Paplašinātā meklēšana

apde̦ga, apdegšņa, halbabgebrannte und halbgereinigte Rodung Naud.

Avots: ME I, 81

I apde̦ga: "ein längst apgerodeter Wald, der aber nicht aufgepflügt. sondern mit Gras bewachsen ist" Renzen.

Avots: EH I, 77

‡ II apde̦ga "der Bodenraum (bẽniņi), paspãrne 2"Puhren.

Avots: EH I, 77

[badẽga (mit ē!) Wolmarshof, ein Nimmersatt.]

Avots: ME I, 247

‡ bùnde̦ga ² Fest., = bundaga.

Avots: EH I, 252

de̦ga, de̦gas U., eine ausgebrannte Stelle: kâ palsa čūska migla izluokās pa de̦gu Vēr. I, 1095. balta biju, me̦lna tapu, pa de̦gām ganīdama BW. 29264.

Avots: ME I, 451

de̦gaine, eine ausgebrannte Stelle, Brandstelle Naud.

Avots: ME I, 451

divde̦gas, ar divde̦gu (Vīt. 60) duot, tüchtige Hiebe versetzen: sadeva zirgam divde̦gas un aizlaidās kâ vējš AP.

Avots: ME I, 471

‡ duñde̦ga (wo?), ein Seefisch (eine Flunderart).

Avots: EH I, 342

gunde̦ga,

1): gùnde̦ga AP., (mit ùn ² ) Kaltenbr., Oknist, Saikava, Sonnaxt, gunde̦ga Zvirgzdine, guñdaga Ramkau.

Avots: EH I, 420

gunde̦ga, gunsde̦ga Spr., = uguns puķe, Hahnenfuss (ranunculus) RKr. II, 76;

2) Blase, Brandblase
Lasd.; [

3) gùnde̦gas ² Kreuzb., ausgebrannte Stellen in Wald oder in Wiesen.]
Zu guns (= uguns) und degt.

Avots: ME I, 682

izde̦ga (li. ìšdaga),

1) eine ausgebrannte Stelle im Walde, Brandstelle;
izde̦gas - vieta, kur mežs izdedzis, bet īpaši sūnājs, tā ka tur ve̦'lāk sa- krājies ūdens, nedziļš Gold. n. Etn. I, 32. kâ gan uguns izde̦gās ieme̦tusēs? Aps. izde̦gā aug tikai stiebri un zaķa lini AU.;

2) die Rodung:
žē̦luo, dievs, tuo tautieti, kas izde̦gu (Var.: de̦gumus) dedzināja! BW. 29264, 2. izde̦gā baļķi cirtu 22020. izde̦gā zaļa zāle 29239;

3) eine von der Sonnenglut ausgebrannte, versengte Stelle:
saules izde̦gā tirkš sienāzis A. XX, 516.

Avots: ME I, 726

lidumde̦ga "?": sāņš nuo līdumde̦gas Anna Dzilna 35.

Avots: EH I, 746

mande̦ga (unter mañdags): auch (mit añ ) Salis.

Avots: EH I, 782

mãrde̦ga [AP., eine Art Pflanzen Domopol]: baltās, vijīgās mārde̦gas Bračs Nuo atzīš. kuoka 23. [māradaga (mit hochle. -a- aus -e̦-?) "eine Frühlingsblume mit bläulichen Blüten" Lös., Druw.]

Avots: ME II, 583

[II me̦daga,

1) "etwas Gutes":
uz šuo nu meitas krīt kâ uz me̦dagu AP.;

2) "eine Art Pflanzen"
Bers.; wohl zu me̦dus.]

Avots: ME II, 589

[mežde̦ga, eine ausgebrannte und darauf ausgehauene Stelle im Walde Rönnen, N. - Autz, Waddaxt; mežde̦gas,

1) eine Fläche im Walde, wo das Gras von der Sonne
(Laud., Grawendahl) od. vom Feuer (Lös., Sessw.) ausgebrannt ist Selsau;]

2) [ein Waldbrand?]:
vai gan bijušas mežde̦gas? Asp. Saul. st. 73.

Avots: ME II, 609

‡ nesade̦gams, feuerfest: de̦guošs, tuomē̦r n. Fr. Adamovičs Rudens ziedi 101.

Avots: EH II, 19

nùode̦ga,

1): "treša sila nuode̦gā" ME. II, 773 zu ersetzen durch "trešā sila nuode̦gā (Var.: pade̦gā ) BW. 29014 var.;

2): skala nùode̦gas birušas puôdiņā AP.

Avots: EH II, 38

nùode̦ga,

1) eine vom Feuer od. von der Sonne ausgebrannte Stelle
Bauske: es ganīju brāļa guovis trijādā zālītē, nuo nieduola ābuolā, treša sila nuode̦gā;

[2) nuõde̦ga "der verkohlte Teil eines brennenden
skals" Bauske].

Avots: ME II, 773

uode̦ga (li. uodegà "Schwanz, Schweif"),

1) der Schweif
U., Memelshof, Nerft, Salwen;

2) die Mähne
U. Wohl als das, womit man Angriffe zurückstösst, nebst ve̦dga (s. dies) zu li. atsivèdėti "zum Schlagen ausholen", av. vādāya- "zurückstossen", gr. ω˚ϑεῖν "stossen", ai. vadhati "schlägt, stösst" u. a., s. Donum natal. Schrijnen 397 f. mit Literaturangaben.

Avots: ME IV, 412

pade̦ga: pade̦gās [guovis] dusināju BW. 29014. kam pade̦gas (Var.: izde̦gas) dedzināji? 29264.

Avots: EH II, 126

pade̦ga Hen., padeģe Mag. IV, 2, 131, padegme BW. 28859, eine ausgebrannte Stelle im Walde.

Avots: ME III, 16

pãrde̦gaîns Bl., pārdagaîns [N.-Schwanb.], hin und her Brandflecken habend (vom Flachs): pie linu plūkšanas nedrīkstuot sākt gabalu nuo vidus plukt, kâ arī izplūkt vidu vidiem, juo tad auguot pārdagaini lini Etn. II, 73. [linu nevar sēt ziemeļu vējā, tad tie aug pārdagaini N.- Schwanb.]

Avots: ME III, 153

pãrde̦gas, hin und her anzutreffende Brandflecken im Flachsfelde: pārde̦gas - me̦lni luomi (rūsa) linu laukā Etn. IV, 162. lini paliek pār de̦gām Vīt. 25. [Auch im Singular: šuogad liniem pārde̦ga uz pārde̦gas Fest.]

Avots: ME III, 153

piẽde̦gas C., das Angebrannte (am Boden eines Kessels) Bers., Laud., Lasd., Fest.: nevarēju kâ piede̦gu izkasīt BW. 26120. kas katla piede̦gas ē̦d, tam de̦guns salst Etn. II, 60. līp kâ piede̦ga klāt Fest.

Avots: ME III, 243

pùnde̦ga ² "ein Geschwür" Nautrē̦ni, Vidsmuiža.

Avots: ME III, 412

‡ saũlde̦ga M. 315, durch die Sonnenhitze bewirkte bräunliche Farbe (des Körpers).

Avots: EH XVI, 460

zemde̦ga: pļavā sausā laikā izde̦ga liela z. Warkl. smird pēc ze̦mde̦gām ebenda. tur var sauost ze̦mde̦gas Gr.-Buschh.; eine trockene, moosichte Wiese Kaltenbr.

Avots: EH II, 804

ze̦mde̦ga Kreuzb., Warkl., ze̦mde̦gas Gilsen, Golg., Gr.-Buschh., Heidenfeld, Laud., Lubn., Memelshof, Saikava, Sessw., Warkh., zemde̦gas U., Morastbrand; zemde̦gas U., Erdbrand; zemde̦gas L., St., U., Borchow, Lubn., Meiran, ausgebranntes Land; zemde̦ga Üxküll, ze̦mde̦gas Lis., Oknist, ausgebrannter Morast; zemde̦gas Spr., Torfasche; zemde̦ga Blieden, Weinsch., ze̦mde̦gas Blieden, Lesten, der Torf: nesuodi mūs ar ugunsgrē̦ku, zemde̦gu! Kleinschmidt 22. debesis kūpēja kâ nenuodzēšama zemde̦ga Domas I, 77. kad kāda zemde̦ga ietaisuoties, tad nee̦suot vis pa juokam Jauns. Baltā grām. I, 235. zemde̦gu trūduos izlīda virši MWM. IX, 601. pa dziļuo, muklaiņuo zemde̦gu Siliņš 58. zemde̦gu rakt, griêzt Blieden.

Avots: ME IV, 708

àlksnis: auch Aistern, Angern, Annenhof (bei Mar.), Autz, O.-Bartau, Behnen, Dunika, Durben, Erkul, Gaw., Goth., Grikken, Grundsahl, Gudenieki, Hasau, Homelshof Jürg., Kal., Kurmāle, Lammingen, Lubbessern, Mar., Medsen, Nigr., Nurmhusen, Perkuhnen, Planetzen, Pormsahten, Sackenhausen, Salgaln, Sassm., Schlehk, Schmarden, Schnehpeln, Adsel-Schwarzhof, Seyershof, Serbigal, Spahren, Tadaiken, Turlau, Wadaxen, Wahnen, Waldegahlen, Wormen, s. auch FBR. V, 159 ff., (mit alˆ ² ) Bahten, Frauenb., Gramsden, Grob., Iw., Lems., Nabben, Pussen, Salis, Siuxt, Strasden, (mit àl ² ) Laitzen, N.Rosen, voc. s. alksniņ BW. 21706 var. (aus Gold.), gen. plur. alkšu BW. 9778, 1 var: balti alkšņi BW. 30440. me̦lnā alkšņa krūmiņam 34039, 19 var, skaņus alkšņus 381, 5. sīkajiem alksnīšiem 33879, 13. Zu diesem Wart s. auch Būga Tiž. II, 470 und Loewenthal Indog. Jahrb. XII, 305.

Avots: EH I, 68

apslāga, das Zusammentreffen von mehreren Unglücksfällen: pavasarī sniegs rudzus nuogulēja, vasarā zirgs nuonīka, rudenī rija nuodega, tīrā apslāga Druweenen.

Avots: ME I, 123

ar,

1) Conj., auch [so auch li. ar], gew. arī, ari s. dies;

2) Fragepartikel
[wie li. ar̃], veraltet, durch vaì verdrängt, nur noch dial. in direktem und indirektem Fragesatze: ar tu nedzirdi, kuo šie saka Mat. 21, 16. labrīt, ciema zeltenīt, ar gaidīji svešus ļaudis? hast du auch fremde Leute erwartet? BW. 3256. ar ira, māmiņa, tie patīkami? sind sie (die Freier) auch angenehm? eit', māsiņas, lūkuojat, ar dzeltēja apšu lapas, ob, die Espenblätter (auch) gelb werden;

3) Präp. mit d. soziativen Instrumental im weitesten Sinne dieses Wortes:

a) Personen und lebende Wesen als Begleiter der Handlung: dē̦ls gāja ar tē̦vu uz pilsē̦tu. vista te̦k ar cāļiem šurp;

b) verschiedene Umstände, Stimmungen als Begleiter: ar saulīti lietus lija, es regnete bei Sonnenschein.
lai sadega ze̦lta nauda arzilām ugunīm (Var.: der blosse Instr.: ziluguni). iztecēju klausīties pliku galvu, me̦llu muti, ar basām kājiņām BW. 446, 3. ve̦cs, ve̦cs vīriņš (ar) baltu bārzdu. mirt ar diluoni, an der Schwindsucht sterben, sirgt ar kaklu, an Halsschmerzen leiden; klibs ar vienu kāju, auf einem Beine lahm. Neben mīzt asinis kommt dial. m. ar asinīm vor, Blut harnen. tu ar savu le̦pnumiņu sēdēsi ilgi tautiņās, bei deinem Stolze wirst du lange unverheiratet bleiben. es tam devu dievpalīgu, viņš ar kaunu nesaņēma (Var.: kaunam), er erwiderte den Gruss vor Schande nicht BW. 25872, 11. Dialektisch tritt ar auch zu Adverbien: ar teciņus (ar teciņu 82) vārtus vērt BW. 16219, 1; nuoraut ar raušus A. IX, 1, 431;

c) das Mittel als Begleiter der Handlung. Hierbei ist zu merken, dass der Instr. des Mittels in der Einzahl in der Regel jetzt mit der Präp. ar gestützt, im Plur. aber der Instr. oft allein genügt; z. B. skaties ar labuo aci, sieh mit dem rechten Auge, aber
skaties acīm, klausies ausīm, neben sk. ar acīm, kl. ar ausīm, sieh mit den Augen, höre mit den Ohren; cirst ar cirvi, mit dem Beile hauen; im Plur. cirst cirvjiem od. ar cirvjiem. Vor ar tritt nicht selten līdz: līdz ar viņu, mit ihm. līdz ar bedeutet dialektisch "gleich wie": es līdza pušķuojuos ar (Var.: līdz) bajāra meitiņām BW. 4493, 2. man ruociņas nuosalušas līdz ar le̦dus gabaliņu 16218. Im Tahmischen verbindet sich ar, wie die echt akkusativischen Präp., mit dem Gen. von viņa, šī, tā, ebenso mit dem Genitiv der Eigennamen und der Hauptwörter, welche weibliche Personen bezeichnen: ar viņas, tās, Annas, mātes. In vielen Gegenden verbindet sich ar, wie auch andere Präpisitionen, mit dem noch erhaltenen Instrumental der Personalpronomina manim, tevim, sevim: ar manim, tevim, sevim; in anderen Gegenden dagegen ist der Instrumental durch den Akkusativ verdrängt: ar mani, tevi, sevi. Ja sogar im Plur. finden wir, wenn auch äusserst selten, den Instr. durch den Akk. verdrängt: nevarēju nuoturēt ar deviņas pavadiņas (= deviņām pavadām) BW. 29215. [Über die Entstehung der Präposition aus der Partikel s. Le. Gr. § 510 und zur Partikel § 585 mit Literaturangaben, sowie Kretschmer KZ. XXXI, 364, 391 f. und 469 f.]

Kļūdu labojums:
3256 = 13256
29215 = 29915, 7

Avots: ME I, 139, 140

‡ bãdnieks Kaugurciems, der Badegast.

