē̦ka ceļus! Kaudz. M. es tavu likteni luoku Asp.;

3) biegend hervorbringen; zurechtlegen, besorgen, ordnen, schmücken:
viņš luocīja nuo kārklu sluoksnēm gruoziņus. nuo pīķiem mietus duŗ, zuobe̦niem sē̦tas luoka BW. 31990, 7. adu cimdus, adu zeķes, luoku baltas villainītes BW. 25294, 1. kuplu luoku villānīti 7433. audz, meitiņa, luoki pūru, besorge die Mitgift! 6325. vai nebiju ieradusi grūtas dzirnus ritināt, luocīt lielus tīrumiņus, mit grossen Feldern fertig zu werden den BW. 22568;

4) luocīt dziju, Garn aufwinden.
luocīt spuoles = uztīt dziju nuo spuoles uz luokiem Grünh. piektuos vakaruos nedrīkst divi vienā reizē luocīt dziju; citādi aitas baduoties LP. V, 24; JK. VI, 76;

5) hin- und herwenden, tummeln, tänzeln:
luoki, tautieti, vai neluoki nebaruotu kumelinu BW. 14445. kas dusmās netrakuoja, neluocīja kumeliņu 10183. šurpu luoka nuomalieši diže̦najus kumeliņus 16548;

6) modulieren, die zweite Stimme singen:
luoki balsi, tautu meita, kalniņā stāvē̦dama! mans brālītis lejiņā luoka bē̦ru kumeliņu 13980. luocīdama es dziedāju 16550. trejādi luoku valuodiņu 13224; so auch von dem modulierten Gesange der Vögel, namentl. der Nachtigall St.: vāluodze luocīja savu dziesmu A. XX, 466. zīle (žube) vilka, stērste luoka BW. 2697. birzē lakstīgala dzied vis˙visādi saukdama un luocīdama A. XXI, 416. [valuodu luocīt U., eine fremde Aussprache haben];

7) beugen, flektieren, deklinieren, konjugieren:
lietu, darbības vārdus luocīt*. Refl. -tiês,

1) sich biegen, sich krümmen, sich schmiegen:
luokās kâ niedre. luokies le̦pni, uozuoliņ! BW. 7520. tīri ceļi luokās, kâ viņš grib ēst JK. III, 66. pakaļā kalpu dē̦li kâ tārpiņi luocījās BW. 5962. vīrs luokās kaukdams pa gultu Purap.;

2) Bücklinge machen, sich zu schaffen machen:
kas šim te kuo luocīties? LP. V, 30;

3) sich schlängeln:
birztala, pa kuŗu luocījās kuopti celiņi Vēr. II, 157. aiz kalna luocījās plata upe Skalbe;

[4) träge bei der Arbeit sein:
kuo tur luokies? Erlaa; Allotria treibend nicht recht arbeiten Dond.; luocīdamies dziedāt,

a) in einem groben Dialekt singen
Bergm. n. U.,

b) in besonderen Modulationen singen
U.] Subst. lùocîšana, das Biegen, Rühren usw.; lùocîšanâs, das Sichbiegen usw.; lùocitãjs, wer biegt, rührt, tummelt usw.; lùocitãja, die zweite Sängerin: vedējene bija dziesmu saucēja (auch teicēja), kāda nuo panaksniecēm luocītāja RKr. XVI, 200. Der Chor bestand aus der teicēja od. saucēja, d, i. aus der ersten Sängerin, der Hauptsängerin, der luocītāja, der zweiten Sängerin, die den Gesang modulierte, und aus den vilcējas; s. dies. teicējas, vilcējas, luocītājas juo smalki dziedāja, juo gari vilka Lautb. [vgl. v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 220.]

Avots: ME II, 522, 523


lučka

lučka,

1) der Schund, eine alte Mütze:
tautietis savu ce̦purīti, ve̦cu lučku škurināja BW. 5877;

[2) lučkas"pirkts dzīpars" Latv. Saule 1923, No 12 (S. 112)].

Avots: ME II, 510


maukt

màukt [li. maũkti "gleitend streifen"], -cu,

1) tr., über etwas hinziehen, um abzustreifen oder zu bekleiden
U.: Sprw. uotram sprungulu uz asti maukt. maukt zābakus, die Stiefel an- oder ausziehen. acīs mauca ce̦purīti BW. 9815, 1. bēri se̦gluojam, maucam ze̦lta iemauktiņus 13842;

2) abstreifend erlangen, anfertigen:
stabuli maukt. vai nu taures mauksiet nuo tiem alkšņiem? JR. IV, 183;

3) kartupeļus maukt, Kartoffeln graben, ernten
Bers., Stockm.; [burkānus maukt (einheimsen) Odensee]; sīpuolus maukt, Zwiebeln abschälen Erlaa;

4) eiligst davonziehen (namentlich
maukt pruojām) [Ruj., Arrasch], U.: mauc, mauc! mache, dass du fortkommst! U. Refl. -tiês,

1) sich etwas auf- od. abziehen:
maucas (Var.: aunas) brāļi zābakuos BW. 16588 var. kāpurs pēc pirmās maukšanās (ādas maiņas) Konv. 2 3633;

2) maukties apakš[ā] L. "sich unter das Wasser taucher".
[Nebst mukt zu serb. màknuti "rücken", ai. mu(ñ)cáti "befreit", av. framuxti- "Ausziehen (des Schuhwerks)" u. a., s. Walde Wrtb. 2 254, Trautmann Wrtb. 189 f., Būga РФВ. LXXII, 198.]

Avots: ME II, 568, 569


megžģina

megžģina, die Spitze: ce̦purīte ar megžģinām Janš. Bandavā I, 325 (ähnlich Nīca 42).

Avots: EH I, 796


mekše

mekše [Ronneb.], mekšere, das Maischholz L., Smilt., eine hölzerne Schaufel Burtn.: me̦du ņē̦muši tikai ar kuoka mekšītēm Etn. II, 123. kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mekšerīti (Var.: mieturīti) BWp. 3049.

Avots: ME II, 594


mētelis

mètelis [auch Wolm., Trik., Jürg., Arrasch, N. - Peb., mẽtelis 2 Lautb., Bauske, mêtêlis 2 Dunika, mẽtelis Tr.], Demin. auch mēteļuks U. b., der Mantel: pie pupuru ce̦purītes vajag skuju mētelīša (Var.: mēteliņa) BW. 30557. rudens, ziemas, vasaras mētelis. Herbst-, Winter-, Sommermantel. [Aus aruss. мятель

Avots: ME II, 622


mieturs

mieturs RKr. XI, 96, mieturs L., [Edwahlen n. B.], Ruj. n. U., [Bielenstein Holzb. 278 mit Abbildung], mieturis Nigr., [Stelp., miêturis 2 Ruj., Līn., Bauske, mìeturis 2 Serbigal, miẽturis Hochrosen], mìeturis 2 [li. mentùris] Mar. n. RKr. XV, 126, der Quirl, das Maischholz: kam tu mani mazu kūli ar tuo putras mieturīti? LD. 10933. - mieturs, das Butterholz L., Ruj. n. U. - miêturis 2 "elles kuoks kartupeļu mazgāšanai" Kaleten. [Zu li. mę̃sti "umrühren", meñtalas "Gemisch", meñtė "Spatel", slav. me̦sti "(ver)wirren", poln. mątew "Quirl", ai. mánthati "quirlt, rührt", an. mǫdull "Drehholz an der Handmühle" u. a., s. Walde Wrtb. 2 459, Berneker Wrtb. II, 44, Būga PФB. LXXII, 191, Ehrlich KZ XLI, 288, Fick Wrtb. III 4, 309, Trautmann Wrtb. 181 f.]

Avots: ME II, 656, 657


ņēmurs

ņē̦murs, ein winziges Wesen: jēriņš kâ ņē̦murītis Serb. n. A. XV, 495, [Bauske].

Avots: ME II, 901


nieķelīgs

niẽķelîgs,

1) verlogen
Frauenb.: n. puika:

2)

"?": nevīrišķīgi n., klīrīgs

Janš. Līgava II, 128. ce̦purīti ... uzlicies ... tik ruotaļīgi jauki, tik viegli nieķelīgi, ka... nevarēja saprast, kâ tā .. . kustuoties nekrīt nuo galvas nuost

I, 377.

Avots: EH II, 27


nojemt

nùojem̃t,

1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;

2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);

3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;

4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;

5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,

1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;

2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;

3) sich photographieren lassen
Strasden.

Avots: EH II, 49, 50


nolipt

I nùolipt,

1) vollständig beklebt sein:
man ruokas nuolipušas ar me̦du. [apvilkās ve̦cu, salāpītu un nuolipušu kažuoķeli Janš. Bārenīte 3;]

2) tr., besetzen, auf etwas verpicht sein:
meitas manu ce̦purīti kâ nitītes nuolipušas (Var.: aplipušas) BW. 20502.

Avots: ME II, 811


nolocīt

nùolùocît, tr.,

1) abbiegen, ab-, niederbeugen:
visi mani ruožu kuoki kâ lazdiņi nuoluocīti BW. 33623, 14. viņš nuoluoka tuos, kas augsti dzīvuo Ez. 26, 5. es tevi kâ nieku nuoluocīšu, ich werde dich leicht im Ringkampf überwinden. tē̦vs dē̦lu nuoluoka pār cisku un peŗ Dünsb. ak tu nuo˙luokāms! ach du Taugenichts, Verfluchter! [Dond.];

2) biegend umwinden:
tautietis savu ce̦purīti zaļu zīdu nuoluocījis BW. 15221, 2; [3) auffressen (ironisch): suns nuoluocījis de̦su apguļas zâlē Salisb.;

4) durchprügeln:
muguru ar kuoku nuoluocīt B. Vēstn., Bers., Arrasch. ak tu nuo˙luokāms Dond. (zu jem., der Prügel verdient hat).] Refl. -tiês,

1) sich niederbeugen, zusammensinken:
ceļi neviļus nuoluocījās Kaudz.;

2) trödeln, die Zeit ohne ernste Arbeit verbringen, sich ernster Arbeit entziehen:
saimniece ar meitām šâ tâ nuoluocījās LP. IV, 146. [tu tik tâ nuoluocies vien, ne˙kāds liels darba darītājs neesi Dond.]

Avots: ME II, 814


noļukt

nùoļukt [Dond.], intr., herabhangen, schlaff, welk werden, verkommen [Lis.]: me̦lna cūka sēd aiz galda, abas ausis nuoļukušas BW. 21307, [Wessen, Üxküll]. lapas nuoļukst un kļūst me̦lnas Jauns. ce̦pure galvā, kâ barvika ve̦cumā nuoļukuse A. IX, 231. tautiet[i]s jāja bē̦ru zirgu nuoļukušu ce̦purīti BW. 14508. nuoļukušas ūsas A. XX, 47; nuoļukuši vaigi Vēr. II, 1398. stīvs, nuoļucis, apkārt pinkains, galiņš pliks.

