Paplašinātā meklēšana

‡ apakšuvējs Dunika, = apakšẽjs; zur Bildung vgl. viduvējs, virsuvējs.

Avots: EH I, 71

apšuva: apšuvas, der Besatz am Kleide Oberl. n. BielU.

Avots: EH I, 120

apšuva (li. apsiuvà), -e, auch apšuja BW. 13284, 1, apšuvums, der Bräm, Besatz am Kleide, Saum: kakla iegriezums apšūts zilu vai me̦lnu apšuvi Etn. IV, 109. kurpes - sudrabiņa apšuvām BW. 5707. apšuvums ist auch eine Fenstereinfassung.

Avots: ME I, 130

ašuvi

(s. unter aši):

auch Bers., Kalz.

Avots: EH I, 133

atšuva, atšuve, der Stoss am Frauenrock: kad brunči īsi, tad atšuvi atlaiž Serb. Etn. II, 113.

Avots: ME I, 203

aûgšuvējs N. - Bartau, = aûgšējais.

Avots: ME I, 219

iẽšuva [Nötk., ìešuva Drosth., = iešuvums Wessen; iêšuva ² "Einsatz der Wäsche" Bauske]: pūrs bij tik glīti nuostrādāts ar vis˙visādām apšuvām un iešuvām A. XVI, 781. dzīparu iešuvas vadmalas paklājā Duomas I, 678. [palaidi iešuvu platāku! maiss ar platuo iešuvu Schujen. drēbnieks biksēm tik šauras iešuvas iešuvis, ka bikses irst laukā Kokn. ìešuve ² "šuvuma ieluoks" Druw.; "drēbes vìle" Kl., Schwanb., Mar.]

Avots: ME II, 78

[izšuve N. - Bartau], izšuvums, die Stickerei: kre̦kla uzkrūts bija izraibināta spilgtiem izšuvumiem A. XIII, 799.

Avots: ME I, 814

‡ Māršuve Tdz. 50769; 50771, 1 = Māršava.

Avots: EH I, 793

pãršuve: handgenähte Steppnaht Ramkau: pa drēbes virsu re̦dzama p.

Avots: EH XIII, 214

[pãršuve, ein Doppelsaum (der Saum ist nochmal umgeschlagen und zusammengenäht): palagu galuos pāršuves. pãršuvẽm šūti kre̦kli Jürg.

Avots: ME III, 182

pašuve,

2): auch A.-Schwanb., Mahlup, N.-Rosen; krūtis bija šauras nuo ... salīkušās sēdēšanas un pašuvju dauzīšanas Veselis Dienas krusts 5.

Avots: EH XIII, 180

pašuve,

1) das Futter, [der Rockstoss
A.-Schwanb.]: kurpei iekšpusē pašuve labu gabaliņu atlupuse nuost Duomas I, 10;

2) die Pastel
[Korwenhof], Mar., Lettin n. Etn. I, 122. pašuves bakstīt, die Löcher, Öhren an den Rändern der Pasteln durchstechen zur Einfädelung der Pastelschnüre Mar. n. RKr. XV, 129.

Avots: ME III, 117

pìẽšuve C., Burtn., piešuve ² Mar., Neu-Rosen, piešuva U., Salis, piẽšuvis Smilt., piẽšuvs PS., der ausgröberer Leinwand verfertigte untere Teil des Frauenhemdes, das Unterteil des Weiberhemdes U.: piešuvs ir sieviešu kre̦kla apakšgals, nuo pakulu aude̦kla piešūts BW. I, 175. mīļi guldu tautu dē̦lu..., ar sagšiņu pašu se̦dzu, kājas tinu piešuvī BW. 24966. ja nav sagšas, paladziņa, sedz ar kre̦kla piešuvīti! 24883. slaukās meitu piešuvuos 34424 var.

Avots: ME III, 301, 302

šuv, Partikel, = šu II: dievs in gana laba vīra sētiņā, šuv (Var.: šu) gailītis iztecēja me̦daiņām kājiņām BW. 33552, 2 var.

Avots: ME IV, 108

šuva, šuve Dr., die Naht: svārku šuva Aps. Pie pag. tiesas 11. aizdiedz svārkiem šuvi Puriņš Nauda 1. pārtrūka brunču šuva BW. 382, 13 var. maisam palikuse šuva vaļām LP. V, 388, māte tāda lāpītāja, ka tik ar pūlēm var atrast ielāpu šuves RKr. VIII, 73. kažuoks nuošūts pa šuvju vietām ar me̦lnām siksnām Kaudz. M. 17. galvas kausa kaulu savienuojumus sauc par šuvēm Māc. p. dz. 44. Zu šũt.

Avots: ME IV, 108

šuve (unter šuva): auch AP., Seyershof.

Avots: EH II, 658

šuvẽja, s. šũt.

Avots: ME IV, 108

šuvējīša: auch Fest., Ramkau.

Avots: EH II, 658

šuvējīša AP., Celm., = šuvēja, die Schneiderin.

Avots: ME IV, 108

šuveklis: auch Fest.; ein Kleidungsstück, das eben genäht wird (auch: šuve̦kls) AP.

Avots: EH II, 658

šuveklis, Acc. s. šuvekliņu BW. 29323 var. (aus Sassm.), das Nähzeug, Nähwerk U., Lös., Salis: trīs darbiņus līdza ņēma: šuveklīti, adeklīti, baltu vilnas vē̦rkulīti BW. 29323. kad ganam . . . audekli vai šuvekli duoduot līdz Etn. II, 99 (ähnlich: LP. VII, 899). baltais šuveklis Poruk Dzīve un s. 115.

Avots: ME IV, 108

šuviêns, das Nähen, Nähwerk: viņš šūšuot . . . trīs gadus šuvienu . . . par pusmaksas Kaudz. Izjurieši 287.

Avots: ME IV, 108

šuvinis (li. siuvinỹs) Dunika, = šuveklis.

Avots: ME IV, 108

uzšuva, uzšuve, was aufgenäht ist, Tresse: divas zvaigznītes nākamā čina uzšuvai viņš glabāja Upītis Sieviete 12.

Avots: ME IV, 390

âdaiņi: auch sing. âdainis Auleja, Kaltenbr.: senajie ļaudis šuva ādaiņus Kaltenbr. puišiem visiem ādaiņi bija ebenda.

Avots: EH I, 192

‡ ãduôgs ² Siuxt, ãduõgs Schibbenhof, ein aus Zwirn gestricktes oder aus Leinwand genähtes Sackchen, das in der Badestube als Waschlappen diente: cits āduogu nuodarīja cimda veidā - galu nuoŗauca un uotru galu aizšuva ciet, cits nuodarīja kâ zeķu liêlu un abjus galus aizšuva ciet Siuxt n. Fil. mat. 66. āduogā daruot atstāja kādu caurumiņu, iemeta pa ziepju drupačiņai un tad ņēma līdz uz pirti mazgāties: tad nebij ziepes jāsit ebenda. Aus mnd. hārdōk.

Avots: EH I, 192

àizdiêgt,

1) zunähen:
aizdiedz svārkiem šuvi Pur.; aizdiegt caurumu zeķēm; priekšā aizdiegt, vornähen: balts kakla priekšnieks priekšā aizdiegts Druva II, 522;

2) weg -, hinlaufen:
bē̦rns aizdiedza. Auch refl. - tiês: nebēdnis aizdiedzies uz kapsē̦tas birzes pusi LP. VII, 127.

Avots: ME I, 23

apakšene: kre̦kla a. Ruhental, = piẽšuve.

Avots: EH I, 70

‡ apakššpâklis ² (gehört in N.-Bartau), = piẽšuve.

Avots: EH I, 71

apaûdas, apaûdi, Demin. apaûdiņas, apaûdītes, apaûdiņi, die verzierenden Ränder der lettischen Frauentoga: auž juostiņas, apaudiņas BW. 7492 (Var.: apaudas, apaudītes, apaudiņus, aizaudiņus). par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vilnainēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 75

apšũt,

2): jāapšuj gan˙drīz viss nuovads Janš. Līgava I, 55; ‡

3) (eine Wand) bekleiden:
a. māju ar dēļiem. ‡ Refl. -tiês,

1) für sich alle nötigen Kleider fertignähen:
e̦smu nu beidzuot apšuvusies. varēsim nu labi apšūties un aplāpīties Janš. Mežv. ļ. I, 144;

2) sich die Kleider benähen:
a. ar visādiem izruotājumiem.

Avots: EH I, 120

âra, âre, ârs (li. óras Luft, Wetter), Dem. âriņš, âriņa, ârīte BW. 6189,

1) das Freie, das freie Feld:
viss nams jau dus, ir rāms un kluss; ne ārs, ne dārzs kur zuz Vēr. I, 129. kā vizuļuo saule! kā smaida ārs Rain. - Ackerfeld: pāriet nuo trim uz četrām ārām, auf die Vierfelderwirtschaft übergehen A. XII, 75. Besonders beliebt die Form âre, das Gefilde, das jem. gehörige Grundstück: neduod, dievs, taut(u) ārītes brāļa āres maliņā BW. 10389; 739. lūk, tē̦vzemes āres mums atkal smaida pretī Asp. āre bedeutet nach Etn. III, 145 Waldstücke, wo âra kuoki, d. i. Laubbäume wachsen, im Gegensatz zu silava, Fichtenwald. āra, āram, āres, auch āru (Var.: lauka) uozuols, bē̦rzs, die im Freien wachsende Eiche, Birke, im Gegensatz zu purva bē̦rzs BW. 386; 1677; 11915; 15449; ebenso āra, āru, auch ārāja ābelīte (Var.: dārza āb.) BW. 11437; āru liepa BW. 12299. āra ataudziņa, frei liegender Hain BW. 2760, 5. āra, āru od. āres (BW. 28679) pļava, gewöhnlich in der Nähe des Gesindes freiliegende, schöne Wiese Gegensatz: purva pļ.): kad Jurģī lietus līst, tad āra pļavās zāle, bet purva pļavas tukšas Etn. II, 126; BW. 6293. nava vienas āru pļavas (Var.: āra ābuoliņa) 25938, 1. āra, āres siens, zāle, Feldwiesenheu, gutes Heu, Angergras BW. 4548. āra, āres, āru meita, ein Mädchen, das auf der Fläche (âra, laũks) wohnt (Var.: lauku m.), = lauciniece, im Gegensatz zu meža meita, mežiniece BW. 386, 10, 11; weitere Belege s. Mag. XX, 3, 95 ff. - āra gaiss, die Luft im Freien (Purap.). nuo āras (āra Lub., Smilt., C.) istabā iet, aus dem Freien ins Zimmer gehen. pa āru dzīvuot, im Freien, draussen arbeiten. nuo istabas iziet ārā, aus dem Zimmer ins Freie hinausgehen. gaisma jau ārā, im Freien, draussen ist es schon hell;

2) das Aussen,des Äussere, die Aussenseite als das Freie̦dem Auge Sichtbare:
Sprw. nuo āras spīd, nuo iekšas smird, äusserlich glänzt es, aber innerlich stinkt es. uz āru, nach aussen; ārā, im Freien, draussen, heraus, hinaus, veraltet āran E. Pr. I, 51;

3) ārā

drückt die imperfektive Handlung aus und entspricht dem Präfix iz-: micīt(i) šuva, dvielīt(i) ada, ārā ārda vainadziņu BW. 29531. tē̦vs jau dziest ārā, der Vater haucht schon eben seinen Geist aus
LP. V, 359. rudzi pūstuot ārā, der Roggen falle aus Etn. II, 73. es jau izkŗāvu savu ve̦zumu, bet tē̦vs vēl savu ve̦zumu kŗauj patlaban ārā, ich habe mein Fuder schon ausgeladen, aber der Vater ist eben mit dem Ausladen beschäftigt;

4) ein das Aussen bildendes Gebiet, das ausserhalb der Grenze des Redenden Gelegene:
āra kunga tiesa BW. 9642, das Gebiet des Besitzers der ausserhalb der Grenze der redender Person liegenden Ländereien: āra kunga uozuoli BW. 12441, 2. [Wohl zu ârt "pflügen", li. õrė "Pflügen", gr. πολύηρος· πολυάρουρος Hes. und vielleicht auch zu lat. ārea "freier Platz", s. EPr. I, 53 f., Būga Aist. St. 97 und besonders KSn. I, 259 f., Walde Wrtb. ² 58, Fick BB. II, 195 und Wrtb. I ⁴⁵ 5 und 358.]

Kļūdu labojums:
10389 = 10388,1
12299 = 12239
9642 = 12441 var.

Avots: ME I, 239, 240

ā`rdît, -u, -ĩju (li. ardýti dass.), auch ãrdît [Salis, Matk.], tr., freqn. zu ḕrst (s. dieses),

1) Zusammengefügtes trennen:
vìli, šuvumu; adīkli ārdīju ārā BW. 7157;

2) Zusammengelegtes auseinanderbreiten, spreiten:
sienu, sūdus;

3) etw. Aufgebautes auseinandernehmen, niederreissen:
krāsni. ve̦lns vairs nav baznīcu ārdījis nuost LP. VII, 370;

4) übertr., zerstören:
laimi LP. II, 82;

5) Geläufigkeit, Gewandtheit der Rede verleihen:
dievs, - ārdi manu valuodiņu BW 1175; viņš valuodu kā ārdīt ārda, er spricht geläufig, gewandt;

6) geschwind, gewandt etw. verrichten:
tas visu kā ārdīt izārda Etn. III, 145. Refl. -tiês,

1) sich trennen:
ārdāties, riķu puosmi BW. 31399;

2) im Wetteifer trennen, spreiten:
iesim ārdīties;

3) eifrig arbeiten:
strādnieks ārdās;

4) im Übereifer toben, wüten, sich unbändig gebärden:
gan spārdījās, gan ārdījās vecene pa krāsni LP. VII, 1007. suns ārdījās kā traks Alm. viņš tai neganti ārdījās pretī Alm. - ā`rdîtãjs, einer, der trennt, spreitet zerstört.

Kļūdu labojums:
LP. VII, 370 = LP. VII, 374

Avots: ME I, 241

aši [Sunzel], ašas in Walk, ašavi, ašavas, ašuvi (Fehteln), ašenes, Schachtelhalm (Equisetum), Binsen, auch ašķi, ažģi, kuoses, skuostas genannt (li. [asiaĩ oder] esiaĩ, Schachtelhalm, Kannenkraut, Binsen), māsai gāju panāksnuos, ašus bāzu kulītē BW. 26006. [Thomsen Ber. 253 denkt zweifelnd an eine Entlehnung von le. aši und li. asiaĩ aus den finnischen Sprachen: estn. ošja, finn. hosia "Schachtelhalm". Dies wärte möglich, wenn das li. Wort nur im Nordlitauischen vorkäme (gemeinlitauische Entlehnungen aus dem Finnischen sind sonst nicht sicher nachgewiesen). Le. ašķi neben aši entweder nach dem Nebeneinander von ašķi un aši (mit aš- aus as [t] j-) "Haare des Pferdeschweifes", wenn die beiden ašķi am Ende nicht gar identisch sind - man vergleiche hinsichtich der Bedeutung z. B. russ. хвощ "Schachtelhalm" zu хвост "Schweif", - oder gar aus der estnischen Nebenform oštja enstanden.]

Kļūdu labojums:
wärte = wäre

Avots: ME I, 146, 147

atrìest [li. atriẽsti], tr., auftrennen: drusciņ nepareizi sašuvies, jāatrieš AP. [Refl. -tiês, sich auftrennen: piešuvs atriesies Lisohn.]

Avots: ME I, 186

atšũt [r. отшить], tr.,

1) einen Saum nähen, zurückbiegen und dann nähen:
bite šuva atšūdama BW. 7165;

2) abnähen:
parādu. Refl. -tiês,

1) bis zum Überdruss nähen;

2) für sich die Näharbeit beendigen.

