Paplašinātā meklēšana

ab, oder Kleinschmidt 8, RKr. XIV, 41; aba, infl.: Lementars aba ābece; [auch abu: sīkus luopus abu jebkuŗu luopu Glück, II Mos. 22,10. Gleich li., z. B. bei Širvyd, aba aus slav. abo "oder"].

Avots: ME I, 5

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

‡ àizskàust,

1) durch Neid wegbekommen (entfernen):
a. kuo nuo mājas pruojām;

2) durch Missgunst verhexen
Bauske: a. kam luopus.

Avots: EH I, 48

‡ àizsprādzinât, halbwegs krepieren machen Memelshof: a. luopus.

Avots: EH I, 51

àizvadît, tr., weg-, hingeleiten, hinführen: aizv. uz pēdējuo dusas vietu. eņģeļu pulks apžē̦luotuos aizvadīja uz kāzu guodību Kaudz. M.; aizv. ganus, luopus, dem Hirten das Vieh auf die Weide zu treiben helfen. Refl. -tiês, mit Hab und Gut wegziehen: rītdien pat jūs variet aizvadīties nuo šejienes Alm.

Avots: ME I, 58

‡ apbiskuôt Buschh., verzaubern, behexen: a. luopus.

Avots: EH I, 74

apbur̃t [li. apibùrti], tr.,

1) verzaubern, behexen, durch Zauber schädigen:
apburta pils, princese. viņa apbūruse laimiņiem luopus LP. VII, 125;

2) bezaubern, in Entzücken versetzen:
sērdienīte ar savu skaistumu apbūra visus tā, ka uz viņu vien visiem bij jāskatās Dīc.; klausītājus kā burtin apbūra Vēr. I, 879. Refl. -tiês, sich gegenseitig bezaubern, behexen: tā viņi abi bija apbūrušies LP. VII, 87. Subst. apbũrums, die Behexung: es apbūrumu atburšu LP. VII, ich werde den Zauber lösen.

Kļūdu labojums:
atburšu LP. VII, 87 = atburšu LP. VII, 242

Avots: ME I, 78

apē̦rmuôt, tr.,

1) verunstalten, verunzieren, besudeln:
tu manus laukus, luopus, dārzus apē̦rmuoji Tr.; apē̦rmuot zirgu, asti līdz kaulam nuogriežuot;

2) als ein Wunder betrachten:
visi putni gaili apē̦rmuo St.

Avots: ME I, 85

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

apgùldît (unter apgùldinât): betten, hintegen, sich hinlegen machen, lassen: gans luopus apguldījis Siuxt. a. kapā ebenda.

Avots: EH I, 85

apjûkt (li. apjùnkti), intr., sich gewöhnen Bers., Spr. luopus, kas savā starpā apjūkuši, nevajaga šķirt Balss.

Avots: ME I, 92

‡ apknaîbît, wiederholt ringsum (ein wenig) kneifen Spr., abkneifen (perfektiv): a. maizes klaipu. uogas apknaibītas Pas. VIII, 177. pavasaruos rāceņiem jāapknaiba asni Siuxt. miesnieks apknaiba luopus.

Avots: EH I, 92

apkùopt [li. apkuõpti], tr.,

1) beschicken:
luopus, zirgus, guovis;

2) pflegen, verpflegen:
bē̦rnus, vīru, slimniekus. kungs pavēl viņu apkuopt;

3) in gutem Stand erhalten:
tīrumus, baznīcu, kapus. šie laukus neapkuopa LP. VII, 1295;

4) auch von der Verrichtung sonstiger Arbeiten, besonders der häuslichen Frauenarbeiten.
apkuopt mājas suoli, die Wirtschaft besorgen. Annuža bij paspējusi kaut kuo apkuopt Kaudz. M. ārsts apkuopa lielu praksi A. XVI, 423, der Arzt bediente gewissenhaft seine grosse Praxis. Refl. -tiês,

1) sich pflegen, sich putzen:
viņa jau arī nav diezin cik daudz labāk apģē̦rbusies un apkuopusies Aps. vai tad māja nespēj pati sevi apkuopties Purap. 19;

2) eine Arbeit, die einem obliegt, verrichten:
saimniekam iegadās tāpat pa mājām apkuopties LP. II, 63, es traf sich, dass der Wirt kleine häusliche Arbeiten verrichten musste. vai meitas jau apkuopušās? Haben die Mädchen schon ihre häuslichen Arbeiten verrichtet? apkuopējs, f. -ẽja, der Pfleger, die -in. apkùopums, die Pflege.

Avots: ME I, 97

apkvêpinât, auch apkvêpêt, tr., beräuchern: luopus apkvēpēja ar mē̦sliem, kuŗus uz kvē̦luošām uoglēm sadedzināja. K. Müll.

Avots: ME I, 98

aplĩguôt, tr.,

1) in Johannisliedern besingen:
aplīguot saimnieci, māju, druvas, pļavas, luopus un citu mantu;

2) das Besingen beendigen:
viss, kas līguojams, bij aplīguots. Refl. -tiês, sich gegenseitig zu Johanni besingen. aplīguošana, das Besingen zu Jahanni; aplīguošanâs, der Wechselgesang der neckischen Johannislieder: apdziedāšanuos Jāņuos nuosauc par aplīguošanuos Etn. IV, 71.

Avots: ME I, 102

apmàitât, tr., beschädigen, verhumzen, verderben, zu Grunde richten: kuokus, luopus LP. VI, 436.

Avots: ME I, 104

‡ apmĩluôt Siuxt, = apmĩluôt: a. luopus.

Avots: EH I, 102

appiñcuôt,

1) tr., behexen:
burvis appincuoja luopus Kursiten, Siuxt. U.;

2) streicheln
Lasd., wohl von piñcis, die Katze; so auch nuopincuot, streicheln Tals.

Avots: ME I, 111

apraũdzît, tr.,

1) besichtigen, besehen:
tē̦vs aiziet apraudzīt luopus LP. V, 34, geht in den Stall, um nachzusehen, ob da alles in Ordnung ist; apr. guovis LP. VII, 1161; zirgu Kaudz. M. 44; laukus RKr. VIII, 39; vietu BW. 15348, sich die Beschaffenheit einer neuen Stelle genauer ansehen, so namentlich die Verwandten der Braut, das Gesinde, den Hausstand des Bräutigams; apraugāmā metode Konv. ^2, Anschauungsmetode. nāc, dieviņ, pats apraugi, kāda mana dzīvuošana Ltd. 540;

2) besehend besuchen:
apr. slimniekus, radus, draugus; ej, māmiņ, kambarī, apraug mūsu malējiņu BW. 13646, 24. dē̦ls gribēja savus ve̦cuos apraudzīt LP. VI, 335;

3) auf andere Sinne übertragen,

a) auf den Tastsinn:
apr. meitai pupus, die Brust des Mädchens betasten, eine in früherer Zeit weitverbreitete Unsitte,

b) auf den Geschmack:
saimniece duod kalpu sievām savu ēdienu nuosmēķēt jeb apraudzīt Etn. III, 158, gibt zu kosten, abzuschmecken;

4) auf den Geist übertr., mit dem Verstande besehen, betrachten:
apraudzīsim katru sevišķi RKr. VIII, 34. Refl. -tiês, sich rings umsehen: līdz māsiņa apraugās, es uzjāju augstu kalnu BW. 13250, 36.

Avots: ME I, 113, 114

apriêt [li. apríeti], tr., anbellen, totbeissen: vilkači aprējuši māju-luopus LP. V, 123. traks suns aprējis (= ar kuodumu trakas padarījis) divi guovis.

Avots: ME I, 116

‡ apsprâdzinât C. u. a., (eine ganze Anzahl von Tieren) krepieren machen: a. kam luopus.

Avots: EH I, 116

apžerbt (luopus) = apkùopt "beschicken" in Südwest - Kurland navh Mag. XX, 3, 101.

Avots: ME I, 139

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

atgrìezt [li. atgrę̃žti], tr.,

1) zurückwenden, umwenden:
ir tad vēl meitu māte ne galviņas neatgrieza BW. 14443;

2) zurückkehren, nach dem Ausgangspunkt hinkehren, treiben, zurücktreiben, auf den früheren Standpunkt zurückführen:
luopus atgr., das zu weit gegangene oder einem Kornfelde sich nähernde Vieh zurücktreiben LP. VI, 315; sāni greizi sagriezās, kas tuos taisnus atgriezīs;

3) abwenden:
atgriez, dieviņ, manu prātu nuo dzērāja arājiņa BW. 8004; atgr. nuo grē̦kiem, von Sünden abwenden, bekehren;

4) bekehren:
mēs atgriezām daudz ļaudis A. XX, 215. Refl. -tiês,

1) sich umwenden nach der entgegengesetzten Richtung, zurückkehren:
atgriezies uz meža pusi, drehe dich dem Walde zu, sagt man zu einem, der seine Hosen zuzuknöpfen vergessen hat. sirds atgriežas uz labuo pusi LP. V, 181, das Herz wird freundlich gestimmt. atgriežas auksts ziemeļu vējš, es tritt kalter Nordwind ein. jāja tautas, atgriezās;

2) sich bekehren:
nuo grē̦kiem, pie Dieva; atgriešanās nuo grē̦kiem, die Bekehrung, das sich Abkehren von den Sünden; atgriešana dagegen die zon einem andern bewirkte Bekehrung, das Abkehren, Abwenden; atgriezẽjs, der Bekehrer.

Avots: ME I, 159, 160

atlaîst (li. atláisti und atléisti), tr.,

1) etwas Festgezogenes nachlassen, es lockrer, loser machen:
virvi, atsējas, gruožus, apkakli, buŗas. [Hierzu atlaidiens: aude̦klam ir gaŗš atlaidiens, tas ir, kuo ar vērsīti nuo šķē̦rbuomja palaiž uz reizes, lai var tālāk aust Stelpenhof.] kam kājiņas neatlaida (Var.: neatsēja)? BW. 1361, warum hat sie die Füsse nicht losgewickelt? prāts palika tūliņ kā atlaists, es wurde sogleich leichter ums Herz Kaudz. M.; atlaist kaulus, sich hinlegen, ausruhen, die Knochen strecken: saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist LP. II, 63; VI, 1007; atlaist nuo ce̦nas, vom Preise ablassen: ne pirksta platuma neatlaist, nichts ablassen;

2) los-, freilassen, befreien, lösen:
laivinieks atlaiž ruoku nuo aiŗa Aps. III, 42. Mit dem Zusatz vaļā, brīvu: matu gali jāatlaiž vaļā BW. III, 1, S. 82; ja neatlaidīsi mani brīvu, tad es tevi sadedzināšu LP. III, 47; atlaist darbiniekus nuo darba,skuolē̦nus nuo skuolas; atlaist zagli nuo cietuma; piesietu zagli atlaist, einen durch Zauberei festgehaltenen Dieb befreien. atlaižami vārdi, die Zauberworte, mit denen ein behexter Dieb vom Zauber befreit oder der Drache (pūķis) weggeschickt wird Etn. I, 101;

3) beurlauben, entlassen:
zaltis atlaidis līgavu uz trim nedēļām LP. III, 36. viņš atlaists uz gadu izskatīties pasauli LP. VII, 104; atlaist kaŗavirus nuo kaŗa mājās; kalpu atlaist; atlaist nuo vietas, nuo amata, des Amtes entsetzen;

4) fahren lassen, aufgeben:
Sprw. zirgs zuobus me̦t, bet amatu neatlaiž, gew. neatme̦t Brasche, jung gewohnt, alt getan;

5) etwas Begonnenes nicht fortsetzend vernachlässigen:
uguni atlaist, das Feuer niederbrennen lassen Asp. atlaižu zemi (lauku) atmatā BW. 10290, 10, ich lasse den Acker brach liegen;

6) erlassen, vergeben:
dies atlaida meitām grē̦ku BW. 12950;

7) fort-, weglassen:
vārdiem galuotnes; beidzamuos teikumus apcerējumā;

8) her-, weglassen, her-, wegschicken, hertreiben:
brūte atlaiž ziņu LP. IV, 127. kur es aru, kur ecēju, tu atlaidi (sc. luopus) ganīdama BW. 21988. 14;

9) intr., hergefahren kommen:
brūtgans atlaiž LP. II, 8;

10) ungew. mit ergänzendem Inf.: atlaidi man ķēniņa meitu līdz nākt, entlasse die Königstochter, auf dass sie mit mie käme, erlaube der Königstochter mir mitzukommen.


Refl. -tiês,

1) nachlassen, der Intensität nach geringer werden:
dusmas, skumjas JK. V, 138, spē̦ki Kundz., sala; lietus un krusa pamazām atlaidās Aps. laiks atlaidies, das Wetter ist gelinder geworden, es ist Tauwetter eingetreten Aps II, 51; zeme atlaidās, die Erde taute auf Vēr. I, 828; [sasalis kuoks siltumā atlaižas Wolmar]; pa atlaidušuos (aufgetauft) sniegu braukt Etn. II, 62; alus atlaidies, das Bier ist verschalt N. - Bartau;

2) sich zurücklehnen, sich hinlegen, hinstrecken, sich erholen, sich verschnaufen:
saimnieks atlaidies pret uozuolu LP. III, 61. viņš atlaidies krēslā Vēr. II, 143, ebenso: gultā. lai zirgi atlaižas, lass die Pferde sich verblasen Manz.;

3) ablassen, abstehen, sich loslassen:
viņa nuo savām dusmām vēl nav atlaidusies Etn. III, 16. saimnieks atlaidies un nesitis vairs LP. IV, 173. tie bučuojas, un kad atlaižas, nāk Grieta Elwerfeld. sirds strādā, savilkdamās un atlaizdamās, das Herz arbeitet, sich zusammenziehend und ausdehnend Konv. ² 201;

4) nachgeben, sich nachgiebig zeigen:
pret tiem ve̦ciem tu arī citās lietās neatlaidies Vēr. I, 538;

5) herfliegen:
strazdi jau atlaidušies. pār lauku atlaižas dziesmas Vēr. II, 134. atlaîšana, Vergebung, das Erlassen der Sünde: atlaišanu meklēt G. L. septītā gada galā tev būs turēt atlaišanu V Mos. 15, 1, über sieben Jahre sollst du ein Erlassjahr halten; asiņu atlaišana, Entziehung des Blutes durch Aderlass Kaudz. M. 176.

Avots: ME I, 170, 171

atmitinât, fact. zu atmist,

1) feucht machen, aufweichen
(n. A. X, 1, 629 auch atmītinât): lietus atmitina zemi;

2) wieder auffüttern:
luopus.

Avots: ME I, 178

‡ atuõrêt,

1) herschaffen, -bringen
Lemb.: kad nu visu (kas aizne̦sts uz lauku) atuorēsim mājā?

2) mühsam hertreiben
Stenden: a. luopus uz apluoku.

