Paplašinātā meklēšana

apstùlbinât, apstùlbuôt, tr., blenden, verblenden, verwirren, dumm machen: apstulbuo viņu acis Jes. 6, 10. prāts Lienai vēl kā apstulbuots Kaudz. M.

Avots: ME I, 127

apstùlbt, intr., blind, verwirrt, betäubt werden: kad tu apstulbtu! Verwünschung. prāti nuo šaušalām apstulbj Aus. I, 83.

Avots: ME I, 127

apstùlbums, die Verblendung: un apstulbumā nesapruot, ka paši viņu augļus bauda.

Avots: ME I, 127

‡ apustulis, der Apostel.

Avots: EH I, 124

[atstulpe, s. atstuõpe.]

Avots: ME I, 198

‡ čaibstulîgs PV., = ‡ čaîbîgs.

Avots: EH I, 282

‡ čaibstulis PV., = ‡ čaîbaļa.

Avots: EH I, 282

čaukstulis, etw., was raschelt: uz egles čaukstulis (Var.: čaukstiņš), uz čaukstuļa plive̦ns, uz plive̦na rungulis RKr. XVII, 417 (Rätsel).

Kļūdu labojums:
RKr. XVII = RKr. VII

Avots: ME I, 406

čiepstulis, ‡

2) = čiebulis PV.

Avots: EH I, 293

čiepstulis, einer, der zwitschert, ein Vogel: sēd perēklī mazs čiepstulītis Latv.

Avots: ME I, 417

‡ čīkstulîgs PV., = čīkstîgs I.

Avots: EH I, 292

čīkstulis,

1): ein sich beklagender Siechling
Fehteln, PV.; ‡

2) wer zu feilschen liebt;
‡

3) "kas čīkst": žīds brauc ar saviem čìkstuļa ² ratiem Saikava.

Avots: EH I, 292

[čīkstulis Weinsch., jem., der sich viel beklagt (čīkst).]

Avots: ME I, 416

‡ čin̂kstulis PV., wer zu flennen pflegt.

Avots: EH I, 291

‡ *čūkstule oder *čūkstulis, = čûkstele ² (?): Mīli uzlūkuoja ar skābu gīmi un ar uzrauktu čūkstuli Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

‡ čūkstulîgs, verzogen (?): ar saskābušu un čūkstulīgu gīmi Dünsb. Skaistā Mīle 49.

Avots: EH I, 298

čurkstulis, etwas Verknotetes, Zusammengerafftes: saknes saaugušas čurkstulī. blūzei uz krūtīm sašūti visādi čurkstuļi Druw.

Avots: ME I, 423

‡ čurkstuls Brncken "das männliche Geschlechtsglied".

Avots: EH I, 297

dūkstulis, der Sumpf, die Sumpflache: tiem jāmājuo dūkstulī šādā Dünsb.

Avots: ME I, 526

‡ gaŗstulmaîns Celm., gaŗstulmu (gen. plur.) Daugava 1934, S. 484, langschäftig: g. zābaks.

Avots: EH I, 386

glãstulĩtis ,* fem. - ĩte *, Schmeichelkätzchen Dr.

Avots: ME I, 624

‡ grābstulis,

1) wer lange Finger hat, zu slibitzen pflegt
Diet.;

2) = grābsteklis 2 Pēt. Av. I, 158.

Avots: EH I, 400

juostulīšu ēdiens, eine Kinderspeise aus Milch und hineingebröckeltem Brot Burtn.

Avots: ME II, 128

‡ ķarstula (mit hochle. a aus e, ?) PV. "kas ķarstās".

Avots: EH I, 691

kar̂stulis, der Hitzkopf, Sanguiniker: viņas karsti mīlē̦tais karstulis A. XII, 1, 32.

Avots: ME II, 164

kârstulis ^2: plur. kārstuļi auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Lesten (> kara#stuļi), Siuxt.

Avots: EH I, 604

kārstulis: auch Siuxt.

Avots: EH I, 604

[kārstulis U. (aus * kāstulis), = kãstava.]

Avots: ME II, 199

kârstulis ² Hofzumberge, gew. Pl., = kā`rstava, die Wollbocke: kad ē̦d uz kārstuļa beņķa, tud kuodes un žurkas kapā drēbes RKr. VI, 61. vīrs kliedz, vīrs brē̦c, kārstulis (kārstuļi 355) galvā RKr. VII, 354 (Rätsel: der Hahn).

Avots: ME II, 199

kãstulis Siuxt, = kãstava 1.

Avots: EH I, 606

klaîstulis ² (fem. klaistule), ein zerfahrener, unsteter Mensch: cik saldi smej šī klaistule Lautb., Vidvuts II, 65.

Avots: ME II, 209

‡ ķùrkstulains ² Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 72, "pumpas" habend: ķurkstulaina drēbe.

Avots: EH I, 708

laipstules, der Webstuhl: kas tā tāda ciema meita, kas tur auda laipstulēs VL., Durben n. Janš. Dzimtene ² I, 145. Wohl zu li. laiptas "Gerüst", le. laipa.]

Avots: ME II, 410

mîkstulĩba, die Weichlichkeit: gļē̦va mīkstulība Sudr. E. pavedināt uz mīkstulību Purap.

Avots: ME II, 643

mîktstulîgs, verweichlicht, weichlich; sentimental: labuot e̦suot iespējams vienīgi gļē̦vus un mīkstulīgus raksturus Vēr. I, 1258. mīkstulīga sapņuošana Latv. mīkstulīgas mīlestības jūtas Teodors.

Avots: ME II, 643

mîkstulis,

3): ein nachgiebiger Mensch
Lettg.

Avots: EH I, 821

mîkstulis,

1) ein weicher Gegenstand:
pie kuoka spurkstiķis (Rätsel) RKr. VII, 932;

2) die Molluske
Freywald;

3) ein Weichling, Zärtling:
uz nerimstuošu darbību radītais cilvē̦ks nuonīkst līdz mīkstulim Kaln. Uozuolk. m. 54.

Avots: ME II, 643

neàizmìrstele, neàizmìrstule, Vergissmeinnicht (myosotis palustris).

Avots: ME II, 706

nepustulis, ein unruhigeŗ unbändiger Mensch Grob. n. Etn. IV, 161.

Avots: ME II, 729

ne̦stules: auch Behnen n. FBR. XVI, 145, Grenzhof (Mežamuiža).

Avots: EH II, 20

ne̦stules, Autz, Grünh., Hofzumberge, [ne̦stuļas, ne̦stuļi U.]. das Schulterjoch: abām bija ne̦stules uz ple̦ciem JK. V, 142.

Avots: ME II, 734

‡ nìkstulis ² Warkl., = nĩkulis.

Avots: EH II, 26

[pastulbs, ein wenig od. ziemlich stulbs: p. cilvē̦ks.]

Avots: ME III, 109

‡ pastule Mahlup, = pastala.

Avots: EH XIII, 177

pe̦stulnieks Mag. XX, 3, 59, = pe̦stalnieks.

Avots: ME III, 204

‡ pīkstulîgs, dem Piepen (pīkstêšana) ähnelnd (?): sīks, p. brēciens, kas varēja piederēt arī cilvē̦ka bē̦rnam Delle Negantais nieks 34.

Avots: EH XIII, 240

I pìkstulis ² : auch ("ein gewisser Fisch") Fest., Kaltenbr., Oknist; kâ pīkstuļi luocījās BW. 1, S. 945, № 4575, 6 var.

Avots: EH XIII, 240

I pikstulis ² Warkh., Warkl., Saikava, ein aalartiger Fisch U.; der Peizger Bers.; Steinsauger Döbner n. U.; "zivs ar strīpām" Domopol. zu pīkste I.

Avots: ME III, 231

II pĩkstulis C., ein weinerlicher Mensch: pīkstuļu mums ir visai daudz pasaulē Alm.

Avots: ME III, 231

pinkstulîgs, weinerlich: šis pinkstulīgais cālītis (von einem Kinde) MWM. v. J. 1899, S. 18.

Avots: ME III, 220

‡ piukstulis Segew., ein Küchlein.

Avots: EH XIII, 239

rakstulis,

1) der Federhalter
Dr.;

2) die Schnauze eines Schweines
Serbigal.

Avots: ME III, 475

‡ rupstulis nb., alles, was dick ist; auch ein dicker Mensch.

Avots: EH II, 385

sastulbuôt, betören: čigāns viņu sastulbuoja Lautb., Saikava.

Avots: ME III, 750

sastulbt, ‡ Subst. sastulbums, Betäubung, Verblüfftsein: neuztraucās par manu, sastulbumu A. Upītis Sm. lapa 114.

Avots: EH XVI, 452

sastulbt, intr., ganz betäubt, verblüfft, geblendet werden Sonnaxt: viņš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. 1I, 31. Maigais tâ sastulba, ka tik... paplēta muti un vairāk ne˙kā A. XX, 49.

Avots: ME III, 750

se̦stulis: auch Ramkau.

Avots: EH XVI, 479

se̦stulis C., Bers., Saikava, Lös., Druw., Sessw., Heidenfeld, Schwanb., Stomersee, Aahof, A. v. J. 1901, S. 609, se̦stuls U., ein Getreidemass (1/6 Lof): ļuoti daudz graudu: 3 līdz 6 se̦stuļi D. linu . . . bij izsējis gan˙drīz četrus se̦stuļus plē̦sumā Plūd. LR. III, 74. iemēruojis saimniekam vienu se̦stuli LP. V, 399.

Avots: ME III, 821

se̦stuls, ein Sechstel U.

Avots: ME III, 821

sîkstulĩba,

1) die Zähigkeit:
ar lielākuo sīkstulību pieķerties savai dzīvībai Purap.;

2) der Geiz:
aiz sīkstulības aprakuši naudu zemē LP. VII, 1061.

Avots: ME III, 853

sîkstulis Prl., ein Karger, Geiziger U.: Sprw. sīkstulis mūžam nabags.

Avots: ME III, 853

I skaistulis (f. -le), der (die) Schöne Wid.: jāj ar zirgiem pēc izdaudzinātās skaistules Apsk. v. J. 1903, S. 186.

Avots: ME III, 866

II skaistulis, f. skaistule Bw. 26459 var. (Var.: skaitule, dusmīte), der (die) Zornige.

Avots: ME III, 866

šķīstule, eine Keusche: ak tu, mana stingrā, blēdīgā šķīstule! Veselis Netic. Toma mīlestība 150.

Avots: ME IV, 50

šmaukstulē̦ns (Substantiv?) "smuks, patīkams" Grawendahl.

Avots: ME IV, 83

‡ II šmaũkstulẽ̦ns Nötk. "sīks dzīvnieks, kas šmaukstina".

Avots: EH II, 648

‡ šmukstuls Druw., eine Handspritze aus einem Pflanzenstengel.

Avots: EH II, 649

šmurkstulis,

1) šmurkstu1is Wid., šmurkstuls Druw. n. Etn. II, 161 und RKr. XVII, 82, šmurkstule N.-Peb. n. Latv. Saule v. J. 1927, S. 617, = šļirce 1, der Saugheber;

2) šmurkstuls, ein schlank gewachsener Mensch oder Baum od. ein solches Tier:
dē̦ls izaudzis kâ šmurkstuls Druw. n. RKr. XVII, 82. sivē̦ni kâ šmurkstuli ebenda.

Avots: ME IV, 87

spĩkstulẽ̦ns C., der Piezker Peb. n. U.

Avots: ME III, 1003

spīkstulis,

1): ein aalartiger, im Schlamm hausender Fisch (zum Fangen anderer Fische gebraucht)
AP. (mit ĩ ).

Avots: EH II, 553

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis ² Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

spraustulis Walk n. U., = spraustava.

Avots: ME III, 1014

špurkstuliņš Erlaa n. Etn. I, 46 "ein Mensch, der unnütz lärmt" Kand. n. Etn. I, 58.

Avots: ME IV, 102

stâstulis ² Karls., f. -le, der (die) zu erzählen pflegt; stāsti, stāstulīte, kuo redzēji ganiņuos! BW. 2617, 8.

Avots: ME III, 1051

stulˆbaiņi ² Bauske, = stulpaiņi.

Avots: ME III, 1102

‡ stulbausis A.-Schwanb. "ar stulbām, nedzirdīgām ausīm".

Avots: EH II, 593

stulˆbe ² : zur Bed. vgl. auch akls ‡ 4.

Avots: EH II, 593

stùlbenis ² ,

1): "stulbs (negudrs) cilvē̦ks" Bers., Lubn., Odziena, (mit "ul˜" ) Schujen, Waidau, (mit ùl ) Kolberg, Nötk., (mit ul ) Ermes; s. tāds! cilvē̦ku valuodu nesapruot A. Upītis Pirmā nakts 425; "stulbs zirgs" Bers.; "stulbs dzīvnieks" Kolberg; ‡

2) "?": galms šaušalu stulbenī sastindzis vē̦ruoja Līg. medn. 180.

Avots: EH II, 593, 594

‡ stulˆbêtiês ² Frauenb., im Dunkel arbeiten: kuo es pa nakti stulbēšuos!

Avots: EH II, 594

stul˜binât: (mit ùl ² ) "maldināt, apdullināt" Lubn., "mulsināt" Odziena, (mit ul˜ ) Schujen, Smilten, "stulbu padarīt" (mit ùl ² ) PV., (mit ùl) Nötk.; spuožās vizmas stulbināta, galva nuoslīgst apskurbusi Rainis Dz. un d. III ² , 15.