Avots: ME I, 203

aûdine,

1): "juosta, kas austa bez ceļiem, līdzīgi aude̦klam" Nautrēni: tis vēl jauns, jam nevar duot ce̦laini; lai juožas ar audini: ‡

2) was eigen-, hausgewebt ist:
audines snātines sašuvās un staigāja, - kas gi kuo pirka! Auleja. -gen. s. savas audines, eigen-, hausgewebt Auleja: seņāk drēbes savas audines nasāja. nebija pirktu drēbju, vis savas audines.

Avots: EH I, 183

bezpiedurknis, ein ärmelloser Rock, eine ärmellose Jacke: šuva bezpiedurkņus (= bezpiedurkņu svārkus) A. XIII, 2, 228.

Avots: ME I, 285

‡ II blem̃ža Frauenb, "uzšuva sieviešu lindrakiem gar apakšü.

Avots: EH I, 228

braũcît (braukýti "streicheln"), - ku, - cīju, freqn. von bràukt, auch braũcinât,

1) wiederholt streichen:
dzijas, bārdu, ģīmi;

2) streichend sammeln, abstreifen:
teci, teci, kumeliņ, liepu lapas braucīdams BW. 14008,5. linu ziedus braucināju 7631. necelies vaidē̦dama, asariņas braucīdama 25056,2;

3) zur Heileng streichen, massieren (namentlich in der Badstube):
luocekļus, vē̦deru, vīveles braucīt. gudras vecenītes vājiniekus uz lāvas maigi pēra, braucīja un laistīja;

4) jmd. spazieren fahren:
sunīts šuva kamaniņas, meža sargu braucināt BWp. ² 30550 (Var.: vizinât). Refl. - tiês, sich streichen: zvirbulis neļaujas braucīties Pantenius. Subst. braucītājs (fem. - tāja), wer streicht, der Massierer, der Quacksalber; braucīšana, das Streichen, Massieren: vē̦de̦ra braucīšana.

Kļūdu labojums:
7331 = 7631 var.

Avots: ME I, 325

brûcêt ^2, - ēju, Steppstiche machen, brodieren: šuvēja brūcē kre̦kla krūtis Ahs.

Avots: ME I, 341

dū`rgalis, dū`rgals [das Handgelenk, der Ärmelsaum Wid.]: kuplas, dūrgalī šauras ruokas BW. III, 1. 16. kre̦kli ar izšuvumiem uz piedurkņu dūrgaliem Plutte 69.

Avots: ME I, 529

dzìt [PS., C., Serbigal. Jürg., N. - Peb., Neuenb., auch dzĩt Pl., Gr. - Würzau. Nigr., Selg., Wandsen. Dond., Bauske. Ruj., Wolm., Salis], dze̦nu, dzinu (li. giñti),

1) tr., treiben, jagen:

a) (von belebten Wesen:)
putnus, veļus dzīt. strādniekus dzīt pie darba. simtiem dzinu guovis, vēršus. luopus (guovis, aitas) dzīt ganuos. dze̦n zaķi, ķeŗ briedi. Jumi dzīt Konv. zivis ar purgu dukurā dzīt;

b) (von unbelebten Gegenständen:)
tapu, vadzi dz., cirvi kātā dz.; pāļus dz., Pfähle einrammen. ar puķīti laivu dzinu. vējš dze̦n sniegu acīs. kurmis dze̦n zemi augšā. ņem, māmiņa, bē̦rza rīksti, dzen miedziņu žagaruos. tagad darbs darbu dze̦n;

c) zu vertreiben bemüht sein:
drudzi, kašķi dz.; bārdu dz., rasieren;

d) treiben, führen, transportieren:
mantas, beim Umzug die Sachen führen, transportieren; baļķus, malku, žagarus, ūdeni dz.; rudzus, labību dz., einführen, einheimsen;

e) aufzutreiben suchen:
naudu; ein-, beitreiben: parādus, Paeglis dzina uotrreiz algu ruokā Vēr. II, 899;

f) vagu dzīt, eine Furche ziehen:
ar ve̦cu zirgu var taisnas vagas dzīt. ne meitiņa ežu dzina BW. 3773. 2. lielu, platu baru dzinu (eine Schwade mähen) pa bāliņa tīrumiņu Etn. II, 118. brālītim rīdzi dzinu (nähte; Var.: šuvu) BW. 7384;

g) verfolgen:
pē̦das dzīt, die Spuren verfolgen. precenieki stāsta, ka tie, stirnu dzīdami, še sadzinuši pē̦das, tad viņu par zagli dzīs. man wird ihn als einen Dieb verfolgen;

h) fröhnen, sich hingeben, etwas zu erlangen suchen:
līgaviņa dze̦n vēl ve̦cu ieradumu BW. 22412. 1. pati... apēda, kārumus dzīdama 20533. tur nevar ne˙kādu lielu peļņu dzīt; i) sietiņus dzīt, ein Spiel Etn. II, 70;

2) intr.,

a) treiben:
kâ dze̦n, tâ iet od. tâ lied, wie mans treibt, so geht es;

b) verfolgen, nacheilen:
migliņā tautu bēgu. rasā dzina (gew. dzinās) pakaļā BW. 13458. ņem, bāliņ, uoša laivu, dzen (gew. dzenies) pakaļ vainadziņa 13595. Refl. -tiês.

1) sich bemühen, eifrig sein:
mans dē̦ls skuolā labi dze̦nas;

2) nachjagen:
es ar būtu klausījies, dzinās tautas, nevarēju BW. 13547. Konstruiert gew. mit pakaļ kam od. pēc kā: kuo, puisīti, tu duomā, man pakaļ dzīdamies BW. 6562. pēc māsiņas dzināmies Ltd. 2157.Auch mit dem Gen. und mit d. Akk.: dzenies manu vainadziņu BW. 3595 (Var.: vainadziņa), es tevi (jūs) dzīšuos Tr. IV, 109; 214. dzīsimies savu māsiņu BW. 13646, 17;

3) nach etwas streben:
bagātības dzīdamies BW. 21521. [dze̦nas launagu Etn. III, 156.] dzīties pēc guoda, mantas. lielu ļaužu bērniņš biju, bet uz lielu nedzinuos 20495. [Zu aksl. ženo, "treibe, jage", ai. hànti "schlägt", arm. gan "Schläge", gr. φόνος "Mord", ϑείνω "schlage", air. gonim "verwunde", ahd. gundea "Kampf" u. a., vgl. Fick Wrtb. I ^4. 39 f. und 415.,Hübschmann Arm. Gramm. 431 f., Wiedemann BB. XXVII, 201 f., Walde Wrtb. ² 224 unter defendo, Boisacq Dict. 336, Persson Beitr. 647, Lidèn BB. XXI, 98 f., Reichelt KZ. XXXIX, 39, Trautmann Wrtb. 85.]

Kļūdu labojums:
3595 = 13595

Avots: ME I, 558, 559

gàcinieks ² : die Schnur im Hosengurt Bērzgale, Nautrēni, Zvirgzdine: seņāk taidu ūzu nešuva, ai puogām ka samest apakli, a ievēre gācinieku Zvirgzdine.

Avots: EH I, 388

ìegriêzt, einschneiden, hineinschneiden, einen Schnitt anfangen: kad iegriež vai iecē̦rt kādā luoceklī Etn. II, 135. ar... rungu, kuŗai iegriezti deviņi riņķi RKr. VIII, 1. maizes kukuli iegriezt, anschneiden Etn. I, 87. Refl. - tiês,

1) hineinschneiden:
viņa balss ma[n sirdī iegriezās kâ nazis MWM. XI, 193;

[2) unvorsätzlich eingeschnitten werden
(mit dem Agens im Dativ): man iegriezās pirkstā, es passiert mir, das ich unvorsätzlich (ohne es selbst zu wollen) mir in den Finger einschnitt];

3) aufschreien (vom Ruf der Schnarrwachset):
pa reizei grieze iegriežas Vēr. I, 1095. Subst. ìegriêzums, der Schnitt, Einschnitt, Ausschnitt: iegriezumam uzliek suņu kumeļu lapas un apsien Etn. IV, 117. kakla iegriezums, apšūts zilu... apšuvi Etn. IV, 109.

Avots: ME II, 19

ìešũt, tr.,

1) einnähen:
ieduod kre̦klu bez apkakles, vienu ruoku neiešūtu BW. 25326;

2) anfangen zu nähen, Zellen zu machen:
kâ bitīte atstājās, iešvusi uozuolā BW. 26191. [Subst. ìešuvums,

1) die abgeschlossene Handlung des Einnähens;

2) das Eingenähte.]

Avots: ME II, 78, 79

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

izaûdums, das Gewebe, Kunstgewebe, das Gewebte: par apaudiem nuosauca izaudumus, kuo šuva sagšām, vinānēm gar galiem, lejas malām RKr. VII, 39.

Avots: ME I, 713

izḕrst, tr., auftrennen, austrennen: šuvekli AP., SAlisb., Adsel, [Wolm.].

Avots: ME I, 735

I izir̃t [li. išìrti],

1) sich auftrennen, zerstieben
Druw.: šuvas drīz iziršuot Vēr. I, 1460. kartupeļi vāruot iziruši R. Sk. II, 128. ce̦lms iziris smalkās druostalās LP. III, 82;

2) zerstieben, dahinschwinden:
[le̦dus, sniegs, izirst.] izirušas un izputējušas bij visas viņa jaukās cerības Purap. šāda dzīves derība reizēm izirst jau pēc gada Aps. IV, 39. strādā kâ iziris (von einem faulen Arbeiter) Etn. II, 17;

[3) beim Tauen grundlos werden (vom Weg):
ātri izirs visi ziemas ceļi Dünsb., s. Le. Leseb. 117].

Avots: ME I, 743

* izlažât od. * izlažuôt, ausbrodieren, mit Steppstichen ausnähen: šuvēja izlaže, kre̦klus Dond.

Avots: ME I, 762, 763

izmar̂guôt, tr., stickend verzieren, schmücken: es šķituos šuogadiņ margu vīt vainaciņu; augsti kļavi, re̦ti uoši, nevar margu izmarguot (Var.: salasīt) BW. 5869. tuorņa galuotnes ar izmarguotuo krustu A. XII, 1. izšuvumiem izmarguots galdauts Egl. te uz sarkanbalta zīdautiņa ar dzīpariņiem izmarguots Asp. izmarguotas drānas visādiem ziediem A. XXI, 529. margiem Rīga izmarguota BW. 31775.

Avots: ME I, 769

‡ izrîdzêt ² Frauenb., aushöhlern Latv. Saule, S. 378; vamzēm priekša bija izrīdzē̦ta (ausgenäht?) ar me̦lna... diega izšuvumiem Janš. Nīca 42.

Avots: EH I, 477

izšũt, ‡

2) nähend verbrauchen:
tuo audaklu izšuj kre̦kliem apaklēs Seyershof. ‡ Refl. -tiês, für sich nähend anfertigen: jakas izšuvās dažādas Seyershof.

Avots: EH I, 487

izšũt [li. išsiúti, ksl. issīti], ausnähen: izšuvu villātnīti BW. 7425. matuos iepina matauklu ar raibi izšūtiem galiem BW. III, 1, 16.

Avots: ME I, 814

‡ jeģe Frauenb., ein gürtelartiges Gewebe: jeģēs stāvēja se̦dlu kāpšļi. jeģes uzšuva svārkiem uz muguras kâ balzienu.

Avots: EH I, 562

kaķàustiņas, ein Muster im Kleide: šuva bezpiedurkņus ar kaķaustiņām A. XIII, 228.

Avots: ME II, 139

klasts, eine Klappe an altmodischen Hosen: agrāk šuva biksas ar klastu jeb klapi prekšā Grünh., Dobl., Kav.

Avots: ME II, 214

‡ klipiņu rîki ² Stenden, eine Art Kummet ("ar salmu silksni, bez ādas apšuvuma un ar auklas apsietām virām augšā").

Avots: EH I, 619

‡ kniete: die Niete (?): apskatīja slidzābakus, pārbaudīdams katru knieti un šuvu J. Veselis Dienas krusts 25.

Avots: EH I, 632

krum̃paînis, ein Runzeliger, Faltiger, ein Faltenrock: tuoreiz labi ja nuo pusbaķa vienus pašus krumpaiņus izšuva Aps.

Avots: ME II, 286

krunkaînis, der Runzelige, Faltige: šuvu kre̦klu krunkainīti BW. 7388.

Avots: ME II, 287

II krũza (unter krũze II): jakām krūzas šuva apkārt Siuxt. krūzas taisīja gar apakšsvārkiem ebenda; die Krolie im Garn Seyershof: krūzās sagriezta dzīve (= dzija).

Avots: EH I, 663

‡ IV kùilis ² Saikava "līkumains nuošuvums": tik nelabi izgriêzts un kuiļiem vien nuošūts, ka ne˙maz negribas mugurā vilkt.

Avots: EH I, 668

kùr (li. kur̃), [kur̂ Kl.],

1) interrog., wo? wohin?
kur tu augi, daiļa meita? kur luopi? Zuruf an den Hüterhund, der die Herde verlassen hat. In indirekten Fragesätzen: ve̦lns prasuot, ku(r) šis iešuot LP. VI, 169. ve̦lns nezinājis, kur atruonas, kur ne LP. V, 106. Das interrog. kur wird oft mit Verblassung der lokalen Beziehung in Ausrufesätzen gebraucht und nähert sich dann der Bedeutung nach dem deutschen wie: sācis dze̦nāt pagānus, bet kur tu dieviņ! er hahe angefangen, die Unholde au scheuchen, aber, du lieber Gott, wohin (sollte man sie verscheuchen). In diesem Satze empfindet man noch die lokale Bedeutung von kur, in anderen Sätzen ist sie viel mehr verblasst: kur viņas skaistas! wie sind sie schön! R. Sk. II, 20. kur (Var.: kâ) būs man labam būt! BW. 8489. bet kur sirsnīga balss Saul. kur liela istaba! vai dieviņ, kur zagļa ļaudis BW. 13643. vai kur muļķis tas! wie ist er doch dumm!

2) als Indefinitum - irgend wo, als solches mit kaut oder nekur, ne˙būt oft näher bezeichnet: es šķitu Antiņu kur redzējuse BW. 20757, 7. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais Vēr. II, 8. biju kur nekur [Vgl. dazu Le. Gr. 399] - kas jupis visu atmin? LP. V, 210. māsa aizmukusi pasaulē kur ne˙būt LP. VI, 768. nuosviež daiktus kur ne˙būt II, 41. citur kur, anderswo:
dabūjuši citur kur sievas LP. VI, 338;

3) als Relativum in Lokalsätzen, mit einem korrespondierenden tur, turp im Hauptsatze: kur kuoku cē̦rt, tur skaidas krīt. Verallgemeinernd - wo auch immer, mit dem Partizip od. ohne eine Form des Zeitworts, oder seltener mit einem Verbum finitum: gul, kur gulē̦dams, visur dieva zemīte. nu skries šurp, lai kur būdami LP. VII, 205. lai manta, kur manta, kad tik iztikšana. lai lini, kur lini LP. V, 137. lai tie veči, kur tie veči, bet kâ ar tiem jaunajiem? LP. V, 206. ruociet mani, kur ruociet, zem bērziņa neruociet BW. 27397. lai gājām, kur gājām, abas gājām dziedādamas BW. 17368. lai kur biju, dziedu dziesmu 78. In der Volkssprache vertritt kur zuweilen alle Kasus des Relativpronomens:
tas bij jūsu virsinieks, kur (= kas od. kuŗš) ar kriju de̦guniņu BW. 20295, 5. nūla auga tā liepiņa, kur (= kuŗas, nuo kuŗas) māsiņa pūru šuva 15193, 2. tam tē̦vam labi zirgi, kur (= kam) jāj meitas pieguļā 30193. tas (nazis) palicis Laimiņai, kur (ar kuo) mieluoja malējiņu 7992, dievs man deva tuo zālīti, kur (= ar kuo) sirsniņa nesāpēja 9089. Oft folgt kur auf ein vorhergehendes Substantiv, das Ort oder Zeit bezeichnet: atnācis uz istabu, kur iegāzies gultā LP. VII, 1244. vai jele nezinuot kādu vietu, kur nakti pārgulēt VI, 532. ste̦bulnieks nepalaida ne˙vienu svētdienu, kur negāja uz kruogu VII, 623. nav vairs tāļu tā dieniņa, kur vairs pie tev negulēšu Ltd. 672. Auch ohne vorhergehende Zeitbestimmung wird kur in temporalem Sinn gebraucht: grūti skriet, kur kājas piepūlē̦tas JK. V, 123;

4) kur vēl, kur nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, kur vēl (Var.: ne vēl) visa vainadziņa BW. 6069. ķēve nevar pate paiet, kur nu vēl ve̦zumu pavilkt LP. IV, 35. gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev jaunam muļķim V, 260. [Vgl. Le. Gr. 478.]