Avots: ME II, 815


nomurināt

nùomurinât Bers., Dond., nùomurît U., tr., abquälen, abmarachen: [lāci nuomurināt U., einem Bären den Rest geben]: zirgus nuomurīt Līn.; nuomurīt, töten, bei Seite schaffen Manz.: [nāvi nuomurījis un viņas varu salauzījis Fürecker.] Refl. - tiês, sich abquälen: caurus deviņus gadus tur nuomurījāmies tous kar,ā pārspēt Dünsb.

Avots: ME II, 823


noņemt

nùoņemt, tr.,

1) weg -, abnehmen:
ce̦puri, priekšautu, zirgam iemauktus, nastu nuo muguras, putas nuo katla, lāstus, ļaunumu, sāpes, kartupeļus, vaiņagu, preci. paliek balti kāpuostiņi nenuoņe̦mti dārziņā BW. 27818. tuo (vainadziņu) nuoņēma dē̦lu māte Ltd. 2419. saimnieks ar saimnieci nuoņē̦muši galdu LP. V, 53. šīs zāles nuoņe̦m karstumu, sāpes kâ ar ruoku. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mēnesī JK. VI, 39. lai kāda tur kramenīca, bet zaķi vai rubeni nuoņe̦m AU. [nuoņemt matu Kokn., die Metze in der Mühle nehmen.] viņš re̦sgali pie vaiga pielicis un labi nuoņēmis (zielen) gŗauj vaļā Janš. viņš nuoņe̦m mani par juoku, er macht sich lustig über mich;

2) lähmen:
trieka viņam nuoņe̦musi kreisuos sānus B. Vēstn. visi luocekļi uz reiz kâ nuoņe̦mti MWM. X, 572. man visas malas kâ nuoņe̦mtas, alle Glider sind mir wie abgestorben, matt, kraftlos U.;

3) photographieren
Stari I, 112;

4) nuoņemt zaldātuos oder krievuos, in den Kriegsdienest einberufen;

5) nehmen
(perfektiv): jauns nuoņēmu līgaviņu Ltd. 1843; nuoņemt mieru, sich zufrieden geben, sich Ruhe gönnen: ai dieviņ, nuomet (Var.: nuoņem) mieru! BW. 31911. Refl. - tiês,

1) sich abnehmen:
nuoņēmuos ce̦purīti BW. 529. nuoņe̦muos vaiņadziņu 13594;

2) eifrig sich beschäftigen, vornehmen:
vecene visu dienu nuoņē̦musies ar mājas darbiem Lapsk. kuo Stenders bij nuoņēmies, nuo tā viņš neatlaida Kundz. tas nuoņēmies e̦ze̦ru nuolaist LP. VII, 1297. Das Part. nuo˙ņēmies in Verbindung mit skatīties, seltenter mit anderen Verben bedeut - unverwandt, eifrig: viņš skatās nuo˙ņēmies uz mani. kur nu tâ nuo˙ņēmies laidies? wohin gehst du so geschäftig, eilig, eifrig? Mag. XIII, 3, 53. [viņš visu vakaru nuo,ņēmies (emsig) pie grāmatas sēdēja U. viņš savu amatu strādā nuo˙ņēmies U.];

3) sich photographieren lassen:
viņš likās nuoņemties. Subst. nùoņemšana, das Ab -, Wegnehmen, Photographieren; nùoņemšanâs, der Vorsatz: nuoņemšanās kādu mazumu ietaupīt A. XX, 561.

Avots: ME II, 825, 826


noplīst

nùoplîst [li. nuplyšti], intr., abgerissen, abgetragen, abgenutzt, zerfetzt werden: nuoplīsis kâ nabags. mātei nuoplīst azupts, bē̦rniem krājuot. nuoplīsusi ce̦purīte BW. 19878, 1. puišiem biksas nuopltsušas 14838. jumti nuoplīsuši LP. VII, 774.

Avots: ME II, 831


noraust

nùoràust,

2): Andrāns ... ar plaukstu nuorausa rūts apsvīdumu Jauns. J. un v. 46. asaras priekšautā nuoraususi Raksti III, 405; eilig wegnehmen:
mudīgi n. traukus nuo galda Dunika. Austra ... nuorausa ("?") ce̦purīti Delle Negantais nieks 151.

Avots: EH II, 80


noraut

nùoraût, tr.,

1) abpflücken, schnell abziehen:
ce̦puri, puķes, zābakus, kažuoku. ne lapiņas nenuorāvu BW. 10981. es nebiju putna bē̦rns kâ nuo zara nuoraunams Ltd. 1896. viņš ātri nuorāva svārkus. nuorāva abiem jē̦riem ādas kâ tāstis Kaudz. zars nuorāva ce̦purīti BW. 33622. nuoraut linus, Flachs abraufen Etn. III, 134;

2) wegreissen, wegschaffen, dahinraffen, abholen:
kur tad tie nuorāvuši manu ce̦puri? Lapsk. ve̦lns nuorāva vīra māti BW. 14154, 4. viņš nuorāva mani gar zemi, er riss, warf mich zu Boden;

3) abknappen, abziehen, entziehen:
tāds nuoraus mē̦ru un svaru Kaudz.; daļu nuoraut nuo algas. guovis nuorauj pienu [od. nuoraujas Vank.], die Kühe geben nicht mehr Milch LP. VII, 534. nuoraut vienu aci, ein wenig schlafen Grünh.;

4) abbrechen, zu reden aufhören, unterbrechen:
vecīte nuorāva valuodu Aps. [viņš pats vēl, it kâ nuobijies par savu pārdruošuo ideju, nuorāva balsu De̦glavs Rīga II, 1, 481.] mātes acumirklī nuorāva iesāktuo sarunu Purap. "kuo tur nu runāt?"nuorāva Trīna MWM. IX, 588;

5) = nuoraukt: nuoraut zeķi, kaudzi C., Kokn., Mt.;

[6) stumpf machen:
n. zuobus Seew. n. U.] Refl. -tiês,

1) für sich abreissen, abpflücken:
es gaŗām te̦cē̦dama visus piecus nuorāvuos BW. 10290;

2) sich losreissen, sich befreien:
zirgs nuorāvies un aizskrējis pruojām LP. VI, 321;

3) geringer werden, versiechen:
manai guovij piens pa˙visam nuorā-vies A. XVIII, 206. [nuorauts nuo miesas U., abgemagert;

4) sich entziehen, entweichen
U.]

Avots: ME II, 838


novizēt

nùovizêt, intr.,

1) erglänzen:
mūsu kungu ce̦purīte tīru ze̦ltu nuovizēja BW. 32739. nuovizēja sniegs Vēr. II, 173;

[2) sich mit Eis bedecken
Celm.]

Avots: ME II, 888


očes

*uočas resp. *uoces od. *uoči "?": skuju bikses, uoču svārki,... tāšu ce̦purīte BW. 20414, 1.

Avots: ME IV, 412


oderdrēbe

uõderdrẽbe, der Futterstoff Salis: rūtainas uoderdrēbes ce̦purītes RKr. XVII, 29.

Avots: ME IV, 412


pacelt

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11


padibene

padibene, pādibenis, padibe̦ns, padibins, padubenis Nigr.,

1) (padibenis Bielenstein Holzb. 104) die Unterlage eines Korn-, Heuhaufens:
padibene kaudzes vieta, kaudzes kurvis Lubn. n. Etn. III, 1. kaudzes vietu jeb padibeni taisīt Gold. n. Etn. I, 105. kad sienu pļaujuot izpļauj padibeni, tad tai gadā būs jāiet uz uzdeviņām Etn. II, 23;

2) die aus der Korndarre in die Dreschtenne zum Dreschen gebrachte letzte Getreidelage = pēdējais metiens Naud. kūlu riju, neizkulu, vēi palika padibene (Var.: padibenes, pādibe̦ns, padibine) BW. 18305; 22623; auch die untere Schicht der Getreidelage: kad bija izmīdīts, tad izmīdīja un nuokrātīja padubeni (apakškārtu) RKr. XVII, 84;

3) was sich am Boden eines Gefässes befindet:
kad vērša piens neceļas, tad suliņu dibe̦nā nuostājas pabieza kārta padibe̦nu Etn. II, 137. duodat man piena rausi, me̦dus puoda padibinu (Var.: padibeni)! BW. 19220. es redzeju jūŗas māti siekiem naudas mēŗuojuot; es tev lūdzu, jūŗas māte, duod mān sieka padibeni! kad neduod padibeni, duod jel vienu ce̦purīti! 30911. padibins (pīpē) šļurkst; im Pl. - der Bodensatz einer Flüssigkeit, die Neige: tas liecina par kausa iztukšuošanu līdz pašām padibenēm - A. XIII, 894. biezās padibenes lampā izžuva pa˙visam MWM. X, 195. viņš izkratīja nuo pīpes padibenes;

4) fig., der Abschaum:
visi tādi padibeņi gar manim blandījās VL. viņi nuokļuvuši dzīves padibenēs B. Vēstn.

Avots: ME III, 16, 17


pakara

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41


pakārt

pakãrt [li. pakárti], tr., an-, aufhängen, erhängen: savas kuokles pakārām tur pie vītuoliem Psalm 137, 2. ja nevarēšu citādi, pakāršu zuobus vadzī, wenn ich nicht anders kann, werde ich hungern LP. I, 36. pie viena vadža pakaŗ daudz zagļu. viltīguo kapteini pakaŗ LP. IV, 39. Refl. -tiês,

1) sich auf-, erhängen:
kad tu pakārtuos! līdz vienam ruoku sniedzu, suolās citi pakārties BW. 14176;

2) sich anhaken:
pakārās ce̦purīte BW. 14623, 4. viņa manam brālim pakārusies kaklā, sie liegt meinem Bruder auf dem Halse. [tē̦vs uz aku paklīrās BW. 35598.]

Avots: ME III, 44


pamost

pamuôst, tr., sich erinnern: ve̦cs jau bija ve̦cais Jurītis, tik ve̦cs, ka visi viņu tādu ve̦cu jau pamuoduši Sil. Refl. -tiês, aufwachen; sich besinnen: pamuožas: saule jau bruokasta laikā LP. VI, 486.