Avots: EH II, 594

stulbiņi: "Versteckspiel" und "Versteck" ME. III, 1102 durch "Blindekuhspiel" resp. "Blindekuh" zu ersetzen!

Avots: EH II, 594

stulˆbuoņa ² : kas tas par stalbuoņu! Apsk. 1903, 32.

Avots: EH II, 594

stulˆbuoņa ² comm., verächtl. Bezeichnung für einen Kurzsichtigen Nigr.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ùl ² ) Sessw., Golg.

Avots: ME III, 1103

stùlbuôt: zibšņi vairs nestulbuoja acis Jauns. Raksti VII, 119.

Avots: EH II, 594

stùlbuôt C., blenden, betäuben, verblenden, dumm machen L., U.: dāvanas stulbuo vis˙gudrākuos Lapsa = Kūm. 182.

Avots: ME III, 1103

I stùlbs,

1): auch AP.; guotene palika stulˆba ² , - ne˙maz nevarēja redzēt Frauenb. skrien stabam virsū kâ s. (mit ulˆ ² ) Strasden. pustumša istaba ar stulbiem luogiem Fr. Adamovičs Rudens ziedi 4. stulbais (der geblendete)
brālis Pas. VIII, 360 (aus Sassm.). zirgus mainījām: ... stulbus uz redzīgiem Tdz. 54593. stulbu kuili 44158. akli, stulbi BW. 2453 var.; ‡

2) "?": Stulˆbais ² e̦ze̦rs Plvv. I, 123, 199, 209, 233, Stulbais dīķis 149, (mit ulˆ ² ) 159, Stulˆbā ² ace (bezdubenis) 158, Stulbais valks 141, Stulbais lauks 143, Stulˆbā ² dim̃žava (eine Wiese)
174, Stulˆba ² pļava 221, Stulˆbais ² kakts 229, Stulˆbais ² lĩniņš 266; vgl. auch Stulˆbe̦ze̦rs ² 185. Zur Bed. vgl. Aklais e̦ze̦rs Lvv. I, 76 u. a.

Avots: EH II, 594

I stulbs C., Neuenb, stul˜bs Serbigal, stùlbs ² KL., Lös., Nerft, die Blindfliege Dunika. pa stulˆbuo ² pusi sviest, von der unsichtbaren Seite werfen Wahnen. pa stulbuo pusi tuo dabūju. juo viņš nāk ve̦cāks, juo paliek vienmē̦r stulbāks MWM. v. J. 1897, S. 102. tu esi tīri stulbs, ka visu raksti, kuo mēs te pļeperējam Saikava. stulbā de̦sa Frauenb. der Blinddarm. Dieses stulb- (wozu auch stulbs II - IV und slav. "Pfahl") aus stelb- (in stilbs u. a.). stub- (in stuburs u. a.)? Oder (s. Trautmann Wrtb. 290 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 646, Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21, Persson Beitr. 426 f., Būga KSn. I, 264 und 285 f.) ist -ul- aus ide. -ol- reduziert?

Kļūdu labojums:
Frauenb. der Blinddarm = Frauenb., der Blinddarm

Avots: ME III, 1102, 1103

II stulbs,

2): ruokas s. (Unterarm)
Kurmene;

3): auch Dobl. (mit ul˜ ), Aahof, Pinkenhof; zeķes s. jeb stulbiņš Kurmene.

Avots: EH II, 594

II stulbs (li. stulˆbas, slav. stъlbъ "Pfosten"),

1) ein Pfosten
Kaltenbrunn n. U.;

2) das Schienbein, die Wade
(mit -ulˆ ² ) Bauske;

3) ein Stiefelschaft
(mit ul˜ ) Neuenb. Zu stulbs I; nur in der Bed. 1 vielleicht nebst estn. tulp (gen. tulba) "Pfosten" aus aruss. стлъбъ "Pfosten" entiehnt.

Avots: ME III, 1103

III stulˆbs Saikava, ein Haus ohne Dach; wohl zum Vorigen.

Avots: ME III, 1103

IV stulbs, lahm (?) VL. n. U.; zu stulbs I.

Avots: ME III, 1103

stùlbt: auch (mit ul˜ ) PS.

Avots: EH II, 594

stùlbt C., stulbstu, stulbu, blind werden U.; betäubt, verblüfft werden U., LKVv.: man visi prāti stulbst Asp. Zu stulbs I.

Avots: ME III, 1103

stulbums, die Blindheit; die Betäubung, Verblendung U.

Avots: ME III, 1103

stulburis, ein Stolperer LKVv.; ein schwerbegreifender Mensch (mit ul˜ ) Grünwald; zu stulbinâtiês.

Avots: ME III, 1103

stulbur˙uôt, stolpern Wid.

Avots: ME III, 1103

‡ stùlčuks ² Kalupe, Warkh. n. Ceļi VIII, 226, eine Art Kuchen aus Erbsenmehl.

Avots: EH II, 594

‡ stulˆdza ² Neuhausen, (mit ul ) Alschw., = stulˆdze ² .

Avots: EH II, 594

stuldzaîns, = tulznains: stuldzainas ruokas Dond.

Avots: ME III, 1103

stulˆdze ² : auch Pussen, Rojen.

Avots: EH II, 594

stulˆdze ² Matkuln, Turlau, Dond., Wandsen, Neuhausen, stuldze Etn. IV, 38, häufiger der Plur. stuldzes Pilten, Kabllen n. U., Libau, Frauenb., = tulzna; die Eiterbeule V.: es tâ strādāju, ka man stuldzes plaukstas Dond. mājās, kur nekristīts bērniņš, svešam cilvē̦kam nav jāduod uguns, lai bē̦rnam neme̦tas uguns stuldzes BW. I, S. 192. Vielleicht (nach Leskien Nom. 257) zu 11, stulgùs "länglich rund" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 645).

Avots: ME III, 1103

stuldzums, = studzulms 2: jāņuoglāju ve̦cie stuldzumi Baltpurviņš Zalktis I, 114. Dürfte eher aus studzulms umgestellt, als mit mengl. stalke "Stengel, Stiel" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) verwandt sein.

Avots: ME III, 1103

‡ stulmaiņi, Schaftstiefel (?): stulmaiņu nuomaukšana un ... kurpju uzaušana A. Upītis Sm. lapa 309.

Avots: EH II, 594

stulmājs, ein hoher Baumstumpf Wid.

Avots: ME III, 1103

stulmenis, ‡

2) "ein kleines, längliches Stück von einem Schinken"
(mit ulˆ ) Bers.; ‡

3) der Stiefelschaft
(mit ulˆ ² ) Schibbenhof, (mit ùl) Nötk.; der Schaft eines Strumpfes (mit ùl ² ) Bewershof; "adīta uzmava, kuo uzmauc uz stulmä (mit ul˜ ) PV.; "adīts ruoku stilbu sildītājs" N.-Peb.; Schaftstiefel Bers., (mit ul˜ ) Schujen, (mit ùl ² ) Grawendahl, (mit ulˆ ² ) Widdrisch; ‡

4) Schimpfname für einen Lümmel
Widdrisch.

Avots: EH II, 594

stulmenis "?": jūs ar saviem bezspē̦ka stutmeņiem apsviedīsiet galdu Purap. 106.

Avots: ME III, 1103

stulˆmis ² (unter stulˆms): Beinknochen des Pferdes BielU. (mit ul ); Stiefelschaft; "rumpis, stāvs" Nötk. (mit ùl ); zeķes s. Kalupe.

Avots: EH II, 594

stùlms,

3): ruokas s. - nuo e̦lkuoņa līdz plaukstai AP.; kāju s. (ostle. stûms < stułms) "stilbs" Auleja;

4): zābaka s. AP., C., N.-Peb., (mit ulˆ ) Auleja (mit ū < uł ), Drobbusch, Heidenfeld, Kaltenbr., Smilt., (mit ulˆ ² ) Dobl., Kegeln, Ziepelhof, Zögenhof; zeķes s. Auleja (mit ū < uł ), Kaltenbr.;

5): ē̦kas s. stāvēja kâ viena gabala Jauns. J. un v. 108; ‡

6) "stāvs, augums": nū vaira ce̦pure nepiepasēja pie visa stulma Jauns. Raksti VIII, 384.

Avots: EH II, 594

stulˆms Kl., C., Kr., Smilten, stulˆms ² Karls.,

1) der Stumpf
Ronneb.: ruoka amputē̦ta, tāds stulˆms tikai palicis Ronneb. cigāra stulms MWM. VIII, 405;

2) der Stamm (eines Baumes)
Dr., Konv. ² 4060, ein Baumstumpf, ein Baum, der den oberen Teil eingebüsst hat Smilt. n. U.: aptvēris... liepas stulmu A. XV, 247. nuo stulma izaug galve̦nie zari XX, 762. brūnie stulmi lē̦nām plauka nuo krē̦slas 136;

3) Glied des menschlichen
Körpers, Arm, Bein Seew. n. U., (mit -ulˆ-) PS., Ermes, Jürg.; stulˆms Saikava, Warkh., stulˆmis ² Wandsen, das Schienbein, die Wade;

4) (zābaka) stulms, der Stiefelschaft
Peb. n. U., Wessen, (mit -ulˆ- ) PS., Ermes, Jürg.: zābakus ar atluocītiem stulmiem Kaudz. M. 62. biksas ielaistas zābaku stulmuos Upītis St. 22. stulmu zābaki Janš. Bandavā I, 178, Schaftstiefel; zeķes stulms (in Warkh. ist stulms über *stu ms zu stûms geworden) Etn. II,106, (mit -ulˆ-) Gr. - Buschh., Schwanb., (mit -ulˆ- ² ) Bauske, der obere, lange Teil des Strumpfes; cimda stulˆms Saikava, der obere Rand eines gestrickten Handschuhs;

5) stulˆms Gr. - Buschh., KL, Saikava, ein Gebäude vom Fundament bis zu den Sparren
Spr., Wessen. stulms für *stilms (: schwed. stolm "Stoppeln" ) nach stulbs? Oder (s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 645) ist ul aus ide. ol (in stelte u. a., s. Persson Beitr. 423) reduziert? Noch anders (mit ul aus uol zu li. stuolys "Baumstumpf", wenn das uo hier zuverlässig ist) Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 27.

Avots: ME III, 1103, 1104

stulpača, comm., einer, der unbeholfen geht: stulpača, kur nu čāpā! Alksnis - Zundulis. Zunächst aus d. Tolpatsch.

Avots: ME III, 1104

stulpačât, -ãju, unbeholfen gehen: stulpačā kâ kliba vista Alksnis - Zundulis.

Avots: ME III, 1104

stùlpaiņi ² : auch Bers., Fehteln, Kalz., Lubn., Meselau, Sessw., (mit ulˆ ² ) AP.; möglich ist auch der Sing. stulpainis für éinen Schaftstiefel.

Avots: EH II, 594

stùlpaiņi ² Golg., Lis., Saikava, stùlpaiņi zābaki Jürg., Schaftstiefel: apvilkt stulpaiņus kājā Ar.

Avots: ME III, 1104

stulpe,

2): lielu, pliku kaulu - visu guovs stulpi Pas. IX, 425. (zirgam) aste nuogriezta līdz stulpei A. Upītis Pirmā nakts 241; "kājas stilbs, kam pē̦da amputē̦ta" (mit ùl ² ) Gr.-Buschh., Pilda, Warkh.; ein Arm, dessen Hand amputiert ist
(mit ùl ² ) Gr.-Buschh., Pilda, Warkh.: jī gūn bē̦rnu ar tām pašām stulpēm, te uz reizes ruokas jai ataug Pas. IX, 205 (aus Lettg.);

3): auch Pilda; ‡

4) stulˆpīte ² AP. "nuo vilnas dzijas adīts uzmaucamais ruokas stilbam".

Avots: EH II, 594

stulpe,

1) "?": galda stulpe bija ve̦cuos laikuos labi pagarš kuoks, pie galda gala stāvu pietaisīts BW. I, S. 193;

2) der mittlere Beinknochen (mitsamt dem Fleisch) bei Tieren
Wessen: cūkas stùlpi ² putrā izvārīt Gr. - Buschh.; "= stelpe" (mit -ùl- ² ) Warkh. Pilda, Zvirdzine;

3) = zeķes stulms 4 Peb. Zu stulps.

Avots: ME III, 1104

stulpane, die Päonie (paeonia officinalis) Mag. IV, 2, 51 aus Preekuln, U. Nebst (oder durch?) li. tulpona aus d. Tulipan "Tulpe".

Avots: ME III, 1104

stulpeniẽks,

2): auch (mit ùl ² ) Bers., Kalz., Stockm.; ‡

3) jem., der Schaftstiefel anhat
(mit ùl ² ) Lubn.

Avots: EH II, 594

stulpeniẽks,

1) ein 2 Lofstellen grosses Feldstück, das mit Pfosten
(stulpiņi) begrenzt ist U.;

2) ein Schaftstiefel
(mit -ùl- ² ) Sessw., Golg., Schwanb.

Avots: ME III, 1104

stulpiņš, s. stulps.

Avots: ME III, 1104

stulpnieks, ‡

2) ein Schaftstiefel
(mit ùl ² ) PV.

