Paplašinātā meklēšana

Meklējam 'atpakaļ' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā

'atpakaļ' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:

Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)

atpakaļ

atpakaļ (li. atpakaliai Tiž. III, 346),

1): a. krist, in Schulden geraten
Sessw.: ar mātes bērēm es kritu a. a. palikt, genesen Seyershof: nuo tam zâlēm kāja bij palikusi a.:

4) ehemals, früher
Siuxt (gesprochen: apakaļ): niedres a. plūca un pērvēja vilnu. a. bij tādas stintītes pa ūdeņiem. Vgl. auch li. (instr. s.) atapakalia (mit rückwärts gewandter) ranka LtT. III, 458.

Avots: EH I, 157


atpakaļ

atpakaļ, atpakaļu, atpakaļus, atpakaļis, atpakaļš, atpakaļām Erlaa (at + pakaļa), Adv.,

1) lokal, zurück:
gailītis pārstiepis vīriņam dzirnaviņas atpakaļ LP. III, 92. pa brītiņu tā kāpj atpakaļu LA. divi ragi pierē atpakaļus sierē RKr. VII, 126. jāsim atpakaļis LP. VI, 329. Oft zur Verstärkung der mit at- zusammengesetzten Verba: atpakaļ atduot, atgriezties, zurückgeben, zurückkehren. simtu rubļu uz priekšu, vai atpakaļ nenāca svarā, ob 100 Rubel mehr oder weniger, fiel nicht ins Gewicht Purap.;

2) temporal: dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren
LP. I, 183. sen, sen atpakaļ vor langer Zeit LP. V, 71. nav diezin cik ilgi atpakaļ LP. VI, 5;

3) attributiv: atpakaļ gaduos, in früheren Jahren
LP. VI, 60. sen atpakaļ ve̦cuos laikuos, vor uralten Zeiten Dīcm. I, 57.

Avots: ME I, 180, 181



atpakaļceļš

atpakaļceļš Janš. Dzimtene V, 43, der Rückweg.

Avots: EH I, 157


atpakaļējs

atpakaļẽjs, Adj.: atpakaļēju ceļu iet, den Rückweg einschlagen Dünsb.

Avots: ME I, 181



atpakaļiski

atpakaļiski, Adv., nach hinten hin, hinterwärts, zurück: atpakaļiski sist, nach hinten hin einen Schlag versetzen Etn. II, 97.

Avots: ME I, 181



atpakaļu

atpakaļu (unter atpakaļ): auch BW. 22424; 23061; es atradu tautiņās atpakaļu (verkehrt) dzīvuojam VL. aus Rutzau.

Avots: EH I, 158

Šķirkļa skaidrojumā (282)

aizdot

àizduôt, tr.,

1) hingeben:
Stenderu aizdeva Subatē Bauera skuolā Kaudz. St. 42. Stender schickte man in die Schule B. meitu aizduot tāļumā, die Tochter an einen fernlebenden Mann verheiraten;

2) hingeben mit der Bedingung der Zurückerstattung, verleihen, leihen:
aizduot naudu. kungs prasīja, lai puika dzirnaviņas uz kādu laiku viņam aizduotu LP. VI, 276. Sprw.: labs esi aizduodams, bet labāks neaizduodams. vieglāki (od. viegli) aizduot, nekā (od. gŗūti) atpakaļ dabūt. aizduots nepe̦l od. nepelēs;

3) erwecken, erregen:
vai tamdēļ tevi nuopirku, lai man dusmas aizduodi LP. I, 129. šī karaļa valuoda daudziem aizdeva dūšu, erzürnen Dünsb. Refl. - tiês, sich wohin schnell begeben, selt. aizduot, so: zirgs aizdevis lē̦kdams ar visu arklu Etn. II, 77.

Avots: ME I, 24


aizēst

àizêst, tr.,

1) etwas essen, etw. vor der Hauptmahlzeit essen:
nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu Konv. 1 128;

2) anfressen:
skābes aizēda vienu (tē̦rauda sugu) lielākā, uotru mazākā mē̦rā Konv. 5 525;

3) im Essen zuvorkommen:
lai māsa nepagūtu viņu aizēst MWM. VIII, 542. Refl. -tiês, essen, bis der Hunger gestillt ist: kad nu viņi būs nuo pirmā ēdiena aizē̦dušies, tad tie citi smalkākie paliks tik mums Kaudz. M. 209. uzskati, kamē̦r cūkas aizē̦das aizgaldā Etn. III, 145.

Avots: ME I, 25


aizjūra

àizjũŗa, das Land jenseit des Meeres: sunīši nebij atnākuši nuo aizjūŗas atpakaļ LP. VI, 767; gewöhnlich der Genitiv: aizjūŗas zemes, die überseeischen Länder LP. VII, 216, A. XI, 758.

Avots: ME I, 30


aizlaist

àizlaîst,

1) tr., weg-, entlassen, wohin schicken:
kruodznieks aizlaiž savu puisi LP. II, 58. aizlaist dē̦lu kaŗā; ziņu, vē̦stuli; gaŗām, vorübergehen lassen: ve̦cākās māsas aizlaidušas tādu laimi gaŗām LP. IV, 110;

2) befestigen, zumachen, schliessen, versperren:
acis Kaudz. M. aizlaida mežā kuokus pār ceļu BW. III, 1, 2;

3) etwas ablassend ausser Gebrauch bringen, vernachlässigen, nachlassen:
guovi aizlaist, die Kuh zu milchen aufhören. veļu laikā nedrīkst guovis aizlaist LP. VII, 300. cūka aizlaida siveņus, das Schwein hörte auf die Ferkel zu säugen JK. a. dārzu, den Garten aufhören als solchen zu bearbeiten. aizlaista kapvieta; aizlaistas mājas;

4) intr., sich wohin schnell begeben:
vīrs aizlaidis knaši pruojām Etn. II, 76; gaŗām aizl., vorübereilen, vorüberfahren. muļķītis aizlaiž tiem ātri gaŗām LP. IV, 56. viņš aizlaidies atpakaļ LP. V, 154. Refl. -tiês, von jeder schnellen Bewegung, hinweggehen, -reiten, -fahren, -fliegen: saimnieks aizlaidies uz mājām kā tauriņš LP. III, 43. me̦lnais aizlaidies kā zibins LP. I, 164. aiz kalniņa aizsalaida div' pe̦lē̦ki vanadziņi RKr. VIII, 47; vielfach mit dem Zusatz lapās: lapsa aizlaidusēs lapās LP. III, 98.

Avots: ME I, 36


aizsteigties

àizstèigtiês, intr., forteilen, dahineilen: tuo sacījis, ķēniņa dē̦ls aizsteidzās LP. V, 210. visi aizsteidzās uz pili LP. II, 49. es ar līkumu viņam uz ceļa aizsteidzuos priekšā LP. VI, 267. vecis jau bijis aizsteidzies atpakaļ LP. VII, 633.

Avots: ME I, 53


aizstreimuļot

àizstreimuļuôt, àizstreipuļiôt, intr., hinwegtaumeln, wankend weggehen: čigāniete aizstreimuļuoja pie ugunskura atpakaļ Lautb. Švauksts bij aizstreipuļuojis līdz saviem ratiem Kaudz. M.

Avots: ME I, 53


aiztirināt

àiztirinât, schüttelnd hinter etwas fallen machen Lemburg: daži ābuoli aiztirināti aiz sē̦tas. Refl. -tiês, zuckend hin-, weggelangen: streipuļuodams tas aiztirinājās atpakaļis Deglavs Rīga II, 1, 173.

Avots: EH I, 58




apakša

apakša (aus apa-tjā > li. apačià), dial. apukša, apuša, apuža, apaška, apuška, Lok. apukšā Endzelin Pr. I, 33, das Untere, der untere Teil: kuo tu ņemsi: virsu, vai apakšu? LP. V, 105, was wirst du nehmen, das Obere oder Untere? bez apakšas kre̦klu šūt BW. 20452, 1. pārplēst kre̦klu nuo augšas līdz apakšai Etn. I, 101, von oben bis unten. kalna apakša apaugusi krūmiem, der Fuss des Berges ist mit Gebüsch bewachsen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām (Fussohlen) vien situši BW., S. 178. Anders kāju apakša in: kaķis dabūjis sievai pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā, der Latze sei es gelungen, zwischen den Beinen des Weibes wieder ins Zimmer zurückzuschlüpfen LP. IV, 88. vakarā, tā ap saules apakšu LP. VI, 1015, abends, so beim Sonnenuntergang; svētīt saules apakšu LP. VII, 646, den Sonnenuntergang feiern; pa gaismas apakšu, vor Morgengrauen Grünh. nuolieciet jel ratiņu pa tuo pašu saules apakšu Dond., zur Zeit der Abenddämmerung. pa saules apakšām bē̦rnam, neļāva aizmigušam gulēt JK. VI, 21. Der Lok. apakšā "unten" als Adv. und nach einem Genit. als postpositive Präposition beliebt, veraltet apakšan: gultas apakšā, unter dem Bette. apakšā palikt, unterliegen, den Kürzeren ziehen, hintangesetzt werden: cik reiz viņi tev paliks apakšā, tik reiz tev pašam labums celsies LP. IV, 108. saimniece sūtījuse savu meitu arī pie akas vērpt, laine paliktu sērdienei apakšā LP. IV, 216. viņš negribēja ar savu biedri strīdēties un labāk palika apakšā A. XIII, 133.

Kļūdu labojums:
BW., S. 178 = BW. I, S. 178.

Avots: ME I, 73


apcilāt

apcilât, iter. von apcelˆt, hebend umdrehen, umkehren: saimnieks apcilāja šņabja pudeliņu Purap. ja guluošas raganas miesas apcilā, tad gars atpakaļ miesās vairs netiek LP. VII, 536. Refl. -tiês, schwanger werden, empfangen: mums viena tele iet vairāk dienu vēršuos, bet nevar apcilāties LP. VII, 269.

Avots: ME I, 79


apcirpt

apcìrpt (li. apkir̃pti), tr.,

1) bescheren:
ja burvji aitas apcē̦rp, tad nuocērpi atlikušuo vilnu Etn. III, 56; apcirpt matus LP. IV, 129. galvu tam apcirpa kā mūkam Dünsb. bē̦rnam spārnus apcirpt, cirpt, die Flügel bescheren, ein Aberglaube der alten Letten: ja bē̦rns atpakaļ lē̦cas un lāgā neguļ, tad tādam e̦suot spārni, kuŗi apcē̦rpami LP. V, 35;

2) (übertragen) betrügen, anführen:
žīds zemniekus labi apcirpis. žīdu apcirpt nav grē̦ks Purap. Refl. -tiês, sich bescheren: viņš apcirpās un apvilka citas drēbes I Mos. 41, 14. un... kungs aicinās raudāt un žē̦luoties, un apcirpties un maisus apvilkt Jes. 22, 12.

Avots: ME I, 79


apcirst

apcìrst (li. apkir̃sti), tr.,

1) behauen:
kuokus, akmeņus I Kön. 5, 18, zarus kuokiem, den Bäumen die Zweige bekappen;

2) hauend vernichten:
visus mežus;

3) umstürzen, umwerfen:
zirgs juoņiem skriedams apcirta kamanas apkārt;

4) umschlingen:
M. apcirta ruokas ap kaklu MWM. VIII, 595. Refl. -tiês,

1) plötzlich sich wenden, den Kurs ändern, umkehren, vielfach mit
apkārt, atpakaļ näher bestimmt: kādu gabalu pagājuse, tā apcē̦rtas Etn. III, 15. lietuvē̦ns žigli apcē̦rtas apkārt LP. VII, 802. apcirtās atpakaļ Dok. A. viņš duomāja papriekšu tā, bet apcirtās pavisam uotrādi Aps., Bers.;

2) sich umwinden:
pātagas gals apcirtās ap stabu;

3) plötzlich umstürzen, umgeworfen werden:
laiva, rati apcirtās apkārt.

Avots: ME I, 79


apikaļ

apikaļ Popen, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86


apiļ

apiļ Ugalen n. FBR. VII. 29, mundartl. für atpakaļ.

Avots: EH I, 86


aploči

aplùoči, Dem. aplùocĩši, der Ärmelaufschlag Schrund., Gold. par apluocīšiem sauc sieviešu uzvalkiem uz piedurkņu galiem atpakaļ atliektuos un virsū uzsūtuos galus (zu aplùocît) Schrund.

Avots: ME I, 103


apmaldināt

apmàldinât, caus., irre leiten, verwirren: vedējs veda brūti aizsietām acīm ap galdu, apmaldinādams, lai nezinuot iet atpakaļ BW. III, 1, 54.

Avots: ME I, 104


apmisēt

apmisêt, irre machen L. Refl. -tiês sich versehen, sich irren: nesiet naudu atpakaļ, juo tie tur būs apmisējušies I Mos. 43, 12, Etn. III, 129; apmisēties runādams, sich versprechen Mag. III, 1, 90.

Kļūdu labojums:
runādams = runajuot

Avots: ME I, 107


apstaknīties

apstaknītiês, stehen bleiben: zē̦ns apstaknās un spēji atsviežas atpakaļ Vīt. 13. aizgāji bez atpūšanās un apstaknīšanās Vīt. 35, [Bersohn].

Avots: ME I, 125


aptupt

aptupt, sich niederhocken: aptupuse uz krustceļa JK. III, 3. Refl. -tiês, sich (behaglich) niederhocken. III Pers. auch aptupstas: Brēzigs aiz žuoga aptupstas Liev. 237. līdz gribēja stāvu lēkt, aptupās atpakaļ BW. 17162.

Avots: ME I, 132


apugļams

a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159


apukaļ

apukaļ Iw. n. FBR. VI, 56, Suhrs n. FBR. VII, 52, Linden, Zabeln, = atpakaļ.

Avots: EH I, 123


apukaļus

apukaļus, zurück, dial. für atpakaļ BB. XVII, 284.

Avots: ME I, 132




apzvērēt

apzvẽrêt, ‡

3) "?": mēs par tevi zvērēsam. - apzvēriet (wenn ihr es auch beschwört?),
bāleliņi! atpakaļ(i) vairs neiešu BW. 13646, 14. ‡ Refl. -tiês, = apzvêrêt 1: viņš . . . divreiz apzvērējās, ka ... Ezeriņš Leijerk. I, 230.

Avots: EH I, 128


arkls

ar̂kls [li. árklas], tahm. ârklis; Demin. ar̂kliņš;

1) der Pflug
[vgl. Bielenstein Holzb. 467, ff]; arklu iesiet, alle Teile des alten Pfluges in gehörige Ordnung bringen Etn. II, 158. Sprw.: kad ruoku reiz pie arkla licis, tad neskaties atpakaļ. ja arkla netaisīsi, tad maizes nedabūsi. āķu, dakšu (Siuxt), čača (Naud.), krābiņu A. IX, 1, 231, ilkšu (Gramsden), mazais (Grünhof), spīļu (Burtneek) arkls, der alte Pflug, wie er in Lettland gebräuchlich war und noch zum Teil ist; griêžamais a., der Abstechpflug Brasche; vienlemeša, div-, trīs-, četrlemešu a., ein Pflug mit 1, 2, 3, 4 Pflugscharen;

2) der Haken, ein in Lettland, namentlich in Livland, noch gebräuchliches Mass, übliche Wertbestimmung bebauten Landes;

3) das Pferd,
[arklis?] Ruhtern n. BD. (= li. arklỹs).

Avots: ME I, 141


at

at (li. at-, apr. et-, aksl. отъ),

1) als Präp. mit dem Acc., ungew., nach, von (Gegensatz): pret, (gegen):
luokāties, šmīdri bē̦rzi, pret saulīti, at sauliti, bieget euch, schlanke Birken, gegen die Sonne, nach der Sonne. vakar bēri peldināju pret straumīti, at straumīti; šuodien braukšu māršas vest pret kalniņu, at kalniņu, gestern schwemmte ich mein braunes Ross gegen den Strom, mit dem Strom; heute werde ich fahren, um die Schwägerin bergauf, bergab heimzuführen Ranken EPr. I, 58;

2) als Präf. at- (selten ata-, z. B. atadzīt BW. 11013, zurücktreiben,
atasēdu 8333, ich setzte mich, ataskatu atpakaļ, 31978,

2), bedeutet in nominalen Zusammensetzungen,

a) wider-, gegen-,
z. B. atāķis, atkāsis, Widerhaken,

b) wieder-, nach-,
z. B. atkāzas, Nachfeier der Hochzeit, atsāpes, Nachwehen,

c) zurück-,
z. B. atruocenis, mit zurückgewandter Hand, atmuguriski, rückwärts,

d) deminuierend (selten),
z. b. attāļš, ziemlich entfernt, atslīpi, etwas schräge. In verbalen Zus.,

1) eine Entfernung (ab-, weg-),
z. B. atņemt, wegnehmen, atšķirt, abtrennen; in einigen Fällen bezeichnet at - die äusserste Entfernung der im Verb enthaltenen Tätigkeit, das völlige Aufgeben derselben, z. B. atsilt kühl werden (auch warm werden nach 2), atslāpt den Durst verlieren. Verwandt hiermit sind die reflexiven at- Zusammensetzungen, wie: atdzerties, den Durst löschen, bis zum Überdruss trinken, atēsties, sich satt essen, bis zum Überdruss essen;

2) eine zurück-, rückwärts gerichtete Tätigkeit,
z. B. atliekt, zurückbiegen, atduot, zurückgeben, vielfach mit dem Nebenbegriffe,

a) der Vergeltung,
z. B. atdarīt, at: maksāt, atriebties, sich rächen,

b) der Rückkehr in den früheren Zustand-
atdzimt, wieder geboren werden, atdzīvināt, wieder beleben, ins Leben zurückrufen, atjaunuot, erneuern,

c) der Wiederholung,
z. B. atrunāt, atstāstīt, wiedererzählen;

3) eine Annäherung, z. B. atnākt, herkommen, atnest, herbringen, atsūtīt, hersenden.

Kļūdu labojums:
BW. 11013 = BW. 11003 var.

Avots: ME I, 147, 148


atadīt

atadît, tr.,

1) Gestricktes auflösen, entstricken:
divi kārtas atadīt atpakaļ;

2) cimdiem pirkstu galus, die Fingerspitzen der Handschuhe schliessen;

[3) Maschen abnehmen:
brūtei pūrā jāliek tikai neatadīti (nenuorauti) cimdi un zeķes Trikaten]. Refl. -tiês, bis zum Überdruss stricken.

Avots: ME I, 148


atairēt

ataĩrêt, tr., intr.,

1) zurückrudern:
atairē atpakaļ;

2) fort-, wegrudern:
at. laivu nuo malas;

3) herbeirudern:
atairē šurpu.

Avots: ME I, 148


atbēgt

atbêgt (li. atbė´gti), herfliehen; zurückfliehen: atb. atpakaļ Pūrs III, 7.

Avots: ME I, 150


atbirināt

atbirinât, zurückschütten Stenden: a. paje̦mtuos graudus apcirknī atpakaļ.

Avots: EH I, 135


atbods

atbùods 2 [nach Kr.], in Fehteln atbuodze, atbuote in Rahden n. A. X, 1, 529,

1) die Stauung, aufgestautes Wasser:
kad le̦dus ejuot saspiežas, ūdens saceļas un beidzuot sāk atpakaļ tecēt, tad tuo sauc par atbuodu Kok., Bers. [atbuods (die Rückströmung) ir tik liels, ka sudmalas nevar malt Kreuzb.]. Im ostle. Podunay werde eine solche Rückströmung atbulda genannt. vējam pūšuot jūŗas malā saruodas siltākā virsūdens atbuodze Konv. 2 1486;

2) der Ort, über welchen sich das aufgestaute Wasser ergiesst;
[in Saussen heisst atbuôda das nach einer Überschwemmung in einer Vertiefung gebliebene Wasser];

3) eine Flusskrümmung
[vgl. aizbuode], wo das Wasser ruhig steht Erlaa;

[4) Überfluss:
šuodien par daudz cūku pieve̦sts, rītu būs atbuods, t. i. nevarēs visas pārduot Stelp., Festen u. a.; in Nerft dafür atbuôda: ar atbuodu atdeva. atbuods gehört vielleicht zur Wurzel bhendh- "binden" in bìedrs, s. dieses; atbuodze dagegen zu banga.]

Avots: ME I, 152


atbraukt

atbràukt [li. atbraũkti "zurückstreichen" ], intr.,

1) zurückfahren:
atbr. atpakaļ;

2) herfahren, ankommen:
brūtgans atbrauca pūram pakaļ BW. III, 1, 62;

3) tr., abfahren seine Schuld:
parādu atbraukt.

Avots: ME I, 151


atbrist

atbrist (li. atbrìsti),

1) zurückwaten:
atbr. atpakaļ;

2) herwaten:
šurp.

Avots: ME I, 151


atbuktēt

atbuktêt, (Eingebogenes) zurechtmachen: guovs iespērusi (skārda slaucenei) gumbu; būtu labi, ja varētu atbuktēt atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 136


atburt

atbur̃t [li. atbùrti], tr.,

1) anhexen, durch Zauberei zurückbringen oder wegbringen, weghexen:
atburtuo svētību atburt atpakaļ LP. VII, 609, den weggehexten Segen wieder anhexen. puisis visiem citiem bij labību atbūris un vecīša laukiem piebūris LP. VII, 771;

2) enthexen, den Zauber lösen:
apburtā pils bij atburta JK. V, 40;

3) durch Hexerei öffnen:
varuot tādu akmeni atrast, ar kuŗu iespējams atslē̦gas atburt Etn. IV, 112. atbũrẽjs, f. -ẽja, wer enthext, anhext LP. VI, 23.

Avots: ME I, 152


atcelāt

atce̦lât,

1) voneinander ein wenig wegheben
Stenden: a. (salijušuos) rudzu kūlīšus (citu nuo cita, lai izžūst);

2) wiederholt oder mehrere Objekte zurückheben
C.: a. se̦ru rijā uz uotru pusi (atpakaļ).

Avots: EH I, 137


atcelt

atcelˆt (li. atkélti), tr.,

1) zurückheben:
ratus atpakaļ; hebend öffnen: vārtus;

2) in einem Boote herüberbringen:
atceļ viņu šai pusē;

3) zurückrücken:
ruobežu Kaudz. M., žuogu;

4) zurückhebend beseitigen, aufheben, annullieren, rückgängig machen:
apskaudības LP. V, 20; pesteli, līgumu, likumu, spriedumu;

5) absetzen, entsetzen:
viņš atce̦lts nuo sava amata. Refl. -tiês:

1) sich entfernen:
asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19. māte atceļas nuo ratiņa Liev.;

2) abstossen (mit einem Boote) vom Ufer.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen): asiriešu ķēniņš atcēlās uz Damasku II. Kön. 16, 19.

Avots: ME I, 152


atcirst

atcìrst (li. atkir̃sti), tr.,

1) ab-, weghauen:
nuo kuoka zarus, skaidas;

2) loshauen:
āliņģi, le̦du;

3) zurückwerfen:
galvu atpakaļ, de̦gunu;

4) schroff, derb antworten:
bagātais atcirtis:"ej uz elli!" LP. III, 92;

5) hauen, sodass sich die Schneide zurückbiegt, stumpf hauen:
cirvi, zuobinu. Refl. -tiês, stumpf werden: Sprw. ass cirvis drīz atcē̦rtas. bet neba cauru mūžu kauties; ir nagi atcē̦rtas Adam.

Kļūdu labojums:
sodas = so dass

Avots: ME I, 153


atdēstīt

atdēstît, zurückpflanzen: a. puķi atpakaļ se̦nākajā vietā.

Avots: EH I, 139


atdipināt

atdipinât Meiran, atdipît Dunika, Kal., her-, zurücktrippeln: zē̦ns atdipīja (ātriem, sīkiem suolīšiem) atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 139


atdot

atduôt,

3): kad guovs neatduod pienu, kad tuo pasaka guovi pārduoduot, tad guovs pienu atkal atduod Siuxt; ‡

4) schroff erwidern:
"piepilini pati sev!" atdeva kučieris sirdīgi atpakaļ. Refl. -tiês,

5) nach jem. geraten, nacharten:
atduoduoties savās krustmatēs Janš. Dzimtene V, 248. dē̦ls pēc tē̦va atdevies Ewers. Subst. atduošana, das Zurückgeben, die Zurückgabe, Wiedergabe J. AI. IMM. 1933 II, 225 f.

Avots: EH I, 140


atdot

atduôt (li. atdu,oti, r. отдать), tr.,

1) zurückgeben:
parādu; apburtajam valuodu LP. III, 104; zur Verdeutlichung der Bedeutung wird oft atkal, atpakaļ hinzugefügt: bērniņu atkal atduodama BW. III, 1, 22; LP. IV, 43. viņš ņēma naudu neatduodams, er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben;

2) weg-, hingeben:
pirc vainagu, nevalkāsi, sav naudiņu atde̦vusi BW. 5935. tai atduošu savu sirdi Ltd. 668. ķēniņš tam atduošuot savu meitu par sievu LP. VI, 627;

3) Gebührendes abgeben, zukommen lassen:
mātei ruoku neatdevu Ltd. 2146; ebenso: aizgāja ne labdienas neatde̦vuši, entfernten sich, ohne Adieu gesagt zu haben LP. V, 228. Refl. -tiês,

1) zurückgegeben, vergolten werden:
Sprw. duots devējam atduodas, Wohltat kommt mit Wucher zurück. ļauns ļaunam atduodas, Böses wird mit Bösem vergolten;

2) gedeihen:
lai guovis, dūmaļas, lai rakainītes atduodas cilvē̦kiem par svētību Lautb.;

3) sich hingeben:
tē̦vzemei ar sirdi un dvēseli;

4) schmecken nach etw.:
jūsu alus pēc pate̦kām atduodas Jan. Subst. atduošana, das Abgeben: kad nuoķīlāja luopiņu, tad ātrāki atduošana nebij, kamē̦r ņēma un samaksāja Siliņš.

Kļūdu labojums:
sav naudiņu = sav[u] naudiņu
jāizmet (zu streichen): er lieh das Geld mit der Absicht, es nicht zurückzugeben

Avots: ME I, 155


atģeņģerēt

atģeņģerêt, zurück-, hertaumeln: šis (nuo spēriena) atģeņģerēja vairākus suoļus atpakaļ Daugava 1928, S. 995.

Avots: EH I, 144


atgrābt

atgrâbt, ‡

2) wegraffen
Dunika, Kal., OB., Rutzau: n. sienu nuo krūmiem;

3) (von etwas) ein wenig wegnehmen (mit der Hand oder Schaufel)
Segew.: nauda bijusi atgrābta tikdaudz, ka durvis tikušas vaļā Pas. IX, 507. a. labību sē̦klai Siuxt. a. graudus nuo tīnes sēšanai Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) a. nuo bezdibe̦na atpakaļ Segew., dem Abgrund entreissen.
‡ Refl. -tiês, (für) sich ein wenig wegnehmen Dunika, Kal., OB.: a. savu tiesu.

Avots: EH I, 142


atgult

atgùlt, ‡

3) eintreten, sich einstellen (vom Ruhezustand)
Ahs.: vīrs ar sievu rājas ik dienas; bet tagad uz kādu laiciņu atgulis miers;

4) atgult atpakaļ, vertagt werden
Dond.: gaidīja, ka saimniekam iznāks drīz kāzas, bet nu tas atgulst atpakaļ.

Avots: EH I, 143


atgult

atgùlt [li. atgul˜ti],

1) sich hinlegen, sich schlafenlegen:
peļķi atstāju, kur biju atgulis Liev.; kad būsim atguluši (gestorben) Alm.;

2) zurücktreten, sinken:
ūdens atguls MWM. VIII, 785. Gew. refl. - atgultiês, sich hinlegen, sich zurücklegen: puisis rijā atgulies LP. VII, 603. kungs, atgulstatās (st. -tiês) atpakaļ uz spilve̦na Liev. 162. viņa, ganus izvadījuse, atgulās atmiegu Dok. A., legte sich zu einem Nachschläfchen hin.

Avots: ME I, 160


atgumt

atgumt "= atkumt" Warkl.; (auch reflexiv) "sich zurückbeugen" Bers., Stenden: sautē̦tais kuoks dzisdams atgumis; zurücksinken Stenden: piedzē̦rušais gribēja vēl kuo teikt, bet atguma atpakaļ pret siênu un aizmiga; "sich in die ursprüngliche Richtung zurückbiegen" Wessen.

Avots: EH I, 143


atkalnu

atkalnu, atkaļņu Lub., Laud., Adv., bergab: atkalnu skriedams Lautb., EPr. 58. atkalnis iet (Aahof), rückwärts gehen. atkalnu, atkalnis, atkaļņi, atkalniski adīt, vīt links, kraus stricken, flechten: zeķei sviķeli ada atkalniski N. - Schwnb. In Altenwoga u. a. bedeute es auch "rückwärts": ada divus valdziņus uz priekšu, divus atkaļņi (= atpakaļ).

Avots: ME I, 164



atķemmēt

atķem̃mêt atpakaļ, nach hinten zurückkämmen: atpakaļ atķē̦mmē̦ti mati.

Avots: EH I, 151


atklupt

atklupt,

1) (taumelnd?) herstürzen
(intr.): ve̦lna tē̦vs rē̦kdams sē̦kdams atklupa nuo dibina istabas šurp Pas. VIII, 442;

2) (taumelnd?) zurückstürzen
(intr.) Salis: nuo āra kāds duris tik stipri grūda, ka viņš atklupa atpakaļ.

Avots: EH I, 149


atkrāpt

atkrāpt

1) durch Betrug her-, zurückkommen machen:
viņu atkrāpa pie kuģa malas Pas. Vl, 50. kad suns skrēja mājā, gans ar maizi tuo mēģināja a. atpakaļ Siuxt;

2) durch Betrug fortbekommen:
panāksnieki ... cenšas vedējus a. nuo . . . galda RKr. XIX, 143;

3) durch Betrug entwenden:
tas vīrs ir blēdis!... viņš nuo manim... pulkste̦nu atkrāpj Pet. Av. IV, 158.

Avots: EH I, 150


atkrist

atkrist,

1): citu ziemu ik˙katram zvejniekam nuo zvejas atkrīt pa 30 līdz 50 rubļu
Pet. Av. III, 347;

2): nedajāja līdz pus kalnam un atkrita Pas. IX, 323;

4): kad cūka kādu laiku neē̦d, tad viņa atkrīt atpakaļ (nimmt ab im Gewicht)
Siuxt; ‡

6) = iznãkt 2: kâ tur vis˙labāk atkrīt Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 90; ‡

7) "ablassen zu schelten"
Segew. ‡ Refl. -tiês, = atkrist 4: ūdens upē atkrities Siuxt. - Subst. atkritums (unter atkritalas): skatījās uz mani kâ uz kadu atkritumu Janš. Dzimtene V, 68.

Avots: EH I, 150


atkrustīties

atkrustîtiês, sich umtaufen lassend zum früheren Glauben zurückkehren: Jē̦kabs atkrustījies lutuŗuos (Lutheraner) atpakaļ Stenden.

Avots: EH I, 150


atlaist

atlaîst,

1): kad atlaiž nuo buomja vienu gabalu neausta aude̦kla, tad tuo sauc par atlaidienu
Seyershof;

8): a. grāmatu, einen Brief hersenden
Pilda u. a.; ‡

11) nach hinten sinken lassen, zurücklehnen:
galviņu atpakaļ atlaidusi (atme̦tusi) Janš. Apskats 1903, S. 67; ‡

12) herwerfen, -schleudern
Dunika, Wolm. u. a.: a. akmeni, ripu; ‡ 13) a. ūdeni, urinieren Ar. Refl. -tiês,

1): luogi atlaižas, die Fenster tauen
auf Grenzhof; ‡

6) erschlaffen, zusammensinken, kleiner werden:
pampums atlaidies Siuxt (ähnlich Pas. IX, 409); ‡

7) durch Hitze stumpf werden
Siuxt: nazis (karstuma) atlaidies;

8) weicher werden
Siuxt: skurstenī sakaltušu ādu nuoliek klētī uz kluona, lai atlaižas mīkstāka.

Avots: EH I, 152


atlēkt

atlèkt (li. atlė˜kti ) od. atlekt intr.,

1) ab-, wegspringen, sich ablösen:
citi atle̦c nuost LP. IV, 2. šķēpele vien atlēca LP. VII, 218. lāča galva atlēca nuo rumpja LP. V, 337. maize atlē̦kusi das Brot ist abrindig, abgebacken. auglis atle̦c, die Frucht im Mutterleibe löst sich ab BW. I, S. 176. kle̦pus atle̦c, vergeht. vilku tik ilgi sita, kamē̦r tam āda atlē̦ca Etn. III, 60. kuokam jau miza atle̦c die Rinde löst sich schon vom Baume; statt der Rinde das daraus Verfegtigte z. B., stabule die Pfeife, so in der Zauberformel beim Anfertigen der Pfeife vilkam kauliņš, man tā ādiņa; - atle̦c mana stabulīte Tr.;

2) herbei-, heranspringen:
sapītais zirgs atlēca pie vārtiem;

3) zurückspringen:
sle̦pkava kā šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; saule savā atle̦camā laikā ruotājuot A. XXI, 590, um die Zeit der Sommersonnenwende;

4) übertr. [entspringen
L.], abfallen, zu teil werden, Vorteil haben: kas od. kāds labums man nuo tam atlēks? Was od. welchen Vorteil werde ich davon haben? skruoderim atlēca laba peļņa LP. VII, 621. kas atlēca man jaunai, tik bēdīgi dzīvuojuot? BW. 66, 2. tik atlēca mīļu vārdu nuo svešās māmuliņas BW. 180. pavasarā sākuši atlēkt jauni luopiņi, im Früling wurde Vieh geboren Etn. I, 74. kur viņš tāds atlēcis (atlēcies)? wo ist der so geworden, geraten? A. X, I, 629. Refl. -tiês,

1) zurückspringen:
atlēcās drusku atpakaļ Alm.;

2) geraten nach jem.:
tas jau tīri tē̦vā atlē̦cies Sessw.

Kļūdu labojums:
šķēpele vien = šķēpeles vien
BW. 180 = BW. 4340

Avots: ME I, 172, 173


atlēpot

atļē̦puôt, [atļê̦pât PS.], herkriechen, herschlendern: ve̦cai atļē̦puojis uz kruogu A. XVII, 772. redzēju, kur zaķis atļē̦puojis atpakaļ Jauns.

Avots: ME I, 175


atliekt

atlìekt [li. atleñkti], tr., zurückbiegen: man vajadzēja skatīties, galvu atliekušam Pur. viņš bija strādājis, tā sakuot, muguras neatliekdams, sehr eifrig Niedra. savienuošanai skārdam malas atliec (falzen), atliekumus (die Falzen) ieliek vienu uotrā Konv. 2 888. Refl. -tiês, sich zurückbiegen: kuociņš nuo piedurtā mieta atpakaļ atliecies Liev. 6.

Avots: ME I, 174


atlīgt

atlīgt (atpakaļ),

1) sich (als Arbeiter) zurückverdingen
Wid.;

2) "jem., der sich anderswo verdungen hat, wieder akkordieren"
Segewold.

Avots: EH I, 154


atlūkoties

atlũkuôtiês,

1) zur Genüge hinschauen auf:
viņa nevar tanī a. vien Janš. Līgava II, 245;

2) zurückschauen
Bauske u. a.: a. atpakaļ.

Avots: EH I, 154


atluksnāt

atluksnât, in kleinem Trab zurück-, heriaufen Rutzau, Wandsen: suns atluksnājis atpakaļ mājās.

Avots: EH I, 154


atmaukt

atmàukt,

1) tr., ab-, weg-, zurückstreifen:
piedurknes; ce̦puri uz pakausi; brilles uz pieres atpakaļ MWM. X, 468; [

2) intr., schnell herkommen
Warkl. - Refl. -tiês,

1) sich zurückstreifen
Nerft, Kreuzb.;

2) sich losstreifen
Ruj.]

Avots: ME I, 175


atmest

atmest (li. atmèsti, russ. отмести), tr.,

1) werwerfen, aufgeben, fahren lassen:
nuoduomu LP. III, 102, bailes Dīcm. I, 54, cerību, darbu BW. 1077, dzē̦rumu BW. 13346, 2, das Trinken lassen; skuopumu LP. V, 230; augstuos ratus Kaudz. 42. atme̦tuši duomas baznīcu celt LP. VII, 373. atmetīšu visu kaunu BW. 6300, ich werde alle Scham abtun, ertöten; so auch guodu 6606. sē̦kla ne graudu neatmeta, die Saat keimte vortrefflich U.; atme̦tams, was aufzugeben ist, verwerflich. Sprw.: vai nabadzības dēļ lepnība jāatme̦t? cilvē̦ks var atmest ieradumu, bet ne īpašības. labs jāpatur, nelabs jāatme̦t;

2) wegwerfend etw. jem. hinwerfen, zukommen lassen:
sunītim nekad neaizmirsa kauliņus atmest JK. V, 55. vienu daļu nuo naudas nabagiem atmest LP. VII, 1029. par ādām žīdiņš atmeta tikai pusrubli A. XX, 84. mēs atme̦tam lielāku peļņu LP. V, 132, wir geben mehr zu verdienen; sviedru tiesu atmest, den verdienten Lohn zukommen lassen U.;

3) zurückwerfen:
atmest galvu mit und ohne atpakaļ Vēr. I, 1331; atm. lūpu, die Lippe aufwerfen: strādā lūpu atmetis A. XIV, 219;

4) atmest ar ruoku, eine Handbewegung machen zum Zeichen der Misbilligung oder der Gleichgiltigkeit:
dažs vienaldzīgs atme̦t ar ruoku A. XIII, 374; der Acc. ohne die Prär. ar ungew.: tie nuotur dē̦lu par pusmuļķi un aiziet ruokas atme̦zdami LP. IV, 86. dē̦ls atmetis buŗa amatam ar ruoku LP. IV, 194, der Sohn habe der Kunst des Zauberns entsagt;

5) ķe̦palas oder ķedeles atmest, sterben
Lautb., AP.; atmest puogas, aufknöpfen Mar., RKr. XV, 106.

Refl. -tiês,

1) sich zurückwerfen, sich zurücklehnen, sich niederlassen, sich setzen:
kuŗš putns skrien, tas atme̦tas RKr. VII, 50. Mačs atmetās uz cintiņas Līb. augšpē̦du atmesties, sich auf den Rücken hinlegen;

2) sich stützen:
galds atme̦tas uz vienas pašas re̦snas kājas Pūrs III, 121;

3) sich stemmen gegen
(pret) etw: vilkacis atmeties kājām pret sienu Etn. II, 86;

4) umschlagen (vom Wetter):
atmetās silts laiks LP. VII, 686, es wurde wieder warm;

5) sich beruhigen:
tikai tad atme̦tas satracināta sieviete Up.;

6) sich verwerfen (beim Kartenspiel);

7) etw. aufgeben, fahren lassen:
nuo brūtes atmeties Dr.; putniņi atme̦tušies, haben ihr Nest ver lassen und wollen dort nicht mehrbrüten Dr.