Avots: EH I, 177

atràisît (li. atraišýti), tr., freqn., losbinden, losmachen, lösen: luopus LP. IV, 7, zirgu Kaudz M., palagu BW.III, I, 80, striķus III, I, 15, me̦zglu LP. IV, 127; übertr.: brandvīns atraisa mēli, löst die Zunge. dzejnieks uzrunā mēnesi, kas, leju un krūmus ar savu miglu pildīdams, atraisa viņa sirdi Vēr. I, 1319. atraisīt piesietu zagli, burvi, einen durch Zauberei gebannten Dieb, Zauberer durch Zauberei wieder befreien Etn. II, 18, LR. VI, 93. Refl. -tiês, sich loslösen, der Fesseln legig werden: guovis atraisījušās, die Kühe haben sich von den Fesseln befreit. kuociņš nuo piedurta mieta atraisījies Liev. 6. Übertr., sich lösen, sich befreien, sich trennen: mēle, sirds atraisās Apsk. I, 96. atraisīties nuo viņa ruokām, sich seiner Umarmung entwinden Pur. Jurītis vēl nevarēja atraisīties nuo māmuliņas Purap. atr. nuo pagātnes, sich von der Vergangenheit losreisen. Uo. atteica, it kā atraisīdamies, ausweichend, sich zu befreien suchend Kand. M.

Avots: ME I, 183, 184

[atrîdît Salis, tr., weghetzen: ar suni atrīda luopus nuo labības.]

Avots: ME I, 186

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.
‡

3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês, ‡

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180

aûdzêknis Smilt., Burt., Nerft. Bers. u. a.

1) der Zögling, das Pflegekind:
audzēkņus ieņēma uz kruoņa maksu Kundz.;

2) junger Wald
PS.: jauns mežs, kur nelaiž luopus Nigr.;

3) Geschwür
Bers. n. Etn. IV, 5; Smilt.

Avots: ME I, 215

aûdzêt, aûdzinât (li. augė´ti, augìnti, [pr. auginnons "audzinājis"]), tr., fact., wachsen lassen, gross ziehen, aufziehen (von Pflanzen, Tieren, Menschen) erziehen: audzē, dievs, labus miežus BW. 9370; labas gaŗas kaņepītes 13335; smalku birzi 13423; brangus linus Etn. II, 179; luopus LP. VII, 53, zuosis; - dē̦lu BW. 3336; sen audzē̦ta līgaviņa Ltd. 1773. audzināt von Tieren und Menschen, namentlich in der Bedeutung"erziehen": meitiņas Ar. 43, māsu BW. 15655, 3; līgaviņu Ar. 496; mucā audzināts od. audzē̦ts, wie im Walde aufgewachsen, ohne den nötigen Schliff. dēliņš sirdi audzināja kā asuo zuobentiņu Ar. 703. Refl. -tiês, ein volles Euter bekommen, eutern, trächtig sein: guovs audzinās, kad tā gŗūta; cūka audzinājās Balss. Subst. aûdzẽjums, aûdzinãjums,

1) das Grossgezogene,

2) die erfolgte Erziehung:
mēs vairāk negribam par māsiņas audzējumu Ltd. 683. aûdzinâšana, das Erziehen; aûdzinâtãjs, der Erzieher.

Kļūdu labojums:
15665, 3 = 1365, 3

Avots: ME I, 215, 216

I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.

Avots: ME I, 247

bajārs (fem. bajāriene od. -ene auch bajāriete), der Reiche, Wohlhabende, Vornehme: Sprw. viņš dzīvuo kā bajārs. brāļi mani bajāriņi, es māsiņa nabadzīte BW. 3551. ja gribiet dižu pūru, tad ņe̦mat bajāreni BW. 4944. kungi manus bāleliņus sauca lielus bajāriņus BW. 31326. kunga luopus ganīdama, tuop bajāra līgaviņa 29525. bagātnieces dēvēja par bajārietēm A. XX, 376. mutes bajārs; der Maulheld. Nebst li. bajõras "Edelmann" aus dem Slavischen, [s. P. Schmidt Etnogr. rakstu kr. II, 84 ff. mit Literaturangaben, Berneker Wrtb. I, 72 und Būga KSn. I, 168].

Avots: ME I, 252

‡ III bànga ² Zvirgzdine, eine grosse Fliege: karstā laikā bangas dižan kuodī luopus.

Avots: EH I, 204

baŗuokle,

1): auch Pas. 1, 247, (mit ùo ² ) Warkl., barukle Mahlup: kam maz luopu barības, savus luopus pa ziemu atduod baruoklēm (das Vieh wird für den Winter gegen eine gewisse Entgeltung zur Verpflegung abgegeben) Warkl.; ‡

2) ein (weibliches) Mastschwein
(mit uô ) Auleja, (mit ùo ² ) Kaltenbr., baŗukle Mahlup.

Avots: EH I, 206

bauze,

1) ein Stock, Prügel; - Schlägel am Dreschflegel
L.: trīs gadiņi audzināju bauzīt(i) kārklu krūmiņā (Var.: buozīti) BW. 23417. apkūlām miežus rudzus ar uozuola bauzītēm BW. 28794 (Var.: vālītēm, spriguļiem);

2) das an der
virsvirve des Zugnetzes über die kule befindliche Flottholz (Mag. II, 3, 115; III, 1, 109);

3) Koppelholz,
d. i. ein 2 Fuss langes Holz, womit man Rindvieh anbindet: bauze ir kuoks, ar kuo luopus laildarā piesien, lai tie saitē nesapinas Gold., Biel. H. 131;

4) ein mit Eisen beschlagener Pfahl zum Fischen
(Kurl. n. U.);

5) baũze, der Weberbaum
Samiten (Tr. IV, 125); cf. buoze;

6) der Kopf
[baũze Bächhof], der Gipfel: pure̦ns savu dze̦lte̦nuo bauzi pat izspraucis caur le̦dus kārtu Vēr. II, 406. izgriež asajiem dadžiem bauzītes JK. VI, 50. kalnu bauzes me̦t ga,ras ē̦nas MWM. V, 354. baũze nuozīmē Matkulē starp citu arī tikdaudz kā kalnu, kalngalu Lautb. [In Weinsch. bedeute baũze auch die Stirn eines Ochsen. ] Vgl. bauzis und buoze. [bauze 1 - 5 entweder zu mnd. boken "klopfen, schlagen", norw. dial. boka dass u. a. (vgl. aber auch le. baũgât) nach Zupitza Germ. Gutt. 196, Falk-Torp 855 und Persson Beitr. 258, oder zu norw. dial. pauk "darber Knüttel", mnd. poken "pochen" u. a. nach Scheftelowitz IF. XXXIII, 147 (der auch npers. buzgah "Stange" heranzieht) und Charpentier MO. II, 28 f.; bauze 6 dagegen nebst bauzis 1 und 3 - 5 und li. baũžas "ungehörnt" wohl entweder zu schw. dial. puk "Buckel", holl. peuke

Avots: ME I, 268

bizinât, bizinêt, bizen̂t, -ēju,

1) intr., biesen, umherlaufen, namentlich vom Vieh, aber auch von Menschen:
kad guovis stipri bizinē, tas uz lietu Etn. II, 96. ubadziņi bizināja (Var.: bizanāja, bizenēja) pavasaŗa saulītē BW. 2743;

2) fact., bizinât, zum Biesen, Laufen bringen, biesen machen:
dunduri luopus bizina, gans bizina guovis dziedādams: biz, biz, guosniņ, dundurs astē. uodi kuoda tautu dē̦lu, bizināt bizināja BW. 12186.

Avots: ME I, 302

blãķis,

1) vSchicht, (flacher) Haufe, Masse: akmeņu, lietus, linu, mākuoņu, makas, putekļu, siena, sniega, ūdens, ve̦lē̦nu, zemju, žagaru blāķis BW. 2132. liels blāķis ar naudu LP. VI, 824. sienu sagrābt blāķuos. sadzīt luopus blāķī. iesals vēl blāķī, das Malz liegt noch auf der Tenne zum Keimen.
jāsāk baidītiem, ka labiba blāķuos nesāk dīgt A. XIII, 927. eglu mežu blāķi rē̦guojās attālumā Vēr. II, 420. pa laikam zili lietus blāķi pār pļavām, laukiem šļākst un lejas Vēr. II, 835. auzas, miežus zirņus saliek uz žurbuļiem blāķī Golg. (Nach Bergm. Dörrgatter, worauf das Sommergetreide auf dem Felde trocknet, also für die žurbuļi selbst.) ūdens gāzies ar blāķi (stromweise) zemē. mana cūka rikšiem skrēja, sivē̦n[i] blāķim pakaļā BW. 29119;

2) die Überachse, ein Klotz oberhalb der Wagenachse
[Alt-Ottenhof], s. plāce;

3) ein korpulenter Mensch, ein Monstrum:
ir gan tas nuobaŗuojies; īsts blāķis R. Av.; [

4) Strohmatte
St. - Wohl abgeleitet von einem * blāks "flach", wie auch blāķêt (s. dies); = li. blokis "испеченная лепешка"?]

Avots: ME I, 311

celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,

1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;

2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;

3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;

4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;

5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;

6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;

7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;

8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;

9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;

10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;

11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:

1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;

2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;

3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;

4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);

5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;

6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;

7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];

8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III ^4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. ² 150 und Boisacq Dict. 487 f.]

Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551

Avots: ME I, 369, 370

cinis, auch cins, - s [Selb.], cine, ciņa BW. 10124, Demin. ciņitis, cintiņš, - īte, ciniņa, cintiņa [BW. 34916], der Hümpel. Sprw. mazs cinītis lielu ve̦zumu gāž. kur cinītis, tur mājiņa; kur kalniņš, tur muižiņa. mazs od. tup kâ cinis (cinītis, cintiņa). sapluok kâ ciņa cē̦rps. luopus uz ciņa od. cini izvilkt, das Vieh nach mühevoller Durchwinterung auf die Weide (auf die im Frühling zuerst vom Schnee befreiten Hümpel) bringen. kad tik luopi uz ciņa! Wenn das Vieh nur auf die Weide getrieben werden kann! Fig., uz ciņa tikt, auf den grünen Zweig kommen. cik tur nevajag spē̦ku, kamē̦r tuo dabū uz ciņa. ciņu zāle, Rasenschmiele (aira caespitosa) RKr. II, 65. [Wohl mit Zubatý AfslPh. XVI, 386 zunächst zu cinâties zu stellen; weiterhin vielleicht zu ir. cinim "entspringe", cenél "Geschlecht", aksl. za - če̦ti "praeire; anfangen" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 168.]

Avots: ME I, 384

[II cìrksnis Ronneb., Smilt., in Wandsen und Bauenhof cir̂ksnis ² ], cirksnis Karls., cìrsnis ² Mar. n. RKr. XVII, 123, cìrslis [Lis., C.], Palzmar, cìrsne ² Mar. n. RKr. XV, 109, die Spitzmaus. mājas, meža, ūdens cirksnis od. cirslis, Haus -, Wald -, Wasserspitzmaus. cirslītis, Zwergspitzmaus (sorex pygmaeus) RKr. VIII, 85. [Doch wohl zu li. kir̃stis "Spitzmaus" li. (kirstis drabužį sùkert" Jušk.), auch kirtùkas od. kertùkas, klr. "grosse Haselmaus", und somit zu cirst; in Nigr. habe man von den Spithmäusen (cir̂slīši ²⁾ behauptet, dass sie "nuocē̦rt luopus".]

Avots: ME I, 385

‡ cìrpulis "burvis" (werschertl): gavēnī cirpuļi apcērp pa naktīm luopus Trik.

Avots: EH I, 273

cìrtums,

1) das Gehauene, das resultat des Hauens:
tas ir mans šīs dienas malkas cirtums, soviel Holz habe ich heute gehauen;

2) abgehauenes, abgeholztes Stück Wald:
avenes aug pa stigām un citiem cirtumiem. gans salaidis luopus cirtumā;

3) die Hiebwunde:
uz cirtumiem liek me̦du Etn. IV, 155.

Avots: ME I, 388

daļa, dial. [auch bei Glück I Mos. 15, 17] dalis,

1) der Teil:
jumta daļa, der Dachteil, der Raum von der Oberlage bis zum First Biel.; mazā daļa, ein Drittel: te jau miežuos mazā daļa griķu Etn. IV, 149. ielaidu luopus muižas daļā. Sprw.: kam spē̦ks, tam daļa. mana paša daļa; daru, kâ gribu. nevar nuopelnīt ne vē̦de̦ra daļu. es māmiņai viena meita, labu daļu netikusi BW. 12733. nu jau ir ar daļām od. daļu daļām, nun ist es schon vollständig genug Kav.; ar daļu daļām, abgeteilt, spärlich: badu miru tautiņās: tautiņām auzu maize, ar, daļiņu nuoduodama BW. 26399; daļas od. daļu skaitļi, Bruchzahlen;

2) das Teil, der Anteil:
kāda tev tur daļa od. kas tev par tuo daļas? was kümmerst du dich darum? kas tavam de̦gunam par tuo daļas? kas vagarim gar izkapti par daļu? [tur man daļas nav U., das geht mich nichts an. Zu li. dalià, dalìs 3 apr. dellīks "Artikel", dellieis "teile", slav. doļa "Teil", [ai. dálati "birst", dali-ḥ, "Scholle", dala-m "Stück, Teil", la. dolāre "behauen" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 456 u. III ^4, 159, Solmsen KZ. XXIX, 108 ^1, Persson KZ. XXXIII, 289 u. Beitr. 516 f., Pedersen KZ. XXXVIII, 394 u. XXXIX, 372, Buck AJPh. XXXVI, 148, Walde Wrtb. ² 239 f., Boisacq Dict. 161, Lidén Stud. 80 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 f., Berneker Wrtb. I, 209 f., Trautmann Wrtb. 44, Güntert Kalypso 220, Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wörtb. 12.]

Avots: ME I, 435, 436

[I dùndurnīca ^2,

1) "laiks, kad dunduri sāk skraidīt un guovis bizuot" Mar.;

2) "eine sonnige Stelle":
tu jau esi luopus pašā dundurnīcā salaidis; sāks bizuot Bers.;

3) "sieviete, kas dunduruo" Kārsava.]

Avots: ME I, 516

dze̦nât, -āju, iter. zu dzìt, tr.,

1) wiederholt treiben, jagen:
luopus, zuosis, nu bUs jādze̦nā, sagt man zu einem, der viel isst Etn. IV, 78. viņa mani dze̦nāja un tre̦nkāja R. Sk. II, 109;

2) suchen:
policija zagli dze̦nā;

3) die Äste abhauen, abhacken, abkappen
Smilt., Drsth., Laud., [Lis.]: tuo priedīti dze̦nāt gāju, tuo atradu nuodze̦nātu BW. 15875. tāļu, tāļu nuoskanēja sauseglīte dze̦nājuot 18121;

4) wonach jagen
Spr., mit dem Gen. od. mit pēc: aizdarina dze̦nājuot BW. 2081. Refl. -tiês. einander jagen: putniņš putnu dze̦nājas BW. 9850.

Kļūdu labojums:
BW. 2081 = BWp. 2181, 1 var.

Avots: ME I, 545

dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru ² Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).

1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;

2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,

a) einer, der getrunken hat,

b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;

3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;

4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;

5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III ^4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. ² 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]

Avots: ME I, 547

I dzirdeklis, dzirdekslis [BW. VI, S. 162], dzirduklis, dzirdulis, [acc. s. dzirduokli BW. VI, S. 161], das Ohr (in der Rätselsprache): susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli (Var.: dzirdukli. dzirduli) RKr. VII, 1175, [BW. VI, S. 161. dzìrdeklis ^2, das Gehör Warkh.]

Avots: ME I, 552

dzirū! Zuruf den Kühen beim Trinken: ragu luopus dzirduot, saka: dzirū Etn. III, 11.