Avots: ME III, 74


paņemt

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79


pārģērēt

[pãrģẽrêt zirgu, ein Pferd abjagen Lubn.] pãri, pãr, [pàrî 2 Mar. n. RKr. XVII, 146], Adv.,

1) hinüber, über,

a) dem Dativ nachgestellt: braukuši upei krustim pāri LP. III, 85. meža gali gana augsti, pāri stāv ce̦purīte BW; 32904. kad sunim pāri, tad astei it viegli pāri tikt;

b) im VL. pāri zu weiten auch aIs Präp, mit dem Akk.-Instr. vor dem Nomen:
pāri purvu tiitu grīdu, ich baute über den Sumpf eine Brücke Spr. 83. pāri rnežu vai nadziņš BW. 30662, 1. jau tautiņas naudu skaita pāri (= par) manu augumiņu 13676;

2) pāri, hinüber, entspricht dem Präfix


pãr- zur Bezeichnung der Imperfektivität der Handlung: vēl tu mani pāri nesi BWp. 2 8310. par upīti smilgu sviežu, pāri te̦ku dziedādama; tautu dē̦ls nepārgāja ne par kuplu uozuoliņu Spr. 9; pāri duot, bezahlen (eig.: hinübergeben): mana nauda pāri duota BW. 15517;

3) pãri darît, Unrecht tun:
nedar[i] pāri luopiņiem! pirmie dieva sūdzē̦tāji, es tev pāri nedarīšu BW. 29625;

4) oft die Verbindung pāri par, über:
pāri sviedu ze̦lta zīli par sudraba uozuoliņu. lec par grāvi pāri! So auch temporal und sonst in der Bedeutung "über, mehr als": viņam pāri par septiņpadsmič gadu, er īst über 17 Jahie alt. pulkstenis jau pāri par diviem, die Uhr ist über 2. tur pāri par desmits ve̦zmu siena, da sind mehr als 10 Fuder Heu;

5) vorüber, um (temporal):
gaiļu laiks, pusnakts jau pāri. tagad mans laiks pāri LP. IV, 66;

6) pāri (pār) pārim, pāri pārēm, pārum pāri, über und über, vollauf:
lietus pāri pārēm pllda strautus, e̦ze̦rus un upes Blaum. angļu zaldātus apgādājuot ar pārtikas ar dzekļiem pārum pāri B. Vēstn. [Dies pãri dürfte auf dem Präfix

pãr- (als eine Ableitung davon) beruhen; und zwar dürfte pãr- auf *par- (mit akutiertem ar- ) zurückgehen, vgl. li. pér- ( in péreiti u. a.) aus *per- (mit akutiertem er-.]

Avots: ME III, 157


pastarpa

pastar̂pa, pastar̂pe,

1) der Zwischenraum;

2) die Zwischenzeit, Pause:
nuogaidījis tādu pastarpu, kad saimnieka nav mājā LP. VI, 101. [tai pastarpā Ansis nuorāva apavus Pas. II, 39 aus Kruhten.] bet vilks par tuo mazuo pastarpiņu nuo meža ārā LP. V, 196. [tagad zemkuopjiem vēl kāda nedēļas ilga pastarpe, līdz sāksies atkal jauni, diži darbi Janš. Dzimtene 2 I, 204. dzirdēja ar mazām pastarpem gaili dziedam Dzimtene 2 I, 225.] pastar̂pâs, -ês, -ãm, -ẽm,

a) dazwischen (räumlich):
ziņģes krājumā būs ievē̦ruotas tikai pastarpēm SDP. VIII, 15. buldurītes pastarpēm BW. 32366;

b) in der Zwischenzeit, dazwischen:
māte tiem ne˙kad nepiedāvājuot krējuma maizes ēdienu pastarpās A. XIII, 793. laukus apstrādāšuot paši un pastarpām tāisīšuot puodus LP. VI, 368; V, 317.

Avots: ME III, 107


paure

paûre Kr., paũris Līn., C., paurs Spr.,

1) der Gipfel:
pašā paũrē (N.-Peb.), auf dem Gipfel (des Hügels) Biel. n. U. plikas, apaļas kalnu paures A. v. J. 1897, S. 392. kas tad te lai uzaug, tādā paurītē? Naud. paũre od. paũris Nigr., paûre Warkh., eine kahle Anhöhe;

2) paûre Gr.-Buschhof, paũrs Bl., der Hinterkopf, der Schädel:
tam jau tāda paure, ka ne˙vienu ce̦puri nevar uzmaukt Naud.; paûre Warkh., Warkl., paũris Bauske "die Oberseite des Kopfes", paũre od. paũris, kahler Kopf Nigr:, pàure 2 Heidenfeld "der Kopf", paũrs PS., paũris C., der Schädel;

3) paũre Bauske, N.-Peb., die Stim
Wessen. Wohl zur Wurzel von pauna und (nach Būga PFB. LXVII, 243) zu li. purė "Quaste."

Avots: ME III, 129


peķa

pe̦ka,

1): es jau pe̦kās, ich bin schon vom Krankenbett aufgestanden, bin genesen
Seyershof;

2): der Fuss einer Garnwinde -
auch Seyershof: buomīšu gali nāk pe̦kā iekšā; der Fuss eines Weinglases, einer Stehlampe u. s. w. Salis; "aptē̦sts kuoka stumbrs (gabals), kuŗu ieliek caurumā pielaikuošanai; duobuots caurums kuokā" Mar.;

5): auch FBR. IX, 101, AP., Dobl., Dunika, Gramsden, Grawendahl, Kal., Kand., Lemb., Lubn., OB., Rutzau, Sessw., Warkl., BW. 2834; 2840; ein nicht essbarer Pilz
Stenden; boletus edulis Fest.; boletus scaber Prawingen; apšu p., boletus rufus; krievu p., boletus bovinus; sviesta p., hydnum repandum Prawingen; ‡

6) zaķu p., eine gewisse Pflanze:
ievu ziedu kruoni pinu, zaķu pe̦kas vaiņadzîņu BW. 5824; ‡

7) der Seestern (?)
BielU.; ‡

8) eine Handstampfe
Karls.; ‡

9) eine Mütze (?):
uz acīm pe̦ku mauca (Var.: uz acīm ce̦purīte) BW. 9828, 1 var.

Avots: EH XIII, 219


peleģde

peleģde, ein Spreu-, Kattboden U. Jedenfalls fehlerhaft; für *pelēde (vgl. peleda)? *peleksnĩte od. *peleksnītis "?": peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3.

Avots: ME III, 196


pelekšņi

pelekšņi Druw., Lindenbast; "it kâ vilna, kas ruodas nuoluobītam kuokam vasaras saulē un lietū nuo gre̦bzdiem": kriju bikses, lūku svārki, peleksnīšu ce̦purīte BW. 29229, 3. Vgl.*pelēksnis.

Avots: EH XIII, 220


platrīklis

platrīklis, ein Grossmaul L., St. plats, breit, weit: pē̦du plats, einen Fuss breit. Sprw.: tik plats kâ gaŗš: man plati ple̦ci, es varu panest: plati, vārti, veŗaties (Var.: plešaties plaši, vārti)! BW. 18611 var tavu platu ce̦purīti! visa plata (Var.: plaša) pasaulīte apakš tavas BW. 32909: duoties platā pasaulē III, 394. šie stāv ar platām mutēm (mit weit geöffneten Mündern) brīnīdamies LP. IV, 9. tuo redzē̦dams kalējs pa liek ar platu muti, tīri mē̦ms IV, 159. atplēst acis platas, die Augen weit aufreissen. skatīties ar platām acīm (mit weit geöffneten Augen) Kaudz. M. 346. kamē̦r manas acis platas, so lange ich noch lebe U. ja dievs būs licis... manām acīm arī palikt vēl platām (wenn Gott mich wird am Leben erhalten haben) Kaudz. M. 331. - ļaudīm plata grāmata, die Leute (das Publikum, die Welt) glauben und vergrössern gern (bes. üble Nachrede) U. - Subst. platums (li. platùmas), die Breite, Weite: veriet vārtus li(=līdz) galam, celiet stabus platumā! BW. 18608. ielas platumu merīdams LP. VII, 1063. pē̦du, pē̦das platumā, einen Fuss breit. vēl viena pirksta platuma (ein Fingerbreit) tikai trūka Dīcm. pas. v. I, 45. liels ūdens priekšā versti platumā LP. V, 266. Nebst plašs zu li. platùs "breit", le. plātīt plèst. apr. ON. Platelauke, ai. práthati "breitet aus", pṛthú-ḥ, av. pǝrǝϑu-, gr. πλατύς, ir. lethan "breit", ahd. flado "breiter, dünner Kuchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 225 f., Boisacq Dict. 792, Zubatý KZ. XXXI, 3 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 99 f.-Das balt. a hier (neben e in plešu!) wohl aus altem o.

Avots: ME III, 322, 323


plirkš

plirkš! Interj. zur Bezeichnung des Lautes, der beim Reissen entsteht: zila mana ce̦purīte - pārplīst pušu - plirkš Etn. II, 12.

Avots: ME III, 346


plore

pluõre Dond., der Schleier: apsieniet me̦llas pluores ap tuo caunu ce̦purīti! BW. 17938 var. -pluõrĩte Üxkül "ein dünner, schwacher Stoff." Zunächst nebst estn. plōŕ aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 364


plunduris

pluñduris Karls., plunduris Wid., plundurs U., plundurs Alswig, plundars PlKur.,

1) ein Bummler, Liederlicher, Säufer:
puisi, puisi, plundurīti (Var.: plundariņ)! BW. 10569 var. dzē̦rājam, plunduram tāļu auga līgaviņa BW. 12409, 2. visi tautu plundurīši RKr. XVI, 217;

2) plundurs "niekkalbis" Wessen;

3) s. plundurs 1.

Avots: ME III, 357


plūvaine

plūvaine "?": ce̦purīte plūvainīte BW. 29117, 2 var.

Avots: ME III, 363


puduris

puduris,

1): kuoku p. Seyershof. egļu pudurītis Kand.;

2): uzdancuot lapseņu puduŗiem ("?") virsū Janš. Dzimtene III, 296. liesmu p. Apsk. 1903, S. 18; ‡

3) ein kleiner Hügel
Warkl.: mūsu zemē daudz puduŗu.

Avots: EH II, 321


puduris

puduris, pudurs,

1) ein Büschel, ein Strauch mit Wurzeln
U.: dē̦ls uziet niedrīšu puduri LP. IV, 42. skaists palmu puduris RA. Demin. puduriņš, pudurītis, ein kleines Wäldchen, eine Baumgruppe: aug mazs bē̦rzu pudurītis LP. VII, 1317;

2) ein Haufe:
meitas bij pudurīšuos nuostājušās Sadz. viļņi 29. mazs puduris meitu dzied BW. 267. kur tu teci, mēnestiņ, ar tuo zvaigžņu pudurīti? 30796, 7. aitu pudurs Purap. Vgl. Dazu ausser pūdis allenfalls Persson Beitr. 243, Walde Vergl. Wrtb. II, 80 und Būga KSn. I, 197.

