Paplašinātā meklēšana

‡ àitgans, f. aitgane Janš. Dzimtene V, 279; Bandavā I, 28, der Schafhirt, die -in: muižas aitganam BW. 12915, 6. māsiņai aitganei 29358.

Avots: EH I, 5

àizlavîtiês, weg-, hinschleichen, sich wohin heimlich begeben: lapsa aizlavījās zuosīm priekšā LP. VI, 365. muižas kungs atstāja visu savu iedzīvi un aizlavījās pasaulē LP. IV, 22. viņš aizlavījās pruojām Vēr. I, 1160.

Avots: ME I, 36

àizspraûst, hinter etwas stecken, stopfen: vakarā vajadzēja žagaru nest mājās un aizspraust laidarī jeb kūtī aiz griestiem Etn. II, 98; aizspraust palagu aiz gultas malas. Refl. -tiês, für sich etwas hinter etwas stecken, anstecken: un tās citas kruoņa muižas aiz ce̦pures aizspraudīja od. aizsprauduos (oder mit präfigiertem Reflexivpronomen aizspraudu) BW. 13186, so prahlt ein grossprecherischer Bursche. gan jums tie kumuosi aizspraudīsies kaklā Aps., die Bissen werden euch wohl im Halse stecken bleiben.

Avots: ME I, 52

I ap (li. apiẽ, apr. ep-), Präp. mit dem Acc.;

1) local um:
zeme griežas ap sauli. viņš apsēja kaklautu ap kaklu. senāki bij ik ap pilsātu mūŗi. Zur Hervorhebung, dass ein Gegenstand von einem anderen ringsum umgeben ist, dient apkārt, visapkārt;

2) da
ap nicht einen bestimmtem Punkt, sondern den Umkreis eines Ortes bezeichnet, dient es vielfach zur Bezeichnung ungefährer Ortsangaben: tā runā ap Je̦lgavu, ap Rīgu, so spricht man in der Gegend von Mitau, Riga. Bei Mass-, Gewicht und Zeitangaben drückt ap stets nur das Ungefähre aus: ap divi pē̦di gaŗš, ungefähr 2 Fuss lang, ap seši mārciņi smags, ungefähr 6 Pfund schwer, ap deviņi gadi ve̦cs, ungefähr 9 Jahre alt, ap pulksten septiņiem, ungefähr um 7 Uhr; ap vakaru, gegen Abend, ap pusnakti, um Mitternacht, ap lieldienām, um Ostern;

3) im Volksliede findet man noch recht oft bei den Verben des Sprechens den Gegenstand der Rede durch
ap ausgedrückt, wie im Litauischen durch apiẽ, wobei wohl der Gegenstand als von allen Seiten besprochen vorzustellen ist: puišam mēle nuodilusi, ap meitām runājuot BW. 8285, dem Jüngling ist die Zunge eingeschrumpft, weil er (soviel) über die Mädchen spricht. ap sevim vien dziedāju, ap saviem bāliņiem BW. 956 p. brīnums bija, brīnumiņš ap tām muižas meitiņām Ltd. 1735 [Vgl. Le. Gr. § 501].

Avots: ME I, 71

apcìems: auch Golg., Schujen: ... nuovadā 5 "apciemi" Lvv. 1, 45. kāda saimniece nuo dižās muižas apciema Janš. Līgava I, 253.

Avots: EH I, 76

‡ apjâdît (li. apjódyti) Fest., Golg., = ‡ apjādelêt 1: a. laukus. apjādījuši visas... muižas Janš. Līgava II, 206.

Avots: EH I, 87

apnest [li. apnèšti], tr.,

1) um etw. tragen:
krustu ap baznīcu;

2) mit Schlamm, Sand betragen:
pļavas apne̦stas, die Wiesen sind bei der Überschwemmung mit Schlamm, Sand bedeckt. Refl. -tiês, ertragen, aushalten: sieva šuo kaitina, ka nemaz apnesties LP. VI, 112; tad varēja kautcik apnesties LP. V, 240. ar tevi nevar apnesties LP. IV, 131. kādā muižas rijā nevarējuši nemaz apnesties ar ve̦lniem LP. V, 132.

Avots: ME I, 109

apzagt, tr., bestehlen: savu kungu. Refl. -tiês [li. apsižàgti], sich einen Diebstahl zu Schulden kommen lassen: čigāni bijuši apzagušies LP. VII, 258 Liene bij muižas klētī ņe̦muot apzagusies Latv.

Kļūdu labojums:
258 = 958

Avots: ME I, 137

atbût, ‡

3) eine gewisse Zeitlang verwellen
Kaltenbr.: darbinieks atjir nedēļu. atbija nedēļu viens, gāja uotrs (sc.: muižas darbā). Nach r. отбыть.

Avots: EH I, 137

‡ atvažuôtiês, sich von Ketten (važas), von einer auferlegten Bürde befreien: nuo muižas a. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 57.

Avots: EH I, 179

brĩnums,

1) die Verwunderung, das Erstaunen:
man brīnums od. man brīnums nākas, mit par od. selten ap od. mit einem abhäng. Satz mit ka, ich muss erstaunen: brīnums bija, brīnumiņš ap (gew. par) tām muižas meitiņām Ltd. 1723. pārbrauc mājā ar tādu ve̦zumu ze̦lta, ka brīnumi LP. IV, 3. saule le̦c un jājējs laistās, ka brīnumi. par brīnumu, gew. par brīnumiem, wunderbarer Weise, zum Erstaunen: nu - par brīnumiem - darbi labāki izde̦vušies LP. III, 83;

2) das Wunder, das Verwunderung eregt;
Sprw.: tas tāds brīnums kâ žīda tīrums. Im Ausrufe - vielfach in Verbindung mit d. Demonstrativ -, Possessivpronomen und dem Persoalpronomen der II. Pers.: brīnumi! kas par brīnumiem! tuos brīnumus! tavus brīnumus! tavu brīnumu! nu tu brīnumi od. brīnums! nu tu debess brīnumi! o des Wunders, was für Wunder! - In Verbindung mit Attrib., die alle den Begriff des Wunderbaren hervorheben: tīri kâ par baltu brīnumu bija gadījies Aps. kad tevi deviņi od. pieci brīnumi! LP. VI, 491. vai nav silti, tīri, zili brīnumi, hat man da nicht sein blaues Wunder! kad tev visi brīnumi izčibē̦tu! Als Obj.: brīnumus darīt, piedzīvuot, redzēt. Der Dat. - Instr. Pl. adverbial, wunderbar, wie ein Wunder: brīnumiem ruoze zied BW. 9415. brīnumiem (Var.: par brīnumu) es izaugu 14193,5. brīnumiem, pasakām aug māsiņa bāliņuos 5602. Die Genitivverbindungen, wie brīnuma dzīr,as, das Wunderfest, brīnuma civē̦ks, meita, ein Wundermensch, Wundermädchen, brīnuma kukainis, ein Wundertier, brīnuma ce̦pure, die Wundermütze, brīnuma dakteris, der Wunderarzt, brīnuma lieta, ein Wunderding u. s. w. konkurrieren, wie auch sonst, mit den entsprechenden Komposita: brīnumdzīr,as, brīnumcilvē̦ks u. s. w.: izauga mātei brīnuma meita. [Wohl von einem *brīns "verwundert" (gt; erstart?) abgeleitet; vielleicht zu gr. φρίξ (mit ī) "das Aufschaudern, Starren" und (?) sloven. brìna "Wachholder, Nadelholz" (wenn ursprünglich: etwas Starres.)]

Kļūdu labojums:
14193,5 = 14193

Avots: ME I, 334, 335

ciêts (li. kietas),

1) hart:
ciets kâ akmens, dzelzs, tē̦rauds, kauls. grūti, grūti man gulēt uz cietām cisiņām. cūkas kājas cietas vārīt. ciets ūdens. Sprw.: ciets ir ciets un paliek ciets. ciets ar cietu kuopā nede̦r;

2) fest:
zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. ciets miegs;

3) hart, fest, verstopft (vom Leibe):
ciets vidus, cietas iekšas;

4) unempfänglich, schwer begreifend:
cieta galva, schlechtes Gedächtnis, ein schwer begreifender Kopf;

5) hart, blank (vom Silbergelde):
sudraba rubuļi - saukti par baltiem jeb cietiem Etn. IV, 150;

6) hart, streng, barsch:
muižas īpašnieks bijis bargs un ciets. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu. sak(a) māmiņai cietu prātu. viņš teica cietā balsī Vēr. II, 157;

7) anhaltend:
ciets kle̦pus;

8) knauserig:
tas tik ir ciets dzīvuotājs;

9) cieti radi, nahe Verwandte.
[Wohl zu apr. keytaro "Hagel" (s. Trautmann Apr. Spr. 355 mit Literaturang.) und zu serb. čȉt "ganz, unverletzt" (s. Jagić AfslPh. VIII, 154 f. und XVII, 292 und Berneker Wrtb. I, 158), sowie (?) r. чи́тый "mässig, nüchtern" urspr.: solid?).]

Avots: ME I, 396

cìlvẽ̦ks, dial. cilē̦ks,

1) der MEnsch:
ve̦cs (od. liels) cilvē̦ks, kumeļa prāts. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve. cilvē̦ks pa priekšu piedzimst nekā muižas kungs. cilvē̦ks duomā, dievs dara. Oft beim appositionalen Gen: brūtes cilvē̦ks, die Braut; meitas, meitieša c., das Mädchen; sieviešu c., das Frauenzimmer, Pl. sieviešu cilvē̦ki; strādnieka (auch darba) c., der Arbeiter; zemnieka c., der Bauer. Oft als Apposition: kuo tad viņa, ve̦cs cilvē̦ks, varē̦tu cita gribēt A. XI, 8. viņš, cilvē̦ks, priecājas MWM. VIII, 43. kuo tu, cilvē̦ks, nepieredzi? was man auch nicht erlebt;

2) cilvē̦ki, die Leute, das Gesinde:
cilvē̦ki tagad ļuoti dārgi. Demin. cilvēciņš,

1) ein schwachsinniger, unzurechnungsfähiger Mensch:
viņš jau ir tikai tāds cilvēciņš Druw.;

2) Pl.
cilvēciņi, eine Gartenblume Mar. n. RKr. XV, 109;

3) cilvēciņš acī, der schwarze Punkt im Augapfel, der Augenstern
Kalz. [Da r. человѣкъ "Mensch" sehr ansprechend als ein Kompositum ("Spross, Angehöriger des Stammes") auf slav. čeľadь "Gesinde" li. und vaĩkas "Junge" bezogen wird (s. Zimmer AfslPh. II, 346 ff., Fortunatov BB. III, 57 und Berneker Wrtb. I, 141), so muss cilvē̦ks wohl aus einer altr. Nebenform чьловѣкъ (woher auch aksl. чловѣкъ usw.; zur Ablautsstufe vgl. ai. kula - m "Geschlecht" ) entlehnt sein. Das mundartliche (in Kerklingen n. U.) ķilvēķelis (statt *cilvēcelis) etwa nach dem Muster von Formen wie z. B. ķirvelis neben cirvis.]

Avots: ME I, 382, 383

I da, Konj., in Ostlivl. und im Infl.,

1) wenigstens
[Wessen]: kas man duotu sviesta maizes da i vienu kumuosiņu? kas man duotu muižas puisi da naksniņu klāt gulēt BW. 12551, 2 (Lubahn),

2) auch: vai ir jau da cik liels tavs bē̦rns N. - Schwnb.;

3) dennoch, doch:
re̦dzu, re̦dzu, kaut tāli, da re̦dzu Zb. XVIII, 326;

4) viens da labs, einerlei, gleichviel:
viens da labs, ej vai neej, ne+kā nepanāksi Mar. [Wohl aus russ. да, wenigstens in der Bed. 3.]

Avots: ME I, 427

dadalît: d. muižas zemi saimniekiem Dond. ‡ Refl. -tiês, teilnehmen (?): pie meža darba dadalījies Ramkau.

Avots: EH I, 301

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

dèglis ² [Wessen], eine ausgebrannte, mit Wasser gefülte Stelle, ein Teich: pļavas vidū bijuši daži dēglīši LP. VII, 980. muižas dēglis pieaudzis ar tādu zāli, ka prieks skatīties Selb. [Vgl. degsnis, dēgšņa und li. dė˜gis "Brandwunde".]

Avots: ME I, 461

‡ de̦vasti (auch im Sing.?), Gaben (?): par muižas de̦vastiem A. Brigadere Dievs, daba, darbs 201, ar dažiem Avē̦nu de̦vastiem Daugava 1928, S. 3.

Avots: EH I, 317

dìena, der Tag;

1) diena aust, der Tag bricht an;
diena iet, nāk vakarā, der Tag geht zu Ende; dienas, der Frohndienst: dienās iet, den Frohndienst verrichten. muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku. dienu dzēst bijis jāiet pāri reizes pa mēnesi Etn. IV, 148. dienas duot Kaudz. M. 73. Der Pl. dienas = mūžs, das Leben: viņa rūpējas līdz savu dienu galam. katram patīk cita dienas. pati (māte zina) sievas dlenas, sūta mani tautiņās. Adjektivische und genitivische Bestimmungen: baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage. viņš visu savu mūžu nebaltas dienas vien piedzīvuojis. vēl šuo baltu dien(u), bis auf den heutigen Tag. garā diena, ein Mensch, der langsam spricht und saumselig ist, der Zauderer, Saumselige: kad gan tu, garā diena, tuo paspēsi? grūta od. sūra diena, schwere, bittere Zeit; jaunas od. jaunības dienas, die Jugend; ve̦cas od. ve̦cuma dienas, das Alter: kas māsai maizi duos ve̦cajās dieniņās? laba diena, ein glücklicher Tag: man pašam labas dienas; kas manam kumeļam? kāda nu laba diena zem kunga pātagas dzīvuot. iebāzi labas dienas kulē, ka neizkrīt! labu dienu duot, guten Tag sagen, grüssen; ar labu dienu, adieu, lebe wohll tē̦vs tev sūta (od. saka) daudz (od. simtu)labu dienu, der Vater lässt dich herzlich grüssen. aiznesi matei labas dienas, grüsse die Mutter. ļauna diena, das böse Geschick, im VL. als Person gefasst: tâ nuočīkst ļauna diena zem kumeļa kājiņām BW. 13928. vieglas dienas, leichte Tage, leichtes Leben. liela diena, heller, lichter Tag: liela diena bij jau laukā, kad es uzcēluos; dazu der Gegensatz maza dienas gaisma: ar mazu dienu klupsim pie darba. de̦rama od. līgstama d., der Verdingungstag; dzimstamā (piedze̦mamā) d., der Geburtstag, mirstama (nuomirstama) d., der Todestag; tautās ejamā diena, der Tag, an welchem die junge Frau das elterliche Haus verlässt BW. 1174; debess braucamā od. liela krusta diena, der Himmelfahrtstag; lūdzamā diena, der Busstag. šuodien laba pļaujama, siena žāvējama diena. bẽ̦du dienas, kummervolle, unglückliche Tage. kalpu diena = de̦ramdiena Walk n. Etn. III, 170. kungu dienas, herrliche Tage: lai vērsis bauduot tās kungu dienas, kuras zirgs nepratis paturēt Etn. 111, 64. kustuoņu diena, s. kustuonis. maizes diena, Fronleichnamstag; maizes od. ziedu d., der 4. Juni Etn. II, 181. meitas (od. -u), puiša (od. -u) dienas. pastara diena. puosta dlena, der Unglückstag: vai ta nav puosta diena! prieka, slinkuma d.: ar laiku sāk apnikt slinkuma dienas LP. IV, 70. suņu dienas,

a) schwere Zeit, gemeines Leben:
kam viņa bija laba, tie nedzīvuoja suņu dienu MWM. II, 903;

b) die Sommerferien:
pa suņu dienām skuolas slē̦gtas. slima diena, die Krankheit Ahs.; vārda diena, der Namenstag; dieva dienas, = veļu laiks, die Geisterzeit; sveču d., Lichtmess (2 Febr.); budeļu, pe̦lnu, skulduru d., der Aschermittwoch; Jāņu d., der Johannistag; Jurģu od. Usiņa d., Georgi; meteņu od. vastlāvju d., der Fastnachttag; Simjūdu d., 28. Okt. RKr. VII, 42. pavasaris iesākas ar Mār,as dienu (25. März), vasara ar lapu dienu (1. Mai), rudens ar Annas dienu at(26. Juli) un ziema ar Miķeli (29. Sept.). Teņa od. cūkaušu od. kuņģu diena, 27. Jan.; uguns jeb Labrenča diena, d. 10. August; vēja diena, d. 2. Februar LP. Vll, 704; zvaigznes diena, der Epiphaniastag, 6. Jan. Im Ausruf nimmt diena die Adjektive balta, gr,ūta, sūra u. a. an: ak tu manu sūru dienu! Oft ohne Adjektiv, nur mit vorangehendem Possessivpronomen mans, wobei diena gew. die Deminutivform annimmt: ak tu manu dieniņu! Oft fehlt auch das Possessivpronomen mans, und in diesem Falle wird "dieniņ" promiscue mit "dieviņ" gebraucht: ai dieniņ (Var.: dieviņ), kuo darīšu BW. 13234. bet vai dieniņ, kur ragana pikta! LP. V, 245. ai dieniņu, tās briesmas Vll, 245. bet kuo tu dieniņ! Etn. II, 78;