Avots: ME I, 555

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586

galinât [apr. gallintwei "töten"], tr., hungern lassen, zu Tode quälen, töten: luopus visu dienu uz vienas vietas galināt Spr. ve̦ca mana vīra māte, kâ es viņu galināšu BW. 23276, 1. puiku dienas laikā galina nuost Duomas I, 48.

Kļūdu labojums:
23276, 1 = 23276, 8 var.

Avots: ME I, 591, 592

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

gans (li. gãnas), Demin. ganiņš, ganeklis,

1) der Hirt:
aitu, cūku, guovju, luopu gans; - dvēseļu gans, der Seelenhirt. Sprw.: pats gans, pats vilks. tam ganam nevar ticēt, kas pie vilka kūmuos stāv. ganus vadīt, pavadīt, izvadīt; ganuos iet, auf die Hütung gehen, Hirn sein, eig. unter die Hirten gehen; luopus ganuos dzīt, das Vieh auf die Weide treiben; auf Grund dieses Lokativs ist wohl hervorgegangen der Plur. gani in der Bedeutung "die Hütung": kam sienu grābjuot jāgrābj astīte, tam svētdienā gani Etn. III, 75. viņai šuonedēļ gani A. XIII, 789. [Gleich čech. hon "Jagd", ai. ghaná-ḥ "erschlagend", gr. φόνος "Mord".]

Avots: ME I, 600

‡ glibinât schonen Bērzgale, hegen, pflegen Nautrēni: g. bē̦rnus, jaunus luopus. Vgl. ‡ gliebt.

Avots: EH I, 393

‡ gliebt, -bju, -bu "glābt sargāt" (mit iê) Lubn. Meiran Nautrēni; schonen (mit ìe ² ) Bērzgale: g. vājus luopus. Refl. -tiês (schon I, 628 gegeben), ‡

3) sich mästen, gut gedeihen, fetter werden
(mit ìe ² ) Bērzgale, Warkl.: pē̦rn sivē̦ni labi gliebēs.

Avots: EH I, 394

‡ guovainis,

1) eine Art Kartotfeln (vorzugsweise für Kühe und Schweine)
AP. (mit ùo);

2) "purvs, kur luopus gana" Grünh. (in einem handschriftl. Vokabular).

Avots: EH I, 424

gre̦muôt,

1) kauen, nagen, langsam essen :
daudz nuo mūsu brāļiem vēl gre̦muo sē̦nalas Kronw. āžam zuobi nuomizuši, blīgznas mizu gre̦muojuot BW. 15576, 2 ;

2) wiederkäuen :
visus luopus, kas gre̦muo, varat ēst III Mos. 11, 3. gre̦muojamā zâle, Dreiblatt (menyanthes trifoliata) RKr. II, 74 ;

3) fig., säumen
U. gre̦muôtāji, die Wiederkäuer. [Wohl zu gremzt "nagen", gramšļi 2 - 4, li. grémždu "schabe laut" u. a., s. Leskien Abl. 362 und Persson Beitr. 99 ³ u. 466.]

Avots: ME I, 649

gul˜stît, -u, -ĩju, tr., niederlegen. [luopus gul˜stît Salis, N. -Peb., das Vieh auf der Weide liegen lassen. ] Refl. -tiês, sich oft niederlegen, loddern, faulenzen U.

Avots: ME I, 678

I gur̃ba, gurbs,

1) ein Käfig für Staare
Nigr.;

2) Hecke
W.;

3) ein Brettverschlag im Stalle:
gurbs (gur̃ba Kalleten, N. -Bartau, gurbes Wind.) - aizgalds, kur luopus ievietuo Etn. I, 91;

4) ein Vogelstall:
gurbs - mazs putnu stallītis, sapīts nuo kārklu vicēm, līdzinās apgāztam kurvim A. XIII, 493, Kalleten, K. Zu li. gur̃bas "ein Viehstall, ein Koben; отгородка в хлѣвѣ; помѣщенiе для несущихся на яйцах птичьих самок".

Avots: ME I, 683

ìegãdât,

1) sich erinnern, eingedenk werden Kaipen:
aizmirsās man dziesmiņas, grūtu mūžu dzīvuojuot; duod, dieviņ, vieglu mūžu, pa vienai es tevi iegādāšu 8154. celiņā iegādāju mātei ruokas nede̦vuse 18446, 1;

2) etwas besorgen, verschaffen.
Refl. - tiês,

1) sich erinnern:
un iegādājies..., ka tavam brāļam ar tevim kas jādara Glück Matth. 5, 23;

2) sich etwas besorgen, verschaffen:
labus luopus iegādāties LP. IV, 25.

Avots: ME II, 16

[ìegaiņât,

1) (viele oder wiederholt) hineintreiben:
ieg. luopus laidarā Ruj.;

2) hin und her jagend oder anderswie behelligend in Bewegung und Aufruhr bringen:
gans iegaiņāja luopus Nigr. iegaiņāt bites WAndsen.]

Avots: ME II, 15

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

ìelaîst, tr.,

1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;

2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;

3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. ² 462;

4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,

1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;

2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;

[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].

Avots: ME II, 36

ìeluobt,

1) intr., schnell hineingehen:
vilks ieluobis luopus LP. VII, 878. [iel. istabā Bers.;

2) zu schälen anfangen:
kuoku Wandsen.]

Avots: ME II, 41

ìeskàistît, tr.,

1) einzählen:
saimnieks ieskaitījis puisim luopus LP. VI, 439;

[2) anrechnen;]

3) hineinsprechen (Zauberworte):
apvārduoja jeb ieskaitīja ūdenī Etn. tā bija liela ūdenī ieskaitītāja Rīg. Av. Refl. - tiês, sich einzählen, sich mitzählen: tev vajaga arī sevi ieskaitīties.

Avots: ME II, 64

ìetrìekt, tr.,

1) einjagen, eintreiben, einschlagen:
kad pē̦rkuons tevi desmit asu zemē ietriektu!

2) mit Wucht hineinjagen, hineintreiben, hineinwerfen:
gans ietrieca luopus kūtī. viņš ietrieca zābaku kaktā A. XX, 126. [ietriecis (säend) šai plē̦sumā rudzus Janš. Dzimt. ² II, 16. Refl. - tiês, L. "einen kleinen Ruck bekommen."]

Avots: ME II, 83

ìevadît,

1) herein -, hineinführen, herein -, hineingeleiten:
saimniece ievadīja ciemiņus istabā; luopus mājās Kaudz. M.;

2) eine Einleitung machen:
kuo tur ievadīt? Dr.

Avots: ME II, 85

ìevaisluôt, tr., züchten: luopus. Refl. - tiês, durch Fortflanzung sich vermehren: luopi ievaisluojušies.

Avots: ME II, 85

izaûdzêt, izaudzinât, fakt. zu izaugt, wachsen lassen, aufziehen, auferziehen: kuokus, puķes, luopus, cilvē̦kus: [lutini vien! labu jau izaudzēsi Fest.] ja izaudzinuot čūskas acī zirni... LP. VI, 2. es tevi lielu izaudzēju BW. 9397. tuo viņš gribēju izaudzināt par ļuoti stipru vīru LP. VII, 787. Fig., erzeugen, hervorbringen: raksti, kuŗus izaudzinājusi mūsu šejenes sadzīve Kaudz. Subst. izaûdzẽjums, das Erzogene, die Erziehung: tā ir tā atmaksa par kuopumu, izaudzējumu Kaudz. M.

Avots: ME I, 713

izbaŗuôt: izbaŗuotu teļu Elger (Günther Altle: Sprachd. I, 64). jāpaduomā, kaî varēs luopus taidu ziemu izbarāt Warkl. putnu visu ziemu ustubā bija izbaŗājuši Kaltenbr. Refl. -tiês, ‡

2) zur Genüge, bis zum Überdruss füttern, sich mit dem Ftittern abgeben:
es izbaŗuojuos, bē̦rni izbaŗuojās, bet (sc.: jē̦rs) neēde AP.

Avots: EH I, 433

izduôt (li. išdúoti, [slav. izdati]), tr.,

1) aus dem Innern eines Raumes hervorgeben, herausgeben, abgeben:
lien iekšā un izduod mums, kuo vien tur atruodi Etn. I, 25. pūru (luopus) izdeva tē̦vs ar māti BW. III, 1, 21, 29;

2) ausgeben, hervorgeben, wachsel lassen, von sich geben:
dievs sacīja, lai zeme izduod zaļumu un zāli I Mos. 1, 11. zemīte neizduod ne uzturam A. XI, 178. lai augļi izduotu sē̦klas Konv. ² 620. Sprw.: piena ķērne izduod sviestu. mūsu trīs viesi ne˙kādu liecību nevar izduot Dīcm.;

3) ausgeben, verteilen:
brāļi galvu nuogrozīja, dārgu naudu izde̦vuši BW. 24351. kārtis izduot od. izdalīt. vē̦stules izduod pastkantuorī, avīzes ekspedīcijā;

4) aus -, herusgeben:
avīzes, laikrakstus, grāmatas;

5) gegen eine Bezahlung abgeben, verkaufen:
izduod uz renti, verarrendieren: izde̦vusi (Var.: pārde̦vuse) me̦lnu jē̦ru, nuopirkuse svilpenīti BW. 29319, 1. kam izdevi tē̦vu zemi? 3822. izdevu māsiņu par pieci mārki 16658, 1. brāļi māsu izde̦vuši par ābuolu vācelīti 15524. izde̦vuši māsiņu, nuopirkuši tautu meitu;

6) augeben (auch ohne Bezahlung - zur Zeit, wo der Brautkauf nicht mehr Sitte war), verheiraten:
māte meitu izduodama, dzied ruociņas plātīdama BW. 18362. izduodamu meitu bija laba daļa A. XIII, 849. Oft mit dem Zusatz pie vīra: tuo izdeva pie vīra BW. III, 1, 45. Refl. - tiês,

1) sehr viel geben, aber ohne Erfolg, sich gebend, abgebend erschöpfen:
izdevāmies guovīm gan miltus, gan ābuoliņu, bet kâ vājas, tâ vājas. Izdevāmies slimniekam vis+visādas zāles, bet labuma nav ne˙kāda. nabadziņi izde̦vušies (haben verkauft) visu labību, bet naudas nepietika, kuo guovi nuopirkt;

2) gedeihen:
labība, sēnes, lini šuogad labi izde̦vušies; ebenso von lebenden Wesen: aitas, bites, kustuoņi viņam labi izduodas;

3) wohl ablaufen, glücklich geraten, glücken, gelingen:
lai daru, kuo darīdams, man viss izduodas. kad pirmo reizi izduodas, viss izduodas. Sprw.: izduodas kâ leitim vaidēšana. tas tam neizdevās kâ labi ar zveju izdevās? Oft mit abhäng. Inf.: beidzuot man izdevās viņu pierunāt;

4) geraten:
negantam meitiešam maize izduoduoties par skābu Etn. II, 61. pašam nākuši brīnumi, kur tāda (stabule) izde̦vusies LP. IV, 222. dē̦ls izdevies tē̦vā, der Sohn isn nach dem Vater geraten RKr. VIII, 42;

5) sich für etw. ausgeben:
viņš izdevās par muižturi.

Kļūdu labojums:
augļi = augi

Avots: ME I, 730, 731

I izdze̦nât, ‡

2) (viele) hinaustreiben:
izdze̦nādami nuo pakrauļiem... līdaciņas Janš. Apskats 1903, S. 14. ‡ Refl. -tiês, zur Genüge treiben: izdze̦nājuos (luopus) ilgu laiku, bet visus nevarēju sadzīt apluokā Jürg. u. a.

Avots: EH I, 444

I izdzìt (li. išgiñti), tr.,

1) hinaus -, austreiben, vertreiben:
ve̦lnu, spuogu. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. ganus od. luopus izdzīt od. izdzīt allein, dem Hirten das Vieh auf die Trift zu treiben helfen: es pūriņu atvedīšu, tautu ganus izdzīdama BW. 13594. izdzīdama piena prasa 20809. mazuo laiviņu beidzuot izdze̦n uz salu LP. IV, 111. izdzīt vadzi nuo kluča. izdzīt baļķus, malku nuo meža, die Balken, das Holz anführen. luomu labi idzīt, das eingekreiste Wild aus einer Mast hinausjagen JU. izdzīt sarus, die Finnen od. Mitesser durch ein abergläubisches Bad vertreiben: kad bē̦rnam neizdze̦n sarus, tad tie sakrīt acīs Etn. II, 165;

2) auspressen, beitreiben:
tiesa nuo šī neizdzīšuot ne plika graša Aps.;

3) izdzīt darbiniekus, strādniekus,

a) die Arbeiter bestellen
U.,

b) sie schinden, mit Arbeiten abquälen:
te nu sākās gājēju sūdzība par izdzīšanu. darbus izdzīt, die Arbeiten anordnen, zu Ende führen: tas pratīšuot darbus rīkuot, izdzīt;

4) ziehen (bis zum Ende):
vienu vagu izdzinuši BW. 9912. ruobežas izdzīt Kaudz. M. viņš izdzīs dārzuos celiņus Purap.;

5) treiben:
izdze̦namas jeb uzziedināmas puķes Konv. ² 1373. kreimenes var uzziedināt (izdzīt) kaut kuŗā laikā 1988;

6) auszacken?:
apdūŗiem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27. Refl. - tiês,

1) mühsam vorwärtskommen
Schwnb. n. U.;

[2) zur Genüge treiben].

Avots: ME I, 732, 733

‡ izel˜pêt Frauenb., = izmitinât: i. luopus līdz pavasarai.

Avots: EH I, 446

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736

izguldinât, izguldît (li. išguldýti),

1) schlafen legen, schön betten:
devis ar mīļu prātu ēst un izguldinājis LP. VI, 352;

2) izguldīt luopus, die Herde eine Zeitlang auf der Weide liegen lassen
Spr.

Avots: ME I, 741

izkankarêt, ‡

3) hinaustreiben
(pejorativ) Auleja: kāļ luopus izkankarējām.

Avots: EH I, 453

izkùopt [li. iškuõpti], tr.,

1) [in Ordnung bringen, ausschmücken U.], gehörig pflegen, ausbilden, kultivieren
Kronw.: dārzu, zemi. kas tad cits tâ luopus izkuops? Niedra. jaunākā rakstniecībā izkuoptā valuoda Vēr. I, 1323;

2) leeren, entwenden:
viņš izkuopis visu bļuodu, - naudu nuo kabatas. Refl. - tiês,

1) zur Genüge pfleegn:
vīrs kuops vēršus: stiprais tik nuoskatās, - lai nu izkuopjas arī LP. IV, 12;

2) sich entwickeln, sich ausbilden, der Zivilisation entgegen gehen:
cilvēce iet uz priekšu izkuopdamās Kronw. ne˙viena tauta neizkuopjas tikai vien savas valuodas ruobežās Kronw. Vidzeme bij vairāk izkuopusies Kundz.

Avots: ME I, 758

izkrist,

3): man pašam neizkrīt, für mich selbst ist es ungelegen (nicht gut möglich)
Deglavs Rīga II, 1, 150; ‡

4) zugrunde gehen, ruiniert werden, sein Hab und Gut vertun
Frauenb.: kad saimnieks izkrita, tad luopus izdzina muižā. izkrituši (ausgestorben) vēži upēs ebenda; ‡

5) fallend sich ausstrecken:
zirgi izkrīt izšļauku nuo bailēm (bei Gewitter) Frauenb.