Avots: EH I, 208

bez (dial. bes, beš, li. bè, apr. bhe, slav. bez; wohl zu ai. bahih. "auserhalb" ), Präp. mit Gen., von allen Präp. auch in Pl. noch am häufigsten mit dem Gen.: bez bikšu, ohne Hosen, neben jetzt häufigerem bez biksēm; mit dem Akk. -Instr. des neutr. Interrogativ- und Demonstrativpronomens: bez kuo tad nav? was ist der letzte Preis? bez tuo nav, billiger ist es nicht zu haben; dial. auch bez kam, bez tam;

1) ohne:
kur es iešu bez pūriņa, kur pūriņš bez manim? bez rūpēm dzīvuot; minus: trīs dienīņi bez pusdienas saul[e] ar dievu ienaidā BW. 34017 vpr.;

2) bei Zeitbestimmungen hähert sich
bez der Bedeutung "vor", auch"nach"; ohne den richtigen Zeitpunkt = vor od. nach demselben: bez laika galu atrast, mirt, neredzīgs tapt, vor der Zeit, vorzeitig, eigentl. ohne die bestimmte Zeit, sterben, blind werden; Dievs duod tautām izputēt, kas bez laika bildināja BW. 14877, 1. bez rīta viņi aizbrauca uz pilsē̦tu. nebraukšu projām bez sava laika, bez triju dienu Ltd. 541. steidzu ruožu dārzu bez rasiņas izravēt. bez saules celties, vor dem Sonnenaufgang aufstehen. tās dzied rītuos agri, agri, tās bez saules vakarā, am Abend nach dem Sonnenuntergang. kad zina, kur maitas kauls laukā, tad bez saules, t. i. vai nu vē̦lu vakarā, vai arī rītā pie tā jāpieiet Etn. IV, 114;

3) bez hat im VL. zuweilen den Charakter eines Adv. = bešā: es gan miega negulē̦tu, kad varē̦tu bez iztikt;

4) bez verbindet sich mit den Adv. maz und vien: bez vien od. bez˙maz (s. dies), beinahe, bez vien, ausser nur, ausgenommen nur:
visas meitas, bez vin klibās, uogās (noch mit präpositionalen Charakter) Mag. II, 2, 70. visa manta sadega, bez vien sērdienītes lādīte JK. V, 102. brūtgans pa visu kāzu laiku neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu braukdams BW. III, 1, S. 99. Die Komposita mit bez bezeichnen, dass eine Person od. Sache ohne den betreffenden Gegenstand ist, so in den genitivischen Komposita: bezastes žagata, eine schwanzlose Elster, bezgala jūŗa, das unendliche Meer; so auch in anderen Komposita: bezaste, die Schwanzlose, die Hexe, bezgalis, ein Nimmersatt, bezruocis, ein Ohnehand, ein Handloser; - bezgalīgs, unendlich, bezspēcīgs, kraftlos. [Vgl. auch Le. Gr. 518 - 9.]

Kļūdu labojums:
S.99 = S.96

Avots: ME I, 281, 282

be̦zde̦ls, leise abgehende od. abdegangene Blähung: [laida lielu bezdelīnu BW. 34394, 6.] be̦zde̦lu smaka, der Gestank; be̦zde̦lu krāģis od. maiss, Stänkrer. Cf. be̦zdals.

Avots: ME I, 282, 283

bezlaĩka teikumi, zeitlose Sätze *; bezlaikā, vor der Zeit, vorzeitig: lai sadega zelta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568; bezlaikā akls palikt LP. VI, 404.

Avots: ME I, 284

‡ brũdigans BW. 10967 var. (aus Dond.), = brūtgãns, der Bräutigam. Das -i- dürfte hier eher ein Flickvokal sein ais aus dem deutschen Original stammen, zumal mnd. brūdegam dafür ein -e- hat.

Avots: EH I, 246

brũtgãns Lieven - Bersen, brũgāns [Wolmar u. a.], brūtgams Manz., der Bräutigam: visu meitu br., der Hofmacher, Wollüstling. Sprw.: kad brūtgāns brauc ar brūti, tad zirgiem klājas gŗūti. dvēseļu br., der Seelenbräutigam. [Nebst li. brūtkonas aus mnd. brūdegam.]

Avots: ME I, 341, 342

buti˙nais, gänzlich, ganz: mājas tuoreiz buti˙nais nuodega. vai tu jau buti˙nais traks? Grob. n. Etn. IV, 17. - Wohl aus li. būtinaĩ "gänzlich".

Avots: ME I, 356

II ceplis: Demin. acc. s. cepliņu BW. 2111, 2,

1): pilnu cepli maizes cepa BW. 3070;

3): ein Zimmerofen
Oknist;

4): auch Fest.;

5): kaļķu c., die Kalkbrennerei:
kaļķu cepli kurināja BW. 27533;

6): auch Pas. II, 115; Vlll, 305, Grob., Oknist, Rutzau, Siuxt, Strasden, Trik.:
man sadega raušu c. BW. 382, 10. ve̦se̦lu cepli maizes atveda Grob.; ‡

7) die Pfeife
Janš. Bandavā I, 78.

Avots: EH I, 266

divde̦gu, zweimal od. zweifach entbrennend: man bise gan dega dibde̦gu (d. h., die Ladung entbrannte nicht unmittelbar nach dem Zündhütchen), bet zaķis kājas vien saslēja gaisā kâ zibeņa ķe̦rts Seibolt.

Avots: ME I, 471

dzirkstêt, -u, -ēju, dzìrkstît ² [Kl.], -īju, funkeln, Funken sprühen: dzirkstuošas acis, dzirkstuoši skati. dzirkstuošs alus, vīns, skals, zuobins, zvaigznes dzirkst. dzirksti, dzirksti, uoša uogle, uz ūdeņa gulē̦dama. dzirksti, puiša dvēselīte, uz jaunām meitiņām BW. 12982. te̦k upīte dzirkstīdama (-ē̦dama). pūķis gājis dzirkstīdams LP. VI, 79. purvi dega dzirkstīdami BW. 13061. vīns dzirkstīja sudraba kausuos JR. IV. 38. acis dzirkstī Stari II, 881. Refl. -tiês, funkeln, flammen: zvaigznītes dre̦bē̦damas dzirkstījas A. IX. 1. 155. bruņas, kas dzirkstas un mirdz Vēr. II, 1118. acis viņiem dzirkstījās I, 662. viņai aiz kauniem dzirkstījās vaigu gali MWM. X. 417. ar tautām runājuot, kâ uguns dzirkstējuos BW. 21728. 2. padebeši kāvu liesmās dzirkstas L. Bērziņš. [Zu dzirkstele I,]

Avots: ME I, 554

grâbstît C., [Kl., PS., Schujen, Jürg., Serbigal, AP., Preili, Nerft], grãbstît [Bl., Tr., Gr. -Fssern, Naukschen, Autz, Līn., Nigr., Dond., Selg., Wandsen, Dunika], freqn. von grâbt,

1) zu ergreifen suchen
[grâbstît Arrasch, Ruj., Salis] : tādi vārdi kâ kaislība, vē̦sture nav acumirkļa bē̦rni nedz gaisā grābstīti Kronw. vēju od. vēja grābstīti, windbeuteln Neik. ;

2) harken
[grābstît Salis, Ruj.] : rudzus, seltener sienu BW. 973 : rudzu grābstīšana ir sieviešu darbs Etn. III, 103 ;

3) tappen, tasten :
mana sieva mušas kāva, ap sienām grābstīdama BW. 6929 ;

4) schnappen :
zirdziņš grābstīja lūpām apsē̦rsnuojušu kupe̦nu ;

5) vārdus grābstīt, nach dem passenden Ausdruck suchen, stammeln, nicht rein lesen ; reden, was einem vor den Mund kommt, nachsprechen
U. grābstīt ieme̦slus, Ausflüchte suchen St., U. Refl. -tiês,

1) wiederholt zu greifen suchen, haschen, tappen :
grābstās kâ bē̦rns pēc uguns. grābstās kâ gar mūri od. kâ pa tumsu, im Dunkeln tappen. grābstījies, - beidzuot atradis vienu ē̦ku LP. V, 260. grābstīšanās pēc vēja Pred. Sal. 1, 14. lai sadega puisim nagi, kas gar mani grābstījās BW. 7375 ;

2) [grãbstîtiês Ruj. Salis.], Unsinnschwatzen, faseln :
tu tikai grābsties vien ; [

3) nach allerlei umhergreifen, um sich zu rechtfertigen
U.].

Kļūdu labojums:
Gr.-Fseern = Gr.-Essern

Avots: ME I, 643

griêzgali, das Schnittende der Getreidegarben Aps.

Avots: ME I, 661

grizulis: eine hölzerne Getreidegabel Ugalen n. FBR. VII, 18; ein aus Kiefernwurzeln geflochtener Korb (wo?).

Avots: EH I, 406

‡ gŗuzdêt, = gruzdêt: pagale gŗuzd Siuxt. zem plēnēm un. pe̦lniem vēl gŗuzdēja ... uguns Janš. Dzimtene I ² , 383. dega un gŗuzdēja Mežv. ļ I, 247.

Avots: EH I, 415

gruzdêt (li. gruzdė´ti), -u, -ẽju, auch grust, prs. grùzdu oder grùstu C., prt. gruzdu Dr., Ruj. (li. grū,zdu, gruzdaũ, grùsti), intr. schwelen, glimmen: vairāk gruzda nekâ dega sveķu ce̦lmi līdumā BW. 12986. Miķeļa vakarā ugunī jāsame̦t ve̦cas vīzes, lai gruzd. Fig.: nemiers, gruzdams audzis, ar liesmu pilsē̦tu sāk rīt. galvā smadzenes gruzd arvien vairāk JK. IV, 151. ienaids sirdī gruzdēja Neik. [Vgl. Persson Beitr. 129.]

Avots: ME I, 666

ìedegt,

1) intr., anfangen zu brennen:
ugunis neiedega, kad nav laba kūrējiņa BW. 31067;

2) intr., einbrennen (von der Sonne);

3) tr., anzünden:
iede̦gtas lampas gaisma MWM. VIII, 394;

4) iedegt acīs, in die Augen stechen
U.; gefallen A. - Rahden. Refl. - tiês, anfangen zu brennen: Sprw. izpūsta svece neiede̦gas. darvas mucas iede̦gas Zeif. III, 2, 24.

Avots: ME II, 9

izdegt [li. [išdègti], int., ausbrennen: labība, zāle izde̦gusi, mežs izdedzis. kad bij iespe̦rts, izdega gan+drīz ar visiem pamatiem Kaudz. M. Verwünschung: kad tev mute ar zilu uguni izde̦gtu!

Avots: ME I, 726

izdzìrst: izdzirst, ka mēs tur e̦sam Kaltenbr., Linden in Kurl., Oknist, Saikava, Sonnaxt u. a. ‡ Refl. -tiês, vernehmbar, bekannt werden Auleja: ar laiku izdzirsies, kas tiê dega.

Avots: EH I, 445

jê̦lnadzis Ahs., = gļē̦vnadzis: nu tad jūs, jē̦lnadži, nevarat šuo bucē̦nu pievārēt LP. IV, 2. tautu meitai, jē̦lnadzītei, nagi dega mazgājuot BW. 7376.

Avots: ME II, 113

jem̃t, je̦mu [li. jemù], jẽmu Kand., Zabeln, Waldegahlen, Sackenhausen, Alschw., Edw., Stenden, Punien, Dond., Suhren, Schlehck, Ulpisch, Peterskapelle, jêmt Frauenb., Üxküll, [Römershof, Modohn, Warkh., Illuxt, Ekegr., Selb.], = ņemt, nehmen. [Zu ai. yāmati "hält (zusammen)"; s. Wiedermann BB. XXX, 216 ¹ , Būga РФВ. LXX, 252.]

Avots: ME II, 110

jũŗa: auch Lesten n. FBR. XV, 20, Schrunden n. FBR. XIII, 102, Degahlen, Dunika, Kal., OB., Peterskapelle, Rutzau, Demin, jūriņš BW. 30862, 1 (aus Angermünde),

1): ik dieniņas j. krāca BW. 23289. j. viņu nepanesa 33625. staigāja pa jūras krastu Pas. X, 455 (aus Jāsmuiža). kad es skrēju par jūreņas BW. 33612, 1. pārbrauču par jūrūm Pas. X, 224 (aus Bikava). iesviede juo jūrās 415 (aus Welonen). jūru putni 4088, 1 (aus Andrupine). palaist jūrās (ins Meer)
Pas. IX, 110 (aus Lettg.); 3): ļaužu j., eine grosse Menschenmenge.

Avots: EH I, 569

jũrmalniẽks, jũŗmalniẽks,

1) der Strandbowohner;

2) der Badegast.

Avots: ME II, 122

kadiķis [Budberg, Kurs., Jakobshof, Stelp., Lesten, Neuenburg, Matk., Pastenden, Schnehpeln, Rahwen, Turlau, Durben, Gramsden, Kalleten, Krohten, Nurmh., Lipsthusen, Sehmen, Grendsen (bei Tuckum), Senten, Frauenb., Danken, Wandsen, Lubbessern, Hasenp., Appricken, Annenhof (Kurl.), Behrshof, Blieden, Fockenhof, Bixten, Behnen, Zeezern, Doben, Doblen, Siuxt, Ellei, Annenburg, Garrosen, Ekau, Mitau, Bergfried, Kandau, Hofzumberge, Würzau, Autz, Sessau, Misshof, Mesoten, Grenzhof, Prawingen, Remten, Spahren, Schlampen, Stenden, Wormen, Planetzen, Kurmalen, Stuhrhof, Setzen, Swethhof, Schönberg, Grünhof, Samiten, Tuckum, Tittelmünde, Wilzen, Weitenfeld, Waldegahlen, Neugut, Wolgunt, A. - Rahden in Kurl. und Kokn., Arrasch und Lös. in Livl.], der Wacholder. [Aus nd. Kaddik; vgl. Thomsen Beröringer 176 und Berneker Wrtb. I, 467. Anderswo dafür paeglis od. ērcis.]

Avots: ME II, 131, 132

kaika,

1) [kaîks ² Salis], eine verächtliche Bezeichnung eines Menschen, besonders eines Menschen von hohem Wuchs, mit langem Halse Stockm., Frauenb.: vai šis gan duomājas būt labāks nabags nekâ es? tāds pats kaika Alm. tâ jāj kungi, tâ bajāri, tâ tie kaikas zemnieķeļi VL. aus Grünh.; [kaĩka Erwahlen, Waldegalen, kaîka ² Walgalen, N. - Bergfried u. a., eine magere, hässliche Kuh mit langen Beinen, oder ein solches Pferd resp. Schaf; auch von ähnlichen Menschen gesagt;]

2) ein Unruhiger, Unbändiger
Ruj., Lub.; [kaîka ² "aušīga, vieglprātīga, pārspīlē̦ta sieviete" Kalnazeem. Zu kaikt, kaikaris "ein Unbändiger", li. káikinti "мучить, терзать", kaĩkaras "wusoko - pochyły; ein Faulpelz", apr. caican "Pferd"?]

Avots: ME II, 132

kal˜veniẽks, kal˜viniẽks, der Schmiedegast, der Mensch, welhcer zum Schmied geschickt wird, um einige Sachen vom Schmied schmieden zu lassen und diesem dabei behilflich zu sein: labam kalējam daudz kalvenieku Mar., Nötk., Druw., Bers. n. A. XVI, 284. pienāca pie smēdes vēl citi kalvenieki Niedra.

Avots: ME II, 146

[kãrne Waldegahlen, Rutzau: miltu tīne.]

Avots: ME II, 197

[kãsene Waldegahlen], kãsens, kãšens, der Schneeball (viburnum opulus): kāsens (kāšens) ir ar četrkantainiem zariem un glude̦nu mizu Tals. [Vgl. kāsalkuoks.]