Avots: ME III, 402


pumpurs

pum̃purs (li. pum̃puras "die Knospe") PS., C.,

1) eine Erhöhung, ein Buckel, eine Beule:
uz tā ķermeņa parādās viens un dažreiz pat vairāk uzkalnīšu jeb pumpuru Konv. 2 1229;

2) pum̃purs Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Iw., pùmpurs 2 Preili, Nerft, Kl., pum̃puris Lin., Lautb., pampuris U. (li. pumpurỹs PFB. LXVII, 244), die Knospe:
pumpuri plaukst (taisās Etn. II, 111), die Knospen springen. puķi pumpurā nuoraut, eine Blume pflücken, bevor sie aufgeblüht ist. uoša pumpuri, Eschenknospen Etn. III, 160. In Erlaa nennt man pumpuri die reifen Samenköpfchen, z. B. an Birken, Ellern, Weiden u. a.; auch unterscheide man da und in Sessw. ziedu pumpurs "Blütenknospe" von lapu pumpurs "Blattknospe";

3) pùmpurs 2 Mar. n. RKr. XV, 131, pumpuris, pumpurītis (f. -ĩte), etwas Kleines, nicht Ausgewachsenes, z. B, ein solcher Mensch
(pumpurītis, ein kleiner Junge U.): kur tu, pumpurs tāds, iesi pazudīsi! Mar. n. RKr. XV, 131. nebē̦dā, dē̦lu māte, ka es maza pumpurīte! BW. 23139, 1 var. kādi tavi rācienīši! citi lieli, citi mazi, citi tādi pumpurīši 28579. Wohl zu pumpt und pumpa II.

Avots: ME III, 411


pundurs

puñdurs C., Serbigal, AP., Ruj., Iw., pùndurs 2 Kl., Nerft, pùnduris 2 Lis., Golg., puñduris Lautb., Kandau, Selg., Wandsen, Dunika, Lin., Nigr.,

1) ein Knirps, ein Zwerg:
tautu dē̦ls bē̦dājās, ka es maza pundurīte (Var.: ka man mazs augumiņš) BW. 21457, 8 var. pienavnieku punduriem, tiem vajaga pakāpties 12866, 1 var. puisi, puisi, pundurīti, nesauc meitu vērpelīti! 10568. maziņš deliņš kâ pundurītis LP. I, 107. vīrs paskatuoties pa luogu: mazs, mazs pundurītis lūdzuoties iekšā tikt VI, 1, 517. šīs zemes milži un punduri Ezeriņš Leijerkaste II, 140;

2) puñdurs Salis, die Staude, das Gebüsch:
krūmu pundurs;

3) punduris Gr.-Essern, Nigr., ein Wespennest;

4) punduris U., ein dicker Wanst;

5) punduris, = bunduls: apdzied savu maizes klaipu, savu piena pundurīti (Var.: sviesta bunduliņu) BW. 615, 1. Gleichen Ursprungs mit penderis I? Vgl. auch estn. pundar "kleiner, dicker Knirps". Die Bed. 2 dürfte durch pudur(i)s beeinflusst sein.

Avots: ME III, 412, 413


pupurs

pupurs,

1) pupuris U., die Knospe
Erlaa (lapu pupurs), Cibla: priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu BW. 24407, 5. es mežiņa vīriņš biju, man pupuru ce̦purīte 30557. eita, meitas, madarās, nu zied elkšņa pupuriņi! BW. 7126;

2) ein Knirps:
vīriņ, manu pupuriņ, es tev[i] lielu izaudzēju BW. 9397, 7 var.;

3) Demin. pupurtiņš "maza drusciņa" Bers, n. Etn. IV, 167. Wohl zu paupt; zum Suffix vgl. pumpurs.

Avots: ME III, 415


purdulis

pur̃dulis,

1): auch (mit ùr 2 ) Pilda, Warkl. (auch ein fem. p-le): puisi purdulīti (Var.: pundurīti, pe̦lnurušķi), nelaid cūkas druviņā! BW. 29154, 2 var.; ‡

2) der Rotz
AP. (selten), (mit ùr 2 ) Warkl.: nevar purduļa nuo de̦guna nuoslaucīt Warkl. pùrdul[i]s da nabas Tdz. 57687, 8 (aus Domopol). Plur. pur̃duļi - auch AP., (mit ùr 2 ) Borchow n. FBR. .XIII, 25 ("?"), Liepna, Prl., Warkl., Zvirgzdine, (mit ur̂) Fest. n. FBR. XVII, 86.

Avots: EH II, 327


puslauks

puslaũks, pus˙laũka, das halbe Feld, die Hälfte des Feldes: ne pus˙lauku nepārjāju, nuokrīt mana ce̦purīte BW. 13730, 3.

Avots: ME III, 429


puspelēks

puspe̦lê̦ks, halbgrau: vārna tāda Puspe̦lē̦ka VL. ruda, ruda, puspe̦lē̦ka tautu dē̦la ce̦purīte BW. 12924.

Avots: ME III, 432


puzuris

puzuris: dzēru alu, brandiveņu, par tuo ve̦cuo puzurīti ("?") Tdz. 56455. brūgāneņi kai puzuri ("?") valkājās 57556.

Avots: EH II, 340


raksts

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475


reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507


rida

rida,

1): ridas "alter Kram;
grabažas" Frauenb., "grabažas" Kurmene; rid[a] "Kram; grabažas" Salis; rida "prece, manta" Golg. ("ehemals"); saliku katru ridu savā vietā Janš. Mežv. ļ. I, 178. kas tādu smagu ridu vedīs ...? II, 343. Jurītim ... visas ridas (gemeint sind die Genitalien) kuoka vien BW. 35073. kuo tu te dari par ridām (Sachen)? BielU.; ‡

4) Unruhe, Lärm, Gepoltef
OB.

Avots: EH II, 370


rijkuris

rijkuris U., Ar., auch (mit Dissimilation) rijkulis Bielenstein Holzb. 505, der Riegenheizer: rijkuris naktī kurinājis... rijas krāsni LP. V, 93. kratām salmiņus, lai bira graudiņi, lai mūs rijkuris nespriguļuoja BW. 28757. sīļam devu riekstu sauju, lai nuospēra rijkulīti 31522, 1. gauži raud rijkurītis 31551.

Avots: ME III, 523


riņķis

riņ̃ķis,

1) der Ring; der Pfortenring od. sonst ringförmig Gestaltetes
U.: kalējs saņēma aiz atslē̦gas riņķa Krišs Laksts 63. - labības, salmu riņķis, soviel Getreide, Stroh, wieviel zwischen zwei Querbalken aufgehäuft ist Grünh. dzijas vai aude̦kla riņķis (als ein Längenmass) Stomersee. - ze̦lta riņķis Etn. II, 188, der 4. Finget, auf welchem Ringe getragen werden;

2) der Kreis, Umkreis; der Umweg:
riņķī stāties Aus. I, 116, sich in einem Kreis aufstellen. riņķi apcirst, (ap)mest, einen Kreis umschreiben; einen Umweg machen: dē̦ls klusītiņām apme̦t riņķi caur mežu LP. IV, 48. lielu rinķi apme̦tuši brauca pie durvīm BW. III, 1, S. 32. tu lielu riņķi metis U., du hast einen grossen Umweg gemacht. vecītis trešuo reizi gāja ar riņķi (ging mit einem Umweg machte einen Umweg) LP. VI, 610. riņķi sist griezt, einen Kreis umschreiben: trīskārt bite riņķi grieza ap tuo manu ce̦purīti RKr. VIII, 39. me̦lna čūska riņķi grieza BW. 8694. saule grieza ze̦lta riņki 32865, 3 var. riņķī griezt(ies), (sich) im Kreise drehen, (sich) herumdrehen: brauc pie durvīm precinieki, griež riņķē (für riņķī) kumeliņu BW. 14386. princim sāka galva riņķī griezties (dem Prinzen wurde es schwindlig) JK. V, 1, 68. ja kas labi aug, tad saka: "aug riņķī griezdamies" Etn. II, 63. - riņķa luoks, der Kreisbogen. riņķa tiepe U., eine Wendeltreppe. skatu riņķis* MWM. v. J. 1896, S. 844, der Horizont. - riņķu riņķuos U., riņķu riņķis od. riņķu riņķiem (riņķam U.), rund herum: ja es viņu drīkstu... riņķu riņķuos līdzi raut Rainis. nu es braukšu riņķu riņķis pa eglīšu galiņiem BW. 2333. riņķu riņķiem zakīt[i]s lēca 23568, 6. Nebst estn. rink "Ring, Kreis" und li. rinkė "Ring" und (bei Miežinis) rinkis "riņķis" aus mnd. rink "Ring, Kreis".

Avots: ME III, 529


sabāzt

sabâzt, freqn. sabâzît, tr., zusammenstopfen, fest einstecken, dicht anfüllen: sabāž barību mutēs LP. I, I1. viņš sabāž ruokas kabatās JR. VII, 97. visi ļaundaŗi bij sabāzti cietumā Krišs Laksts 87. sabāzt maisu pilnu. Refl. -tiês, sich fest einstecken: Jurītis bij sabāzies abas ruokas kabatās Pasaules lāpītājs 26.

Avots: ME III, 592


salauzīt

salaûzît, tr., freqn., (wiederholt) mehrfach (zer)brechen Wid.: salauzīju brālītim zuobentiņu BW. 15476. salauzīju gredzentiņu Biel. 1165. visi kauli kâ salauzīti SDP. I, 81. kumeļš gulējis pasilē samurīts, salauzīts LP. VI, 327. tu čigānu salauzīji liela ceļa maliņā BW. 35181, tava... ruoka... ienaidniekus salauzījuse II Mos. 15, 6. Refl. -tiês, mehrfach zerbrechen (intr.).

Avots: ME II, 667


salēkt

salèkt, salekt, intr.,

1) zusammenspringen; sich (plötzlich) zusammenrollen:
sale̦c (Var.: sarit) tāši taurītē BW. 31203;

2) salēkt "(zusammen) hinzu-, herzuspringen, erscheinen"
Spr.;

3) zusammenschrumpfen, zu kurz werden:
man svārki salē̦kuši Dond. Refl. -tiês,

1) plötzlich aufspringen, zusammenzucken:
žīds salēcās kâ nuo pātagas sitiena Niedra. svešais salēcās kājās A. XXI, 516. rati nuotrīcēja, un sē̦dē̦tāji iekšā salēcās JK. V, 1, 48. zirgs salēcās un skrēja MWM. VI, 687. suns sale̦cas kājās un... ierejas Dz. V. kâ putns sale̦cas sirds Vēr. I, 682;

2) in Streit geraten
Kav.: zvirbulis un pele... atraduši mieža graudu sale̦cas: viens grib, uotrs grib Pas. III, 214 (aus Mahlup);

3) "sich nach und nach einfinden"
L.