2) als Zeitbestimmung,

a) im Akk.: mazs, mazs zirdziņš dienas, naktis (Var.: dienu, nakti) jājams RKr. VII, 1079; cauru od. visu dienu, visu auguošu dienu, visu cauru mīļu dieniņu strādāt, den ganzen Tag hindurch arbeiten; (citu dienu U., morgendes Tages); citu dienu pie tevis aiziešu, einen andern Tag komme ich zu dir; dienu mūžu, immer, stets, in negativen Sätzen: nimmer, niemals: te man tâ jāstāv dienu mužu; muļķim dienu mūžu laime; dienu mūžu tuo nebija redzējuši; ungew. dienu mūžam (st. -žu): viņš jau dienu mūžam tāds liels triecējs Alm. darbs te dienu mūžam diezgan A. XI, 471; nicht eben gew. auch die umgekehrte Wortstellung mūža dien(u): juo cilvē̦ks un daba,- mūža dien tie stāvēs viens pret uotru A. XI, 46; skumīga tā mūža dienu XI, 484; es tevi tak neredzēju ne mūža dienu Rainis. vienu dienu, einmal, eines Tages, viņu dienu od. viņdien, damals: vienu dienu dē̦ls aiziet pilsē̦tā papelnīties LP. IV, 86;

b) im Instr.: dienām od. caurām dienām apkārt vazāties, sich Tage lang umhertreiben;
dienām - dienām, manchen Tag manchen Tag: slimnieks dienām pastaigā, dienām atkal guļ; citām dienām, an anderen Tagen; šīm dienām, dieser Tage;

c) im Lok.: jaunas, ve̦cas dienas, in der Jugend, im Alter;
[ve̦cas dienas, vor Alters, vor Zeiten U.]; dienas, einst, mit der Zeit: tad ta būs dienas valdniece par savu vīru Etn. II, 23. kas tavs dē̦ls dienās par vīru iztaisījies! lai dievs tev viņā dienā (am jüngsten Tage) pasniedz savu žē̦lastību! Kaudz. M.;

d) abhängig von Präp.: lai tautas negāja bez dienas (vor Tagesanbruch)
sē̦ta BW. 19004. [ar dienām U., mit der Zeit]. rītā agri līdz ar dienu (beim Tagesanbruch) ciršu zaļu uozuoliņu 1680. lai varēju līdz dieniņu meitu māti bildināt 13935. līdz lielal dienai gulēt. nuo jaunām, mazām, bē̦rnu dienām; in sehr vielen Gegenden noch: nuo mazu, jaunu dienu, von Kindheit, Jugend auf; nuo būtu dienu, seit jeher Grünhof. nuo šīs dienas, nuo dienas diena, dienu diena od. diendiena, von Tag zu Tag, fortwährend: pils mūri pacēlās dienu nuo dienas augstāki LP. VII, 375. tâ tas gāja dienu dienā Latv. diendiena tâ˙pat kâ šuodlen A. XII, 337. dien(a) pa od. pakaļ dienai, einen Tag nach dem anderen. ne pie dienas, keineswegs, auf keine Weise: meita gribēja iet zaļumu ballē, bet māte ne pie dienas, aber die Mutter wollte davon nichts hören Grünh.; dien' pie dienas vairāk, mit jedem Tage mehr: tie dien pie dienas (gew. juo dienas juo vairāk) ejuot vairāk pazušanā Etn. IV, 141. kādas dienas vē̦lāk, nach einigen Tagen;

3) Sprw.: kad tik diena vakarā, mūžs ve̦cumā! sagt man von einem Faulen. tava diena, mana nakts, sagt der Arbeiter.
katrai dienai sava nakts. kas guļ dienam, skraida naktīm. ik dienas mate raušus nece̦p. vai vienai dlenai. vajaga? nezin ne˙ka ne nuo dienas, ne nakts;

4) [sieva savās dienās nuomira, starb im Wochenbette
U.; diena vest, an den Tag bringen U. (Germanismus?); laika dienas Bers., Tage, an denen ein Zeitabschnitt beginnt oder zu Ende geht (so z. B. der Martini-, Michaelis- od. Johannistag): uz laika dienām viņš brūvējis alu Upīte Medn. laiki. - Zu li. dienà (acc. s. diēną), apr. (acc. s.) deinnn, aksl. dьnь, ai. dina-m "Tag", got. sinteins "täglich", ir. denus "spatium temporis", la. nundinae "der an jedem neunten Tag gehaltene Markt", vgl. Reichelt KZ. XXXIX, 49.]

Avots: ME I, 480, 481

dzèst od. dzest, [dzešu od.] dzèšu, dzèsu [od. dzesu], tr., löschen: kas man nede̦g, tuo es nedzešu. nedzes sveci, diezin vai iededzināsi. krauklītis man uogles dzēsa. uguns dzēsēji dzeš uguni. nedzē̦sti kaļķi, ungelöschter Kalk. Fig., löschen. tilgen: slāpes, parādus dz. dienas dzēst, gewisse Tage Gehorch leisten: muižas birku saukuši par dienu dzēšamuo kuoku, dienu dzēst bijis jāiet Etn. IV, 148. Zu li. gèsti "erlöschen" (intr.). gesýti "löschen", aksl. gasiti "erlöschen"; [vgl. dazu Pedersen IF. V, 47 und Materiały i prace I, 169. Scheftelowitz IF. XXXIII, 155. Hirt PBrB. XXIII, 352. Berneker Wrtb. I, 295. Trautmann Wrtb. 86. Boisacq Dict. 856 unter σβέννῦμι

Avots: ME I, 549

dzìmts, -s [= li. gimtìs "Geschlecht", ai. gati-h, gr. βάσις "Gang"], das Geschlecht: tâ muižas nākušas viņa dzimtī Balt. V.; bes. in den genitivischen Zusammenrückungen dzimtskungs, dzimtsļaudis, dzimtsmuiža erhalten.

Avots: ME I, 551

gàita [Wolm., PS., Sermus, gaĩta Tuckum, Zabeln],

1) die Gangart:
girgam laba gaita. izdevīga man gaitiņa, skaidra, ē̦rta valuodiņa BW. 77. gaita apzinīga, cē̦la, druoša, gļē̦va, lē̦na, ļuogana, slimīga Stari II, 323, taisna aufrecht Neik. iet vēža gaitu, den Krebsgang gehen PS.;

2) der Gang, der Fortgang, der Lauf:
vienā gaitā, in einem Strich, in einem Zuge, immerwährend: vīri brauc visi vienā gaitā AP. vienā gaitā kasīties Mitau. dzīve sāka atkal iet savu parastuo gaitu Pav. viss iet savu gaitu Vēr. I, 787. uzsākt gaitu, sich in Gang setzen MWM. II, 5. paātrināt gaitu (= suolus) Vēr. II, 140. gaitā jāt, im Schritt reiten St. zirgs gaitu iet, das Pferd hat einem Antritt L. dzīves, dienas gaita beidzas Aus., Janš. iespaids uz Pēterburgas avīžu gaitu Vēr. I, 1434. kad beigta būs reiz mana maldu gaita A. XX, 779. dzird spriguļiem pilnā gaitā kuļam LP. VI, 138. citiem gadiem šādu laiku bija pie mums sēšana pilnā gaitā B. Vēstn.;

3) der Gang zur Arbeit, der Geschäftsgang, die Verrichtung, die Funktion, die Obliegenheit, die Arbeit, das Bedürfnis
Spr.: mātei pašai, lai tā saimniece, lai kalpa sieva, jāstrādā savs darbs, jāizpilda sava gaita BW. I, S. 173. viņam negājis lāgā ar mājas gaitu LP. VII, 586. vai tad tev tik gŗūti tie suoļi, ka savās paša gaitās ne˙maz nevīžuo kustēties Alm. agrāki, kad saime gāja pie dievgalda, Naudītē allaž kāda nuo kaimiņu māju sievietēm nāca saimnieces gaitā Naud. kad rijas gaitas beidzas LP. VII, 332. Juŗa kājas piekusušas nuo pasaules gaitām, A. XX, 325. viņš ielīga saimnieka gaitā Janš. veikala gaita, Geschäftsgang;

4) der Frohndienst Salisb.:
dienas, kunga, muižas gaitās (auch gaitā LP. VI, 756) iet, gaitas izpildīt, nuoklausīt, Frohndienste leisten. uzaugdama gaitās (Var.: darbuos, kunguos) gāju BW. 3352. ⁴ kad gaitu beigsi, ej, meitiņ, mājā BW. 31653;

5) meža gaitas, das Wildbret
L. nuo meža gaitām kuo atnest, von den Erzeugnissen des Waldes (Wid. Honig) etwas bringen U., A. XII, 869;

6) der Geschmack, der Nebengeschmack
[Salis]: šai maizei ir liela kūdras gaita Salisb. [Vgl. Le. Gr. § 683 b und li. gaisa od. gaĩstas "ход" (? vgl. Jušk. 696 unter gaĩsa).]

Kļūdu labojums:
gaitu beidza = gaitas beidzas
3352 = 3352 ⁴

Avots: ME I, 588, 589

I galêt, - ẽju,

1) zu Ende bringen, bewältigen:
[maizes sane̦sts tik daudz, ka nezin paši kâ galēt Lis.] palīdz galēt, tuo veikla ruoka paspēja divu gadu laikā;

2) aushalten:
aiz juokiem un piezuobuojumiem dienas astuoņas ne˙kur nevarē̦tu galēt A. XII, 181;

3) mit
nuost - zu Tode quälen, tönen: tās duomas mani galē nuost Alm. Refl. - tiês,

1) eine Ende nehmen; zu Ende kommen
Hofzumberge, Lis.: sieva, dze̦dra dē̦lu māte, kur tāda galēsies? BW. 23387. vai tad kāds ar tuo galējies A. XI, 113;

2) sich lassen, Verbleib, Ruhe, ein Ende finden
Laud.: diezin, kur tad galē̦tuos Aps. kur nu galēsies, tik agri aizgājis;

3) sich placken, abquälen, viel arbeiten, sich abgeben, mit jem. fertig werden, sich erwehren:
tâ duraks, pa mājām galē̦damies, beidzuot nuomiris LP. VI, 345. nav vaļas ar ve̦ciem cilvē̦kiem galēties LP. V, 228. nevarē̦dams galēties aiz ve̦lniem, rijnieks gāja paduomuos pie gudra vīra JK. V, 37. aiz uodiem ne˙kur nevar galēties Purap. nuo muižas kalpa puišiem vairs ne˙maz nevaruot galēties Alm. [nevaruot vairs ar viņiem galēties U., man könne mit ihnen nicht mehr auskommen, zurechtkommen];

4) albern, tollen
Mag. II, 3, 120; s. galuot. Wohl zu gals "Ende" und li. galė´ti "können; [überwinden" Lit. Mitt. V, 153. - Anders über galė´ti Trautmann Wrtb. 77 u. a.].

Avots: ME I, 591

‡ II ģe̦guôt "?": pēc kāda tā nu pastāvīgi ģe̦guoja (verlangte, trachtete, sehnte sich?) Janš. Līgava I, 141. bērni ... bija vienumē̦r ģe̦guojuši: rītu ziemas svē̦tki! Tie, kas uz ūdens 36. kas arī par dienēšanu muižas kalnā vien ģe̦guo Līgeva II, 275 (ähnlich 276). tâ iepatikusēs, ka nuo tās vien visu laiku ģe̦guojis, kukuojis Mežv. ļ. II, 42; "wiederholt sein Verlangen nach etwas äussern" Ruhental.

Avots: EH I, 425

ìeklupt: heimlich hineingehen: kad ieklūpi kādreiz muižas ābuoliņa lauka stūrī Janš. Dzimtene IV, 112.

Avots: EH I, 520

ìekul˜t, tr.,

1) ein wenig schlagen, einpeitschen:
iekūla ar pātagu tik brūti, kâ brūtgānu BW. III, 1, 48;

2) den Drusch beginnen, zum ersten Male dreschen und den ersten Ertrag vom Dreschen erhalten:
mans tē̦vs jau iekūlis. kad iekuļuot jaunrudzu maizi, tad pūķa pieturē̦tājs aizne̦suot vis˙pirms savam pūķim LP. VI, 48;

3) einrühren:
miltus iekuļ pienā, ūdenī. Refl. - tiês,

1) wohin geraten, sich wohin verirren:
samaldās ilgu laiku, beidzuot iekuļas svešā pilī LP. IV, 70. iekūlās lāčauziņas tīrajuos rudzīšuos Ltd. 1446. sieva bija iekūlusies kādas kāršu licējas tīkluos Vēr. II, 340. viņš redzēja, ka bija iekūlies ķe̦zā Degl.;

2) vorwärts, auf den grünen Zweig kommen:
viņš it labi iekūlies;

3) (mit d. Lok.) zu etw. kommen, mit Mühe erwerben:
cik nuo skuoluotājiem iekūlušies zinātnēs Kronw. ņem, brālīti, muižas meitu, iekulsies lupatās BW. 12150. ve̦rgs bija iekūlies guodā un mantā MWM. VII, 199. nuo tā vaska ritenīša iekuļuos naudiņā. Subst. ìekūlums, das Ausgedroschene, der Ausdrusch.

Avots: ME II, 32

I ìelangât,

1) Spitzname geben, schimpfen
Lasd., Biel.;

2) (schlecht) läuten:
muižas ļaudis ielangāja pusdienā Wend.