Avots: ME I, 176


atnākt

atnäkt, ‡

2) guovs atnākusi slaucama Siuxt, die Kuh hat gekalbt;


3) zurückkommen (meist mit
atpakaļ: bija tādi vārdi: kad zirgs nuozagts, trešajā dienā atnāk atpakaļ. viss ēdiens atnāca atpakaļ;

4) a. vaļā, sich loswickeln, sich losläsen:
pastalai aukla atnākusi vaļā Siuxt u. a.

Avots: EH I, 157


atnest

atnest (li. atnèšti, [russ. отнести]), tr., her-, zurückbringen: atnesi cirvi šurp; atnesi tuo atpakaļ. tec, māsiņa, uz avotu, atnes tīra ūdentiņa BW. 20714, 3. Spra.: vai nelaime tevi še atnesa? kāds dievs od. kāds ve̦lns tevi šādā laikā od. ceļā atnesa od. atdzina? Übertr., bringen: lapu mēnesis atnesis kuokam lapas Aps. III, 22. vēji atne̦s lietu Kaudz. tas atne̦s daudz peļņas. mājasluopi neatne̦suši nekāda labuma Etn. III, 24. guovis atne̦s teļus LP. V, 14. Refl. -tiês, Junge bekommen (von grossen Tieren): guovs atne̦sas LP. VII, 538. ķēvei atne̦sas divi kumeļi JK. V, 99; aitām jē̦ri. Subst. atnesẽjs, wer herbringt; atne̦sums, das Hergebrachte, die vollendete Handlung des Herbringens; atnešana, das Herbringen; atnešanâs, das Gebären: pēc guovs atnešanās Etn. II, 2.

Avots: ME I, 179, 180


atpēdas

atpê̦das: laikiem pat laidām pilnīgi atpakaļ, taisīdami a. Janš. Mežv. ļ. II, 76.

Avots: EH I, 158


atprast

atprast [li. atpràsti], wieder zur Einsicht kommen, erkennen, begreifen: gan tagad Skaistīte atprata labi, ka nu tai laiks būtu atpakaļ griezties Lautb. Refl. -tiês, inne werden, sich erinnern: atpraties par savu lieluo spē̦ku Lautb.

Avots: ME I, 183


atpugļams

a[t]pugļams Salisb., -atpakaļ, zurück.

Avots: EH I, 159



atraut

atraût li. atráuti], (atŗaut St., U.), tr.,

1) wegreissen, entreissen, entziehen:
mājiņa stāvēja nuostāk nuo sādžas, it kā būtu atrauta nuo māju rindas Vēr. II, 152. atrauj viņu ve̦lns od. deviņi ve̦lni, hol ihn der Teufel BW. 7002. kad tev tavu tiesu atrauj, tad ņemi pats pa jē̦ram LP. VII, 865. atraut savu ruoku nuo... RSk. II, 92.; gājējam algu. kumuosu nuo savas mutes e̦smu atrāvuse Blaum., sich am Munde absparen. raganas atraujuot guovīm pienu Etn. IV, 71;

2) zurückreissen, zurückziehen, zurücknehmen:
zirgam galvu atraut, den Kopf des Pferdes zurückreissen und ihn so anbinden Ar.; ziemeļakaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kundz. kungi atrauj savu apsuolījumu BW. VII, 1025;

3) herziehen, herbringen:
kas tevi šurp atrāvis?

4) auf-, losreissen:
durvis LP. VI, 575, svārkus. Refl. -tiês,

1) sich losreissen, trennen, sich entziehen, sich losmachen:
kundze nuo viņa atrāvusies Vēr. I, 1191. vīri var dažkārt nuo saimnieka darbiem atrauties Etn. III, 75;

2) sich zurückziehen, zurück-, fernbleilen, ablassen, aufgeben:
guovs atrāvusies nuo saites. ej māsiņa, atraujies, zieh dich zurück BW. 14890. atraunies, nelietīt, weiche, du Taugenichts BW. 12698. un tu neatrāvies nuo manis? Rain. zirgs bij kādu gabaliņu atrāvies, war zurückgeblieben Kaudz. M. minē̦tā dienā nekādā ziņā neatraujies, bleibe nicht fern. atrautiês nuo ierašas, eine Gewohnheit aufgeben LP. VII, 317. neatrauties nuo savām duomām, sich in seinem Gedankengange nicht stören lassen Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
BW. VII, 1025 = LP. VII, 1025
teikums '' guovs atrāvusies nuo saites'' jāpārceļ 1. nozīmes nodalījumā. - Der Satz '' guovs atrāvusies nuo saites'' ist unter 1) zu versetzen

Avots: ME I, 185


atremsties

atremsties (atpakaļ), sich langsam (mühsam) zurückbewegen: Uciņš, nuoslīdējis līdz ve̦zuma malai, atremšas atkat atpakaļ J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 104.

Avots: EH I, 162


atrēzēt

atrēzêt, tr., zurückwerfen (?): vilks iet galvu atrēzējis = iet un skatās atpakaļ. suns stāv zuobus atrēzējis = atriezis. iet galvu atrēzējis = le̦pni augsti pacēlis Lös. n. Etn. III, 146

Avots: ME I, 185


atrikšot

atrikšuôt,

1) hertraben;

2) a. atpakaļ, zurücktraben
Wolm. u. a.

Avots: EH I, 162


atšaut

atšaũt, ‡

5) herschiessen:
ielika mani lielgabalā par prapi, un tâ mani atšāva še Pas. V, 46; ‡

6) a. atpakaļ, schnell zurückschieben, -stossen:
a. maizi atpakaļ krāsnī. Refl. -tiês, 3): auch Druw., Fest.;

4): auch Grenzhof; ‡

6) ab-, weghängen
(intr.), sich wegstrecken Siuxt: lūpa, aste atšāvusies. svārki atšāvušies. ‡ Subst. atšãvums, = piešāve Frauenb.: es atšāvumu neē̦du.

Avots: EH I, 173


atsist

atsist, tr.,

1) ab-, wegschlagen:
mizu LP. VII, 961. ļaudis atsita vilkam vienu kāju LP. V, 171; übertr., abspenstig machen: R. atsit viņam Cielaviņu JR. IV, 109;

2) schlagend verjagen:
ve̦lns atsita visus ļaudis nuost nuo kaudzes LP. VII, 771;

3) zurückschlagen:
svārku stūri. atsist šķēpus, parieren Antr. II, 41;

4) schmecken nach etw.:
atsist rūgtumu, einen bitteren Geschmack haben. vīna upe lejā te̦k, me̦dutiņu atsizdama BW. 25950, 1. Refl. -tiês,

1) schlagen, stossen, dringen an etw.:
sniega mutuļi atsitas luodziņa rūtēs JR. IV, 76. viņam kāja atsitās Vēr. II, 225. tev ausīs atsitas dažādas skaņas Vēr. I, 1457;

2) sich wiederholen, wiederkehren:
kas reiz izgulējis plaušu karsuoni, tam tas viegli atsitas SDP. VIII, 57;

3) sich jäh zurückwenden:
zirgs bij atsities atpakaļ; umschlagen (vom Winde und Wetter): vējš atsities uz ziemeļiem. vienu dienu atsitās bulagaiss LP. V, 236. [šuodien tāda skaista diena atsitusēs Austr. M. z. 69];

4) geraten nach jem., gew. ähnlich sein jem.,
it dem Lok., seltener mit iekš und pēc: dē̦ls ir atsities tē̦vā Etn. II, 16 (iekš, pēc tē̦va). viņš bija tē̦va sejā tsities Blaum. [kristāmais bē̦rns atsituoties turē̦tāja dabā Erlaa.] arnika zied dze̦lte̦niem ziediem, kuŗi atsitas cūkpieņu izskatā Etn. III, 6. abesīnieši krāsā dze̦lte̦nbrūni, mazuliet atszdamies sarkanumā Konv. 2 3, is Rötliche überspielend. Zuweilen auch das Aktiv so: viņš vairāk atsit mātē A. VIII, 1, 70;

5) anwandeln, berühren:
svētdienās tai it riebīgi atsitās, kad viņas vīrs nuosvieda savas drēbes Lautb., wurde sie sehr unangenehm berührt;

6) bis zum Überdruss schlagen:
atsitušies, atsitušies, vēl tā dzīva vazājas BW. 12878.

Avots: ME I, 190


atskāpināt

atskâpinât (mit infigiertem Reflexiv pronomen) zirgus = atkâpinât: atskāpini zirgu atpakaļ Mar., Burtn. C. Refl. atskâptiês, [speziell vom Pferde gesagt; gesproch.: ack-] = atkâptiês PS.

Avots: ME I, 192


atšķelt

atšķelˆt, Refl. -tiês,

2) sich von neuem spalten (öffnen):
atkan kalns atšķeļas atpakaļ Pas. VII, 336.

Avots: EH I, 173


atslīdēt

atslîdêt, auch atslîst,

1) zurückgleiten, zurücksinken:
ve̦cās pē̦dās Aps. IV, 47. viņš atslīdējis atpakaļ LP. VI, 678;

2) weggleiten, sich entfernen:
kuģis atslīda nuo piestātnes tilta nuost Latv.

Avots: ME I, 194


atslīgt

atslĩgt, [atslîgt 2 in Naukschen], auch atslîkt [prs. atslĩkst Autz], intr., inch., zurücksinken: bēris atslīga atpakaļ JR. IV, 53. viņš atslīka atpakaļ uz suolu Alm.; Vēr. I, 1420. [atslīka atpakaļ U., der Plan wurde rückgängig.]

Avots: ME I, 194


atspiest

atspiêst, tr.,

1) zurückdrücken, zurückdrängen, drückend ermüden:
ienaidniekus atpakaļ; nagus, pē̦das;

2) drücken, stemmen, stützen auf etw.:
e̦lkuoņus uz gultas maliņu atspiedis. Refl. -tiês, sich stützen auf etwa., mit d. Lok. od. uz: ķeģī Aps., uz nūjiņu.

Avots: ME I, 195, 196


atsprāgt

atsprâgt, intr., inch.,

1) abspringen, wegplatzen:
skaida atsprāgst nuo malkas, kaļķ nuo sienas;

2) schnell zurückspringen, zurückfallen:
viņš atsprāga kā plintes šāviens atpakaļ - augšpē̦du;

3) aufspringen:
durvis ar neparastu sparu atsprāga vaļā JR. IV, 150;

4) losplatzen, losspringen:
buomis ar juoni pats nuo sevis atsprādzis vaļā LP. V, 395.

Avots: ME I, 196


atsprukt

atsprukt, intr.,

1) her-, zurückschlüpfen:
kaķis dabūjis pa kāju apakšu atpakaļ atsprukt istabā LP. IV, 88;

2) nachlassen, nachgexen (von einem Stricke).

Avots: ME I, 196


atstipt

atstipt, ‡

2) sich ausstrecken:
gul gultā atstipis Dond.; ‡

3) sich abheben:
atstipis lindruks Dunika, ein aus steifem, dickem Stoff gemachter, abstehender Rock;

4) sich zurückstrecken:
de̦guns bija nuosists uz vienu pusi, un atpakaļ agrākā taisnumā tas nebija vairs atstipis Janš. Līgava I 104.

Avots: EH I, 171


atšubu

atšubu, atšubeniski Tirs., atšubeni Mag. III, 1, 98, atšũbenis, atšũbeniski C. (-aniski A. XII, 399), [atšūbin Werssen], atšùbin 2 Bers., atšūbe̦nu LP. V, 190, rückwärts: viņš atkrita atšūben(i)s AP. viņš... iesita atšūbeniski, t. i. sitējs stāvēja ar muguru pret tuo, kam iestia, nemaz pats atpakaļ neatskatīdamies A. X, 2, 66; Etn. II, 72. ja nuo spuoka gribi tikt vaļā, tad duod viņam virsū ar dūri atšūbin Lasdohn, Laud. u. a.

Avots: ME I, 202, 203


atsukt

atsukt (li. atsùkti),

1) losdrehen
Rutzau: a. krānu vaļā;

2) zurückkehren
(tr.) Rutzau: a. zirgus atpakaļ. Refl. -tiês, zurückkehren (intr.) PlKur., Rutzau: a. nuo pusceļa atpakaļ.

Avots: EH I, 172


atsvērt

atsvèrt [li. atsver̃ti], tr., aufwiegen, das Gegen- od. Gleichgewicht halten: tu nevari ar savu naudu manu putnu atsvērt LP. IV, 25. tas puika nav ar ze̦ltu atsveŗams JR. IV, 83. ieņēmumi neatsveŗ izde̦vumus SDP. VI, 70. Refl. -tiês,

1) zurücksinken:
galva atsvērās atpakaļ; sich wegrichten: beidzuot viņa atsvērās nuo sē̦tas, lai ietu pruojām MWM. XI, 176.

Avots: ME I, 199


atsviest

atsviêst, tr., weg-, hinwerfen: viņš ar nicināšanu tiem naudu vai sviedin atsvieda Vēr. I, 907. Refl. -tiês,

1) sich schnell umdrehen, sich zurückwerfen:
tē̦vs atsviedās gultā atpakaļ Blaum.;

2) sich mutwillig von jem. lossagen
U. Subst. atsviêdiens, der Rück-, Gegenschwung beim Schaukeln.

Avots: ME I, 200


attaka

attaka, atte̦ka (li. attakas), ein Flussarm, der in den Fluss wieder zurückfliesst: starp Lielupi un viņas atte̦ku Driksi Tēv.;

2) altes Flussbett, welches bei hohem Wasserstande mit Wasser erfüllt wird
Mag. III, 1, 101; Konv. 1 61; Konv. 2 ; A. X, 2, 66;

3) ein Teich, ein See, namentlich ein solcher, der sich im früheren Flussbett gebildet hat:
vadātājs savu vadāmuo iemaldina attakā, e̦ze̦rā LP. 942. aize̦k upīte nuo attakas. attaka četri verstes gaŗa LP. VII, 945;

4) die Flusskrümmung, wo eine Aufstauung des Wassers stattfindet:
attaku priekšā, kuŗās ūdens vārās jeb te̦k atpakaļ Etn. II, 129; [bei L. attaka und attaks "ein Wasserbusen"];

5) der Holm, eine kleine übers Wasser hervorragende Insel, an welcher sich die Wellen brechen
(atte̦k): kas man duotu tuo puķīti, kas aug jūŗas attakā BW. 11220, 10 (Var.: saliņā); Mag. IV, 2, 108;

6) der Flussarm, ein kleiner Fluss, der sich von einem andern Fluss abteilt:
tā upīte iztecēj deviņām atte̦kām Etn. IV, 125, A. X, 2, 66.

Kļūdu labojums:
Konv. 1 = Konv. 147
upīte iztecēj = upīte iztecēj[a]

Avots: ME I, 203


attapināt

attapinât, erübrigen Segew. Refl. -tiês" übrig bleiben Segew.: cik baļķu man tâ neattapinājas atpakaļ!

Avots: EH I, 175


attiesāt

attìesât, auf gerichtlichem Wege zurückerlangen: viņš attiesāja savu māju atpakaļ Sessw., AP.

Avots: ME I, 205


atvadīt

atvadît, ‡

3) a. atpakaļ, zurückschieben:
labdarene atvadīja guovij dzimti (die Gebärmutter) atpakaļ Siuxt.

Avots: EH I, 178


atvadīt

atvadît [r. отводить "wegführen, ablenken" ], tr., freqn., hergeleiten, begleiten, das Geleite geben: māte meitu līdz šejienei atvadīja; tas pats vārds man atvadīs klusu vakaru Aps. V, 22. [L. gibt die Bed. "abfertigen, Abschied geben". ] Refl. -tiês, Abschied nehmen, sich verabschieden, eig. einander das Geleite geben: dē̦ls atvadījās un aizgāja Dīcm. I, 19; mit nuo kā oder ar kuo: muļķītis atvadās nuo savas sievas LP. IV, 101. es, kaŗā aiziedams, nuo visiem atvaduos BW. 31978, 4. [atvadais (etwa: kehre zurück!) atpakaļ pie... visu augstākā! Glück, Sirach 17, 22.] atvadāmā maltīte, der Abschiedsschmaus BW. III, 1, 88.

Avots: ME I, 206


atvērties

atvẽrtiês,

1) zurückblicken, -schauen:
atveŗas atpakaļ Pas. I, 150 (ähnlich: V, 91 aus Bewern und VIII, 491); ‡

2) sich satt sehen:
tik skaists, ka ni a. Pas. IV, 150 (aus Domopol; ähnlich: VII, 492).

Avots: EH I, 180


atvest

atvest, ‡

2) a. atpakaļ, zurückführen.


3) gebären (von Tieren):
aitiņa atveda divus jēriņus Golg. Refl. -tiês,

3) für sich herführen:
es vēl luopus atvežuos ("brachte mit") Manz. 10 Gespr. saimnieks sev atvedēs sievu nuo cita pagasta Dunika, Kal., Rutzau; ‡

4) unversehens hergeführt werden:
atve̦dusies līdzi sveša grāmata Golg. u. a.

Avots: EH I, 180


atvilkt

atvìlkt (li. atvil˜kti), tr.,

1) herziehen, herschleppen:
atvelc, pelīte, bē̦rnam miedziņu;

2) zurückziehen:
muodere galvu atvilka nuo durvīm Līb.; atvilkt plintes gaili, den Hahn spannen Etn. III, 132; atv. dziļi e̦lpu, tief Atem schöpfen Vēr. II, 922. tāds cilvē̦ks stipri darbu atve̦lk atpakaļ Vēr. I, 405;

3) abziehen:
gājējam atvilkt nuo algas Etn. III, 158; 1) ziehend öffnen, aufziehen: pudeli;

5) die einzelnen Wörter lang ziehend antworten:
viņš gaŗi atvilka Kav.;

6) im Singen die Melodie beim Schlusse ohne Worte länger austönen lassen
Autz n. Ū. Refl. -tiês,

1) sich herschleppen, mühsam ankommen:
Aža pusdzīva atvilkusies mājā Aps.;

2) sich zurückziehen, zurückkehren:
sievas atvilkās nuo kaujas vietas Purap. atve̦lkas, aizve̦lkas gŗūtdieņu bē̦das JR. V, 163;

3) Atem schöpfen, sich verschnauben:
arājs apstājies vagas galā, lai ļautu zirdziņam atvilkties JK. V, 31;

4) sich die Kleider abziehen:
man te tuop par karstu; tu jau man ļausi atvilkties Dēr. I, 1080; Laps.;

5) losgehen, sich lösen:
me̦zgls atvilcies;

5) bis zur Erschöpfung der Kräfte ziehen:
zirgs atvilcies visu cauru dienu.

Avots: ME I, 210, 211


atžaut

II atžaût,

1) zum Trocknen weghängen:
maģuos me̦ncus vajag a. īpaši, juo tuos vajadzēs ēst pa˙priekšu Dunika;

2) zum Trocknen zurückhängen
C.: a. veļu atpakaļ beniņuos.

Avots: EH I, 183


atzvanīt

atzvanît, läutend, mit Hilfe einer Glocke zurück-, herholen: tiesnesis (sacīkstē) atzvanīja zirgus atpakaļ.

Avots: EH I, 182


atzvelt

atzvelˆt, tr., zurücklehnen, zurückwerfen: galvu atpakaļ atzvēlis Etn. II, 80. Refl. -tiês, sich zurücklegen, hinsinken: prātnieks atzvēlās krē̦slā Kaudz. M. beidzuot atzvēlies pusgulus pie cintiņas LP. VI, 229.

Kļūdu labojums:
sich zurücklegen, hinsinken = sich zurücklehnen, sich zurücklegen, hinsinken

Avots: ME I, 213


augums

aûgums (li. áugumas "Wuchs"),

1) das, was gewachsen ist, Wachstum, Wuchs:
tavu augumu, kā šuogad audzis, o über das Wachstum, wie es in diesem Jahre gewachsen ist. rudzi re̦ti augumā, der Roggen ist undicht gewachsen Ar. 1012. triju gadu augums, was in dri Jahren gewachsen ist BW. 8583. gada augums, der Jahreswuchs, der Ring (an Bäumen). bē̦rzu spēcīgie augumi JR. V, 69. [nedzeršu vairs nuo... auguma (= augļiem)... vīnakuoka Glück Mark. 14, 25]. augumā iet, wachsen, zunehmen;

2) wie etwas gewachsen ist,

a) die Form und Gestalt des Körpers: die äussere Erscheinung:
balts Ar. 987, brašs, paže̦ns, skaists, daiļš, stalts BW. 27569, pilnīgs, salīcis Kaudz. M. 2, slaids, smuidrs, šmaugs, sadurtins (Etn. IV, 3) augums. man uzbūra zalkšu augumu LP. V, 210. rītu jās trīs tautieši man augumu lūkuoties Ltd. 1068. Auf mehrere Personen bezogen auch im Plur.: abām vieni augumiņi BW. 317;

b) die Länge, Grosse:
vīra augumā, manneshoch; divu vīru augumā Kaudz. M. 10. iet suolīšaus skaitīdams, augumiņu mē̦ruodams Ar. 453;

c) der Körper, der Leib selbst:
skaidrs augums, intakter, keuscher Leib Ltd. 919. meita glabā, sargā savu augumu BW. 6526; 6528; meitas augumu maitāt, ein Mädchen schänden. luodes tavam augumam nekuo nepadarīs LP. VI, 856. puika apsedzis putnu ar savu augumu LP. III, 81; IV, 87; V, 166; VI, 861. dusin savu slinku zirgu, savu slinku augumiņu. [šim... vīram augumu jemt un nuomaitāt Manz. Post. III, 96];

d) oft umschreibende Bezeichnung für die Person [vgl. dazu ahd. mīn līp oder afrz. mon cor(p)s "ich"]:
lieli mazi tē̦va dē̦li gribēj(a) manu augumiņu BW. 1946, wollten mich zur Frau haben. puškuot savu augumiņu Ar. 822, sich schmücken. viņš jau sen būtu nuoēdis savu augumu, er hätte schon längst sich selber (sein Leben) zerstört U.;

3) die Gesamtheit der gleichzeitig lebenden (wachsenden) Menschen, Generation, Geschlecht:
nuo auguma uz augumiem, von Geschlecht zu Geschlecht. strādā Anglija jau augumiem A. XX, 128. tas jau mazākais savi augumi trīs atpakaļ LP. VII, 1210. rada būt kādam trešā augumā, mit jem. im dritten Grade verwandt sein. e̦smu ar tuo rada nuo baltas ķēves trešā augumā Etn. II, 45 (scherzhaft), verwandt mit dem siebenten Suppenschnitzel;

4) ein Abschnitt der Lebenszeit (des Wachstums), das Alter:
zē̦na, jaunekļa, vīra, vecīša augums, Knaben-, Jünglings-, Mannes-, Greisenalter Aps. III, 4;

5) = auguo- nis Mar.

Avots: ME I, 220, 221


aulekšis

aulekšis, Adv., = aule̦kām: gan rikšis, gan a. Janš. Dzimtene 2 I, 338. atpakaļ (sc.: braucuot) laiž pat a. Dzimtene V, 350.

Avots: EH I, 187


azaids

azaîds,

1) Mittagsmahl
[Manzel, Lettus], St., Infl. n. Konv. sietiņš ir uz azaida laiku, es ist über Mitternacht hinaus. Das Siebengestirn steht nämlich dann da, wo die Sonne azaida laikā (etwa 2 Uhr Nachmittags) steht U.;

2) die Zwischenmahlzeit zwischen Frühstück und Mittagsmahl,
so in Siuxt und Irmlau n. Mag. XX, 3, 74. nesen atpakaļ dažuos apgabaluos mēdza neilgi priekš pusdienas aizēst vieglāku ēdienu, azaidu un tad likties gulēt. piecē̦lusies ēda īstuo pusdienas maltīti Konv.;

3) das Frühstück
(Wohlfart n. Etn. III, 155): azaidiņu, māmuļiņa, par šī rīta bridumiņu BW. 972, 1. vāri agri azaidiņu BW. 31041. gul pie manis, tautu meita, līdz lielam azaidam BW. 24950. guli, guli, meža meita, līdz saulīte azaidā BW. 6729; Ltd. 1678 (Salisb.);

4) Vesperbrot
Kand.;

5) Abendbrot, Mahlzeit überhaupt:
tas azaids man ļuoti sālijs A. XX, 415;

6) Zukost
PS. Nach Bezzenberger BB. XXI. 316 azaids aus az (= aiz) + aids, das er mit dem lat. īdūs "Monatsmitte" vergleicht. [Und Prellwitz zieht BB. XXIII, 67 1 auch noch gr. αἶϑος "Brand" heran, indem le. aids etwa "Mittagshitze" bedeutet haben könnte. Aber die ursprüngliche Bedeutung von la. īdūs ist ganz unsicher, und die Wurzel aidh- "brennen" ist sonst im Baltischen nicht bekannt und passt hier auch wegen der Bedeutung nicht gut. Vielleicht ist azaids aus * aza-ē̦ds kontrahiert (zu êst "essen"); vgl. aizē̦da laiks "prandium"in Elgers Dictionarium und acc. s. āzaidu (= azaidu) RKr. XVI, 263 aus Rutzau, zur Kontraktion - le. dial. pàiglis aus paeglis. Neben urbalt. * ažo' (woraus li. ažúo-) kann es ein * aža (mit -a aus -o) gegeben haben; dass eine auslautende Kürze vor Vokalen nicht elidiert wurde, zeigt li. apjàkti "blind werden" aus * api-àkti.]

Avots: ME I, 233


biguze

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294


blīšķis

blìšķis 2 Prl. n. FBR. VI, 93, Saikava, = blĩkšis: bij liels b.. kad lielais akmens iekrita atpakaļ upē Saikava.

Avots: EH I, 230


boksts

I buôksts [Kr.], buokšķis Lasd., der Herumstreicher, jem., der Trödelt, der in der Arbeit und in der Rede nicht vom Fleck kommt Konv. 1 263, Bers.: buoksts aiz vārtiem atrāva galvu atpakaļ A. VIII, 1, 111. nuo viņa ne˙kā nevar izprast: viņš tāds buoksts AP.

Avots: ME I, 361


čākšt

čākšt "?": izbailēs čākšdami un sparīgi grūzdamies bruka ... atpakaļ istabā Kaudz. Atmiņas I, 15.

Avots: EH I, 287


čau

čau, Interj.,

1) zur Bezeichnung rauschender Bewegung:
meitenīte čau, čau, čau atkal atpakaļ Vēr. II, 54;

2) zur Nachahmung der Stimme des Pfingstvogels
Etn. II, 13.

Avots: ME I, 405


čavāt

čavât, schwatzen Bers., Laud., Smilt., [Burtn.]: tâ čavāja dē̦lu māte, ap tuo meitu māmuliņu BW. 23647, 2. Refl. -tiês, trödeln, tändeln, schwatzen [Trik.], Etn. I, 137. nevarēja viņa atpakaļ sagaidīt; bija čavājies līdz gaismai MWM. V, 522. visas četras bābas sāka čavāties Etn.

Avots: ME I, 407


cirst

cìrst, cḕ̦rtu, cìtru (li. kir̃sti), tr.,

1) hauen, hacken mit dem Beile:
malku, kuokus malkai od. malkā;

2) hauen, schlagen mit dem Schwerte, mit der Rute, Peitsche, Hand:
cirst ienaidniekam ar zuobe̦nu, rīksti, pātagu. pliķi cirstu tautietim, ich versetzte eine Ohrfeige dem Freier. zirdziņš kaujas ar dunduriem,... kājas cirzdams Plūd. LR. III, 75. cirst sunim ar kāju sānuos. kāpuostus c., den Kohl abnehmen Etn. III, 73. sienu c., gew. uzcirst, das Heu mit der Harke zum Trocknen umwenden;

3) hauend etw. hervorbringen,

a) bahnen, anlegen:
stigas, ceļu,

b) bauen (ursprünglich mit Hilfe des Beiles, dann allgemein bauen):
istabu, riju, ē̦ku, pili. cērt, bāliņ, jaunu klēti, cērt klētei treju durvju BW. 12374, 6. bāliņš man (klēti) muižu cirta 9047. duori cirst, mit dem kaplis einen Bienenbaum aushöhlen Biel. H. 194;

4) beissen, stechen:
čūska od. cirtējs cē̦rt. dūmi un sīpuoli cē̦rt acīs Ahs.;

5) fig., Karten spielen:
cirst kārtes, cūkas, stukulku;

6) grob behauen (plump):
cirst, tē̦sti jauni kungi, ē̦ve̦lē̦ti arājiņi BW. 20320;

7) in Verbindung mit Adverbien zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung: durvis cieti c., zuschlagen
(perfektiv = aizcirst). pušām cē̦rtu (perfektiv sacē̦rtu, ich haue, schlage entzwei) vaŗa vārtus. pāri cirst, übertreffen, überholen, überbieten: čangalieši cē̦rt tagad jē̦ru kaušanā slātaviešiem pāri Kaudz. M. Refl. - tiês,

1) cērties tik nu uz mājām Gr. - Sess. lielā zivs cirtās nuo laivas ūdenī. mani ieraudzījis, zvē̦rs cirtās mežā. liesma cē̦rtas pa spelti ārā. gāž lietus; krusa sprakšķuot cē̦rtas. augat mani gaŗi mati, vizuļuos cirzdamies, sich kräuselnd.
So auch das Aktiv: vilnis cirtas (neben cirtās) pār galviņu. dūmi cē̦rtas (beissen) acīs;

2) einander schlagen, fechten:
kaŗa pulki tik briesmīgi cirtušies LP. V, 392. tie drīz sāka vārdiem cirsties, fingen ein Wortgefecht an;

3) von selbst huaen, schlagen, tüchtig hauen:
cērties, cērties tē̦rauda zuobe̦n; in Verbindung mit Adverbien: atpakaļ cirsties, sich rasch zurückwenden; pretī cirsties, sich entgegenhalten: uotram pretī cirsties kâ atskabarga. [Weiterhin zu le. kā`rta "Schicht", apr. kurteis "schlage", kirtis "Hieb", kersle "zweischneidige Axt", ksl. чрѣсти "schneiden", si. kartana - m "Schneiden", kṛti - ḥ av. karǝta- "Messer", alb. k`eϑ "schere" u. a.; s. Fick Wrtb. I 4, 25 und 385, Walde Wrtb. 2 150 f., Pedersen KZ. XXXIX, 377, G. Meyer alb. Wrtb. 221, Leumann Wrtb. 57, Berneker Wrtb. 172 und Trautmann Wrtb. 130.]

Kļūdu labojums:
12347,6 = 13374,6
cērties tē̦rauda zuobe̦n = cērties tē̦rauda zuobe̦n! BW. 18824,1

Avots: ME I, 387


čudīt

čudît: aufmuntern, antreiben, anspornen Druw. (-du, -dīju), Erlaa, Sonnaxt: čudīju savu veci, lai prasa naudu atpakaļ AP.Refl. -tiês (prs. -dījuôs) Gr.-Buschh., eifrig bestrebt sein, sich anstrengen: čudījās, cik varēja, lai tiktu tai vietā.

Avots: EH I, 294


dabūt

dabût, [dabũt Nigr., Tr.], -ūju od. [-ūnu], dabuôt, -uonu, -uoju BW. 9778, R. Sk. II, 128, [dabuõt, dabuônu Līn.], dabuit bei Manzel, BW. piel. 4622, dabīt, -īju [Lis.], Saussen, Fehteln, debīt [wohl mit e aus a vor ī] in Libien BW. 19876, [vgl. Le. Gr.§ 670], gew. mit d. Akk., dial. mit. d. Gen.,

3) erhalten, bekommen:
dabūt bē̦rnu; dabūt atpakaļ savu acu gaismu; dabūt atbildi, ziņu, gala vārdu, pavēli, pērienu, pļauku, pliķi, dabūt gar ausi, par galvu; vīru od. vīra, sievas dabūt. cik dabūji sviestiņā, gew. par sviestu? Wieviel bekamst du für die Butter? Sprw.: nācu daudz lūgt, maz dabūt. kuo dabuojis, par tuo pateicies. zaglis dabū savu algu, savā kaklā cietu valgu. par naudu var visu dabūt, tik tē̦va, mātes vien ne. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. gan tu dabūsi, du wirst Prügel bekommen. dabūt dzirdēt, zināt, erfahren. dabūju drusku atpūsties;

2) bekommen, finden, erreichen:
viņš tuo uz ceļa dabūjis (= pacēlis). viņš tur galu dabūjis. ceļam galu nedabūju;

3) in seine Gewalt bekommen, erhaschen, fangen:
pag, pag, gan viņu dabūšu; so oft in Verbindung mit dem Lok. ruokā: zirgu nevar ruokā dabūt;

4) darbu galā dabūt, die Arbeit zu Ende führen; galvā dabūt, sich einen Rausch anlegen Kaudz. M. 101; zāles nevar dibe̦nā dabūt, die Medizin kann man nicht hinunterbekommen, verschlucken;

5) machen
(mit einem Adj. im Akk.): dzīvu, redzīgu dabūt, lebendig, sehend machen: vai neteiksi, kâ var vecīšus redzīgus dabūt LP. IV, 43. Refl. -tiês,

1) für sich erhalten, erlangen:
liela vārda dabūjies BW. 1393. kuo šuodien dabuojies BW. 16054. kamē̦r sev dabūšuos sava siena pļāvējiņu BW. 28685. dabūjāties trīs vīrus nuo ik+vienas cilts Jos. 18, 4;

2) sich kriegen, heiraten:
beigās visi dabūjas. Wohl aus r. добыть "erlangen".

Avots: ME I, 428, 429


derēt

derêt, -u (selten -ēju), -ēju,

1) eine Verabredung treffen, schliessen:
mieru, derību; tie meklējas, prasa un derē Janš.;

2) dingen:
de̦rē̦ts gans, kalps. ve̦cākais dē̦ls gāja pie ve̦lna par ganu derēt LP. VI, 383. saimniece derēja suņus, lai tie pret vilku kar,uo VII, 872. de̦ramā diena od. de̦ramdiena Etn. III, 157, der Verdingungstag;

3) sich verloben:
(labā ruoka) tā derēja tautu dē̦lu BW. 6303. lai tā man tā neizmuka sen de̦rē̦ta līgaviņa 13389. Mit ar: kam vaicāji paduomiņu, ar netikli de̦rē̦dama Ltd. 706. de̦ru, de̦ru ar tautām, atkal de̦ru atpakaļ BW. 15794;

4) wetten:
dē̦ls derēja, ka būšuot nuosargāt mirušuo meitu LP. VII, 197;

5) passen:
iemaukti de̦r kâ šūti LP. I, 77. nuovilcis (zābākus), pamēģinājis uz savu kāju, brīnum derējuši IV, 111. tuo tu appreci, kam šī juosta de̦r ap rumpi IV, 177. ciets ar cietu nede̦r kuopā;

6) zupass kommen:
rudenī de̦r ve̦cs kažuoks, pavasarī ve̦cs zirgs;

7) zu etwas dienen, taugen, empfehlenswert sein:
tev, alksnīti, trausla miza, tu lūkam nederēji. tas ne˙kam lieti nede̦r, tas nede̦r ne sunim; tas nede̦r ne pīpē, ne ragā, das taugt zu nichts; lieti derēt, tauglich sein. pieniņš ēst nederēja BW. 16490. ne viss de̦r ēst, ne viss de̦r runāt;

8) sich verlohnen:
tautietis prasa bāleliņu, vai de̦r māsu bildināt Ltd. 1594. Refl. -tiês,

1) sich verdingen:
kungs viņu uzaicinājis pie sevis par puisi derēties Etn. III, 47. Miķelis ar˙vien vēl derējās par gada puisi Aps.;

2) sich geziemen
(gew. piederēties): kas par labu zīmi de̦ras Kaudz. M. [Nebst li. deriù, derė´ti "dingen; уговариваться, годится, приносить обильный плод" und le. darît am ehesten (mit einer urspr. Bed. "festmachen" ) zu la. ferē "beinahe, fast", ai. dhárma-ḥ "Sazzung, Gesetz", dhāráyati "hält", čech. podaŕiti se "gelingen" und (nach Stokes Wrtb. 148) zu ir dír "gebührend"; vgl. Fick Wrtb. I 4, 74, Leskien Abl. 361, Walde Wrtb. 2 294 f., Boisacq Dict. 349 f. und Zubatý Sborn. fil. II, 100, sowie Mc Kenzie Indog. Jahrb. VIII, 107.]

Avots: ME I, 456


dipēt

dipêt: auch Bērzgale. ‡ Refl. -tiês, dröhnen: kāpējs krita atpakaļ, ka dipējās vien A. Saulietis Melnais Ansis.

Avots: EH I, 321


divi

divi [aus * duvi], dui, zwei: divi zirgi, divi aitas. Oft in dieser erstarrten Form indekl. gebraucht: Gen. divi zirgu, Dat. divi zirgiem, Akk. divi zirgus od. zirgi; zu dem alten, nicht verstandenen Dual ein Fem. divas, dial. divjas gebildet: divas (divjas) sievas st. divi sievi. Gen. divu, divju, divēju, diveiš. Der Akk. Dual. masc. g. ist noch häufig in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache, anzutreffen, häufiger aber noch der Akk. Dual. f. gen.: divi darbi nedarīšu. tur sabiju divi dieni un divi nakti. Der Lok. divuos, divatā, zu zweien: viņi palika divuos, sie blieben zwei allein, zu zweien. viens, divi, im Nu, im Augenblicke, sogleich: zaldāts paviesuojies sēd ve̦lnam mugurā un viens divi atpakaļ LP. VI, 361. nebijis viens, divi, - vilks gatavs RKr. VIII, 77. divi, trīs, einige, ein paar: minēšu divi trīs piemē̦rus. Oft mit abi verbunden: abi divi, alle beide: abi divi pārlaiž pie tē̦va LP. IV, 213. kur divi, tur trīs, von Eheleuten gesagt. [Zu li. (fem. dvì), apr. dwai, aksl. дъва (fem. дъвѣ), ai. d(u)vā (fem. d(u)vē), gr. δύο la. duō (fem. duae), ir. (fem. dì), got. twai u. a.; vgl. Le. Gr.§ 328.]

Avots: ME I, 472


dzimte

dzimte, die Gebärmutter: kad sievām pēc dzemdēšanas nāk dzimte ārā, tad tā jāatspiež atpakaļ ar sarkanu lupatu Etn. II, 162.