Avots: EH II, 594

stulpniẽks "столбник" Wid.

Avots: ME III, 1104

I stùlps ² ,

1): "stabs" Auleja, Kaltenbr., (mit ul ) A.-Schwanb., Lixna, Pas. VIII, 395 (aus Izvalts), IX, 537 (aus Višķi); "vārtu stabs" Aahof: "re̦sns miets" Liepna; mūŗa stulpā apmūrē̦ts Pas. VII, 482 (aus Preiļi in Lettg.); stulpiņi "die Pflöcke od. Stützen, die vom Innem od. vom Äussem des Wagens die Seitenbretter stützend halten" Oppek. n. BielU.;

4): das untere (dünnere) Ende einer Schweinekeule
(mit ul) Kurmene; der Teil des Beines vom Knie bis zum Fuss Saikava;

5): zābaka s. (mit ulˆ ² ) AP., (mit ùl ² ) Fehteln, Heidenfeld, Kokn., Linden in Livl., Marzen, Meselau, Schwanb.; der Schaft eines Strumpfes
Fest., Saikava, (mit ulˆ ² ) Ramkau; "adīts ruoku stilbu sildītājs" (mit ul ) N.-Peb.; ‡

7) stulˆpiņš Strasden, eine Kartoffelstampfe.

Avots: EH II, 594, 595

I stùlps ² (li. stul˜pas, r. столпъ, serb. stûp "Säule") KL, Plur. stùlpi ² Prl.,

1) stùlps ² N. - Rosen, N. - Schwanb., Warkh., der Pfosten
Mar.: rijas priekšā 4 stulpi Annenhof (bei Mar.). uz versts pa stulpam ebenda. četrstūru stabu (stulpu) rindas Kat. kal. 1901, S. 25. vārtu stulpa galiņā BW. 18591; 23380, 1 var.; 32638, 2. kur kārs šūpules?... sudraba stulpuos (Var.: stabuos) 32274. mājas galā stulps, kas sniedzas līdz trešam stāvam Pas. III, 314. akmiņa stulps 438 (aus Lettg.). - stulpiņš, Pfosten zur Feldeinteilung Oppek. n. U.;

2) stul˜ps, stul˜piņš, hoher Abschluss der Bank am Gesindetisch
MSiI.;

3) krāsns stulpi, Abteile zwischen Röhren
Lis.;

4) das Schienbein, die Wade
Saikava;

5) (zābaka) stùlps Jürg., stùlps ² Lis., Adl., Mar., Erlaa, Laud., Lasd., Adsel, Bers., Golg., Selsau, Sessw., Lubn., Meiran, Saikava, Warkh., stulps Warkl., Kreuzb., Memelshof, Stomersee, Odsen, Prl., Golg., Schwanb., Druw., Lös., Aahof, Meselau, Festen, Fehsen, Serben, Sermus, Kl. - Roop, Smilten, Spr., Ar., N. - Peb., der Stiefelschaft:
zābaki ar gariem stulpiem A. XI, 104. aizbāzdams aiz zābaku... stulpiem JK. III, 5. dumjš kâ zābaku stulps Saikava. stùlpu ² zābaki Lis., Schaftstiefel, stulpiņi,

a) Strumpfwaden:
zeķam stùlpiņi ² (stulpi Schwanb., Aahof, Druw. u. a.) vien palikuši, pē̦das pa˙visam nuojukušas Saikava;

b) eine Art Frauenstrümpfe ohne Sohlen
Erlaa, (mit -ùl- ² ) Saikava, (stulpi) Peb., Warkl., Adl.; stulps, der (um den Arm befindliche) obere Rand eines Handschuhs N. - Peb.;

6) ein Haus ohne Dach
Ar., (mit ùl ² ) Bers., Adsel. stutpaus stelp- (in stelpe) und stup- (in stupe)? Oder (vgl. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 21 nnd Trautmann Wrtb. 290 f.) ist ul aus ide. ol reduziert? Vgl. auch stulbs.

Avots: ME III, 1104

II stulps BW. 16421, 1 var. aus Lettg., = stuõps, Stof; hypernormal für ostle. *stuu̯ps < stūps < stuops, wie małka Zbiór XV, 193 für mauka "Hure" oder syłnys für syu̯nys < sūnas u. a. Le. Gr. 146.

Avots: ME III, 1104

stulˆte Lub., stul˜te Mat., der untere Teil des Hinterbeines; stùlte ² Odensee (in Sawensee und Kalz. angeblich: štùlte ² ), der untere Teil vom Bein eines geschlachteten Tieres. Aus stelte dass. mit dem u von stulms 3?

Avots: ME III, 1104

‡ stùltes ² Izvalts n. Ceļi VIII, 226, eine gewisse Speise (eine Art Kuchen) aus Erbsenmehl.

Avots: EH II, 595

svārstulis Duomas II, 462, ein Unbeständiger, Wankelmütiger.

Avots: ME III, 1145

švīkstulis: krievu ... "švīkstuļu" skaņas A. Upītis Laikmetu griežos I, 98.

Avots: EH II, 662

švīkstulis* Wid., = šņācenis, ein Zischlaut.

Avots: ME IV, 119

svipstulis* A. v. J. 1887, S. 139 "sibilans".

Avots: ME III, 1160

uguņstuldzes, ein brandblasenartiger Ausschlag: ja bērniņam situoties uguņstuldzes (uguņvātes) JK. VI, 21.

Avots: ME IV, 295

vārstule, vārstuļi, s. vārstala.

Avots: ME IV, 510

vārstulis,

1) s. vārstala;

2) "atspuole" Santen, Seltingshof;

3) der Schlagbaum
Magnushof.

Avots: ME IV, 510

vē̦rstule U., Wessen, - vē̦rstava, die Pflugstürze.

Avots: ME IV, 566

vè̦stule* Kronw., der Brief.

Avots: ME IV, 571

vè̦stulnieks,*

1) der Briefsteller:
šacha vē̦stulnieks Austr.;

2) der Postillon
Wid.

Avots: ME IV, 571

vîkstulis,

1) "?" Baltinow n. FBR. XI, 131;

2) ein Bündel
C., Golg.;

3) ein Kind, das andern hinderlich, im Wege ist;

4) = vîksteknis Bauske.

Avots: ME IV, 637

vĩstulis Frauenb., ein auf dem Felde zum Trocknen aufgestelltes Gestell mit Klee: paņe̦m ar ruokām vīstuli un pagrìež slapjuo ē̦nas pusi pret sauli, lai izžūst Frauenb.

Avots: ME IV, 644

vīstulīši zusammengedrehte Strohwische (auch zum Dachdecken) U., Mag. IV, 2, 155.

Avots: ME IV, 644

vīstuls (so zu lesen statt vistuls ME. IV, 644): auch (mit ì ² ) Višķi n. Ceļi IX, 375.

Avots: EH II, 793

vistuls, = vīstuoklis (7): pacēlās siena vīstuls LP. VII, 128.

Avots: ME IV, 644

žaûstulîgs Vīt., = žaûstelîgs.

Avots: ME IV, 792

žaûstulis Vīt., = žaûstelis, žaûsts: ej nu, žaustuli! tu jau kaklu nuolauzīsi tumsā skriedams pa purvu un grāvjiem Vīt.

Avots: ME IV, 792

žmukstulis: "(savīstīts) vīšķis" Mahlup.

Avots: EH II, 820

žmukstulis, etwas Zusammengebundenes, ein Wickel N. - Peb.: viņš atrada naudas žmukstuli Mar. n. RKr. XV, 146.

Avots: ME IV, 822

sîkstulis: auch Borchow; neskaiti, sīkstuli, kūmiņu naudu! BW. 1780. ,

Avots: EH II, 492

‡ tustulis Salis "puiku pistuole".

Avots: EH II, 706

‡ vārpstulīti (acc. s.) "?": māsiņa ... trīs darbiņus līdzi ņēma: adeklīti, v. (Var.: ē̦rkulīti), šuveklīti azuotī BW. 29323, 5 var.

Avots: EH II, 764

acs, -s (gen. plur. acu, seltener aču), Demin. actiņu, selten aciņa BW. 1340, 1, ačiņa BW. 2070, 1, acīte, verächtlich ačtele Austr. XVI, 928, aber auch ohne diese Färbung: spridzīgas ačteles Austr. XII, 18, Apsk. I, 656 (li. akìs, apr. nom. pl. ackis, [slav. du. oči, gr. ὄσσε < * okie "Augen", ahd. awizoraht "manifestus", lat. oculus, arm. akn., ai. ákṣ̌i "Auge", s. Fick Wrtb. I, ⁴ 13, Johansson BB. XVIII, 25]),

1) das Auge.

2) statt des ganzen Gesichts:
jāmazgā acis, man muss das Gesicht waschen; acūdens, das Wasser zum Waschen des Gesichts; pabīdīt ce̦puri uz acīm; uz aci likties, sich hinlegen (Grünh.).

3) st. der sehenden Person:
pilī nedrīkstējusi sieva acis rādīt LP. I, 119, habe sich nicht zeigen dürfen. kuŗu (vadīs) smilšu kalniņā, mūžam acis neredzēs BW. 269, 5. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies (Adam.). vai tad es tīši viņam acīs skriešu? LP. I, 80. lai puisis steidzuoties pruom nuo viņa acīm LP. II, 78. kamē̦r manas acis platas, solange ich lebe.

4) zur Bezeichnung der Gegenwart, der sorgfältigen Aufsicht:
tu manās acīs in meiner Gegenwart) ķeries meitām klāt. Sprw. ja gribi daudz pretinieku, tad saki taisnību acīs. ārā daudz acu, mājās nevienas. saimnieka acs var vairāk padarīt, nekā viņa abas ruokas. acīm vajaga būt priekšā un pakaļā JK. II, 96. acīm dzīvot, vorsichtig sein; bez acīm būt, unvorsichtig sein. Zu einem, der eine Sache, die vor der Nase steht, nicht finden kann, sagt man: vai pakausī acis, ka neredzi? ņem acis pirkstuos, ja vēl neredzi! paņem acis ruokā, de̦guns parādīs Etn. IV, 77.

5) Das Auge wird als das edelste Sinnesorgan besonders geschätzt und gehütet, daher

a) in Vergleichungen: sargāt savu guodu kā acis oder aci pierē. vīrs mīlēja savu sievu kā acu raugu (Augapfel).
ve̦cāku acu raugi (die herzlich geliebten Kinder) nuoklīduši uz neceļiem Vēr. I, 614. duodi, vai acs, vai galva, haue ohne jegliche Schonung. rauj, zuog vai acis nuo pieres ārā, man betrügt, bestiehlt einen vor sichtigen Augen;

b) in Verwünschungen: kad tev acis izsprāgtu! kad tev acis kā skriemeļi izve̦ltuos!

6) Auch dem Verstande, dem Geiste, der Natur werden Augen beigelegt:
gara, prāta acis, das innere A., das A. des Verstandes. kad daba atplēta acis...

7) Uneigentl. von augenähnlichen, runden Dingen:
Jau kuoki acis me̦t, die Bäume gewinnen schon Knospen; rāceņa a., die aus der Kartoffel hervorbrechenden Keime, virsējās kartupeļu acis dze̦n asnus Peng. 47; adatas acs, Nadelöhr; adīkļam acis izlaist, nuolaist, uzmest, eine Masche fallen lassen, aufwerfen; zivis ieķeŗas tīkla acīs (Maschen); tumsas acs, die aus gröberem Garn gestrickten Maschen des Netzes Etn. II, 105; dzirnavu acs, das Loch in der Mitte des Mühlsteins, in welches das Getreide geschüttet wird; kāršu acis, die Augen in den Spielkarten: duodi, meti, taupi acis; sakts acs, ein Stein in der Spange; acis, die an den Enden der zu Flössen zusammengebundenen Balken ausgebohrten od. ausgehauenen Löcher, auch ausis genannt Etn. IV, 61; tauku a., die Fettropfen auf einer Flüssigkeit; vardes a., (gew. var̂žacs), das Hühnerauge; acis, im Weizenfelde unbewachsene Stellen (Grünh.); mit acis werden auch offene, Wasser enthaltende Grüfte in Morästen, oder runde, tiefe Stellen im Wasser genannt, vielfach ve̦lna a. LP. VII, 127; ecēšas uz acīm sviest, die Egge umkehren, so dass die spitzen Zähne nach oben kommen; ähnlich apsviest galdu uz acīm RKr. XVI, 219 und apvērst ve̦lē̦nu uz acīm; dzērves acs [in Kabillen; dzērvacs], Brechnuss.

8) In Verbindung mit Adj.: acis brūnas, [rudas], me̦lnas, pe̦lē̦kas, tumšas, zilas, gaišpe̦lē̦kas, gaišzilas; - gaišas, skaidras, platas, ve̦se̦las, labas, spuožas, spuodras, spulgas, spridzīgas, dedzīgas, ugunīgas, skaistas, kvē̦luošas, mirdzuošas, dzelmīgas Pump., abgrundtief,
jautras, spirgtas, lebhaft, tumšas, trübe, šauras, iegrimušas, iedubušas, (St.), eingefallen, kuosainas, pūžņainas, triefend, sarkanas, iekaisušas, izraudātas, verweint, miegainas, nedzīvas, gļē̦vulīgas, schwach, nejaukas, vājas, valganas, aklas, stulbas, - mīlīgas, kaislīgas, vienaldzīgas, ļaunas, skaudīgas, nelabas, böse, neidisch, falsch, nekaunīgas; - skatīties baltām (grimmig), gaŗām (gleichgültig), platām (aufmerksam), kailām (bloss) acīm uz kaut kuo, greizām acīm uzlūkuot, mit ungünstigen Augen ansehen; strādāt, ka vai acis zaļas paliek oder nuo pieres le̦c, sagt man von einer schweren Arbeit.