Avots: ME II, 36

ìelùgt, tr.,

1) einladen:
viesus;

2) hereinbitten:
iznāk treša zeltenīte, ielūdz mani istabā BW. 13250, 35. Refl. - tiês,

1) gelegentlich eine Bitte aussprechen:
es jau reiz ielūdzuos Saul.;

2) sich bittend hereindrängen:
lūdzinieks ielūdzās muižas kungs vedējuos BW. 21015, 1. Subst. ìelùdzẽjs, der Einladende; ìelùgšana, das Einladen; ìelūgums, die Einladung.

Avots: ME II, 40, 41

ìerast, sich gewöhnen (mit d. Lok., Akk., Gen. u. Dat.): ruokas ieruod darbā; grūta darba, visu darbu ieradušas BW. 5114; 6851. muižas meitas ieradušas slinkumā (Var.: slinkumu, slinkumam) BW. 3309; 12132. ieraduse (guovs) ābuolā, neē̦d tautu rāves zāli 16515. ierast man tuo darbiņu, kuo nebiju ieradusi 22494. es jau biju ieraduse ar māmiņas cē̦lumiņu. Refl. - tiês,

1) sich einfinden, erscheinen:
tur ieradies viens vecis LP. VII, 908. viņi ieradās jāšus, braukšus;

2) geboren werden:
viņiem ieradās dē̦ls;

3) gewohnt werden
(gew. ierast): [kas ieruodas uz citiem skundēt Glück Sir. 23, 21.] Subst. ìerašanâs, das Erscheinen.

Avots: ME II, 55

ierẽdnis ,* der Beamte: skrīveri var skaitīt par muižas ierēdni Aps. I, 434.

Avots: ME II, 57

ìežuoguôt, tr., einzäunen, begrenzen, einschränken: pļavu, laukus, sē̦tu. muižas pagalms iežuoguots Liev. ruobežas, kuŗas iežuoguo cilvē̦ka darbību... Rainis. Subst. ìežuoguõjums, dafür iežuogs Vēr. II, 1438, die Einzäunung, Einfriedigung, die Schranke: altāŗā ìežuoguojums MWM. VII, 672. it kâ nuospundê̦ts mutuļuojuošs vulkāns traucas ar varu salauzt savu smaguo iežuoguojumu Asp.

Avots: ME II, 94

ĩpašniẽks, der Besitzer, Eigentümer: muižas, nama īpašnieks.

Avots: ME I, 836

izlavîtiês,

1) heraus -, hinausschleichen, sich drücken:
viņš izlavījās nuo muižas pagalma ārā Asp.;

2) umherschleichen:
izlavījās cauru dienc LP. V, 173.

Avots: ME I, 762

izùolît, Refl. -tiês, ‡

2) nach Herzenslust umherspazieren
Seyershof: izuolījāmies pa muižas dārzu un apskatījām visu; ‡

3) mit den häuslichen Arbeiten zur Genüge zu tun haben
Ermes, Trik.: šuorīt dabūju krietni i.

Avots: EH I, 492

izputinât, tr.,

1) ausstäuben:
drēbes, maisus;

2) ver -, zerstreuen:
tie ir kâ pe̦lus, kuo vējš izputina Psalm 1, 4;

3) zu grunde richten, ruinieren, liederilch verkommen, lassen, vertun, vergeuden, zerstören, vernichten, schmettern:
jūsu sieva duomā, ka es jūs izputinu MWM. XI, 292. puiši muižas gaitās saimnieka zirgus izputina Neik. īsā laikā izputinājis visu mantu LP. V, 318. zaļumballe izputina ve̦se̦lu dienu A. XX, 268. izputināšuot viņam visu pili LP. IV, 3. kaŗa spē̦ku izputināsi IV, 93. valdi gruožus, ka neizputina mūs abus V, 318. Refl. - tiês,

1) sich ausstäuben:
ej ārā izputināties;

2) sich ruinieren, zu grunde gehen:
negribuot vairs tâ izputinâties, kâ līdz šim Neik.;

3) zur Genüge st"rmen:
pa nedēļu bija gan izputinājies, gan izsnidzies MWM. VII, 130.

Avots: ME I, 787

‡ II izsaimuôt, ausführen, verrichten (?): pēršana nuo muižas ... pārgāja pagasta tiesas un draudžu tiesas izsaimuošanā Kaudz. Izjurieši 190.

Avots: EH I, 478

izsprûdîtiês, sich frei machen, loskommen: tē̦va brālis izsprūdījies kâ muižas puisis A. XVIII, 119.

Avots: ME I, 804

iztapinât,

1) ver -, ausleihen, ausborgen:
naudu draugam;

2) anleihen, entleihen:
ne tā visa tava nauda... nuo muižas cūkgana iztapināta RKr. VI, 146.

Kļūdu labojums:
VI, 146 = XVI, 146

Avots: ME I, 814

kãruôt, sehnlichst verlangen, mit d. Gen., Akk. und pēc konstruiert: Sprw. kuo kāruoji, tuo dabūji. kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. es paņe̦mu ve̦cu vīru, naudas, mantas kāruodama, vgl. BW. 22653, 2. viņš kāruoja bē̦rnu asinis LP. VII, 864 (ib.: kāruoja pēc bē̦rnu asinīm). Refl. - tiês, sich sehnen, begehren: ar prātiņu kāruojuos pēc jauniem puisīšiem BW. 13009. pēc kā viņa sirds tâ kāruojas... Purap. man tâ kāruojas pēc zemenēm A. - Rahden. Zu kãrs.

Avots: ME II, 203

II kãrts (li. kártis), - s, Gen. Pl. kãršu,

1) die Stange:
es dabūju nuo muižas baļķus un kārtis. uotrā rītā kūmas brauc pakaļ uz mežu šūpuoļa kārti cirst BW. I, 194. Sprw.: āda pār kārti, gaļa baļļā. [abi vienu kārti me̦tami.] jumiķa kārts, Stange des Dachdeckers Biel. H. 22. apliec veselības kārti apkārt mūsu paspārnim, lege die Stange der Gesundheit um unser Obdach Tr. IV, 379, - eine Beschwörungsformel. vistu kārts,

a) die Hühnerstange,

b) ein Sternbild
MWM. V, 356;

2) ein Längenmass:
aude̦kls desmit kārtis gaŗš C. Zu apr. kartano "Stange" [und vielleicht - nach Petersson (s. Idg. Jahrb. IV, 214) - zu gr. χορσός· χορμός s. auch Persson Beitr. 172 und 176 f.]

Avots: ME II, 202

I kãrums,

1) das Begehrte, Verlangte, der Leckerbissen:
netecēju ciemiņā, kārumiņa me̦klē̦dama BW. 7098;

2) die Begierde, das Gelüste:
puisē̦nam augļi ļuoti smeķ; tai arī kārums uznāk LP. II, 77. kārumu od. kārumus dzīt, kārumā, kārumuos palaisties, paduoties, der Lüsternheit fröhnen: pati taukus apēda kārumu (Var.: kārumus) dzīdama BW. 20533. lieli kungi braukādami palaidās kārumā (Var.: kārumuos 20800). muižas meitas paradušas slinkumuos, kārumuos BW. 12132. Zu kãrs.

Avots: ME II, 202

klàušas [N. - Peb., C., Jürg., klaûšas ² Gr. - Essern, klaũšas Ruj.], klàuši C., [Trik., klaũši Ruj., Dond., Selg.], Smilt., Gehorch, die Frondienste (der Sing. ungew.): klaušās iet. klaušas (JK. V, 58), gew. klaušu laikuos, zur Zeit der Leibeigenschaft. darbinieks brauca nuo muižas klaušiem uz mājām LP. VII, 481. klaušu zeme, Gehorchsland; ceļu klauši, die Verpflichtung der Bauern, Wege zu machen.

Avots: ME II, 217

‡ klausnieks Lubn., Sessw., = klaušiniẽks: sīks muižas k. Rainis VI, 126.

Avots: EH I, 611

I klipa, klipata, klipe,

1) das Malheur, Pech, der Unfall, die Verlegenheit:
tad viņai nekuoda izkapts, tad nuotika cita kāda klipa Latv. [bet nu gadās atkal klipa: muižas kungs puolis, nepruot... pa latviski Austriņš Nuopūtas vējā 132.] jaunajam zirgam tāda maz klipa Blaum. tu laikam slimuo ar snaužamuo klipu Blaum. tuomē̦r sava klipata tur bij, kas prātu uztrauca un sirdi nuomāca Etn. viņš iekļuva tādās pat klipatās... Alm.;

[2) klipata, der Fehler, Fehlschrit, das Vergehen
Wid. Wohl zu klipt (s. dies)].

Avots: ME II, 229

knaîbît [li. knaibýti "wiederholt kneifen; ковырять"], wiederholt kneifen, zukneifen: viņa lūpiņas knaibīdama aplūkuoja savu kuošuo vainadziņu U. b. 104, 10. muižas kungs raudzīs kaķi knaibīt, lai re̦dz, vai spļaus arī naudu LP. IV, 22. saimnieki nagus vien knaibīs pret mani Alm. Refl. - tiês, wiederholt kneifen, sich kneifen: es nuo viņa nevaru glābties - viņš knaibās Nigr. bē̦rni snauda vai knaibījās Apsk. v. J. 1950, S. 170. citi visi tik knaibījās lūpām Dünsb. - Nach U. auch gleichbed. mit kņuobīties. - Zu kniebt.

Avots: ME II, 241, 242

kuõpdar̂bs, gemeinsame Arbeit: dziedāšana muižas kuopdarbuos BW. 763.

Avots: ME II, 345

kratît, - u, - ĩju (li. kratýti), tr., freqn. zu krèst,

1) wiederholt schütteln:
kratām salmiņus, lai bira graudi BW. 14763, 1. kur manas pē̦rnās kratāmās dakšas, lai kratu panākstus pa luogu laukā BW. 20891. kratāmas dakšas lietuo uzkratīšanai, kluonā labību kuļuot Grünh. viņš duomīgi kratīja galvu. tec galviņu kratīdams BW. 14008, 5;

2) schüttelnd Mengfutter bereiten
[Dond., Wandsen]: reiz kratīja muižas meitas luopiem ē̦damuo LP. VII, 63;

3) schütteln (vom Fieber):
tautu dē̦lu druzis krata BW. 8973. drudzis vairāk ne˙kas kâ ļaunā muocīšana, kratīšana LP. I, 162. viņu krata dre̦buļi Purap. Sprw.: Matīs, Matīs, ve̦lns tevi kratīs! es wird dir schlimm ergehen;

4) schütteln, stuchen (von einem hart trabenden Pferde:
ve̦cais bēris viegli te̦k, lai nekrata ve̦damās BW. 16150, 1. šis zirgs vare̦ni krata;

5) fig., ausschütten:
svešam savu sirdi priekšā kratīt LP. VI, 668. kaimiņa ļaudis atnāca viņu kratīt V, 33. Refl. - tiês,

1) sich schütteln, Ekel empfinden, sich erwehren, sich zu befreien suchen:
viņš īdzīgi kratījās nuo tās nuost MWM. X, 481;

2) sich aufdrängen:
visi tavi kankarīši uz meitām kratījās BW. 20430. viņš kratās man virsū kâ negudrs Kav.;

3) sich unruhig gebärden, nachlässig sein
Etn. IV, 97, PS. [Nebst krèst (s. dies), kre̦tulis zu an. hrađr "schnell", ir. crothim "schüttele", s. Zupitza Germ. Gutt. 123, Falk - Torp 928.]

Avots: ME II, 261

krupt, kŗupt Perk., -ùpu, -upu, [grindig od. räudig werden Dond., Dunika]; verkümmern, zusammenschrumpfen, bersten, hocken, faulen: krūpītis pabāzis mežu cirtēju apakš pils stūŗa, lai krūp LP. VI, 491. lai nu kŗūp upes dibinā LP. V, 230. negribam šinī peklē kŗupt V, 253. muižas gaitās vien bijis jākrūp IV, 165. lai tāds labāk nerāduoties, lai kŗūpuot mājā IV, 56. bijis, kur bijis, savā istabā vien tikai grib kŗupt V, 332. tūliņ uz māju aizkrāsnī krupt VI, 315. (Vgl. li. krùpti "паршивѣть"; zu krupis (s. dies).]

Avots: ME II, 287, 288

kùngs, Demin. verächtl. kuņģelis, kundzelis, der Herr; kakla kungs, der Herr, der über Leben und Tod zu bestimmen hat, der Tyrann: tagad mums ruonas jauni kakla kungi A. XX, 628; kara kungs, der Feldherr: jāja augsti kara kungi BW. 31937. triju kungu od. trijkungu diena, das Fest der heiligen drei Könige. mājas kungs, ein Hausgeist der Letten LP. VII, 343, Konv. ² 2347; auch der pūķis, der Drache, wird kundziņš genannt LP. VI, 77; meža kungs, der Herr des Waldes [der Förster], auch Epitheton des Wolfes Konv. ² 2346. kungi nāk, kungi brauc, ein Kind erblickt das Licht der Welt Tr. IV, 42. viņš kungs, kas kungs, er ist vollständig wie ein Herr. nu es e̦smu kungā, jetzt bin ich in der Lage eines Herrn. kunguos iet, zur Fronarbeit gehen, Frondienste leisten, frönen: uzaugdama kunguos (Var.: darbuos, gaitās) gāju BW. 3352. [kunga gaitas U., Fronarbeit.] Zur ehrenden Bezeichnung wird kungs dem im Genitiv stehenden Namen nachgesetzt, z. B. Greina kungs, Herr Grein, mācītāja kungs, der Herr Pastor; aber kungs Jēzus, Herr Jesus, dievs kungs, Herr Gott. Sprw.: es kungs, tu kungs; kas cūkas ganīs od. kas darbu darīs? labāk papriekš par cūkganu, tad par kungu, nekâ pa priekš par kungu un pēc par cūkganu. kāds kungs, tāds kalps. kāds es kungs, tāda mana muiža. tas ir kungs, kas kungs, tik muižas trūkst, sagt man von einem stolzen, eingebildeten Menschen. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns, sagt man von einem verschwenderischen Menschen, mans kungs nav tavs sulainis, sagt man zu jemand, der einen andern etwas tun heisst, ohne ein Recht dazu zu haben. bargi kungi ilgi nevalda. augsts kungs, augsts zirgs. stāvi rāmi, būsi kungs. kur nav mūsu kungs sūds, tur viss sūds. būtu gan kundziņš, kad tik būtu vārdiņš. nuo priekšas kungs, nuo pakaļas pļunks. kungs paliek kungs, lai viņš arī ellē būtu. kunga barība - vilka barība. kunga duots, jāē̦d, vai čīkst, vai nečīkst. kas kungam liegs! kungam slinki kauli. diviem kungiem nevar kalpuot, vienam iztiksi, uotram sariebsi. ar kungiem nav laba dalīšanās. uz kungiem cerēt vis ir velti. neturi kungu par brāli, vilku par aitu. [Dazu auch ein Komparativ: pats tāds kungāks (herrischer) un bargāks nuo izskata Janš. Dzimtene ² II, 435. Nebst li. kùnigas "барин" (bei Wolter Объ 25) od. kungas Bystroņ 32 aus einem altd. kunig, s. Būga KSn. I, 69 f.]

Avots: ME II, 314, 315

kur˙pretī, kur˙pretim, kur˙pretīm, wogegen: viens gals nuoasināts, kur˙pretī uotrs gals līdze̦ns Antrop. pusgraudnieki mūsu apgabalā sāk ieviesties, kur˙pretim muižas sāk nuo viņiem atkatīties Etn. III, 135.