Avots: ME II, 203

ķe̦rstît [Trik., Wolm., Lis., Ruj., ķer̂stît C., N. - Peb., Arrasch], -u, -ĩju, tr., freqn. zu ķe̦r̂t, haschen, zu ergreifen, zu fangen suchen: mana sieva mūsas ķe̦rsta BW. 6929. ķe̦rsta mani sveši ļaudis 13563. kamē̦r mednieki zaķi ķe̦rsta LP. V, 211. mežsargi staigājuši un ķerstījuši malas medniekus AU. kāds puisis tapis ķerstīts (als Rekrut) Etn. III, 93. ruoka ķerstīja drīz vienu striķi, drīz uotru A. XXI, 616. Refl. -tiês, herumgreifen: kas šim te kuo ķerstīties ap mūsu guovīm? Niedra. lai sadega puišiem nagi, gar manim ķe̦rstuoties BW. 7375.

Avots: ME II, 369

I klipis: "ve̦lkamais tīkls" PlKur. Aus nd. klippe "kleines Zuggarn, Wadegarn", s. Sehwers Unters. 51.

Avots: EH I, 619

kluss,

1) still:
klusa nakts, kluss vakars, miers; klusi prieki. viņš būšuot kluss kâ kaps R. Sk. II, 228. ja tā malka klusa (Var.: klusu) dega, tad mēs mīļi dzīvuosim BW. 18178, 3;

2) ruhig, friedlich:
kluss cilvē̦ks, ein stiller, ruhiger Mensch; klusa daba, ein ruhiger Charakter;

3) still, heimlich, unbemerkt:
klusa mīlestība. meita pa klusuo pusi jauneklim pačukst LP. VI, 619. [Wohl identisch mit li. klùsas "глуховатый", s. unter klausît.]

Avots: ME II, 237

knikšķêt, knikšêt, knikstêt [Autz], knacken, knistern: mazi zariņi knikšķ Pasaules lāp. 93. es viņai saspiedu pirkstus, ka viņi knikšķēja Stari III, 240. zuobi knikšē̦dami sitās kuopā Upītis Sieviete 111. lampa dega knikstē̦dama uz galda Purapuķe 23. kauj klusas, utis, gnīdas, ka knikst Ahs., [Gold.].

Avots: ME II, 246

kobiņš, der gelbbraune Grasfrosch Sassm., [Wandsen, Waldegalen].

Avots: ME II, 254

kûpaîns, rauchicht, räucherig, dampfig: ve̦cās kūpainās lampiņas vietā šuovakar dega jauna galda lampa B. Vēstn.

Avots: ME II, 336

kûpt, kûpstu, kûpu, intr., qualmen, dampfen, rauchen: kūpin kūpa [könnte auch das prs. zu kûpêt sein!], bet nedega laiska kurts uguntiņš BW. 6870. Namentl. in Zstz.

Avots: ME II, 337

lãkturis,

1): auch (Pergelhalter)
Grob., Iw., Schnehpeln, (Laterne) Salisb.; "lukturis" Lesten n. FBR. XV, 31; liepu kuoka skali dega sudrabiņa lāktuŗuos BW. piel. ² 23622, 1; ‡

3) "wer laut zu sprechen pflegt"
(?) Iw. (vgl. lãkturis 2 ME. II, 438).

Avots: EH I, 727

‡ lapūksne "?": citam dega priežu meži, man nuodega lapūksnīte Tdz. 52046 (aus KatrE.).

Avots: EH I, 720

lîpêt [auch Warkh., Warkl.], -u, -ẽju, intr., flattern, flackern Ramkau: lē̦ni līpē̦dama dega svece Zalkt. sāk tumsā un miglā līpēt un kurēties mazas uguntiņas Druva I, 51. viņš skrēja, ka mati līpēja vien Mar. actiņas tik līpēja vien nuo prieka Saul. II, 54. [Refl. -tiês, flackern: uguns sāka lîpēties Warkh., Warkl. - Zu lipt 5?]

Avots: ME II, 489

I me̦daga od. me̦dagas kuoks, Nutzholz Grob. n. Etn. IV, 146. [Wohl aus žem. medega = hochli. medžiaga (zu le. mežs).]

Avots: ME II, 589

mê̦sls (li. mė´šlas "Dügner"),

1) der Dünger, Mist:
iekrist mē̦slā Lautb.; gew. der Plur. mê̦sli, mêšļi ² Tals., Waldegahlen: kūts, aitu, cūku, guovju, luopu, zirgu mē̦sli;

2) das Fegsel, Kehricht, Schutt:
tāds nav ne mē̦sluos atruodams. nuo mē̦sliem paduoms jālasa;

3) jūr,as mē̦sli, der Seetang;

4) mēšļi in Selb. n. BW. III, 3, 875, das Stroh-, Heulager
(= cisas): mēšļi bija cisas, uz kur,ām mirējs gulējis, un istabas mē̦sli. Zu mêzt.

Avots: ME II, 621

muôžs: egles pagalīte (dega) ... jautri un muoži sprē̦gādama Janš. Apskats 1903, S. 18. Adv. muoži Diet., schnell, flink.

Avots: EH I, 841

ne, ne- (li. nè "nein", ne-, [slav. ne, ai. na, la. ne- "nicht"]), nicht, Verneinungspartikel;

1) betont verbindet sich ne zu einem Worte

a) mit dem Zeitwort und verneint den ganzen Inhalt des Satzes: es neraudu, ich weine nicht.
vārna vārnai acīs neknābj, eine Krähe hackt der andern die Augen nicht aus. Ungewöhnilch (aus metrischen Gründen): vai es biju ne meitiņa (gew.: vai es nebiju meitiņa)? BW. 29483. In den zusammengesetzten Zeiten verwächst die negation ne gewöhnlich mit dem hilfszeitwort, seltener mit dem Partizip und Infinitiv: iet man bija tuo celiņu, kur es biju negājusi (gew.: kur es nebiju gājusi), ich musste den Weg gehen, auf dem ich nicht gegangen war. es nekurtu uguntiņu, būt[u] māmiņa nekūrusi (gew.: nebūtu m. kūrusi). kâ tai bija nedziedāt (gew.: kâ tai nebija dziedāt)? BW. 1146. Wenn von den Verben kaitēt, schaden, aizmirst, vergessen, nuoliegt, verbieten ein Infinitiv abhängt, so kann sich zu dem Infinitiv zur ausdrücklichen Bezeichnung eines negativen Sinnes die Negation gesellen: dieva dē̦ls man aizliedza ne zariņu nenuolauzt, verbot mit auch nur ein Zweiglein zu brechen BW. 4978, 4. grib nuoliegt suņus neturēt (neben turēt), man will verbieten, Hunde zu halten. kas kait man nedziedāt od. kas nekait man dziedā? was hindert mich zu singen? aizmirsās mātei ruoku neieduot (Var.: man mātei ruoku duot). ich vergass der Mutter die Hand zu reichen. Solch eine scheinbar pleonastische Negation kommt auch beim prädikativen Partizipium vor: neliedzuos negājis (neben gājis), ich lehnte nicht ab zu gehen BW. 1294. saimnieks neliedzās Ažu grūdis (neben negrūdis), der wirt leugnete nicht, dass er A. (nicht) gestossen habe Aps. es aizmiršu brālīšiem krustiem dvieļus nekārusi. In Fragesätzen, auf welche man eine bejahende Antwort erwartet, steht die Negation ne, ebenso in Ausrufesätzen, die aus Fragen hervorgegangen sind: vai tu man neklausīsi? wirst du mir nicht gehorchen? mērā viņi mums nevar (neben var) kaitēt, wie sehr können sie uns (nicht) schaden! kāda aplamība neparādās (neben parādās) viņa darbuos! Eine sehr beliebte Eigentümlichkeit der lettischen Sprache besteht in der Wiederholung eines affirmativen Satzes in negativer Form: kur es iešu, kur neiešu? wohin soll ich gehen? BW. 4085. rūca, rūca dundurīši; kur tie rūca, kur nerūca? nezināja, kur nu ir, kur nav. Oft mit Unterdrückung des negierten Verbs: jāgriežas atpakaļ, vai grib, vai ne LP. V, 152. upe tai pašā brīdī nezin kur nuozudusi, kur ne LP. V, 278. te kur gadījies, kur ne, izlien nuo sūnām mazs cilvēciņš I, 154;

b) ne, betont, als erster Teil einer Zusammensetzung mit einem Adjektiv, einem vom Adjektiv abgeleiteten Adverbium und einem Partizip verleiht entgegengesetzte Bedeutung und entspricht dem deutschen un-: negudrs, unklug;
nelabi, schlecht; negaiduot, unerwartet; nepazīstams, unbekannt. Nicht alle Adjektive können mit ne zusammengesetzt werden, so nicht

α) die Adjektive, welche, Farben bezeichnen, z. B. me̦lns, sarkans, weil es hier keinen einfachen Gegensatz gibt, aber in übertragener Bedeutung, wo ein Gegensatz vorhanden, ist auch bei einer Farbenbezeichnung eine derartige Zusammensetzung möglich, z. B. baltas un nebaltas dienas, glückliche und unglückliche Tage;

β) die Adjektive, welche eine negative Eigenschaft ausdrücken,verbinden sich im allgemeinen nicht mit ne zu einer Zusammensetzung, z. B. briesmīgs, schrecklich (nicht
* nebriesmīgs), vâjš, schwach, nikns, böse, kails, pliks, kahl, slikts, schlecht;

γ) weil bei vielen Adjektiven ein besonderes Adjektiv für den Gegensatz existiert, so ist zufolge dessen die Zzusammensetzung mit ne entweder gar nicht gebildet oder wenigstens nicht beliebt, z. B. auksts, kalt,
Gegensatz silts, warm;

c) weniger häufig sind die Zusammensetzungen mit Substantiven, z. B. nelaime, das Unglück,
nemākulis, der Unwissende. Einige hierher gehörige Zusammensetzungen dienen zur Bezeichnung von etwas Schlectem, z. B. nedarbs, die Untat, negaiss, das Ungewitter, nezāles, das Unkraut, nezvē̦rs, das Untier u. a.;

d) ne verbindet sich mit einigen Pronomen und pronominalen Adverbien, nicht aber in negierender, sondern in verallgemeinernder Funktion: kas nekas irgend etwas,
kāds nekāds, irgend wie beschaffen, kâ nekâ, irgend wie, kur nekur, irgendwo. II. ne, unbetont, gesellt sich

a) zu einem Pronomen od. pronominalen Adverbium: ne˙kas, niemand, nichts,
ne˙kad, nie, ne˙kur, nirgends, ne˙viens, keiner, so auch ne˙maz, gar nicht. In diesen Verbindungen empfindet das Sprachgefühl Zusammensetzungen trotz der Betonung der zweiten Silbe; vgl. ne viens tur bija, bet daudzi, da war nicht einer, sondern viele; ne˙viens tur nebija, niemand war da;

b) ne verneint einen einzigen Satzteil, vor dem es steht, ohne mit ihm zu einer Zusammensetzung zu verwachsen, wobeidem Sprechenden das Gegenteil des negierten Begriffs vorschwebt: ne ikdienas saule spīd, ne ikdienas lietus līst, nicht jeden Tag (sondern nur manchen Tag) scheint die Sonne, nicht jeden Tag regnet es.
ne visām dziesmiņām es zināju tikumiņu. ne labais mani pēla BW. 8707;

c) nicht einmal:
māte mani pame̦tusi ne cinīša dižumiņu, die Mutter hat mich zurückgelassen in der Grösse nicht einmal eines Hümpels BW. 4597. ne nu būtu atgājusi, ich wäre auch jetzt nicht gekommen RKr. XVI, 120. [ne˙maz ne, durchaus nicht]. Wenn das Verb negiert ist, so kann ir "sogar" statt ne stehen in der Bedeutung "nicht einmal": man nebija baltas dienas ir (Var.: ne) baltā saulītē BW. 4099. es neņe̦mtu ievas ziedus ne (Var.: ir) savā ruociņā 1231. skuopuļi, kas ne (ir) mirdami nenuovēlējuši savu naudu pakaļpalicējiem... LP. VII, 1136. muiža nebijis ūdeņa ne (ir) pilīties LP. V, 246. Zuweilen so mit zu ergänzendem Verbum finitum: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt (sc.: negrib), aber die Alten wollen davon nichts hören Etn. III, 68. juo duomā aizmigt, juo miegs ne prāta (sc.: nenāk) I, 146;

d) als (nach einem Komparativ, gew. nekâ): vairāk sievu ne meitiņu, mehr Frauen als Mächen
Ltd. 872. kādēļ man ruozes zied vairāk bālas, ne sarkanas? BW. 6448. [rīts būs gudrāks ne vakars Zb. XVIII, 339. es vairāk laba atvežu nuo juos (= viņu) ne mūsu māte izdeve 276.] Ohne einen vorhergehenden Komparativ: apķeries kuplu priedi, ne snauduļa līgaviņu! umarme eine dichtbelaubte Fichte; nicht eine schläfrige Braut (umarme lieber eine d. F. eine schl. Br.)! lai sadega ze̦lta nauda ar zilām ugunīm, ne es savu vainadziņu bezlaikā nuovalkāju BW. 6568. kam, kalēj, važas kali, ne manam kumeļam, wem anders schmiedetest du, Schmied, die Ketten, als (wenn nicht) meinem Rösslein? BW. 7281. kas gulbīti baltu dara, ne jūriņas ūdentiņš? wer anders macht den Schwan weiss, als das Meerwasser. [ar kuo jūs savas aitas baŗuojat ne (wenn nicht [?]: jājat, tautas, ne šuodien! man pūriņš sen gatavs, reitet, Freier, wenn auch (schon) heute! BW. 7651. [aus Herbergen. Die Bed. "wenn auch" kann ne schwarlich haben. Für "ne šuodien" muss wohl naš (s. dies) šuodien gelesen werden, das vom Aufschreibenden als na (hochle. für ne) šuodien aufgefasst und irrtümlich in schriftle. ne šuodien geändert ist];

f) ne vēl, ne tad nu vēl, geschweige denn:
jūs nee̦sat zīles vē̦rti, ne vēl visa vainadziņa BW. 6069. viņš ļauna vārda viņam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps.;

g) ne-ne, = nei- nei, nedz-nedz, weder-noch:
ne man laivas, ne kumeļa, ne ar ciema zeltenītes Mag. VIII, 2157. manis dēļ tu, bērziņ, ne tu augi, ne lapuoji 37. mežinieki bailēs neatminējuši ne šī, ne tā LP. I, 185;

h) in der Regel werden im Le. zwei Negationen nebeneinander gebraucht, ohne sich gegenseitig aufzuheben: ne˙viens nevar diviem kungiem kalpuot. cilāts akmens ne˙kad neapsūnuo. Im VL. wird die Wiederholung zuweilen unterlassen: nevar kungi kuo (st. ne˙kā) darīt Ltd. 1883. In den mit ne-ne beigeordneten Sätzen wird das Verb nicht negiert, wenn ne durch ein anderes Wort getrennt vor dem Verb steht, sonst aber tritt die Negation zu dem Verbum: ne ugunī sade̦g, ne ūdenī nuoslīkst, ne salmuos čab, weder verbrennt es im Feuer, noch ertrinkt es im Wasser, noch raschelt es im Stroh
(Rätsel). tā ne smuka bija, ne nesmuka Zbiór XVIII, 409. kur šī grāmatiņa ir, tur ne ugunsgrē̦ks ceļas, ne arī pē̦rkuons iespeŗ; aber mit Voranstellung des Verbs: tā nebija ne smuka, ne nesmuka. Zuweilen mit Weglassung von ne im ersten Satze: es nebiju uzaugusi, ne prātā ņe̦musies BWp. 1943. [III ne, wie (?): es savu pazinu tumšā naktī: juo salda mutīte ne (oder: süsser als?) me̦dutiņš? BW. 111172; zu dieser Bed. s. Le. Gr. 353 ^2]

Avots: ME II, 704, 705, 706

nùojem̃t,

1) ab-, wegnehmen:
n. munu vainadziņu Tdz. 40017. ar zâlēm n. kam sāpes Dunika, Kand.;

2) = nùovâkt 2: n. (mit em̂ ) kāpuostus, uogas (Kaltenbr.), rāceņus (Frauenb.);

3) photographieren
(perf.; r. снять ): atļāva sevi n. Janš. Līgava II, 319;

4) nicht gehorchend jem. zum besten haben
Iw.: zirgs nuoje̦m sievišķi vai kādu puišeli;

5) "?": nedega plinte, kad taišņi biju nuojēmis lielu zaķi savā ābuļdārzā Jauns. Raksti VIII, 393. Refl, -tiês,

1) sich
(dat.) abnehmen: ce̦purīti nuosajēmis Tdz. 55723 var.; für sich ab-, wegnehmen; heiraten: nuosajem ve̦cu sievu! Tdz. 45907;

2) = nùostràdâtiês Frauenb.: nuojēmāmies visu pēcpusdienu me̦ncas škē̦rzdami Dunika, Rutzau;

3) sich photographieren lassen
Strasden.