9) In Vergleichen:
acis kā bunduļi, spundes, von hervorquellenden Augen; a. kā šķĪvji, kā skriemeļi, von grossen Aug., a. apaļas kā puogas, von eingefallenen A.; a. kā timpas, A. wie Kerzen, breit; a. kā vanagam, kaķim, scharfsichtig.

10) In Verbindung mit Verben:

a) Nom.: acs asaruo, tränt.
acis darba izbijās, ruokas, darba nebijās BW. 6553; acis asaras birdina, vergiessen Tränen. acs nuobrīnas, ruoka padara (Sprw.). tautu dē̦la acis de̦g, dzirkst, uz manim rauguoties Ltd. 1148, funkeln. acis grib, sirds vairs neņe̦m pretī, sagt man, wenn man vollständing satt ist. acis kaunas, die Augen sind blöde; acis pašu laiku krita oder salipa cieti, fielen eben zu; acis laistās laimībā, leuchten; acis mieluojas, weiden sich; a. milst, die A. werden dunkel. tu man neesi tik daudz devis, cik acs var nest Sprw., du hast mir nicht soviel gegeben, wieviel das Auge tragen kann, d. h. nichts. acis niez, būs jāraud. a. nelabi raugās, sehen unheimlich. ja labā acs raustās (zuckt), tad jāraud. kuo acis nere̦dz, tuo sirds aizmirst, aus den Augen, aus dem Sinn; acis atveŗas, öffnen sich, aizveŗas, schliessen sich; zibina, blitzen, zvē̦ruo, glühen;

b) Akk.: izberzēt, izburzīt, trīt acis oder izberzēt miegu nuo acīm, den Schlaf aus den Augen wischen;
acis buolīt, valbīt; iegriež kā vilks acis pierē, verdreht RKr. VI, 996. puisis pacēlis acis un ieraudzījis ve̦lnu LP. III, 43; aizdarīt (schliessen) acis uz mūžu. kas neatdara acis, atdara maku; acis nuodurt (pie zemes durt, zemē mest U.), senken; izdurt, blenden; a. izgāzt, dass. LP. V, 191; acis griezt, pagriezt, wenden; uz mani viņa ir acis nepagrieza, würdigte mich keines Blickes; pārgriezt, verdrehen, gruozīt, drehen, aizlaist, schliessen; acis nuolaist,

a) die Augen senken

b) ābuoļi tādi, ka netīk ne acis nuolaist, dass man kein Auge abwenden kann;
nee̦smu ne acu salicis, habe kein Auge zugetan; miegs acis lipina (zudrücken) tik saldi, ka nevar gandrīz ne atturēties LP. I, 63; buojāt, maitāt verderben; a. apmānīt, mit Blendwerk täuschen; mest, pamest, richten, wenden: uz kājām acis meta, ne uz spuoža vainadziņa Ltd. 1075. saimnieka dē̦ls metis acis uz nabaga bārenīti. pametiet oder uzmetiet kādu aci uz bē̦rnu, habt ein Auge auf das Kind; acis mieluot, weiden; acis oder acīm mirkšķināt, mit den Augen blinzeln; ze̦mi acis nest Ltd. 1239, vor Schande die Augen niederschlagen; atplēt acis, gan redzēsi; ieplèst, vor Furcht, Erstaunen aufreissen. visas acis izraudāju Ltd. 1729; aci nuoraut, ein wenig schlafen Mit,; acis aizsegt aiz kauna, vor Scham verdecken LP. III, 41; izsist, ausschlagen, a. pasist uz zemi LP. 69, auf die Erde blicken; nāve aizspiež acis. kas acis šķielē (schielt), tas melis. kurp man acis vērst? wenden; pavērt, etwas öffnen, aizvērt, schliessen; miegs ve̦lk acis ar varu cieti;

c) Lokat. Von grosser Dunkelheit sagt man:
uznāk tāds tumżums lai acī duŗ LP. IV, 199; palika tumšs, ka nevarēja paredzēt, ne acī duŗams LP. VI, 244; [tik tumżs, ka duŗ vai acis laukā Kabillen]; durties acīs, in die Augen stechen, ein Dorn im Auge sein: tāda mīlestība trakāki dūrusies acīs nekā dadzis LP. I, 119. puisē̦nam vājais krabiņš iekrīt acīs LP. II, 76, wohl nach dem deutsch. "in die Augen fallen". tāds jau tev tagad vai acīs kāpj iekšā (Siliņ) oder acīs līst, aufdringlich sein. tagad bē̦rni ve̦cākiem acīs le̦c, barsch anfahren. Tūlīn tu man kal tuo acīs, vorwerfen; miglu acīs laist, Sand in die Augen streuen. vīrs neredzējis vairs drudža visu savu mūžu ne acīs Etn. III, 32, habe mit seinen Augen nicht mehr gesehen; nevaru viņu ieredzēt, ieraudzīt ne savās acīs, ne pa acu galam, ne acu galā, ich kann ihn garnicht leiden; saskatīties acīs, sich in die Augen sehen; d) Dat. u. Instr.: es savu pēlējiņu ne acīm neredzēju, verstärktes"sehen". tuo es redzēju pats savām acīm; acīm re̦dzuot, auch rauguoties, zusehends, offenbar: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. tas acīm re̦dzuot nav tiesa, das ist offenbar wahr; mest ar acīm, winken. ve̦lns kuoda akmentiņus, lai zils gar acīm me̦tas, dass es blau vor den Augen wird LP. III, 90. skaties ar acīm, ne ar muti, Sprw.; ar acīm aprīt, verschlingen. darīdama visu, kuo tikai nuo acīm nuoskārta LP. VII, 514, was sie an den Augen absah. strādā uz acīm uzkritis, er arbeitet sehr eifrig; aiz acīm runāt, hinter dem Rücken (gew. aiz muguras) Böses nachsagen. Nerft.

Kļūdu labojums:
6553=6853

Avots: ME I, 7, 8, 9

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36

àizlipt, zukleben: viņu acis aizlipušas Jes. 44,18; dazu faktiv àizlipinât, verkleben: vē̦stuli ar laku.

Avots: ME I, 37

àizrakstît, tr.,

1) an jem. schreiben:
dē̦lam vē̦stuli, an den Sohn einen Brief richten;

2) aizrakstīt [vgl. russ. записать] in Oppek. für pierakstīt (U.);

3) vorschreiben:
skuolē̦nam burtus Mar., Tirs.;

4) verschreiben, schriftlich versprechen, hingeben:
ve̦lnam dē̦lu Zb. XVIII, 426 [gleich der Bedeutung 2 ein Slavismus].

Avots: ME I, 45

àizsist, ‡

5) eilig hinsenden
Lös.: a. ziņu, vē̦stuli; ‡

6) klopfend stumpf machen:
vai neaizsit (izkaptij) tuos (scil.: zuobus) trulus Janš. Bandavā II, 105; ‡

7) zuhämmernd einschliessen:
māti... aizsist bucā Pas. IX, 264; ‡

8) aizsist gaŗām, vorbeilaufen:
aitas aizsit būdai gaŗām Seyershof. ‡ Refl. -tiês,

1) sich eilig verbergen hinter:
a. aiz priedes Celm.;

2) a. cieti, schallend zufallen (sich schliessen)
Wid.

Avots: EH I, 47

‡ àizsmelˆt, (Flüssiges) zu schöpfen beginnen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa: mēs aku (tīrīdami) jau aizsmēlām. Refl. -tiês: ūdens aizsmēlies aiz zābaku stulmiem, das Wasser ist (beim Waten) unversehens hinter die Stiefelschäfte geraten.

Avots: EH I, 50

apmaĩnît, ‡ Refl. -tiês, untereinander austauschen: viņi bieži apmainījās vē̦stulēm.

Avots: EH I, 100

aprùoce C., apruocis (li. apìrankė, apýrankis),

1) Querl um das Handgelenk, das untere Ende des Ärmels, der Ärmelaufschlag:
meita aizbāzuse zīmīti aiz šineļa apruoces atluoka LP. VI, 805;

2) die Spange, das Armband:
nuoņēma nuo ruokas stilba skaistu apruoci;

3) wollene Manschetten, im Winter von Frauen und Männern getragen, vielfach
Demin. apruociņa: ada dzīparainas apruoces A. XV, 189; Konv. ^1;

4) leinene Manschette, Stulpe (neuerdings)
LP. VII, 762.

Avots: ME I, 117

apstuomuôt,

1) "stulbt">apstulbt" Druva I, 392; ‡

2) = apstùtbinât, verwirren: suns trenca guovi tik ilgi, kamē̦r tuo apstuomuoja: nezināja ne˙kuo darīt, stāvēja uz vietas Druva I, 392; ‡

3) "stuomīties, kavēties, vilcināties" Druva I, 393.

Avots: EH I, 118

ārsēš,

1) ausserhalb, seitwärts:
suns, braucēju riedams, skrien ārsēš J. Kaln.;

2) ausserdem:
kalpam bez zināmas algas iesē̦ts se̦stulis linu ārsēš. tas gabals mums ārsēš, das ist Streuland Bers. [Zu sē̦ta?]

Avots: ME I, 244

atplêst (li. atplė´šti), tr., los-, -ab, wegreissen: vē̦stuli, kuokam mizu.

Avots: ME I, 182

‡ atsacĩbas,

1) die Absage:
aizrakstīja atsacību vē̦stuli Janš. Dzimtene II, 316;

2) "die 10 Gebote, der Katechismus"
Warkl.: bē̦rniem jāmācās atsacības.

Avots: EH I, 163

‡ atslapinât, anfeuchtend loslösen: a. markas nuo vē̦stulēm.

Avots: EH I, 167

atstuõpe C., (auch wohl atstuokle), das Gebinde, das die beiden Enden der Biegung an den Schlittensohlen (galvas) mit den Stützen (mietnes) verbindet: viņam visām ragavām dzelzs atstuopes Dok. A, Kand., Kreuzb., Laud. - Nach L., St., U. die vordere Biegung an den Schlittensohlen (?). ["Strick zwischen den vorderen Femer-Enden und den Enden der Vorderachse", s. Bielenstein Holzb. 549 und 557. In Gr. - Buschhof, wo uo zu ū geworden ist, sei atstūple (wohl aus *atstuople) eine "klūga vai dzelzs stienis, kas savienuo ragavu slieces uzliektuo galu ar pirmuo mietni"; im hochle. Werssen dafür atstulpe (aus atstūple?)].

Avots: ME I, 198

atsutinât (li. aišùtinti), ‡

3) durch Bähen öffnen:
ierēdņi vē̦stuli "atsutinājušï Anekd. IV, 622; durch Bähen erweichen (?): puņus a. Lange Latv. ārste 22.

Avots: EH I, 172

attiecinât, tr., beziehen: ja šuos vārdus gribē̦tu attiecināt uz Heines dzeju Vēr. II, 863. Refl. -tiês, auch attiekties, sich beziehen: attiecības vietniekvārdi attiecas uz kaut kādu minē̦tu priekšme̦tu. vē̦stules, kas uz šuo sakaru attiecas Vēr. I, 1420. [Bei L. attiekt "auf etwas zutreffen, reichen" und attiekams "anbetreffend".]

Avots: ME I, 205

‡ avilis,

1) avilis (li. avilỹs) Auleja, Kaltenbr., Warkl., avils Gulben, Wessen, = avielis: mums maz aviļu ar bitēm Oberl.;

2) = stul%CB%86ms">stulˆms 4 Kaltenbr.

Avots: EH I, 190

baiga,

1) die Angst, Furcht:
aizdze̦n visu baigu St. skatuot augstās debesis, prāti apstulbst svē̦tā baigā St. Gew. Plur.: par pazemes dieviem ieduomājuoties, zemkuopim viesās krūtīs baigas un ce̦ras Pūrs I, 111;

2) eine Vogelscheuche, etwas Verkommenes:
baiga - panīcis un nuovārdzis dzīvnieks vai stāds Etn. II, 129.

Avots: ME I, 250

brakmanis (unter brãkmanis), ‡

2) ein Stulzer:
brāļi mani brakmanīši, zābakaini sìenu pļāva BW. piel. ² 3857, 1. Dieselbe Bed. könnte auch in BW. 20861 vorliegen.

Avots: EH I, 236

brakšenes, eine Beeren - Art, die spät reift U. (Zu braškė "fragaria collina".) [Diese Zusammenstullung wäre richtig, wenn beide Namen dieselbe Pflanze Bezeichnen; braškė wohl zu braškėti, denn die Früchte der fragaria collina knachen beim Abpflücken und Zerdrücken, woher auch ihr le. Name spradzene.]

Avots: ME I, 323

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

‡ brūksnêt (Neolngismus?), = svītrât, streichen: daža (lapas) puse tukša, daža brūksnē̦ta Kronvalda vēstules 177. Vgl. li. brūkšnis "Strich".