Avots: ME II, 671


samts

sam̃ts: auch Arrasch, C., Dobl., Jürg., Lieven-Bersen, Salis. samta ce̦purīte BW. 24774.

Avots: EH XVI, 432


saritēt

saritêt, intr.,

1) zusammenrollen; zusammenfliessen:
sarit (Var.: sale̦c) tāši taurītē BW. 31203 var. sarît kuopā manu sajūsmu strauti Vēr. II, 1069;

2) saritējis piens, geronnene Milch
Salis, Allend. n. U.

Avots: ME II, 717


sescene

sescene, eine Mütze aus Iltisfell: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu se̦sks: vgl. li. šeškinė mùčia dass.

Avots: ME III, 820


sīkseja

sîkseja, sîksejĩte, ein Mädchen mit einem kleinen, feinen Gesicht: sīksejīti, baltsejīti, tuo vedīšu bāliņam; sīksejai (Var.: sīksejītei), baltsejai piede̦r cauņu ce̦purīte BW. 12312 var.

Avots: ME III, 853


sīkzvaigznīte

sîkzvaigznīte,* ein kleiner Stern: septiņu sīkzvaigznīšu pudurīti A. Brigadere Dievs, daba, darbs 238.

Avots: EH II, 492


skaldens

skalde̦ns "?": lapiņas ļuoti bieži skalde̦nas un viegli atdalāmas nuo ce̦purītes (von gewissen Pitzen) Stolls Latvijas sēnes 78. Vgl. skaldîgs 3.

Avots: EH II, 499


skaudulis

II skaũdulis, ein Geschwür Rutzau n. FBR. VIII, 139; aus li. skaudulỹs dass.? skàudze 2 Sussei n. FBR. VII, 139; Stockm. n. FBR. VIII, 87, Saikava, Meiran, Warkl., Gr.-Buschhof, Memelshof, U., Kreuzb., = kàudze, der Haufe: sìena skaudze (Var.: kaudze ) BW. 22987 var. visu sakrāva vienā skaudzē Zb. XVIII, 468. piebira liela skaudze ze̦lta Pas. IV, 184 (aus Atašiene). siekam skaudzes (Var.: kaudzes ) nenuomalu BW. 8102 var. skaudzēm me̦stas ce̦purītes 31933, 9. Zu mhd. schoche "aufgeschichteter Haufe", schoc "Haufe" u. a., s. Fick Wrtb. III 4 , 467.

Avots: ME III, 876


šķeberīte

šķeberīte "?": sirsniņ, mana šķeberīte, paliec teju maliņā! BW. 85, 1. tautu meita (Var.: raudavīte) šķeberīte 23850, 1 var. kas guodīga mātes meita, paduod manu ce̦purīti, kas jau kāda šķeberīte, ne ar kāju nepaspēra 29799, 9 var, rauduvīte šķeberīte (angeblich: "wer sich viel bewegt") dūņu jauca e̦ze̦rā Mag. XX, 3, 183.

Avots: ME IV, 24


skupsna

skupsna, auch skupsnis, ein Büschel; ein kleines Wäldchen, kleiner Hain: skupsniņa - mazs, šaurs kuoku pudurītis N.-Peb, n. Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 618. piede̦r pie meža arī . . . kuoku pudurs, skupsna, bet nav tāpēc vis jau mežs Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 4. neliela kastaņu skupsna U. b. 113, 146. aiz laukiem egļu skupsnītis šalc Vēr. II, 806. Vgl. kupsnis, kupsa; wohl nebst skupškis und skupele zu an. skauf oder skúfr "Büschel, Quaste", ahd. scoub "Bündel", scubil "Büschel, Hanfen", got. skuft "Schopf" u. a. (bei-Walde Vrgl. Wrtb. II, 555),

Avots: ME III, 905


smīdrināt

smĩdrinât Nigr., schlank, eben machen: es savu ķē̦burīti (auf ein Mädchen bezogen) vēl līdzināšu un smīdrināšu. vēl es viņas prātu luocīšu Janš. Dzimtene IV, 33.

Avots: ME III, 966, 967


šmidrs

šmidrs, = smidrs, šmīdrs: vai, priedīte, vai, eglīte, tavu šmidru augumiņu!... es tik šmidra (Var.: smīdra, snīdra) neizaugu BW. 2809, 2 var. šmidra, gaŗa cepurīte 33507 var.

Avots: ME IV, 84



šņecere

šņecere Meiran od. šņeceris Bers., die Schnauze: duošu zirņu, duošu pupu, duošu cūkas šņecerīt[i] (Var.: būs cūciņas šņukurīt[i]s) BW. 33278, 1.

Avots: ME IV, 94


snore

snuore, snuora, šņuõre, = àukla, Schnur: snuorēm zeme izmērīta BW. 10342. snuorītēm ... nere̦dz manas ce̦purītes 13910, 5. kurpes spīd sudrabiņa snuorītēm 32720, 2 var. izvilku ze̦lta snuoru 33125, 6 var. (aus Rokaischen). Aus mnd. snôr.

Avots: ME III, 979


šņorēt

I šņuõrêt, -ẽju,

1) schnüren
U.: šnuorē mani... ar sudraba šnuorītēm! BW. 5348. šņuorē̦tas ce̦purītes 20486;

2) mit der Schnur messen
U.: par zemes dalīšanu jeb šņuorēšanu Kaudz. Izjurieši 71;

3) schlagen
Celm.;

4) stark regnen
Ober-Kurl., Pēternieki. II

Avots: ME IV, 100


šnukuris

šnukuris: auch Liepna; ar šnukuri (die Nase) izbadīt BW. 31852. šnukurīti (die Nase) uzme̦tusi 18922 var.

Avots: EH II, 650


snukurs

snukurs, sņukur(i)s (sic!), = snucis: snukuriņu (Var.: sņukuriņu, sņukurīti, šņukuriņu, snuci) uzme̦tuse BW. 18922, 4 var. Zu snucis.

Avots: ME III, 979


šņukurs

šņukurs,

1) šņukurs Bers., U. (mit n), Drosth. n. Etn. II, 35; Prl. n. FBR. VI, 93, Fehteln, Kalz., Kokn., Gr.-Sessau, Lub., Nötk., Rutzau, Saikava, N.Peb., šņukuris, =snukurs, die Schnauze, der Rüssel; eine Rotznase L., U.: veprītis . . . kustina šņukuri Poruk. cūkganam jāieruokuot papuvē cūkas šņukurs Etn. II, 122. varīti ķūķi ar cūkas šnukuru 35. būs pupiņas, būs zirnīši, būs cūciņas šņukurīt(i)s BW. 33278. lūpas gaŗas - gaŗu šņukuru Etn. IV, 4. šņukuru uzmest Biel. 1450, Schönberg n. Etn. I, 45, sich ärgern, sich empören Gold. n. Etn. I, 45. Sprw.: iet kâ vepris šņukuru uzcēlis RKr. VI, 979. sēdi, jaunā mārša, šnukuriņu (Var.: snukuriņu, šņuci u. a.) nuolaiduse BW. 18922 var.;

2) šnukurs, einer, der schluchzt und weint
U.;

3) šņukuris, ein Schnüffler
Mar. n. RKr. XV, 140: šņukuri, kuo tu šņukurē? Mar. n. RKr. XV, 140;

4) "Dachfirst, Turmspitze".

Avots: ME IV, 97, 98


spics

spics, = smails, spitz: spica bārda;... spicu ce̦purīti BW. 33507 var. spics kalņiņš Bl. 5031. Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 994


spītenis

spītenis, der Schwarm: biš[u] spītenis... pārskrēja pār namiņa čukurīti BW. 19567 (aus Lennewarden). Zu spiets, spiest II.

Avots: ME III, 1004


sprādze

I sprãdze,

1): auch Dunika; misiņ[a] sprādžu ce̦purīte BW. 14703, 3;

2): auch (mit â 2 ) Salis.

Avots: EH II, 557


spuris

spuris,

1): stēķim ir spuŗi (= asumi, dze̦luoni) Dunika. acis baltas un spuŗi ("asa, gaisā sacē̦lusies luopu spalvä) gaisā, - kad tik tiktu kam virsū Frauenb., Siuxt. kaņepes graudam apkārt ir tāds spurītis (spalvaina plēksnīte) Seyershof.

Avots: EH II, 565


starpe

starpe (?), = star̂pa 1: buldurītes pa starpēm (od. zu lesen: pastarpēm?) BW. 32366 (aus Siuxt).

Avots: EH II, 571


štoga

štoga (aus *štaga?) mice Golg., štokmice, eine Art Kopfbedeckung: nelieciet štokmicītes, lieciet cauņu ce̦purīti jel saulītes pakrē̦slam! BW. 24684.

Avots: ME IV, 103


sūrdiene

‡ *sūrdiene, = sūra diena (?): ruokā vien paturēju tautu dē̦la ce̦purīti; vai, manīte ("?") sūrdienīte, - tūdaļ sauca līgaviņu! BW. 24687.

Avots: EH II, 608


susuris

I susuris: auch (susurs) A.-Schwanb.; susurīt[i]s gauduoja, liepiņa līguoja Tdz. 55411.

Avots: EH II, 605


susuris

II susuris: auch Auleja. Fehteln, Heidenfeld, Lubn., susurītis N.-Bergfried.

Avots: EH II, 605


tapināt

I tapinât Aistern, Amboten, Autz, Baldohn, Bauske, Bilsteinshof, Bixten, Dond., Dunika, Ekau, Erwalen, Gr.Essern, Frauenb., Funkenhof, Garrosen, Grūnh., Grünw., Hasenpot, Hofzumberge, Irmelau, Kabillen, Kand., Kalnazeem, Katzd., Libau, Mesoten, N.Bartau, Nigr., Penkule, Pilten, Planetzen, Rutzau, Salgaln, Saucken, Sessau, Stelph., Wandsen, L. ("tahmisch"), St. ("Livl."), U. ("in Livl. nur in einem Teile W.-Livlands-am Meere"),

1) leihen, borgen einem andern, vorschiessen
Stenden u. a.: kam, brālīti, tapināji tautām savu ce̦purīti? BW. 14406. es viņai savu grāmatu vis netapināšu Janš. Precību vies. 22. kaut vienu rubulīti kāds viņam tapinātu! MWM. VIII, 493;

2) leihen, borgen von jem.
Alschw., Holmhof, Neugut, Neuhausen, Sessau, Stenden, BW. 25608; 30459, 1 u. a.: ja jums dziesmas pietrūkušas, nāk pie manim tapināt! BW. 916. kâ brālīt[i]s netapina kumeļam iemauktiņus! 17108. jāt tapinātu kumeliņu 14454. nuo dieva tapināts 32930. es atnācu tapināt 8515, 1. atduot tapinātuo zirgu Janš. Bandavā I, 390. siksnu tapina, lūku atduod Br. sak, v. 1084. tas jau nuo tapināta vien dzīvuo Widdrisch; dazu ein reflexives Substantiv: zirgu tapinâšanâs lai nu reiz beidzas! Janš. Mežv. ļaudis I, 337;

3) "(pa)taupît" Holmhof. Zunächst wohl in der Bed. I Kausativ zu tapt "gelangen".