Avots: EH II, 49, 50

nuõjume, nuõjumis Nigr., nùojums C., nuõjums [Waldegahlen], nuõjùmte, das Schutzdach, Abdach, der Abschauer, Schuppen: pieslēja arklu nuojumē A. XXI, 263. pie rijas pa kreisai ruokai re̦dzamas īsās nuojumes, kuŗās glabājas vajadzīgākie zemkuopības un braucamie rīki Plutte Etn. II, 184. rati ievilkti nuojumā AU. tūliņ ievietuojis savu zirgu kādā nuojumā LP. III, 93. [(atslēdzējs) ierādīja ve̦zumam vietu kādā platā nuojumī Janš. Dzimtene V, 61.] se̦nāk saukuši šķūni par nuojumu Gold. nuo lauka labību saveda nuojumā, kur sakŗāva pantuos, līdz pašam čukuram RKr. XVII, 32. nuojumtē mē̦dz uzglabāt dažādus zemkuopības rīkus Ahs. n. XVII, 41. debess nuojums, das Himmelsgewölbe Janš.: kad debess nuojums klusē dzirdi zils Krūza.

Avots: ME II, 792

nùoplàukums: auch Degunen, Domopol, Nötk., Ungurmuiža, Waldegalen.

Avots: EH II, 75

nùoslànît,

2): auch Degahlen (mit â ² ), Golg. (mit ā), Rothof (mit ã): duša, kur cilvē̦ku pārmaiņus nuoslāna spēcīgām silta un auksta ūdēns strūklām Rīts 1938, № 209.

Avots: EH II, 87

nùošvirkstêt, nùožvirkstêt Zalkt., intr., einen prasselnden, zischenden, rauschenden Schall von sich geben: sausais kadiķis sadega, ka nuošvirkstēja vien [Vank., Nötk.] nuošvirkstē̦dama pašķīst balta zibeņa strāva Saul.

Avots: ME II, 871

nùožvir̃kstêt, ‡

2) grell aufflimmern
(mit ir) Waldegalen: gar acīm vien nuožvirkstēja.

Avots: EH II, 111

[padegt (li. padègti), eine Weile brennen (intr.): malka drusku padega un apdzisa. krāsns jau bija labi pade̦gusi od. (reflexiv) pade̦gusies. padedzis "etwas verbrannt" Für. I.]

Avots: ME III, 16

patene, sie selbst, die Wirtin, Herrin: viņš pats gan ir mājās, bet patene aizgājusi ciemā Sassm., Waldegal, Punien.

Avots: ME III, 120

paunīca Neu-Wacken, Waldegalen, paunedze Pussen, für pavārnīca.

Avots: ME III, 128

pê̦da (li. pėdà "Fussstapfe"),

1) die Fusssohle:
pē̦das kâ ple̦gznas Naud. Auch in übertragener Bedeutung: zeķu pē̦das, die Strumpfsohlen;

2) die Fussstapfe, Spur:
kad pirmuo reizi uzskata jaunu mēnesi, tad nuo pē̦dām nekustuoties jāņe̦m ūdens Etn. IV, 118. apstājies un nekust nuo pē̦dām LP. VII, 473. iemītas pē̦das LP. I, 120. grābekļu pēdas A. XI, 153. tec[i], Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās! BW. piel. ² 9180. pē̦das jaukt LP. II, 67, nuojaukt I, 164. suņi uzjēma pē̦das, tie dzina kādu stirnu Lautb. Luomi 187. steidzas tai pē̦du uz pē̦das pakaļ Lautb. Luomi 1. pē̦du pakal pē̦das kungam pakaļ LP. Vl, 1, 277. zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakaļ IV, 151. vecis bez pē̦dām bij pazudis VII, 909. pē̦das dzīt, eine Spur verfolgen: kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. laid man tavās pē̦dās mīt! Aus. I, 122. ratu pē̦das, die Wagenspur. uz karstām pē̦dām panākt, auf frischer Tat ertappen. tē̦va pē̦dās dzīvuot, in des Vaters Fussstapfen treten. me̦lna pē̦da ,"bezsniega laiks": kamē̦r me̦lna pē̦da, - zagļiem reize Fest.;

3) uz pē̦dām, sofort:
uz pē̦dām ej! geh sofort! Wolm. uz pē̦dām šurp! Treum. Sveš. 11. stingrais skats tuos uz pē̦dām apklusināja A. XXI, 757. ap turēja pilnuos rikšuos ejuošu zirgu uz pē̦dām K. M. 32. lai tas uz pē̦dām zemē krīt Aus. I, 105 - K. M. 33 dafür nuo pē̦dām: zirgs nuo pē̦dām sāka iet pilnuos rikšuos;

4) der Fuss, Schuh (Längemass)
U.; pē̦du mē̦rs, ein Zollstock U.;

5) linu pē̦da Siugt, ein Bund Flachs
U.; in Ronneb. n. Etn. III, 89, Dohl.: eine Handvoll Flachs Pas. III, 66; in Bers.: 2 Handvoll; zirņu pē̦da, ein Armvoll ungedroschener Erbsen (zum Aufstecken und Trocknen) U.; rudzu pê̦da ² (= kūlītis) Dunika;

6) izkapts pē̦da, der jenige Teil der Sense, der an den Stiel befestigt wird
Grünh., Brinken: pē̦da piesieta pie kāta ar aukliņu A. XI, 170. karuotes pê̦da, der untere Teil (den man in den Mund einführt) eines Löffels Upīte st. 37. arkla pē̦da, ein Teil des Pfluges: gar malu (arklam) iet pē̦da jeb kreisie sāni RKr. XVII, 38. masta od. zēģeļa pē̦da, der Eichenklotz, in welchen der Bootsmast mit dem untern Ende eingelassen ist U. (in Salis dafür: pēdiņa);

7) in Pflanzenbenennungen:
gaiļa pē̦das, Hahnenfuss (ranunculus L.) RKr. II, 76; kaķu pēdiņas,

a) gnaphalium dioicum Mag. IV, 2, 89, Konv. ¹ 785; antemnaria dioica RKr. II, 66;

b) ein Muster
RKr. XVII, 31, Kav.; kumeļa pē̦das, asarum europaeum Mag. IV, 2, 47; zaķu pēdiņas, antemnaria dioica Etn. I, 65;

8) in Benennungen von Fusskrankheiten:
muskuļa pē̦da, Klumpfuss (pes varus) Konv. ¹ 1527; zirga jeb putnu pē̦da, Pferdefuss, Spitzfuss (pes equinus) Konv. ¹ 1528. In der Bed. 5 nebst li. pė´das "Getreidegarbe" (nach Bezzenbesger BB. XXVII, 175, Persson Beitr. 225, Fick Wrtb. I ⁴ , 474, Walde Vrgl. Wrtb. II, 22) zu le. puôds, ae. fatian "fassen", and. fat "Gefäss", ahd. givāzzi "Bagage" u. a. Dagegen in den übrigen Bedeutungen nebst pê̦ds, pads (und pedelis?) zu li. pėdė "Fussteil des Strumpfes", pė´čias "zu Fuss", apr. peadey "Socken", pedan "Pflugschar", slav. podъ "Boden", ai pad- (nom. s. pāt), arm. otn, gr. ποδ- (nom. s. dial. πώς ), la. ped- (nom. s. pēs), got. fōtus "Fuss", gr. dial. πεδά "μετά", πέδον "Boden", ai. pádyatē "geht, fällt", padá-m "Schritt", arm. het "Spur", slav. pasti, ae. fetan "fallen" u. a. bei Walde l. c. II, 23 ff., Trautmann Wrtb. 209 f., Stamm Denomin. 58 f., Bolsacq Dict. 754 f. und 808 f.

Avots: ME III, 205, 206

pìedegt, anbrennen (intr.): bieza putra ir piede̦gusi. de̦sas vāruot katla dibe̦nā ieliek salmus vai žagarus, lai nepiede̦g Etn. II, 137. pavāram pavārnīce, lai katliņš nepiedega BW. 29878. Auch übertragen gebraucht: tē̦vs vien bij tâ kâ piededzis pie tā Uoliņa Kaudz. M. 19. Subst. piede̦gumi, das Angebrannte: sāka piede̦gumus izkasīt A. v. J. 1902, S. 131. plācenis bez piede̦gumiem ļuoti glude̦ns LP. V, 367. atkasi nû grāpja piede̦gumus! Wain.

Avots: ME III, 243, 244

piẽnes Lautb. (li. piẽnės "Gänsedisteln"),

1) alle dem Löwenzahn ähnlichen Blumen
U.: par zaļuo zâli pienes dega Apsk. v. J. 1903, S. 342. gaišbaltā pieņu pūku plīvurā A. XX, 516. cūku pienes, leontodon taraxacum;

2) = piẽņi Lennew. - Zu piẽns.

Avots: ME III, 276

pĩkstēt, -u, -ẽju, pīkšēt, pīkšķēt, -u, -ẽju, pfeifen (wie eine Maus) U.; verlauten lassen; weinen, weinerlich sein : Sprw. ir varde pīkst, kad virsū min. pele pīkst Etn, II, 51. pīkst tīri kâ kaķē̦ns CTR. I, 47. [erickiņu] teviņš, ... bez apstājas rūpīgi pīkškē̦dams, spurdz un lē̦kā nuo zara uz zaru Janš. Dzimtene V, 424. balss pīkstuoša kâ sievietei Vēr. I, 1469. nepīksti ne vārda! LP. IV, 115. nedrīkst ne pīkstēt LP. 1V, 6 . pagale dega... pīkstē̦dama A. v. J. 1900, S. 368. Auch ein Refl. pīkstētiēs, verlauten lassen: nepīksties, kad tevi žīdam suolīju! LP. VI, 1, 272. Subst. pĩkstẽjiēns, das Piepen, Pfeifen: ne peles pīkstējiens Kaudz. M. 123. Wohl zu pīka; vgl. auch 13. pykštu "knalle" bei Kurschat.

Avots: ME III, 230, 231

pīlādze (unter pìlādzis): auch Baldohn, (mit î ² ) A.-Bergfried, Degalen.

Avots: EH XIII, 240

pîlãgs ² Treiden, pilāgs N.-Peb., pīlāgs Blieden, Stenden, Kand., Treiden, Pabbasch, pīlags 2 Salis, Dond., Selg., Lubessern, Senten, Waldegahlen, Lipsthusen, Rönnen, pīlags U., = pīlādzis.

Avots: ME III, 231

plīvîgs, flatternd, flackernd: pāri mežam sāka celties plīvīgs spuožums. tur dega kāda ē̦ka Druva III, 13.

Avots: ME III, 351

pùrvs: dūņu p. BW. 13467. purviņš dega brākšķē̦dams 13061, 1; pur[v]a gailis, a) ein gewisser Vogel BW. 2531; b) ein zänkischer Mensch; purvi Rutzau, Kot (ein Lituanismus?); pùrviņš ² Gr.-Buschh., Sonnaxt, pvrveņš ² Kaltenbr., Višķi, ein Teich.

Avots: EH II, 330

rievelis: auch (mit iẽ ) Salisb., Seyershof, Waldegalen.

Avots: EH II, 380

ritenis, rite̦ns U., auch ritiņš U., Demin. auch ritentiņš,

1) das Rad am Wagen:
dandžu od. luoku ritenis, das Bügelrad, gabalu ritenis, das Felgenrad Bielenstein Holzb. 543. vadmalas riteņi, unbeschlagene Wagenräder, die man früher an Arbeitswagen hatte Matkuln. Sprw.: ritens rumbā, aukla vaļā. juo riteņus smērē, juo tie viegli skrej. kâ piektais ritenis, wie ein fünftes Rad, d. h. unnütz (von einem ungebetenen Gast, einem ohne Grund Anwesenden etc.). dauzās kâ piektais ritens pie ratiem Etn. IV, 42. kuļas kâ piektais ritens. tas jau visur kâ piektais ritens, - kaut i[r] nuogalēm, taču viņam jābāžas pulkā! viņš negribēja būt lieks, piektais ritenis Apsk. v. J. 1905, S. 547;

2) das Spinnrad
U.: ai riteni, ritentiņ (ratenīti, ratenīti), tu man kaunu padarīji,... tu snuoriņu zemē meti BW. 7018 var, es riteņu (Var.: ritiņa) dreimanītis 27399;

3) etwas Radförmiges od. rund Zusammengeroiltes:
tikām liecu uozuoliņu, līdz saliecu ritenī (Var.: ritulā, gre̦dze̦nā) BW. 21827. ritenī griezties, sich in die Runde drehen, wirbeln, durcheinanderwirbeln: samāvuos trejus brunčus, apgriežuos ritenī BW. 24119. kad es kūru, tad man dega (sc.: uguntiņš), ritenē (für ritenī) griezdamies 6870. sniga sniegs, lija lietus ritenē griezdamies 18159, 1. galva sāk riteņus mest, es geht rundum, wie ein Rad im Kopfe U. - ritenis - pavedienā sataisīta, bet vēl dzijā nesavē̦rpta vilna, vilnas riteņveidīgs sagriezums Salisb. - ceļa rite̦ns (plur. ceļu ritiņi L.) U., die Kniescheibe; lūku rite̦ns U., eine Rolie Bast; saules ritens A. XX, 404, die Sonnenscheibe; vaska ritenis,

a) eine Scheibe Wachs:
māmiņa ielikusi pūrā vaska ritēniņu (Var.: ritentiņu, ritenīti, rituliņu, ritulīti) BW. 7579, 1 var. es satiku bit[i] ar vaska ritentiņu (Var.: ritenīti, rituliņu) 13387, 2 var.;

b) als Kosename:
brālīt, vasku ritentiņ! BW. 13646, 17;

4) in genitivischen Verbindungen: riteņa ce̦pure Apsk. v. J. 1903, S. 624, eine Art runder Hut;
riteņa ķe̦kars Karls., die Wickeltraube. Nebst li. ritinis "eine Rolle" zu rist II.