Avots: EH I, 246

čalinât, schwatzen, plaudern: savas bē̦rna duomas tev ausīs čalina MWM. III, 39. pēc pirmā prieka stulbuma sāk čalināt un smiet Druva I, 206.

Avots: ME I, 402

‡ II čuruls Brucken, = ‡ stuls">čurkstuls.

Avots: EH I, 297

drāstaļa, drāsts, stulis">drāstulis, drāstīgs, drāstīties = drāztaļa, drāzts, drāztulis, drāztīgs, drāztīties.

Avots: ME I, 494

drusta [= druska?]: vē̦stuli saplēst smalkās drustās Degl.

Avots: ME I, 505

[dùlbs ^2, dumm Nerft, stulbs, betäubt, beschränk Bers.; dulls Schwanb. Zu li. dul˜bis "неповоротливый, мѣшковатый", vgl. auch Persson Beitr. 580.]

Avots: ME I, 512

duñdurs [PS., C., Rönnen],

1) Rinderbremse (tobanus bovinus);
stulbais dundurs, Blindfliege (chrysops caecutiens); lietus dundurs, haematopota pluvialis Ar.; dunduramuols od. dunduru a., Teufelsabbiss (scabiosa succisa). dundurs dunduruo, dūc, rūc. vai nu dundurs astē? Wozu die Eile? bija jau tâ pēc dunduru laika, es war um die Zeit, wo das Vieh nicht mehr so sehr von den Bremsen gequält wird;

2) die Wespe
Dond.;

3) der Rausch, Kater:
man vēl dundurs galvā;

4) ein dämlicher Mensch
Mag. XIII, 2, 70;

5) "?": uozuolam, dunduram, vis˙apkārt saule spiež RKr. VII, 77 (ein Rätsel; gemeint ist der Kessel).
[Daneben auch dunduris. Am ehesten zu dundêt, und vielleicht aus * dunderis, vgl. denderis, li. ešerỹs u. a. - Was bedeutet li. dundurėlis Lit. Mitt. V, 271?]

Avots: ME I, 516

dze̦lte̦nmataîns, blond: dze̦lte̦nmataina od. dze̦lte̦nmatu skaistule. eine blonde Schönheit.

Avots: ME I, 542

grãmata, Demin. (verächtl.) grāmatele,

1) das Buch ;
lielā od. dziesmu gr., das Gesangbuch : viņš jau izgāja lieluo grāmatu cauri, er hat schon das Gesangbuch durchgelesen Mag. XIII, 3, 55. lasāma grāmata, Lesebuch. me̦lnā grāmata, Zauberbuch ; cilts grāmata, Geschlechtregister, Stammbaum ; gada gr., ein Jahrbuch ; kabatas gr., Taschenbuch ; laika gr., Kalender ; laiku gr., Chronik (bibl.) ; sprediķu gr., Postille. Sprw. : vē̦ders nav grāmata. meluo kâ grāmata (od. nuo grāmatas). grāmatu atšķirt, uzšķirt, ein Buch aufschlagen ; grāmatas vaļā laist, das Lesen vernachlässigen U. tas aplam grāmatas necilā, er ist kein Bücherfreund ; grāmatâs gulēt, die Bücher fleissig studieren. tē̦vs izmācīja visus grāmatā, der Vater brachte allen das Lesen bei JK. V, 26. ielauzīt grāmatā, mit mühe das Lesen beibringen. ielauzīties grāmatā, mühsam das Lesen erlernen. braukt pie grāmatas (= pātaruos pie mācītāja) RKr. XVI, 88 ;

2) der Pass
(jetzt pase) : kāzenieki prasīja pēc svešu ļaužu grāmatas BW. III, 1, 33. vaicāja, uz kurieni tie braucuot, kāda tiem grāmata ;

3) der Brief
(dafür jetzt vē̦stule *) : kad pārnāca grāmatiņa, jau ar citu saderēju BW. 13276 ; [

4) grāmatas nē̦sāt U., hinterbringen, herumleumden :
nezinu, kas par mani tās grāmatas nē̦sājis U. - Nebst li. grõmata "Brief" und estn. rãmat "Buch, Brief" aus aruss. грамота "Schrift"].

Kļūdu labojums:
grāmatas vaļā laist = grāmatu vaļā laist
saderēju = saderējis

Avots: ME I, 644

idruôt, idrêt, einen faulen Kern bekommen L., Biel. H. I, 190, alt, faul werden: zābaku... zemē ve̦lkuot, papēdī attrūka kurpe nuo idrējušā stulma Seibolt.

Avots: ME I, 702

ìeaĩjinât, einschläfern, in den Schlaf wiegen: tuo debesīs skaistules ieaijinās ar burvīgām aizsaules dziesmām.

Avots: ME II, 1

ìepeldêt, intr., herein -, hineinschwimmen; auch von geschmeidigem flinkem Hereinkommen: sulains iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803.

Avots: ME II, 50

iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,

1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;

2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;

3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;

4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;

5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;

6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;

7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;

8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;

9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;

10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;

11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?

12) Vergleiche,

a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);

b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;

c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;

d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;

e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;

f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.

13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;

14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,

a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;

b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;

c) des Zieles:

α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;

β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;

γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;

δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;

ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;

η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;

ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;

15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;

16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,

1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;

2) kâ tev ietas? wie geht es dir?

3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]

Avots: ME II, 79, 80, 81

izbir̃t [li. išbìrti], intr.,

1) fallend ausstreuen, herausfallen:
izbira ziediņi caur klēts grīdu BW. 13645, 3. tev jau zuobi izbiruši 20195;

2) durchfallen:
tādos laikuos izbirst mazajie taisnībai cauri itkâ sīkie graudi vēteklim Kaudz. M. vai viņš neizbirs ar tādu vē̦stuli cauri Baltp.;

3) ē̦d kâ izbiris Ahs., ausgehungert.
uz ē̦šanu tik visai izbiris Lautb. Vid. II, 72.

Kļūdu labojums:
ausstreuen = sich ausstreuen

Avots: ME I, 716

izdaudzinât, tr., ausposaunen, verschreien: Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur kâ izdaudzināts Kaudz. M. izdaudzinātas valuodas, ausgesprengte Gerüchte. izdaudzinâts, berühmt, vielgenannt: izdaudzināts labdaris LP. VI, 21; izdaudzināti rakstnieki, mākslinieki. viņa bija izdaudzināta un le̦pna skaistule Purap.

Avots: ME I, 725, 726

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

izdzeltêt, intr., ganz, vollständig gelb werden: ve̦cas, izdzeltējušas vē̦stules Latv.

Avots: ME I, 731

iznē̦sât, izne̦sât,

1) austragen, verschleppen:
vē̦stules. asins dze̦namie organi izne̦sā asinis pa visu miesu A. XX, 368. pē̦rkuonis tevi saspārdīs, ve̦lns kaulus iznē̦sās Purap. viņa trīs bē̦rnus bija izne̦sājuse un izzīdījuse Jan.;

2) austragen, ausplaudern, anschwärzen:
mēlēm būtu izne̦sājuši BW. 8899;

3) abtragen:
iznē̦sātas drē̦bes. sacīs (vilnainītes) ve̦cas, iznē̦sātas BW. 16541. vainadziņu bez valuodu iznē̦sāt.

Kļūdu labojums:
8899 = 8399
iznē̦sātas BW. 16541 = izne̦sātas BW. 16541, 1
bez valuodu iznē̦sāt = bez valuodu iznē̦sāt (die ganze Zeit tragen?)

Avots: ME I, 776

izputêt (li. išputė´ti), intr., verstauben, verstieben, zu grunde gehen, vergehen, verloren gehen, ruiniert werden: sēnītes atdalās nuost, izput gaisā Luopk. III, 58. ķēves dē̦ls cē̦rt mājai krusteniski, ka tā izput smalkās druskās. bagātība, dzīve, mājas, cerības izputējušas. izputi pati, tautu meita, kad tu mani putināji BW. 6271. vē̦stule var˙būt ceļā bij izputējuse Blaum. saimnieks izputējis nuo vietas, nuo mājām. dejuot, dziedāt, ka lai izput laukā. Sprw.: izputēja kâ nebijis. izput kâ dūmi gaisā, kâ kaļķu kule, kâ lietus pavasaras saulītē, kâ jūŗas putas, jūŗas smiltis, kâ jūŗas burbulis, kâ rīta salna, kâ spaļi. kad (kaut) tu iz˙putē̦tu, dass du zu grunde gingest. kad tu iz˙putē̦tu laukā, tuo biju pa˙visam aizmirsis, zum Kuckuck, dass hatte ich ganz vergessen. ak tu iz˙putējis (Donnerwetter), kas dievam par smuku ruoku darbu! LP. VI, 292.

Avots: ME I, 786, 787

izšķiruôt [Nigr.], tr., aussondern, aussortieren: vē̦stules. maisuos tie izšķiruoja kaulus MWM. X, 952.

Avots: ME I, 812

kaitulis [li. kaitulỹs "вспыльчивый человѣк"], f. kaitule, der (die) Boshafte, Böse, wer leicht zum Ärger erregt wird: še, kaitule (Var.: skaistule, dusmīte), kumeliņš BW. 26459.

Avots: ME II, 136

I kaût,

1) in Wunschsätzen - wenn doch
(mit dem Konditionalis); zur Verstärkung der Wunschpartikel kaut dienen ak und jele: ak kaut man tūkstuoš mēles būtu! dziedu viena, dziedu viena; kaut būt[u] uotrs palīdziņš BW. 286, 4. stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! LP. V, 245. Elliptisch - kaut tevi! zum Kuckuck: saknes - kaut tevi! - maziņas, niecīgas LP. VII, 1176. kaut tevi! - kas tavam tē̦vam par stiprām ķemmēm!

2) kondizional - wenn, falls:
es nesē̦tu griķu druvu, kaut tā balta neziedēj[u]si Ltd. 2178. tu būt[u] smuka, tautu meita, kaut tev laba daba būtu;

3) konzessiv, - zuweilen verstärkt durch gan, jel, arī - obschon, obgleich, wenn auch
(im Hauptsatz oft tuomē̦r, tadšu): es nelauztu alkšņa rīksti, kaut es bē̦rza nedabūtu; es neietu pie atraiša, kaut es jaunu nedabūtu. kaut gan tuo e̦smu viņam vairākkārt sacījis, tuomē̦r viņš tuo laidis par galvu;

4) verallgemeinernd vor einem Indefinitum, einem Adverbium und Nomen; kaut cik, kaut cik necik, einigermassen, etwas;
kaut kad, irgend einmal, kaut kāds, kaut kas, kaut kuŗš, wer immer, wer es auch sei, kaut kâ, wie immer, irgendwie, kaut kur, irgendwo: arī viņš pazāudēja kaut cik naudas Vēr. I, 1081. viņš jau kaut cik atžilbis. kaut viņš kaut cik necik pūlē̦tuos! viņs kaut˙kad nuo ve̦cāka cilvē̦ka mutes bij dzirdējis LP. VII, 508. zirgs gribējis kaut˙kuo paprasīt LP. III, 47. dziedi, dziedi, tautu meita, kaut kuo vien, kaut kâ vien BW. 857. kaut˙kur raudāja lakstīgala R. Sk. II, 218. grūti būs atrast kaut divus latviešus, kas par tautas dziesmu ve̦cumu būtu vienis prātis RKr. VIII, 25. [Zur Form. s. Le. Gr. § 592.]

Avots: ME II, 179

ķe̦r̂stît: auch Fest., (mit er̂ ² ) Strasden, (mit er) Wainsel. Refl. -tiês: ķ. ar meitām Strasden. nevajag ķ., kad iet pa ceļu, - lapu nevajag raut (mit er̂ ² ) Orellen. piedzēries ķe̦ŗstījās ap stulpu kei (= kâ) ap savu brūti Bērzgale.

Avots: EH I, 697

klàust [N. - Peb., AP., klàust ² Lubn., Kl., Modohn, Warkl., Warkh.], Bers., Lub., Mar., Stom., - šu, - su (li. kláusti), fragen: viņa sāka viņam klaust par vē̦stules nuodevēju A. XIII, 841. viņš sāka klaust, kâ stāv ar ārstiem. [Wohl zu klausît; vgl. W. Schulze Berl. Situngsber. 1904, S. 1434.]

Avots: ME II, 217

knaksts U., knakstulis Etn. IV, 97, = knakšis.

Avots: ME II, 242

kruñkuôts, kŗuñkuôts Kand., kruñkuotains, runzelig, faltig, faltenreich: zābaki krunkuotiem stulmiem Stari III, 221. krunkuotaiņi zābaciņi BW. 5650.

Avots: ME II, 287

lakstîgs,

1) kokett, gefallsüchtig
Smilt.: lakstīgala skaistule RSk. II, 19;

2) frech, geil
Manz., L.

Avots: ME II, 416

lê̦ps, [schwächlich Warkh.]; plump, ungeschickt im Gehen Mar. n. RKr. XV, 125. [lēps "neveidīgs, neveiklis, mīkstulis" Wessen]; vgl. lê̦pa II.