Avots: ME II, 320, 321

I laîda,

1): ādu sagriêž laĩdās (in schmale Streifen)
Siuxt. nuogriêž, kādu laĩdiņu nuo vidukļa ebenda. tur tīrums, tur pļava - viss vienā laîdā KatrE. kad sāka kliegt, viņam valuoda gāja vienā laîdā ebenda. viss vienā laîdā, iznāk Oknist. mūsu lādēm vāki ir vienā laîdā (sind eben) AP. izšuvās sev kleitus vienā laîdā (in einem Stück, ohne Teilung in Rock und Bluse) ebenda. visa būve bij vienā laîdā ebenda. ejuot ē̦kas divstāvu laidai ("?") gar galu gaŗām Janš. Līgava I, 184;

3): ‡

g) laîda saucama; kad uzliek lieku dzelztiņu izkaptij pie pē̦das gar mugaru Heidenfeld; ‡

4) Freiheit
Druw,: luopi palikuši savā laĩdā Zögenhof.

Avots: EH I, 711

lam̃ži, lamžas BW. 33521, ein Weiberkamisol: lamži bija darba dienu sieviešu apģē̦rbs. tie bij gaŗāki par kamzuoļiem, mažam runciņām sānuos. es uzšuvu tādus lamžus [Var.: vamžus], piecas ļipas pakaļā BW. 5646. mātes lamži mugurā 20346, 1. lamzīši, ein Weiberkamisol ohne Ärmel Smilt. - Aus vamži?

Avots: ME II, 419

lapa: Demin. lapīte BW. 18481, 2 var.,

1): aizmukt lapas, das Hasenpanier ergreifen
Sonnaxt; sèjas l. Ramkau, geum rivale; tûkšņa ² lapas Seyershof, gewisse Pflanzen; uošu l. Siuxt, uoša lapiņa Spiess, = uôšlapa: lieluo rāceņu starpā iejaucies dažs uošu lapa Siuxt;

3): (Aste unter Heuhaufen)
auch Kegeln n. Fil. mat. 186, Heidenfeld, Saikava, Seyershof, Wolm. lapu lietus - auch Stenden. lapu plūdi Postenden, Stenden, eine Uberschwemmung als Folge des lapu lietus; ‡

5) lapiņa, eine kleine Wabe
BielU.: bites jau trīs lapiņas iešuvušas.

Avots: EH I, 720

làse PS., [Neuenb.], lãse C., [lâse Serbigal, Kr.], lâse ² Kand., [Līn.], n. U. auch lāsa, lase Smilt., Bers., Lub., Demin. auch lãpstiņa,

1) [lase Lis., Kl., Drosth., N. - Peb., Warkl., Ruj., Wolm., Bers., lâse ² Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Arrasch, Jürg., Salis, Lautb., lâse Trik., làse Wolmarshof (hier ûdens làses neben piena lase)], eine geringe quantität einer Flüssigkeit:
uz tā mana kumeliņa ūdens (Var.: lietus) lāse nestāvēja. alus, piena, vīna, zupas lāse. šņabi dzeŗuot mē̦dz teikt: dievas svētī pirmuo lāsīti Etn. II, 185. lāsīte kaulu nemaitā. kāvās kâ lauvas līdz beidzamai asins lāsei Aus. [ļaudis ir kâ kāda lāsa vienā spannī Glück Jesaias 40, 15];

2) ein durch die Färbung sich unterscheidender Fleck, Punkt, der Sprebkel, Tupf
[lâse ² Ruj., lãsa Nigr.]: bērītis, mans kumeliņš, sudrabiņa lāsītēm (Var.: lāstiņām) BW. 15912. visi tavi (lakstīgalas) spārnu gali zeltītām lāsītēm bW. 2496. brālīt [i] s man kurpes šuva zeltītām lāsītēm BW. piel. ² 5070. Zu li. lãšas "Tropfen" [und vielleicht (s. jedoch auch le. lāpsa II) r. ласа "Fleck von länglicher Form", s. Berneker Wrtb. I, 691; Petersson Heterokl. 199 stellt hierher auch ai. lаš̍а-ḥ "Gummi, Harz".]

Avots: ME II, 441

lâstaûgi Lub., [làstauks Infl.], ein Schulterstück am Hemde: kre̦kli ar (puoļu) lastaugiem [kann auch mit ā gelesen werden], trijstūŗainiem uzplečiem RKr. VII, 38. apruoces, apkakle, lāstaugi (uzpleči) bieži bija uzrakstīti baltu diegu [aus Lennew.] Etn. IV, 108. piecpadsmit linu kre̦klu ar tiem puoļu lastaugiem BW. 7346 [aus Fehteln]. dieveŗiem, bajāriem lastaugiem kre̦klus šuvu [aus Lodenhof] 25427, 3. lâstaûgs, ein eingenähtes Schulterstück Lub. [Das ā resp. a kann hier - wenigstens in einigen Mundarten - hochle. aus ē, resp. e, entstanden sein, vgl. lē̦staugi; nebst li. lóstalka "oben angestecktes, meistens ausgenähtes Schulterstück im Hemde" aus r. лáстовки "четыреугольныя, разноцвѣтныя вставки под мышкого у мужских рубах".]

Avots: ME II, 442

lupstagi, = lāstaugi: lupstagiem kre̦klus šuvu BW. 25427, 3.

Avots: ME II, 515

madarât, -ãju, madaruôt, auch madarêt, -ẽju, intr.,

1) Krapp, Labkraut sammeln;
eita, meitas, madaruot! BW. 7126;

2) mit Krapp färben:
dzīparuot, madaruot (Var.: madarêt, madarāt RKr. VII, 33), negulēt tai mātei! BW. 1989. meitas paņē̦mušas līdza madaruotas uolas Janš.;

3) ausnähen, sticken
Ar., verzieren, schmücken: šuvu, šuvu, varažāju (Var.: madarēju, knipelēju) BW. 7194. šuodien mani tautas veda dzīparuotu, madaruatu (Var.: maranuotu) 18263. es vakar nuozapirku madaruotu (Var.: madarainu, made̦rē̦tu) kumeliņu; še nevaid meitiņām madaruota vainadziņa 29741. madaruošana - tik daudz kâ vilnaiņu, kre̦klu u. c. izrakstīšana sikiem, marguotiem, zvaigžņuotiem rakstiem, kādi ir madaru ziedi un lapas Konv. ² 2561.

Avots: ME II, 547

II marga,

1): die Bed. "Flitter"
ist ganz unsicher; vgl. auch BW. 5869 nebst den Varianten;

4): marga Auleja, plur. mar̂gas Warkl., die Spitzen (Frauenhandarbeit);
šķeternica tautu meita diegus vien šķeterēja; ... diegu m. ("?"; Var.: murga) ruociņā BW. 7024, 1; ‡

5) "?" : edz kur m. vācelīte (Var.: me̦ldiem šūta vācelīte) pār jūriņu atlīguoja; līguos pate šuvējiņa pakaļ margas vācelei BW. 16793, 1.

Avots: EH I, 783

mẽrît [Wolm., PS., Kl., Lis., N. - Peb., Trik., Dunika, Bers., Salis, Jürg., Warkh., Warkl., Domopol], mẽrĩju oder mẽru C., mẽrĩju, mẽr,uôt [auch Ruj.], auch mẽrêt, -ẽju L.,

1) messen:
es tev devu tīras auzas, ne ar mē̦ru mēruodams (Var.: mērīdams) BW. 29995, 1. es dzirdēju dēļa māti stuopiem pienu mērījuot (Var.: mēruojuot) BW. 16421. Rīgas kungi prieksā nāca, siekiem naudu mērīdami (Var.: mēr,uodami, meiruodami) 30703. ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie uozuola mērīdama 7355. suoļus, ceļu mērīt, einen Weg zurücklegen: dabūju ve̦ltu ceļu mēr,uot Purap. simtiem reižu viņš šuo ceļu bij mēruojis A. XXI, 695. nelieci puikam velti mērīt suoļus! Blaum. beņķi mērīt, sich auf die faule Bank legen, faulenzen: šuo dieniņu redzēsim, vai šļūkusi, vai vē̦rpusi, vai mērījusi tē̦va beņķi;

2) zielen
Spr.: uz kur,u vietu tad tu mērīji viņai? Niedra. Refl. -tiês,

1) sich messen:
varuot ar ķēniņiem mēruoties LP. IV, 88. spē̦kus oder spē̦kus oder spē̦kiem mērīties, die Kräfte prüfen, erproben LP. IV, 48;

2) zielen, sich anschicken:
viņš tiem mērījās saduot ar siksnu Doku A. Subst. mẽrĩjums, das Gemessene, das Gemessenhaben, die Messung: pēc stingru suoļu mērījumiem tās aizvirknējās dibe̦nā Aus.; mẽrîšana, das Messen; mẽrîtãjs, der Messer: kurmītis zemes mērnieciņš (Var.: mērītājs) BW. 26045. [ eher wohl entlehnt aus r. мѣрить "messen" (wie jedenfalls li. míeryti "zielen" aus dem Slavischen stammt) als damit verwandt, was wohl auch von apr. pomīrit "bedenken" und ermīrit "erdichten" gilt.]

Avots: ME II, 619

mẽ̦rs: loc. s. mērī BW. 16779,

1):

bez mē̦ra; sehr viel, in grosser Anzahl:
b. m. ir šūtas ķisinkules Seyershof. tā man deva alu dzert, bez mēriņa mēruodama .BW. 28832. kam tas jēma gaŗu mē̦ru, īsus vamžus šūdināja 20683: auzas skara, kalpa vīrs, tie vienā mēriņā (Var.: abi vienu labumiņu) 9723, 1. četri pē̦di nuo zemes, kad mērī auguošu kuoku, tad tis ir krūšu m. Saikava. ceļa m., ein bestimmtes (abgemessenes) Stück Weges Frauenb.: mums tur bij ceļu mē̦ri gar kruogu; saimniekam katram savs m. jākuovj. zâle šitamā mē̦rā (wobei man eine gewisse Höhe des Grases zeigt) Kaltenbr. rudzi jau bij ceļu mē̦rā (bis zu den Knieen) Jauns. Neskaties saulē 171. ja izkapts kāts mē̦rā (dem Wuchs des Mähers angepasst), es nelīkstuos Heidenfeld. pa mē̦ram (nach dem Mass) izšuva Sonnaxt. izkapts pa mē̦ram: nij cieta, nij mīkšta od. nij uzkum, nij atkaru Heidenfeld;

2): citi dzēre pilnus mē̦rus, es tuo mē̦ru palieciņus BW. 20093; ‡

4) "eine eingebildete Krankheit":
bē̦rnam ir m. - viņš neē̦d, neaug Ronneb., Smilt., Trik.; ‡

5) dzīvības m., das Lebensziel
Stender Deutsch-lett. Wrtb.; ‡

6) vienā mē̦rā, = viênmē̦r, immerfort
Blieden n FBR. XVI, 101.

Avots: EH I, 809

mẽ̦rs,

1) das Mass:
luops savu laiku un mē̦ru zin, tikai cilvē̦ks nezin. ar kādu mē̦ru tu mērīsi, ar tādu tev atmērīs. mē̦ru ņemt, Mass nehmen: es pašuvu pūra kre̦klu, pie uozuola mē̦ru ņēmu Ltd. 1349. tavs mē̦rs jau pilns līdz malām. kad jūsu gadu mēriņš tâ kâ sapnis zūd... St. acu mē̦rs, das Augenmass: taisnas līnijas ve̦lk pēc acu mē̦ra, piem. sējamā laikā biržuojuot Etn. IV, 152. ceļu me̦'r,a, bis zu den Knien: ceļu mē̦rā dubļus bridu BW. 18752; lielā, mazā, pilnā mē̦rā, ih hohem, geringem, vollem Masse. [pašā (īstā) mē̦rā U., eben rechten Masses.] stūr,a mē̦rs, das Winkelmass Konv. ² 439;

2) ein bestimmtes Mass zum Messen einer bestimmten Menge:
pārdevu divi mē̦ri miežu, rudzu, kartupeļu. duod man labu mē̦ru, mē̦ru ar kaudzi! das Demin. mẽriņš, ein bestimmtes kleines Mass: viņš paņēma mēriņu un uzvilka tuo līdz dibinam;

3) mē̦rs acī, das Gerstenkorn:
man iemeties mē̦rs acī Dond. [Da li. mierà sicher aus slav. měra entlehnt ist, so ist wahrscheinlich auch le. mẽ̦rs ein Lehnwort.]

Avots: ME II, 620

mērtelis: šuv pe̦lē̦ku mērtelīt[i] (Var.: mētelīti) BW. 13486, 1 var.

Avots: EH I, 809

mè̦ts ² [Warkh., Bewurf (beim Nähen, das nomen acti zu apmẽ̦tât

2]: kre̦klu šuvu,... kamē̦r mē̦tu apmē̦tāt BW. 1343 (aus Lubn.).

Avots: ME II, 622

mežģenes: izcirpa nuo papīra dažāda veida m., kuŗas apšuva ap kājām un drēbēm RKr. XIX, 157 (aus NB.).

Avots: EH I, 804

nâtns,

1): rupjais n. derēja palagiem Janš. Līgava I, 428. senāk ringuotus šuva nuo nâtna ² Grob. nātna (= linu vai pākulu) aude̦kls - auch Grob., Janš. Līgava I, 428. ar ... nātna zeķītēm BW. 20413. man ir nātnu lindraciņš 5173 var. nâtna ² (= linu vai pakulu) spuoli tik pilnu nevar vērpt Siuxt; ‡

3) nâtnā ² biezā putra A.-Ottenhof, eine Speise aus Grütze
(putraimi) und Mehl; nâtna ² (gen. s., oder nom. s. ?) biezputra Frauenb., eine Speise aus Gerstengrütze.

Avots: EH II, 8

nùolažât, tr., Steppstiche machen, brodieren: šuvēja nuolažā kre̦kla priekšu un apruočus Dond. n. RKr. XVII, 42.

Avots: ME II, 808

nùomẽrêt, intr., abmagern, verhungern: viņas māte nuomērējuse šuvēja MWM. X, 881. kustoņi pamazām nuomērē Konv. ^2. 1110. [bālām, nuomērējušām sejām De̦glavas Rīga II, 430.]

Avots: ME II, 819

nùošũt, tr.,

1) fertignähen, abnähen:
īsus kre̦klus nuošuvuse BW. 25448, 4;

2) benähen:
viss musturs nuošūts ar pavedienu A. XX, 69.