Avots: ME IV, 130, 131


tāsis

tãsis (unter tãss): auch Kand.; bē̦rzu tāša ce̦purīte BW. 29229 var.

Avots: EH II, 672


tāss

tãss, -s: auch Frauenb., (g. pl. tāšu) Ramkau, (mit à 2 ) Kaltenbr., Kalupe, Liepna, Lis., Oknist, Saikava, Sonnaxt, (mit ã) Subbat n. BielU.; tāsis vien palikušas BW. 27675. tāsu (Var.: tašu) ce̦purīte 29229 var.

Avots: EH II, 672


tāss

tãss (li. tóšis "die obere, weisse Birkenrinde"), -s AP., Ronneb., Wolm., (mit à 2) Bers., Gr.-Buschh., Kl., Lös., Schwanb., Selsau, Sessw., Warkl., tāss, -s Spr., Adsel, tãsis Biel., Dond., Iw., Salis, Stenden, tāsis L., U., tãse AP., Drosth., Karls., Katzd., Līn., N.-Bartau, Nigr., Ruj., Schujen, Serbigal, Wolmarshof, tāse U., Memelshof, tàss 2 Nerft, Prl.,

1) die Birkenrinde:
nuo tāss taisījuši cibas. uguns nuo tasīm LP. VII, 585. tāses gabals 143. tasēm (Var.: tāšiem) šūta ce̦purīte BW. 30562, 5;

2) fig., die Haut, das Fell:
pāri reizes uzblieza ar pinekļa līkumu pa(r) tāsi Vīt. 64. es jau re̦dzu, ka tu gribi . . . pa tāsi LP. VI, 393. Nach Thomsen Beröringer 232 zu tāst; s. auch P. Schmidt RKr. XV, 43.

Avots: ME IV, 151


tauris

tauris,

4) "?": tauri, lauri, litaurīti, kam gulēji saulītē? (auf einen Hasen bezogen)
BW. 2318. In dieser Bcd. wohl aus *litauris gekürzt.

Avots: EH II, 669


tikt

II tikt, Praes. tìeku [li. tenkù "reiche hin; werde zu Teil"] (Neuenb., Serbigal, Wolm., [mit ìe 2 ] Lös., [mit 2 ] Dond., Karls., Līn., Ruj., Salis) oder tìku ([mit ì 2 ] Adl., Bers., Golg., Gr.-Buschh., Kl., Nerft, Saikava, Schwanb., Selsau, Stockm., [mit î ] AP.), Praet. tiku, 1) =kļūt, tapt, werden: Sprw. nuo slinka netiek saimnieks, nedz nuo āža dārznieks JK. II, 542. nuo vilka gans netiek. tu gribi jūrniece tikt? R. Sk. II, 253. dē̦ls, liels ticis LP. III, 82. Sprw.: kad zinātu, kur nelaime nuotiek, tad ne˙viens netiktu nelaimīgs RKr. VI, 537. apāvuos baltas kājas, me̦lnas tika staigājuot BW. 4785. aunies kājas, tautu meita, ka netieci basa ve̦sta! 16861, 1. netiek ne gudrs ne muļķis LP. I, 147. nevar ne gudrs tikt ([aus etwas] klug werden) 23. vietām netiekam gudri, vai runa par latviešu, vai nelatviešu mūzikas rīkiem Vēr. v. J. 1904, S. 648. - savādi man tiek JR. IV, 22. saimniekam ticis bailes LP. VII, 860;

2) gelangen
U., (wohin) kommen, geraten: labi zinu, bet netieku, kur saulīte nakti guļ BW. 33829, 4. tiks tautietis klētiņā 16844. nekur tikt, nekur pabūt LP. II, 2. visi gribēs tikt tirgū Deglavs Vecais pilskungs 54. Sprw.: ar varu raduos netiksi RKr. VI, 949. dari, raksti, man[a] māsiņa!... ja netika pūriņā, liec pār kārti klētiņā! BW. 7152 var, nevar tikt upei pāri. kā lai tieku uz mājām? Dond. tikt pie mantas, bagātības LP. II, 20, zu Reichtum gelangen. sieva nevarējuse izprātuot, caur kuo šis pie bagātības ticis LP. IV, 173. ķēniņš gudruo . . ., kā jel pie naudas tikt 111. jāsteidzas, ka tieku reizē ar citiem pie ve̦zuma iebraukšanas Saul. JR. IV, 45. pie vīra, pie sievas tikt, einen Mann, eine Frau bekommen, heiraten: tā pie vīra netiksat BW. 7317, 1. brūtgānam nebija cerības šinī vidū drīz tikt pie sievas BW. III, 1, S. 99. kad es tiktu pie tā daiļa arājiņa! 28141 var. uz priekšu tikt, fortkommen, fortschreiten U. lai gan tie . . . visādi encējās un pūlējās, tuomē̦r tie ne˙kurp uz priekšu netika Etn. IV, 54. dikti grabinājušies gar durvīm, kā gribējuši ārā tikt LP. IV, 144. Ansim jūs līdza netikāt ne˙viens B. Vēstn. saviem spē̦kiem cauri tikt LP. II, 59. vaļā tikt, loskommen, frei werden: kai netīk vaļā, tai netīk Pas. I, 151 (aus Preili). tikt vaļā nuo piekta LP. I, 169. galā tikt, (mit etwas) fertig werden, zurechtkommen: zini pats, kâ galā tieci! LP. II, 59. - kad es tiku sieviņā (als ich Frau wurde, heiratete) BW. 6580. es cūciņas ganīdama tik netiku (Var.: netapu) nabagā (wurde beinahe bettelarm) 29085, 1 var.;

3) zuteil werden, zufallen:
Sprw. daudz grib, maz tiek RKr. V1, 241. lai netiku ne˙vienam Biel. 1570. tev tiks mana tē̦va māja BW. 7687. kas man tika dzīvuojuot pie nabaga saiminieka? me̦lna maize, me̦lna putra 31091. kalpam skaista līgaviņa. kad manim tāda tiktu 21160, 1 var. lai man tiktu sava vaļa ap ķērnīti laizīties 23434. viņam tiekuot visa svētība LP. VII, 685. tiek nu viņai nāve VI, 736. juo malis, juo vairāk miltu ticis 67. raganai vaina tikuse (ist zu Schaden gekommen) VII, 575. raganām maz piena ticis 571. kad guovij teļš tiekuot (wenn die Kuh kalbt) 573. lai ķeŗuot augstāk un laužuot, ka kas tiek (dass man etwas davon hat) JR. IV, 139. man ar tiekuot kādreiz kukuļa Aps. Bag. radi 14. sìena tiek maz A. v. J. 1897, S. 224. kad tik netiek četras lūpas kâ zaķam! Etn. 1, 54. - tīk pamātei sirds, ka . . . (die Stiefmutter ärgert sich, wird böse . . .) Pas. V, 323 (aus Welonen);

4) = pìetikt 2, genügen, hinreichen: linus sēju, lai naudiņas makā tiek, lai varēju nuopirkties . . . gredzentiņu BW. 28369. tâ sedzies..., ka tev tiek villainīte; maza mana villainīte 24866, 1. tav īsa sagša, netiek... brāļam par ce̦purīti 18935. netika spē̦ka vairāk iet Pas. V, 167 (aus Warkl.). zemkuopībai uz tāda maza gabaliņa bijis tas sliktums, ka neticis mē̦slu Etn. III,135;

5) = nuotikt 2, geschehen, widerfahren U.: kas tur tiek, tiek, - braucis vien LP. VI, 159. es ceļuos augšām, lai tiek kas tikdams! Janš. Mežv. ļ. I, 4;

6) = iztikt 2, auskommen: nedabūjāt ne šādu, ne tādu, un nu vajadzēs tikt bez puiša Janš. Paipala 14. papļāvām... drusku sìena, lai . . . guosniņai būtu tik ilgam tikt, kamē̦r paši daudz maz paspirgs Mežv. ļ. I, 187. cik ilgi tâ bez galda vien tiekam un uz sliekšņa vien ē̦dam 203. kādu laiku varēs atkal tikt A. XI, 484;

7) treffen:
nuosviezdams tika jai par acteņu Ulanowska Łotysze 15;

8) das Präteritum in Verbind. mit dem Part. praet. act. eines Verbums als periphrastische Präteritalform:
mēs pie jums tikām aizbraukuši, wir waren zu euch hingefahren U. es ar viņu netiku runājis, ich kam nicht dazu, mit ihm zu sprechen U. maz es tiku māmiņai vieglas dienas darījuse BW. 1979, 1 var. dzīvē tiku viņai tik daudz reizes aizriebuse LP. VII, 436. mudinājis es viņu uz tuo netiku Dr., Kaudz. M. 364. badu laikuos ticis ēdis papardes užņus Upīte Medn. laiki 4. vai visu vakaru tika lijis? A. XX, 839;

9) sich wozu anschicken
L. Eventuelle Reflexivformen s. unter tikt I. Subst. tikšana, das Werden, Gelangen, Zuteilwerden; das Auskommen: būtu... (labības) vairāk, un ir pašiem, ir luopiem būtu druošāka tikšana Janš. Mežv. ļ. I, 210. linus sēj, tâ sakuot, pašu tikšanai B. Vēstn.; tikums,

1) die Begebenheit
(kann teilweise zu tikt I gehören): dažādi nuotiek . . ., bet tāds tikums, kāds ar mācītāja dē̦lu nuoticies, nebija vēl dzirdē̦ts Janš. Mežv. ļ. I, 273. man nuotika tikumiņš: man pārtrūka kumeļam . . . pavadiņa VL. aus N.-Bartau;

2) das Auskommen:
jāsāk gādāties par ziemas tikumu ir sev pašiem, ir zirgam: jāpļauj siens, jālūkuo, kas ir sē̦ts tīrumā Janš. Mežv. ļ. I, 145;

3) s. tikums; ticẽjs, in der Verbindung
ticējs nav, er wird nicht durchlcommen (wird sterben) Biel. n. U. Das prs. tika ist eine Neubildung nach tikt I; prt. tiku und inf. tikt neugebildet für *te̦ku (vgl. netekle netikle" Zbiór XVIII, 476) und *tekt, s. Le. Gr. 576. Nach Fick Wrtb. III4, 176 zu an. ƥiggja (prät. ƥâ, ƥâgum) "erhalten, bekommen".