Avots: EH I, 458, 459

[izlaîdinât,

1) "izkausēt": taukus Domopol;

2) Gefrorenes aufwärmen, auftauen lassen
Bers., Ronneb., u. a.;

3) Gerstenkörner ausbreiten und anfeuchten, um sie zur Malzbereitung keimen zu lassen
Mar.; izl. (= plāni izklāt) sìenu, linus N. - Peb., Mitau;

4) "bespringen lassen":
izl. ērzeli Karkel;

5) izlaidināt luocekļus Druw., Wessen "nuo grūta darba piekusis nuogulties uz atpūtu";

6) izl. bites, luopus, die Bienen, das Vieh ausfliegen resp. (aus dem Stall) hinausgehen machen Weinsch.;

7) izl. drēbi, ein Kleid auslassen, d. h. weiter od. länger machen Weinsch.;

8) "abkühlen":
izl. sniegā nuokarsē̦tu dzezi Sessw.;

9) ausfliessen machen, leer werden lassen:
peles maisu izlaidinājušas, t. i. izgrauzušas maisu, un labība izbirusi Stolben.]

Avots: ME I, 760

[II izmaûdinât, brüllen lassen: izm. luopus Arrasch.]

Avots: ME I, 769

izmitinât, tr., aus -, durchfüttern: luopus pa ziemu. [izmitināja tuos ar maizi Glück I Mos. 47, 17.] Refl. - tiês, sich durchfüttern, leben: nuometās, lai varē̦tu izmitināties St.

Avots: ME I, 772

izuõrêt, tr., heraus -, hinausexpedieren, hindurchführen: izuorēja viesus nuo mājām. izuorēt luopus nuo laidara. krietns braucējs izuorē ve̦zumu caur visām urgām Ahs.

Avots: ME I, 823

‡ izpārdavuôt Lasd. u. a. n. FBR. IX, 148, (viele[s]) nacheinander verkaufen: i. luopus pa vienam Meselau, Prl., Saikava.

Avots: EH I, 470

‡ izsalcinât aushungern,sehr hungrig werden lassen: i. luopus rudens laikā nav labi Dobl. n. BielU.

Avots: EH I, 478

izskatît,

1) aussehen, nachsehen:
lai ārsts izskata un izzina, kas tur par vainu A. XX, 89. gribējis acis izskatīt, er habe sich die Augen aussehen wollen Jauns.;

2) ausersehen:
redzēs, kuŗu viņa izskatīs (gew. izredzēs) B. Vēstn. Refl. - tiês,

1) hindurchsehen, hinausschauen:
dē̦ls izskatījās pa luogu;

2) gründlich besehen, betrachten, zur Genüge sehen:
viņš izskatījies ļaudis LP. VII, 203. izskatījuos grāmatas, avīzes, bites, luopus, viņu dzīvi. brāļi gāja pasauli izskatīties LP. VI, 724. duraks izbrīnās, izskatās, un tâ paliek VI, 344;

3) sehen und sich sehen lassen:
nav tur sagaidāma ne+kāda izredzēšanās un izskatīšanās Jan.;

4) aussehen, scheinen, ein gewisses Aussehen haben:
kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? [izskatās piedzēris U.] spīganas izskatījušās kâ čūskas LP. VI, 56. tā izskatījusies pēc krustmātes VII, 142. tas it ne pēc kā neizskatās. viņš izskatījies cilvē̦ka izskatā VII, 965. tâ izskatās, ka nebūs vairs lāgā Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
965 = 365

Avots: ME I, 798

‡ iztulzinât (?) Schwanb. "anschwellen machen": i. luopus.

Avots: EH I, 491

izvaîkât ² ,

2): auch Gaiken, (mit aĩ ) Schnehpeln: i. luopus uz visām pusēm Schnehpeln;

3): auch Frauenb.

Avots: EH I, 492

‡ izvañtêt Wolmarshof, hinausjagen; -treiben: truokšņuotājs jāizvantē nuo istabas ebenda. i. luopus nuo meta Wilsenhof.

Avots: EH I, 494

jâdelêt [Nerft., Preili, Kl., PS., C., Serbigal, RUj., jãdelêt Salis., Nigr., Līn.], - ẽju, intr., tr., freqn. und demin., herumreiten, hin und her reiten: paņem zvē̦rus un jādelē ilgu laiku LP. IV, 58. ar tuo me̦lnu kumeliņu šurpu, turpu jādelēju BW. 13250, 9. lietuvē̦ns luopus jādelē (quält ab) LP. VII, 412.

Avots: ME II, 105

jât, jâju [li. jóju, [slav. jati]),

1) intr., tr., reiten:
tautietis jāja baltu zirgu BW. 14378. Sprw.: viens jāj cūku, uotrs kazu, der eine versteht es so, der andere anders. ragana jāj sluotu kātu. jāju, jāju augstu kalnu BW. 13250, 28. puiši jāja sprandzē̦tiem kumeļiem (Instr.) 13005. jāju, jāju leišu zemi, leišu meitas lūkuoties 13266, 1. drudzis jāj, das Fiebre schüttelt; lietuvē̦ns jāj cilvē̦kus, luopus, der Alp drückt Menschen, Tiere;

2) fahren Sarken,
[Ludzen, Landskorna, Raipol]. Refl. - tiês,

1) um die Wette reiten:
iesim jāties;

2) rasen, grassieren:
kuo tu jājies? [Zu ai. yāti "geht, fährt", ir. áth "Furt" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 442.]

Avots: ME II, 107

jũdît, - u, - ĩju, tr.,

1) langsam treiben:
kurp jūdi luopus Bers.;

2) unruhig machen;

3) scheiden, trennen
[Serbigal, C., N. - Peb.]. Subst. jũdîtãjs, wer scheidet, trennt, der Schiedsrichter: gan piesteidzuos jūdīt, bet nevarēju vis tik ātri izjūdīt Nötk. vīri kavās, sievas par jūdītājām Serb., A. XV, 1, 495, C. In der Bed. 1 u. 2 wohl zu li. jùdinti "bewegen" und jaudīt (s. dies).

Avots: ME II, 120

kaîlatne [Fest.],

1) die äusserste Entblössung, Armut
Oppek. n. U. (eigentl. das Kahlsein);

2) eine kahle, unbewachsene Stelle:
luopus viņš izdzinis kailatnē Bers.

Avots: ME II, 133

kakls (li. kãklas),

1) der Hals;

a) als Subj., gaŗš kakls kâ dzērvei. kakls sāp. kakls od. kakla kumbris nuolūzis, eine Krankheit, die nach dem Volksglauben nur die
kakla cēlēji od. kakla kumbŗa cēlēji heilen können. kad cilvē̦kam ir kakla kumbris nuolūzis... tuo dziedē tâ sauktie kakla kumbŗa cēlēji. kakls lūst vis˙vairāk bē̦rniem līdz 12. gadam Etn. II, 148; 186;

b) als Obj.: kaklu lauzt, nuolauzt,

α) den Hals brechen;

β) den Hals verrenken:
aizgājuši visi, kaklus lauzdami LP. V, 133. Verwünschung: kad tu kaklu nuolauztu. staipa kaklu tâ tītars;

c) Lok.: viss viens, vai kaklā, vai makā. meita krīt, me̦tas, uzbāžas puisim kaklā, wirft sich an den Hals.
vinš man atkal kaklā, er ist mir wieder auf dem Halse. puikas jau atkal cirvjiem kaklā, die Jungen haben wieder das Beil genommen A. XI, 52. pilnā od. visā kaklā brēkt, lâdēt, lamāt, smieties, aus vollem Halse schreien, fluchen, schimpfen, lachen;

d) abhängig von Präp.: ap kaklu krist, skauties, um den Hals fallen.
līdz kaklam, bis zum Halse, bis an den Hals: nuobridies līdz kaklam LP. VI, 303. viņš pieēdis pilns līdz kaklam. luopi piegānījušies līdz kaklam LP. IV, 7. man skuoluotāja amats līdz kaklam apriebies Seib. pa (auch par) kaklu, pa galvu, über Hals und Kopf. pa kaklu, pa galvu vinš aizskrēja pruom LP. IV, 7. par kaklu likt, dabūt, einen Hieb versetzen, erhalten. visi mums uz kakla kâ blaktis Hug. ve̦lns uzsūtījis luopiem dažādus luopus uz kakla LP. VI, 249. uz savu kaklu ņemt, über, auf sich nehmen, Bürge sein U. strādāja viņi uz kakla krizdami (sehr eifrig) Saul.;

2) (als Schmähwort) rumbas kakls, wohl von einem dicken Hals auf den Eigentümer übertragen:
kuo tu dziedi, rumbas kakls BW. 69; valga kakls, ein Gaudieb, Spitzbube L.;

3) von halsähnlichen Gegenständen, der Hals:
pudeles, glāzes kakls; kaklinš, der Hals des Zahnes. [Eher wohl nach Mikkola BB. XXI, 218, Hirt IF. X, 49, Meillet MSL. XII, 216, Trautmann Wrtb. 125 u. a. zu ai. cakra - m, av. caxra -, ae. hweohl "Rad" (mit Reduplikation zur Niedermann IFA. XVIII, 76 ("vielleicht") aus got. * qu̯o(l) - tlo - (zu la. collum, got. hals dass.).]

Avots: ME II, 138

‡ II kal˜dinât Trik., Ubbenorm, Zögenhof, (mit àl ² ) Bērzgale, Lubn., Meselau, Warkl., hungern lassen: k. luopus Trik, u. a. saimi trakajā kaldināja Lubn. k. luopus uz plikatas visu dienu Wark1. Refl. -tiês Warkl., "= baduôtiês".

Avots: EH I, 577

kàlst, - stu, - tu, intr.,

1) trocken, dürr werden, verdorren:
zâle saulē kalst. viņa skrēja, kamē̦r tai sāka mute kalst Asp.;

2) mager werden, verkommen:
ja aizkūkuotais meitiet(i)s pavasarī luopus pirmuo reiz iz kūts izlaižuot un rudenī beigas reizi kūtī piesienuot, tad luopi kalstuot Etn. II, 171; kalstama sērga, die Dürrsucht, Schwindsucht St., Bers., Druw. n. A. XVI, 284. [Zu kalss (s. dies), kaldams, aizkalêties, apkala, r. колѣть "erstarren", s. Zubatý AfslPh. XVI, 395; Ableitung von einem urbalt. * kaltas "erstarrt, hart, dürre".]

Avots: ME II, 144, 145

kañdzelêt, - ẽju, tr.,

1) Pferde peitschen, misshandeln
C., Wend., Bers., Allend., Salisb.;

2) stechen:
nu šuodien mušas luopus kandzelē C. [Vgl. kancelēt II.]

Avots: ME II, 154

‡ karavnieks "kas muižā ēdina un dzirda luopus" Seyershof.

Avots: EH I, 587

II kaût,

1): ve̦rgu laikuos cilvē̦ki tika briesmīgi kauti Strasden;

3): dieva kauts, krepiert
Ahs.: čigāni ē̦d dieva kautus luopus; ‡

5) "fischen"
Heidenfeld: atuori, kur zuvis kaun Refl. -tiês,

2): zemnieki kâ ne˙būt kaujas Salis. tad bij ar zirgiem jākaujas, jābrauc mašīnai pakaļa; kad rudenī bij dubļans, kāvās ar dienām ebenda.

Avots: EH I, 596

I kẽ̦rnât,

1): auch OB.; beschmutzen
Baar in seinem Exemplar von U.; ‡

2) verhexen:
luopus ķẽ̦rnājis Pas. XIV, 289 (aus Rutzau); ‡

3) "= mānêt 2" NB., Schnehpeln: ķ. citus cilvē̦kus; ‡

4) schlackern (nass schneien)
Nikrazen (mit ẽ̦r ): tagad ķe̦rnā. Refl. -tiês,

1): (fig.) es tur negribu ķ., ich will mich da (bei der schmutzigen Klageangelegenheit) nicht beteiligen
Baar in seinem Exemptar von U.; ‡

2) ohne Lust und Energie arbeiten
Peb.; etwas Unangenehmes tun Strasden: man netīk ar bē̦rniem ķ.; ‡

3) stibitzen
Iw.

Avots: EH I, 700

kodât, - ãju, grobe, schmutzige Arbeit tun: kalpuone kodā pa laidaru luopus kuopdama Dond.

Avots: ME II, 254

‡ II kùodinât ² Bērzgale, mager werden lassen Warkl.: k. luopus uz plikas pļavas.

Avots: EH I, 685

I kuõpa (li. kúopa "ein Haufen, eine Menge"), auch kuops,

1) der Haufe:
sviests, maize un siers bija sakŗauti lielās kuopās Druva II, 297. viens sēž uz lielas malkas kuopas LP. VI, 472. vē̦lns ar zē̦nu sakŗāvuši lielu kuopu kuoku ar visām saknēm LP. VI, 402. zvaigžņu kuopa, das Sternbild Etn. I, 91; pe̦lnu kuopa, ein Aschenhaufen; smilšu kuopa,

a) ein Sandhaufen,

b) ein Grabhügel,
häufiger in dieser Bedeutung kapu kuopiņa LP. VII, 1062; kapeņu kuopiņas, die Grabhügel Jan. tev tuo būs sadedzināt, lai tā ir gruvešu kuopa V Mos. 13, 16. Oft von Getreidehaufen, Garben, namentl. in der Deminutivform: nuosēduos uz miežu kuopām MWM. II, 498. dievs duod sliņķa gājumā kuopu kuopas (kuopa) galiņā BW. 28146. meitas, pasteidzat atlikušās kuopiņas auzu sakŗaut tupešuos Grob. agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā, 15. kâ ce̦purīti virsū Etn. IV, 150. kuõpiņa, die ungebundene Garbe Ruj., Kokn., Wolm., [Ronneb.], Oppek., Sessw., Salisb. n. U. tē̦vs sāka siet rudzu kuopiņas kūļuos JR. mazs mans svainīt [i] s kâ pupu kuopiņa BW. 21449. [kuõpiņa Rutzau "rudzu guba"];

2) ein Bund, Bündel:
stiebrus sasien zināma re̦snuma kuopiņās A. XXI, 440;

3) die Menge:
izvilka tie lielu kuopu zivju Manz. lielas kuopas cilvē̦ku;

4) sehr beliebt ist der Lokativ kuõpâ, zuhauf, zusammen:
[kuopā tikt U., zusammenkommen, eins werden, sich versöhnen; kuopā ņemt, zusammennehmen (z. B. Heu).] vai jau visi kuopā? sind schon alle beisammen? brauksim kuopā, turēsimies kuopā. In der Volkssprache wird auch die Deminutivform so ge-braucht: nu mēs visas kuopiņā BWp. 269, 9. Zur Verstärkung des Lok. wird nicht selten der Gen. Plur. kuopu vorgesetzt: kuopu kuopā ņe̦muot, zusammengenommen Etn. IV, 138. Bei imperfektiven Verben entspricht kuopā dem Praefix

sa- der perfektiven Verba: dunduri ē̦d zirgu tīri kuopā, die Bremsen fressen schier das Pferd auf Kaul. neplēs drēbi kuopā. = nesaplēs drēbi. sākuši zarus vīt kuopā LP. VI, 242. me̦lns kungs cē̦rtuot laidara vārtus kuopā VII, 250. Oft tritt kuopā zu einem mit sa- zusammengesetzten Verb: mums jāsamētas kuopā, wir müssen uns verbinden; saņemt visus piecus prātus kuopā, alle fünt Sinne zusammennehmen. Dabei wird der Lok. kuopā oft durch viens verstärkt: lai luopus sagriežuot vienā kuopā LP. VI, 626. viss saplūdis vienā kuopā Vēr. I, 1388. salikt, samaisīt vienā kuopā A. XII, 315; MWM. X, 647;

5) in genitivischen Verbindungen kuopas, kuopa, kuopu (Gen. Pl.), sogar kuopus, gemeinsam, gemeinschaftlich, zu einer Gemeinschaft gehörig:
kuopa trauks, ein Gefäss, das mehrere zusammen benutzen Aps. Sprw.: kuõpa [Jürg.] cūka nebaŗuojas. kuopu zupa Kaudz. M.; kuopus darbs A. XII, 606. [Wenn mit uo aus ōŭ, zu serb. kù`pa od. kù`p "Haufen", le. kupt, kuprs u. a., s. Trautmann germ. Lautges. 23 und Wrtb. 138 und Būga LM. IV, 439.]