Avots: ME II, 325

kvàrtniẽks, ein Hofsarbeiter, ursprünglich, der für ein Quart, 25 Kopeken, für den Gutsherrn arbeitet Ruj.: muižas kvartnieki bij pruojām nuo darba jau sen Duomas II, 460 ; 964 ; 965. ābuoliņa lauks bij raibs nuo kvartnieku kre̦kluotiem stāviem Duomas III, 53.

Avots: ME II, 351

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

lañksârgs, der Feldwächter: lanksargs sargā muižas lankas Ahs.

Avots: ME II, 421

lapene,

1) auch lapu sēne, ein Pilz (agaricus)
Kav., Wid.;

2) die Laube:
muižas dārza lapenē atradās Alīne Asp.;

[3) das weibliche Schamglied:
man pelītes piejūkušas ap tuo me̦lnu lapenīti BW. 34388 var.]

Avots: ME II, 422

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

I leja, ein Demin. lejīte BW. piel. ² 2797 var.,

1) das Tal, die Niederung, was tiefer oder abwärts liegt:
braucu dienu, braucu nakti pa augstiem kalniem, pa ze̦mām lejām Tr. IV, 268. [nuo kalna lejā braukt, vom Berge herabfahren. uz leju duoties, nach einer niedriger gelegenen Gegend ziehen.];

2) die Wohnung des Gesindes im Gegensatz zum Herrenhause; auch die Wohnung der Knechte im Gegensatz zur Wohnung des Wirtes:
Talsu apgabalā sauc par kalnu lieluo istabu, tuo ē̦ku, kur saimnieks ar meitām un puisŲem dzīvuo, un leju sauc tuo, kur bandinieki, pre̦cē̦ti kalpi dzīvuo (ērbēģis) LP. V, 9. (Merkwürdig Glück Mark. 14, 66: kad Pēteris muižas lejā (jetzt: priekšnamā) bija);

3) lejā,

a) unten,

b) in der Herberge.
lejas stāva, im unteren Stockwerk; lejas vārti, das untere Tor: ve̦lns viņus iespēra pa lejas vārtiem BW. 16238, 5. uz leju iet,

a) nach der Gesindesherberge gehn
U.,

b) zur Neige gehen:
saimniecība iet uz leju Etn. III, 135;

4) lejas vējš, der Westwind
St., Lind. n. U.;

5) lejiņa, "ein umzäumter Platz für Schweine"
Burtn. [Vielleicht (nach Bezzenberger BB. III, 81 und v. Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, 226) zu got. undarleija "der Geringste" und (nach Fick BB. I, 333 und Wrtb. I ^4, 123 und III ^4, 365, Prellwitz Wrtb. ² 264, Walde Wrtb. ² 437) zu gr. λειμών und ir. lian "Wiese".]

Avots: ME II, 447

ļè̦nkàusis ² Lub., [N.-Peb.], lè̦nkàusis ² Bers., ein Wesen mit herabhängenden Ohren: cūkai ausis stāv nuoļe̦kušas, kāpēc arī vepri sauc par ļe̦kausi, le̦nkausi Etn. IV, 130. Sprw.: kur muižas cūka, tur tâ le̦nkause arī pakaļ, sagt man von einem armen, einfachen Menschen, der sich gern in reichen, vornehmen Kreisen bewegen mochte.

Avots: ME II, 537

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene ² I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

liẽlkùngs: muižas lielkungam BW. 20690. kara lielkungiem 32061, 1.

Avots: EH I, 755

liẽlmãte: muižas lielmātei BW. 20690.

Avots: EH I, 755

lùdzin, lūdzen, lūdzien, lūdzan, lūdzinies, lūdzenies, lūdzienuos BW. 22510,

1) inständig, flehentlich, zur Verstärkung von
lùgt: lūdzin (Var.: lūdzan 5832) lūdzu māsiņai, nevij apšu vainadziņu! BW. 5837. brāļis mani lūdzen (lūdzien 14954) lūdza 6538. lūdzinies ielūdzās muižas kungs vedējuos 21015, 1;

2) lokal statt des Infinitivs nach sākt; tad sāka dē̦lu māte meitu mātes lūdzenies BW. 23611, 5 var.

Avots: ME II, 517

I ļuksît, -ĩju, ungern, widerwillig gehen Stelph.: kur jau muižas cūkas skrien, tur māju ķirlas pakaļ ļuksī Jauns.; [ļuksît od. ļukšât "laufen" Warkl.]

Avots: ME II, 542

lustũzis, das Lusthaus, der Pavillon: muižas dārzā atradās ve̦cs lustūzis Lautb. tā iegājuse lustūzī LP. VI, 929. [Aus einem nd. lusthūs.]

Avots: ME II, 516

mâcîtãjmuĩža: mācītajmuižas purvā Pas. XIV, 432.

Avots: EH I, 789

mazmuĩža LP. VI, 89, der Beihof, das Beigut: kungam piede̦r vairāk mazmuižas Sassm.

Avots: ME II, 573

meîta, meîte [A. - Schwanb.], Mar., BW. 12409, 24885,

1) die Maid, die Jungfrau, ein unverheiratetes Mädchen:
meitā, meitās, meitām, [meitas kārtā U.] būt, dzīvuot, palikt, ledig sein, leben, bleiben (von einem Mädchen). mana māsa vēl ir meitā (meitās, - meitām Opek.). kāds labums meitā dzīvuot? Janš. ļaudis teica Andŗa māti meitā bijušu mīlīgāku nekâ sievā Aps. meitā miršu es BW. 27336 var. ve̦ca meita, alte Jungfer. Sprw.: labāk ve̦ca meita nekâ jauna mauka. kas par daudz, tas par daudz, mani ve̦cu meitu sauc. juo ilgāki meita sēd, juo laima vietu taisa. ve̦dama meita, mannbares, heiratsfähiges Mädchen; jauna meita,

a) ein junges Mädchen;

b) eine Freundin der Braut
Spr.: jaunā meita sasukāja brūtei galvu Bw. III, 1, 26; pusaugu meita, halberwachsenes Mädchen; tautu (tautas) meita, ein mannbares, einer fremden Sippe, einem fremden Geschlecht angehöriges Mädchen, um welches die jungen Leute freien; n. L. ein Mädchen aus fremdem Gebiet: valkā gudri, tautu meita, manu duotu gredzentiņu! mātes meita, ein Mädchen, deren Mutter noch am Leben ist, ein Mädchen aus vornehmem Geschlecht, die Wirtstochter im Gegensatze zu einer bārenīte oder kalpa meita, kalpuonīte: kuo tu guli, bārenīte, kas pūriņu tev darīja? lai es gulu, mātes meita, man darīja māmuliņa BW. 4888. kas kraukļam me̦du duos, kas kalpam mātes meitu? 15144, 6. ņemiet, puiši, kalpuonītes, neņemiet mātes meitas! 12162. lauka (-u), meža meita, ein Mädchen der Feld-, Waldbewohner: nāc mežā, lauka meita! BW. 14768. nejājat, lauku puiši! meža meitas ilgi guļ 14456. vainaga meita, eine reine Jungfrau. L. Sprw.: meita kâ blāķis, bet darbu nav, von einem grosen Mädchen. e kur meita! meita kâ adata, von einem fixen Mädchen. meita kâ uguns dzirkstele, von einem hitzigen, jähzornigen Mädchen. meita kâ vāluodze, von einem gesprächigen Mädchen. meitâs oder pie meitām iet, nächtlichen Besuch, Kiltgänge bei den Geliebten machen;

2) eine dienende weibliche Person, eine Dienstmagd:
puiši un meitas - neprecējušies dienestnieki Etn. III, 134; alus meita, eine Bier ausschenkendes Mädchen BW. 25494. es biju laba darba meita, ich war eine gute Arbeiterin 7013; bē̦rņu meita, Kindermädchen; ganu meita, Hirtenmädchen; istabas meita, das Stubenmädchen; ķēķa, kukņas, rīku meita, das Küchenmädchen; luopu meita, die Viehmagd; muižas meita, die Hofmagd; ruokas meita, das Handmädchen, das der Wirtin, der Herrin Handreichungen leistet: es dievam ruokas meita BW. 9098;

3) die Tochter:
kāda māte, tāda meita. īsta meita, leibliche Tochter, audžu meita, pieņe̦mta meita, Pflegetochter. [meitas bē̦rns U., eine Tochter.] dievs devis jaunas meitas,

a) Gott hat Töchter geschenkt,

b) Gott hat eine Tochter geschenkt
Neik.; meitas meita, die Enkelin;

4) mythische Wesen:
saules, ūdens meitas, Sonnen-, Wassertöchter Mag. XX. 2, 185; bei Aus. I, 32 zemes meitas, Töchter der Erde; ziemeļa meitas, die Töchter der Nordens: lai es braucu jūriņā ziemeļ[a] meitas lūkuoties BW. 30875. svē̦tās meitas, heilige Jungfrauen und von den heiligen Jungfrauen herrührende Ausschläge: sienas daudzreiz dzird knikstam kâ ratiņu paminas: tās e̦suot svē̦tās meitas, kas vērpjuot... grāpim kūsājuot, nuosme̦ltās putas nesviež aizugunī, lai neuzlietu svē̦tajām meitām virsū. kad viņām kuo uzšļāc, acīs tūdaļ ieme̦tas pumpas, kuŗas sauc par svē̦tajām meitām jeb svē̦tuo meitu pumpām..., ve̦cas meitas kad padara sev galu, tās ir svē̦tas meitas - unterirdische Leute, deren Beherrscherin nach dem Wahn der alten Letten lauma oder zemes māte ist L.;

3) gaŗā meita, ein Possen-, Vermummungsspiel
A. X, 1, 105. [Aus mnd. * mied, s. Le. Gr. 43; der Stosston vielleicht nach dê̦ls "Sohn".]

Avots: ME II, 592, 593

‡ muiceļš Bigauņc. 12, = muižas (od. muižu) ceļš. Aus *muižceļš.

Avots: EH I, 829

muĩža, Demin. verächtlich muĩžele,

1) das Landgut der Adligen, jetzt auch der bürgerlichen, Herrengut:
Sprw. kad muižā darbu trūks, kad ellē ve̦lnu? kas pēc muižas kāruo, mājas dabūs. ta tad liela muiža,

a) das ist wohl ein grosses Gut;

b) das soll auch etwas zu sagen, zu bedeuten haben:
vai tad liela muiža zudīs? hat denn das was zu sagen? [tā nav ne˙kāda liela muiža Autz n. U., das ist keine Herrlichkeit.] tamdēļ bē̦dāties - liela muiža (ist denn etwa schwer) maizi izcept? LP. V, 280. nāc nu uz muižu! spiele nun eine Karte aus. lielā muiža, das Hauptgut, mazā od. malas muiža, das Beigut; luopu m., der Beihof, auf dem Vieh gezigen wird; dzimta m., das Erbgut; kruoņa m., das Kronsgut, mācītāja m., das Pastorat;

2) im VL. auch ein schöner Bauernhof:
brāļi man muižu dara, nelaiž mani tautiņās; man muižiņa tautiņās sen gatava uztaisīta Ltd. 3268; 2757. kunga, kunga tā muižiņa, ne tā mana bāleliņa BW. 3703;

[3) das Gebäude der Gemeindeverwaltung
Gr. - Buschhof;]

4) scherzhaft
mūŗa m., das Gefängnis; zaļā muiža, das Freie, Grüne: čigāni nuome̦tušies zaļa muižā. iesim uz miega od. čuču muižu, wollen wir schlafen gehen! Aus liv. moiz resp. estn. mõiz, od. aber aus r. мыза dass., s. Thomsen Beröringer 270.]

Avots: ME II, 662

muĩžkùngs od. muĩžas kùngs, der Verwalter des Guttes; Sprw. labāk dievu ik dienas redzēt, nekâ muižas kungu pa gadu reiz. muĩžkundze, die Frau des Verwalters Vēr. II, 1399.

Avots: ME II, 662

neģ, neģi, ein verstärktes ne,

1) doch nicht etwa, ob nicht etwa:
neģi tādēļ ļaužu tauta pasaulē ir raidīta Janš. "neģ viņš labuosies", duomāja muižas kungs, er wird sich doch wohl nicht bessern. [neģi viņš tāds vīrs, kas... U., ist er nicht ein solcher Mann, der... neģi tu esi vienu likumu uzrakstījis Glück Daniel 6, 12.] se̦dluojam kumeliņus, nag (wohl ein Druckfehler für naģ = schriftle. neģ [vgl. jedoch auch li. negu "nègi"]) māsiņu padzīsim BW. 13646, 21 [aus Neu-Laizen]. naģ (= neģ; Var.: vai 9973) tu gribi mani jimt (+ ņemt) 9975;

2) neģ vēl, viel weniger, geschweige denn:
neģ vēl arīdzan nauda rasies GG.;

3) vielleicht etwa:
kad es nebūtu glabājis, neģ vēl kur vazātuos, wenn ich es nicht verwahrt hätte, vielleicht würde es sich noch wo herumschleppen St. kam viņam nee̦suot kuortēli izmeklējuši, kur viņam neģ labāka klāšanās būtu nekâ baznīckunga namā GG. I, 28. neģi es tuo nebūtu zinājis, als ob ich das nicht gewusst hätte U. [Wohl aus li. nègi "nicht doch" entlehnt.]

Avots: ME II, 714

nejaûks,

1) hässlich, schlecht, [unlieblich, unartig
Manz. Lettus]: uznāca nejauks laiks. septiņas citas guovis izkāpa pēc šām nuo upes nejauku muguru un liesām miesām I Mos. 41, 3;

2) abscheulich, niederträchtig, böse:
viņš nejauks tēviņš, cilvē̦ks. muižas kungs paliek nejauks LP. IV, 22;

3) das Adv. nejauki, fürchterlich, schrecklich, sehr:
nejauki dusmuoties, nuokust, skaust, lūgties, plīties, pārbīties. vidējais brālis par tuo nejauki sadusmuojies LP. IV, 136. ve̦lns nejauki lūdzies V, 151. [Vgl. aruss. неукыи "невѣжественный" bei Срезневскiй II, 437.]

Avots: ME II, 716, 717

ņe̦rma, ņe̦rms, ne̦rmala,

1) der Fetzen, der Lappen:
[nuo gaļas ņe̦r̃mas vien palikušas Salis.] lupatu žīds nuo sievām salasījis par māla puodiem dažādas ņe̦rmas Alm. ieme̦sts ņe̦rms Daugavā sapuvis LP. V, 101;

2) übertr., ein Lump:
man nepatika, ka tāds ņe̦rma B. Vēstn. muižas kungs, tas ņe̦rma A. V1II, 1, 146. tâ tev, pinkainais ņe̦rms, klāsies Druw. n. LP. V, 346. [Zu ņarmas.]

Avots: ME II, 901

‡ netàuta, schlechte Menschen (?): muižas ļauži, tie ir nuo laika gala n. Ciema spīg. 231.

Avots: EH II, 21

nùgùodât, nùoguodêt [Lautb.], nùogùodît,

1) etw. erfolgreich enden
Spr.; einheimsen: nuoguodāt sienu (= nuovākt) Etn. IV, 161, [Wolm.]. nuoguodīt = nuokuopt, nuoguoduot zāli, sažāvējuot tuo LP. VII, 1170; [darba rīkus nuoguodēt pie malas Janš. Dzimtene ² II, 13;]

2) muižas klaušus nuoguodēt, den Frondienst ableisten;

3) zu Ende feiern:
nuoguodīju lielu dienu ar mazuo villainīti BW. 17035, 2;

4) mit Ehren abtragen:
guodēja, nuone̦sāja (Var.: nuoguodēja, nuone̦sāja) vienu zīļu vainadziņu BW. 24378, 4;

[5) nùoguodêt Lis., = nuogùodinât 2].