Avots: ME IV, 184, 185


trūbēt

trūbêt (unter trũbât): ar mazām taurītēm trūbē̦dami Elberfelds Līksm. gr. (1804) 116.

Avots: EH II, 699


tukturis

tukturis Geistershof, Laud., N.-Peb., tukteris N.-Peb., der Trichter: eļļu lampā vai pudelē ielej ar mazu tukturīti N.-Peb. paņem nu tukteri! laidīsim alu mucās ebenda.

Avots: ME IV, 258


turēt

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. 2 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271


utubunga

utubuñga,

1) der Daumen
Etn. II, 188, Dond., Ruhtern;

2) ein Lauseknicker, Schimpfwort
U.; ein aufdringlicher Mensch Salis: ak tu puika utubunga, tev nav lāga ce̦purītes BW. 12974. tu utubunga, tevi ar vienu pirkstu nuogāžu Dond. kuo šis, utubunga! A. v. J. 1902, 400;

3) Läusekraut (pedicularis palustris)
Fischer 258.

Avots: ME IV, 311


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzdot

uzduôt,

1): kam kungs vēl bija uzdevis de̦gvīna čarku Veselis Cilv. sac. 110. cits kungam vairāk uzduod (bietet)
renti Seyershof;

2): u. kam ar pātagu Dunika u. a.; ‡

7) hinaufreichen:
man nuokrita ce̦purīte; kuŗa laba mātes meita, uzduod manu ce̦purīti BW. 29799, 1 var.; zum sofortigen Anziehengeben: es uzdevu (Var.: uzģērbu) baltu kre̦klu savam siena pļāvājam 28619, 4 var.; ‡

8) das Part. auf
-dams zur Verstärkung eines vorhergehenden duot "geben": šim arājam ... namnieks duod naudu uzduodams (reichlich, eine Zeitlang; mit Betonung der 2. Silbe?) Pas. XV, 137.

Avots: EH II, 721


uzkacēt

uzkacêt,

1) erreichen:
viņš kacēja, kamē̦r uzkacẽja Nigr.;

2) aufheben:
man nuokrita ce̦purīte. kuŗa laba mātes meita, uzkac manu ce̦purīti RKr. XIX, 143 (aus N. - Bartau); nach oben reichen (tr.) Nigr.: uzkaci man sìenu augšā!

3) Schläge verabfolgen:
uzkacēt zirgam pa muguru Dunika.

Avots: ME IV, 337, 338


vaizdiks

II vaizdiks "?·: es uzaugu daiļa meita vaizdikuos raudzīdama. tam puišelim mani ņemt, kam vaizdiku ce̦purīte BW. 9688, 1 (aus O.-Bartau). Wahrscheinlich identisch mit vaizdiks I.

Avots: ME IV, 445


vājš

vâjš AP., Neuenb., Preili, Prl., Serbigal, (mit â 2 ) Līn.,

1) mager
U., Arrasch, Bauske, Dond., Dunika, Erlaa, Frauenb., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Nerft, Ogershof, Sehren, Selg., Sessw., Siuxt, Sonnazct, Stenden, Wandsen: vājš cilvē̦ks. vāja guovs, eine magere Kuh U. Sprw.: tik vājš kâ kaulu kambaris Birk. Sakāmv. 33. tik vājš kâ caur siênu izvilkts 115. gaida kâ vārna uz vāja sivē̦na Br. s. v. p. 100. tas ir tik vājš kâ nuodzīta žīda ķēve Frauenb. (aitas) tik vājas, ka kauli un āda LP. IV, 191. vāji tautu kumeliņi BW. 14582;

2) schwach
U., Bers., Dunika, Erlaa, Frauenb., Lubn., Saikava: Sprw.: tik vājš, ka tuo vējš gāž gar zemi Birk. Sakāmv. 34. ve̦ciem cilvē̦kiem vājas kājas RKr. VI, 101. Liena skaitīja ar vāju balsi Kaudz. M. 62. vājas acis St., blöde Augen. vāju darīt, schwächen Brasche;

3) krank
U., Adiamünde, A.-Laitzen, Drosth., Golg., Lös., Mahlup, Ruj., Saikava, Salis, Schwanb., Sessw., Sussikas, Widdrisch, Wolm.: viņa ir vājš cilvē̦ks, sie ist schwanger Mag. IV, 2, 153, U. vāji laiki, Zeit, wo Krankheiten herrschen U.;

4) schlecht
U., schwach (fig.): vāja zeme, schlechte, magere Erde Frauenb. vāji rudzi, schlecht stehender Roggen U. vāji laiki, knappe Zeiten U. vājas lietas, üble Zustände, schlimmer Stand U. vāji ēdinājis LP. VI, 101. aiz kuo man vāji (Var.: slikti) svārki, aiz kuo vāja (Var.: nuoplīsusi, šaura) ce̦purīte? BW. 19878. vājas tauteņas sabrauce 14582. tā nuo krē̦sla necēlās vāju ļaužu bildināma 14916. - Subst. vâjums, die Schwäche, das Kranksein, die Krankheit U.; bē̦rna oder bē̦rnu vājums, das Wochenbett PS.: bē̦rnu vājumā gulē̦damas Etn. III, 171. Zu li. vojęs "leidend", *vojas oder *vojus (vójei bepaeĩt "er ist schwach auf den Füssen" Lit. Mitt. I, 73) und (nach Persson Beitt. 535 f., wozu Walde Vrgl. Wrtb. I, 213 f.) vielleicht weiterhin zu ai. vāyú-ḥ "müde", vāyati "wird matt".

Avots: ME IV, 493, 494


vāvere

I vãvere (li. voverė´ "Eichhömchen"),

1) auch vāveris Manz. Lettus, L., U., RKr. VIII, 86, (mit ã ) Bl., vāvaris. Fischer 61, vāveriņš RKr. VIII, 86, L. Aw. 1855, No 5, Demin. verächtl. vãve̦rē̦ns, das Eichhörnchen (sciurus vulgaris
L.): Sprw. manīgs kâ vāvere RKr. VI, 951 ak tu skaistais vāveriņš, duod man tavu kažuociņ[u]! BW. 31919, 3 var. (aus Ruj.). vāverīte kuplastīte 2347. dze̦nāja pa priedītēm vāve̦rē̦nu Janš. vāveres pa vē̦de̦ru lē̦kā (PS.) od. dancuo (LP. VI, 248), vom Gefühl heftigen Hungers gesagt;

2) vāverīte, eine Eichhornpelzmütze
Bielenstein Holzb. 594: man bij četras ce̦purītes: bij caunīte, bij banīte, sescenīte, vāverīte BW. 5645, 1. Zu li. dial. voveris (plur. vóveres), vėverìs oder vaiverė˜, apr. weware, aruss. вѣверица, kymr. gwywer, npers. varvarah, ae. ácweorna "Eichhörnchen", lat. viverra "Frettchen" u. a., s. Pictet KZ. VI, 189, Leskien Nom. 267, Büga PФB. LXXV, 153, Trautmann Wrtb. 856, Ehrlich gdech. Beton. 128 f., Boisacq Dict. 1089, Persson Beitr. 5002 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 287 f. - Vielleicht zur Wurzel u̯er- "biegen, drehen", s. Donum natal. Schrijnen 4021 resp. Persson 1. c.

Avots: ME IV, 512


vazdiķe

vazdiķe, vazdiķis, gen. pl. vazdeķu, die Lichtnelke (lychnis dioica) PS.: vazdiķu (Var.: vazdiķa, vazdikes, vazdeķu, vaizdiku) ce̦purīte BW. 9688. vazdiķīšus dēstīdama RKr. XX, 54 (aus N.-Bartan). Wohl durch li. Vermittlung aus wr. гвоздик.

Avots: ME IV, 488


vēcināt

vēcinât Līn., (mit è 2 ) Kl. (unbek. in Kaltenbrunn, N.-Salis, Oknist),

1) wedeln, schwingen
Mag. IV, 2, 154, U., schwenken: kad nebija šūpuotāja, lai vējiņš vēcināja BW. 1705, 5. es neņe̦mtu lielu sievu vējiņam vēcināt 9770, 1. gāju savu vilnatnīšu vējiņā vēcināt 10896. lai vējiņš nevēcina... mētelīti 33682, 8, nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēcināju BWp. 529, 1. (zuobentiņu) kâ skaliņu vē̦cē̦nāja (Var.: vēdināja, vicināja) BW. 15997, 1 var. ruociņa piekususe zuobeniņu vēcinuot (Var. vēdinuot, vēdzinuot, vicinuot) 13303. dieva dē̦li ...krustu vēcināja (Var.: vēdzināja, vīcināja) 33968. kumeliņš kājas vien vēcināja 17111. viņš vēcināja ruoku Blaum. Pie skala uguns 139. ar ruoku vēcinājusi LP. IV, 166. burvis vēcina nešļavu VII, 666. lieliski vēcināja tukšuo spaini A. XI, 571. pagali vēcināt Kra. Vīt. 156. asti vēcinādams Etn. III, 60. vēcinādams... spārnus Saul. 1, 189;

2) (den Schnabel) wetzen
Mag. IV, 2, 154, Kronw. n. U.: putniņš vēcina savu knābi pie kuoka zariņa Kronw.;

3) (mit dem Löffel) rühren
(mit ) Zögenhof: vēcināt putru katlā (rühren, damit es nicht überkocht) Zögenhof;

4) schwanken
U. Refl. -tiês, = vēcinât I, mit den Händen gestikulieren (mit ) Segew.: vēcinādamies ar ruokām pa gaisu Kaudz. Izjurieši 236. Aus vēdinât. vicinât? Oder direkt zur Wurzel u̯ē- (in vējš u. a.) "wehen"?