Avots: ME II, 344

kùopt,

2): k. (füttern)
luopus (mit uô ² ) Frauenb., Iw. savu amatu k. (= sava amata nuozarē strādāt) Frauenb. labību k. (= salikt statiņās jeb gubās tīrumā) AP. namu, kuŗā ļaudis kuopa savas sanāksmes Anna Dzilna 22. Refl. -tiês, ‡

3) an Körperfülle zunehmen
Kaltenbr.: nuo raušiem smagi kuopjas teli. - Zur Etymologie s. jetzt Studi balt. IV, 137 f.

Avots: EH I, 688

kùopt [Wolm., C., kuõpt Rutzau n. RKr. XVI, 264 ^1, kuôpt ² Līn.] (li. kuõpti "reinigen"), kùopju, kùopu, tr.,

1) reinigen, abraümen:
Liena kuopa līdz ar citām meitām galdu Kaudz. M. ;

2) pflegen, warten, bestellen, beschicken:
bē̦rnus, slimniekus, laukus, bites, luopus. kamē̦r sieva guovis kuopuse LP. IV, 105. Sprw.: kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj. kuopt ābuoliņu Blaum., amatu LP. III, 27, ve̦cu ieradumu. dzīvuosim un kuopsim mieru mājā Blaum. dzimtene tam bē̦rzu galā ; pārnācis mājā, kuopj skaidrību (Rätsel). suoli kuopt, die häuslichen Arbeiten verrichten, die Wirtschaft besorgen: Ilze kuopa savu saimnieces suoli Kaudz. M. Refl. -tiês,

1) sich pflegen:
Sprw. kas cilvē̦ku kuops, ja pats nekuopsies ;

2) die häuslichen Arbeiten verrichten:
kurpniece pa laidaru kuopjas LP. VI, 3. viņa sāk kuopties gar galdu Vēr. II, 781. vīrs rāj sievu, ka nevīžuojuot saimniecībā kuopties RKR. XVI, 251. ar vārdu "kuopšanâs" apzīmē saimes ēdiena un kustuoņu (t. i. ragu luopu, aitu un cūku) barības pagatavuošanu, viņu paēdināšanu, lietuotuo trauku mazgāšanu, saimes istabu aptīrīšanu. žagaru saciršanu un sildīšanuos (t. i. ūdens nuokarsēšanu), luopu barības vārīšanu un mājas apkurināšanu. klausības laikuos, kad meitas bijis jāsūta uz muižu darbuos, pašām saimniecēm bijuši ar bē̦rnu vai ganu palīdzību visi kuopšanas darbi jāpadara Etn. III, 73. [Da Kurschat für li. kõpti auch die Bed. "aushaüfeln" gibt, so gehört as wohl zu kuõpa I, s. Leskien Abl. 301 und Trautmann Wrtb. 138.]

Avots: ME II, 346, 347

krûce, ‡

2) ein Hümpel, Mooshügel
(mit ù ² ) Liepna: gani luopus palaidulēja pa krūcēm.

Avots: EH I, 662

[I kùrmis Nötk., = kùrms: mājnieki ganu baŗ, kad tas luopus kurmī (cieši kuopā sadzītā barā) vien dze̦n.]

Avots: ME II, 323

kustuoņa,

1): auch Erlaa, Kaltenbr., Oknist, Saikava : atkauties nuo dunduriem un visas tās kustuoņas Azand. 49. kustuoņā (wo es viele Insekten gibt)
nevar luopus turēt Erlaa; ein Insekt, ein Käfer AP.: kad kustuoņas (= dunduri) nāk;

2): die Tiere (das Tierreich) als Kollektiv
Sussei; ‡

3) ein Schimpfname für Menschen und Tiere
AP., Oknist.

Avots: EH I, 680

kustuônis,

1) das Tier;
kustuoņu teika, die Tiersage;

2) das Hausvieh;
ar vārdu "kustuoņi" apzīmē ragu luopus, aitas un cūkas kuopā, bet zirgus ne Etn. III, 74. bēŗu dieņa nevajaguot ciemiņus pa kūtīm vadāt un kustuoņus rādīt;

3) das Ungeziefer, Insekten;
kustuoņu diena, Gertruden- und Benediktenag, wo angeblich aus der warm gewordenen Erde das Ungeziefer hervorkommen soll St., U.; kustuoņu zâle, Gundermann (glechoma hederacea) RKr. II, 72;

4) in Oppek. n. U. auch für Menschen: mēs manā mājā astuoņi kustuoņi, in meinem Hause sind wir acht lebende Wesen.

Avots: ME II, 329

‡ laîdelêt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85, Oknist, (mit aî ² ) Seyershof, wiederholt gehen lassen Pilda, Warkl.: l. luopus pa cita labību. sāku jau sivē̦nus ārā l. Refl. -tiês. (s. ME. II, 402),

1): auch (mit aĩ ) Dunika, Salis;

2): "vietām" ME. II, 403 durch "miesām" zu ersetzen!

Avots: EH I, 711

laiki: luopus vakarā pabaŗuoja l. Sonnaxt. l. pļauti rudzi ebenda.

Avots: EH I, 712

laĩks,

1)

a): kad nav barĩbas, tad luopus laiž ārā jau raibā laikā (so früh, dass der Erdboden stellenweise noch mit Schnee bedeckt ist)
Seyershof. augšā ceļamais l. Ahs., die Zeit zum Aufstehen (frühe Morgenstunde);

b): nuogāja tāds dieva l. (Unwetter)
BielU. viņš stāv nuo stundas laika (seit einer Stunde) Siuxt. kâ iekrīt tie vaļas Laiki (= brīži) Sonnaxt. nu beigsies drīz darāmie laiki (die Arbeitszeit) ganiem: paliek arvienu aukstāks Siuxt;

gb): ķēniņa dē̦ls kâ laikam bē̦rns ... Salisb. pļāpāja kâ laikam sieva BielU. atnāku tâ kâ laikam mājā Seyershof. ganiņš laikiem (hin und wieder)
ņēma rīsti ruokā Liepna. laikiem "strē̦kiem" Oknist n. FBR. XV, 183. te bija laikiem (vor Zeiten, ehemals) pagasta māja Autz n. FBR. XVI, 149; ‡

c) tam laikam "während dieser Zeit, zur Zeit"
Diet.;

h): manu laiku (zu meiner Zeit)
bija citādi Siuxt. ilgus laikus kâ nie̦sam redzējušies Grenzh. n. FBR. XII, 9. senāk laikus, früher Sonnaxt. se̦nus laikus, in alten Zeiten Behnen n. FBR. XVI, 149. iesvētīnuos laikus (zur Konfirmationszeit) es biju pate ņiprākā ebenda;

i): ve̦cā laikā Liepna, Mahlup, in alten Zeiten.
laikā nākt Siuxt, reifen;

j): ar savu laiku viss iznīkst Behnen n. FBR. XVI, 149. ar laikiem (mit der Zeit) izcirtīs. visus mežus Sonnaxt. rūsa nuoēda labību bez laika (noch unreif)
Linden: teļš atradās bez laika (zu früh) Sonnaxt. cilvē̦ks dzīvā da savam laikam (bis ihm zu sterben bestimmt ist) Kaltenbr. luopi stāv līdz lalkam (kāmē̦r laiks iekšā dzìt) Seyershof. es nuo visiem laikiem ("arvien") redzēju, ka ar zirgiem kūla Siuxt. par laikiem (mit der Zeit) paliks bagāti Sonnaxt;

5): ceļa l., Schlittenbahn
Siuxt. ķīlu l., der Vorfrühling, die Zeit des Schneesehmelzens und Eisganges ebenda: ķīlu laikā vīri pa mājām, mežā nevar braukt. àuksti ² laiki Liepna, kaltes Wetter. silti laiki, warmes Wetter Sonnaxt. šuodien tādi draņka laiki BW. 2471 var. skanēj[a] purvi, skanēj[a] meži uz sausiem laiciņiem 14302. labuos laikuos Orellen, bei gutem Wetter: re, kur pie debesīm aitiņas, būs laiks (gutes Wetter) Oknist (ähnlich in Bērzgale, Lubn., Smilt.);

6)

a): cik sen bija tie laiciņi BW: 20840;

b): laika dienas auch Fest. n. FBR. XVII, 97, BielU., Meselau; ‡

7) das Lebensalter,
mûžs: tur viņš nuodzīvāja visu savu laiku C., Linden in Kurl., Smilten, Trik. viņš ar mani vienu laiku (gleich alt) Kaltenbr.

Avots: EH I, 712, 713

laîst (li. láisti), - žu, - du,

1) tr., lassen:
Sprw. pusmutes laid, pusmutes saturi. spalvas laist, die Federn, Haare verlieren, mausern, haaren: putni un luopi laiž spalvas. asinis laist, Blut lassen, zur Ader lassen. ūdeni laist, Wasser lassen, abschlagen; melderis laiž ūdeni, der Müller lässt durch die Freiscleuse Wasser fliessen; alu l., Bier zapfen; darvu, brandvīnu laist, Teer, Branntwein brennen (auch destillieren); ikrus (von Fischen), kurkuļus (von Fröschen) laist, laichen; bites laiž bērnus, die Bienen schwärmen; malku, kuokus, pluostus l., Holz, Balken flössen; kuokus laist zemē, Bäume fällen; kuģi ūdenī l., ein Schiff vom Stapel lassen; vaļu l., Aktionsfreiheit gewähren: laid man vaļu, es dziedāšu BW. 869. laiduši kājām vaļas, sie hätten Fersengeld gegeben LP. VII, 1134. saknes laist, Wurzel schlagen; ziedus l.; miglu l., Nebel verbreiten: visi mazi avuotiņi vakarā miglu laiž BW. 17562; e̦nkuri laist (gew. mest), Anker werfen St.; vēsti, ziņu l., Nachricht geben: ar zīlīti ziņu laidu avam linu arājam BW. 9357. laist pavēli, einen Befehl ergehen lassen; slavi l., ein Gerücht verbreiten, Veranlassung zum Gerede geben: kam, tautieti, slavi laidi, ka(d) nedrīksti bildināt? BW. 14930. valuodas l., Gespräche führen: ē̦rdi laidu valuodiņu laida valuodiņu 13220. balsu laist, die Stimme erschallen lassen: kad es savu balsu laidu, šķiet tautiņas taurējam BW. 370. pavedienu laist, einen Faden spinnen: gaŗu laida pavedienu BW. 7081. kuplu(s) dūmu(s) laist, paffen; meitu laist (pie vīra), mitziehen lassen, die Zustimmung zur Heirat der Tochter geben, heiraten lassen: saskaitās bāleniņš, līdz māsiņas vairs nelaiž BW. 17213. ne, sirsiņ, es nevaru, nelaiž mani māmuliņa BW. 15056. tīri viens uotram kâ laisti, ein passendes Paar Apsk., [Janš. Dzimtene ² II, 379]. zemi laidu atmatā, das Land liess ich brach liegen BW. 26859. sìenu laist, in einen Haufen zusammengelegtes Heu zum Trocknen ausbreiten. par kādu ce̦nu jūs man tuo laidīsit? für welchen Preis werden Sie es mir abgeben? laists für laisks, faul: nuo tālienes es pazinu slinku, laistu tē̦va dē̦lu BW. 9815, 2. dieva laists (cilvē̦ks), ein einfältigeŗ beschränkteŗ schwachsinniger Mensch Karls., Mat.: [ubags, kâ dieva laists! Janš. Dzimtene ² I, 320]; dieva laists od. me̦sts e̦ze̦rs, ein See, der nach dem Volsglauben von Gott durch die Luft fliegt und sich da niederlässt, wo ein Mensch den Namen des Sees nennt; es wird damit ein netürlicher See gemeint im Gegensatz etwa zu dem aufgestauten Mühlenteich. [dieva laists U., natürlich, nicht durch Menschen geworden.] Oft stehen adverbiale Bestimmungen bei laist, um die Rightung der Tätigkeit zu bestimmen: ārā od. laukā laist, hinaus -, herauslassen: laid ārā, kuo žāvājies? spiele eine Karte, wozu denkst du so lange Etn. IV, 94; namentl. das Vieh auf die weide treiben: Jurģa dienā luopus laiž pirmou reiz ārā (laukā) Etn. II, 98; so auch lupous ganuos, mežā laist; dagegen mājā od. uz mājām laist luopus, das Vieh von der Weide nach Hause treiben: gani laiž luopus vakarā uz mājām BW. IV, S. 129. kur es savus luopus laidu, tās vietiņas skanēt skan BW. 428; iekšā laist, herein -, hineinlassen; darbuos, skuolā laist, zur Fronarbeit, in die Schule schicken; ķilķeņus grāpī laist, die Klösse in den Kessel tun; maizi krāsnī laist, Brot in den Ofen schieben; laist gaismā, klajā (selten klajumā), ans Tageslicht, an die Öffentichkeit bringen, veröffentlichen: viņš laida savus rakstus klajā. lai stāv mana valiodiņa nelaista klajumā BW. 9616. tautās laist,

a) meitu, die Tochter heiraten lassen,

b) neuerdings:
grāmatas tautās l., Bücher veröffentlichen; so auch ļaudīs laist: viņš laida jaunuo derību ļaudīs Klaust. dē̦lu pasaulē laist, den Sohl in die Welt schicken; uogās, sēnēs laist, Beeren, Pilze ammeln lassen. laid mani mierā! lass mich in Ruhe! laid mani vaļā! lass mich los! slinkum, slinkum, laid mani vaļā! BW. 6921. balsu vaļā laist, die Stimme erschallen lassen; kājas, ļe̦kas, viegluos valĘ' od. vaļām laist, Fersengeld geben: viens nuo racējiem izbijies un laidis viegluos vaļām LP. VII, 1063. lūdzamuo, raudas vaļā l., sich aufs Bitten legen, anfabgen zu weinen; vējā od. pār (par) galvu laist, in den Wind schlagen, unberücksichtigt lassen: mātes laipnās mācības viņš bij vējā laidis Blaum. citu (valuodu) laižu pār galviņu BW. 8443. riņķī l. od. apkārt l., in die Runde Gehenden fragen. kur putns laižas, tur spalvas krīt. saule laižas (oft mit dem Zusatze: zemē), die Sonne geht unter. Durch die Angabe der Richtung erhält die Bewegung verschiedene Schattierungen: laidies dibe̦nā (lass dich hinab), nesaldē nagus, von einem vergeblichen Versuche sich zu halten. [Didžis steidzīgi laidās ceļā Janš. Dzimtene ² I, 346]. lapās laisties, sich aus dem Staube machen. pa gaisu laisties, durch die Luft fliegen; gaisā gaisuos laisties, emporfliegen. vakars nāca, vāverīte, laidies sila maliņā BW. 13794. laiduos pate upītē, raudavīšu pulciņā. jau laiduos miegā od. migt, iemigties, ich wollte eben einschlafen MWM. IX, 534; LP. VII, 69. ne miegam, ne kaunam, ne katram nelaižuos, sich hingeben, sich ergeben BW. 6781, 3. ar tautām nelaidies gaŗajās valuodās, sich einlassen vom Berge fahren. skats laidās man pret kalnu R. Sk. II, 238. zirgs nelaižas klāt, das Pferd lässt nicht in seine Näbe kommen, lässt sich nicht fangen;

3) mit abhängigem Infinitiv - sich neigen, anfangen:
saule laidās rietēt Aps., Niedra. ve̦cais laidies bēgt JR. III, 6. [Auch aktiv: (lācis) laiž (fängt an) bēgt Pas. I, 221.] viņa laidās iet Wilibald. laisties migt, iemigties, s. miegā l. 2;

4) nachlassen, wärmer werden, tauen:
laiks laižas Etn. IV, 129. pēc krusas biršanas allaž laidīsies jeb kusīs Etn. II, 71;

5) an Durchfall leiden:
bē̦rnam vēderiņš sā laisties Neik. od. bē̦rns ar vē̦de̦ru sāk laisties Mat., U. [Nebst lidinât zu li. léisti "lassen", laídoti "bestatten", lydė´ti "begleiten" (s. Būga KSn. I, 158 und 272) an. leit "liess"; vgl. Persson BB. XIX, 280 und Beitr. 710 f., Reichelt KZ. XXXIX, 12, Uļjanov Znač. I, 4 f., Brugmann IF. XVIII, 433 f., Trautmann Wrtb. 154. Neben diesem lēid - ein synonymes lēd - in got. lētam u. a.]