Avots: ME II, 461

mûžîgs,

1) sich weit erstreckend, sich lang ausdehnend, sehr geräumig, gross, unendlich:
mūžīgi meži, Urwälder Etn. III, 167. visur mūžīgs purvs JK. III, 76. tikai mūžīgu klajumu vien redzēju LP. VI, 468;

2) unaufhörlich, immerwährend, ewig:
bij jums gan tā mūžīgā iešana Laps. citādi bijis mūžīgais stīvnīca Etn. II, 87. kur ve̦lna apsē̦stais ķēniņš mūžīga tumsībā vārdzis LP. III, 18. mūžīga dzīve od. dzīvuošana, ewiges Leben; nuo mūžīgiem laikiem, von jeher. stulbs lai piedze̦m, akls lai paliek šiet laicīgi, tur mūžīgi bez gala Tr. IV, 513. tas būs mūžīgi un trīs dienas (scherzhaft, s. mūžība);

3) zur Verstärkung von Adjektiven und Adverbien, sehr, äusserst:
mūžīgi skaists kungs, ein sehr schöner Herr Etn. II, 87. tas saticies ar mūžīgi gudru nabagu II, 88. karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs II, 87. mūžīgi mūžam, in alle Ewigkeit.

Avots: ME II, 680

neapdrùošinâts, unversichert: neapdruošinātas ē̦kas, vē̦stules.

Avots: ME II, 707

ne̦stūklas [Bauske], ne̦stuklas Kav., Pav., = stules">ne̦stules.

Avots: ME II, 734

‡ ne̦stūkles, = stules">ne̦stules: smagi krīt piesme̦ltie spaiņi, nuograb n. Delle Negantais nieks 212.

Avots: EH II, 20

nùobuôkstîtiês: tâ ir tiem ģeķiem gājis, kas stulbi tur pa kapiem nuobuokstās Dünsb. Krista gājiens II, 112.

Avots: EH II, 36

nùoduôt [li. nudúoti], tr.,

1) abgeben, hingeben, verabreichen, abgeben, was gebührt, übergeben:
nuoduodi šuo vē̦stuli savam brālim! sievai nuodeva barību ar mē̦ru LP. V, 365. va˙dzi, ka tu savam tē̦vam maizi nuoduota Dok. A. pē̦rkuoņam bijis grūti viņu atrast un suodu nuoduot Lp. VII, 465. ķēniņš nuoduod muļķīti pie ūdens nesēja LP. IV, 61. zaldātuos tevi nuoduošu! LP. V, 76. brāļi galvas vien gruozīja, dārgu naudu nuode̦vuši BW. 24351, 5. nuoziedznieku nuoduot tiesai;

2) verraten:
savu tautu. Refl. - tiês,

1) sich abgeben, sich hingeben:
viņš mīļi ar mani nuodevās Aps. es ar pilnu sirdi nuoduoduos priekiem;

2) sich verraten;

3) mit dem Lok. od. pēc, geraten nach:
dē̦ls nuodevies tevī RKr. VIII, 42. dē̦ls bij nuodevies pēc tē̦va Līb.

Avots: ME II, 779

[nùolipinât,

1) bekleben:
n. sē̦tu ar afišām; n. pirkstus ar me̦du;

2) (Angeklebtes) ablösen:
n. marku nuo vē̦stules Kl. - Refl. - tiês, sich klebrig machen: n. ar me̦du.]

Avots: ME II, 811

nùolũkât, nùolũkôt, tr.,

1) sich umschauen, beobachten:
ganīdama nuolūkuoju, kur,š puisīts zirgu kūla BW. 9785. lai es varu nuolūkāt, kuo tās meitas labu dara BW. 13250, 43;

2) sich ausersehen, sich aussuchen (eine Braut):
mana paša nuolūkāta attecēja vārtu vērt BW. 14478, 1;

[3) versuchen, abschmecken:...
pāri par 15 traukiem. lai nuo visiem tiem nuolūkuotu, vajadzēja daudz laika Leijerk. I, 36. mēs... nuolūkuojām arī pienu, bet nuo vīna... atturējāmies II, 193.] Refl. - tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.
arī pienu, bet nuo vīna ... atturējāmies II, 193.] Refl. -tiês,

1) hinschauen:
viņš nuolūkuojās dabas jaukumā. lai varē̦tu pamieluot, uz mirušuo skaistuli nuolūkuodamies LP. VII, 198;

2) auf Freiersfüssen, auf die Suche, auf Brautschau gehen.

Avots: ME II, 814

nùosùtît, tr., herunter-, ab-, hin-, wegschicken: vē̦stuli, bagāžu.

Avots: ME II, 863

palaîstuvis (li. palaistuvis) Naud., häufiger das Femin. palaîstuve (li. palaistuvė), palaistava, palaistule, ein Nichtsnutz, eine liederliche, nachlässige Person: kuŗa kāda palaistuve (Var.: palaistule, palaistava), ne ap dārzu neapgāja BW. 32550.

Avots: ME III, 56

palikt [li. palìkti "verlassen; bleiben LChr. 485,15; werden" Tiž. I, 125, Liet. pas. II, 67, Lit. Mitt. II, 33],

1) tr., unterlegen, unterstellen, hinstellen, hinlegen:
viņš palika pātagu padusē Kaudz. viņš palika maisu pagalvī. paliec bļuodu tāļāk!

2) zurücklassen:
nepaliec (bē̦rnus) svešai mātei kājām spert, matus plūkt! BW. 4144, 1 (Var. 2: neatstāj). nepalikšu mūsu māsiņu par ē̦dumu, par dzē̦rumu RKr. XVI, 220 [vai paliksi nu Maijiņu še? Elbervelt];

3) intr., zurückbleiben, bleiben:
Sprw. te paliek ze̦lta kalns, te nabaga tarba. žē̦l bij mirt bajāram: paliek mantas pakaļā BW. 27818. paliec savā vietiņā! Tr. IV, 44. kad tev ne kre̦kls mugurā nepaliktu! viņš palika juo pruojām savās duomās Kaudz. kas kāruotuo lietu nedabū, tas paliek bešā jeb tukšā Etn. II, 30. viņš nabags bijis, nabags palicis; slims bijis, tik˙pat slims palicis. labs paliek labs; sargies nuo ļauna! durvis palikušas vaļām LP. III, 94. palikt mierā, zufrieden bleiben; palikt neziņā, in Unwissenheit bleiben; palikt nuomuodā, wach bleiben; palikt nuovārtā, unberücksichtigt bleiben. vīrs tâ nuobaidījies, ka palicis uz vietas, dass er auf dem Platz geblieben sei LP. III, 108. apakšā, pakaļā palikt, den kürzeren ziehen, übertroffen, hintangesetzt werden: cik tu paliksi viniem apakšā LP. IV, 108. valuodas ziņā viņš palicis savam tē̦vam juoti tāļu pakaļā Pav. neguodā, kaunā palikt,

a) in Schmach liegen, verbleiben:
guoda ļaudis mani gaida neguodā uzaugam (Var.: pāliekamu); guodā augu, guodā tapu, neguodā gaidītāji BW. 6549;

b) zu Schanden werden:
tur visas zāles paliek kaunā Kaudz. [te palikā U., da war's aus.] palikt verbindet sich mit dem Part. praet.: dārga bija kūmu starpa, es paliku negājuse, ich blieb zurück, ohne gegangen zu sein, ich ging nicht BW. 1294. neviens cilvē̦ks nevaruot palikt nesmējies LP. VII, 1052; auch mit d. Part. Praes.: paliec sēžam od. sēžuot, bleibe sitzen viņš palika guļam;

4) bleiben, hingeraten, sich lassen:
duomā vīriņam pateikties, bet tas acumirkli kur palicis, kur ne LP. II, 63. kur palika, nepalika tā lielā dziedātāja? 8W. 743. pati nezin, kur iet, kur palikt Dīcm. I, 58;

5) werden [vgl. dän. blive, schwed. blifva "bleiben; werden"]:
kad tu traks (stulbs) paliktu! kas negrib ve̦cs palikt, lai jauns būdams pakaŗas! kas daudz grib zināt, paliek drīz ve̦cs. slikts paliku niecināms BW. 4785. nuoiet saule, tumšs paliek 30006, 7. puisis uzlicis ce̦puri galvā un palicis nere̦dzams LP. III, 84. vīram palicis tâ nelabi ap dūšu III, 87. gana man žē̦l palika BW. 383. sniedz ruociņu; duod mutīti, paliec mana mīļākā! BW. 13278, 1. tu, meitiņa, sē̦ri dziedi, tu paliksi sērdienīte 340. palicis dikti gaŗš laiks LP. lV, 103. muļķa prātā palicis, er sei verrückt geworden LP. V, 209, rudzi, mieżi, nepalieciet sē̦nalās! Etn. III, 8. par zaldātu, saimnieku palikt, Soldat, Wirt werden. viņa palikuse par vārnu LP. VII, 539. citiem cilvē̦kiem par sluogu palikt, den Mitmenschen zur Last werden Aps., ebenso par apsmieklu p., zum Spott werden. kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika nabagā BW. 31177. Refl. -tiês,

1) sich unterIegen, sich unter etwas: hinlegen:
es palikuos spilve̦nu pagalvī: viņš palikās zem krūma;

2) bleiben:
paliekas (auch paliek) ē̦damais uz mājām nest LP. VII, 317. viņa palikās (auch palika) tur Blied.;

3) werden:
bij man tuo zināt, tev vajadzēja aukstam palikties! LP. V, 131 (palikt VI, 179). kungs - smejas līks palikdamies (auch palikdams) LP. I, 155. bail palikties (auch palikt), bange werden LP. IV, 18. man palika dusmas, ich wurde böse Kand. Subst. palicẽjs, s. dies; palikšana, das Unterlegen, Zurücklassen, Bleiben, Werden: pruojām iešu, nepalikšu, še nav mana palikšana BW. 13583. kad pirksta gals uz durvju pusi, tad iziešana, kad papēdis, tad palikšana Etn. II, 45; palikšanâs, das Bleiben, Werden; palikums, das Untergelegte, das Zurückgelassene, das Untergelegthaben, Zurückgeassenhaben.

Avots: ME III, 59, 60

pamēglis Für., Elv., Naud., pamẽklis Kand., Nigr.,

1) das Gespenst
Elv., Naud.;

2) der Taugenichts, Nichtsnutz, Lump, Lümmel
Nigr., Kand.; pamēklis"kam darbs neveicas" Gold. ak tu pamēglis, kâ nuobaidīja! Kleinb. vai tādam stulbam pamēklim arī prāts! A. v. J. 1892, 1, 247. [žē̦l, ka tam pamēklim ausi pa˙visam neatrāvu Janš. Dzimtene V, 366. pamẽglis MSil. "wer mancherlei erfolglos zu tun versucht."]

Avots: ME III, 70

pameîta, die Stieftochter: pamāte bij gluži apstulbuse, re̦dzē̦dama savu pameitu tādā bagātībā Etn. III, 62.

Avots: ME III, 68

paņemt, tr.,

1) wegnehmen, entwenden, dahinraffen, bewältigen:
pruojām iedami mēdza panāksnieki paņemt sle̦pe̦n līdz šādas, tādas lietas BW. III, 1, 45. juods paņēma vīra māti BW. 14154, 5. kuo nepaņems cirvis, tuo uguns rīs Skalbe. [lai tu gan duomā gudrs būt, tuomē̦r tu mani nepaņemsi vis Infl. n. U., ob du dich gleich klug dünkst, wirst du mich doch nicht in den Sack stecken];

2) heiraten (eig. wegnehmen, rauben):
tuo paņēmu mīlē̦dams Ltd. 688. tik es tevi neapņēmu (Var.: nepaņēmu) BWp. 531;

3) nehmen
(perfektiv); ergreifen, erfassen: vecītis paņēma bāreni āiz ruokas LP. VI, 837. dē̦ls paņe̦m āiz ausīm (lāčus) IV, 2. viņi paņēma sērdienīti un aizbrauca Dīcm, viņš paņēmis pats savu galvu, er handelt nach seinem eigenen Kopf. Refl. -tiês,

1) für sich nehmen:
tec, tautieti, vārtu celt, paņemies ce̦purīti! BW. 18996. tik jau līdzi paņēmuos sava pūra atslēdziņu;

2) für sich von einem andern nehmen, leihen, borgen:
kam naža nav, tas paņe̦mas nuo cita BW. III, 1; 96;

3) übernehmen, sich anheischig machen:
viņš paņēmās vest piecas asis malkas Mar. n. RKr. XV, 129. viens vecis gribēja par vakti paņemties LP. VI, 265;

4) sich angewöhnen:
cūka paņē̦musies rāceņuos iet Kand. bij paņēmies runājuot dažas zilbes gaŗāki izrunāt Purap.;

5) sich von selbst nehmen, genommen werden:
vē̦stules netīši paņē̦mušās līdzi Niedra.

Avots: ME III, 79

parakstît, ‡

4) schreiben
(perfektiv): parakstīts ir Evang. 1753, S. 25; "atrakstīt" Gramsden n. FBR. IX, 110: p. vē̦stuli; ‡

5) verschreiben (vermachen):
jis juo parakstēja ve̦lnam Pas. X, 141. mājas es tev neparakstīšu Ciema spīg. 184; ‡

6) (wiederholt? eifrig?) sticken, ausnähen:
lai klausa māmiņu pate̦cē̦dama, lai luoka pūriņu parakstīdama (mit Betonung der 2. Silbe?) Tdz. 36746.