Avots: ME II, 789

nùokratît, Refl. -tiês, ‡

2) unabsichtlich abgeschüttelt werden:
netīšām nuokratījās negatavs auglis; ‡

3) eine Zeitlang geschüttelt werden (?):
žīdiņš brauca muižiņā: muižas meitas nuosaskata, žīds uz maisa nuosakrata Tdz. 52652; ‡

4) eine Zeitlang sich schütteln:
apsavilku, nuosakratu me̦lnu jē̦ru kažukā Tdz. 55475.

Avots: EH II, 55

‡ nuolum̂sterêtiês ² Frauenb., eine gewisse Zeit hindurch "slinkuot; juokuoties": muižas rijā zem ārdiem puiši ar meitām nuolumsterējās vien.

Avots: EH II, 64

nùour̃dît, tr., verscheuchen, weg-, herunterjagen: kungs lika tuo nuourdīt nuo muižas jumta LP. VI, 272. [gan viņu nuourdīsim Zaravič.]

Avots: ME II, 880

nuõvads: gen. s. nuovads BW. 22361, BWp. 4591,

2): Vorwerk
(luopu muiža, muižele) Livl. n. Stender Deutsch-lett. Wrtb.; = pagasts, die Gemeinde Grob.;

5): "rieža" Lesten n. FBR. XV, 31; ein Flächenmass von einer bestimmten (3 und mehr Lofstellen) Grösse (in dieser Bed.
= valaka II) P. Alunāns; "muižas labības nuokuopšana" A. Leitāns; siena n. "Heu-Reesche" P. Alunāns.

Avots: EH II, 104

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

pabrĩvêt, tr., erlauben; erwirken: es tikai izlietuošu atļauju, kuo mans pazīstamais man laipni pabrīvēja A. XIII, 473. viss jau bija ar muižas pabrīvēšanu Aps. VI, 10.

Avots: ME III, 10

padebesis, padebess, -s, die Wolke: reiz nācis nuo muižas puses mazs lietus padebesītis ar pē̦rkuonu LP. VII, 473. viņu slavē un reizēm cel vai padebešuos A. XII, 402. tumša pādebess paceļas nuo apvārkšņa Por.

Avots: ME III, 16

pagastẽ̦ns, pagastniẽks, ein Mitglied des pagasts, ein zum pagasts Gehöriger: sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. par ieme̦slu bij vājais veselības stāvuoklis un saduršanās ar pagastē̦niem Purap. tur pa lielākai tiesai apmetās viņa pagastnieki A. XVII, 97.

Avots: ME III, 28

pagrabs, der Keller: meitas mani aicināja pagrabā alu dzert BW. 20024. jāju, jāju rāceņu zagt uz tuo muižas pagrabiņu 2145. līķu pagrabs, das Leichengewölbe. [Nebst li. pagrabas dass. wohl aus slav. pogrebъ dass.]

Avots: ME III, 30

pakuõpā, pakuõpus, [pakuopu Ar.], pakuopis Bl., ziemlich nahe zusammen, in der Nachbarschaft, vereint: [abas... muižas gul pakuopus Janš. Dzimtene V, 278.] mums abiem pakuopā savs mūžiņš jādzīvuo BW. 22980, 1. tas nepierāda, ka pakuopus stāvuošas bišu saimes savā starpā pazīstas Zemk. ve̦ca klētiņa stāvēja ar malkas un žagaru grē̦dām tâ pakuopus R. Sk. II, 140. [izglābdamies pakuopus ar... bē̦rniem Janš. Dzimtene ² 391.] tie ir pakuopis, die treiben Unzucht mit einander Bl. Der Komparativ davon pakuõpâk, ein wenig näher zusammen: mājas pakuopāk citā pie citas Kand.

Avots: ME III, 52

pamanît,

1) tr., bemerken, erblicken:
pamanījis sev priekšā kādu priekšme̦tu Etn. III, 109;

2) ersinnen, erfinden:
dziesmiņ[a] mana kâ dziedama, ne tā mana pamanīta Mag. XX, 3, 152 und 207. Refl. -tiês,

1) durch seine Gewandtheit wohin gelangen, schleichen:
bet par tuo laiku pamanies pilī, augšistabā, tur ķēniņa meita gulēs! LP. V, 275. bet kēniņš atkal pamanījās izmukt, der König hatte wieder zu entfliehen gewusst LP. IV, 3;

2) sichtbar werden:
gar muižas stūri gaŗām pamanījās [?] augļu kuoku dārzs Sil.

Avots: ME III, 66

pamest,

1): pamešu cūkām zâļu Ramkau;

3): verlieren -
auch AP., Dunika, Seyershof; verspielen - auch Dunika;

5): auch Kaltenbr., N.-Laitzen; zurücklassen in guter Absicht (im Gegensatz zu
atstât - in böser Absicht) BielU.; dievs ... apžē̦lājas ... un pame̦t viņu de̦be̦su valstībā Pas. IV, 49 (aus Lixna). tu durvis esi pame̦tuse vaļā Frauenb. viņu bez daļas nevar p. ebenda. neizdzer visa piena - pamet man kaidu drupīti! Auleja. tē̦vs nuomira, nepamete jiem ni˙kaida manta Pas. XII, 353 (aus Preiļi);

6): p. kāju, hinken
AP.: Zīmala kreisuo pakaļkāju pame̦t. Refl. -tiês,

2): negribas strādāt, - tad pame̦tas par slimu Ramkau. pa draugam pameties ebenda; ‡

3) "nuomesties" PlKur. Subst. pame̦tums: varu palikt bez darba, un kur tad pame̦tumam gals? Anna Dzilna 31. trīs rubļus suodības naudas samaksāt par muižas pame̦tumu Vanagu ligzda 60.

Avots: EH II, 155

pãrsvètît, tr.,

1) den kirchlichen Segen einem Täufling der Nottaufe geben, noch einmal segnen, [(mehrere) segnen (perfektiv) : es jūsus nuokristīšu un pārsvētīšu Pas. III, 239];

2) mit einem Guss Wasser Raufbolde trennen:
plūkšanās, kuŗu muižas galdnieks pārsvētījis ar ķipi ūdens Baltp.;

3) durchwalken, durchprügeln:
tev viņš pēc bruokastīm jāiesauc iekšā un jāpārsvētī Druva II, 770.

Avots: ME III, 180

pãrvàldĩba: muižas pārvaldību Pas. IX, 477.

Avots: EH XIII, 215

pãrvàldniẽks, der Verwalter, Vorsteher: muižas, mežu pārvaldnieks.

Avots: ME III, 185

pãrzinis (fem. -ne), der Aufseher, Verwalter, Leiter: slimnīcas pārzine Druva I, 913. muižas pārzinis, der Verwalter.

Avots: ME III, 188

pastiņš, der Postbote, Postknecht: viņš ierauga nākam pagasta pastiņu Janš. [viņš... lasīja avīzi, kuo muižas pastiņš bija pārvedis nuo stacijas Janš. Dzimtene V, 271.]

Avots: ME III, 108

pìedalît, zuteilen: katrai ir savs zemes gabaliņš piedalīts Asp. Saulgriezite 3. skuolas zeme še jau nû se̦niem laikiem piedalīta nû muižas Dzimt. V. Refl. -tiês, teilnehmen, sich beteiligen: pie svē̦tkiem piedalījās sievietes LP. VII, 315. dzīres, pie kuŗām arī dvēseles piedalījās LP. VII, 408.

Avots: ME III, 242

pìelùgt,

1) (zur Genüge) bitten, anflehen, bittend überreden:
dē̦lu māmiņai meitu mātes jāpielūdz Biel. 1243. nu pielūdzu meitas māti, nu būs jauna līgaviņa BW. 14701. brūtgānam brauca līdz muižas... kruodzinieks vai melderis, kâ nu kuŗu pielūdza BW. III, 1, S. 52. ķēniņš nav pielūdzams;

2) beten (mit und ohne Anfügung von
dievu), = anbeten: kad tu manis pielūgsi (so du nun mich willst anbeten), tad šis vis˙nuotaļ tavs būs Glück Lukas 4, 7. Refl. -tiês,

1) sich erbitten
U.;

2) um Verzeihung, Erlass der Strafe bitten
U.: pielūdzies nu tē̦va, tad būs labi! Latv.;

3) den Bitten nachgeben:
neļauties pielūgties LP. II, 55. Subst. pielùdzẽjs, der Anbeter, der Verehrer: viņai daudz pielūdzēju Degl.

Avots: ME III, 269

pìešmàukt, betrügen: ve̦lns priecājies, ka būšuot dievu piešmaucis LP. VII, 1176. viņš bij lielu kungu piešmaucis Pasaules lāpīt. 72. izsūkdami un piešmaukdami muižas pārdevējus A. XX, 16.

Avots: ME III, 301

‡ pùrinieks ² ,

1) "kas dabūja nuo muižas kādu saimniecību lietuošanā, par kuo tam bija jāiet muižā strādāt" Kaltenbr.;

2) ein Wirt, der nur einige Lofstellen besitzt
Oknist.

Avots: EH II, 343

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene ² I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426

riẽtums Salis, Oppek. n. U., rietrums B. Vēstn. n. U., häufiger der Plur. riẽtumi (Karls.), riẽtrumi, der Westen: vienu versti nuo Ve̦cpiebalgas muižas uz rietumu (gew.: uz rietumiem) Kaudz. Ve̦cpiebalga 18. cik rietrums bāls; jau me̦tas tumšs Juris Brasa 161. rietums sārtuojas Salis. rietrums mit -r- nach aũstmms.

Avots: ME III, 550

riezis U., riẽzis Nigr., Līn., Gaiken, Wahnen, riêzis ² Karls., rieža Bigauņciems, riẽža Iw., Kalleten, Wandsen, rìeža ² Kl., rieža C., ein abgemessenes (6-7 Lofstellen umfassendes Katzd.) Stück Feld od. Wiese, das (auf den Gütern) zur Arbeit angewiesen wurde (riẽzis Bl., rieža Wessen, Freiziņ, riẽža Dond., Katzd.); die Grenzlinie auf dem Felde Ar. (rìeža ² ); eine grosse Feldarbeit (auf dem Gute), zu welcher fremde Arbeiter geladen werden (= talkus): tika nuoduota viena rieža, t. i. zināma lieluma zemes gabals Plūd. Llv. II, 236. par šituo cēlienu gan Mālakalna riežu aparšu Plūd. riežas aris Švābe Drustu pag. tiesas spried. 18. saimnieki, riežus apve̦zdami, tik trakiski nesteidzas Janš. Dzimtene V, 350. mēslu vešanas un riežu pļaušanas talkās Dzimtene ² I, 72. muižas darbuos: mē̦slus ve̦duot un siena vai rudzu riezi pļaujuot un nuovāķuot ebenda 108. dē̦li un meitas riezī ejuot, kur visi pagasta jaunieši sare̦dzas ebenda 278. tas nuotika muižas darbuos, riežuos, rijās BW. III, 1, 5. iet uz muižu rijās un riežās A. Upītis. vai brauciet sūdu riezī, vai rudzu riezī, vai pār kūlās? BW. III, 1, 94. nuobeidzis savu riežu Leijerk. I, 252. Wohl zur Wurzel von raize(s), raizêtiês und riezt II 1, ierieztics.

Avots: ME III, 551

sacìrst, tr.,

1) zusammenschlagen, -hauen:
viņš sacirta zuobus A. XXI, 528. zuobi sacirsti Vēr. II, 671. sacē̦rt ruokas LP. I, 5, schlägt die Hände zusammen;

2) zusammen-, zerhauen, -hacken; ein bestimmtes Mass Holz fällen:
lācis iznesa re̦snu uozuolu, bet arī tuo lapsa sacirta LP. VI, 280. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem VL. algādzis prasījis, cik par dienu varuot malkas sacirst LP. VI, 355;

3) längere Zeit od. vielemal hauen:
līdz pusdienai sacirtuši, gudrie brāļi sāk ēst LP. IV, 76. še sacirsti tik daudz cirtienu Kronw.;

4) plotzlich eine andere Richtung geben, zur Seite lenken:
sacirtis kumeļu sāņus LP. V, 46. Refl. -tiês,

1) sich kräftig emporrecken
Arrasch, Wandsen: sacirtās viņš vienreiz, uotrreiz ar visu augumu un spē̦ku, un tikai trešuo reiz tā izšļuka nuo sakaltušā kuoka Kleinb. st. 14. zirgs sacirtâs (senkte den Kopf gegen die Brust) krūtīs MSil.;

2) sich verwühlen
U.; sich zusammenkrollen: dzija sacirtusies Lis.,Warkl.;

3) plotzlich eine andere Richtung nehmen:
ceļš piepēši sacirtās sāņus R. Sk. I, 20;

4) sich sehr schmuck ankleiden
PS., Gr.Buschhof;

5) für sich viel hauen: s. muižas mežā malkas;

6) unversehens zerhauen werden:
lietas kuoks sacirtās malkā. malku skalduot sacirties zābaks;

7) sich hauend überanstrengen:
viņš sacirties malkas gul slims Golg.

Avots: ME III, 602, 603

I sagrìezt, tr.,

1) zusammendrehen, -wickeln, (her)umdrehen, -kehren, verdrehen, seitwärts drehen, kehren, lenken:
žņaudzekli ap purnu sagriezt SDP. I, 11. sagriež bārzdu ķīlītī BW. 13170. riņķī astes sagriezuši 14431. tie sagriež labi prāvas siena grīztes BW. III, 1, 23. gurstē sagriezts lakats Etn. III, 28. mati sagriezti virs galvas Stari I, 69. mati bij sagriezti pakausī. . . grīztē R. Sk. II, 251. sagriezis (savirpinājis) vārpas kuškuos LP. VI, 124. pēc pavediena sagriezts, fadenformig zusammengedreht Brasche. sagriezuse ģīmi kâ vīšķi Libek Pūķis 5. brāļi sagriezuši ce̦pures uz vienu ausi JK. V, I, 27. sagriezt krūtis pretī Aps. V, 4. sirmi zirgi auzas ēda, muguriņas sagriezuši BW. 19823. sagriez, dievs, rudzus, miežus Jāņa tē̦va tīrumā! 32852. sagriezt luopus čupā, das Vieh zusammentreiben Grünh. sagriezu luopus mežiņā, lai nepamana, kur ganu Latv. tie luopus sagriež uz guļu Plūd. Rakstn. I, 108;

2) zudrehen:
zārks bijis ar klūgām cieši jāsagriež LP. VI, 109. Refl. -tiês,

1) sich zusammendrehen, -wickeln, sich verdrehen; sich seitwärts kehren, die Richtung ändern:
jumti sagriezušies un sabuozušies Seifert Chrēst. III, 3, 44. zirgi sagriežas gar mietiņiem, die Pferde wickeln das Seil um den Stab so, dass es kurz wird und sie nicht mehr von der Stelle kommen Grünh. bē̦rni iebrēcās un sagriezās vienā muskulī Pasaules lāpītājs 23, guovis sagriezās muskulā un apgulās uz sagre̦muošanu Vēr. II, 1290. viņa duomāšanas aparāts bij uotrādi sagriezies ebenda 34. vējš sagriezies, der Wind hat sich geändert Mag. XIII, 3, 63;

2) Part. praet. sagriezies, verstimmt, übellaunig:
muižas kungs aizgāja sagriezies uz mājām LP. IV, 22. vīrs tāds sagriezies pāriet mājās VI, 10.