Avots: ME II, 871

nùovaskuôt,

1): vai tās bites šūtin šuva, vai vaskāti nuovaskāja? Tdz. 35875; ‡

2) verprtigeln
Rothof n. FBR. VIII, 131 (prs. nuovaske̦).

Avots: EH II, 105

I pa [li. und apr. pa-, slav. po, po-, la. po- in positus "gelegt" u. a.], Präp.,

1) unter,

a) mit d. Akk.-Instr.: tē̦vs, māmiņa pa zemīti BW. 4821. visi mani žē̦luotāji pa zemīti paguluši 5058, 4. (līķi parakt pa zemi Dunika.] ve̦ca tē̦va sirma bārzda pa uozuolu pabirusi 27290, 3;

b) mit dem Gen.: pate bite laipas meta pa tā kupla uozuoliņa Stockm. BW. 30345; Kab. Ltd. 1962. pa kuoka, unter dem Baume,
pa šī akmina, unter diesem Steine SPrL. 107;

c) mit dem Dat.: visi mani žē̦luotāji pa zaļai ve̦lē̦nai BW. 5059, 4. Mit dem Dat.-Instr. Pl.: es paklāju me̦lnu se̦gu pa kumeļa kājiņām BW. 15258. sviežu savu gredzentiņu pa meitiņu kājiņām 13296. pa mit der Bedeutung"unter"ist sowohl in der Umgangs-, als auch in der Schriftsprache ungewöhnlich, nur in der Verbindung
pa kājām, unter den Füssen, unter die Füsse ist pa "unter" geläufig; pa kājām būt, hinderlich im Wege stehen: krāģis te tik pa kājām. meitas atstājušas spanni istabas vidū pa kājām. tiem e̦suot vēl tālāks ceļš pa kājām, sie müssten sich zu einer weiteren Reise auf die Beine machen LP. VI, 718; mīt sienu, likumus pa kājām, Heu, Gesetze unter die Füsse treten;

2) über etwas hin, durch, auf,
gew. mit dem Akk.-Instr., im Pl. Dat.-Instr.: pa zemīti kājas vilka BW. 9825. te̦k pa ceļu 3008. braukt pa le̦du, pa sniegu, pa jūŗu, pa purvu, pa dubļiem. pa [für par?] kaklu, pa galvu viņš nuoskrēja pruom LP. IV, 7, kad tautiņas istabā, es pa luogu kaņepēs BW. 13402, 2. viņš skatās pa luogu. jāpaglūn pa šķirbīti LP. IV, 33. pa vārtiem neiegāju BW. 13630, 9. pa pieri sist, auf die Stirn schlagen LP. IV, 147. iecirst pa ausi, eine Ohrfeige geben. Sprw.: kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu, pa bezeichnet nicht nur die Raumerstreckung "über, durch, auf etwas hin", sondern auch die Raumerstreckung in einem geschlossenen, abgegrenzten Raum und berührt sich mit dem Lokativ, nur mit dem Unterschiede, dass diesem die Vorstellung der Raumerstreckung abgeht: kad krievi ar puoļiem kaŗuojuši pa Vidzemi..., als die Russen mit den Polen in Livland kriegten (und der Krieg sich über ganz Livland erstreckte) LP. VI, 212. Ebenso: bē̦rni ruotaļājas laukā, pa lauku. gājēji strādā pļavā, pa pļavu. viņš raujas Rīgā, er treibt seine Geschäfte in Riga, pa Rīgu, in Riga, bald hier, bald da. sapnī redzēt, im Traume sehen, pa sapņiem redzēt, durch das Reich der Träume schwebend etwas sehen: re̦dz tādu pili, kādu vēl savu mūžu ne pa sapņiem nav redzējis LP. VI, 303;

3) temporal - während, im Laufe,
mit dem Akk.-Insfr. und Dat.-Insfr. Pl.: vienu reiz pa gadiņu jāj māsiņu apraudzīt BW. 13730, 40. rudeni pa (Var.: par) miežu laiku 2545. pa svētdienu nebūs strādāt. viņi nav ķē̦rušies pie darba pa garu laiku, aus langer Weile Pav.; so auch mit dem Dativ: jaunskungs pa garam laikam darbuojas LP. VI, 771. pa uotram lāgam, zum zweitenmal LP. IV, 3. pa tam, pa tam starpam ( pa tuo starpu LP. III, 78), pa tam brīdim, pa tam laikam, unterdessen, während dieser Zeit: pa tam viņa nāk nuo klēts Por. pa tam laikam panāksnieki vedējus apdziedāja BW. III, 1, 28. pa laikiem, zuweilen (eig.: im Laufe der Zeiten) BW. I, 490. pa laikam tâ ir ieraduši, mit der Zeit (im Laufe der Zeit) haben sie sich angewöhnt Hesselberg. tâ mē̦dz pa laikam būt, so pflegt es gewöhnlich zu sein LP. III, 22. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem Dünsb. pa lieldienām, pa Jāņiem, zu Ostern, zu Johannis. pazudis kâ âžīds pa Miķeļiem;

4) nach - mit den Dativ, seltener mit dem Akk.-Instr. Sing.:
tas tiks izve̦sts suoli pa suolītim Vēr. I, 14II. tâ vārds pa vārdam, - ienaids gatavs LP. VI, 443. te pa kādam gabalam (auch pa kādu gabalu) atkal sastapa vilku LP. VI, 952. zaldāts jau pa gabalam izņe̦m savu beidzamuo dukātu, der Soldat nimmt schon in einiger Entfernung seinen letzten Dukaten LP. VII, 207. pa laikam atte̦k balts sunītis JK. III, 67; gew. so pa kādam laikam, nach einiger Zeit: pa kādam laiciņam iet atkal raudzīt LP. VII, 460; VI, 736. pa brītiņam izpeldējuse skaista meita VII, 187. laiku pa laikam, von Zeit zu Zeit; gadu pa gadum, von Jahr zu Jahr: saimnieks laiku pa laikam gājis birztiņā LP. VII, 885. ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi IV, 93. Raņķis pa kādu acumirkli atbildēja Kaudz. pa divi mēneši (Akk. Dual.) vari nākt pakaļ LP. VI, 262;

5) gemäss, nach, entsprechend,
gew. mit dem Dat., seltener mit dem Akk.-Instr.: duod, dieviņ, visu labu pa tām ļaužu valuodām! Ar. pa prātam mans zirdziņš, pa ruokai zuobentiņš BW. II374. mīļajam dēliņam nav pa prātam (Var.: prātu, pēc prāta) BW. 21948, 7. tādā nekrietnība nav pa viņa dabai Blaum. tas viņum nav pa zuobam Etn. IV, 60. sīkas bruņas kaldināju pa savam augumam RKr. VIII, 41. pa zirgam luoku liecu, pa labam vilcējam, pa puišam kre̦klu šuvu, pa labam nesējam BW. 7368. adi cimdus, tautu meita, pa manai ruociņai! 7209. nuopin vīzes, bāleliņ, pa manai kājiņai! es tev kre̦klu šūdināšu pa tavam augumam 5697, cirvis nuolikts pa grābienam LP. IV, 50. putns laižas pa šāvienam, mūsu mājas jums pa ceļam. iegājām pa ceļam pie kāda biedra Smilga. jāpasmeķē (virums) pa sālij LP. V, 83. pa puišam es dziedāju, pa puišam gavilēju BW. 346. stāsta tik pa ļautiņu teikšanu (gew. teikšanai) RKr.3915 v. [sic!]. pa viņa duomām, nach seiner Meinung A. XII,- 244. viņa tecēja, tâ˙pat kâ visas upes, pa saulei uz jūru Etn. III, 15. viņš iet ar˙vienu pa balsei JK. III, 76. tu pa skaņai brauc uz tuo pusi! LP. VI, 747. tas mācēja laivu irt pretim vēju, pa vējam BW. 30894, 4. pa labai, kreisai ruokai od. pa labi, kreisi ruoki, od. pa labu (labuo), kreisu (kreisuo), rechts, links. būt, turēties pa kam, jemands Kante halten, Partei ergreifen, sich jemands Wunsch fügen: puišiem jāturas pa puišiem, bet viņš iet pa saimniekam Blaum. vai... tevi nuopircis, ka tu pa viņam vien? Blaum. bet saimnieks pats ne pa vienam, ne pa uotram A. XI; 477. viņa mājās iet viss pa vāciskam, in seinem Hause geht alles nach deutscher Art her B. Vēstn. runāt pa vāciskis, krieviskis, auch pa vāciskam, krieviskam, gew. aber pa vāciski, krieviski, deutsch, russisch sprechen. pa ve̦cam paradumam, pa ve̦cam, nach alter Art. sāk pa jaunam strādāt, fängt von neuem an zu arbeiten LP. VI, 478. braucām tāļāk pa draugam, wir fuhren freundschaftlich weiter MWM. VIII, 247. mums vajaga pa brāļiem zvērēt, wir müssen nach Brüderart, brüderlich schwören LP. VII, 186, pa guodam, der Ehre gemäss, ehrenhaft, ehrenvoll, rührnlich: viesus pa guodam pamieluosim. Ungew. der Akk.: tâ nuoies viss pa guodu, pa jauku Alm. pa juokam, juokiem, smiekliem, aus, im Scherz: ķēniņš prasa pa juokam LP. IV, 46. saimnieks pa smiekliem teicis LP. II, 8. tas vis nav pa juokam, das ist kein Scherz A. XI, 5. Mit dem Begriffe der Gemässheit und der Zeitfolge berührt sich die Vorstellung der Ursächlichkeit und so bedeutet in manchen Fällen pa - zufolge, wegen, aus- (vgl. schon pa juokam, aus Scherz): pa tam šautru sviedumam satrūkās ciema suņi, die Hunde erschraken zufolge dessen, dass die Stöcke geworfen waren BW. 13250, 6. galdam stūri nuositīšu pa māsiņas žē̦labām, ich werde die Ecke des Tisches aus Gram um die Schwester abschlagen Tr. 1, 570. pa niekam, umsonst, eig. wegen nichts: kuo pa niekam tik ilgi te nīksim? Kand.;

6) distributiv - zu
(in der Regel mit dem Dativ): Sprw. nuo katrām mājām pa sunim, nuo mācītāja muižas divi. sunīšam maizes devu pa lielam gabalam BW. 31134. ēdi, ēdi tu, Jānīti, pa lieliem kumuosiem! BW. I9243, pusdienai atnes pa irbei! A. vilks katru dienu nuoņe̦m ganam pa aitai LP. VII, 876. bija pa vietai jādzied vienai Vil. de̦vusi kapeniekiem pa riekšavai zirņu un pa kausam brandvīna LP. VII, 408. iemetīsi ik pa brītiņam vienu gaļas gabaliņu man mutē III, 81. pa malkam, rijienam, schluckweise; pa pāŗiem, paarweise, pa diviem, abiem, zu zweien: kaķis izskrējis pie suņa, un nu pa abiem ne̦suši gre̦dze̦nu LP. IV, 89. Darnach wohl pa [für par?] visiem, mit vereinten Kräften, alle zusammen: māju kustuoņi mežā pa visiem uztaisīja māju LP. VI, 251. dē̦ls izēdās pa krietnam, der Sohn labte sich gehörig (hinzuzudenken etwa: mē̦ram). In nominalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

1) unter:
pabeņķis od. pabeņķe, der Raum unter der Bank, pagulte, der Raum unter dem Bette; pasmakrs, das Unterkinn; seltner bezeichnet pa den Raum unten vor dem durch das Substantiv ausgedrückten Begriff, z. B. pasile, der Waldrand, pavārte, der Raum unten vor dem Tor;

2) bezeichnet es eine Abart, ein Surrogat:
pamāsa, die Stieftochter, pamāte, die Stiefmutter, pamiers, der Waffenstillstand, paeglis, paegie, der Wachholder; pavasaris, der Früh1ing (eine Art von Sommer), pavakare, pavakars, die Abenddämmerung;

3) in parīt, übermorgen,
hat pa die Bedeutung "nach";

4) in Zusammensetzungen mit Adjektiven und Adverbien hat pa eine deminuierende Bedeutung:
paliels, pamazs, pavājš, ziemlich gross, klein, schwach, pare̦ti, palē̦ni, ziemlich selten, still. In verbalen Zusammensetzungen bedeutet pa -

a) unter,
z. B. pabāzt, unterschieben, palīst, unterkriechen, pabalstīt, unterstützen;

b) weg, ver-
(selten): pabēgt, entfliehen, padzīt, vertreiben;

c) bezeichnet die Fähigkeit des Subjekts die durch das einfache Verb ausgedrückte Handlung auszuführen*),
z. B. panest, ertragen, tragen können; sehr gebräuchlich ist diese Gebrauchsweise in Folgesätzen mit dem Infinitiv: sē̦tsvidus pilns, ka ne pabrist, der Hof ist so voll, dass man nicht durchkommen, durchwaten kann LP. II, 44; oft hängen solche zusammengesetzten Verben von einem Zeitwort des Könnens ab: viņš ne˙maz nevar parunāt;

d) die mit
pa- zusammengesetzten Zeitwörter der Bewegung bezeichnen die Erreichung des Ziels, z. B. panākt, einholen, erreichen;

e) sehr gewöhnlich ist die deminuierende Bedeutung**), z. B. pagrūst, etwas stossen,
paglaudīt, etwas streicheln, pasmieties, ein wenig lächeln;

f) oft dient pa- lediglich zur Bezeichnung der Perfektivität einer Handlung,
z. B. ņemt gribēju, nepaņēmu nāburguos līgaviņu, ich wollte eine Frau aus der Nachbarschaft holen, habe sie aber nicht geholt BW. 6211, 2. zuda, zuda, līdz pazuda, es schwand, es schwand, bis es wirklich verschwunden ist Tr. IV, 177. [Vgl. Le. Gr. §§ 545-549.] *) [Vollständigkeit ist beim Belegen dieser Bedeutung im Folgenden nicht gut möglich und nicht beabsichtigt.] **) [Im Fotgenden ist Vollständigkeit in der Anführung von Verben mit dieser Bedeutung nicht gat möglich und nicht beabsichtigt.]

Avots: ME III, 1, 2, 3

palinis, Demin. paliniņš, was ein palins voraussetzt, [palini C., paliņi (<*paliniņi?) N.-Peb., die kurzen, nicht gerauft werdenden Flachspflanzen]: audzin[i], dievs, man liniņus, liniem labus paliniņus! nuo liniņa kre̦klus šuvu, nuo paliņa paladziņus BW., 28300.

Avots: ME III, 60

palme "?": pakaļā ap juostas vietu tiem (vamžiem) bij palmes (sarkans iešuvums ar vijiņu) Etn. IV, 109.

Avots: ME III, 62

‡ pāraine, in der Verbind. pàraine ² juôsta Auleja, eine Art Gürtel ("pāraines juostas tiek ciešāk saaustas nekâ lesines, un tām ir vairāk diegu nekai dzīpura"). Plur. pāraines Lettg. "izšuvums ar divām actiņām blakus".

Avots: EH XIII, 196

parìetums ² Linden in Kurl., = piẽšuve.

Avots: EH XIII, 168

‡ pãrkùleņš,

1) kopfüber
AP.: meitans nāce p. nuo ve̦zuma zemē:

2) p. šũt AP., Ramkau, überwendilch nähen:
cits deķi vidā sašuva ar dubultu vìli, bet cits šuva p. AP.

Avots: EH XIII, 204

[pãršũt, tr., umnähen, anders nähen, ummachen (die Kleider): māte savus svārkus pāršuva meitai Jürg.]

Avots: ME III, 182

pašrùocîgs,* eigenhändig: tuo madamas pašruocīgi bij šuvušas Latv.

Avots: ME III, 117

pašũt [li. pasiúti, slav. pošiti], tr., fertig nähen: īsus kre̦klus pašuvusi (Var.: nuo-, sašuvusi) BW. 25448, 4.