Avots: EH XIII, 166

pā`rnãkt, ‡

2) ankommen:
vē̦stule ... pārnāca taisni mēnesi pēc viņu aiziešanas Apsk. 1903, S. 112; ‡

3) geboren werden:
meitai pārnāca dvīņi Janš. Bandavā I, 8. visi siventiņi pārnākuši Siuxt.

Avots: EH XIII, 207

pãrrîtus (unter pãrrîtu): kāstulis jāmazgā p. Siuxt.

Avots: EH XIII, 209

pašaũt, tr.,

1) schnell unter etwas schieben
[Tirsen u. a.], stecken, [wegstibitzen Grünw., schnell od. heimlich reichen]: pašāvuse ķuoci zem lielā lakata Vēr. II, 650. [it kā gribē̦dams tev palīdzēt, pašaus viņš tev savu kāju Glück Sirach 12,16. viņa paguva pašaut Kārlim vē̦stuli De̦glavs Rīga II, 1, 75. saimniece pašāva (reichte schnell und verstohlen) nabagam gabālu gaļas Frauenburg, Plm.];

2) ein wenig schiessen;

[3) (heimlich) vergeuden:
p. mantu Sessw., Nötk., Schwanb., Selsau, Golg., Lub., Laud., Hofzumberge, Lös., Lis.]: es mākuot gan pašaut mantu Saul. II, 30; ["verlieren": viņš pašāvis visu naudu Wesselshof;

4) pašaut sāņus, vom geraden Weg abweichen;

5) vorschiessen, leihen:
esi tik labs un pašauj man naudu! Plm., Serbigal, Sćhlehk, Sauken, Marzen, Irmelau.] Refl. -tiês,

1) untertauchen, sich schnell unter etwas verstecken:
pīle pašāvusies apakš ūdens LP. IV, 70. ja tu kāda neražana, pašaujies pabeņķē! BW. 1434;

2) hervor-, in die Höhe schiessen:
aste tūlīn pašāvusies ārā LP. VII, 895. puisis augumā labi pašāvies A. XIII, 474.

Avots: ME III, 112

pìederĩba,

1) die Zugehörigkeit:
piederība pie Līvu pagasta Konv. ² 7I0. vē̦stules aizlipinās un nuosūtīs pēc piederības Seibolt;

2) die Schicklichkeit
U.

Avots: ME III, 244

piêpa Kl., Saikava, Prl. = piepe: Sprw. mīksts kâ piepa. ap pašiem stulmiem dzeltēja dažādu sugu piepas MWM. X, 82. - piepas, Löcherpilz (polyporus) RKr. II, 76.

Avots: ME III, 277

pìesalˆdêt, tr.,

1) anfrieren machen, lassen:
kâ piesaldē̦ts nu glumais kungs apstulbis stāvēja Kundz.;

2) ankleben, anbringen:
aizdedzināja sveci un piesaldēja tuo pie galda A. v. J. 1893, S. 422.

Avots: ME III, 287

pìesliept, sich anschmeicheln, die Kur machen: jūs skaistulēm gan drusku piesliept varat Asp. Vaideluote 71.

Avots: ME III, 292

pĩkstis C., = stulis">pĩkstulis II.

Avots: ME III, 231

pirmraksts,* das Original: (vē̦stule) līdz ar .. . atbilžu pirmrakstiem A. v. J. 1900, S. 483.

Avots: ME III, 227

puosmaîns, was nicht in einem Striche fortgeht, sondern in Abteilungen, Absätzen U.: stulbājs izskatās puosmains Konv. ¹ 913. puosmains stuobrs Konv. ² 193. puosmaini taustekļi ebenda 1997.

Avots: ME III, 457, 458

pusks, Demin. pusciņš, = pušķis, das Büschel, die Troddel: līdz zemei ze̦lta puski bē̦rajam kumeļam BW. 14443. zīda puski, zīd[a] ieluoki zemi slauka staigājuot 21557, 1. būt[u] jei man viena bij[u]se mātes austa villainīte, es būt[u] tautas nama plānu ar pusciņu izslaucīj[u]se 21599. Nebst pušķis zu li. pùšė (wenn mit š aus sk̑) "Blatter", ai. púṣ̌yati "gedeiht", puṣ̌pa-m "Blüte", puṣ̌kara-m "blaue Lotusblüte", la. pustula "Blase, Blatter", norw. føysa "aufschwellen", aksl. puxlъ "aufgedunsen" napyštiti se. "sich aufblasen" u. a., s. KZ. XLIV, 62 f. und Walde Vergl. Wrtb. II, 81.

Avots: ME III, 428, 429

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. ² 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. ² 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. ² 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451

rakstît, -u, -ĩju, tr.,

1) schreiben:
vē̦stuli, grāmatu. raksta kungi, raksta saule manus baltus bāleliņus: kungi raksta grāmatā, saule kļava lapiņā BW. 31358. - rakstãmais, das zum Schreiben Dienende, der Griffel U. rakstāmā spalva, die Schreibfeder; rakstāmā istaba, die Schreibstube; rakstāmais galds, der Schreibtisch; rakstāmā grāmata, das Schreibebuch Brasche;

2) zeichnen
U.;

3) ausnähen, sticken; mit einem Muster versehen; mit Kerbschnitzerei versehen:
rakstīts dvielis BW. III, 1, 11. rakstītas zeķes BW. 2236. tās rakstījušas ve̦lnam nē̦zduogus LP. VI, 915. es rakstīju villānītes Biel. 1098. māmiņai trīs meitiņas, visas raksta smalkus rakstus BW. 13250, 20. tur palika rakstīts pūrs 1014. rakstīts pūra dubeniņš Biel. 802. jūdz, tautieti, kumeliņu rakstītās kamanus! BW. 1257, 1 var. rakstītas klēt(e)s durvis Biel. 1067. es mutīti nuomazgāju rakstītā glāziņā (glāzītē Biel. 1052) BW. 14084. bitītēm namu daru līdz zemīti rakstīdams (Var.: marguodams) 30343. vai nebija āriņuos rakstītuo (mit rissiger Rinde?) uozuoliņu? 30333. - rakstāmā adata, eine Nadel zum Sticken: met, māsiņ, aizkrāsnē rakstāmuo adatiņu! BW. 17073;

4) im Erdboden Spuren hinterlassen, mit (unregelmässigen?) Spuren versehen:
lai atjāja tautu dē̦ls garu ceļu rakstīdams BW. 1369, 4. bērīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams 29641. jūdz tuo pašu baltsarīti, tas te̦k kājas rakstīdams 29879, 1;

5) glatt machen ("nicht gehört")
Bergm. n. U.;

6) die Finger auf Blasinstrumenten behufs Hervorbringung richtiger Töne setzen
U.: gan varu pūst, bet nemāku rakstīt, ich kann wohl blasen (auf der Flöte), aber verstehe nicht zu fingerieren Harder n. U. Refl. -tiês,

1) für sich schreiben; sticken:
rakstāmies mēs, māsiņas, vienu rakstu villainīti! BW. 7451;

2) auch rakstinâtiês Biel. n. U., sich anschreiben lassen (beim Prediger zu irgend einer Amtshandlung, namentlich zu Beichte und Abendmahl)
U.: atnācu rakstīties;

3) sich von selbst (fertig)sticken:
pats rakstiņš rakstīsies BW. 7173, 1. - Subst. rakstîšana, das Schreiben; das Ausnähen, Sticken; das Versehen mit einem Muster; rakstĩjums,

1) die abgeschlossene Tätigkcit des Sehreibens; des Ausnähens, Stickens;

2) = raksts, das Geschriebene, das Schreiben; das Ausgenähte, Gestickte, das Muster, Stickmuster: adi, raksti, tautu meita, ... man būs tavs rakstījums! BW.7156 var.; rakstîtãjs, wer schreibt; wer ausnäht, stickt: dziedu dziesmu, kādu māku, neb[a] es dziesmu rakstītāja BW. 992. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. adi cimdus, adītāja, raksti cimdus, rakstītāja! vedīs tautas adītāju, rakstītāju kunga dē̦ls 7207. Wohl von raksts II abgeleitet.

Avots: ME III, 473, 474

rîdît PS., Wolm., C., KL, Prl., Mar., rîdît ² Iw., Ahs., Tr., Bl., -u od. -ĩju U., -iju, freqn. rîdinât ² Karls., Dond., Bauske, Widdrisch, Adiamünde, rîdinât N.-Peb., Arrasch, Jürg., Kl., Kreuzb., tr., hetzen; aufwiegeln: ļaudis; suni. Katriņa rīdīja ar suni (hetzte einen Hund auf . . .) Krišs Laksts 52. Sprw.: kad nevaid suņa, tad jārīda ar kaķi. ve̦lnas ar lāčiem rīdīt LP. VII, 257. rīdīt meitu uz ienaida III, 63. tu rīdīji kalpus pret mani J. Dr. v. J. 1901, S. 352. visi ciema suņi rēja, kas tuos suņus rīdināja? BW. 14348. izlūki bij..., draudzi uz kurnēšanu rīdinājuši IV Mos. 14, 36. Refl. rîdîtiês, einander hetzen: viens uz uotru ridās, einer schuldigt den andern an Lambertshof n. U. - Subst. rîdîšana, das Hetzen; rîdîšanâs, das gegenseitige Hetzen; rîdîtãjs, der Hetzer: rīdītājs sarīda cilvē̦kus uz pretestību, dumpi Ahs. rīdītājs bij vē̦stulnieks bez paraksta Kundz. Kronv. 227. Wohl eine Kausativform zu riêt "bellen" (urspr. also: bellen machen).

Avots: ME III, 535

I ruõze,

1) die Rose (rosa L.);
Demin. ruozĩte, Maassliebchen, Marienblümchen (bellis perennis L.) RKr. II, 67; ērkšku ruoze, die wilde Rose (rosa canina L.) U.; Jāņu ruoze Birzman od. svē̦tā ruoze Harder n. U., die Päonie (paeonia officinalis L.); kaulu od. kuoka ruozes, die Stockrose, Malve (malva L.) RKr. II, 74; kazu ruozes, Weidenroschen (epilobium L.) RKr. II, 70; Konv. ^l 849; Konv. ² 1664; kāršu ruozes, althaea L. Stockm. n. RKr. III, 69; Konv. ² 1689; Wolm.; Ķīnas ruoze, hibiscus rosa sinensis L. Konv. ^{2 1733;} le̦dus ruozes, Eisblumen (am Fenster etc.); Mārtiņu ruoze Konv. ^2, Siuxt, eine Art Blumen; meža ruoze, die Hundsrose, Hagebutte (rosa canina L.) RKr. II, 77; Demin. meža ruozīte, geranium L. Segew. n. RKr. III, 70; sarkanā ruoze, rosa gallica L. Birzman; saules ruoze, der Alant (inula helenium L.) Konv˙a 48; speķa ruoze, lilium bulbiferum Mag. IV, 2, 39; ve̦lna ruoze, datura stramonium L. Wolm. n. RKr. III, 70; vēja ruoze, die Windrose Konv. ² 1815. - astuoņu zaru ruozītes, eine Art Stickmuster Kav. ruožu kruonītis U., der Rosenkranz (beim Gebet). - ruozītes rakt od. pirkt, ein Gesellschaftsspiel U. ruožu māte Etn. I, l16 "priekšsēdē̦tāja pie ruotaļām";

2) die Rose, der Rotlauf (erysipelas): ruoze lauž, sme̦ldz Br.182. baltā, pe̦lē̦kā, luopu, mīkstuma, sitamā, tulžu ruoze, Arten des Rotlaufs.
caurā ruoze, eine fistulose, offene Wunde St., U. kaulu ruõze PS., Drosth., eine Knochenkrankheit (Osteomyelitis); kaulu ruoze (dies vielmehr zu ruozes?), die Gicht, der Rheumatismus U. ruozes od. ruožu (U.) vārdi, Worte, Zauberformeln, mit denen man die Rose bespricht. Nebst estn. rōz< zunächst aus d. Deutschen.

Avots: ME III, 586

rūkainĩte Bw. 29156, l0 var., ŗūkainĩte ebenda, ŗũkainīte Iw. n. FBR. VI, 58, stul%C4%A9te">rūkstulĩte BW. 29156, 11 var., Beiname des Schweins im VL. Zu rùkt.

Avots: ME III, 568

sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592

II sakas,

1) die Kummethölzer Naud., die beiden Holzstücke, die an den beiden Seiten des Pferdehalses auf dem Polsterring liegen und an welchen die Zugsträngen befestigt werden
Bielenstein Holzb. 563 (mit Abbild.); das Kummet: zirgiem sakas kaklā vien stāv Kaudz. M. 42. sakas šūdināju Aus. II, 1. - saku kuoki, die Kummethölzer; sakas (Bielenstein) od. saku (U.) kauli, das Holz des Kummets U., die Kummetknochen Bielenstein Holzb. 563;

2) fig., das Joch:
bāž galvu uz visiem laikiem vienkārša... skuoluotāja sakās A. XX, 545. aiz stulbuma mākslas lietās mauc kâ sakas kaklā mūsu dzejniekiem ebenda 886. nuo manis cilvē̦ka nebūs, kamē̦r netikšu kalpa sakās XXI, 124. lai man nezin kādas sakas liek kaklā - es dzīvuošu! Aps. III, 17;

3) die Mistgabel
U., Bielenstein Holzb. 503;

4) die Haspel
Manz. Lettus, Dobl. n. U.: par sakām sauc saku veida žubura kuoku vārpstēm vē̦rptuo dziju nuotīšanai Pēt. Av. Nebst saka II (s. dies), sakums, se̦kums, čači I (s. dies), sakne, sakārnis zunächst zu li. šãkė "Gabel". Wenn das e, in se̦kums alt wäre, läge hier fürs Baltische ein Ablaut e: o vor, woneben (ē?): ō: a (als Reduktion der Länge) in ai. š̍ākhā "Ast, Zweig", got. hōha "Pflug", arm.

c̣ax "Zweig"
und wohl auch (s. zuletzt Vasmer ZfslPh. IV, 144) r. coxa "Hakenpflug", poln. socha "Gabelholz", vgl. auch von Grienberger Wiener SB. CXLII. Abh. VIII, S. 118 f. und Trautmann Wrtb. 297. Man findet aber (s. Le. Csr. 37) vereinzelt im Le. auch ein aus urbalt. a sekundär entstandenes e.