Avots: ME I, 551


ecēt

ecêt, ‡

2) prügeln
Wessen; ‡

3) laufen
Jürg., Salis: drīz vie[n] šis (sumpurnis) šuo (meitu) dabūjis ruokā, saķēris aiz matim un ecējis atpakaļ uz savu pili Pas. V, 422. Refl. -tiês,

2): auch Dunika.

Avots: EH I, 366


gabals

gabals (li. (gãbalas "ком, кусок"),

1) das Stück:
šim gabals, tam gabals, pats paliec bez gabala. par tuo jau man gabals neatkritīs nuost. es savai pādītei ze̦lta me̦stu gabaliņu, ein Goldstück, eine goldene Münze BW. 1603, galvas gabals, ein auswendig zu erlernender Abschnitt, ein Teil (Hauptstück) des Katechismus: viņš lika atsacīt galvas gabalu MWM. VIII, 335. lašam g., das Lesestück; ticības g., der Glaubensartikel; zemes gabals, ein Stück Land. zur Arbeit eingemessenes Stück auf Hofsfeldern. gabalus izmest, Stücke Feld zur Arbeit einmessen L., U.; gabaluos iet, uz gabaliem nākt, zur Arbeit auf eingemessenem Stücke gehen, kommen. liekais gabals C., Streuland;

2) ein Bestandteil des
pūrs: deva arī dvieļus un citus pūra gabalus BW. III, 1, 11. duomādama vien staigāju, vai ir visi gabaliņi BW. 9570;

3) rada g., ein Verwandter, eig. ein Stück, ein Glied aus dem Geschlecht, der Verwandtschaft;

4) putu gabaliņš, eine liebkosende Beziechnung des Bruders
im VL.: bāliņ, putu gabaliņ!;

5) gabaluos od. gabalu gabaluos od. gabalgabaluos, in Stücke:
pē̦rkuonis saspers tevi gabaluos. ātri rāvu brāļa dzirnas, lai tās gāja gabaluos BW. 22478. viņš lika raganas saraustīt gabalu gabaluos LP. IV, 32;

6) der Instr. gabaliem bei Adolphi, L. u. St. gabalis), stückweise, teilweise:
zeme gabaliem laba, gabaliem slikta. es sacirtu ve̦lnam galvu deviņiem gabaliem;

7) das Stück, die Strecke:
ceļa, auch zemes gabals od. gabals ceļa, zemes, ein Stück Weges: tautietis vedīs visu mūžu, bāliņš zemes gabaliņu BW. 17888. tevis dēļ es atjāju tādu zemes gabaliņu Ltd. 975. nuo manām mājām līdz mežam labs gabals zemes. gabals, Strecke, ohne jeglichen Zusatz: pabraucu labu gabalu uz priekšu LP. III, 76. gabalu gājis, satiek vilku. gaisa, nesaules gabals, eine weite Strecke: nebij nu gan viegli nuostaigāt šituo gaisa gabalu Vēr. II, 206. brauc nu pašu nesaules gabalu Purap. pa gabalam od. pa (auch par) gabalu, in einiger Entfernung, von weitem: vilki pa gabalam nuo cilvē̦ka baidās LP. V, 79. pa gabalu (par gabalu 318, 9817) es pazinu mežasarga līgaviņu BW. 18472. gabalā būt, eine gehörige Strecke vorgerückt od. entfernt sein: pa tuo laiku māsas bijušas gabalā LP. III, 84. šie jau gabalā; muļķītis te˙pat vēl mežmalā IV, 219. šie jau ar darbu gabalā IV, 47. Prātnieks bij ar savu valuodu jau atkal gabalā Kaudz. M. jau saulīte gabalā, die Sonne steht schon hoch am Himmel BW. 11143. saule vēl gabalā, die Sonne steht hochziemlich hoch am Himmel I Mos. 29, 7. vienu rītu bijusi saule mazā, mazā gabaliņā LP. VII, 886. saulīte mazu gabalīnu BW. 24168. saka, saulīte aizgājuse; vēl saulīte gabalā; saka, tautiņas atjājušas; vēl tautiņas gabalā BW. 14293. labu gabalu nuo malas Rīg. Av.;

8) die Gegend:
mūsu gabalā, in unserer Gegend U. es uzaugu ar tautiti vienā ciema gabalā Ltd. 888;

9) der Zeitraum, die Zeitdauer -
mit abhäng. Gen. der Zeitbestimmung: labs rīta gabals bija aiztecējis A. XI, 569. nu jau gan visu rudens gabalu ne˙kā vairs nespēja kustēt Aps. šai ziemas gabalā, im Laufe dieses Winters AP. n. U.;

10) das Stück bei Zahlen:
pūķus pirkt par dālderi gabalā LP. VI, 120. tik vien bija lāga puišu, kâ septiņi gabaliņi BW. 12966. pārnākuši sle̦pkavas, divpadsmit gabali. Wenn das Gezählte weiblichen Geschlechts ist, so nimmt gabals das weibliche Geschlecht an: cik aitu tur? divi gabalas;

11) das Stück als selbständiges Ganze:
viņš pāruod visu gabalā, engros AP. drēbes od. drēbju gabals, auch uzvalka gabals A. XX, 378, ein Kleidunstück (Rock, Hosen, Mantel): ņemiet, tautas, nepeliet, labs ir drēbes gabaliņš BW. 25537. dzijas od. dziju g., eine Strähne Garn [Bielenstein Holzb. 388]. meitene tina dziju gabalus Dīc. I, 62. [gabalu tītava, Garnwinde Bielenstein Holzb. 391.] naudas g., ein Geldstück, eine Münze: dižas naudas gabaliņš BW. 25759, 1. riteņa gabals, die Felge. siena gabals, zum Trocken zusammengeharktes Heu Dond., Luttringen. siena gabals nuopļauts, die Heuernte ist beendet Etn. III, 174. desmitrubļu gabals, ein Zehnrubelschein. gabaliņš,

a) ein mit Sahne oder Butter bestrichenes Brot:
ieduod bē̦rnam gabaliņu od. krējuma, sviesta gabaliņu AP.;

b) die Garbe
Salisb., [Alt - Ottenh.]; Re̦ncē̦nuos agrāki skaitījuši 14 gabaliņu (= kuopiņu) rudzu gubā Etn. IV, 150; III, 73. vienā gabalā, unaufhörlich, immerfort: bļaut, brēkt, raudāt, duomāt, nuopūsties, virsū mākties vienā gabalā. cūka ŗakusi nakti vienā gabalā LP. VII, 1290. kādēļ tu vienā gabalā tāds nuolaidies LP. IV, 30. bē̦rns brē̦c vienu gabalu Smiten. Noch verstärkt durch balts: brēkt ar krustiem un sāniem vienā baltā gabalā MWM. II, 415;

12) ar gabalu, mit einem Ruck, in hohem Masse:
ūdens pluok ar gabalu. ziemeļa kaŗš atrāva visu, kas bij panākts, ar gabalu atpakaļ Kaudz.;

13) in Verbindung mit einem deskriptiven Genitiv: nu, grē̦ka, maitas, slaista gabals! du böser Mensch, du Aas, du Fualenzer!
ņē̦muši nuosist aitas gabalu LP. IV, 24. gaisa gabals, der Windbeutel U. malkas gabali (Holzstücke, Gefühllose), ne cilvē̦ki! Saul. esi pilnīgi pieaudzis cilvē̦ka gabals, ein vollständig erwachsener Mensch Vēr. II, 190, MWM. X, 567. bet ej nu, padari viņam kuo! sātanam gabals tāds! solch ein Satan LP. III, 105. [Wohl mit Leskien Nom. 472 zu gabana.]

Kļūdu labojums:
BW. 18422 = BW. 18472 var.
bijuse... LP VII, 886 = vienu rītu bijuse... LP VII, 886
cūka ŗukusi = cūka ŗakusi

Avots: ME I, 579, 580


gads

gads, [gen. s. gada, dial. auch gad(u)s [s. Le. Gr. 325], z. B. Zb. XVIII, 245, nuo gads jāmaksā trīs rubļi par zemi Odensee, šāgads maize AP., vgl. Ltd. 1795, allgemein in gadskārta), das Jahr:

1) gads nav gada brālis. dzīves gadiņi te̦k, aiziet. zuda mani meitas gadi BW. 24492. vēl nebija puiša gadi, kad es viņu iemīlēju;

2) Attribute: apaļš (rund, ganz),
jauns (neu) gads, liekais od. lielais gads, das Schaltjahr, mazais od. parastais gads, das trockene Jahr 1868 Etn. IV, 152. pē̦rnais od. aizgājušais, aizpē̦rnais, nākuošais gads. ilgi gadi, lange Jahre. vāji gadi, bargi kungi, nevar daudz nuopelnīt BW. 1848;

3) nach den einzelnen Kasus:
tâ dzīvuo un strādā... gads gadā. pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363. citu gadu, šādu laiku, im nächsten Jahr um diese Zeit. dažus gadus atpakaļ, vor einigen Jahren. viņš sadzīvuoja apaļus septiņus gadus pie kunga. viņis gadis Adolphi, dafür jetzt viņiem gadiem, in jenen Jahren. ilgiem gadiem od. gadu gadiem gaidīt, lange Jahre, immer warten. citiem gadiem, šādu laiku (in anderen Jahren um diese Zeit) bija pie mums sēšana pilnā gaitā. kur ēda un dzēra, kâ nebijis gadiem, wie es seit Jahren nicht gewesen ist Dünsb. pa tiem lieliem gadiem, in dieser langen Zeit Ellei. viņš jaunekļa od. jaunekļu, vīra(- u), pusmūža, pašuos spē̦ka, pašuos zieda(- u) gaduos. tu jau labi od. stipri gaduos, du bist schon recht bejahrt. zē̦ns jau iekāpis puišu gaduos LP. V, 225. gadu aiz od. nuo od. pēc gada (jahraus, jahrein) ruozes zied. gads par gadu Jānīt[i]s nāca BW. 32937. ar gadiem spē̦ki aug. viņa jau nuo gadu gadiem (seit langen Jahren, seit jeher) neslavā kâ vilkace LP. VI, 121. kad dē̦li bijuši pieauguši, tad ķēvei gadu pa gadam gadījušies vienpadsmit kumeļi LP. VI, 93. baznīcā tādus jau nere̦dz pa gadiem (jahrelang) Dünsb. tas ir uz gadiem od. gadu gadiem, auf lange Jahre, auf immer. [Als ein Kulturwort und sonst im Baltischen nicht bekannt wohl entlehnt aus r. годъ "Jahr".]

Kļūdu labojums:
juo vairāk = juo mazāk

Avots: ME I, 582


gaisma

gàisma,

1) das Licht, Tageslicht:
Sprw. dievs deva saules gaismu, dievs ir lietu duos. gaisma aizsvīst, es dämmert. var dzert un dziedât, kamē̦r balta (Var.: zila, zaļa) gaisma aust BW. 816. g. svīst, der Tag graut. zila, zaļa gaisma nāca par ārīti līguodama BW. 18523. zila, zaļa gaisma plauka bez saulītes vakarā 9269. maza gaisma od. gaismiņa, die Dämmerung: mazā gaismiņā (selten: mazu gaismiņu) od. gaismiņā steidzies uz mežu JK. V, 33. gaismā od. ar gaismu (mit anbrechendem Tage) viņi pārnākuši mājās. tas varēja tâ pa gaismas apakšu būt zur Zeit der Dämmerung Kav. In Ahs. gaismas apakša, die Zeit vor Tagesanbruch: ziemā apkuopj luopus pa gaismas apakšu. tas bija tâ ap gaismu, ungefähr als der Tag anbrach LP. VI, 505. tagad jau liela gaisma, jetzt ist schon heller Tag. dē̦ls ieiet pilī un saguļ līdz lielai gaismai, VI, 483. pie gaismas U. [echte le.?], bei Tageslicht;

2) das Licht der Öffentlichkeit:
kas nav slēpjams, tuo vajag gaismā celt. apvidus vārdus rakstu valuodas gaismā celt. ans Licht ziehen, ins rechte Licht setzen. savus darbus gaismā od. klajā laist, der Öffentlichkeit übergeben. Sprw.: zagļa darbi agismā nāk. nu iznāk gaismā (kommt ans Licht, wird offenbar), kas īste̦nais ķēniņa glābējs. viņa darbiem nav jāsargas nuo dienas gaismas;

3) das Licht der Erleuchtung, Aufklärung:
gara, prāta gaisma, das Licht des Geistes, des Verstandes. dzirdams arī nuo vienkāršās tautas mutes:"apgaismuot prātu", "prāta gaisma" Etn. III, 116. gaismu nest, Licht, Aufklärung bringen; gaismas nesēji, die Aufklärer;

4) das Augenlicht:
viņš pazaudējis acu gaismu. dievs man atduos gaismiņu atpakaļ LP. IV, 43. viņš bez gaismiņas, er ist blind U. viņam tik viena gaismiņa U., er hat nur ein sehendes Auge. Zu gàišs.

Avots: ME I, 586


gals

gals (li. gãlas "Ende"),

1) das Ende:
Sprw. dari, kuo darīdams, apduomā galu! pēdējais gals ar˙vienu re̦snāks, das dicke Ende kommt nach. gals labs, viss labs, Ende gut, alles gut JK. II, 172. te nu visi gali kuopā, da gibt es eine rechte Konfusion, Verwirrung U. citur jau nebūs kâ kruogā; tur jau viņam visi gali saiet kuopā Degl. romāns, kam nav ne galu ne malu, der weder Hand noch Fuss nat JR. V, 127. ja kāds baudītuo izvemj, tad saka: tev iet kâ pīlei: pa vienu galu iekšā, pa uotru ārā Etn. II, 65. jāju, jāju gaŗu ceļu, ceļam galu nezināju BW. 13250, 16. es sēdēšu klētiņā, dvieļiem galus rakstīdama 21352, 2. [galu galam U., ausführlich.] gada galā JR. IV, 73. brūtgāns ar brūti sēdās blakām augstajā (od. galda) galā BW. III, 1, 76. guldi mani, māmulīte, savā gultas galiņā Ltd. 672. gauži raud tautu dē̦ls manā kāju galiņā BW. 1124. sēj, brālīti, kaņepītes, sēj istabas galiņā 13402,14. kupliem galiem (Büschel) juostu pinu 7452. mīļā Māŗa laipuo pa jumtu galu (First) 1441. kad es būtu maizes gals, jau būtu mani apē̦duši 8843. mēs māsiņu panācām trešā simta galiņā 13646, 26. zuos sit ar spārnu galiem pa ģīmi. par cilvē̦ku, kas izšķērdīgi dzīvuo, saka: dzeŗ alu un ē̦d sveču galus Etn. III, 46. tik bailīgs od. dzīvuo kâ putns zara galā, od. viņš ir tâ kâ zara galā, sein Leben hängt an einem Haar. ļaudis plūca linus zemes galā - līdumā Blaum. gala zivs, der Fischköder Salisb. gala vārds U., der letzte Ausspruch, das entscheidente Wort;

2) die Spitze, das Äusserste:
naža gals, die Messerspitze, auch als Mass: nuo uoglēm jāņe̦m deviņi nažu gali plēņu Etn. IV, 109. pirkstu gali, Fingerspitzen. visi ausu gali viņai sārtuojās Degl. mana re̦snā Trīna nav ne˙vienam de̦guna galā uzkārta JR. IV, 76. ruokas tie nuolaida līdz ceļa galiem Kundz. pupa gals U., die Brustwarze. gaisa gali jau bija atsarkuši Lautb. stāvu stāv matu gali BW. 9820. brāļam vedu tuo meitiņu, kam sarkani vaigu gali 21356. neduošu pūriņu bez zieda gala RKr. XVI, 153. [pirmais gals U., der Anfang.] vilka gals, der untere Teil eines Frauenhemdes Lubn.;

3) der Wipfel, Gipfel:
vakars nāca, vāverīte, šaujies egles galiņā BW. 13796, 2. kalnā kāpu raudzīties, vai sarkani apšu gali. saulīte, spuoži nuoiedama, meža galus puškuodama Ltd. 1397. kāpu kalniņā, pašā kalnu galiņā BW. 13250,19;

4) das Gesinde:
kāzas zvinēja divuos galuos od. uz divi gali, t. i. brūtes un brūtgāna mājās BW. III, 1, 84. sagaida baznīcē̦nus pārbraucam brūtes vai brūtgāna galā III, 2, 27;

5) das Zimmer, die Wohnung:
tas bij tagad saimnieku gals, un priekšā bij palicis saimes (auch kalpu) gals Aps. gribē̦tuos gan kuo zināt arī par kalpu galu A. XIII, 223. iesim savā galā Blaum. vāju gals, das eine Ende des Kruges, wo bessere Gäste Aufnahme finden;

6) die Gegend:
mūsu galā, in unserer Gegend. jūsu galu krusa ķē̦rusi Aps. pa viena gājiena galam Vīt. 2;

7) das Unglück, Malheur, Pech:
skaidri gals ruokā ar tiem nabagiem LP. V, 195. ķēniņam tīri gals ruokā IV, 64; auch beidzamais, pēdējais, dzīvais (A. XII, 948) g. r. ak gals! ak gals! Etn. II, 43. nu jau vairs nav labais gals LP. VII, 976;

8) das Ende des Lebens, der Tod:
pašam bijis gals klātu LP. VI, 56. puisis grib šuo par sievu, lai tur vai gals VI, 301. vai tad tevi reiz neķers gals? viņš miris nelabā galā;

10) zur Bezeichnung des Winzigen, Nichtigen, - so namentlich in der Deminutivform
galiņš: pazīstu latviešus, kas ne pirksta galu nekustinātu (den Finger rühren, nichts tun) latviešu tautas izplaukšanas labad Kronv. miegs viņai nenāca ne acu galā, kam gar nicht Kaudz. M. es viņu nevaru ne acu galā ieredzēt, ich kann ihn garnicht leiden. viņš paņe̦m tikai pāris pirksta galus (ein wenig) tabakas un iebāž pīpē. es tevi neaiztikšu ne ar mēles galu, ich werde dir nicht einmal mit der Zungenspitze, d. h. garnicht nahe kommen Sudr. E. ne mata gals zaķim nav aizskarts tur Dünsb. šiem nesvilst ne mata (auch matu) galiņš LP. VI, 622. pie debess nebija ne mākuoņa galiņa A. XXI, 755. itkâ nebūtu ne padebeša galiņa Kaudz. mīstītājiem tāds astes galiņš vēl jābeidz A. VIII, 1,67. vajag izlasīt visas spalviņas, ka nepaliek ne zīmes galiņa Vīt. 70. neņe̦mu ne vārda galiņa atpakaļ nuo visa tā, kuo e̦smu teicis Sudr. E. es ļautiņu neaiztieku ne vārdiņa galiņā;

11) gals, ein 5 - 5 1/2 Ellen grosses Stück Leinwand beim Weben
Mar. n. RKr. XV, 114;

12) eine grosse Menge:
līguotāju bij neapzināms gals;

13) rumbas, uguns gals als Schimpfwörter gebrauch:
kuo tu dziedi, rumbas gals BW. 874. vīra māte, uguns gals 23438, 1;

14) gals viņu zin, der Kuckuck wisse das
Sudr. E. Wendungen mit gals gibt es eine unzählige Menge; es folgen einige derselben, nach den Kasus und nach den Präpositionen geordnet:

15) Gen.,
lai tev gala (zum Kuckuck), kâ e̦smu nuoreibis Blaum.;

16) Akk.,
galu atrast, dabūt, sein Ende finden; sev galu darīt, auch padarīt, nuodarīt Etn. I, 99 od. galu darīties, sich das Leben nehmen: cilvē̦ks sev galu padara LP. V, 66. es būtu vai galu darījies Alm. es tev galu padarīšu, ich werde dich töten BW. 23206. dievs duod galu tautiešam 14877,1. sēd kâ galu (gala) gaidīdams. nāc līdz, tad izme̦luosimies galu galus, dann werden wir uns gründlich auschwatzen Kaudz. M. kam tad man stāvu galu meklēt Etn. III, 15. galu ņemt, auch beigt, eine Ende nehmen: kur upīte galu ņēma BW. 8560. kur tās puķītes galu beidza Saul. jaunais pāris bij ļuoti iepriecināts, ka viņu neapduomība tik labu galu ņēmuse JK. III, 2. runā, ka viņš e̦suot diede̦lē̦dams galu ņēmis Kaudz. M. tas labu galu neņems. vairs ne+˙kāda gala (od. ne˙kādu galu) ar viņu nevar ņemt, man kann mit ihm garnicht fertig werden A. XI, 103. galu ņe̦mdams dient oft zur Bezeichnung einer intensiven Handlung: Lācausis smējies galu ņe̦mdams, habe sich totgelacht LP. VI, 476. ve̦lns skrējis galu ņe̦mdams VI, 691. sāk maldīties galu ņe̦mdams V, 356. kad tik labāku galu varē̦tu paredzēt Aps. de̦guna galu re̦dz, mūža galu ne. viņa sāka man stāstīt visus savas dzīves galu galus, sie fing an, mir ihr Leben ausfürlich zu schildern R. Sk. I, 97. vilks viņu galu zin (der Kuckuck wisse das), kas tad Lavīzei nuoticies MWM. X, 416; 420;

17) Lok.,

a) am Ende, bei, vor, auf:
tas jau tev de̦guna galā, das liegt dir ja vor der Nase. ja gadās kādai lietai piepēži, tâ sakuot, de̦guna galā nuozust LP. VII, 638. Jurģi vēl gaisa galā, Georgi ist noch sehr weit. pirmā galā, von vorn herein, anfangs: pirmā galā nevaram prasīt nuo visiem smalku jūtu Kaudz. M. Prātnieks izdzēra labu tiesu nuo atne̦stā bairīša, kuŗu pirmā galā atraidīja Kaudz. M. mēnesis jaunā galā, im ersten Viertel, ve̦cā galā, im letzten Viertel. tas vārds man mēles galā, das Wort schwebt mir auf der Zunge. Indriķis vēl nebija bildinājis Luzīti, kaut gan viņam mēle, tâ sakuot, stāvēja mēles galā Degl. teikšu, kas mēles galā galījies LP. V, 344. tu mani katra vārda galā (bei jedem Worte, immer) izzuobuo Blaum. ik vārdiņa galiņā: nav pirmā līgaviņa BW. 9510. ve̦cuma galā, im hohen Alter: kas māsai maizi duos ve̦cumiņa galiņā BW. 1373,29. nāve viņam jau zuobu galā, er ist ein Kind des Todes;

b) am Ende, zuletzt:
bet galā viņu tuomē̦r uzņēma JK. V, 47. viņš galā tuos visus uzvarēja Launitz Stāsti 27. galu galā od. galuos, zu guterletzt: iznāks galu galā (seltener galu galuos) mana vaina;

c) sehr, im höchsten Grade:
nabadziņš piepūlējies galā LP. V, 176. e̦smu nuokusis gluži galā Kleinb.;

d) zu Ende:
īsa ziemas diena ar jau bija galā A. XI, 103. vai darbs jau galā? mēs jau ar luopiem esam gluži galā A. XVI, 365;

e) galā tikt, zu Ende kommen, fertig werden, zurecht kommen:
tē̦vs nevarēja ar dēlu galā tikt JK. V, 118. galā vest, izvest, zu Ende bringen, ausführen: darbu, nuoduomu;

f) über, auf, nach - zur Bezeichnung der unmittelbaren Folge, der Vielheit:
pats nuogāju, pats atradu vainīti vainas galiņā (Fehler über Fehler) BW. 25880. nelaime nelaimes galā, ein Unglück kommt nie allein; es kommt ein Unglück übers andere. bē̦da, bē̦da tev, puisīti, bē̦da bē̦das galiņā BW. 12915. bajāriņa meitiņām guods guodiņa galiņā 22691. dieviņš man laipu meta, laipu laipas galiņā 18762;

18) Prät.: nu vai pārnācāt mājā ar galu? seid ihr nach Beendigung der Arbeit nach Hause gekommen?
ar tuo pašu galu, bei derselben Gelegenheit: it kâ viņam ar tuo pašu galu būtu jāiet uz smēdi kalt Dok. A. sarus jāsāk pērt ar tukšu galu, zur Zeit, wo der Mond unsichtbar ist JK. VI, 39. līgava daiļa bez gala (ungewöhnlich schön) LP. V, 267. [bez gala liels U., ungeheuer gross.] vilkacis rej aitas bez sava gala, ohne Aufhören LP. VII, 888. viņš atveŗ, atgāž durvis, luogu, vārtus līdz galam, zum Klaffen, sperrweit. viņš iemīlējies līdz ausu, nagu galiem LP. V, 29. Raudupiete nuosarkst līdz aušu galiem Blaum. māsiņ, tavu daiļu ruotu līdz pat kāju galiņam (Var.: - ņiem). [ieraudzīju ļaudis līdz galu galam Glück IV Mos. 22,41.] nuo gala, vom Ende, auch vom Anfang: lai ņe̦muot nuo gala - tuo ve̦cākuo, bet ne lasīdamies LP. V, 207. viens apzīmē kādu lietu par savu. uotrs prasa:"nuo kuŗa gala tad tas ir tavs?"atbild:"nuo abiem galiem un nuo vidus" Etn. IV, 77. nuo pirmā gala, nuo paša pirmā gala, gleich von Anfang: nuo pirmā gala gan tas tâ bija A. XI, 477. tev vajadzēja iesākt citādi jau nuo paša gala Vēr. II, 1451. tādu viņu re̦dzam nuo paša pirmā gala II, 1081. nu o iesākta, nuo pat sākuma, nuo paša gala, nuo iesāktas, iesākuma od. sākuma gala, nuo sen se̦nā gala, nuo laika gala, nuo iesāktiem galiem Kursiten, von jeher, von alters her: pazīstam vācu galdu, kāds tas pie mums muižā nuo pat sākta gala Sil. tāds jūsu dzimums nuo sen se̦nā gala Adam. man viņš nepatīk nuo laika gala Kaudz. M. mums tāds ieradums nuo laika gala, pa bērēm baltuos zirņus biezputrā vārīt LP. IV, 225. nuo maza gala, von Jugend auf Selg. kad grib, lai trumpu spēlē, tad saka:"lai iet nuo re̦snā gala" Etn. IV, 42. izstāstīt galu nuo gala od. i. visu galu nuo gala, alles ausfürlich erzählen: zemnieks izstāstījis visu galu nuo gala LP. VI, 235. zaldāts ņēmās izstāstīt galu nuo gala VII, 151. brīžam izstāstu viņam savu sirdi gaļ nuo gala Kaudz. M. vilka ne pa acu galam nee̦suot redzējis, den Wolf habe er garnicht gesehen LP. VI, 253. pa ausu galam od. galiem kuo dzirdēt, etwas lberflächlich hören, vom Hörensagen wissen. e̦smu tâ strādājis, ka sviedri pa matu galiem pil od. te̦k, dass der Schweiss in Strömen fliesst Sil. ar vienu ruoku sniegdamies ņe̦mam, ar uotru ruoku pa pirkstu galam aližam, mit der eine Hand nehmen wir mühsam, mit der anderen lassen wir es leicht fahren Sil.; ähnnlich pa ruoku galam: pamāte sviedusi abrkasi pu ruoku galam LP. VI, 838. viņš aizsvieda zē̦nu pruom pa ruoku galam, mit Leichtigkeit Dok. A. iesviedis pa ruoku galam e̦ze̦rā Upītis Medn. laiki 205. neaiztiku svešu ļaužu ne pa vārdu galiņam (Var.: ne vārdiņa galiņā), ich attackierte fremde Menschen auch nicht mit einem Worte, auch nicht mit einer Silbe BW. 956. tas man ne pa galam nepatīk, das gefällt mir gar nicht. viss pagalam, alles ist verloren. te pa galam! da haben wir es! (pa galam [li. = pagàlum Lit. Mitt. I, 376] wird oft in einem Wort geschrieben). pie gala, pie bē̦du gala, pie dzīva gala, aufs äusserste, schrecklich: sasist pie gala A. XIV, 8. e̦smu piepūlējusies tīri pie bē̦du gala LA. nu gan nuostrādājamies pie dzīva gala. viņu sadauzīja vai tīri pie dzīva gala A. XII, 948. zieam gāja uz galu, zu Ende Līb., gew. uz beigām. uz pirkstu galiem iet, auf Zehenspitzen gehen. tec uz pirksta galiņiem BW. 12427. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. Selten der Lok.: pēdējie slējās pirkstu galuos Kaudz. M. [Zu apr. acc. s. gallan "Tod" und - wenn von der Bed. "Spitze" auszugehen ist - zu dzelt usw. (s. dies), vgl. Leskien Abl. 325 u. Nom. 167, Zupitza Germ. Gutt. 85, Wiedermann BB. XXVIII, 69, Trautmann Apr. Spr. 334 f. u. Wrtb. 83.]

Kļūdu labojums:
jumtu galu = jumta galu
zvinēja = svinēja
izme̦luosimies = izmēļuosimies
uz pirksta galiņiem = uz pirkstu galiņiem

Avots: ME I, 592, 593, 594, 595


gars

gars (li. gãras "Dampf"),

1) der Dampf, der Qualm in der Badstube:
mīksts, mīlīgs gars, angenehmer, dunstloser Qualm. tik mīlīgs kâ pirts gariņš Tr. IV, 538; 598. sīvs gars, herber, dunstiger Qualm. iznīksti kâ pirts gars Tr. IV, 223. garu iepērt, s. iepērt; garu liet, saliet, mest, uzmest, samest, Dampf hervorbringen durch Wassergiessen auf die heissen Steine des Badstubenofens: ve̦ci vīri nuosaluši, pirtī garu salējuši BW. 27294. garu lēja ar kausiņu vai ķipīti uz ce̦riem BW. I, S. 176. uz akmiņa garu metu BW. 16198,5. izlēja kâ garu, er sprach sehr schnell Etn. IV, 4;

2) der Geist, Lebenshauch, Seele:
garu izlaist, den Geist aufgeben, fahren lassen;

3) der Geist, die Lebenskraft, der Lebensmut:
viņa gars griezās atpakaļ, un viņš atspirga Richt. 15, 19. tâ lai latvju garu sildām Aus. garu vilkt, das Leben fristen: kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurme̦t varu cerēt garu vilkt Etn. III, 15. tiem pietiktu, kuo vilkt garu A. XX, 530;

4) der Geist, das Varstellungsvermögen, Erkenntnisvermögen, der Verstand:
kad garā redzēji tautas likteni asu... Aus. tam glītuot vienmē̦r būs garu Aus. tiem, kas sirdī kūtri, garā akli, tiem daba rāda jauku priekšzīmi Aus.;

5) der Geist, die Gesinnung, Gemüt:
muļķītis lē̦nā garā pacietis visu LP. III, 89. saimnieks lē̦nā garā (ruhig, in aller Gemütsruhe) paņem me̦du V, 175. viņam bijis tāds naudas gars Upīte Medn. laiki 177. kas var zināt, kāda gara bē̦rns viņš;

6) der Geist, das Wesen, die Eigentümlichkeit:
kristīgas ticības, latviešu valuodas, laika gars. šis tautas gars mūs visus krāj un saista Aus.;

7) der Geist, der Sinn, der Inhalt:
tur savāds gars iz mē̦mām burtu zīmēm raisās Aus.;

8) der Geist (personifiziert):
viņš liels gars, er ist ein grosser Geist;

9) der Geist, überirdisches Wesen, so namentlich die Seele eines Verstorbenen, der Gespenst:
bijis tāds nere̦dzams gariņš LP. VI, 1, 54. visi gājuši dievbijīgi pie darba, labuos gariņus pieminē̦dami Etn. I, 91. rudenī nuo Miķeļiem līdz Mārtiņiem ēdināja garus; tādēļ šuo laikme̦tu arī sauca par garu laiku LP. VII, 306; pa gariem, zur Zeit, wo die Seelen gespeist werden U. garu mēnesis, der Oktober, weil in diesem Monate die Seelen gespeist werden. mājas gars, ein Hausgeist LP. VII, 329. garu diena, aller Seelen Tag U. svē̦tais gars, der heilige Geist; nešķīstais od. ļaunais gars, der böse Geist;

10) der Geruch:
nelabs gars atsitas U., A. XII, 848. [Nebst garēties II, garuoza, aizguore, gar̂me und dzirkstele I zu apr. garrewingi "brünstig", goro "Feuerstand, slav. gorěti "brennen", ksl. жеравъ "glühend", ai. háraḥ "Glut", arm. ǰer, ir. gor "Wärme", gr. ϑέρος "Sommer", ϑέρομαι "werde warm" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 234, Walde Wrtb. 2 308 f. unter formus, Boisacq Dict. 341, Trautmann Wrtb. 79.]

Avots: ME I, 603, 604


gāzuļoties

gāzuļuotiês, wacken, wanken Etn. IV, 129. viņš stipri gāzuļuojas uz priekšu un atpakaļ A. IX, 1, 352.

Avots: ME I, 620


griezt

grìezt (li. grẽ̦žti) C., [Serbigal, Schmucken, PS., AP., Neuenb., Jürg., Schujen], griêzt 2 Kand., [Dond., Selg., Wandsen], griẽzt Wolm., [Salis, Ruj., Pl., Paltemal, Sessau, Līn.], -žu, -zu,

1) kehren, wenden, drehen:
me̦tus uz stellēm, ratiņu, bizes gre̦dze̦nā. griez tu ceļu, dē̦lu māte, es tev ceļa negriezīšu BW. 23284. negriež vairs ceļa ne cilvē̦kam, ne luopam, auch ne ve̦lnam, er fürchtet sich vor niemand. griez apkārt, bāliņ, tavu kumeliņu! BW. 13970. Intrans.: jāja tautas, apkārt grieza Ltd. 751. apkārt griezu lielu riņķi ap atraitņa kamanām BW. 9350. bē̦rni danci grieza BW. 32865, 4. zirgus, guovis vienkuopu griezt, die Pferde, Kühe zusammentreiben. griezt visas malas od. maliņas apkārt, das Unterste zu oberst kehren. vēmiens griež U., (mir) wird übel. līgaviņa priekšu grieza, mutes deva Ltd. 2321. krūtis grieza pretim, die Stirn bieten: tas katram grūtumam grieza krūtis pretī Aps. tas tev vairs nekaunas man krūtis griezt pretī Alm. visiem griezis nagus pretim Upīte Medn. laiki 100. valuodu, sarunu uz citu pusi, uz citām lietām griezt, das Gespräch auf andere Gegenstände leiten. ausis uz putnu balstiņām griezt Aps. uz tevim dziesmu griežu, uz tevim valuodiņu, ich wedrde mich gegen dich mit meinem Liede, mit meiner Rede BW. 1030. griezt valuodu heisst auch - dialektische Eigentümlichkeiten aufweisen: ik pēc zemes gabaliņa griež savādu valuodiņu BW. 21129. visu acis (so auch vērība griezta) grieztas uz jūŗu A. XIII, 246. par labu griezt, verbessern: tuo nelaimi varam par labu griezt Dünsb.; uz ļaunu griezt, eine böse Wendung geben Kaudz. M. griezt kažuokam ļaunuo pusi, seine schlimmen Seiten zeigen, sich zum Bösen andern die Schuld geben;

2) winden, bauen:
grib putniņi ligzdu griezt BW. 4479 (Amt-Durben, Alt-Seeksahten, Zirau), gew. vīt, taisīt;

3) breuhen:
linus Mar.;

4) gre̦dze̦nu griezt BW. 32299; 32302. sudraba (Var.: ze̦ltā) grieztu gredzentiņu 6318 var. [stīgām griezta (od. griêzta?) vilnainīte " ein drahtdurchwirktes Tuch"
Bielenstein Holzb. 435];

5) intr., sich drehen, tanzen:
nu tik griež! nu tikai sākuot griezt vaļā, ka putuot vien LP. Refl. -tiês,

1) sich drehen:
zeme griežas ap sauli, viņš griežas kâ vilciņš riņķī. princim sāka galva riņķī griezties JK. V, 68. Das Part. griezdamies, sich drehend, wird oft gebraucht

a) bei den Verben der Bewegung zur Bezeichnung der Intensität
aiziet griezdamies, er eilt über Hals und Kopf drvon. skrej peklē griezdamies BW. 5954. zaķis nāk griezdamies atpakaļ LP. IV, 221 sniegs nāk zemē griezdamies. gaŗa, plata kļava lapa krīt griezdamās BW. 17442;

b) bei augt, wachsen, zur Bezeichnung des üppigen Wachstums:
auzpas, mieži, rudzi, kāpuosti, lini aug griezdamies, man aug mieži griezdamies BW. 653. augat, mani gaŗi mati, vizbuļuos griezdamies BW. 5498;

2) sich wenden, sich anders gestalten, sich ändern, ein andere Richtung nehmen:
vējš tagad griezies. griežas saule uz vakaru (auch pret vakaru, vakarā) BW. 15805. kaut jel dzīvīte grieztuos citādi Aps. ja tik vien varē̦tu citādi kâ griezties Apsk. visam vajadzēja griezties par labu Kaudz. M. lieta griezās pa˙visam citās sliedēs Aps. valuodas griežas uz tagadējām valsts būšanām Kaudz. M.;

3) biegen, kehren:
atpakaļ griezties, zurückkehren. ceļš griežas palabuo ruoku, kruogā. griezies ceļa maliņā BW. 1869;

4) sich hin und her wenden, [sich viel bewegen und zu tun machen
U.], spielen, lärmen, toben: [bē̦rni tur griežas pa istabu kâ nelabais. [nikni griezties St. " übel hantieren"];

5) mit Fähigkeit sich zu wenden hört auch die Lebensfähigkeit auf, daher bedeutet
nevarēja vairs griezties nicht mehr leben, auskommen können: vīrs lielā trūcībā nevarē̦dams ne˙kādi vairs griezties LP. VII, 106. [Nebst gruozīt und grīzte, sowie apr. greanste " Strang aus gedrehten Baumzweigen" und granstis " Bohrer" zu an. kringr. " Kreis, Ring", mndl. cringhen " sich wenden", ae. cringan " sich winden", d. Kringel u. a. (s. Fick Wrtb. I 4 , 213 und BB. VI, 213 und Trautmann Wrtb. 97) resp. zu engl. crank " gekrümmt", norw. krenkja " verrenken" u. a. (s. Fick Wrtb. III 4 , 52 Wiedemann BB. XXVII, 229 1 , Lidén Stud. 13 f., Wood IF XVIII, 12 und XXII, 162).]