Avots: ME III, 117

‡ pelēkšņuôt "?": ve̦ca krija pūru šuva; p. pelēkšņuoja dieveŗiem ne̦sājuot Tdz. 40122.

Avots: EH XIII, 221

pìemẽrît, anpassen: vīra tēvam kre̦klu šuvu, pie stumbura piemērīju BW. 7402.

Avots: ME III, 272

pierietenis Schujen, Bers., pieriete̦ns, pierietnis Infl., Selsau, pierietnis ² Lub., Erlaa, Bers., pierietums Ledmannshof, ein acc. s. pierietiņu BW. 35477, 4 var., der untere, gröbere Teil des Frauenhemdes: agrāki laucinieku sievietes mēdza saviem kre̦kliem, nuo juostas vietas sākuot, lejas galu piešūt nuo rupjāka aude̦kla, kuŗu sauca par pierietni Tirs. n. Rkr. XVII,72. šuv man krekliņu tē̦raudiņa pierieteni! BW. 35477, 4. re̦dzama kre̦kla pieriete̦na lejas mala Vīt.9. vecenes aiz stūŗa blusas ķeŗ pierietņuos Austriņš Necilvē̦ks 17. Zu pieriest 2.

Avots: ME III, 285, 286

pìešũt,

1) annähen:
piešūn manam kre̦klam puogas Blaum. Pie skala ug. 97;

2) zur Genüge (fertig) nähen;

3) nähend, mit Genähtem anfüllen:
piešuvusi pilnu skapi ar jaunām drēbēm. Refl. -tiês,

1) unabsichtlich angenäht werden:
puoga piešuvusies nepareizā vietā;

2) anbinden, sich (an jem.) dranmachen.

Avots: ME III, 302

piziķis,

1) etwas zu Kleines
Schibbenhof, N.-Peb., Wolmarshof: skruoderis uzšuvis man atkal tādus piziķus (piziķa svārkus), ka nevar ne mugurā dabūt Naud.; ein geringer Teil von einem Ganzen: p. (naža gals) sviesta Aahof, A.-Schwanb.;

2) einer, der mit
piziķi bekleidet geht Alksn: Zund.; "ein Weib mit kurzem Rock" Serben, Lemsal; auch ein zu leicht angezogener Mensch (vgl. pisiķis);

3) ein hcherliches Menschlein"
Ekau (vgl. piziks); "ein unbeständiger Mensch von kleinem Wuchs" Kursiten;

4) "niekkalbis" (?) Blankenfeld; "ein leichtfertiger, unzuverlässiger Mensch"
Seppkull.

Avots: ME III, 229

pliks (li. plìkas),

1) entblösst, nackt, kahl, bloss
(eig. und fig.): plikas ruokas, kājas. plika galva,

a) haarloser,

b) entblösster
Kopf. pliks un kails, kapp und kahl U. Sprw.: pliks kâ verstes stabs. pliks kâ zirnis, kâ zutis. juo pliks, juo traks (juo plikāks, - juo trakāks), - juo salst, juo skrej. plikam visur auksti, laiskam visur grūti. kâ pliks pa nātrēm skrien od. kuļas kâ pliks pa nātrēm. grūti ar pliku plūkties, ar muļķi runāt. tas paņe̦m pliku zuobinu (ein entblösstes Schwert) un nuostājas tuornī LP. IV, 160. guovis neganīju pa plikuo (kahl, graslos) ve̦cainīti BW. 28974. pliks kažuoks, ein Pelz ohne Überzug: Zeļķis bija šuvis saimniekam "plikuo kažuoku", t. i. aitādas kažuoku bez virsdrēbes MWM. X, 101. plika dzīvība, das blosse Leben: laimīgs tas, kas pliku dzīvību izvilka (wer mit dem blossen Leben davonkam) JK. V, 1, 52. mājenieki paspēja tikai izglābt pliku dzīvību iz uguns briesmām De̦glavs Ve̦cais pilskungs 87. viņa balss bija tāda plika (kahl, hart) un skaņa De̦glavs Rīga II, 1, 459. - ne plika vērdiņa, graša, ne plikas kapeikas, kein Groschen, gar nichts: par saviem sūrajiem sviedriem pats ne plika vērdiņa neredzi JR. IV, 86. nuo jums nevar izspiest ne plika vērdiņa Alm. man nav ne plikas kapeikas pie dvēseles, ich besitze keinen Groschen A. XXI, 782;

2) abgetragen
U.;

3) arm:
nu ir laiks plikajiem precēties: nu izauga divas vārpas viena stiebra galiņā BW. 12181, 3. nu ir laiks plikajiem (Var.: tukšajiem) alu dzert: nu aizgāja bagāti pār Daugavu zirgu zagt BW. 20982, 1. - Nebst pleiks zu li. pleĩkė "Glatze" und (?) le. plaĩkums "Fleck"; vgl. auch Persson Beitr. 881 und BB. XIX, 260 f., Trautmann Wrtb. 226 f. und Walde Vrgl. Wrtb. II, 93.

Avots: ME III, 344

pruošava U., Bers., Erlaa, Fest., Demin. pruošavīte SDP. III, 27, pruošuva Wid., pruošuve Wid., pruoše̦vi, pruošuvi Erlaa, Kalzenau, ein Weiberkittel, Weiberrock L., St., der untere Teil eines Frauenhemdes (Wid.) od. -rockes: pruoše̦vi, pruošuvi - ve̦cu laiku brunči, kâ divi plati priekšauti, viens nuo priekšas un uotrs nuo pakaļas apņe̦mams Erlaa. Vestienā nē̦sāja kâ izgre̦znuojumu pie brunčiem tâ sauktās pruošuves, pruošavas. augšā viņas bija ievilktas kâ priekšauts A. XX, 379. ceļa malas žagarainas, augstu nesu pruošaviņas (Var.: lundraciņus) BW. 5755, 1. zīlēm izraibuotas pruošavas ap lindrakiem Libek. pūķis 28. Vielleicht - nach Leskien Nom. 231 (mit?)-zu šũt (und pruo- in pruojām).

Avots: ME III, 400

pulksts, -s, gew. der Pl.,

1) pul˜kstis Smilt., Klunkerhede
L.; Klunker, Knoten in Flachs, Hede oder Garn: dzijs samigāta vienā pulkstī, ka nevar vairs pavediena atšķetināt Fest.; linu nuokulstas ir gatava pulksts Vīt. peles linus sakapājušas mīkstus kâ pulksti Vīt.;

2) Wurzel- und Unkrautbüschel od. Erdklumpen, die beim Eggen auf dem Felde entstehen
Druw. n. RKr. XVII, 74 (hier ein nom. pl. pulkstes, gen. pulkstu): kad tīrums ir bijis saaudzis ar zâli un kad tuo uzartu ecē, tad ecēšas save̦lk ve̦lę̄nu zâles un saknes piciņuos, kuŗus nuosauc par pulkstīm Etn. II, 97 (aus Druw.);

3) ein weiches Polster am Kummet
U.: seglinieks liek se̦dulkai cauršuvumā katra vietā mīkstu pulksti Fest.

Avots: ME III, 408

pũrs (li. púras "ein Hohlmass" Jaunis Perev. 40, Klaip. 90),

1) ein Aussteuerkasten aus Lindenborke od. Holz
(vgl. Bielenstein Holzb. 237 ff. mit Abbild. S. 243); die Aussteuer: pūru darīt, darināt, luocīt, die Aussteuer anfertigen; p. piedarīt, pieluocīt, den Aussteuerkasten mit angefertigten Aussteuerstücken anfüllen; p. ritināt, den Aussteuerpaudel hineinrollen; p. šūt, šūdināt,

a) die Aussteuer nähen,

b) den Aussteuerpaudel zunähen;
p. vizināt, den Aussteuerpaudel führen. audz, meitiņa, luoki pūru, nāc pēc sava gredzentiņa! BW. 6325, māt[e] ar meitu pūru dara (Var.: meitu māte p. šuva) 7596. ve̦cajam ve̦ca naudā, ve̦ca pūrā dibinā; kas jaunam naudu deva? nav vēl pūrs šūdināts 7909, 2. jā pūrs bija lāde, tad nesa divi cilvē̦ki, jā tīne - viens pats BW. III, 1, 29. ve̦cais zaldāts dabūja pus+valsti pūrā līdz (bekam als Aussteuer). lai bē̦rna ziņkārību apmierinātu, mātei pa labai dalai izlīdzējā tautās dziesmu pūrs (der Volksliedervorrat) D. 330. -pūra gabali, die einzelnen Stücke der Aussteuer: devā arī dvieļus un citus pūra gabālus BW. III, 1, 11. - pūra maize, das Hochzeitsbrot Karls.;

2) das Lofmass, deckelloser od. bedeckelter Kasten, ursprünglich aus Lindenborke, später aus Holz
Bielenstein Holzb. 514; das Lof (Kornmass). - jaunais pūrs, das neue Lof - Kornmass (= 10 Garnez) Bielenstein Holzb. 513;

3) Demin. pūriņš,

a) ein Kober, ein sogenannter Paudel oder Pudel von Lindenborke
U.,

b) ein kleines Mass, kleine Schachtel zur Aufbewahrung von Geld
Bielenstein Holzb. 237,

c) ein geflochtenes Körbchen
Stürzenhof, Wolm. Wohl wurzelverwandt mit pūlis I und pauna, s. Persson Beitr. 242.

Avots: ME III, 449

puspalags, einhalbes (kurzes) Laken: puspalaga (als Akk.) linu šuvu, uotru pusi pakuliņu BW. 7479, 1.

Avots: ME III, 431

II raksts, häufig der Plur. raksti,

1) das Schriftzeichen; das Geschriebene, die Schrift, das Schreiben:
stāvi savā vietiņā kā grāmatas rakstiņš! Br. 29. sīki raksti grāmatā BW. 7722. rakstuos iespiest, drucken. kuopuoti raksti, gesammelte Werke, gesammelte Schriften. šie likumi pastāvēja vairāk tikai rakstuos (nur schriftlich) Latvju tauta XI, 1, S. 37. ar rakstu paziņuot, schriftlich melden. izlikt; iztulkuot; izskaidruot rakstus, die Schrift auslegen, erklären. pēc raksta, nach der Vorschrift Bielenstein Holzb. 441. pēc rakstiem dziedāt, nach Noten singen U. dieva od. svē̦ti raksti, die heilige Schrift U. pie raksta pieņemt, (kirchliche) Anmeldung annehmen: rīt sestdiena ir, un pie raksta tas (= mācītājs) pieņe̦m Alm. rakstu valuoda, die Schriftsprache; rakstu (bei Glück auch: raksta) mācītājs, der Schriftgelehrte;

2) die Stickerei; das Stickmuster; die Zeichnung
U.: raksti uz drēbēm, Bram auf dem Kleide Manz. Lettus. te jāuzrāda... dažādu izruotājumu tipiski paraugi; tā˙pat arī izšuvumi, izaudumi... izadījumi - raksti Etn. III, 118. pazīstami bij daž˙dažādi zeķu raksti: miezītis, līkumiņi, caurumiņi etc. RKr. XVII, 32. kleite, tīras vilnas, spīduošiem rakstiņiem Jauns. sieva izšuj raibiem rakstiem... zīžu sagšu LP. V, 300. adu cimdus, kuošus rakstus Biel. 745. nebē̦dāju, kad dziesmiņa man sajuka, neba dziesma cimdu raksts BW. 935. ne tu māki cimdu rakstu, ne trinīta audekliņa 7163. rakstiem vien cimdus adu, rakstiem vien vilnainītes 7185. sīku rakstu cimdus adu 7285. tuos cimdiņus brāļam devu, kam rakstiņi sajukuši 25487. rakstiem rakstu māsiņai vainadziņu 5509, 3. sen slavēja tuo māsiņu lielu rakstu rakstītāju; pašai virsas villainei cūkacīši ierakstīti 21571. uzliek rakstu ce̦purīti (eine gestickte Mütze) 13543, 3. sīku rakstu mans pūriņš (meine Aussteuer besteht aus feiner Stickerei) Biel. 798. paliek mana raksta nauda ("?") spēles galda galiņā RKr. XVI, 235;

3) das Muster, Beispiel:
pēc rakstiem šūt, nach einem Muster ausnähen U. priekšā bija uzšūti pēc raksta (nach einem bestimmten Muster) mazi, balti un me̦lni kauliņi BW. III, 1, 27. berīt[i]s mans kumeliņš te̦k pa ceļu rakstīdams; tautu meita rakstu ņēma mana bēra pēdiņā BW. 29641;

4) pie tā darba [nav] ne˙kādi raksti klāt, dazu gehört keine Kunst
Harder n. U. tur nav ne˙kādu grūtu rakstu, da gibt's nichts Schwieriges lnfl. n. U.;

5) der Takt, Rhytmus:
rakstā sist, nach dem Takte schlagen, z. B. beim Dreschen U. rakstā (Etn. II, 79; Bielenstein Holzb. 441) od. rakstuos (Karls.) kult, im Takt od. Rhytmus mit dem Flegel dreschen. mierīgi un vienādi, it kâ rakstā mīdami, suoļuoja... zirgi Janš. Dzimtene V, 81. dažs zirgs bez kunga skrien tam pakaļ rakstā MWM. VI, 403. man pulksteņi rit īstā rakstā Hamlets 72. Wohl eher als "Eingeritztes, Eingegrabenes" identisch mit li. rãkštas "Grabmal" (zu rakt) als - mit sekundärem k - mit li. rãštas "Schrift". Oder aber ein *rasts li. rãštas) ist nach rakt zu raksts umgebildet.

Avots: ME III, 474, 475

rîdze ² Līn., Ahs., Nigr., Schrunden, Bauske, Luttr.,

1) eine mit Steppstichen genähte
Naht, Steppnaht, Ahs., Nigr., der Hohlsaum, Höhler (s. die Abbild. bei rìdze) Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378: rīdzes (rîdzi 2 RKr. XVI, 140, BW. 7384) dzīt, höhlern Luttr. atlieca (sc.: piedurknēm) galu un izdzina cauruo rīdzi RKr. XVII, 27, meitas izšuj kre̦klam rīdzes gar apkakli Ahs. nedz vīles irst, nēdz rīdzes un apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² I, 69. apruoči . . . aprīdzē̦ti trīskārtu rīdzēm ar sarkaniem diegiem Dzimtene V, 116;

2) rîdze ² Līn.; das obere, in Streifen gestrickte Ende bei Handschuhen u. Strümpfen Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 378, Nigr., Amboten; der Zwickel am Strumpf
Nigr.: es rîdzi ² jau e̦smu nuoadījuse Wain. (viņa) nuoluocīja zeķes rīdzi virspus ceļa drusku uz leju Janš. Dzimtene ² II, 167;

3) "(vīriešu) rupja linu kre̦kla šaurs, vaļīgs, ruokām šūts apšuvums apkaklītē un apruocēs" Schrunden, Kabillen;

4) "ein grosser Saum eines unordentlich genähten Kleides"
Funkenhof;

5) "ein altes, sich auflösendes Netz od. Kleid"
Pilten;

6) "das noch unbedachte Skelett eines Neubaus"
Pilten;

7) "?": asiņainas rīdzes uz muguras. Nebst ridze von einer Wurzelform reig- (neben reik- in rika. s. dies), wozu auch apr. rīgewings "haderhaftig"?

Avots: ME III, 536

rîdzêt ² Ahs., -ẽju, brodieren Dond., mit Steppstichen nähen Ahs., ausnähen Nigr., höhlern Luttr. n. Latv. Saule 1925, № 35, S. 379: meita rīdzē brālim kre̦klu Ahs. smalkām rīdzēm rīdzēja apruočus un apkakles Nigr. brālim šuvu rīdzē̦dama BW. 7384 var.