Avots: ME III, 532

rudvaris, Kupfer: svece dega rudvarīša lukturī (Var.: rudā vara lukturī) BW. 23622 var.

Avots: ME III, 555

sadegt,

1) intr., verbrennen:
es tevi metīšu krāsnī, lai tu sadedzi Dīcm. pas. v. I, 55. gunī degt, nesadegt BW. 6561. kad tu zilām ugunīm sade̦gtu˙! dass du mit blauen Feuern verbrennest! Mag. XX, 3, 39. - ē, sadega nagi! sagt man zu jem., der beim Kartenspiel einen falschen Stich nehmen will Etn. IV, 93. - kâ sa˙dedzis, sehr schnell, aufdringlich (eig.: wie verbrannt): nāk kâ sa˙dedzis virsū. mācās virsū kâ sa˙dedzis Kav. lapsa pruojām bij kâ sa˙de̦gusi Seifert Chrest. III, 2, 217. Sprw.: pie darba kâ redzi, pie ēdiena kâ sa˙dedzis (d. h. mit der Arbeit hat es keine Eile, wohl aber mit dem Essen). āpšelis radniecēm kâ sa˙dedzis (wie erpicht) virsū LP. I, 170. tur viņš aizgāja kâ sa˙dedzis Lapsa-Kūm. 89. Das Part. sa˙dedzis auch rein adjektivisch gebraucht - schnell, sehr eilig, aufgebracht: bagātnieks sa˙dedzis (uztraukts) ieskrējis pie tē̦va dē̦la LP. III, 100. visi gari sa˙de̦guši klāt V, 220. pieradies ve̦lns itin sa˙dedzis V, 131, te saimnieks sa˙dedzis klāt VI, 53. brālis sa˙dedzis uz pili ar zvē̦riem pruom VI, 762;

2) tr., anzünden
(auf mehrere Objekte bezogen): baznīcā sveces sade̦gtas LP. V, 67. zārks, kuram abās pusēs sade̦gtas spuožas sveces De̦glavs Rīga II, 1, 332.

Avots: ME II, 608, 609

‡ sãris Degahlen, = sãrms, die Lauge.

Avots: EH XVI, 472

‡ saskrudzêt Frauenb., (Garn) sich zusammenkrollen lassen. Refl. -tiês Degalen, Frauenb., Schnehpeln, Stenden, sich zusammenkrollen: diegs saskrudzējies.

Avots: EH XVI, 448

‡ saskuruôtiês Degalen "?".

Avots: EH XVI, 448

saslānît,

1): unordentlich zusammenwerfen
Funkenhof;

2): auch (mit â ² ) Degalen. Refl. -tiês,

2): sich betrinken
Broka Latv. val. izteiksmes līdzekļi 44.

Avots: EH XVI, 448

sàusē̦ns ² Bers., Fest., sausē̦ns N. - Peb., Nötk., sausāns (mit hochle. ā aus ē̦?), ein vertrockneter (aber noch nicht abgehauener N. - Peb. n. Latv. Saule 1926, S. 411) Baum Fest.; sàusē̦ns, verdorrter Baum od. Ast. trockenes Holzstück Jürg.: čūluodami dega... sārtā sakrautie sausē̦ni Saul. I, 66. puisis uzme̦t uz uguns pa sausē̦nam III, 227. jādze̦n skuķi uz pakrasti, lai salasa sausānus Jauns. III, 281; sausē̦ni, dürres Holz od. Reisig, verdorrte Äste und dergl. Peb., Festen, Druw., Lös., Sessw., Selsau, N. - Schwanb.; "hager, schwach": saûsē̦ns ² cilvēciņš (aus Kurl. mitgeteilt).

Avots: ME III, 775

skaĩdrs,

1): skaidri de̦g Dond. n. IMM. 1932 I, 21. ja maizes kukulis - paklapējuot tā apakšgaruozu - skaidri dun, tad maize ir izce̦pusi Linden in Kurl.;

2): tādi re̦ti, skaidri (undicht)
linīši Salis. tā zâle aug, kur tāds skaidrāks Iw. "skaidrāks linums. ja vada acis lielākas" ME. III, 864 zu verbessern in "linums ir "skaidrāks", ja vada acis ir lielākas":

3): s. trauks, ūdens Iw. skaidras drānas Behnen. lietus ūdenī drēbēs tiek tīras un skaidras Seyershof. senāk sētiņa bij skaidra: tad te nebij tādu arklu u. c. Grob. skaidras auzas ebenda. skaidri rudzi VL. aus Kal. FBR. IX, 113. skaidru (tādu, kam nav zaru) kuociņu paņēma grābekļa kātam Frauenb. divas bildes (=lugas ainas) nuorakstītas skaidrā (in Reinschrift)
Blaum. Raksti XI, 14 (1938), 47. istabu skaidri izslaucīt Strasden;

4): skaidri (sicher, glaublich)
kuo stāstīt Kaltenbr. skaidri (ganz) pliks Grenzh. n. FBR. XII, 19. skaidri dulls Behnen. viņš atnāca skaidri tukšā Strasden. viņiem nuodega viss skaidri Strasden. jūs e̦sat skaidri kâ muļķi Linden in Kurl. mušas ē̦d cūkām muguru skaidri vai pušu Salis. skaidri tâ kâ ubags Sonnaxt. skaidri slims Frauenb. liniem lapiņas skaidri nuobirst, kad ienākas ebenda;

5): tu neesi vairs skaidrā Gr.-Buschh.;

6): skaidra runa un darīšana Frauenb.; ‡

7) "dzirdīgs, ve̦se̦ls" Kand.: skaidras ausis; "veselīgs, žirgts; garīgi normāls" Seyershof: kas tāds skaidrāks, spirgāks, tas teļš labāks turēšanai. pēc grūtas slimības viņš tāds apmulsies, - nav vairs tāds s.; ‡

8) "seine Arbeiten ordenflich, gescbickt und rasch machend"
BielU.: s. clivē̦ks. Subst. skaĩdrums, ‡

2) eine freie, reine Stefle (ein solcher Ort, Platz):
pāri bridu par upīti par tuo pašu skaidrumiņu BW. 10495 var. metu makšķeri skaidrumuos starp zâli Jauns. Raksti V, 364.

Avots: EH II, 497

skurbinât: mit ur̃ ("?") Degalen,

1): (alutiņš) tev galviņu skur̂bināj[a] ² VL. aus A.-Ottenhof FBR. XVI, 94.

Avots: EH II, 516

skùrbt: auch (mit ur̂ ² ) Dobl., Kegeln, (mit ur̃ ) Degalen, Pilten, Puhren, Pussen, Strasden; man pašam galva skurba (vom Trinken) Tdz. 56637.

Avots: EH II, 516

skuruôtiês: skuruôtiês "?" Degalen.

Avots: EH II, 516

skutele: auch (plur. skuteles "?") Degalen,

1): auch AP., C., Dobl., Frauenb., Gr.-Buschh., Iw., Lemb., N.-Peb., Oknist, Sessw., Seyershof, Sonnaxt; "skudra" Liepna, Lubn.; "dzē̦ltānā mazā skudra" Lubn.

Avots: EH II, 517

*šķutnes od. *šķutņi, = šķute 1: sadega šķutņu čupiņa Purap. Kkt. 43.

Avots: ME IV, 56

II slāģis, ‡

3) "apārnis" (mit ã ) Degalen.

Avots: EH II, 522

slaîds: auch (mit aî ² ; von Kleidern ) Degalen; s. (schlank) cilvē̦ks AP. nuoraut slaidu dienvidu FBR. XVI, 165. Krasts slaidi nuožavājās Jauns. J. un v. 232. runa slaidi plūstuoša Janš. Dzimtene V, 147. slaidi (verschwenderisch) dzīvuot, slaidi naudu palaist AP.

Avots: EH II, 519

slaika: auch (mit aĩ ) Degalen.

Avots: EH II, 519

slâpêt,

1): "slāpēt raudas, sē̦ras" ME. III, 923 zu verbessern in "slāpē sē̦ras, raudas!"; vor "sūras" zu ergänzen "dzer, tautiet, vīn[u] ar me̦du, nedzer gaužas asariņas!" viņi slâpē̦tu ² (= slē̦gta traukā raudzē̦tu) alu brūvē Frauenb. s. (mit â ² ) uguni Degalen;

3): vakar dze̦rtais šņabis viņu slāpēja (od. zur Bed. 1 ?) Jauns. Raksti III, 137.

Avots: EH II, 523

slāpsti,

2): auch (mit â ² ) Kolberg; "die Schultern eines Tieres"
(mit â ² ) Degalen.

Avots: EH II, 523

I slaũcene: auch BW. 32467, Behnen, Blieden, Degalen, Lesten, Orellen, Puhren, Ramkau, (slaũcenīte) Gr.-Roop, BW. 32421, 5.

Avots: EH II, 521

slaũcît,

1): auch Degalen, Dobl., Kolberg, Lemb., Lems., Lipsthusen, Luttr., Morizberg, Pankelhof, Postenden, Pussen, Schwitten, Strasden, Tals., Trik., (mit àu ) Auļi, (mit aû ² ) N.-Peb., Ramkau; mani māte kūla ar ... trauku slaukāmuo BW. 14673, 1 var. slaucējamā guns Pas. V, 159 (aus Bērzgale), das Fegefeuer;
‡

2) melken
(mit aũ ) Blieden.

Avots: EH II, 521

II slauna,

1): ein Schimpfname
(mit aũ ) Degalen;

2): eine Kuh mit rotweissen od. schwarzweissen Seiten
Heidenfeld.

Avots: EH II, 521

sliẽde: auch Degalen, Dobl., Kolberg, Lemb., Luttr., Nikrazen, Pankelhof, Sessau, (mit ìe ) AP., N.-Peb., (mit iê ² ) Morizberg,

1): lāgā vairs nevarēja ieiet darba sliedē Stērste A. Z. 28. dzīvei sava nešķuobāma s. A. Upītis Sm. lapa 369; ‡

3) "arkla sastāvdaļa, kas zem lemeša vada vagu" (mit ìe ) AP.; "apakšējā, sliedei līdzīgā daļa, ar kuo arkls slīd pa zemi" (mit iê ² ) Salis.

Avots: EH II, 527

I sliêka: auch Alswig, Fehteln, Schwanb., Skaista, Sonnaxt, (mit iê ² ) AP., Degalen, Dobl., Jürg., KoIberg, Luttr., Morizberg, Pankelhof, Schwitten, Sessau, (unbek. in Heidenfeld und N.-Peb., wo dafür šļieka, und in Meselau, wo dafür tārps); s. slieku nerejat! abas gulat ūdenī BW. 8491, 8 var.

Avots: EH II, 528

sliêkas: auch Lasd. u. a. n. FBE2. IX, 135, Erlaa, Fehteln, Fest., Skaista. Sonnaxt, (mit iê ² ) AP., (mit iẽ ) Degalen, Seyershof, (mit ie ) Bers., Pas. XII, 400 (aus Makašēni).

Avots: EH II, 528

sliẽkât,

1): auch (mit ìe ² ) Auleja; ‡

2) mit Speichel benetzen
(mit ìe ² ) Auleja: linus (vērpjuot) s. Refl. -tiês: auch (mit iẽ ) Degalen.

Avots: EH II, 528

‡ sliẽmji Degalen, Schnecken (ohne Gehäuse, auf Blättern). Zu r. слимакъ "Schnecke" u. a. (unter sliẽnas).

Avots: EH II, 528

sluõksne: ein schmaler Streifen (Leder, Papier, Land) AP., (mit ùo ² ) Liepna, Warkl.; "vîžu liekšanai sagatavuots lûks" Ramkau; "nuo kārkla vai lazdas vices izplê̦sta plāna strēmele pīšanai" Grob.; "lazdas skals gruoza pīšanai" Degalen; "dažus centimetrus plata strēmele, kuo uzšuj uz kre̦kla ple̦ciem, lai tie ir izturīgāki" (mit ùo ² ) Kaltenbr.; lindrakus šujuot drēbi sagriêze slùoksnēm ² Sonnaxt. klīdu pa mežu sluoksnēm Daugava 1936, S. 933.

Avots: EH II, 530

‡ sluguôt Degalen, = slugât.

Avots: EH II, 529

sluĩnas: s. ("?") dega ugunī Tdz. 42542.

Avots: EH II, 529

smalkpakulu aude̦kls, ein Gewebe aus feinem Hedegarn, woraus früher der obere Teil von Weiberhemden genäht wurde Dond.

Avots: ME III, 952

smelte,

1) smèlte ² KL, smelte Oppek. n. U., smeltes U., = smelkne(s) 2; smèlte ² Mar., Gr.-Buschhof, fein Zerriebenes, namentlich unreiner, unbrauchbarer, mit Sand gemengter Mehlabfall; Getreideabfall Nerft: saslauki apcirknī smelti! Mar. n. RKr. XV, 136, smèlte ² Golg., Saikava, Selsau, Adl., Warkh., Warkl., Pilda, Gr.-Buschhof "putraimu atliekas" Kalz., Meiran, Memelshof, der feine Abfall beim Grützemachen Etn. II, 1; feiner Heuabfall, Heusamen Celm., (mit èl ²⁾ Saussen, Kreuzb.; Zusammengefegtes, Staub Spr.; der feine Abfall beim Dreschen (mit èl ²⁾ Saikava: es biju (rijā) smelti stūmis Jauns.; stūmām (rijā ar grābekļiem) plašuo smeltes klājienu vienā gubā Jauns.;

2) Adv., smèltē ² Warkh., Warkl., sme̦ltu smeltē Infl. n. U., ganz und gar:
smèltē ² sapuvis Saikava. kruogs nuodega sme̦ltu smeltē; siena kaudze smeltē sadega Bers., Laud., Lasd., Fest. smeltē izpuostīt Lubn. smeltē nuoplēst drānas Celm. smel˜tē sadauzīt C., smèltē ² (Warkh., Gr.-Buschhof, Saikava) oder smeltēs (Meiran) sasist. Zu smìlts; vgl. li. žẽmė priẽ sméltei (Dusetos) "супесок".