Kļūdu labojums:
tavu kumeliņu = savu kumeliņu
LP. = LP, VII, 620
uz vakaru = uz vasaru
1869 = 13691

Avots: ME I, 662, 663


grūstīt

grûstît C., [Wolm., Serbigal, PS., AP., Trik., Jürg., Schujen, Warkh., Kl., Kreuzb., Preili, Nerft, grûstît 2 Dunika, Ruj.], grũstît K., [Gr. -Essern, Līn., Salis, Dond., Nigr., Selg., Wandsen] (li. grústyti), von Zei zu Zeit stossen, herumstossen: kungs sāka zē̦nu grūstīt, muocīt LP. VII, 1190. viņš atmuodās tikai tad, kad māte viņu lē̦ni grūstīja aiz ruokas Vēr. II, 197. Refl. -tiês, sich herumstossen: viņi grūstās tīri kâ baznīcē̦ni uz priekšu, atpakaļ Kaudz. M.

Kļūdu labojums:
sāka... 1190 = sāks... 1140

Avots: ME I, 668, 669


iecerot

ìecẽ̦ruôt Frauenb., hineinkriechen: ute iecē̦ruoja atpakaļ matuos.

Avots: EH I, 506


iedarīt

ìedarît,

1) anhaben:
kuo tu mums iedarīsi Egl. Zilā cietumā 229. vienuos dzelžuos - kuo tādam zuobe̦ns lai iedara Rainis INd. un Arija 21;

2) durch Zauber beeinflussen, behexen:
iedarījis viņš viņai e̦suot, vai ar dzeŗamuo vai ar ē̦damuo ieēdinājis Tirzm. varuot "iedarīt", ka zaglis pats atne̦suot zagtas lietas atpakaļ Aps. Jē̦kaba r. VII, 31. kur reizi ragana kuo "iedarījuse", tur negājis ar mājas luopiem vairs ne˙kādi Etn. III, 24;

[3) zu tun anfangen
L.; iedarīta lieta L., eine Sache, die man zu tun sich schon angewöhnt hat].

Avots: ME II, 8


iekratināt

ìekratinât: leicht (locker) einschütten Frauenb: šâ tâ iekratināta šķunī labība; "nuo gruopē̦tām stenderēm izņe̦mtus sienas baļķus ielikt atpakaļ" Frauenb.

Avots: EH I, 522


iekša

ìekša,

1) das Innere, Inwendige:
istabas, zemes, mucas iekša. nuo āras uz iekšu. dzīŗu dienā visi dzīvuo pa iekšu LP. IV, 176. nu nāk siltums nuo iekšas Niedra;

2) der Lok.
iekšā, drinnen, hinein, herein: kas mucā iekšā? nuo ļaūdīm nebij neviens iekšā. cik šai vēl e̦suot iekšā? wieviel habe sie noch an Lohn zu erhalten Blaum. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk od. iekšā ir, bet ārā nenāk, von einem, der seine Gedanken nicht auszudrücken versteht. viņam viss iekšā vārās. Der Lok. iekšā wird oft zur Bezeichnung der imperfektiven Handlung gebraucht, während ie - die perfektive Handlung bezeichnet: tē̦vs pat˙laban nāk istabā iekšā. ņem iekšā, kas priekšā BW. 19370. jūdz zirgus iekšā! iekšā dzeŗamas od. duodamas zāles, Medizin zum inneren Gebrauch. viņš dze̦rdams dzēra, cik gāja iekšā Lautb. Oft fehlt das Verb und iekšā vertritt das Prädikat: suns ciskās iekšā LP. IV, 164. zvirbulis griestuos iekšā! MWM. XI, 200. viņš atkal iekšā, er hat wieder eine Bete gemacht;

3) der Plur.
ìekšas, das Eingeweide: jāiztīrī cūku iekšas. visas iekšas griežas riņķī. paldies par iekšām, kulīte (ādiņa) atpakaļ. aizturē̦tas od. cietas iekšas, harter, verstopfter Leib. [visas iekšas vainīgas U., alle innern Organe sind krank. - Aus * enti̯ā oder vgl. li. ísčios "Eingeweide"- * ensti̯a, s. Le. Gr. § 531 und Būga KSn. I, 71 1 .]

Avots: ME II, 30, 31


iemiet

ìemìet, tr.,

1) einschlagen, eintreiben, einstecken
Sassm.: tīrumā iemien mietus, pagalmā zarus Etn. IV, 152. Lāčausis iemējis tē̦vu stāvu zemē LP. VI, 490. Sveķītis palika ceļa vidū kâ iemiets stāvam Seibolt;

2) einbohren (mit einem Pfahl):
saimnieks iemej ar mietu caurumu zemē LP. VII, 68;

3) einen Hieb versetzen:
kad tik neiemiešu tev pa kaklu Tals. viņš iemēja uotram pa ausi Sassm. Refl. - tiês, einsinken: vāle iemējusies dziļi zemē LP. V, 46. bungvāle... atpakaļ krītuot iemējās zemē VI, 518.

Avots: ME II, 46


izciemot

izcìemuôt, intr.: izciemājuši pi ve̦lna, jie atgāja atpakaļ Pas. V, 141. I

Avots: EH I, 438


izgavilēt

izgavilêt "?": Jānis, nuoreibis, izgavilējis, duodas atpakaļ Ed. Virza Straumēni 3 139.

Avots: EH I, 447


izlopot

izluõpuõt, gehörig foppen, anführen, vexieren: puisis ik˙katru vakaru viņu izluopuojis. Grieta atnākusi par kādu nedēļu atpakaļ, visādi izluopuota un stīva sadauzīta JU.

Avots: ME I, 767


jauda

jaũda,

1) Vermögen, physische Kraft:
gājēji ē̦duši nuo šīm mantām cik jaudas LP. VII, 558. [jaudas vīrs U., ein Mann, der etwas vermag];

2) das Denkvermögen:
viņš skaitīja mācītāja vārdus bez jaudas Vēr. I, 826. vai tas šausies vienam jaudā (= prātā) Alm.;

3) der Einfall, Gedanke:
pirmā jauda viņam bij uz vietas griezties atpakaļ Asp.;

4) jaudām - jaudām, teils - teils, zuweilen - zuweilen:
Pāvils jaudām grib smieties, jaudām izbeiles viņam slien matus stāvu Seibolt. [In der Bed. 1 wohl aus liv. joud "Kraft, Vermögen", s. Thomsen Beröringer 254; zur Bed. 4 vgl. finn. juoto "Musse" joutaa "Zeit haben". Dagegen zur Bed. 2 und 3 vgl. jaust (prt. jautu und jaudu) "wahrnehmen".]

Avots: ME II, 97


just

just,

2): viņš suolījās nākt, bet vēl nejūt (ist noch nicht eingetroffen)
Segew. kad jūsu nejuta, mēs braucām vieni paši Sessw. aizsūtījām dē̦lam grāmatu, - vēl nejūt atpakaļ (noch ist keine Antwort eirrgetroffen) Segew. ve̦se̦lu kārti sadzinu iekša, bet ne jutin (ohne auf den Grund zu stossen) ebenda. ne˙kur nesajutu, nirgends fand ich es ebenda; hören, erfahren Segew.: nu jutīs, kas viņiem tur iznāks;

3) vermuten, argwöhnen
Segew.: es jau jutu, ka jūs uz turieni iedami;

4) auf einen Einfall kommen (?):
viņš nejūt pat man draugu stādīt priekšā Juris Brasa 41. Refl. -tiês,

2) = just 1: viņš juties, ka vairs nav labi, er habe gefühlt, dass eine Krankheit im Anzuge sei Segew., Siuxt. vai tu juties? wirst du wohl gehorchen (dich rühren, aufstehen)? Segew.

Avots: EH I, 568


kabelis

kabelis: izdevies saķert durvju kabeli (kann hier und im folgenden Zitat auch zu einem nom. kabele gehören!) ruokā Janš. Bandava I, 16. iespiezdams ruokā turē̦tuo kabeli ("?") atpakaļ knaģī Mežv. ļ. II, 42.

Avots: EH I, 572


kalngalietis

kalˆngaliẽtis, der Bergbewohner: kalngaliešu bāleliņi, vediet mani atpakaļ; nu jau man apniikuse lejsgaliešu laba dzīve BW. 26308, 1.

Avots: ME II, 142


kams

I kams (комъ "Klumpen"),

1) Klumpen, eine grössere Masse:
alenēm bij liels kams me̦dus Bers., [Nötk.] paķer kādu kamu sviesta. me̦du ēdām kamiem vien. cērmes nāca bē̦rniem kamiem (kamuos) vien Serb., Druw., Bers. n. A. 284. čūskas izrīsta nesagre̦muotās daļas, kamā savīstītas, atpakaļ A. XV, 2, 391. čūskas luokuoties kamu kamiem Saul. bišu kams, die Waben der Hummeln Peb., Smilt., Tirsen. [pastalas sakaltušas kamā Drobbusch;

2) Kloss von Erbsenmuss od. von Hanf (vgl.
kami II). - Wohl zu kamuols, ce̦murs u. a.; der Anklang an dial. kams "Kloss von Blut" (s. dazu Falk - Torp 490) ist wohl nur zufällig.]

Avots: ME II, 152


kāpt

I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,

1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;

2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;

3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,

1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;

2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III 4 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]

Avots: ME II, 193


kavekslis

kavekslis [in Blieden angeblich: kavêk(s)lis], der Raufbold, Kampfhahn: nevarējis sagaidīt kavēkšļus atpakaļ LP. IV, 124. Zu kaût.

Avots: ME II, 181


klēpis

klèpis,

1) der Schoss:
bē̦rnu ņemt, turēt klēpī. pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī tevi vien auklēja BW. 23041. Sprw.: ruokas klēpī maizi nepe̦lna. liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī. Von sanftem Schlaf sagt man: gulēt kâ dieva, eņģeļa, mātes, māmuliņas klēpī LP. VII, 88; III, 108. zemes klēpī, im Schoss der Erde. viņai pilns klēpis, sie ist schwanger Manz., A. X, 1, 307;

2) als Massbestimmung - ein Schossvoll:
klēpis malkas, skaidu, žagaru, siena, zemes. dūmi klēpjiem vien griežas atpakaļ uz leju A. XX, 615. [Vgl. li. (žem.) klėbỹs gen. (klė˜bio) dass. (vielleicht mit b aus dem synonymen glėbỹs) nebst dem Verbum klėbti (kliebie kudikelį) "sie nahm in ihre Arme das Kind" Geitler Beitr. 385 aus Dowkont). Nach Būga KSn. I, 71 zu apr. auklipts "verborgen" (das gew. zu got. hlifan, gr. χλέπτειν la. clepere "stehlen" u. a. gestellt wird) und jedenfalls (s. Zupitza Germ. Gutt 117 und KZ. XXXVII, 389 und Persson Beitr. 592 1 ) zu mhd. lāfter "Klafter" und wohl auch zu pieklēpt.]

Avots: ME II, 224


ķolēt

ķuõlêt,

1): auch NB.;

3) gehen
(?): atnāk pie manis: bet tad ķuolē atkal drīz atpakaļ Janš. Mežv. ļ. II, 108.

Avots: EH I, 709


krakstēt

krakstêt (unter krakš(ķ)êt),

1): krakstē̦dams atpakaļ krita masts Dünsb. Od. 154;

2) krakstêt (mit a < e nach r?) Auleja, grunzen:
cūka krakst.

Avots: EH I, 640


krāsmata

krâsmata, krâsnmata Stari III, 17, krāsmats U., krâšmata, krâsme̦ta, [li. krósmeta "куча, груда"] Drosth., [krâsmete Serbigal],

1) ein grosser Haufe von Steinen, der nach dem Volksglauben vom Teufel herrührt, der Steinwurf:
akmeņus ve̦lns sanesis, tamdēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt. akmeņus ve̦lns nesis kažuoka stūrī; bet kažuoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. nu ve̦lns... atsteidizes uz krāsmatu atpakaļ (kur akmeņi izbiruši) LP. V, 387. pār šuo upīti stiepjas krāsmatas jeb akmeņu strēķis VII, 1310;

2) die Trümmer eines verfallenen Gebäudes, namentlich die Trümmer eines Ofens, die nach einem Feuerschden übrig geblieben sind:
krāsmata - bijušas krāsns vieta Lös. n. Etn. IV, 97. kad nu (nams) bijis buojā aizgājis, tad nuo nama krāsmatas (drupām) ne˙viens nedrīkstējis ne pat zālītes nuoplūkt LP. VII, 327. Zu krāsns und mest.

Avots: ME II, 267, 268


kreičāt

kreĩčat Salis,

1) kreuzen (von Schiffen);

2) zwecklos hin und her gehen:
guovis neē̦d, bei kreiča uz priekšu un atpakaļ.

Avots: EH I, 647


kremslāt

kre̦m̃slât, -āju Orellen, hüsteln, "hüstelnd zurückschlucken": kad lielu kumāsu rij, tad viņš iespiežas; tad dažreiz jākre̦mslā atpakaļ.

Avots: EH I, 648


kumoss

kumuôss [Lis., Jürg., N.-Peb., Selg.], kumâss, kumûss Kaul., Lub., [Bers.], der Bissen: ātriem kumuosiem viņš rija vārītuo lasi Niedra. nav ne maizes kumuosiņa, kuo mutē bāzt, hat nichts zu brechen und zu beissen. daudz ve̦cāku atrauj sev kumuosu nuo mutes, lai tik bē̦rnus paskuoluotu. Sprw.: labs tas darbiņš, kas padarīts, labs tas kumuoss, kas pataupīts, klausi veča vārdus, neēd veča kumuosu. [kāds kumuoss apē̦sts, tuo nevar atraut atpakaļ U., geschehene Dinge sind nicht zu ändern.] dze̦guzes kumuoss,

a) der Kuckucksbissen, ein Stück Brot oder sonst etwas Essbares, das man nach dem Volksglauben des Morgens vor dem Ausgehen essen muss, damit man das Kuckucksgeschrei zum ersten Male nicht nüchtern höre:
uzkuodi dze̦guzes kumuosu, lai dze̦guze neaizkūkuo;

b) Triften-, Knabenkraut (orchis moris):
piegulē̦tām meitām jāē̦d orchis moris (puiku zāles, dze̦guzes kumuoss) saknes, tad viņu kauns nenāks gaismā RKr. XII, 14. putnu kumuoss, der Vogelbissen, der verhüten soll, dass das Geschrei der Vögel, namentlich des Kuckucks, einen Nüchternen betreffe, was nach dem Volksglauben Unheil bringt BD. 58. [Wohl zu kums II, kumt I, s. Būga LM. IV, 430.]

Avots: ME II, 313, 314


kumšķis

kum̃šķis, [kum̂šķītis 2 Gr.-Essern], eine Handvoll, ein Wisch, ein zerwühltes Päckchen, ein Bündel: kumšķis siena, sūnu, zāļu Laud. izrāvis lielu kumšķi (matu) LP. VI, 919. viņa atsvieda atpakaļ matu kumšķus A. XX, 246. rāva kumšķiem jau izdzeltējušuo lapu Apsk. Zu kumste.

Avots: ME II, 312, 313


kumurs

kumurs, kumuris,

1) der Haufe, der Knäuel:
pret pirmuo neatduras jauna dvēsele kâ skrejuošs kuģis ar grūdienu pret paslē̦ptu koraļu kumuru Asp. meži rūzca, meži šņāca, bites gāja kumuriem. viņu krampis sarāva kumurī Mar. ezis gul kumurā od. sakumuruojies Aps., Bers., Sessw. me̦lna zvanupīte, baltus kumurus (Wasserblasen) ne̦sādama Egl.;

2) mākuoņu kumurs od. kumurs allein, ein kleines Wölkchen
Lasd., Sessw., Gstrh.: pār viņiem (siliem) balti kumuri gāja tālēs un nāca atpakaļ Egl. tumšs kumurs... aizgāja Egl. [Zu kumt I.]

Avots: ME II, 313


lēkšot

lèkšuôt: l. atpakaļ A. Grīns Dvēseļu put. III, 125.

Avots: EH I, 737


lēpurs

lê̦purs [Drosth., Arrasch], l,ê̦purs PS., Smilt., der Bär, der Lümmel, Schlingel, Plumpsack, Wasclappen: sagrāba lē̦puru (den Bären) aiz abām ausīm Lautb. kuo tu lē̦purs neatnāca atpakaļ, kad es viņu saucu Rainis; lē̦purs, ein grober Gast L.

Avots: ME II, 461


līgans

līgans: auch ("?") Lesten n. FBR. XV, 22. lĩgans purvs, l. ("kas ļuogās) cilvē̦ks Windau. šuo pasmaguo, līganuo ("?") auguma Ciema spīg. 215. viņa spēji atliecās atpakaļ, līgana ("?"), spēcīga un bez nuoguruma Anna Dzilna 99. līganā ("?"), smagā gaita 176. juzdams ķermeņa līganuo drebēšanu 181. gāja ... līganu ("?") gaitu, vēl. ... lāgā neatmanīdama, kurp nu jāiet Azand. 37. miestiņa trauki, līgani (bis zum Rande gefüllt?) un putuojuoši Anna Dzilna 180. guovs ka viena lìgana 2 ("?" Substantiv?) Meselau (von einer fetten Kuh).

Avots: EH I, 747, 748


ļipata

ļipata, ļipatu, Interj. zur Bezeichnung schnellen Laufens: ļipala, ļipata (ļipatu Etn. II, 17) atpakaļ BWp. 2145.

Avots: ME II, 541


lūža

lûža 2 : meitas, kas ... reizēm atpakaļ palika, iesauca par dūdām un lūžām Dünsb. Koša rotas kast. 5.

Avots: EH I, 765


māt

mãt [Ruj., C., Bauske, Wandsen] (li. móti), mãju, [mât Kr., Lis., Kl., Bers., N. - Peb., Arrasch], winken: sauc bāliņš, māj ar ruoku: nāc, māsiņa, atpakaļ! BW. 13585. jauni prieki tev mās A. XX, 869. māt ar acīm J. Allunan. ... vienmērīgi un spēcīgi mādams ar aiŗiem pa ūdeni (die Ruder schwingend) Goŗkijs 41. Refl. -tiês, gestikulieren (ohne dabei zu sprechen): piedzē̦rušie, uz ceļa šķirdamies, ilgu laiku visādi mājās Tirs. n. RKr. XVII, 68. [Zu Slav. majati "winken", s. Berneker Wrtb. II, 7 und Trautmann Wrtb. 166.]

Avots: ME II, 586, 587


maukt

màukt,

1): m. kuokiem mizas nuost Siuxt. m. ce̦puri galvā Warkl. es visu vasaru divējas zeķes maucu (trug 2 Paar Strümpfe)
Linden in Kurl.;

3): auch AP., KatrE., Schujen: tupeņus m. Jürgens 154. saknes mauc veļi rudenī Ramkau. piecpadsmitā augustā sīpuoli jāmauc nuost ebenda;

4): jis mauce pa ceļu, atpakaļ nepavērēs Warkl., Zvirgzdine. man jāmauc uz dārzu Salis; ‡

5) schwungvoll schlagen
Auleja: maucis ar vē̦zdu par aci. Refl. -tiês,

1): m. zeķes, cimdus Frauenb.; ‡

3) m. pruojām, sich eilig davonmachen
Jumpraweeten n. Diet.: maucies pruojām pa uotrpus mājai, kamē̦r gūstītāji vēl runājuši pagalmā Kaudz. Izjurieši 86. Zur Bed, vgl. auchìemaukt II.

Avots: EH I, 786


mazs

mazs: tas ir mazi gadi (wenig Jahre) atpakaļ atskatuoties, kad sāka ar mašīnām kult. Linden in Kurl. apcirkņi, pilni ... mazās labības (Kleinkorn?) Janš. Apsk. 1903, S. 192. mazā pratā būt (palikt), blödsinnig, unnormal sein (werden) Kand. ar sēšanu nu mēs jau e̦sam pie maza, es ist wenig übriggeblieben zu säen Sessw. m. cilvē̦ks (ein Armer, Geringer, Knecht; Häusler) nevar daudz guovis turēt Frauenb. mazākiem stāvēja kuopā zirgi un guovis; saimniekiem bij zirgu staļļi Salis. kas jau mazāks (ärmer) dzīvuotājs, tas iesāla aitu gaļu Seyershof. mazie ļaudis, Bauersleute Diet. mazais puisis Frauenb., ein junger Arbeiter. mazā puse ebemda "tā istabas puse, kas nav sē̦tā". - Subst. mazums,

1): tev maizītes mazumiņš (Var.: drīz pietrūka) BW. 21508 var: kuo ... bē̦dājies ... par mantas mazumiņu? 3652. kartupeļiem mazumu jemt, nach der Kartoffelernte auf dem aufgeeggten Felde übriggebliebene Kartoffeln aufsammeln
Linden in Kurl. nepruot vēl klēpja sajemt, tik mazumus (= paliekas) kaš Kaltenbr. n. FBR. XVII, 56. mazumā (wenig) ir: tik divi vien tie bē̦rni;

2) = mazatne Salis n. FBR. XV, 63.

Avots: EH I, 788


mellene

mel˜lene (die in der Volks- und Literatursprache gewöhnliche Form), mel˜nene (äusserst selten) A. XI, 13, Konv. 2,

1) die Schwarzbeere (vaccinium myrtillus);

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ... pie savām mellenēm BW. 12274.

Avots: ME II, 595, 596


melluža

me̦l˜luža,

1) eine schwarze Kuh
Kand.;

2) ein brünettes Mädchen:
atpakaļ pie savām me̦llužām BW. 14426.

Avots: ME II, 596


mēsls

mê̦sls: acc. plur. mē̦slys BW. 14000, 20; unbek. in Dunika, OB., Rutzau,

1): peļu m: Pas. XIII; 34. zirga mē̦sli BW. 26251, 6;

2): auch (Plur. mē̦sli, woneben sūdi "Mist")
Kaltenbr., Roop u. a.: pabeņķē pē̦rnie m. BW. 25795. slauki tīri maltuvīti, lai mēsliņi nipinās pa Laimiņas kājiņām! 7936. kad istabu slaukuot m. le̦c atpakaļ, tad būs ciemiņi Salis;

4): siena (salmu) mē̦sls, eine geringe Menge Heu (Stroh)
Siuxt. devīņu dienu ve̦es teliņš sāk ieņemt kādu mēsliņu mutē ebenda; ‡

5) als Schimpfwort
Kaltenbr.: guļ kâ m. Siuxt. līguoja grīda, bet tak, m., nelūza Jauns. Raksti VIII, 325.

Avots: EH I, 809


miezis

mìezis [li. miežỹs],

1) gew. im Pl., die Gerste:
miežu od. mieža grauds, das Gerstenkorn; miežu putraimi, gerstengrütze. vistiņai miezi (Var.: miezis) de̦r iesalam

23824. divkantu (divkanšu Dobl. n. U.) mieži, zweizeiligie Gerste (hordeum distichum
L.) RKr. II, 72; seškanšu (Dobl. n. U.) mieži, sechszeilige Gerste RKr. II, 72; jūŗmalas mieži, elymus arenarius L. Konv. 2 1499; mežu mieži, hordeum spontaneum Konv. 2 2680; plikais miezis, Bart - od. Pfauengerste Mag. IV, 2, 24; RKr. II, 72; bei U. pliki mieži - nackte Gerste;

2) miezītis, (scherzweize) das Bier:
miezīti iedzert;

3) miezis Kand., Tals., mìezis 2 Mar. n. RKr. XV, 126. cietais miezis Konv. 2 2682, das Gerstenkorn am Auge:
kad acī miezis, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds; miezis acī ar tuo jāizbada un grauds jāatliek atpakaļ kur bijis Etn. II, 135. [Nebst apr. moasis "Gerste" zu le. màize "Brot".]

Avots: ME II, 657


nadži

nadži,

1) zirgu nadži, Nelkenwurz (geum rivale)
Peņģ., Konv. 2 697;

2) dzenis piede̦r pie pāŗu nadžu putniem, t. i. viņiem nagi stāv pāŗiem: divi uz priekšu un divi atpakaļ
Konv. 2 697.

Avots: ME II, 686


nasks

nasks [Erlaa, Lös., Pixtern], našks [Nitau, AP., Bers.], C., flink, hurtig, fix, schnell, regsam: nāburguos naskas meitas BW. 12838. cielaviņa naska sieva 2686. nasks (Var.: našks) tautu dē̦ls 26004. tur vajaga našku suņu 30438. viņa palikusi naska kâ stirna Blaum. viņš nasks cilvē̦ks Lub., Peb. nasks zē̦ns MWM. VIII, 212. sāka naski virves vīt Etn. II, 175. naksi apgē̦rbusēs izgāja uz ielas Vēr. II, 316. arī tie sāka iet naskāki Saul. drīzi, drīzi, naški, naški pie sudraba kalējiņa BW. 910. Statt des Adverbs naski, našķi U. wird auch der Akk.-Instr. naskuo [od. ar naskuo] gebraucht: zē̦ns bij naskuo vien atpakaļ, der Knabe war schnell zurück. [es ar naskuo ("ļuoti veikli") vien apkuopu šuopvakar luopus Nötk. nuo rīta līdz vakaram pa kūti un istabu ar naskuo vien! N.-Peb. - našks, soweit nicht hochle., wohl aus nasks und * našķs kontaminiert; nasks vielleicht aus * nagsku-s, vgl. nadzîgs]; oder zu li. našiaus "geschwinder"?

Avots: ME II, 694


nauda

naûda (li. naudà "Nutzen, Habe; [(bei Bezzenberger Lit. Forch.) Geld"]), Demin. verächtlich naûdele, [naũdele Līn.],

1) das Geld;
[naudas vīrs U., ein reicher Mann];

a) mit attributiven Bestimmungen: sīka nauda, auch šķira nauda Mat., Kleingeld;
dārga, liela nauda, daudz naudas, schweres, viel Geld; cieta nauda, klingende Münze; balta, [gatava U.], tīra, skaidra nauda, nach St. auch šķīsta nauda, baar Geld. tautie[i] s skaita sīku naudu BW. 24322, 2. lielas, dārgas naudas kumeliņš 15850. aizmaksāja cietā naudā vienu dālderi BW. III, 1, 49. tas jau maksās naudu, tīru, baltu naudu A. XX, 85. nauda kâ dubļi, naudas kâ ve̦lnam pe̦lavu, naudas vai cik, viel Geld, Geld wie Heu. nesātīga nauda, flüchtiges, dem Eigentümer untreues Geld LP. I, 117; braucama oder ceļa nauda, das Fahrgeld; dzeŗama nauda, das Trinkgeld; paceļamā nauda, das Findegeld: cik duosi paceļamās naudas? LP. VI, 837. ve̦se̦la nauda, ein grösseres Geldstück, [die volle Summe U.] asins nauda, Blutgeld: maksāsim tam labu asins naudu LP. II, 36. atslē̦gas oder klēts oder mātes naudas, das Geld, das der Mutter für die Auslieferung der Mitgift gespendet wurde BW. 16847; III, 1, S. 93; bāru oder bāriņu, nauda, das Pupillengeld; circeņu nauda, das Geld, das die Verlobten früher opferten Lautb.; dze̦uzes nauda, der Heckpfennig, der nach dem Volksglauben immer neues Geld bringt U.; drānu nauda, das Geld, das für die von der Braut verteilten Handtücher gesammelt wurde BW. III, 1, S. 75. galvas nauda, das Kopfgeld, die Kopfsteuer; īres nauda, das Mietgeld; kabatas nauda Taschengeld; kāzu nauda, das Geld, das dem jungen Paare von dem Braugefolge gesammelt wurde BW. III, 1, S. 11; krūmu nauda, das Patengeld,

a) für das Pastor:
bē̦rna tē̦vs maksāja mācītājam 4 vērdiņus (tē̦va naudu) un katra kūma pa vērdiņam (kūmu naudu) I, 178; kruoņa nauda, die Morgengabe: prasait pa pilnam kruoņa naudas un dāvanas! I Mos. 34, 12; pādes nauda BW. I, S. 180, = kūmu n. 1.; pūra nauda, das Geld, das für die Braut gesamelt wurde: pašā vakarā meta pūra naudu BW. III, 1, 100. ruokas nauda, das An-, Handgeld. ruokas oder precības (in Dond. aizduodamā) nauda, das von dem Bräutigam nach der Annahme der Werbung gezahlte Geld Bl. sliekšņa, slieksnīša nauda BW. 16846, = atslē̦gas n.; smiekla (spēles BW. 30017) nauda, Spottgeld: pārduot par smiekla naudu LP. I, 128; sudraba nauda, Silbergeld; šūpuoļa nauda, das Wiegengeld: krusttē̦vs un citi kūmi ieme̦t šūpuoļa naudu BW. I, S. 173; tilta nauda, das Brückengeld; vaŗa nauda, Kupfergeld; velšu nauda, das von den Hochzeitsgästen für das junge Paar gesammelte Geld BW. III, 1, 89; ze̦lta nauda, Goldgeld; zuobu nauda, das Zahngeld: par pirmuo zuobu, kas bē̦rnam uzdīga, īstais krusttē̦vs dāvināja bē̦rnam dālderi zuobu naudas BW. I, 184;

b) als Subj.: Sprw. nauda gribas skaitāma, Geld will gezählt sein.
kāda nauda, tāda prece. kam nauda, tam tiesa. nauda stiprāka par taisnību. kur nauda, tur nav trūkuma. nauda ķešas neplēš. te, kundziņ, naudiņa, te lakatiņš, das ist meine ganze (letzte) Barschaft. nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta paliek mūžam. ve̦ca nauda atpakaļ nāk. nauda gudra - vīra ruokā, das Geld ist klug. d. h. bringt Segen in der hand eines (klugen) Mannes. nauda tava nezudīs Ltd. 1790. nauda iet viņam līdz kâ pielipusi Kaudz. M. nauda kaltējas, žāvējas, das geld trocknet - ein alter Volksglaube. nauda kaltējusēs mazās, spuožas uguntiņās LP. VII, 1047. daudzāmies vēl te˙pat pa grē̦ku pasauli kâ ve̦ca nauda Kaudz. M.;

c) als Obj.: naudu aizduot, aizņemties, izduot, ieņemt; naudu kalt, münzen:
nauda naudu pe̦lna neba nauda mūs pe̦lna, mēs pe̦lnām naudu. cūkas naudu neē̦d, radiem pašiem diezgan - Devise eines Trinkers und Verschwenders. [naudu plêst U., unbarmherzig Geld zu erhalten suchen; naudu dzìt (germanismus?), Geld eintreiben U.];

d) im Lok. u. nach Präp.: maksāt nevis naudā, bet graudā nicht bares Geld zahlen, sondern mit Naturalien (Korn) vergüten;
naudā iedzīvuoties, celties, zu Geld kommen; naudā turēties, sich im Besitze des Geldes festhalten Dok. A. tad es viņas medīt gāju, kad ādiņa naudā stāv, wenn das Fellchen teures Geld kostet BW. 30531. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu, bizmanis uzsveŗ tuo ar smagu naudu Aus. I, 5. par naudu visu var dabūt, tik tē̦vu un māti (mātes) vien ne. par naudu ir ve̦lns dancuo. šuodien par naudu, rītu par velti, sagt man zu denjenigen, die auf Rechnung etwas erhalten wollen; [uz naudu vien dzīvuot U., für bares Geld leben];

2) der Rubel:
cik gribat... pār sivē̦niem? astuoņas naudas (+ 8 Rbl.). Vgl. Etn. IV, 150. [Zu an. nautr "wertvolles Stück Eigentum", naut "Stück Vieh", got. niutan "erlangen, geniessen", nuta "Fänger", ae. notu "Ertrag", vgl. Walde Wrtb. 2 531, Meringer IF. XVIII, 234, Persson Beitr. 223.]

Avots: ME II, 695, 696


ne

ne, ne- (li. "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 2]

Avots: ME II, 704, 705, 706


ņemt

ņem̂t, ņe̦mu, ņêmu [Wolm. und überhaupt mehr in der Mitte und im Osten; ņem̂t: prt. ņèmu PS., C., Arrasch, Trik., N.-Peb.), ņem̃t Puhren, [Salis, Gr.-Essern, Selg. und überhaupt mehr in den westlichen Mundarten), prt. ņẽmu [ņêmu 2 Salis), nem̂t Ruj., Schwanb., [ņimt Warkl.), jem̃t Kand., tr.,

1) nehmen:
kur ņemis, kur neņemis akmeni LP. VII, 1319. kur tu ņēmi tuo dziesmiņu, kas actiņas slapināja? es neņe̦mtu par tik niecīgu darbu maksas LP. III, 46. viņš ņe̦m ļuoti dārgi, er nimmt einen hohen Preis. salmus ņemt, die obere Schicht Stroh von dem zu dreschenden Getreide abnehmen; rudzus ņemt, das geschnittene Korn in Garben binden; kartupeļus ņemt, Kartoffeln ausgraben; sievu ņemt, eine Frau nehmen, heiraten: vienu ņēmu, uotra nāca Ltd. 1112. laiks puišiem sievas ņemt BW. 13768, 5. ņem, Jānīti, mani sievu! 10425. lai ņe̦m mani ve̦de̦klās, zur Schwiegertochter 518. galu ņemt, ein Ende nehmen: ne˙viens nezināja, kur viņš galu ņemis LP. VII, 1083. māmiņa tâ pērās vai galu ņe̦mdama LP. VI, 836. Lāčausis smēies, galu ņe̦mdams VI, 476. bijis iepriecināts, ka viņa neapduomība tik labu galu ņēmuse VII, 156, savu ceļu, virzienu ņemt, seinen Weg, seine Richtung nehmen: ērzel is aiziet kâ vējš, savu ceļu ņe̦mdams LP. IV, 200. slimība ņe̦m ļaunu virzienu SDP. VIII, 59. dalību ņemt, teilnehmen: viņš ņe̦m dalību pie mana likteņa Latv. ņemt kājas pār ple̦ciem od. zaķa pastalas ņemt, das Hasenpanier nehmen, ergreifen. mēru ņemt, Mass nehmen: pie uozuola mēru ņēmu Ltd. 1349. krūmu ņemt, stauden, sich verzweigen, sich ausbreiten: audz, miezīti, ņem krūmiņu! BW. 27940, 32529;

2) nehmen, fassen, zu etw. kommen:
ņemt druošu sirdi, Mut fassen; kājas ņ.,

a) zu gehen anfangen,

b) das Hasenpanier ergreifen;
valuodu ņ., anfangen zu sprechen; paduomu, prātu ņemt, zur Einsicht kommen, geistig reif werden: ņēmu labu druošu sirdi pret tuo meitu māmuliņu BW. 14744. drīz pādiņa kājas ņēma, drīz ņēm[a] skaidru valuodiņ[u] BWp. 1475, 3. es tev mācīšu kājas ņemt, ich will dir Beine machen. dēliņš ņēma gudru prātu 12391. lē̦ni prātu jēmu 4734. lē̦ni ņēmu paduomiņu 33614, 1. gudru ņēmu paduomiņu 4756. nu neņem tik lielas galvas, sei nicht so starrköpfig! Aps. [kuo tu svešu, nezināmu cilvē̦ku vari galvā ņemt? Janš. Dzimtene 2 III, 17.] kur saulīte mājas ņems? BW. 10874. kur saimīte mieru ņems? 10677. Sprw.: vārds vārda vietu ņe̦m. kur tuo ņems, ka žīds vems? vakaru ņemt, am Abend die tägliche Arbeit beschliessen, Feierabend machen: viss laikā jānuodara un laikā jāņe̦m vakars A. XI, 5. Umgekehrt, mit vakars als Subj. und persönlichem Objekt: tāļu mani vakars ņēma BW. 28718;

3) nehmen, entziehen, hinraffen:
pavasar[i]s ņēma gredzentiņu, rudens ņēma vainadziņu BW. 1877, 2. dievs ņems manu dvē selīti 1124. vai skauģis ņēmis dzīvību? Aus. Sprw.: dievs neņe̦m, ve̦lns nerauj, kur iet? tāda sieva tev ņe̦m vai dzīvību ārā Alm. alus vīru pievaļāja, ņe̦m vīram kājas, ruokas (Var.: galvu) BW. 19520, 1. Sprw.: kur ņe̦m, tur pluok; kur liek, tur ruodas. bārzdnazis, ēvele, izkapts labi ņe̦m, das Rasiermesser, die Sense, der Hobel schneidet gut: karsta saule, me̦ldu zâle, grūši ņēma izkaptiņa BW. 28650. prieks bija redzēt, kâ izkapts zâli ņēma LP. VII, 1169. ēvele vis˙labāki ņe̦m (griež) Konv. 2 777. vai re, kādu skaidu (cirvis) ņe̦m! JR. IV, 83;

4) tüchtig angreifen, vornehmen, zusetzen:
kad ņemsim, tad ņemsim JK. II, 142. ņem, cik vari, ja nemaz vairs nevari, tad vēl vienu bišķīti! so fordert man zur eifrigen Arbeit an Etn. IV, 78. Von einem eifrigen Arbeiter sagt man: ņe̦m (je̦m) šņākdams II, 68. kad es tevi ņemšu, nuomaukšu ādu kâ mici pār acīm II, 31. tie ņē̦muši un sasituši viņu Kav. meitene ņēma un izteica visu, kas bij nuoticis Dicm. tie nu ņēma un nuoplēsa kalnu Dīcm. Statt der Anreihung nicht selten mit einem von ņemt abhängigen Infinitiv: ņē̦muši nuosist maitas gabalu LP. V, 124, 311; IV, 90; 158. ņē̦muši visu lieluo līdumu pārkravāt A. XX, 229. kad es ņemšu (Var.: sākšu) tevi rāt, tu staigāsi raudādamā BW. 23367, 2. [uz jums... ņēmām raudzīties Juris Brasa 182];

5) mit Adverbien, dem Lok. und Adjektiven:
izteiktuo vārdu viņš nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. vējš ņe̦m cauri, der Wind bläst durch. cauri caurim ņe̦muot, im Durchschnitt; stingri ņe̦muot, streng genommen; [ņemsim tâ! U., nehmen wir an!] vispāri ņe̦muot, im allgemeinen, im ganzen genommen; kâ tuo ņe̦m, wie man's nimmt! ņemsim viņu cieti od. kuopā, wollen wir ihn fest, gefangen nehmen! LP. IV, 81; VI, 2. dievs ņēma viņu nuost I Mos. 5, 24. pretim od. pretī ņemt, entgegennehmen: sienu, zagtas mantas. ņem tuo ve̦se̦ls, nimm das zu deinem Heil! ņem iekšā, kas priekšā, iss, was du vor hast! ņem iekšā,

a) iss!

b) säume nicht, geh an die Arbeit!
Etn. IV, 41. neņem bē̦rnu klēpī! nebūtu labāk tuo vārdu mutē ņēmis. (ruokā ņ. U., ergreifen.] visu tuo prātā ņe̦muot un turuot Kundz. neņem tuos puišus sirdī! A. XXI, 343; kādu valuodās ņemt, jem. zum Gegenstande des Geklatsches machen, böse Gerüchte über jem. verbreiten. [smieklā ņ. U., verspotten.] vē̦rā ņemt, wahrnehmen, berücksichtigen: ņem vē̦rā labu paduomu! ve̦lns sāk dē̦lu ņemt zemē, der Teufel fängt an, den Sohn zu überwinden LP. VI, 478;

6) mit Präp.: ņemt aiz čupras, beim Kragen fassen;
ņemt aiz naga od. pa nagam od. uz nagu od. nagiem, auch uz graudu, lāvu ņemt, oft auch priekšā ņemt (nach d. deutsch. vornehmen), ins Gebet nehmen, aufs Korn nehmen, vornehmen, jem. tüchtig zusetzen: ve̦lni gribējuši puisi ņemt uz nagu LP. III, 85, viņš mani ņe̦m pa nagam Kav. par labu ņemt, fürlieb nehmen; par ļaunu od. ļaunā ņemt, übel nehmen: ņem par labu, bāleliņ, manu ve̦stu līgaviņu! BW. 18701, neņe̦mat tuo par ļaunu (ļaunā)! par nieku mani arī nevar ņemt, gar niedrig darf man mich auch nicht schätzen. ņemt pie ruokas, pie matiem, an (bei) der Hand nehmen; ņemt kuo pie sirds, sich etw. zu Herzen nehmen. Refl. -tiês,

1) für sich, sich nehmen, heiraten:
vienīgi ar šuo suolījumu tu drīksti manu ziedu labumu ņemties Kaudz. lai ņe̦mas pate (maizi) BW. 26077. ņemies druošu sirdi, fasse Mut, sei getrost, ja jau mīlas, lai ņe̦mas! Purap. mūsu pusē lielmanīši paši vien ņe̦mas Kaudz. tam savs laiks jānuoblandās, kas nelaikā pats sev dzīvību ņēmies LP. V, 180. e̦lpa ņe̦mās cieti, der Atem ist in der Klemme Niedra;

2) etwas rüstig anfangen, eifrig betreiben, eifrig etw. angreifen, eifrig arbeiten, [sich unterwinden, beginnen, an etwas gehen
U.], unternehmen, sich zusammennehmen, loslegen: viņš ņēmās me̦lnās miesās od. vienuos sviedruos, nuo˙svīdis, er arbeitete aus allen Leibeskräften, im Schweisse seines Angesichts. [viņš ņe̦mas visus pārgudruot U., er unterfängt sich, klüger sein zu wollen als alle. viņš ņe̦mas smiet U., er fängt an zu lachen.) ņemsimies!

a) wollen wir rüstig an die Arbeit gehen;

b) wollen wir ringen
LP. VI, 445. Der Umfang der Bedeutung wird beschränkt:

a) durch das Part. Präs. akt.: vistas ņē̦mušās kaudamās pa ādu LP. V, 202. tas ņēmies dze̦rdams VI, 641;

b) durch die Präp. ar mit einem folgenden Verbalabstraktum auf
-šana: ļaudis ņe̦mas ar kulšanu Vēr. 1, 1393;

c) durch einen folgenden Infinitiv: dē̦ls ar ve̦lnu ņe̦mas vīt LP. IV, 2. muļķītis ņēmās izstāstīt
IV, 212, pirms tu pabē̦rnam ņemies sist, izskaiti pa˙priekšu, cik tev zuobu mutē! Neik.;

d) durch einen (anreihenden) Satz: ņēmuos un izbāru viņu Kav. ve̦cākais ņe̦mas tev un nuomirst, der Alteste stirbt mir nichts, dir nichts
Vēr. II, 1306. kâ ņemšuos, tâ aiziešu pār ruobežu sievas ņemt BW. 9969;

3) lärmen, schimpfen, toben, sein Wesen treiben:
ņemās pa gultu, ka trīc vien MWM. IX, 659. viņa sāka ņemties, sie begann zu schimpfen Līb. Sprw.: ņe̦mas kâ ve̦lns pa kārkliem. aiz luoga ņēmās zvirbuļi MWM. VIII, 885. cūkas ņe̦mas pa kaimiņu rāceņiem Poruk;

4) inständig bitten, in jem. dringen:
viņš ņēmās, lai es aizietu pie viņa Mar.;

5) gedeihen, fortkommen:
rudzīši ņe̦mas arvien Hug.;

6) mit dem Lok., zu etw, kommen, zunehmen: ņemies pats gudrībā! Klaust. es nebiju uzaugusi, ne prātā ņēmusies BW. 2064. lai pādīte drīz staigāja, drīz ņēmās valuodā, damit das Taufkind bald gehen und sprechen lernte
BW. 1475. [ņemties liesmās U., in Flammen ausbrechen.) Subst. ņēmẽjs, der Nehmer; ņemšana, das Nehmen, das Heiraten: pusaugusi mātes meita, tā pašā ņemšanā; ņemšanās, eifriges Arbeiten, Tollen; ņē̦mums, das Genommene, das Genommenhaben. [Kontaminiert aus nemt und jemt.]