Avots: ME III, 536

rīls (?) Schwanb. "apšuvums ar zīdu kabatai galā".

Avots: ME III, 539

rùoste Jürg., rùoste ² Druw., Kl., Saikava, Sessw., Lis., auch rùosts ^2, -s Druw., Bers., Selsau, Sessw., Heidenfeld, A. Niedra, der Gurt (am Weiberrock Ar.), der Hosengurt ("le̦ntas plats apšuvums biksēm vai brunčiem augšgalā, kuo sapuogā ap vidu") Druw. n. RKr. XVII, 75; der angenähte untere Rand des Kleides Kl.: brunču ruoste (Gurt) Aahof. ruokas aiz bikšu ruostes Ezeriņš Leijerk. II, 157. viņš izņēmis nuo bikšu ruostēm nazi LP. VII, 229. dažus tūkstuošus, kas viņam bija iešūti apakšbikšu ruostī V. Eglītis. bikšu ruosti es varēju samest ap kaklu Druva IIl, 254. Wohl (mit uo aus on) zu ruotît II, li. rą̃stas "ein abgehauenes Ende eines runden Baumstammes"; zur Bed. vgl. slav. rǫbъ "Kante, Rand, Saum": rǫbiti "hacken, kerben".

Avots: ME III, 582, 583

I ruosts, -s: "brunču apšuve" (mit ùo ² ) Fest. n. FBR. XVII, 87. Demin. rùostiņa ² Prl. "juostiņa, pie kuŗas piešūti brunči".

Avots: EH II, 392

I ruõtât, rùotât C., PS., Jürg., Arrasch, -ãju, tr., zieren, verzieren, schmücken: meitas... ruotā zīda nē̦zduodziņus BW. 13245,6. paliek manas baltas sagšas tik nuoaustas, neruotātas 27671, 2. tā (adatiņa) ir puķu ruotātāja, tā krekliņu šuvējiņa 7150. man pietrūkst, kuo ruotāt savu augumu Vēr. II, 90. ķēniņš svin krāšņi ruotātā pilszãlē kāzas JK. III, 2. nav ...uozuoliņa ruotātām (Var.: rantainām) lapiņām BW. 10621, 1. līdzcietībā ruotā seju Jaunības dzeja 15. Refl. -tiês, sich schmücken U. - Subst. ruotâšana, das Schmücken, (Ver)zieren; ruotâšanâs, das Sichschmücken; ruotãjums, die vollendete Tätigkeit des Schmückens, (Ver)zierens; der Schmuck, die Verzierung: cik tu skaista izskaties savā svinīgajā ruotājumā! Rainis; ruotâtãjs, wer schmückt, verziert; ruotâtãjiês, der sich Schmückende. Zu ruota I 1.

Avots: ME III, 583, 584

sadaîdzît, tr., mit grossen Stichen zusammennähen, zusammentrakeln: skruoderis svārkus ir tikai sadaidzījis, ne˙vis stingri sašuvis Plm., Druw.

Avots: ME II, 607

saduõmnĩca, saduomnĩce Lubn., saduõmniẽce, die etwas zu ersinnen pflegt: saduomnīce (Var : saduomnīca, paduomnīca, izduomnīca, duomātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 619

sagãdniẽce, sagādnīce Lubn., sagādnīca, die etwas zu ersinnen und zu beschaffen pflegt: saduomnīce, sagādnīce (Var.: sagādnīca, izgādnīca, gādātāja) mana ve̦ca māmuliņa: man krekliņu pašuvusi nuo deviņi gabaliņi BW. 1342.

Avots: ME III, 625

salaîst, tr.,

1) zusammenlassen, zusammentreiben:
mēs viņus kuopā salaidām MWM. VI, 643. tur ganīja divēj[i] gani, tikai kuopā nesalaida (Var.: nesadzina) BW. 761, 4 var.;

2) zusammen-, hineintreiben, -lassen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): salaida visus istabā. luopus mājas apluokā salaidis Poruk, mātes pūlējās guovis kūtīs salaizdamas Krišs Laksts 53, salaidu bļuodā pulka gaļas Kav.;

3) zusammenbringen, zusammen-, ineinanderfügen
U., vereinigen: laukakmeņus vajaga labi salaist kuopā, nevis kaut kâ savelt Konv. ² 977. caurumus izurbis sijās un kuopā salaidis visas Odiseja V, 87. griesti ir salaisti velvē A. XX, 227. visu māju var salaist kuopā un atduot šiem vieniem pašiem Kaudz. M. 103;

4) zusammen, -hineinlassend, -treibend anfüllen:
kam, brālīti, tu salaidi pillu sē̦tu svešu ļaužu? BW. 14407. salaist pilnu trauku ūdens;

5) schnell laufen lassen, jagen: salaižiet kumeliņu, tad jūs viņu panāksiet! BW. 13646, 2. salaid (Var.: sajāj) daiļi, tautu dē̦ls...! 14288 var. bērinieki salaida pilniem rikšiem Saul. I, 115. lec nu tik mugurā (sc.: zirgam) un salaid dūšīgi! Valdis Stabur. b. 171. Refl. -tiês,

1) sich zusammenfügen, vereinigen;

2) zusammenfliegen:
putni bariem salaižas LP. I, 94;

3) eine bestimmte od. eine längere Zeit fliegen:
tâ tas salaižas trīs dienas, trīs naktis LP. I, 152;

4) salaisties savā galvā, eigenwillig werden:
krustmeita... par daudz ir salaidusēs savā galvā A. XXI, 311;

5) anschwellen:
tesmenis salaidies Ahs. n. RKr. XVII, 50. - Subst. salaišana, das Zusammenlassen, -treiben, -fügen, das Vereinigen; salaidums,

1) die Stelle, wo zwei Teile zusammen- od. ineinandergefügt sind, die Fuge:
pašā salaiduma vietā krē̦sla kāja atgāja vaļā Ahs. n. RKr. XVII, 50. riteņiem sliežu salaidumuos pasituoties uz augšu Izglītība v. J. 1910, S. 644. kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv. ² 4067;

2) die Schwellung, Geschwulst:
kad tesmenis salaidies, tad jārīvē ar rinduka stērbeli, tad salaidums pamazām izdalās Ahs. n. RKr. XVII, 50.

Avots: ME II, 665

sašũt, tr., zusammennähen; fertignähen: sašūt divus drēbes gabalus kuopā. šuva i[r] ni˙kā laba nesašuva Zbiór XVIII, 410. - Subst. sašuvums,

1) das einmalig Zusammengenähte; die Naht (nicht nur die genähte):
kuģi dabū sūci, kad tie zaudē savu daļu ciešuo salaidumu jeb sašuvumu Konv.2 4067;

2) der Band (eines Buches), das Heft:
dziesmas laidis klajā 4 atsevišķuos sašuvumuos Plūd. Llv. II, 287.

Avots: ME III, 759

sir̂stîtiês Lis., sirstuôtiês Bers., sich ärgern, zürnen: šī... sirstījās bargiem vārdiem par kādu šuvēju RA. izlikdamās, it kâ uz Pēterīša sirstītuos Vīt. 52. Zu sir̂ds; vgl. li. širstu "werde zornig" Tiž. I, 155.

Avots: ME III, 847

I skart (li. skarti "zerlumpt werden"), abgelumpt sein Lind. n. U., abgelumpt werden: apšuvumi skarst Janš. Dzimtene ² 69. Zu skara.

Avots: ME III, 874

skrañda (li. skránda "alter, abgeschabter Pelz") Ruj., Salis, Serbig., AP., Līn., Iw., Wolm., skrànda ² Kl., Prl., Nerft,

1) häufiger
der Plur. skrañdas, skran̂das ² Dunika, alte Kleider, Lumpen, Lappen, Plunder U.: drēbes bijušas nuoplīsušas skrandu skrandās LP. VI, 563. skrandu skruodelītis BW. 14517, 11. - skrandu lācis, ein Zerlumpter: nuoplīsis kâ skrandu lācis RKr. VI, 744;

2) comm., Schimpfwort, ein Zerlumpter,
Lump: kuo tas plūksna saplūksnāja, tuo tas skranda saskrandāja VL. aus Siuxt. apprecēja . . . vienu šuvējas skrandu Seibolt A. v. J. 1900, S. 386. Als ein Kuronismus neben nuoskrendis zu li. skrañdis "Viehmagen", apskrę̃sti "sich zerzausen" (bei Büga KZ. LI, 120), mhd. schranz "Riss, Spalte, Scharte", dän. skrutte "Vogelkropf", schwed. dial. skrott "Fruchtbalg" ( s. Persson Beitr. 20, 376, 786, 863 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 580), resp. zu ahd. scrintan "sich spalten", scrunta "Spalte" (s. Zupitza Germ. Gutt. 158).

Avots: ME II, 886, 887

I slêpenes Lis., die Weichen Bewershof, Hirschenhof, (beim Pferd) Spr.: Kačiņa tam vīles gar slēpenēm šuva Lapsa-Kūm. 39. asins nuo vaigiem un slēpenēm lija 264; slẽpenes "Fleischabfälle Kalleten. Zu paslêpene(s); zur Bed. vgl. auch slēpsna I.

Avots: ME III, 928, 929

II šņãkas: šņākas (Pantoffeln) taisīja nuo plaukām; sapina tādas pinas un tad sašuva kuopā kurpju muodē Seyershof (auch im Sing. vorkommend).

Avots: EH II, 652

šnãrêt Dond., -ẽju "mit einer Schere od. einem Messer schneiden": šuvēja griêž drēbi ar šķērēm, ka šnārē vien Dond. n. RKr. XVII, 56.

Avots: ME IV, 88

‡ II stãgs Ramkau "etwas Langes": rudzi aug tādi gaŗi kâ stāgi. par gaŗu cilvē̦ku: tas ir tāds kâ s.; der Rumpf (?): kre̦kliem tā nuogrieza stāgu līdz pusei un tiem piešuva rupjas apakšas Mek. Mellā grām. I (1872), 43.

Avots: EH II, 572

stàmbans ² N. - Schwanb., ein gefallener (gebrochener) Baum N. - Schwanb., ein Baumstumpf; kre̦klu šuvu pie stambana mērīdama; svešai mātei tādi dē̦li kâ stambani (Var.; stumburi u. a.) saauguši BW. 7356, 1 var. - šķē̦rsām caur kaklu un stambanu ("?") iet re̦sna pulka A. XXI, 442. Wenn nicht entlehnt, nebst stimbe̦ns und li. stambas "Strunk vom Kohl", stembti "in den Stengel schiessen" zu ahd. stumbal "Stummel", ai. stambha-ḥ "Pfosten" u. a., resp, zu mnd. stump "Baumstumpf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 623 ff.). Dass -m- hier schon ide. sein kann, zeigen gr, σταμῖνες "Ständer", corn. sevell "stehen" u. a. (bei Walde 1. c. 606).

Avots: ME III, 1043

stàngales ² schmale (enge) Hosen Laud., Bers.; skruoderis izniekuojis drēbi un izšuvis bikses puikam kâ stangales.

Avots: ME III, 1044

ste̦mbe̦ns (unter ste̦m̃bẽ̦ns ): ganuos gāju, kre̦klu šuvu, pie ste̦mbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama BW. 7356, 1 var. nuosaukdama bē̦rnus par mē̦miem ste̦mbe̦niem, kas nejē̦dzuot ne "paldies" pateikt Delle Negantais nieks 29.

Avots: EH II, 576

stêrbele ² : "kāds stūris apģē̦rba lejas daļā" (mit ḕr ² ) Auleja; "apģē̦rba gabala apakšējā malä Grünw.: nuo pastuotes atkritusi s. Talsen; stêrbeles ² "lindraku apakšējā mala" Frauenb.; "kre̦kla piešuve" (mit ẽr ) Rutzau; (mani) pie stērbeles turē̦dams BW. 24109. tautu dē̦lu (rinduciņa) sterbelēm sitināt 7478 (aus Rudbahren).

Avots: EH II, 577

I stîga (li. stygà, acc. stỹgą "Saite" KZ. LI, 117) Wolm., PS., KL, Prl., Kr., stîga ² Karls., Salis, Iw.,

1) der Stengel, die Ranke
U., die Hopfenranke Mag. XIII, 3, 59: apiņu stīgām pārkrustuots Etn. II, 75;

2) der Metalldraht
U., Bielenstein Holzb. 435; im VL. für Verzierungen im Genähten, vielleicht auch für Tressen U.: stīgām šūta pātadziņa Mag. XX, 3, 181. es savam kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus BW. 13259;

3) die Saite
U., Salisb. (stîga), Bielenstein Holzb. 729, Klavier - od. Harfensaite Mag. XIIl, 3, 59: kuokļu stīgu iemauktiņi BW. 13248, 2. Zu kir. styh oder (wenn mit e aus e) steh "Saite" (und le. stiegra "Sehne", li. stiegarà "Federkiel"?); vgl. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 und stiga II.

Avots: ME IV, 1075

stīgât,

1): maisus s. (mühsam heben;
mit î ² ) ratuos iekšā Siuxt;

2): kārtīgi izrūdīti kaļķi stîgā kâ biezpiens AP. me̦dus, sīraps stîgā un arī biezpiens - uz pannas ce̦puot - tuop staipīgs, sīksts un stîgā Nötk. nuoburts piens un ziepes stîga ² Salis;

3): gurķi stîga ² Salis; ‡

5) = stîguôt 4 (?): kumeļam stīgām šuvu iemauktiņus; ... izjāju prūšus, leišus stīgādams, kuoklē̦dams BW. 13248, 8 (aus Selg.); "vilkt stīgu" (mit î ) Wessen; ‡

6) "?": guovs stîgā uz vēršuošanuos, arī grūta guovs stîgā AP. ‡ Refl. -tiês PV. "?": guovs stīgājas (= slienājas Lemb., hier mit î ² ).

Avots: EH II, 582

stimbans (unter stimbe̦ns),

1): kre̦klus šuva, pie stimbana mērīdama BW. 7401 (aus Sessw.). viņš ... nuocē̦rt sievai abas ruokas ... sievai ... piedzimis bērniņš. viņa tuo paņē̦musi, kā varē̦dama, uz stimbaniem ... Pas. IX, 207 (aus Sauken).

Avots: EH II, 579

stimbāns (unter stimbe̦ns),

1): ein Baum, dessen obere Hälfte abgebrochen ist
Prl.; ein kurzer und dicker Knüppel (mit ìm

2 ) Fehteln, Fest., Stockm.; kre̦klu šuvu, pie stimbāna mērīdama BW. 7356, 2 (aus Lasd.). vē̦de̦rs pie katra stimbāna atmetās Tdz. 54434 (aus Neuenb.);

2): "ein faules, schwaches Pferd"
Bers., Kalz.