Avots: ME II, 645, 646

salùocît, tr.,

1) zusammenbiegen, zusammenfalten:
papīru; avīzi Stari II, 185; vē̦stuli; drēbi. liniņi izkulstīti, pūriņā saluocīti BW. 28352. saluokāmais od. saluocāmais (RKr. VI, 98) nazis, ein zusammenzuklappendes (Taschen)messer;

2) aufessen:
kas man atlika, tuo levuks saluocīja kâ nieku Jauns.;

3) "пораскачать" Spr.;

4) "смутить" Spr. Refl. -tiês, sich zusammenfalten, zusammenbiegen:
papīrs saluocījies. mati tam saluocījušies un sapinkājušies Vēr. I, 898.

Avots: ME II, 677

samàukt,

1): Juorģis samauca nuošļukušuos zābakstulmus pāri ceļiem Upītis Pirmā nakts 289. paminas ir samauktas dzērvītē AP.; ‡

2) (mit Handschuhen) bekleiden:
pirkstainiem cimdiem samauktās ruokas Kaudz. Izjurieši 84. ‡ Refl. -tiês: sasamauču kurpītes BW. 8321, 4, ich zog mir Schuhe an.

Avots: EH XVI, 429

sâpîgs, schmerzend U., schmerzhaft; schmerzlich: sāpīgais zuobs Br. sāpīga vieta LP. VII, 1256. nuo tam palikušas acis sāpīgas un tumšas JK. VI, 32. sāpīgi auksta vē̦stule Turg. Muižn. per. 33. - tā plinte nav sāpīga, die Elinte tötet nicht U.

Avots: ME III, 806

saraibinât, färbend bunt machen: s. daudz uolu Widdrisch; durch abgehende Farbe beflecken: s. veļu (mazgājuot) Salis; "kritzelnd und mit kleiner Schrift aufschreiben: s. vē̦stuli Nigr.; verwickeln: s. kādu lietu Bers., Jürg.

Avots: ME II, 711

sarakstît, tr., fertigschreiben U.; aufschreiben, verfassen; verschreiben, verzeichnen U.: vē̦stuli, dzeju, grāmatu. spriedumu sarakstīt, ein Urteil abfassen Brasche. Refl. -tiês, sich ausschreiben, sich einschreiben Spr., korrespondieren, müeinander Briefe wechseln: šis ar Ievu sarakstās Blaum.

Avots: ME II, 711

sastiñgt, intr., erstarren Ruhental: sastindzis... kâ rags Kaudz. M. 47. sastingu, nuosalu tēvis gaidīdama BW. 18509, 2. tikkuo nesastinga nuo smiekliem, nuo liela aukstuma Sassm. tuo sastingušu nuo ūdens izvilkuši LP. VlI, 984. Ķencis sastinga aiz bailēm Kaudz. M. 155. vinš bij pa˙visam sastindzis un sastulbis nuo pārsteiguma un brīnumiem Vēr. II, 31. ūdeņi sastinguši jūŗas vidū II. Mos. 15, 8. vārds uz lūpām... sastingst Vēr. I, 783. viņas sausajā, krunkainajā, it kâ sastingušā sejā 1283. sastingušas acis, starre Augen Heniņ. -Subst. sastiñgums, das einmalige Erstarren, die Erstarrung: abinieki un rāpuļi pavada ziemu sastingumā Sassm. viņam uznāca kâ auksts sastingums Vēr. I, 827.

Avots: ME III, 747, 748

I sastubt (?), "seinen Verstand verlieren" Jaun. mežk. 55; für sastulbt?

Avots: ME III, 750

sazīmêt, tr.,

1) verzeichnen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): šie tapa sazīmē̦ti radu rakstuos I Chron. 6, 17;

2) auch sazīmuôt, erkennen:
tuo varē̦tu sazīmēt Poruk. viņa pūlējās sazīmēt, atcerēties re̦dzē̦tuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 14. viņš gāja pa mežu krustu šķē̦rsu, līdz atkal sazīmēja ceļu Druva II, 725. nuo jūsu valuodas es jūs uz˙reiz sazīmuoju A. v. J. 1897, S. 474, Saikava. tas vīrā sāzīmuoja Stulpi MWM. VI, 596.

Avots: ME III, 796

sešiniẽks: = se̦stulis Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 74.

Avots: EH XVI, 479

‡ sešnieks Kaltenbr., = se̦stulis.

Avots: EH XVI, 479

‡ sestenieks Lettg. n. BielU., = se̦stulis.

Avots: EH XVI, 479

sē̦stuve (unter sē̦stava): auch (die Sitzbank im Webstulal) AP. (mit ê̦ ² ).

Avots: EH II, 483

šķùobris ² Lis., Lubn., Meiran, Saikava, šķùobrs ² Aahof, Lubn., eine Art Fisch; = stulis">pīkstulis Infl. n. U. (šķuobris); die Wemgaile Adsel. Erinnert an r. dial. щабёръ "Brachsen".

Avots: ME IV, 57

šļircinât Grünw.,

1) tr., (mit der Handspritze) spritzen
Fest., Jürg., Ruj., Wessen, (mit ir̃) Dunika, (mit ìr ² ) Adsel, Bers., Kl., Kreuzb., Saikava, Sessw., (mit ir̂ ² ) Kalnazeem, Roop, Salis, Salisb., Schibbenhof, (mit ir̂) Mar., Odsen: šļiŗcini ūdeni uz puķēm! Adl., Drobbusch, Lennew., Lös., Nötk., N. - Peb., Papendorf, Schwanb., Smilten. ūdeni, pienu caur zuobiem šļircināt Drosth., Erlaa, Kl., Kreuzb., Ramkau u. a. ārsts šļircina zāˆles aiz ādas Fest. škidrumu smalkās strūkliņās šļircina gaisā Konv. ² 697; sich in einem feinen Strahl ergiessen machen: guovi ilgi šļir̃cinât (melken) Gramsden;

2) intr., spritzen:
asins strāva šļircināja gar zābaka stulmeni Pasaules lāp. 269. Refl. -tiês Bers., sich spritzend betätigen; einander bespritzen.

Avots: ME IV, 72

šņe̦r̃ga: wer an der Speise mäkelt Lemb., Smilt.; "kas šņe̦rgājas" (mit e̦r̂) PV.; "čīkstulis, raudulis" (mit e̦r̂) PV.; iegādāts tāds š. (= šņerglis 4; gemeint ist ein Ferkel), kas ne˙maz neē̦d (wo?). "starpība starp šņe̦rgu un šņe̦rku ir tāda, ka šņe̦rka ir spītīgs, bet šņe̦rga - vairāk raudulīgs, muļķīgs" PV.

Avots: EH II, 652

spīdzele Oppek. n. U., der Piezker. Wohl zu spiegt I; vgl. spīga 4, spikstulẽ̦ns und Prellwitz Wrtb. ² 488.

Avots: ME III, 1001

spīgstêt, stulis">spīgstulis, s. spīkstêt, spīkstulis.

Avots: ME III, 1002

stabausis,

1): "ein steifer, trotziger Mensch"
Sermus; "ein Eigensinniger" Neuhausen; "ein plumpes, dummes, faules Wesen" Jērcēni; "neveikls, neapķērīgs cilvēks" Grünh.; "ein sehr ungeschickter, teilweise auch träger Mensch" Grundsahl; "sliņķis; nemākulis; stulbs, stīvs cilvē̦ks" Drobbusch, Ronneb., Salisb.; ‡

5) "luopiņš, īpaši jē̦rs ar ļuoti stīvām ausīm" Grünh.

Avots: EH II, 566

stal˜ts, stàlts ² Kl., Prl., Adv. stalti, stattlich, ansehnlich, stolz U.; stalts kâ briedis, kâ uozuols. stalta kâ svece Birk. Sakāmv. 31. stalta un gre̦zna pils Dīcm. pas. v. I, 25. pilsētiņa ar staltuo baznīcu Vēr. I, 1387. izaugt par staltu puisi LP. I, 72. stalts teteris rubināja staltā birzes maliņā. staltas tautas māsu grib, stalti brāļi, neduodat! BW. 15212. nuoadīju staltus cimdus, nava stalta valkātāja 7280, 2. nejāj stalti, tautu dē̦ls! 14455, 5. stalti gāja kumeliņš 635. - pats bij uz tuo stalts, ka gudri izrunājis A. v. J. 1896, S. 356. - Subst. staltums, die Stattlichkeit U. Eher wohl entlehnt aus mnd. stolt "stattiich, hochmütig", als (nach Persson Beitr. 953, Walde Vrgl. Wrtb. II, 645, Boisacq Dict. 907 f.) verwandt mit lat. stultus "töricht" u. a.

Avots: ME III, 1042, 1043

stilpêt, -ẽju,

1) tr., mit Mühe etwas auf-, ziehen, aufstülpen, überstreifen
Sauken, (stilpēt) Ekau, Grünwald, Naud., Nikr., Bixten, Pe̦nkule, N. - und Ob. - Bartau, mit Mühe ein zu enges Kleidungsstück (stil˜pêt Sessau, Alt -. Bergfrled, Neuhausen, Funkenhof, Baldohn, Auermünde, Ob. - Bartau) od. Stiefel (Wid., Memelshof, [ stilpēt ] Sessau, Baldohn, Auermünde, Funkenhof, Siuxt, Wandsen, Wahnen, Dond., Neuhausen, Nigr., Ob. - Bartau) anziehen: st. zābakus kājās. kungi stilpē̦tiem zābakiem BW. 14082, l, 2 var. bij grūti jāstilpē, lai uzmauktu dakšai kātu Ob. - Bartau. - Wenn bei einer Geschwulst (an der Hand) die Haut straff gezogen ist, sagt man: vai, kâ tuo ruoku stil˜pē! Gaicken;

2) tr., schwer, mit Mühe tragen, schleppen:
re, kâ tā stil˜pē ūdeni! Neuhausen;

3) tr., (ein lebendiges Wesen in einem Raum) einsperren
(mit -il˜-) Preekuln; hineindrängen, -stopfen Libau;

4) intr., etwas drücken:
kurpe. pašauri pašūtas drēbes slilpē Gaicken;

5) "(mit Ruten ein Kind) prügeln"
Baldohn. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stulpen "eine stulpe über etwas legen".

Avots: ME IV, 1069

stilpis, der Deckel Elv., Manz. Lettus, St., die Stülpe St. Aus mnd. stulpe dass.

Avots: ME IV, 1069

strums Ermes, Warkl., Kurmin 208 "crustula ulceris", strumi 133 "parch" (poln.). Nach Būga KSn. I, 198 zu lat. strūma "skrofulöse Anschwellung der Drüsen"; vgl. auch trums.

Avots: ME IV, 1094

studzulms,

1) gew. Plur. studzulmi A. XIII, 329, Bers., Stoppeln (von gemähtem Getreide)
Saikava;

2) ein (hoher) Baumstumpf
Lub.;

3) die Wade
Lub.: studzulmi salst. Wohl nebst stugs II (und li. striguras "stulpas" bei Būga KSn. I, 222, sowie stugùtis "ein kleiner Pflug"?) und studzurklis zu ahd. stoc "Stock, Stab, Baumstamm", stucki "Stück" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 616 f.). Zur Bildung vgl. gudzulms und kudzulms.

Avots: ME III, 1101

štulbs ² Dunika, = stulbs%20I">stulbs I: vai tu štulbs! (Ausruf der Verwunderung) Dunika. va štulbs, kas par auku! Janš. Dzimtene V, 407.

Avots: ME IV, 104

‡ stùļģis ² Auleja, ein Lehmtopf für Milch: piekāsu pilnu stuļģīti. stuļģa (od. stuļģis) puôds. stuļģi puodi ir nuo māia. ar stuļģi ("piena spainīti") Pas. VII, 464 (aus Asūne). Ein Lituanismus (zu li. stulgùs "eirund")?

Avots: EH II, 595

štulpẽ̦ts, mit Stulpen, hohem Schaft versehen: Rīgas kungi štulpē̦tiem zābakiem BW. 33350.

Avots: ME IV, 104

III stùmbrs Drobbusch "= stulbs">stulbs, dumjš": kâ... izturēties pret vīra stumbruo uzmākšanos Duomas IV, 353. stumbra aita, guovs Drobbusch.

Avots: ME III, 1105

‡ II stùrbs ² Lennew. "stulbs">stulbs, dulns".

Avots: EH II, 596

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. ² 244.

Avots: ME IV, 143, 144