Avots: ME II, 897, 898, 899


nevieta

nevìeta,

1): kamdēļ tu nuoliec maizi nevietā? Frauenb.;

2): te ir n. un ... vadātājs mūs vadā. kad gadās uziet uz nevietu, tad pruojām tikt vairs nevar un vienumē̦r jaatgrìežas tai pašā vietā atpakaļ Janš. Mežv. ļ. I, 160.

Avots: EH II, 23


niedēt

niẽdêt, - ẽju, tr., nieten: tagad karuogu lai niedē pie juo gaŗas kārtes klāt Lautb. [man bij tāds duŗamais, atpakaļu niedējams BW. 35151. Nebst estn. nēdima aus mnd. neden.]

Avots: ME II, 749


noburbuļot

nùobur̂buļuôt, intr., eine kurze Weile wallen, sprudeln, Wasserblasen nuo ruokām un Abavā atpakaļ, ka nuoburbuļuojis vien LP. VII, 1029.

Avots: ME II, 766


noiet

nùoiêt,

2): daiedama [man māte] palīdzēja, nuoiedama pamācīja BW. 4198;

3): viņam gribēja n. māja, kad pietika uguns pie pakulām Seyershof;

4): ve̦cam lustes nuogājušas jaunajās dieniņās BW. 235. viņam drīz vien nuogāja miegs Jauns, Raksti III, 28;

6): auch Sonnaxt;

7): cilvē̦ks var n. (= nuovārgt) nuo sirdē̦stiem Strasden. man nuogāja (krepierte)
cūka Linden in Kurl., Salis, Seyershof. e̦smu pa˙visam nuogājuse nuo apaviem Janš. Mežv. ļ. I, 6; ‡

11) im Gehen übertreffen (überholen):
es tevi nuoiešu Saikava; ‡

12) n. pie ..., heiraten (einen Mann):
n. pie vīra Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 22. viņa nenuoies pie ve̦cā mākslinieka Janš. Dzimtene V, 218; ‡

13) ablaufen (von der Uhr)
Saikava: pulkstins ir nuogājis: vaira neiet. Refl. -tiês,

1): auch Seyershof, Pas. VIII, 227, IX, 209; vecis vakar smagi nuogājās uz Lubānu un atpakaļ Saikava. Subst. nùoiešana,

4) das Ausscheiden der Exkremente
Seyershof: kad zirgam cieta n. (Verstopfung).

Avots: EH II, 49


nošņākt

nùošņàkt,

1) intr., dahinbrausen:
skuoluotāja suoļi nuošņāc Vēr. II, 520;

2) tr., schnarchend, zischend sprechen:
Grieta atpakaļ uz cisām, kaut kuo nuošņākdama A. XX, 120. Refl. -tiês, abschnarchen: abas aprima un tikai reizu reizēm nuošņācās A. XXI, 757. gan jau vēl savu tiesu nuošņāksimies Grünh.

Avots: ME II, 870


nostaigāt

nùostaĩgât, tr., intr.,

1) abwandern, abschreiten (eine längere Strecke, längere Zeit):
visu dienu nuostaigājis LP. VI, 881. dzieduot mūžu nuostaigāju BW. 3. atskatīsimies atpakaļ uz nuostaigātuo ceļu! Watson;

2) hinzugehen pflegen:
viss bars nuostaigājis uz upi BW. III, 1, 101;

3) abtreten:
pļavu. Refl. -tiês, sich müde gehen: visu dienu e̦sam nuostaigājušies.

Avots: ME II, 858


notaļ

nuõtaļ, [nùotaliņ 2 Rozentava, nuodaļ Nerft), nuõtuļ, nuõtuļi, nuotuļis, nuotulim, nuõtuļam, dicht nebeneinander, ununterbrochen, immerwährend, [gänzlich U.]: tikai dažas guberņas ir vietām nuotuļ apdzīvuotas Purap. pa˙visam aizmirsa, ka nuotaļ jāsteidzas atpakaļ LP. VI, 963. cilvēce iet nuotaļ uz priekšu Pūrs I, 24. kunga darbiem visur un nuotaļ priekšruoka A. XV, 182. dieva dē̦ls Jānītis nuotuļ re̦dzams vienatnē, ne˙vis divatnē Pūrs I, 117. viņš nuotuļi nuolūkuojas ūdenī Sil. viņš nuotuļis aplūkuoja ve̦cās ecēšas Druva II, 296; 582. tās, bērniņi, mīlējat nuotulim Duomas I, 1314. vējš jūrai pāri šalc nuotulim Rainis. cik skaļi pa gaišuo saulguozi dzied nuotuļam sīkie putniņi Rainis. tauta, kuo tautas dē̦li nuotaļ puškuo jauniem, krietniem darbiem Vēr. II, 1224. visi nuotaļ, alle insgesamt. izskaitīt tē̦vu reizi, visu it nuotuļ JK. III, 72. nuotaļam, auch nuotuli art, mit dem halben Pfluge pflügen, um das Erdreich feiner zu machen Hr. [tādu muižiņu nuotuļ nevaid daudz Janš. Dzimtene 2 II, 33. - Nach Būga KSn. I, 25 zu apr. talus, aksl. тьло "Boden" usw. (vgl. le. tilât), ursprünglich mit der Bed. des la. funditus; oder mit Metathese zu li. nuolataĩ "der Reihe nach", nuolatus "ununterbrochen" Lit. Mitt. I, 229?]

Avots: ME II, 871, 872, 873, 874, 875, 876, 877, 878, 879, 880, 881, 882, 883, 884, 885, 886, 887, 888, 889, 890, 891, 892, 893, 894, 895, 896, 897, 898, 899, 900, 901, 902, 903, 904, 905, 906, 907, 908, 909, 910, 911, 912, 913, 914, 915, 916, 917, 918, 919, 920, 921, 922, 923, 924, 925, 926, 927, 928, 929, 930, 931, 932, 933, 934, 935, 936, 937, 938, 939, 940, 941, 942, 943, 944, 945, 946, 947, 948, 949, 950, 951, 952, 953, 954, 955, 956, 957, 958, 959, 960, 961, 962, 963, 964, 965, 966, 967, 968, 969, 970, 971, 972


notrallāt

nùotral˜lât, nùotral˜linât, nùotrel˜linât, tr.,

1) herträliern;

2) verjubeln:
lai duod atpakaļ, kuo nuotrallājis MWM. X, 807. savu algu kruogā nuotrallinājusi Jauns. (nuotrellinājusi Zal.).

Avots: ME II, 876


pagalvenis

pagalˆvenis [PS.], pagalvene, = pagalˆvis: [paliec vēl kuo pagalvenī! Wolm.] žagaru bunte bij jānuosviež atpakaļ uz gultas pagalvenes MWM. VIII, 243.

Avots: ME III, 27


pagrūst

pagrûst, tr.,

1) etwas stossen:
pagrūzdams Ķenci kādus suoļus atpakaļ Kaudz.;

2) hinabstossen, stossend unter etwas bringen:
es pagrūdu tautu dē̦lu zem ruozīšu lapiņām BW. 13392, 1;

3) umstossen, stossend zum Fall bringen:
viņš pagrūda bē̦rnu gar zemi;

4) verspielen:
nupat e̦suot divas reizes lielu naudu pagrūdis Saul.

Avots: ME III, 31


pakoznāties

pakoznâtiês "pastaigāties un pastaipīties" Seyershof: kādu brīdi pastāvēju klāt, lai vista pakoznājas un lai drīz iet atpakaļ perēt.

Avots: EH II, 143


palikt

palikt, dazu eine III p. prt. palicei (aus dem 17. Jahrh.) IMM. 1938 I, 555,

1): p. vistai padēkli Linden in Kurl. trīs (sc.: villainītes) paliku pagalvī Tdz. 55495;

2): auch ("atstāt") Perkunen n. FBR. XVIII, 133. ābeli (den Apfel)
paliku rītam Infl.;

3): iet jie pa ceļu ... saiminieks nuogura un sāc p. nuo Jāņa Pas. XII, 526 (aus Bewern). puisis negribēja nuo saviem draugiem p. un arī ielēce tur˙pat IV, 214. - p. od. atpakaļ p. od. pāri p., genesen:
duomājām, ka paliks, bet nuomira tā sieva Frauenb. kad vai[r] nepaliek atpakaļ guove, tad uzkauj Seyershof. viņiem viena guove nebij palikuse pāri; bij jānuokauj ebenda;

5): auch AP., Auleja, Frauenb., Kaltenbr., Linden in Kurl., Ruj., Saikava, Salis, Sonnaxt, Strasden: zaļas kaņepes berzē, kamē̦r paliek pienā Salis. man palika dusmu Oknist n. FBR. XV, 180; einige Belege dafür auch ME. III, 60 unter paliktiês 3; ‡

6) erkranken
Kand.: viņš palika ar kājam. es paliku ar ruoku, un nu vairs ne˙kuo strādāt. Refl. -tiês,

1): pajēmis, zem lakata palicies Kaltenbr.;

2): auch Saikava;

3): tē̦vs palicies slims Pas. XII, 124 (aus Smilt.); ‡

4) für sich hinlegen:
svāts ar jauniķi palikās alus bucu uz galda Auleja.

Avots: EH II, 151


panadzis

panadzis "ādas atšķē̦lums virs nagiem " Salis: panadžus dze̦n atpakaļ ar rudzu siešanu.

Avots: EH II, 159


paraut

paraût, Refl. -tiês,

1): "pavirzīties" Warkl. n. FBR. XI, 100. (ļaudis) parāvās ... sānis, brīvuodami tām ceļu Janš. Bandavā I, 363; ‡

2) = pãrraûtiês 1 Borchow, Dunika, Lubn.: zirgs arklu e̦suot vilcis uz priekšu un ... zē̦ns ... atpakaļ ... tâ viņi tur cīnuoties var˙būt vēl tagad, ja zē̦ns nee̦suot vēl pasarāvies Jauns. Raksti III, 30.

Avots: EH XIII, 166


pārdrāzt

I pārdrāzt, schnell nach Hause laufen: Migla pārdrāza atpakaļ sē̦tā Janš. Mežv. ļ. I, 231.

Avots: EH XIII, 198


parēgāties

parē̦gâtiês, parẽ̦guôtiês, sich ein wenig ängstlich umschauen: tikai me̦lnais (zirgs) parē̦guojās atpakaļ LP. V, 272.

Avots: ME III, 90


pārraidīt

pãrraĩdît, ‡

2) p. atpakaļ, nicht annehmend zurückschicken:
pārraidījusi atpakaļ saimnieces sūtītuo ... rausi Janš. Līgava II, 390; ‡

3) durch den Rundfunk übermitteln (senden).

Avots: EH XIII, 209


pārvalkāt

pãrval˜kât, [umstellen, pãrcilât Rutzau, Ogershof, Lös., Lis., Sessw., Selsau, Wessen, Gr.-Buschhof, Schujen, Serben, Erlaa, Peb., Vīt., Vank., Schwanb., Aahof, Laud., Festen, Lettg.]: maizi ce̦p kādu stundu, tad izņe̦m, pārvalkā [dibe̦nā bijušuos klaipus pārliek uz krāsns priekšu un priekšējuos uz dibe̦nu; (Kreuzb., N.-Peb.) garuozu apslapē ar ūdeni, lai tā nav tik cieta] un šaun atpakaļ krāsnī N. [Refl. -tiês, umziehen (intr.), umsiedeln: uz jaunu dzīvi p. Ogershof.]

Avots: ME III, 185


paskubināt

paskubinât [li. paskùbinti], tr., ein wenig anspornen, antreiben: tas paskubināja savu bērīti Etn. IV, 86. Refl. -tiês, sich sputen: paskubinies tikt laikus atpakaļ! LA. Subst. paskubinãjums, die Anspomung: maz līdzēja laipns paskubinājums Aps.; paskubi nüšana, das Anspornen, Antreiben; paskubinâtãjs, wer anspornt, antreibt.

Avots: ME III, 101


paspīrināties

paspīrinâtiês, mit den Füssen eine zuckende Bewegung machen, zappeln: bēris gribēja pacelties, paspīrinājās, padauzīja ar pākaļas kājām pret sliecēm, - bet atslīga atpakaļ Saul.

Avots: ME III, 105


pasprukt

pasprukt, intr., losgehen, entfallen, ent-, ausgleiten, entwischen, unwillkürlich zum Vorschein kommen: utu kules pasprukušas BW. 20880. nuo bailēm pasprukušas ruokas vaļām LP. III, 81. kuģiniekam pasprukusi kāja IV, 209. iznesa pasprukušuo zivi atpakaļ IV, 201. cik reiz nepāsprūk dusmās kāds vārds! V, 152. pasprucis īstais vārds Vēr. I, 1163. mums kâ kutinātam smiekli paspruka MWM. VIII, 41. vajadzēja ļuoti turēties, lai asaras nepaspruktu A. XVII, 578. mēle pasprukusi R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 106


pavalkāt

paval˜kât, ‡

2) eine Weile (hin und her) ziehen:
p. bē̦rnu ratiņuos pa sē̦tsvidu Oknist. ... kādas izskatuoties šuo grīdas. viņa tikai pavalkājuot lupatu uz priekšu un atpakaļ, ne vis mazgājuot Jauns. Raksti IV, 269. ‡

3) verbrauchen, verzehren:
pulka gan tāds bē̦rns pavalkāja; bet kas tad nepavalkā pulka ...? cik cūkām labības jāsagāž ...! un zirgs cik apē̦d!... Jauns. Raksti V, 318. viņš nevīžuoja strādāt ... viņš pavalkāja viņas guovi, pavalkāja visu, kuo nuopelnīja Augšz. 197. tie mūsu sviedrus pavalkā Raksti III, 152. kaujamie luopi bija svaigā veidā pavalkāti jau rudenī Jaun. Ziņas 1939, № 4, S. 4; ‡

4) hinraffen (?):
šī slimība ... jau citkārt būs bijuse un dažu slimnieku pavalkājuse Pēt. Av. III, 122; ‡

5) "?": ciesupīte pavalkāja (Var.: pavadīja) manu ... augumiņu BW. 6223 var.

Avots: EH XIII, 187


pavēle

pavẽle: kunga pavēlē jāve̦d ... atpakaļ Vanagu ligzda 26.

Avots: EH XIII, 189


peckoties

II pe̦ckuôtiês "?": laiduši ļe̦kas vaļā un pe̦ckuojušies pruom, ne atpakaļis neatskatīdamies Pas. XII, 422.

Avots: EH XIII, 218


peldēt

pelˆdêt, -du od. -žu, -ēju, schwimmen: viņš pe̦ld kâ pīle Nigr. pe̦lduošais mēness A. XX, 325. tē̦vam pakaļ peldēt, sich dem Vater ähnlich verhalten U. labība pe̦ld atpakaļ, das Korn fliesst zurück (aus dem Kornbehälter, weil es zu hoch aufgehäuft ist) U. pe̦ldamā plēve, die Schwimmhaut. Refl. -tiês,

1) intr., baden:
sulainis upītē peldējuoties palika LP. VI, 1, 417. kâ raudīte peldējuos svešu ļaužu pulciņā BW. 17252, 1;

2) um die Wette schwimmen:
iesim peldēties, kuŗš ātrāki pārpeldēs pār upi! Sassm., Nigr. Subst., pe̦ldê̦tãjs,

1) auch pe̦ldē̦tājies JR. VII 3, der Schwimmer, der Badende;

2) pe̦lˆdê̦tãji, die Schwimmvögel
Konv. 2 2319. Vielleicht nebst gr. πλάδος "Feuchtigkeit" zu le. pilêt (s. dies); s. Boisacq Dict. 789, Persson Beitr. 58, 878, 895, Walde Vrgl. Wrtb. II, 66.

Avots: ME III, 195


piedauzīt

pìedaũzît,

1) anstossen:
tu kāju pie akmins nepiedauzīsi Ps. 91, 12. līdz piedauza mājiņas durvīm,- durvis pašas atveras LP. V, 239;

2) durchprügeln:
Virvelis piedauzīja ve̦cākuo brāli MWM. VIII, 604. Refl. -tiês,

1) (sich) anstossen:
griezīsies viņš atpakaļ uz savas zemes stiprumiem un piedauzīsies un kritīs Glück Daniel 11, 19;

2) Anstoss nehmen
U. - Subst. piedaũzîšana, der Anstoss: viņi te dzīvuoja tikai par piedauzīšanu Kaudz. M. 177. piedauzīšanām (būs) vairuoties Glück Ezech. 21, 15.

Avots: ME III, 243


pielēnot

pìelē̦nuôt, besänftigend, beschwichtigend wozu überreden Druw., Sessw.: Vilis dzīrās atkal pielē̦nuot tevi, lai ejuot šim uz vakara cēlienu palīgā Saul. Druva III, 2. māte pielē̦nuoja tē̦vu ņemt padzītuo dē̦lu atpakaļ Druw.

Avots: ME III, 266


piemurkšļāt

pìemurkšļât, verunreinigen Funkenhof: atpakaļ tecinuot, netīri ē̦duot bē̦rni piemur̃kšļā ēdienu Ahsw., Libau.

Avots: ME III, 275


piepļurkšināt

pìepļurkšinât,

1) "?": tēviņs... uzsēdies uz tuovīša un tuo piepļurkšinājis ar sviestu Nitau n. Etn. I, 107; LP. VI, 118;

2) trüben:
p. ūdeni Nigr. ("mit ur̃");

3) "ar truoksni piedirst": puika piepļurkšināja biksītes N: Peb.; hörbar verunreinigen:
bē̦rns ē̦duot piepļurkšināja savu putriņu (nuo mutes izgrūda kumuosu atpakaļ) Golg. sivē̦ni sili piepļur̂kš(ķ)inājuši 2, bet ēdienu nav izē̦duši Schibbenhof.

Avots: ME III, 280


pimpļot

pimpļuôt, = pim̃paŗât (?): viņa nuokrita nuo ēzeļa un, lūpas izstiepusi, vilkās atpakaļ uz mājām tâ pimpļuodama Mekons Mella grām. I, 51. zē̦ns aiziet atpakaļ pie guovīm pimpļuodams 24.

Avots: EH XIII, 233


plūdot

plûduôt Saikava, freqn. zu plûst, schwimmen Brasche, strömen: miglu strāvās, kas viegluos mākuonīšuos plūduoja Rainis. viļņi atpakaļ nevar vairs plūduot ders. pa siltuo gaisu plūduoja salda smarša ders. siens plūduo ūdenī.

Avots: ME III, 361


prāts

pràts (li. prõtas "der Verstand"), selten der Plur., der Verstand; der Sinn, der Wille, die Gesinnung, die Meinung, das Gemüt: labs prāts, gute, wohlwollende Gesinnung, guter Wille; labs prāts pie (Germanismus!) kāda cilvē̦ka, Wohlgefallen an einem Menschen U. gudrs, skaidrs, gaišs, ass pr., kluger, klarer, heller, scharfer Verstand, Sinn. pilns pr., der volle Verstand. druošs pr., getroster Mut U. plāns prāts od. prātiņš, nicht vollständiger, gestörter Verstand. mīksts pr., weiches Gemüt, Herz. ciets pr., harte Gesinnung, harter, unbeugsamer Wille. lē̦ns pr., die Sanftmut, Langmut. grats pr., beschwertes Gemüt U. viegls, lē̦ts, caurs pr., der Leichtsinn. dieva prāts, Gottes Wille. ļaužu pr., der Wille, die Gesinnung, die Meinung der Leute, miesas pr. U., fleischlicher Sinn. tē̦va pr. U., väterliche Gesinnung. viltus pr., falsche Gesinnung. - pieci prāti, die fünf Sinne. - ķēniņa dē̦ls ar savu attapību un druošu prātu izglāba savas māsas Dīcm. pas. v. I, 72. māsiņ, tavu druošu prātu, valkāt tautu gredzentiņu! BW. 6309 var. dievs duod man mīkstu prātu, kâ tas villas ē̦rkulītis 7118. puisītim plāns prātiņš (Var.: lē̦ta daba), drīz meitām mutes deva 11841, 2 var. tev, puisīti, caurs prātiņš, ... kuŗu meitu ieraudzīji: šī būs mana, tā būs mana! 12398. māmiņai lē̦ns prātiņš (Var.: lē̦ts, plāns, mīļš prātiņš, viegls prāts, mīksta daba), drīz tautām atvēlējā 15323. ve̦ciem vīriem gudri prāti, drīzi kungiem atbildēja 31370 var. Sprw.: paša prāts - salds un gards. bē̦rnam bē̦rna prāts, Jugend hat keine Tugend. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts. ve̦cs cilvē̦ks, - kumeļa prāts Etn. IV, 4. kâ vējš un ūdens ir sieviešu prāts JK. II, 520. tik mīksts lai paliek kunga prāts uz mani! prāts pār jūŗu, pakaļaa pie müŗa. prāts Rīgā, Je̦lgavā, pakaļa pe̦lnuos. prāts debesīs, de̦guns pe̦lnuos. prāts līdz ar cilvē̦ku aug. kam prāts, tam bē̦das. putrā maz prāta. bārzda izauguse, prāta nav Etn. IV, 42. tev tik prāta, kâ vistas kājā gaļas 1, 83. viens prāts iet, uotrs neiet (von einem, der sich nicht leicht entschliessen kann). prātiņ, nāc mājās! komm doch zu Verstande, besinne dich! (zu jem., der etwas Unbedachtes gesagt hat) U. vai prāts! Ausruf des Erstaunens (eig.: bist du bei vollem Verstande?): vai prāts! kāpēc man nedevi citām reizēm tādu barību? LP. V, 145. - prāts ne̦sas uz kuo, der Wunsch, der Wille wozu ist vorhanden: Andrim tagad ne˙maz prāts nenesās skatīties uz putniņiem Vēr. II, 1296. - prāts un acis atvērās... pašu ļaužu īpašībām Kundziņš Ve̦cais Stenders 4. tam, rasi, prātiņš škiebies? der ist wohl etwas verschroben? MWM. VI, 490. prātiņš bijis vējā, sei verloren gegangen LP. VII, 1063. lai nuotiek tavs prāts, dein Wille geschehe. - prāts mit dem Infinitiv konstruiert, der Wille, die Neigung, die Absicht etwas zu tun: prātiņš man zirgu pirkt, prātiņš ņemt līgaviņu; tā prātiņa vien nebija, tęva zemi paturēt BW. 3814. prāts bij jāt, prāts nejāt, prāts palikt sētiņā 13250, 46. man prāts šuo kuociņu iedēstīt dārzā LP. V, 374. man gan˙drīz prāts tevi nuoskriet! V, 172. man ir prāts tevi nuoķīlāt Kaudz. M. 105. - prāta, jē̦gas man nebija (ich war nicht bei vollem Verstande), iet pie tāda delverīša BW. 21899. uz puišiem mans prātiņš (mein Sinn steht nach...) BW. 6991. neduomā, bajāriņ, ka uz tevi mans prātiņš! 10416. tai pašai [meitai] prātiņš bija N..nieku nuovadā (Var.: tai pašai meitiņai prāti gāja pārnuovadu) 12442, 4. meita gājuse, bet prāts bijis pie pirmā brūtgāna (der Sinn trachtete ihr nach dem ersten Bräutigam) LP. IV, 88. - ja tas tavs prāts (wenn es dein Wille ist), ņešķirsimies cauru mūžu! Kurbads. man prāts (ich glaube, es scheint mir), ka pārliecīgas slavas kaitīgas Krilova pas. 74. jādzīvuo ar vīru, un visi citi prāti (alle anderen Gedanken) jāliek pie malas A. v. J. 1901, S. 716. nu bij man div[i] prātiņi (zwei Wünsche, Absichten): viens prātiņš, sievu ņemt, tiotrs -- pirkt kumeliņu BW. 11223. dzē̦rušam vīriņam div[i] prātiņi galviņā: viens prātiņš mājā iet, uotrs - teju pārgulēt 19922. - Dat. sing.: dē̦ls allaž padevās ve̦cāku gribai un paklausīja viņu prātam (gehorchte ihrem Willen) BW. III, 1, S. 51. prātam (gew.: pa prātam) būt, nach dem Sinne sein, recht sein, gefallen: kupš puisītis prātiņam, pie tā nakti pārgulēju BW. 592. prātam man balta sagša, prātam balta villainīte; pa prātam neatradu savu uotru gulē̦tāju 24862. prātam tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: prātam tika tautu meita BW. 14791, 1. prātam tika tā meitiņa, sirdij vis nemīlēja 11396. tā man tika prātiņam, tai es devu sav[u] ruociņu 552 var. - Acc. sing.: es gribē̦tu redzēt kaut kādu prātu (irgend einen Sinn) šai lietā Niedra. prātu izkuopt Kundziņš - Ve̦cais Stenders 35, den Verstand, das Gemüt ausbilden, kultivieren. prātu, prātus savaldīt, den Verstand, Sinn, die Sinne beherrschen. es nevaru, bāleliņ, tavu prātu izdarīt (dir recht machen, deinen Wunsch erfüllen) BW. 3597. prātu lauzīt par kādu lietu Kaudz. M., den Kopf wegen etwas zerbrechen. kāda prātu atminēt Kaudz. M., jemandes Meinung, Gedanken erraten. prātu cilāt od. pacilāt, den Verstand anregen: mācību pasniegt, kas cilvē̦ka prātu cilā Aus. II, 5. cik spē̦dams, lasi grāmatas! tās prātu pacilā St. turēt acis un prātu vaļā (Augen und Sinne offen halten), lai izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. labu, ļaunu (sliktu) prātu turēt uz, jem. wohl-, übelgesinnt sein: es uz tevi, bāleliņ, labu prātu neturēju: kam tu mani pē̦r nelaidi pie labā arājiņa! BW. 9878. viņš jau tâ netur uz mums laba prāta, bet tā sieva viņu vēl vairāk papiģina Etn. II1, 67. vīrs uz savu māsu vēl neturēja ļauņa prāta. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur, kâ izdaudzināts Kaudz. M. 44. es neturu māsiņai šuo vakaru pilnu prātu (Var.: es savai māsiņai pilna prāta neturēju), ich glaube, dass . . nicht bei vollem Verstande ist BW. 24743, 1. - prātu ņemt, pieņemt, saņemt, Verstand annehmen, zum Verstande kommen: es lē̦ni prātu jēmu, bez māmiņas izaugdama BW. 4734, 8. (meitiņa) aug lielāka, ņe̦m prātiņu (Var.: nāk pie prāta, pieņe̦m, saņe̦m prātu) 11296,1. uz trešu gadiņu pieņēmu prātiņu Etn. IV,12. viņs manu prātu nav saņēmis, er hat meine Meinung nicht verstanden U. - prātu ar mieru mest Etn. II, 30, ar mieru likt IV, 76, pie malas mest LP. V, 221, etwas, eine Absicht (als unmöglich) aufgeben. prātu izgulēt, schlafend den Verstand verlieren: nabadzīte duomā: saimnieks prātu izgulējis LP. IV, 25. prātu apdzert, vom vielen Saufen den Verstand verlieren: nu jau pa˙visam prātu esi apdzēris Blaum. prātu maizē apēst BW.14522, Kāv., putrā izstrēbt Etn. IV, 121, vē̦de̦rā nuostrēbt Kav., (essend) den Verstand verlieren (scherzhaft). savu prātu izdzīvuot, kindisch werden U. - savu prātu klāt duot, seine Stimme, seine Einwilligung geben U. Instr. sing.: visu prātu duomāt Kav., mit aller Kraft, allen Sinnen, mit dem ganzen Verstande denken. viņa taču nav mazu prātu (nicht dumm) Rainis. kādu prātu, bāleliņi, man[i] kalpam vēlējāt? BW. 15330, 1. šituo prātu, paduomiņu neietum tautiņās 7835. kādu prātu tu, māsiņa, valkāj[i] tautu gredzentiņu? manū prātu, manu sirdi es ieme̦stu ūdenī 6309, 2. - Loc. sing.: Sprw. kas prātā, tās mēles galā. prātā būt,

a) im Sinne sein:
tāda pārestība nevar būt tavā prātā Sadz. viļņi 60. stūrgalvības vien prātā LP. V, 206. muļķītis arī tāds izliekas, tuomē̦r prātā tam cits kas IV, 62. ne˙maz nevar zināt, kas tev prātā Kaudz. M. 53;

b) im Gedächtnis, in der Erinnerung sein
Wolm., Salis: man tas nebij ne˙maz prātā Kav., ich hatte das vergessen. nuoduomāt savā prātā, in seinem Sinne den˙ken, beschliessen. prātā stāvēt, im Sinne, im Gedächtnis sein: tu jau man sen mīlēji, dienu stāvi prātiņā, nakti re̦dzu sapinā BW. 9321. viņam tikai nauda stāvējuse prātā LP. VII, 1127, er hat nur an das Geld gedacht. šis vārds man nestāv prātā, diesen Namen kann ich nicht (im Gedächtnis) behalten Salis, prātā turēt, im Gedächtnis, im Sinne behalten, sich an etwas erinnern: man negribas pagājušās dienas prātā turēt Kaudz. M. 16. - labā prāta U., willig, freiwillig, gern. muļķa prata, nicht bei vollem Verstande: ķēniņieņe tīri paliek muļķa prātā LP. IV, 73. pilnā prātā, bei vollem Verstande. skaidrā prātā, in nüchternem, nicht betrunkenem Zustande: Sprw. iedzersim, kamē̦r skaidrā prātā! skābā prātā, übel gestimint, missmutig: dē̦lam bij jāiet skābā prātā atpakaļ LP. VI, 1, 391. tīšā prātā, vorsätzlich, absichtlich: kaŗavīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82. kuo tâ tur vē̦rts precēties un tīrā, tīšā prātā tādu kaŗu sākt! Etn. IV, 170. vienā prātā,

a) gleichgesinnt:
vienas mātes tie bērniņi, ne vienā prātiņā Ltd. 599,

b) einstiinmig
U.: beidzuot visi vienā prātā nuosprieda . . . Etn. II, 175. citā prātā palikt U., citādā prātā iedzt vuoties LP. VI, 1, 503, anderen Sinnes werden U. prātā nākt, ienākt, iekrist, sisties U., iesisties, šauties U., iešauties, einfallen, in den Sinn kommen: ve̦cajam ienāca derīgs paduoms prātā Dīcm.. pas. v. I, 13. Ansim iekrīt gudrība prātā LP. IV, 11. valdniekam iesitās prātā kre̦klu sadedzināt III, 78. kalējam iešāvies labs paduoms prātā III, 47. prātā sasirgt, seelenkrank, gemütskrank werden Brasche. prātā jukt, sajukt, irrsinnig werden. prātā salauzties, den Verstand verlieren: vai tu esi prātā salauzies, ka nejēdzi, kuo dari? Sassm. n. RKr. XVII, 48. - prātā tikt, gefallen, nach dem Sinne sein: tā man tika prātiņā (Var.: prātiņam), tai es devu sav[u] ruociņu BW. 552, 1. Instr. plur.: labis. prātis, willig, freiwillig, gern U.: visa tā nauda, kuo ik˙katrs labis prātis duod Plūd. Llv. II, 103. vai nu labis prātis, vai gŗūtu sirdi pade̦vušies Druva II, 845. šie gribēja ar mani sataisīties labis prātis, sich mit mir versöhnen. - tīšis prātis Kundziņš Ve̦cais Stenders I, absichtlich: - vienis prātis, einmütig, gleichgesinnt. - Mit Präpositionen konstruiert: ar prātu, mit Verstand, Überlegung U.: Sprw. ar prātu ē̦stu, bet sirds neņe̦m pretī. ar prātu vairāk padara nekâ ar spē̦ku. ar gudru prātu var visu padārīt. vēveris devis ar mīļu prātu (gern) ēst un labi izguldiņājis LP. Vl, 1, 352. ar labu prātu, willig, freiwillig, gern U. - bez prāta, nicht bei vollem Verstande: māte tīri bez prāta palikuse LP. IV, 218. māsa raudājuse tzri bez prāta pēc ve̦lna IV, 143. - nuo laba prāta, willig, freiwillig, gern: zirdziņš rikšuoja nuo laba prāta MWM. VI; 254. tā pieņe̦m ķēniņa dē̦lu nuo laba prāta LP. IV,159. apsuolies nuo laba prāta atvest Dailu! III, 93. nuo prāta iziet,

a) aus dem Sinne, aus dem Gedächtnis schwinden:
nuo prāta neizgāja jauna puiša mī lestība BW. I2488, I. žē̦labās tam pa˙visam nuo prāta izgājis, kuo zvē̦ri piekuodinājuši LP. V, 269;

b) den Verstand verlieren:
tas vai gluži nuo prāta izgājis Alm. Kaislību varā 157. pa prātam, nach dem Sinne, Wunsche, zu Gefallen: pa prātam izrunāt, izdarīt. - pēc dieva prāta, dem Willen Gottes gemäss U. dievs ir stiprāks kâ mēs un dara pēc sava prāta. - pie sava piāta palikt, bei seiner Meinung, seinem Vorhaben bleiben. pie prāta likt U., bedenken. kas tuo pie pirmā prāta būttt devis, kuo pie pēdīgā, wer das früher gewusst hātte, was man jetzt weiss! U. Nebst apr. acc. s. prātin "Rat" zu prast (s. dies). Wenn das ā hier schon aus der ide. Ursprache ererbt wäre; sollte man eine akutierte Länge erwarten; das ā dürfte also (trotz got. frōƥs) erst im Baltischen entstanden sein, als eine Dehnung von a.