Avots: ME II, 411, 412, 413

lèkme,

2): kad laiduši luopus laukā, tad baidījušies, ka tik kāda l. nele̦cas AP. kad skaudīgs cilvē̦ks iegāja kūtī, tū˙lin luopiem l. klāt KatrE.

Avots: EH I, 736

lelinât, lēlinât, lel˜linât, singen, jodeln, das Vieh zusammenruhen: viņš sāka luopus kuopā lelināt Kand. ganu meitas vai nu lelināja luopus, vai gavilēja un dziedāja Lautb. kur es zirgus dzirdināju, tur tu guovis lēlinaji BW. 21988, 1. lellināt, ciema meitas! man pazuda raibaliņa BW. 747. lellināt = gaŗi vilkti dziedāt, sevišķi ganuos; arī guovis lellina, labina uz mājām Blieden. n. Etn. II, 177.

Avots: ME II, 449

lĩdzinât (li. lýginti "gleich machen", [apr. līgint "richten"]),

1) gleich, eben machen, ebnen:
ceļu, dziju BW. 8402; matus, ruožu dārzu 3523; pļavas, namentlich vom Bekappen der Bäume: lai es braucu siliņā priedēm galus līdzināt BW. 30384. lai es braucu tīrumā velēniņu līdzināt BW. 2796, 1. vē̦ss laiks rudzus līdzina, die kühle Zeit beim Roggenschuss macht, dass der Nachschuss sich erholet und dem ersteren gleich wird St. līdza Laima līdzināja ar ve̦cām sieviņām, die Laima machte mich den alten Frauen gleich BW. 1250. [tie ļaudis dzīvuos vieni paši un netaps līdzināti starp tiem pagāņiem Glück IV Mos. 23, 9];

2) ausgleichen, das Gleichgewicht herstellen, versöhnen:
ej, māmiņa, maltuvē, līdzin[i] savas malējiņas: liec lieluo pie mazās, lai te̦k viegli dzirnaviņas! BW. 7990. iesi tautu līdzināt, tiksi pate vaideniece 17741. māsa naidu sacē̦luse, sūta brāļus līdzināt 13765;

3) vergleichen, gleichstellen:
līdzi mani līdzināja ar citām ietaļām BW. 23803. [kam būs man šās tautas cilvēkus līdzināt un kam ir tie līdzinājami? Glück Lukas 7, 31];

4) gleich verteilen; rechnen
Elv., berechnen, zählen, schätzen, taxieren: stūrmanīša līgaviņa zveja naudu līdzināja A. XI, 426. dieveris dienu nelīdzina (Var.: nerēķina), kâ līdzina mācīciņa BW. 23799. man ruociņas nuosalušas... tautu naudu līdzinuot 24333. luopus ze̦mi līdzināt, das Vieh niedrig taxieren Spr.;

5) aufwiegen, bezahlen:
parādus. uotru nakti negulē̦tu, lai ar naudu līdzinātu BW. 12554, 3. ne kumeļa neatstāšu, ar naudiņu līdze̦nāju 26225, 1; [ähnlich 34529];

6) veroben:
šuodien manu augumiņu ar nelieti līdzināja (Var.: derināja) 16045;

7) dziesmu līdzināt, mitsingen
n. Mag. XX, 3, 207 (ob nicht vielmehr: Ebenmass, Harmonie verleihen?): vai tās (lielas meitas) mani maltu veda, vai dziesmiņu līdzināt (Var.: darināt) BW. 675, 2;

[8) sich einem andern rechthaberisch, unziemlich gegenüberstellen
(?) U.;

9) kastrieren
Brasche Palejas Jānis]. Refl. -tiês,

1) gleichen:
grizulis līdzinājas liešķerei Etn. III, 104. viņas uz mata līdzinājās viena uotrai Asp.;

2) sich versöhnen, sich vergleichen, sich berechnen.
Subst. līdzinãjums, die Gleichung.

Avots: ME II, 481

lìetuvē̦ns [C., Serbigal, PS., Arrasch, Trik., N.-Peb., Wolm., liêtuvē̦ns Wohlf., Lis., liêtuvē̦ns ² Bauske, Ruj., Selg., liêtuve̦ns ² Lautb., lìetuvē̦ns ² Kl.], lietvainis LP. VII, 438, der Alp, Mahr: lietuvē̦ns jāj, māc, spiež cilvē̦kus un luopus, der Alp drückt. lietuvē̦ns pēc latviešu māņticības ir ļauns gars, kas gulē̦tāju miegā spiež. kad luopus lietuvē̦ns jādelē, tad luopiem jāuzsien uz muguras izkapts vai linu suka, kur lietuvē̦ns sē̦zdamies sagriezīsies vai sadursies. pret lietuvē̦nu lietuoja lietuvē̦nu krustu, das Pentagramm . tas man kâ lietuvē̦ns gul uz krūtīm Blaum. tuo lietuvē̦ns apsēdis.

Avots: ME II, 508

luõpeniẽks, luõp(i)niêks, f. -niece,

1) der Viehknecht, die Viehmagd;

2) der Mann, das Mädchen, der (das) das als Mitgift bestimmte Vieh in das Gesinde des Bräutigams treibt
Selb.: līdz ar vedējiem iet arī luopenieks un luopeniece, kuriem jāaizve̦d brūtes luopi BW. III, 1, 20. luopu vedēji, luopenieki, aizgāja paši pirmie nuo brūtes mājām III, 1, 29. (Auch ein Fem. auf -nīca, -nice: duod, dieviņ, luopus taukus kâ tā tauka luopenice (Var.: luopinīca)! BW. 34543.]

Avots: ME II, 527

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

I mantât, feien: visu tuo, kuo gar bērniņu dara, lai viņam nepiesistuos ne+kāds ļaunums, sauc mantāšanu. mantāt mantā ne+vien bē̦rnus, bet arī luopus (aus Ranken) JK. VI, 21. - Vgl. apmantât 1.

Avots: ME II, 562

mazlabĩba, das Kleinkorn: ar mazlabību baŗuo luopus Ahs.

Avots: ME II, 573

mḕrdelêt [Ruj.],

1) tr., hungern lassen, mergeln:
skuopa saimniece mērdelē savu saimi, gans luopus Mat.;

2) intr., [mêrdelêt ² Salis, wenig essend abmagern: tā cūka mērdelē jau divus mēnešus]; ohnmächtig werden Grob. n. Etn. III, 67;

[3) mẽrdelêt, sich grämen Nieder - Kurland]. Refl. -tiês, sich das Nötige entziehen, sich abmergeln, hungern: kuo nu mḕrdelējies? [N. - Peb.] viņi, miega mātes klēpī pūdami, vārgst un mērdelējas pie miesas un dvēseles Aus.

Avots: ME II, 618

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694

negañts: mit an̂ ² Ugalen n. FBR. VII, 15; guovs neganta (dusmīga): šņāc vien Linden in Kurl. n. (nikns) suns Frauenb., Sonnaxt, Zvirgzdine. rudeņuos ir neganti (dusmīgi) kuiļi Seyershof. paši viņi garā tādi neganti ebenda. ja luopus pirmuoreiz izlaiž ganuos strēlnieka dienā, tad tie neganti Ramkau. judres ir dikti negantas (ļaunas) linuos Siuxt. ne˙viens luops nav tik n. (kārs, dedzīgs) uz maizīti kā aita ebenda. (sievietes) negantākas uz kliegšanu Saul. Raksti V, 171. neganta (barga, dusmīga) ve̦de̦kla Fest. vecene bijuse neganta (dusmīga, ļauna) visādā būšanā, un tad ilgi nevarējuse nuomirt AP. n. bē̦rns, ein unartiges Kind Salis.

Avots: EH II, 12

‡ nekuõpus Siuxt, nicht zusammen, einzeln: maz iznāca, kad n. ganīja; ar˙vienu ganīja četru māju luopus kuopā.

Avots: EH II, 14

nešļava [žem. nẽšliava], nešlava,

1) [ne̦šlava Lautb., Nigr., Grünwald, nešļava Druw.], die Tracht, Last, das Bündel [Serben]: tā priecīgi ar savu nešļavu devās uz priekšu Blaum. vecene iet pa ceļu ar nešļavu padusē Druw., [Mar., Selg.] kad pūķis skrien bez nešļavas, tad viņš ļuoti mazs, kad kuo ne̦s tad ļuoti liels Etn. I, 94;

2) die Gabe, das Opfer, das früher den geistern unter Bäumen dargebracht wurde
J. Kaln.; ein Präsent L.;

3) ein zur Schächtes des Nächsten irgendwo hingbrachtes und niedergelegtes Zaubermittel
[nešļavas Salisb., Pabbasch, nešļavas (sic!) Ruj., Arrasch: burvji, gribē̦dami nuoburt kaimiņa luopus, paslē̦puši kūtī vai pirtī savu nešļavu - teļa plsušas, zarnas vai uolas u. c. Serben.] īpaši caur savām nešļavām burvji padara daudz nelaimes. nešļavas var būt: uolas, cāļi, sivē̦ni, te̦lē̦ni, gaļa, un vis˙kaitīgākās ir teļa zarnas. ja burvji šādas nešļavas apglabā tī rumā, tad neaug labība; ja apglabā leceklī, tad tārpi nuoē̦d kāpuostus, ja kūtī, tad luopi iznīkst RKr. XII, 19;

[4) "der Träger"(?)
Ve̦cāķi;

5) nešļavas Nötk., N - Peb., Jakobstadt, Lettg. "= nestavas, nesiêni"; ne̦šļavas (sic!) Gr. - Würzau "nēši"- Zur Bildung vgl. li. mẽsliava "складчина" u. a. bei Būga РФВ. LXV, 318 f., sowie Leskien Nom. 350.]

Avots: ME II, 735

niẽks, Demin. verächtl. nieķelis,

1) nichts:
muļķim viss ir nieks. nekait nieka (gew. ne˙kā, ne˙kas) ne˙vienam Alschw. BW. 5694. So auch in Verbindung mit ne˙kas: ne˙kas jau nieks nekaiš, das ist nicht ohne LP. V, 205, 234. juo tie ļaudis daudz runāja, juo es nieka (Var.: nieku 8475; 8391) nebē̦dāju 473. es nieka (gew. ne˙kā) nešķiņķuošu N. - Bartau BWp. 1858. ve̦ca mana māmuliņa, nieka laba nedarīja Kalzenau BW. 3263. nesāk[i] niek[a] (= ne˙kā)! Dond. 13731. nebūs nieka (ne˙kā) neejuot 13809. šķitu nieka nepruotam 25814. niekā likt, für nichts erachten; niekā od. niekuos aiziet, zugrunde gehen: viņš nav niekā liekams, er ist nicht zu verachten. [... lai tu arī nesāc iziet niekā un nelaikā nedari man matus sirmus Janš. Dzimtene IV, 333. niekā laist, verloren gehen lassen, unausgennutzt lassen: viņš savu saimniecību tâ pratis nuostādīt, ka nauda nāk nuo visām pusēm, ne. viņš nelaiž niekā Janš. Dzimtene V, 272];

2) etwas Nichtiges, Unbedeutendes, Jux, Schund:
nu nieks man par tevi! Sudr. E. pa˙galam kâ nieks LP. V, 4. jauneklis zirgu ap segluoja kâ nieku LP. VI, 618. nieks uzauga, niekam nieka valuoduņa BW. 20967. So namentlich das Deminutiv nieciņš, ein wenig, ein bischen: dzelža gan˙drīz ne˙maz vairs nav - mazs, mazs nieciņš LP. V, 235. mazu nieciņu pavē̦ruse durvis IV, 103. arvien šis tas gudrais un mēs tie nieķeļi Sudr. E. So bedeutet der attributive Genitiv nieka - nichtssagend, nichtsnutzig: nieka dzelzs gabals LP. IV, 1, nieku lieta, nieka putns VI, 60. nieka sulainis JK. III, 76. es nebiju nieka bē̦rns BW. 23340. nieku valuoda, der Schnickshnack, dummes Zeug: kaunies pati, tautu meita, savai nieku valuodai! BW. 8528. [nieku kule, wer dummes Zeug schwatzt: šī večiņa ir liela nieku kule, tā jums pastāstīs visādus niekus Dond.] Der Plur. nieki, nichtige, nichtssagende Dinge, Lappa- lien, Possen, Usinn, dummes Zeug: viņš sapircies tīrus niekus. Sprw.: ja gribi par niekiem pātaruot, tad ej un kāp kancelē! kas niekiem tic, tas pievilts kļūs. nieki nelīdz, darīšana līdz. kuo tu ķildu iesāci par niekiem od. pa niekam? Kand., [Salis], was fängst du Streit umsonst, ohne Ursache an? niekus me̦luot, muldēt, stāstīt, Unsinn, dummes Zeug schwatzen, erzählen: nemuldi niekus! LP. II, 31. ej, niekus, kuo luopus pirksi! VI, 695. "nieki!" vīrs atsaka V, 4. nieki nebūs, - zalāts iesaucas VI, 990. [In der Bed. "nichts" wolh gleich li. niẽkas "nichts, niemand" und aruss. никъ "niemand" (bei Срезневскiй II, 451) zu nei + kas. Dagegen in der Bed. 2 ist es gleich li. niẽkai "nichtige Dinge, Unsinn" kaum zu trennen von li. nìekti "humiliare" KZ. LII, 254, naikìnti "vergehen machen", le. nicinât, nīkt und gehört letzten Endes wohl auch zu le. nīca (s. dies).]