Avots: ME IV, 548


vēdināt

vẽdinât (li. vėdìnti "lüften") Līn., (mit è 2 ) KL, Prl.,

1) intr., wehen:
auksti (salti 17063) vēji vēdināja BW. 7408;

2) tr., lüften, wedeln, fächeln
St., U., schwenken, schwingen: lai paliek galuotnīte vējiņam vēdināt BW. 13268 1 , 10 (ähnlich: 2764). apsītei lapas dre̦b maza vēja vēdināmas 14857 (ähnhch: 8835, 1). vējiņš manus paladziņus kâ smildziņas vēdināja 6998. linu druvu visi vēji vēdināja 28424, 1. nuoņēmuos ce̦purīti, nuost migliņu vēdināju (Var.: vēcināju, vedzināju, vīcināju) 529, 1 var. nevar... ne ruociņas vēdināt (Var.: pacilāt) 6934. kāju viņš vairs nevēdināja pa gaisu A. XX, 772. taksis vēdina asti Purap. Kkt. 15. bē̦rzi vēdinuot ar zariem... smaršu izplata Rainis Gō"tes dzeja 28. ar... sluotiņām vēdinuot uz kapsē̦tas pusi Etn. II, 41. ruokā jāvēdinuot ... nē̦zduogs LP. VI, 229. vēsmiņa ... vēdināja matus Balss. vēdināt vē̦smu Kundziņš Vecais Stenders 114. mieru sirdī vēdināt Latvju tauta XI, 1, 52. sirdī pavasaru vēdināja MWM. X, 254;

3) lüften
(Kleider Frauenb., Stuben; unbek. in Golg., Schwanb., Sessw., Stenden): (ābelītei) zari nuolīkuši villainītes vēdinuot BW. 7121 var. vẽdināt ("= atdzisināt") istabu Wandsen. bē̦rnu istaba labi jāvēdina Tuberkulōze 17. dzīvuokli sildīt un vēdināt RKr. lai istabās būtu tīrs gaiss, viņas bieži jāvēdina SDP. VIII, 58. (fig.) balsi vēdināt BW. 270. Refl. -tiês, sich answettern Brasche Kâ Palejas Jānis, sich lüften St. - Subst. vẽdinâšana, das Lüften: siênās ievietuo vēdināšanas caurumus Konv. 2 362; vẽdinâtãjs, der Ventilator Lopkopība II, 137. Nebst ahd. wāzan "wehen" u. a. zur Wurzel von vējš, s. Bezzenberger BB. IV, 341 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 222.

Avots: ME IV, 549, 550


vez

vez, Präp., = uz, mit dem Gen. od. Akk. Instr.,

1) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, 'auf':
padziedāju vez nuovada ruobežām BW. 446 var, sēdi, Dēkle, vez akmeņa! 9267, 1. (vaiņadziņš) vez (Var.: virs) ūdeni griezās putu gabalā 13595, 6. es vācieti dancināšu vez sarkanu stieģelīti 31874, 5. vistiņa ķērkstēja vez rijas sliekšņa VL.;

2) bedeutend die Richtung einer Handlung nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen"
u. ähnl.: mauc ... vez acēm ... ce̦purīti! RKr. XVI, 73. liec . . . (sc.: gredzeniņu) vez (Var.: uz) akmeni! BW. 6256, es izvedu dēla māti vez sklidaiņa ezeriņa RKr. XVI, 226;

3) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, fragen" u. ähnl. und nach Ausdrücken psychischer Bestrebungen:
vez (Var.: uz) tevim rauguoties BW. 11018, 5 var. arājs brēca vez (Var.: uz) dieviņa 28136, 1. lai vez (Var.: uz) mani neraudāja 11671;

4) tā duod alu vez parāda (auf Rechnung ohne Bezahlung)
BW. 19993. 5. Le. Gr. §§ 581--2.

Avots: ME IV, 546


vež

vež, Prap., = vez: nesa vež (Var.: uz) acēm ce̦purīti BW. 6572, 3 var.

Avots: ME IV, 547


vīcināt

vîcinât C., Golg., PS., Saikava, Selsau, Prl., Sessw., (mit î 2 ) Ramkau, (mit ì 2 ) Kl., (mit ĩ ) AP., Bauske, Tr.,

1) schwenken
U., Kronw.: karuogu vīcināt U. vīcinā ce̦puri Valdis Stabur. b. 351. nuoņēmies ce̦purīti nuost migliņu vīcināju (Var.: vēdināju, vēcināju, vēdzināju) BW. 529, 1 var. vīcināt vīcināja bāliņš . . . zuobeniņu 13693, 6. dieva dē̦ls ze̦lta kruoni ruokā vien vīcināja (Var.: vẽcināja, vēdināja) 33968, 2 var. vējiņš bē̦rzu vīcināja (Var.: kustināja) 9317 var. es tavus ... matus ap ruociņu vīcināšu (Var.: vicināšu, vēcināšu) 21719. skalu vīcināja augsti pār galvām Pūrs I, 105. viņš vīcināja cirvi augsti gaisā MWM. VI, 421. vīcināja ieročiem RA. es varēju pieci puiši saujiņā vīcināt BW. 13180. var viegli vien vīcināt divpadsmit birkavi Pas. II, 124;

2) tummeln
U.: zirgu vīcināt U.;

3) einrichten, veranstalten
St. Refl. -tiês, sich schwenken, Biegungen machen U. zu vīkt "biegen", s. Persson Beitr. 85, 343 und 519.

Avots: ME IV, 634


vilkacis

vilkacis (li. vil˜kakis "der Werwolf"),

1) vilkacis AP., C., Jürg., Wolm., (mit ilˆ 2 ) Salis, (mit il˜ ) Dond., Segew., Siuxt, Pankelhof, Tr., Frauenb., U., Linden n. Mag. XIII, 3, 60, vilkatis, vilkats (li. vilkãtas ) St., U., vilkata (li. vilkatà ) Tr., vilkate Kaudz. Atmiņas I, 27, comm., der Werwolf:
Sprw. kad vilkaci pie vārda sauc, tad suņi plēš Br. s. v. p. 111. vilkaci tik var ar sudraba luodi nuošaut Mag. XIII, 3, 60. mežsargs nuopratis, ka tas vilkatis - ielādējis dzīvsudrabu un tad nuošāvis LP. VI, 146. vai viņš nav pārvērties par vilkaci vai lāci? Janš. Bandavā I, 274. tie gādājuši par visiem vilkatām LP. VII, 930, pazinu Jurīti vilkača (Var.: vilkaša) rada BW. 19392. vilkatas bērniņus 19392, 2. vilkačuos skriet, sich in Werwölfe verwandeln und davonlaufen Frauenb. pazinuši . . . vīru un sievu, par kuriem visi runājuši, ka tie Jāņu naktī skre juot vilkatās Janš. Bandavā I, 274;

2) ein heisshungriger Mensch
Linden n. Mag. XIII, 3, 60. vilkacis dürfte nach acs "Auge" aus vilkat- umgebildet sein. vilkat aber erinnert an ai. ved. vṛkáti-ḥ "gefährlicher, bösartiger Mensch" ; und W. Schulze Jagič Festschr. 3435 findet dasselbe Suffix in gr. αἰετός "Adler". Būga dagegen meint PФB. LXXI, 466 und KSn. I, 300, dass li: le. vilkata- durch *viltaka- (vgl. le. vilte̦ka) aus einem urbalt. *vilkatakas (vgl. le. vilkataks) "žmogus, kuris vilku teka" entstanden sei.

Avots: ME IV, 587


virsus

vìrsus,

1): caura virsus ce̦purīte BW. 12398 var. dabūja pa virsu (= muguru, pakaļu?), cik uziet Janš. Nīca 34;

3): auch Oknist; nuoēdis piena puodiem virsus Jauns. Raksti IV, 137. citādi (pienam) nuozudīs visi virsiņi Jauns. J. un v. 94.

Avots: EH II, 788


zamša

zamša (gen. s.), sämisch: zamša ce̦purītes BW. 13646, 20. zamša cimdi 33567, 5 (aus Lettg.). Zunächst wohl aus poln. zamsz.

Avots: ME IV, 689



žumburs

žum̃burs Karls., = žuburs U., die Gabelung eines Baumes Walk; ein Baum mit gestutzten Ästen (žumburs) Stockm.; eine ästige Stange, zum Aufschichten und Trocknen von Getreide, Klee, Erbsenstroh usw. Gebraucht Matthäi, Ternushof, (mit um̃ ) Burtn., Daugeln, Dickeln, Kaugershof, Lems., Mojahn, Kudum, Kegeln, Feudenberg, Gr. - Roop, Raiskum, Salis, Sermus, Walk, Wandsen, Wolmarshof, (mit ùm ) Trik., (mit ùm 2 ) Schwanb., (žum̃buris) Walk n. U., (mit um̂ ) Meiran, (žumburs) Peņģ. Sakņu dārzs 65, (Plur. žumburi) Kegeln und Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 617: pie žumbura mērīdama... kâ tas kuoka žumburīt[i]s BW. 25367 var. Vgl. zumburs.

Avots: ME IV, 832


zvērot

I zvē̦˜ruôt A. - Ottenhof, Arrasch, Dond., Frauenb., Jürg., Nötk., Schnehpeln, Schujen, Stenden, Wandsen, (mit è, ) AP., C., PS., Wenden, Wolmarshof, (mit ê, ) Kr., Saikava, (mit è, 2 ) Bers., Golg., Heidenfeld, Lubn., Sessw., (mit ê, 2 ) Bl., zvē̦ruôt U., Memelshof, Naud. Refl. zvē̦ruôtiês U., glimmen U., glühen, aufleuchten Siuxt n. U., glänzen VL. n. U., flimmern, funkeln: acis zvē̦ruo LP. IV, 27, Naud., Nötk. u. a. vilkam acis zvē̦ruo Lubn. viņam acis dusmās zvē̦ruo Golg. suņam acis zvē̦ruo gaļas gaiduot Stenden. de̦gvīnu ieraudzījušai, Jūlei acis sāka zvē̦ruot Frauenb. acis zvē̦ruoja kâ saniknuotam zvē̦ram A. XVI, 360. acis zvē̦ruojušas kâ uguns uogles Etn. II, 76 (ähnlich: JK. V, 1, 58). uogles zvē̦ruo Schujen. sarkani nuokaisē̦ta dzelzs zvē̦ruo Naud. uogles zvē̦ruojušas... ceplī LP. VII, 762. uozuola malka zvē̦ruo krāsnī Br. 254. uzsviedis... pagales vēl papūzdams, lai tikai spuoži zvē̦ruo LP. V, 132. pagalīte vidū gaisa zvē̦ruojās; ta zvē̦ruoja puiša sirds pret jaunām meitiņām BW. 12819. es redzēju me̦lnu uodzi vidū gaisu zvē̦ruojam 3361, 1 (ähnlich: 2002). zvaigznes vidū gaisa zvē̦ruojās; zvē̦ruo puišu dvēselīte 33095. kas tur spīd, kas zvē̦ruo...? zvē̦ruo māsas vaiņadziņi 5944, 4 var. vaŗa vaiņagi zvē̦ruot zvē̦ruoja 282, 1. dižie sudrabi zvē̦ruot zvē̦ruoja 20407. zvē̦ruo caunu ce̦purītes RKr. XVI, 230. tâ brauc mana līgaviņa kâ saulīte zvē̦ruodama (Var.: vizē̦dama, mirdzē̦dama) BW. 15959, 3 var. saule... zvē̦ruo virs galvas Ed. Virza Pavasaris. kaisles zvē̦ruojums Boriss God. 45, Nebst zvirêt zu ai. jvarati "fiebert", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 643.

Avots: ME IV, 773, 774