Avots: ME III, 958, 959

smilˆkts ² Iw., -s, smìlkts ² , -s KL, Saikava, Gr.-Buschhof, smilkts,-s Hasenpot, Remten, Rönnen, Samiten, Waldegalen, Senten, Lipsthusen, Erwalen, Hasau, Popen, Oselshof, Zeezern, Lieven-Bersen, Pampeln, Grünh., Wilzen, Wolgund, Wallhof, Sauken, Memelshof, Römershof, Kreuzb., Odsen, Kalzenau, Lös., Sunzel, Stirniene, häufig im plur. smìlktis ² Kl., Fehteln, smilˆktis ² Stenden, Schrunden, Gr.-Essern, N.-Bartau, smilktis Nogallen, Waldegalen, Spahren, Tadaiken, Rawen, Perkunen, Medsen, Krohten, Turlau, Durben, Gaicken, Planetzen, Angern, Wormen, Kurmalen, Paddern, Grikken, Wahnen, Lubessern, Gaweesen, Altenburg, Thomsdorf, Schwarden, Ranken, Frauenb., Lamingen, Gränzhof, Selg., Alt-Moken, A.Rahden, Linden, Ogershof, Kokn., Setzen, Misshof, Kand., mundartlich auch als ē - Stamm (smilˆkte ² Lin., Dond., Kalleten, Nigr., Gramsden, Dunika, Schlehk, PIKur., smilkte Wain.; plur. smilˆktes ² Gudenieki, Alschw., smilktes Sackenhausen, Dubeņi, smilkši Ludsen, = smìlts, der Sand: baltā smilkšu kalniņā BW. 27649, 6 var. uotra augumeņu ar smilktīm (Var.: smilktiņām) apbērēt 27654, 3. smilkšu rēve, Sandbank Brasche. Zu smalˆks.

Avots: ME III, 963, 964

šņāka,

4): "izcirtums jumta spāres galā" Grünh.; die Nut an der Verbindungsstelle eines hölzernen Reifens
Dobl.: stīpa ir šņākā pušu, der Reifen ist an der Verbindungsstelle entzwei; lukturim bij 2 šņākas (Schlitze), kur lika skalus; kad viena izdega, lika uotrā Frauenb.; ‡

6) schnarrende Aussprache
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Aussprache").

Avots: EH II, 652

šņaps Cibla, die Getreidegarbe. Beruht auf r. снопъ dass.

Avots: ME IV, 91

sparkšķêt: māja dega, ka sparkšķēja vien Kalz.

Avots: EH II, 547

sprãkstêt Bershof, Bauske, sprāgstêt U., -ẽju, mit Knall bersten U.; knistern U., prasseln: virtuvē sprāgstē̦dama dega uguns Veselis Netic. Tuoma mīlest. 164. uogles sprāgstē U. sāka sprākstēt drebelīgas polkas skaņas Saul. III, 223. Zu sprâgt.

Avots: ME III, 1015

spraũkšêt C., Jürg., Arrasch, Karls., bei U. mit - gš - geschr., spraukšķêt, -u, -ẽju, prasseln, knistern: uguns spraukš Aus. lapas dega sprē̦gādamas un spraukšķē̦damas D. Kleinb. J. 72. spraukšķ tava valuodiņa kâ žagaru uguntiņa MWM. X, 928. spraukšķ krūmi R. Sk. II, 141. pīpis spraukškēja kuplus dūmus ve̦lkuot Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 759. plīst akmins spraukšē̦dams BW. 12766. laiks sala, ka spraukšēja vien Seifert Chrest. III, 3, 32 (ähnlich (mit - kšķ -) LP. VI, 248); schwirren: putns aizlaidās, ka spraũkš vien Wolmarshof. Zu vergleichen mit sprukstis?

Avots: ME III, 1011

stadiņš,

1) der Spricker
U., Bielenstein Holzb. 177;

2) der Sprickenzaun
Wid.;

3) = statiņš, der Getreidehaufen: rudzu stadiņi Oselshof; stadiņi, aufrecht an einander gelehnte Flachsoder Getreidegarben Bers., Schibbenhof; stadi(ņi), kleine Roggen- oder Gerstenhaufen Hirschenhof;

4) eine Stütze für junge Bäumchen oder Äste Frauenburg.
Nebst gr. στάδιος "stehend, steif" resp. σταϑερός "stehend, unbeweglich, fest" zur Wurzel von stāt; vgl. auch stadags.

Avots: ME III, 1037

stats (li. stãtas "Reihe", gr. στατός; "gestellt", lat. status "festgesetzt", an. staƥr "stätisch"),

1) ein Pfahl, Pfosten, Pallissade
L., U.; nuostājies kâ stats Bers.; Plur. Demin. statiņi,

a) die aufrechtstehenden Zaunspricken
Walk n. U., die Hölzer am Staketenzaun N. - Schwanb., Zaunhölzer mit spitzen Enden Gr. - Busch.; egles lietuo sē̦tas statiņuos Konv. ² 764. statiņu sē̦ta Plutte 72. viņš aptaisīja ap dārzu statiņu sētiņu Gr. - Buschh.;

b) ein Zaun aus aufrecht stehenden Hölzern
Döbner n. U.;

2) stats U., Spr., Kurl. n. Etn. I, 153, Nigr., Lubn., Bers., Setzen, Schlossberg, Lixna, Fehteln, Selb., Nerft, Memelshof, Gr. - Buschhof, Warkh., Meiran, Saikava, Pilda, Dagda, Demin. statiņš U., Salisb., Ruj., Seyershof, AP., N. - Peb., Nötk., Altenwoga, Sessw., W'rddrisch, Lös., Kalzenau, Laud., Saikava, Uodziena, Pilda, Meiran, Kokenhusen, Kreuzb., Setzen, Wallhof, Bershof, Alt - Rahden Schönberg (selten gebr.), Kirchholm, Ekau (selten gebr.), Grünh., Gr. - Sessau, Kr. - Würzau, Wilzen, Samiten, Gr. - Autz, Stenden, Iw., Behnen, Bixten, Kurs., Remten, Rönnen, Grenzhof, Prawingen, Pampeln, Fockenhof, Zeezem, Selg., Waldegalen, Sassm., Erwalen, Appricken, Hasenpot, Wain., Nigr., Stirniene, statiņa U., Karls., Plm., Ronneb., Drosth., Schujen, Jürg., Serben, Gotthardsberg, Homelshof, N. - Peb., N. - Laitzen, Meselau, Sessw., Lös., Fossenberg, Matkuln, Wahnen, Ellei, Sakkenhausen, Schwarden, häufiger der Plur., Getreidehaufen (Gubben) in Reihen auf dem Felde, Korngubben, Kornhaufen
U., Garbenhaufen Dr., Roggenhäufchen Kurl. n. U.; rudzu, linu statiņi Nigr. aiz kviešu statiņām (Var.; gubiņām ) BW. 349I5. pie auzu statiem LP. Vil, 720. labības stati Stari III, 109, ābuoliņš statuos Lubn. nuo pūrvietas iznāca pa 25 stati (Roggenhäufchen) Selb. nest kūļus kuopā un sliet statuos Niedra. statiņuos sace̦ltie rudzi Lautb. Luomi 65. Džūkstē pļāvējs pats neceļuot gubas (statiņus) Etn. III, 90. druva čakli apklājas statiem, stirpām, gubām Kaln. Uozuolk. m. 25. tikai statiņas un... rugāji rāda, ka te reiz zē̦lusi labība Skuolas dsuva II, 86. auzu gabalā lāči... izputinājuši... statiņas Upīte Medn. laiki 14. viņš nuolika izkapti un strīķi pie stata Līguotnis Stāsti II, 28;

3) (li. statùs) steil
PlKur.;

4) "?": katrs mirst, kuo trāp[a] šis nāves stats
(für skats?) Lautb. Vidv. II, 40. Zur Wurzel von stât.

Avots: ME III, 1048

I svil˜t (li. svìlti "ohne Flamme brennen") AP., C., Ruj., Serbigal, Wolm., N. - Wohlfahrt, PS., Arrasch, Jürg., Bauske, svilt ² Lin., Salis, Bl., Dond., Dunika, Kurs., Selg., Siuxt, Widdrisch, Bershof, svìlt ² Kl., Nerft, Prl., svilstu (sviļu Mag. II, 3, 77; eine III p. prs. sve̦l bei Lautb. Vidv. 47: karstums sve̦l; vgl. auch sve̦luots, sve̦luošs), svilu, versengt werden, schwelen, glimmen U., schnell u. mit heller Flamme brennen Nigr.: meži svila, dega A. 1257. pirts ve̦ca ir - lai svilst zemē (mag sie niederbrennen) LP. VII, 755. vaigi svilst LP. IV, 21. ausis svilst, die Ohren glühen (vor Kälte od. beim Zuhören von Grobheiten). ausis vien jau svilst nuo kauna A. XX, 13. runā tâ, ka ausis svilst Krilova pasakas 76. mums ausis par tuo nesvils Neik. 56. (fig.) šis jau svilst nuo dusmām Saikava. viņam prāts svilst (er ist verpicht) uz kuo Ar. - Subst. svilšana, das Brennen, Schwelen, Glimmen: viņš redzējis baļķa svilšanu Alm. Meitene nuo sv. 88; svilums,

1) das Gesengtsein, das Schwelen
U.; sviluma smaka Dr., Brandgeruch;

2) eine ausgebrannte Stelle im Walde
Spr., Frauenb., Golg., Ronneb., Selb.;

3) der Brandgeruch
Spr., Bergm. n. U.;

4) ein heftiger Mensch, ein Hitzkopf
Lubn.: e̦smu tāds karstas putras strēbējs, tāds svilums A. v. J. 1896, S. 739. Zu svelt I.

Avots: ME III, 1159

švìrkstêt ² Kl., Prl., -u, -ẽju,

1) = svirkstêt 1, schwirren Lettg. u. a. n. U., Wessen (plêš drēbes, ka švirkst vien), Spr.: kas švirkstēja gaisā Daugava v. J. 1928, No 1, S. 5. gāju, kājas augstu cilādams, lai nešvirkst zâlē Latv.; knistern: spalvai pa papīri šviŗkstuot Apsk. v. J. 1903, S. 488; prasseln Mar., Freiziņ, Lennew., Bers. u. a.: zari de̦g, ka švirkst, vien Dond. purvi dega švirkstē̦dami BW. 13061. ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas Vēr. II, 525. sviests švirkstēja MWM. X, 14. krāsnī švirkst jau tāss Stari II, 416. dzirksteles lēca švirkstē̦damas Jaun. mežk. 10. kažuoks sāks (uz krāsns) švirkstēt ² Pas. IV, 372 (aus Višķi). ak sprakstēšana! ak švirkstēšana! Stari I, 208;

2) zankend erregt sprechen:
Cīruļvējputenis švirkstēja atkal Kaudz. Izjurieši 145. Refl. -tiês, = švirkstēt 1: ja bij rudzi, švirkstējās BW. 25853 var.

Avots: ME IV, 117

II tèice,

1) die Redegabe, Beredsamkeit:
sieva, kurai bija laba teice JK. II, 42. pats viņš slinks, bet teice laba Stelp.;

2) eine Plappertasche, "ein älteres Weib, das klatschend von Haus zu Haus geht"
Odensee.

Avots: ME IV, 155

tèiciêns, das einmalig Gesagte, der Ausspruch; ein Geredetes, Gerede U.; Aussprache U.: teiciet katrs tikai savu nuoteiktu teicienu! Dīcm. pas. v. I, 41. brīnuma teiciens, wunderbare Redegabe, Beredtsamkeit (ein konkreter Fall, nicht als abstrakte Eigenschaft) U. tev ir labs apķēriens un veikls teiciens Janš. Dzimtene ² I, 299.

Avots: ME IV, 155

tèiksme ² Kl., Redegabe: viņam laba teiksme.

Avots: ME IV, 156

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

I tilka, Plur. tilkas ² Karls.,

1) der Eiszapfen Kremon und
Lems. n. U., (mit il) Kand., MSil., Neuermühlen, Nigr., Schibbenhof, Selg., Siuxt, Wandsen, (mit ilˆ) Adsel; "Zacke" V.;

2) tilka Kurl. n. U., Plur. tilkas Notk., (mit il˜) Degahlen, Kalnazeem, MSil., Wahnen, Wolmarshof, (mit ìl ² ) Ar., Lubn., herabfliessender Speichel, Geifer:
nuo smardas vien jau tilkas te̦k Naud. n. Etn. I, 106. tilkas vai pāri juostai de̦sas ruovī ierauguot Alksnis-Zundulis. Aus estn, tilk "Tropfen", s. Thomsen Beroringer 282.

Avots: ME IV, 188

II trusis,

1): trušam kamzuoļ[i] ... nuodega BW. 2312, 7; ‡

3) trusītis AP. "cūku suga".