Avots: ME III, 380, 381, 382, 383


priekša

prìekša,

1) das Vordere, das Vorderteil, die vordere Seite
U.: līgaviņa priekšu grieza, mutes deva BW. 25028. griez priekšiņu, tautu meita, negriez vis pakaliņu; priekšas dēļ, ne pakaļas es se̦gluoju kumeliņu! 14688. priekšas kāja, = priekškāja, der Vorderfuss: apkalis priekšās kājas LP. VII, 656; priekšas zuobs, = priekšzuobs, der Vorder-, Schneidezahn; priekšas gans, der Hirt des vordern Teils der Her"de (?): ej pa priekšu, priekšas gans! BW. 29011. nama od. mājas priekša, der Platz vor dem Hause: nama priekša neslaucīta BW. 26006, 2. durvju priekša, der Ort vor der Tür: sniegu nuo durvju priekšas atslaucīt LP. IV, 217. - pa priekšu (gew. pa priekšu geschrieben; s. dies) iet, vorangehen: ej pa priekšu, priekšas gans, nepalieci pakaļā! BW. 29011. ej, mīļa Māriņa, pa manu priekšu, es iešu pakaļ ar savu pādi! 1510, 1. - uz priekšu,

a) künftig, künftighin, in Zukunft:
viņš zin˙ājis, kas uz priekšu nuotiks LP. VII, 1264;

b) vorwärts:
uz priekšu tikt, kļūt, vorwārtskommen, sein Fortkommen finden U. netikt ne uz priekšu, ne uz pakaļu (gew.: ne atpakaļ) U., in Verlegenheit sein, sich nicht zu helfen wissen. neticis ne suoli uz priekšu LP. VI, 110. viņš ātri tika uz priekšu amatuos Latvju tauta XI, l, 17. dē̦ls laipuo pats pa purvu kâ varē̦dams uz priekšu JR. III, 75. - ej man nuo priekšas, geh mir aus dem Lichte U.;

2) Demin. priekšiņa, das Vorhaus, Vorzimmer
Ronneb.: klētis tiek ce̦ltas ar priekšiņām, rijas ar plašām nuojumēm Etn. II, 184. kad pavardā vai krāsnī kurināja, tad dūmi nāca priekšiņā, nuo turienes pa vaļējiem griestiem istabas augšā Kaudz. M. 20. mācītājs bija slaiks vīrs nuo auguma, tādēļ tam pa ze̦majām priekšiņas durvīm iekšā ejuot bija ...jāpieliecas Aps. VII, 40;

3) priekšas, das Geburtswasser
U. Der alte Illativ- prie(k)šan (= priekšā) wird in den Texten des 16. Jahrh. auch als Präposition (=priekš) gebrauchf.

Avots: ME III, 393, 394


punckas

punckas (?), alte Kleider, Lappen, Kram ; Hab und Gut: ka neaizskrej ar visām punekām atpakaļ uz Smilgumiem Seibolt. Vgl. pañckas.

Avots: ME III, 412


puse

puse (li. pùsė), ein Demin. pušiņā BW. 24923 var.,

1) die Hälfte:
ķēniņš būtu atdevis vai pusi nuo visas savas mantas Dīcm. pas. v. I, 37. brūtes mājas, kur svinēja pirmuo kāzu pusi BW. III, 1, 74. jau manam vaiņāgam puse zīļu nuobiruse BW. 24243. līdz pusei veŗat vārtus, da galam neveriet! 18611, 1. tikušam dēliņam netikuse līgaviņa; puse vīra pazuduse aiz līgavas netikuma 21954. - bez vienas puses palikt LP. VI, 82, (auf einer Seite) gelähmt werden. - lielā, mazā puse, die grössere, kleinere Hälfte: katrreiz tam paliek lielā puse, caur kuo jau sapelnījies lielu kaudzi ze̦lta LP. IV, 108. muļķis savu pupu kuli ātrāki izēdis, -ve̦lnam, nabagam, palikuse mazā puse VI, 400. - Jāņa nakti apģērbuos puse balta, puse me̦lna (zur Hälfte weiss, zur Hälfte schwarz), lai aug mani telēniņi puse balti, puse me̦lni BW. 32429. - pusē od. pusēm, adverbial, halb : Pēteŗam zila, me̦lna [sieva], pusē (Var.: pusēm) badu nuomē̦rdē̦ta BW. 33039. ne pusē, nicht halb, nicht einmal zur Hälfte, nicht halb so: vēl bē̦da ne pusē nav beigta Rainis. darbs nebūs tev pabeigts ne pusītē Rainis. nebij ne pusē tik skaisti LP. V, 376. mana tē̦va pils ne pusē tik jauka IV, 210. uz pusi, uz pusēm, auch loc. pusē, zur Hälfte, auf die Hälfte: es ar savu arājiņu uz pusīti vien dzīvuoju: pus gultiņas, pus sagšiņas, pus baltā paladziņa BW. 24923. vedēju tē̦vs nuogrîeza kancīti maizes, pārgrieza tuo uz pusēm... BW. III, 1, 53. vedēja tē̦vs pasniedza glāzi alus, kuo jaunie tâ+pat uz pusēm dzēra ebenda. pārdalīsim šuo pļauku uz pusēm! LP. VII, 1172. dē̦ls pārdalījis ar nabagu naudu uz pusēm ebenda 1133. māt[e] ar meitu dalījās: pusē šķīra aitu. stalli, pusē guovju laidariņu BW. 16414, 1 var. In Bruchzahlen apokopiert - pus, z. B. trîs un pus "3 1/2". Demin. pusĩtes, Hälften von einem Quadrate Δ, Figuren beim Ausnähen des vaiņags U.;

2) die Seite:
labā puse, die rechte Seite; kreisā puse, die linke Seite, die Kehrseite (auch: ļaunā p., uotrā p.): Sprw. katram sava labā un kreisā puse. drēbei jāapgriež launā puse. viņš apgriezis kažuokam uotru pusi LP. I V, 167. - uotra puse, die Nachgeburt U., der Mutterkuchen. - nuosē̦dušies katrs pusē vārtiem (jeder zu einer Seite der Pforte) Janš. Dzimtene 2 I, 142. manu zirdziņ[u] aizjāja viņu pusi Daugaviņu BW. 29752 var. panāksnieku meitiņām dzērves kliedza vē̦de̦rā; kuru pusi (gew.: uz kuru pusi) pagriezās, tur izkala caurumiņu 20232, 5 var. rīta puse,

a) der Morgen, die Zeit gegen Morgen hin:
stāstuot rīta puse jau bij pienākuse Aps. VI, 30. meita stāstījuse līdz rīta pusei LP. VII, 74;

b) der Osten
Mag. XX, 3, 70: rīta puse me̦tas asiņaini sārta JR. IV, 45. līdz kuo gaismiņa rīta pusē svīda LP. V, 212; vakara puse,

a) die Zeit gegen Abend hin, der Abend:
duod, dieviņ, siltu sauli jel vakara pusītē! BW. 23718;

b) der Westen
Mag. XX, 3, 70. - rudens pusē, uz rudens pusi, zum Herbst hin, im Herbst: nuolasījis rudens pusē visus tre̦knākuos jē̦rus LP. VII, 866. uz rudeņa pusi rāceņi sākuši zust V. 150. - nespē̦ka pusē, kraftlos, altersschwach: viņš pats e̦suot nespē̦ka pusē un bē̦rni vēl mazi Kaudz. M. 97. - nuo manas, tavas etc. puses, meiner-, deinerseits etc. nuo dieva puses! um Gottes willen! nuo dieva puses, kuo tu esi nuoduomājis? tikai neskaties, nuo dieva puses, atpakaļ! LP. V, 278. - radi nuo mātes puses (auch: pa mātes pusei Purap.), nuo tēva puses, mütterlicher-, väterlicherseits verwandt. - uz tuo pusi,

a) auf die Seite hin,

b) ungefähr:
uz tuo pusi ir, ungefähr so ist es. bet ne uz tuo pusi tāds LP. IV, 175, aber nicht entfernt, nicht im geringsten so. ceļš mums iet uz vienu pusi (in die gleiche Richtung) Kaudz. M. 313. uz māju pusi iet, nach Hause (eig.: in der Richtung des Hauses) gehen. rati viegli aizripuoja pa lielceļu uz muižas pusi Alm. Kaislības varā 111. uz labo pusi,

a) auf die rechte Seite,

b) besser:
nu iet uz labuo pusi MWM. VIII, 161; uz ļaunuo pusi, schlechter;

3) die Gegend:
es nedrīkstu te dziedāt, tās pusītes trancināt BW. 201, 1. trīcēt trīc tā pusīte, kur es augu brālīšuos 428, 12. mūsu pusē, in unserer Gegend: masu pusē ir stipri izplatījusēs dzeršanas sē̦rga Etn. III, 157. uz mūsu pusi vairs ne˙maz nenāci A. XI, 108. šīs puses cilvēki LP. VII, 912, die Leute dieser Gegend. uz ve̦cu pusi iedama gribēju arī pie jums pieiet Kaudz. M. 12. Zu apr. possisawaite "mittewoche", esse . . . pausan "von . . . wegen", preipaus "hin".

Avots: ME III, 425, 426


pūst

pùst (li. pūsti "blasen"), pùšu oder (in Dressels Gramm.) pušu (= li. pučiù), pùtu, tr., intr.,

1) wehen, hauchen, blasen:
vējš pūš, der Wind weht, bläst. kam tu pūti, ziemelīti, vai nav vēju pūtējiņu? BW. piel. 2 14931. Sprw.: pūt nu pret vēju! d. h.: verlorene Liebesmühe. pūt nu suņam astē! da ist nichts mehr zu machen. pūt dirsā, sprāklē, spelte! uguni pūst, das Feuer, die Flamme aufbiasen: sit uguni, pūt ugūni, nava labi istabā! BW. 13533. Sprw.: kas uguni pūš, tam dzirksteles acīs skrien. pūst plešas, den Blasebalg blasen. pūst tauri, ragu, stabuli od. taure, raga, stabule, die Trompete, das Horn, die Flöte blasen: tautu dē̦ls tauri pūta BW. piel. 2 301951. vakar briedis ragā (Var.: ragu) pūta BW. 30523. sitat, brāļi, vara bungas, pūšat vara trumpetēs! 10696. "pag!" zē̦ns iesaucies un sācis pūst savu stabuli LP. IV, 223. Sprw.: viena taurē pūst, auf eine Faust sein, gleich gesinnt sein. - pūšamais, das Mundstück am Dudelsack Bielenstein Holzb. 727 (mit Abbild.);

2) (schwer) atmen; stöhnen:
reiz vecītis aŗ e̦lzdams, pūzdams LP. V, 42. Ansis e̦lzdams, pūzdams skrien uz istabu VII, 328. smagi pūta sila priede Biel. 1353. kuo pat grūši, sila priede? BW. 17791. Kriķis pats pūta par grūtiem laikiem A. XX, 481. par ik+katru nieciņu tūliņ pūš: dievs nepieduos! Kaudz. M. 178;

3) schreien, girren:
mednis, baluodis pūš;

4) weinen
Brig. Vizb. 51;

5) zaubernd behauchen:
ja tas burt nemācēja, sāli (Var.: sālī) pūst gan mācēja BW. 20254; zaubern, besprechen; pūšamie vārdi, Besprechungsformeln: spaidītājas, kas prata dziedināt ar īpašiem pūšamiem vārdiem BW. I, S. 184;

6) lügen;

7) sich schnell begeben, laufen:
šis pūš atpakaļ pie meitām LP. VI, 592. zvē̦ri me̦tas ūdenī un pūš pāri V, 267. stiprais kāpis ze̦lta zirgā un pūtis biedriem pakaļ (jagte den Kameraden nach) VI, 547. - Refl. -tiês,

1) = pùst 1: vējš pūšas tā lē̦ni un smagi Bārda;

2) atmen, sich blähen
U.; Atem schöpfen; sich erholen: krūtis viņam smagi pūšas, er atmet schwer, - liegt in der Agonie Diez n. U. četras reizes Dārtiņa pūšas, kamē̦r uziet kalniņā A. Upītis. pūšas tautas, kumeliņi, tāļu ceļu tecējuši BW. 14473, 1. kad dziesma apklusa un dziedatājas pūtās A. XXI, 597. viņš vienu gadu... nuodzīvuoja mājās pūzdamies un veselību kuopdams A. v. J. 1900, S. 419. juo lūdzas, juo pūšas, je mehr man (ihn) bittet, desto mehr bläht er sich auf Birkert Sakāmv. 111;

3) sich abmühen, hin- und herlaufend etwas schaffen
Kalleten. - Subst. pùšana, das Blasen, Wehen; das Atmen, Atemschöpfen, Sicherholen: pec tās pūšanas (nach dem Winde) laiks pārgruozīsies Ahs. pūšanu izņemt, töten Ruj. n. U.; pùtums, das abgeschlossene Blasen, Wehen, Atemschöpfen: tautu dē̦ls tauri pūta, gaidīj[a] mani pieguļā. velti tavs pūtumiņš, es neiešu pieguļā BW. piel. 2 301951; pùtẽjs,

1) ein Bläser:
ķeize̦ram karavīri... sīku bruņu nesējiņi, balta raga pūtējiņi; stiklu pūtējs Antröp. II, 93, der Glasbläser;

2) ein mit Blasen Hexerei Treibender:
kazu pie pūtējas atvedis, kura slimus luopiņus glābuse JK.; tauku pūtēja Ruj. n. U., BW. 20911; panāksnieku meitiņām visi verķi līdzi gāja: līdzi gāja sāls pūtēji, i[r] vē̦de̦ra laitītāji BW. 20998. Als eine alte Lautgebärde (vgl. Wundt Völkerpsych. I3, 1, 346 f.) zu pàuts (s. dies), putas, ai. pūtkarōti od. phutkarōti "bläst", la. pussula od. pustula "Blase", norw. f(j)usa "sausen", føysa "aufschwellen", aksl. puxati "blasen", r. пыхáть "keuchen" u. a., s. ausser Walde Vergl. Wrtb. II, 79 ff. noch Hübschmann Arm. Gr. 502, Boisacq Dict. 1042 f., Petersson KZ. XLVII, 274 f., Solmsen Beitr. 247 f., Persson Beitr.241 ff., Trautmann Wrtb. 233 f.

Avots: ME III, 450, 451


pūstelnieks

pũstelnieks Arrasch, Drosth., N.-Peb., Vank., Odsen, pūstelis Vīt., ein Quacksalber, Zauberer: mērniekus vadāja kâ pūstelniekus: viena rinda atpakaļ, uotra uz priekšu Kaudz. M. 6.

Avots: ME III, 451


putns

putns, putnis, Demin. putnītis RKr. VI, 642, verächtl. putnē̦ns, putnelis LP. VI, 773,

1) der Vogel:
Sprw. kāds putns, tāda dziesma. putnu pazīst nuo dziesmas. katram putnam sava lizda mīļa. jauni (mazi) putni ve̦cuo (lieluo) putnu dziesmu dzied. putnu pazīst nuo spalvas. kur putni, tur zivis. putniņu, kas agri dzied, nuoker vanags. putniņš, nuo lizdas izkritis, lē̦ti vairs atpakaļ netiek. tik˙pat kâ putns zara gatā, sagt man von einem, der keine sichere Stellung, einen unsicheren Stand hat Etn. IV, 40. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. esi žigls kâ putns gaisā! Br. 585. putns dzied, čirkst Aus. I, 18, čivina, der Vogel singt, zwitschert. dziedātāju putni LP. I, 94, Singvögel; gāju putni, Zugvögel; māju putni, das Geflügel; plēsīgi od. nikni (Br. 435) putni, Raubvögel. - dūnu putns, die Eidergans (anas mollissima) Konv. 2 561; gada p., calao buceros plicatus Lath. Konv. 2 561; kārklu putniņš, der Rohrsperling, Wassersperling (emberica schoenislus L.) RKr. VIII, 89; kaņepju putniņš, der Hänfling (fringilla cannabina); acanthis Konv. 2 3824; krusta putns, bombycilla garrula L. Konv 23636; krūšu p., Wasseramsel (cinclus aquaticus Briss) RKr. VIII, 92; le̦dus p., Eistaucher (colymbus glacialis); lietus p., Kronschnepfe (scolopax arquata); mēra, auch mirstības p., bombycilla garrula L. Konv. 2 3636; piparu p., dass.; priežu p., Kiefernkreuzschnabel (loxia pytiopsittacus Bchst.) Natur. XXXVII, 78; sejas putniņš,

a) Brachpieper (anthus campestris
Bchst.) Natur. XXXVII, 122,

b) Goldregenpfeifer (charadrus pluvialis
L.) Natur. XXXVII, 176; sē̦tas putns, acanthis Bchst. Konv. 2 3824; sniega p., alcedo L. Konv.2 3667; zaļais p., der Grünfink U.; zirga p.,

a) Dompfaff, Gimpel, Blutfink, Rotfink (pyrrhula rubicilla
Pall.) RKr. VIII, 90,

b) weisse Bachstelze, Bebeschwanz, Wippsterz, Klosterfräulein (motacilla alba
L.) RKr. VIII, 92;

2) das Wild
U.; meža putni, Wild des Waldes U.;

3) fig., der lustige, durchtriebene Vogel
U.; putna nags, Bezeichnung eines Diebes U.; nakts putns, einer, der am Tage schläft und in der Nacht wacht; nelaimes putns, ein Unglücksvogel; nemiera p. Mag. XIII, 3, 70, ein unruhiger, unsteter Mensch; putniņi Ar., Wolm., = sē̦tmalieši (Bienen);

4) das Pelzwerk an der Mütze
St., Wend., Ruj. n. U.;

5) gaŗais (Etn. 1, 51; III, 48, MWM. v. J. 1899, S. 580, Phld. Llv. 50) od. zemes (Etn. I, 51) putns, die Schlange;

6) genitivische Verbindungen: putnu ceļš, die Milchstrasse
U.; putnu gaiss, stürmisch, unfreundlich Wetter, nach welchem im Frühjahr die Zugvögel sich einfinden sollen St., Bergm. n. U.; putnu suns, der Hühnerhund. Nebst li. putýtis "Hähnchen" zu slav. pъt(ic)a "Vogel", aksl. pъtenьcь " νοσσός", ai. pōta-ḥ "Junge eines Tieres", putrá-ḥ "Kind", pälign. dat. pl. puclois "Kindern", la. putus "Knabe", mir. uaithne "puerperlum" u. a. (zugrunde liegt der Begriff der Kleinheit), s. Solmsen IF. XXXI, 474 und 482, Boisacq Dict. 739, Persson Beitr. 2441, Trautmann Wrtb. 233, Walde Vergl. Wrtb. Il, 76.

Avots: ME III, 441, 442


rādīt

rãdît (li. ródyti), -u (-ĩju BW. 22087, 3), -ĩju, tr., zeigen, weisen: uguni, ceļu. puišam visu tuo laiku jārāda uguns BW. III, 1, 30. māte kūla līgaviņu, es rādīju uguntiņu; es pats gauži nuoraudāju, uguntiņu rādīdams BW. 11574. rādiet man gaišu guni! 18036 var. tē̦vs mani vedīs tirgū rādīt 7051. ēd, Līzīte, met jele mieru! jau mana bļuodiņa dibe̦nu rāda (der Boden wird schon sichtbar) 19276, 1. pag, pag! nu es tik tev rādīšu! (jetzt werde ich dir zeigen! d. h. jetzt wird es dir schlimm ergehen) Dīcm. pas. v. I, 45. re̦ti kāds atrastuos, kas tādu brāļa sirdi rādītu Neik. knipi od. knipu rādīt, ein Schnippchen schlagen: druoši gāju nāburguos... puišiem knipas rādī dama BW. 6635. marta lietus rāda (gew.: nuorāda) uz sausu vasaru, der Märzregen weist auf einen trocknen Sommer hin Etn. I, 77. es savas acis vairs te nerādīšu, ich werde mich hier nie mehr sehen lassen. pilī tā nedrīkstēja ne acis rādīt LP. I, 119. zuobus rādīt, die Zähne zeigen, auslachen, verhöhnen: nerādi smieklam zuobus! sagt man zu jem., der einen Verärgerten, in Wut Geratenen auslacht Etn. II, 30. tagad tas man rāda zuobus, kâ jau pasaulē nuotiek, kad uotram parāda labu sirdi Alm. Kaislību varā 48. Refl. -tiês, sich zeigen, sich erweisen: Sprw. ies labi gan, lai slikti rādās od. nelabi rādās, labi būs LP. V, 279. ja jūs rādīsities, tad jūs neredzēs, ja jūs nerādīsities, tad jūs redzēs. sajāj tautu pilla sē̦ta, man jāiet rādīties BW. 14696, kalpu puisim jau bij jākaunas ļaudīs rādīties Alm. Kaislību varā 56. ar puisi aizbraucis, tas vairs nav rādījies atpakaļ (ist nicht mehr zurückgekehrt) ebenda 67. piesargies, ka manās acīs tu vairs nerādies! (wage es nicht, dich vor mir sehen zu lassen) Krilova pasakas 26. es bez aitām nedrīkstu mātei rādīties. vē̦lā vakarā ne duomāt viens pats rādīties LP. V, 209. lielīgi rādīdamies tas dažreiz salika naudu simtiem BW. III, 1, 16. sapnī rādīties, sich im Traum zeigen : tu man pagājušuo nakti rādījies sapnī. rāceņi jau rādījās ce̦puši (erwiesen sich als gar). tad... bārzdainis ēda tuos LP. VI, 171. - mācī tājam od. pie mācītāja rādīties, sich beim Pastor zum Aufgebot anmelden: kad puisis nuo līgaviņas jāvārdu dabūjis, tad nuorunāja kādā nākamā sestdienā brauki pie mācītāja rādīties BW. III, 1, 83. - Subst. rãdîšana, das Zeigen, Weisen; rãdîšanās, das Sichzeigen; rãdĩjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Zeigens; etwas, das gezeigt wird, ein Schauspiel (im weiteren Sinne) U.: tautiet[i]s suola simts dālderu vienas reizes rādījumu (für einmaliges Zeigen; Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655, 2 var.; rãdîtãjs (li. ródytojis), wer zeigt; der Zeiger (an der Uhr): ne man skalu plēsējiņa, ne uguns rādītāja BW. 6837. ceļa rādītājs, der Wegweiser: zē̦na acis ve̦cajam būtu par ceļa rādītājām Aps. III, 4. laika rādītājs Plutte 83, das Barometer. satura rādītājs, das Inhaltsverzeichnis, Register (eines Buches). vilcienu rādītājs Vēr. II, 438, der Fahrplan; rãdîtãjiês, wer sich zeigt, die Erscheinung: tuo sacījis, rādītājies pazudis LP. VI, l, 182. Wohl zu got. rōdjan "sprechen", air. no-radim "spreche", im-rádaim "überlege", s. Pedersen Vrgl. Ciramm. d. kelt. Spr. II, 591 f. und Trautmann Wrtb. 235; zur Bed. vgl. gr. είχνῡμι "zeige": lat. dīcō "sage".

Avots: ME III, 494, 495


raut

raût,

1): r. (pflücken, sammeln)
uogas, sēnes Gramsden. linus r. (li. linùs ráuti) auch - Allendorf, AP., Dunika, Kaugershof, Koddiack, Muremois, Orellen, Pernigel, Ruhtern, Ruj., Salis, Sussikas, Trik., Ulpisch. vai nedzirdēs visus trīs zvanus raujam Janš. Bandavā II, 62. pops ... runā sargam: "skrien ... un raun zvanuos!" Pas. XII, 500 (aus Lettg.). steidz r. ("ātri ievest") labību iekšā, lai nesalīst Kand. varēs r. tuos (scil.: rudzu status) lauka pūnī iekšā Janš. Dzimtene II, 19. raun guņu (entzünde ein Zündholz)! Ulanowska Łotysze 9. mē̦slus nuo ratiem r. Saikava. nom. pl. raunamie "divzaru ķeksis mē̦slu izraušanai gubiņās nuo ve̦zuma" ebenda. mazuo bē̦rnu vienmē̦r vajadzēja r. ("šūpuot") kâ zvanu ebenda. tagad jau raus katis uz savu pusi Siuxt. žagi mani ... rāve Tdz. 55300. tam jau acis vien zib, vai nedabūs atkal kuo r. (stehlen) Orellen. tas jau mē̦dz r. (stehlen), kur tik dabū Salis;

3): sāc nu r. (aufzählen),
cik tev ir tuo parādu! Saikava;

5): r. (singen)
es vēl varu tīri smuki Jauns. Raksti VIII, 367; ‡

7) geringer (weniger) werden lassen, zusammenziehen, (beim Stricken) abnehmen:
guovs uz rudini sāc pienu r. Zvirgzdine. kaudzi r. Heidenfeld. adīkli r. Salis. cimdu, zeķi r. AP., Heidenfeld, Kaltenbr., Saikava, Salis. vienu riņķi rauj, uotru riņķi nerauj, kamē̦r paliek desmit acis uz adatas Seyershof; ‡

8) energisch, ungestüm, intensiv beginnen:
mātes rāve vaļā dziedāt Sonnaxt. ka[d] rāve skriet, kungs nevar i[r] duomāt līdza tikt Pas. XII, 158. kad raun skriet, tad i[r] nuoturēt nevar Saikava. kad bē̦rns raun kliegt, tad i[r] gala nav ebenda, Auleja, Kaltenbr.; ‡

9) sich eilig begeben
Kaltenbr.: sumpurnis nu rāva atkal e̦lsdams, pūzdams atpakaļ uz savu pili Pas. V, 412. rausim nu uz baznīcu! ... es raušu ar guovīm līcī Jauns. Raksti III, 126; ‡

10) energisch etwas tun, arbeiten (auch vom Spielen):
e̦smu daudz kuo rāvis pasaulē Seyershof. viņam jārauj visi darbi priekšā ebenda. rauj dūšīgi vien Siuxt. raun pa sausu laiku; kad lîst, tad ve̦d (sìenu) mājās Linden in Kurl. (ähnlich in Auleja). atskanēja spēcīgs uz e̦rmoņikām rauts maršs Delle Negantais nieks 228; ‡

11) r. palames Warkl. "izgudruot palamas". Refl. -tiês,

2): saimnieks rāvās ar Jāni Seyershof;

3): de̦guns sāka r. Pas. VIII, 138. gaļa vārījuot raunuoties, ja cūka nav pareizā mēnesī kauta Sonnaxt. siens vairs neraunas: cik nuopļaun, tik ir Ramkau. dienas jau smagi raunas Kaltenbr. pašam spē̦ks ar jau raunas Jauns. Raksti VII, 23;

4): jis ni˙kā negrib r. Kaltenbr.; ‡

7) heftig blasen:
vējš raujas kammarī cauri Seyershof. gar stūri raujas vējš ebenda; ‡

8) r. klât, sich dranmachen:
lika viņam r. k. Jauns. Raksti VI, 50. Subst. raûšanâs,

5) (erotisches) Amüsement:
naktī r. ar sievietēm Janš. Dzimtene I, 313; râvums: par puķītes rāvumiņu (Abreissen) BW. 24470; "vieta (pīnītē) adījumam, kur ir rauts" Seyershof; aizsniedzis rāvuma vietu A. Grīns Dvēs. putenis II, 108; "VL." ME. III, 491 zu ersetzen durch "BW. 28366 var."; râvẽjs,

1): rāvēji (diebische)
ļaudis Tdz. 54535, 1; Dieb - auch Orellen; ein eifriger Arbeiter ebenda, Sonnaxt; ein habgieriger Mensch Sonnaxt; duomājusi, ka rāvēji ("?") šuo ne̦s Pas. XI, 436.

Avots: EH II, 359


redzēt

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503


rēgoties

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519


reize

reĩze Ruj., Salis, Iw., Serbigal, AP., rèize 2 Prl., reĩza Dunika, Līn., Wolm., reizis Vīt. 42, A. v. J. 1897, S. 223,

1) die Schicht, Ordnung, Reihe
U.; das Mal, der Fall: sasēda meitiņas reizītē BW. 13282, 11. uozuoliņi reizītēm (Var.: rindām) saauguši BW. pie1. 2 2803, 2. tur tagad garās reizēs gulēja auzu kuopas Blaum. ziedi, ziedi, rudzu vārpa, deviņām reizītēm (Var.: ailiņām, rindiņām, kārtiņām u. a.)! BW. 28128 var. reizītē (Var.: reizītēm) sareizēju savas baltas villainītes 22970, 7. gara reize, eine lange Reihe (z. B. von Fuhren) U.: liela, gara reize brauca ee̦svainiešu darbenieku BW. piel. 2 316831. vinš sāka atstāstīt lielu, garu reizu (eine lange Reihe von Dingen), kuo visu varuot savienuot ar lauksaimniecību A. v. J. 1899, S. 115. tur ir gara reiza, kuo teikt Janš. Prec. vies. 16. reizās stādīt U., in Reih und Glied stellen. rakstu reize U., die Zeile. - pienāca arī mana reiza, es kam auch die Reihe an mich, meine Reihe LA. tagad, brāļi, jūsu reize, jetzt ist die Reihe an auch JK. V, 1, 27. nu Vaitiņa reiza tâ˙pat darīt Lautb. Luomi 15. Sprw.: par daudz reizām vienreiz tak ķeras. trīs reizas gadskārtā būs tev man svē̦tkus turēt Glück II Mos. 23, 14. vairāk reižu (mehreremal) vīt vaiņagus Kaudz. M. 104. - pirmu reizu (gew. pirmuo reizi) U., das erste Mal. šās reizās Biel. n. U., diesesmal, für jetzt. ē̦damā reize MWM. VI, 582, die Zeit des Essens, die Mahlzeit. vasaras reizā brālis . . . tapa nuoduots, als im Sommer Rekruten gegeben wurden, da wurde der Bruder abgegeben Blieden n. Mag. XIII, 5. burvim uznākusi buramā reize (die Zeit zum Zaubern) LP. VI, 19. gailis jau bija dziedājis nakts reizi Duomas III,218. pie tās pašas reizes (reizas), bei derselben Gelegenheit, zugleich: pie tās pašas reizes iejājis arī tais mājās LP. VI, 182. pie tās pašas reizas tevi aizvedīs uz . . . pilsē̦tu Alm. Kaislību varā 106. - reizē, reizā, in einer Reihe, auf einmal, zugleich: saka vilki te̦cē̦dami: te̦kam visi reizītē! BW. 29429. "pagaidi, iesim reizē!" viņa sauca Blaum. reizē (Var.: līdza) dzimu, reizē augu ar baltuo ābuoliņu BW. 1191, 1. reizā mani māmuliņa ar brālīti audzināja, reizā pirka vainadziņu ar brālīša ce̦purīti BW. piel 2 5981. pašā reizē (reizā), gerade recht, richtig: priekša īsa, pakaļ[a] gara, sāni pašā reizē (Var.: pašā laikā) BW. 20444 var. (von einem Rock). būs tavam zuobam pašā reizē Vīt. 9I. - citā reizē (reizā), ein anderes Mal: ķēniņš saka, lai citā reizē nepārskatuoties LP. II, 72. kuo tu tādā reizē (in solch einem Falle) būtu darījis? ebenda 27. Jeremijus uotrā reizā (gew. uotru od. uotruo reizi, zum zweitenmal) teic, ka . . . Glück Jerem. 52 (S. 217). apgulies uotrā reizē uz tavu labu sānu! Ezech. 4, 6. acc. s. reizi, reizu (gew. reiz, s. d.), einmal, einst: reizu lūdza vīru nāburguos uz kāzām Pas. III, 43. katru reizi, jedesmal, jedesmalig; kâ nu katru (od.: kuŗu) reizi, je nach dem. uz reizi (reizu) od. uz reizes (reizas), auf einmal, plötzlich: Sprw. dari, kuo dari, - uz reizes padari! kas nav uz reizu, tas nav pareizi. es saviju vainagā simtu puķu trīsdesmit. kas uz reizi (Var.: uz reizes) atminēs, tas lai mani bildināja! BW. 5857, 2. kad uguni kur un tā uz reizi neaizde̦gas Etn. II, 78. te uz reizu vecene citām raganām uzsauc Pas. III, 44. pašu reizi, gerade: saule pašu reizi lēca MWM. v. J. 1896, S. 928. nuo reizes (anfangs) prasīja 500, vē̦lāk atlaida par 400 asi Sessw. reizi (reizu) nuo reizes (reizas) od. reizi (reizu) uz reizes (reizas), einmal um das andere, wiederholt: Pilenieks pagasta amatuos tapa lece̦lts reizu nuo reizas Janš. reiz[i] uz reizes klanījuos, meitu mātes lūgdamies BW. 18327. reiz[i] uz reizes mutes devi 24931, 1. reizi par visām reizēm, ein für allemal: atkratīšuos reizi par visām reizēm nuo viņa uzbāšanās Purap. reizi (reizu) pa reizei (reizai), hin und wieder: reizu pa reizei nuomizuoja zē̦nus Purap. kurš reizu pa reizei sāka dauzīties A. v. J. 1897, S. 135. pa reizei visiem nerātnība klāt U., da ist keines, das nicht einmal unartig wäre (von Kindern gesagt). reizēm, reizām, pa reizām U., bisweilen, wechselweise U.: man ir reizēm gluži bail nuõ viņa Kaudz. M. 31. reizēm viņš ... uztaisīja savus spēles namiņus JR. III, 24. reizām daudz un reizām maz Fallijs, reizu reizēm (reizām) od. reižu reizēm, bisweilen, zuweilen, hin und wieder; Mal auf Mal, einmal über's andere U.: kâ jau reizu reizēm teikts RKr. VIII, 80. ve̦lk tik spēcīgi, ka reizu reizām atkrīt atpakaļ Dīcm. pas. v. I, 38. lasītājs... būs jau sen reizu reizām minstinājies, kas tas tāds par jājēju Lautb. Luomi 64. ve̦lns reižu reizēm paslēpšus ap rāceņiem apmeta limbu LP. VII, 1176. - tē̦va (auch: tē̦vu U., tēviņu RA.) reize (reiza), das Vaterunser. mēnešu reizes, die Menstruation. reizes rēķins, das Einmaleins;

2) reizes, die drei Wellen, welche bei hohėr See nach acht kleineren hoch und gross angeschwollen kommen
Peterskapelle n. U. Nebst apr. acc. s. reisan "Mal" und li. reĩzas "Mal" aus mnd. reise "Reise, Zug, Mal" (vgl. Lit. Mitt. I, 64, 132, 241).

Avots: ME III, 506, 507


remsties

remstiês, -šuôs, -suôs, sich langsam bewegen N.-Bergfried: juo tuvāk nāk mājam, juo biežāk Uciņam jāremšas atpakaļ uz ve̦zuma vidu J. Krūmiņš Uciņa brīnumdienas 104. rem̃sies (= virzies) pruojām! Bauske. Vgl. ramstît.

Avots: ME III, 510


repis

I repis: auch Zvirgzdine, BW. 12784 (repītis), 27824, 4, Tdz. 49670; r. izgatavuots nuo pagaŗas ādas strēmeles, kam viens gals atšūts atpakaļ. tur ieliek tabaku, un pāri palikušuo ādu aptin tam apkārt. visu tuo vēl aptin ar diegu, un iesprauž arī adatu, ar kuo pīpi izbadīt Fest. pirku ruoņu repi...; tur glabāju, savas šķēres, tur arāja tuteniņu BW. 35420. - tabakas r. Schujen,

Kļūdu labojums:
Schimpfname für jem., der allzu viel raucht

Avots: EH II, 366


rību

rību, Interjektion zur Bezeichnung eines polternden, dröhnenden Schalles: rību, rību mans pūriņš atpakaļ bāliņuos BW. 23061 var.

Avots: ME III, 535


ripeņu ripeņiem

ripeņu ripeņiem, kugelnd, rollend, Kreise umschreibend: ce̦pure ripeņu ripeņiem atveļas atpakaļ Vēr. II, 1397.

Avots: ME III, 530


sadūcīt

sadūcît, tr.,

1) zusammenstopfen, fest verstopfen, feststampfen:
viņš vilnu sadūcīja maisā Schujen. sadūcīt iemē̦rktuo, uzplūdušuo veļu atpakaļ Kosenhof. sadūcīt (sastampāt) kāpuostus Bers. pēc lietus nevar luopus laist pļavā: sadûcîs (= samĩs, werden zertreten, zerstampfen) visu pļavu N.Peb.;

2) tüchtig mit Fäusten bearbeiten:
Pēteris Jāni krietni sadūcīja Schujen, Golg.;

3) durchrütteln:
darba ratuos mani tâ sadūcīja (sakratīja), ka vai visas iekšas atsitās Bers.

Avots: ME III, 618


sagāzt

sagâzt,

1) tr., umwerfen, auf einen Haufen werfen, schütten
U., zerstören: zē̦ni sē̦tu sagāzuši (Var.: salauzuši, saminuši) BW. 6466 var. siena ir sagāzta Kaudz. M. 62. sagāž . . . mājuokli LP. I, 77;

2) tr., viel werfen, schütten, giessen;
(intr.) viel regnen: lietus sagāzis JR. IV, 122. Refl. -tiês,

1) sich umwerfen, umstürzen, zusammenstürzen, auf einen Haufen stürzen :
bezdibeņuos klinšu kalni . . . sagāžas A. XX, 375. tâds truoksnis, it kâ zeme un debess sagāztuos LP. V, 157. vai tamdēļ . . . pasaule sagāzīsies? ebenda 152. ūdens sagāzies atpakaļ e̦ze̦rā Pas. III, 224. viņš lika ūdenim pār viņiem sagāzties V Mos. 11, 4;

2) sagāzusies, sagt man von einer Frau (auch von Tieren), die niedergekommen ist.

Avots: ME III, 625


sagodēt

saguodêt, tr.,

1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;

2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē 2 traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta 2 (saguôdināta 2 Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;

3) viel rühmen:
saguôdē̦ta 2 mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.

Avots: ME II, 633, 634


sagult

sagul˜t,

1): visi saguluši; krāc vien Auleja. platuo, milzīguo krāsni, kuŗā vajadzēja s. visaa maizes bagātībai Anna Dzilna 176. ruokas uz margām salicis, krūtīm sagulis, galvu nepagrieza atpakaļ A. Upītis Pirmā nakts 118. sirdī sagulst tāda smagme Ģertr. 217. dābuls sagulis Kaltenbr. smagi sagulst mieži ebenda. ve̦ca, sagūlusi klētiņa Pas. XIII, 255; ‡

2) sich stürzen auf (von mehreren Subjekten gesagt):
līdz kuo žīds parādās mūsu suņiem, tâ šie sagulst virsum kā vilki Saikava.

Avots: EH XVI, 411


sakrāmēt

sakrãmêt, tr., zusammenkramen, -legen, zurechtlegen: es sakrāmēju savas lietas A. XXI, 245. vīrs sakrāmē visu atpakaļ MWM. VIII, 790.