Avots: ME II, 750, 751

‡ nùodañcinât, durch Tanzen (Hinundherspringen) ermüden (tr.): dejuot viņa varēja visu vakaru un nakti, nuodancinādama divdesmit puišu A. Erss Muižnieki 62. nuodancināja visus luopus, ka tie nespēja iet Pas. VIII, 349.

Avots: EH II, 38

[nùodrīzinât,

1) "streng einschärfen"
(mit dem Akk. der Person): saimniece ganu nuodŗīzināja luopus neguldīt Ermes, Ruj.;

2) "nùoasinât": nuodrīzini man zīmuli! Bers.;

3) "nuospuodrinât"(?) Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 777

[nùodrīzinât,

1) "streng einschärfen"
(mit dem Akk. der Person): saimniece ganu nuodrīzināja luopus neguldīt Ermes, Ruj.;

2) "nùoasinât": nuodrīzini man zīmuli! Bers.;

3) "nuospuodrinât"(?) Neu - Bilskenshof.]

Avots: ME II, 777

nùodzer̂t,

1): visu alu nuodzẽ̦ruši Ramkau;

6): krustības nuodzeŗ Pas. XII, 369. nuodzē̦ruši priecīgas kāzas IX, 73. nedēļu nuodzeŗ kāzas AP.; ‡

7) kab ne astes, mušas luopus nuodze̦rtu (= luopu asinis dzeŗuot [sūcuot] tuos nuobeigtu) Auleja. Refl. -tiês,

3): nuodzē̦rušies (= piedzē̦rušies) Pas. VIII, 150.

Avots: EH II, 42

[I nùodzīdinât,

1) eine Zeitlang hin - und hertreiben:
n. luopus visu dienu Bauske;

2) hin - und herjagend erschöpfen:
saimnieks savus gājējus nuodzīdināja līdz negalam Ruj.]

Avots: ME II, 781

[nùodzirdît (li. nugirdyti),

1) = nùodzirdinât Lis.;

2) eine ganze Reihe von Objekten:
es visus luopus jau nuodzirdīju Ruj.;

3) besoffen od. berauscht machen:
ar alu viegli var viņu nuodzirdīt Warkh.;

4) vergiften (mit einem Getränk)
Warkl.]

Avots: ME II, 780

nùodzìt,

1): n. luopus uz tāluo lauku Siuxt. suni parīda un tad apsauc, lai par tālu nenuodze̦n Iw. nuodzen [luopus], dēleņ, ganuos! Zvirgzdine. n. aitas nuo rudziem Salis. dažā vietā bij vēl spalva klāt, - nevarēja visur n. (nuotīrīt) ebenda. lai viņam ... nuodze̦n bārdu Pas. XIV, 309. žurkas vilnu nuodzinušas Tdz. 57617. n. vâtes nuo ģīmja Dunika. mēģināt, vai ... nenuodzīs (= nenuositīs ar āmuru) ragus Pas. IV, 11. nuodzina tukšai mucai nuo viena gala stīpas XII, 511;

3): taisni n. (= izart) vagu Siuxt. tīrumā pupām nuodze̦n vagu AP.;

4): vīrs jaunuo sievu tâ nuodzinis (durch geschlechtlichen Verkehr)!
Frauenb.; ‡

7) überziehen, bedecken:
sliktuo zemi n. ar pe̦du biezu auglīgas zemes kārtu Pas. VII, 379; ‡

8) n. pē̦das, Spuren verfolgen (?):
suns nuodze̦n pē̦das svešniekam nuo pakaļas un tad iet pruom Strasden. Refl. -tiês: viņi nuosadzinuši (= pakaļ dzīdamies nuokļuvuši) pie ... mājas Pas. XV, 272. tīri negribīt nuodzinās guovs nuo pļavas (ganz unabsichtlich wurde die Kuh von der Wiese weggetrieben) Saikava ( nuodzinās ist aber nicht passivisch aufzufassen!). dažreiz aitas pašas sev nuoē̦d vilnu; ja viņām ir skuteles, tad viņas nuodze̦nas pa˙visam plikas AP. pēc dzemdēšanas luopi dažreiz iekšas spiež ārup; bet kas tad nu guovij laiž vaļu n.: stāv klāt un neļaun, - berzē muguru Saikava.

Avots: EH II, 43

‡ nuoel˜pêt Frauenb. "ab-, auffüttern": n. luopus, cilvē̦kus.

Avots: EH II, 44

[nùokàltinât "nuomērdēt": n. luopus Warkl.; welken lassen od. machen: n. puķes Salis, n. linus (nicht zeitig raufend); austrocken (tr.): n. Jāņu zāles Bauske.]

Avots: ME II, 793, 794

nùokaût, ‡

2) schlagen (im Kartenspiel);
‡

3) "nuopērt" Siuxt: n. luopus dzīvā nabadzībā. Refl. -tiês,

1): luopi visu cēlienu nuokaunas ar dunduriem AP.; ‡

2) sich
(acc.) töten: kurka nuosakava Pas. VIII, 298. viņa gribēja n. Frauenb.; ‡

3) zu eigenem Bedarf, für sich schlachten
Linden in Kurl: vai nevarē̦tu tagad n. tās gaļas? ‡

4) kämpfend in einen gewissen Zustand geraten
Strasden: gailis bij nuokāvies gluži asiņains.

Avots: EH II, 52

nùokùopt, tr.,

1) abräumen, beschicken, in Ordnung brigen, unterbringer:
nuokuopa visu, kas tur atradās Kaudz. mājā viss nuokuopts Duomas III, 343. rudenī visu uz reizi nevar nuokuopt A. XX, 231. mēs nuokuopām darba lietas XX, 651. mēs mājā nuokuopām ve̦zumus paspārnē Kaudz. galds bij nuokuopts, der Tisch war abgedecket Blaum. laukus nuokuopt, die Ernte vom Felde abnehmen: kāzas dzēra rudenī kad lauki nuokuopti BW. III, 1, 87;

2) aufessen, auffressen, austrinken:
mans jaunākais dēliņš nu nuokuopt sāka atliekas Dünsb. ātri Jēcis tuo (krašas gabalu) nuokuopj Neik. šis puskuortēlis bij tâ˙pat stāvu nuokuopts Aps. vilks lien kūtī aunu nuokuopt LP. V, 175;

3) wahrnehmen:
lapsa nenuokuopa, ka uguns salmuos krita St. t.,

4) nuokuopt luopus, das Vieh schelect pflegen, herunterbringen
Biel. Refl. -tiês, die häuslichen Arbeiten verrichten, alles in Ordnung bringen: meitām vakarā vēl šis tas kuo nuokuopties LP. III, 43.

Avots: ME II, 804, 805

‡ nuopesteļuôt Salgaln, mit Hilfe von pesteļi behexen: n. luopus.

Avots: EH II, 74

[nùopiñdzuôt Santen, = nuopincuot 1: n. luopus.]

Avots: ME II, 828

‡ III nuopĩnêt Stenden "(luopus) vienā vietā nuoturēt, nuovaldīt": n. guovis visu pavakari dižceļmalā.

Avots: EH II, 74

‡ nùoskràpt ² Fehsen, Perfektivum zu skràpt: vai tu luopus nuoskrāpi (=nùosukāji?)

Avots: EH II, 86

nùostādinât, tr.,

1) zum Stehen bringen, aufhören machen:
klukučus varuot nuostādināt, kad nuo stuopa dzeruot ūdeni Ein. I, 113;

2) (mit â C., Arrasch] abstehen lassen:
senāk piena traukuos nuostādināja pienu, lai varē̦tu nuo virsus nuosmalstīt krējumu Konv. ² 3117. nuostâdināt - ļaut krējumam atdalīties un nuostāties piena virsū Mar. n. RKr. XV, 128; [3 (mit ã) hinstellen, stehen lassen: n. visus pie sienas C. gans nuostãdināja (liess stehen) luopus Arrasch.]

Avots: ME II, 858

nùotàisît,

1): n. kādam priekšme̦tam slīpu galu Druw.;

2): aprunās ... nuotaisīs mūs abas par diezin kādām Janš. Apsk. 1903, S. 113;

4): auch Frauenb.; tik nikns buršanā, ka ... viņa nuotaisītus cilvē̦kus jeb luopus ... vis˙gudrākie nevarējuši glābt Pumpurs Raksti II, 163; ‡

5) = sarìkuôt: jie nuotaisa kāzas Pas. V, 295 (aus Welonen); ‡

6) "taisuot sabuojāt" Lixna. Refl. -tiês,

1): laiks nuotaisījies uz ilgāku salu Brigadere Dievs, daba, darbs 229;

3): saņe̦mdams ruokas dūrēs un nuotaisīdamies kauslim pretim Saul. Burtnieks 1936, S. 91.

Avots: EH II, 99

nùotrìekt [li. nutreñkti "abstossen"], tr.,

1) abjagen:
zirgu;

2) herunter-, wegjagen:
luopus nuo lauka Ahs. liek... apde̦gušus celmiņus pie altāŗa aizdedzināt, lai vīru ar dūmiem nuotriektu zemē LP. VII, 196;

3) niederwerfen, niederhauen, nieder-, zerschmettern:
zirgu kuopējs nuotriec šuo gar zemi LP. IV, 71. tē̦vu jums nuotrieca ar baļķi MWM. VIII, 485. zuobins uz viena cirtiena tūkstuots cilvē̦ku nuotriec LP. VI, 956. es nuotriekts atbildēju Stari I, 217;

4) wund stossen
Ahs.: krizdams nuotriecu kāju, ruoku, sanus;

5) vertun, verprassen:
grūti pelnītuos grašus Dz. Vēstn., Zal.

Avots: ME II, 877

nuõturis [Lautb., nuõturs N.-Peb. "vieta, kur luopus nuotur (uz ganībām dze̦nuot), nuotars (Viehhürde)"]: nuoturī naigas ripas sist Lautb. (Wenn die Form nuotars mit ihrem a älter ist, hieraus im Anschluss an nuoturêt umgebildet.]

Avots: ME II, 879

‡ nuour̃ķêt, = nùour̃dît Dunika (mit einem ur̃ķis ), Frauenb. ("nuodzìt luopus nuo ganības").

Avots: EH II, 103

nùovadît,

1): nuovadāma grāmata, der Pass
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

2) eine gewisse Zeit hindurch führen, leiten:
Ķikuris skuolu nuovada 16 gadus Melnalksnis Mazsalaca 31; ‡

3) verbringen; abtun, absolvieren:
ne̦sdamas ... tarzas ar kaļķiem, kārtnieces nuovadīja dienu līdz ... vakaram Vanagu ligzda 21. kâ nu kuŗš nuovada savu dzīvi, tâ ir labi Ciema spīg. 286. sievai jāatpūšas, kad tā nuovadījusi savu gŗūtuo reizi Daugava 1938, S. 616. vajadzēja luopus apkuopt un n. nepieciešamuo ikdienas suoli Vanagu ligzda 78. Refl. -tiês, ‡

2) "liquidieren (parādus izlīdzināt)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH II, 104

nùovest [li. nuvêsti], tr., hin-, wegführen, ab-, hinabführen: dzirž meitiņu nuove̦dam BW. 13787, 2. brāļi māsiņu nuoveda 13238. zirgu nuoveda nuo kalna. [sē̦rga luopus ļuoti nuove̦duot nuo grauda (schwäche sehr), juo tie nevar pieņemt ierastuo barību Balss n. Celm.]

Avots: ME II, 885

uõrêt Līn., -ẽju,

1) kutschen
(intr.) L., U.: uorēt smilšu kalniņā BW. 27471. lūdzu . . . sēsties iekšā (in den Schlitten), es tad uorēšu vaļā Janš. Dzimtene V, 163;

2) führen:
uorēt labību mājā Memelshof, Getreide nach Hause führen. tev uz Rīgu jāuorē piecdesmit kuceniņu BW. 19248, 3. kučieris viņus uorēs LP. VI,1046;

3) treiben:
uorēt luopus mājā Memelshof. uorē tās guovis pruom uz ganīklu! Wain. uorēt kādu nuo istabas ārā Stenden;

4) heben: uorēt labību augšā uz strēķa Memelshof;

5) unsanft wecken:
uorēt kuo nuo miegā augšā Stenden.

Avots: ME IV, 420

paaûst, tr., intr., ein wenig weben: paaudi, kamē̦r luopus apkuopšu! Refl. -tiês, sich ein wenig mit dem Weben beschäftigen, für sich weben: Anna paaudās pāra stundas MWM. X, 814.

Avots: ME III, 5

padùrve, padure(s), auch wohl padurvis (loc. s. padurvī},

1) der Raum unter der Tür:
[izņēma nuo padurēm čūskas galvas Pas. III, 359.] kad pavasari pirmuo reizi laida luopus laukā, tad paklāja sarkanu drānu kūts padurē, lai ļaunums nepiesitas LP. VII, 318. saule spīd padurvē Bl. R. 533;

2) der Raum unten vor der Tür:
padurē ir pagrabs LP. VI, 324. viņa kūla veļu uz klēts padurves Jauns. ciemiņš nuostājās padurvē Peb.;

3) der Raum zwischen der Tür und dem Ofen
(vgl. aizdurve): kalpuones puikas šūpulis stāvēja pašā padurvī Kaudz.

Avots: ME III, 19

padze̦nât, tr., freqn.,

1) wiederholt ein wenig treiben:
luopus;

2) verjagen, forttreiben:
es viena tautās, kâ padze̦nāta RKr. XVI, 177;

3) [auch: padzenêt (li. pagenėti)]; ein wenig abkappen, abästen: padze̦nāju sila priedi BW. 15507. [egles, kuŗām zari nuo apakšas bija gabalu padze̦nē̦ti Janš. Dzimtene ² 111, Warkl.]

Avots: ME III, 21

padzìt [li. pagiñti], tr.,

1) ein wenig treiben:
padze̦n luopus uz mājas pusi. [es tad nu varēju intensīvi nuoduoties savam romānam un padzinu tuo labi uz priekšu De̦glavs Rīga II, 1, 8];

2) vertreiben, verjagen, verbannen:
tas vinu būtu padzinis jau sen Etn. IV, 81. tē̦vs viņu padzinis LP. VI, 397;

3) einholen:
visu dienu bites dzinu gar gaŗuo sila malu; nu padzinu, nu panācu mūsu kundziņa daļiņā BW. 33567, 1. Refl. -tiês, verfolgen, nachfolgen, einzuholen suchen: tautietis mani padzinās silā mazu gabaliņu BW. 33643, 3. Vgl. auch padzīkstêt.

Avots: ME III, 23

[pagainît, pagaiņât (li. pagainioti),

1) eine Weile od. wiederholt abwehren:
pagainīt mušas Behnen. pagaiņāt suni nuo bē̦rna;

2) eine Weile hin- und hertreiben:
pagaiņāt luopus pa ganībām Kreuzb.]

Avots: ME III, 26

[paguldinât,] pagùldît [li. paguldýti], tr., niederlegen, eine Zeitlang schlafen od. liegen lassen: zem zaļām ve̦lē̦nām. viņai nav māmiņas, kas tuo rītiem ilgāki paguldītu DL. [od. paguldinātu. luopus nuorā paguldināt.]

Avots: ME III, 32

‡ pakuopiņâk, etwas näher zusammen: luopus sadzina p. Janš. Mežv. ļ. II, 354.

Avots: EH II, 146

pakùopt, tr.,

1) pflegen, beschicken, füttern:
saimniece luopus pakuopusi R. Sk. II, 133. aiziet uz stalli zirgus pakuopt LP. IV, 99;

2) verrichten, mit der Pflege fertig sein:
darbu pakuopis, spēlē ar sudraba balli LP. VI, 774.