Avots: EH II, 699

uguns, -ns [masc. L., St., Arrasch, Memelshof, Stenden, Widdrisch u. a., in Livl. n. U., fem. AP., Bauske, C., Erlaa, Sessw., gen. comm. n. Biel.] od. -ņa (bei Glück auch ein dat.-instr. plur. masc. g. ugunim III Mos. 6, 17), dial. tahm. (z. B. in Dond.) ugiņš, Demin. uguntiņa, uguntiņš, das Feuer (eig. und fig.): Sprw. kas ugunī iet, ugunī sade̦g RKr. VI, 919. kas uguni ķer, tam pirksti de̦g Br. sak, v. 1292. uguns ar ūdeni vienā traukā nestāv 1297. uguns visu aprij RKr. VI, 920. uguns nav puķe Freiziņ. ir ar uguni me̦klē̦dams neatradīsi RKr. VI, 918. vai tu mums uguni atnesi mājā? mums pašiem uguns ir (zu einem Gast gesagt, der bald aufbricht) Br. sak. v. 1291. kur dūmi, tur uguns Upīte Medn. laiki. skaidri kâ maldu uguns (Irrlicht) LP. VII, 976. varēja tik pat tabl redzēt kâ pie visu˙gaišākas uguns Dīcm. pas. v. I, 27. uguni degt, Feuer anzünden. uguni kraut oder sabikstīt, pacīkstīt St., Feuer -anschüren. uguni kurt, kurināt, (an)heizen. uznākuse nakts, gribējuši uguni iekurt LP. IV, 124. uguns nebij kurlnāta A. v. J. - 1898; № 7, S. 3. uguns tiek vajā St., es entsteht eine Feuerbrunst. uguni šķilt, Feuer anschlagen. viņa iešķiļ uguni, aizdedzina sveci LP. IV, 113. uguni pielikt, pielaist, einen Brand stiften. ugūns laidējs, ein Brandstifter U. uguni apslaucīt Br. 601, fegend auslöschen, vernichten. uguni pūst, iepiīst, sapūst LP. III, 41, blasend Feuer anfachen. uguni ap-, iz-, nuodzēst, Feuer auslöschen. ugunī nuoslīkt, im Feuer untergehn, aufbrennen St., U. zila, zaļa uguntiņa Br. 210. Pētera bārda dega ar ziliem uguņiem BW. 20319. lai sadega ze̦lta nauda ar zilāin ugunim 6568, 2. dzīvas ugunis LP. II, 24. negantīgas ugunis 30. zaldāts devis briežam baltu uguni (einen Schuss) pierē Upīte Medn. laiki 52. uguns vaļā, es brennt U. uguns ar krusu sajaukts Glück II Mos. 9, 24. būs tam maksāt, kam caur luopiem jeb uguni grē̦ks nuoticis II Mos. 22. dievs suodīja tautu dē̦lu devītajā ugunī BW. 8368. pie kaimiņa (se.: te̦ku) uguntiņas (Var.: uguntiņa) 31152, 6. nede̦g labi uguntiņš, kad nav tabs kūrējiņš 26888. cimdiņus brāļam duošu, kas darīja uguntiņu, lai tas plēsa sausus skalus, lai de̦g gaiši uguntiņš 7309. kumeliņi... kājām škīla uguntiņu 13646, 8. meža gali uguņiem 26171, 1. māsiņa kâ uguņa dzirkstelīte 13611, 3; 21728. mājas bij ar uguni nuoglījušas (der Hof war niedergebrannt) Lautb. Austr. kal. 1893, S. 53. kad zinātu dzēšamuos vārdus, tad... uguns nuoraustītuos vien (würde verlöschen) Kaudz. M. 26. acis šķīla sajūsmas uguņus Apsk. v. J. 1903, S. 309. acis dega pirmās mīlestības ugunīs ebenda. viņš nuoslaucīja nuosvīdušuo, kâ ugunī de̦guošuo ģīmi Blaum. Pie skala uguns 121. uguns man nevilinās Br. 380. uguns tavā (skauģa) rīklē (mutē 505)! 504. ugunis spļaut (nuo dusmām Dīcm. pas. v. I, 28) LP. I, 125, sehr zornig sein. meita atraida kaimiņu, bet nu bij ugunis pakulās, nun war Öl im Feuer LP. II, 38. ja Slē̦ga iedruošinājās iebilst, tad īsti bija uguns pakulās Alm. Kaislību varā 77. tas bagātajam kâ uguns pie pakulām LP. I, 71 (ähnlich: IV, 80; VII, 100). uguns pie astes (dirsas, dirša), man ist in der Klemme Kurl., Lind. n. U. - uguns diena Spr., ein Feiertag. uguņa dievs Br. 614. uguns māte 610. uguns vardi Br., Besprechungsformel des Feuers: uguns lecējs, ein Brandblasen ähnlicher Ausschlag Rutzau. - svē̦ts uguns, der kalte Bland U. uguns zunächst wohl aus *ugṇs (s. Büga KSn. I, 186) = li. ugnìs (fem. g.; daneben auch ein acc. s. ùgnę Lit. Mitt.II, 32). Da Feuer und Wasser begrifflich oft ver bunden werden (s. Bartholomae PBrB. XLI, 273), so könnte man zunächst denken, ein urbalt. *agn- "Feuer" (in slav. ognь und [? ?] le. agns, li. agnùs "feurig") sei nach *udn- "Wasser" (in ai. udn-aḥ "Wassers") zu ugn- umgestaltet. Aber ein udn- ist aus dem Baltischen nicht belegt. Eher also beruht es wohl mit seinem u- auf aschwed, ughn "Ofen" (:got. aúhns dass.; man beachte, dass wahrscheinlich auch apr. wumpnis "Backofen" aus dem Altschwedischen [umn "Ofen" ] entlehnt ist, s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 24); zur Bed. vgl. lat. focus "Herd" > ital. fuoco "Feuer". Anders (mit dem u- von li. usnis "Distel") Fay, s. IF.A. VIII, 331, und (zu čech. výhen "Feueresse, Schmiede" u. a.) Il'jinskij PФB. LXXIV, 131 ff. und Loewenthal WuS. XI, 54.

Kļūdu labojums:
baltu uguni (einen Schuss) = baltu uguni(einen gewaltigen Schuss)

Avots: ME IV, 294, 295

uzliesmuôt, aufflammen, auflodern: uoglēs vēl kvē̦luo maza uguntiņa, kas šad un tad uzliesmuo Ahs. sē̦rkuociņš uzliesmuoja Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 376. ātri viņš uzliesmuoja, ātri izdega un izdzisa MWM. XI, 165. nejauši uzliesmuo un apdziest zvaigznes Vēr, I, 797. acis viņai priecīgi uzliesmuoja A. XVI, 359. dusmas... uzliesmuoja ar jaunu spē̦ku A. XX, 245. sirdīs uzliesmuojuse mīlestība JK. Palestīnā uzliesmuoja dumpis MWM. VIII, 522.

Avots: ME IV, 353

II vads L., U., Dond. n. RKr. XVII, 61, PlKur., Adiamünde, Angern, Bauske, Fest., Grünw., Lennew., Loddiger, Neuermühlen, Nogallen, Pabbasch, Pernigel, Salis, Schlock, Umgegend des Stintsees (bei Riga), vadus St., U., Karls., Kaugurciems (bei Schlock), N.-Bartau,Zarnikau, das(grosse)Zugnetz; vads Burtn., Libau, = iemetnis; vads Raiskum, Wolm., der Flügel eines Zugnetzes; Demin. vadiņš Adiamünde, Kaugurciems, Markgrafen, Zarnikau, vadutelis Janš. Mežv. ļ. II, 11, ein kleines Zugnetz: pilnīgs spails: laiva, vadus, maģie tīkli . . . Janš. Dzimtene IV, 165 (ähnlich Mežv. ļ. II, 11). vadu ve̦lk Salis. ar vadu neve̦lk reņģes vien, bet arī citas zivis ebenda, laivas ve̦lk vadu Nogallen. mieti, uz kuriem izžauj tīklus un vadus Etn. II, 108. nāc, menciņ, tai vadā, kur dzird mani le̦lluojam! BW. 30695, 1 var. bušu od. lestu vads, ein Zugnetz für die Flunder Bielenstein Holzb. 651. lašu vads, ein Lachsnetz 647. reņģu vadi Etn. II, 106, Strömlingsnetze. vadus reņģes, Frühjahrsströmlinge, die mit dem Zugnetz gefangen werden U. Wenn nicht entlehnt aus mnd. wade resp. aus liv. vada "Zugnetz" (vgl. Leskien Nom. 241 und Thomsen Beröringer 234), zu li. vadai "Waddegarn" (Bezzenberger GGA. 1885, S. 942) und (?) vedėjà (ob nicht dissimiliert aus *dve-dėjà ?) "ein zweipersoniges Fischnetz", sowie zu schwed. vad "Zugnetz" und slav. nevods "Netz", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 17.

Avots: ME IV, 430, 431

vakarêt, -ẽju, am Abend aufbleiben Saul., Spr., am Abend aufbleiben und arbeiten Plm. n. RKr. XVII, 85, am Abend gewisse Arbeiten verrichten Fest., Gr.-Buschh., Memelshof, Sonnaxt, (vakaruôt) Wain., den Abend verbringen Bauske, Golg., Meiran, (in der Badstube) Feierabend feiern Wessen: se̦nuos laikuos meitas gājušas sestdienas vakaruos pirtī vakaruot, tas ir: ņē̦mušas darbu līdz un tur strādājušas Pas. V, 353 (aus N.-Bartau). vakarā sanāk rijā puiši, meitas vakaruot U. b.. 61, 50. vakaruoja (auch Mežv. ļ. II, 118) tâ līdz vienpadsmitiem Janš. Līgava I, 228. māte gāja vakaruot (Var.: vakarēt) ar savām meitiņām: adīklītis, rakstinītis, rīkšu sauja padusē BW. 6449. še nāciet, jaunas meitas, vakariņu vakarēt! še skaliņi gaiši dega BW. piel.2 6960, 1. gulēt, ve̦cā kārta! lai sēd jauni, lai vakarē BW. 6945. nu jau naktis ir gaŗas: būs jāsāk vakaruot Wain. Refl. -tiês, s. vakaruôt.

Avots: ME IV, 447

vaŗavîksna,

1) vaŗavîksna A.-Laitzen, Golg., Lubn., Mahlup, Meiran, Oknist, Selsau, (mit î ² ) Frauenb., vaŗavīksna Altenwoga, Lesten, N.Bartau, Neuenb., Postenden, vaŗavîksne Lös., (mit î ² ) Assiten, Dunika, Felixberg, Kurs., Luttr., Matk., Neuenb., Nigr., Ruba, Selg., Wirgin., vaŗavīksne Glück Offenb. 10, 1, Alschw., Bixten, Funkenhof, Kalleten, O.-Bartau, Rudbahren, Samiten, Santen, Schrunden, Waldegalen, Zeezern, vaŗvīksna Base, Fockenhof, vaŗvîksne ² Degunen, Gudenieki, Pampeln, vaŗvīksne Gold., Hasenpot, Kreuzb., Laud., Schrunden, vaŗuvîksna Borchow, vaŗviksn Markgrafen, varavīksna Iw., varvîksne ² Dond., Stenden, varavîksna Atašiene, Auguliene, Baltinow, Cibla, Dubena, Homelshof, Kārsava,Kl.-Salwen, Liepna, Mahlup, Makašē̦ni, Malta, Pilda, Rundē̦ni, Saucken, Stirniene, Tilža, Warkh., Warkl., Welonen, Vidsmuiža, Zvirgzdine, varavīksna Mag. XIII, 2, 43, Adsel, Adsel-Schwarzhof, Alswig, Annenhof (bei Mar.), A.-Schwanb., A.Wrangelshof, Dobl., Drobbusch, Drosth., Fehteln, Gr.-Roop, Hofzumberge, Kastran, Kortenhof, Marzenhof, N.-Bergfried, Neuermühlen, N.-Schwanb., Paltemal, Pürkeln, Smilt., Trik., Wilzen, varavîksna N.-Laitzen, varavîksne Burtn., C., Dricē̦ni, Kalupe, Marienhausen, Wolm., Višķi, varavîksne ² Mesoten, Pankelhof, Ramkau, Ruhental, varavīksne U., Annenburg, A.-Ottenhof, Ascheraden, Autz, Bauenhof, Borchow, Breslau, Dahlen, Dickeln, Ekau, Ellei, Erwalen, Essern, Fossenberg, Gotthardsberg, Grosdohn,Grünw., Kalnazeem, Katlekaln, Kegeln, Kekkau, Kokn., Kolberg, Kr,-Würzau, Kussen, Laud,, Lieven-Behrsen, Lis., Marzen, Matthäi, Meselau, Morizberg, Nerft, Nitau, Nötk., N.-Peb., Odsen, Puikeln, Raiskum, Ramdam, Rodenpois, Römershof, Ruj., Sackenhausen, Saikava, Schmarden, Schujen, Schwitten, Serben, Sermus, Sessw., Setzen, Siuxt, Stackeln, Sunzel, Üxküll, Waidau, Weissenstein, Wenden, Zabeln, Zerrauxt, varaviksne Hasau, varvîksna Ringmundshof, varvîksna ² Plahtern, varvīksna A.-Bergfried, Grundsahl, Lipsthusen, Widdrisch, Zirsten, varvîksne Daudsevas, Kl., Plm., Sonnaxt, varvîksne ² Behrshof, Irmlau, Naud., Schlockenbeck, Segew., Treiden, varvīksne ² Orellen n. FBR. XI, 39, varvîksn ² Nauksch., Schlehk, Sepkull, Seyershof, varvīksne Alt-Moken, Baldohn, Bewershof, Fest., Fistehlen, Hochrosen, Kremon, Lappier, N.-Wohlfahrt, Nurmhusen, Oselshof, Pernigel, Pilten, Pussen, Remten, Schnikkern, Sehren, Selb., Sirgen, Suhrs, Talsen, Upesgrīva, Wain., varvīksn Ugalen, varavīsna, varvīsne Erwalen, varvīkse Schwarden, vaŗavîkste ² Lautb., varvîkste ² Alschw., varviksts Ugalen n. FBR. VII, 23, vaŗavĩga Neuhausen, vaŗarīkste Rutzau, varariksne Infl. (gehört im Kreise Jaunlatgale), der Regenbogen:
varavīksne debesīs BW. 26029. varavīksna dzeŗ ūdeni Kokn. n. Etn. II, 185. vaŗavīksne uzve̦lkuot nuo upēm, jūŗam ūdeni, un tamdeļ lietus līstuot Kurs, ja varavīksnei rāda ar pirkstu, tad pirksts nuopūst Ronneb.;

2) vaŗavīksnīte Konv. ² 1054; Preip. 36, die Regenbogenhaut (im Auge);

3) vaŗavīksniņa, ein Fisch;

4) ein (regenbogenfarbiger) Hundertrubelschein :
vai tu nevarē̦tu aizšaut kādu varavīksni? Vēr. II, 193. Dürfte mit Metathese auf redupliziertem *vavarīksne resp. *vavarīkste beruhen und nebst li. dial. vove rikšfis dass. als "Gebogenes" zur Wurzel er "drehen, biegen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 270 f.) gehören, s. Donum natal. Schrijnen 400 ff.

Avots: ME IV, 483, 484

ve̦dga Schujen, Trik.,

1) die Brechstange
St., U., Karls., Mar.; eine Brechstange mit hölzernem Stiel AP., C., Golg., Lubn., Meiran, Saikava, Schwanb.; eine eiserne Brechstange zum Durchhauen des Eises Bielenstein Holzb. 665 (mit Abbild.), Peb., Vīt.; die Eisaxt L., U., Aahof, Angern, Fehteln, Festen, Kreuzb., Lettg., Nötk., Odensee, Ramdam, Seltingshof, Sessw., Stockm., Stomersee, Wohlfahrt; Plur. ve̦dgas "dzelzs stangas, ar kuo le̦du škērē" (unbek. in Dond., Jürg., Salis, Stenden, Wolm. u. a.): iztaisi ar ve̦dgu le̦dū caurumu, ka var makšerēt! Vīt. ne ar ve̦dgu neiedūra BW. 35628;

2) ein Stemmeisen, womit die Bienenbäume gehöhlt worden sind
Bielenstein Holzb. 193; ein Hohlmeissel auf langem Stiel zum Anfertigen von Bienenstöcken Karls. Zu li. vedega, apr. wedigo "Zimmeraxt", air. fodb "Axt", ai. vadhati "schlägt", av. vadar- "Waffe (zum Schtagen)", gr. hom. ἔϑων "stossend" u. a., s. Waide Vrgl. Wrtb. I, 254 f.; vgl. auch uode̦ga.

Avots: ME IV, 520

vieksis Hug˙n.U. (mit iẽ ) Waldegalen, = vieksta, eine tiefe Stelle im Fluss.