Avots: ME II, 654


salmene

salmene,

1) die Strohblume
Konv. 2 1302, Dr.; festuca Karls. (sal˜mene), Wid.: nuoplūkuse divas galviņas salmeņu Purap.;

2) ein Strohhut
Purap., Janš.: Hilda atlikusi platuo, baltiem ziediem apkrautuo salmeni koķeti atpakaļ Birzn. Sof.;

3) *salmene od. *salmenis"?": naudas kules sakāruši salmenīšu (Strohdach?) galiņuos (Var.: ģēvelītes galiņā) BW. 28186, 1 (aus Zirau). In der Bed. 3 gehört es wohl zu li. šelmuõ od. šelmenys "Dachgiebei; langer Balken",
šalma "ein langer Balken", čech. slémě "First, Balken" (s. Trautmann Wrtb. 301 f.).

Avots: ME II, 674, 675


šalte

II šalte, šalts, -s,

1) = juonis 2, Ungestüm, ein gewaltiges Herfallen über etwas U.: liesmas ar šalti krita uz māju Kronw. n. U. ņemsim tik ar šalti, tad jau ies! Naud. zirgs izrāvās un - atpakaļ stallī ar šalti Naud. uz leju ar varņu šalti tur mežupe drāzdama līkumus me̦t A. 1897, S. 377. ūdens skrien ar (visu) šalti Nötk. asins skrēja ar šalti Stērste. trauksim ar juoni, skriesim ar šalti! Plūd. kuņa devās ar šalti... ārā Etn. IV, 54. ar šalti uzgāž... ūdeni LP. V, 175. gaisā vēja šaltes saceļ ve̦lni Pūrs I, 114;

2) eine Welle
(figürlich), ein Strom Spr. (figürlich): karsta šalte izplūda caur visiem luocekļiem A. XX, 45 (ähnlich Vēr. II, 1409), prieka šalts izskrēja tam caur krūtīm A. Brigader Daugava 1928, S. 314. nuo viņa plūst spirgtuma šalts Skuola III, 219. auksta vēja šalte uzlija Elzai A. Up. Sieviete 112. tā (ziema) tiecas brāzt par... pļavām vēl krusas šalti (Hagelschauer) MWM. 1897, S. 82, lietus nāca šaltēm (ungleichmässig) Bauske;

3) šàlts 2 , -s Kl., Gr. - Buschhof, eine grössere Menge einer Flüssigkeit; ein Guss Wassers
Roop n. U.: lietus nāk šaltēm (stipri līst) Jürg., Arrasch, (mit àl 2 ) Sessw., Lubn., Golg. man uzgāza labu šalti ūdens C., Bershof. ve̦se̦la šalts dubļu uzskrēja uz biksītēm Vīt. 30. vīns lielām šaltēm plūda uz viņu drēbēm MWM. VIII, 226. veļuoties krējums šaltēm vien lijis laukā A. 1902, S. 129. asins šaltēm šļācuot Rainis Tāļ. n. 36. kâ... asins šaltis laistīs Vēr. I, 1222. auksta ūde̦na šalte A. IV, 327. zaļgana ūdens šalte Zalktis I, 121. blieza (kuoku) ūdenī, ka Jurim ve̦se̦la šàlte 2 iedrāzās Vīt. 80; "liels un straujš ūdens uzlijums ir šalˆte" Nötk.; eine Wasserpfütze U. (die letztere Bed. dürfte durch das Reimwort palte oder palts, -s "Pfütze" beeinflusst sein, vgl. šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis... putuodamas šļakst uz augšu De̦glavs Rīga II, 1, 309);

4) = brīdis, eine Weile, Zeit(lang), Moment Infl., Meiran, Memelshof (šalte), Lubn., Warkl., Zvirdzine, Gr. - Buschhof, Warkh. (šàlts 2 , -s, in Warkh. und Pilda auch šàlte 2 ): ni dieneņas, ni šalteņas ni˙kur mun nuokavēt BW. 3875, 7. pagaidīšu vēl kaidu šaltiņu Pas. I 151 (ähnlich IV, 163). tai šaltei, unterdessen Zbiór XVIII, 238. atiet muižinieks..., kab izne̦stu... ceļavīru, bet tai šaltī (in dem Moment) re̦dz... Pas. IV, 85. cik šās piene̦suot (malkas) par dienu, tik jis par vienu šaltiņu nuosviež nuo cepļa 207. par šalti grāfs atkan atgulās nedzīvs III, 86. par šaltiņu sadunēja zeme II, 142;

5) "прiем, черед" Spr. Wohl aus d. Schalt "Stoss, Schwung";
zur Bed. 4 vgl. juonis 1 und strāve "Strom; eine Zeitlang".

Avots: ME IV, 3, 4


sapraša

sapraša Dond. n. FBR. V, 130,

1) der Verstand, die Vernunft
Wid.: sapraša bijuse tâ pat kâ cilvē̦kam LP. VII, 903. šim sākuse griezties ve̦cā sapraša atpakaļ ebenda S. 943. viņš man atdeva saprašu A. XI, 572. vai jums saprašas (sind Sie bei vollem Verstand? meinen Sie das im Ernst?)? Jaun. mežk. 28. ar saprašu (vernünftig, mit dem nötigen Verständnis) likt ruoku pie sava laika uzde̦vumiem Teodōrs MWM.;

2) comm., ein vernünftiger, verständiger Mensch
Spr.

Avots: ME II, 707


šaut

šaũt, šaũju oder (in Arrasch, Drosth., Dunika, Jürg., Schujen u, a.) šaũnu, šãvu, eine heftige Bewegung nach einer Richtung hin machen U.,

a) schnell schieben oder stossen:
maizīt[i] šāvu pašā krāsnes dibe̦nā BW. 35606 (ähnlich 6896; 8117, 2; 10723; Etn, II, 61; LP. V, 37, VII, 853). šauj kāju vēl priekšā Lapsa - Kūm. 188. šauj (Var.: duod, reiche) ruociņu [man] pasle̦pe̦ni! BW. 11442 var.;

b) einen Schlag oder Hieb versetzen
Spr.: lielajam pliķi šāvu (Var.: situ, cirtu, devu) BW. 9809, 1 var. ja nāk vēzis, šaun (Var.: sit, duod) pa ļipu! 30837 var. gribējis šaut šim (ar malkas gabalu) pa galvu Etn. II, 86. šaut pa muti Lapsa - Kūm. 202. reiz viņam šaut par purnu Vēr. I, 1157 (ähnlich Br. sak. v. 1509). šaut pa ausi Wid. šaun pa mizu! Saikava. šaut zirgam Wid.;

c) (mit einer Schiesswaffe) schiessen:
zemē šaut, herunter (tot) schiessen. gaŗām šaut, vorbeischiessen, nicht treffen. šautu tuo putniņu BW. 11430. lai šie šaunuot katrs savu luodi Pas. IV, 309. dē̦li tūliņ (grib) šaut, lai dabū ēst LP. IV, 197. maza plintīte tāļu... šaun RKr. VII, m. 1265, kam te̦lē̦nam nee̦suot šāvuši! Upīte Medn. laiki 57. šaušu virsū, pašā viducī Jauns. šauj kâ pupas ce̦p Celm. še jums katram šaujamais LP. IV, 137. šaujams rīks, Schiessgewehr Brasche; šaujams caurums, Schiessscharte Brasche; figürlich: šī meita jau ir šàuta 2 (defloriert) Saikava;

d) rasch zufahren
U.; eilig laufen (gehen): māte šauj uz pirti skatīties LP. IV, 161. šauj mudīgi vien! V, 252. Klāvs šauj uz mājām atpakaļ J. K. V, 110. kur tu šauj tik ātri? Dond. ņe̦m kājas par ple̦ciem un šauj lekšus vaļā;

e) regnen:
vakar (lietus) šāve ij taiņ šaun Saikava. Refl. -tiês,

1) sich rasch wohin bewegen
U., Spr.: virsū šauties, losstürzen auf etwas. ārā šauties, eilig hinausgehen. prātā šauties, einfallen Spr.: šāvās Jāze̦pam... sapni prāta Glück I Mos. 42, 9. kaŗš virsū šāvēs L., der Krieg überfiel (uns). gar muti šauties U., auf der Zunge schweben. vakars nāca, vāverīte! šaujies (Var.: steidzies, traucies, laidies) egles galiņā! BW. 13795. gulē̦tāji nu steigšus šāvās augšām Janš. Bandavā II, 276. šauties bē̦gulim pakaļ Celm. (Annīna) caur uguni šāvusies pēc tā mūsu bālēlīna RKr. XIX, 135 aus Plm.). jel šaujaties jūs iekšā! Lapsa - Kūm. 257. šaujies, līdaciņa, no e̦zara laukā! Br. 42. viņš šāvās kâ zibins laukā Krišs Laksts 6. zibens pēc zibeņa šaujas RKr. VIII, 12. kur tad nu šausies (duosies)? Dond., Riga. ēst tâ gribas, ka ne˙kur šauties LP. I, 60 (ähnlich VII, 678; Plūd. Llv. 207). nezin, kur šauties, man weiss nicht, wo aus oder ein Elv. viņš aiz bē̦dām un rūpēm nezin, kur šauties Purap. Kkt. 81 (ähnlich LP. VI, 288; Etn. I, 119). kuo viņš tâ šaujas nuo vienas puses uz uotru? Dond. Rudim pa galvu šāvās tās duomas Alm. Meitene nuo sv. 6. šauties kâ bults Aus. I, 34. šķē̦ps šaujas, zib J. R. V, 100. "vai tas tiesa?"Jēcītis šāvās (fuhr dazwischen) Ādamam starpā Aps. VI, 12. drīz rudzi vārpās šausies MWM. VIII, 412 (ähnlich MWM. 1898, S. 20);

2) einander schiessen
Spr.;

3) um die Wette schiessen:
bijis jāiet šauties LP. VI, 163. Subst. šãvums, der Schuss; das Geschossene; šãvẽjs, der Schiessende, ein Schütze: es pats gudrs šāvējiņš BW. 30438 var. miglā šāvējs LP. I, 155. bise nava putnu šāvēja St. Nebst saut und li. šáuti "(Brot in den Backofen) schiehen; schiessen" zu li. šũvis "Schuss", šiáutuvas "Weberschiffchen" (bei Būga Изв. XVII, I, 28), slav. sovati (prs. sujǫ) "werfen, stossen, schieben", poln. sunąć "fortbewegen", čech. sudlice "Wurfspiess" und (wenn mit ide. sk̑-) got. skēwjan "gehen", ostfries. schöjen "sich umhertreiben" u. a., s. Trautmann Wrtb. 300, Walde Vrgl. Wrtb. II, 553, Potebnja РФВ. VII, 65 f.

Avots: ME IV, 9, 10


šautuve

šautuve Wid., Celm., Kurs., šaũtuve Rutzau n. FBR. VlI, 122, C., PS., Frauenb., PlKur., Wandsen, Dunika, (mit àu 2 ) Gr. - Buschhof, (> šõte̦) Ugalen n. FBR. VII, 19, = atspuole (šautuve) Mar., Kalz., Weberschiffchen Nigr., BW. 34637, 3 var.: man pašam šautuvīte (gemeint ist hier damit der penis) BW. 35152. sle̦pkava kâ šautuve atlēcis atpakaļ LP. IV, 164; šàutuve 2 Sessw., = šautuviņa l; šaũtuve C., Bauske, (mit àu 2 ) Lubn., ein unruhiges Frauenzimmer, (in Bauske) ein unruhiger Mensch. Nebst li. šiáutuvas "Weberschiffchen" zu šaũt.

Avots: ME IV, 11


savārdis

savārdis, = suovārdis: Janča savārdis jau dze̦n rateļus atpakaļ Duomas IV, 19.

Avots: ME III, 782


sekle

sekle (li. seklė˜ ) Golg., seklis (li. seklis) L., U., eine seichte Stelle U.; die Seichtheit, Flachheit: uz sekli uzskriet Lautb. (fig.) vilkt atpakaļ... ikdienas seklē Asp. Ziedu klēpis 155.

Avots: ME III, 814


sen

sen (li. seneĩ), se̦n Dond., (erschl. aus ostle. san) Kl., Heidenfeld, BW. 25820, 1, seņ Sussei n. FBR. VII, 133, Adv., lange her, seit lange U., längst: sen slavēja tautiņām jaun[u] istabu būvējam; nu atnācu, nu atradu, žagatiņas cauri skrēja BW. 25820. sen paaudzis (längst erwachsen, alt) tē̦va dē̦ls Biel. 1089. sen atpakaļ (lange zurück), ve̦cuos laikuos, dzīvuoja . . . sieviņa Dīcm. pas. v. I, 57.

Avots: ME III, 816


sengadiem

sengadiem, seit langen Jahren: sengadiem te jau sēžu Pas. II,.170 (aus AP.); sen gadis, vor, seit vielen Jahren: viss auga, kâ sen gadis JR. IV, 134; sen gadus atpakaļ JK., viele Jahre zurück, vor vielen Jahren.

Avots: ME III, 817


skāpināt

skâpinât Lis., Golg., PS. C., Adleenen, (mit â 2 ) Wandsen, Widdrisch, Salis, Ruj.: skāpināt zirgu atpakaļ, machen, dass ein Pferd in denselben Fussstapfen zurücktritt Lis. skāpināju bulli uz meža malu Dz. V. Refl. -tiês, Meiran, = skâptiês.

Avots: ME III, 879


skāpties

skāptiês: auch (mit â 2 ) AP., Lems.; skāpies atpakaļ Pas. XIV, 47 (aus Smilt.).

Avots: EH II, 504


šķetināt

šķetinât,

1): auch Liepna, Seyershof, Warld.;

2): auch Dunika;

3): viesulis šķetina ("virpuļuo, jauc, grìež") Salis; ‡

4) schnell fahren
Seyershof; nav jāgriež skati atpakaļ, bet jāšķetina (= jāiet) tālāk ar steigšanu vien Sudr. E. Velnu dzinējs (1941) 40. Refl. -tiês,

1): dzijs šķetinājas laukā (reffelt sich los)
AP.; pinkern Salis. ‡ Subst. šķetinājums Seyershof, vollendetes Zwirnen; Gezwirntes: kad šķetina trīs dzīves kuopā, tad iznāk smuks š. valgu šķetinājumu lē̦ti nedabū vaļā.

Avots: EH II, 632


šķielēt

šķiẽlêt, -ẽju, auch refl. -tiês, schielen U.: šķielē kâ vērsis JK. II, 648. izmisis viņš šķielēja uz savām kājām A. XX, 858. īsts mākslenieks nesāks atpakaļ šķielēt pēc publikas prasījumiem Vēr. I, 1284. sātāns šķielējās sāniski vien Dünsb. Par. 72. Aus mnd. schelen.

Avots: ME IV, 52


šķiest

šķiêst (li. skíesti "verdünnen; scheiden"), šķiêžu, šķiêdu,

1) verstreuen
U., (nach allen Seiten hin) schleudern; vergeuden, vertun U.: (zaltis) sācis šņākt un šķiest savu ģifti uz visām pusēm Pas. I, 390. guovis šķieda atpakaļ uz silēm saliktuo sēku MWM. VIII, 564. ve̦zmus vaļā šķiest vis nevaram Neik. 40. zibins labību šķiež, ka tā balta paliekuot Etn. II, 181. naudu šķiest, Geld vergeuden, vertun. sudraba putekļus mēness šķiež Vēr. I, 832. par tuo nevajadzēs velti vārdus šķiest B. Vēstn. daudz ce̦nsuoņu spē̦ku šķiež Apsk. v. J. 1905, S. 737. dzīve šķieda savus priekus Vēr. I, 672. laimē skūpstus var šķiest Teodors;

2) schneiden, reissen
Gr. - Buschhof. šķiežamais, das Pflugmesser: mūsu arklam ir par daudz nuodilis šķiežamais Selb. Refl. -tiês, sich verstreuen, sich verspritzen; vertan, vergeudet werden; vertun, vergeuden: smiltis šķiežas Seifert Chrest. III, 3, 53. klintis šķiedās. viļņi škiežas ar... sparu pret krasta uoļām JR. VII, 1. plūdi šķiežas jūru bļuodās Aus. I, 36. ze̦lts caur miglu līst, šķiežas kâ dukāti lielās pilēs Zalktis. vai tev tā nauda tâ ir, kuo šķiesties? - Subst. šķiêšana, das Verstreuen; das Vergeuden; die Verschwendung U.; šķiêšanâs, das Sichverstreuen; das Vergeuden, Vertun; šķiêdums, das einmalige, vollendete Verstreuen, Vergeuden, Vertun; das Verstreute; das Vergeudete: bij skaisti nuoskatīties gravas šķiedumā Jauns. Daugava I, 293 f.; šķiêdẽjs, wer verstreut; der Verschwender U: pats bija laidējs un šķiedējs Janš. B. 201. Nebst skaida, skaidît, skaidrs, skaists, šķieva, šķiedra, šķiesna, šķiemene, šķiedi, šķeidêt, šķīst, šķīsts, šķidrs u. a. zu lat. scindō (perf. scidī) "spaite", ae. scītan "scheissen", gr. σχιδαρόν· ἀραιόν Hes., bret. skeja "schneiden" u. a., s. Trautmann Wrtb. 263 f., Brugmann IF. VI, 92 f., Zupitza Germ. Gutt. 105 und 150 f., Hoffmann Гέρας 43 f., Güntert Reimw. 30 ff., Persson Beitr. 149, Boisacq Dict. 872 und 933 f., Walde Vrgl. Wrtb. Il, 541 ff.

Avots: ME IV, 53


skuit

skuit: mit ùi 2 ("?") Nerft n. PBR. XIX, 99; es tūlīt lieku kājas par ple̦ciem in skuju (laufe?) atpakaļam Jauns. Raksti VIII, 350; "pērt (puiku)" Memelshof.

Avots: EH II, 514


šļākt

šļàkt Neuenb., (mit à 2 ) Bers., Kl., Saikava, (mit â 2 ) Bershof, Dond., Dunika, Iw., Jürg., Grünw., Salis, -cu,

1) tr., Wasser ausstürzen Gramsden
(mit â 2 ), U., Fest., Druw., Alswig, Jürg., Lennew., Mar., Ruj., Salis, (mit à 2 ) Aahof, Golg., Prl., Oppek., Schwanb., Selsau, Sessw., (mit à) Nötk., C., Papendorf, PS., Schujen, Smilten, Wenden, Wolm.: gars... šļāca ūdeni acīs Kra. Vīt. 11. rūc Adrija, viļņus pret klintīm tā šļāc Vēr. I, 834;

2) schwungvoll werfen:
kâ grābju (sc.: naudu), tâ šļācu (Var.: iemetu) ar visu sauju BW. 1780, 2. šļāc, brāliņ, tautu naudu par galdiņa galiņu! 13670. vienu sauju (sc.: riekstu) namā šļācu (Var.: sviedu) 13420 var. (ähnlich: 15689). šļācu riekstus plāniņā 15723. (fig.) viņa būtu vēl labu garu rindu pārme̦tumu šļākusi ve̦cajam bārzdā Niedra A. v. J. 1898, S. 91;

3) intr., sich ergiessen
C., Saikava; spritzen Jürg.; giessen (vom Regen) U.: lietus šļāc Seltingshof, Alswig. šlākdams un krākdams ūdens gāzās pa grāvi Jürg. strautiņi šļāc Bolwen. ūdens šļāca pa slūžām uz leju Adsel, Drosth. krācē putuoja un šļāca ūdens Blaum. st. 16;

4) tosend stürzen
(intr.), vom Schall, der bei starkem Wasserguss entsteht: dzirdu, ka ūdens dzirnavās šļāc Saikava;

5) stark pissen
U., Mag. XIII, 2, 65. Refl. -tiês, sich ergiessen: asaru lāses pašai šļācās atpakaļ ģīmī Janš. Bandavā I, 104. Wohl aus einem ältern Paradigma *prs. šļacu (für *slacu, zu slaka I), prt. šļdcu, inf. šļâkt.

Avots: ME IV, 69


slipad

slipad! Interjektion: jāju rāceņus zagt ..., satiek[u] vagariņu, - slipad, slipad (Var.: lumpata, lumpata) atpakaļ! BW. 2145.

Avots: ME III, 933


slīpēt

slīpêt,

2): brīdi atpūties, sams griežas atpakaļ un slīpē ("?") lejup uz ve̦cuo vietu Jauns. R., dz. un j. 170. Subst. slĩpê̦tājs,

2) ein Läufer
(pejorativ) AP.: šis vērsis ir tāds s.

Avots: EH II, 527


slotāt

sluõtât: schlendern Lemb.; "mums tagad jāsluotā atpakaļ uz Karlsbādi Latv." ME. III, 946 zu ersetzen durch "jāsluotā atpakaļ uz Me̦llužiem Austriņš Raksti V, 271".

Avots: EH II, 530


slotāt

sluõtât Jürg., -ãju, gehen (im Tau, Kot Jürg.): kur ta[d] nu sluotāsi? Zaravič. mums tagad jāsluotā atpakaļ uz Karlsbādi Latv.

Avots: ME III, 946


smeltne

I smèltne 2 Prl., Abfall beim Grütze-machen Erlaa, (smeltne) Ronneb., Mehlstaub Lis., Golg., (smeltne) N.-Peb. n. Latv. Saule 1925, S. 378, (smel˜tne) Smilten, C.; Heuabfall, Heusamen (mit èl 2 ) Lis.; smeltne Serb., Peb. n. U., smeltnes Lemsal n. U., = smelkne(s) 2: tie arī jāsagrūž smeltnē Vīt. 52. glāzi smeltnēs trieca (zertrümmerte) MWM. VI, 486. pats dailnieks veidu lauzt var smeltnēs Plūd. Rakstn. I, 77. ezeriņš sit atpakaļ saulstaru smeltnes Sudr. E. Apskats v. J. 1903, S. 447; Abfall vom Korn, Reisig u. a. Bers.

Avots: ME III, 959


spīrināt

spĩrinât, Refl. -tiês,

1): sich weigern
Dobl.;

2): die Glieder steif bewegend, langsam und mühsam "virzīties" Siuxt: zirgs spĩrinās atpakaļ un neve̦lk. zur Bed. Vgl. auch izspīrinât (unter izspīrêt).

Avots: EH II, 554


spraga

spraga (li. spragà "Lücke im Zaunu), eine offene Stelle im Zaun (St., Bergm., Oberl. n. U.), im Eis (Bauske), eine Lücke (zwischen zwei Gebäuden N.-Bergfried, Wessen) Bergm. n. U., Gr.-Buschh.: ielīdis tādā spragā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ Gr.-Buschh. Wohl zur Wurzel von spradzinât, s. Būga KSn. 1, 285.

Avots: ME III, 1008


sprostot

spruostuôt, ‡

2) = spuostuôt: atpakaļ dze̦n tuos (scil.: putniņus) un spruostuo un ķeŗ Rainis Dz. un d. I2, 392.

Avots: EH II, 563


sprūds

sprūds,

2): dē̦lam bija blisīte ar sprūdini (Demin.) saujama. bē̦rns, piegājis pie šklepa, sāve vidā; tādēļ jam iekrita s. ("?") šklepā Pas. VII, 397;

3): ein Holzstück, das zwischen zwei Teile eines Gegenstandes gesteckt wird, um sie auseinanderzuhalten
(mit û 2 ) Siuxt; "dzelzs, ar kuo atspeŗ stellēs apakšējuo riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ" (mit û] ) Kaltenbr.;

4): sieva tin sprūdus Pas. XIV, 163; ‡

9) das Gelenk
Sonnaxt: viņai kāja gurnā nuo sprûda izgrūsta.

Avots: EH II, 562


sprūdziens

sprūdziêns,

1) "?": atle̦c šis atpakaļ tik˙pat kâ sprūdziens A. XX, 723;

2) sprūdziens "die Flucht eines Eingesperrten"
Nötk.;

3) sprûdziêns 2 , ein plötzlich und heftig hervorschiessender Straht einer Flüssigkeit (z. B. aus einem Fass)
Schibbenhof;

4) ein Holzknebel zum Zudrehen von Drähten
Römershof.

Avots: ME III, 1026


spruksts

spruksts,

1) ein Knebel, Hölzchen zum Vorlegen
C., Bers.;

2) spruksts U., Etn. IV, I66, C., Lub., Bers., sprukstiņš U., Salis, wer (was) sich schnell bewegt; ein Leichtfüssiger, ein Springer
L., U.; ein beweglicher, kurzweiliger Mensch U., ein Irrwisch, Sausewind Salis; ein munteres Pferd U.: viņš kâ sprukstiņš aizspruka pruojām LP. VI, 827. viņa kâ sprukstiņš mukuse atpakaļ VII, 181. Pēteris nebij vairs nebēdnieka spruksts" bet guodīgs puisis Stāsti Kraukļu kr. 87. In der Bed. 1 (wenn mit ks aus gs ) wohl zu sprudzenis usw.; in der Bed. 2 eher zu sprukt, vgl. Persson Beitr. 871.

Avots: ME III, 1024


spruņģis

spruņ̃ģis: = sprunguls, ein rundes, verfaultes Stück Holz (mit uņ̃ ) AP.; ein kleines, rundes Stück Holz (mit uņ̂ 2 ) Salis; salasa spruņ̃ģus un liek krāsnī, lai kuras Seyershof. Kārlē̦ns spruņģi gludu drāž Blaum. Raksti IX 4 (1937), 23; "kuoka ierīce duru aizslēgšanai jeb nuostiprināšanai, lai neveŗas vaļā" (mit uņ̂ 2 ) Orellen. zirga sprāgums man bij tāds s. (Malheur), ka netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ Seyershof. nu tu esi īstā spruņ̃ģī ebenda. tādā spruņgī (Klemme?) nuonācis beidzuot, ka ne˙kâ nevarēs attaisnuoties Talsen.

Avots: EH II, 561


stēdināt

stèdinât 2 Mar., zurücktreten machen,lassen: stēdini zirgu atpakaļ! Mar. n. RKr. XV, 137. Mit dem Vokalismus von ahd. stāti "bestehend". mnd. stēde "fest"?

Avots: ME IV, 1062


stomīties

stuômîtiês: auch (mit 2 ) Dunika; "stuostīties" Skaista; nedrīkstu vairs ne˙kur s. (mit 2 ), - ne atpakaļ, ne uz priekšu iet Seyershof; faulenzen, sich herumtreiben - auch (mit 2 ) Salis.

Avots: EH II, 598


šudīt

I šudît Drosth., Erlaa, Fest., Linden (in Livl.), N.-Peb., Nötk., Schujen, -u (Fest.) od. -ĩju, -ĩju,

1) = sudît 1: tē̦vs šudī pīpi pa visiem kaktiem Drosth. u. a. kuo nu šudi un grābsti? kas pa˙galam, tas pa˙galam Fest. suns šudī (pē̦das) Erlaa u. a.;

2) = sudit 2: meita šudī uz klēti un atpakaļ Nigr. Refl. -tiês,

1) = šudît 1 Drosth., N.-Peb., Schujen, Serben: kuo tu šudies tur pa paspārnēm? N.-Peb.;

2) sich verirren, abhanden kommen
Erlaa;

3) = šubîtiês: kāja šudījās un es pakritu Druw.;

4) = šudît 2.

Avots: ME IV, 104, 105


svepstināt

III svepstinât Odsen "= laistît (wiederholt giessen)"; kuo tie bē̦rni tur svepstina (iesmeļ ūdeni karuotē un lej atkal atpakaļ)?

Avots: ME III, 1151


taukš

taũkš! Līn., eine Interjektion: taukš! piesietā kāja atrauj tuo atpakaļ Plūd. Mazā And. bērn. atm. 29.

Avots: ME IV, 137


tecināt

tecinât, (li. tẽkinti "schleifen"),

1) fakt. zu tecêt, (eine Flüssigkeit) fliessen, laufen machen, lassen, träufeln, vergiessen
L., U., Spr.; zapfen U., Spr., durch einen Spund ablaufen lassen Bielenstein Holzb. 297: gailītis ieņēma ūdeni knābī un tad tecināja tuo dibe̦nā Baltpurviņš Agrā rītā 11. gāja tauku tecināt BW. 12825. sviedrus tecināt Seifert Chrest. II, 186. tacini (wohl mit hochle. a aus e̦) ūdeni nuo piena spaņģīša Mar. n. RKr. XVII, 119. kādēļ tecināt viņu zemē? Stari II, 421. tautas miežu alu kâ sīrupu tecināja BW. 10590, 2. (alutiņš) caur čakarni tecināts RKr. VIII, 47. pižulīti tecināja te̦kulīša radziņā VL. aus Hasenpot. nama tē̦vs darina un tecina putuo[juo]šu miestiņu A. XXI, 529. tecināt vīnu Konv. 2 513. brandvīnu tecināt U., Dr., MWM. VI, 29, Branntwein brennen. dzērienu arī e̦sam tecinājuši Janš. Mežv. ļ. I, 279. me̦du tecināt U., Honig läutern. mežus tecina (destilā) JR. III, 48;

2) (auf dem drehbaren Schleifstein) schleifen
L., Spr., Ronneb. n. RKr. XVI, 45, AP.: tecināt izkaptis Aps. Bag. radi 8. tur tecina zuobe̦nus Skalbe Kâ es 36;

3) reifen lassen
U.;

4) (in kleinem Trabe) laufen machen, lassen:
atjāšuot tecinādami katrs vienu zirgu . . . līdza Janš. Mežv. ļ. II, 136. kumeliņu tecināt Biel. 1249. tad es tavas slinkas māsas apkārt namu tecināšu BW. 10857. kājām tautas tecināja bagātuo brāļu māsu 18459. par zuobinu tecinātu, apkārt sevi tecinātu 13724. viena augu māmiņai, nav par rīksti tecināta 10091 var.;

5) den Faden (namentl. beim [feinen] Spinnen U.) durch die Finger laufen lassen; spinnen: man pietrūka zaļa zīda, kuo ap tevi tecināt BW. 18447. viena vērpa zīžu diegu, uotra ze̦lta tecināja 13250, 14. viena vērpa, uotra auda, trešā zīdu tecināja 13250, 48. smalki linus (smalku linu 28342) tecināt 7079. nedevi . . . sīkstu linu tecināt 16010, 1. par tuo nakts me̦lnumiņu desmit spuoles tecināju 7013;

6) valuodu, dziesmu tecināt, ohne Unterlass sprechen, singen:
kâ bitīte me̦dutiņu, tecināja valuodiņu BW. 21842. ar mutīti skaistu dziesmu tecināt tecina VL. n. Alksnis-Zundulis;

7) spalvu tecināt, schreiben:
jaunais Stenders čakli tecinājis savu spalvu latviešu labā Latvju tauta XI, 1, 67 (ähnlich: R. Schulz Seifert Chrest. II, 193);

8) grāmatu tecināt, ein Gesangbuch in eine besondere Bewegung setzen, woraus gewahrsagt wird (ein abergläubischer Brauch)
U.;

9) "?": tas varēja kunga dusmas atpakaļ tecināt (besänftigen?)
BW. 7674;

10) freqn. zu tecêt 4, in kleinem Trab laufen
(vgl. li. tekinėti "mehrfach ein wenig umherlaufen"): mans kumeliņš tecina visiem gaŗām Festen, N.Bartau. kūtrs mans kumeliņš, nevar rīkšu tecināt (nevar . . . tecinât könnte auch bedeuten: man kann es nicht zum Laufen bringen) BW. 1349. Refl. -tiês, triefen: (fig.) nuo viņa lūpām tecinājās vārdi Liev. Brez. un Hav. 225. - Subst. tecinâšana,

1) das Fliessenlassen, Träufeln, Zapfen;

2) das Schleifen;

3) das Laufenmachen;
tecinãjums,

1) das einmalige Träufeln, Fliessenlassen, Zapfen; das Resultat des Träufelns, Zapfens:
ve̦lns iztecināja deviņi tecinājumi alus Pas. II, 115;

2) das einmalige, vollendete Schleifen;

3) das einmalige, beendete Laufenlassen;
tecinâtãjs,

1) wer fliessen lässt, träufelt, zapft, destilliert:
darvas tecinātājs LP. VII, 956;

2) der Schleifer;

3) wer laufen macht.

Avots: ME IV, 153, 154


tēvsmūs

tē̦vsmūs Dond., Frauenb., Kandau, Stenden, V., LP. VII, 188, tē̦vsmūsu Kav., = tē̦vu reize, das Vaterunser: kad pēc sprediķa ievada tē̦vsmūs nuoskaitīts Janš. Čāp. 5. tē̦vsmūsu nuoskaitīdami Bandavā II, 54 (ähnlich: JK. III, 72). nebija ne tē̦vs˙mūsu (man konnte kaum ein Vaterunser hersagen), kad viņš jau bija atpakaļ Kl.

Avots: ME IV, 178


tiekām

tiêkãm C.,

1) tiekam, tiekams, Adv., so lange; unterdessen
Manz. Lettus: paturi tuo āzi tiekams, kamē̦r es atkal atiemu Manz. Lettus. tiekam ēd[u], tiekam dzēr[u], li māmiņ[a] guit[u] tais[a] BW. 13250, 35. tiekams (Var.: tikām) situ tautu galdu, līdz atlēca šķēpelīte 26293 var.;

2) tiêkām Kl.-Laitzen n. FBR. VIII, 35, Drosth., tiekam Wid., tiekāms, tiekams L., St., U., (mit iê) Kr., (mit 2 ) Pe̦nkule, Salis, Konj., bis, solange
U., bevor: tev būs tuo maizi ēst, tiekams tu atkaļ par zemi tuopi Glück I Mos. 3, 19. citi nāvi nebaudīs, tiekams viņi re̦dz... cilvē̦ka dē̦lu nākam Matth. 16, 28. guliet, mani linu kre̦kli,... tiekam (Var.: cikam, kamē̦r) man gadījās pa prātām valkātājs BW. 10148, I var. nedz arī... gribējās ēst, tiekāms saulei nuoejuot iejāju mājā atpakaļ Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 66. Vgl. Le. Gr. 4651.

Avots: ME IV, 209


tiepe

tiẽpe Grünh., = tiepa 2: Arnolds grìezās atpakaļ . . . bez kādas tāļākas tiepes Alm.

Avots: ME IV, 211


tiesa

tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),

1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;

2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;

3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;

4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;

5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;

6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.

Avots: ME IV, 212, 213, 214


toreiz

tuoreiz,

1) tùoreĩz Wolm., tuõreĩz Sassm., tùoreĩzi, tùorèiziņ 2 Zvirgzdine, damals: tuoreizi nuogājis kāds vīrs uz mežu Etn. III, 110;

2) dann
Infl.: grib davilkt da pusei . . . i[r] tuoreiz sviest atpakaļ Pas. II, 137 (aus Lixna). ieberiet ze̦ltu..., tuoreiz atduošu ādu III, 87 (aus Kapiņi).

Kļūdu labojums:
Infl. = Infl., Ober-Kurl.

Avots: ME IV, 286


trācis

trācis,

1) ein Trupp, ein Schwarm Reiter
U.: viss trācis griezās atpakaļ LP. VI, 702. aizvilkus bļaudams viss trācis uz mājām Lapsa-Kūm. 110. vaidnieki ap mums trāčiem vien stājās 199. kam ar dažs kāreivju trācis jau bija 110;

2) = tracis, der Skandal (mit ã) Nikrazen (von lautem Sprechen und Lachen gesagt), Stenden: sieva izdzirdējuse trāci LP. VI, 32. nu īsti trācis iesākas Lautb. Luomi 189;

3) "?": siržu sāpes rūpju trācī ... aizmirst liec! Janš. JR. IV, 26.

Avots: ME IV, 227


uz

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. 2 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314


uzkukt

*uzkukt (zu erschliessen aus der Partizipform uzkucis [z. B. in Grünw., IV.-Peb., Ronneb.]), refl. uzkuktiês Kalzenau, Lub., Lubn., Meiran, Meselau, N.-Peb., Saikava, Sehren, Serben, Sessw. (prs. -kukstuos od. -kūkstuos Lubn., Bers., Meiran, prt. -kukuos Lubn., -kucuos Meiran), uzkūktiês Odsen, sich (mit den Ellbogen auf etw.) auflehnen, aufstützen; sich bücken: uzkūkstas nuolaidīgi uz galda Blaum. Pazud. dēls 19. kuo tu uzkucies uz galda! Golg., KatrE., Serben u. a. viņš ē̦d uzkucies uz spainīšā, ka putra te̦k atpakaļ spainītī Saikava. ruokas..., uz kurūm viņā bija uzkukusies A. v. J. 1900, S. 365. uzkucis ar ruokām uz krē̦sla Liev. R. 12. Augusts uzkucies uz sē̦tas A. v. J. 1899, S. 254. Jānītis nuosēdies savā vietā, uzkucis pār grāmatām MWM. X, 436. viņš bija liels, uzkūcies (mit gebückter Haltung) 204. viņš stāv uzkucis oder uzkucies (gebeugt, gebückt) Bers., Fest. uzkucies (gebeugt) viņš sēdēja cauru dienu KatrE. viņš iet drusku uzkucis Turg. Muižn. per. 161.

Avots: ME IV, 346


uzmaukt

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356


uzsaukt

uzsàukt,

1) zurufen
U.: brālis uzsaucis saviem zvē̦riem LP. IV, 54. u. kam bargā balsā; wiederholt und energisch zurufen: šis sauc uz˙saukdams, lai ve̦lkuot atpakaļ LP. VI, 581 (ähnlich 404, 514, 828);

2) ausbringen (einen Trinkspruch):
u. kam augstas laimes;

3) heraufrufen:
u. kuo pie sevis augšā; u. puišus nuo miega. vecis varuot uzsaukt garus Pas. lāpīt. 93;

4) aufrufen, nennen:
bez jau agrāk uzsauktiem vēl minam A. Melnalksnis Mazsal. 38;

5) (Verlobte) aufbieten (in der Kirche)
L., U.: dzirdēj[u] savu augumiņu baznīcā uzsaucuot BW. 15885. mācītājs jaunuo pāri trīs svētdienas uzsauca baznīcā BW. III, 1, S. 42. Kārlis jau šuodien uzsaukts A. v. J. 1897, I, 37. Refl. -tiês,

1) sich (als Verlobte) aufbieten lassen:
vajadzēja "uzsaukties" baznīcā BW. III, 1, S. 90. likuši uzsaukties, sie haben sich aufbieten lassen;

2) einander (einen Trinkspruch) ausbringen:
uzsaukušies cits citam augstas laimes.