Avots: ME III, 52

pakratît, ‡

2) = pakaisît: p. klē̦vu Auleja. p. luopus ebenda. p. zirgiem Kaltenbr. Refl. -tiês,

1): sich ein wenig schütteln:
viņš ... pakratās, pastaipās, vēl pažāvājas Fr. Adamovičs Rudens ziedi 239. vuciniņ, pasakrat[i]! Pas. VIII, 103.

Avots: EH II, 144

[paplāvât,

1) sich eine Weile umhertreiben:
izdzen luopus, lai viņi pa ganībām paplāvā! Warkl., Kreuzb.;

2) eine Weilewiderscheinen:
tālumā paplāvāja ugunsgrē̦ks Salis. Refl. -tiês,

1) eine Weile flackern:
uguns vēl drusku paplāvājās Bauske;

2) etwas rissigwerden:
dzelzs paplāvājusies Bers.]

Avots: ME III, 82

[paraicît,

1) mit Saatfurchen versehen:
paràicīt ² ze̦mākuo vietu rudzu tīrumā Lis.; paraicīt vagu galus "die Enden der Saatfurchen vertiefen und breiter machen" Ruhental;

2) "=padzìt": luopus%20nuo%20auz%C4%81m">paraĩcīt luopus nuo auzām Wandsen.]

Avots: ME III, 86, 87

[paraidît,

1) hinschicken:
p. puiku kaimiņuos pēc rauga Nigr.;

2) wegjagen;
p. luopus nuost nuo ceļa.]

Avots: ME III, 87

‡ pārdzīdinât, nach Hause treiben: līdzēt luopus p. Janš. Bandavā II, 93.

Avots: EH XIII, 199

pãrdzìt, tr.,

1) hinübertreiben:
luopus pār upi;

2) übermässig treiben, überanstrengen, abjagen:
luopūs un cilvē̦kus. [Refl. -tiês, = pãrcelˆtiês 1: pārdziņās uz uotru pusi Pas. II, 144.]

Avots: ME III, 154

[II pãrkaldinât, übermässig abmagern (tr.): p. luopus Warkl., Warkh., Gr.-Buschhof.]

Avots: ME III, 159

pārklindzinât, ‡

4) nach Hause rufen:
luopus pãrkliñdzina mājā N.-Peb.

Avots: EH XIII, 203

pãrmitinât, tr., durchfüttern, eine gewisse Zeit erhalten: ziemu pārmitināt luopus. [Refl. -tiês, eine Zeitlang verweilen: p. par nakti pie pazīstamiem N.-Peb.]

Avots: ME III, 167

pãrpũlêt, pãrpũlinât, tr., überanstrengen, überbürden: ja luopus nepārpūlē... Luopk. Refl. -tiês, sich überanstrengen: zē̦ns mācīdamies pārpūlējies. Subst. pãrpũlẽjums, pãrpũļinãjums, die Überanstrengung; Überbürdung: kustuoņi, kas aiz muskuļu pārpūlējuma bij aizgājuši buojā Vēr. II, 253; pãrpũlêšana, pārpūlinâšana, das Überanstrengen, Überbürden; pãrpũlêšanâs, das Sichüberanstrengen; pãrpũlê̦tãjãjs, pãrpũlinâtãjs, wer überanstrengt.

Avots: ME III, 171

[pãrtre̦ñkât,

1) hinüberjagen:
suns pārtre̦nkājis luopus pār ruobežu;

2) übermässig abjagen:
suns pārtre̦nkājis guovi.]

Avots: ME III, 184

pãrvadît, tr.,

1) hinübergeleiten:
ganu, luopus pār upi;

2) verbringen:
tādā murguošanā viņa pārvada nakti Aps.

Avots: ME III, 185

‡ pastreĩjât, die Streu im Stall unter den Tieren ausstreuen: luopus labāk p. Sieva 6.

Avots: EH XIII, 177

pêcgalā: man māmiņa piesacīja, p. dzīvuodama (Var.: par kalniņu aiziedama) BW. 4771 var. luopus brūtei pa kāzām līdz neve̦d, tuos savāķ p. (später) Grob.

Avots: EH XIII, 226

pìedze̦nât,

1) wiederholt herantreiben:
suns piedze̦nā nuošķīrušuos luopus;

2) = piekast 1: p. sienu C.

Avots: ME III, 247

pìedzìt,

1) zu-, hinzu-, herzutreiben:
luopus pie siles piedzīt. tas piedzina tuo telīti, kas palika pakaļā BW. 29406, 1;

2) anführen, herbeischaffen:
piedze̦n būvei materiālu Etn. III, 73;

3) beitreiben:
galvas naudu piedzīt Kaudz. M. 78. iebāž naudu kabatā, lai tuo tiesa nevarē̦tu piedzīt Konv. ² 557;

4) volltreiben, volljagen:
piedzīt pilnu miesu ar adatām LP. IV, 32; vollstopfen: p. maisu ar pe̦lavām Ar.;

5) spürend ermitteln:
p. zādzību, zagli Celm.;

6) treibend (über) anstrengen:
zirgus par daudz piedze̦nuot Apskats 1903, S. 531. Refl. -tiês,

1) sich vollstopfen:
"ta tad nu piedzinuos!" saka labi paēdis cilvē̦ks pats uz sevi Pūņi (bei Talsen);

2) sich (über) anstrengen:
ve̦cais tē̦vs tâ nepiedzītuos Apskats 1903, S. 511;

3) sich anstrengend (andere) einhoIen:
pļāvējs piedzinas citiem klāt C.

Avots: ME III, 248

pìelaîst,

1) zu-, hinzulassen, anfügen:
ganu meitenes ķircinās ar uotru sē̦tu ganiem, kas savus luopus pielaiduši pie viņu lopiem A. v. J. 1901, S. 2. pielaist uguni, anzünden, Brand stiften: šķūnis, kur tas pat˙laban bij gribējis pielaist uguni Alm. Kaislību varā 113;

2) übertr., zulassen, gestatten:
visas runas netiks pielaistas Kaudz. M. 221. šis nepielaidīšuot, ka Muozu tâ muokuot A. v. J. 1904, 101;

3) anfahren (mit Pferden od. einem Boote)
U.: kučeris le̦pni pielaida pie pils durvīm Vēr. II, 838. pielaist pie malas, landen U. Refl. -tiês,

1) an sich kommen lassen
U.;

2) hinzufliegen, herfliegen:
putniņi, kas te pielaidās, te aizlaidās Vēr. II, 1291;

3) sich anschmiegen:
zābakiem vajaga pareizi pielaisties kājai Konv. ¹ 88;

4) sich senken:
pret jūŗu kalni pielaižas, nuošļaucas J. R. VII, 3;

5) gelinder werden (vom Wetter, vom Froste)
Vank.: ja teteŗi māju tuvumā nāk, tad laiks pielaidīsies Etn. II, 96. laiks bij silts un pielaidies Apsk. v. J. 1903, S. 687. negaiss ārā mazuliet pielaidās Citu t. r. XIV, 22;

6) nachgeben:
viņa draudējuse, un viņš bija pielaidies Vēr. II, 322. ... kamē̦r tē̦vs pielaidus un viņu arī laida... JK. V, 1, 28. tavai sievai kaķa nagi acis izskrāpēs, bet nepielaidīsies Jaunā Raža IV, 76.;

7) sich geziemen
Ahs. n. RKr. XVII, 45.

Avots: ME III, 264, 265

‡ pìļņavât ² , (be)wachen, aufmerken Wessen, auf Ordnung sehen, aufpassen Oknist, sich bemühen, alles regelrecht zu erfüllen Gr.-Buschh. (hier dafür auch pìļņavuot ² ): suns piļņavā luopus Oknist. gans piļņavā savu amatu ebenda. ve̦ci cilvē̦ki piļņavā sējas laiku ebenda; "tiekavāt, tiekāt" Wessen. Nebst li. pilnavóti "erfüllen" aus poln. pilnować "beaufsichtigen".

Avots: EH XIII, 233

I pinēt, -ẽju "ganuot (luopus">luopus) vienā vietā turēt": kam tu luopus ne˙maz nelaid pie zâles, bet apluoka malā vien pīnē? Stenden.

Avots: ME III, 232

I piñka, Demin. pinkiņa und pinciņa,

1) ein verwühlter Klumpen, eine Zotte
Dond., AP.: māti sagriezās pinku pinkās A. XX, 45. (pinkainiem kumeļiem) tik pinciņas kratījās BW. piel. ² 156391. kur vilciņš kasījās, tur pinciņas salasīju BW. 25347;

2) pinka Wenden, eine Speise aus zerstossenen Erbsen und Hanf
Ramelshof, Drosth., Wend., Weissenstein: luopus pirmuo reiz ganuos dze̦nuot, tiem deva pinku (nuo kaņepēm, zirņiem, miežiem, putraimiem u. c.) Etn. II, 99; vgl. pencis 1;

3) ein Schimpfwort:
šādas pinkas, tādas pinkas, visas pinkas vīra grib BW. 7317, 2. In der Bed. 1 nach Leskien Abl. 338 zu pît; in diesem Fall ein Lituanismus resp. Kuronismus, oder aber nach dem Übergang von in in ī von der Wurzelform pin- gebildet; vgl. auch pe̦nka 2, pe̦nkulis.

Avots: ME III, 219

I plene,

1) =pīne, die Flechte, ein längeres Geflecht, ein zusammengedrehter oder gebundener länglicher Wulst: matus pin plenē Stari II, 775. luopus pirmuo reizi ganuos laižuot, jāiesien kaklā plene Etn. II, 98. sapin diegus plenē Mar. n. RKr. XV, 131. kaņepju plene BW. 20425. lūku plene 17010, 6 var. tas bija sagriezis nuo deķa pagaŗu pleni A. XI, 113. līgavu kruoņi ar platām zīžu plenēm pret muguru Kaudz. Ve̦cpiebalga 41. sasējis . . . pārtikas nastiņas paīsi kādā plenē, nesa tās pār ple̦cu Jaunie mērn. laiki I, 144. stāv plenēs sapinušies rudzu lauki Duomas I, 630. veldes lini sapinušies plenēs Ronneb. ābuoli saauguši plenēs vien Smilten; plenes, Tragbänder Ruj.;

2) der Weichselzopf
U.: zaķu pine̦klus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. I, 30;

3) eine lange Reihe
Wid.; eine lange Reihe, ein Zug (von Vögeln od. Käfern): pār tīrumu gāja ve̦se̦la plene zuosu Jürg.;

4) eine flache Lederpeitsche,
siksnas gabals, ietaisīts kātā sišanai: vajadzēs uzduot ar pleni, var˙būt ka paliks rāmāks Selb.;

5) eine grössere Anzahl von Leuten
Gr.-Sessau, eine Diebsbande (auch plens) Lind., Misshof n. U., "nepatīkama sabiedrība" Grünh.: visa plene kuopā. raisies tik pie laika vaļā nuo šīs plenes! Grünh.;

6) eine Familie
Kremon n. U. Das plen- in plene 1-3 ist vielleicht kontaminiert aus pen- (in le. pît) und plet- (in aksl. pleto, "flechte"); zu plene 4 vgl. plenice 2; plene 5-6 ist vielleicht aus pleme dissimiliert.

Avots: ME III, 336

prìekšdzinām, Adv., vor sich her (treibend): gans dze̦n luopus priekšdzinām L. Bērziņ.

Avots: ME III, 395

pudît, meist in der Zstz. mit aiz-, tr., fortschaffen Naud. Refl. pudîtiês, -ĩjuôs, sich beeilen (etwas zu tun): pudījies nu mudīgi un laid luopus ganuos! Wain. Reimwort zu kudîtiês; entstanden aus falsch aufgefasstem aiz[s]pudît (zu gr. σπεύδειν "beschleunigen" u. a.)?

Avots: ME III, 402

pùlcêt, -ẽju, pùlcinât, tr., versammeln: luopus uz mājā dzīšanu pulcē̦dama Aps. IV, 15. vai viņš nepulcina jaunekļus? Saul. I, 174. pē̦rkuonis sācis padebešus pulcināt LP. VII, 1291. spē̦ks, kuŗš valdzina un pulcina... sirdis Apsk. v. J. 1905, S. 318. Refl. -tiês, pulˆcêtiês Mar. n. RKr. XV1I, 108, sich versammeln: pulcēties pulcējās mani balti bāleliņi BW. 16140, 6. Jāņu nakti raganiņas pulcēties pulcējās 32480.

Avots: ME III, 406

pūpuoļuôt, pūpuoluôt Mar. n. RKr. XVII, 104, (am Palmsonntag) mit Weidenzweigen (pūpuoli) schlagen: pūpuoļu svētdienā gajuši puiši un meitas pa ciemiem pūpuoļuodami Etn. II, 53. pūpuoļu zarus, ar kuŗiem cilvę̄kus papuoļuoja, e̦suot uzglabājuši istabās. tad mājās valdīja svētība, un tuos, ar kuŗiem luopus pūpuoļuoja, kūtīs ebenda (aus Neu-Rosen). Refl. -tiês, sich, einander mit Weidenzweigen schlagen Etn. II, 52.

Avots: ME III, 448

pur̂ņît: "ātri mest; bāzt": viņš pùrņī ² visus dzē̦rājus nuo kruoga laukā Saikava. viņš mani nuo mājas pùrņīja ² (trieb?) laukā Heidenfeld; treiben: purņī nu luopus ganuos! Heidenfeld; p. laukā Ramkau, hinausgehen lassen: purņī nu tuo suni laukã!

Avots: EH II, 328

pusdìena,

1) der halbe Tag
(in dieser Bed. auch pus˙dienas): nuogulēja pus˙dienas Wolm., PS. oder pus+dienu Kl., Bauske, Selg., Kand.; samaksāja par pus˙dienu Kl., PS.;

2) der Mittag; die Mittagszeit:
jau saulīte pusdienā BW. 27264, 2;

3) der Süden
U.;

4) oft der Plur. pusdienas, das Mittagsessen:
pusdienu od. pusdienas ēst, paturēt, ieturēt, zu Mittag essen: kruogā ve̦cais paturēja krietnu pusdienu Dicm. pas. v. I, 36. pusdienā od. uz pusdienu lūgt, zum Mittagsessen bitten, einladen; pusdienā iet, Mittag essen gehen. ganu meita pārdze̦n luopus pusdienā LP. V, 18, die Hüterin treibt das Vieh um Mittagszeit nach Hause, wo es zu fressen bekommt. biju pašu˙laik luopus pusdienā sadzinis Aps.;

5) pusdienu gulet, das Mittagsschläfchen abhalten.

Avots: ME III, 425

pusgàisma: pusgaismā gājušas kuopt luopus Pas. X, 507.

Avots: EH II, 331

redzeklis,

1) redzēklis Lubn., = redze, das Gesicht, der Gesichtssinn;

2) das Auge
Gr.-Buschhof: susuriņš luopus dze̦n gar dzirdekli, gar re-dzekli (gar redzekšļiem BW. VI, S. 162)... (Rätsel: der Kamm beim Kämmen) BW. VI, S. 161; RKr. VII, 1175;

3) "?": māja sagŗūs, ka neatliksies nei redzekļa Dr.;

4) redzēklis "etwas Sichtbares"
Warkl.

Avots: ME III, 502