Avots: EH II, 579

stimbe̦ns, stìmbāns ² Prl.,

1) ein Baumstumpf
(stimbens) U., (stimbins) Kreuzb., Wessen, (mit ìm ² ) Sussei, Gr. - Buschhof, Warkl., (stimbē̦ns) Peb., (mit ìm ² ) Sessw., (stìmbans ² ) Golg.; ein hoher Baumstamm, an dem die Spitze abgebrochen ist (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh., (stimbens) U., Luhn. n. Etn. III, I; Tirs. n. RKr. XVII, 79, Plm., (stimbenis) Janš., (stimbāns) Bers., Lub., (stimbans) Sessw.; ein abgestorbener Baum (stimbens) Infl. n. U.; ein Holzstück (stìmbe̦ns ² ) Gr. - Buschh.: es piesēju kumeliņu pie uozuola stimbeniņa BW. 29726. kre̦klu šuvu pie stimbe̦na (Var.: stumbura) mērīdama 7354 var. atspiedies pie ve̦cā vītuola stimbe̦na Saul. III, 226. pēc kaŗa mežuos ir palikuši tikai apde̦guši stimbe̦ni Gr. - Buschh. atlikušie ce̦lmi un kailie stimbeņi Janš. Nīca 13, tur bija tādi stimbe̦ni, - atvedēm uz mājām: būs laba malka Gr. - Buschh. me̦lnie stimbeņi, kas... netālu nuo malas rē̦guojas ārā, ir... buojā gājušā kuģa atliekas Janš. Dzimtene ² III, 224. stāvēja tik klusu... kâ uodi stimbe̦nā ap jaunu gadu Kaudz. Izjurieši 192. vējeņu kailie stimbe̦ni, kuŗu spārni tagad dusēja Veselis Saules kapsē̦ta 12;

2) figürlich:
stīvs kâ stimbans RKr. VI, 777. kājas kâ stimbe̦ni Saul. JR. IV, 48. pirksti kâ stimbani Plūd. LR. IV. 387. viņa sniedza... skūpstīt savus sarkanuos stimbanus Druva lll, 601;

3) ein älterer Junggeselle
(stimbans) Sessw. Zu stambans (s. dies), li. stimberys "Stummel", sustimbti "hart werden (vom Gras)" u. a., s. Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 16.

Avots: ME IV, 1069, 1070

stimbins (unter stimbe̦ns),

1): auch (mit ìm ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76, Kalupe, Lubn., Pilda; "kuoku vai zâļu stublājs" (mit ìm ² ) Kaltenbr.; salīduš[a]s ... bābas ... bē̦rza stimbinā BW. 13158, 5. kre̦klus šuvu, pie stimbina mērīdama Aizsils Sen. k., S. 42. sataisīja stimbinā jam gultu Pas. X, 361 (aus Sakstagals);

2): (fig.) ein Pferd
(pejorativ) Bērzgale.

Avots: EH II, 580

‡ *stimbiņš (?) od. *stimbinis (?), = stimbe̦ns 1: kre̦klus šuvu, pie stimbiņa (fehlerhaft für stimbina?) stāvē̦dama: man izauga tautu dē̦ls kâ gaŗais stimbiniņš BW. piel. ² 7358, 1 (aus Dubena).

Avots: EH II, 580

štùote ² Adl., Bers., Golg., Kl., Ogershof, Saikava, Sessw., = stuote 2: (rindukiem) apakšgalā bija piešūta... linte, kuŗai gar stērbelēm apšuva štuoti RKr. XVII, 28; = stuote 1 Nigr. (mit uõ).

Avots: ME IV, 104

strìpe ² (unter strĩpa): auch Auleja, Gr.-Buschh., Kaltenbr., Liepna, Nerft; Demin. stripīte* Erlaa; svārkus šuva: vienu strīpi ze̦lta lika BW. 33859. (lindraki) sudrabiņa strīpītēm 7474. nee̦su ni strīpītes tev rakstījis Jauns. Raksti VIII, 326. pa strĩpi (als Adv.) "?" Blieden n. FBR. XVI, 101.

Avots: EH II, 589

stuburkls, ein Baumstumpf: kre̦klu šuvu pie stuburkla mērīdama; svešai mātei tādi dē̦li kâ stuburkli (Var.: stumburi, stimbe̦ni u. a.) uzauguši BW. 7356, 1 var.

Avots: ME IV, 1099

stum̃burs Wolmarshof, PS., rosth., AP., Arrasch, Schujen, Jürg., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Selg., Wandsen, Dond., stùmburs Serbigal, stùmburs ² Schwanb., Adl., Lis., Selsau, Sessw., Lös., Bers., Lubn., Saikava, Nerft, Warkl., Preili

1) auch stumburis Bl., ein Baumstumpf U., (mit ùm ² ) Bers., Lasd., Adsel, (mit um̃ )Grünwald, ein kräftiger, nicht angefaulter baumstumpf druw.: ieraudzījis ve̦cu kuoka stumburu Etn. III, 142. satrupējuši stumburi LP. VI, 141. kre̦klu šuvu gar stumburi (Var.: pie stumbura) mērīdama, lai aug mans arājiņš stumburīša gaŗumā BW. 7355, 3 var.: "рогуля" Karls.:

2) der Strunk, Kohlstrunk
LP. VII, 1177; (im Plur.) Federstoppeln, die Strümpfe von Ruten U.;

3) auch stumburis, ein eingegrabener Pfosten (mit -ùm- ² ) Lubn.: atsa, vārti, ver˙aties līdz pašiem stumburiem (Var.: stuburiem)! BW. 18611 var. vārtu stumburā (stumburī 21744, 1) 16228, 2 var. lievenis ce̦lts uz uozuola stùmburiem ² Bers., Adsel;

4) sluotas stum̃burs, ein abgebrauchter Besen
Salis, Siuxt, Alt - Ottenhof;

5) aufgerichtete Bäume mit kurzen Ästen zum Trocknen von Erbsen
(U.), Klee, Leinsaat u. a. A. - Ottenhof;

6) ein auf
stumburi 5 aufgerichteter Kleehaufen Alt - Ottenhof, (mit um̃) Salis;

7) eine Art Garnwinde
Salisb., ein dreizinkiges hölzernes Gestell unter der Garnwinde Alt - Ottenhof. Vgl. stumbe̦ns.

Avots: ME III, 1105

šūde Elv., L., U., Bielenstein Holzb. 437, = šuva.

Avots: ME IV, 108

šujeklis (gespr. šùjke̦ls) Dond. n. FBR. V, 134, = šuveklis.

Avots: ME IV, 105

‡ šujums, = šuvums: bitīt, tavu šujumiņu baznīcā dedzināja BW. 23691 var.

Avots: EH II, 657

šūle: "šuve" (mit ù) Ramkau; "vìle" (mit û ² ) Nigr.

Avots: EH II, 658

‡ šūms ² (aus šu[v]ums) Kaltenbr. n. FBR. XVII, 49 "šuve": bez šūmeņa kre̦klus šuva Tdz. 45823.

Avots: EH II, 658

šũna: auch AP., Kegeln, Lemb., Lems., N.-Peb., Serben, Smilt., (mit ù ² ) Borchow, šũnas Nötk., Seyershof, (mit û) Alsw., N.-Laitzen; bitīt[e] šūnu (od. zu šūni?) šuvējiņa BW. 11669. šūnām (zellig, porös?) māršas maizi cepa, me̦diem brāļi alu dara Tdz. 37834.

Avots: EH II, 659

šūnis (unter šūna): bitīt[e] šūņu (od. zu *šūne?) šuvējiņa BW. 17760 var.

Avots: EH II, 659

šūnums, = šuvums (s. šũt): bitīt, tavu šūnumiņu (Var.: šuvumiņu BW. 23689 var.

Avots: ME IV, 109

šũt: prs. šuju - auch Talsen, Ziepelhof, šūnu - auch Alswig, AP., Fehteln, Heidenfeld, Liepna, Linden in Livl., Meselau, N.-Laitzen, Saikava, Sessw., Sonnaxt, Warkl., šuvu - auch Kegeln, Lems., N.-Peb., Smilt. Refl. -tiês, ‡

3) um die Wette nähen:
gājuši š. Pas. XI, 152; ‡

4) mit dem Nähen beschäftigt sein:
rītdien šūsies visa dienu (aus einer Zeitung). aužas un šūnas pa mājām; nav kad iz (=uz) lauka iet Sonnaxt. Subst. šuvums: ve̦cu bisu šuvumā BW. piel.2 262681; šuvējs, fem. š-ja: lai mana pādīte šuvēja auga BW. 1806.

Avots: EH II, 659

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

šũtin, zur Verstärkung von šũt: šūtin šuva . . . mans . . . augumiņš BW. 6884. (istabiņa) šūtin šūta, pītin pīta 32655, 1.

Avots: ME IV, 112

II svīta U., svīte U., eine Art von Weiberröcken (St.) od. - wämsen ohne Ärmel L. (svīte); ein langes Weiberkamisol C.; eine Überjacke der Frauen (svīt(iņ)a) Saikava; ein weiter, wollener Rock Infl. n. U.; der Männerrock (svìti ² ) Golg., (svīta) Saikava; ein Feiertagsanzug (svìts ² ) Golg., (svìta ² ) Lubn.; ein Halbrock (svītiņa) Infl. n. U.; "svārki"(svìta ² ) Warkl.; ein Mantel (svīte) Infl. n. Konv. ² 134, (svìta ² ) Kl., Pilda, Warkh., ein kurzer Mantel (svìte ² ) Saikava; ein faltiger Überrock mit einem Gurt (svīta) Infl.; ein schlecht sitzender oder ein stark abgetragener Rock (svīte) Laud.: viņai svīte (Var.: vamži) mugurā BW. 8053, 2 var. zili brunči, zila svīte 21529. tautu dē̦ls lielījās, piecas svītas, trīs kažuoki 21643, es apģērbu dzelta svīti 34120, 2, sievieši bij apvilkuši pagaras svītas Libek Pūlcis 36, uzvelc savus svītus, - šuodien svētdiena! Golg. aizāķējis svīti Druva II, 405. kur lai lieku tādus svārkus? svītes es tev nepastellēju, bet tu man tādu esi izšuvis Laud. Aus r. сви́та "верхняя, широкая, долгая одежда".

Avots: ME III, 1164

teikšķêt "?": smalki šuvu, teikšķē̦dama, dieveŗam linu kre̦klu Tdz. 47039 (aus Ezere).

Avots: EH II, 673

tieška "?"·: tieškām šuvu (= tiešķēju I) linu kre̦klu BW. 25509 (aus Schwanb.).

Avots: ME IV, 215

I tìešķēt ² Tirsen, tieškât Lubn. n. U., Warkl. (mit ìe ² ), mit Steppstichen nähen (tieškāt) Mag. XX, 3, 184 (aus Preekuln), fein ausnāhen, auszieren U.: tiekškādama kre̦klu šuvu BW. 1343 var. (aus Lubn.). tieškina netieškāta 25445 (aus Lubn.). šuvu tiešķē̦dama 25446.

Avots: ME IV, 215

I uzderinât,

1) (zu etwas) bewegen, bereden
U., Selsau;

2) anpassen, anprobieren
(perfektiv): uzderināt drēbes pie šuvēja;

3) (mit Gewalt, gegen den Willen der betr. Person) verloben:
viņam šuo līgavu uzderināja Bauske.

Avots: ME IV, 324

II uzirt, sich auf-, lostrennen (perfektiv): man svārku šuva uzirusi.

Avots: ME IV, 336

uzkamieši, uzkamiesas Selb., die Schulterstücke am Frauenhemd; der obere Teil eines Frauenhemdes Selb.: kre̦klu ar rakstītiem uzkamiešiem B. Vēstn. uzkamiešus visādi izšuva: līkumiņiem, puķītēm RKr. XVII, 27. es mātei pašuvu smalkas linu drēbes uzkamiesas SeIb.

Avots: ME IV, 339

‡ uzkreklis,

1) = uzkre̦kls 2 Warkl.; man iedeva vedekliņa bez piešuva uzkreklīti Tdz. 47990;

2) ein langes, leinenes Hemd (gew. für weibliche Personen)
Skaista n. FBR. XV, 41;

3) ein ärmelloses Hemd mit Seitenschlitz (getragen über einem unsauberen, Hemd)
AP.

Avots: EH II, 725

uzkrùts, -s, der Latz V.; die Hemdbrust: kre̦kla uzkrūts bija glīti izraibināta... izšuvumiem A. v. J. 1897, S. 799.

Avots: ME IV, 345

uzšũt (li. užsiúti "worauf nähen").

1) aufnähen:
uzšūt caurumam ielāpu;

2) nähend zustande bringen:
jaunus svārkus uzšūt. vis˙maz drēbes labas uzšūt A. XVII, 583. Refl. -tiês,

1) für sich nähen
(perfektiv): viņš uzšuvies sev jaunu uzvalku;

2) man ielāps nepareizi uzšuvies, ich habe den Flicken versehentlich falsch aufgenäht. -
Subst. uzšuvums, was aufgenäht ist; der Falbel Brasche.

Avots: ME IV, 390

uzturêt (li. užturė´ti "aufhalten" Bezzenberger BGLS. 334),

1) aufhalten:
uzturēt šuvei vienu malu, beim Nähen einer Naht eine Seite weniger stramm anziehen Wolmarshof;

2) aufrechterhalten:
uzturēt sūdzību. uzturēt sakarus;

3) unterhalten
L., erhalten U.: bē̦rni uztur ve̦cākus. es tuo savu vīra buņģi labi vien uzturēju: pate ēdu putraimiņus, vīram devu sē̦naliņas BW. 27112 var. Refl. -tiês,

1) sich (irgendwo) aufhalten
LKVv.: uzturēties pilsē̦tā. es tur uzturējuos ilgāk;

2) sich ernähren;

3) "держаться благопристойно" Spr.

Avots: ME IV, 394

vàinags AP., Ramkau, vainags Kl., vàinags ² Fest., Kl., Saikava, Sessw., vainags ² Ob.-Bartau, vainags U., vàinaks AP., vàinaks ² Bers., Oknist, vainaks Manz., St., U., Saikava, vaiņags C., Nitau, PS., vaĩņags Zabeln, vàiņags ² Erlaa, Prl., vaîņags ² Bl., Dunika, Sassm., Tr., Wahnen, Wandsen, vaiņags Glück, L., Bielenstein Holzb. 366, 700, Memelshof, vaîņaks Serbigal, vàiņaks ² Golg., Lös., vaîņaks ² Gramsden, Nigr,, Rutzau, vaîņuks A.-Laitzen, Kl.-Laitzen, vàiņuks ² Zvirgzdine, vaîņuks ² Kalleten, vàiņugs ² Zvirgzdine, vaiņugs BW. 6198, 5 var., Demin. vainedziņš BW. 14347, 2 var. (aus Stockm.), vainedziņš 5851 (aus Selsau), vaineciņš 6100, 3 var. (aus Lennew.), vaineciņš 5869 var. (aus Saussen), Demin. verächtl. vaiņaķelis Janš. Bandavā I, 207,