Avots: ME IV, 375


vādze

vādze,

1) vàdze Ramkau, (mit à 2 ) Bers., Butzkowsky, Festen, Kl., Kr., Linden (in Livl.), Saikava, Vīt., Warkl., Wessen, (mit â 2 ) Frauenb., Karls., MSil., Schwarden, ein ungepflügt gebliebener Streifen im Felde
U., Lennew.; "izarums" N.-Peb.; Demin. vàdzīte 2 , ein beim Eggen unberührt gebliebener Streifen auf dem Felde Gr.-Buschh.: ar vadzēm art U. tīrums aparts vādzēm Butzkowsky. platas vagas dze̦nuot paliek vādzes Vīt. ar nuo vietas, ka nepaliek vādzes! ders. nepamet vādzēm! Saikava. tur bija neliela vādze un uzme̦tuma sluoksnīte, kas ruodas aramā zemē Veselis Trīs laimes. atstāj vādzīti, lai re̦dz pa kurieni atpakaļ braukt! (beim Eggen gesagt) Gr.-Buschh.;

2) ein Fehler im Gewebe (ein breiterer Streifen im Muster)
Ekau, Grünw.; ein Fehler, eine Unebenheit beim Nähen ebenda: šis aude̦kls nuoausts vādžu vādzēm Ekau, Grünw. Auf ein li. *vogė deutet das Adverb vogė´tai: ãria sù võgiais oder vogė´tai (= palikdamas ben po vagą neišartos žemės) in Dusetos (nach K. Būga). Wohl (vgl. Leskien Nom. 124) nebst li. voga "Ackerscholle" zu vāga; vgl. auch vadze.

Avots: ME IV, 492


vaļšķoties

vaļšķuôtiês, sich (kokettierend) anstellen: viņa tās (= bizes) svieda gan uz priekšu, gan atpakaļ, dažreiz aiz vajadzības, dažreiz tik tâ˙pat vaļšķuodamās un ķircinādamās Veselis Trīs Iaimes.

Avots: ME IV, 466


vārds

I vā`rds (li. var̃das "Name"),

1) das Wort; das gesprochene Wort, die Rede
(in dieser Bed. auch der Plur. vārdi): Sprw. bēdīgam ir vārdiņš labs Br. sak. v. 102. kunga vārds vairāk nekâ zemnieka sitiens 98. svešas mātes vārds vairāk sāp nekâ savas mātes kūliens 709. labam vārdam laba vieta 1325. rupjš vārds sāp ilgāki nekâ pliķis 1331. ve̦ci vīri - gudri vārdi 1006, kur vārdi kâ upe skrien, tur darba nevar atrast 1328. kādi vārdi, tādi darbi RKr. VI, 942. ze̦lta vārdi iekšā, bet ārā nenāk 943. pirmais vārds uz lapām LP. I, 138. izteiktuo vārdu... nevar ņemt atpakaļ JK. III, 77. muļķis izmetis tuos vārdus LP. V1I, 831. kāds vārds jāizme̦t saimniekam pa prātam DL. dažus vārdus viņš izmeta tâ, it kâ īsti latviski nemācē̦dams Kaudz. M. 101. šie vārdi gan izskrēja netīšām 22. iemest vārdu starpā Kav., etwas dazwischensagen. citam vārdus mutē iespļaut L., einem die Worte vorkauen. bij vārdu aizmetis (ein [gutes] Wort [für jem.] eingelegt) pie lauvienes Krilova pasakas 88. savus paša vārdus apēst, sich selbst widersprechen U. (ar) vārdu sakuot, mit einem Wort U., schlechthin Brasche, Kurzum. bez vārda runas, ohne ein Wort zu sagen, ohne Widerrede: tev ir bez vārda runas... istaba jāastāj A. v. J. 1897, S. 134. vienā vārdā LP. VII, 146, mit einem Wort, kurz und bündig. nav vārdam vietas. (da) ist kein Wort zu verlieren, ist kein Zweifel am Platz: vispārīgi par viņu ne vārdām vietas MWM. XI, 197. tur jau nav vārdam vietas! U. b. 104, 15. labs kungs, tur nav vārdam vietas A. v. J. 1902, S. 313. vārds - nevārds Oppek. n. U., vārds pa vārdam, ein Wort (er)gab das andere (z. B. bei Entsiehung eines Streites): un tā vārds pa vārdam - ienaids gatavs LP. VI, 443. vārds pa vārdam save̦d abus strīdū JK. un, vārds pa vārdam, pazīstas Krilova pasakas 55. pušu plē̦sts vārds, eine Silbe U.: ne pušplē̦stu vārdu nerunāja, er brachte keine Silbe hervor U. nejaudāja atbildēt ne mē̦ma vārdiņa (kein Sterbenswortchen) A. v. J. 1896, S. 813. neteikt ne me̦lnu, ne baltu vārdiņu Niedrīšu Vidvuds XX, 419. abiem izspruka dažs mīlīgs vārds Lapsa - Kūm. 14. mīksti vārdi Biel. t. dz. 749, liebliche Worte. tie nezināja..., kas ļauns vārds LP. 1, 187. nuo... līgaviņas ļauna vārda nedzirdēja BW. 21865. ļaunus vārdus nevē̦lat (Var.: ļauna vārda neduodat)! 439. skarbu vārdu izmest Neik. 60. vārdus mē̦tāt St., erwähnen. jautāt stāvuos vārduos (widerspenstig) Kaudz. M. 92. mutes vārdiem, mündlich. gala vārds, Schlusswort, letzter Bescheid U.: atduot brūtgānam gala vārdu Kaudz. M. 126. precinieks... lūkuo tai (= brūtei) izdabūt apsuolīšanās vārdu... kad pēdīgi... brūte vārdu (das Jawort) de̦vuse... BW. III, 1, S. 86. guoda vārds,

a) das Ehrenwort:
guoda vārds, runāju taisnību;

b) ein Ehrentitel:
prasītu nuo ķeize̦ra kaidu guoda vārdu par tik ilgiem (d. h. abgedienten) gadiem. ķeize̦rs jam izduod taidu dokumentu... Pas. V, 222. - dieva vārds, Gottes Wort Kurl. N. U.: tik tiešām kā dieva vārds (ganz gewiss) Alm. Kaislību varā 121; Plur. dieva vārdi,

a) Gottes Wort, die heilige Schrift
U.;

b) (gew. dievvā`rdi) der Gottesdienst
U.: dieva vārdi sākušies, der Gottesdienst hat begonnen U.;

2) das Wort, das Versprechen:
vārdu turēt, das Versprechen halten, Wort halten: saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. vārdu lauzt (LP. 1, 56), pārkāpt (1, 168), das Versprechen nicht halten. savu vārdu aizmirst, sein gegebenes Wort, sein Versprechen nicht halten U. Sprw.: vīrs un vārds! (ein Mann, ein Wort) Br. sak. v. 1438. vīrs pie vārda kā cirvis pie kāta 1437. vīrs pie vārda, vērsis pie valga 1436. vīrs bez vārda kâ vērsis bez valga JK. II, 627. vērsi tur(a) pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. vīrs pie vārda, kuģis pie e̦nkura 113. zirgu tur pie pavadas, vīru pie vārda U. viņa vārds tik labs kā uotra cilvē̦ka zvē̦rastība Brasche. radi man bij pie vārda (hielten Wort, hielten ihr Versprechen) Aps. Bag. radi 23;

3) der Name:
krusta vārds, der Taufname U. cilts vārds, der Geschlechtsname U. dieva vārds, der Name Gottes U. guoda vārds, der Spitzname Salisb.: Trallis ir viņa guoda vārds; viņa uzvārds ir Puriņš Salisb. Sprw.: būtu gan kundziņš, tik būtu vārdiņš Br. sak. v. 554. vārdā saukt, am Namen nennen, rufen: viņa izdzirdēja sevi vārdā saucam LP. VII, 330. vārdu likt, uzlikt, vārdā likt, ielikt, vārda likt, taufen, einen Namen geben: paldies saku māmiņai, kas Jānīti vārdā (Var.: vārda) lika BW. 1401. kas Jānīti vārdu lika 1402. man[i] māmiņa ielikusi dze̦guzītes vārdiņā 415, 3. Anniņa nuomina (sc.: taku) Babiņu lūgdama, lai lūdz kūmās, liek viņas vārdā 1608. viņa... uzlika... dē̦lam tādus vārdus... Gotlību un Konradu Kaudz. M. 94. kā tev vārdā? U., wie heissest du? kas vārdā (vārda, vārds)? wie heisst er? kas viņš vārdā? - Žanis viņam bij vārdā. vaicāja, kas lelles vārda (Var.: vārds) BW. 1397. kas lellei vārdā 1398. kas tam vārda? BW. V, S. 203. vārda brālis, Namensvetter;

4) Plur. vā`rdi, das Formular
U.; die Zauberworte U., die Besprechung, Zauberformel, der Segen: grē̦ku sūdzēšanas vārdi, das Beichtformular U. zvērestības vārdi, die Eidesformel U. - viņam tie vārdi, er versteht zu besprechen, zu zaubern U. viņam stipri vārdi Peb., Selg., Stenden, Wandsen. pūšamie vārdi divējādas sugas - ve̦lna un dieva vārdi Konv. II, 162. ragana iemācījuse kādus nekādus vārdus LP. III, 63. stipri glābjami vārdi Br. 507. citam vārdus atduot, einem andern die Besprechungsformel lehren U. kas priekš savas miršanas tuos vārdus citam neizduod, tas ar tādiem sūdiem nevar mirt, bet tie jāizvemj kâ zaļas gluotas U. acu vārdi Br. IV, XXI; asiņu vārdi XXXVI; avju v. LII; auguoņu jeb trumu v. XXVII; bišu v. (Bienensegen) LI; caurēja (caurā) jeb dūrēja v. XII; čūsku v. XLV; drudža v. XXXVII; dze̦lzu v. LVII; dzemdēšanas v. III; dzirkstes v. XXXII; dziedzeru v. XXX; ēdēja (tārpa) v. XXXI; graiza v. U.; griežami jeb limējuma v. Br. IV, XXXIII; ģēles v. XIII; izbīļu v. V; kašķu v. Br. P. XIV; kaulu v. U.; kārpu v: Br; IV, XXIX; kāsus v. XI; klimes jeb krampja v. XXXVIII; kukaiņu v. (Zauberworte, womit man Ungeziefer vertreibt) XLVII; kungu un tiesas v. LVI; liesas v. XL; lietuvē̦na v. XLI; lūzuma v. XXXIV; māju putnu v. XLIII; mātes v. I; mednieku v. LXIV; meitu v. (Zauberworte, mit denen man einen Freier herbeizaubern kann) LXI; mēra v. LXVII; miruoņu v. LXV; nakts pamašu v. V; nuotikumu v. ebenda; peļu un žurku v. L; pē̦rkuoņa v. XLIV; piena, kreima un sviesta v. LIII; piepūšami v. (kad nemaksā) Br. 650; pumpuma v. Br. IV, XXIV; ruozes v. XXVI; saraustīšanās v. VII; sāpju v. XXII; sējēju v. LV; skauģu v. LIV; spiedēju v. (Zauberworte gegen eine schwere Last oder gegen Bauchdrücker) VIII; svē̦tu meitu v. XXVIII; trumu v. XXVII; tūska(s) v. XXV; uguns v: LXV; vērmeļu v. XIII; vidus (vē̦de̦ra) v. II; vilku v. Br. P. XXI; zagļu v. LVIII; zirgu v. Br. P. XXIV;

5) der Buchstabe
Salisb., (Plur. vārdi) U.: tas bē̦rns vēl vārduos, ist noch beim Buchstabenlernen U.;

6) ein Namensvetter
Golg.: mēs e̦sam vārdi oder tu esi mans vārds. Zu kurisch werdas (bei M. Prätorius Deliciae prussicae, Buch XVI, cap. III), apr. wīrds, got. waurd, lat. verbum "Wort" und - nach Specht KZ. LIX, 65 zu gr. ἔρϑει· φϑέγγεται Hes.; s. auch Trautmann Wrtb. 360, Walde Vrgl. Wrtb. I, 283 und Buck AJPh. XXXVI, 134 f.

Avots: ME IV, 500, 501, 502


vārpste

vārpste,

1): atpakaļ v. te̦k BW. 6699, 10 var. vārpstīte netecēja 3004; "ratiņa daļa" (mit âr 2 ) Frauenb.; "spuolējamā ratiņa sastāvdaļa, uz kuŗas uzmauc dzijas uzspuolēšanai" (mit âr 2 ) Ramkau; "vērpjamā ierīce" Sonnaxt; "pasmails kuoks, kuo kur iesprauž vai izlietuo kâ asi kaut kā uzmaukšanai" Kaltenbr.; vârpstīte 2 AP. "ratiņa sastāvdaļa";

3): der Pflugsterz
Mahlup.

Avots: EH II, 764


važot

I važuôt (li. važiúoti "fahren"),

1) važuôt U., Spr., Ahswikken, Gramsden, Krāslava, Lubn., Skaista, važât (li. važioti Miežinis) U., Lubn., fahren
(intr.); važuôt Bers., Kalzenau, Memelshof, Sonnaxt, langsam, ohne Eile fahren; važuot L., Schlitten fahren; važât Mag. XIII, 2, Wessen, in einem Korbschlitten fahren: važuo vieglam! fahre sanft! Manz. 10 Gespr. važuosim pruojām! wir wollen fortfahren! Manz. Phraseol. Sprw.: važuo kâ leitis uz Rīgu JK. II, 290. grieza zirgus apkārt un važuoja atpakaļ pār ruobežu Janš. Dzimtene 2 II, 292. kur, puisīti, tu važuoji ar tām skārda kamanām? BW. 12807, 1. nu es braukšu, nu važuošu pie tās meitu māmuļītes 13910, 3. braucin braucu vai važuoju (Var.: važāju) 13956. gaŗu ceļu važuodams 8212, 1. gaŗām ciemu jāvažuo 16233. kā gaidīji tu, tautiet, ka uz sē̦tu nevažuoji? 26122, 6;

2) fahren
(tr.), führen: atpakaļ sav[u] māsiņu važuosim (Var.: vedīsim) BW. 26189, 1. Refl. -tiês, (im Schlitten) herumfahren U.; "langsam und ungeschickt fahren" MSil. - Subst. važuôšana, die Spazierfahrt VL. n. U.; važuôtãjs, wer (langsam) fährt: es... nuopakaļu važuotājs; netīk manim priekšā braukt, sviedruot savu kumeliņu BW. 18294. Zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 489, 490


veldene

I velˆdene Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, vèldene 2 Kl., ein Teil des Webstuhls Spr., (mit elˆ ) C., Golg., Nötk., Stomersee, Vīt.; das Querholz der Weberhefteln Bers., Borchow, Kalzenau, Laud., Lubn., Mar., Meiran, Saikava, Schwanb., Wessen, (mit elˆ ) Bers., Ramkau, Zvirgzdine, (vèldine 2 ) Pilda; ein runder Stab, daran die ve̦lki beim Beginn des Webens befestigt werden (mit elˆ ) Kreuzb., Odensee, Stockm., Warkl.; ein runder, 4 - 7 Fuss langer Stab am Webstuhl, woran das Ende der Leinwand befestigt wird Laud., "austuvēm apakšējais kuoks ar zuobratu galā, ap kuo tinas gatavais aude̦kls" (mit elˆ ) Alswig; "zināms lumsts aude̦klam" (mit elˆ ) AP., Bers., C., Jürg., KatrE., Lubn., Meiran, Ogershof, Saikava; "apaļš kuociņš, ar kuo šķiŗ šķiemeni" (mit elˆ ) Mahlup; "apaļais nīts kuociņš"(velˆdine) Wessen; ein Rund- od. Wellholz bei der Bandweberei Bielenstein Holzb.419; das Wellholz am Webstuhl (mit elˆ ) Kreuzb., Lis., Warkl.: veldeni liek ve̦lku (me̦tu) starpā, kad ve̦lk aude̦klu uz buomja Golg. piestiprina pakājas (paminas)... pie nīšu veldenēm A. Xl, 84. caur šķietu vai riekumu izvē̦rtuo dziju cilpās ieliek veldeni, apaļu, apmē̦ram 1 collu re̦snu kuoku, lai dzijas netiek atpakaļ ebenda. pie riešamās velˆdenes piestiprina dzeiņa jeb ve̦lku galu; ap aizaužamuo veldeni apsien uotru dzeiņa galu, kad tas ir jau uzriests un kad sāk aust Bers. Pēterītis paņe̦m nuo strellēm veldeni Vīt. 75. nīšu veldenes, die oberen Stäbe, die in den Weberhefteln stecken Bielenstein Holzb. 400, (mit elˆ ) Bers. nuolaižama veldene, ein runder Stab, der durch die Schlingen der Kettenenden des Webstuhls geschoben wird Bielenstein Holzb. 399. guovis apaļas kâ veldenes Celm. meita kâ veldene ("= labi izaugusi") C., Golg., PS. Nebst veldeni, veldenis und veldīte zur Wurzel von velde.

Avots: ME IV, 527


vērsītis

I vḕrsītis,

1): ar vērsīti aizbāž stellēm riestuvi, lai tas negriežas atpakaļ Kaltenbr. ja vērsīti ātri izrauj nuo ve̦lbuomja, tad ātri nuoaudīs aude̦klu Lttic. 1576; ‡

2) eine Art Stiefelknecht
AP.: v. ir gaŗāks par āzīti; vērsīšam uz augšu iet kuoks, kur ruokas atbalstīt zābaku ve̦lkuot.

Avots: EH II, 777


vēsts

I vèsts Wolm. u. a., vẽsts Tr., -s,

1) vēste Manz. Lettus, bei Glück auch vē̦sts, -a, die Nachricht, Botschaft
(unbek. in Dond., Dunika, Stenden): prieka vēsts LP. IV, 16. priecīgas vēstes nest Manz. Post. I, 51. laba vēsts Glück Spr. Sal. 25, 25. labus vē̦stus nesīs Thessal. 3, 6. lūkuo, kâ . . . klājas un . . . nes man vē̦stus atpakaļ! I. Mos. 37, 74. vēstis izpaustu II. Makkab. 9, 24. saule vēsti atsūtīja, jauni radi brālīšuos BW. 1257. vēstiņ[a] nāca Vāczemē 4628 var. neriestum... vēstis tauteņās 9994. nuones vēsti bāliņam! 30410 var. viņa bez vēsts nuozuduse LP. VII, 358. nuo spīganas ne vēsts (keine Spur) VI, 56. nuo ceļa vairs ne vēsts 154 (ähnlich: VII, 953). ne vēstēs! es ist keine Spur davon zu hören Mag. XIII, 3, 70. - vēšķu (vēsķu L. ) diena St., Mariä Verkündigung (nach U. nicht gewöhnl.);

2) vēstis Manz., auch vē̦sts Glück, der Bote, Botschafter: Onijus pasumināja . . . vēsti cienīgi un pieņēme . . . grāmatas Glück I. Makkab. 12, 8. Jūdu vē̦sti ir pie mums nākuši 14, 22. neģi es... uz taviem vē̦stiem . . . runāju IV. Mos. 24, 12. Nebst li. vestis "Nachricht"
Lit. Mitt. V, 164 aus r. вѣсть dass.

Avots: ME IV, 571


vēzēt

vẽzêt, -ẽju Nigr., schwingen, schwenken Wid.: vēzēt izkapti Domas IV, 473. vīrs vēzē augsti abas ruokas MWM. VI, 420. vēzēt savādi ruokas Purap. 284. slaidi vēzēja... sitamuo atpakaļ, lai trieciens būtu juo stiprs Janš. Bandava lI, 200. Refl. -tiês,

1) (zum Schlagen oder Werfen) ausholen
(mit è 2 ) Vīt.; die Hand zum Schlagen aufheben; sich zu schlagen anschicken (mit ) Nötk., Selg., (mit è 2 ) Kl., Sessw.: viņš vēzējās it kâ uz sišanu Vīt. divi dur, divi vē̦zas (Rätsel) RKr. VII, 674. puisis vēzējās man ar vē̦zu iesist Zvirgzdine. e̦suot tâ vien vēzējies, bet tikkuo nācis pie sviediena Jaun. mežk. 3;

2) sich hin- und herschwingen:
šūpuoles... vēzējās izplatījumā, grima lejā un cēlās augšā Veselis Daugava I, 431. elpekļi laižuoties sāk vēzēties (trīcēt) Konv. 2 2065. Wohl nebst an. vega "bewegen, schwlngen, wiegen", got. wēgs "Wogenschlag" u. a. zur Wurzel von ve̦z(u)ms.

Avots: ME IV, 573, 574


vēziens

vēziêns, die Schwankung Dr.; die Schwingungsweite, Amplitüde: šūpuotnēm nebija plašs vēziens: viņas kustējās . . . vienu suoli uz priekšu un vienu atpakaļ Veselis Tīr. ļaudis. likās . . . , ka . . . šūpuolēs ir . . . mūža vēzienu luoks Daugava I, 431.

Avots: ME IV, 574


viezt

viezt,

1) "iezt (zuobus)": tev viezīšu reiz Sissegal; vgl. auch atviezt. Aus iezt + viebt?

2) "?": atpakaļ galvu tā (dvēsele) viež(=griež? Reim!) MWM. VIII, 841;

3) "?": zalktis mēli izkāra un tik dziļi Ģintu viež Zalktis I, 19;

4) "?": viež (zu *viest? etwa: lässt scheinen)
tumšu gaismu neskaidrs luogs Stari III, 128. Rell. -tiês "?": ap katru suoli savas puķes viežas (mit ž aus dj ?) "Izgl. III, 17" (falsch!). Vgl. auch saviezties.

Avots: ME IV, 674, 675


vilkate

vilkatne, = vilkate: kas vairs nuo vilkatnes netikusi atpakaļ par cilvē̦ku Pas. XV, 103. viņš skrējis vilkatnēs 104.

Avots: EH II, 783


vilkt

vìlkt (li. vilkti, serb. vúči "schleppen"), Praes. vè̦lku (in Salis auch vilˆku 2 ), Praet. vilku,

1) ziehen; schleppen
U.: vilkt ve̦zumu U. Sprw.: ne visi zirgi vienādi ve̦lk Br. sak. v. 1525. vienu valgu vilkt RKr. VI, 934. smaga laiva, ūdens vilka dibinā BW. 13595, 38. ne naudiņa dzirnus ve̦lk, ve̦lk . . . malējiņa 13656. šļūceniski vilkt Biel. 1399. pūķīt[i]s ve̦lk ve̦lkamuo Etn. I, 109. vilkt pie kartavām Pasaules lāpītājs 23. pie darba vīrelis ... bijis ... stumjams, ve̦lkams LP. VI, 344. gar zemīti kājas vilka BW. 19947. ļautiņti tikkuo vilka kājas (konnten kaum gehen) LP. VII, 110, ķēvīti, kas tikkuo kājas ve̦lk IV, 77. aiziet suoļus vilkdams VI, 904. miegs . . . ve̦lk ar varu acis cieti LP. IV, 150. stigas vilkt, Linien ziehen (vom Landmesser gesagt) U. arājiņi, e̦cētāji, ve̦lkat (Var.: dzeniet) garus birzumiņus! BW. 27922 var. pār upīti zīdu vilku Biel. 1139. e̦lpu od. dvašu vilkt, atmen: viņš vairs nevarējis e̦lpu vilkt LP. VII, 603. cilvē̦ks vairs neve̦lk dvašu Vēr. II, 39. vilka vienu dūmu spēcīgāku par uotru (von einem Raucher gesagt) Vēr. II, 1049. Mačs ve̦lk (šķiļamuos) gar krāmu Libek Pūķis 3. (fig.) šī vietiņa mani ve̦lk vilciņ šurp (zieht mich an) Kaudz. M. 338. jāmācās bē̦rniem . . . stāvēt paša pusē, turēties un vilkt pie paša Aps. III, 17. caur zuobiem vilkdams . . . iesakās žēlsirdīgā balsā LP. IV, 78. Krišus vilka savu valuodu tâ griezīgi caur zuobiem A. XXI, 700. vilkt uz zuobu od. caur zuobiem, jem. (ironisierend) aufziehen: cik viņš caur zuobiem jūs vilcis Lapsa Kūm. 247;

2) hinziehen, hinhalten, in die Länge ziehen
U.: dzīvi (U.), dzī vību, garu, mūžu (U.) vilkt, sein Le ben mit Mühe erhalten, fristen: tikkuo .. . paši garu ve̦lk Kaudz. M. 34. mežsargs vilka savu dzīvi . . . ar nuo šautiem meža putniem Dīcm. pas. v. I, 48. tik ar muokām vilkt dzīvību Aps. III, 24, vājas bij cūkas, dzīvību tik vilka Siuxt. ja dievs mūžu vilks, wenn Gott leben lässt Infl. n. U. darbu garumā vilkt (hinziehen, verzögern) LP. IV, 1; RKr. VII, 1150. laiku garumā vilkdama LP. V, 296. cita guovs atnāk slaucama laikā, cita ve̦lk virsū divi vai trīs nedēļas (kalbt 2-3 Wochen zu spät) Siuxt. viņš man[i] vil cis gar zuobiem, er [der Freier) hat mich hingehalten (? "richtiger: ver spottet") U. viņš tuo māju nevar vilkt pruojām, er kann das Gesinde, die Wirtschaft nicht länger halten, auf recht erhalten U.;

3) hervorziehen, zuwegebringen
U.: lielu luomu vilkt RKr. VI, 408. labu luomu vilksim LP. VII, 622. asaras vilkt, Tränen her vorrufen U. naudu vilkt, Geld schaffen U. kâ traks ve̦lk zizli uz augšu (von Fruchtbarkeit förderndem Wetter gesagt) Frauenb. tas ve̦lk un dziedē (von starkem Schnaps gesagt) ebenda. plāksteris, kas ve̦lk un dziedē Seibolt Sk. 17. ve̦lkamais plāksteris Etn. IV, 21, Zugpflaster. ve̦cus grē̦kus vilkt augšā, alte Sünden vorwerfen U.;

4) (Kleider) anziehen (wobei der Körper teil, den man bekleidet, genannt wird)
U.: kre̦klu, svārkus, kažuoku, drēbes vilkt mugurā. bikses, zeķes vilkt kā jās. cimdus vilkt ruokās;

5) ziehen (vom Wind):
ve̦lk viegla vēsmiņa JR. IV, 194. putenis . . . vilka pretim Plūd. LR. III, 271. ve̦lk, es zieht (vom Zug wirid gesagt; dürfte ein Germanismus sein). aukstums ve̦lk visur klāt Kav. caur . . . slapjuo kre̦klu vilka klāt vakara dze̦strums R. Sk. II, 161; ve̦lk arvien St., es stühmt beständig;

6) vilkt uz vienu pusi "zusammenpassen":
tiem vienmē̦r ve̦lk uz vienu pusi; nuo tiem iznāks pāris Dond.;

7) (eine Melodie) ziehen, langgezogen singen:
līdzē̦da mas dziedāt (vilkdamas) RKr. XVI, 200. ārā ziemelis (Nordwind) vilka smagu meldiņu A. XXI, 27. balsī vilkt St., den Ton führen. lakstīgala ve̦lk St., Etn. II, 51, vom Gesang der Nachtigal gesagt;

8) gelten, wiegen
St., U.: tas ve̦lk, das zieht, hat Gewicht U. tādi mieži ve̦lk 1-1/2 rubeļus pūrā, solche Gerste gilt allenthalben 11/2 Rubel das Lof U. pūrs miltu ve̦lk 5 puodus, wiegt 5 LU U. piemineklis ve̦lk 8000 birkavus Launitz Stāsti 74. senāk bij tādi klaipi - puodu, pieci mārciņi vilka Siuxt. īpašības, kuras daudz ve̦lk pie skaistā dzimuma A. v. J. 1901, S. 19;

9) einen wuchtigen Hieb versetzen
U.: velc zirgam krietni! U. es viņam tâ vilku ar dūri, ka sē̦dus pa lika Frauenb. vecītis vilka tam ar bībeli tâ par pieri, ka tas uz vietas bij nuost LP. VII, 132;

10) schreiben
U.: bē̦rns mācās vilkt burtus Frauenb. viņš ve̦lk skrīvera rakstu Kav.;

11) "?": šāviens vilka priekšā, das Pulver zog nach
Mag. XIII, 1, 130. plinte vilka priekšā, die Flinte brannte vor U.;

12) sich einstellen (vom Schnucken):
Sprw, kad žagi vilks, tad maize būs RKr. VI, 827;

13) ziehen, streichen (von Schnepfen; wohl ein Germanismns):
sluokas, kurām drīz vien vajadzēja sākt vilkt R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 39;

14) kommen:
viens šurp ik vakarus ve̦lk MWM. XI, 189. - Part. praes. pass. vè̦lkamais, das, womit man etwas zieht U.:

a) der Abzug beim Flinten schloss
U.;

b) stīpu ve̦lkamais Krišs Laksts 80, das Böttchergerät zum Auf ziehen der Reifen
Spr.;

c) karķu ve̦l kamais, der Korkenzieher
Mag. XIII, 2, 59, (vè̦lkamais) Wolm. Refl. -tiês,

1) sich ziehen, schleppen, hinziehen, nicht zum Strich kommen
U., angezogen kommen L.: Sprw. ve̦lkas kâ vēzis RKr. V1, 985. ve̦lkas kâ gliemezis JK. II, 176. ve̦lkas kâ ute pa kažuoku Br. sak. v. 1303. ve̦lkas kâ gnīdas Smilt. labas valuodas ve̦lkas kâ glie mezis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. (zirgs) bijis ... stīvnica, vilcies pa vagu kâ vēzis Etn. II, 87. tas . . . ve̦lkas ar savu ķēveli kâ uts pa krieva kažuoku Alm. Meitene no sv. 66. klibais jē̦rs knapi tik var nuopakaļis vilkties Frauenb. zirgs tikai lēnītēm vilcies LP. VII, 931. kad tev vē̦de̦rs gar zemi vilktuos! 8r. sak. v. 1580. gara aste pakaļ ve̦lkas Br. 59. pruojām vilkties, fortkriechen, sich fort machen U. atpakaļ vilkties LP. I, 125. vilksies vecene ārā IV, 90. kuo vēl stāvi, nevilksies gultā! MWM. X, 82. ūdeni, kas nejauki smirduot un ve̦lkuoties LP. V, 1;.

2) sich hinziehen (räumlich):
gar kanāliem ve̦lkas dambji Apsk. v. J. 1905, S. 203;

3) sich hin ziehen (zeitlich):
karš vilcies ļuoti ilgi Etn. IV, 96;

4) um die Wette ziehen (als Kraftprobe):
vilkties uz kramp jiem, uz kātiem Frauenb.;

5) (sich) anziehen (tr.):
velcaties [sic!] brūnus svārkus! BW. 13646, 14. ve̦lkamies zābaciņus! 13646, 28. velcies . . . cimdus ruociņā! 18738. nee̦suot . . . drēbju, kuo vilkties Kaudz. Izjurieši 214;

6) sich anziehen, ankleiden (intr.):
vilkties va jag da iet uz baznīcu Zvirgzdine. velcies, nekavējies, brauksim . . .! Pas. IV, 250 (aus Welonen). velcitēs kažukuos! BW. 13646, 7;

7) haaren (von Pferden gesagt)
U.: zirgs ve̦lkas Mag. IV, 2, 156, U. - Subst. vilkšana, das Ziehen, Schleppen, Hinziehen, Anziehen: ve̦zuma vilkšana. stigas vilk šana. drēbju vilkšana. ik˙katrā dvašas vilkšanā Gesangb. 2; vilkšanâs,

1) das Sichziehen, Sichhinziehen; der Schneckengang
Brasche;

2) die Prü gelei, Keilerei
Frauenb.; vilkums, das einmalige, vollendete Ziehen, Schleppen, Anziehen; das Resultat des Zie hens, Schleppens; der Zug U.: maksā zirga vilkumiņu! BW. 27906; 32530, 1; vilcẽjs (li. vilkẽjas),

1) wer zieht, schleppt, hinzieht, anzieht:
aude̦kla vilcējiņa 7780, 1. plēšu vilcējiņa 7145. dzirnu vilcējiņa 860, 3. gredzeniņa vilcējam 6262. krampju vilcējiņš 27245. kre̦klu vilcējiņ[u] 26853. ūdentiņš, akmentiņš manas varas vilcējiņš 6941. manas varas vilcējīni ( "?" ) RKr. XX, 49. laivu vilcējiem Vēr. I, 1400. man tas vilcējus - pūķus LP. VI, 51. skrūves vilcējs, der Schraubenzieher Mag. III, 1, 130. mūsu mācītājs iztaisījies par asaru vilcēju, unser Pastor hat sich aufs Tränenpumpen gelegt Biel. n. U.;-

2) wer (eine Melodie) zieht, langgezogen singt:
kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. J. 1904, S. 557. nuo pakaļas dziedātāju (vilcēju) buogs RKr. XVI, 121. luocītāja (= uotra dziedātāja) un vilcējas (= visas citas dziedātājas) 209. Nebst val˜kât, vè̦lki, vilcinât u. a. zu apr. awilkis "Faden", aksl. vlěšti (prs. vlěkǫ) "schleppen", av. frāvarčaiti "schleppt weg"; gr. αυ̊˜λαξ "Furche" u. a., s. Trautmann Wrtb. 349 f., Walde Vrgl. Wrtb, I, 306, Fick KZ. XXI, 13 ff., Boisacq Dict. 46, Bechtel Lexil. 48 und 337.

Avots: ME IV, 590, 591, 592


virzīt

vir̃zît A.-Ottenhof, C., Wolmarshof, (mit ir̂) Arrasch, Jürg., N.-Wohlfahrt, Prl., Selsau, Trik., (mit ìr 2 ) Erlaa, Golg., Kl., Saikava, Sessw. (mit ir̂ 2 ) Frauenb., Salisb., Lin., Segewold, Selg., (in einer bestimmten Richtung) bewegen, rücken, richten Bers.: uz visām pusēm virzīt MWM. X, 895. viņš . . . skatu virza uz saviem pirkstiem Vēr. II, 332. (fig.) grāmata virzīta pret ... A. v. J. 1896, S. 244. Refl. -tiês, rücken (intr.), sich bewegen U.; sich richten; sich nähern U.: virzīties uz priekšu, atpakaļ, pruojām. virzies augšā! U. virzies šurpu! U. Nebst atvirzît (s. dies) und li. viržyti "mit Stricken binden" zur Wurzel von varza; zur Bed. vgl. auch ai. várjati und lat. vergit "wendet".

Avots: ME IV, 620


zādzība

zàdzĩba,

1) der Diebstahl
Vēr. I, 1412: naudas, mantas, luopu, zirgu, labības, meža zādzība. dienas, nakts zādzība Frauenb. ar zādzībām pārtikt LP.;

2) Plur. zādzības, das Gestohlene, das Diebsgut:
zādzības atpakaļ dabūt Br. 584.

Avots: ME IV, 694


zaglis

zaglis,

1) der Dieb:
Sprw. zagļam zagļa prāts Br. sak. v. 1474. zagļam zagļa alga 1475. zagļam daudz ceļu, pē̦du dzinējam tik viens pats 1476. zaglim viens celš, ķē̦rājiem visi JK. II, 460. zagļam viens grē̦ks, dzinējam daudz (einer ist der Täter; der den Dieb Suchende beschuldigt mit Unrecht viele) U. zaglim tumsā veicas JK. II, 459. tikmē̦r tu gaidīsi zagļa pa durvīm nākam, kamē̦r viņš ienāks pa luogu Dr. mazuos zagļus kar, lieluos ceļ amatuos Kaudz. M. 133. ruobežnieki zagļu ļaudis, nuozuog manu vainadziņu BW. 6182. es redzēju zirgu zagli 30163. meitu zaglis krūmiņuos 13496. dienas (dienu) zaglis, der Tagedieb: tu tik tāds dienas zaglis vien esi Frauenb. kalpi tavi dienas zagļi BW. 27971. Sprw.: dienu zaglis - mūža zaglis RKr. VI, 136. dūmu zaglis, ein Hausdieb St., Bergm. n. U. (unter dūmi). ja kaut kuo daruot ruoka trīc, tad saka, ka tas e̦suot cāļu zaglis Etn. IV, 176. zagļu vārdi, Zauberworte, mit deren Hilfe Diebe bellende Hunde zum Schweigen bringen od. zu bestehlende Menschen in tiefen Schlaf versetzen Frauenb. zagļu laiks, der Herbst Frauenb.;

2) adatu zaglis, forficula auricularia Balt. Lauksaimnieks;

3) Demin. zaglītis, ein Teil des Webstuhls
Karls.: aude̦kla galā ir zaglītis (kāds pasmags priekšme̦ts), kas ve̦lk lumstiņus atpakaļ Ruj.

Avots: ME IV, 679


zaudēt

zàudêt A.-Ottenhof, AP., Arrasch, Jürg., PS., Serbigal, Trik., Wolm., (mit àu 2 ) KL, Nerft, Preili, Schwanb., Sessw., (mit 2 ) Adiamünde, Dond., Iw., Pankelhof, Ruj., Selg., (mit ) Dunika, Siuxt, -ẽju, fakt. zu zust, verlustig machen L., verscherzen, zernichten St., verlieren; verloren gehn machen, verderben U.: Sprw. veselību puõdiem zaudē, luotēm nedabū atpakaļ Br. sak. v. 1400. zaudēt cerības JK. III, 75. se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Lomi 106. nezaudē, dē̦ls, dūšu! JK. III, 71, tas, kas debesīs dzīvuo,... sit un zaudē tuos, kas tur nuoiet ļaunu darīt II Makkab. 3, 39. šie man vienu teļu zaudē nuost, sie streiten mir ein Kalb ab U. atrastu naudu zaudēt, das gefundene Geld unterschlagen U. ienaidu zaudēt St., Uneinigkeit stillen. - Subst. zaudê-šana, das Verlieren: zaudēšanas nauda Mag. IV, 2, 140; zaudẽjums, das einmalige Verlieren; der Verlust: ciest zaudējumu, einen Verlust erleiden; zaudê̦tãjs, Vertilger St., wer verliert, wer verloren gehen macht: dziļūdeni, augumiņa zaudē̦tāju BW. 10874, 1 var. Nebst zust zu li. žavìnti "umbringen", žúti "umkommen" und (nach Holthausen IF. XX, 327, s. auch Walde Vrgl. Wrtb. I, 564) zu ae. gētan "verletzen, töten".

Avots: ME IV, 692


žuknis

II žuknis Selg., die Gabelung eines Baumes: liepu žuknī iespraustie brucekļi E. Birznieks-Upītis, Atpakaļ uz laukiem 49. Hierher gehört auch žukņu arkls ME. IV, 829.

Avots: EH II, 821


zūkuris

zūkuris, zũkurs C.,

1) ein Sucher, Zollvisitator
Bielenstein Holzb. 655, ein Strandreiter (zūkurs) V., ein (Zoll)besucher (zūķeris) U.: suoļuo atpakaļ savu laiku nuostāvējušie zūkuri JR. VII, 7;

2) ein Gerät, um verlorengegangene Netze im Wasser zu suchen
Bielenstein Holzb. 655. Aus dem Deutschen.

Avots: ME IV, 755


žvingt

žviñgt Schlehk n. FBR. VII, 55, Interjektion: dimanta akmins spērās atpakaļ - žvingt Dünsb. Par. 41.

Avots: ME IV, 845