Avots: ME II, 630

sa-iêbtiês, = saviebties, das Gesicht verziehen, ein saures Gesicht machen. saiet, intr.,

1) zusammenkommen, zusammengehen, sich versammeln, sich treffen:
klīzenieki sagāja istabā BW. III, 1, 74. saiet beidzuot visi iekšā ebenda 14. saiet pie galda Kaudz. M. 92. mājas laudis pat˙laban sagājuši pie maltītes ebenda 20. viņi nu saies kuopā MWM. VIII, 335. meitas, sagājušas, nuo puišiem vien runāja BW. piel.2 2157, 1. tec pie savām aitiņām, ka nesaiet rudzuos! LA. ja kāda vieta paliek nenuopē̦rta, tad tur saiet visa sāpe Etn. II, 136. debess saiet ar zemi Dünsb. diviem saimniekiem sagāja lauki kuopā LP. V, 92. - saiet Lielajā, aneinander geraten, sich heftig zanken Mag. XIII, 3, 68: laikam ar sievu sagājis lielajā. Apsk. v. J. 1903, S. 694. muižas īpašnieks, ar kuŗu tu, ja arī gribēji, nevarēji saiet ķildā Alm. maizes dēļ sagājušas naidīgā dzīvē Upīte Medn. laiki;

2) gerinnen:
piens sagājis Dond. katrs pilieniņš piena tūliņ saiet (sare̦c) Alksn. Bar. 29;

3) Platz haben, Platz finden:
zãlē saiet 100 klausītāju. šinī traukā saiet 100 stuopu, dieses Gefäss fasst 100 Stof Brasche;

4) zusammenpassen, stimmen:
saiet (Var.: sakrīt, sade̦r) balsis mums dzieduot, valuodiņas runājuot BW. 317, 2;

5) eine bestimmte resp. eine längere Zeit oder vielemal gehen:
saiet pie pagasta tiesas, sich zur Genüge und zum Überdruss vors Gemeindegericht schleppen Mag. XIII, 3, 52. es sagāju četri dienas pie tiesas, ich bin ganze vier Tage vor Gericht gewesen U. Skadiņš ar savām biksām sagājis 12 gadus A. v. J. 1893, S. 29. vairāk reizu viņa tâ tur sagāja Janš. Dzimtene V, 443;

6) tr., gehend erreichen, erlangen:
iet, iet, kamē̦r saiet mājiņu LP. I, 7. ne˙maz mežam galu saiet IV, 154. mežsargs ieduomājies savam mežam galu saiet VI, 763;

7) auseinandergehen:
nams ar ve̦cumu sagājis Konv. ² 2217. duodu viņam pa muti, ka tā vai lai saietu gabaluos MWM. X, 886;

8) krējums (Wessen) oder sviests saiet lielajā, die Sahne buttert nicht (vor Wärme)
Stelp., Salis; 9) Part. praet. sagãji(e)s, unwohl, krank Ahs., verdriesslich Matk.: bē̦rns ir tāds sagājis - ne ē̦d, ne gul Ahs. (tē̦vs) šuodien tāds sagājis, netika kustēties nuo mājām ārā Janš. Dzimtene ² II, 457. kuo tu esi tāds sagājies? Matk. e̦smu tāds sagājis drusku LP. V, 45. jūtas pa˙visam sagājis Ze̦ltmatis. viņa tagad tāda sagājusi A. Upītis. Refl. -tiês,

1) sich begegnen, sich treffen, zusammenkommen, verkehren:
ar laipnu cilvē̦ku ik˙viens labprāt saietas Ahs. n. RKr. XVII, 49. sagājās Jāņa bē̦rni (Var.: Jāņa bē̦rni sanākuši), sadevās ruociņām BW. 32885. svešs ar svešu sagājās RKr. XVI, 229. valdinieki bieži vien sagājušies LP. VII, 627. ne ar vienu viņš nesagājās B. Vēstn. tas sagājās ar ve̦lnu un tamdēļ bija liels burvis ebenda 705. ce̦turta (mājas) puse sagājās ruobežā ar citiem pagasta saimniekiem Vit. 1. apriņķa ruobežas saietas ar Jaunje̦lgavas apriņķi RKr. XI, 58;

2) übereinstimmen:
viņu māksla vairs nesaietas ar impresionisma jēdzienu Vēr. II, 1124;

3) mit dem Akkusativ gebraucht, treffen:
dabūdamas zināt, ka viņš iebraucis un viņu nesagājušās . . . Janš. Dzimtene ² III, 209. raugiet viņu saieties un parunāties Dzimtene V, 84. vai Marutiņu arī e̦sat jau sagājušies? ebenda 123;

4) impers., zusammenpassen, harmonieren:
brālis apprecējās un nesagājās viņam vairs tik labi ar brāli Seibolt;

5) zu viel gehen, gehend sich zu viel tun:
būs par daudz sagājies Blaum. zirgs tâ sagājies, ka tam nevar duot dzert N.-Peb. Subst. saiešana, die Versammlung; eine religiöse (namentlich eine Herrnhuter-} Versammlung: uz dievanamu tu aizej re̦ti un uz saiešanu ne˙maz Kaudz. M. 53. parādījusēs baznīcā vai citās saiešanās Etn. III, 58. saiešanās dažādi izģērbties LP. VI, 119. - saiešanu kambaris (Kaudz. M. 22) od. saiešanas māja (MWM. X, 920) od. saiešanas nams, in Smilt. - saiešana, das Bethaus der Herrnhuter. saiešanas telts, die Stiftshütte Brasche; saiešanâs, die Begegnung, das Zusammentreffen, der Verkehr; die Übereinstimmung.

Avots: ME II, 638, 639

saliẽlît, tr., stark preisen, rühmen, loben (perfektiv): vecīši Šļupsti salielījuši, - būšuot šis zvē̦ru ķēniņš Upīte Medn, laiki 100. Refl. -tiês, sich stark prahlen: tē̦vi muižas kruogā salielījās Krišs Laksts 32. dē̦ls salielās pie pe steļa gadu pārciest LP. I, 124. meita salielījusies par vilkatu pārvērsties VII, 869. ve̦lns salielījies ar dievu caur žuogu durties VII, 1186. salielīties, ka kaut kur e̦suot jauki un labi Etn. I, 53.

Avots: ME II, 674

satrìnkt ² N. - Laitzen, tr., zusammenjagen, herein-, hineinjagen (auf eine grbssere Anzahl von Objekten bezogen): tur sadzinu, tur satrincu (Var.: satrinku SDP. III, 19) (sc.: bites) kalna muižas uozulā VL. aus N. - Laitzen.

Avots: ME III, 765, 766

sazinât, tr., intr., wissen Wid.; erfahren, erkennen: dievs, zaldāta nedarbus sazinājis, viņu atlaiž nuo dienasta Pas. IV, 30 (aus Gramsden). apakļam, mans pūriņš...! uz celiņa sazināju slinku maizes arājiņu (erfuhr, erkannte ich, dass der Freier faul ist) BW. 21869. bē̦rna tē̦vs, kad sazināts, un bē̦rna māte bijuši spiesti baznzcā ierasties JK. III, 4. kas tev duos šuos sazināt! MWM. X, 335. jupis sazin (weiss der Teufel), kādas grāmatas Vēr. I, 1245. sazini dievs (das mag Gott wissen), kur tāds pasaulē blandījies LP. V, 216. sazini nu! od. ej nu sazini! wer soll das wissen, weiss der Teufel: Sprw. sazini nu Mūŗamuižas ļaudis, - cits kruogā, cits baznīcā! ej nu sazini, kas žīdam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, kur tavas māsas LP. V, 325. bāršanās tā nebij. jā, bet kas tad: ej nu sazini! Vēr. I, 145 f. - Refl. -tiês, sich verstehn, im Einverständnis sein U.: burvji sazinās ar ve̦lniem LP. VII, 705.

Avots: ME III, 796

‡ sēršu dziesmas Frauenb. "dziesmas. kas dziedātas klaušu laikuos muižas rijā labību seŗuot".

Avots: EH II, 483

sẽ̦ta Wolm., PS., Karls., Ruj., Salis, Serbigal, AP., Līn., Iw., sè̦ta ² Preili, Nerft, Kl., Prl.,

1) sētiņa Spr., Saikava, Lis., Gr.-Buschh., der Zaun
Manz. Lett. (aus Wallhof), L., U., Salisb., Burtn., Seyershof, N.-Peb., Ramkau, Serben, Drosth., Ronneb., Marzenhof, Meselau, N.-Laitzen, A.-Laitzen, Alswig, Annenhof (Kr. Walk), Ranzen, Adsel, Wolm., Plm., Sessw., Bers., Lubn., Festen, Fehteln, Marzen, Oselshof, Kreuzb., Setzen, Gotthardsberg, Homelshof, Pernigel, Sussikas, Ulpisch, Ruhtern, Treiden, Schmarden, Baldohn, Ellei, Ekau, Kr.-Würzau, Lemburg, Fossenberg, Alschw., Wirginalen, Treiden: Sprw. kur bieza sēta, tur sniegs me̦tas; unbekannt in dieser Bed. (dafür žuogs) in Matkutn. aiz sē̦tas iet, gehen, um seine Notdurft zu verrichten;

2) das Bauernhaus
Manz. Lett., das (umzäunte L.) Bauerngesinde, der Bauernhof U., Spr., Kreuzb., Bers., Saikava, Lis., Gr.Buschh.; ein Gasthof Salisb., Gold., das Dorf Spr.; in allgemeinerer Bedeutung - das Heim überhaupt Mag. XX, 3,178: sē̦tas saimenieki BW. 32353, 4 var. panācu māsiņu tautieša sē̦tā 13649. nepārduošu vis sè̦tas ² ! Gr.-Buschh. ceiies pi laika augšan un ej sē̦tā! Manz. kas tanī sētā (in diesem Gesinde) dzīvuo? kam sē̦tas? in welches Gesinde (gehörst du) L. viņas sē̦tas gailis LP. VI, 74, der Hahn des Nachbargesindes. ar citu sē̦tu meitām Janš., mit Mädchen aus andern Häusern, Gesinden. ej, tautiet, kur iedams, nāc sē̦tā vakarā (kehre am Abend heim)! Biel. 2165. kas duos sẽ̦tā (Var.: mājās) tās labas diēnas? BW. 26157, 1. vakarā ... viesi aizbrauca uz sē̦tu (nach Hause) Pas. IV, 168 (aus Atašiene). Sprw.: kâ sē̦tā redzi, tâ ciemā dari!

3) der Hof
(pagaims) Iw., Deg., Matkuln (s. auch Mag. XX,3,178); "laidars" Dunika;

4) in genitivischen Verbindungen: sē̦tas (sētiņas Wid., Lub., Aps.) gaļa, das Zwerchfell
Karls., Dond., Drosth., Konv. 2 447: sē̦tas gaļa škip sirdi nuo piaušiem un kuņģa Dond.; sē̦tas māja, ein Haus, das sich im Hof (nicht an der Strasse) befindet; sē̦tu meita, eine Magd im Bauerngesinde (im Gegensatz zu muižas m., die Magd auf dem Gute) Apsk.; sẽ̦tas putns, der Hänfling U.; sē̦tas vārds, ein Spitzname: sauc viņu sē̦tas vārdā un ne Citādi Ahs. Nach Būga KZ. LII, 251 und KSn. I, 129 zu stet "binden" (li. sėta "płot" bei Miežinis, das Büga aus der lebendigen Sprache unbekannt war, ist wohl aus dem Le. entlehnt). Eine Wurzelform sē- konnte aber neben sēi- atlenfalls nur in der ide. ürsprache aufkommen, und da wäre es sehr auffällig, dass die Wurzeiform sē - gerade nur in le. sē̦ta erhalten wäre. Da sē̦ta sich in der Bed. teilweise mit sāts "deckt" (vgl. z. B. pilsē̦ta = pilsāts), so dürfte es (mit ē, aus ā; zum Lautlichen vgl. Mẽ̦traine) zu sāts gehören.

Avots: ME III, 832

sẽtiens (unter sētiena): der Hof - auch OB.; nuo sētiena puses Janš. Līgava II, 319. muižā visi ceļi un sētieni bija bruģē̦ti I, 181. kas stiepās nuo kūtīm vis˙garām muižas sētienam un pagalmam II, 278.

Avots: EH II, 484

‡ sētinieks, = sētniẽks ‡ 3: sen kāruoju muižas tupeņu sē̦klu iedēstīt mūsu tīrumuos. lai arī mums sētiniekiem izaugtu tādi ... tupeņi Van. ligzda 10. brīvi sētinieki 107.

Avots: EH II, 484

šĩpus, šìpus AP., Drosth., (mit ì ² ) Bers., Golg., Saikava, Präpos., diesseit: viņpus upes jē̦ri brēca, šīpus puiši gavilēja BW.13017, 16 var. tas parādījās šīpus mācītājmuižas mežam Vēr. II, 195. šīpus... kruodziņa LP. V, 68.

Avots: ME IV, 19, 20

skaîdiẽna PS., skaîdiêna Prl., skaidiena Stockm. n. FBR. VIII, 79, skaîdiẽne PS., C., skaidiene Seew. n. U., Mag. XIII, 2, 55, Spr., Preili n. FBR. VIII, 10 (gespr.: skaidine̦), skaîdiêns ² lw., skaidiens Wid., Kronw., Nigr., loc. s. skaidienī BWp. 27, 8, ein Ort, wo viele Späne aufgehäuft liegen: lasīju skaidienā skaidas Blaum. skaldīt muižas skaidienā malku Krišs Laksts 1. Mārtiņš skaidienā izkŗāva pārve̦stuos čakārņus A. v. J. 1902, S. 126.

Avots: ME III, 864

šķe̦stra U., Arrasch, šķe̦strs, šķestris, Plur. šķestri Oberl. n. U., = šķe̦sta, eine dünne Stange U., eine Rute U., eine Angelrute Rundel, Strohdachrute U.: dabūju nuo muižas... 300 kāršu, 500 šķe̦stru Dz. V. uz katras nuollktas salmu ailes uzliek šķe̦stru (tievu kārtiņu) Konv. ¹ 763. kāds šķestris bij ķēris pa galvu Pasaules lāp. 129. gaŗš kâ šķe̦strs.

Avots: ME IV, 29

skūtêt,

2): auch (mit ũ ) AP., C., Nötk., N.-Peb.: musinuot un skūtējuot muižas strādniekus Stērste A. Z. 103. ‡ Refl. -tiês AP. "einander aufwiegeln"
(?): kad vienās tē̦lpās dzīvuo vairāku ģimeņu meitieši, tad viņas tur skūtējas un plešas bez jē̦gas.

Avots: EH II, 517

šlāpmice,

1) die Schlafmütze:
muižas meitas pūriņā kunga ve̦cas šlāpmicītes BW. 12150. zeķīte kâ šlāpmicīte 7206;

2) (fig.) die Schlafmütze, ein verschlafenes Mädchen:
šlāpmice tā tautu meita BW. 21380.