Avots: ME IV, 654

virkšêt Zaravič, vìrkšķêt ² Kl., -u, -ẽju,

1) virkšêt U., Meselau, N.-Peb., Vīt., (mit ir̃ ) C., Serbigal, virkšķêt, schallnachahmendes Verbum, das Geräusch des Reissens von Kleidern (auch Pergeln) ausdrückend U.; virkšķêta Lös. "blīkšķēt": plēš, ka virkš vien U. plīsa kleita virkšķē̦dama BW. 13139, 1 var. svārki plīsa virkšķē̦dami A. XX, 559. šis . . . matuos iekšā un plēš, ka virkš vien Kaudz. Izjurieši 170. drēbes abiem virkšēt virkšēja Jaunie mērn. laiki II, 115. skaidas virkš kâ kaķim skrāpējuot Niedra Kad mēnesis dilst 272. paegļi dega virkšķē̦dami (prasselnd, knisternd) Vēr. I, 1196. gāja, ka virkškēja ar tuo laivu Lös. Jēcis strīķēja ... pa dubļiem ... pastalu pavārskas, ka tik virkšķēja vien Tirzm. 5. tīģeris gāja pa krūmiem, ka zari vien virkšķēja A. XX, 383; vom Geräusch, das beim Laufen von Mäusen zu hören ist: peles skrien, ka virkš Lis.;

2) vom Geräusch beim Schlürfen
(virkšêt) Vīt.: dzer pienu, ka virkš vien A. v. J. 1902, S. 123. putru strebjuot virkš Ungurmuiža;

3) schnell, eilig sprechen
(virkšêt) C.; langwierig leeres Zeug sprechen (virkšêt) Meselau;

4) weinen
(vir̃kšķêt) Siuxt: kuo nu virkšķi! Refl. -tiês, = virkšêt 1: kad cēlās, virkš,kējās (Var.: viršķēja) BW. 34467. pakaļa virkšējās (Var.: viršķējās) 34735, 2 var. Zur Bed.1 vgl. virkš, sonst verkšêt, vārkšķinât I und varkšêt.

Avots: ME IV, 606, 607

zalˆktis (li. žalktỹs bei Būga Izv. XVII, 1, 49) A.-Ottenhof, C., Erlaa, Gilsen, Jürg., Neuenb., Ogershof, Prl., Schujen, Sunzel, Trik., zalˆktis ² Angern, Arrasch, Bl., Dond., Durben, Frauenb., Gaiken, Gaweesen, Gold., Gramsden, Gr.-Essern, Grikken, Gudenieki, Hasau, Iw., Kalleten, Karls., Kremon, Krohten, Kurmalen, Līn., Lubessern, Medsen, Mitau, N.-Bartau, Nogallen, N.-Salis, Ob.-Bartau, Paddern, Pampeln, Perkuhnen, Planetzen, PlKur., Pormsaten, Ranken, Rawen, Schnehpeln, Schrunden, Schwarden, Selg., Senten, Spahren, Stenden, Telssen, Turlau, Wahnen, Waldegalen, Wandsen, Wirginalen, Wormen, zalktis RKr. VIII, 101, Altenburg, Alt-Mohken, A-Rahden, A.Schwanb., Bers., Ellei, Erwalen, Gränz-hof, Kreuzb., Kr.-Würzau, Lamingen, Linden, Lipsthusen, Lubn., Mar., Marzenhof, Nigr., Nötk., Nurmhusen, Plm., Postenden, Preekuln, Ronneb., Sackenhausen, Saucken, Sehmen, Serben, Sessw., zalˆkts ² Suhrs n. FBR. VII, 41; VIII, 120, Rothof n. FBR. VIII, 120, zalkts U., zalˆksis Erlaa, Saikava, Sessw., zalksis Seyershof, zalksis U., zalˆkšs ² Schlehk n. FBR. VII,41, zalˆksnis ² Wainsel (nur in Märchen vorkommend), zalksnis Memelshof, zalsis Oselshof, zalˆtis (li. žaltỹs, gen. žálčio ) N.-Peb., PS., zaltis ² Orellen n. FBR. XI, 40, Baldohn, Frauenb., Kurs., Siuxt, Treiden, Waddaxt, * zaltis (s.KZ. L, 27) Ruhtern, Sussikas, zaltis U., RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6, Annenhof bei Mar., Ekau, Fossenberg, Grosdohn, Jakobshof, Līve, Marzen, Meselau, Salisb., Zerrauxt, Demin. zaltiņš U.,

1) die Ringelnatter, Hausnatter (tropidonotus natrix L.)
RKr. VIII, 101; Natur. XXXVII, 6; eine Schlange überhaupt U., Frauenb., Telssen; ein Molch Linden n. U.: zalktis ceļu ritināja BW. 31737, 1. zalkša asins Br. 124. zalkšu dūriens 418. zalkšu ķēniņš 383. zalkšu kruonis ebenda. zalkšu vārdi Br. IV, XLV. raibais, skauģaiņais, strīpaiņais, rūtaiņais zalktis Br. 399. rudais zalktis 400. ūdens zalktis dzīvuo ūdenī Livl. n. Heniņ. slinks kâ zalkts, sehr faul U. viltenieks, zalša mẽle BW. piel. ² 15640. senāk latvietis savu sūcẽju tâ sunīja: tu zaltis, es tevis dēļ e̦smu kaltis! Etn. IV, 42;

2) in genitivischen Verbindungen:
zalkša raksti, eine Art Webmuster: lindraki... ar... zalkša rakstiem Janš. Līgava I, 434. - zalkšu kārklis Karls., daphne mezereum; zalšu liepa, der Seidelbast Brasche, Sassm.; Sandelholz U.;( zalkšu l. ) eine Pflanze, die im Walde wächst Frauenb.; zalkšu (zalšu RKr. II, 75) mẽle, Triften- Knabenkraut ( orchis morio L. ) Wid.; zalšu (zalkšu U.) sakne, Wiesenknöterich, Hirschzunge (polygonum bistorta L.) RKr. II, 76, Birsman; zalšu uoga, die Einbeere (paris quadrifolia L.) U., RKr. II, 75;

3) zaltis ² Frauenb., ein listiger Mensch.
Der nom. zal(k)sis für. zal(k)tis nach dem gen. zal(k)ša. Nebst li. želektỹs dass. (bei Būga I. c.) wohl am ehesten nach Zubatý BB. XVII, 328 und Oštir WuS. IV, 214 zu zaļš, ze̦lts, zalgs. Anders (zu li. žalga "Stange" u. a. bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 540) Petersson IF. XXIV, 276.

Avots: ME IV, 684, 685

zãrds (li. žárdas "ein Gerüst auf dem Felde zum Getreidetrocknen", r. зорóдъ "Schober") A.-Ottenhof, AP., C., Dond., Iw., Jürg., N.-Salis, PS., Salis, Schnehpeln, Trik., Widdrisch, Wolm., zā`rds ² Bers., Gr.-Buschh., Kaltenbrunn, Kl., Pilda, Sessw., Sonnaxt, Stockm., zārds Memelshof, Plur. zãrdi Dunika, Selg., Siuxt,

1) zārds U., Lasd., Lems., Loddiger, Posendorf, (mit ãr ) Frauenb., Karls., Nötk., (mit ā`r <sup>2</sup> ) Sussei n. FBR. VII, 135, Domopol, Kaltenbrunn, Kalzenau, zārde U., (mit ãr ) Adiamünde, Assiten, Nauksch., Neuhausen, Ruj., Rutzau, Plur. zãrdi N. Salis, zārdi Nigr., Schujen, zārdes St., Adsel, ein Gestell, worauf Erbsen, Leinsamen u. s. w. zum Trocknen resp. Nachreifen aufgesteckt werden
(Abbild. s, Bielenstein Holzb. 519); zārdi, Stangengerüste zum Getreidetrocknen Bielenstein Holzb. 107; zãrds, ein mit Erbsenstroh, Klee u. s. w. gefülltes Gestell Frauenb.; zārds "treppenartig an Birken angebundene Stangen, worauf Erbsen gelegt werden" Selb.; zārde Laud., zârdi <sup>2</sup> Doblen, die Dörrbalken in der Heizriege; zā`rds ² Lubn. "ierīce, kuo uzliek rijā uz ārdīm un žāvē tur iesalu, labību u. t. t. "; zãrde Fockenhof "vieta žāvē̦tavā, kur uzber graudus žāvēšanai": linu zārde Adiamünde, Ruj. linsē̦klas stāvēja zārdā Jauns. linsē̦klu zārda aizvējā Druva I,1209. saimnieks sukājis pie linu zārda linus LP. VII, 702. zirņu zārdeņu BWp. 2064. divi zārdi rutku lapu BW. 25961, 7, zārdā ādu pakāruši 12911 var. labību vajaga salikt zārdā, lai nepūst uz tīruma Domopol. saimniekam bij liels zārds zirņu Selb. vējš apgāze zārdu Kaltenbrunn. sìena zãrdiņš Homelshof, Pernigel, ein Heuhaufe (= ķir̃pa I). - Fig.: zārdu sliet PS., einen Streit beginnen. aizkrāmē̦ts ar nevajadzīgu vārdu zārdiem Stari III, 100. pasaule būtu vis˙lielākais garlaicības zārds Dz. V.;

2) zārds U., (mit ā`r ² ) Sessw., zārde U., Plur. zārdi, zārdes Bielenstein Holzb. 452, die Holzschicht beim Küttisbrennen;
zãrds, eine Holzschicht Degahlen; zārds (?) U., zārde U., = sārts, ein Scheiterhaufen;

3) ein Mensch von langem Wuchs:
tīrais zãrds! AP., C. Zu li. žar̃dis "Rossgarten", apr. sardis "Zaun" u. a., s. Zubatý AfslPh. XVI, 420 f., Trautmann Wrtb. 366, Walde Vrgl. Wrtb, I, 609.

Avots: ME IV, 699, 700

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb ² 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691

zavatnieks,

1) zavatnieks Für. I, L., Rutzau, zavetnieks Elv., Waldegalen n. LP. VII, 671, L. Aw. v. J. 1850,,N 14, Dunika, Gramsden, N.-Bartau, Preekuln, zavētnieks Für. I, der Zauberer:
burvji, zavatnieki (Var.: zavetnieki) mūs[u] māsiņas vedējiņi BW. 16072. lielas zintenieces un zavatnieces Janš. Līgava I, 321. ragana, zavatniece II, 475;

2) ein Schwätzer, einer, der Gerüchte verbreitet
Gilsen.

Avots: ME IV, 693

zavêt (li. žavėti "zaubern, hexen" ) Elv., L., im Libauschen n. U., Waldegalen n. LP. VII, 671, Dunika, Gramsden, Kalleten, N.-Bartau, Neuhausen, Nigr., Rutzau, Wandsen (unbek. in Lis., wolm. n. a.), -ẽju, zaubern, hexen: saimniece zavē citu ļaužu luopus LP. VII, 606. ragana zavējuse (būruse, nuoskauduse)... luopus 664. vārdi, ar kuriem var zavēt Rainis. - zavē̦ta zâle, lycopodium selago Tals. n. LP. VII, 671: zavē̦ta zāle jālasa pa gaveņa laiku LP. VI, 10. raganai atdara ar zavē̦tuo zāli VII, 580. - Subst. zavê̦tãjs, der Zauberer U., Brasche, Kalleten, Rutzau; f. zavê̦tãja, die Hexe V.: vare̦ns zavē̦tājs, briesmīgs burvis Lautb. Niedr. Vidvuds 52. Am ehesten wohl (nach Brugmann Grdr. I ² , 557 f., Osthoff BB. XXIV, 177 ff., Zubatý AfslPh. XVI, 421 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 529) zu aksl. zovǫ "rufe", ai. háatē, av. zavaiti "ruft (an)", ai. hūtá-ḥ "geladen", arm. n-zovḱ "Fluch" u. a. Anders Leskien IF. XIII, 117 f. und Būga KZ. LII, 277 und Tiž. I, 426 (zu li. žúti "umkommen" ) und Prellwitz Wrtb.2 97 f. (zu gr. γόης "Zauberer", s. dazu Walde 1. c. 635).

Avots: ME IV, 693

zẽvele, auch zēvelis L., U.,

1) sē̦rs, der Schwefel:
kad tu zilām zēvelēm sade̦gtu! Br. sak. v. 1578. pašam zilas zēvelītes BW. 14572. dega ar zilām zēvelēm 31867 var. kā, zēveļu (zum Kuckuck!), vajadzēja tam nabaga puisē̦nam? 14918, 2 var. kā, zēveļu, tu skaties? 10773. ka ve̦lns tavām zēvelēm! Freiziņ. skrien kâ zēvelis (von einem raschen Pferd) U.;

2) = sē̦rkuociņš, ein Schwefelhölzchen (zẽvele) Dunika, (zēvelis) Oppek. (neben zēvele "Schwefel") n. U.: nepaliks... tik daudzi... tām zēvelēm J. R. IV, 47;

3) ein raches Pferd
U. Nebst estn. wēwel mit Dissimilation aus mnd. swevel.

Avots: ME IV, 715

I žibt, Praes. žiebu Essern n. Bielenstein LSpr. I, 353 od. žību U. od. (L., St., Kalzenau n. Bielenstein l. c.) žibstu,

1) = zibt II 1 U., Nötk.; funkeln: tautu dē̦la acis žiba (Var.: dega) BW. 10033, 1 var.;

2) flimmern, (wie vom Blitz oder Sonnenstrahlen
L., St.) geblendet werden: acis žiba skatuoties Janš. Paipala 11.

Avots: ME IV, 808

I žuogs (li. džiúogas "saepes ex ramosis eversis arboribus facta" Tiž. I, 350 ¹⁾ L., St., Assiten, Erwalen, Hasau, Matk., Nigr., Salis, (mit uô ² ) Alschw., Dond., Dunika, Frauenb., Gold., Pampeln, Ruj., Rutzau, Salis, Schnehpeln, Selg., Stenden, Ugalen, Wandsen, (mit ùo ) Smilten, (als ein Buchwort) PS., (mit ùo ² ) Kreuzb., Warkl., ein Zaun überhaupt (so auch in Kurl. n. U.), ein aus Strauch geflochtener Zaun Livl. n. U. (Abbild. bei Bielenstein Holzb. S. 133 und 173), Lettgallen, (mit uô ² ) Degalen, Gudeneeken; "gulkuoku sē̦ta" (mit ùo ² ) Zvirgzdine (unbek. im grössten Teil von Livl., sowie in Gr. - Buschh., Kaltenbrunn, Memelshof, Oknist, Pankelhof, Siuxt): uzmesties uz žuoga LP. III. 45. žuogu pît, (niederreissen) plêst Frauenb. žuoga vāvere Frauenb., Schimpfname für ein albernes Frauenzimmer.

Avots: ME IV, 839

III zvē̦rs Spr., (vor Zorn) funkelnd, feurig; glasäugig Frauenb.: zvē̦ras acis U., BW. 23424 var. (Var.: zvē̦ra a.); 25875, 5, Ellei, Sessau, (mit ẽ, ) A. - Ottenhof, Frauenb.: me̦lnām, zvē̦rām acīm MWM. VI, 222, pēc liesmām zalguoja un dega acis zvē̦rās MWM. VIII, 174. zvē̦rās dusmās radi kaist Asp. MWM. v. J. 1897, S. 646.

Avots: ME IV, 773