1) der Kranz; die Krone; der Kranz, die Mädchenkrone, Kopfschmuck, den die Unverheiratete trägt und der als Zeichen der Jungfräulichkeit gilt (im VL. Schmuck und Symbol der Jungfrau):
vainagu vīt, pīt, darināt, darīt, einen Kranz flechten, anfertigen. vīt vaiņaga Aus. I, 33, zum Kranz flechten. apzeltīti vaiņadzini BW. 6044 var. auzu salmu vaiņadziņš 6044. bē̦rzu lapu vainadziņš A. 268. krūkļu vaiņadziņš BW. 6044, 3. misiņa vainaks Manz. Phraseol. XIX. vainaks ar spangām (mit Spangen) ebenda. vainaks nuo saŗiem (von Pferdehaaren) ebenda, saru vaiņadziņi BW. 6044. rūšu vaiņaks Kra. Vīt. 157. ruožu vainadziņu BW. 14347. skārda vainadziņš 5944. vaŗa vainadziņu (Var.: vaŗa kalts vaiņadziņš) 6044, 1. vizuļu vaiņagi A. XX, 713. zīžu vaiņadziņu BW. 24618, 1 (ähnlich: 6044, 3). ziedu vainadziņi 6044 var. man deviņi vainadziņi: trīs bij zīļu, trīs kauliņu, trīs dze̦ltanu vizulīšu 5831. es nuoviju vaiņedziņu nuo deviņi zemenāji 5851 (ähntich: 5852; 5853). es nuoviju vainadziņu šādu puķu, tādu puķu 5856. es nuoviju vaiņadziņu visādām lapiņām; ziedēj[a] mans vaiņadziņš visādiem ziediņiem 5859. kārtām šuvu vaiņadziņu, burdītēm darināju 5931. platu pirka vaiņadziņu 5700, kuplu pirku, darināju ve̦damuo (Var.: ejamuo, izejamu) vainadziņu (den Brautkranz) 6104, 3 (ähnlich: 24253). brūtei divi vaiņagi, mazais un lielais. ar mazuo meita tuop iesvētīta, kâ arī salaulāta. ja meitai bijis bē̦rns, tad pie lauiāšanas mazā vaiņaga vietā lietuo lieluo A. v. J. 1896, S. 163 (Infl.). guodīga meita priecādamies savu vainaku ne̦s Manz. Post. I, 219. meita vēl vainakā, sie ist eine Jungfrau U. vaiņaga (vainaka St.) meita L., eine reine Jungfer. daža laba mātes meita nuosēd ilgi vainagā (Var.: paliek meitu kārtiņā; bleibt [lange] unverheiratet) BW. 11700 var. nevēklītis kājas ava uz tā mana vainaciņa (gedachte um mich zu freien) Biel. 2324. es nekāršu šūpulīti vainadziņu valkādama (ich werde kein uneheliches Kind haben) BW. piel. ² 6599, 3, ja par kādu jaunavu teic, ka tai vairs nav vainadziņa, tad tas nuozīmē, ka tā zaudējusi savu jaunavas guodu Plutte 63. meita savu vainaku zaudējusi St., das Mädchen ist zu Fall gekommen. tai meitai jau divi vaiņaga bē̦rni (uneheliche Kinder) Sassm. n. RKr. XVII, 61. vaiņaga vīlējs LP. VI, 340, der Verführer. - galvā tai e̦suot nemirstības vaiņaks Pas. IV, 393 (aus Serbigal). balti putu vaiņagi (Schaumkronen) Vēr. II, 258;

2) jede der über dem Grundbalken liegenden Wandbalkenreihen eines Gebäudes
Bielenstein Holzb. 86 (im Plur. vainaki): četri caur pakšiem sasieti baļķi iztaisa vaiņagu B. Vēstn. 1895, No 86. pirmais vaiņags atruodas taisni uz zemes ebenda. pirmā vaiņaga baļķus sauc par pamatnicām ebenda. viņš cēla vaiņagu pēc vaiņaga Vēr. II, 1369. vaiņagu pēc vaiņaga pacēlās aiz˙vien augstāk jaunais nams A. v. J. 1896, S. 134. kurzemnieku istabas augstums ir kādi desmit baļķu vaiņagi Plutte 83. virs augstiem akmeņiem stūŗuos uzcirsti daži vaiņagi baļķu Zalktis I, 58. liek ... 4 baļķus pirmam vaiņakam RKr. XI, 84. lai baļķus varē̦tu iebūvēt . . vaiņakā ebenda;

3) der Umlauf oder Kranz am Rade
St.;

4) kakla vaiņags, das Schlüsselbein
Brasche. Nebst li. vainìkas und slav. věnьcь "Kranz" (als Ableitungen von einem kürzern Nomen, vgl. poln. wian und r. вѣнъ "Kranz") zu vît "flechten, winden".

Avots: ME IV, 438, 439

vam̃zis Dunika, Frauenb., Katzd., Siuxt, Wandsen, vamzis Grenzhof, Wid., Wirgin., Plur. vam̃ži Widdrisch n. FBR. XI, 72, vamži L., U., Brasche, Serben, vamzes Lasd., vamžas, das Wams, das Kamisol U., ein Kamisol mit Ärmeln Dunika, eine Jacke Brasche, "eine Strickjacke" Grenzhof: vamzis bija sieviešu ģē̦rba gabals RKr. XVII; 29. vamži tādas pašas drēbes kâ kamzuļi Etn. IV, 109. virs vestes me̦lna jaka jeb vamži BW. III, 1, S. 72. viņai vamzes (Var.: vamži) mugurā BW. 8053 var. samta vamzis (Var.: vamži) mugurā 35139. meitas... pe̦lē̦kuos vamzīšuos 13975. zaļiem vamžiem RKr. VII, 865. vai tev nebija kartūna vamžu? BW. 19688. pašuvu tādus vamžus (Var.: lamžus) 5646 var. saules meitai vamžus šuv 33859 var. vam̃zis Rothof "kre̦kla apruoči". Entlehnt.

Avots: ME IV, 467

vãpe Iw.,

1) die Glasur
Vīt., (mit ã) Selg., Stenden, Wolmarshof; das Email V., (vãpa) Dunika; die Farbe RKr. XVI, 148: bez glazūras jeb vāpes Antrop. II, 92. dzelzs pārklāj krāteŗa siênas spuožu dze̦lte̦nu vāpi MWM. X, 95. šuvu pūru rakstīdama, zaļu vāpi (vāpu 7614) vāpē̦dama BW. 7192;

3) der Hauch auf Pflaumen
Vīt. Nebst estn. wāp "Anstrich, Farbe, Glasur" aus russ. вáпа resp. вапъ "Farbe"? Vgl. aber auch apr. woapis "Farbe".

Avots: ME IV, 498

varažât Karls., -ãju,

1) schlecht nähen
Kokn., Oppek., Ruj., Salisb., Serben und Smilt. n. U.; schlecht stopfen, flicken Etn. II, 17; "vārstīt" Schrunden: šuvu, šuvu. varažāju (Var.: varažuoju) BW. 7194; FBR. XI, 9 (aus Erlaa). pinu vīzes, varažāju BW. 25221, 6 var.;

2) verwirren, verwickeln
Meiran;

3) laut schwatzen
Kurmene.

Avots: ME IV, 475

‡ vārpstulīti (acc. s.) "?": māsiņa ... trīs darbiņus līdzi ņēma: adeklīti, v. (Var.: ē̦rkulīti), šuveklīti azuotī BW. 29323, 5 var.

Avots: EH II, 764

I vaskuôt (li. vaškúoti "wächsen"),

1) mit Wachs wichsen, bestreichen
U.; bohnen V.: v. diegu šūšanai Frauenb. (galds) bij vaskuots, nevaskuots BW. 1422. vaskuodama (Var.: ar vaskiem) kre̦klus šuvu 7353;

2) Wachs machen
VL. n. U.

Avots: ME IV, 485

vasks,

1): man bij vaska ritentiņš BW. 30315. ar vaskiem kre̦klus šuvu 7353 var. ausu vaski Lttic. 1531, Ohrenschmalz;

3): auch Liepna; vaski mati Tdz. 39177.

Avots: EH II, 760

važarêt, važerêt, važurêt, -ẽju, = varažât 1: šuvu, šuvu, važarēju (Var.: važerēju, važurēju, varažāju) BW. 7194 var.

Avots: ME IV, 489

I veļa,

1) diejenigen Kleidungsstücke, die beim Waschen mit dem Waschbläuel geschlagen werden
Grünw., Livl.; "veļa velēknī" Vīt.; zum Trocknen ausgehängte (nasse) Wäsche C., Erlaa; die Wäsche* Saimn. un Zelt. kal. v. J. 1893, S. 77: šuoreiz liela veļa. upmalā Līžele skaluo veļu Vēr. I, 781. sievieši (sc.: me̦tuši) drēbes un veļu BW. III, 1, S. 45. baltuos velas gabalus (Wäschestücke) A. v. J. 1896, S. 525. šuva vārdus... veļas gabaluos 1897, S. 841;

2) "nātnu drēbju mazgāšana" Alksnis - Zundulis.

Avots: ME IV, 535

vḕrpeklis C., das Spinngerät, die Spinnarbeit L., U., zu Spinnendes (mit ḕr ) Arrasch, Jürg., (mit ḕr ² ) Erlaa, Ogershof: trīs darbiņus ganuos ņēma: adeklīti, vērpeklīti, šuveklīti BW. 29323, 5 var. vērpekli pelnīties L., sich mit Spinnen nähren.

Avots: ME IV, 563

I vẽrt,

1): reņģes v. Kaugurciems;

2): v. aude̦klu šķietā Dunika; ‡

5) "?": suolījās atnākt ... dzirksti v.; bet, ja ruoka nuo vēŗšanas nepalikšus labāka, tad ... Janš. Mežv. J. I, 319. Refl. -tiês, ‡

3) "?": vērāmies kājas durvīs, kâ satikāmies Frauenb. Subst. vẽ̦rums, ‡

4) Genähtes:
vẽ̦rumiņš (tāds šuvums ar ruoku, kas izskatās pēc mašīnas šuvuma) AP. Subst. vẽrējs od. vẽ̦rājs,

3): vērten vēra vē̦rājiņa; šuvājai diegu, trūka, vē̦rājai dzīpariņu BW. 7191.

Avots: EH II, 778

I vica,

1) die Weidenrute, Spitzrute
L. (vice), U., Waidau und Kegeln n. Latv. Saule 1927, S. 617, Adiamünde, Arrasch, Bauske, C., Dond., Karls., Kl., Kurmene, PS., Saikava, Salis, Selg., Siuxt, Stenden, Trik., Wandsen, Widdrisch, Wolm., Zögenhof; (vice) Wid., Amboten, AP., Dond., Dunika, Golg., Iw., Lubn., Saikava, Schnehpeln, Selb., Sessw.; ein Zweig zum Zu sammenbinden der Zaunstaken Dond.; eine Art Besen zum Fegen des Riegenestrichs beim Windigen (eine kleine Birke, deren untere Aste abgehauen sind, während die oberen zu einem Besen zusammengebunden sind) Laud. (vice); die Rute beim Dachdecken KatrE. u. Etn. I, 91 (viciņa); das Stroh- od. Reisigbündel, das an einer langen Stange auf einem Grenzmal aufgesteckt wird (vice) Druw. n. RKr. XVII, 86; Plur. vices, Ruten (zum Prügeln) Dunika: bē̦rza vice Br. 114. alkšņa vicu (Var.: rīksti, stibu) nelauzīšu BW. 9778, 1 var. (pūru) ar vicīti savicēj[a] 4874. ar vicīti ruokā pieskubinādama zirgu Janš. Mežv. ļ. I, 267. ar vicām senāk klājienu slaucīja nuo salmiem Saikava. nuopin viču ķuoci Pas. II, 164 (aus Kalleten). bez viču kurvja Antrop. II, 90. vicē auguši, sagt man von im Morast wachsenden, sehr krummen Bäumen Frauenb. viču kārkls, die Mandelweide V., salix vimin. Karls.;

2) eine Strieme, die nach dem Prügeln auf der Haut sichtbar ist
Siuxt;

3) viciņa "diega nuošuvums drēbē, lai drēbe tai vietā stingrāki turē̦tuos" Siuxt; "cimda vai zeķes adījuma sākums" (= valnis 4?) Siuxt. Wenigstens in der Bed. 1 wohl nebst estn. wits "Rute"
und li. vycas "Weidenrute" aus r. ви́ца "Rute".

Avots: ME IV, 575, 576

viênstruôbîgs,

1): kažuokus šuva tādus viênstruobīgus ² ("bez ierāvumajuostas vietā") Seyershof; ‡

2) "nur einen Stengel habend"
Seyershof.

Avots: EH II, 797

vijât, mit Ranken, mit einem gewissen Stickmuster verzieren (?): šuvu kre̦klu, nerakstīju, zinu ve̦cu tē̦vā dē̦lu; kam būt[u] jaunu zinājusi, zīda viju i[r] vijātu BW. 7390, 2.

Avots: ME IV, 583

I vìle (li. vylė˜ "Strieme" bei Bezzenberger GGA. 1885, S. 942; "Schwiele"),

1) der Saum, die Naht:
bikšu vīles BW. 18922, 3 var. kre̦kla vīlītē 5628. svārkiem vīle nuoplīsuse 20642. šūn . . lindraciņas tē̦raudiņa vīlītēm! 7476. dižam šuvu rakstīdama, mazam vīli vīlē̦dama 10513, 3. drēbju vīles A. XX, 558. aukstums ve̦lkas caur visām vīlēm 1944;

2) eine Schramme
L., Strieme, Narbe U.;

3) "?": labības vīle Stari III, 24. Wohl zu vît, s. Leskien Abl. 288 und Nom. 462, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 270, Walde Vrgl. Wrtb. I, 230.

Avots: ME IV, 639

III vìrt ² Mar. n. RKr. XVII, 132, Bers., Golg., Mahlup, N.-Schwanb., Warkh., = ir̃t II Salis: drēbe virst N -Schwanb. svārkiem šuves virst Mar. n. RKr. XV, 144. zeķe virst Kalnm., Nötk.

Avots: ME IV, 617

‡ zebentiņš, = zebenieks I 1 (?): maisu šuvu, kule tika, pēc palika z. Tdz. 46370 (aus Bērzgale).

Avots: EH II, 803

zè̦ltuôt Dr. = zèltît 1 vergolden; goldig leuchten machen: saules stari ze̦ltuoja lielu četrrūtaiņu laukumu Vēr. II, 1195. vidū šuva sav[u] sirsniņu, iekšā krustu ze̦ltuodama BW. 31945. Refl. -tiês, goldig leuchten Wid.: zâlē ze̦ltuojās vizbuļi Daugava 1, 951.

Avots: ME IV, 707

žļarkstêt, -u, -ẽju,

1) platschen, plätschern, klatschen (z. B. beim Gehen od. Fahren durch Kot, beim Gehen mit durchnässtem Schuhwerk usw., auch vom Schall, der beim Giessen hörbar ist)
Wid., (mit ar̃ ) Ekau, Grünw., Jürg., Schibbenhof, (mit ar̃ ) AP., C., Kroppenhof, Lis., Mahlup, Mar., Meselau, N. - Peb., Sessw., Setzen, Stom., Tirs.: ūdens pastalās žļarkst Meselau. viņš gāja: pašuvēs ūdens vien žļarkstēja Mar. n. RKr. XV, 146. kad ritenis iet pa dubļiem, tad viņš žļarkst Stockm. samircis drēbju gabals žļarkst Grawendahl. slapja pļava, dubļi žļarkst ebenda. ejuot pa slapju purvu kur suoli speŗuot ūdens parādās, saka, ka ejuot viss žļarkst Meselau u. a. iet pa purvu, ka žļarkst vien Mahlup. lej ūdeni, ka žļarkst C., Jürg., līst (es regnet), ka žļarkst vien Schibbenhof;

2) Unsinn schwatzen
(mit ar̃ ) AP., Bauske, Ekau, PS.: kuo tu nu žļarksti tik daudz! Selb.;

3) klirren (z. B. beim Ziehen einer Kette
Golg. [mit ar̂ ], beim Eisenführen Plm. n. RKr. XVII, 87, N. - Peb.). Zur Bed. 2 vgl. šļarkstêt.

Avots: ME IV, 815, 816

žuksnis Golg., Lis., Odensee, Walk, = žûksnis: labs žuksnis naudas Lis., Walk. papīru, drēbju, žagaru žuksnis Odensee. vaiņagam... piešuva lielu žuksni... zīda banšu RKr. VII, 36. Vgl. auch župsnis.

Avots: ME IV, 829

žvikstêt,

1) = žibêt, flimmern Ahs.: puika skrej tik ātri, ka žvikst Stenden. iet, ka žvikst vien Ramelshof. šuvuši, ka žvikst vien LP. VII, 1157;

2) ein Schallverbum Nötk.: pļauj, ka žvikst vien Golg., Saikava, Sessw. kupla mums pļauja, lai žvikst un žvakst Deglavs Rīga II, 1, 163. tā amzierējas, ka žvikst vien, ar tuo jaunkungu Zobgala kal. v. J. 1910, S. 58;

3) "?": tu mūžīgi žviksti tuo de̦gunu pa avīzēm Latvis Nr. 1856. Vgl. švikstêt und žvidzêt.

Avots: ME IV, 845