Avots: ME IV, 59

sle̦pe̦n (verkürzt aus sle̦pe̦ni, s. unter sle̦pe̦ns),

1) Adv., heimlich:
tas gāja saimniekam sle̦pe̦n iepakaļ LP. VII, 890;

2) Präp. mit dem Gen., heimlich (clam): pats man deva linus, vilnu sle̦pe̦n tē̦va, māmuliņas (Var.: māmuliņai nezinuot) BW. 7787, 1. sle̦pe̦n mātes ne˙kad ne˙kā nevajaga meitenēm darīt Janš. Dzimtene V, 269. ē̦damuo sle̦pe̦n muižas pārduod Bandavā I, 7.

Avots: ME III, 926

sliñks: auch AP., Grob., (mit ìn ² ) Linden in Kurl., Saikava; slinka kâ laiva Saikava. s. kâ vilnas buomis ebenda. Subst. sliñkums: tâ viņš ir, kad tie slinkumi māc Seyershof. muižas meitas paradušas slinkumuos (Var.: slinkumā ) BW. 12132, 1.

Avots: EH II, 526

sliñks, faul, träge: Sprw. slinks kâ pe̦lu maiss, kâ pagale, kâ sisenis. slinka kâ cūka. slinkam gudra mute. kas slinkam duos maizi! kungam slinki kauli. viņš tik slinks, ka savu actiņu nevīžuo aiztaisīt LP. VI, 188. nevarēja sūdzēties, ka tas slinks pie darba JR. V, 1, 64. aizjūdza tautu dē̦ls slinku (Var.: kūtru), laisku kumeliņu BW. 26506, 2 var. - Subst. sliñkums, das Faulsein, die Trägheit: Sprw. slinkums nav labums. slinkums ir visa ļauna pereklis. muižas meita ieraduse slinkumā (Var.: laiskumā), kārumā BW. 12132. slinkumu lāpīt, faulenzen U., Grünh.: kas dziesmiņu nedziedāja, tas slinkuma lāpītājs BW. 628. Wohl als ein Kuronismus zu li. sliñkas dass. (mit iñ nach Būga KZ. LII, 296) Tiž. I, 325, LitMnd. I, 350 u. a.

Avots: ME III, 933

šmèikstinât ² Golg., Saikava, = šmīkstinât: pātagu šmeikstinādams Saul. kas grib ņemt muižas meitu, lai vij gaŗu pātadziņu, ka varēja šmeikstināt nuo kambaŗa kambarī BW. 12153, 1 (aus Lubn.).

Avots: ME IV, 83, 84

smukls Wolm., Wohlfahtt, Friedrichshof (bei Ronneb.), = smuks: smukli muižas puiši BW. 34753, 2 var.; mit dem l von tukls?

Avots: ME III, 969

šmurgulis,

1) šmur̃gulis AP., Smilt., šmùrgulis ² Kl., Lis., Lös., Meiran, šmur̂gulis ² Dunika, šmurgulis Wid., Rothof n. FBR. VIII, 121, Golg., šmur̂guls Nerft šmurguls Iw, n. FBR. VI, 52, = smurgulis: labu vīru gribēju, šmurguli (Var.: smurguli) dabūju BW. 21423, 1 var. tāds šmurgulis puika vien vēl esi! AP. ja kāds citiem runājuot grib starpā iemaisīties, tad uz tuo saka: "klus[u], šmurgul, lai runā muižas kungs!" Etn. II, 110;

2) der Rotz
(mit ur̂ ² ) Dunika.

Avots: ME IV, 87

I suôlis,

1): būt[u] man spē̦ks strādājuot, būtu s. te̦kājuot BW. 5355. suolīšuos staigājuot 3745, 1 var. meita suoļiem gāja 3745, 2. jāiet suoļis Janš. Dzimtene III, 298. nu bē̦rais iet pilnīgu suoli Siuxt;

2): auch Wessen; nav kas aiz manis suoli aizme̦t Saikava. aizgāja vakara suolī Anna Dzilna 40. gāja vai brauca gaŗā vai īsā suolī Ciema spīg. 159. staigāt darba suolī Sieva 35. apkuopdams muižas suoli Vanagu ligzda 52. darīt, kas tam tikās savā sē̦tā un tās suolī Vindedze 148; ‡

3) suôlī Saikava, = ciemā, viesuos: iešu s.

Avots: EH II, 610

strigt (li. strigti "stecken bleiben; втыкаться, вонзаться" Izvěst. III, 367) U., Dond., Dunika, Nigr., N. - Bartau, Frauenb., Kurs., Gr. - Essern, Katzd., striêgu ² Līn., strigu, = stigt: sunim pat kājas cietā zemē striga LP. IV, 114. zirgam kājas un ratiem riteņi dziļi striga iekšā Janš. Bandavā I, 18. aplam stridzis LP. V, 385. gailis... palika tik smags, ka... pa muižas placi ejuot tam... striga VI, 273. estevi stradzināšu strieguošā avuotā BW. 23247. Nebst straignis, strieguons, striegt, strigts, strigals, stridzināt zu li. straigyti "hineinstossen" (s. J. Schmidt Voc. I, 55), lat. strigāre "stehn bleiben", norw. strika "einhalten", strīka "den Lauf hemmen" u. a., s. Būga KSn. I, 287, Persson Beitr. 458 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 29 f., Walde Vrgf. Wrtb. II, 649.

Avots: ME IV, 1089

suns (li. dial. šunis, apr. sunis), gen. suņa (alt: suns, s. Le. Gr. § 295), Demin. (geringschätzig) sunelis Erlaa, Ar., A. 1896, S. 678 und šunelis (s. dies), der Hund: suns rej, ņurd, kauc, gauduo Etn. II, 51. ak, jūs suņi, ne bāliņi! BW. 15524, 1. ak, tu suņa bāleliņ! 17958. puišeļiem acis de̦g kâ raibiem suneļiem (Var.: sunīšiem) 5512, 1. suns (schlecht) tu būsi dzīvuodams (Var.: suns aiz ādas tev gulēja) 12285. sunis (nom. pl.), vilki un zvē̦ri tuos ēde Manz. sunis (acc. pl.) jau dzird rejam Manz. Gespr. sunis ir man[i] apstājuši Manz. Post. I, 263. nāce tās sunis un laizīja viņa vātes II, 15. vilki ir dieva suņi Etn. III, 60. tam ir suns vairs nuo ruokām maizi neņems Br. sak. v. 1223. viņi mūs izsmies suņa vietā Rīta sk. I, 27. ierējās jautrie suņi Kra. Vīt. 27. paprāvs sunelis prata ruoku laizīšanu A. 1897, S. 952. Sprw.: kad daudz suņu mājā, tad vilks skrien cauri Etn. II, 187. kas pār suni pārlēcis, tam arī pār asti jāle̦c ebenda. luopu suni par putnu suni neizmācīsi JlgRKr. II, 294. nuo suņa nevar de̦sas pirkt; kâ suni baruo, tâ suns rej; apē̦stu vai suni, ja astes nebūtu; baruo nu suni, kad vilks jau aitās (kūtī U.)! ne suns jau nevārītu neē̦d; suns, kas daudz zaķu ķer, ne˙vienu nenuoķer; kur suns luok, tur viņš rej; laizās kâ suns uz karstiem ķiļķe̦niem ebenda 568 - 576. kas suni baruos, ja cilvē̦ks nebaruos? RKr. VI, 794. ne visi tie suņi nikni, kas rej 795. dzīvuo kâ suns ar kaķi (unverträglich) Etn. IV, 4. būtu labs, ja tik suns nebūtu aiz ādas ebenda. suns spalvu me̦t, zuobus neme̦t Kav. suņu balss nekļūs debesīs Br. sak. v. 1237. ne suņam, ne kaķam, ne pašam, ne citam 1199. kâ suns bez astes 1220. duod suņam de̦su glabāt 1190. kâ suņam de̦sa, kâ vilkam rīklē, kâ lāčam zemeņu uoga 1191. izvelc suni iz ūdeņa, - viņš tev iekuož ruokā 1209. nemeklē de̦sas suņu stallī! 246. vienu dienu dzīvuo kâ kungs, uotru kâ suns 260. priekšā draugs, pakaļā suns 305. cilvē̦ka darbs, suņa dzīve RKr. VI, 97. guods tev un tavam sunim! 238. tam nav kauna kâ ve̦cam sunim 322. nuo katras mājas pa sunim, nuo mācītāja muižas pa diviem 429. vai mātes dēļ jāiet ar suņiem ienaidā? 447. tā meita nav lāgā suņa baruojusi, - precībās braucuot slikts laiks 451. suni per ir pie baznīcas 796. ne sunim nede̦r 801. sunim suņa alga 803. aiziet kâ suns asti nuolaidis 805. kâ suns de̦su dabūjis aiziet pruojām 807. kāds suns iekuodis, tāds lai atkuož! 808. kuo lielies kâ suns ar kaulu? 809. mīl kâ suns karstu kartupeli 810. ņurd kâ suns vē̦de̦ru kasīdams 811. pazīstams kâ raibs suns 812. rej kâ suns pretī 813. skrien kâ traks suns 814. suns viļājas uz mīkstu laiku 816. vai viens suns vien raibs? 817. vandās kâ suns pa sē̦nalām 818. kur dabūsi suņu kūtī maizi? 819. zuobi vien klab kâ sunim 880. kas tev bē̦das, kad suns vēl aiz grē̦das? Br. 101. viens suns vien ilgi nerej Stērste. aug suns, aug zuobi Stērste. vai tur nu nav sunim jāsmejas? Plūd. LR. IV, 85. suns suņa gaļu neē̦d Br. s. v. 87. lai ne sunim tādas dabas kâ tev! RKr. VI, 799. uz nedarbiem kâ viens suns Kav. kuo nu tam darīsi, kam suns kāpuostus dirš? Kav. kauc kâ suns Br. 200. lai vīveles nuogurst kâ suņa diņķis! 329. suņi, ne radi! tē̦va radi - suņa radi Ld. 7598. suns suni blusina U., eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. dari suņam labu! U. (Rüge der Undankbarkeit). atkal suņam pie dirsas U. (wieder rein weggeworfen!). suņa sūdi U. (derber Ausdruck für Nichtswertes): kas tur atlēks? suņa sūdu pilna sauja. - viņam nuo tā zē̦na ir suņa bailes Kav. - suņu mēness U. oder suņu dienas, die Hundstage, Ferienzeit. suņu sēnes U., agaricus fumetarius; suņu griķi, polygonum convolvulus RKr. II, 75; suņu mèles U., Hundszunge (cynoglossum officinale); suņu pẽtersīles U., aethusa cynapium; suņu stiebri U., suņa stuobri BW. 15626, 1, suņu burkšķis Erlaa, Lasd., AP., Drosth., Leijerkaste II, 242, U., suņu (suņa 32680) burkš(ķ)i oder burš(ķ)i BW. 32367, Schierling (nach RKr. II, 66 - anthriscus sylvestris); suņu ķimene(s) Gr. - Buschhof od. sùnsķimini PS., eine Art Pflanzen; suņu ābele U., suņābele BW. 26013, RKr. II, 77 oder sunsâbele U., Kreuzdorn (rhamnus cathartica). suņa (suņu Etn. III, 159) nagla Etn. IV, 21 oder sùnsnagla PS., Festen, Wolm., Ramelshof, Bers., Lub., MWM. IX, 652, Etn. I, 67, IV, 5, II, 79, der Hundsnagel (ein Geschwür, Furunkel am Auge). suņa kārsis (vgl. badakā(r)sis und kāsêt II) Lös., Meselau, ein Wolfshunger. putnu suns, Hühnerhund MWM. VI, 77; meža suns Br. 438, Plūd. Llv. II, 64; juodu suņi Br. 514. saules suns (sunītis Grünh.) "die Raupe des braunen Bären" Dond.; slinks kâ saules suns Dond. Zu ai. š̍vā (gen. š̍únaḥ), av. spā, gr. χύων (gen. χυνός), air. cù (gen. con), got. hunds u. a., s. Walde Wrtb. ² 122, Boisacq Dict. 540 f., Trautmann Wrtb. 310.

Avots: ME III, 1122, 1123

suska Schibbenhof, Sessau, Neuenb., Salgaln, Pe̦nkule, Rutzau, Dunika, Irmelau, = plukata: kuo es tur tādu susku (auch in Frauenb.) guodināšu? MWM. X, 887. tāds suska muižaskungs A 1892, II, 257 (falsch!). nāc ārā, suska pe̦ska! BW. 16884. susku bārda, kuo tu gribi? RKr. VII, 1243; "ein Verkommener" Altenburg; "ein Liederlicher" Matk.; "ein Tölpel" Pilten (in - Pilten auch suskas "Flachs oder Wolle von geringer Qualität"); ein Mädchen von kleinem Wuchse Bornsmünde;"ein kleines (ungezogenes Schönberg, aufdringlich neugieriges A. - Bergfried) Kind"; "altes Gras" Ruj.; "ein fauler Langschläfer" Aahof; ein schlechtes Pferd Wid. Anscheinend zu sušķis.

Avots: ME III, 1126

te̦kalât L., U., te̦kalât N.-Schwanb., te̦kaļât Wid., -ãju, te̦kalê̦t Nötk., -ẽju, hin und her laufen, trippeln U.: bē̦rni jau te̦kalā N.-Schwanb. kad tas vēl te̦kalēja un skraidīja še apkārt A. v. J. 1896, S. 882. vecene te̦kalā priecīgi kurdama . . . krāsni R. Sk. II, 78. sāka te̦kalēt muižas ļaudis, te̦kalēja arī pagastē̦ni Purap. D. 212, 62. mušiņa... sāk te̦kalēt čakli pa Jurīša apse̦gu Purap. Kkt. 6.

Avots: ME IV, 158

tēte (li. tė˜tė) U., tētiņš, tētis, tētītis U., der Vater, das Väterchen U., (tēte) LP. VI, 451, 865; VII, 685, (tētis) Dunika (mit ẽ ), Grundsahl., Nigr.; der Vorbeter in der Herrnhutergemeinde U., (tētītis) MWM. VII, 503, (tētiņš) Apsk. v. J. 1905, S. 310: te gul mans mīļš tētītis, mans maizītes devējiņš BW. 3945. duos tētiņš, duos māmiņa 15062, 6. ne̦sam putru tētim bruokastī LP. V, 338. ne˙viens jau nava tik labais, kāds iraid tētis A. v. J. 1900, S. 617. jauni puiši atveldzē rīkles, un ve̦ci tētiņi dara tuo pašu Blaum. Pie skala uguns 25. Krišs Laksts bij muižas tētiņš Krišs Laksts 1. diakoni jeb tētiņi A. v. J. 1899, S. 23. atlaist zvē̦rastu ir svē̦tā tētes varā A. v. J. 1899, S. 275. In Ausrufen: tu dieviņ, tētiņ! Wid., Gott (und) Vater! ak dieviņ, tētīt! kuo tu nu runā! A. XI, 107. dievin augstais un tētiņ žēlīgais! Kav. ak tu žēlīgais tētiņ! LP. VI, 959; Kaudz. M. 6. un strādīga - tu tētīt! (d. h. in überraschendem Masse arbeitsam) U. b. 104, 15. - ganiņu tētiņš Alksnis-Zundulis, = zemes vēzis; meža tētītis Etn. III, 111, viškin-tētiņš A. XX, 52, der Bär. Zu li. tėtùžis od. tėtýtis "Väterchen", apr. thetis "Grossvater", ai. tāta-ḥ "Väterchen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 320, Boisacq Dict. 962, Walde Wrtb.2 764.

Avots: ME IV, 176

I ūkņa, eine morastige Stelle Aahof; ùkņa ² Golg., Wessen, Plur. ūkņas, ein tiefer Morast L., Oberl. n. U.: purvs ar . . . ūkņām LP. VII, 1307 (aus Adsel). pie muižas guļuot ūkņā ze̦lta mucas 1130.

Avots: ME IV, 407

uztecêt,

1): ūdens nuo caura jumta uzte̦k gulē̦tājam un mantām PV.;

4): aukstāka laika dēļ sē̦klas tik ātri neuzdīgst un neuzte̦k Pēt. Av. IV, 211. vē̦la sēja ātri uzte̦k un ātri saņe̦mas ebenda; ‡

5) aufgehen (von Gestirnen):
vis[a]s zvaigznes uztecēj[u]š[a]s Tdz. 55013; ‡

6) laufend od. eilig sich bewegend geraten auf:
lapsa uztecēja medniekam virsū PV. (laiva) te̦cē̦dama uztecēja Saules muižas pagastā BW. 13250, 45; finden: man pazuda māmuļīte; te̦ku, te̦ku, neuzte̦ku BW. 5036, 12. me̦klē̦dama uztecēju trīs sudraba avuotiņus 5037, 7 var.

Avots: EH II, 736

II valaka C., Golg., KL, Mar., Memelshof, Nötk., N: Laitzen, Oknist, Saikava, Sessw., valaks U., N.-Peb., Ramkau, Wessen, ein zur Arbeit eingemessenes (2 [Ramkau] od. 5 [Saikava] Lofstellen umfassendes) Stück Feld (od. Wiese [= 3 Lofstellen] Ramkau) für den Gesindewirten resp. Gutsherm (zur Zeit der Frohne): iet valakās (Golg. Saikava Sessw.) od. uz valakām, ein solches Stück Feld od. Wiese bearbeiten gehn. būs jāiet uz muižas valakām Saul. Daugava I, 53. sienu izdala pēc valaku gabaliem Lt. Arch. IV K, 1 (1809). siens kašams uz valaku vīzi ebenda. ja kāds vē̦lāk aizbrauca uz valakām, šķē̦rsts nuodeva pakaļai karstu Saikava; valaks, ein 60 Lofstellen grosses Landstück LKVv. Nebst li. valaka Lit. Mitt. I, 370 "eine Hufe Landes" aus r. волóка, ein Landmass.

Avots: ME IV, 450

vàļât (ostli. volióti "hin und her wälzen") Arrasch, C., Jürg., Nötk., Wolm., vâļât ² Dond., vāļât U., Spr., Lenzenhof, Rosenbeck, Serben, -ãju, vāļuôt U., (mit à ) Nitau, (mit à ² ) Vīt., (hin und her) wälzen; "размазывать" Spr.: vāļuo cik gribi slapju ābuoliņu, - bez saules sausa nedabūsi! Vīt. Refl. vāļâtiês U., Spr., Ronneb., (mit à ) Arrasch, C., Jürg., Wolm., (mit â ² ) Dond., Sassm., (mit ã ) Dunika, Pankelhof, Salis, Selg., Siuxt, Widdrisch, vāļuôtiês U., sich wälzen; fig., faulenzen: zirgs vāļājās zâlē Sassm. n. RKr. XVII, 62. es vāļājuos stundu pa gultu Apsk. v. J. 1903, S. 417. (sunīši) vāļuojās un mē̦tājās pa ūdens virsu Latv. visur vālājās daudz kaulu Pas. V, 30 (aus Makašē̦ni). citās meitas kâ liepiņas, tu kâ rumba vāļuojies (Var.: vazājies) BW. 20107, 3. laiskai māršai . . . , kas lē̦nām vāļuojās 3745, 1 var. nu būs vaļa kaidas dienas vāļāties: zaļ[i]s nuospēra muižas kungu, gail[i]s nuocirta saiminīcu 31482, man ir... darīšanās; es nevaru vis tâ vāļuoties Jauns. M. dz. 162. Zu velˆt "wälzen".

Avots: ME IV, 498

vàldinieks: auch (mit àl ² ) Kaltenbr., Pilda (vgl. dazu FBR. XIII, 49), Wessen; katram savs v. BW. 31050. būšu tava valdiniece 21778, 1. muižas v. Pas. XIV, 273.

Avots: EH II, 751

vaļĩba,

1) die Freiheit
L.: tauta zaudēja savu vaļību Kundz. Kronv. 11. ciltis dzīvuoja vaļībā Klaustiņš 12. savu vaļību atkal dabūjuši K. Müller R. Kr. 116. viņš sev ņēmis lielu vaļību Schwanb.;

2) die Freiheit, Musse
U.: kalps nu dzīvuo vaļībā (ohne Musse) Saikava. muižas saimei šuodien ir ... vaļības un izpriecas reiza Janš. Bandavā I, 281;

3) die Erlaubnis
U. ("kaum gebraucht").

Avots: ME IV, 465

I vàlsts, -s (r. вóлость "Amtsbezirk") Drosth., Schujen, Wolm. u, a., (mit alˆ ² ) AP., Arrasch, Jürg., Salis u, a., val˜sts, -s Selg., Siuxt, valsts, -s L., U., Glück, valˆste ² Ruj., val˜ste Dond., Dunika, Nigr., Stenden, Zabeln, valste Salisb., valsta (?) Manz., Glück,

1) das Reich, der Staat
U., Kurl.: nuo ve̦lla valstas Manz. Post. I, 33. iemantuojieta tuo valstu, katra jums sataisīta ir! 24. visās viņu valstās Glück IV Mos. 21, 25. nuo tās ķēniņa valsts Josuus 13, 27. ka tie Zaula ķēniņa valstu viņam piegrìeztu I Chron. 13, 23. ķēniņiem un valstām Esra 4, 15. gribē̦dams tuo nuo tās valsts izdzīt I Makkab. 11, 63. - augu valsts Konv. ² 829, das Pflanzenreich; dzīvnieku valsts, das Tierreich;

2) Demin. vàlstele ² Vīt., = pagasts 3, das Gebiet, die Gemeinde U., Livl. (unbek. in Adiamünde), Memelshof, Sonnaxt: deviņ[u] valstju (?) puiši nāca BW. 5854, 3 var. tā nu ir tā mana valstele (mein (kleines) Gebiet, meine Wirtschaft) Vīt. valsts tiesa, das Gemeindegericht U. baznīcas valsts, das Kirchspiel St.; muižas valsts, Gebiet, das zu einem Hof gehört St.;

3) valsta (?), die Macht (veraltet):
e̦smu cilvē̦ks . . . apakšan virsenieku valstu ("der Obrigkeit untertan") Manzel Post. I, 154. kad . . . valsta nuo Jūda būs atje̦mta, un judi paši nevaldīs 348. Nebst li. val˜ščius "Amtsbezirk" zu valdît; vgl. dazu auch Švābe Latv. kult. vēsture I, 1, 192.

Avots: ME IV, 459, 460

vienim, einzig, nur (?): ne vis muižas darbs bijis grūts, bet vienim tik vagaru spieķi Etn. III, 173 (aus Wohlfahrt).

Avots: ME IV, 658

vìeta (li. vietá [gen. viẽtos] "Stelle, Ort"), gen. s. vietes BW. 5227; 26878, Demin. verächtl. vietele Janš. Līgava II, 42,

1) die Stelle, der Ort, der Raum, der Platz:
Sprw. vārds vārda vietu ņe̦m Br. sak. v. 1329. tava vieta ir kapuos Frauenb. citā vietā kâ cīruļa galva, citā kâ uoda zarna Br. s. v. p. 114. tupi savā vietiņā kâ piedzimusi, kâ atnākusi! Br. 43. tupi savā vietiņā kâ ruds akmentiņš! 27. nuoglabājis druošā vietā LP. 1V, I72. kuru vietu (an welcher Stelle, wo)... pāri kāpi Daugavai? BW. 30980. krusttē̦vi, krustmātes vienā vietā! 1642. viena zvaigzne stāv vietā Mag. XX, 3, 70. tam vārdam nav vietas, das Wort passt nicht U. tam vārdam sava vieta, das Wort trifft den Nagel auf den Kopf U. labs, kas labs - tur nav ne vārdam vietas (darüber ist kein Wort zu verlieren, das steht fest) Br. sak. v. 582. dārzā vietas (Var.: rūmes) tai nebija (war kein Platz) BW. 324I6, 6. tavā vietā, an deiner Stelle U.: tuo es tavā vietā nedarītu. vietu duot, eine Wohnung geben, unterbringen V. viņš iegāja labā vietā (in ein gutes Gesinde, einen guten Hof) Gr.-Buschh. u. a. vieta, vieta (eine gute Stelle, ein guter Hof), maize, maize, kur māmiņa man[i] iedeva BW. 26000; 2G001. pruojām iešu,... man šī vieta nepatika 26332, 1 var. puosta vieta, slikta vieta, kur bāliņi man[i] iedeve 25915, I1. līdz auklu vietai (bis zu den Schnüren der Bastschuhe) man ir kājas slapjas sabristas Frauenb. iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. bišu vieta, ein Bienennest Br. 448. aizkrīt egle ceļa vietu (die Fichte fällt und verdeckt den Weg) BW. 26661, 2 var. gultas vieta, die jenige Stelle im Zimmer, wo nur das Bett zu stehen pflegt, die Bettstelle. guļas (guļu) vieta, die Schlafstätte, das Bett U.: pie durim guļas vieta BW. 31142. guļu vietu jaunajiem taisīja BW. III, 1, S.44. juostas vieta, die Stelle, wo der Gürtel getragen wird, die Taillenstelle: zâle līdz juostas vietai Etn.II, 188. vglns viņu sadzinis līdz juostas vietai zemē LP. VI, 751. līdz pašai juostas vietai pamiris Upīte Medn. laiki 222. šuj... krekliņu, negriêz lielu kakla vietu (mache keinen grossen Halsausschnitt)! BW. 7374, kapa (kapu BW. 27588,

4) vieta, die Grabstätte, das Grab:
kapa vietiņas nezâlēm aizaugušas Austr. kal. 1893, S. 69. kaudzes (kaudžu) vieta, der für eine kaudze nötige Platz: kad man būtu laba siena jele viena kaudžu vieta! BW. 22720. ceļa mala, kruoga vieta, kur māmiņa man[i] iedeva 22384. lieli lauki, maizes vieta (eine an Brot, Getreide reiche Stelle), kur bāliņi man[i] iedeva 25955, 1. mājas vieta,

a) die Stelle, der Ort, wo ein Haus steht:
te būt[u] laba mājas vieta BW. 11491. kalnā man mājas vieta 26551, 6;

b) die Herberge, in die man einkehrt
(namentl. die sogenannten Bauerneinfahrten in Städten) U.: mājas vietu ņemt, einkehren, Herberge nehmen U.;

c) die Heimat
U.: mūsu īsta mājas vieta ir debesīs, unsere eigentliche Heimat ist im Himmel U. miera vieta, die Stätte des Friedens, der Friedhof: draudzes miera vieta Skolas druva III, 97. tur būt[u] laba muižas vieta (ein passender Ort für ein Gut) BW. 31420. tur būs mana mūža vieta (der Ort, wo ich mein Leben verbringen werde) 6179, 3. pūra vieta, die Lofstelle; sieka vieta, soviel Platz, wieviel man mit einem sieks besäen kann: duodiet vietu! es bij[u] vietas ņē̦mājiņš: sieka vieta stāvumā, pūra vieta gulumā BW. 20137. burvi ve̦duši uz suoda vietu (wo die Strafe vollzogen wird) JK. vienu vietu, an einer Stelle, an einem Ort, zusammen: vienu vietu es uzaugu ar bāliņa līgaviņu BW. 22432. dignājieši, zasišķīši vienu vietu sienu pļāva 28664. vienu vietu kundziņš jāja ar maniem bāliņiem 30022. pa vietām, stellenweise U. nuo nāves zâlēm uz vietas palikt (auf der Stelle tot sein) LP. II, 38. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas III, 108. šim sirds vairs ne vietā (nicht am rechten Ort?) LP. V, 243 (ähnlich: V, 61). ne nuo vietās, nicht von der Stelle, nicht vom Fleck: nu skrej kâ tuoreiz, kad ne nuo vietas negāja Br. s. v. p. 115. galva gadījusies zirgam priekšā un nelaiduse ne nuo vietas LP. IV, 208. nuo vienas vietas BielU., in einem fort, kontinuierlich. nuo vietas, nacheinander, hintereinander, der Reihe nach: es labāk stastīšu nuo vietas Seifert Chrest. III, 2, 132. kāzas svinēja astuoņas dienas nuo vietas BW. III, 1, S. 63, kristības dzēra divi līdz trīs dienas nuo vietas I, S. 194. putns laižas trīs dienas nuo vietas LP. IV, 13. meita.., nuoskaitīja vecenei pa muguru nuo vietas vien (verabfolgte eine tüchtige Reihe von Schlägen) Dicm, pas. v. I, 60. uz vietas, auf der Stelle, sofort, unverzüglich: bijis uz vietas nuost LP. Vl, 546. iemīlējuse... vīrieti uz vietas 20. paliek bāls uz vietas IV, 2. viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

2) die Schlafstätte, das Bett
(in Nigr. nur ein grosses Familien- resp. Ehebett, im Gegensatz zu gulta, das Bett für den Einzelnen ) U., A.-Ottenhof, Dunika, Kurmene, Salis, Schwarden, Tals., Wolm, u. a. (in dieser Bed. unbekannt in Dond., Schnehpeln, Siuxt, Stenden, wandsen): ik vakara vietu taisa BW. 12159. kas manam arājam šuovakar vietu (Var.: gultu) taisa? 16532 var. cieta vieta, ze̦ms pagālis 22126. vecenīte gulējusi vietā Pas. V, 311 (aus Serbigal). K., mājā pārnācis, uz muti vietā iekrita Plūd. Rakstn. I, 141. manai vietai nuotrūdējušas kājas A.-Ottenhof;

3) die Stelle (der Dienst):
dabūt... kalpa vieteli Janš. Bandavā I, 123. Zu aksl. vitati (wozu le. pavietât "Logis haben") "wohnen, verweilen", s. Mikuckij Izvĕst. IV, 48 (der dazu auch slav. pověts "уѣзд" stellt ), Trautmann Wrtb. 345, Walde Vrgl. Wrtb. f, 231, wozu nach Būga РФВ. LXXV, 153 auch slav. imo-vitъ "teich". Slav. vitati dürfte von einem *vita "Wohnort" abgeleitet sein (zur Bed. vgl. le. māja, d. Haus: le. mājuot, d. hausen). Falls auch li.-le. vieta urspr. Etwa " Wohnort, Behausung" bedeutet hat (zur Bed. vgl. etwa ahd. stal "Stehort, Wohnort, Stelle"; vgl. auch oben vietu duot "Wohnung geben", bišu vieta "Bienennest" ), so könnte vielleicht Zupitza (s. M. E. Schmidt KZ. LVII,

3) es mit Recht (als ein "Flechtwerk"
) zu li. vyti (le. vît) "winden" gestellt haben. Ob aber auch le. vieta "Bett" unmittelbar auf einer Bed. "Flechtwerk" beruht, bleibt ganz unsicher, vgl. zur Bed. z. B. av. gātu "Ort; Bett".

Kļūdu labojums:
av. gātu = av. gātu-

Avots: ME IV, 672, 673

zvê̦ruôts ² Siuxt, böse, zornig, grausam: zvē̦ruots cilvē̦ks, luops Siuxt. bijis zvē̦ruots muižas kungs LP. VI, 655. vai... dē̦li tik zvē̦ruoti būšuot 758.

Avots: ME IV, 774